Bruņinieki Opcijas

[Elony]

Dažas dienas pēc grupas izveides, visi 11 bruņinieki saņāma pavēli caur aproci:
"Grupas komadniere leitnante Miranda uzsauc vienību. Visiem sapulcēties koptelpā. Paredzēts uzdevums."

Bija diena, pēc vietējā laika apmērma 2 pēcpusdienā. Koptelpa bija tukša, kad tajā ienāca Miranda.
Viņa izskatījās pēc jaunas meitenes, bet kurš gan no bruņiniekiem neizsaktījās jauns? Mirandai bija krietni vairāk gadu, jo kā nekā viņa bija leitnante. Sieviete bija tērpusies samērā brīvi, varētu tiekt, izaicinoši, par ko liecināja īsie, rozā svārciņi. Kājās meitenei bija interesanti, gari zābaki. Viņai bija pusgari, gaiši mati un nopietns skatiens, kas gan šobrīd bija mazliet īgns.
Pati istaba, koptelpa, bija samērā liela, iekārtota senlaicīgi, laikas, ar to domāts mājīgums. Bija ērtas mēbeles un dīvāni, pat gleznas, kas gna varēja mainīt to, kas tajās redzams.
Bet telpas vidū bija liels galds ar divpadsmit vietām. Miranda apsēdās tā galā un gaidīja ierodamies savus padotos.
Viņasprāt, tas bija muļķīgi, jo pavēles varēja nodot arī bez klātbūtnes, tomēr vadība uzskatīja, ka nepieciešams tiešs padoto un komandieru kontakts. Tāpēc Miranda gaidīja savus pagaidu padotos.

Šo rakstu rediģēja Elony: 16.09.2008 11:19

[Dayns]

telpās ienāca Greids. viņš ienāca kko pie sevis domādams, bet vienlaicīgi nezaudēdams modrību un vērodams apkārt notiekošo. piegājis pie galda viņš kā izgāja no domu rituma. paskatijās uz leitinanti. salutēja viņai un apsēdās sev paredzētajā vietā.

Šo rakstu rediģēja Dayns: 27.12.2007 15:11

[Margo]

Brīnišķīgi! Raira nodomāja, vērdamās savas istabas griestos. Viņa gulēja savā gultā, aizlikusi rokas aiz galvas. Jauno sievieti māca garlaicība. Viņai bija apnikusi šī bezdarbība. Jā, viņai bija apnikusi šī brīvība. Nevienam nekas netika paskaidrots, netika dot nekādi norādījumi, nekā! Vienīgais, ko viņa darīja pēdējo dienu laikā – domāja par uzbrukumu. Viņa centās meklēt kādu loģisku izskaidrojumu, centās saskatīt sakritības. Nemitīgi viņa sev uzdeva jautājumu – kādēļ, bet šķita, tas viss ir veltīgi, jo neviens neko tuvāk nepaskaidroja. Saknosījusies Raira pagriezās uz sāniem. Tas viss viņu kaitināja.Vismaz pasnaudīšu, jo nekā cita labāka man nav ko darīt, aizvērdama acis, viņa īgni nodomāja.

Beidzot! jaunā sieviete pie sevis nomurmināja, soļodama uz koptelpu. Tik tikko viņa bija grasījusies nosnausties, taču te kādam pēkšņi sagribējies iztraucēt viņu no miera. Viņa bija saņēmusi pavēli. Leitnantei beidzot bija sagribējies redzēt visu vienību vienkopus? Viņa nebija sajūsmā par viņu vienības līderi, taču nenācās jau Mirandu redzēt īpaši bieži. Patiesībā, Raira viņu bija redzējusi tikai vienu reizi, un jau kopš tās dienas viņai bija izveidojies slikts iespaids par šo sievieti.

Raira bija ģērbusies pavisam vienkāršās drānās. Tādās, pie kādām viņa bija pieradusi. Melnās, bieza auduma biksēs, smagnējos, kas bija saliktas smagnējos ādas zābakos un vienkāršā baltā augšiņā ar augstu apkakli un garām rokām. Ienākusi telpā, Raira centās uzburt smaidu. Palocījusi galvu leitnantes virzienā, viņa sasveicinājās un ieņēma vietu pie galda. Iekārtodamās ērtāk, sieviete uzlika elkoņus uz galda un salika rokas vienu virs otras, atspiezdama uz tām galvu. Kreisās rokas mazo pirkstiņu rotāja neliels, savāda materiāla darināts gredzens. No tā viņa nešķīrās, jo tas atgādināja par O-313 un tās biedriem. Nopūtusies, Raira gaidīja, kad ieradīsies pārējie.

[Demiurgs]

Vito pāris dienas bija pavadījis savās telpās pa logu spēlējamies ar gaisa vērpetēm un lasot dažādas grāmatas kamēr no loga plūda viegls patīkams vējiņš, pat tad kad arpusē valdīja pilnīgs bez vējš, pārsvarā gan viņš lasīja visdažādākās grāmatas.
Kad pienāca pavēle par to ka jāpūlcējas Vito bija nedaudz iesnaudies un uztrūkās sēdus no ziņojuma skaņas, viņš laicīgi saposās un planēdams nedaudz virs zemes izslīdēja no savas istabas, nonācis līdz koptelpai viņš sāka iet, ienākot viņš dziļi paklanījās komandierei un joprojām paklanījies tieca Lūdzu, atļauju apsēsties savā vietā sevi lika manīt uz dzimtās planētas valdījušais matriarhāts, lai gan kopš viņš bija kļuvis par bruņinieku tas vairs nebija tik izteikti, tomēr Vito bija uzmanīgāks pret dāmām.

[Džea]

Iegājusi telpā Renda ar interesei to nopētīja. Pie galda pamanījusi vairālas personas. Visus pēc sejām Renda atcerējās,tomērvārdi kautkā bija piemirsušies Tas gan nebija nekas jauns,jo renda bija pazīstama ar savu slikto atmiņu kur viņa ātri vien šo to aizmirst .pametot acis uz personu izaicinošajā tērpa kas bija sieviete viņa uz mirklīti palika miera stājā un tas jaunā sieviete apsēdās pie galda gaidot pārējos. Renda pārsvarā visus atcerējās tikai pēc izskata, bet vārdus gandrīvai nevienam. Melnie mati pašlaik bija vienkārsi saņemti zirgastē, jo pirms ziņas saņemšanas Renda neko īpašu nebija darījusi kā vien sava izstabā gulējusi

Šo rakstu rediģēja Džea: 27.12.2007 16:34

[Roviela]

Eroiko skatījās ārā pa logu. Viņam bija smagi. Te nebija neviena, ar ko kādreiz varēja parunāties, kam paprasīt padomu, tāpat vien, garāmejot. Nebija neviena, kam izstāstīt, kas noticis un paklausīties, ko viņš par to domā. Nebija neviena, kas saglabātu zināšanas par to, ko viņš, Eroiko, dara. Gribējās tikt ārā, tur, aiz loga, tad vismaz būtu pārmaiņa! Viņš aizsapņojās. No sapņa izrāva aproces ziņojums.
Viņš atmeta uz aizmuguri savus garos, baltos matus, un, jau iedams uz koptelpu, saņēma tos zirgastē.

Pēc mirklīša koptelpā parādījās Eroiko slaidais stāvs, tērpts pat šai videi diezgan senlaicīgā apģērbā. Viņš izskatījās drīzāk pēc pasaku bruņinieka, nevis šī, modernā, bet apģērbs, nez kāpēc, viņam lieliski piestāvēja.

Viņš pasveicināja leitnanti formālā veidā, kāds viņiem bija te iemācīts, un apsēdās Mirandai tuvākajā brīvajā vietā.

[Elony]

Miranda nopētīja tos piecus, kad bija atnākuši. Sveicnam viņa pamāja tikai ar galvu. Virsvara neaizrāvās ar īpašiem žestiem vai drēbēm. Protams, katrs komandieris varēja ieviest savu kārtību.
Kādu brīdi padomājusi, Miranda piecēlās.
"Domāju, ka atceraties mani. Kamēr šeit vēl nav viss sakārtots, es esmu jūsu vadītāja." Miranda runāaja smalkā, bet lietišķā balsī. "Tomēr saku uzreiz, ka uz laiku, jo man vēl ir citas grupas. Bet man ir labas ziņas. Apstākļu dēļ, kas jums labi zināmi, paaugstināšana var būt ārpus kārtas, proti, arī no jums kādu var iecelt par komandieri, ja labi strādāsiet. Tomēr tas nav tāpēc, ka jūs izdzīvojāt slaktiņā. Jūs izdzīvojt veiksmes dēļ. Atcerieties to."
Miranda pacēla aproci lika tai domās pārādīt cik ir laiku. "Labi." viņa noteica un piecēlās
"Mums, pareizāk jums, ir uzdevums. Domāju, ka tiksiet galā arī pieci. Ja pārējiem nav paticis ierasties laikus... tas jau nav arī tik svarīgi. Man būs ko uzdot arī viņiem, ja tie parādīsies.
Šīs bāzes teritoriālajā Multiversa daļā ir pasaule ar kodu NC 501. Vietējie to sauc par Ašūras Zemi. Maģiska, bet nezina par Multiversu Nesen viens no tās valdniekiem - burvjiem iemācijās pārkāpt Likumus. Diemžēl tad notika uzbrukums mūsu bāzei un nebija laika ierasties mūsu pārstāvjiem, kas visu izskaidrotu. Tāpēc tagad viņu pasaulē burvis jau ir pacenties šo to sastrādāt. Jūsu uzdevums - doties uz šo pasauli un šim valdniekam un vispār sabiedrībai darīt zināmu, ka pastāv citas pasaules un ka Likumus pārkāpt nevar. Būtībā uzdevums mierīgs, bet tā kā pastāv iespēja, ka Likumpārkāpēji var palikt agrsīvi, esiet gatavi visam. Tātad informācija par pasauli un personu tiks nodota jūsu aprocēs. Uzdevums - izskaidrot par Multiversu, Likumiem un Virsvaru pārkāpējam valdniekam un caur viņu arī citiem. Ja viņš pārtrauc pārkāpt Likumus, tad dodieties prom. Ja ne, tad jāsagūsta un jāved šurp. Centieties nevienu bez vajadzības nenogalināt. Aproces izmantojiet tikai ja vajag. Tāds ir šīs grupas pirmais uzdevums. Ir kādi jautājumi?" gandrīz bez jebkādas pārejas Miranda nobeidza

[Hworang666]

Mišels bija mazliet nīgrs. Kā nekā vienmēr, kad viņš nolēma atlaisties un atpūsties, kādam noteikti vajadzēja viņu pamodināt un pateikt ko īpaši svarīgu. Šoreiz viņu gribēja redzēt leitnante Miranda. Patīkama sieviete ar kuru Mišels ne reizi vien bija flirtējis. Bet drīzāk viņi bija kā attāli draugi. Attāli, jo kā nekā, viņš atradās viņas pakļautībā. Nošņācies viņš strauji apvilka savas bruņas. Tās nebija smagas un varēja likties ļoti senlaicīgas, bet Mišelam tās pilnībā nemaz natraucēja cīņā vai izpildot ko tādu, lai atstātu uz citiem iespaidu. Tātad - viņam piemērotas. Steidzīgi ienācis istabā, viņš galvā paspēlējās ar domu, sākt tēlot tuvu cilvēku visiem pārējiem biedriem un uzrunājot viņus: "brāl' un mās'", bet, nezkādēļ, ieraugot Eroiko nopietno seju, Mišels aprāvās. Sveiki! viņš neuzkrītoši noteica un ieņēma brīvo vietu.

[Roviela]

- Cik daudz laika drīkstam šim uzdevumam patērēt? - Eroiko bija praktisks. Mierīgs uzdevums. Tas nozīmē - vispirms neizcelties uz fona (izpēte, pirms ierodies) un diplomātija. Abi prasa laiku, ne kā tad, kad kāds jāpārsteidz negaidot.

Viņš reizē jau skatījās, kāda informācija uzrodas aprocē. Pamanījis, ka, viņaprāt, šādu tādu ziņu trūkst, Eroiko nosūta speciālu pieprasījumu.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 27.12.2007 18:32

[Margo]

Raira sveicināja savus biedrus ar vieglu galvas mājienu. Viņa gan nobolīja acis, redzēdama, kā daži no jaunajiem bruņiniekiem, viņasprāt, pārspīlēti sveicināja leitnanti. Kam gan tas bija vajadzīgs? Jā, varbūt tā bija pieņemts, taču uz viņas planētas gan reti tika parādīta šāda pieklājība. Galvenokārt pieklājīga viņa bija pret cilvēkiem, kurus viņa uzskatīja par viņas labvēlības vērtiem. Pietika ar to, ka leitnantes klātbūtnē viņa vēl nebija izspērusi nevienu indīgu piezīmi.

Viņi vēlas, lai bariņš no mums dotos uz kaut kādu planētu. Mūs, bariņu jauno bruņinieku sūtīt pildīt kādu diplomātiski misiju, turklāt pēc uzbrukuma. Man tas neizklausās pēc īpaši prātīga lēmuma, Raira nodomāja, nogrozot galvu. Bet no otras puses, kādēļ ne? Droši vien visi pieredzējušie bruņinieki tagad bija pietiekami aizņemti, lai tvarstītu iebrucējus un noskaidrotu, kas vainīgs pie uzbrukuma. Raira pavērās uz saviem biedriem, atspiezdama muguru pret krēsla atzveltni un sakrustojot rokas uz krūtīm. Vienalga tas viss viņai šķita dīvaini, taču skaļi sieviete to neuzdrošinājās teikt.

Izskatījās, ka viņas komanda visai nopietni attiecas uz šo uzdevumu, varbūt arī viņai pret to vajadzēja attiekties nedaudz nopietnāk. Šī bija misija, kur bija iespēja sevi parādīt. Jā, tikai Raira nebija diez ko laba diplomāte. Vēl viņa varēja cerēt uz kārtīgu izvillošanos. Tā būtu patīkama pārmaiņa, pēc ilgas nīkšanas bezdarbībā, pasmaidījusi Raira pie sevis nosmēja.

[Dayns]

Greids uzmanīgi noklausijās visu teikto. pabīdija nepaklausīgos matus no acīm un paskatijās uz biedru bariņu. protams, jebkurš no šiem būtu spējīgs sadot bietē jebkuram planētas iedzīvotājam, bet kurš no šiem visiem būtu diplomāts? Eroiko izskatijās saprātīgs. varbūt viņš. pats Greids negribēja līst tuvumā nevienam aizdomās turamajam. labāk piesegt no tāluma.

[Demiurgs]

Vito nesaņēmis atbildi pieņēma ka drīkst apsēsties un sajutās nedaudz muļķīgi neviens cits neizrādija tādu cieņu pret leitinanti. Pie gājis pie krēsla viņš pieliecot galvu sveicināja katru no sievietēm kas bija ieradušās un apsēdās.
Saņemtā informācija par uzdevumu viņu ļoti neapmierināja, bija taču kautkas jādara ar uzbrukumu pilij
Atvainojiet, kundze bet vai mums nevajadzētu darīt ko svarīgāku kā nomierināt kādu burvi, daudzus mūsu biedrus nogalināja, domāju ka runāju visu vārdā, mēs gribam uzzināt kas, un tikt ar viņiem galā

[Roviela]

Eroiko ieslīpi paskatījās uz garo vīrieti un savā patīkamajā rimtajā balsī noteica:
- Tevī runā atriebības alkas? Mēs esam bruņinieki. Mēs iesim turp, kur mūs sūtīs, un darīsim to, kas jādara. Visu pasauļu sakarības reizē aptvert nevar neviens, bet viss ir saistīts. Atstājot bez ievērības burvi, kas pārkāpj Likumus tāpēc, ka atklājis, ka var to izdarīt, bet nesaprot, kas no tā var sanākt, apdraud ne tikai viņa pasauli, bet arī citas. Vai Tu droši zini, ka šāda, gandrīz nejauša spēlēšanās ar Likumiem, nav pamatā arī tam, kas notika te? Ka nav nekādas saistības? Es nezinu. Es iešu un to noskaidrošu. Var gadīties, ka reizē ar šo uzdevumu, mēs būsim kaut ko devuši arī tam jautājumam, kas nomoka Tevi. Tikai uzdevums jāpaveic godam.

[Massacre]

Zōla mierīgi izbaudīja pastaigu. Viņas dziņas pēc svaiga gaisa, tās brīvības, ko varēja sajust lidojot un izlocot spārnus, lika viņai aizklīst arvien talāk un tālāk, aizmirstot visu uz pasaules. Aproces ziņojums Zōlu neiepriecināja, it īpaši tāpēc, ka pašlaik vina atradās tālu. Uz brīdi iedomājusies, ka steiga varētu būt labs iemesls, lai atgūtu sevi kaut vai uz mirkli, viņa laimīgi pasmaidīja, bet aizliedza sev pārvērsties. Viņa ies. Nav kur steigties.

Telpā Zōla ienāca droši, ienesot kādu svaigu vēsmu sev līdzi. Vina bija ģērbusies melnā - melni svārki nedaudz pāri celim, melns topiņš, un kā sarkanie aksesuāri šoreiz kalpoja šalle, kas koķeti slīdēja nost no viņas kakla un bezpapēžu zābaki. Dziļi ievilusi eplu Zōla atļavās nedaudz izpausties Seikō raksturam Kādi gardi kumosiņi Zōlas acīs parādījās mazas liesmiņas Varētu vai tūlīt pat apēst viņa apburoši pasmaidīja un caur kārdinoši puspavērtām lūpām bija manāms, ka viņas mēle pārslīd zobu galiņiem, lai it kā pārliecinātos vai tie ir pietiekami asi. Apsēdusies kādā brīvā krēslā viņa apspieda savus Seikō rakstura uzplūdus un teica:
"Atvainojos par kavēšanu, biju diezgan tālu, lai atnāktu uzreiz."

[Pūķēns Sāra]

Adria atradās trenniņu zālē, vai vismaz telpā, kas bija paredzēta šādām nodarbēm, bet visu labo nodomu mazliet paspēlēties ar priekšmetiem izbojāja domas par grāmatu. Tā lūk meitene bija apmetusies zālē, apsēdoties uz mīkstajiem spilveniem, kurus bija radījusi no līdzi paņemtajiem augļiem, un bija iegrimusi grāmatas lasīšanā, kura pirms tam atradās aprocē. Meitene labi dzirdēja izsaukumu, bet vēlējās pabeigt teikumu, kas izvērsās pa nodaļu.
-Ups...- viņa iesaucās, kad ieraudzīja pulksteni, kad netīši palūkojās uz aproci.


Atsprāga telpas durvis un pa tām burtiski iekrita Adriana, jo verot vaļā durvis bija sapinusies baltajā, pusgarajā kleitiņā, kas lika paklupt. -Atvainojos, ka nokavēju!- baltmatainā meitene draiski un bez liekiem sirdapziņas pārmetumiem noteica, kad bija piecēlusies no grīdas. Uzsmaidot visiem klātesošajiem, viņa vieglā solī piegāja pie Eroiko, kam bez īpašas atļaujas satvēra roku, uz kuras atradās aproce un kurā uzrādījās jau izpaustā informācija un vēl šis tas klāt. Jeb kādā gadījumā nevienam nevajadzētu pārsteigt Adrias uzvedība, jo viņa jau pirmajā pazīšanas dienā bija... nu bija kā mazs bērns, kurš dara, kas ienāk prātā, nedomājot par to kā tas izskatās no malas un par sekām. Izlasot ātri doto informāciju, viņa pateicīgi uzsmaidīja tik pat gaišmatainajam puisim kā viņa pati, ja godīgi, tad viņai viņš visai labi patika, Eroiko fascinēja meiteni ar savu izskatu un dabu, tādēļ viņš bija viens no tiem cilvēkiem, kam viņa jau bija pieķērusies pirmajā tikšanās reizē.
Adriana centās atrast brīvu krēslu, jo tomēr nolēma, ka sēdēšanas uz zemes nebūtu pārlieku liela cieņas izpausme pret komandieri, bet kamēr vinā aktīvi grozīja galvu, lai atrastu krēslu, viņas garie, baltie mati pāris reizes iesita pa Eroiko seju, tas, protams, nebija tīšām. Klusu iesmejoties, viņa saprata, ka viens brīvs krēsls atrodas tur pat otrā pusē Eroiko, un negaidītā ātrumā jau atradās tajā.
-Tikai viens jautājums: kad mēs dodamies ceļā?- Viņas siltā un draiskā balss pievērsās komandierei.

[Hworang666]

Klusītēm Mišels noklausījās pilnībā visu. Leitnante nekad neapstājās... Pat grāmatas viņa varētu lasīt neieturot elpu... Diez šausmu stāstus viņa atrisinu uzreiz? Mišels pieķēra sevi pie domājot. Rairai, Zōlai un Adriai ienākot, Mišels bija pieklājīgi uzsmaidījis - gluži kā sveicinot, bet īstenībā pie sevis nosprieda, cik gan sievietēm raksturīgi ir kavēt... Un, ja kāds no mums kavēs, es gaidīšu... Mišels atcerējās, ka reiz Adriai bija ko šādu teicis... Tiesa, treniņu laikā. Vēl joprojām nespēj ierasties laikus? Viņš rotaļīgi pavaicājai pēdējai ienācējai - Adriai, jo viņa apsēžoties blakām Eroiko, bija apsēdusies arī pietiekumu tuvu bruņiniekam.

[Dayns]

likums ir jāpiepilda Greids lēnām pamāja ar galvu uz Eroiko teikto. un tad kad pārējie bija savā starpā parunājuši viņš izteicās mūsu vienībā vajadzētu ātri, pirms došanās, izlemt kādi ir kura pienākumi. leitinante varetu noteikt līderi un kādu, kas būs runātājs. ja tur uz vietas sāksies domstarpības vienības starpā, tas var likt zem lielas jautajuma zīmes visu organizāciju. un šaubas par lietas būtību burvja prātā pieļaut nedrīkst.

Šo rakstu rediģēja Dayns: 27.12.2007 22:06

[Pūķēns Sāra]

-Es neesmu vainīga, ka citu laiks ir ātrāks par manējo, un izbeidz trokšņot, vēl dabūsi pa...- Mišela prātā atskanēja jautri smiekli, -...pa pieri.- Palūkojoties uz meiteni, kura, plaši smaidot, lūkojās uz komandieri, kamēr domās sarunājas ar Mišelu, nevarēja pateikt, ka viņai būtu astoņpadsmit gadi, drīzāk kādi trīspadsmit? Jeb kādā gadījumā mazs. -Un tikai nemēģini iestāstīt, ka tu biji laicīgi,- atkal jau Adrias maigie smiekli, -Es jau zinu cik tu parasti esi "laicīgs".- Bija viena reize, ka Mišels, kad viņi bija sarunājuši trennēties, bija nokavējies, nu ja neskaita, ka pati Adriana bija ieradusies ar piecu minūšu kavēšanos, tad viņai vēl vajadzēaj gaidīt Mišelu veselu minūti!

OCC. Pasvītroja to, kas ir domāts telepātiski teikts

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 27.12.2007 22:11

[Hworang666]

Ha, tikai nesmīdini mani! Mišels atbildēja, lūpām nepakustoties ne pa milimetru... Labi, tas, ka sejā parādījās smaidiņš vēl neko nemainīja. Es jau neteikšu, kura tieši steidzoties aiztrieca man acu priekšā durvis, tajās ieverot daļu bruņu drēbes. Un tad man nācās gaidīt apsargu, nevis tev... Rotaļīga liesmiņa pavīdēja viņa acīs. Tik un tā, tā ir viena reize pret trim... Likās, ka viņš tūdaļ ņems un parādīs mēli, bet nē... Kur tad šoreiz aizkavējies? Atkal biji iegrimusi kādā grāmata? pasmīnējis viņš piebilda: atkal jau nelasām tos neķītros romāniņus... Jeb maldos?

[Roviela]

Eroiko pasmaidīja, redzot Adrianu. Viņš nepārstāja brīnīties par to, kā šī draiskā meitene vispār kļuvusi par bruņinieku. Bet laikam jau viņai ir visas vajadzīgās spējas un dotumi. Par vienu viņš bija skaidrībā - viņa bija glīta, pareizāk - būs, kad sāks izskatīties pēc sievietes. Eroiko kaut kā nespēja nopietni pieķerties kādam, kas izskatās pēc bērna. Bērni viņam atraisīja pavisam citus instinktus.
Laipni atļāvis izlasīt īso informāciju savā aprocē, viņš, kamēr meitene meklēja, kur apsēsties, pārsūtīja datus no savas aproces uz viņējo ik pa brīdim pametot nost no rokas viņas mīkstos un zīdainos matus.
- Komandier, - viņš ierunājās, skatoties uz Mirnadu, - ciki no mums dodas šajā uzdevumā? Kā sākumā runāts - pieci, jeb visi, kas paspēj ierasties līdz brīdim, kad dodamies, un, cik saprotu, tas ir tūlīt?
- Es atbalstu priekšlikumu sadalīt pamatpienākumus. Nebūs labi, ja sāksim tos dalīt tur.

(OOC- kā ir ar telepātiju? Tikai divpusēji sakari, kurus nedzird neviens cits, jeb var aprunāties visa grupa?)