Baltā pūķa hronikas. Ticības atslēga [c][pzp], skatīt ATD Opcijas

[earnella]

Tātad šai liktenīgajā mirklī tiekas:

[Ungārijas ragaste]
22 gadus vecā Melisa Kaķpēdiņa, saukta Meka, pēc skata jaunāka par saviem gadiem, augumā apm. 1,65, līdz pleciem gariem, gaišiem matiem, zilpelēkām acīm, vidējas miesas būves.
Viņu aizrauj bioloģija, patīk kā raktīt, tā lasīt. Pēc rakstura tīri mierīga, bet prot par sevi pastāvēt.

[maleficarem]
22 gadus vecais Rainers Kohs, iesaukts par Reju, 1,77 m garš, vidējas miesasbūves, tumšbrūniem, gandrīz melniem matiem, brūnām acīm.
Plašas intereses - kā pavārmāksla, tā ceļošana un zīmēšana. No dabas aktīvs cilvēks.

[saule]
18 gadīgā Elīza, 1,65 m augumā, pelēkblodi mati, zaļas acis.
Nav īpaši izteiktu interešu, ko stādīt augstāk par visu. Meitene ir impulsīva, attiecībās ar cilvēkiem piesardzīga, parasti cenšas nevienu neaizvainot.

[Nero]
18 gadus vecais Mārtiņš Nerharts, 1,80m garš cilvēks, kuram ir lieks svars. Viņam ir gari mati, pelēkas acis.
Interesē vēsture, ģeogrāfija un astronomija. Samērā kluss un kautrīgs cilvēks, bet izpalīdzīgs, grūti nokaitināms, labsirdīgs.

/Text completed by Earnella/

Pārējos tēlus palūgšu kādu modu ierediģēt vēlāk..
Game______________________________________
Bija 18. oktobris, pirmdiena, pulkstens 12:00 pēc Griničas laika.

Melisa atradās bibliotēkā.
Šodien studiju nebija, un viņai bija pilna darba diena.

Rainers bija melnbaltās grafikas lekcijā. Viņa priekšā bija balta lapa, viņš bija aizdomājies par kaut ko grūti nosakāmu.

Elīza atradās skolā, un arī viņas koncentrācijas spējas stundas beigās vairs nebija īsti aktīvas. Šī bija visai apnicīga ekonomikas stunda, teorētiski šobrīd bija jāatbild uz veselu rindu jautājumu par naftas biznesa attīstību kopš Irākas kara sākuma.

Mārtiņa skolā šobrīd bija iestājies pusdienu starpbrīdis divpadsmitajām klasēm, un viņš stāvēja pagarajā ēdnīcas rindā, visai bezmērķīgi blenzdams grīdā.

Pēkšņi, vienā un tajā pašā mirklī, kaut arī viņi to nezināja, viņi ieraudzīja savādu simbolu. Vispirms viņi, protams, nodomāja, ka tas ir rādījies. Tomēr tas bija iespiedies prātā tik cieši, it kā nudien būtu bijis īsts...
Game_______________________________________________

Vēlos jūsu komentārus par ilustrāciju veidu - linkiem. Protams, ATD sadaļā.
Labu veiksmi!

[Sol Invictus]

Irāka. Žāvas. Irāka. Vispār jau intresanti tikai smadzenes var izmežģīt Elīza domāja blenzdama griestos un apcerēdama atbildi uz vienu no jautājumiem, kad savā acu priekšā ieraudzīja simbolu, viņa samirkšķināja acis un pievērsās savam darbam, lai izlabotu pāris pieturzīmes - bija stundas beigas, kad atlicis vairs tikai pielabot atbildes, kas Elīzasprāt bija bezjēdzīgi - sakarīgāks skolotājs būtu uzrakstījušos palaidis, jo īpaši tāpēc, ka nākamais bija garais starpbrīdis, bet tagaed bija kārtīgi jāsēž līdz stundas beigām, protams, nebija nekāds brīnums, ka no garlaicības sāk rēgoties. Elīza paskatījās klases pulkstenī, kas karājās pie durvīm 12.00 nez cikos bija zvans - 12.05 vai 12.10 ? Varbūt paskatīties vai nav pierakstīts ? Elīza skaidri zināja, ka bija gada sākumā pierakstījusi cikos ir zvani, bet nolēma tomēr neskatīties - tāpat stunda tāpēc ātrāk nebeigsies.

[Ungaarijas ragas...]

Melisa atpūtinādama acis, pārlaida skatu grāmatu plauktiem un grāmatām un cilvēkiem, kas sēdēja pie viena no diviem galdiem un šķirstīja jaunāko presi. Viņai patika krāsas, grāmatas, kas rindojās koka plauktos. Telpa radīja senlaicīgu gaisotni, ko mazliet jauca, telpā esošie trīs datori. Pašlaik gan aizņemts bija tikai tas, pie kura sēdēja viņa pati.
Viņa jau kopš paša darba dienas sākuma ievadīja datu bāzē grāmatas no vecajām inventāra grāmatām. Vienīgā atelpa bija lasītāji, kas te ienāca. Meitene nopūtās un atlaidusies krēslā sapņaini lūkojās uz krāsainajām, gluži jaunajām, vai arī pagalam nobružātajām grāmatu muguriņām. Piepeši viņa iepleta acis - uz vienas resnākas grāmatas pavīdēja dīvaina zīme. Melisa samirkšķināja acis, rādījās viņai tikai rādījās, no datora nogurušās acis rādīja visādus ērmus.
Taču redzētais simbols neizgāja un neizgāja no prāta, lai arī kā Melisa centās koncentrēties darbam...

[earnella]

Jums pievienojušies arī:

[TaureņmeiteneAur`]
20 gadus vecā pamatskolas skolotāja Vita Tauriņa. Viņai ir gari, blondi mati, brūnas acis, asi sejas vaibsti. Vidēja auguma,lai gan par lieko svaru nežēlojas.
Dažreiz augstprātīga, bet caura galva. Romantiķe, un mazliet bērnišķīga,lai gan vecās pasakas savā fantāzijā pielabo,un tad uzskata to remiksu par realitāti. Patīk pasakas un dzīvnieki, interesē vēsture.

[merkuceo]
17 gadus vecais skolnieks Ansis Ovens (saukts Antonio).
Atlētisks, mati līdz pleciem, zilām kucēna acīm, ar ironisku skatienu, un neviltotu viltoto smaidu.
Pašaizliedzīgs, risku mīlošs, gudrs, draudzigs, viegli aizsivlstas, kopumā jauks. Aizraujas ar literatūru, azartspēlēm un sportu.

[Dvēselīte]
18 gadus vecā vidusskolas skolniece Alise Kērliņa. Gaišmate, pelēkām acīm, augumā ap 1.70m.
Parasta meitene ar parastu raksturu. Reizēm patīk runāt pretī, reizēm ilgi klusēt, ik pa laikam ieslīgt kādā depresijā, kā jau tas jauniešiem gadās, un jau pēc brīža līksmi lēkā apkārt. Samērā draudzīga un viennozīmīgi miermīlīga. Patīk mūzika, grāmatas un labi izgulēties.

[Mia Mania]
26 gadus vecā pagaidām neveiksmju dēļ nenovērtēti talantīgā dziedātāja, vijoliste un flautiste Madžebelle Lapilli ar skatuves vārdu `Elles Zieds` un iesauku `Belle`.
Maigi sarkani, pasakaini skaisti mati, kas sniedzās sievietei gandrīz līdz gurniem, šokolādesbrūnas, dīvaini dziļas acis, ko ietver biezas, garas skropstas. Seja kopumā nedaudz noslēpumaina, ādas tonis pūdercukura balts, bet piere, lūpas un vaigu kauli kā augstdzimušajiem- jutekliski un izteikti.
Gaisīga, grūti izprotama, pat nedaudz traka. Mīl sapņot un bez problēmām to dara, tomēr vienmēr saglabā mieru, klusību un noslēpumainību ap sevi. Apdāvināta ar samtainu, smalku balsi un brīvdomātājas garu, ko gan bieži pamet novārtā un ļaujas citu ietekmei.
Ir gudra, inteliģenta, bet savas domas nemēdz izpaust skaļi, jo ir nedaudz paranoiska un ar izteiktu vainas apziņu, ko cenšas kaut kā ārstēt.
Interesē Taro kārtis, antikvariāti, garšo smalkmaizītes.
_________________________________
Simbola parādīšanās brīdī

Vita uzmanīja savu audzināmo klasi, kas tobrīd pildīja kontroldarbu matemātikā.

Ansis izmantoja skolotājas slimības dēļ pagadījušos brīvstundu, lai paēstu, kas nebija izdarīts attiecīgajā iepriekšējā starpbrīdī. Divpadsmitklasnieku pilnajā rindā viņš aizņēma vietu trīs cilvēkus priekšā Mārtiņam.

Alises skolā pusdienu starpbrīdis tuvojās nobeigumam, un viņa centās mācīties fizikas atstāstāmo tekstu. Lieki teikt, to nevarēja izdarīt...

Madžebelle bija nolēmusi izmantot šo brīdi, lai uz vijoles atkārtotu vakara koncertam paredzētās etīdes.

Tikmēr
Elīza uzzināja, ka zvans paredzēts 12:05, tas ir, tieši tik radīja pulkstenis, kad zvans noskanēja. Nākošā stunda pēc garā starpbrīža bija sports, ne gluži no viņas mīļākajām stundām.
Tad Elīza attapās, ka ekonomikas kabinetā atstāta attiecīgā klade..

Šķita, ka Melisa šodien vismaz šai stundā nesagaidīs jaunus klientus. Vismaz neviens garāmgājējs, ko varēja redzēt pa šauro logu otrpus telpai, nepievērsa uzmanību bibliotēkai. Toties kāda pavecāka dāma un divas mazas meitenītes pieklājīgi atvadījušās pameta telpu. Bija darbadiena, galu galā, un te šobrīd atradās tikai jauna sieviete ar brillēm, kas rakājās pa politikas nodaļu, un divi pensionēta vecuma vīri, iegrimuši jau minētajās avīzēs. Melisai sagribējās kaut ko apēst, turklāt laikam derēja izvēdināt galvu no visādām muļķībām, bet, kamēr vien telpā kāds bija, nez vai varēja aiziet, kaut gan viņai bija atļauts pašai izvēlēties brīvo pusstundu laikā no diviem līdz trijiem pēcpusdienā.

[Dvēselīte]

Viņa sēdēja pie galdiņa, šoreiz viena pati un priekšā atvērta stāvēja Fizikas grāmat. Alise galvu rokās saķērusi uzrbās nesaprotamajās formulās un to skaidrojumus. Tas ir bezjēdzīgi! Es tiešām esmu par stulbu, lai saprastu kaut vārdiņu no visa šā.. Palūkojusies pulkstenī, kas vienaldzīgi skaitīja laiku, pie aplupušās sienas, meitene ar šausmām konstatēja, ka atlikušas vairs tikai piecas minūtes līdz starpbrīža beigām. Tikai piecas mīnūtes, lai vēlreiz veltīgi censtos kaut ko iemācīties. Tas ir bezjēdzīgi, vienkārši bezjēdzīgi...

[earnella]

Alise manīja, kā kāds no viņas klasesbiedriem dodas pie katra no pārējiem klasesbiedriem, kas ēda (vai atkārtoja) ēdnīcā. Arī viņa nebija izņēmums. -Čau, Al. Mums te dažiem tāda doma nobastot fiziku. Varbūt Tu gribi pievienoties?
Alise nebija tik stulba, lai nesaprastu, ka šie daži noteikti nebija vairāk par trim, tātad viņiem gluži vienkārši vajadzēja kādu, kas ideju atbalstītu... Kaut šodien gandrīz vai likās, ka līdz tam ir viens solis.

[Dvēselīte]

"Čau, čau" Alise atņēma sveicienu un palūkojās uz pienākušo stāvu. "Bastot fiziku, saki... Hmm..." viņa pameta skatienu uz atvēto grāmātu un tad ārā pa logu, kur gaidīja brīvība. "Jāsaka, ka tā nemaz nav slikta doma. Tikai, kas ir tie "daži"?" meitene painteresējās aplūkojot pārējo ēdamzāli. Mani sāk mākt nelabas aizdomas, ka es ļoti labprāt pievienošos šiem gudrajiem cilvēkiem.

Šo rakstu rediģēja Dvēselīte: 15.10.2005 17:42

[Ného]

Atkal šī garā un neizturamā rinda, kā es to ienīstu. Saka gan, ka šogad ēšana skolā būšot labāka, nekā pāgāšgad, bet tā neizturamā rinda, kā var paspēt paēst vēl, nu nekādi. Mārtiņš paskatījās uz aizmuguri, uz aiz sevis esošajiem. Un viņi, kā viņi paspēs, šī rinda ir kā grīdas strīpojums, tik gara un nepārtraukta, tikai atrodas daži gudrinieki, kas ielien rindā. Kā es gribētu lai ši rida izgaist. Eh, labi, jāpadomā par nākamo stundu - ģeometriju. Līnijas, līnijas...... un atkal tā grīda......

Šo rakstu rediģēja Nero: 15.10.2005 19:54

[Sol Invictus]

Nolādēts! Elīza domās nolamājās, kad viņai kāpjot pa kāpnēm atpakaļ uz trešo stāvu atskanēja zvans uz garā starpbrīža stundu - tas nozīmēja, ka pagājušas piecas minūtes kopš viņai bija uzsmaidījusi tā laime pamest ekonomikas kabinetu tātad iespējams, ka skolotājs jau būs aizgājis un aizslēdzis durvis vai arī viņai nāksies traucēt nākamo stundu ja tāda bija, tomēr viņai paveicās - klase nebija aizslēgta un tajā bija tikai skolotājs. Elīza atvainojās un ātri savākusi kladi izgāja atpakaļ tukšajā gaitenī un nolikusi somu uz palodzes iebāza tajā kladi un izvilka blociņu, kas viņai kalpoja par dienasgrāmatu, lai paskatītos kāda ir nākamā stunda. Ar vārda SPORTS izlasīšanu pietika, lai viņa gandrīz vai fiziski izjustu to sajūtu, kad liekas ka sirds ir pārvietojusies uz rīkli, elpas trūkumu un sāpes nogurušajos muskuļos - teikt, ka viņai ne īpaši patika šī stunda vēl bija ļoti maigs apzīmējums. Domas aizklīda līdz ēdnīcai, kur garā starpbrīža pirmajā pusē rinda bija gandrīz līdz durvīm, tad līdz tam, ka varētu piezvanīt vecmāmiņai un aizbraukt paēst uz mājām aizbildinoties, ka nenotika viena stunda vai varbūt tomēr braukt uz centru ? tā filozofēdama Elīza devās uz garderobi laikam vajadzēs dabūt atbrīvojumu no sporta arī uz šo gadu katrā ziņā viens bija skaidrs - Pūciņš šodien iztiks bez viņas klātienes savā elpu aizraujošajā stundā

[maleficarem]

Pasniedzēja balss Rainera apziņā kļuva te skaļāka, te klusāka, ik pa brīdim izzūdot pavisam. Puisis bija aizdomājies par visu to, kas šajā nedēļā vēl bija jāpagūst izdarīt, sākot jau ar neiztrūkstošo lekciju apmeklējumu un mājasdarbu un dažu projektu pabeigšanu, turklāt gandrīz katru vakaru bija norunātas vācu valodas privātsundas vidusskolēniem. Nebija jau tā, ka viņam bija īpaši vajadzīga nauda, bet Rainers sapņoja par Ziemassvētku brīvdienām Parīzē, tāpēc gribēja sakrāt pēc iespējas vairāk.
"Un neaizmirstiet, ka arī līniju platumam un to veidotajiem leņķiem ir jābūt rūpīgi pārdomātiem un skaidriem.." pasniedzēja balss pēkšņi ielauzās puiša apziņā, lai tikpat ātri arī izzustu. "Jā, jau jā, tas taču ir skaidrs," puisis aizkaitināti nodomāja. Šodienas lekcijas šķita īpaši garlaicīgas un ilgas, un šī bija jau trešā pēc kārtas. Par laimi tā arī bija pēdējā, pēc tās Rainers plānoja nesteidzīgi doties mājās, pagatavot kaut ko pusdienām, jo brokastis no rīta nebija paspējis paēst, iesākt mākslas teorijas mājasdarbu, un tad jau arī uz privātstundu klāt būtu tā meitene ar briesmīgo izrunu.
Pasniedzējs vēl joprojām kaut ko aizrautīgi klāstīja, taču puisis viņā neklausījās. Novērsies no auditorijas priekšā stāvošā lektora, Rainers paņēma zīmuli un nolēma kaut ko paskicēt laika īsināšanai, taču, kad palūkojās uz priekšā nolikto papīra lapu, uz tās jau kaut kas bija - savāds ģeometrisks raksts, taču viņš būtu varējis apzvērēt, ka vēl pirms mirkļa lapa bija tukša. "Velns, vakar tomēr nevajadzēja tik ilgi pie datora tupēt, būtu varējis laicīgāk gulēt aiziet.. Jau rēgojas.." miegaini purinot galvu, Rainers pie sevis sodījās. Vēl vairāk apjucis viņš jutās, kad atvēra acis un konstatēja to, ka nekāda ornamenta uz lapas vairs nav, tomēr no apziņas tas pagaisis nebija. "Labs ir, tikpat labi es varu uzzīmēt to," puisis nosprieda un ar drošām līnijām pāris mirkļos uz lapas bija rekonstruējis precīzu raksta kopiju.

[novemberunge]

Madžebelle nedaudz skumji pacēla lociņu un viegli pārvilka pāri vijoles stīgām ,kas ietrīsējās sērīgi skaistā 'do' skaņā.
Bezcerīgi. sieviete nodomāja un noņēma instrumentu no pleca.
Es nespēju sakoncentrēties, bet man jānopelna kaut sīknaudiņa. Vairākas dienas neesmu ēdusi neko citu kā putras. Bezcerīgi. Belle nosprieda un brīdi klusējot stāvējusi atkal uzlika vijoli plecā un sāka etīdi no sākuma.

[Ungaarijas ragas...]

Viss, man piegriezās! Melisa nodomāja, kad trīs no lasītājiem bija aizgājuši un viņa atkal bija mēģinājusi strādāt. Ssaglabājusi visu rakstīto, Melisa nobloķēja datoru, lai neviens cits nevar to aizņemt, viņai kā darbiniecei bija tādas tiesības. Ieburkšķējās vēders un Melisa pavērusies pa logu nosprieda, ka būtu labi apvienot patīkamo (pastaigu svaigā gaisā un galvas izvēdināšanu) līdz ar lietderīgo (kafejnīcā pāri ielai nopirkt kādu bulciņu vai picu). Tikai tie atlikušie apmeklētāji... Melisai nekad nepietika tādas stingrības, lai viņa tā vienkārši spētu palūgt viņus doties prom. Izņēmums bija darba dienas beigas.
Vērodama lasītājus Melisa tā vēl brīdi sēdēja un nevarēja izšķirties pieklājigi palūgt viņus aiziet, vai nogaidīt, riskējot, ka tad, kad beidzot tāds brīdis būs pienācis parādīsies vesels bars lasītāju... Prātā ne lūgta ne aicināta iešāvās zīme, neko citu darīt negribējās un tāpēc Melisa ļāvās apcerei par simbolu, kamēr aizies tie divi...

[earnella]

Tātad beidzot ir ziņas arī par pēdējiem simbolu redzējušajiem:

[*Lidium Karry...]
22 gadus vecais modelis Legrass per Nailss, draugu dēvēts par Lero.
Diezgan muskuļots, jauks puisis. Brūni mati un zilas acis.
Jauneklis ir ļoti jauks un mierīgs. Viņam ir ļoti laba humora izjūta un viņš vienmēr smaida.
Interesē paranormālo lietu pētīšana, datori, patīk daba.

[Tinuviel]
Gandrīz 21 gadu vecā Tīna Zaula (tiek saukta vienkārši vārdā - Tīna).
Meitene ar brūniem, vijīgiem matiem un zilām acīm. Slaids augums, gara (ap 1.75m).
Ja viņa ir ko cieši apņēmusies izdarīt, tad viņu no tā atrunāt ir gandrīz neiespējami. Tāpat viņa stingri pieturas pie savas pārliecības. Draugiem ir labs atbalsts. Viņai nepatīk skatīties visā no malas, viņai patīk darīt - te un tūlīt. Bet ne vienmēr tas ir pareizi.
Patīk savs darbs, mūzika, sports.
__________________________________________________

Simbola parādīšanās brīdī (un es to atkārtoju pēdējo reizi):

Legrass ar savu automašīnu devās uz fotostudiju, kurā bija paredzēta kāda sesija jaunam modes pielikumam.

Tīna atradās birojā, darba bija tā pavairāk, un nešķita, ka šodien būs laiks paņemt pārtraukumu, tomēr gar acīm jau metās raibs.. Bet varbūt tomēr..?..

Tikmēr
Alises klasesbiedrs pakustināja galvu nenoteiktā kustībā, ne mājienā, ne purināšanā, un atteica: -Nu.. Es.. Anete.. Krista.. Jānis.. Nu, un tie pie blakus galdiņa saka, ja visi nāks, viņi arī nāks..
Viņš sāka manīt, ka Alise ir pierunājama, un piebilda: -Nu, beidz šaubīties.. Viena stunda..

Mārtiņa skolas ēdnīcā tikmēr notika kaut kas aizraujošāks, vismaz salīdzinot ar visu, ko vecā ēdamzāle piedzīvojusi pirms tam. Nebija gan gluži manāms, kas noticis, bet pēkšņi izcēlās pamatīga jezga, bija dzirdams plīstošu trauku troksnis, kāds iekliedzās, un šis neierastais notikums atmodināja nogarlaikojušos rindā stāvētājus.. Kād Mārtiņam aiz muguras pat apjautājās, kas noticis..
-Ar pusdienām būs jāpagaida, pēc brīža paziņoja kāds skolotājs. -Tas ir, kur gan lai viņi jums tās uzliek? Pagaidām būs pieejami tikai dzērieni, kā rādās. Kāds Mārtiņam priekšā pagāja nostāk, un viņš redzēja, ka kāds neveiklis ir pamanījies nogāzt visus uz letes stāvošos šķīvjus. Mārtiņš nepazina šo jaunāko zēnu, ko runājušais skolotājs turēja pie pleca.
Daļa audzēkņu novaidējās un pagriezās uz iešanu..

Elīza manīja, ka skola sāk arvien vairāk krist uz nerviem.. Pagrabstāvā novietotā garderobe bija tikpat kā tukša, galu galā ne visām klasēm šobrīd bija starpbrīdis, tāpēc tur atradās tikai garderobes uzraudze, saukta par Tanti, un klausījās kaut kādu pagalam vecmodīgu un čerkstošu radio.
Elīza pat nezināja, uzskatīt to par veiksmi vai neveiksmi, ka trauksmes signāla atskanēšanas brīdī viņa bija garderobē - tik tuvu mantām, tomēr patālu no skolas izejas: UZMANĪBU, teica direktora balss mikrofonā, Lūdzam visus audzēkņus nekavējoties atstāt skolas telpas! Šī nav mācību trauksme
Oho, īsta trauksme Elīzas skolā bija pirmo reizi, kopš viņa sevi te atcerējās.. Protams, tas nebija nekas TIK satraucošs.. No ēdnīcas puses atskanēja jauniešu čalas, kamēr tie pameta telpu.

Rainera pasniedzējs savā ierastajā augstprātīgajā toni nobeidza lekciju ar sausu Uz redzēšanos, audzēkņi. Neaizmirstiet, ko es šodien teicu. Varbūt kāds piegrieztu tam lielāku vērību, ja viņš to neskandinātu katras lekcijas beigās..
Bija jauka diena, un Rainers nudien priecājās beidzot iziet ārā. Lai arī bija nedaudz vēss, strūklaka mazajā parciņā iepretim skolai darbojās. Pie tās spiegdami skraidīja daži bērneļi, kuru māmiņas pūlējās atraut atvases no ūdens.
-Rainer, uzsauca kāds no viņa studiju biedriem, -Neatnāksi ar mums līdz turienei? Viņš nenoteikti pavicināja roku strūklakas virzienā. `Mēs` bija četri citi studenti no viņa fakultātes.

Madžebellei pēkšņi iekrita ausīs kāda greiza nots, bet vijole taču nupat, pirms spēlēšanas, bija pārskaņota. Kas ar tevi noticis?
Nu arī tas. Stīgas gan sen nebija mainītas, bet pārrauta stīga šobrīd nebija tas pirkums, kuru viņa gribētu veikt..
Tā, man jānomierinās. Viņa nolēma, ka būtu vērts iedzert nedaudz tējas, tiesa, daudz tās vairs nebija, bet pietiekami gan..

Melisa, aizdomājusies par simbolu, salēcās, pamanījusi, ka viens no vecākajiem vīriem jau otro reizi viņu uzrunā. -Jaunkundz! Vai var šitos ņemt uz mājām? Viņš pavicināja divus žurnālus kaulainajā rokā. -Man te ir lasītāja kartiņa. Otras rokas pavicināšana.
Kamēr Melisa pievienoja žurnālus večuka kontam, nopietnā dāmīte pameta telpu, laikam neko neatradusi. Otrs večuks cēlās uz iešanu līdzi pirmajam. Melisa atvieglota saprata, ka beidzot tiks prom..

[Mākoņkaķis Aurēl...]

-Tā klase,šodien mēs mācīsimies atveidot kluso dabu!-
Vita atkārtoti runāja savā valdonīgajā balsī,tāpēc izdzirdot vārdus "klusā daba",izruna šķita visai dīvaina.
-Paņemiet savas lapas un zīmuļus...Kas tad tas?!-
Viņa ievēroja ievēroja pavisam,pavisam dīvainu simbolu mirgojām.Nolikdama savu leilisko metāla lineālu,ar kuru bija tik viegli radīt lielu troksni,Vitai aizsteidzās pie pretējās sienas,pie gleznas,uz kuras tik ļoti varēja TO saredzēt.
-Kas pie velna tas?...TĀ!Kurš nebēdnis saķēpāja manu tik dārgo gleznu?!-
Oi,šķita,ka IVta ir sasniedzusi savu beidzamo niknuma pakāpi.
-KURŠ?!-

[Ungaarijas ragas...]

Melisa ātri izdarījusi darāmo, steigšus paķēra somu un vējjaku un izgāja no bibliotēkas - tādu izdevību laist garām bija grēks.
Aizslēgusi telpas durvis, viņa izmetās uz ielas un tad mazliet nomierinājusies devās lēnā solī uz tuvējo parku, kuram blakus arī bija kafejnīca...
Pašsajūta uzlabojās vienā mirklī...

[Ného]

Kad sākās jezga, vienam priekšā stāvošam zēnam no rokām izkrita lapiņa. Mārtiņš ātri pieliecās un ,pacēlis to, gribēja atdod papīra gabaliņu īpašniekam, bet tad viņš ieraudzīja zīmējumu uz tās lapiņas, tas ilga tikai mirkli, bet gana ilgi, lai redzētu, ka tur bija attēlots aplis, kuru sadalīja astoņi "spieķi". Šis aplis bija itkā attēlots uz divām rūtotām plaknēm, kuras savstarpēji atradās 45 grādu lenķī. Nākamajā brīdī zīmējums no lapiņas bija pazudis un redzams bija vairs vācu valodas špikeris.
Atdevis špikeri īpašniekam un arī vīlies par velti iztērēto laiku stāvot rindā, Mārtiņš devās uz matemātikas kabinetu. Tomēr viņam visu laiku atmiņā uzausa savādais zīmējums, kas izskatijās pēc prastas vitrīnas, kurā tcerēšanos viņš asociēja ar tuvojošos ģeometrijas stundu.

[maleficarem]

Rainers nespēja atcerēties pēdējo reizi, kad būtu juties tik priecīgs par lekcijas beigām, jo tās vienmēr viņu bija piesaistījušas un šķitušas interesantas. Tomēr šodien vienīgais, par ko puisis bija spējīgs domāt, bija mistiskais simbols, kas bija parādījies uz papīra lapas. "Es to vienkārši nesaprotu.. Vai tiešām halucinācijas? Bet es taču to redzēju, es zinu, ka redzēju. Tomēr.. negribu jautāt, vai arī kāds cits ir redzējis, ja nu.." Rainers bija iegrimis savos prātojumos un no somas izvilka nelaimīgo papīra gabalu, uz kura bija pārzīmējis redzēto rakstu. "Bet kāda velna pēc gan lai man kaut kas tāds rēgotos? Bet varbūt tā ir pirmā zīme, ka man vienkārši vajadzīga atpūta, pēdējā laikā es pārāk maz atvēlu atslodzei, tas noteikti nevar būt labi." Tāpēc arī nākamajā brīdī sadzirdēto uzaicinājumu paklaiņot pa tuvējo parku, Rainers ar prieku pieņēma, nospriedis, ka svaigs gaiss būs tieši tas, kas viņam vajadzīgs.

[*Lidium Karry...]

Lergass ar savu džipu brauca uz savu parasto iknedēļas fotogrāfēšanos modes studijā (!!!) Uz ielas bija sastrēgums un uz priekšu bija tikt ļoti grūti.
-Nu bāc... M.a.u.c.ī.b.a.- Lero norūca un uzspieda uz stūres rata. Tajā pašā brīdī skanēja ļoti garš -Pīīīīīīīīīīīīī-
Nu bāc... Tauta, kustās taču! pusisis domāja. Lero domāja tikai par savu darbu. Ja viņš nepaspēs tad viņa karjera būs apdraudēta (!!!)
Lergass paņēma telefona un uzspieda studijas nommuru. -Klau, Es nedaudz nokavēšu... Uz ielas ir šausmīgi sastrēgumi. Ja vari pārliec uz citu dienu... - tas bija pēdējais ko pusisis spēja pateikt. Telefona klausulē atskanēja klusa melodija un telefons izslēdzās. -Bāc... ````ā baterija...- viņš nodomāja un atkal uzpīpināja.
Lergass ātri pārsktīga veco modes žurnālu... Tad pēkšņi uz vienas lapas sāka parādīties ļoti jocīga zīme. Tā ik pa brīdim palika redzamāka, bet pēc brīža gandrīz izdzisa. Pēc kāda brīža simbols atkal noraustījās un palika tumši melns.
-Kas? Man rādās kautkādas halucinācijas? Kas ar mani pēdējajā laikā sāk notikt? Nu bāc... Laikam esmu slims. Lero ar spēcīgu manevru izbrauca otrā ielas malā un sāka braukt uz atpakaļu. Viņš domāja braukt pa apkārtceļu.

[Sol Invictus]

Elīza vēsā mierā paņēma savas klases garderobes atslēgu - ap šo laiku daudzi skolēni atstāja skolu, lai pastaigātu pa āru, tie kas dzīvoja blakus skolai gāja uz mājām un... velns vien zin ko viņi visi darīja skaidrs bija vienīgi tas, ka Elīza taisījās pievienoties tiem kas skolā tai dienā vairs neatgriezās. Kad atskanēja trauksme viņa jau gāja prom no garderobes - citādi viņa to nemaz nebūtu dzirdējusi, skolas katkombu cienīgajās garderobēs knapi varēja dzirdēt zvanu, kur nu vēl skolas radio Kas par sviestu ? Atkal ūdens caurules pārplīsušas ? ūdens cauruļu plīšana bija vienīgais iemesls kāpēc Elīza bija pieredzējusi pēkšņu stundu atcelšanu, īsu mirkli apdomājusies viņa nolēma pamests skolu pa garāko taču neapšaubāmi tukšāko ceļu - pa gaiteni no garderobēm gar sporta zāli un ģērbtuvēm, pa kāpnēm uz augšu, pa gaiteni un ārā, otra iespēja bija kāpt pa diezgan šaurām kāpnēm pusstāvu augstāk, kur bija halle/gaitenis uz ēdnīcām - tajā bija divas ārdurvis: vienas teorētiski centrālās durvis otras veda uz skolas pagalmu un tālāk uz stadionu, taču Elīza gandrīz nekad nebija izmantojusi šīs durvis un pat nebija īsti pārliecināta vai tās vispār ir vaļā, bet katrā ziņā, ja visi tagad kā paklausīgi jēriņi pameta skolu tad tur būs daudz tautas tā nu Elīza ātrā gaitā devās pa ģērbtuvju gaiteni turpinādama apcerēt, kas īsti noticis Varbūt Pūciņam piezvanīja, ka sporta zālē ir bumba, bet viņš nesaprata, ka runa ir par basketbola bumbu ?

[Tinuviel]

Vien uz īsu brīdi Tīna atslīga ērtajā krēslā. Zilās acis skatījās tālumā, nekurienē.
Man pirmdienas nepatīk...
Šī doma atkal sarosījās sievietes galvā. Viņa sapurināja galvu ar brūnajiem matiem un paskatījās uz datora monitoru. Pirmajā brīdi viss šķita tāpat kā parasti, vienīgi pēkšņi uz tā parādījās kaut kāds simbols, zīme.
Kas tad tas?
Tīna pārsteigti nodomāja un turpināja skatīties uz monitoru. Simbols ik pa brīdim 'noraustījās'.
Man tikai rādās...
Viņa sevi mierināja un aizvēra acis. Pavisam neliela atpūta nenāktu par ļaunu.