Esmu nedaudz neizpratnē par Jumavu. Kāpēc GP vajadzēja padarīt par slīcināmo kucēnu, iztaisīt no tās knipucītiņo pasacītiņu, izdot zem bērnu logo "HP klubs iesaka", uzticēt to tulkotājai, kas knapi atpūtusies starp divām HP daļām..? Kāpēc, ja ir tāds Sandris Kļaviņš un vēl citi krietni agrāki piemēri, ka fantastiskā literatūra ir lieliski pārtulkojama latviski.
Grāmatai pašlaik esmu ticis līdz pusei. Nelasu to satura dēļ. Šo vistrauslāko, visskumjāko pasaku esmu pārlasījis jau vairākas reizes. Katru reizi kā pirmo. Arī šoreiz, latviski.
Slavējot tulkojumu, nevajadzētu aizmirst arī autoru. Pēdējā vienradzī nav lingvistisku līkloču, grāmata stāsta par lietām, ar ko sastopas ikviens par labiem nodomiem, izmisīgu centību, nepiepildītām cerībām... par garlaicīgām laimīgām beigām.
Vakar sāku lasīt. Patiešām laba un skaista grāmata. Stāsts kas "paņem".
Grāmatu neesu lasījuši. Bet eyedam jau kautkāda sadaļā bija arī iedevis adresi uz 2lpp apmēram fragmentu. Izlikas interesanta.
Domāju, ka izlasīšu.
Ilgi nebija laika paņemt rokā grāmatu, bet šodien beidzot pabeidzu Vienradzi, un... kaut kā negribas pat apspriest. Skaisti.
Izlasīju. Tiešām skaista. Tikai tāda...skumja. Bet bija vērts, nudien. Katrā ziņā neparasta, bet skaista.
jā, man tā grāmata.... nu es vnk nevaru aprakstīt... tas ir jāizlasa.... tik skaistu un burvīgu grāmatu es nebiju lasījusi. skaists, skumjš un trausls stāsts. pasakaini.
interesanti, kur es ņēmu nika ideju? protams, no šīs grāmatas...
Es izlasiiju tikai pirmo lappusi. Kad beigsu, pastaastiisu savas domas plasaak.
Grāmata pamatīgi maldina. Sākums sadrumstalots, no maģijas ne vēsts. Bet intriģējošs. Šķiet, ka autors grib lasītājus maldināt un apzināti neraksta, ko domā, gardi smejoties par vientiešiem lasītājiem, kas to uztvers nopietni.
Taču nemanot viss paliek nopietni un lasītājs (proti, es) sāk dziļi just līdzi varoņiem, neprātojot, ko autors ar to domājis, un met visus spriedelējumus pie malas.
Pēc "Pēdējā Vienradža" izlasīšanas vienu brīdi ir skumji - gribas kaut ko lasīt, bet nav vairs īsti ko. Citu vairs negribas lasīt.
Gribās kaut ko tālāk lasīt? Viesnīcnieka dziesma (Innkeeper's Song). Ļoti, ļoti dīvaina grāmata. Daudzi uzskata, ka vecais burvis tajā ir Šmendriks.
Vienradža sonāti es neieteiktu. Vismaz ne uzreiz pēc Pēdēja vienradža. Tad tas šķiet kā turpinājums un daudz ko sabojā.
"Pēdējais vienradzis" bija brīnišķīga grāmata. Izlasiju viņu jau pagājušajā mēnesī, bet vēl aizvien iekšā kaut kas sēž no šīs grāmatas. Tās ir rindas, tie ir fragmenti, kurus namaz tik viegli nevar aizmirst un arī negribas. Vienkārši brīnišķīga grāmata, iesaku izlasīt visiem, kas to vēl nav izdarījuši. Vienīgi to izlasot vairs nevar īsti atrast ko lasīt tālāk...
Pēdējais vienradzis bijapatiesi laba grāmata, kuru ļoti āri varējkaizlasīt...
Man viņa patika, un iesaku arī vcitiem...
es esmu izlasijusi laikam 3lpp, bet parstaju jo saku lasiit ""Eņgeļi un Dēmoni" kad pabeigshu to sakshu lasit to Vienradzi, bet kad mazliet palasiju likas tiri interesanti
Tā grāmata ir ļoti laba un man viņa sķiet jauka. Man savā laikā izlasīja māsa un tagad arī es. Pēdējais vienradzis paties ir apbūrusi lasītājus cauri gadsimtiem un man tā grāmata patīk.
Eju rīt uz bibleni un meklēju rokā to grāmatu. Klau, bet viņai ir kaut kāds sakars ar to fantastisko multenīti "Pēdējais vienradzis"?
visaadaa zinjaa skumja graamata. beigas ir taadas kaa nelaimiigas vieniem, bet laimiigas citiem varonjiem. laba - laba graamata. taada skaidra buutiiba.
pirms kāda laika žurnālā "Mir Fantastiki" bija DVD disks ar šo multeni. Un raksts par to, kurā tika apgalvots, ka tā ir novienkāršojusi, bērnišķīgojusi grāmatu. Varbūt tāpēc, ka multeni skatījos pirmo, man tā nešķita, drīzāk likās, ka multenes autori ir ļoti precīzi pratuši filmā ietvert grāmatas garu, skumjo optimismu, mūsu dzejdara vārdiem runājot. Vienradzes tēls, gluži ne kā no šīs pasaules, zināmā mērā līdzīgs elfiem - tik tāliem, skaistiem, nemirstīgiem un vēsiem. Interesanta grāmata.
Bet man pēc tās sakārojās palasīt Bredberiju.
Bija tā, ka nopirku šo grāmatu, lai kādam dāvinātu, pati vēl neiepazinusies. Pie tam gados jaunam lasītājam. Un beigās turpat viesos arī izlasīju un nolēmu, ka saņēmējam droši vien būs vēl kādi gadi jāpagaida, lai viņam mana dāvana patiktu
Nesapratu es viņu sākumā, negribīgi lasīju. Līdz .. nu, līdz aizķēra. Kā Elentari rakstīja. Un vairs nelaida vaļā tas skumjais skaistums. Vienradzes divējība, topot par cilvēku, prinča izaugšana un Šmendrika - kas?, nevaru pat nosaukt vārdā, apjēgsme visdrīzāk - ak, tas viss bija tik skaisti... Tieši Šmendriks visvairāk palika domās - caur viņa izmisīgo, tik cilvēcīgo un tik pazīstamo neprasmi, neveiklību, pazemojumu, sevis žēlošanu līdz TAM. Ne ceļš, kas pārveido, bet mirklis, kurā ceļš apzināts, ierašanās klātesošajā.
Uh, nu pie mums šeit reti izdod labas f&f grāmatas. Šī bija dievīga. No sākuma gan likās nedaudz bērnišķīga, pavisam nedaudz, mazu kripatiņu. Līdz tiku pie trakā taureņa dziesmas. Ar kādu gan vieglumu un patiesu humora dzirksti autors ir piegājis šim stāstam. Ģeniālais ir vienkāršs.
Vienīgais ko zinu, ka pirku grāmatu, jo domāju, ka būs kas līdzīgs R.Skota filmai Leģenda ar jauniņo T.Krūzu. Es pat nevaru iedomāties cik priecīga biju izlasot šo grāmatu. Pozitīvu domu pārpilna, un pilnīgi nevilka uz depresiju, citādi pēdējā laikā ik vien kā raudamās grāmatas trāpās rokā
Sen lasīts darbs,bet tomēr palicis atmiņā ar interesantajiem personāžiem:draudzīgo,pamuļķīgo burvi un,protams,vienradzi (īpaši atmiņā palikusi aina kurā viņa vēlējās sev noskrāpēt ādu,kad uzzināja,ka pārvēsta par tik necilu būtni kā cilvēks). Šo darbu varu ieteikt citiem,taču ticu,ka dažiem lasītājiem šī grāmata var šķist garlaicīga,jo arī es visu grāmatu neizlasīju ar aizrautību.
Es tiku līdz pusei, un tālāk nemocījos.
Nepatika.
Man ne, nezinu kādēļ.
Bet nu šaušalīgi garlaikoja.
man tāpat kā Silhouettei.
Grāmata tik pārgudra un visādiem epitetiem pārbāzta, ka lasot teikuma beigas, jau sen aizmirsts teikuma sākums. Jā, doma tur apakšā ir, tas jūtams, taču man - nē.
Par īsu, par neizstrādātu, par bezgaršīgu... priekš tik laba stāsta, ko gribas vismaz tik sīki izstrādātu, kā GP
Tas ir stāsts par mums visiem... Par visiem, kas uzdrošinās sapņot.
Nezin, viena no grāmatām, kas paliek atmiņā tikai ar nosaukumu, bet ne ar vienu ideju vai tēlu. Lasīju to nu jau pirms kāda laika. Zināmu sajūtu tā lasīšanas laikā radīja gan, bet, šķiet, pat pēc grāmatas izlasīšanas man netapa skaidrs, par ko tā ir un kāpēc to vajadzētu lasīt.
Burvīga pasaka. Varētu būt izstrādātāka, bet piekrītu, ka labu daļu teksta kvalitātes apcērp vājais tulkojums. Galvenais, ko izbaudīju, bija stāsta paša spēks - to pat īsti neprasās izstrādāt un paplašināt, jo Pēdējais Vienradzis spēj izteikt pats sevi, simbolisms un tēli ir dzīvāki par, piemēram, cilvēkiem, kas šobrīd sēž man līdzās, bet stāsta vide ir nesaraujami savijusies ar maniem sapņiem. Vēsa, rudenīga noskaņa, kas ilgi paliek sirdī, un to vērtēju visaugstāk.
Paņēmu no bibliotēkas. Sākumā viss likās ieintriģējoši, bet vairs neatceros, kas tieši, bet šī grāmata man ļoti ātri sāka neapnikt, ka nemaz nepabeidzu lasīt. Nesakarīgi notikumi, man, jaunam skuķēnam, bieži nesaprotami notikumi un pārāk daudz aprakstīta kāda viena darbība. Aptuveni tā.
Lai arī pasaka, kaut kas, manuprāt, viņā bija slikts.
Varbūt jāpārlasa, lai atcerētos, kas tieši tas bija
Lasīju baigi sen, toreiz likās baigais murgs. Ja tagad izlasītu, varbūt patiktu.
Foruma dzinējis: Invision Power Board (http://www.invisionboard.com)
© Invision Power Services (http://www.invisionpower.com)