Kurbijkurne forums: Soli tuvāk fantāzijai

Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )

> Pentaksa Smaile, [PZP], Fantasy
Sindra
iesūtīt 20.03.2017 14:23
Raksts #1


Angel of Music
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.01.04
Kur: Azeroth
Spēļu meistars 2012





Atkal tas sapnis...
Zvaigznes pulsēja tumšajās debesīs gluži kā atbildot sirds ritmam. Un ar katru pukstienu, ar katru reizi, kad tās iemirdzējās spožāk, kāda daļa no tām bija pazudusi. Kā atskaite kaut kam nozīmīgam un lielam. Un tad pienāca mirklis, kad uzmirdzējušas spožāk, izdzisa arī pēdējās zvaigznes.
Viņi zināja, ka tagad modīsies no miega. Zināja neomulīgo sajūtu, kas neatstāsies ilgu laiku. Bet šoreiz tumsa neizklīda miega aizdzīta.. Tā turpinājās pēc pēdējās zvaigznes pazušanas un viņi sadzirdēja klusi minētu vārdu: Aralita.
Tad spoži uzplaiksnīja gaisma un tumsa izklīda. Kārtējais murgu sapnis bija beidzies. Un varēja sākties jauna diena. Tā solījās būt parasta diena. Tā arī bija parasta diena, līdz viņus pārsteidza savāda sajūta. Tā kā reibstoša galva, tā kā kaut kāds spēks, kas vilktu sevī iekšā. Tas pieņēmās spēkā un ļaunākais bija tas, ka tā īsti šim spēkam nebija iespējams pretoties. Viņu pasaule sagriezās tumsas apvīta. Uz mirkli pārņēma bezgalīgas brīvības sajūta un tad viņi attapās kaut kur, pavisam citā, sev nezināmā vietā.

* * *



Bija jauka, saulaina diena. Arī silta. Varētu teju vai pateikties dieviem, vai vienalga kādiem spēkiem, par aukstā nakts murga nomainīšanu pret kaut ko patīkamāku. Tikai tas vairs nebija sapnis. Vieta, kurā viņi bija nonākuši izskatījās pēc pavisam īstas pasaules, un pavisam noteikti ne pēc tās pasaules, kurā viņi bija atradušies vēl pirms mirkļa.
Varbūt nebija tā sliktākā vieta, kur atrasties. Daba bija zaļa un skaista. Kaut kur netālu varēja dzirdēt strautiņa čalošanu.. Tik vien kā netālu no vietas, kur viņi atmodās, skaistā daba bija cietusi. Uz zemes bija izdedzis simbols, kurš gan šķita jau tā kā aizaudzis un ne gluži tā, ka nesen zemē ievilkts. Un vietām zemē gulēja melni, apdeguši akmeņi, kas gan sadrupa pelnos, tiklīdz kā tiem pieskārās.

Netālu no simbola zemē gulēja kāds stāvs. Izskatījās pēc vīriešu kārtas. Samērā jauna puiša. Gaišiem, teju vai pavisam baltiem matiem. Viņa apģērbs, bija ieturēts nepraktiski gaišos toņos, kurš kādreiz varēja būt darināts no visai smalka un dārga auduma, tagad bija ceļa putekļu noklāts un vietām apsvilis. Uz jaunekļa pirkstiem bija pamanāmi visai uzkrītoši gredzeni ar lielu dārgakmeņu acīm. Uz labās rokas divi gredzeni ar sarkanām acīm. Uz kreisās viens gredzens, kuram bija trīs dažādu akmeņu acis. Zaļa, dzeltena un violeta. Viņa neērtā poza, kurā jauneklis gulēja, lika domāt, ka viņš varētu būt miris.
Bilde
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
10 Lapas V  « < 4 5 6 7 8 > »   
Sākt jaunu pavedienu
Atbildes (100 - 119)
Elernass
iesūtīt 06.04.2017 17:16
Raksts #101


Attīsta savu iekšējo Aci
***

Grupa: Biedri
Pievienojās: 25.02.04



Zāles un ogas nebija gluži Satas specialitāte, tāpēc viņš šajās sarunās neiesaistījās. Par teleportācijas spējām arī neviens nebija informēts.
Kad šķita, ka biedri ir nolēmuši šodien tālāk neiet viņš sāka raudzīties apkārt pēc kādas sausākas vietas, kad viņa uzmanību piesaistīja runas par uguni. Viņš sāka uzmanīgi vērot Deinas roku kustības.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Sindra
iesūtīt 06.04.2017 23:38
Raksts #102


Angel of Music
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.01.04
Kur: Azeroth
Spēļu meistars 2012



Ar sausākas vietas atrašanu tā bija, kā bija. Satam nācās secināt, ka šī vieta no visai piemīlīgās meža pļaviņas lēnām, viņiem virzoties uz priekšu, virzienā, kurā it kā vajadzēja atrasties solītajai Pentaksa Smailei, bija pārtapusi visai purvainā un nemīlīgā vietā. Te vienkārši bija pārāk mitri. Un par to jau arī liecināja zem zābakiem žļurkstošais ūdens, biedriem sperot soļus.
Lieki piebilst, ka Jarno čības bija pavisam slapjas un kļuvušas aukstas un pretīgas. Tie, kam laimējās ar zābakiem kājās, tiem bija nedaudz labāk. Ja vien zābaki bija piemēroti arī slapjuma izturēšanai.

Diez vai uguns bumba bija piemērotākā burvestība putnu medīšanai. Deinas uzburtā maģija saskārās ar zemākajiem koku zariem, nemaz tiem neizkļūstot cauri un turpat eksplodēja līdz putnam nemaz nenonākot. Pār biedru galvām nobira degošu zaru un pelnu mākonis.
Savukārt putns pārlidoja pār slapjajā pleķītī sasēdošo galvām un skaļi ieķērcās. Teju vai kā pasmejoties par cilvēku neveiklajām medībām.
Oda pēc deguma. Un daži zari un viena koka stumbrs vēl joprojām nedaudz dūmoja.

Rendijs ieskrēja krūmos. Un Jarno, līdz ar to, bija ticis pie šalles.
Krūmos, kur bija norisinājusies savādā čaboņa, it kā nekā nebija. Tomēr suņa instinkti teica, ka te kaut kas ir. Kaut kas savāds. Viņu nekādi neatstāja sajūta, ka tiek novērots.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Romija
iesūtīt 07.04.2017 09:32
Raksts #103


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 01.04.04
Kur: online
Fotogrāfs 2007



Instinktu vadīts Rendijs bija meties krūmos, pat nepadomādams, ka viņa pagaro spalvu zari plēsīs uz visām pusēm. Tomēr, nonācis iedomātajā mērķī, Rendijs bija vīlies. Te nekā nebija! Viņš klusi iesmilkstējās, un uz skausta sacēlās spalvas. Kaut kas nebija pareizi. Mežs nebija pareizs. Neredzēdams neko aizdomīgu vai bīstamu, Rendijs ieklausījās, cik nu varēja izšķirt no aizmugurē notiekošās kņadas. Viņš uzmanīgi paostīja gaisu. Oda pēc deguma, bet tas nāca no citas puses. Rendijs jau bija dzirdējis kādu pieminam uguni, un arī tagad skaņas liecināja, ka pārējie visdrīzāk ir ātri uzorganizējuši ugunskuru. Bet tas nebija tas, kas radīja nepatīkamo sajūtu. Rendijs ierūcās, piegrūda purnu pie zemes, saspicēja ausis un sāka pārmeklēt tuvējo apkārtni.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Roviela
iesūtīt 07.04.2017 18:54
Raksts #104


Zintniece
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 03.11.03
Kur: te un tagad
Dzīvā enciklopēdija



Kurmītis palika uz vietas, ar interesi vērodams, ko dara Deina. Nu tu re! Viņš gan tā nekādi nemācēja. No sievietes rokām aizlidoja uguns bumba, kuras rezultātā pār visu galvām nobira pamatīga izmēra ogles.
- Es gandrīz jūtos kā mājās, - Kurmītis secināja. Tur arī, ja pagadījies kāda vulkāna tuvumā, uz galvas bira ogles. Tiesa, peļķēs gan tur nebija jāstāv. Viņš nopurināja sev tikušos nodeguļus zemē, kur tie čūkstēdami apdzisa. Puisis vēl pārbaudīja, vai apģērbs vai mati nedeg, un tad vairāk uzmanības tam nepievērsa. Vēl kaut ko darīt viņš neiedomājās. Neprata jau izdzīvot neparastos savvaļas apstākļos un nemaz nezināja, kas būtu vai nebūtu jādara.

Četrkājis vēl kaut ko ņēmās pa krūmiem, bet Kurmītis nevarēja saskatīt, tieši ko. Tumsa netraucēja, bet tie krūmi gan nebija caurspīdīgi.
- Vai mēs paliekam te vai ejam tālāk? - puisis painteresējās. Lai gulētu, te bija pārlieku slapjš, vismaz viņam. Cepumi ieēsti, varētu brist tālāk.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
echo3
iesūtīt 07.04.2017 19:10
Raksts #105


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 11.08.04
Kur: Nu jā, - pašlaik pie datora
Klusais censonis



Brina bija omulīgi sēdējusi slapjā laukumiņa malā un ēdusi "skābenes", kad meitene no planētas, kuru viscaur klāja pilsēta (nevis mežs), ar rokām gaisā uzmeta uguni. Blīkš! - un laukumiņā sabira degoši zari. Neva, lai arī viņai tieši nekas uz galvas nebira, uzlēca kājās un iemetās mežā, prom no uguns. Tikai apdegumu te kādam trūka! Viņa gan ātri attapās, apstājās un pagriezās, lai ietu atpakaļ. Vai varbūt doties uzreiz Pentaksa Smailes virzienā? Vismaz daži no ceļabiedriem bija bīstami. Bet... nē. Brina tomēr gāja atpakaļ, tikai šoreiz prātīgi apejot apkārt krūmiem, nevis laužoties cauri. Viņai iznāca mest dažu soļu līkumu uz to pusi, kur šņukurējās matainais četrkājis.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Urdrunir
iesūtīt 09.04.2017 12:37
Raksts #106


Veic pētījumu par katlu dibenu biezumiem
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 19.01.04
Kur: starp likumu un dvēseli



Šallei laikam nebija iebildumu pret nēsātāju nomaiņu. Tā bez ierunām ļāvās aplikties ap Jarno, un pieglaudās klāt viņa ķermenim. Lai kur div-un-četrkājainie biedri nebūtu saskārušies ar ūdeni, šallei likās pret to imūna. Tā bija silta kā pavasara saulīte un mīksta kā mākonis, un tikai pavisam nedaudz kņudināja ādu. Ja šalle būtu kaķis, tā murrātu, bet šalle neprata izrādīt emocijas. Tā vienkārši bija.

Pēkšņi virs galvas nogranda sprādziens. Šalle atdzīvojās un strauji un spēcīgi pavilka vienu no saviem galiem pretī liesmām, kā kobra, kas izslien savu galvu, skatoties uz čūsku dīdītāja stabuli.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Sindra
iesūtīt 09.04.2017 16:34
Raksts #107


Angel of Music
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.01.04
Kur: Azeroth
Spēļu meistars 2012



Deinas izraisītais ogļu nogruvums beidzās un arī aizsvilušies zari vēl nedaudz padūmoja un tad pārstāja.

Toties Rendija un tagad arī Brinas ošņātajā laukumiņā, kaut kas vēl joprojām šķita aizdomīgi. Līdz pagāja pāris mirkļi un tad no trīs koku stumbriem, kas atradās pāris metru attālumā viens no otra, izkāpa trīs savādas radības. Tādi kā cilvēkveidīgi. Ar divām rokām un kājām. Taču garāki un prāvāki. To ķermeņi bija kā no koku mizas. Raupji un tumši. Rokas un kājas kā savītas no zariem, kas sapildītas ar sūnām, vecām lapām un skujām. Tie oda pēc satrūdējušām pērnajām lapām. Ja vien kāds no biedriem šādu smaku atpazina. Katrā ziņā nepatīkami.

Teju vai sinhroni, visi trīs lielie stāvi ierēcās, izpūzdami Brinas un Rendija virzienā trūdu smakas elpu un metās abiem virsū, sparīgi vēzēdami zarainās rokas suņa un sievietes virzienā. It kā gribētu tos sagrābt savās zaru ķetnās.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Sindra
iesūtīt 09.04.2017 23:05
Raksts #108


Angel of Music
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.01.04
Kur: Azeroth
Spēļu meistars 2012



Pārējie biedri, tie kuri atradās nostāk un nebija vēl aizskrējuši krūmos meklēt savādo skaņu avotu, tie dzirdēja, ka no virziena, kurā bija aizskrējis Rendijs, atskanēja rēciens un tas pavisam noteikti neizklausījās ne pēc medībām, ne pēc draudzīgas apsveicināšanās.
Tur pavisam noteikti kaut kas grasījās notikt.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Romija
iesūtīt 10.04.2017 10:10
Raksts #109


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 01.04.04
Kur: online
Fotogrāfs 2007



Rendijs bija uzmanīgi apošņājis kādu cini, meklējot svešas pēdas vai kāda nepazīstama dibena nospiedumu, kad apkārtne strauji mainījās un koki sāka kustēties. Aizdomas par to, ka mežs ir īpašs, atgriezās.

Rendijs brīdinoši ierūcās, tomēr izskatījās, ka koki nav vis baļķīši, kas nolēmuši apgāzties un atūsties. Tie izskatījās dzīvi un nebūt negrasījās apstāties pie Rendija brīdinājuma. Sapratis, ka savādie stumbri varētu apdraudēt ne tikai viņus divus, bet arī tālāk palikušos pārējos, Rendijs skaļi ierējās. Trūdu smārds viņu teju apdullināja, tomēr pēdējā brīdī Rendijam izdevās palekt malā un koka zars aizķēra tikai kušķi vilnas, kas ar asu dzēlienu atvadījās no Rendija ādas, liekot viņam sāpēs iekaukties.

Rendijs nemetās cīņā, cerot pieveikt milzīgās koku būtnes. Viņš raudzīja izvairīties no to ķetnām, pie reizes saceļot pēc iespējas lielāku jandāliņu, skaļi riedams un rūkdams. Ja izdotos koku uzmanību noturēt līdz brīdim, kad cīņā iesaistītos vēl kāds, tad varbūt pat varētu viņus patriekt vai sakaut. Viens Rendijs to noteikti nevarēja, tāpēc meta līkumus.

“Hei, te uzbrūk koki,” viņš uzsauca pārējiem. Rendija vārdi bija saprotami, un balss izklausījās gandrīz kā cilvēkam. “Palīgā!” viņš sauca, lekdams pāri kādam cinim. Piezemējoties un saprotot, ka tik vienkārši viss varētu nebūt, Rendijs iesaucās vēlreiz, šoreiz jau ar citu ziņojumu: “Slēpieties!” Pārējiem taču vajadzētu saprast! Viņi bija parastas divkāju būtnes un paši bija runājuši Rendijam saprotamā valodā. Par kokiem viņš šādu spriedumu gan nevarēja pieņemt, tāpēc brīžos, kad varēja, turpināja riet.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
echo3
iesūtīt 10.04.2017 11:53
Raksts #110


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 11.08.04
Kur: Nu jā, - pašlaik pie datora
Klusais censonis



Brina nekliedza. Gluži vienkārši tāpēc, ka nebija tāda refleksa - briesmās kliegt. Tāpat neva pat nedomāja cīnīties ar tādiem atdzīvojušamies kokiem, jo tie bija pārāk lieli un pilnīgi nepazīstami. Kas to lai zina, uz ko tādi ir spējīgi? Sieviete pagriezās un metās prom pa savām pēdām, ne tieši uz laukumiņu, bet ar līkumu ap to. Skrienot viņa dzirdēja, kā matainais četrkājis starp rējieniem gluži saprotamā valodā sauc brīdnājuma vārdus. Tātad viņš spēj runāt arī - bet šobrīd Brina šo atklāsmi neapcerēja. Viņa ļoti ātri un veikli skrēja, cerēdama pazust no kokbūtņu redzamības lauka, lai tad pievienotos ceļabiedriem iesāņus.

Ja nu viņai tas ir izdevies, Brina ieskrēja pusapdegušiem zariem nobirušajā laukumiņā biedriem no mugurpuses un pievienoja četrkāja teiktajam savus vārdus, - Tur nāk trīs dzīvi koki! Šķiet, ka dusmīgi! - Izklausījās pilnīgi absurdi.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Roviela
iesūtīt 10.04.2017 18:34
Raksts #111


Zintniece
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 03.11.03
Kur: te un tagad
Dzīvā enciklopēdija



Troksnis, ko sacēla tie, kas aizgāja medīt, bija pārāk liels, lai tās joprojām varētu uzskatīt par medībām, tā Kurmītis nosprieda, izdzirdis kņadu. Šo secinājumu vēl vairāk apstiprināja sadzirdētie saucieni. Četrkājis sauca, ka koki uzbrūk un Brina teica, ka nākot trīs koki, kas esot dusmīgi.
Kurmītim nebija nekādas pieredzes ne ar kādiem kokiem, ne dusmīgiem, ne parastiem, kur nu vēl staigājošiem, arī ieroču viņam nebija nekādu.
- Hei! Kāds zina, ko darīt? - viņš iesaucās, skatoties uz to pusi, kur dusmīgajiem kokiem vajadzēja parādīties. Kurmīts jau tos redzētu par spīti pamazām nākošajai tumsai, bet ko darīt?
Acis pacēlās augšup, kur... ha! koki deg, izradās! Un kā viņš to nebija galvā salicis kopā? Ar to, kas tur augšā, noteikti nepietika, nekāda uguns nesanāk, bet vai tā meitene nevarēja uzburt vēl kādu uguns lodi?
- Deina, tu nevari nosvilināt tos uzbrucējus? - puisis pavaicāja, pats būdams gatavs ātri laisties lapās, ja kas.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Rouzijs
iesūtīt 10.04.2017 19:20
Raksts #112


Kārto teleportēšanās eksāmenu
****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.09.09
Kur: In heaven
Nervu bende 2013



Nevarētu teikt, ka uguns un pelnu mākonis būtu kaut kas jauns Deinas dzīvē, viņa nejutās vīlusies, kad uguns bumba netrāpīja putnam, tumšmate galu galā nebija no veiksmīgākajiem uguns magiem. Bet mēģināts nebija zaudēts.
Skatiens aizkavējās pie stumbra, kurš vēl kūpēja. - Es atvainojos. - Vārdi atskanēja negribīgi un klusi. Nevienam nepatika atzīt, ka ir kļūdījušies savos lēmumos.

Brinas paziņojums par dusmīgiem kokiem lika Deinai saraukt uzacis. Vai koki mēdza būt ļauni? Kā? Viņi tikai auga un un neko vairāk nedarīja.
Pirmajā brīdī sievietei šķita, ka tas ir kāds ļauns joks, kā visa šī pasaule, bet izdzirdot skaņas, kas nāca no tā virziena, kur atradās suns, tumšmates cerības tika izpostītas.
Deina juta, kā uztraukums iezagās sajūtās, viņa izjuta bailes un tā nebija pati labākā kombinācija. Tāpēc Kurmīša jautājumam tika noraidoši pamāts ar galvu un mājienu pavadīja skaļa siekalu norīšana it kā sievietes kakls būtu pilnībā izkaltis.
- Tā nav laba doma. - Tumšmate atkāpās pāris soļus no skaņas virziena. - Es varētu, bet man ir bail, ka arī jūs cietīsiet. Es balsoju par skriešanu. - Skriet viņa varēja. Un varbūt, tas būtu prātīgāk kā uzburt uguns sienu starp viņiem un visādiem citu pasauļu krīpiem.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Jormungandrs
iesūtīt 10.04.2017 19:52
Raksts #113


Izrāda pirmās maģijas pazīmes
*

Grupa: Biedri
Pievienojās: 25.12.15



Ko tas nozīmēja? Stihija - uguns? Tas kaut kā aizdomīgi atgādināja testus, ko klasesbiedrenes reizēm pildīja. Lai atklātu, kāda veida mehānisms ir dvēseliski, vai kas viņas būtu, ja nebūtu viņas, un principā, tās bija pilnīgas muļķības. Jarno gan to noklusēja, baidīdamies, ka arī Deina, dzirdot skarbo patiesību, varētu mesties viņam virsū, asus nagus izstiepusi.
Vai, pie visiem rūsas pleķiem, iemestu viņam ar uguns lodi. Sasodīts! Bet, tajā pašā laikā, wow! Jarno, pats būdams tendēts uz smuki sprāgstošām lietām, pavisam noteikti izskatījās skata aizrauts.

Līdz saprata, ka viņam ir ticis ekstra apģērba gabals, un līdz ar to arī uz mirkli piemirsa par to, ka uguns lodes rezultāts nemaz tik smuks nav sanācis. vienalga. Ja kājas slapjas, tad vismaz kaklam silti. Pie tam, šī bija jaukākā un mīkstākā šalle, kādu Jarno jebkad bijis tas gods nēsāt. (viņš gan vispār reti nēsāja šalles, vai cepures, jo... nu. estētika?)
Bija. Bija jaukākā. Līdz vairs nebija. Rāvienam uz mirkli sekojis, Jarno parāvās uz atpakaļu. Un iegārdzās, šallei ap kaklu savelkoties cieši jo cieši. Līdz ar to, ka pūkainais, siltais jaukums viņu žņaudza, Jarno tā kā arī no sākuma nemaz nedzirdēja jandāliņu krūmos, un pat tad, kad sāka dzirdēt, beidzot atjēdzoties, ka vajag mēģināt šalli noķeksēt no kakla (vai atrast, kur tā aizķērusies), sacītais neizklausījās loģisks. Kādi vēl koki? Vai tiešām viņam jau sāka trūkt skābekļa, ka tādi murgi dzirdas?
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Urdrunir
iesūtīt 10.04.2017 20:04
Raksts #114


Veic pētījumu par katlu dibenu biezumiem
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 19.01.04
Kur: starp likumu un dvēseli



Šallei noteikti patika trokšņi un kņada. Viens juceklis vēl nebija lāgā paguvis beigties, kad no biezokņa tuvojās jau nākošais. Daudz nedomājot šalle enerģiski izstiepa otru savu pūkaino galu uz to pusi, no kurienes joņoja Rendijs ar staigājošiem kokiem, nepievēršot pārāk lielu uzmanību tam, kādu skādi kustība nodara Jarno kaklam. Šalle taču neko nevarēja darīt, ka divkājaiņa vārīgā ķermeņa daļa gadījās pa vidu visai rosībai.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Elernass
iesūtīt 11.04.2017 15:53
Raksts #115


Attīsta savu iekšējo Aci
***

Grupa: Biedri
Pievienojās: 25.02.04



Sata pagrieza galvu kņadas virzienā. Izskatījās, ka kaut kādi radījumi uzbruka dažiem no grupas.
Viņš gandrīz sajutās atvieglots, beidzot viņa domas bija novērstas no dīvainās apkārtnes un situācijas, kurā viņš bija nonācis.

Sata paspēra dažus soļus tuvāk, izstiepa roku tuvākā kokveidīgā radījuma virzienā un no pirkstu galiem izšāvās zilganbāli zibeņi. Mirklī, kad tie sasniedza mērķi, viņa lūpu kaktiņos iegūla nicīgs smīns.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Sindra
iesūtīt 11.04.2017 19:01
Raksts #116


Angel of Music
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.01.04
Kur: Azeroth
Spēļu meistars 2012



Tomēr koki nāca. Lai arī cik tas absurdi neizklausītos. Tie sekoja Rendijam. Laikam jau tāpēc, ka četrkājis cēla lielāko troksni. Brina tā arī netika pamanīta un viņai bija iespējas pa apkārtceļu atgriezties pie biedriem, lai tos brīdinātu.

Kamēr pārējie prātoja ko un kā iesākt, dusmīgi noskaņotie koki tuvojās un jau bija atbriduši līdz laukumiņam, kurā atradās arī pārējie biedri. Tad nu arī citiem bija iespējas tos redzēt. Agresīvie koki bija visai prāvi un to spertie soļi - lieli. Pārāk ātri gan tie nebija. Un apskatot iespējas bēgt, iespējams, ka no dusmīgajiem stumbriem pat varētu aizbēgt. Bet tie draudīgi vicināja un stiepa savas zaru rokas pretī biedriem un ja tiem gadītos kādu sagrābt, tad likās, ka labi nebūs. Tas būtu kā tapt iespiestam starp diviem stumbriem.

Sata uzburtais zibens trāpīja pa tuvāk esošo koku. Zilgano gaismu ieskauts, tas sāka raustīties uz vietas un rēca. Kā varēja spriest, šāda izturēšanās viņam nepatika. Zibens apskādētais koks sāka dūmot un roku galos, esošie, sausākie zari sāka svilt ar atklātu liesmu. Bet nelikās, ka aizdegšanās koku apturētu, pēc brīža tas atsāka tuvoties biedru virzienā un nu jau stiepa virsū degošu zaru ķetnas tieši Satam.
Pārējie divi koki turpināja virzīties biedru virzienā. Viens no tiem par mērķi bija izraudzījies Kurmīti, otrs Deinu.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Romija
iesūtīt 12.04.2017 11:38
Raksts #117


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 01.04.04
Kur: online
Fotogrāfs 2007



Lai arī kā Rendijs bija centies jandāliņu taisīt tālāk no pārējiem, tomēr riņķot pa mežu nebija pārāk ērti, un gribot negribot viņš ar visiem kokiem bija pietuvojies citu atrašanās vietai. Tomēr Rendijs nemitējās riet un sevi parādīt, jo izskatījās, ka uzmanības novēršana strādāja diezgan labi. Viņam pat sāka rasties pārliecība, ka tad, kad visi būs aizmukuši, arī viņš pats varētu visai veiksmīgi izlavierēt starp krūmiem un nozust.

Pēkšņi virs galvas nozibēja dzirksteles, un tuvākais koks vairs negrāba pēc Rendija pakaļas. Aši atskatījies un manīdams vienu no “savējiem”, Rendijs nedaudz atkāpās. Notiekošais pavisam noteikti izskatījās pēc maģijas.

Tiešas briesmas viņam pašam pagaidām nedraudēja, un pārējie laikam bija nolēmuši iesaistīties cīņā nevis mukt. Rendijs apmeta loku, noskatīja to koku, kurš izskatījās vistuvāk kādam no biedriem, un raudzīja tam iekost papēdī vai vismaz aizķert kādu zaru, lai mazliet patraucētu tuvošanos. Rendijs nekad nebija sastapies ar tik lielām dzīvām būtnēm, tāpēc īsti nespēja novērtēt, vai viņa paša nelielais augums un svars būtu pietiekams, lai tādu milzeni izsistu no līdzsvara, pat ja viņš karātos un vilktu no visa spēka. Tomēr dūšas netrūka!
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Roviela
iesūtīt 12.04.2017 13:00
Raksts #118


Zintniece
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 03.11.03
Kur: te un tagad
Dzīvā enciklopēdija



Sata šaudījās ar zibeņiem! Ko tādu Kurmītis nebija gaidījis un, aizskatījies uz degošo koku, viņš palaida garām brīdi, kad viens no atlikušajiem milzeņiem tuvojās viņam pašam. Attapis, ka labi nebūs, puisis laidās bēgt.
Koks jau stiepa savus zarus, un tad pēkšņi Kurmīša tur vairs nebija. Tā nebija teleportācija, puisis nepazuda vienā vietā un neuzradās otrā, bet pārvietošanās ātrums priekš cilvēka bija nedabīgi liels.
Kurmīša pirmais mērķis bija nokļūt laukā no klajumiņa Smailes virzienā un aizslēpties aiz, cerams, nekustīgiem kokiem. Tur viņš apstāsies un piesardzīgi pablenzīs, kas notiek ar pārējiem.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
echo3
iesūtīt 12.04.2017 13:49
Raksts #119


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 11.08.04
Kur: Nu jā, - pašlaik pie datora
Klusais censonis



Brina stāvēja visiem aizmugurē un pēc brīža saprata, ka tieši viņai virsū neviens nebrūk. Tomēr īsti laika izdomāt, ko darīt, arī nebija - staigājošie koki neganti vicinājās ar zariem, viens pat ar degošiem, un neizskatījās, ka grasītos beigt. Skat, puisis, kurš teica, ka viņu drīkstot saukt par Kurmīti, jau ļoti veikli kaut kur pazuda. Sata, kurš bija aizdedzinājis koku, joprojām bija tepat, un citi, šķiet, arī, cik nu varēja redzēt.

Kāpēc viņi uzbrūk? Neva atkal paskrēja sānis uz laukumiņa malu (lai varētu ātri iemukt mežā, ja kas) un uzsauca tuvākajam dzīvajam kokam, - Kāpēc jūs mums uzbrūkat? Jums te zeme pārāk liesa vai kāpuri lapas noēduši? - Šoreiz Brinas balss bija pat ļoti skaļa. Mēģināts nav zaudēts. Drošsirdīgais četrkājis bija saprotami runājis, tad kāpēc arī koki to nespētu? Īstenībā Brina varētu mēģināt atrisināt abas pieminētās "koku" problēmas, lai gan tas, protams, prasītu laiku.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Elernass
iesūtīt 12.04.2017 16:09
Raksts #120


Attīsta savu iekšējo Aci
***

Grupa: Biedri
Pievienojās: 25.02.04



Sāpju rēciens bija kā mūzika Satas ausīm. Viņš turpināja ar vienu roku uzturēt zibeni, otrā ar klusu Hss.... iedegās sarkans gaismas zobena asmens.
Sata pilnīgi noteikti negrasījās atkāpties. Viņš uzturēja zibens intensitāti un gaidīja, vai "koks" tiks tam cauri līdz gaismas zobenam.

Izskatījās, ka kokveidīgi radījumi pilnīgi noteikti nebija tajā kategorijā, ar ko viņa acīs būtu vērts vest pārrunas.


Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu

10 Lapas V  « < 4 5 6 7 8 > » 
Closed TopicSākt jaunu pavedienu
2 lietotāji/s lasa šo pavedienu (2 viesi un 0 anonīmie lietotāji)
0 biedri:

 



RSS Lo-Fi versija Pašlaik ir: 29.03.2024 13:33