Nekropole, [B][PZP] Opcijas

[novemberunge]

Kvistīle, vakars, taverna "Pie Lielceļa".

Debesis bija iekrāsojušos tumšas un zilas kā tinte un lejup vēlās smagas, lielas sniegpārslas- tādas, kas pinās matos, bārdās, ūsās, uzacīs, un, kuras, noķertas cimdā vai uz mēles, varēja droši ēst. Kādas ieceļotājs teiktu, ka ir auksts, bet vietējie labi zināja, ka patiesībā vakars izvērties tīri omulīgs. Sniega mākoņi nelaida cauri ne zvaigžņu, ne mēness gaismu, tāpēc nevajadzēja bēdāt par vilku sirojumiem, taču lākturi ielās bija jāsadedz gan.
Viens, īpaši spožs un aicinošs, dega pie tavernas, no kuras plūda smiekli, sarunas, mūzika un kausu šķindēšana. Aiz loga vērtās tik saviļņojošs skats, ka pat sīkstākajam un nesabiedriskākajam bija jāieiet iekšā un vismaz jāpaskatās, kas notiek.
Lielajā zālē bija sapulcējies patiešām raibs un liels pulks. Rūķi, cilvēki, arī daži elfi un citas būtnes, visi vienkopus sasēduši ap nobružātajiem, vecajiem ozolkoka galdiem, liela akmens kamīna apspīdēti un sildīti.
Ik brīdi kāds telpā te ienāca, te izgāja. Viesmīles, viesi, reizēm pats krodzinieks Karpuķis, priekšautu apsējis un garajā bārdā ducinādams.

Līdz ar to neviens nepamanīja staltu, tumšu stāvu, kas pārkāpa pār slieksni, visus kārtīgi nopētīja un palika stāvam turpat, durvju priekšā, gaidīdams. Viņš bija tērpies melnā, no dārga audum gatavotā, taču krietnu laiku nokalpojušā un vietām padilušā apmetnī, pūķādas zābakos. Vārajā, oranžīgajā kamīna liesmu gaismā varēja saskatīt svešinieka sejas pantus- viņš likās jauneklīgs, taču reizē- simtiem gadu vecas gudrības apsēsts, skarbs un reizē juteklisks. Pār pleciem vēlās gari, zeltaini mati, nedaudz naivi zilās acis dzirkstīja-viennozmīgi, ieceļotājs bija elfs. Turklāt bards, spriežot pēc viņa bagāžas- koka flautas, pāris zāļu saiņiem un zobena pie jostas.

Pie svešā piesteidzās krodzinieks, abi apsveicinājās un nozuda kādas durvīs, kas noteikti veda uz virtuvi, jo no to iekšpuses plūda netverama cepeša un alus smarža.

Gāja stunda, divas. Taverna nebija tukšojusies, tieši otrādi- nu gandrīz visi soli un galdi bija aizņemti, bet kalpotājiem trūka elpas visus apkalpojot. Ik pa brīdim kāds uzsāka aizrautīgu dziesmu (it īpaši skaļi un bieži tās skanēja no pāris iereibuši rūķu puses), viens galds pat tika pārvērsts par deju galdu,- pa to jautri lēkāja un, plaukstu pavadījumam skanot, dziedāja pāris vīri.
No virtuves bija parādījies arī krodzinieks ar savu viesi, elfu, kas apmetni bija kur pazaudējis, tāpat kā savus saiņus un zobenu, un tagad stāvēja vienā kreklā un biksēs, flautu saspiedis slaikajos pirkstos.
-Mīļie, dāsnie viesi, devīgākie no Kvistīles ļaudīm,- telpu, dejas un dziesmas, pāršķēla krodzinieka skaļā, pērkondārdiem līdzīgā, zemā balss, -Jūsu ausu labvēlībai šovakar mums pāris dziesmas nospēlēs, lūk, Laurefeass, kas atceļojis no Pieklanes biežņām!
Atskanēja labvēlīgi, pat pārspīlēti sajūsmināti applausu, pāris svilpieni un gaišmatainais bards, vēlīgi pasmaidījis, paklanījās. Pāris soļi un viņš apstājās kamīna priekšā, brīdi vēroja, kā viņa paša ēna spēlējas uz tavernas grīdas čīkstošajiem dēļiem, tad ievilka elpu un pielika flautu pie lūpām.
Zāli piepildīja maigas, pacilājošas skaņas. Melodija vijās augšup un lejup kā pavasara putna treļļi,- tā bija viegla un skaista, gracioza, taču reizē tik vienkārša un svēta kā saules gaisma, kā smaržojošs rīts...

... dziesmas gāja viena pēc otras, viesi klausījās kā apburti. Un, kad Laurefeass savā klusajā balsī paziņoja, ka vairāk šovakar nespēlēs, telpā atskanēja neapmierināti auri.
-Nu tad stāstu! Pastāstiet mums kaut ko!- norēca kāds bārdains vīrs zāles pakaļgalā, atskanēja apstiprinoša murdoņa.
Elfs atkal pasmaidīja un piekrita.
-Ir kāds stāsts, par Nemheiru Rozi, un...
Kāds nosvilpās.
-Par viņu jau gana esam dzirdējuši!
Elfs samulsa un samirkšķināja acis.
-Labie ļaudis, ļaujiet bardam stāstīt,- no stūra uzmundrinoši iesaucās krodzinieks, tā savādi, nedaudz viltīgi smaidot,- viņš zināja un bija pārliecināts par Laurefeasu.
Bards atmeta no jauneklīgās sejas matus un atsāka:
-Tātad, mēs visi labi zinām, kas bija Nemheirs Roze un, kas notika ar viņa vadīto burvju ordeni, vai ne? apstiprinoša murdoņa. -Lūk, un kā Kelegulla ordeņa biedri ieradās pilī pēc desmit dienām, tieši tajā laikā, kad Nenrosā noslīka Nemheira mīlētie brāļi. Un arī to, ka viņi nekad neatgriezās... Vai jūs ticat, ka to visu spējis paveikt viens burvis, viens tumāis elfs? Nemheirs Nekrorosa?
Reiz biju aizklīdis līdz kādam kalējam, kas kādreiz skaitījās labākais visā Piekalnē. Viņš gatavoja tādus ieročus, zobenus un šķēpus, kādi labākaiem karotājiem tiaki sapņos rādījās. Katrā bija ielikts kāds spēks, kāda burvestība, kaut kas maģisks, kas padarīja to vienreizīgu un īpašu. Taču šis kalējs tika aizmirst, un aizmirsti tika viņa darbi... bet kāpēc?
To es gribēju noskaidrot, tāpat kā jebkurš sevis cienošs bards vēlējās noskaidrot senelfu noslēpumus. Jo, redz, kalējs bija gaužām vecs, vecs jebkurai dzīvai būtnei, kas vēl elpo. Viņš savas vasaras un ziemas vairs neskaitīja, tikai dzīvoja mežā, mazā mājiņā ar smēdi, vientuļš.
Lūk, šīs vīrs, man pēc lielas lūgšanas un labināšanās pastāstīja, ka reiz pēc pasūtījuma izgatavojis kādu ieroci, vistīrākā sudraba zobenu ar tik skaistu un smalku spalu, kā nekad iepriekš, taču šoreiz pasūtītājs lika tajā iekalt pats savus akmeņus- vairākstaru zvaigžnu formas, melnus kā piķis, taču ar savādiem, gaismā zaigojošiem, ziliem lāsumiem dziļi iekšienē.
Kalējs jau juta, ka kautkas nav kārtībā, taču pasūtītājs atnāca, samaksāja viņam neaprakstāmu bagātību un aizgāja, tā vienkārši.
Gāja gadi, dienas, un vīrs padzirdēja par kādu tumšo elfu, Nemheiru Nekrorosu, kas sacēlis vispārēju ziemas haosu visos Fomedu kalnos. Viņu pārņēma šausmas... jā, dārgie klausītāji, JĀ!- bards ievilka dziļu elpu un turpināja, - Viņš saprata, ka to zobenu, to ar melnajiem akmeņiem... ir izkalis Viņam. Nemheiram Rozei.
Skaidra lieta, ka šo mūžīgo ziemu, kas mums ir visapkārt, elfs pārlaida zīmīgu skatienu pār zāli, Ir radījis nevis kāds burvis, tumšais elfs no Fuinrana, bet gan šis zobens! "Sasalusī Sirds"

Klusums. Visi zāles viesi, šķiet, neelpoja. Vajadzēja attapties.
Un, kad tas notika, domas dalījās, visus pāršalca otrais sarunu vilnis- visur, visur, pie katra galdiņa sačukstējās. Citi neticēja barda stāstam, citi ticēja, bet atradās arī tādi, kas ne tikai noticēja, bet šo zobenu gribēja iegūt.
Tad nu tie treši sāka Laurefeasu vērot.
Elfs, stāstu pabeidzis, skumji pasmaidīja un nopūtās, pamāja krodziniekam un pazuda virtuves durvīs.

OOC: jūs, spēlētāji, protams, ar saviem iemesliem un domām, piederat tiem trešajiem,- tiem, kas vēlās zobenu iegūt. tālākais jūsu ziņā.

[Eņģeļu gūstekne]

Karmena sēdēja vienā no tumšākajiem nostūriem krodziņā lai gan tādu bija maz. Klusējot viņa klausījās elfa vārdos. Mūžīgi virmojošās melnās acis pauda ziņkāri, ar katru vārdu meitene uzsūca daļiņu no teiktā, ne visu, tikai svarīgāko. Karmena piekārtoja melnos matus ar kailo, nedabīgi bālo, tomēr slaiko uz skaisto roku. Viņa sevi pieķēra pie domas par šī netveramā zobena iegūšanu. Tāds viņai lieki noderētu. Karmena nopūtās, zobens bija vajadzīgs reti, bet šis dārgums "Sasalusī sirds" vairotu viņas spēku. Meitene pievēra acis un no zobena maksts kas atradās uz muguras izvilka savu katanu. Tā bija elfu ornomentiem rotāta, skaista, no viss tīrākā sudraba, asa kā viscietākais un īstākais dimants, taču bez maģiska spēka. Karmena to uzmanīgi novietoja uz galda un ieurbās dziļi Laurefeasā, viņa izsekoja elfu līdz pat brīdim kad viņš pazuda aiz durvīm. Meitene ietrieca nagus galdā, nebūt ne skaļi, tomēr dziļi. Tie nemaz nenošķirkstēja draudot nolūzt. Man to zobenu vajag. Viņa nodomāja un piecēlās kājās pāris soļos Karmena piegāja pie krodzinieka un uzlūkoja vīrieti. Stāsti labais krodziniek kas viņš tāds bija, kā to visu zin, kā izdabūja informāciju no kalēja un kur varu meklēt zobena atdusas vietu un tā dzimteni. Sen nēesmu bijusi ārpuss Kvīstīles. Karmenas skatu piesaistīja tas, ka neskatoties uz aukstumu kas valdīja un sniegu viņa bija tērpusies vien smalkā knapi apsedzošā kostīmiņā uz zīda tumšpelēkā apmetnī kas spīdēja cauri, pat pēdas bija kailas.

[Pūķēns Sāra]

Eliads ērti bija iekārtojies pie kāda galda kopā ar rūķiem. Viņš par brīnumu ar viņiem jautri sarunājās un bija novilcis kapuci un cimdus. Ar vienu no šiem rūķiem viņš bija atklejojis kopā no Hornadas un tagad starp viņiem veidojās spraigs dialogs
Jūs elfi esat neviesmīlīgi, noslēpumaini, nedraudzīgi... . Rūķis strīda karstumā būtu turpinājis tādā garā, bet elfs viņu draudzīgi pārtrauca.
Vai nu nepietiks. Es tevi neapstrīdu. Viņš draudzīgi rūķim no krūkas ielēja dzeramo. Labāk runāsim par ko citu. Rūķis iedzēra pāris malkus no ielietā sķidruma.
Neuztraucies, mazais. Tas, ka tu pielabinies un tev tas nenozīmē, ka mēs neturpināsim par to runāt vēlāk. Viņu sarunu pārtrauca krodzinieks, kurš stādija prieksā Laurefeasu. Eliads cieši nopētīja elfu, viņš viņu jau runājot ar savu biedru bija pamanījis pie ieejas un tagad iekārtojies ērtāk krēslā, aizvēris acis, klausījās jau kādu laiku nedzirdēto maigo mūziku.

Laurefeass bija beidzis stāstīt stāstu un pazudis virtuves durvīs, bet Eliads vēl jorpojām sēdēja ar aizvērtām acīm. Es biju dzirdējis līdzīgas baumas klīstot pa pili, bet nekad nebūtu domājis, ka tā ir taisnība. 'Sasalusī sirds'. Viņš pie sevis nodomāja, Kā būtu, ja es tevi... . No domām viņu izrāva blakus sēdošais rūķis.
Vai ar tevi viss kārtībā? Elfs plaši atvēra acis,
Jā, jā... Viņš uzvilka cimdus un uzlika kapuci, ...man tik uz brīdi jāiziet. Rūķis paraustīja plecus un pievērsās saviem draugiem, bet Eliads piecēlās un sāka veikli iet uz virtuves durvju pusi. Pa ceļam viņš redzēja kādu skaistu būtni, kas taujāja krodzinieku un par to viņš tikai pasmaidīja. Būs vieglāk. Viņš bija nonācis netālu no durvīm, pa kurām bija iegājis otrs elfs un uz mirkli tie kas atradās pie durvīm neko nevarēja saskatīt, it kā būtu uznākusi bieza migla, bet tā tik pat ātri pazuda kā uzradās, bet vērīgāks radījumus būtu pamanījis, ka stāvs, kas atradās pie durvīm ir pazudis. Eliads bija veikli ieslīdējis pa durvīm, lai atrastu Laurefeasu un iztaujātu viņu.

[Sarkanais Krūštu...]

Šei- Lī sakoda zobus. Uz glada nolikusi ābolu un galdā iedūrusi dunci, viņa domāja kur gan būtu redzējusi tādu Laurefeasu. Nekur. Viņš bija kāds ceļotājs? Kas gan bija šis stāstītājs un spēlētājs patiesībā? Kā tik daudz zināja? Kaut kas neļāva ticēt, bet kaut kas spieda ticēt. Liakam tas, ka ieročus Šei bija mīlējusi un pazinusi kopš bērnības.
"Sasalusī sirds". Viņa nočukstēja un sarkanās acis viegli samiedzās. Man vajag uzzināt ko vairāk par to. Vajag.
Pie krodzinieka jau bija piegājusi kāda, ne īpaši biezi saģērbusies sieviete, kaut Šei nemaz nebija biezakā apģērbā. Nē- pie tā neies. Tas Laurefeass- viņš bija pazudis virtuves durvīs. Kas liedza iet pakaļ. Vajadzēja uzzināt tieši no stāstītāja paša.
Baltie mati noplīvoja puselfienei pieceļoties. Duncis no galda bija izvilkts un noglabāts pie potītes. Uzlikusi galvā koši sarkano, izšūtām puķēm rotāto kapuci, viņa devās uz virtuves durvīm.
"Sasalusī sirds"...
Tas skanēja tik skaisti, vēsi, parfekti! Nu gluži kā vajadzētu. Viņa vēlējās to iegūt sev. Noteikti.
Šei- Lī klusītēm atvēra durvis un iegāja pa tām. Laurefeasu nekur nemanīja. Te bija ienācis vēl kāds, jau pirms Šei. Nekas. Puselfiene savieba seju- kur gan tas dižais stāstītājs bija? Viņa lēni, veroties apkārt, devās dziļāk telpā.

[Diabolic]

Balifandorf Amador Bedolla jeb īsāk sakot Rūķis Bali garlaikojās savā rūķu miteklī un nevarēdams vairs nosēdēt mierā, nolēma doties uz Kvistīles tavernu "Pie Lielceļa". Tālu nenācās iet. Pēc Bali vārdiem tas bija vienas dziesmas attālumā. Viņš piecēlās, paķēra somu, kurā bija ieritinājies viņa draugs sesks un devās uz tavernu.
Bali nodungoja dziesmu un jau bija klāt pie galamērķa. Atvēra durvis un tavernā varēja manīt ienākam mazu sniegavīriņu. Eh... apnicis šis mūžīgais sniegs ar milzīgajām kupenām noburkšķēja rūķis un nokratīja no sevis sniega kārtu.
Hei Bali! caur līksmajām dziesmām un sarunām izlauzās sauciens. Nāc šurp! Tas bija Bali vecs paziņa, kurš dancāja uz galda kopā ar dažiem citiem rūķiem. Bali aizkļuva līdz galdam un piebiedrojās pārējiem... gan dejās, gan dziesmās, gan jautrajās sarunās.
Pēc kāda laika no virtuves iznāca krodzinieks ar elfu. Elfs ar flautu sāka spēlēt jaukas melodijas un Bali jau lēnām sāka iemigt šūpojoties melodijas pavadījumā, jo jau gana daudz bija dzerts reibinošo dziru, līdz elfs pārstāja spēlēt. Rūķim uzreiz atverās acis vaļā. Vēl, vēl... sauca rūķis, bet dziesmu vietā elfs pastāstīja stāstu un tad nozuda pa virtuves durvīm.

Tāks... tātad dēļ zobena te ir tā mūžīgā ziema? Velnišķīgi noteica Bali. Es labprāt atrastu to zobenu un... un... varbūt, ka kaut kā tad varētu to ziemu aizdzīt prom. Njāā! Bali izdzēra līdz galam savu dziru un pēkšņi rūķis sāka smieties Nezināju, ka arī zobeniem dod vārdus! Viņš apsēdās, atvēra somu un tur parakņādamies izvilka savu sēņu nazi. No šī brīža es tevi saukšu par "Sēņu pavēlnieku" atkal sāka smieties un ielika nazi atpakaļ somā. Nez kur pazudis Dreo? (tā sauca viņa sesku) Bali iebāza galvu somā Dreo tu tur esi? Izvilka galvu no somas Āāā... rekur viņš gulšņā pie kamīna Rūķa skatiens bija pievērsts pie kamīna guļošajam seskam.
Derētu vēl bišku to jauko dziru padzerties. Uzreiz tik laba sajūta. Sagribējās rūķim dzert.
Viesmīles skraidīja šurpu turpu apkalpodamas galdus, bet augumā mazo Bali steigā nav spējušas pamanīt. Tā nu Bali pats nolēma doties pēc dziras...
Viņš atstāja savu paziņu ar pārējiem rūķiem un pats nozuda no galda. Dzira, dzira... kur tu esi? Bali noskatījās uz krodzinieku Šis jau aizņēmts. Labi! Pats tikšu galā. nodomāja rūķis un aizstreipuļoja uz virtuves pusi. Nemanīdams cilvekveidīgos viņš tik devās tālāk meklēdams vēlamo mantu. Reku ir pamanīja Bali mucu un piegājis pie tās nosēdās un no savas somas izvilcis kausu pildīja to ar reibinošo dzērienu. Nu tā jau labāk.

[mr Bl@ck]

Einārs sēdēja netālu no kamīna un pa pusei slēpās ēnās kā jau daudzi citi šajā tavernā. Viņam piekājām gulēja vilks balts kā sniegs vien pierē mirdzēja melna zvaigzne. Uz galda skaistā izšūtā makstī dusēja smags divroku zobens. Katrs kas mēģināja tam skarties klāt tika nikni apsaukts un arī izpelnījās Melnā nososdošu rūcienu.
Einārs klausījās, smiekli čala un dziesmas bija viņam kā dzēriens, kas atveldzēja pēc vairāk nekā gadu ilgajiem klejojumiem kalnos. Un tavernā viņš ieradās jau ceturto gadskārtu.
Šoreiz izgadījās interesanti, bards. Elfs, ne no tumšajiem, nē, no Piekalnes nozaļajām gravām. Un viņā dziesma klejotāju apskurbināja un iedvesa kaulos atkal pusaudža degsmi un prieku.
Šī "Sasalusī sirds" ir godājms ierocis vien patiesi cienīgs spēs to iegūt, bet man tā nebūs vajadzīga. Tēva zobens Agarvens man kalpo, tāpat kā tas kalpoja manm tēvam pirms tam un pirms tam viņa tēvam. Nē, es došos ceļojumā lai savām acīm skatītu šo ieroci un ja varenais Odins stāvēs man klāt pārnesīšu to tā kalējam. Domu pavediens vērpās arvien tālāk un tālāk bet varēja redzēt stāsts ieinteresēja daudzus. Īpaši jau elfus. Nu ja, kur tad bez tiem... Einārs ironiski novilka domās uz lūpām parādoties sarkastiskam smaidam. Bet viņš tomēr piecēlās un uzmetis zoena siksnu pār galvu iekārtoja Agarvenu sev uz muguras un pamāja vilkam, kas tobrīd, ar visai izsalkušu skatienu, vēroja sesku kas sanuduļoja pie kamīna. Viņš devās pie tuvējās kalpotājas , kas visu vakaru bija raidījusi uz viņu ieinteresētus skatienus. Sveicināta. viņš sveicināj glītu rudmati. Vai, nevarēu izlīdzēt? Man ar krodznieku būtu jāprunājas zem četrām acīm. viņš laipni palūdza siltam smaidam rotājoties sejā un arī zināmai ieinteresētībai jo meiča tiešām likās smukiņa.

[Bizii van Dope]

Cēla, cienīga un noslēpumaina pie kāda galdiņa sēdēja kāda skaista tumšmate ar dižciltīgu, ziemeļniecisku skaistumu, un skaistiem, pareiziem sejas vaibstiem, un viltīgām, tumšzaļām kaķa acīm.
Viņa bija viscaur tērpusies melnā, pieguļošā klejotājas tērpā. Kājās viņai bija zābaki, ap gurniem zobena josta, uz muguras loks un bultu maks.
Pie viņas kājām zem galda gulēja melns vilks, nolicis galvu uz ķepām. Viņš ausis bija saspicējis un rūpīgi klausījās un noskatījās visā, kas apkārt notika.
Tā bija noslēpumainā klejotāja, gaismas un tumsas elfa krustojums Lidija.
Viņa rūpīgi noklausījās jauniņā elfiņa stāstu un, tad viņas lūpās parādījās smīns.
Sieviete pacēla kausu pie lūpām un iedzēra tumšo alu.
Man vajag to zobenu. Mesifilds ir pietiekami labs priekš manis, taču "Sasalusī sirds" varētu būt mans otrs zobens un, tad klejotāja Lidija būtu vēl spēcīgāka un varenāka nekā ir. Es varētu "Sasalušās sirds" spēku izmantot, lai efektīvāk dziedētu un bortos. Eh...Ko tik vien ar tādu zobenu nevarētu izdarīt...Lidija klusu nopūtās un mazliet nicīgi palūkojās alus kausā.
Alus ir par siltu...sieviete nomurmināja un jau iedomājās lietot burvestību, taču, tad viņai prātā iešāvās labāka doma. Pasaukt krodzinieku un pie reizes žēlojoties par alu varētu vēl paprasīt, kur meklēt "Sasalušo sirdi." Lidijai jau tāpat nebija ko zaudēt.

[novemberunge]

Krodzinieks pamatīgi izbijās,- viņš zināja, ka elfa stāsti vienmēr aizrāva klausītājus, pat ja nebija pateisi, taču tādu dedzību nācās redzēt reti. Nu, ko. Būs jau jaunkundzei jāatbild, neko darīt, lai gan viņš nezināja gandrīz neko par "Sasalušo Sirdi" un šo stāstu dzirdēja tiaki otro reizi.
Karpuķis nedaudz aizdomīgi nopētīja bālo meitēnu un atplauka sirsnīgā smaidā, cik nu to varēja manīt caur viņa biezajai, garajai bārdai.
-Ak, jūs par barda jaunskungu, Laurefeasu? viņš pārjautāja, nevērīgi noslaucīdams rokas priekšautā un pamādams kādam iereibušam rūķim, kas pieprasīja dziru, bet pats ievēlās virtuvē. Aizliegts jau nebija, taču krodzinieku pārņēma savāda nojauta.
-Viņš ir lāga elfs, simtiem reižu vecāks par mani, haha, bet tā jau ir ar tiem cilvēkiem, neko daudz nevelkam. Daudz viņš zina, pārsteidzoši daudz- un, piedodiet lēdij, man nav ne jausmas, kā, kur un kāpēc. Tas jums būtu jājautā pašam Laurefeasam. Karpuķis pamāja uz virtuves durvju pusi un pakasīja bārdu, kas, melna kā piķis, bija aizbāzta aiz priekšauta malas, lai netraucē.
-Un, piedodiet vēlreiz, lēdij, nevarēšu neko par "Sasalušo Sirdi" teikt. Pats šo stāstu esmu tik vienu reizīti dzirdējis un toreiz ij nedomāju iztaujāt vairāk- elfs mums ir tāds... savāds kundziņš, man jāsaka. Uzmanieties, ja tomēr pie viņa ejat! krodzinieks pakratīja pirkstu un ātri vien pazuda virtuves durvīs, lai pēc mirkļa parādītos ar pāris alus kausiem rokās. Viegli pamājis Karmenai, tādejādi dodot ziņu, ka vairāk palīdzēt nespēj, viņš aizspriņģoja pie galdiņiem, apmierinādams iereibušo viesu iegribas.
Skatiens tika veltīts arī kādai cēlai, ziemeļnieciskai būtnei, kas kaut ko murmināja par to, ka alus ir par siltu. Karpuķis pienāca pie viņas galdiņa, īsi paklanījās un pasmaidīja.
-Kā varu lēdijai palīdzēt?

Virtuve kā virtuve, tikai pārsteidzoši liela. Tādu pašu cīkstošu, vecu koka grīdu kā zālē, laukakmeņiem veidotām, pelēkām sienām. Centrālajā sienā atradās milzīgs pavards, kur vārījās biezenis un uz iesma cepās cūkas cepetis, pretī tam- pāris galdi, ap kuriem tekalēja viesmīles un citi kalpotāji, kā arī daži skapji- pilni ar traukiem, kausiem, glāzēm un tamlīdzīgām lietām.
Bet no elfa- ne miņas.
Ienācēji varēja samanīt, ka šeit ir tikai trīs izejas- tā, pa kurām no zāles bija ietraukušies, kāda lūka, kas veda uz pagrabstāvu un durtiņas, kas atradās mazliet augstāk sienā, tapēc pie tām bija piebūvēti koka pakāpieni.
Kāda kalpotāja, pēc skata sprauna un lustīga melnmate, pamanīja Šei-Lī un Eliadu, kas tikko bija ienākuši un apveltīja viņus ar bažīgu, nedaudz aizkaitinātu skatienu.
-Kas tad nu? Vai aizmirsām kādu pasūtījumu izpildīt? viņa apjautājās, -Ja tā, lūdzu, lūdzu, atvainojiet. Ejiet atpakaļ pie saviem galdiņiem, tūlīt atnesīšu ij alutiņu, ij cepeti!
Piepeši tā pati viesmīle pamanīja mazo rūķi, kas bija nosēdies pie vienīgās mucas, kas bija uzstiepta augšā un paredzēta tieši šim vakaram. Viņa skaļi nopūtās un piesita kāju pie zemes kā sadusmots zirgs.
-Rūķa kungs! Es pieņemu, ka jūs par to visu maksāsiet?!

Rudmate, ko bija uzrunājis Einārs, dzirkstoši iesmējās un iespieda koka paplāti dziļāk padusē. Viņa tikko bija apkalpojusi kādu vīru pulciņu, kas apveltījis daiļavu ar komplimentiem, tāpēc visu uztvēra visai nenopietni.
Meitene atmeta no pleciem uguns liesmu rudās bizes, un pakniksēja.
-Sveicināts, kungs!
Viņa palūkojās visapkārt un atkal iesmējās, šīet, Eināra jautājumu sapratusi ne tā, kā tas bija domāts.
-Lūdzu, kur jūs sēžat, kungs? Es pasaukšu krodzinieku un palūgšu, lai tas pie jums pienāk,- rudmate otrreiz pakniksēja un aizspindza dziļāk zālē kā tāda lapsene, garajiem brunčiem noplandot.
Viņa pieskrēja pie krodzinieka, kas torbrīd uzrunāja Lidiju, iečukstēja tam kaut ko ausī un spindza uz virtuvi, pa ceļam pamādama Eināram.
Savukārt krodzinieks pamāja viņam, likdams noprast, ka pienāks pie vīra tiklīdz, kā beigs apkalpot lēdiju.

[Bizii van Dope]

Krodzinieks uzradās kā saukts. Lidijai pat nevajadzēja pār visu krogu bļaut pēc viņa sīkuma dēļ.
Pirmkārt, krodziniek, alus ir par siltu.viņa stingri noteica un graciozi pavicināja roku.Bet tas ir sīkums!klejotāja nevērīgi atteica.Labāk pastāstiet man, kur var atrast zobenu "Sasalusī sirds!"viņa teica.
Lidijas skatiens bija ciešs un mazliet ieintresēts. Vilks zem galda pacēla galvu un lūkojās krodziniekā.

[novemberunge]

Krodzinieks paklanījās, atkal nedaudz nervozi noslaucīdams rokas priekšautā.
-Palūgšu, lai atnes jums kausu no pagraba! viņš iesaucās un pamāja kādai viesmīlei, kas tūlīt pat aizsteidzās ar paplāti uz virtuves pusi, acīmredzot, lai izpildītu nerakstīto pavēli.
Kad lēdija ierunājās par "Sasalušo Sirdi", Karpuķis skaļi, veselīgi iesmējās. Smiekli ieķērās viņa garajā, melnajā bārdā un tur arī palika, tādi aizturēti un rejoši.
-Re, visus tas trakais elfs aizrāvis!- viņš nobrīnījās un nogrozīja galvu, Atvainojiet, nevarēšu palīdzēt. Pats šo stāstu dzirdēju tik otro reizi, un kāpēc gan, lai barda jaunskungs būtu man stāstījis ko vairāk? Man jau tās lietas neinteresē, nu ziniet, tie zobeni un burvji... traks var palikt!
Krodzinieks atkal iesmējās, šoreiz daudz klusāk, un pagriezās promiešanai. Galu galā, viņam darba bija pilnas rokas, turklāt tas vīrs, kas bija runājis ar vienu no viņa kalpottājām, gaidīja.
Taču piepeši Karpuķis atgriezās atpakaļ un pusčukstus piebilda:
-Ziniet, jūs varat mēģināt ar viņu parunāt pati! Varbūt izdosies kaut ko izvilināt. Elfs ir apmeties istabiņās aiz virtuves, jūs ceļu atradīsiet.

Un tad viņš patiešām aizgāja. Uz pāris minūtēm, lai vēlāk atgreiztos pie Eināra.
-Skatos, jūs Meijrītiņu esat pamatīgi apbūris,- viņš novilka, pamezdams aizrautīgu skatienu uz daiļās rudmates pusi, kas pavisam netālu apkalpoja pāris rūķus.
-Ko vēlējāties, labais kungs?
Šovakar nu gan bija daudz darba, un daudz ziņķārīgo. Karpuķis juta, ka ja tas tā vilksies līdz rītam, būs japalūdz dēlu pastrādāt viņa vietā, savādāk krodzinieks jau no pekām krita.

[Bizii van Dope]

Lidija mazliet pasmīnēja, kad krodzinieks jau kuro reizi viņai paklanās. Taču neko neteica, lai apturētu viņa klanīšanās uzplūdus.
Labi.sieviete viegli palocīja galvu un pārlika kāju pār kāju.
Krodzinieks sāka smieties un Lidija sarauca pieri.
kas tur tik smieklīgs?viņa domās jautāja.
Žēl...sieviete noteica.Ja? Es labprāt ar viņu parunātu!viņa izsaucās un žigli piecēlās kājās.
Viņas vilks izlīda no pagaldes un nopurinājās.
Paldies, krodziniek!Lidija uzsita kungam uz pleca un steigšus devās uz istabiņām aiz virtuves.
Sieviete gāja ātri, jo zināja, ka nav vienīgā, kura vēlās satikt elfu.
Viņa nonāca istabiņās un sāka lūkoties pēc stāstnieka, kas visus bija tā aizrāvis, ieskaitos viņu pašu.
Labs vakars! Vai te kāds ir?klejotāja jautāja.

[Pūķēns Sāra]

Eliads no kapuces apakšas uzlūkoja kalpotāju. Cik zinu visi pasūtījumi, kurus esmu lūdzis ir izpildīti labā kvalitātē. Viņa balss tembrs bija maigs un tāds, aks viesa uzticību parastajos cilvēkos, Bet es te atnācu cita iemesla dēļ. Redziet... Viņš ilgi nedomādams novilka kapuci, ... es meklēju tā sakot sev tuvu sugas brāli. Viņš nopietni lūkojās kalpotājas acīs un tad silti pasmaidīja. Man ar viņu vajadzētu pārmīt pāris vārdus. Jūs jau saprotat... jaunakās ziņas un tādas lietas. Viņš pagriezās un uzlūkoja sev netālu stāvošo Šei- Lī, Cik noprotu Jūs arī pie viņa? Viņš pieklājīgā balss tonī, pajautāja puselfai, bettad viņa skatien jau atkal aizklīda pie tiko ienākušās Lidijas. Sieviete diezgan ātrā solī aizgāja uz vienu no aizmugurē esošām istabām un viņš veikli paslīdēja garām kalpotājai. Bija prieks ar jums patŗzēt, bet liekas, ka jūsu palīdzība vairs nebūs vajadzīga. Viņš paklanījās kalpotājas priekšā un uzlicis kapuci, veikli ieslīdēja pa durvīm, kurās bija pazudusi Lidija.
Viņš atradās tieši aiz sievietes muguras. Liekas mums ir viens mērķis. Eliads klusi noteica un nostājās blakus sievietei, Bet, kur tad ir mūsu stātnieks? Viņš diez gan neraksturīgi elfiem, tieši pajautāja.

[Bizii van Dope]

Lidija izdzirdēja kādu pazīstamu balsi sev aiz muguras. Viņa palūkojās pār plecu un ieraudzīja sev pazīstamo elfu Eliadu.
Elfs nostājās viņai blakus.
Lidija apvaldīja velmi nolamāties. Viņa bija vēlējusies sastapties ar stāstnieku divatā, nevis trijatā kā nu sanāca. Un nelaime bija tāda, ka klejotāja noprata, ka viņiem var piebiedroties vēl kādas būtnes.
Kā tu vari zināt, ka mums ir vienāds mērķis?elfa atmeta, uzmetusi nevērīgu, īsu skatienu Eliadam.
Tad viņas zaļo acu skatiens aplaida skatienu apkārt.
Es neesmu tā kura spēs atbildēt uz tavu jautājumu.klejotāja atsacīja.
Jā, tik tiešām, kur ir palicis mūsu stāstnieks....Lidija nodomāja.
Atsvaidzini man atmiņu par mūsu pēdējo tikšanos, Eliad. Pēdējā laikā ir noticis tik daudz kas, ka ir aizmiršās nebūtiskākas lietas.sieviete ierunājās visai pavēlnieciskā tonī.

[mehaniskais koli...]

errai piesevis pasmaidija zem lielas melnas apmetna kapuces. Viņa šo zobenu iegūs viņai karotājai tas dos cieņu un spēku . Viņai tas bija nepieciešams. Apmetnim klusi slīdot viņa devas ara un pasauca drakonu (savu ērgli). Tas nolaidas uz viņas rokas un lusi iekliedzas
" Es vēlos to zobenu izseko tipu kam bija salta sirds !Mēs ar tevi jau ilgi meklējam beidzot tam pienaks gals!"vina klusi čuksstēja drakonam.
Ārā valdija salts ziemelis un tāds aukstums ka pat izturigakie sala ,bet ne errai vina bija dzimusi aukstakaja šīs zemes vietā ,aukstumu viņa nejuta .

Šo rakstu rediģēja ev_angel: 15.11.2006 15:53

[Eņģeļu gūstekne]

Karmena pamāja ar galvu pateicībā par doto informāciju un iedeva krodziniekam pāris zelta monētas, meitene pagriezās un gracioziem soļiem iegāja virtuvē. Meitene smaidīja, taču ne patiesi, tas bija viltots smaids. Viņa uzlūkoja visus kas bija nākuši iztaujāt stāstnieku. Stadutiete turpināja ceļu uz istabiņām, kur vienā bija apmeties elfsl.

[Sarkanais Krūštu...]

Šei nesatricināmā mierā vērās apkārt. Virtuvē viņa neuzkavējās ilgi. Ašs skats apkārt, nekādas atbildes tiem, kas tika viņu uzrunājuši.
Kas tāds bija tajā zobenā, kas visus saistīja? Laikam jau varenība, tas, ka šeit valda ziema dēļ ieroča. Spēks. Izturība. Kur to meklēt? Kur doties? Kam taujāt?
Kur tas elfs, pie velna? Neapmierinātā būtne nomurmināja un rokas savilkās dūrītēs, kas viegli trīcēja. Virtuvē bija ienākusi un aizgājusi uz citu telpu vēl kāda būtne.
Vai dēļ viena zobena, tik viena dēļ, tāds juceklis ir jāsaceļ? Visiem to vajag... Puselfiene neapmierināta nodomāja un pazuda kādās durvīs, kas cerams veda uz istabiņām. Un cerams, pie tā elfa.

[mr Bl@ck]

Kurš nu kuru te ir apbūris? Einārs atjautāja tomēr mazliet nosakdams zem tumšās bārdas, un atraudams acis no spilgtajām bizēm.Bet ko es vēlējos... Jā, jūs jau zināt atbildi. Es noprotu jums jau ir jautājuši vismaz pusduci reižu pēdējo piecu minūšu laikā. Es vēlētos parunāt ar Laurefeasu. vinš mazliet pieklusināja balsi Bet vai varētu to izdarīt kā nemanāmi,jo redzu viņam tagad ir daudz ciemiņu, vismaz daudzi par tādiem uzdodas...

[Diabolic]

Rūķis sēdēdams pie mucas atskatījās uz viesmīli, kura kā dusmīgs ērzelis piesita kāju pie zemes... Še tev nu bija noburkšķēja klusām rūķis Bali. Man vēl vajadzēs par šo dziru norēķinaties? Savā piedzimšanas dienā?

Laikam jau te vairs tādas padarīšanas nesvin. Bali atvēra somu un kādu brīdi parakņājies tajā saprata, ka vairāk nevienas liekas kapeikas nav. Eem... par šo te iedzeršanu norēķināsies mans paziņa un pārējie rūķi, kas sēž pie (precīzāk sakot sēž uz) tavernas vidējā galda. paziņoja Bali viesmīlei un pasmaidīja. Ha ha hā! Nu viņiem būs nelielas problēmas, bet nekas... paši vainīgi, ka aizņēmās no manis beku sēnes. viltīgi pasmīkņāja rūķis.

Un tomēr! Es nesaprotu kāpēc virtuvē paradās un nozūd vairāki cilvēkveidīgie... viņi tak paiet garām šai gardajai dzirai. BAli piecēlās un devās uz virtuves tālāko galu, kur atradās ieeja uz citu telpu. Pa ceļam rūķis apstājās pie lūkas vāka, kurš veda uz pagrabu. Ohooo! Priecīgs paskatījās Bali. Tur tak noteikti atrodas pamatīgi dārgumi. Viņš palēkāja pa lūkas vāku radot interesantus būkšķus. Dziras, ēdieni un daudz kas cits. Te kādu dienu būs jāatnāk paciemoties. Bali ietipināja barda istabiņā un uzskrēja virsū nelielam bariņam. Labs vakars nožagojās Bali vai te kāda saiešanās?


OOC: es jūs apsveicu savā dzimšanas dienā!

Šo rakstu rediģēja Diabolic: 15.11.2006 21:45

[rudo lapu vilcēn...]

Lielajām, biezajām paŗslām krītot uz zemi, Eresefs nesteidzīgi soļoja pa pilsētas ielu. Virs galvas pletās naksnīgās debesis, bet zem kājām klusi gurktēja sniegs. Neticami zilo acu skatiens peivērsās izkaŗtnei ar kroga nosaukumu. Viegls smaids uz brīdi parotālājās slaikā puisā sejā.
Skat, Tinnu, varbūt atradīsim siltāku vietiņu, kur atpūsties. viņš uzrunāja sudrablapsiņu, kas tecēja turpat pie viņa kājām, nemanāma uz sniega, baltā kažoka dēļ.
Šķeit viegli apsmaidījusi, alpsiņa sāk tecēt ātrāk.
Paņēmis dzīvnieciņu rokās, Eresefs iegāja krogā, no kura pretī dvesa siltums.

Iekārtojies kādā solā un nesteidzīgi malkodams medalu, pusis kalusījās elfa dziesmās un visbeidzot stāstos. Pa daļai paslēpusies zem apmetņa, baltā lapsiņa gulēja viņa klēpī.
Bardm pieceļoties un dodoties prom, puisi atļāvās ieslīgt savās domās. Zobens bija varens ierocis. Pārāk varens. Varbūt tādēļ tas atnesa tik daudz posta? Taču šitajās rokaš tas varēytu atgriezt kalniem zudušo varenību? Atgriezt dzīvību? iemalkodams kārtējo medalus malku, Esefs aizdomājās.
Zilās acis pievērsās virtuves durvīm, kur cits pēc cita iegriezās būtnes, kurām tur gluži nevajadzētu atrasties. Sāka mocīt ziņkārība.
Izdzēris kausu tukšu, pusisi piecēlās kājās.

[novemberunge]

OOC: tik vienkārši galā netiksiet, neceriet. XD

Istabiņa, kurā nu bija paprāvs pulks (Šei, Bali, Karmena, Lidija, Eliads) nebija nekā daudz, vien mazs galdiņš, uz kura ega svece un kāpnes. Ļoti stāvas, koka, savu laiku pakalpojušas- tās veda uz kādu lūku griestos. Savādi, ka mazajai istabiņai nebija ne logu, ne citu durvju, izņemot tās, pa kurām visi bija iesteigušies.
Tā kā, acīmredzami, vienīgais ceļš uz elfa sameklēšanu bija ceļš augšup- pa šīm trepēm.
Turklāt, to vēl apliecināja savādās, maigās skaņas, kas plūda no augšas. Kāds spēlēja flautu.

Krodzinieks sparīgi pamāja ar galvu tā, ka viņa melnā bārda nošūpojās vien un izlēca no drošā patvēruma aiz priekšauta.
-Jā, es jūs saprotu,- viņš apstiprināja, -Mūsdienās visi tik alkatīgi, tik varaskāri! Tas zobens, par ko stāstīja elfs, tas varētu būt ļoti bīstams!
Karpuķis noplātīja rokas, mēģinādsm paspilgtināt savus vārdus.
Es parunāšu ar elfu, varētu jums norunāt tikšanos agri, agri no rīt- domājams, ka tad neviens netraucēs. Un tas man liek jautāt, kungs, vai paliksiet šeit pa nakti?
Krodzinieks uzbūra platu, siltu smaidu un nemanāmi ar galvu pamāja uz rudmatainās kalpotājas pusi, kas šobrīd ietipināja virtuvē pēc kārtējā pasūtījuma. Mājiens jau nu noteikti bija skaidrs, lai arī pats saimnieks neizksatījās no tiem laimīgākajiem- viņam bija bail, ka tik kāds šo jauko tavernu nenotur par bordeli. Pasarg svētie gari! Tas būtu pēdējais, ko viņš vēlētos.