lotr kino simfonija, skaists raksts Opcijas

[kaiva]

http://www.makslaplus.lv/view.php?open_tex...1&year=2004

šis ir links bet ja nu nenostrādā vai negribas spiest te būs viss raksts

Fantastisku zemju un būtņu varā nonākuši ne tikai “Gredzenu pavēlnieka” triloģijas skatītāji un fani, un vidusmēra klausītāji, kurus aizrāvusi šo filmu mūzika, bet arī respektējami eksperti un speciālisti, jo nerimst diskusijas par to, ka “Gredzenu pavēlnieka” mūzika, iespējams, ir visu laiku varenākais darbs kinomūzikas jomā. Daudzi ir pārliecināti, ka komponistam Hovardam Šoram izdevies ne vien muzikāli uzburt filmu tēlus, bet no jauna pārrakstīt Dž.R. Tolkīna pasaku – tikai mūzikā.


Laikā, kad vēl pirms filmas pirmizrādēm klausītāju rokās nonāca kompaktdisks ar mūziku triloģijas noslēdzošajai daļai “Karaļa atgriešanās”, komponists Hovards Šors (Howard Shore) turpināja dzīvot šajā pasaku pasaulē, strādājot arī pie iepriekšējām daļām – “Gredzena brālība” un “Divi torņi”. Protams, filmu muzikālais ietērps jau bija pabeigts, taču dažādu apstākļu loģika radīja nepieciešamību pēc simfoniska darba, un Šors tik tiešām uzrakstīja arī simfoniju – turklāt apmēram divu stundu garu sešdaļīgu darbu, kurā katras divas daļas atspoguļo vienu no trim filmām. Iespējams, ka viens no simfonijas “konstruēšanas” iemesliem bija arī negaidīti veiksmīgie pirmatskaņojumi pirmās daļas koncertiem Londonas Filharmonijas orķestra sniegumā. Tomēr tas viss šķiet tikai formāls rezumējums tam milzu darbam, kas ieguldīts neparastajā mūzikā filmai.

Interesanti, ka par negaidītu uzaicinājumu komponēt mūziku “Gredzenu pavēlniekam” bija pārsteigts ne vien komponists, bet arī viņa kolēģi un konkurenti, klausītāji un kritiķi. Būtībā Hovards Šors līdz šim nebija izcēlies ar mūziku tik milzīgiem episkiem darbiem. Tādiem parasti uzaicināja Džonu Viljamsu, Džeimsu Horneru, Hansu Cimmeru vai citus populārus autorus. Un “Gredzenu pavēlnieka” režisoram Pīteram Džeksonam šī izvēle, par kuru brīnās vēl joprojām, nebija jānožēlo. Šķiet, ka viņš komponistā bija pravietiski saklausījis ko tādu, par ko pats H. Šors pārliecinājās tikai darba procesā.

Tādi daudzkārt oskarotie Holivudas mūzikas spīdekļi, kā Džons Viljamss vai Džeimss Horners, jau tradicionāli kļuvuši par milzīgu, episku filmu komponistiem, bet, no otras puses, viņi filmām piešķir savus vaibstus ar spēcīgo muzikālo rokrakstu. Hovards Šors gadiem šķietami neredzams bijis dēļ tā, ka mūziku pilnībā pakļāvis filmai, nerūpēdamies par sava stila uzturēšanu. Turklāt minētie milži mēdz atkārtot paši sevi, sapinušies savos šablonos. Komponistu radošā rutīna varbūt atturēja Džeksonu no dažu labu “lielformāta” darbu meistaru pieaicināšanas. Turklāt šī pati rutīna nereti izpaužas iepriekš prognozējamā rezultātā – šāds “episkais” komponists visbiežāk rada pāris varenu tēmu, kuras tad nu gatavs apspēlēt, ja vajag, trīs filmu garumā... Līdzīgi rīkojās Dž. Viljamss ar mūziku “Zvaigžņu kariem”. Savukārt Hovards Šors, šai ziņā sava veida “tīrradnis”, bija gatavs pacietīgi radīt milzīgu apjomu konceptuālas mūzikas, kura neatkārtojas un kura spētu ilustrēt katru no trim daļām citās skaņās, nezaudējot kopējo noskaņu. Un tas arī notika – Šors no vienas daļas uz citu mēdza pārnest tikai kādas trīs muzikālās tēmas, drīzāk pat tēmu “atbalsis”, kamēr viss muzikālais ietērps katrai daļai tika komponēts savs.

Tādā veidā “Gredzenu pavēlnieks” četru gadu laikā izauga par muzikālu darbu 12 stundu garumā (no kura kādas pāris stundas beigās atstātas ārpus filmas un ārpus izdotajiem ierakstiem). Un P. Džeksona izvēle attaisnojās – Hovards Šors ne vien ieguva “Oskaru”, bet joprojām pelna atzinību filmas mūzikai arī citādos veidos.

Piemēram, britu radio BBC klasiskās mūzikas nacionālā stacija “Classic FM” 2003. gada augustā veica klausītāju aptauju par visu laiku vislabāko oriģinālmūziku kinofilmai. Aptaujā piedalījās aptuveni 50 000 klausītāju, un beigās par visu laiku labāko kinomūziku tika atzīta Hovarda Šora mūzika filmai “Gredzenu pavēlnieks”, kurš aiz sevis atstāja tādus darbus, kā Hansa Cimmera sadarbībā ar Lizu Džerardu komponēto “Gladiatoru”, Džona Viljamsa “Zvaigžņu karus”, “Šindlera sarakstu” un “Juras laikmeta parku”, Enio Morikones “Misiju”, Dzeimsa Hornera “Titāniku”. Sensacionāls rezultāts, ja ņem vērā, ka līdz šim Šoru dēvējuši par šausmu filmu komponistu, kuram “nejauši patrāpījušās” arī dažas varenas filmas.

Iztēles bagātais komponists, pilnā vārdā Hovards Leslijs Šors, dzimis 1946. gada 18. oktobrī Toronto, Kanādā. 1969. gadā, pabeidzis Bērklija Mūzikas skolu Bostonā, Hovards kādu laiku pavadīja, spēlējot saksofonu kanādiešu rokgrupā “Lighthouse”. Tam sekoja komponista un mūzikas režisora darbs populārajā televīzijas šovā “Saturday Night Live”. 1979. gadā debitējošais režisors Deivids Kronenbergs, arī kanādietis, viņu aicināja sacerēt mūziku filmai “Pēcnācēji” un – vēlāk – citām viņa filmām. Tā sākās Šora “stilīgo” šausmu filmu mūzikas periods, kas viņu vilināja ar to, ka gan komponists, gan režisors savā jomā bija iesācēji un eksperimentētāji.

“Filmu mūzikas rakstīšana man šķita labākā iespēja rakstīt eksperimentālu mūziku,” atceras H. Šors. “Man nebija naudas, lai kādu algotu, nebija ierakstu kompānijas pasūtījuma. Neviena organizācija nebija manī ieinteresēta, jo es nebiju nācis no akadēmijas. Tāpēc Kronenbergs bija perfekts sākums – viņš nebija strādājis ar komponistu, es – ar režisoru. Mums nebija nekādu iepriekšēju priekšstatu vai aizspriedumu. Neviens mums neteica, kas ir jādara. Viss bija pilnībā eksperimentāls... Visas filmas bija salīdzinoši maza budžeta darbi... Piemēram, "Skaneros" es daudz izmantoju magnetofona lentes lietojuma tehniku. Tolaik interesējos par Toru Takemitsu un Džonu Keidžu... Man patika, kā Takemitsu izmanto klusumu. Runājot par citiem filmu komponistiem, man vienmēr patikuši itālieši Enio Morikone un Nino Rota. Arī Žoržs Delerū radīja skaistas lietas kopā ar Ž.L. Godāru.”

Tie, kas par to visu sprieda no malas, apbrīnoja, cik nemanāmi un veiksmīgi Šora mūzika veicina filmas noskaņu. No vienas puses, šajos eksperimentos viņš it kā pazuda kā komponists un neatstāja savu “seju”, bet, no otras puses, daudzas filmas ieguva vairāk nekā no klasiskas pieejas.

Tātad “Pēcnācējiem” sekoja “Skaneri”, “Videodroms”, “Muša” un citas Kronenberga filmas. Arī kino klasikas darbi nav iztikuši bez Šora mūzikas, piemēram, “Jēru klusēšana”, “Filadelfija”, “Septiņi”... Tāpat tādas filmas, kā “Eds Vuds”, “Nevainīgais”, “Striptīzs”, “Spēle”, “Patiesība par suņiem un kaķiem”, “Glorija”, “Psihoanalīze gangsteru gaumē”, “Dogma”, “Celle” un citas.

Starp citu, Hovardam Šoram ir kāds paradums, kurš it kā esot bijis arī Brāmsam. Neatkarīgi no tā, vai kādam to vajag vai nevajag, viņš katru dienu sacer pāris lappušu mūzikas. Un, ja nav bijis šo pāris nošu lapu, tad diena esot bijusi tukša.

Atgriežoties elfu, hobitu un orku pasaulē, šķiet, “Gredzenu pavēlniekam” tik spīdošu rezultātu sekmēja arī tas, ka, ķeroties klāt triloģijai, komponists arī pats sev bija uzstādījis visai sarežģītu uzdevumu un augstas prasības...

“Es vēlējos, lai mana mūzika radītu Tolkīna pasauli,” skaidro Hovards Šors. Pīters Džeksons tiecās pēc absolūtas realitātes, veidojot filmu. Komponists to pašu gribējis sasniegt ar mūziku, tādā veidā muzikāli aprakstot šo pasaku pasauli ar daudziem varoņiem, daudzām zemēm, kultūrām un valodām, vienlaikus ar mūziku iedvešot dzīvību filmai.

Nav viegli mūzikā uzburt balsis un atbalsis neeksistējošu kalnu alās un aizās, neeksistējošos mežu biezokņos, muzikāli ilustrēt neeksistējošas zemes, turklāt vēl sacerēt dziesmas neeksistējošās valodās – starp citu, triloģijas mūzikā kora un solistu izpildījumā ir dziedājumi vairāk valodās nekā filmā, kur dzirdam tikai rakstnieka izgudrotās elfu valodas. Un visbeidzot: to visu Šors centies paveikt, nospraudis savai fantāzijai robežas, kalpojot un pilnībā pakļaujoties vienlaikus divām lietām – filmai un grāmatai.

Kas attiecas uz turpinājumiem, komponista mērķis bija visas trīs daļas radīt konceptuāli vienotas un vienlaikus tematiski atšķirīgas. Tikai dažas tēmas, tādas kā Frodo, Goluma vai Gredzena tēma, parādās visās trijās daļās, kamēr pārējais katrai daļai vai filmai ir atšķirīgs un raksturīgs tikai tai. Arī noskaņa mainās.

Runājot par kompaktdiskos izdoto “Gredzenu pavēlnieka” mūziku, katrā diskā, kurā apkopota mūzika katrai no trim filmām, ir tikai 70 minūtes mūzikas, kamēr filmai tā ir triju stundu apjomā (kopumā ap desmit stundām). Būtībā, klausīdamies disku, mēs gūstam tikai rediģētu ilustrāciju, esences izvilkumu no kopējā darba. Vienlaikus disku klausīšanās tomēr sniedz to priekšstatu, ka katru no tiem var uztvert kā atsevišķu darbu, tikpat labi visi trīs kopā baudāmi kā milzīgs, vienots muzikāls darbs, apjomā lielāks par simfoniju vai operu.

Interesanti arī, ka, par spīti modernas tehnikas un eksotisku instrumentu klātbūtnei, Šors radījis tādu kā senatnīgu, mazliet ortodoksāli romantisku mūziku, kura daudziem neapzināti saistās ar Vāgneru.

Kas attiecas uz pieaicinātajiem izpildītājiem un solistiem, arī šai ziņā veikts varens darbs. “Gredzenu pavēlnieka” mūziku ierakstīja Londonas Filharmonijas orķestris aptuveni 100 cilvēku sastāvā, ap desmit solistu un vēl ap simt dziedātāju koros... Turklāt vīriešu un sieviešu jauktais koris, kā arī zēnu koris, tāpat kā solisti, dzied ne vien angļu, bet arī rūķu un divās elfu valodās, kuras izgudrojis Tolkīns, būdams valodu profesors Oksfordā. Filmu mūzikā šo valodu ir pat vairāk nekā pašā filmu triloģijā. Pasaku valodu adaptācijas veikusi scenāriste Filipa Boijena. Viņa arī uzrakstīja tekstus dziesmām un šo tekstu izrunu. Tiesa, vienīgi pirmajā “Gredzena brālības” daļā iekļautas divas dziesmas Enjas izpildījumā, kuras radījusi Enja kopā ar Niku un Romu Raieniem. Taču no kopējā filmas mūzikas konteksta šīs dziesmas grūti pat izraut, jo muzikāli tās orķestrēja H. Šors, pavadījumu Enjai izpildīja tas pats orķestris, bet F. Boijena veica tekstu tulkojumus elfu valodās.

No visiem pieaicinātajiem solistiem, šķiet, Enjai un Elizabetei Freizerai, kura mūspusē plašāk zināma kā kādreizējā grupas “Cocteau Twins” soliste, laikam bija vismazāk grūtību ar jokainajām pasaku valodām. Abas taču ir dziedājušas gēlu (seno ķeltu) valodā, kas mazliet līdzinās Tolkīna konstruētajām “elfu” valodām, turklāt Freizerai ir pieredze arī dziedāšanā “nekādā” valodā – vispār bez teksta. Savukārt trešās daļas zvaigzne Enija Lenoksa dzied tikai angliski. Līdzās Enjai, Elizabetei Freizerai un Enijai Lenoksai starp solistiem nepieminētus nevar atstāt arī īru flautistu Džeimsu Golveju, sapņainās zēna balss īpašnieku Ben Del Maestro, kurš līdzīgi Freizerai piedalījies vairāku daļu iedziedāšanā, eksotisko islandiešu un itāliešu izcelsmes dziedātāju Emiljānu Torīni, operas dīvu Renē Flemingu, neparasto popzvaigzni Šeilu Čandru, turklāt vēl arī filmas aktieris Vigo Mortensens dziedājis “Karaļa atgriešanās” ierakstā.

Lai atspoguļotu dažādu tautu un kultūru darbību un radītu zināmu senatnes noskaņojumu, “Gredzenu pavēlnieka” mūzikas izpildījumā izmantoti arī dažādu pasaules tautu instrumenti. Piemēram, Londonas Filharmonijas orķestra čellistes Ketrīnas Vilmersas izbrīnu izpelnījās kāds pavisam eksotisks 50 stīgu instruments, kurš tiekot izmantots pat dziedniecībā. Kopumā, orķestrim strādājot pa sešām līdz astoņām stundām dienā, katru dienu tika ierakstīts apmēram desmit minūtes filmas mūzikas. Izpildītāji bijuši pārsteigti par to, cik detalizēti un skaidri Hovards Šors spējis aprakstīt visu, ko vēlas no mūziķiem. Starp citu, K. Vilmersas dienasgrāmata par dažām ieraksta dienām publicēta internetā Londonas Filharmonijas orķestra oficiālajā mājaslapā (www.lpo.co.uk/newsletter/behind.html).

Izskatās, ka “Gredzenu pavēlnieka” mūzikas autors gan uz šo darbu nav “ieciklojies”, par spīti turpinājumam simfonijas projektā. Tas pats P. Džeksons H. Šoru nolēma pieaicināt mūzikas radīšanā jaunai “Kingkonga” versijai, kam pirmizrāde paredzēta 2005. gadā. Tapšanas beigu stadijā ir mūzika nākamā gada filmai “Lidotājs” (“The Aviator”). Turklāt arī “Gredzenu pavēlnieka” mūzikas tapšanas laikā šajos četros gados H. Šoram vajadzēja uzspēt parūpēties par mazāku apjomu mūziku vēl trim filmām – “Zirneklis”, “Baiļu istaba” un “Ņujorkas bandas” (pēdējai gan pietika ar vienu galvenās tēmas skaņdarbu). Šķiet, ka nu H. Šors būs ieguvis visaugstākā kalibra kinokomponista privilēģijas, taču pilnīgi skaidrs ir tas, ka, neraugoties uz autora biogrāfiju, “Gredzenu pavēlnieka” mūzika pavisam drīz būs iemantojusi klasiskas vērtības statusu.

[Saraida]

Mūzika ir vienkārši fantastiska. Mani gan neaizrauj simfoniskā mūzika, bet Howar Shore mani ir pārliecinājis, ka tā var būt ne tikai klausāma, bet pat baudāma
Vispār jo vairāk uzzinu par LOTR filmām, jo vairāk man sāk likties, ka tās ir kaut kas vairāk par kārtējo daiļdarba ekranizāciju.

Kaut vai fināldziesma "Into The West". Man bija pārsteigums uzzināt, ka tā tapa iedvesmojoties no Cameron Duncan, 17 gadus veca zēna, kino amatiera, kurš nomira no osteosarkomas (kaulu vēža). Un pirmo reizi šī dziesma tika atskaņota viņa bērēs.....

[kaiva]

to es nezināju...

būs kaut kad jāizčeko ari tās čellistes dienasgrāmata ja vel pieejama

es vispār vienmēr esmu uzskatījusi ka tieši tādai jābūt īstai mūzikai- kaut kādā mērā simfoniskai un kopā ar visiem iespējamiem un neiespējamiem instrumentiem kori un solistiem- un protams tāda kurā ir gan fantasy gan folks
visu laiku kaut ko tādu meklēju bet reāli NAV. fragmentāri kaut kas. tā nabadzīgi- moš ir viens vai divi vēlamie elementi bet citu pietrūkst
lotrs ir tiešām vienīgais- bet daudz par īsu!!

(Burtona un disneja soundtraki tuvojas šai koncepcijai)

[Dark_Latvian]

jā, mūzika bija pati labākā kādu jebkad esmu dzirdējis filmās! nejau velti GP triloģija saņema Oskaru par labako mūziku, pats esmu nolādejis šos trīs vienreizējos albūmus un iesaku arī citiem tos noklausīties!

[Saraida]

Šo to interesantu var atrast arī šajā mājaslapā

http://www.amagpiesnest.com/

[Dark_Latvian]

Un nolādēt visus albūmus var šeit PirateBay!

[kaiva]

wov! tik daudz par soundtraku vien, paldies

HĀ HĀ HĀ! A man ir visi trīs ORIĢINĀLIE diski vo b**!

[Saraida]

Mazliet alternatīvas... No šī gada Crufts (vienas no vērienīgākajām suņu izstādēm pasaulē)...

http://www.youtube.com/watch?v=klQ7mlvyCUg