Kurbijkurne forums: Soli tuvāk fantāzijai

Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )

> Galaktikas pilsonis, Roberts Hainlains
ils
iesūtīt 29.08.2007 07:54
Raksts #1


Krāmē plauktos Izgaistošās izgaišanas grāmatas
Grupas ikona

Grupa: Dienas Pareģis
Pievienojās: 29.07.03
Kur: Rīga
Dienas Pareģis 2009



Pirms simts gadiem, 1907. gada 7. jūlijā, Batleras pilsētā metodistu, daudzbērnu ģimenē
piedzima ceturtais puisēns - nekāds izcils notikums. Ja cilvēki apprecas, tad viņiem parādās
bērni - cik Dievs dos, un parasti Tas Kungs bagātīgāk apdāvina ar bērniem, nevis ar naudu.

[Tā krievu fantastikas žurnālā "FANтастика" iesākas Nikas Bahtenas raksts par vienu no
XX gadsimta ievērojamākajiem rakstniekiem-fantastiem Robertu Hainlainu. Skat. žurnāla
augusta numuru.]

Jaundzimušā tēvs Rekss Ivers strādāja par vienkāršu grāmatvedi, māte Bema Laila auklēja
skaitā lielo pēcnācēju baru, ģimenē bija stingri uzskati un notika regulāras lūgšanas zem
metodistu baznīcas stiprā jumta. Puritāņu elki - darbs, atturība, pacietība un tīrība - mājas
altārī ieņēma goda vietu. Ģimenē nelietoja lamu vārdus, nerunāja par neķītrām lietām un
godīgi dalīja uz visiem psalmus un saimniecības pienākumus - klasisks ģimenes pavards
mazā pilsētiņā vecajā, labajā Amērikā, no kuras vienkāršā un skaidrā dzīvē devās klerki,
mājsaimnieces un jaunākie virsnieki. Dienvidu tradīcijas, Missūrī delta, gods augstāks par
visu.. Mazais Roberts (tā nosauca jaundzimušo) ne ar ko īpaši neizcēlās māsu un brāļu
vidū un laikam tā arī izaugtu par godīgu Robiju, inženieri vai garīdznieku. Taču iemaisījās
liktenis. Bērnu bija daudz, naudas maz, tāpēc, kad ģimene pārcēlās uz Kanzassitiju, Robertu,
kuram bija vārga veselība, uz vasaru sūtīja atpakaļ pie radiem uz Batleru. Bet tur bija vectēvs
Alva E. Lails - praktizējošs ārsts, izglītots cilvēks, dzīvi mīlošs, labs un - pats galvenais -
pilnīgi brīvs no reliģioziem aizspriedumiem un provinciālās domāšanas inerces. Tieši viņš
iemācīja zēnam šaha spēli un lasīšanu, iemācīja godāt precīzās zinātnes un vīrieša goda
kodeksu... Vectēva mājās Roberts sāka sapņot, bet bargā dzīve pie vecākiem deva viņam
nelokāmu gribu - pietiekamu, lai patstāvīgi sasniegtu iecerētos mērķus. Pabeidzis skolu,
jaunēklis iestājas Missūrī institūtā, lai kļūtu par astronomu, taču laikam drīz vien saprata, ka
arī no observatorijas augstumiem līdz zvaigznēm ir pārāk tālu. Roberts veic kardinālu pagriezienu
un iesniedz dokumentus ASV Jūras kara flotes akadēmijā, Annapolisē. Kas raksturīgi, lai
noliktu eksāmenus, bija vajadzīga augstu stāvoša valdības pārstāvja - ne zemāka par senatoru -
rekomendācija un nākošais virsnieks to iegūst vienā mirklī. Pēc stingrās ģimenes, kazarmu
disciplīna viņam nav apgrūtinoša. Roberts ātri nokļūst labāko kursantu rindās, pārvarot
pusaudža vārgumu, kļūst par Benkroftholas čempionu (tā sauca gardemarīnu kopmītnes)
paukošanā, cīņā un šaušanā. Mācību laiks kļūst par zelta laiku - Roberts nodarbojas ar iemīļotu
lietu, viņš ir sabiedrisks, bez grūtībām nodarbojas ar zināšanu apguvi un gatavojas piepildīt savu
sapni - kļūt par jūras virsnieku. 1929. gadā viņš beidz koledžu kā divdesmitais no 243 kadetiem.
Un uzģērbj pasaulē labāko vīrieša kostīmu - virsnieka formastērpu.
Jaunā artilērista karjēra sākas uz nenozīmīga mīnu kuģa, taču vēlāk viņu pārceļ uz tā laika
vienu no labākajiem aviācijas bāzes kuģiem - "Leksingtonu". Pirmais paaugstinājums, leitnanta
uzpleči, lieliskas perspektīvas drosmīgam un godkārīgam jaunam cilvēkam, vecākā brāļa Reksa
piemērs (tas beigās uzdienēja līdz ASV JKF admirāļa pakāpei), vienīgais sarūgtinājums -
jūras slimība... Bet 1934. gadā Robertu atvaļina no flotes. Jaunajam jūras kauju varonim
konstatē tuberkulozi un veselības stāvokļa dēļ viņš vairs nav derīgs dienestam uz kara kuģiem.
Atvaļinājums, militāra pensija, kas pietiktu vientuļa veca cilvēka dzīvei... Bet Robertam ir 27
gadi.
Likteņa trieciens cilvēku nesalauž, bet no sliedēm izsit gan - kā kosmisko kuģi, kas pēkšņi
pazaudējis sakarus ar bāzi. Roberts svaidās. Dažas mācību nedēļas Kalifornijas universitātē,
Fizikas fakultātes aspirantūrā. Pirmās laulības, tik neveiksmīgas, ka pat sievas vārdu neviens
nezina. Mēģinājums kļūt par līdzīpašnieku sudraba šahtai - bizness izgāžas, pārinieks nošaujas.
Draudzība ar striptīza dejotāju, darbs par kailfoto fotogrāfu, dibinot Kalifornijā pirmo nūdistu
pludmali un nometni - kaut kur šajā mirklī Roberts uz visiem laikiem atvadās no puritāņu
morāles. Otrās laulības, nedaudz ilgākas, ar Lesliju Makdonaldu, brīvu uzskatu dāmu, gan
personiskajā, gan sabiedriskajā dzīvē. Tieši pateicoties sievai Roberts kādu laiku aizraujas
ar sociālistu idejām, iestājas E. Sinklera kustībā "Nē - nabadzībai Kalifornijā!". Mēģinājums
balotēties Kalifornijas Likumdošanas sapulcē beidzas neveiksmīgi.
Divas izgāšanās pēc kārtas - vīrieša patmīlībai tas ir smagi. Vēl vairāk, jo arī laulība plaisā,
sieva dzer un neviens nenosodītu atvaļināto oficieri, ja viņš sekotu sievas piemēram.
1939. gadu Roberts sagaida bez darba, kaut kā iztiek no pensijas, meklē gadījuma rakstura
darbus un aizgūtnēm lasa fantastikas žurnālus. Trīsdesmit gadus vecam neveiksminiekam tas
ir lielisks veids, kā aizbēgt no realitātes spēcīgu vīru, brīnišķīgu sieviešu un pārdrošu piedzīvojumu
pasaulē. Un tad lasītāja skatiens nejauši ierauga sludinājumu: žurnālā "Thrilling Wonder Stories"
notiek jauno autoru literārs konkurs, balva - 50 dolāri un publikācija. Militārpersonas pensija
tolaik bija 500 dolāri gadā. "Kāpēc ne!" - četrās dienās viņš uzraksta stāstu "Dzīves līnija" un
nosūta to - nevis uz JTA [jauno, talantīgo autoru] rokrakstiem apkrauto konkursu, bet uz mīļāko
žurnālu "Astounding Science Fiction" Džonam Kempbelam, gandrīz puses amerikāņu fantastu
krustēvam. Galvenais redaktors, nesakot ne vārda, pieņem stāstu par 70 dolāriem... laikam
šo dienu var uzskatīt par otro Dzimšanas dienu Amērikas fantastikas pirmajam Lielmeistaram
Robertam Ensonam Hainlainam.

[Nu tā, ja kādam liekas tas interesanti, varu kādā citā reizē paturpināt tulkot. Pagaidām tas
arī viss.]
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
 
Sākt jaunu pavedienu
Atbildes (1 - 13)
Roviela
iesūtīt 29.08.2007 08:16
Raksts #2


Zintniece
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 03.11.03
Kur: te un tagad
Dzīvā enciklopēdija



Jā, lūdzu, turpini! smile.gif Tas ir interesanti.

Nupat apskatījos Hugo balvas laureātus.
Hainlains ir saņēmis šo balvu 1951. ("Farmer In The Sky" un "The Man Who Sold The Moon"), 1956. ("Double Star"), 1960. ("Starship Troopers"), 1962. ("Stranger In A Strange Land"), 1967. ("The Moon is a Harsh Mistress"). Varbūt ir vēl, mans saraksts nav pilnīgs.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
rudo lapu vilcēn...
iesūtīt 29.08.2007 08:55
Raksts #3


Lecina seskus
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 17.02.05
Kur: starp uguni, ūdeni un pasaules galu
Niks 2006



Tiešām interesanti un varūt noderīgi happy.gif Turpinājumu, lūdzu happy.gif

Varbūt kāds zina vai šī autora darbi ir tulkoti latviski?
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
ils
iesūtīt 29.08.2007 10:22
Raksts #4


Krāmē plauktos Izgaistošās izgaišanas grāmatas
Grupas ikona

Grupa: Dienas Pareģis
Pievienojās: 29.07.03
Kur: Rīga
Dienas Pareģis 2009



Nu, labi, tad turpināšu.
Kas attiecas uz viņa darbiem latviski. Baidos, ka nekas īpaši tulkots nav. Padomju laikos viņš zināmā mērā bija persona non grata. Bet mūsu dienās pret fantastiku Latvijas grāmatizdevējiem attieksme ir visai dīvaina. Bērnu un pusaudžu fantastiku izdod diezgan daudz, bet no pieaugušo fantastikas - kaut ko tik pārgudru, elitāru, ka drīzāk var atbaidīt no tās.
Lai iemīlētu fantastiku, jāizdod vēsturiski labāko darbu izlase, lai lasītājs pats nonāktu līdz mūsdienu stiliem, kas prasa sagatavotību šajā jomā. Arī klasisko mūziku neviens neiemīlēs, ja tam vispirms mēģinās "iebarot" Rahmaņinova klavierkoncertus, nevis Mocartu vai Čaikovski.
Turklāt, tas pats Hugo balvu saraksts nav etalons, jo bieži tieši elitāri darbi šo balvu arī dabū. Lai gan tas ir gaumes jautājums. Es personīgi esmu dabūjis vilties, nopērkot grāmatu Hugo laureāti, bet - netiekot pat līdz pusei. Ir jau arī izņēmumu, piemēram, Herberta "Kāpa". Kas attiecas uz Hainlainu, tad pat ar viņu ir superpārdzīvojums, piemēram, lasot "Dubultzvaigzni", bet "spļaudīšanās", lasot klasiskai fantastikai tālu stāvošo "Svešinieku svešā zemē". Laikam hipiju ideoloģija man sveša. whistling.gif
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Aiva
iesūtīt 29.08.2007 11:32
Raksts #5


Lecina seskus
*****

Grupa: Daiļdarbu pārziņi
Pievienojās: 22.12.03
Gondoras sargs



Mans nepublicētais "Kaujaslauks Zeme" tulkojums šeit pat:

http://www.kurbijkurne.lv/forums/index.php...c=16764&hl=
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
ils
iesūtīt 30.08.2007 08:33
Raksts #6


Krāmē plauktos Izgaistošās izgaišanas grāmatas
Grupas ikona

Grupa: Dienas Pareģis
Pievienojās: 29.07.03
Kur: Rīga
Dienas Pareģis 2009



Paša vārdiem runājot, viņš "vairāk nemeklēja godīgu darbu" un pilnīgi veltīja sevi literārai
darbībai. Pirmajā darba gadā - divi stāsti, otrajā - seši stāsti, trīs garstāsti, viens no tiem
"Maģija Inc." - un iekļūst savas paaudzes fantastu pirmajā ešelonā. Bibliotēkas "Manjana"
pulciņā, kuru apmeklē Hainlains, savākusies laba kompānija: Edmonds Hamiltons, Entonijs
Bučers, Henrijs Katners, Klīvs Kārtmils. (Starp citu, tajā "Thrilling" konkursā pirmo vietu
iegūst Alfrēds Besters, bet otro - Frederiks Pols.) No 40-tā gada neviens žurnāla "Pārsteidzošā
zinātniskā fantastika" numurs neiznāk bez uzlecošās zvaigznes stāsta vai kāda garāka darba
fragmenta. 1941. gadā viņu uzaicina kā goda viesi uz starptautisko fantastu konventu
"Vorldkon" Denverā, Hainlains saka svinīgu runu, iepazīstas ar vadošajiem žanra autoriem
un uz visiem laikiem kļūst par "savējo"... Bet tālāk seko Pērlhārbora.
Kā godīgs patriots Hainlains mēģina atgriezties militārajā dienestā, taču neiziet medicīnas
komisiju. Līdz 1942. gadam viņš turpina rakstīt - domāju, ļoti krasi viņa emocijas ataino
romāns "Sestā Kolonna". Šajā laikā viņš atstrādā savu principu, lai kas arī nenotiktu,
jāuzraksta četras teksta lapas dienā. Pēc visiem labojumiem un īsinājumiem vidēji no
desmit lapām arī paliek četras gatavas lapas - taču sistēma pierāda savu efektivitāti -
Hainlains pēc sevis atstāj vairāk par 50 romāniem, nemaz neskaitot garos un īsos stāstus.
Tad pat arī sākas "Nākotnes vēstures" tabulas veidošana ar notikumu hronoloģiju un prognozēm,
kā arī ievērojamākajiem datumiem varoņu dzīvē - orientējoties pēc tās, rakstnieks
sasaista savā starpā kā ar diedziņu visus savus darbus līdz pat savai nāvei. 1942. gadā
Hainlaina Akadēmijas laiku studiju biedram leitnantkomandierim Skoulsam galvā rodas
gaiša doma - ja savāktu kopā visus rakstniekus-fantastus, kuriem ir tehniska izglītība, un
dotu iespēju viņiem fantazēt, ko vēlas par moderno ieroču tēmu, iespējams, kaut kas tur iznāktu.
Augstākajiem komandieriem ideja iepatīkas un Filadelfijas eksperimentālās jūras kara flotes
aviācijas bāzē tiek izveidota maza "pastkaste", kurā dienēt iesauc A. Azimovu, L. Spregu de
Kampu, A. Klarku un arī R. E. Hainlainu. Rakstnieki nodarbojās - un, ne bez panākumiem - ar
cīņu pret lidmašīnu apledošanu lielos augstumos, aklās nosēšanās aparatūru, kompensējošiem,
hermētiskajiem tērpiem, nākošo skafandru prototipiem. Drīzāk, tieši tur Hainlainam cilvēka
iziešana atklātā kosmosā no grāmatu abstrakcijas kļūst par realitāti. Viņš kļūst par aktīvu
kosmisko tehnoloģiju piekritēju un vēlāk pat uzstājas par to Senātā.
Un atkal liktens mērkaķa ķepa met monētu. Tajā pat bāzē dienē leitnante Virdžīnija Dorisa
Herstenfelde. Kaujas apmācības teicamniece, septiņas valodas, zināšanas ķīmijā, inženiera
izglītība (viņa, starp citu, tiek uzskatīta par labāku speciālisti, nekā Hainlains), darbīga,
dzīvespriecīga optimiste... 1947. gadā Hainlains izšķiras no Leslijas Makdonaldes, kas ap
to laiku ir pilnīgi nodzērusies, demobilizējas un apprecas atkal. Džinnija - tā draugi un dienesta
biedri saic virsnieci Herstenfeldi - būs uzticīga sieva, dzīves draugs, redaktore (runā, ka
visus darbus, pirms sūtīšanas redakcijai, Hainlains dod izlasīt sievai, lai iegūtu viņas piekrišanu)
un visas dzīves mūza turpmāko 40 gadu garumā. "Uz mūžu, līdz nāve mūs šķirs" - arī personīgajā
dzīvē Hainlainam izdodas iemiesot puritāņu morāli. Četrdesmito gadu beigas - tas ir "Voldo",
"Kosmiskā patruļa" un protams, "Zemes zaļie pakalni", autores pieticīgais viedoklis, ka tas ir
labākais Hainlaina stāsts.
1950-gadi kļūst par Hainlaina pilnbrieda un uzplaukuma laiku, gan dzīvē, gan daiļradē. Viņš
beidzot gūst panākumus, blakus viņam ir mīļotā sieva, viņa grāmatas izpērk kā karstus pīrādziņus,
- pirmais no amerikāņu fantastiem, kas spēja dzīvot, pārtiekot tikai no honorāriem. Tiek noslēgts
kontrakts ar izdevniecību "Skribner" par grāmatu sēriju jaunatnei. 1951. gads - romāns
"Leļlu meistari", pirmais zīmīgais Hainlaina romāns - atnācēju - cilvēku ķermeņu sagrābēju klišeja
nāk tieši no turienes. 1952. gads - "Rolling Stones" ("Nemierīgie Stouni") - interesanti, vai no
turienes Miks Džegers nav paņēmis nosaukumu savai grupai? Hainlains, pirmais no fantastiem
sāk spēlēties ar valodu, izmantojot zemtekstus, citātus un alūzijas... taču par to mazliet vēlāk.
1953. gads - "Astronauts Džonss", 1954. gads - "Zvaigžņu Zvērs", 1955. gads - "Tunelis
debesīs". Šī perioda lietas ir - kā teiktu Svjatoslavs Loginovs - "iniciāciju literatūra", stāsti
par pusaudžiem, brieduma iegūšanas ceļiem, fantāzijām un realitāti - kā no naiva puišeļa
rodas Personība un cik daudz pūļu tam ir jāpatērē. Un beidzot, tie ir romāni par Sapni.
Cilvēcei ir kur sniegties, zvaigznes ir tepat, rokas stiepiena attālumā: skafandrs ir - ceļojumam
gatavs. Šis lozungs sildīja romantiskās sirdis gandrīz līdz astoņdesmitajiem gadiem -
Marss, Venēra, starpplanētu reisi, jaunais frontīrs izstieptas rokas attālumā. Hainlains paredz
medicīnas atklājumus, orgānu pārstādīšanu, vispārēju informācijas pieeju, ātrumtrases un
masu mēdiju sekmes. Reklāmas velniņš, kas iespraucas taksometrā ("Marsiete Podkeina"),
"gudrā meitene", kas dzer pretapaugļošanas tabletes, televīzijas darboņi, kas no Kaupertaunas
mēra izveido seksuāli satrauktu mežoni ("Tunelis debesīs") - tas ir Amērikas portrets, tikpat
ticams kā Bredberija "Marsiešu hronikas".
1956. gads - "Dubultzvaigzne", viens no labākajiem Hainlaina romāniem, pirmā Hugo prēmija.
1957. gads - "Durvis uz Vasaru" un "Galaktikas pilsonis". 1958. gads - "Skafandrs ir - ceļojumam
gatavs". 1959. gads - varbūt, ka pats populārākais Hainlaina romāns "Zvaigžņu kareivji" -
otrais Hugo, četras ekranizācijas tikai Amērikā vien. Par šo grāmatu Hainlainu lamā par
militāristu, rasistu un "vanagu" - vispār jau pareizi. Amerikāņu karavīra - atbrīvotāja tēls,
drosmīgais cīnītājs pret svešo planētu iekarotājiem - vabolēm, izrādījās visai aizraujošs,
īpaši pusaudžiem un jaunatnei - un droši vien papildināja romantisku brīvprātīgo rindas, kas
devās Vjetnamas karā. Vispār jau Meistara humors konservatīvajiem lasītājiem lika aloties.
"Jau tas, ka Hainlains par romāna galveno varoni padara "krāsaino" (tas gan noskaidrojas tikai
romāna vidū, kad lasītājs jau paguvis sevi asociēt ar varoni), pilnīgi apgāž tēzi par Hainlaina
"fašismu"," raksta S. Berežnojs.
Sešdesmito gadu sākumā Hainlains ar kundzi daudz ceļo - no Padomju Savienības līdz
Ziemeļpolam. Atmiņas par padomju servisu un VDK darbiniekiem atstāj uz rakstnieku neizdzēšamu
iespaidu: "Mums pavēlējs - nevis palūdza - ierasties Alma-Atas "Intūrista" viesnīcas direktora
birojā. Tur mums nolasīja garu un ļoti bargu lekciju par mūsu valdības agresīvo politiku, kurā
bija rūpīgi pārcelta ziņa no "Pravdas" par U-2 lidojumu.
Tikko es visu sapratu, es izdarīju to, ko nevienam amerikānim nevajadzētu darīt Padomju Savienībā.
Es pilnīgi izgāju no sevis un sāku kliegt uz direktoru, izsakot visas ASV pretenzijas pret PSRS.
Mana sieva visai aktīvi atbalstīja mani, izsakot visu, ko viņa domā par padomju vergu darba
nometnēm, nosaucot tās pēc kārtas un parādot to atrašanās vietas uz kartes, kas karājās
direktora kabinetā, turklāt vēl minot, cik cilvēki tur ir gājuši bojā, amerikāņus ieskaitot."
Šajā citātā ir viss Hainlains, savādāk rīkoties viņš nespētu. Kas ir interesanti - Hainlaina
kundze runāja ar ierēdņiem krievu valodā, bet Roberts atbalstīja viņu ar tiem pašiem vārdiem
kurus tik cītīgi mācījās, lai saprastos ar krievu lasītājiem pans Sapkovskis - laikam pēc
amerikāņu kolēģa piemēra.

Turpinājums sekos.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
rudo lapu vilcēn...
iesūtīt 30.08.2007 09:19
Raksts #7


Lecina seskus
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 17.02.05
Kur: starp uguni, ūdeni un pasaules galu
Niks 2006



Interesanti ^^ Pat ļoti intereanti^^ Labpr't gaidīšu turpinājumu!

Es neesmu lasījusi no fantastikas pārlieku daudz, jo krievu valodā lasīt vēl nemāku, bet angļu valodā man šāda veida literatūra pagaidām nav pieejama, tādļl manas zināšanas šajā jomā aprobežojas ar tulkoto daiļradi pamatā no pagājušā gadsimta. Esmu lasījus Bredberija Marsiešu hronikas, Šeklija (ja nekļūdos uzvārdā) īsos stāstus, Azimova, brāļu Strugacku, Lema u.c. no sērijas Zinātniskā fantastika pamatā. Lasīts ir arī viens izdevums no Hugo prēmijas laureātiem „Nemirstīgais". Iespējams vēl viarāki darbi, bet visus šobrīd neatceros.
Mūsdienās vairāk tik izdots dāžādi reālistiskā žanra darbi, maz redzami fantāzijas avai fantastias darbi. Cilvēkiem laikam labāk patīk lasīt ko citu.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
ils
iesūtīt 31.08.2007 08:08
Raksts #8


Krāmē plauktos Izgaistošās izgaišanas grāmatas
Grupas ikona

Grupa: Dienas Pareģis
Pievienojās: 29.07.03
Kur: Rīga
Dienas Pareģis 2009



Gandrīz kā smejoties par kritiķiem, 1960. gadā iznāk "Stranger in the strange land"
("Svešinieks svešā zemē"), hipiju bībele, brīvās mīlas piekritēju rokasgrāmata, viens
no pasaules literatūras šedevriem. Tieši literatūras, bez dalīšanas fantastikā un
galvenajā straumē. Citēju Buličeva rakstu: "Hainlains, ne tikai radīja fantastikai revolucionārus
romānus, bet visu savu dzīvi centās pārvērst fantastisko literatūru par pasaules mēroga
notikumu, kas pēc iespējas tālāk atrautos no "makulatūras" žurnālīšiem". Romāna blīvums,
dziļums un teksta perfektā kvalitāte neradīja šaubas vispiekasīgākajiem kritiķiem, tā
kļuva par pirmo fantastikas grāmatu, kas iekļuva "New York Times" bestselleru pirmajā
divdesmitniekā. "Svešinieks svešā zemē" ir grāmata par cilvēkiem, viņu mīlestību un
dāsnumu, cietsirdību un nesapratni, par pravieša vientulību neizbēgamā upura priekšā,
par laimi visiem par brīvu - tas taču ir tik vienkārši - ņemt un dalīties ar sevi, veldzēt slāpes un
piedāvāt ūdeni. Tā ir nežēlīga satīra par "raganu medību" laiku Amēriku, par tradicionālās
sabiedrības liekulību un baznīcu torņu puvušajām saknēm, par cilvēcisku muļķību, skopumu
un gara nabadzību. Tas ir filosofisks traktāts par naudas lomu un ticības ceļiem, tās ir valodas
dzīres - ar parafrāzēm no visām malām, no Bībeles (jau nosaukums ir citāts no psalma) līdz
reklāmas saukļiem, tas ir spļāviens sabiedrības morāles sejā. Tas ir trieciens kaulainajai
vecenei ar izkapti tieši pa ņirdzīgo smaidu - prom liekulīgās bēres, pieņemiet manu
ķermeni un priecājieties - nāves nav, ir gara augšāmcelšanās un dzīve mūžīga. Kā rakstā
par "Svešinieku" sacīja V. Vladimirskis: "Brīvība ir atslēgas vārds, lai saprastu romāna patosu"
un viņam ir pilnīga taisnība. Brīvība būt tādam, kāds tu esi, klausīt sevi un savas jūtas, brīvība
dzīvot valstī, esot brīvam no valsts ideoloģijas, brīvība mīlēt un būt mīlētam - tas ir daudzu
cilvēku sapnis, tikai realizēt to pa spēkam ir, vai nu marsietim, vai Mesijai. Par vienu no
galvenajiem romāna varoņiem "pretīgo, baudkāro veci", doktoru Džablu Haršovu runā, ka
Hainlains ir uzrakstījis autoportretu. Taču visdrīzāk tas ir savākts tēls, pārsvarā ar vectēva -
ārsta Albas Laila īpašībām - pretstatā sekojošajiem varoņiem - bībeliskajiem ilgdzīvotājiem,
Džabls vēl ir spēcīgs un mīl dzīvi. Vispār jau visi Hainlaina 50-60-to gadu romāni ir spēka
un gaismas pilni - dažreiz žilbinošas, dažreiz dziedinošas un maigas, kā Pasaules Lampas
uguns.
[Tagad gandrīz jāpaskaidro, kāpēc mani šis romāns nesajūsmināja. Kaut vai sev pašam.
Pirmkārt, laikam tāpēc, ka lasīju to Rietumu fantastikas buma sākuma laikā, kad visas
izdevniecības vilka laukā no atvilktnēm samizdata tulkojumus un iespieda grāmatas. Bieži vien
ar ļoti nekvalitatīvu tulkojumu. Iespējams, ka tāds bija arī dotais romāns.
Otrkārt, Hainlains sludināja sabiedrību, kurā cilvēki absolūti nav ierobežoti ar kaut kādām
likuma normām, visu nosaka pašu saprāts un jūtas. Tas jau ir skaisti - ja visi sabiedrības
locekļi ir labi cilvēki. Tādas sabiedrības vienkārši nav. Atliek tikai iedomāties, ka pēkšņi
te, Latvijā visi cilvēki brīvi varētu sākt rīkoties, tikai vadoties no savām jūtām un saprašanas.
Vai te sāktos dzīve hipiju paradīzē, vai arī - pilnīgs haoss? Domāju, ka pēdējais.
Nu ja, es jau nekad neesmu bijis hipijs. - ila piezīme.]
Vairākus nākošos romānus ("Marsiete Podkeina", "Varonības ceļš" un "Farnhema brīvais
īpašums") publika uzņem visai vēsi. Pēdējie grandiozie panākumi un ceturtais Hugo atnāk
1967. gadā ar romānu "Mēness ir barga kundze" ("The Moon Is a Harsh Mistress"). Hainlains
meistarīgi spēlē ar "iekšgrāmatas" argo, velkot krievu lasītājam nepamanāmas paralēles ar
Orvela un Goldinga romāniem, kur izmantota tā pati metode. Parunas, citāti, aforismi, idiomas
un pilnīgi netulkojamas vārdu spēles padara grāmatu par cietu riekstu tulkotājiem, tikai
A. Ščerbakovs ir spējis visā pilnībā pāršķelt teksta kolorītu un adaptēt to mūsu reālijām.
Hainlaina politiskā pozīcija - libertārietis, anarhists un individuālists, jebkuras tirānijas
pretinieks, personālās atbildības institūta zvērināts piekritējs - romānā atklājas īpaši koši.
Mēness nācija ir katordznieku bērni, Mēness pasaule - tā ir arī Amērikas vēsture, kas
kādreiz pasūtīja pie visiem velniem Anglijas karalieni. "...Pati Mēness revolūcijas vēsture
ļoti jau atgādina Ziemeļamērikas štatu karu par neatkarību. Taču tas nekādā ziņā nav urrā
patriotisms, tik ierasts amerikāņu fantastikai un visai tās kultūrai: Hainlainam tā ir reāla
revolūcija, kas ved pie ASV dibināšanas, tā lielā mērā ir garām palaisto iespēju revolūcija..."
- par šo romānu raksta Kirils Benediktovs. Atgriežoties pie meinstrīma - 1998. gada decembrī
izdevniecību grupa "Random House" publicēja 100 labāko XX gadsimta romānu sarakstu, kas
sarakstīti angļu valodā. Sarakstu veidoja tīkla balsošana, kurā piedalījās 230 000 lasītāju.
Septiņas vietas no simts ieguva Roberta Ensona Hainlaina romāni, augstāko vietu (15.) no visiem
ieguva tieši romāns "Mēness ir barga kundze".
[Praktiski par visiem citiem un arī šo darbu, patiesi varu teikt, ka biju sajūsmā. Nu, gandrīz. - ila piezīme.]
Par savas dzīves zvaigžņu stundu pats Hainlains nosauca 1969. gada 20. jūliju - šajā dienā
NASA uzaicināja viņu vadīt TV reportāžu par Neila Ārmstronga izkāpšanu uz Mēness. Kā
atklāja vēlāk astronauti, Meistara grāmatas lielā mērā ir noteikušas viņu profesijas izvēli.
Rakstniekam tā patiesi bija labākā balva dzīvē - redzēt augļus, ko nesis viņa Vārds, pastāstīt
pasaulei par pirmajiem cilvēkiem, kas spēruši soļus uz svešas planētas...

Turpmāk vēl.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
ils
iesūtīt 03.09.2007 07:57
Raksts #9


Krāmē plauktos Izgaistošās izgaišanas grāmatas
Grupas ikona

Grupa: Dienas Pareģis
Pievienojās: 29.07.03
Kur: Rīga
Dienas Pareģis 2009



Diemžēl zvaigznēm ir raksturīgi krist. 1970. gadā Hainlains pārdzīvo smagāko peritonītu,
vairāk par gadu ārsti neatļauj viņam rakstīt.Taču viņš nezaudē laiku velti - fantastikas vietā
viņšslimnīcas palātā rada monogrāfiju par hematoloģiju, bet mazliet uzlabojis veselību,
sāk aktīvu darbību, propagandējot donoru kustību. Rakstniekam ir reta asins grupa un
desmitiem cilvēkuziedo viņam savas dzīves pilienus, Meistars nolemj atdot parādu.
Viņš nosaka cenu par savu autogrāfu - izziņu par nodotu pinti asiņu, kas rosina daudzus
cilvēkus kļūt par donoriem. Un līdz pat šim laikam visi amerikāņu konventi satur speciālu
programmu "Roberta Hainlaina asinsdonoru kampaņa". 1975. gadā Amērikas Fantastu
Asociācija ievieš jaunu titulu "Lielmeistars" un pirmais to saņem Hainlains. Vēlāk Aizeks
Azimovs atceras: "Tur nebija ne diskusiju, ne šaubu, tas bija tik dabiski kā ievēlēt
Džordžu Vašingtonu par prezidentu." 1978. gadā pēc išēmiskās slimības lēkmes Hainlains,
viens no pirmajiem sekmīgi pārcieš koronārās šuntēšanas operāciju. Un turpina rakstīt.
Autora vēlāko darbu vidū - dzirksteļojošā un aizrautīgā "Fraidi", atklātā un šausmīgā
"Ejot pa Nāves ēnas ieleju" (kad Hainlains to rakstīja, tad jau domāja, ka mirst), graujoši
antireliģiozā "Jonass vai Taisnīguma apsmiešana". Runāt par šiem romāniem ir nedaudz
skumji - jo visi tie lielā mērā ir par - ceļu uz nāvi. Un jo tālāk, jo vairāk redzam kā neizbēgamais
baida novecojošo cilvēku. Sekss un seksualitāte Hainlaina brieduma gadu darbos ir dabisks
un brīnišķīgs kā tas bija pie senajiem grieķiem. Vēlākā laika Hainlaina erotika izsauc
līdzjūtību un pat žēlumu - tā vecais Dāvids ņēma gultā sunamīti Avisagu - večiem salst vieniem.
Visdažādākās "gultas" tēmas - incests, pedofilija, promiskuitāte - kļūst uzbāzīgas.
Tā pat aizrāvās ar rudenīgo erotismu vecais Buņins - "Tumšās alejas" tika uzrakstītas, kad
rakstniekam jau bija pāri 80, taču viņam izdevās pārkāpt bailēm, atdalīt liriskā varoņa fantāzijas
no autora bēdīgajām jūtām - un noveles izdevās patiesi ģeniālas. Hainlains vienkārši ir
noguris, nav izturējis tempu un nespēj strādāt pie saviem darbiem tikpat blīvi kā jaunībā - vēlākās
grāmatas tikpat kā netiek rediģētas. Pēdējais Meistara romāns "Aizpeldēt aiz rieta" ir
mēģinājums sasaistīt kopā visas Nākotnes vēstures līnijas - pat datoru Maikroftu Holmsu izdodas
glābt. Romāns kļūst par bestselleru, taču visdrīzāk tāpēc, ka tieši Hainlaina nāve iespaido
grāmatas panākumus. Meistars aiziet no dzīves 1988. gada 8. maijā, nomirstot miegā,
kā mirst labi cilvēki. Gadu pēc viņa nāves Dženija Hainlaina izdod viņa rakstu krājumu
"Burkšķēšana no kapa". Un viss.
"...Rakstīt par Hainlainu ir vienlīdz viegli un grūti. Viegli, tāpēc ka viņa dzīve jau ir nodzīvota,
daiļrade pabeigta un tagad tikai var to pētīt, cik sirdij tīk, zinot to, ka var mainīties tikai viedokļi
un vērtējums, bet ne apskatāmais objekts...", izsakās A. Balabuha. Grūti, tāpēc ka ietvert
sevī visus informācijas avotus, filosofiskās sistēmas un cēloņu-seku sakarības Meistara
daiļradē kritiķim ir uzdevums gandrīz neizpildāms. Tikai apvienojot Hainlaina biogrāfiju, kļūst
saprotams, no kurienes "aug ausis" daudzām specifiskām detaļām. Kāpēc viens pēc otra viņa
zēni-varoņi kļūst par kadetiem, sekmīgi apgūst visas sarežģītās apmācības un jauniešu draudzības
grūtības - ievērojiet, ka nekādu ārpus nolikuma attiecību, nekāda pusaudžu homoseksuālisma -
visi mundieri "šūlēs" ir tīri kā sniegs. No kurienes ir radusies smalkā politikas izpratne,
kāpēc varoņi tik aktīvi reizi pa reizei sapņo par varu un labprāt spēlē vēlēšanās. No kā ir
norakstītas šausminošās, nolaidušās, treknās mājsaimnieces ar neatņemamo viskija
pudeli, bet no kā - apburošās, seksapīlās sekretāres, kas līdz ausīm ir iemīlējušās savā
bosā. Kāpēc Hainlaina labākās varones ir sievietes - zaldāti, pārliecinātas, trāpīgas, mežonīgas
kā "dzīva nāve". No kurienes romānos tik smalki aprakstītas slimnīcas, medicīnas tehnoloģijas,
asins pārliešana un orgānu transplantācija. Kāpēc grāmatās sadzīvo īstena ticība, kristietības
sapratne (tā izsmiet tēmu var tikai tad, ja tā ļoti skar vārīgu vietu), puritānisms un agnostika uz
ateisma robežas, kāpēc Meistara dumpinieki vienlaikus ir arī ķeceri. Kāpēc vēlākie Hainlaina
varoņi tā mīl mazuļus un tik ļoti grib kļūt par tēviem - pašam Meistaram bērnu nebija. Kāpēc
tieši krievu valoda kļūst par "Mēness" slenga pamatu - šis jautājums interesēja kautro
raksta autoru gandrīz desmit gadus.
Hainlains rakstīja par sevi, saviem draugiem un mīļajiem, vilka fantāzijas zīda buras uz reālo
notikumu un atmiņu mastiem, radīja lirisko varoni, kas atspoguļoja autora sapņus un
pārdzīvojumus, "uzvilka svešu seju" un slēpa sevi zem vecu profesoru, miljonāru un kosmisko
ceļotāju maskām. Dzīves galā viņam bija elementāri šauri nonēsātās, vārgās miesas
žņaugos, no lappusēm burtiski skan lūgšana "laidiet mani uz zvaigznēm" -
tur, kur gars iegūs brīvību. Analizējot viņa biogrāfiju, saproti, cik sarežģīti [no otras puses]
tulkotājiem ir pārnest Strugackus citās valodās - tos pašus "Neglītos gulbjus" vai "Ļaunuma
nogurdinātos" nevar izprast visā pilnībā, nezinot kultūras un sociālo kontekstu. Tikai valodas
nesējs, kas iegremdējies sociumā, spēs novērtēt un atspoguļot visas alūzijas, norādes un
citātus, kolēģu sarunas pusvārdā, cmalko stebu, piemēram, visu nogalināmo Semecki vai
Žeņ Ļu Kina skumjo ironiju. Meistara daiļrades dēļ ir vērts kļūt par literatūras pētnieku -
novērtēt kādu iespaidu Lielmeistars ir atstājis uz Amērikas kultūru, kādi viļņi ir radušies
no "akmens", ko viņš ir iemetis fantastikā. "Būtu redzams, kur viņš ir gājis" - tas ir par
Hainlainu. Viņš bija no tiem vīriem, kas atstāj pēdas dzīvē - dārzus, bērnus, pašu būvētas
pilsētas. Viņš nomira gandrīz pirms divdesmit gadiem - un kļuva nemirstīgs pateicoties
savām grāmatām. Izvārīt buljonu no putekļainu sējumu pakas tik un tā neizdosies, atliek
tikai izgaršot lapaspuses un iedziļināties, kamēr nebeidzas gaidas:
"Jā, Maik, vienmēr vajag mazliet pielabot, - Džabls pamēģināja buljonu. Garša bija saldena. -
Kaut gan, nevajag. Lai paliek tāds, kāds bija dzīves laikā. Kas dalīs ar mani viņa miesu?"

Te raksts ir galā, bet žurnālā ir vēl viens, pietiekam interesants un zināmā mērā savādāks
par šo. Turklāt, īsāks. Laikam būs jāiztulku arī tas. Būs daudpusīgāks iespaids par šo autoru.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
ils
iesūtīt 04.09.2007 08:35
Raksts #10


Krāmē plauktos Izgaistošās izgaišanas grāmatas
Grupas ikona

Grupa: Dienas Pareģis
Pievienojās: 29.07.03
Kur: Rīga
Dienas Pareģis 2009



Andreja Jermolajeva raksts par Robertu Hainlainu no žurnāla "FANтастика".

Galvenais mīts par Hainlainu.

Daudzas desmitgades Roberts Hainlains bija amerikāņu lasošas publikas elks. Droši,
ka arī visu to valstu lasītāju elks, kur tika tulkoti viņa darbi, ne jau tikai amerikāņu vien.
Vairāk nekā 40 gadus viņu uzskatīja par ASV kulta autoru.
Pa šo laiku ap viņu izveidojās vesela leģendu kopa, turklāt daļēji tās radīja arī viņš pats,
bet daļa radās pilnīgi neatkarīgi un, kā es saprotu, vecumdienās varēja visai satraukt
Lielmeistaru.
Pie primitīviem mītiem pieder, piemēram, tāds, ka pirms brīža, kad Hainlainam rokās
patrāpījās sludinājums žurnālā "Thrilling Wonder Stories", viņš nekad nav mēģinājis
rakstīt literārus darbus. Pirms diviem gadiem Amērikā iznāca pirmais Hainlaina uzrakstītais
romāns (radīts vēl pirms kara un nekad iepriekš nepublicēts), nākošgad tas iznāks arī krievu
tulkojumā. Tas ir - uz savu spožo debiju - pirmo stāstu "Dzīves līnija" (1939.) - Hainlains gāja,
ja arī bez noteikta plāna, tad vismaz pamatīgi un nopietni, kā visā, ko viņš savā dzīvē darīja.
Starp citu, daiļrades pirmajos gados viņš publicēja veselu kaudzi stāstu ar pseidonīmiem
(Ensons Makdonalds, Lails Monro, Elma Ventcs un citiem). var jau teikt, ka viņš to darīja
tāpēc, ka negribēja bojāt savas attiecības ar savu galveno izdevēju Džonu Kempbelu.
Lieta tā, ka pēc līguma viņam vajadzēja sūtīt visus savus jaunos darbus tikai uz "Astounding
Science Fiction", bet Kempbelam bez ierunām bija tie jāpieņem un jāpublicē. Taču lieta ir
tāda, ka šie zem pseidonīmiem publicētie stāsti lielākoties līdzinās spalvas iemēģināšanai
un nevelk līdz "īstajam Hainlainam". Tā kā var pieņemt, ka viņa darbi izgāja stingru iekšējo
kontroli un viņš visiem nedeva "ceļazīmi dzīvei" ar savu īsto vārdu. Nu un, kā redzam, arī
savu pirmo romānu viņš nekad nav pūlējies nopublicēt. Vai visus savus pseidonīmus viņš
ir atklājis savos krājumos "Roberta Hainlaina pasaules" (1966.) un "Paplašinātais Visums"
(1980.), vai to ir izdarījuši viņa daiļrades pētnieki - Dievs to zina! Un ja tā labi padomā, tad
naudas trūkumā esošais Hainlaina tēls, kas 1939. - 1940. gados rakstīja stāstu pēc stāsta,
lai atdotu parādus no Kempbela dāsnajiem honorāriem, arī sāk līdzināties kādai literārai
mistifikācijai...
Tas gan nav svarīgi! Tas ir sīkums.
Ir daudz nopietnāka problēma. No viena kritiska raksta uz otru ceļo apgalvojumi, ka vēlīnais
Hainlains ir "izrakstījies", kļuvis "baudkārs" un "vecišķi seksuāls", ka "viņa erotika izsauc
nožēlu", bet idejas ir tikai vāra atblāzma no iepriekšējām atklāsmēm. Par to raksta lielākā
mūsu literatūrpētnieku daļa, taču tā pati to nav izdomājusi. Domas ir paņemtas no aizokeāna
kritiķiem. Varu atsaukties uz grāmatu "R. Hainlains. Visuma pabērni. Zvaigžņu desants. M.: Eksmo,
SPb: TF, 2003.", kur publicēti vairāki raksti, ko sarakstījuši amerikāņi, kuri sauc sevi par
"hailaloģistiem". Lūk, daži citāti: "Ar laiku viņš kļūst aizvien daudzvārdīgāks, arvien vairāk
viņa vecums izsūc viņa ķermeni un arī darbi paliek gaudenāki. Savas dzīves pēdējos divdesmit
gados viņš saraksta virkni ļoti sliktu grāmatu" (D. Bleiks), "Vēlīnajā satīrā arvien jocīgākais
Hainlains gremdējas aristokrātijas seksuālajā dzīvē, un visliktākais, tās bezjēdzīgajā spriedelēšanā
par seksu" (S. Malbergers).
To pašu, tikai savādākiem vārdiem, daudzkārt atkārto arī krievu kritiķi. Ak vai, vai tad viņi
vispār ir lasījuši vēlīno Hainlainu?! Vai padomājuši par idejām, kuras paši izsaka?! Vai arī visu
Lielmeistara daiļradi viņi vēlas mērīt ar vienu mērauklu? Lieta ir tāda, ka tāpat kā lielais Stanislavs
Lems un citi korifeji, Hainlains savā literatūras ceļā ir izgājis daudzus etapus un krustceles, katru
reizi apgāžot lasītāju viedokļus par savu daiļradi un dzīves vērtībām.
Mazliet atsvaidzināsim šos etapus savā atmiņā (sīki es tos neraksturošu, lai neatkārtotu
pazīstamā Hainlaina daiļrades pētnieka A. Balabuhas rakstus). Sākuma etaps - no 1939. līdz
1942. gadam, rakstnieka tapšana, hipotētiskās "Nākotnes vēstures" tabulas sastādīšana, pirmie
stāsti un garstāsti, divi no kuriem vēlāk tiek apvienoti romānā "Visuma pabērni".
Otrais, daiļrades brieduma etaps - no 1947. līdz 60-to gadu vidum. Tas sadalās divās straumēs.
Lieliskie jaunatnes fantastikas paraugi, kurus Hainlains rakstīja izdevniecībai "Skribner" - tie ir
"Sarkanā planēta", "Astronauts Džonss", "Tunelis debesīs", "Zvaigžņu zvērs" un daudzi citi.
Pie tiem jāpieskaita arī viens no lieliskākajiem tāda veida literatūras darbiem "Skafandrs ir -
ceļojumam gatavs". Un "pieaugušo romāni", kur sevišķi izdalās "Leļlu meistari", "Dubultzvaigzne",
"Svešinieks svešā zemē", "Zvaigžņu desants", "Slavas ceļš", "Mēness ir barga kundze".
Ar romānu "Un nebaidos es ļauna" (1970.) sākas Hainlaina daiļrades pēdējais posms, kas
ietver sevī nevisai daudz romānu: "Pietiek laika mīlai" (1973.), "Zvēra skaitlis" (1980.),
"Fraidi" (1982.), "Jonass vai Taisnīguma apsmiešana" (1984.), "Kaķis, kas gāja cauri sienām"
(1985.) un "Aizpeldēt aiz rieta" (1987.). Šis etaps ir izpētīts daudz sliktāk par iepriekšējiem.
Literatūras pētnieki it kā nesaprašanā apstājas to ideju priekšā, kuras ir tikpat dīvainas, kā
marsiešu uzaudzinātā "atnācēja svešā zemē" Valentaina Maikla Smita dzīves imperatīvi.
Vienīgais, ko viņi apspriež, ir šo romānu dīvainā seksuālā nokrāsa, tik savāda, salīdzinot ar
agrīnā Hainlaina puritānisko askētismu.
Atļaušos nosaukt iemeslu, kura dēļ amerikāņu lasītāji daļēji atgrūž šos romānus un kas nav
"ērti" Savienoto Valstu literatūras pētniekiem.
Apmēram līdz 1960. gadam Hainlains ir "pats amerikāniskais" no amerikāņu rakstniekiem-fantastiem.
Viņš ir patriots šī vārda vislabākajā nozīmē, "Amerikāņu Demokrātija", "Amerikāņu valstiskums"
un "Amerikāņu sapnis" viņam ir neapstrīdamas vērtības un tās tika nestas visā Galaktikā.
Tās papildināja idejas par pasaulē labāko Amerikāņu Ģimeni un Metodisko Baznīcu.

Turpinājums sekos.

Šo rakstu rediģēja ils: 04.09.2007 08:38
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
ils
iesūtīt 05.09.2007 08:06
Raksts #11


Krāmē plauktos Izgaistošās izgaišanas grāmatas
Grupas ikona

Grupa: Dienas Pareģis
Pievienojās: 29.07.03
Kur: Rīga
Dienas Pareģis 2009



60-tajos gados Hainlaina dvēselē notiek apvērsums. Kas zina, var jau būt, ka šo apvērsumu
izprovocējis viņa brauciens uz Padomju Savienību? Noliecot galvu krievu zinātnieku un
rakstnieku priekšā, Hainlains tomēr bija zvērināts "antisovetčiks" (tas arī saprotams,
grūti atrast kaut ko vairāk apvainojošu Amerikāņu Sapnim, kā PSRS eksistēšana!).
Viņš saraksta divus aprakstus par šo ceļojumu, tos ir ļoti amizanti lasīt, jo Hainlains jau
bija redzējis vienlaikus, gan ļoti daudz, gan maz... Un kādi fantastiski priekšstati par
krievu dzīves īstenību viņam radās! Ko vērta kaut vai viņa pārliecība, ka visšausmīgākais
apvainojums krievu ierēdnim ir vārdi: "Tas nav kulturāli!" , ka vodku Krievijā lieto tikai
"jorša" [krieviski - ерш] veidā [Nezinu kā īsti iztulkot, nepārzinu krievu slengu. -ila piezīme.],
bet Maskavā nevar dzīvot vairāk par 800 tūkstoš cilvēku. Hainlains pieņēma šo lielumu,
salīdzinot toreizējo transporta daudzumu Maskavā ar ASV pilsētām un tas deva viņam
iemeslu apvainot krievu propagandu melīgumā - jo tā apliecināja, ka Maskavā dzīvo
pieci miljoni cilvēku!
Tā tad, Krievija Hainlainam bija (un palika) biedēklis un draudu avots. Taču salīdzinot
Amēriku un Krieviju, vai arī nonākot pie šīs domas kādā citādā veidā, Hainlains izdarīja
(kā amerikānis) šausmīgu noziegumu. Viņš pārstāja uzskatīt Savienotās Valstis par ideālu
valsti!
Nekur un nekad viņš to nepateica atklāti, taču starp rindām šī tēma turpmāk skan viņam
pastāvīgi. Romānā "Aizpeldēt aiz rieta" galvenā varone saka: "Man nepatīk nodarboties ar
trešo paralēli - pārlieku jau tā ir šausmīga." Trešā laika paralēle romānā atbilst ASV reālajai
vēsturei XX gadsimta otrajā pusē. Un tālāk trīs lapaspusēs viņš formulē pretenzijas Hainlaina
laika Amērikas demokrātiskajiem ideāliem un garīgajām vērtībām. Tā kā, ne velti uz 50-to
un 60-to gadu robežas viņš saraksta "Svešinieku svešā zemē" ("hipiju paaudzes" kulta
romānu) un "Zvaigžņu desantu" [vai "Zvaigžņu kareivjus"] (no pirmā skata, armijas dzīves
apoloģiju, bet īstenībā - pārdomas par armijas vietu valstī).
Ja 1957. gadā "Galaktikas pilsoņa" varonis visos dzīves gadījumos palika "īsts amerikānis"
un vēlējās izplatīt amerikāniskās vērtības visā Galaktikā, tad 70-80-tos gados Hainlains
pats kļūst par īstu "Galaktikas pilsoni", bet ASV saraujas par mazu saliņu bezgalīgajā Visumā.
Mēģinājumus kļut tajā par "modes noteicējiem" rakstnieks pat necenšas apgāzt - tie jau
sākumā ir neprātīgi un lemti neveiksmei. [Progresoru ideja nav brāļu Strugacku izdomāta! -ila
piezīme.] Hainlainu interesē pavisam kas cits: kas no personīgajām, ģimenes, seksuālajām un
citām vērtībām saglabās savu nozīmi šajā jaunajā telpas-laika kontiniumā, bet kas izgaisīs kā
dūmi.
Tādejādi, 60-tajos gados Hainlains veic savā daiļrades ceļā kārtējo, gigantisko revolūciju, bet
amerikāņu kritiķi to nepamana. Vai pareizāk - nobīstas pamanīt. Pārlieku jau "vidējais
amerikānis" mīl savu Sapni, tic savam pārākumam pār pārējo pasauli, savam hotdogam un
savam Mikimausam...
Hainlains nemaz nav izrakstījies dzīves galā. Viņa darbi joprojām ir lieliski. Kad runā par pēdējo
Hainlaina romānu "garlaicību" un "lēnumu", tad parasti domā par "Zvēra skaitli" un "Pietiek laika
mīlai". Šie divi romāni patiešām liekas pagari. Es pat riskēšu spriest, no kurienes tas. Visdrīzāk,
Hainlains izdevējiem ir uzstādījis noteikumu, tos nerediģēt. No augstāk rakstītā, iemesls būtu tā
kā skaidrs. Redaktoriem droši vien drebuļi metās no autora jaunajām idejām un reālijām, un viņi
centās piespiest Hainlainu rakstīt tā, kā viņš rakstīja 50-tajos gados. Ja viņam palaimētos sastapt
talantīgu redaktoru - domubiedru, tad varbūt romāni kļūtu par procentiem 10-20 īsākiem, un -
protams, vēl labāki.
Tieši tādi arī izdevās nākošie gaismu ieraudzījušie romāni: "Fraidi" un "Jonass". Spraiga darbība,
kā atspere sagriezts sižets kā tur var runāt par grāmatas "vārgumu" un autora vecumu?! Protams, ja
visā romānā "Fraidi" saskata tikai varones seksuālo neapmierinātību (starp citu, ne jau seksu viņa
grib, bet gan mīlestību, taču mīlēt baidās, jo ir "izaudzēta mēģenē") un sociālajām problēmām
nepiegriež vērību...
Vai arī, ja uzskata "Jonasu" tikai par Bībeles mācības parodiju un atmet visu filosofiju, tad nekļūst
skaidrs, kāpēc varoņi pastāvīgi nokļūst no vienas realitātes otrā, kāda nozīme šeit viltīgajam un
neparedzamajajam dievam Loki. Un nav saprotams, kāpēc autors smejas par Bībeli... Bet romāns,
starp citu, ir tik filosofiski dziļš, ka katru reizi, kad to izlasa, var atklāt jaunas šķautnes un aizrauties
atkal un atkal, kā vien var aizrauties ar nopietno fantastiku. Par garlaicīgu to var nosaukt tikai lasītājs,
kas uzaudzis ar darbiem, kur katrā lapaspusē kaujas roboti grauj baigus, posmkājainus
citplanētiešus.
Un apbrīnojamais stāsts par "Morinas Džonsones dzīvi un mīlestībām" (tas ir apakšvirsraksts romānam
"Aizpeldēt aiz rieta") - pavisam unikāla parādība. Ieraudzīt tur tikai morālo vērtību nopulgāšanu un
dažādas seksuālās izturēšanās deviācijas, kā to dara daži kritiķi, ir tikpat muļķīgi, kā uzskatīt
"Mīlestības dao" par pornogrāfisku grāmatu. Galveno interesi jau izraisa galvenās varones dzīves
stāsts, kas pilns ar pārdomām un negaidītiem pavērsieniem.
Taču grāmata ir interesanta, ne tikai ar to. Šeit Hainlains ir sasējis vienā mezglā visus savus
dažādos darbus, un ir redzams, ka 80-tajos gados "Nākotnes vēsture" joprojām autoram ir aktuāla
un loģiska, tieši tāpat kā trīsdesmitajos, kad viņš to izdomāja. Loģiska, neskatoties uz to, ka
prognožu daļa nav piepildījusies, ka kaut kādi notikumi ir norisinājušies pavisam ne tā, kā tos
savā izdomātā vēsturē ir aprakstījis Hainlains, ka daudzi viņa vēlākie romāni nekadi negrib
saistīties ar agrīnajiem darbiem. Vienkārši tagad autors ir izveidojis, nevis parastu līnjveidīgu
pasauli, bet gan veselu pasauļu Visumu, saišķi ar savstarpēji sasaistītiem paralēlajiem laikiem.
Un katrs, pat vismazākais stāsts šeit ieņem savu "plauktiņu".
Starp citu, neskatoties uz literatūrzinātnieku pūlēm pierādīt, ka dzīves beigu daļā Hainlains
ir izrakstījies, šim romānam ASV ir panākumi. Tam 1988. gadā bija divi izdevumi, tas iznāca arī
1991. un 1996. gadā un arī vēlāk...
Tā kā, līdz pat savai nāvei Hainlains bija, nevis nomināls, bet pavisam reāls amerikāņu
fantastikas Lielmeistars. Un tad viņš aizgāja mūžībā, lai paliktu kopā ar mums uz visiem laikiem.

Tas nu beidzot arī viss. Kamēr neviens nesāks nopietni analizēt vadošo fantastu darbus pie mums,
jāiztiek ar tulkoto, varbūt, ne tik labo, polēmisko tekstu.

Ko vēl beigās varu teikt? Man liekas, ka tauta, kas attīsta savu fantāzijas lidojumu un sapņus
par nākotni, tas ir, fantastisko literatūru, arī cer uz savu nākotni. Ja tautai savas fantastikas nav,
tad jāpieņem, ka arī uz nākotni šī tauta neraugās, ir apdzisusi un vairs necer ne uz ko.
Īstenībā mums jau tik traģiska situācija nav. Visos laikos ir bijuši rakstnieki, kas dažos savos
darbos ir pievērsušies šim žanram, vai arī fantāzijai, šausmu literatūrai. Taču no otras puses,
atļaušos teikt, ka tāda rakstnieka, ko varētu saukt par latviešu rakstnieku - fantastu, arī mums
nav. Vismaz es tādu nezinu...

Varbūt kāds latviešu literatūras pētnieks varētu iziet cauri visam latviešu rakstniecībs klāstam un
sastādīt tādu pamatīgu latviešu fantastikas izlasi. Iespējams, ka tā rosinātu kādu jaunu rakstnieku
pievērsties šim žanram - fantastikai nopietni.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Roviela
iesūtīt 05.09.2007 08:21
Raksts #12


Zintniece
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 03.11.03
Kur: te un tagad
Dzīvā enciklopēdija



Paldies, il!

Viena literatūras speciāliste mums ir gan, kas nodarbojas ar latviešu (un ne tikai) fantastikas un fantāzijas darbu apzināšanu, Bārbala Stroda, ja pareizi atceros vārdu.
Piemēram, viņas raksts "Ēnu dimensijas pavēlnieks" par Lavkraftu, satori portālā (http://www.satori.lv/?src=raksts&ho=J&...2&item=1863)
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
ils
iesūtīt 05.09.2007 11:39
Raksts #13


Krāmē plauktos Izgaistošās izgaišanas grāmatas
Grupas ikona

Grupa: Dienas Pareģis
Pievienojās: 29.07.03
Kur: Rīga
Dienas Pareģis 2009



CITĀTS(Roviela @ 05.09.2007 09:21) *
Paldies, il!

Viena literatūras speciāliste mums ir gan, kas nodarbojas ar latviešu (un ne tikai) fantastikas un fantāzijas darbu apzināšanu, Bārbala Stroda, ja pareizi atceros vārdu.
Piemēram, viņas raksts "Ēnu dimensijas pavēlnieks" par Lavkraftu, satori portālā (http://www.satori.lv/?src=raksts&ho=J&...2&item=1863)


Paldies par informāciju! Būs jāapskatās! wink.gif
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Viesis_Viesis_*
iesūtīt 10.10.2007 21:22
Raksts #14





Viesi




Ir izdots: Heinleins Roberts Ensons. Kaķis, kas staigā cauri sienām : Romāns / Roberts Heinleins ; tulk. Alīse Tīfentāle. - Rīga : Iljus, 1997
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu

Fast ReplyAtbildēt pavedienāSākt jaunu pavedienu
2 lietotāji/s lasa šo pavedienu (2 viesi un 0 anonīmie lietotāji)
0 biedri:

 



RSS Lo-Fi versija Pašlaik ir: 10.04.2020 15:47