Filips Džouzs Fārmers Opcijas

[ils]

Filips Džouzs Fārmers (Philip Jose Farmer).

Viņš piedzima 1918. gada 26. janvārī, Nortterotā, Indiānas pavalstī – vienpadsmit gadus vēlāk par Robertu Hainlainu, tajā pat gadā, kad
Teodors Stārdžons un divos gadus agrāk par Aizeku Azimovu. Tātad pēc vecuma viņš noteikti
varēja piepulcēties tai literātu paaudzei, kas četrdesmitajos gados lika pamatus ASV fantastikas
“zelta laikmetam”. Taču tā nenotika. Kaut arī ar zinātniski-fantastisko literatūru Fārmers sāka
aizrauties jau bērnībā, bija aktīvs fantastikas mīļotāju kustības dalībnieks, taču rakstīt viņš sāka
samērā vēlu – trīsdesmit četru gadu vecumā.
Pēc skolas beigšanas 1936. gadā viņš strādā par elektromontieri un vienlaicīgi mācās Bredlijas politehniskajā institūtā, Ilinoisas pavalstī, Peorijas pilsētā, kā arī Misūri pavalsts universitātē. 1941. gadā viņš apprecas. Tāpēc ir spiests pamest mācības un pāriet uz smagāku un tāpēc vairāk atalgotu darbu – uz Peorijas tēraudliešanas rūpnīcu, kur viņš nostrādā 11 gadus par kontrolieri un celtņa vadītāju, 1949. gadā viņš atsāk savas studijas.
Tomēr, runa nav par Fārmera — rakstnieka karjeras aizkavēto startu, ne arī par to, ka viņš
dažādu apstākļu dēļ vēlu ieguva augstāko izglītību — tikai trīsdesmit divu gadu vecumā viņš
beidz, tagad jau Bredlijas universitāti, beidzot iegūdams mākslas bakalaura pakāpi angļu filoloģijā. Viņš beidz arī Arizonas pavalsts universitāti Tampā.
Vienkārši viņš bija pavisam citādāks, nekā viņa vienaudži — rakstnieki. Literatūrā viņu interesēja
pavisam kas cits.
«Zinātniskās fantastikas ceļvedī», ko 1979. gadā laida klajā izdevniecība «Avon Books», bija atzīmēts,
ka divdesmito-četrdesmito gadu fantastikas žurnālus raksturoja «dīvaina nesakritība starp
vākiem un saturu». Uz vāka parasti bija redzama skaistas un nabadzīgi apģērbtas, jaunas sievietes,
kurām bija zināms seksuāls apgrūtinājums — te kāds briesmonis stiepa uz viņu pusi milzu
taustekļus, te kāds seksuāli uzbudināts vīrietis bija viņas sasējis, te... Bet iekšā? Visai puritāniski
apkampieni skafandros un, ja varoņi patiešām bija nolēmuši precēties, tad — īsts skūpsts uz
lūpām. Visas redakcijas varētu iesūdzēt par «viltus reklāmu».
Fārmeram tāda situācija nepatika, viņš ar to nebija mierā. Jau pirmais viņa darbs, tā virsraksts
liecināja par to: garais stāsts bija nosaukts - «Mīlnieki» un, pirms tas tika līdz lasītājam, to jau
bija atraidījuši virkne izdevēju, to vidū arī slavenais Džons V. Kempbels, «Pārsteidzošās
zinātniskās fantastikas» redaktors, visu «zelta laikmeta» fantastu vecmāte. Lasītāji gan garstāstu
novērtēja un Fārmers saņēma 1953. gada Hugo prēmiju — kā «daudzsološākais, jaunais autors»
- kā zināms, tad šo prēmiju piešķir lasītāji.
Panākumi bija acīmredzami un Fārmers pacentās tos izmantot tādos darbos kā «Pacelt buras!
Pacelt buras!»(1952.) un «Māte» (1953.). Saņemtie honorāri palīdzēja Fārmeram kļūt par
profesionālu rakstnieku. Taču, tikai uz īsu brīdi. Ja divi īsi romāni - «Mīlnieku» turpinājumi —
vēl guva ievērību, tad divi nākošie tika atzīti par autora neveiksmi un Fārmers, izsējis laurus,
bija spiests atkal meklēt citu darbu. Viņa rakstnieka karjeras ceļš nebija rozēm kaisīts.
Viņa pirmais romāns «Pateicībā par miesu (I Owe for the Flesh)» uzvar ZF sacerējumu konkursā, kuru rīko Čikāgas izdevniecība «Shasta Press» , ko ir dibinājis Melvins Koršaks. Taču rakstnieks, ne tikai nesaņem nopelnīto prēmiju 4000 dolārus, bet arī nesagaida sava romāna publicēšanu. Izdevniecība bankrotē un pat romāna rokraksts tiek nozaudēts. Vēlāk gan atsevišķas romāna daļas tiek publicētas kā stāsti. Uz šo stāstu bāzes vēlāk Fārmers saraksta «Upes pasaules (Riverworld)» pirmo romānu.
Citu viņa romānu «Meža zvēri», kas tiek sarakstīts žurnālam «Pārsteidzošie stāsti (Startling Stories)», tā arī neparādās tajā, kaut arī ir pieteikts vienā no nākošajiem numuriem, žurnālu beidz izdot un lasītāji romānu par mīlestību starp cilvēku un sievieti-kentauru ierauga tikai pēc desmit gadiem, kad tas ir pārstrādāts un nāk klajā ar nosaukumu «Deira» (1965).

Tikai 1969. gadā un šoreiz uz visiem laikiem viņš kļūst par
profesionālu rakstnieku.
Tas, protams, nenozīmē, ka visus šos gadus viņš klusēja, viņa darbi šad tad parādās žurnālu
lappusēs. Te var minēt stāstu ciklu «Tēvs Kārmodijs», ko iesāka «Attiecības» (1953.) un turpināja
«Tēvs» (1955.) un citi darbi. Visi šie stāsti vai drīzāk garstāsti bija publicēti «Fantāzijas un
zinātniskās fantastikas žurnālā» un stāstīja par kādu garīdznieku, kas ceļo pa Visumu un uz
dažādām planētām nokļūst visdažādākās grūtās, teoloģiskas dabas situācijās un kazusos, kas
viņam jārisina. Liekas, pats ievērības cienīgais darbs bija «Gaismas nakts» (1957.), kur aprakstīta
pasaule, kurā materializējas cilvēka apziņas vai pareizāk — zemapziņas produkti. Fārmera seksuāli-
bioloģiskie sacerējumi vairākas reizes tika atraidīti, taču beigās tos nopublicēja minētais žurnāls.
Fārmera pirmā grāmata, kas iznāca atsevišķā izdevumā, bija romāns «Zaļā odiseja» (1957.) - tīrs
izklaides, piedzīvojumu gabals. Pat pēc amerikāņu mērogiem ražīgais autors kaisīja romānus kā
no pārpilnības raga: «Miesa» (1960.), «Laika vārti» (1966.), «Akmens dievs mostas» (1970.),
«Ismaila lidojošie vaļi» (1971.)... Līdz 1990-tam gadam Fārmers jau bija sarakstījis 65 (!)
grāmatas. (Un tas, neskaitot, kā vairums amerikāņu rakstniekiem, ražīgo darbu kino.)
Bet tagad mēģināsim paskaties uz Fārmeru, tā teikt, no putna lidojuma, mēģinot izpētīt autora
galvenās būtības, viņa rakstniecības ģenerālos virzienus.
Pirmais Fārmera es varētu būt kaut kas no «Čūskas», tās pašas, kas ieveda kārdināšanā Ādamu
un Ievu.
Fārmera seksuāli-fantastiskie romāni arī ir «sacelšanās pret aizliegumu». Turklāt, tik atklāta, ka izdevniecība «Essex Haus», kas specializējās pornoliteratūras izdošanā, pat noslēdza ar Fārmeru līgumu par trīs romānu izdošanu (sešdesmito gadu beigās aizliegums uz tāda veida literatūru jau bija stipri atslābis). Rezultātā parādās triloģija «Nešķīsto garu izdzīšana». Trešo romānu gan izdod cita izdevniecība, bet minētā — vēl vienu citu - «Nezināmie svētki» (1969.), ko Pītera Nikolsa rediģētā «Zinātniskās fantastikas enciklopēdija» nosauc par «spīdošu sado-mazohistisku fantāziju pētījumu varoņfantāzijas žanra garā».
Jāsaka, ka Fārmeru normāls sekss interesē visai maz, viņam tur parādās zoofilija, sekss starp cilvēku un citplanētieti, starp citplanētiešiem, arī vairāk nekā diviem utt. Ko tur vairāk teikt, tas hipiju laiks...
Otro Fārmera būtība varētu tikt saukta par «piemānīto cāli». Ir tāds termins ― impritings vai vienkārši sakot ― iezīmēsana. Šis instinkts ir raksturīgs gandrīz visam dzīvajam uz zemes. Taču visvairāk pētīts pie putniem. Atsevišķos gadījumos pie cilvēkiem. Ja tikko piedzimušam cālēnam aizvilksi garām auklā iesietu kurpi vai vispār jebkuru kustīgu priekšmetu vai parādīsi dzīvu būtni, tad cālis to pilnīgi pieņems par savu mammu un vistai vairs nepievērsīs uzmanību, jo tā nebūs pirmā, ko viņš ieraudzījis pēc dzimšanas. Fokuss ir vienkāršs, miljoniem gadu laikā neskaitāmas vistu paaudzes ir nostiprinājušas faktu, ka pirmais kustīgais priekšmets, kuru redz jaundzimušais cālēns un kas ir lielāks par pašu cāli, ir viņa paša māmiņa. Normālos apstākļos tā tas arī ir, bet inkubatora apstākļos, paši saprotiet, cālēns ierauga visu ko, tikai ne savu mammu.
Kā jau minēju, Fārmers no agras bērnības ir bijis kaislīgs zinātniski-fantastiskās literatūras fans (protams, arī piedzīvojumu literatūras fans). Tāpēc viņa apziņā, gluži kā tādam cālim, ierakstījās daudzu grāmatu varoņi ― sākot ar Žilu Vernu un Edgaru Barouzu līdz kolektīvajai sērijai par Doku Sevidžu. Šie varoņi iegāja Fārmera dvēselē tik organiski, ka viņš tos sāka uztvert kā apkārtējās pasaules dabiskos elementus. Nevis kā iztēles tēlus, bet kā reālās pasaules iemītniekus.
Fārmers ir sarakstījis vairākas grāmatas par Tarzānu, Barouza grāmatu varoni, turklāt, ja Barouza Tarzāns ir atklāti romantizēts, tad Fārmers ir pacenties padarīt viņu, ne tik daudz ticamu, kā vairāk hipernaturālistisku. Piemēram, bada laikos viņš var kļūt pat par koprofāgu un paskaidrot, ar ko ziloņu mēsli pēc garšas atšķiras no lauvas ekskrementiem.
Fārmers atdzīvināja ne tikai Tarzānu. «Fileasa Foga otrajā žurnālā» (1973.) viņš tieši tāpat izdara ar Žila Verna romāna «Astoņdesmit dienās apkārt Zemeslodei» varoni, romanā «Aironkastls» (1976.) - ar Žozefa Ronī-vecākā grāmatas «Hārtona Aironkastla pārsteidzošais ceļojums» varoņiem, bet «Ismaila lidojošajos vaļos» darbojas Hermana Melvila «Mobija Dika» protagonists (atcerieties - «Sauciet mani par Ismailu?...»). Un saraksts nemaz nav pilns.
Pats par sevi šis paņēmiens nav, ne jauns, ne Filipa Fārmera izdomāts. Anglijā kāda dāma ir turpinājusi gandrīz vai līdz mūsu dienām Džona Golsvertija «Forsaitu sāgu». Ir zināmi Roberta Lūisa Stīvensona «Bagātību salas» turpinājumi, fantastikas mīļotāji var atcerēties Kristofera Prīsta «Telpas mašīnu», kas apvienu sevī divus Herberta Velsa darbus: «Pasauļu karu» un «Laika mašīnu», arī Krievijā ir sarakstīts turpinājums Alekseja Tolstoja «Aelitai».
Taču no visiem šiem darbiem Fārmera daiļrade atšķiras tikai ar viņam raksturīgu pieeju ― visos gadījumos Fārmers ― paša vārdiem runājot ― pirmām kārtām interesējas, lai izpētītu šo varoņu dvēseles tumšo pusi. Laikam jau arī šādai pieejai ir tiesības uz eksistenci...
Jāpiebilst, ka vēlme pēc imprintinga atkal un atkal atgriežas un pāriet jaunā stadijā — vajadzībā pēc maskas. Arī šī parādība literatūras vēsturē nav nekas unikāls. Lai nebūtu jāmeklē tālu, atcerēsimies kaut vai Borisu Pasternaku, kuram bija vajadzīgs doktora Živago tēls, lai pēc tam rakstītu brīnišķīgu dzeju, ko «sarakstījis Jurijs Živago» - piebildīšu, ka tieši no šiem dzejoļiem ir radies vēlais Pasternaks, kurš ir daudz gudrāks, vienkāršāks un tīrāks par iepriekšējo. Taču, ja Pasternaks radīja savu doktoru Živago, tad Fārmeram bija vajadzīgs tēls, kuru kāds jau ir radījis. Tā viņš — pēc paša sacītā — veselu gadu ir centies pierunāt Kurtu Vonnegūtu, lai viņš «aizdod» Kilgorija Trauta tēlu, kas pazīstams daudziem lasītājiem kaut vai no «Titāna sirēnām». Taisnību sakot, kad romāns «Venēra uz gliemežvāka puses» iznāca zem Kilgorija Trauta vārda, tad Vonnegūts bija pirmais, kas nokritizēja to. Protams, ka daudzi lasītāji nodomāja, ka tas ir tikai paša Vonnegūta triks... Ar vienu vārdu sakot, varens juceklis un karš ZF fanu vidū, kamēr pats Fārmers neatzinās, ka viņš ir romāna autors... Vēlāk kādā no Fārmera romāniem parādās varonis — rakstnieks-fantasts Leo Kvikegs Tinkrauders (vārds tēlam no «Mobija Dika»). Bet pēc diviem gadiem tas pats Leo Kvikegs Tinkrauders uzraksta romānu «Oziriss ar kruķiem» (1976.), bet tā līdzautors ir — Filips Džouzs Fārmers. Te nu mēs nonākam pie tā, kā tad pareizi latviski rakstīt autora vārdu, jo oriģinālā tas ir, Philip Jose Farmer, otrais vārds Jose var tikt izrunāts arī kā Žozē vai Hosē.
Krievu valodā, piemēram, parasti tā arī raksta. Fārmera draugs, arī rakstnieks-fantasts Frederiks Pols atceras, ka Fārmers savu otro vārdu esot ieguvis no mīļotās vecmāmiņas Džozefīnes, saīsināti — Džosijas (Josie).
Parasti jau Amerikā zēniem nedod sieviešu vārdus, tāpēc tas esot pārveidots kā Džouzs. Var jau būt, ka tā arī ir.
Tā vispār ir tikai neliela daļa no Fārmera maskām un literārajām mistifikācijām. Tā kā Fārmera darbi latviešu valodā nav izdoti, tad jautājums par viņa otrā vārda pareizrakstību paliek atklāts.
Un vēl divi vārdi par maskām. Gandrīz katrā romānā ir kāds tēls, vai nu otrā plāna, vai arī kāds no galvenajiem, kuram iniciāļi ir F. F. vai F. D. F. Oriģinālā, arī P. J. F., jo vārdu Filips angliski raksta ar Ph. Pilns vārds var būt jebkāds, tomēr tā katru reizi Fārmers ievada tekstā savu autoportretu. Dažreiz autoportrets ir, tā teikt, objektīvs, dažreiz izpilda kādu funkciju, papildinot reālo Fārmeru; beidzot, attēlo kādu cilvēku, par kādu Fārmers pats vēlētos būt. «Fileasa Foga citā žurnālā» tas, protams, ir pats Fileass Fogs. «Daudzstāvu pasaules» sērijā ― cilvēks ar iesauku Kikaha, kura pilnais vārds ir Pols Januss Finnegans. «Upes pasaulē» tas ir Pīters Džairuss Frigeits un tā tālāk.
Nu un beidzot, Fārmera trešā būtība ir tā, kuru visai ietilpīgi un lakoniski varētu nosaukt par demiurga būtību. Kuram kādreiz nav gribējies kļūt par dievu — neskatoties uz to, ka tas nemaz nav tik viegli? Būt par pasauļu radītāju un saimnieku, skatīties, kā tās dzīvo pēc tevis dotiem likumiem, iemitināt tajās radības, kādas pats esi izdomājis, noteikt to likteņus, sodīt vai apžēlot...
Ja to laiku padomju fantasti izgudroja pietiekami zemei līdzīgas pasaules, kurās fantastiskā situācija bija daudz svarīgāka par fantastiskās pasaules modeli, tad amerikāņu fantasti aizrāvās tieši ar dažādu pasauļu radīšanu ― par to pat varētu sarakstīt atsevišķu rakstu.
Ļoti ceru, ka kādreiz kāds tādu arī uzrakstīs. Tas nemaz nebūs tik vienkārši... Hols Klements, kura «Uguns cikls» un «Ekspedīcija «Gravitācija»» ir izdotas krievu valodā, Frenks Herberts ar savu «Kāpu», Ursula le Gvina — autoru uzskaitījumu vien varētu izvērst uz rindām trīsdesmit.
No pasauļu radīšanas kaislībām neizbēga arī Fārmers.
Droši vien, labāk to visu raksturo trīs viņa sērijas. Pirmā - «Daudzstāvu pasaule» - sastāv no septiņiem romāniem: «Visumu radītājs» (1965.), «Pasaules vārti» (1966.), «Personīgais kosmoss» (1968.), «Aiz Terras sienām» (1970.), «Lavalitu pasaule»(1977.), «Rudā orka dusmas» (1991.), «Vairāk nekā uguns»(1993.). Priekšpēdējā no tām gan ir tikai nosacīt pievienojama seriālam.
Otrā sērija ir tā pati slavenā «Upes pasaule». «Savos sadalītajos ķermeņos atgriezieties» (To Your Scattered Bodies Go) tika sarakstīts no 1965. līdz 1971. gadam un 1972. gadā saņēma Hugo prēmiju.
Pie otrā romāna «Pasakainais kuģis» Fārmers strādāja no 1967. līdz 1971. gadam, kad tas beidzot arī ieraudzīja dienas gaismu. Pēc tam sekoja «Tumšie nodomi» (1977.), «Maģiskais labirints» (1981.) un «Upes pasaules dievi»(1983.). Vēlak tika izdotas dažas citas grāmatas: pirmā romāna agrīnais variants, dažu stāstu krājums par Upes pasauli.
Manuprāt, šis seriāls ir spēcīgākais autora veikums. Vismaz no tā, ko esmu lasījis.
Fārmers reiz izteicās, ka gatavojas uzrakstīt vēl vienu romānu, kurā galvenie varoņi zvaigžņu kuģī atstāj Upes pasauli un tiek aprakstīti viņu tālākie piedzīvojumi, taču tā laikam tā arī palika tikai iecere.
Trešais seriāls ir «Dienu pasaule», kas sastāv no trīs romāniem: «Dienu pasaule»(1985.), «Dienu pasaules dumpinieks»(1987.) un «Dienu pasaules gals»(1990.). Dienu pasaulē tiek rādīta pasaule, kurā cilvēku pārapdzīvotības un resursu izsīkuma dēļ visi iedzīvotāji ir sadalīti septiņās grupās pēc nedēļas dienām. Visi cilvēki dzīvo tikai vienu, konkrētu dienu nedēļā, bet pārējās pavada anabiozē, lai taupītu resursus.
Atšķirībā no Hola Klementa, kas skurpulozi izskaitļo savas radītās pasaules fiziskos efektus, vai Ursulas le Gvinas, kas spējīga izdomāt savas pasaules kalendāru, valodas un citplanētiešu biežāk lietojamo izteicienu vārdnīcu, Fermeru tādi sīkumi neinteresē. Kaut vai seriālā «Daudzstāvu pasaule»- viņa varoņiem ir iespējams viss. Pirmajā romānā kāds Džadavins, mazskaitlīgas superilgdzīvotāju civilizācijas pārstāvis rada sev veselu pasauli, kurā varētu ērti un patīkami pavadīt laiku. Iedomāsimies milzīgu ― vairāku simtu jūdžu garuma ― akmens stabu-monolītu desmit jūdžu diametrā, bet uz tā uzvērtus vairākus diskus. Katrs no tām ir vesela plakana pasaule. Iecienīta ideja, vai ne, ja atceramies angļu fantastu-satīriķi Pračetu.
Uz viena no diskiem atrodas paradīzes Ēdenes dārzs, ko apdzīvo pārsvarā tēli no antīkās vēstures un mitoloģijas, uz otrā diska dzīvo brīvie un mežonīgie indiāņi kopā ar kentauriem, uz trešā — bruņinieki, turnīri, pilis...Bet pašā augšā, protams, Valdnieka, šīs pasaules pavēlnieka pils.
Hols Klements nošautos, mēģinādams izskaidrot, kā šeit darbojas Vispasaules gravitācijas likums un dažādie efekti, kas šādā pasaulē var rasties; Fārmeram tas viss nav svarīgi un ir vienalga. Viņam šāda pasaule ir vajadzīga, lai, izvadot varoņus no viena diska uz otru, iemestu tos arvien jaunos piedzīvojumos, pakļaujot tos vienam, ne visai izstrādātam sižetam. Kaut kur Džadavina radagabali atgādina Amberas prinčus no Roberta Želaznija tāda paša nosaukuma seriāla, taču, ja Želaznijam katram no prinčiem ir savs raksturs, kuram var noticēt, tad Fārmers uzskicē tikai rakstura masku. Pat otrajā romānā, kurā šī «jautrā» Džadavina radu ģimenīte tiek savesta kopā, tieši kā Želaznijam, tālu viņiem līdz Amberas prinčiem! Taču tas nepavisam nav defekts. Man liekas, ka Fārmers arī nav tiecies pēc psiholoģiskās ticamības, raksturu iezīmēšanas utt. Nē! Viņam bija vajadzīgi tikai piedzīvojumi, intrigas, kautiņi, pakaļdzīšanās, kaujas, visnesavienojamāko civilizāciju un to tehnisko iespēju savienošana... un lasīt to var, ne tikai pusaudži. Kaut arī, kā jau teicu iepriekš, labākais manuprāt, Fārmeram ir iznācis seriāls «Upes pasaule».
Protams, esmu tāls no domām, ka visu Fārmera daiļradi varētu pilnībā ievietot šajās viņa trīs būtībās, kā ģenerālajos virzienos. Vienkārši, viņa daiļrade balstās uz šiem trim vaļiem un Fārmers uz to mugurām izpilda tādu kā maģisku deju, sperot soļus, gan pa vienu no tiem, gan reizē uz diviem, gan trim. Un vērot šo deju ir visai aizraujoši.
Upes pasaules modelis ir vēl vienkāršāks. Tā ir planēta, uz kuras no viena pola līdz otram stiepjas bezgalīga upe, kas veido tikpat bezgalīgu ieleju, kuras vienu daļu no otras atdala kalnu grēdas, jo bezgalīgā upe met milzu zigzagus pa visu panētas virsmu. Kopumā tas atgādina tādu kā Nīlas ieleju, Lielā Hapi vai Ta-Kema valsti... un apdzīvo šo Supernīlas ieleju visi cilvēki, kas jebkad ir dzīvojuši uz Zemes, sākot no Ādama un beidzot ar XXI gadsimta kosmonautiem. Autors pieņem, ka XXI gadsimta mūsu pasaule iet bojā, bet kāda cupercivilizācija veic visu cilvēku atdzīvināšanu, ievietojot tos mākslīgi veidotajā Upes pasaulē. Ceru, ka neizstāstu pārāk daudz, lai tiem, kas šos romānus vēl lasīs, nezustu pirmatklājēju prieks.
Pēcnāves eksistences ideja Fārmeram nav sveša, vēl 1964. gadā kādā romānā viņš apraksta zinātniskus eksperimentus, ar kuru palīdzību var uzturēt dzīvību pēc nāves. Taču Upes pasulē augšāmcelšanās un it kā dzīve ir mūžīga un atkārtojama, ja cilvēks šajā pasaulē nomirst, tad tiek no jauna augšāmcelts. Upes pasaules cilvēks var iet bojā, taču pēc tam neizbēgami atdzimst tikpat jauns un vesels, tikai ielejas citā un pat ļoti attālā vietā.
Viss tas ir eksperimenta rezultāts, ko veic kādi spēki, kāda supercivilizācija, kā mēs teiktu ierastos ZF terminos, ar mērķi... taču tieši ar kādu, to pirmajos divos romānos mēs vēl neuzzinam, jo to jau nezina arī romānu varoņi, viņi apvienojas, lai to uzzinātu, citiem atkal ir vienalga, tie mēģina turpināt to pašu vai savādāku dzīvi, kādu ir dzīvojuši uz Zemes. Fārmers arī tālākos romānos eksperimenta mērķi paskaidro visai miglaini, viņu tas īpaši neuztrauc. Fārmeram ir svarīgāk parādīt cilvēku raksturus, izturēšanos, motīvus. Tieši tāpēc jau šie romāni līdzās citu autoru darbiem tiešām ir amerikāņu fantastikas zelta fonds.
Lai gan arī šeit autors iet pa sev ierasto ceļu. Vairums romāna varoņu ir ― dažādas reālas vēsturiskas personas. Tomēr, reizē arī literatūras tēli. Ko tad mēs patiesībā zinām par Anglijas karali Džonu Laklendu vai Semjuelu Klemensu (Marku Tvenu)? Tikai to, ko varam izlasīt literāros avotos. Tajā pat veidā, izprast viņu būtību mēs varam tieši tāpat, kā iepazīt dArtanjana kunga raksturu pēc Dimā triloģijas un visiem citu autoru darbiem ― no Edmona Rostāna līdz Robertam Ensonam Hainlainam. Turklāt, Fārmeram nevajag sekot to raksturu attīstības Zemes loģikai. Izejot no sākotnējiem noteikumiem, Upes pasaulē, sev jaunos apstākļos, viņi var sākt uzvesties arī pavisam citādi. Kā autoram labpatīk un katrai uzvedībai atrodas attaisnojums.
Tomēr, Fārmers pulcē ap sevi varoņus, sekojot zināmai loģikai. Viņam ir vajadzīga cilvēku grupa, kas var noorganizēties, lai dotos uz Upes izteku. Un, lūk, pasaule uzrodas sērs Roberts Bārtons, cilvēks, kas kādreiz ir meklējis Nīlas izteku (atkal, iegaumējiet, Nīla!). Kaut arī viņš izturas un domā nemaz jau kā Viktorijas laikmeta džentlmenis ― bet, te jau arī nav Anglija, te ir Upes pasaule, kas prase pavisam ko savādāku. Vai arī Semjuels Klemenss, kādreizējais Misispi upes locis, tieši viņam tiek uzdots uzbūvēt brīnišķīgu upes tvaikoni ― turklāt, viņam nākas izdarīt ar ievērojamu upes ielejas daļu, kurā atrodas vairākas sīkas valstiņas, viņa paša Tvaiklandi ieskaitot, tieši to pašu, ko paveica Henks Morgans ar Logru karalisti, mums vairāk pazīstams kā Jeņķis karaļa Artūra galmā. Ne visai jau ticami, ka Semjuels Klemenss varētu būt tieši tāds, jo bija viņš tipisks viktoriānis. Tieši konflikts starp viņa būtību un dabisko mākslinieka protestu pret esošo lietu kārtību ir radījis visas Marka Tvena grāmatas. Taču atkal ― tas ir Semjuels Klemenss ar dvēseli, kas ir pārradīta Upes pasaulē un es esmu gatavs ticēt Fārmeram uz vārda.
Grūtāk ir noticēt karalim Džonam. Viltīgs, taču ar vāju gribu, tieši tāpēc uz Zemes viņš tikai nosaukts par Bezzemnieku, jo viņš nespēja pārvaldīt Angliju, kronis izrādījās viņam, jāsaka, nevis «pa plecam», bet gan «pa galvai» - tā būs precīzāk. Tas jums nav Henrihs II vai Ričards III ― valdnieki ar kuriem lepojās Plantagenetu dinastija... taču Upes pasaulē viņš ― vismaz otrās grāmatas ietvaros ― izrādās gudrāks par visiem. Lai nu kam, bet viņam noteikti pārnešana uz Upes pasauli ir nākusi uz labu!
Pavisam negribas ticēt Ehnatonam, kas vada ekspedīciju uz Upes izteku. Ne jau pati piemērotākā lieta faraonam, kurš Zemes dzīvē koncentrē varu un veic reliģiskas reformas. Cita lieta, tādi ēģiptiešu stūrmaņi kā Baurdžeds, Hivi un Hnumhoteps.
Taču Fārmeram tas nav svarīgi. Ehnatona vārdu zina daudzi, bet senās Ēģiptes jūrasbraucējus, varbūt tikai olgalvji ― vēsturnieki vai pensionēti kapteiņi, kas bezcerīgi iemīlējušies jūrasbraucēju vēsturē, vai tie, kas par kapteiņiem tā arī nav kļuvuši?
Rakstniekam ir svarīgs tikai viens ― gatava vēsturiska personība ļauj nesamainīties sīknaudā ― kurš tad nav redzējis Marka Tvena portretus? Īpaši Amerikā ― un pievērsties tikai galvenajam. Bet galvenais ir sižeta attīstība, lēna noslēpuma atklāšana, mērķu noskaidrošana šim dīvainajam un visai šaubīgajam no morāles viedokļa eksperimentam.
Lai nu kā šos romānus var lasīt ar lielu interesi, ko var novēlēt arī tiem, kam izdosies to izdarīt. Lai arī atsevišķas idejas var likties mazāk pārliecinošas, Fārmeram ir izdevies radīt savas Upes pasaules iekšējo būtību bez pretrunām un izspiest no tā visu iespējamo, ko vien rakstnieks var izdarīt un tā jau ir liela meistarība. Fārmeram šī meistarība piemīt, lasot tevi neatstāj klātbūtnes sajūta un tā spēj uzrakstīt tikai talantīgs mākslinieks.
Arī turpmākajos gados Fārmers spēj saglabāt ASV galvenā anarhista titulu, kuru viņš nes 40 gadus, kaut arī gadiem ejot, kļūst mazāk ražīgs.
2001. gada 28. aprīlī Nebula Award ceremonijā Filipam Fārmeram tiek piešķirts Lielmeistara tituls, kuru piešķir par mūža devumu zinātniskajā fantastikā un fantāzijā SWFA (Amerikas zinātniskās fantastikas un fantāzijas autori) prezidents ar organizācijas biedru vairākuma atbalstu.
Fārmers ir ieguvis arī Hugo balvas 1953., 1968. un 1972. gadā.
Rakstnieks mirst 2009. gada 25. februārī.
Noslēgumā nosaukšu visus ASV fantastikas lielmeistarus:

Lielmeistara balvas ieguvēji:
Robert A. Heinlein (1975) (1907-1988)
Jack Williamson (1976) (1908-2006)
Clifford D. Simak (1977) (1904-1988)
L. Sprague de Camp (1979) (1907-2000)
Fritz Leiber (1981) (1910-1992)
Andre Norton (1984) (1912-2005)
Arthur C. Clarke (1986) (1917-2008)
Isaac Asimov (1987) (1920-1992)
Alfred Bester (1988) (1913-1987)
Ray Bradbury (1989) (1920-)
Lester del Rey Lester del Rey (1991) (1915-1993)
Frederik Pohl (1993) (1919-)
Damon Knight (1995) (1922-2002)
A. E. van Vogt (1996) (1912-2000)
Jack Vance (1997) (1916-)
Poul Anderson (1998) (1926-2001)
Hal Clement (Harry Stubbs) (1999) (1922-2003)
Brian W. Aldiss (2000) (1925-)
Philip José Farmer (2001) (1918-2009)
Ursula K. Le Guin (2003) (1929-)
Robert Silverberg (2004) (1935-)
Anne McCaffrey (2005) (1926-)
Harlan Ellison (2006) (1934-)
James Gunn (2007) (1923-)
Michael Moorcock (2008)(1939-)
Harry Harrison (2009) (1925-)


Referātā izmantoti :
Andreja Balabuhas priekšvārds “Upes pasaules” pirmo divu romānu izdevumam krievu valodā “Dejas uz vaļiem” http://www.fandom.ru/about_fan/balabuha_13.htm http://www.fandom.ru/about_fan/balabuha_13.htm ,
Vitālija Karacupas raksts “Fārmera biogrāfija”, http://fantlab.ru/autor215 ,
biogrāfiskais raksts Vikipēdijā http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A4%D0%B0%...%BE%D1%81%D0%B5

The Way the Future Blogs.
Frederik Pohl
http://www.thewaythefutureblogs.com/2009/02/josie/

Joprojām darbojas Fārmera oficiālā mājas lapa http://www.pjfarmer.com/

[Roviela]

Paldies, il!

Vakardienas lekcija bija ļoti jauka, jāsaka.

[ils]

Paldies, il!

Vakardienas lekcija bija ļoti jauka, jāsaka.

Paldies, centos!
Cerēsim, ka vēl iznāks ko interesantu sameklēt citām reizēm.