Kurbijkurne forums: Soli tuvāk fantāzijai

Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )

> "Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy
Sindra
iesūtīt 26.01.2014 15:15
Raksts #1


Angel of Music
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.01.04
Kur: Azeroth
Spēļu meistars 2012





Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.




Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
123 Lapas V  « < 121 122 123  
Sākt jaunu pavedienu
Atbildes (2440 - 2446)
Sindra
iesūtīt 10.12.2014 13:43
Raksts #2441


Angel of Music
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.01.04
Kur: Azeroth
Spēļu meistars 2012



- Tu maldies, ja uzskati, ka tikai zaļie pūķi ir spējīgi radīt. - Devans noteica, skatienam aizkavējoties pie Kenolta.
Vairāk gan viņš neko nepaskaidroja. Kāpēc pieņēmis tādu lēmumu, kādu bija darījis zināmu jaunajam druīdam.
Vien jautāts par zaļo kristālu, viņš pamāja. - Kristāls pašreiz neatrodas pie manis. Taču, kad Malevons atgriezīsies un to atnesīs, es likšu to nogādāt tev. - Devans apsolīja.

- Man nav nepieciešama tava aizstāvība, jaunuli. - Kaiross atrauca Atormam. Likās, ka viņš gan vēlas vēl kaut ko teikt, taču beigās pārdomāja.

- Kas attiecas uz vergiem... - Devans palūkojās uz Marko. - Šis būs tavs uzdevums. Lūdzu rūpējies, lai verdzība Dragārā tiktu izskausta. - viņš norīkoja Marko.

Kartasam laikam apnika stāvēt pie palodzes un viņš atrāvies no tās devās pāri istabai. Paklanījies Devanam, sarkanais pūķis pievērsa skatienu Kīrai. - Ejam. - viņš uzaicināja lēdiju pamest telpu.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 10.12.2014 13:43
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Romija
iesūtīt 10.12.2014 14:00
Raksts #2442


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 01.04.04
Kur: online
Fotogrāfs 2007



Marko lūpas savilkās platā smaidā. "Ar lielāko prieku," roku pie krūtīm piespiedis, Marko palocījās Devana priekšā, saņemot savu jauno pienākumu. Viss izvērtās vēl labāk, nekā bija domāts. Tagad viņš bija ne tikai Devana galminieks un lords, bet varēja kļūt par visu krāsu pūķu labvēli. Iegūt tēlu, kas par spīti darvai, spīdētu spožāk par zeltu. Un tas viss nomāca aizdomas par Atorma jauno pozīciju, kas kaut kādā mērā varēja attiekties arī uz Marko. Bet viņš nolēma par to šobrīd neuztraukties, jo izskatījās, ka liesma sadedzinās pati sevi.

Kamēr Marko izriesa krūtis un jutās ļoti apmierināts, Veiss joprojām bija sašļucis. Naids, inde un pārmetumi dedzināja telpu. Baltais pūķis gribēja svaigu gaisu, izplest stārnus un priecāties par to, ka Devans ir vesels, Pīlārs ir atjaunots un pasaule arī pamazām attapsies. Viņam tā šķita lielākā balva, ko pieticīgs pūķis varētu vēlēties. Piecēlies no savas pussēdu pozīcijas, Veiss nopētīja visus klātesošos. Ja Kartass devās prom un aicināja līdzi Kīru, tad, iespējams, šī tikšanās drīz varēs beigties. Baltais pūķis noteikti gribēja spēlēt Devanam, bet ne šādā atmosfērā. Aiz cieņas pret valdnieku viņš gan nepameta telpas pirmais, jo arī Marko vēl nesteidzās prom.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Rouzijs
iesūtīt 10.12.2014 14:59
Raksts #2443


Kārto teleportēšanās eksāmenu
****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.09.09
Kur: In heaven
Nervu bende 2013



Zaļais skatiens aizkavējās pie Kartasa, varbūt, ja viņš šajā telpā nebūtu, tad meitene apbrīnotu Devana zelta matus, valdnieka izskatu, bet viņš bija ierindojies aizmugurējās rindās. Protams, Kīra ļoti priecājās, ka ar Devanu viss ir kārtībā, ka viņu pasaulei vairs nedraud sabrukšana un vairs neviens nespēs izmantot kristālu spēku, lai mainītu to, kas nebija maināms.

Pēc sarkanā karotāja izkustēšanās no savas vietas, Kīra palūkojās uz viņu cītīgāk un pēc aicinājuma doties līdzi, pasmaidīja.
Viņa uz brīdi pievērsās Devanam un pārējiem klanu vadoņiem. - Ar jūsu atļauju. - Lēdija paklanījās zelta pūķim, un pēc tam Kairosam, radiniekam gan tika veltīts tāds nedaudz vēss skatiens, galu galā priekš siltiem čukstiem bija domāta viņas māte, kura vēlējās izmantot izdevību piezīsties pie Kairosa sāniem.

Viņa sekoja Kartasam prom no uzmācīgiem skatieniem.
Tikai tad, kad viņi bija tikuši pietiekami tālu Kīra ierunājās. - Mūs sūtīja uzdevumā izglābt Dragāru un valdnieku. Un beigu beigās mēs to neizdarījām. - Viņas zaļais skatiens mēģināja uztvert senā pūķa skatienu. - To izdarīji tu. Vajadzēja jau no paša sākuma iznīcināt kādu kristālu, tad viss būtu atgriezies savās vietās. - Jā, viņiem būtu jānoskaidro kā kristāls jāiznīcina, bet tas būtu bijis lietderīgāk kā doties uz Galakresu, vismaz Kaidenu viņi bija atraduši un nogādājuši mājās.
Bet īstais varonis bija Kartass, tas lika vēl vairāk lēdijai apbrīnot seno karotāju.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Roviela
iesūtīt 10.12.2014 15:41
Raksts #2444


Zintniece
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 03.11.03
Kur: te un tagad
Dzīvā enciklopēdija



- Es pateicos! - šoreiz Atorma balss patiešām skanēja priecīgi. Jā, viņam nepatika Marko, bet tā jau bija personīga nepatika, kas netraucēja saskatīt Marko labās īpašības. Proti, tas nekādi nebija naids, kas aizmiglo acis, un tieši par vergu lietām Atorms bija pārliecināts, ka melnais jaunais burvis lieliski tiks galā.

Kaiross bija Kaiross, un atbildēja attiecīgi. Atorms vēlreiz palocījās uz Kairosa pusi. Ja sarkanais lords domā, ka pats tiks galā, tad tā kļūst par viņa darīšanu. Lai nu būtu, ka tiks galā, jo pilnīgu Kairosa dzimtas iznīkšanu Atorms nebūt nenovēlēja. Varbūt tagad pat jaunais dumpīgais Ordenis būs viņa, Atorma darīšana. Un kāpēc gan nē? Setrai vajadzēs iedzīvotājus. Ja tie, kas tur apmetīsies, varēs izturēt, tad viņi būs cienīgi tur palikt.

- Ar jūsu atļauju, es dodos uz Setru. Darbs negaida.
To teicis, viņš vēlreiz palocījās visiem klātesošajiem. Ejot uz durvīm, pameta acis uz Kenolta pusi.
- Nenāksi līdzi? Setra arī ir nopostīta, derētu kāds kociņš, kāds zaļumiņš. Nāksi? - ilgi viņš atbildi negaidīja. Vai nu druīds nāk vai nē, sarkanais karotājs lido uz Setru. Tur vēl ir karš, tur vēl ir Arlidens un Malevons, un, iespējams, Vējš, tur ir darbs, kas jādara.

Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
echo3
iesūtīt 10.12.2014 16:46
Raksts #2445


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 11.08.04
Kur: Nu jā, - pašlaik pie datora
Klusais censonis



Kenolts noliedzoši sapurināja galvu. Bet nejautāja - kurš vēl? To, ka dzīvība dzimst no divu savienības, viņš taču zināja, un ne to bija domājis. Tāpat ne jau radošumu mākslā vai mūzikā. Un viņa jautājumā tas nemaz nebija svarīgākais. Devans nevēlas neko mainīt. Tā ir viņa izvēle, kas ļaus arī turpmāk jebkuram izrīkoties ar citiem pēc savas patikas un palikt nesodītam. Dragāra ies bojā, jo dzimstošo pūķēnu ir mazāk nekā pūķu, kuri tiek iznīcināti. Dragāra ies bojā, jo ir pārāk maz druīdu, kuri spētu apkopt tās sapostītos laukus un mežus, lai visiem būtu, ko ēst. Dragāra ies bojā, jo ļaunums tiek uzskatīts par tikumu. Zelta spožums tur neko nespēs līdzēt.

Kenolts nevienam neklanījās. Viņš devās prom kopā ar Atormu, kuram uz aicinājumu atbildēja, - Vispirms es došos uz Tumšajiem siliem. Es nezinu, varbūt tos arī ir paguvuši nopostīt. Pēc tam mani gaida druīdu tiesa par tiem diviem pūķiem, kurus es Pīlārā nogalināju. Tad, ja man tiks atļauts, dzīvošu Rēzas silā, līdz tur atkal būs plaši meži, daudz augu un dzīvnieku. Paldies par uzaicinājumu. Gan tikšu arī līdz Setrai.

Šo rakstu rediģēja echo3: 10.12.2014 16:48
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Romija
iesūtīt 10.12.2014 22:37
Raksts #2446


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 01.04.04
Kur: online
Fotogrāfs 2007



Pirmā vizīte Marko mūžā pie Devana bija beigusies. Vēlmes izteiktas un apbalvojumi sadalīti. Par to, vai gaidītais sakrita ar dabūto, atbildīgs bija katrs pats. Marko bija ļoti apmierināts. Viņš nu bija Devana galminieks, un viņa jaunās mājas bija atjaunotais Pīlārs. Taču vispirms vajadzēja nokārtot svarīgās lietas, tāpēc, darījis zināmu savu nodomu Pīlāra ļaudīm, Marko drīz vien pacēlās spārnos, un Karabrasas virzienā aizlidoja lords Marko, Dervina dēls, Devana galminieks, Dragāras varenāko burvju māceklis, pēdējā sudraba pūķa meistars, darvas kristāla piemiņas glabātājs un vergturības pārtraucējs. Viņa tumšās drānas rotāja zelta uzšuves, kuras nu bija iegūtas pavisam pilntiesīgi.

Marko varēja izmantot teleportu, bet tas nebūtu tik cēli. Viņš gribēja Karabrasas laukumā nolaisties visā savā godībā, it kā tur joprojām stāvētu mazā lavas burve Nuria, kas pirms došanās bīstamajā ceļā nebija paļāvusies Marko interesei un valdzinājumam. Varbūt šoreiz, varbūt tagad, kad viņš vairs nebija jauns darvas burvis, bet daudz kas vairāk. Un pat ja ne tā, tad viņa ģimene būs lepna - tēvs Dervins un māte Orīna. Arī skolotājs un citi Karabrasas ļaudis.

Marko pavadīja Veiss. Ticis ārā no Pīlāra un atvadījies no pārējiem biedriem, viņš ar sajūsmu bija izpletis spārnus. Devana dāvātā lauta, protams, viņam bija līdzi. Marko bija Marko, bet viņš joprojām bija draugs un joprojām dzīvs. Pie tam tagad par viņu varēja arī dziedāt. Klāt pie visām citām balādēm, odām, krogus dziesmām un cēliem dziedājumiem par dažādiem piedzīvojumiem, tālām zemēm un satiktiem pūķiem. Veiss bija tas, kuram bija tas gods pirmo reizi lordu Marko stādīt priekšā Karabrasas publikai un vēstīt par lietām, ko daudzi varbūt pat nenojauta. Baltais pūķis bija laimīgs.

Kopš piedzīvojumiem Dragārā un Galakresā, Veisa ceļi nevijās tikai ap dzimto pusi. Izmantojot katru iespēju, viņš devās uz Pīlāru un, ja vien Devans bija ar mieru, dziedāja arī valdniekam. Par notikušo viņa miega laikā, jo noteikti Moiras stāstītais nedaudz atšķīrās no pūķu bariņa piedzīvotā. Par satiktajiem pūķiem, arī par Miu, jo viņa taču tāpat bija Devana pavalstniece. Tomēr visvairāk Veiss priecājās, ja viņam piedāvāja kādu ziņu aiznest uz zemēm, kur viņš vēl nebija bijis. Tad spārnos svilpoja vējš un baltais pūķis labpatikā dungoja jauno zemju iepazīšanas dziesmu.

Marko nepavadīja ilgu laiku Karabrasā. Drīz vien viņš plānoja ceļu uz Setru, kur bija jānokārto attiecības ar Arlidenu. Lai arī vēl joprojām būdams sudraba pūķa meistars, Marko saprata, ka lomām būtu jābūt mainītām. Un to vajadzēja noskaidrot, lai nerastos pārpratumi. Bet turpmāko dienu gaita Marko bija diezgan skaidra - mācības un raudzīt noorganizēt vergturības pārtraukšanu. Viens viņš to nevarēja izdarīt, tam vajadzēja vismaz pāris spēcīgus pūķus kā aizmuguri, bet tik cēlam darbam par papildspēkiem varēja runāt ar Devanu. Malevona vai viņa paša armija, tas Marko nebija primārais. Viņš gribēja, lai visi zina, ka tieši viņš ir tas, kas spēj paverdzinātos pūķus atbrīvot no viņu zīmes. Viņš ir tas, kam pat daļa darvas klana būs pateicīga. Tā kā Marko pašam un viņam zināmajiem Karabrasā vergu nebija, tad ar Bartokiem un citiem tādiem viņš mierīgi varēja izrīkoties pēc visas darvas labpatikas.

Marko labi saprata, ka slava un vara ir dārgākais zelts, kas vēlāk spēs nest bagātības, ko nesaskaitīt. Tāpēc viņš cītīgi pievērsās mācībām un sev uzticētajam darbam, pa vidu neaizmirsdams mazo liesmiņu Nuriu.

Gan Veisa, gan Marko pasaule bija pārbūvēta reizē ar Pīlāru. No vienas puses tā joprojām bija tā pati pazīstamā Dragāra, bet no otras — pūta pārmaiņu vējš. Pūķiem, kas zināja savu mērķi, vējš cēla spārnus un ļāva lidot, kur viens sirds vēlas. Bija sācies jauns laikmets.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Rouzijs
iesūtīt 10.12.2014 23:19
Raksts #2447


Kārto teleportēšanās eksāmenu
****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.09.09
Kur: In heaven
Nervu bende 2013



Kīras ceļš veda uz Arkvilu, jo meitenes vieta bija līdzās Kartasam, pat ja sarkanā pūķa pilsēta bija sagrauta un tikpat kā kliedza pēc palīdzības, lai to gādīgas rokas atjauno. Viņa līdzās senajam pūķim jutās laimīga, turklāt redzot, ka Mariuss ir dzīvs, burvei vairs nevajadzēja neko citu pasaulē. Tēvoča rokas noglāstīja viņas galvu un uz brīdi visas rūpes pagaisa. Lēdija joprojām nespēja noticēt, ka viņas dzīve ir tā iegrozījusies, vēl nesen viņa bija tikai Kairosa galma lēdija, ievīta intrigās un melos, bet tagad... tagad sarkanmate jutās brīva, kā putns debesīs.

Lēdija pavadīja laiku Arkvilā, palīdzēja to atjaunot, kā arī rūpējās par karā cietušo pūķēnu likteni. Ziedoja naudu jaunas bāreņu patversmes būvniecībai, parūpējās, lai bērni neciestu badu. Lai atjaunotu pilsētu vajadzēja laiku, bet tas viņiem bija. Un to smaidot Kīra apzinājās lūkojoties uz savu mīļoto pār pilsētas laukumam un veltot viņam slepenus skatienus. Viņš bija viņas un viņa piederēja viņam. Tieši tik interesanti, laiks kopā ar Kartasu skrēja vēja spārniem.

Arkvilas atjaunošana bija gluži kā svētki, tie pūķi, kas bēga no cīņas atgriezās mājās, pilsētas ieliņas piepildīja čalas un bērnu smiekli, jaunas meitenes sačukstējās un ķiķināja par saviem noslēpumiem, krodziņos spēlēja spēlmaņi. Un Kīra sajutās, kā daļa no šīs pilsētas. Viņas kāzas ar Kartasu bija vēl viens iemesls svinībām Arkvilā.
Lēdija savā kāzu dienā bija izskatījusies ļoti skaista, baumoja, ka pat viskaistākā sieviete visā pilsētā. Kīra deva Kartasam solījumu, kuru nekad nevēlējās lauzt, būt viņa, tikai viņa un neviena cita. Meitenes māte neieradās uz kāzām, bet par to lēdija nebēdāja, bija pūķi, kurus savā dzīvē burve nevēlējās redzēt.

Un šis bija viņas dzīves jauns sākums. Arkvilā burve atrada arī skolotāju, kurš turpināja viņai mācīt vēl visādas zinības un tās Kīra pieņēma atplestām rokām kļūstot par spējīgu un spēcīgu burvi.
Kad pienāca īstais laiks, Kīra dāvāja Kartasam mantinieku. Lēdija bija laimīga, vēl laimīgāka viņa nevarētu būt, Kīrai bija viss, ko meitene varēja vēlēties. Ģimene ko sargāt, dēls, ko lolot un vīra mīlestība.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu

123 Lapas V  « < 121 122 123
Closed TopicSākt jaunu pavedienu
3 lietotāji/s lasa šo pavedienu (3 viesi un 0 anonīmie lietotāji)
0 biedri:

 



RSS Lo-Fi versija Pašlaik ir: 28.03.2024 20:37