Pavediena drukājamā versija

Klikšķini šeit, lai skatītu šo pavedienu sākotnējā formātā.

Kurbijkurne forums _ Lomu spēles _ Pentaksa Smaile

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 20.03.2017 14:23



Atkal tas sapnis...
Zvaigznes pulsēja tumšajās debesīs gluži kā atbildot sirds ritmam. Un ar katru pukstienu, ar katru reizi, kad tās iemirdzējās spožāk, kāda daļa no tām bija pazudusi. Kā atskaite kaut kam nozīmīgam un lielam. Un tad pienāca mirklis, kad uzmirdzējušas spožāk, izdzisa arī pēdējās zvaigznes.
Viņi zināja, ka tagad modīsies no miega. Zināja neomulīgo sajūtu, kas neatstāsies ilgu laiku. Bet šoreiz tumsa neizklīda miega aizdzīta.. Tā turpinājās pēc pēdējās zvaigznes pazušanas un viņi sadzirdēja klusi minētu vārdu: Aralita.
Tad spoži uzplaiksnīja gaisma un tumsa izklīda. Kārtējais murgu sapnis bija beidzies. Un varēja sākties jauna diena. Tā solījās būt parasta diena. Tā arī bija parasta diena, līdz viņus pārsteidza savāda sajūta. Tā kā reibstoša galva, tā kā kaut kāds spēks, kas vilktu sevī iekšā. Tas pieņēmās spēkā un ļaunākais bija tas, ka tā īsti šim spēkam nebija iespējams pretoties. Viņu pasaule sagriezās tumsas apvīta. Uz mirkli pārņēma bezgalīgas brīvības sajūta un tad viņi attapās kaut kur, pavisam citā, sev nezināmā vietā.

* * *



Bija jauka, saulaina diena. Arī silta. Varētu teju vai pateikties dieviem, vai vienalga kādiem spēkiem, par aukstā nakts murga nomainīšanu pret kaut ko patīkamāku. Tikai tas vairs nebija sapnis. Vieta, kurā viņi bija nonākuši izskatījās pēc pavisam īstas pasaules, un pavisam noteikti ne pēc tās pasaules, kurā viņi bija atradušies vēl pirms mirkļa.
Varbūt nebija tā sliktākā vieta, kur atrasties. Daba bija zaļa un skaista. Kaut kur netālu varēja dzirdēt strautiņa čalošanu.. Tik vien kā netālu no vietas, kur viņi atmodās, skaistā daba bija cietusi. Uz zemes bija izdedzis simbols, kurš gan šķita jau tā kā aizaudzis un ne gluži tā, ka nesen zemē ievilkts. Un vietām zemē gulēja melni, apdeguši akmeņi, kas gan sadrupa pelnos, tiklīdz kā tiem pieskārās.

Netālu no simbola zemē gulēja kāds stāvs. Izskatījās pēc vīriešu kārtas. Samērā jauna puiša. Gaišiem, teju vai pavisam baltiem matiem. Viņa apģērbs, bija ieturēts nepraktiski gaišos toņos, kurš kādreiz varēja būt darināts no visai smalka un dārga auduma, tagad bija ceļa putekļu noklāts un vietām apsvilis. Uz jaunekļa pirkstiem bija pamanāmi visai uzkrītoši gredzeni ar lielu dārgakmeņu acīm. Uz labās rokas divi gredzeni ar sarkanām acīm. Uz kreisās viens gredzens, kuram bija trīs dažādu akmeņu acis. Zaļa, dzeltena un violeta. Viņa neērtā poza, kurā jauneklis gulēja, lika domāt, ka viņš varētu būt miris.
http://imgur.com/GxC4RkS.png

Iesūtīja: Romija ; laiks: 20.03.2017 14:41

Rīts nāca ar atvieglojumu. Vēl līdz galam nepamodies, Rendijs sajuta svaigu gaisu. Tas bija kā mājās. Īsti neatvēris acis viņš pēc smaržas uzmeklēja tuvāko krūmu un pacēla pakaļkāju. Tas bija otra veida atvieglojums, bez kā diena nevarēja sākties.

Rendijs nožāvājās un tikai tagad pa īstam atvēra acis. Viņš nebija mājās! Šādā pļavā viņš nekad nebija bijis. Visapkārt mētājās kaudze ar cilvēkveidīgajiem. Vai tas būtu sapnis, un viņš tikko bija piečurājis savu guļvietu? Rendijs tā nemēdza darīt. Vai viņš būtu aiz bailēm nogalinājis veselu baru divkājaino? Tādu kaunu! Aiz pārsteiguma un nožēlas atsēdies uz pakaļkājām, Rendijs iesmilkstējās: "Ink!"

Iesūtīja: Jormungandrs ; laiks: 20.03.2017 14:57

Kārtējais rīts. Kārtējais sapnis. Jarno to cītīgi ignorēja, guļot gultā līdz brīdim, kad plaisas tumšpelēkajos griestos sāka izskatīties manāmi nosodošas. Tad, protams, bija laiks piecelties, pakasīt pakaļu, un nodoties rīta rituāliem, pēdējam no tiem esot zobu tīrīšanai. Viņš neplānoja nekur doties, tādēļ pārģēbšanās no pidžambiksēm (tikai pidžambiksēm) izejamākā apģērbā nešķita nepieciešama.
Tikai... Jarno plāni laikam jau netika ņemti vērā. Vienu brīdi puisis cītīgi lūrēja pretim spoguļattēlam, zobu birstītei zibot pār zobiem, un jau nākošajā viņš izdomāja tēlot jaunavu kāzu naktī un paģībt. Vai tā vismaz šķita, līdz viņš atjēdzās vietā, kas bija nedabiski... zaļa. Zaļa? Vai kāds viņu bija iespundējis siltumnīcā? Bet priekš kam? Un kāpēc priekš tik dumja pranka iet cauri tik lielai birokrātijai?

Nē... tas nebija tas. Citus guļošos viņš vēl nebija pamanījis, esot pārāk aizņemts, kājās pietraušoties, lūkojoties pēc draudiem savā acu līmenī. Un tad... skaņa. Dīvaina skaņa. Pacirties tās virzienā, roku ar visu zobu birsti izstiepis, Jarno apmulsa vēl vairāk. Suns? Nu, vismaz līdzīgs tiem, kas parādījās zem šāda vārda informācijas krātuvēs. Un līķi??? Kas par kviznaku?! viņš ieaurojās un novicinājās ar savu improvizēto ieroci, zobupastas pēdējiem pārpalikumiem lidojot no zobbirstes visos virzienos.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 20.03.2017 15:25

Rīts bija sasodīti parasts. Gulies, celies, personīgā higiēna, un tad uz darbu. Pat sapnis bija jau vairākkārt redzēts. Tiesa, no tā Kurmītis neko daudz izsecinājis nebija, bet aiziet līdz speciālistiem kaut kā ne ta nebija laika, ne ta negribējās. Sapnis, nu sapnis. Atkārtojas - arī nav neparasti. Tikai tā draņķīgā sajūta, kas atkal vajās vai visu dienu. Viņš jau gāja laukā pa durvīm, uzmetis uz galvas hudija kapuci, kad noreiba galva?
Ē... kas, ko? Kurmītis pagrozīja galvu.
Kāpēc es guļu zemē? Šis jautājums lika strauji pieslieties sēdus.
Kāpēc te ir tik zaļš un gaišs? Šis jautājums lika vērīgāk paskatīties apkārt. Tā. Izskatās kā tajos attēlos no Abias, tajos kādu skatu uz viņa planētas nemaz nebija. Kā tur sapnī skanēja? Aralita. Tā tad būtu šī vieta? Un kāpēc es esmu te? Un kāpēc te ir... Kurmītis ar acīm saskaitīja tos, kas droši nebija pagalam... viens brēkājošs nepilnīgi apģērbies puisietis un viens (smadzenes kruķījās meģinot atcerēties vārdu, bet nekas nesanāca) kaut-kāds dzīvnieks?
Un vēl klājiens ar guļošiem ķermeņiem.
- Hei! - Kurmītis iesaucās, joprojām sēžot zemē, jo par kaut kadām pirmās palīdzības nodarbēm viņām nebija ne mazākās jausmas, - Kas te notiek?

Iesūtīja: Jormungandrs ; laiks: 20.03.2017 15:30

Ar acs kaktiņu pamanījis kaut ko sakustamies, Jarno strauji pagrieza galvu tajā virzienā. No šīs kustības viņa ķobis, protams, nedaudz sareiba, un, kad viņš beidzot piespieda skatienam fokusēties, puisis secināja kaut ko ļoti nepatīkamu. Viens no līķiem bija pamodies. Šoreiz viņš ieaurojās, pat necenšoties skaņai piemeklēt vārdus, un zobu birste tika pavērsta pret līķi. Dzīvo līķi. Vienalga.

Līķis gan izteica visai loģisku jautājumu. Uz ko Jarno nebija atbildes. Nu, bija, bet... Es nezinu! Kāpēc Tu vairs neesi beigts? viņš atjautāja pretī, skatienam kļūstot pārmetošam. It kā viņš labāk būtu mirušo kompānijā.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 20.03.2017 16:20

Kurmītis tikai pablisināja acis uz satrauktā pussaģērbtā puiša pusi un paraustīja plecus. Šis žests nozīmēja kaut ko pa vidu - kur tu to rāvi? un kad tad es biju beigts?
Nospriedis, ka cik gan ilgi te var sēdēt? Vīrietis cēlās augšā un gāja paskatīties, kas te vispār ir. Tie, pārējie - dzīvi vispār? Un kas ir tas zaļais te, apkārt?

Iesūtīja: Elernass ; laiks: 20.03.2017 17:30

Sata lēnām pavēra acis. Kādu mirkli viņš gulēja nekustīgi un vēroja apkārtni. Spožā saule žilbināja acis un apkārtne bija pilnīgi cita nekā pirms mirkļa. Viņš lēnām piecēlās sēdus un vienu pēc otra nopētīja apkārt esošos.

Iesūtīja: Jormungandrs ; laiks: 20.03.2017 18:10

Cik... rupji. Jarno gaidīja atbildes, ne plecu raustīšanu. Tā nebija nekāda atbilde, tā bija ierastā "Jarno atkal uzbāžas" reakcija un principā kaut kādi sveši miroņi vispār nebija tiesīgi tā izdarīties.
Runājot par miroņiem, vēl viens bija nolēmis atgriezties starp dzīvajiem. Un nu Jarno pacietības mērs bija pilns. Viņš neko nesaprata, un viņam vispār nepatika šī situācija, jo ar bļaušanu vien neko nevarēja panākt, un vairāk par visu viņu satrauca tas, ka nevienam no šiem neliešiem nebija olkari zīmju. Tie bija kaut kādi... frīki. Un visiem olkari taču bija skaidrs, ka ar tādiem ielaisties nav vēlams.

Katrā ziņā, bija jātiek mājās. Pagriezies kaut kādā virzienā (Jarno nebija pārāk labām orientēšanās spējām apveltīts), puisis sāka soļot uz priekšu, zobu birsti turēdams teju krampjainā tvērienā, ausīdamies, vai tik kāds no miroņiem nesāk skriet viņam pakaļ. Necik tālu gan viņš netika. Skatienu piesaistīja kaut kas spīdīgs. Tālāka izpēte, apstājoties, vēstīja, ka šis spīdīgais ir gredzeni. Tādi, kādus lepni nēsāja Sciona iedomīgie krāni. Un nu... vai gan Jarno varēja pārmest, ka viņš pietupās pie to īpašnieka, un, kamēr šis vēl izskatījās beigts, mēģināt novilkt vienu no gredzeniem?

Nekādu simbolu viņš, protams, neredzēja. Nē, visa uzmanība bija veltīta gredzena glītajai, sarkanajai acij.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 20.03.2017 19:26

Vēl pirms atvērt acis pēc negaidītā reiboņa, Brina jau zināja, ka mostas pilnīgi nepazīstamā vietā. Te bija GAISS, citāds, bagāts, silts, piesātināts ... sauss. - Hhhh... - No žaunu atverēm uz Brinas kakla iztecēja ūdens un tās cieši noslēdzās. Neva pagriezās, izspļāva ūdeni un ievilka elpu. Un atvēra acis. Zaļa zāle, CITĀDA. Paskatījusies sāņus, viņa ieraudzīja būtnes. Dažādas. Tādas, kas aptuveni izskatījās pēc nevas pašas. Un kaut ko viscaur matainu, vai nu kas tas pūkojums šim ir.

Brina aši piecēlās kājās. Viņa bija viscaur slapja un, tā kā savā pasaulē bija elpojusi ar žaunām, nebūtu brīnums, ja kāds Brinu būtu noturējis par īstu slīkoni. Tagad viņas krūtis cilāja pavisam parasta sauszemes iemītnieka elpa.

Neva ievēroja, ka gandrīz visi, kas kustas, liekas apmulsuši. Un ka viņi ir katrs citāds. Brina ievēroja arī to, ka viņai šobrīd neviens neuzbūk, tāpēc var palikt uz vietas un pētīt visu, kas sajūtams. Varbūt tomēr te ir kaut kas bīstams? Kas īsti ir noticis un kāpēc viņa ir te, par to var padomāt vēlāk.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 20.03.2017 19:36

Kad gulošie divkāji pamazām sāka slieties augšā, Rendijs atviegloti uzelpoja. Viņu apjukušās un brīžam lieki agresīvās darbības liecināja, ka tie ir vairāk samulsuši par notikušo nekā Rendijs, kuram apmēram sāka rasties priekšstats par notiekošo. Šīs noteikti bija profesora Samojāna apmeklējuma sekas. Ļoti labi. Rendijs iekārojās netālu no jau pazīstamā krūma un kādu brīdi ziņkārīgi vēroja notiekošo, piešķiebdams galvu te uz vienu, te uz otru pusi. Kā viņam bija mācīts - vispirms vēro un klausies. Profesori noteikti būtu sajūsmā par viņa priekšzīmīgo uzvedību.

Apkārtējie pamazām sāka rosīties, un arī Rendijs nolēma iepazīties ar pārējiem. Viņš piesardzīgi apstaigāja gulošos, tos paostīdams no dažādām pusēm. Tiem, kas kustējās, Rendijs neuzbāzās, paostīja pa gabalu, nopētīja ar savām tumšajām ačelēm un devās pie nākamā. Viņš aizklīda paostīt arī baltmataino būtni, bet tā kā tur jau viens darbojās, tad izdarīja to pa gabalu. Pēc tam Rendijs sāka apsekot apkārtni, ostīdams kukuržņus, tuvākos krūmus, zālē esošos priekšmetus un savādo simbolu. Kādu akmeni viņš pabakstīja ar ķepu un pārsteigts kontatēja, ka tas no viņa pieskāriena izjūk. Rendijs te nebija ieradies, lai nodarbotos ar vandālismu, tāpēc vairāk tā nedarīja, pievērzdamies tikai smaku un redzamā izpētei. Vienu lietu viņš saprata visai drīz - te katrs oda kaut kā savādāk, un reti kura smarža viņam bija pazīstama, tāpēc nācās iegaumēt jaunās.

OOC: katrs dabū mazliet Rendija uzmanības. Tos, kas piecēlušies, viņš uzlūko un paosta pa gabalu. Tos, kas nekustās, osta tuvāk. Var to droši ietvert savos postos.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 20.03.2017 21:34

Sarkani brūna šalle, kurai nevajadzēja būt nekam citam kā nekustīgam apģērba gabalam, pēkšņi notrīsēja konvulsijās. Kaut kas liels, nomierinoši melns un bīstami balts strauji tuvojās pa taisnu trajektoriju un draudēja ar kolīziju. Šalle steidzīgi savilkās lielā kamolā, lai samazinātu trieciena sekas un mainīja krāsu uz zili violetu. Švešā masa gandrīz aizskāra šalli, tāpēc tā neredzēja citu iespēju, kā strauji aizripot sāņus, taču sadūrās ar kādu objektu, kas no trieciena pilnībā izjuka. Šalle atritinājās un izveidoja ģeometriski pareizu apli ap izjukušā objekta atliekām.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 20.03.2017 21:54

Tas, pūkainais, uz četrām kājām un ar garu (pūkainu) piedēkli aizmugurē, sāka tekalēt apkārt, skatīties uz visiem pēc kārtas un ošņāties. Kad radījums bija ticis līdz Brinai, sieviete diezgan neuzticīgi ieskatījās pienācēja tumšajās acīs. Viņam taču nav ļaunu nodomu? Indīgs neizskatījās, un nevas jutekļi arī neko tādu neziņoja. Šķiet, izdevās vismaz saglabāt neitralitāti, jo četrkājis aizčāpoja paskatīties uz vīrieti, kas sēdēja zemē gabaliņu tālāk.

Brina nolēma, ka arī viņai derētu nopētīt tos, kas turpināja gulēt. Tikai tos, jo tie, kas kustējās, nelikās slimi. Ja nu kādam guļošajam vajag palīdzību? Tā ļoti strauji gan Brina nevienam klāt neskrēja. Ko var zināt! Neva piesardzīgi apstaigāja visu, kas neizskatījās kā zāle, katrai lietai/būtnei pietuvinot roku un uzmanīgi pieskardamās. Brinai viss likās dīvains, bet nekādu nepieciešamību pēc iejaukšanās viņa nesajuta. Ļoti aktīvi kustīgajam sauszemes plakantārpam viņa klāt negāja, jo tādi Brinas okeānā bija ļoti, ļoti indīgi. Nu labi, šobrīd viņa tam klāt negāja, jo tas kustējās, tā ka par indīgumu nāksies noskaidrot vēlāk.

Beigu beigās neva nonāca līdz simbolam un guļošajam baltmatim, kura roku raustīja viens no kustīgajiem viņai pašai līdzīgajiem radījumiem. Brina uzmanīgi pieskārās baltmata vaigam. Un te, kas ir te?

Iesūtīja: Romija ; laiks: 20.03.2017 23:05

Brīdi pavērojis nopietnās sievietes seju, Rendijs piešķieba galvu un devās tālāk. Ja viņi tādā veidā komunicēja, tad viņš ziņu uztvēris nebija. Toties pamanīja tālāk zālē situāciju, kur šķita, ka pats varētu palīdzēt.

Šalles Rendijs pazina. Lai arī pašam nebija vajadzības tādu nēsāt, jo viņa kaklu klāja diezgan kuplas krēpes, Rendijs zināja, ka tādas lieto divkāji. Arī šo kāds no gulošajiem droši vien bija pazaudējis. Rendijs varēja palīdzēt un to atnest atpakaļ, tāpēc viņš naski devās tiešā ceļā pie šalles.

Izkāris mēli un jau gatavs sakampt apģērba gabalu, Rendijs kā dzelts palēcās uz visām četrām un teju uzlidoja virsū kādam tālāk aiz muguras gulošajam. Tā šalle, sasodīts, kustējās! No droša attāluma vērodams savādo kamolu, Rendijs apcerēja, vai viņam tikai rādījās vai šalle tiešām bija ne tikai sarāvusies, bet arī mainījusi krāsu. Tonis šķita cits, tāds kā tumšāks.

Tas nevar būt nekas bīstams, Rendijs nosprieda, jo neviens cits nebija sācis ne kliegt, ne izdarīt citas brīdinošas kustības, tāpēc viņš uzdrīkstējās kamolam pietuvoties otrreiz. Bērnībā taču tādu bija dzenājis pa sētu. Varbūt tas bija kas pazīstams. Cenšoties apaļo apostīt, Rendijs vēlreiz atrādāvās, kad kamols pats ne no šā ne no tā aizripoja malā. Vai man būtu tādas spējas, Rendijs prātoja, piešķiebdams galvu.

Jaunizveidotais aplis, savukārt, atgādināja ko citu no Rendija bērnības. Tādus varēja pacelt un nest uz kakla. Vai nu tā bija šalle, ko kāds bija pazaudējis, vai rotaļlieta, Rendijā pamodās pirmatnēja kaislība un vajadzība preikšmetu pacelt un panēsāt. Pieskrējis pie aplīša, viņš iegūda purnu tā centrā un centās apaļo veidojumu uzcelt sev uz kakla.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 20.03.2017 23:32

Šalle pacietīgi ieturēja apļa formu un novēroja izjukušo akmeni. Tās krāsa pamazām atgriezās pie iepriekšējās sarkani brūnās. Tā laikam bija šalles miera stāvokļa krāsa.

Nomierinoši melnais un agresīvi baltais objekts pietuvojās tik negaidīti, ka šalle aiz pārsteiguma palēcās gaisā. Tomēr gandrīz nākošajā mirklī Rendija spalvainais kakls piedāvāja ideālu trajektoriju, ap kuru mest lokus. Šalle apliecās ap suņa kaklu, savilkās cieši kopā (noteikti nedaudz par ciešu) un izveidoja slīdošu mezglu, bet abi tās gali neuzkrītoši nokarājās Rendijam starp priekšķepām tieši tādā garumā, lai ķepas varētu tiem uzmīt virsū. Šalle izdalīja viegli kņudinošu sajūtu un nedaudz elektrizēja gaisu ap sevi.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 21.03.2017 00:13

Deinu jau pēdējā laikā mocīja savāds sapnis, kurš nepārtraukti atkārtojās, viņa nespēja to izmest no prāta un katru reizi ejot gulēt sieviete cerēja, ka nesapņos vispār vai arī miegā rādīsies jaukas lietas. Viņa kļūdījās. Kā vienmēr. Un cerības nepiepildījās.
Vismaz pamosties nekas nebija mainījies. Kājas mina ceļu, kuru tumšmate bija izvēlējusies, lai aizbēgtu no civilizācijas, līdz sievietes galva sareiba, viņa noslīdēja zemē cenšoties saprast, kas notiek, bet tas bija nesekmīgi un burve zaudēja samaņu.

***

Viņas acis lēni atvērās, kņada apkārt uztrauca un viņa piecēlās kājās un ieraugot tik daudzus svešus stāvus Deina teju vai aizlēca no viņiem tālāk. Tumšmatei bija vienalga par pārējiem zemē guļošajiem, drīzāk viņa jutās nobijusies, satraukta un lielā nesaprašanā, šī neizskatījās pēc viņas pasaules, bet tā nevarēja būt, ka kāds būtu piejaucis kaut ko klāt viņas brokastu putrai un nolaupījis. Bet pat ja tā. Tad Deinai nevajadzēja attapties tik jaukā vietā.
- Kas jūs esat? Kur es esmu? - Bet tad atceroties par savu labāko draugu sieviete panikā sāka meklēt salamandru, kurai tepat bija jābūt, ja nu vienīgi jokdaris viņas dzīvnieciņu nebija atstājis vietā, kur Deina bija zaudējusi samaņu.

Iesūtīja: Axel ; laiks: 21.03.2017 00:36

Tieliikh nesapņoja, taču kaut kādā veidā uztvertais un izdomātais arī pie viņa atgriezās miega laikā. Līdzīgi bija arī šoreiz, redzot dziestošās zvaigznes. Tieliikh mēģināja saprast, kāpēc viņš to redz. Viņa atrašanās vieta bija ērta, divas saules sildīja Tieliikh no abām pusem, un izskatijas, ka diena būs parasta. Pekšņi Tieliikh sajuta spēku, kas apkart akmenim radīja tādu kā tuneli. Kur tas ved, to Tieliikh nevarēja noskaidrot, un nākamajā brīdī viss apkārt izmainījās.

Attapies Tieliikh varēja sajust vairākas dzīvas būtnes tuvumā. Mierīgie apkārtnes skaņas viļņi liecināja, ka viss ir kārtībā. Bet kas šī bija par vietu? Un kas tieši viņu uz šejieni aizvilka? Vieta noteikti bija nepazīstama, un Tieliikh saka uzmanīgi vērot, kas notiek apkārt.

Nelielais objekts, kas sāka kustēties pirmais, diezgan ātri pietuvojās pie Tieliikh un uzleja viņam virsū kaut kadu šķidrumu. Silts, tas labi, padomāja Tieliikh, un savāca šķidrumā esošo siltuma enerģiju.

Pēc brīža vēl viena no būtnēm pietuvojās, pētot visu apkārt esošo. Tieliikh izveidoja sev apkārt nelielu gravitācijas lauku, kas neļāva viņu aiztikt, un caur šo nelielo attāluma barjeru iesūca visu to divaino enerģiju, kas bija uztverama viņa pusē.

Vēlāk, kad vēl viens no objektiem elektrizēja gaisu netālu no viņa atrašanās vietas, Tieliikh to nedroši uztvēra un pamēģinaja savākt arī elektrību no gaisa.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 21.03.2017 00:38

Rendijs jutās kā varonis, kad aplis palēcās gaisā un trāpīja tieši viņam ap kaklu. Bērnībā šis triks bija prasījis vairākas nedēļas. Rendijs lepni ievaukšķējās un nervozi pacēla gaisā purnu. Šalle bija visai cieši aptinusies ap kaklu. Pie tam sajūta bija gandrīz kā ziemā, kad stiprā salā elektrizējās praktiski viss. Rendijs noskurinājās, bet sajūta nepazuda. Viņš divus soļus atkāpās, bet tāpat nekas nemainījās. Liekot soli uz priekšu, viņš uzmina vienam no garajiem galiem un pievilka šalli nedaudz ciešāk. Nepatīkami pārsteigts par radušos situāciju un nedaudz apkaunots, Rendijs ierūcās.

Iesūtīja: Jormungandrs ; laiks: 21.03.2017 11:18

Izrādījās, ka kādam no pirksta nomaukt gredzenu nemaz nebija tik viegli. Pat ja šis kāds bija vai nu miris, vai bezsamaņā - Jarno nebija par to pārliecināts, un šajā šoka stāvoklī viņam bija diezgan vienalga. Ja šis tiešām bija kāds ļoti izstrādāts pranks (Jukka noteikti atrausies šā vai tā, bija vainīgs vai ne), tad puisis vismaz gribēja no tā visa aiziet ar ko vērtīgu.
Tomēr... jā. Sarežģīti. Ar vienu roku viņš turēja ieroci (lai gan, būsim godīgi, pat Jarno neticēja, ka varētu kādam ko nodarīt ar zobu birsti. tai bija drīzāk sentimentāla vērtība), un ar otru centās novilkt gredzenu, bet ar acs kaktiņu vēroja, vai kāds nepielien par tuvu.

Suns ātri atšuvās, tomēr briesmīgi neglītā sieviete (sieviete? briesmonis? kas to lai sazina) gan nesekoja piemēram. Pieri saraucis, sava aplaupāmā roku turēdams, viņš nolūkojās, ko šī nu darīs.
Gramstīsies! Lūk, ko darīs. Grābekļus nost! Ja gribēja gramstīties, varēja sameklēt kādu citu, pēc kā īpašuma Jarno netīkoja.

Pa ausu galam viņš dzirdēja vēl kādu satrauktu un apmulsušu balsi, bet, zinot, kā ar to visu izgāja pirmajā reizē, Jarno to ignorēja.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 21.03.2017 12:17

Tas, kurš raustīja guļošā roku, pilnīgi pa gabalu jutās satraucies. Bet ne tik ļoti, lai Brina sāktu domāt par nomierinošiem līdzekļiem. Tā vietā neva pētoši paskatījās uz jauno vīrieti (laikam), jo nācās apdomāt, ko viņš nupat skaļi bija teicis. Tā nebūtu liela problēma, bet Brina pilnīgi nesaprata pirmo vārdu, līdz ar to nācās secināt, ka "nost" varbūt viņa arī nesaprot, jo tas varbūt ir tikai vārds, kas izklausās līdzīgi vārdam, no neva zina. Viņi taču nerunā vienā valodā? Vai runā... kā tas var būt?

Kas ir grābekļus? - Brinas balss bija maiga, un šīs balss izteiksme bija ziņkārīga. Vismaz par iespēju saprasties runājot neva noskaidros. Tūlīt pēc izrunātajiem vārdiem viņa saklausīja "Kas jūs esat? Kur es esmu?", ko teica kāds cits. Un teiktajā nebija neviena nesaprotama vārda... Šķiet, ka tā.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 21.03.2017 13:38

Tas zaļais, lai vai kas tas arī nebūtu, vismaz pagaidām nekādus draudus neradīja. Tas neuzbruka un necentās iepīt sevī, vai kā savādāk apdraudēt apjukušos, nezināmā vietā nokļuvušos.
Tāpat arī koki necentās nevienam uzgāzties virsū, vai krūmi ievilkt saknēs. Apkārtne izskatījās draudzīga un nekaitīga. Arī gaiss bija elpojams un necentās nevienu nosmacēt. Vismaz šajā vietā, diez vai daba būs tā, no kuras vajadzētu piesargāties.

Pat ja Deinai neviens vēl nebija centies atbildēt, savu mazo draugu, salamandru, viņa atrada. Ķirzaciņa gulēja zemē pavisam netālu un sildījās saulītē.

Tieliikh bija nokļuvis vietā, kur viņu ieskāva vairākas, dažādas izcelsmes maģiskas enerģijas. Tās visas tepat vien riņķī grozījās. Taču spēcīgākās enerģijas nāca no nelielās ķirzaciņas un... gredzeniem, kurus Jarno centās novilkt no baltmatainā jaunekļa pirkstiem.

Skarfijs sirsnīgi sildīdams Rendija kaklu vienā brīdī sajuta, ka kaut kas tā kā apčamda viņa enerģiju un elektrizētais gaiss ap Skarfiju kļuva nedaudz mazāk elektrizēts.
Toties Tieliikh sajuta sevī ieplūstam vēl nedaudz enerģijas.

Mirklī, kad Jarno teju vai varētu svinēt panākumus ar jaunas, mirdzošas mantiņas iegūšanu, zemē guļošā puiša roka satvēra Jarno roku. Sagrāba kā spīlēs. Bet tā arī bija vienīgā kustība, kuru baltmatis bija izdarījis. Viņš turpināja gulēt.
Tomēr Brina sajuta, ka jauneklis nebija miris. Viņš bija zaudējis samaņu un jutās ļoti, ļoti noguris. Taču no viena no gredzeniem, kurš atradās uz jaunekļa pirksta, no tā plūda enerģija, kas lēnām atgrieza viņam spēkus.

Sata klusos apkārtnes novērojumus pārtrauca komlinka pīkstoņa pie jostas. Ierīce ziņoja, ka tai nosēdusies baterija.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 21.03.2017 14:05

Sajūtas ap kaklu uzlabojās tikai nedaudz. Šalle joprojām bija mazliet par ciešu, un Rendijs saviem spēkiem to noņemt nespēja. Viņš atspērās uz priekškājām, izslēja dibenu, sparīgi papurināja galvu un ierūcās vēlreiz, šoreiz nedaudz skaļāk un ar atieztiem zobiem. Šalles gali nu atradās viņam starp priekšķepām, un vienu no tiem Rendijs satvēra zobos.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 21.03.2017 14:20

Kurmītis netika skaidrībā par vietu, kur vinš bija pēkšņi iemests, citādi to procesu nenosauksi. Viss tik zaļš! Un brīvā laukā! Tie, zemē guļošie arī tā kā pamazām sāka celties, kas nozīmēja, ka jāvāc tie nebūs un ka viņi vispār ir dzīvi.
Vai zeme pati nevar kaut ko par sevi pastāstīt? Viņš nebija piedzīvojis, ka kaut kur virspusē būtu redzējis kokus. Bildēs jā, dzīvē nē. Puisis notupās un pielika plaukstas zemei, lai noskaidrotu, vai viss šitais zem viņiem pēkšņi neiebruks. Par daudz skaisti, lai būtu patiesība.

Iesūtīja: Jormungandrs ; laiks: 21.03.2017 14:33

Kas ir... kas ir grābekļus?? Ko? Jarno sašutumā novicināja zobu birsti un iepleta acis. Šie! Šie ir grābekļi! agresīvi ar zobbirsti tika norādīts briesmones rokas virzienā. Turi tos pie sevis!

Viņam gan laikam pašam arī būtu kaut ko no sava ieteikuma bijis jāiemācās. Galu galā, viņa grābekļi arī atradās vietā, kur tiem principā nemaz nevajadzēja būt, un par to viņš arī saņēma pēc nopelniem. Pirms vēl Jarno bija apjautis, kas vispār notika, viņš jau iekliedzās un centās parauties nost. Tomēr, viņa roku kaut kas turēja ciet. Un, diemžēl, Jarno tā spēka bija tik, cik bija - tas ir, maz. Daudz par maz, lai atbrīvotos. Ar šausmām viņš palūkojās uz to, kas viņu turēja ciet, un iekliedzās vēlreiz. Jo rokas (kuru viņš gribēja aptīrīt) īpašnieks bija puisi sagrābis. Vēl guļot. Esot beigtam? Nē, nē, nē. Tas nebija labi.

Zobu birste beidzot tika pasviesta malā, un ar beidzot atbrīvoto roku, Jarno panikā sāka klapēt pa to, kas viņu turēja.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 21.03.2017 15:29

Neviens neatbildēja, Deina joprojām jutās apjukusi. Viņas zilās acis nopētīja apkārtni, kā cenšoties atrast ceļu prom no svešiniekiem. Bet ne viņa zināja kur iet, ne kur bēgt.
- Vai man kāds var pateikt, kas šī ir par vietu? - Sievietes skatiens pievērsās visiem, kas bija pamodušies. Bet neizskatījās, ka kāds no šiem cilvēkveidīgajiem viņu varētu apdraudēt, vismaz ne pašreiz. Tomēr saspringums nepazuda.

Vismaz salamandrai nekas nekaitēja un Deina atviegloti uzelpoja. Paspērusi pāris soļus tuvāk ķirzaciņai sieviete pastiepa tai pretī plaukstu, lai radība varētu uz tās uzrāpties. Negribējās, lai kāds lempis nejauši uzmītu virsū tik nevainīgai bītnei.
Skatienam kavējoties pie mazā drauga, kurš sildījās saulē, no Deinas atskanēja jautājums. - No kurienes jūs esat? - Tumšmate neaizdomājās, ka pārējie varētu viņu nesaprast.

Bet vēl dīvaināks par šo vietu viņai šķita suns, kurš cīnījās ar šalli, kāpēc sunim ir nepieciešams cilvēku apģērba gabals?

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 21.03.2017 16:12

Par grābekļiem runājušais nepārprotami norādīja uz Brinas pirkstiem un tagad teica, lai turot tos pie sevis. - Mani grābekļi no manis neatdalās. Tie neuzbruks. - Neva gluži pieklājīgi un mierīgi atbildēja, jo, acīmredzami, visi pilnīgi dažādie radījumi te spēja sarunāties, savukārt jaunais vīrietis (kuru Brina sāka drīzāk novērtēt par bērnu) pirkstus sauca par grābekļiem. Brina gribēja saprasties, tāpēc atbildēja tā, ka viņš bija runājis.

Tikmēr Brinas plauksta vēstīja, ka guļošais ir dzīvs, tikai noguris un bez spēka. Un tad viņš sakustējās, sagrābdams nervozā jaunieša roku, bet pats nepamodās. Brina piecēlās kājās, tad paspēra pāris soļus, līdz atradās baltmatim blakus, pieliecās, satvēra guļošā ķermeni aiz drēbēm un ar veiklu kustību iekārtoja to gluži ērtā pozā. Lai mostoties - un neva nešaubījās, ka drīz modīsies - nebūtu stīvs kā sieksta un zils kā kalmārs. Viņa atradās otrā pusē, ne tajā, kur "grābekļpuika", kurš nupat bija sācis baltmati sist. Brina sarauca pieri, - Sēdi mierīgi. Drīz modīsies un roku atlaidīs.

Iesūtīja: Axel ; laiks: 21.03.2017 16:27

Novērtējot situāciju, Tieliikh konstatēja, ka vienam no objektiem enerģijas līmenis ir ļoti zems un nestabils. Tā bija tālāk esošā būtne, kura turējas tikai no viena maģiskās enerģijas avota.

Tam vajag palidzību, secināja Tieliikh. Kā reiz netālu esošā mazā būtne izdalīja diezgan daudz tāda paša veida enerģiju, kas bezjēdzīgi pazuda apkartnē, tāpēc Tieliikh mēģinaja izveidot divus enerģijas kanālus. Viens no tiem ļautu savākt starojumu no mazās, siltās būtnes, un otrs - atdot to būtnei, kas tālāk gulēja uz zemes.

Iesūtīja: Elernass ; laiks: 21.03.2017 19:45

Izskatījās, ka viens pie samaņas esošais centās izmantot situāciju un savākt citu vērstslietas. Sata nopētīja savu ekipējumu, lai pārliecinātos, vai nekas nav pazudis. Kaut kur fonā suns spēlējās ar šalli.
Viņš piecēlās un palūkojās apkārt, cenšoties saskatīt ko pazīstamu, tehnoloģisku - kosmoostu, kosmokuģi vai ko tamlīdzīgu.

Komlinka izlāde nebija dīvainākais visā šajā situācijā, tāpēc viņš tam lielu uzmanību nepievērsa. Tikai pārliecinājās, vai tiešām nav nekādu sakaru iespēju ar "ārpasauli".

Sata pavirzījās tuvāk simbolam un to nopētīja, pēc tam ar kāju paspēra vienu no apdegušajiem akmeņiem.

Mani sauc Sata Devats. Esmu no Ariah sektora. Kas šī ir par vietu, kas jūs esat un kā šeit nokļuvāt? tonis nebija nedraudzīgs, taču diezgan strikts.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 21.03.2017 21:09

Melni baltais objekts, kura orbītā šalle bija iekārtojusies, izdarīja tieši to, ko šalle bija gaidījusi. Tas piespieda viņu ciešāk piekļauties kaklam. Šalle nokrāsojās spilgtākā sarkanajā tonī, bet mezglu vaļā nelaida. Varbūt neprata.

Melni baltais objekts sāka vibrēt un mainīt savu formu. Šallē iecirtās Rendija zobi. Šalle nepretojās. Tikai katru reizi, kad suns to mēģināja nopurināt, iekārtojās nedaudz stingrāk uz palikšanu. Jau atkal tā vibrēšana! Šallei tā likās ļoti pievilcīga. Tā mēģināja vibrēt līdzi skaņas viļņiem, kā rezultāta Rendija rūciens padevās krietni skaļāks nekā viņš pats bija iecerējis.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 21.03.2017 22:49

Rendijs nebija no tiem dumjajiem suņiem, kas varēja skriet ar purnu sētā atkal un atkal, līdz seja mainīja savu formu un sāka izskatīties pēc vulgāra šķērsielas boksera. Viņš visai ātri apķēra, ka katra raustīšanās un purināšanās savilka šalli ciešāk. Neviļus Rendijā atgriezās ilgas kādreiz pašam spēt pārvērsties par divkājaino. Tad viņš varētu izslieties un slaidiem pirkstiem eleganti noņemt svešo šalli.

Kļuvis pavisam mierīgs, Rendijs ierūcās vēl pēdējo reizi un aiz pārsteiguma apsēdās uz astes. Vai nu šalle bija tā aizžņaugusi viņa kaklu, ka bija sācis džinkstēt ausīs, vai arī rūciens sanāca tāds, it kā to pastiprinātu vēl vismaz ducis par Rendiju lielāku bēdubrāļu. Sakautrējies par troksni un teju padevies šalles priekšā, Rendijs nolaida galvu uz priekšķepām, žēli savilka uzacis un vēroja divkājus, cenšoties pēc iespējas mazāk kustēties. Protams, viņš varēja prasīt palīdzību, bet tad viņš būtu izgāzies profesora Samojana pirmajā testā.

Iesūtīja: Jormungandrs ; laiks: 22.03.2017 07:18

Kāpēc lai tie atdalītos? Nepārprotamu pretīguma izteiksmi sejā, Jarno centās parauties tālāk. Bet, ak tu neraža, tas stulbais līķis viņu joprojām. turēja. ciet. Un kaut kā galīgi neizskatījās, ka taisītos laist vaļā.

Nē, nu varēja jau būt, ka nabags izlīdīs no nāves grābšļiem, sapratis, kāds neradījums viņu gramsta, bet pārāk lielas cerības Jarno uz to nelika. Vēl jo mazāk viņš tam sāka ticēt, kad neglītene nolēma izspļaut savu gudrību. Sēdi mierīgi? Lai pati sēž mierīgi! Viņš nekustās. Viņš nekustēsies. Viņš ir beigts! uzskatāmi tika pakustināta roka, kurai līķis bija pieķēries. Redzi? Nāves krampji. Viss. Nekas te nebūs. Viņš ir beeeeeeeigts.

Sapratis, ka murgainais sievišķis viņam nepalīdzēs, Jarno sāka lūkoties apkārt pēc kāda vai vismaz kaut kā, kas palīdzēs. Un, tu re kā, akmentiņš. Tāds spīdīgs. Palīdzēs, un vēl būs ko aizstiept mājās kā suvenīru, kad viņu beidzot izlaidīs no šitās draņķa siltumnīcas.

Spīdīgo akmeni sagrābis, Jarno ar to grasījās sākt zvetēt pa sevi sagrābušo roku, cerībā, ka līķa muskuļi beidzot atlaidīsies. Suņa skaļā ņemšanās šobrīd bija tikai fona troksnis.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 22.03.2017 08:42

Brinai kļuva skaidrs, ka nemierīgais radījums galu galā salauzīs roku baltmatim. Izskatījās pēc histērijas, lai gan daudz histēriķu nevai savā dzīvē nebija nācies redzēt. Šķiet, pat nevienu, pat pusgadu veci nevas tā neplosījās. Zināšanas bija teorētiskas. Ko nu? - Nav nekādi nāves krampji. Liec viņu mierā! - Gan jau neklausīs atkal...

Viņa pacēla galvu, ielūkodamās sejā tam, kurš nupat bija pienācis tuvāk un teicis, ka viņu saucot Sata Devats. - Brina Ehoom. No Nevas, un šī planēta nav Neva. Varbūt - Aralita, ja vien ar to bija domāta planēta? - Uz pārējiem jautājumiem Brinai atbildes nebija, un, jāsaka godīgi, nevai ļoti, ļoti nebija gribējies šobrīd pat to domāt un runāt. Uzreiz uzmācās izmisums. Šoka reakciju neva bija gribējusi nedaudz atlikt, nu, vismaz līdz brīdim, kad visi atjēgsies un nevienam nevajadzēs palīdzību. Brina dziļi ievilka elpu un centās nomierināties, piespiežot plaukstu pamatnes saviem deniņiem. Patīkami nosmaržoja pēc kaut kā ļoti atsvaidzinoša un rāma.

Iesūtīja: Margo ; laiks: 22.03.2017 11:00

Šīla beidzot atvēra acis. Skaņas, trokšņi un smaržas, kas it nemaz neatgādināja mežu, bija padarījuši viņu piesardzīgu, tāpēc sieviete aizvērtām acīm brīdi nekustīgi bija gulējusi zālē, mēģinot saprast, vai balsis, kuras viņa dzirdēja neliecināja par briesmām. Kāds viņu apošņāja. Zvērs? Radījums? Tas nerūca. Zaglīgi nemeta lokus un nemēģināja ietriekt zobus viņas ķermenī. Šīla to uzskatīja par zīmi, ka, lai arī kas bija šī vieta, kur viņa atradās, un būtnes, kuras dzirdēja sarunājamies - tās nevēlēja ļaunu.

Piecēlusies sēdus, Narū cieši nopētīja klātesošos. Skatiens instinktīvi novērtēja iespējamās briesmas, meklējot ieročus pie svešinieku apģērba. Roka gulēja uz cirvja kāta, gatava to likt lietā, ja viņas secinājums par drošību tomēr būtu bijis mānīgs. Šīla nekad nebija redzējusi tik daudz Citādo vienuviet. Slejoties kājās, pirksti joprojām neatlaida ieroci, tomēr bija nepieciešamas atbildes, pirms viņa bija izlēmusi to izmantot vai ļauties pārvērtībai. Kas šeit notiek? Kur es atrodos? Vēl pirms kāds bija sniedzis atbildes, prāts centās ieviest skaidrību dažu pēdējo stundu notikumos: viņa bija aizmigusi upmalā, tad redzējusi to savādo sapni, kas Šīlu vajāja jau kādu laiku. Aralita. Šis vārds jau reiz bija dzirdēts, bet tā nozīmi neizdevās izzvejot no zemapziņas dzīlēm.

Ciltī Šīla vienmēr uzzināja patiesību un ieguva atbildes. Nevajadzēja pat Zīmes, kas norādīja uz viņas rangu. Pietika ar vienu tiešu un caururbjošu skatienu, un tieši tāds tobrīd tika veltīts visiem, kas viņu uzlūkoja.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 22.03.2017 11:33

Kurmītis bija sapratis, ka šī vieta ir stabilākā, kādu viņš redzējis visā savā mūžā. Nekas negrasījās gāzties, sprāgt, pārvietoties un citādā veidā pārveidot apkārtni.
Vinš piecēlās un paskatījās apkārt vēlreiz. Nupat kājās bija sacēlušies gandriz visi, ja ne visi tie, kas pirmīt gulēja zemē, un atskanēja vārdi un jautājumi.
- Mons Dverisens ir mans vārds. Variet saukt par Mimi vai Kurmīti, - puisis piegāja tuvāk pārējiem, bet ne klāt savādajam dzīvniekam, kura nosaukumu nespēja atcerēties. Un kāpēc gan lai atcerētos? Uz Dunias nebija neviena dzīvnieka. Nekāda.
- Nezinu, kas šeit notiek, un kā te nokļūvu arī nezinu. - Bet gan jau noskaidrosies. Parasti tā bija. Kāpēc vajag kaut kur savākties tādai raibai sabiedrībai?

Iesūtīja: Axel ; laiks: 22.03.2017 13:51

Tieliikh nepatika, ka kāds viņu mēģināja paņemt rokās, un viņš vēl vairāk palielināja gravitācijas lauku, stumjot svešā roku prom no sevis. Siltums ap akmeni sāka strauji pazust, jo Tieliikh tagad vilka siltumu sevī iekša, saldējot visu, kas pietuvojās pārāk tuvu.

OOC: Kādi -50 Celsija grādi. Riktīgi auksts, bet ne nāvējošs.

Iesūtīja: Jormungandrs ; laiks: 23.03.2017 12:34

Jarno tikai nošķobījās. Jā, jā, ies jau nu ticēt kaut kādam frīkam, kad viņam bija uzskatāmi un sajūtami pierādījumi.
Bet akmens nepalīdzēja. Tikko kā to sagrābis, Jarno apjēdza divas lietas. Auksti, sasodīts! Ļoti auksti! Jāmet prom! To tad Jarno arī darīja. Vēl nenonācis pareizajā trajektorijā, lai to varētu izmantot līķa sišanai, akmens jau tika sviests prom [ooc: nu, ja tas nepiesala pie rokas]. Kaut kur. Jarno neinteresēja, kur tieši, ka tik prom.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 23.03.2017 14:42

Monam klausoties, zeme nemaz neslēpa savu stāstu. Tā stāstīja, ka iebrukt te nekas negrasās, ka viņi patiešām stāv uz stabilas, cietas virsmas, un jā, koki šeit tā aug, tāpat kā krūmi. Un zāle. Jā, tie zaļie stiebriņi, kas slējās pretī debesīm, tie bija pavisam parasta un normāla šīs pasaules sastāvdaļa. Te viss bija normāli un daba viņus apdraudēt negrasījās. Mons arī manīja kaut kādu dzīvību zemē. Kaut kur kaut kādās alās mājoja dzīvnieki, zemi irdināja sliekas. Zem viņiem atradās biezs zemes slānis. Ja tas skaitījās pārāk labi, lai būtu īstenība, tad tas sliktais droši vien bija jāmeklē kaut kur citur. Ne zemes dzīlēs.

Vai nu tāpēc, ka Brinai bija taisnība par baltmaša stāvokli, vai tāpēc, ka viņš nezin kādā, nenosakāmā veidā sajuta apdraudējumu, vai varbūt tāpēc, ka bija sajutis spēju spēka pieplūdumu, bet ērtākai guļai iekārtotais jauneklis pavēra acis. Tās bija nedaudz savādas. Acu varavīksnene, kura dažādām būtnēm bija dažādās krāsās, šim jauneklim bija pavisam gaiši pelēka un viņa acis viegli mirdzēja. It kā tajās dzīvotos nelielas dzirkstelītes.
Palaidis vaļā Jarno roku, ar otras rokas palīdzību, viņš uzbīdīja savu gredzenu atpakaļ pirkstā un veltīja Jarno šķelmīgu smaidu. It kā viņš zinātu un noprastu, ka Jarno vēlējies viņu apzagt.
Pieslējies sēdus, viņš palūkojās apkārt, nopētot tuvāk un tālāk esošās personas. - Tad jūs esat Arsīdas varoņi, ja... - tas pat vairāk skanēja kā secinājums, nevis jautājums. Parakājies sava apģērba kabatā, viņš izvilka tīstokli, to atritināja un sāka lasīt:
- Trekajs, varenais šāvējs no Narū cilts.
Zalko, superslēdzis no Olkari.
Menaks, zemes čukstētājs no Dunias.
Brengama, Lielā Māte no Nevas.
Meritila, uguns pavēlniece no Taladrosas.
Profesors Kalaruns no ... eee, es to nespēju salasīt.
Lords Kāns no Ariarh sektora.
Skarfanodarons Silti Īpašais un Teleekhs Zvaigžņotais Visums, eee... lai kas viņi arī nebūtu... -
jauneklis nopūtās, sarullējis pergamentu un uzmetis skatienu apkārt esošajiem, acīmredzami, sagaidīdams, ka tie visi piekrītoši mās ar galvu un pieteiksies, kurš uz kuru vārdu atbild.

- Arsīda jūs atgādāja uz Pentaksu, jo mums ir problēmas ar Demeju. Diemžēl, mēs nespējām viņu noturēt viņa cellē. Un nespējam viņu ieslodzīt atkārtoti, jo mums trūkst zināšanu kā to izdarīt. Arsīda ierosināja piesaistīt citu pasauļu spēkus. Jo Pentaksa pastāvēšana ietekmē arī jūsu pasauļu pastāvēšanu. Ja Demejs iznīcinas smaili, un nezin kāpēc mums liekas, ka tas ir viņa mērķis, tad... nu.. viņš jau atkal nopūtās. - mēs atgriezīsimies melnā pirmsākumā, no kura Demejs spēs uzbūvēt pasaules no jauna, bet tas nozīmētu galu mūsu pasaulēm un visam, ko jūs pazīstat un mīlat. - tam taču nevajadzēja paskaidrojumus?

- Ā, jā... es esmu Neriss. 'Sargu Brālības' arhimags. - viņš tā kā laikam bija aizmirsis stādīties priekšā. Roku ieslidinājis azotē, viņš no tās izcēla apaļu simbolu, kuru šķērsoja pāris līnijas izveidojot tādu kā smaili apļa iekšienē. Neriss neko nepaskaidroja, jo acīmredzot uzskatīja, ka simbols komentārus neprasa.


OOC - par tiem minētajiem personāžiem jūs varat paši izvēlēties vai jūsu tēls tādus pazīst vai nē. Tiem būtu jābūt visai ietekmīgiem personāžiem no jūsu pasaules.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 23.03.2017 15:26

Baltmatis pamodās, Deina vēroja viņu un pārējos, kuri jau stāvēja svešiniekam klāt. Viņa gan nesteidzās pārējiem pievienoties, joprojām paliekot nostāk.
Bet tomēr, kad viņš pieslējās sēdus, tumšmate paspēra dažus soļus tuvāk ievērojot drošu distanci.
Viņa nejutās šai vietai piederīga. Zaļā zāle un patīkamā gaisotne pārāk atšķīrās no sievietes ikdienas, un ģērbusies Deina pavisam noteikti nebija tik vasarīgi, viņas drēbes bija melnā krāsā, no ādas, bet nevarētu teikt, ka tās izskatījās jaunas, drīzāk nedaudz nonēsātas.

- Varoņi? - Tumšmate pārjautāja baltmatim ierunājoties. - Jūs esat kaut ko sajaucis. Es neesmu nekāda varone. Pat ne tuvu. - Kāds būs izvēlējies nepareizo cilvēku, Deina taču bēga no savas pagātnes, kurā bija pastrādājusi šausmu lietas. Par kurām sieviete joprojām jutās vainīga.

Tomēr lielāka nesaprašana radās svešiniekam nosaucot kaut kādu vārdu no viņas pasaules, kuru tumšmate nezināja. Vai viņš bija domājis viņu vārdus? Zilais skatiens jautājoši pārslīdēja apkārtējiem gluži kā meklējot atbalstu.
- Mans vārds ir Deina. Man nav ne jausmas, kas ir Meritila, ja jums vajadzēja viņu, tad esat dabūjuši no manas pasaules nepareizo cilvēku. - Deina paraustīja plecus. Vēl jau palika jautājums, kur viņi atrodas, bet gan jau arī uz to atbilde radīsies.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 23.03.2017 16:23

Te tiešām nekas negrasījās sabrukt un pārveidoties! Tas bija tik savādi... bet patīkama pārmaiņa. Ja vien būtu saprotams, kur viņš ir. Vai kur viņi visi ir, jo izskatījās, ka tie pārējie arī ir nevietā.
Nupat kaut kas sāka notikt, jo baltmatainais puisis atdzīvojās, un pat tiktāl, ka pieslējās sēdus un varēja nolasīt savu tīstokli.
Kas ir Menaks? Kurmītis pūlējās atcerēties. Jā, bija tādi zemes čukstētāji, viņu pašu tā mēdza dēvēt, bet kas ir Menaks? Menaks, Menaks, Menaks. Doma nedeva mieru, bet Kurmītis jau rīkojās. Te, tiem apkārtējiem jau nebija zināms par atcerēšanās pūlēm, tāpat viņi nenojauta par to, ka Kurmītim nav ne jausmas, kas ir Demejs. Ja Menaku viņš vēl varētu atcerēties, tad par to otro gan nebija dzirdējis.

Kurmītis, kājas sakrustojis nosēdās zemē turpat kur bija, svinīgi lēni paskatījās augšup, reizē plaukstas pieliekot zemei. Viņam to vairs nevajadzēja, viņš visu bija uzzinājis jau brīdi iepriekš, bet tā vajag. Mazliet kaut ko nesaprotamu pamurmināja un tad izvilka no savas aizapkakles savu simbolu. Tas, zināms, nebija tāds pats. Jipī! Būs iemesls teikt, ka Mons nav Menaks.

- Nav tāds pats, - viņš viedi izgrūda, turpinot sedēt zemē, - es neesmu Menaks. Mani sauc Mons Dverisens, vai citādi Mimī vai Kurmītis. Un zemes čukstētājs gan es esmu un no Dunias arī.
Tumšās acis pievērsās Nerisam, kurš esot arhimags. Dīvaini, protams, bet te jau kādu brīdi viss bija dīvaini.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 23.03.2017 17:09

Izdzirdējis pazīstamu vārdu, Rendijs piecēlās un uzmanīgiem soļiem, lai neuzkāptu šalles galiem, devās tuvāk vietai, kur nu pulcējās lielākā daļa ļaužu un skanēja vēl nedzirdēta balss. Viņš apsēdās pieklājīgā attālumā un noklausījās ziņojuma beigas.

No visa dzirdētā Rendijs atpazina profesora Kalaruna vārdu un Pentaksu no leģendām. Pārējais bija svešs, bet, ja pat direktors bija iesaistīts šajā visā, tad tas bija nopietni. Varbūt pat… nē, Rendijs nedrīkstēja cerēt, ka viņam, tādam neizdevušamies studentam, būtu pieeja akadēmijas augstākajam mērķim atvērt vārdus uz citām pasaulēm. Visdrīzāk tas bija sagatavošanās uzdevums. Rendijs uzmanīgi gaidīja, kad viņš tiks izsaukts, un tikmēr vēroja un iegaumēja vārdus tiem, kas pieteicās paši.

Iesūtīja: Jormungandrs ; laiks: 23.03.2017 17:13

Nē, nu labi. Varbūt tiešām neglītenei bija taisnība. Jarno gan, protams, neizslēdza savu dzīvo miroņu teoriju, tomēr viņš vismaz varēja atzīt, ka atbrīvošanās tiešām bija notikusi pēc "drīz".
Tagad gan nācās saskarties ar citu problēmu. Neveiksmīgā apzagšanas mēģinājuma upuris zināja. Zināja. Jarno vaigi iekrāsojās blāvi zilganā tonī, tomēr vairāk neko par šo vienu kauna sajūtas vizuālo manifestāciju viņš neizrādīja. Tikai paraustīja plecus.

Ar interesi Jarno nolūkojās gaišmatainā dzīvmiroņa meklējumos. Un atradumā. Viņš joprojām tupēja turpat blakus, iespējams, par tuvu, tomēr... ko nu vairs. Viņi taču praktiski bija turējuši viens otra rociņu. Tas noteikti kaut kā satuvināja.
Lai gan rociņbiedra vārdi tā kā morāli atgrūda. Varoņi. Pfft. Kā tad. Jukka bija pacenties.
Bet pag... Zalko? ZALKO?! Jarno pēkšņi sāka drudžaini lūkoties apkārt, kā gaidīdams ka no kaut kurienes izlīdīs nosauktais. Jo nu, protams, ka viņš pazina Zalko. Kurš nepazina vunderkindu Zalko, kas it kā bija ģēnijs (Jarno pats nebija redzējis nevienu pierādījumu šādam apgalvojumam. viņš tikai ļoti labi zināja, ka Zalko bija pēdējais maitasgabals. un noteikti vainīgs pie šī farsa siltumnīcā). Zalko dabūs pa seju. Kārtīgi. Ar skrūvgriezi. Jarno to varēja garantēt.

Tomēr Zalko tiešām tad bija pacenties. Jo kaut kā... dīvaini. Frīkaini. Sapratis, ka bijušā skolasbiedra laikam tomēr šeit nebūs, Jarno bija atsācis klausīties. Pag, pag. Kādas vēl pasaules? Tu neesi tā kā par jaunu, lai būtu salasījies visādas sektantu muļķības? tas ir, Jarno neticēja nevienam vārdam. Pasaules... protams. Viņš arī netaisījās sekot pārējo lētticīgo muļķu piemēram un atklāt, ka nav nekāds Zalko. Domājams, ka Neriss to tāpat zināja.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 23.03.2017 20:00

Brina neticīgi iesmējās un apsēdās zemē blakus Nerisam. Ko viņš tur runā? Nezināmi vārdi, nepazīstami nosaukumi! Neva pat piemirsa pamācoši novilkt "re, ka nav vis beeeeeeeigts" nerimšam, kura roku arhimags bija atlaidis. Starp citu, Brina no visa vārdu biruma tomēr dažus zināja, bet juceklis galvā no tā īsti nesamazinājās. Jo tā taču bija pasaka! Pentaksa smaile!

Brina ieskatījās tieši pelēki dzirksteļojošajās acīs. - Kas ir Arsīda? Kur mēs esam? Un, šķiet, kaut kur ir vēl kāda Neva. Tāda, ar Lielo Māti. Uz tās Nevas, kas ir manas mājas, nekādas Lielās Mātes nav. - Neva mirkli apdomājās un uzdeva vēl vienu jautājumu, - Kas ir Aralita?

Viņa neieprātojās, ka viss tagad notiekošais ir saistīts ar nejauko zvaigžņu dzišanas sapni, tāpēc par to neko nepajatāja.

Iesūtīja: Axel ; laiks: 23.03.2017 20:50

Pēc varenā Jarno metiena Tieliikh palidoja 2 metrus un turpat gaisā pēkšņi apstājās. Dažus mirkļus velāk, kad Tieliikh bija parliecinājies, ka nekas viņam nedraud, atgriezās savā iepriekšējā stāvoklī. Viegli izstarojot siltumu un turpinot pārsūtīt enerģiju, Tieliikh sāka lēnam nolaisties lejā, līdz apstajas 15cm virs zemes. Gravitācijas lauks vēl joprojām bija aktīvs.

Kad beidzot objekts, kam viņš sūtīja enerģiju, sāka kustēties, Tieliikh samazināja plūsmas intensitāti, lai nejauši neizdaritu kaut ko kaitīgu mazākajai būtnei, no kā viņš enerģiju bija ņēmis.

Tieliikh uztvēra skaņas, un dažas no tām pēc savas tonalitātes un skaņas viļņu raksta bija viņam pazistamas. Viņš pats turpināja karāties 15cm no zemes aptuveni 2m attālumā no baltmatainās būtnes.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 23.03.2017 21:32

Arhimaga skatienam sastopoties ar šurp atgādāto varoņu apmulsušajām, galīgi neheroiskajām sejām, prāta tumšākajā nostūrī atausa aizdomas, ka kaut kas te līdz galam nav kārtībā. Vēlreiz atritinājis skrolli, baltmatis tajā ieurbās pētošu skatienu, pāris reizes pavicināja pergamentu, it kā to sakratot burti varētu sakrist pa vietām veidojot citus vārdus. Kratīšanai nepalīdzot, burvis pāris reizes novēzēja ar roku pār pergamentu. Un tad tas nozaigoja sarkanā, tad zilā krāsā. Bet arī tas neko nelīdzēja.
- Nu labi. - viņš noteica pametis skrolli gaisā un uzsita knipi. Pergaments sašķīda putekļos un nobira zemē. Turpat blakus Nerisa kājai.

Uzmetis īsu skatienu Mona amuletam, burvis pamāja. - Nu, protams, ka tas nav tāds. Ja tu domāji, ka tam ir jābūt kā manējam. Nē, nē... Amuleti nav pazīšanās zīme. Es parādīju savu, lai jūs zinātu, ka tiešām piederu 'Sargu Brālībai'. Bet izskatās, ka tā nav mūsu lielākā problēma. Daļa no jums nezina par Pentaksa un citu pasauļu esamību? - kā gan vēl varēja izskaidrot pārmetumus par sektantu muļķībām.
Nu, izskatījās, ka Arsīdas varoņi vismaz nāca no pasaulēm, no kurām viņa tos bija paredzējusi. Izņemot to vienu, kas teicās, ka galīgi nebūšot. - Ja? - Neriss palūkojās uz Brinu. - Tu zini pilnīgi visus savas pasaules iedzīvotājus? Tas ir interesanti... - viņa uzacs izbrīnā parāvās augstāk. Tās bija ievērojamas zināšanas, ja tādas pastāvēja. Lūk, piemēram, burvis neņemtos apgalvot, ka viņa pasaulē nav neviena, kurš sevi paslepus, vai atklātāk dēvētu par Vareno tēvu vai Lielo māti vai Septīto dēlu. Neriss Neveiksmīgais dēls, piemēram.

Bet no Nevas iemītnieces puses nāca ne tikai sašutums par nepareizo vārdu, bet arī jautājumi. - Arsīda ir simbolu zinātāja. Šamane. Viņa ir Pentaksa 'Zemes māsu' ordeņa vadītāja. Viņa veica rituālu, lai jūs atgādātu uz šejieni. - Neriss pamāja uz zemes pusi, kur vēl joprojām atradās simbols. - Demeja laidņi gan mums traucēja. Un... - viņš mirkli aizdomājās. - Es patiesībā nezinu, kas notika ar Arsīdu. - Neriss paraustīja plecus.
- Bet Arsīda nav būtiska. Galvenais bija atdabūt jūs uz šejieni. Un tagad jūs esat šeit. Pentaksā. - viņš pamāja ar roku, norādot uz apkārtni. It kā tas paskaidrotu par vietu, kurā viņi atradās. - Jums jādodas uz Pentaksa Smaili. Tur jūs sagaidīs Viedais Valle un izstāstīs, kas tālāk jādara. - Neriss piecēlās un nopurināja no apģērba gružus.
Vien jautājums par Aralitu lika viņam atskatīties uz Brinu. - Kas jautā? - viņš apjautājās, acis samiedzis nedaudz ciešāk.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 23.03.2017 22:37

Brina godīgi centās visu saprast. Tas bija grūti, jo viss notiekošais pārsniedza jebkādu dīvainības līmeni. Nemaz nerunājot par to, ka viņa bija te izmesta kā zivs krastā, uz gluži svešas planētas, bez nojausmas, vai jelkad tiks atpakaļ uz mājām. Neva atkal paberzēja savus deniņus ar plaukstu pamatnēm.

Tas vārds iesēdās prātā, kad Arsīda un tu mani gādājāt uz šejieni. - Par citiem Brina nezināja. Par visu nevu pazīšanu Brina nekomentēja, jo nekādi nespēja iedomāties, kāpēc kādai nevai vai nevam būtu kaut kā jāsaucas savādāk nekā vārdā. Te dara kā citādi? Bet tam jau arī nav vairs nekādas nozīmes, vai ne? Brina ir "atgādāta" uz Pentaksu, un neviens vairs nemeklēs citu Nevu.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 23.03.2017 23:44

Šalle Rendija uzmanīgo staigāšanu pavadīja ar tik pat uzmanīgu un neuzkrītošu savu galu novietošanu zem suņa ķepām. Likās, ka tā bija iesaistījusies spēlē par to, vai Rendijam ir lemts aizceļot līdz savam gala mērķim nepaklūpot vai nē.

Tomēr Nerisa vārdi šallē izsauca kaut kādu rezonansi. Tieši pie "Skarfanodarona" šalle notrīsēja, atraisīja savu mezglu un noslīdēja pāri Rendija skaustam lejup. Zemē tā izlocījās pāris slaidos līkumos un sastinga. Tikai piebāžot degunu pavisam tuvu izskatījās, ka šalles dzīpari viegli kustas kā vēja aizskarti zāles stiebri.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 24.03.2017 09:55

Jauna pasaule, nezināma vieta un tās iemītnieki, tas Deinu biedēja, bet varbūt nebija sliktākais variants, galu galā uz Taladrosas viņa nebija iemīļota persona, pareizāk sakot, mājās tumšmate bija nolemta vientuļai dzīvei, ja vien nespētu beidzot atdarīt labu ar savām spējām.
Bet tas diez vai notiks.

- Tas vārds... Aralita. To es arī dzierdēju, miegā sapņojot par zvaigznēm, kuras izdziest. Bet tikai vienu reizi. - Deinas skatiens pievērsās Brinai. Ja jau savādā būtne bija arī to dzirdējusi... tad varbūt to dzirdēja visi, ja jau viņi te kopā stāvēja uz svešas pasaules.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 24.03.2017 10:52

Kad Neriss piecēlās, Brina beidzot ievēroja arī tās dīvainās būtnes (laikam jau), kas tagad atradās gluži vai blakus - matainais melnbaltais četrkājis, plakantārps ar bārkstīm, kurš pats noraisījās un nokrita zemē, un apaļais akmens, kurš nebija ļāvies aizsviesties un tagad lidinājās plaukstas augstumā virs zemes. Un, protams, nevai pašai līdzīgie. Visi tik sveši un citādi!

Tad viņai ienāca prātā, ka Neriss laikam jau bija vēlējies uzzināt viņas vārdu, nevis paskaidrojumu par to, kā neva zina Aralitu. Tikai pajautājis to bija samudžināti, nu, viņam jau laikam viss bija skaidrs, - Brinas domas bija tās šobrīd samudžnātās. - Es esmu Brina Ehoom.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 24.03.2017 11:59

Šallei atbrīvojot Rendija kaklu, viņš atviegloti uzelpoja, nopurinājās un ar pakaļķepu pakasīja kaklu, kur šalle bija cieši piespiedusi viņa apmatojumu. Tad viņš kādu brīdi pavēroja baltmataino būtni, un īpašu uzmanību piesaistīja viņa acis. Tās gan nezibsnīja, bet mazliet atgādināja dzirksteles. Tātad, acu īpašnieks bija maģisks. Tas nebija nekāds pārsteigums.

Nedaudz vairāk izbrīnīja gaisā karājošais akmens. Arī tajā bija redzamas nelielas dzirksteles. Atkal maģija. Mazliet pat līdzīgi kā redzētajā sapnī. Tam noteikti bija saistība.

Tad Rendijs palūkojās uz šalli. Viņš nekad iepriekš nebija sastapis apģērba gabalu, kas kustētos pats, tomēr nešaubījās, ka prasmīgākie studenti kaut ko tādu spēja paveikt. Atlika tikai atrast uzrakstu, kas šo šalli bija iekustinājis. Izvairoties pieskarties un dabūt atkārtotu žņaugu, Renlijs nopētīja savādo veidojumu, bet neko līdzīgu rokrakstam uz tās neatrada. Labi noslēpts, viņš sprieda.

Personīgos novērojumus pārtrauca tumši tērptā būtne. Brīdī, kad viņa ieminējās par sapni, Rendijs pacēla purnu un domīgi piešķieba galvu. Līdz šim viņam bija šķitis, ka vienīgais pārbaudāmais students te bija viņš pats, un viss notiekošais - profesoru sagādāta pārbaude. Bet varbūt tā nebija tiesa? Viņš vēlreiz pakasījās un uzlūkoja pārējos.

Tomēr uzdevums bija skaidrs - viņiem esot jāatrod Pentaksa smaile, kur visu paskaidrošot. Vienalga, vai tas viss bija tikai eksāmens vai viņš patiesi bija nokļuvis leģendā, Rendijs bija ar mieru smaili meklēt. Viņš piecēlās un raitā solī apskraidīja tuvējo pļaviņu, meklējot kādu ceļazīmi, pāri krūmiem redzamu torni vai citu nepārprotamu norādi, kurā virzienā viņiem būtu jādodas.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 24.03.2017 13:15

Neriss gandrīz izjauca priekšnesumu, jo, protams, Kurmītis itin nemaz nebija gribējis salīdzināt amuletus. Vai nu vinš nezināja, kāds ir viņējais? Un tagad redzēja to, kas ir Nerisam. Aha. Tad tādi ir 'Sargu Brālības' amuleti, lai kas arī nebūtu Sargu Brālība.
Viņiem būšot kaut kur jāiet, bet kamēr tas vēl nenotika, puisis necentās strauji piecelties kājas. Viņam patika sēdēt zemē. Tā te bija tik stabila, tāda patīkama. Nu labi. Laikam tomēr būs jāceļas.

- Es arī sapnī dzirdēju vārdu Aralita, - Kurmītis pievienoja savu paskaidrojumu citu teiktajam, un lēnām cēlās vien kājās. Tagad varēja novērtēt, kāda te ir raiba sabiedrība. Sievietes un vīrieši, daži no tiem spīd, citi izskatās ūdenī dzīvojuši, vēl dažiem ir gauži maz apģērba gabalu un izskatās, ka tas tā būtu parasti, tad vēl... un kas tas tāds? Acis pievērsās levitējošajam dzirkstīgajam akmenim. Tas taču ir tas, ko te mēģināja aizmest pa gaisu? Kā Neriss teica? Tur bija dažī dīvaini vārdi, un tad tie attiektos tad uz šo akmeni, ja? Un citi uz skraidošo četrkāji, un vēl kādi uz šalli? Laikam.

- Kur ir Pentaksa Smaile, kur mums jādodas? - Kurmītis gluži praktiski pavaicāja. Kaut kas tā kā par citām pasaulēm bija dzirdēts, arī par Pentaksu, bet tā kā ikdienā viņam to nevajadzēja, atmiņā bija aizķērušies vien daži vārdi.

Iesūtīja: Elernass ; laiks: 24.03.2017 18:16

Sata šobrīd sarunās vairs neiesaistījās. Viņa skatiens slīdēja no viena personāža pie cita un šķita, ka viņš tā īsti nespēj noticēt notiekošajam.
Līdz beidzot viņa skatiens apstājās pie levitējošā akmeņa.

Iesūtīja: Margo ; laiks: 24.03.2017 21:45

Trekajs? Ciltī ikviens zināja šo vārdu. Tas bija stāsts par kādu no Narū vecajiem. Kāpēc šī leģenda bija zināma Citādajiem?

Visiem bija jautājumi, taču vienīgais, kurš zināja vai spēja atrast uz tiem atbildes bija gaišmatainais jaunēklis. Skatiens cieši nomērīja viņa augumu un vaibstus, pirms roka atlaidās no ieroča, kas gulēja pie jostas. Tik daudz kas arvien bija neskaidrs, taču konkrētas aprises bija ieguvušas tikai savādas sakritības: visi vai liela daļa no Citādajiem bija redzējuši savādo sapni par debesu spīdekļiem un dzirdējuši izskanām Aralitas vārdu. Iespējams vissvarīgākais jautājums bija - kāpēc? Ko tas nozīmēja? Tomēr līdzīgi kā daba bija lēmusi noteiktu laiku pavasara atnākšanai, arī atbildes taujātājam tapa zināmas tikai īstajā laikā. Atlika vien būt pacietīgam.

Kamēr Šīla turējās nomaļus un ļāva citiem uzdot jautājumus, kas dega arī uz pašas mēles, skatiens izmantoja mirkli, lai vēlreiz nopētītu klātesošos. Pēkšņi sieviete juta arī savā virzienā vērstu interesi, taču pagriežot galvu, svešinieka acis jau bija atradis jaunu fokusa punktu, un neviļus arī viņa ieraudzīja gaisā levitējošo akmeni. Apziņa fiksēja šo vēl vienu savādo - priekšmetu vai būtni? - un atgriezās pie vīrieša, kurš bija nosaucis sevi par Sata Devatu. Šķiet, arī viņš bija izvēlējies līdzīgu stratēģiju: novērot un nogaidīt. Instinkts čukstēja, ka briesmu gadījumā, viņš varētu kļūt par vērtīgu sabiedroto, lai gan prāts spītīgi atsacījās uzticēties ikvienam.

Iesūtīja: Jormungandrs ; laiks: 25.03.2017 07:53

Jarno beidzot sāka saprast, ka te laikam slēpjas kas vairāk par kāda idiota pranku. Tas ir, pēc gadiem videospēļu spēlēšanas, bija pienācis Jarno mirklis spīdēt. Vai ne gluži spīdēt, bet vismaz izlikties, ka kaut ko saprot. Viņš gan būtu krietni labāk ticis galā ar variantu, kurā visi šie radījumi bija kaut kādi dzīvie miroņi, kurus viņam stratēģiski jāiznīcina, tomēr... tomēr. Gan jau arī šeit kaut kā varēs.

Bet nu jā, Nerisam taisnība bija. Ne par kādu Pentaksu Jarno nezināja gan. Viņš bija dzirdējis par citām pasaulēm no tiem pašiem sektantiem, par piederību kuriem bija apsūdzējis Nerisu, tomēr nekādus vārdus vai specifiku puisis nezināja. Un viņam tā īsti neinteresēja, jo tas nebija nekas tāds, ko varētu pierādīt. Un, ja Jarno nebija nekādu pierādījumu, Jarno netaisījās ticēt visādām muļķībām.

Vienīgi... arhimags, ja? Un tas papīra gabals rīkojās pretēji visiem papīra gabalu principiem. Tad varbūt arī bija mags. Kāpēc tieši mums kaut kur jāiet? Kāpēc Tu nevari? Negribas rokas smērēt, ja? Jarno nemaz netraucēja tas, ka tagad, Nerisam pieceļoties un viņam paliekot sēdēt, bija jāatgāž galva, lai saskatītu puiša seju.

Aralita... nē, nu. Jarno arī to bija dzirdējis. Un arī sapnī. Ja nu vienīgi šie visi ķēmi nebija ekstra labi aktieri (par ko Jarno konkrēti šaubījās, jo nu c'mon, paskatieties uz viņiem), tad tiešām. Laikam viņš bija atradis savu pierādījumu. Nopūties, skeptiski palūkojies uz effin akmeni, kas karājās gaisā un gan jau ņirgājās par viņu, arī Jarno piecēlās. Kājas tāpat bija sākušas tirpt, tā stulbi zemē tupot. Pidžambikšu pakaļpusi noslaucījis, viņš pastiepa roku pret Nerisu. Jarno. Tas ir, es esmu Jarno. Ne Zalko. Viņš laikam piešmauca Tevi. Tipisks Zalko, ne? it kā Neriss zinātu, kāds Zalko vispār bija. Bet, hei, sava archenemy reputāciju pabojāt Jarno nekad nebija iebildumu. '
Savu vārdu nosaucis, viņš pagriezās arī pret pārējiem un tiem pamāja, stulbi un pārāk plati smaidot (viņš noteikti bija labāks aktieris par šiem visiem).

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 26.03.2017 21:13

Droši vien apdomība varētu būt Nerisa otrais vārds. Brinas jautājums bija vienkāršs un skaidrs, taču burvis nesteidzās ar atbildi. Pirms kaut ko atbildēt, viņa skatiens aizklejoja arī līdz Deinai un puisim, kurš sevi dēvēja par Kurmīti, jo arī viņi abi teicās redzējuši sapni un kāds tiem minējis Aralitas vārdu.
- Tad jau sanāk, ka Arsīda varbūt tomēr nav kļūdījusies. Un jūs tomēr esat izredzētie, kurus viņai vajadzēja. Sapnis par zvaigznēm, tā ir zīme, ka mūsu pasaulēm draud briesmas. Bet Aralita... tas ir vārds, kuru mēs skaļi neminam. Viņa smeļas spēku no tā, kad kāds viņu piemin. Tas ir vārds, kuram vajadzēja pazust, tikt aizmirstam. Es neesmu tiesīgs jums atklāt par viņu. Ja viedie uzskatīs, ka jums jāzina, viņi pastāstīs. - Neriss vēl mirkli apdomājās, bet acīmredzami vairs neko piebilst negrasījās.

Daudz vieglāk bija atbildēt uz jautājumu kur atrodas Pentaksa Smaile. Šoreiz bez liekas apdomāšanās, Neriss pamāja ar roku dienvidu virzienā. No jaunekļa rokas aizplūda tāda kā caurspīdīga vēsma un tās iespaidā mežs, kas viņus ieskāva kļuva caurspīdīgs un tālumā viņi spēja saskatīt ēku, kuras torņi slējās debesīs. - Kādu divu dienu gājiens. - viņš paskaidroja un nolaida roku. Protams, tūlīt arī maģijas efekts beidzās un dažādo pasauļu iemītniekus ieskāva mežs.

Palūkojies uz Jarno pastiepto roku, burvis tomēr tai nepieskārās. - Ļoti priecājos. - viņš atteica, viegli pieliecis galvu sveicienam. - Neņem ļaunā, burvji nesveicinās pieskaroties citiem. Patiesībā, mēs vispār izvairāmies pieskarties citiem, ja no kontakta ir iespējams izvairīties. - Neriss paskaidroja, soli atkāpies no Jarno. Un pasmaidīja. - Kaut kā iztiksim bez Zalko. -

Bet ne tikai par roku smērēšanu. Vēl bija jautājumi. - Jums ir jāiet uz Smaili, jo tur ar jums runās viedie. Es nevaru jums atklāt, kas jums ir jādara. Piedevām, Pentakss vairs nav drošs. Smaile ir vienīgā drošā vieta, par kuru mēs varam būt pārliecināti, ka neviens neizseko un nenoklausās. Un pat ja jūs atsacīsieties paalīdzēt, Smaile ir vienīgā vieta, no kuras, jūs spējat atgriezties savās pasaulēs.
Es nevaru šobrīd jūs nogādāt uz Smaili ar maģijas palīdzību. Jums nāksies iet ar kājām. Savukārt, es došos noskaidrot, kas notika ar Arsīdu un satikšu jūs Smailē. -
tāds bija plāns, kuru Neriss piedāvāja.
Pirms doties, viņa skatiens vēlreiz uzlūkoja Pentaksa potenciālos glābējus. Ja nu kādam vēl bija kādi neatliekami jautājumi.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 27.03.2017 10:43

Apmetot līkumiņu ap nelielo klajumu, vienā brīdī Rendijs pamanīja smaili un ierējās. Tai vajadzēja būt īstajai, un viņš to bija pamanījis! Priekam un entuziasmam plūstot pāri malām, viņš pagriezās, lai par atradumu ziņotu pārējiem, bet izrādījās, ka citi to jau ir pamanījuši, jo vismaz baltmatis, kas sevi sauca par arhimagu, uz to norādīja ar roku. “Ou,” Rendijs vīlies iesmilkstējās un nedaudz sašļuka. Tas laikam nebija atrisinājums, bet gan dotais lielums. Rendijs nokāra galvu un kautrīgi paostīja zāli.
Tomēr ilgi viņš nesēroja par savu kļūdu. Ātri sakārtojis domas un padzinis vilšanās sajūtu, Rendijs saņēmās un uzmanīgi iegaumēja virzienu. Kā kalnos dzimušam, viņam parasti visai labi izdevās ieturēt uzņemto kursu pat tad, ja apkārtējie akmeņi, nogāzes un virsotnes aizsedza redzamo mērķi. Tāpēc arī tagad viņš īpaši neraizējās, ka varētu smaili pazaudēt pat tad, kad koki un krūmi aizsedza skatu.
Nekādu specifisku jautājumu Rendijam nebija. Viss bija skaidrs – viņiem bija jādodas uz Smaili, kur drošībā varēja izstāstīt visu par pasaulēm, izbēgušiem cietumniekiem un veicamajiem uzdevumiem. Te nebija droši, tāpēc bija jāiet. Rendijs tā arī neatstāja vietu, kur viņaprāt bija jāpamet pļaviņa, lai dotos uz attālo torni. Viņš brīdi pavēroja pārējos un tad ierējās vēlreiz, aicinot viņus doties līdzi.

Iesūtīja: Jormungandrs ; laiks: 27.03.2017 10:53

Jarno pavisam noteikti bija redzējis ko tādu videospēlē. Nu, pavedienu, kas rāda ceļu. Tikai spēles parasti neskopojās tik ļoti un tomēr ļāva šo skatu saglabāt. Patērējot manu, bet... bet. Divu dienu, ierēķinot tualetes pauzes, vajadzību papriecāties par skatu un iespējamu saindēšanos ar... kaut ko, kas izskatās ēdams? Vai arī tas ir tā, taisnā līnijā, nenovirzoties? tas principā bija svarīgi. Jo Jukka arī reiz bija Jarno iestāstījis, ka līdz kaut kādai pamestai, interesantai ēkai var nokļūt pusstundā. Neierēķinot to, ka Jarno varētu apmaldīties un gandrīz tikt aptīrīts.

Jarno neapvainojās. Arī Olkari bija tādi, kas izvairījās no lieka kontakta. Laikam jau domājot sevi tik varenu, ka varētu netīšām pakļaut arī kādu olkari, ne tikai mehānismu. Jarno gan par tādām lietām nesatraucās. Viņš nebija tik iedomīgs. Jarno vispār patika būt... visur. Skaļi, jūtami, neignorējami. Bet nu, ja ne, tad ne. Es saprotu. viņš paraustīja plecus un uzsmaidīja platu, zobus atsedzošu smaidu. Bet pareizi vien ir. Zalko tāpat agrāk vai vēlāk visu uzmestu.

Nu jau Jarno sāka justies pārliecinātāks par visu. Nu labi, viņš bija puspliks un bruņots ar zobbirsti(vispār, nebija vis bruņots. kur viņš to nometa?), bet vismaz tagad, kad tā kā bija skaidrs, kas te notika, viņš vismaz jutās gatavs doties un iekarot pasauli. Kalnu. Vienalga. Tikai... ja jāiet ar jautro (sarkasms. sarkasms! viņi visi bija drūmi pūšļi) baru, tad... viņu uztrauca viena lieta. Pagriezies pret vienu no bara, caururbjošu, dzintarainu skatienu piekalis puisim, Jarno ļoti svarīgā balsī jautāja: Kāpēc Tevi sauc par Kurmīti?

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 27.03.2017 12:30

Kurmītis domīgi uzrauca uz augšu uzacis un viegli piesķieba galvu. Pagaidām te nebija nekā ļoti nesaprotama, un, ja tie viedie vēlāk visu paskaidros, tad vispār ir super.
- Tad ir skaidrs, kāpēc sapnī pazūd zvaigznes. Viņa tās savāc, kad tiek pieminēts viņas vārds, - un ir skaidrs, kāpēc pamostoties ir tāda tizla sajūta. Cerams, pa īstam vēl zvaigznes nepazūd? Lai kāda skarba bija Kurmīša paša pasaule, viņš tiešām negribēja, lai viņu sistēmas zvaigzne pazustu un viņa pasaule līdz ar to.

- Man tikai viens jautājums, - puisis vērās virzienā, kur Neriss tikko bija parādījis smaili un kur atkal bija mežs. - Vai kaut ko ēdamu vai dzeramu pa ceļam varēs dabūt? Vismaz dzeramu? Ā, nē. Divi jautājumi. Kas esam mēs, tie, kam jāiet uz Smaili?
Ja nē, tad iztiktu, protams, divas dienas nav daudz. Vismaz bez ēšanas iztiktu. Re, skraidošais četrkājis (un kā tos sauca? Un kā sauc tieši šo?), šķiet, aicina sekot. Vismaz tā izskatās, ja vien Kurmītis pareizi atcerējās redzēto mācību filmās. Un, ja viņš pareizi atcerējās, tad šie četrkāji labi prata atrast pēdas. Labi. Tad redzēs. Par savādo akmeni arī nebija skaidrības. Tas arī nāks, ja?

- M? - pidžambiksēs tērptā jautājums bija pēkšņs un negaidīts. Gribējās atteikt - vai nav vienalga?, tomēr Kurmītis nolēma, ka te derētu plašāks paskaidrojums. Viņš pats labprāt uzzinātu, ko var pārējie.
- Tā ir mana iesauka. Tāpēc, ka labi jūtu zemi, zinu, kas ar to dabiski notiks, un tāpēc, ka mati melni un acis tumšas.

Iesūtīja: Jormungandrs ; laiks: 27.03.2017 13:51

Ā... nu labi. Tas laikam bija loģiski. Nē. Patiesībā jau nebija vis. Tad jau sanāk, ka Tu esi kaut kāds baigi krutais? Nu... Tu tajā savā... kaut kādā tur zemē, esi viens no retajiem tāds? to noteikti varēja pamanīt Jarno plašajā smaidā un satraukumā mirdzošajās acīs, nu, to, cik ļoti viņu fascinēja šī doma. Ka vismaz viens no visiem šiem tizleņiem šķita esam uz kaut ko spējīgs. Tas ir, vismaz tā viņš domāja, jo, ja ja reiz tāda spēja Kurmīša zemē būtu ierasta, viņus visus sauktu par Kurmīšiem. Vai arī... Pag. Vai arī jūs visus tur tā sauc? Nu, par Kurmjiem? šajā mirklī visi, kas uz viņu skatījās, varēja novērtēt, cik ļoti viegli bija nolasāmas viņa emocijas, jo šeit viņa smaids izgaisa un piere saraucās, gandrīz vai skumjās. Nu, drīzāk raizēs. Jo tad... nu. Ja visi tādi bija, tad tikpat labi varēja būt, ka šis Kurmis, numur sazin kas, bija kaut kāds tizliķis un nekam nederēja uz savu ļaužu fona.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 27.03.2017 14:51

- Mhm, - Kurmītis piekrītoši pamāja, acīm smaidot un nebūt negrasoties skaidrot savu krutuma pakāpi. Jā, viņš ir kruts. Jā, nebūt visi Dunias iedzīvotāji varēja izdarīt to, ko viņš darīja, tik labi kā spēja viņš.
- Nē, tā ir tikai mana iesauka. Vispār mēs esam zemes čukstētāji, - tā, kā Neriss bija nosaucis no Dunias nākt paredzēto Menaku, lai kas arī nebūtu Menaks. Iespējams, tas bija kāds no spējīgākajiem Kurmīša profesijas pārstāvjiem, bet pat tikai tāda planēta kā Dunia ir pietiekami liela un ar pietiekami daudz iedzīvotājiem, lai visi par visiem nebūtu dzirdējuši arī, ja darīja vienu un to pašu darbu.
- Man gan nav skaidrs, kāpēc tas pašlaik būtu svarīgi, - puisis beigās atzinās. - Varbūt sākam iet, lai kādreiz nonākam galā?

Iesūtīja: Jormungandrs ; laiks: 27.03.2017 15:02

Jarno zināja, ka ir kaitinošs. Viņam principā par to visai bieži atgādināja. Tomēr ko viņš varēja darīt, ja viņš vēlējās zināt? Pie tam, tieši tagad un tūlīt, kamēr tas vēl bija aktuāli? Bija jājautā. Kamēr tiek līdz savai atbildei, viņam apnīk tincināt, vai vienkārši viņam liek atšūties. Un tā īsti... nu, tā īsti Kurmītis jau nebija teicis, lai viņš atšujas. Vai ne? Bet kāpēc tikai Tevi tā sauc? Ja jūs visi tādas lietas darāt? pusis gan paredzēja, ka atbildi nesaņems, tomēr mēģināts vēl nav vis zaudēts.

Viņš neatbildēja, kāpēc tas ir svarīgi, jo viņš pats nezināja. Jarno prātā reti bija atrodami iemesli tam, ko un kā viņš darīja, un kāpēc, tur vienkārši bija uzdevumi. Ar kuriem jātiek galā. Nu labi. Manis pēc varam iet... bet mēs tikai divi? Vai arī jūs pārējie šeit Jarno skatiens pievērsās pārējām olkaroīdajām formām arī taisāties nākt līdzi?

Viņš kaut kā nebija pamanījis suni viņus kaut kur aicinām. Jo principā viņš to īsti nesaskatīja kā aicinājumu, jo nu kas zina, kā suņi, kuri nav paredzēti pusdienām, uzvedas. Viņš galu galā Scionā bija bijis tikai vienu reizi, un tur suņi vazājās saviem saimniekiem līdzi pavadās. Vai atradās uz galda, cepti. Šis nebija ne pavadā, ne cepts, līdz ar to Jarno īsti nebija nekāda sākumpunkta, no kura tālāk ko secināt.

Iesūtīja: Elernass ; laiks: 27.03.2017 18:09

Sata pamāja ar plaukstu lidojošā akmens virzienā un tas lēnām un cēli sāka levitēt uz viņa pusi. Kad akmens bija novietotojies nedaudz virs viņa plaukstas, Sata lika tam lēnām rotēt un uzmanīgi to nopētīja.
Šķita, ka viņš ko ļoti cītīgi mēģina tajā saskatīt.



Iesūtīja: echo3 ; laiks: 27.03.2017 18:54

Ak Aralitu labāk skaļi neminēt (aizmirst Brina nevarēja apsolīt) un iet divas dienas virzienā, kurā mežs piepeši kļuva caurspīdīgs un tikpat piepeši atkal gluži necaurredzams. Nevarētu teikt, ka neva saprastu, kas īsti notiek, bet viņa bija gatava kaut ko darīt, lai izdzītu no galvas domu jucekli. Darīšana vienmēr palīdz.
Brina piecēlās. - Man nav apavu. - Ja jau Neriss vēl ir te. Ja arhimagam nebūs padoma, neva izdomās risinājumu, viņai jau bija ideja, ko darīt. Bet pajautāt taču nekaitē?

Puisis, kas sevi bija nosaucis par Kurmīti, bija skaļi uzdevis jautājumu, kuru Brina (atkal jau) nebija īsti sapratusi, - Kā - kas esam mēs? Ko tu gribi zināt? - Sieviete vēroja, kā melnbaltais četrkājis ošņājas un mīņājas. Laikam vēlas ātrāk doties ceļā.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 27.03.2017 19:12

- Tāpēc, ka tā ir tikai mana iesauka, - Kurmītis pacietīgi paskaidroja, - Vari mani saukt arī par Mimi, ja vēlies. Tā mani sauc dažas no draudzenēm, kad viņām šķiet, ka Kurmītis ir par garu. Nē, pilnīgi visi manas pasaules iedzīvotāji nedara vienu un to pašu, ar 'mēs', kas esam zemes čukstētāji, es domāju tos, kuri dara to pašu, ko es. Un tādu 'mēs' nav daudz.

Laikam jau beidzot viņi kustēs uz priekšu. Vismaz Kurmītis pamazām sāka to darīt.
- Es domāju, ka iesim visi, bet te ar 'mēs, kas iesim' es domāju to, ka man nav saprotams, kas ir visi šeit esošie. Vai akmens arī nāks? - acis pievērsās akmenim, kuru pašlaik pētīja Sata, - Kā sauc četrkāji, kura valodu es nesaprotu? Viņš gan nāks, tas tā izskatās. Un krāsas mainošais, kas man visvairāk atgādina šalli, vai viņš arī?
Par pārējiem vairāk vai mazāk šķita saprotams. Tie bija cilvēkveidīgāki.

Iesūtīja: Jormungandrs ; laiks: 27.03.2017 19:20

Nu, kā vēlies. Ja gribi būt Kurmītis, lai jau tā būtu. plecus paraustījis, olkari beigās vien noteica. Kas tad viņam. Viņš nebija iesaukām apveltīts. Nu, ne tādām, kas pašam patiktu. Lai gan viņam diez vai patiktu arī, ja viņu par kurmi sauktu - kuram gan patīk, ja viņu saukā par vienu no parazītiem, kas apsēduši siltumnīcas. Bet nu katram jau savs.
Un tagad viņam vismaz tā kā aptuveni bija kaut kas skaidrs. Par Kurmīti. Vismaz par viņu.

Bet Kurmīša jautājums gan viņam nebija saprotams. Kāpēc lai šalle nāktu? Nē, nu... tehniski laikam manas bikses arī nāk. Bet... dīvaini. Par akmeni nemaz nerunājot.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 27.03.2017 19:42

Šalle sarunās nepiedalījās. Būtu dīvaini, ja tā to darītu. Tā gulēja nekustīgi zemē savā S veida formā un uzvedās tā, kā pieklājās pavisam parastam apģērba gabalam.

Lai gan nē. Kamēr neviens neskatījās šallei tieši virsū, tā neuzkrītoši pavirzījās tuvāk Satam Devatam. Kad kāds kaut vai nejauši pārlaida skatienu tai pāri, tā atkal momentā sastinga. Tad atkal par milimetru pierāpās tuvāk. Ja atnācējiem (atvilktajiem?) būtu neierobežoti daudz laika, šalle agrāk vai vēlāk pielavītos pavisam tuvu to ieinteresējušajai būtnei.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 27.03.2017 23:44

- Erm... - Neriss domīgi novilka, skatienam aizkavējoties virzienā, kur tikko vēl bija saskatāma smaile. - Nu, es domāju, ka ja jūs tagad, drīzumā, sāktu iet, tad rītvakar nonāktu līdz Smailei. Nu tā... pārāk nesteidzoties. - bet viņš tiešām nezināja, kas slēpjas zem Jarno iedomātajām tualetes pauzēm vai priecāšanos par skatu.

Bet ēšanas problēma laikam jau bija aktuāla un kaut kā Neriss par to nebija iedomājies. Jo... nu, tā vienkārši, burvim pašam tādas problēmas nepastāvēja. Pacēlis labo roku un ar rādītājpirkstu gaisā novilcis taisnu līniju, jauneklis pastiepa rokas uz priekšu un tās pazuda līdz pat elkoņiem neredzamas. It kā Neriss rokas būtu iebāzis kādā neredzamā atverē. Un tā jau arī bija. Burvis no nekurienes izcēla nelielu lādi un nolika to zemē. Lādi atverot, tajā bija manāmas dažādas mantas. Viena no tām bija blašķe, kuru paņēmis Neriss pasniedza Monam. - Ūdens tajā neiztukšosies trīs dienas. - Vēl parakājies pa mantām, viņš izņēma nelielu kārbiņu, kurā atradās nelielas pļekas, kas varētu būt cepumi. Tikai tie izskatījās visai nepievilcīgi. Kā no mājlopu mēslu pļekas darināti. - 'Burvja Biskvīts' - Neriss paskaidroja arī kārbiņu padevis Monam. - Tie nav pārāk garšīgi, taču ar vienu pietiek, lai aizdzītu izsalkumu uz vairākām stundām. - Vēl no lādes izņēmis apmetni, burvis to pasniedza Šīlai. - Tas var noderēt naktī. Šeit kļūst krietni vēsāks naktīs. - jauneklis paskaidroja un aizvēra lādi. Burvis uzsita knipi un lāde izgaisa.
- Apavu man diemžēl nav. - te Neriss nekā nespēja palīdzēt. - Un es tos nespētu radīt no nekā. Es varu vienīgi iedot savējos. - burvis palūkojās uz saviem visai nobružātajiem zābaciņiem. Nu jā, tos viņš varēja... Ja Brina vēlējās.

- Es neieteiktu aizrauties ar ogu un augļu ēšanu mežā. Tie var būt haluciogēni vai indīgi. Vai abi.
Jūs idejiski varat nomedīt kādu dzīvnieku vai putnu. Bet izvairieties ņemt olas no ligzdām vai medīt nepieaugušus dzīvniekus. Tas varētu nepatikt Eliknei. Viņa ir meža aizbildne. -
Mirkli apdomājies, Neriss viegli pamāja ar galvu. Laikam jau vairāk sev, nekā Pentaksa Smailes glābējiem. Viņam vairāk nenāca prātā nekas tāds, ko būtu vēl nepieciešams izstāstīt.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 28.03.2017 08:52

Nē, paldies, savējos atstāj sev kājās. - Brina atkal apsēdās zemē, lai bez kavēšanās uzmeistarotu sev apavus no savas "kleitas". Materiāla bija pietiekami, un tas bija izturīgs. Tik izturīgs, ka ar rokām to nevarētu saplēst, tāpēc neva izmantoja "kleitā" iestrādātās asās spuras. Viņa neraizējās, ka materiālā palika caurumi - saberzējusi plaukstas, Brina tos aizlīmēja, mazliet pagaidīja un izstiepa kā plastilīnu. Dīvaini, bet nekādu robu vairs nebija. Tad neva izgrieztos gabalus veikli aptina pēdām un atkal rūpīgi norīvēja visas salaidumu vietas. Tās salipa, un pēc dažām minūtēm Brina piecēlās, būdama gatava iet. Ar tikpat vizmojošām "čībiņām" kājās kā viņas "kleita".

Domāju, ka varēšu pateikt, kas man ir indīgs, kas nav. - Vairums ķīmisko vielu, kas ir indīgas, tādas gan ir visiem, bet ir taču izņēmumi arī, vai ne? Medūzas nemirst no savas indes. Tāpēc Brina teica "man", jo neko par pārējiem nezināja. - Ļausiet sev pieskarties, zināšu arī par jums.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 28.03.2017 10:21

Vareni. Neko tādu Kurmītis nekad nebija redzējis, jo viņa pasaulē īstu magu nebija. Neriss pavisam noteikti bija mags pa īstam.
Bet tagad radās problēma - kur noglabāt arhimaga dotās mantas, jo Kurmītim mugurā nebija gluži darba apģērbs, kam varētu daudz ko piestiprināt. Nebija gan arī tā, ka kabatu nebūtu nemaz. Viņš izmēģināja tā un šā, līdz bija atradis tādu novietošanas veidu, ka bija drošs, ka dotās mantas nepazaudēs.

- Paldies, - puisis pateicās, - centīsimies izmantot prātīgi.
Viņš negrasījās būt tas vienīgais, kas dzers ūdeni vai ēdīs tos savādos cepumus. Viņaprāt, tas bija dots visiem. Tālāk jau vienkārši - kāds grib ēst vai dzert, šis kāds paprasa Monam, Mons iedod. Jo uzminēt, tieši kad un ko kurš varētu gribēt, gan Kurmītis nespēja.

Skat, tikai! Savādā sieviete tā vienkārši ņēma un uzmeistaroja sev kurpes. Kā viņa to dabūja gatavu? Apģērbs tāds vai arī pašas īpašības? Spriežot pēc tālāk teiktā laikam pašas īpašības. Labi, pie vajadzības Kurmītis atļaus sev pieskarties. Kas tikai te neatklājas, vispār. Visādā ziņā šķita, ka gājiens nebūs garlaicīgs.

Iesūtīja: Jormungandrs ; laiks: 28.03.2017 11:00

Nesteidzoties... Bet ejot visu nakti? Nē, nu. Labi. Gan jau nebija tik liela starpība šoreiz. Ne tad, kad acu priekšā notika patiesa maģija. No kuras tā tieši Jarno pašam nekāda jēga neatleca. Kurmis dabūja ēdienu, pusplikā vecene dabūja apmetni, un Jarno nedabūja neko. Hei, hei, kāpēc viņa dabū apmetni, bet man nekas netiek? Es esmu tikpat neapģērbts! Vai tas ir tāpēc ka viņai ir... uh... šeit puisis saminstinājās, neveikli novicinot rokas gar savām krūtīm. Plakanām, vīrišķīgām (nu, zēniskām. viņam tur nekāda dižā muskulatūra vēl nebija). Un tad, sapratis, ka varbūt šis nav pietiekoši izsmeļoši, tā kā ar plaukstām izveidoja kausiņus, kas turēja ciet kaut ko neredzamu. Un tad viņš to neredzamo mazliet pakratīja. Vaigiem jau otrreiz šajā dienā iekrāsojoties gaišziliem. Nu... Tu saproti. Vai tas ir tāpēc? ja tā, tad negodīgi. Vai gan Jarno bija vainīgs, ka viņam nebija pupu?

Nerisa ieteikumu Jarno saklausīja tikai tādā līmenī, ka viņš dzirdēja vārdu "haluciogēns", ignorēja "indīgs", un varen sapriecājās. Tā, ka acis mirdzēja un smaids atklāja baltus zobus. Jo nu, kurš olkari jaunietis nesapriecātos par to, ka var dabā vienkārši atrast haluciogēnus, un nemaz nevajag vazāties pa šaubīgām alejām un censties kādu pierunāt ko notirgot? Tagad vēl jo vairāk Jarno bija gatavs iet. Nu tad ko mēs gaidām? Ejam, ejam, ejam! uz vietas palēcies, melnās plaukstas kopā sasitis, viņš jau paspēra dažus soļus aptuvenajā virzienā. Pietuvojoties sunim.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 28.03.2017 11:43

“Īīīī-īī-iuuu!” Rendijs nepacietīgi gaidīja došanos un šoreiz novērtēja to, ka viņš ir četrkāja formā. Brinas darbošanos ar apaviem viņš novēroja ar neviltotu interesi un aktīvu astes luncināšanu. Vislabākās ziņas bija par medīšanu. Gaidīšana uzdzina apetīti.
“Īī-īmmm!” Skaņas nebija skaļas, bet visai uzstājīgas. Rendijs sarunās tieši neiesaistījās, bet uzmanīgi klausījās no savas pozīcijas, ik pa laikam pakustinādams ausis uz runātāju pusi. Jarno sākot savu gaudu runu par Šīlas krūtīm, Rendija sejā parādījās pats smaids ar izkārtu mēli, kāds ir raksturīgs tieši suņiem. Puisim parādot krūšu formu, Rendijs ierējās.
Beidzot vismaz daļa sāka kustēt, un Rendijs viņiem pa priekšu, uzgriezis kompānijai savu pakaļpusi, tēmēja tieši iekšā krūmos.

Iesūtīja: Axel ; laiks: 28.03.2017 16:07

Jūtot, kā kāds viņu centās uzmanīgi pārvietot, Tieliikh tam ļāvās, pie reizes ieinteresēti vērojot, kā viens no klāt esošiem mācēja izmantot gravitacijas spēku. Ja vien tāda izdevība rastos, Tieliikh labprāt pavērotu, vai svešinieks mācēja vēl kaut ko. Tagad viņš zināja noteikti, ka bija arī citi, kas mācēja izmantot šos spekus līdzīgi viņam pašam.
Satam apskatot akmeni, tas joprojām bija olas formas un izmēra, tumši zilā krāsā ar sīkiem mirdzošiem punktiņiem. Nekādā tiešā veidā akmens dzīvību neizrādīja.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 28.03.2017 19:07

Nekādu prātīgumu Neriss neprasīja. Ko tālāk iesākt un kā mantas sadalīt, tas palika Kurmīša un viņa biedru ziņā. Tomēr, šādas tādas problēmas ar dalīšanu sanāca jau tagad.
- Nē, ne tāpēc. - Neriss noraidoši papurināja galvu. - Ir pasaules, kurās sievietes, nesedz krūtis. Tas idejiski nav nekas īpašs.
Man bija māsas. Esmu pieradis par sievietēm rūpēties. -
jauneklis paskaidroja, kāpēc viņa izvēle bija kritusi uz Šīlu, nevis Jarno, apmetņa došanas ziņā. Nerisam raudzīšanās uz kailām sievietes krūtīm nekādas īpašas emocijas neizsauca. Vismaz tā izskatījās. Bet viņš varēja saprast Jarno mulsumu. Tomēr ar paskaidrojumiem vien nebija līdzēts. Skatiens kavējās pie jaunekļa kailā auguma, līdz tā arī labāku atrisinājumu neizdomājis, Neriss novilka savu vamzi un pasniedza to Jarno. Viņam pašam vēl palika krekls. Burvis iztiks.

Un tad, pirms kāds nebija paspējis vēl kaut ko viņam novilkt Neriss ar roku norādīja uz mežu, vietā, jau kādu laiku dīdījās suns. - Labi. Jums tajā virzienā. Tiksimies Smailē. - jauneklis noteica un viņa stāvu uz mirkli ieskāva spoža gaisma un viņš izzuda skatienam.

Vietā, kur Rendijs aicināja brist iekšā, dziļāk mežā un pamest nelielo laukumiņu, kurā viņi visi bija sastapušies, nekādas taciņas nebija. Tur nācās brist pa zāli, atvairīt uzmācīgus krūmu zarus un izvairīties no paklupšanas aiz kāda celma vai saknes. Šī noteikti nebija vieta, kurā bieži klejotu meža caurstaigātāji, vai pastaigu mīļotāji. Nelikās, ka te vispār būtu vēl kāda persona. Dzīvnieki un putni? Jā, tie varēja būt. Putnus varēja dzirdēt. Un ja nu kādam bija vēlme, tad zemē varēja arī saskatīt dzīvnieku iemītas pēdas. Dažos kokos bija manāmi augļi. Šur tur krūmos pavīdēja pa sarkanām un melnām ogām.
Tagad, kad viņi bija aizvirzījušies prom no saules apspīdētā laukumiņa un nonāca koku paēnās, nelikās vairs tik silts. Bet nebija arī tā, ka stipri aukstāks.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 28.03.2017 19:46

Pārrunas bija beigušās, Neriss kaut kādā dīvainā veidā nozudis, un Brina vairs neredzēja nekādu iemeslu palikt pļaviņā. Tā bija jauka, bet ceļš uz mājām veda caur Pentaksa Smaili. Nevai ar to pietika, un viņa naskā solī sekoja astainajam četrkājim iekšā mežā.

Brina tīri labi pamanīja Jarno neslēpto sajūsmu par halcinogēniem augiem, un pie sevis nolēma svešās rases jaunuli tā, ar vienu aci, neuzkrītoši pieskatīt. Lai aiztautībā nenoindējas. Vispār viņa bija nolēmusi visādas ogas, lapas, sulas un sveķus pētīt, lai pati labāk justos šajā pasaulē. Un ko jaunu uzzinātu. Neva tā arī darīja - šad tad tika norauta kāda lapa vai oga un paberzēta gar delmu. Necik smalka tāda analīze neiznāca, bet kaitīgs-nekaitīgs, un, ja nekaitīgs - vai ir ēdams - viņa juta tīri labi. Joprojām gan attiecībā pret sevi. Pārējie līdzgājēji vēl nebija izzināti.

Mežs Brinai patika, vēsums viņai netraucēja.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 28.03.2017 20:34

Nu laikam viņi beidzot sāks iet. Kurmītis visu savu te bija savācis, Neriss bija nozudis, nekas vairāk nekavēja. Viņš gāja turp, kurp aicināja četrkājis un kurp bija rādījis arhimags.
Nevarētu teikt, ka tur būtu kāda taka. Nācās iet pa taisno caur brikšņiem, un tā bija savāda lieta, jo Kurmīša pasaulē mežu nebija, un viņš nekad nebija gājis pa tādu. Lieki teikt, ka puisis centās pa ceļam neko neaiztikt.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 29.03.2017 09:14

Deinai arī nebija pārāk liela vajadzība pēc drēbēm, bet par ēdienu gan sieviete piekrita, tas bija vairāk kā nepieciešams. Nevarētu teikt, ka viņa būtu sajūsmā par kaut ko, kas izskatās pēc kaltēta mēslojuma, bet viņas dzīvē bija daudz dažādi notikumi, kas lika iztikt ar to, kas ir pie rokas.
Skatiens pārslīdēja pār apkārtni, kad Neriss ieminējās par haluciogēniem augiem, bet tomēr tumšmates sejā neparādījās interese. Tik vien kā savādajai būtnei ieminoties par pieskaršanos Deina noraidoši pamāja ar galvu.

Viņi bija gatavi iet. Vai vismaz kustēties uz priekšu.
Deina gāja nedaudz nostāk no Jarno, bet pietiekami tuvu, lai dzirdētu ko citi runā, ja viņiem uznāktu tāda vēlme.
- Šī pasaule ir tik savāda. Viss ir pārāk zaļš, nav kā manās mājās. - Viņai pašai par brīnumu, Deina mēģināja uzsākt sarunu, nevis turpināt tēlot kautrīgo skuķi, kas nespēj vārdu pārspļaut pār lūpām.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 29.03.2017 19:23

Šalles pielavīšanos Satam pārtrauca apkārtējo objektu plāni. Par šalli lielākie objekti sāka mērķtiecīgi virzīties uz vienu pusi. Lai kādi arī nebūtu šalles nodomi, tā nespēja pretoties tik izteiktai trajektorijai. Ātri metot mazus, vertikālus kūkumus, šalle locījās pakaļ pārējiem. Tā gludi slīdēja pāri zālei, visam šalles garumam virmojot it kā neliela vēja dzītiem vilnīšiem uz ūdens. Tomēr ātra šī kustība bija tikai no šalles pašas viedokļa. Savādais apģērba gabals stingri pieturējās pie visoptimālās trajektorijas, lai nokļūtu Pentaksa smailē. Tā pārvarēja bedres šļūcot pāri zāles stiebriem, tos gandrīz nenoliecot sava dzīparainā viegluma dēļ. Tā apliecās ap koka stumbru. Pārrāpās pāri kukurznim. Vienmēr pēc iespējas taisnāk. Un ar visu to, bija skaidrs, ka šalle bezcerīgi atpaliek no pārējiem. Tomēr tā turpināja stūrgalvīgi šļūkt uz priekšu.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 29.03.2017 21:36

Pārliecinājies, ka vismaz daži seko viņa piemēram, Rendijs droši devās iekšā mežā. Jau aiz pirmajiem krūmiem bija skaidrs, ka nekāda pastaiga šī nebūs. Vietām mežs bija tik aizaudzis, ka pat nelielā izmēra Rendijam nācās apmest kādu līkumu. Viņš gan pieskatīja, lai citi nepazustu no redzes loka, tomēr regulāri aizmirsa, ka divkājainie biedri bija lielāki un smagāki par viņu, un nespēja mērot to pašu ceļu. Ieturot uzņemto virzienu, Rendijs virzījās dziļāk mežā, ik pa brīdim paostīdams gaisu vai apveldams kādu kukurzni. Viņam enerģijas bija vairāk nekā divkājiem, tāpēc viņš netaupīja spēkus ik pa laikam apskrienot pārējos nācējus, lai nepazaudētu nevienu no tiem. Viņa iedzimtais instinkts lika vākt visus kopā un uzturēt vismaz redzamības radiusā. Tomēr ar varu Rendijs to nedarīja - tikai draudzīgi pārliecinājās, ka neviens nepazūd. Līdz vienu brīdi viņš apstājās kā iemiets un nodrebēja.

Neviens no nācējiem nebija paņēmis šalli! Rendijs to ne tikai neredzēja nevienam ap kaklu, bet arī nesaoda. Gluži kā aizmirsis, ka iepriekš viņam ar šalli bija radušās nepatikšanas, viņš pagriezās un metās atpakaļ uz pļavu. Šalle taču bija labi! Cilvēkiem - īpaši tiem plikajiem - noteikti vajadzēja silto apģērba gabalu. Lai arī diena bija silta, ēnā varēja just vēsmu. Rendijam tā netraucēja, bet par savu baru bija jāparūpējas.

Līdzīgi kā atrast ceļu uz Smaili, arī atpakaļ uz pļaviņu Rendijs varēja ieturēt taisnu un pēc iespējas īsāku trajektoriju. Tomēr līdz pašam sākumam skriet nenācās.

Tātad kāds tomēr bija šalli paņēmis un nejauši nometis, Rendijs nosprieda, ieraugot pazīstamo objektu. Izskatījās, ka tā bija uztvērusi kādu vēja pūsmu un pamazām virzījās pretī. Rendijs priecīgi ierējās, piesteidzās pie šalles un saķēra to zobos, lai ar savu nešļavu atgrieztos pie pārējā bara.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 29.03.2017 23:55

Šalle miermīlīgi saguma Rendija žokļos un pacietīgi karājās abās pusēs purnam. Un ļoti klusām un stipri neuzkrītoši atbrīvoja vienu savu galu no ciešā tvēriena. Ļoti nevainīgi šalles gals karājās, līdz beidzot pamanīja izdevīgi nolauztu zaru. Pēkšņi šalle aizāķējās aiz zara un strauji parāva Rendija galvu, kuras zobi bija to satvēruši, atpakaļ.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 30.03.2017 09:54

Sajutis rāvienu, Rendijs apstājās un apskatīja, aiz kā bija nejauši aizķēries. Šalli saplēst viņš negribēja, tāpēc uzmanīgi pakāpās atpakaļ un mēģināja šalli atāķēt mierīgā ceļā.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 30.03.2017 17:00

Šalle izlikās, ka rāviens bija nejaušs. Tā ļāvās atkabināties no zara, aiz kura bija stratēģiski aizķērusies, un ļāva Rendijam turpināt ceļu. Iemidzināja uzmanību.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 30.03.2017 19:15

Ticis brīvībā, Rendijs turpināja ceļu atpakaļ pie pārējiem, tikai tagad centās izvairīties ar attiecīgo pusi tuvoties zariem un saknēm.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 01.04.2017 12:30

Īpaši ātri uz priekšu tikt nevarēja, bet nevarētu arī teikt, ka būtu pavisam nogurdinoši jāplēšas pa brikšņiem. Aizņemts ar sevi, Kurmītis daudz neskatījās, kas tur notiek aizmugurē, bet necentās arī atrauties no pārējiem. Manot, ka četrkājis aizjoņo uz atpakaļu, un tad atkal uz priekšu, puisis vēl vairāk piebremzēja gaitu. Kāpēc gan būtu ļoti jānogurst? Gan viņi vēl paspēs nostaigāties beigti palikdami.

- Manā pasaulē nav nekā tik zaļa, - viņš atsaucās Deinai, - Mana ir karsta, liesmu un zemestrīču pilna, un nekas tik augsts un zaļš nekad nepaspēj izaugt. No kurienes tu biji?
Varēja iepazīties. Kurmītim pret to, īstenībā, nebija nekādu iebildumu ne jau tikai tāpēc, ka puisim interesēja, kas ir visi pārējie, bet tas varēja būt noderīgi. Lūk, kā, kad dīvaini savādā Brina, izrādās, varēja noteikt, kas katram no viņiem var būt kaitīgs un kas nē. Noderīgi!

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 02.04.2017 20:48

Deinas skatiens pievērsās Kurmītim, kad viņš ieminējās, ka viņa pasaulē arī nav nekā tik zaļa.
- Kā jūs atrodat pārtiku uz tik karstas pasaules? - Sieviete iedomājās par tuksnešiem, par kuriem tikai bija lasījusi biezās grāmatās un planšetēs skatījusies bildes. - Esmu piedzimusi uz Taladrosas, tur var atrast pa kādam nelielam saglabātam zaļam laukumiņam, ar pāris kokiem, bet manā pasaulē ir daudz ēkas, tās stiepjas līdz horizontam un tālāk. Kā arī ir pamestas uz izpostītas pilsētu daļas, kurās neviens vairs neuzturas, tikai ik pa laikam tās tiek atjaunotas. - Par pamestiem rajoniem Deina ļoti labi spēja vis kaut ko pastāstīt, arī to, ka tomēr tur mēdza būt visādi apšaubāmi cilvēki, tādi, kas vēlējās paslēpties un pazust no varasiestāžu skatiena.

Tumšmates pirksti viegli aizskāra kāda krūma lapu noplēšot to. Viņa saberzēja zaļumu pirkstos un palūkojās uz tiem vēl joprojām cenšoties saprast, vai šis nav tikai kāds ļauns sapnis un kāds nav piejaucis kaut ko nejauku viņas dzērienam iepriekšējā vakarā.

Iesūtīja: Elernass ; laiks: 03.04.2017 16:06

Sata saudzīgi ielevitēja akmeni kimono iekškabatā un devās līdzi pārējiem norādītajā virzienā.
Viņš vēlējās pēc iespējas ātrāk izkļūt no šī briesmīgā sapņa un atgriezties sev pazīstamos apstākļos.
Vai kāds no Jums zina, kādā veidā tas tips - Neriss - tiko pazuda? Kāds no Jums prot ko tamlīdzīgu? Izskatās, ka Sata bija secinājis, ka lielākā daļa no klāt esošajiem ir Spēkā jūtīgi.
Viņš bija pabijis uz dažādām planētām - gan tuksnešu, gan arī okeānu klātām- par šo tēmu viņam nebija nekas piebilstams.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 03.04.2017 18:06

- Mēs audzējam augus, kam nevajag daudz gaismas un kas nogatavojas ātri, - Kurmītis neredzēja vajadzību to slēpt, - sēnes arī. Visu pazemē, jo uz planetas virsmas tāpat ir auksti un tumšs. Protams, ja nav tuvumā kāds vulkāns. Tad ir par daudz karsti. Jums ir daudz pamestu ēku? Kāpēc tās ir pamestas?
Uz Dunias nebija nekā tīši pamesta, tāpēc šis jautājums viņu ieinteresēja.

Ierunājās vēl viens no biedriem, uzdodams gluži loģisku jautājumu.
- Nē, - Kurmītis atzinās, - neko tādu es neprotu, un nezinu arī, kā viņš to izdarīja. Leģendās teikts, ka tā ir maģija, bet kas tas īsti ir, man nav ne jausmas. Nu, tādā nozīmē kā pēkšņi izgaist. Vai kā mēs visi pēkšņi te uzradāmies.

Iesūtīja: Jormungandrs ; laiks: 03.04.2017 19:12

Nē, nu... arī Olkari bija sievietes, kas nesedza krūtis. Bet!! Bet vispār vienalga. Jarno vairs nebija jāvazājas apkārt pusplikam, un tas bija galvenais. Kad visi beidzot, beidzot sāka ceļu, puisis vairs necentās nekur steigties. Viņa pūkainās, ļoooti sintētiska materiāla čībiņas īsti nebija radītas tam, lai skrietu pa zāli. Vai vispār skrietu, tādēļ viņš pārvietojās prātīgi, skatienam klejojot un meklējot ogas, kas izskatītos haluciogēnas. Viņš gan nezināja, kādas būtu galvenās pazīmes, tomēr Jarno ticēja, ka, ieraudzījis, viņš, protams, uzreiz saprastu.

No sākuma Jarno tikai klausījās. Tomēr agri vai vēlu, pat ja nosolījies ar Kurmi vairs nerunāt, ja reiz Kurmis nerunāja ar viņu, Jarno nenocietās. Mums šitā izskatās siltumnīcās. Tas ir, es zinu, jo mūsu klasi nesen aizveda uz vienu no Sciona lielākajām siltumnīcām ekskursijā. Nu, lai parādītu, ka šite nonāk tie, kas slikti mācās. Ravē ar zobiem nezāles un tā. Jarno paraustīja plecus, kā sakot - nu, nav jau tas sliktākais variants. Vismaz viņam. Viņš labprāt arī kašātos pa zemi.
Iespējams, tas, ka un viņš runāja par skolu, varēja norādīt, ka puisis tiešām ir tik jauns, cik izskatās. Vai jaunāks nekā izskatās. Kādi nu kuram tie uzskati par vecumiem.

Kas ir vulkāns? Jarno skatiens jautājoši pievērsās Kurmim, tomēr skaļi viņš neko neteica. Kurmis tāpat uz Jarno jautājumiem neatbildēja, tādēļ nebija jēgas. Nācās pašam secināt, ka, iespējams, tā kurmji sauca tvaika katlus. Vai ko tamlīdzīgu. Nevarētu teikt, ka viņu baigi interesētu. Jarno zināja, ka viņam tāpat neviens neticēs, ja centīsies atstāstīt, tādēļ jo mazāk informācijas, jo mazāka būs viņa vēlme ar to dalīties.

Un nē. Jarno nemācēja izgaist tā kā Neriss. Par ko viņš lika zināt ar paskaļu Noppp, P burtam izklausoties sevišķi pakšķošam.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 03.04.2017 19:59

Cik dīvaini izklausījās stāsti par pasaulēm, no kurām nākuši šurp atburtie (tiešām???) ceļabiedri. Brina klausījās, cenšoties iedomāties, kā varētu izskatīties planēta, kuru klāj nevis okeāns, bet sauszeme, un piedevām šo sauszemi - pilsēta. Nevas iztēli nobremzēja tas, ka viņa nezināja, kā varētu izskatīties pilsēta uz sauszemes. Pilsēta, kas sastāv no ēkām. Un tad vēl Kurmītis nākot no planētas, kur ir nemitīgas zemestrīces un daudz vulkānu. Nu, vismaz vārdu "vulkāns" Brina zināja. Tādi bija arī uz Nevas. Tiesa, dziļi zem ūdens.

Nē, nezinu un neprotu. - Brina atsaucās jautājumam par Nerisa pēkšņo pazušanu. Tur jau bija vēl citas dīvainības arī, kā piemēram, mantu lādes izvilkšana no tukša gaisa. Nācās pagaidām šādus faktus vienkārši krāt prātā. Jo saprast - tur vajag zināšanas. Zināšanu nebija.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 03.04.2017 20:11

Bija visai grūti iet pa mežu un nekam nepieskarties. Lai arī kā necenstos izvairīties, ik pa brīdim sejā stiepās kāds zars, vai kāds krūms noglaudās gar roku.
Brina secināja, ka lielākā daļa no savāktajiem paraugiem bija nekaitīgi viņai. Vienkārši lapas. Tās nebija indīgas, ja tās apēstu. Viena no lapām gadījas nepatīkama uz tausti. Tā dzēla un vietās, kur lapa bija pieskārusies, pēc tam parādījās kņudošu apsārtumi. Taču arī šīs lapas nebija indīgas un nekas slikts nenotiktu, ja tās apēstu. Tikai... varbūt ne tā, pa taisno no krūma, jo varbūt arī mutē tās atstātu kņudinošo sajūtu. Un pakasīt mutes iekšpusi varētu būt visai grūti.
Arī ogas bija manāmas. Tās, kuras spilgti sarkanākas, tās bija tās, par kurām arhimags bija minējis, ka varētu izraisīt halucinācijas. Tad vēl pa ceļam gadījās krūms, kuram bija melnas ogas. Tās Brinai šķita indīgas. Lai gan izskatījās ļoti apetelīgas un skaistas.

Deinai paveicās. Lapa, kuru viņa norāva un saberzēja pirkstos vienkārši izšķīda izdalot nelielu daudzumu sulas. Kas patiesībā diezgan jauki smaržoja.

Savukārt Rendijam, ložņājot pa krūmiem, un kabinot nost šalli no zariem, pamanījās, ka daži no krūmiem bija apveltīti ar asiem dzelkšņiem un kad to zari ieķērās suņa kažociņā un viņam skrienot tālāk, daļa no kažoka pērnās villas, kumšķiem palika uz krūma dzelkšņiem.

Tiem kas nebija pieraduši iet tālu un ilgi, nācās secināt, ka iešana tas tāds nogurdinošs pasākums. Īpaši ja vēl kājās bija ne pārāk piemēroti apavi. Arvien vairāk mācās virsū zari un kājas grima dziļāk zemē. Zeme kļuva mitrāka. Un ar savādu zaļu augu pārklāta. Tas bija mīksts kā paklājs un tajā kājas iegrima līdz pat potītēm, ap pēdu savelkoties slapjumam. It kā būtu iekāpts peļķē.
Arī vēsums pieņēmās spēkā. Palika krēslaināks un tas tumšais sils, kurš rādījās iešanas virzienā, nemaz neatgādināja jauko, zaļo pļaviņu, kurā biedri bija sevi atraduši pamostamies.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 03.04.2017 20:47

Brina jutās tīri apmierināta, ka vairums augu nav bīstami. Tiesa, visādi krūmi un zāles te bija saauguši tik biezi, ka neviļus varēja vienkārši saskrāpēties. Izlīdusi caur kārtējo spuraino zaļumu puduri, neva apstājās, pēdām iegrimstot sūnveidīgu augu slapjajā paklājā. Ne aukstums, ne slapjums nevai netraucēja, toties te pavsam blakus bija krūms ar melnām ogām. Tāds jau pa ceļam bija sastapts, un Brina zināja, ka šīs ogas labāk neēst. Katram gadījumam viņa pastiepa roku uz krūma pusi, - Tās ogas ir indīgas.

Auga ar kodīgo sulu te tuvumā nebija, kas bija labi. Labi bija arī tas, ka neva atpazina vienu no (vismaz viņai) ēdamajiem augiem. Brina pat zināja, ka tas viņai garšos. Vai garšotu citiem? Nav zināms. Brina saplūca ēdamās lapas un sāka tās ēst kā skābenes.

Par to, vai ir vērts brist uz priekšu slapjumā, Brina savas domas neizteica. Viņai ūdens nepavisam netraucēja, bet sieviete nojauta, ja citiem gan labāk patiktu sausas vietas. Lai tad arī lemj.

Iesūtīja: Jormungandrs ; laiks: 04.04.2017 09:12

Pati tu esi indīga. Jarno zem deguna bubināja, īsti necensdamies vārdiem dot spēku izskanēt skaļāk. Viņš vienkārši bija sapīcis. Slapjām čībām, saskrāpējies, pārguris un pavisam noteikti īgns. Nu, tādā stāvoklī, lai apsvērtu iespēju, ka patiesībā tās arī bija tās ogas, par kurām Neriss bija runājis, tikai Brina negribēja dalīties. Tas būtu iespējams.

Bet kaut kā... nu. Kaut kā viņš nespēja paklausīt spītam un patiešām ierīt melnās ogas. Nu nevarēja. Gribējās, bet tā līdz galam puisis tomēr neticēja, ka Brina šoreiz melotu. Tikai šoreiz gan. Viņš sievietei pavisam noteikti neuzticējās. Viņa izskatījās pēc nodevējas.
Kāds prot iekurt uguni? No... uh... ūdens? galu galā, Jarno stāvēja maskētā peļķē. Neizskatījās, ka kaut kur tuvumā būtu kas sauss vai degošs, bet ej nu sazini ar visādiem frīkiem. Katrā ziņā, palika auksti. Un tumši. Un tā kā Jarno nebija pilnīgi nekā, ko uzlaist gaisā... Lai gan. Viņš bija ievērojis, ka vienam no biedriem tā kā bija līdzi kaut kādas ierīces. Varbūt viņš varētu kādu aizņemties? Uz neatgriešanu?

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 04.04.2017 09:43

- Dīvainas gan jums tur tās siltumnīcas, - Kurmītis komentēja nezāļu graušanas ar zobiem pasākumu, - kāpēc tur jāaudzē nezāles?
Tā jau bija izšķērdība - jau tā tik grūti iekopjamā vietā audzēt kaut ko nelietderīgu. To viņš nekādi nespēja saprast. Tiesa, tepat auga visādi laksti, kuriem viņš nezināja ne nosaukumu, ne to, ko tā dara, auga tāpat vien, nevienam, kā izskatās. Ko tādu atkal Kurmītis nebija piedzīvojis.

Jo tālāk viņi gāja, jo vairāk tas atgādināja brišanu. Un vēl tās ogas, kas esot indīgas. Indīgas! Kurmītis piebrida tuvāk paskatīties, kādas tās īsti izskatās, lai nejauši neiegrābtos.
Viņa tik labie zābaki pamazām sāka uzdot nevienlīdzīgo cīņu ar slapjumu, jo bija vairāk paredzēti dažādiem sausiem apvidiem, ne peļķēm. Auksti puisim nebija, tumsa netraucēja un ja ne slapjās kājas, varētu justies pavisam labi.
- Aha. Paldies, Brina, - tad tādas glītas tās melnās ogas ir, kuras labāk neaiztikt.

- Es neprotu iedegt uguni, - Kurmītis atsaucās Jarno, - jūs kāds ēst negribat? Man ir tie cepumi.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 04.04.2017 09:57

Sākumā Rendijs bija vainojis pats sevi, ka nemācējis apiet krūmus un ieāķējis tur šalli. Pēc tam viņš sapīka un vainoja mežu, ka tas bija saaudzis ciešs un brikšņains, ka pat viņa salīdzinoši nelielajam augumam ne vienmēr bija vietas, kur ērti iziet caur zariem. Tomēr pamazām ar katru soli Rendijā atausa atmiņa, ka šalle jau iepriekš neuzvedās īsti adekvāti. Tā bija maģiska un vai nu kustējās pati vai to kāds kustināja. Kāds, kas savu apģērba gabalu bija tīši vai netīši pametis aiz muguras.

Nonācis pie šādas apziņas, Rendijs panāca pārējos un apskraidīja visus gājējus. Sarunas viņš dzirdēja, bet tajās nepiedalījās, jo mute bija pilna ar šalli un viņam bija svarīgāks uzdevums. Apskraidot svešiniekus, Rendijs katram no tiem piedāvāja paņemt atnesto apģērba gabalu. Ja kāds viņam nepievērsa uzmanību, tad viņš iebakstīja ciskā ar purnu. Kādam taču vajadzētu priecāties, ka Rendijs ir atnesis pazaudēto mantu.

OOC: Šalle var pa ceļam izpausties, un ja neaizāķē vai nenožmiedz Rendiju pa ceļam, tad varat brīvi iekļaut savos postos, ka Rendijs piedāvā šalli jūsu tēlam.

Iesūtīja: Jormungandrs ; laiks: 04.04.2017 10:30

Jarno skatiens izteica vairāk nekā vārdi. Nezāles neviens neaudzē. Tās pašas saaug. laikam jau viņiem bija ticis dumjākais kurmju variants, ja reiz nesaprata tik elementāras lietas. To viņš arī būtu pateicis. Ja ne fakts, ka Kurmim bija rijamais. Cepumiņi! Jarno gan nebija noskatījis, kādi tieši tie cepumi izskatījās, tādēļ viņš ļoti priecīgi un moži atsaucās Es gribu!

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 04.04.2017 10:57

- Mums aug tikai tas, ko paši iesējam, - Kurmītis saviesīgi paskaidroja, - Nezāles neviens nesēj, tāpēc nevienas nezāles nav. Pat nezinu, kā tādas izskatās.
Puisis paskatījās apkārt. Varbūt kā tas, kas te apkārt redzams? Visam tam taču nebija tāda pielietojuma, kā Kurmītis bija pieradis, vai ne? Bet viņš neprasīja skaļi.

Četrkājis pēkšņi pielēkšoja pavisam blakus un pat iebikstīja kājā, un Kurmītis salēcās. Jāsaka, viņam bija bail, jo puisis nekad nebija redzējis tādus četrkājus.
- Ē..., - viņš novilka, - Kā tevi sauc? Kas tu esi? - Kurmītis slepenībā cerēja, ka kāds to pateiks. Varētu taču kāds to arī zināt? Varbūt.
- Ko tu gribi? Tā nav mana šalle, - vismaz par kaut ko viņš bija drošs.

Labi, kas tur bija... paga, jā! Cepumi.
Kurmītis parakājās kabatā un izvilka kārbu. Attaisīja to un pastiepa Jarno virzienā. - Tie esot 'Burvja Biskvīti'. Ja nepatīk izskats, aiztaisi acis. Nekā cita tāpat nav.
Viņš pats paņēma vienu cepumu un sāka to grauzt. Nācās konstatēt, ka ēdams noteikti ir.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 04.04.2017 11:30

Rendijs mazliet samulsa, kad Kurmītis vispirms prasīja viņa vārdu, bet tā kā viņi nebija iepazinušies, tad Rendijs nolēma izlīdzēt. Joprojām turot zobos šalli, viņš atbildēja “Rendijs,” bet tā kā mute bija pilna ar vilnas izstrādājumu, tad tas izklausījās vairāk kā rūciens. Labāk viņš šobrīd nevarēja un mīlīgi piešķieba galvu.

Uzzinājis, ka šalle nepieder šim svešniekam, Rendijs aizdesoja tālāk pie nākamā tāpat piedāvāt atgūt pazaudēto īpašumu.

Iesūtīja: Jormungandrs ; laiks: 04.04.2017 11:43

Nu... patiesībā Jarno arī nezināja. Nezāles izskatās pēc nezālēm. viņš gudri paskaidroja, neko citu principā pateikt nevarēdams. Noklusēt nebija variants.

No suņa rūciena Jarno neko nesaprata, bet viņš saprata kaut ko citu. Loģiska dedukcija (man ir auksti -> suns dod šalli -> es paņemšu šalli un man vairs nebūs auksti) noveda līdz tam, ka viņš, sagaidījis suņa piedāvājumu, šalli arī labprāt grasījās savākt. Ja jau nevienam citam to nevajadzēja. Katrā ziņā, smaidu pa visu ģīmi, viņš pasniedzās pēc auduma gabala.

Cepumi, protams, neizskatījās pārāk labi. Jarno bija cerējis uz kaut ko krāsainu un skaistu, Sciona stilā. Bet vispār jau arī šim nebija ne vainas. Labāk par pārtiku, kas bija skolā pieejama. Vienu pagrābis, Jarno tajā iekodās. Un uzreiz saviebās. Olkari ēdiens parasti garšoja vai nu ne pēc kā, vai arī... nu. Ne šādi.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 04.04.2017 17:57

Četrkājainais matainis zobos atnesa plakantārpu un sāka to piedāvāt visiem pēc kārtas. Tā kā žiglajam nesējam nekas ļauns nebija noticis, Brina secināja, ka plakantārps nav indīgs. Bet viņa tomēr nopriecājās, ka tārpu gribēja ņemt Jarno, un līdz nevai tas nemaz netika.
Liekas, visi tā kā bija apstājušies, un Brina apsēdās zemē (tieši labi, ka slapjš) blakus (tīri garšīgajam!) augam un, laiski plūkdama un ēsdama tā lapas, ievaicājās, - Viņu sauc par Šalli? Jūs tādus pazīstat? - Nepārprotami bija skaidrs, ka Brina vārdu "šalle" izrunā ar lielo burtu. Par cepumiem neva neizrādīja nekādu interesi.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 04.04.2017 18:51

Vai nu šī bija labākā vieta, kur piesēst, tas droši vien palika līdz Smailei gājēju ziņā. Mitrais, mīkstais, tumši zaļais, kas sedza zemi bija ērts sēdēšanai, jo mīksts un tajā pat laikā par mīkstumu bija jāmaksā ar mitru pēcpusi.

Nerisa atstātie 'cepumiņi' garšoja pēc saceptiem salmiem. Ja vien kādam ko tādu bija gadījies ēst. Tie bija cieti, ilgi jākošļā un kumosi grūti norijami. Tomēr, iespējams, ka tam visam bija sava jēga. Proti, cepumiņus nevarēja apēst daudz un tie bija paredzēti kuņģa aizbāšanai patiešām sliktos laikos. Kad nekā cita ēdama pie rokas nebija. Nu, iespējams, ka šī bija tieši tāda situācija. Kad vienīgās alternatīvas bija nezināmas izcelsmes ogas krūmos, lapas no krūmiem vai zāle.

Vai varbūt bija iespējams kaut ko nomedīt? It kā jau gaisā ik pa brīdim no viena koka uz citu pārlidoja pa kādam putnam.
Bet te... tagad, krūmi nočabēja pavisam netālu no biedriem. Tā gan nebija pārāk uzkrītoša čaboņa. Un nebija arī tā, ka kāds kratītu krūma zarus. Skaņa bija īsa un to pamanīt droši ka varēja tikai paši vērīgākie.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 04.04.2017 19:08

Rendijs jutās gandarīts, ka atradis šalles īpašnieku, tāpēc bez liekām ceremonijām grasījās to atdot Jarno. Bet tad viņš izdzirdēja kaut ko svarīgāku, kas lika uzbangot instinktiem. Atlaidis žokļus un ļaudams šallei krist, viņš apmetās otrādi un joņoja čabošā krūma virzienā. Lai kas tas arī nebūtu, Rendijam to vajadzēja atrast. Rotaļlieta, medījums vai uzbrucējs - Rendijs bija gatavs stāties pretī praktiski jebkam.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 04.04.2017 19:22

Kurmītis stāvēja kājās, juta kā mirkst viņa kājas un grauza cepumu. Tas bija tieši tik bezgaršīgs, kā arhimags bija teicis. Lai nu kādi tie cepumi bija, tas bija viss ēdamais, tāpēc puisis apdomīgi nobāza kārbiņu tad, kad neviens vairāk cepumus neņēma.
Medīt viņš nekādi neprata, un zeme neziņoja arī par to, ka te kas grasītos iebrukt, vismaz tā Kurmītis nosprieda, ka rūcošais četrkājis ir aizskrējis ķert kaut ko, lai kas tas būtu. Tas šķiet tā arī saucās - medības.
- Hei, tikai neķer, ja tas ir kāds mazulis! - Kurmītis iesaucās, itin nemaz nepadomādams, ka bļaustīties, ja tās ir medības, nekādi nevajadzētu. Kā gan lai viņš to zinātu? Toties puisis atcerējās, ka viņiem ir noliegts aiztikt mazuļus. Kādai-tur-dievietei vai kam tas nepatiktu.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 04.04.2017 21:52

Deina šalli neņēma, galu galā viņai pašai bija pietiekami drēbju mugurā, tiesa gan, tas neglāba kājas no samirkšanas un sieviete juta, kā aukstums piezogas pamazām klāt. No burvju cepumiņiem tumšmate gan atteicās, ja viņa nemaldījās somā vajadzēja būt sakaltušai maizei un kaut kādam nelielam žāvētam gaļas gabaliņam, tomēr skatiens pievērsās sunim, cerot, ka tas to nesaodīs un nesāks prasīt. Bet no otras puses, vai viņai būtu žēl? It kā nē. Tikai ja varēja iztikt bez ēšanas, tad Deina varēja paciesties, nebūtu jau pirmā reize.

- Nu... mana stihija ir uguns... - Viņa tā pavisam nedroši izmeta, neesot pārliecināta par sevi.
- Bet ja godīgi man ir problēmas kontrolēt manas spējas. Es baidos, ka es varētu nejauši nodedzināt vairāk kā nepieciešams. - Skatiens pievērsās kādam putniņam, kas pārlidoja pāri galvai un izskatījās diezgan ēdams un paliels.

Tumšmate nopūtās, viņa izlēma, ka varētu sākt ar kaut ko mazāku un... nomedīt pārtiku, ja to tā varēja saukt.
Sieviete veica ar rokām nedaudz sarežģītas kustības un mēģināja uzburt uguns lodi, kurai būtu jātrāpa lidojošajam putam, cerot, ka trāpot pie viena viņa to arī izceps.

- Turklāt mēs varam mēģināt savākt kaut ko sausu, un uztaisīt ugunskuru. - Šķiltavām līdzīgais priekšmets Deinai vēl bija kabatā, ja vien tas ceļojot no vienas pasaules uz otru nebija kaut kur izkritis.

Iesūtīja: Elernass ; laiks: 06.04.2017 17:16

Zāles un ogas nebija gluži Satas specialitāte, tāpēc viņš šajās sarunās neiesaistījās. Par teleportācijas spējām arī neviens nebija informēts.
Kad šķita, ka biedri ir nolēmuši šodien tālāk neiet viņš sāka raudzīties apkārt pēc kādas sausākas vietas, kad viņa uzmanību piesaistīja runas par uguni. Viņš sāka uzmanīgi vērot Deinas roku kustības.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 06.04.2017 23:38

Ar sausākas vietas atrašanu tā bija, kā bija. Satam nācās secināt, ka šī vieta no visai piemīlīgās meža pļaviņas lēnām, viņiem virzoties uz priekšu, virzienā, kurā it kā vajadzēja atrasties solītajai Pentaksa Smailei, bija pārtapusi visai purvainā un nemīlīgā vietā. Te vienkārši bija pārāk mitri. Un par to jau arī liecināja zem zābakiem žļurkstošais ūdens, biedriem sperot soļus.
Lieki piebilst, ka Jarno čības bija pavisam slapjas un kļuvušas aukstas un pretīgas. Tie, kam laimējās ar zābakiem kājās, tiem bija nedaudz labāk. Ja vien zābaki bija piemēroti arī slapjuma izturēšanai.

Diez vai uguns bumba bija piemērotākā burvestība putnu medīšanai. Deinas uzburtā maģija saskārās ar zemākajiem koku zariem, nemaz tiem neizkļūstot cauri un turpat eksplodēja līdz putnam nemaz nenonākot. Pār biedru galvām nobira degošu zaru un pelnu mākonis.
Savukārt putns pārlidoja pār slapjajā pleķītī sasēdošo galvām un skaļi ieķērcās. Teju vai kā pasmejoties par cilvēku neveiklajām medībām.
Oda pēc deguma. Un daži zari un viena koka stumbrs vēl joprojām nedaudz dūmoja.

Rendijs ieskrēja krūmos. Un Jarno, līdz ar to, bija ticis pie šalles.
Krūmos, kur bija norisinājusies savādā čaboņa, it kā nekā nebija. Tomēr suņa instinkti teica, ka te kaut kas ir. Kaut kas savāds. Viņu nekādi neatstāja sajūta, ka tiek novērots.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 07.04.2017 09:32

Instinktu vadīts Rendijs bija meties krūmos, pat nepadomādams, ka viņa pagaro spalvu zari plēsīs uz visām pusēm. Tomēr, nonācis iedomātajā mērķī, Rendijs bija vīlies. Te nekā nebija! Viņš klusi iesmilkstējās, un uz skausta sacēlās spalvas. Kaut kas nebija pareizi. Mežs nebija pareizs. Neredzēdams neko aizdomīgu vai bīstamu, Rendijs ieklausījās, cik nu varēja izšķirt no aizmugurē notiekošās kņadas. Viņš uzmanīgi paostīja gaisu. Oda pēc deguma, bet tas nāca no citas puses. Rendijs jau bija dzirdējis kādu pieminam uguni, un arī tagad skaņas liecināja, ka pārējie visdrīzāk ir ātri uzorganizējuši ugunskuru. Bet tas nebija tas, kas radīja nepatīkamo sajūtu. Rendijs ierūcās, piegrūda purnu pie zemes, saspicēja ausis un sāka pārmeklēt tuvējo apkārtni.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 07.04.2017 18:54

Kurmītis palika uz vietas, ar interesi vērodams, ko dara Deina. Nu tu re! Viņš gan tā nekādi nemācēja. No sievietes rokām aizlidoja uguns bumba, kuras rezultātā pār visu galvām nobira pamatīga izmēra ogles.
- Es gandrīz jūtos kā mājās, - Kurmītis secināja. Tur arī, ja pagadījies kāda vulkāna tuvumā, uz galvas bira ogles. Tiesa, peļķēs gan tur nebija jāstāv. Viņš nopurināja sev tikušos nodeguļus zemē, kur tie čūkstēdami apdzisa. Puisis vēl pārbaudīja, vai apģērbs vai mati nedeg, un tad vairāk uzmanības tam nepievērsa. Vēl kaut ko darīt viņš neiedomājās. Neprata jau izdzīvot neparastos savvaļas apstākļos un nemaz nezināja, kas būtu vai nebūtu jādara.

Četrkājis vēl kaut ko ņēmās pa krūmiem, bet Kurmītis nevarēja saskatīt, tieši ko. Tumsa netraucēja, bet tie krūmi gan nebija caurspīdīgi.
- Vai mēs paliekam te vai ejam tālāk? - puisis painteresējās. Lai gulētu, te bija pārlieku slapjš, vismaz viņam. Cepumi ieēsti, varētu brist tālāk.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 07.04.2017 19:10

Brina bija omulīgi sēdējusi slapjā laukumiņa malā un ēdusi "skābenes", kad meitene no planētas, kuru viscaur klāja pilsēta (nevis mežs), ar rokām gaisā uzmeta uguni. Blīkš! - un laukumiņā sabira degoši zari. Neva, lai arī viņai tieši nekas uz galvas nebira, uzlēca kājās un iemetās mežā, prom no uguns. Tikai apdegumu te kādam trūka! Viņa gan ātri attapās, apstājās un pagriezās, lai ietu atpakaļ. Vai varbūt doties uzreiz Pentaksa Smailes virzienā? Vismaz daži no ceļabiedriem bija bīstami. Bet... nē. Brina tomēr gāja atpakaļ, tikai šoreiz prātīgi apejot apkārt krūmiem, nevis laužoties cauri. Viņai iznāca mest dažu soļu līkumu uz to pusi, kur šņukurējās matainais četrkājis.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 09.04.2017 12:37

Šallei laikam nebija iebildumu pret nēsātāju nomaiņu. Tā bez ierunām ļāvās aplikties ap Jarno, un pieglaudās klāt viņa ķermenim. Lai kur div-un-četrkājainie biedri nebūtu saskārušies ar ūdeni, šallei likās pret to imūna. Tā bija silta kā pavasara saulīte un mīksta kā mākonis, un tikai pavisam nedaudz kņudināja ādu. Ja šalle būtu kaķis, tā murrātu, bet šalle neprata izrādīt emocijas. Tā vienkārši bija.

Pēkšņi virs galvas nogranda sprādziens. Šalle atdzīvojās un strauji un spēcīgi pavilka vienu no saviem galiem pretī liesmām, kā kobra, kas izslien savu galvu, skatoties uz čūsku dīdītāja stabuli.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 09.04.2017 16:34

Deinas izraisītais ogļu nogruvums beidzās un arī aizsvilušies zari vēl nedaudz padūmoja un tad pārstāja.

Toties Rendija un tagad arī Brinas ošņātajā laukumiņā, kaut kas vēl joprojām šķita aizdomīgi. Līdz pagāja pāris mirkļi un tad no trīs koku stumbriem, kas atradās pāris metru attālumā viens no otra, izkāpa trīs savādas radības. Tādi kā cilvēkveidīgi. Ar divām rokām un kājām. Taču garāki un prāvāki. To ķermeņi bija kā no koku mizas. Raupji un tumši. Rokas un kājas kā savītas no zariem, kas sapildītas ar sūnām, vecām lapām un skujām. Tie oda pēc satrūdējušām pērnajām lapām. Ja vien kāds no biedriem šādu smaku atpazina. Katrā ziņā nepatīkami.

Teju vai sinhroni, visi trīs lielie stāvi ierēcās, izpūzdami Brinas un Rendija virzienā trūdu smakas elpu un metās abiem virsū, sparīgi vēzēdami zarainās rokas suņa un sievietes virzienā. It kā gribētu tos sagrābt savās zaru ķetnās.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 09.04.2017 23:05

Pārējie biedri, tie kuri atradās nostāk un nebija vēl aizskrējuši krūmos meklēt savādo skaņu avotu, tie dzirdēja, ka no virziena, kurā bija aizskrējis Rendijs, atskanēja rēciens un tas pavisam noteikti neizklausījās ne pēc medībām, ne pēc draudzīgas apsveicināšanās.
Tur pavisam noteikti kaut kas grasījās notikt.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 10.04.2017 10:10

Rendijs bija uzmanīgi apošņājis kādu cini, meklējot svešas pēdas vai kāda nepazīstama dibena nospiedumu, kad apkārtne strauji mainījās un koki sāka kustēties. Aizdomas par to, ka mežs ir īpašs, atgriezās.

Rendijs brīdinoši ierūcās, tomēr izskatījās, ka koki nav vis baļķīši, kas nolēmuši apgāzties un atūsties. Tie izskatījās dzīvi un nebūt negrasījās apstāties pie Rendija brīdinājuma. Sapratis, ka savādie stumbri varētu apdraudēt ne tikai viņus divus, bet arī tālāk palikušos pārējos, Rendijs skaļi ierējās. Trūdu smārds viņu teju apdullināja, tomēr pēdējā brīdī Rendijam izdevās palekt malā un koka zars aizķēra tikai kušķi vilnas, kas ar asu dzēlienu atvadījās no Rendija ādas, liekot viņam sāpēs iekaukties.

Rendijs nemetās cīņā, cerot pieveikt milzīgās koku būtnes. Viņš raudzīja izvairīties no to ķetnām, pie reizes saceļot pēc iespējas lielāku jandāliņu, skaļi riedams un rūkdams. Ja izdotos koku uzmanību noturēt līdz brīdim, kad cīņā iesaistītos vēl kāds, tad varbūt pat varētu viņus patriekt vai sakaut. Viens Rendijs to noteikti nevarēja, tāpēc meta līkumus.

“Hei, te uzbrūk koki,” viņš uzsauca pārējiem. Rendija vārdi bija saprotami, un balss izklausījās gandrīz kā cilvēkam. “Palīgā!” viņš sauca, lekdams pāri kādam cinim. Piezemējoties un saprotot, ka tik vienkārši viss varētu nebūt, Rendijs iesaucās vēlreiz, šoreiz jau ar citu ziņojumu: “Slēpieties!” Pārējiem taču vajadzētu saprast! Viņi bija parastas divkāju būtnes un paši bija runājuši Rendijam saprotamā valodā. Par kokiem viņš šādu spriedumu gan nevarēja pieņemt, tāpēc brīžos, kad varēja, turpināja riet.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 10.04.2017 11:53

Brina nekliedza. Gluži vienkārši tāpēc, ka nebija tāda refleksa - briesmās kliegt. Tāpat neva pat nedomāja cīnīties ar tādiem atdzīvojušamies kokiem, jo tie bija pārāk lieli un pilnīgi nepazīstami. Kas to lai zina, uz ko tādi ir spējīgi? Sieviete pagriezās un metās prom pa savām pēdām, ne tieši uz laukumiņu, bet ar līkumu ap to. Skrienot viņa dzirdēja, kā matainais četrkājis starp rējieniem gluži saprotamā valodā sauc brīdnājuma vārdus. Tātad viņš spēj runāt arī - bet šobrīd Brina šo atklāsmi neapcerēja. Viņa ļoti ātri un veikli skrēja, cerēdama pazust no kokbūtņu redzamības lauka, lai tad pievienotos ceļabiedriem iesāņus.

Ja nu viņai tas ir izdevies, Brina ieskrēja pusapdegušiem zariem nobirušajā laukumiņā biedriem no mugurpuses un pievienoja četrkāja teiktajam savus vārdus, - Tur nāk trīs dzīvi koki! Šķiet, ka dusmīgi! - Izklausījās pilnīgi absurdi.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 10.04.2017 18:34

Troksnis, ko sacēla tie, kas aizgāja medīt, bija pārāk liels, lai tās joprojām varētu uzskatīt par medībām, tā Kurmītis nosprieda, izdzirdis kņadu. Šo secinājumu vēl vairāk apstiprināja sadzirdētie saucieni. Četrkājis sauca, ka koki uzbrūk un Brina teica, ka nākot trīs koki, kas esot dusmīgi.
Kurmītim nebija nekādas pieredzes ne ar kādiem kokiem, ne dusmīgiem, ne parastiem, kur nu vēl staigājošiem, arī ieroču viņam nebija nekādu.
- Hei! Kāds zina, ko darīt? - viņš iesaucās, skatoties uz to pusi, kur dusmīgajiem kokiem vajadzēja parādīties. Kurmīts jau tos redzētu par spīti pamazām nākošajai tumsai, bet ko darīt?
Acis pacēlās augšup, kur... ha! koki deg, izradās! Un kā viņš to nebija galvā salicis kopā? Ar to, kas tur augšā, noteikti nepietika, nekāda uguns nesanāk, bet vai tā meitene nevarēja uzburt vēl kādu uguns lodi?
- Deina, tu nevari nosvilināt tos uzbrucējus? - puisis pavaicāja, pats būdams gatavs ātri laisties lapās, ja kas.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 10.04.2017 19:20

Nevarētu teikt, ka uguns un pelnu mākonis būtu kaut kas jauns Deinas dzīvē, viņa nejutās vīlusies, kad uguns bumba netrāpīja putnam, tumšmate galu galā nebija no veiksmīgākajiem uguns magiem. Bet mēģināts nebija zaudēts.
Skatiens aizkavējās pie stumbra, kurš vēl kūpēja. - Es atvainojos. - Vārdi atskanēja negribīgi un klusi. Nevienam nepatika atzīt, ka ir kļūdījušies savos lēmumos.

Brinas paziņojums par dusmīgiem kokiem lika Deinai saraukt uzacis. Vai koki mēdza būt ļauni? Kā? Viņi tikai auga un un neko vairāk nedarīja.
Pirmajā brīdī sievietei šķita, ka tas ir kāds ļauns joks, kā visa šī pasaule, bet izdzirdot skaņas, kas nāca no tā virziena, kur atradās suns, tumšmates cerības tika izpostītas.
Deina juta, kā uztraukums iezagās sajūtās, viņa izjuta bailes un tā nebija pati labākā kombinācija. Tāpēc Kurmīša jautājumam tika noraidoši pamāts ar galvu un mājienu pavadīja skaļa siekalu norīšana it kā sievietes kakls būtu pilnībā izkaltis.
- Tā nav laba doma. - Tumšmate atkāpās pāris soļus no skaņas virziena. - Es varētu, bet man ir bail, ka arī jūs cietīsiet. Es balsoju par skriešanu. - Skriet viņa varēja. Un varbūt, tas būtu prātīgāk kā uzburt uguns sienu starp viņiem un visādiem citu pasauļu krīpiem.

Iesūtīja: Jormungandrs ; laiks: 10.04.2017 19:52

Ko tas nozīmēja? Stihija - uguns? Tas kaut kā aizdomīgi atgādināja testus, ko klasesbiedrenes reizēm pildīja. Lai atklātu, kāda veida mehānisms ir dvēseliski, vai kas viņas būtu, ja nebūtu viņas, un principā, tās bija pilnīgas muļķības. Jarno gan to noklusēja, baidīdamies, ka arī Deina, dzirdot skarbo patiesību, varētu mesties viņam virsū, asus nagus izstiepusi.
Vai, pie visiem rūsas pleķiem, iemestu viņam ar uguns lodi. Sasodīts! Bet, tajā pašā laikā, wow! Jarno, pats būdams tendēts uz smuki sprāgstošām lietām, pavisam noteikti izskatījās skata aizrauts.

Līdz saprata, ka viņam ir ticis ekstra apģērba gabals, un līdz ar to arī uz mirkli piemirsa par to, ka uguns lodes rezultāts nemaz tik smuks nav sanācis. vienalga. Ja kājas slapjas, tad vismaz kaklam silti. Pie tam, šī bija jaukākā un mīkstākā šalle, kādu Jarno jebkad bijis tas gods nēsāt. (viņš gan vispār reti nēsāja šalles, vai cepures, jo... nu. estētika?)
Bija. Bija jaukākā. Līdz vairs nebija. Rāvienam uz mirkli sekojis, Jarno parāvās uz atpakaļu. Un iegārdzās, šallei ap kaklu savelkoties cieši jo cieši. Līdz ar to, ka pūkainais, siltais jaukums viņu žņaudza, Jarno tā kā arī no sākuma nemaz nedzirdēja jandāliņu krūmos, un pat tad, kad sāka dzirdēt, beidzot atjēdzoties, ka vajag mēģināt šalli noķeksēt no kakla (vai atrast, kur tā aizķērusies), sacītais neizklausījās loģisks. Kādi vēl koki? Vai tiešām viņam jau sāka trūkt skābekļa, ka tādi murgi dzirdas?

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 10.04.2017 20:04

Šallei noteikti patika trokšņi un kņada. Viens juceklis vēl nebija lāgā paguvis beigties, kad no biezokņa tuvojās jau nākošais. Daudz nedomājot šalle enerģiski izstiepa otru savu pūkaino galu uz to pusi, no kurienes joņoja Rendijs ar staigājošiem kokiem, nepievēršot pārāk lielu uzmanību tam, kādu skādi kustība nodara Jarno kaklam. Šalle taču neko nevarēja darīt, ka divkājaiņa vārīgā ķermeņa daļa gadījās pa vidu visai rosībai.

Iesūtīja: Elernass ; laiks: 11.04.2017 15:53

Sata pagrieza galvu kņadas virzienā. Izskatījās, ka kaut kādi radījumi uzbruka dažiem no grupas.
Viņš gandrīz sajutās atvieglots, beidzot viņa domas bija novērstas no dīvainās apkārtnes un situācijas, kurā viņš bija nonācis.

Sata paspēra dažus soļus tuvāk, izstiepa roku tuvākā kokveidīgā radījuma virzienā un no pirkstu galiem izšāvās zilganbāli zibeņi. Mirklī, kad tie sasniedza mērķi, viņa lūpu kaktiņos iegūla nicīgs smīns.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 11.04.2017 19:01

Tomēr koki nāca. Lai arī cik tas absurdi neizklausītos. Tie sekoja Rendijam. Laikam jau tāpēc, ka četrkājis cēla lielāko troksni. Brina tā arī netika pamanīta un viņai bija iespējas pa apkārtceļu atgriezties pie biedriem, lai tos brīdinātu.

Kamēr pārējie prātoja ko un kā iesākt, dusmīgi noskaņotie koki tuvojās un jau bija atbriduši līdz laukumiņam, kurā atradās arī pārējie biedri. Tad nu arī citiem bija iespējas tos redzēt. Agresīvie koki bija visai prāvi un to spertie soļi - lieli. Pārāk ātri gan tie nebija. Un apskatot iespējas bēgt, iespējams, ka no dusmīgajiem stumbriem pat varētu aizbēgt. Bet tie draudīgi vicināja un stiepa savas zaru rokas pretī biedriem un ja tiem gadītos kādu sagrābt, tad likās, ka labi nebūs. Tas būtu kā tapt iespiestam starp diviem stumbriem.

Sata uzburtais zibens trāpīja pa tuvāk esošo koku. Zilgano gaismu ieskauts, tas sāka raustīties uz vietas un rēca. Kā varēja spriest, šāda izturēšanās viņam nepatika. Zibens apskādētais koks sāka dūmot un roku galos, esošie, sausākie zari sāka svilt ar atklātu liesmu. Bet nelikās, ka aizdegšanās koku apturētu, pēc brīža tas atsāka tuvoties biedru virzienā un nu jau stiepa virsū degošu zaru ķetnas tieši Satam.
Pārējie divi koki turpināja virzīties biedru virzienā. Viens no tiem par mērķi bija izraudzījies Kurmīti, otrs Deinu.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 12.04.2017 11:38

Lai arī kā Rendijs bija centies jandāliņu taisīt tālāk no pārējiem, tomēr riņķot pa mežu nebija pārāk ērti, un gribot negribot viņš ar visiem kokiem bija pietuvojies citu atrašanās vietai. Tomēr Rendijs nemitējās riet un sevi parādīt, jo izskatījās, ka uzmanības novēršana strādāja diezgan labi. Viņam pat sāka rasties pārliecība, ka tad, kad visi būs aizmukuši, arī viņš pats varētu visai veiksmīgi izlavierēt starp krūmiem un nozust.

Pēkšņi virs galvas nozibēja dzirksteles, un tuvākais koks vairs negrāba pēc Rendija pakaļas. Aši atskatījies un manīdams vienu no “savējiem”, Rendijs nedaudz atkāpās. Notiekošais pavisam noteikti izskatījās pēc maģijas.

Tiešas briesmas viņam pašam pagaidām nedraudēja, un pārējie laikam bija nolēmuši iesaistīties cīņā nevis mukt. Rendijs apmeta loku, noskatīja to koku, kurš izskatījās vistuvāk kādam no biedriem, un raudzīja tam iekost papēdī vai vismaz aizķert kādu zaru, lai mazliet patraucētu tuvošanos. Rendijs nekad nebija sastapies ar tik lielām dzīvām būtnēm, tāpēc īsti nespēja novērtēt, vai viņa paša nelielais augums un svars būtu pietiekams, lai tādu milzeni izsistu no līdzsvara, pat ja viņš karātos un vilktu no visa spēka. Tomēr dūšas netrūka!

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 12.04.2017 13:00

Sata šaudījās ar zibeņiem! Ko tādu Kurmītis nebija gaidījis un, aizskatījies uz degošo koku, viņš palaida garām brīdi, kad viens no atlikušajiem milzeņiem tuvojās viņam pašam. Attapis, ka labi nebūs, puisis laidās bēgt.
Koks jau stiepa savus zarus, un tad pēkšņi Kurmīša tur vairs nebija. Tā nebija teleportācija, puisis nepazuda vienā vietā un neuzradās otrā, bet pārvietošanās ātrums priekš cilvēka bija nedabīgi liels.
Kurmīša pirmais mērķis bija nokļūt laukā no klajumiņa Smailes virzienā un aizslēpties aiz, cerams, nekustīgiem kokiem. Tur viņš apstāsies un piesardzīgi pablenzīs, kas notiek ar pārējiem.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 12.04.2017 13:49

Brina stāvēja visiem aizmugurē un pēc brīža saprata, ka tieši viņai virsū neviens nebrūk. Tomēr īsti laika izdomāt, ko darīt, arī nebija - staigājošie koki neganti vicinājās ar zariem, viens pat ar degošiem, un neizskatījās, ka grasītos beigt. Skat, puisis, kurš teica, ka viņu drīkstot saukt par Kurmīti, jau ļoti veikli kaut kur pazuda. Sata, kurš bija aizdedzinājis koku, joprojām bija tepat, un citi, šķiet, arī, cik nu varēja redzēt.

Kāpēc viņi uzbrūk? Neva atkal paskrēja sānis uz laukumiņa malu (lai varētu ātri iemukt mežā, ja kas) un uzsauca tuvākajam dzīvajam kokam, - Kāpēc jūs mums uzbrūkat? Jums te zeme pārāk liesa vai kāpuri lapas noēduši? - Šoreiz Brinas balss bija pat ļoti skaļa. Mēģināts nav zaudēts. Drošsirdīgais četrkājis bija saprotami runājis, tad kāpēc arī koki to nespētu? Īstenībā Brina varētu mēģināt atrisināt abas pieminētās "koku" problēmas, lai gan tas, protams, prasītu laiku.

Iesūtīja: Elernass ; laiks: 12.04.2017 16:09

Sāpju rēciens bija kā mūzika Satas ausīm. Viņš turpināja ar vienu roku uzturēt zibeni, otrā ar klusu Hss.... iedegās sarkans gaismas zobena asmens.
Sata pilnīgi noteikti negrasījās atkāpties. Viņš uzturēja zibens intensitāti un gaidīja, vai "koks" tiks tam cauri līdz gaismas zobenam.

Izskatījās, ka kokveidīgi radījumi pilnīgi noteikti nebija tajā kategorijā, ar ko viņa acīs būtu vērts vest pārrunas.



Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 12.04.2017 17:49

Deinas skatiens pārslīdēja pār biedriem, cenšoties izdomāt labāko risinājumu, bet laikam jau daļa bija izvēlējusies cīnīties. Vismaz zibeņiem pāršķeļot gaisu tā izskatījās. Tā noteikti bija spēcīga maģija, bet ne pietiekami, lai koku apturētu pilnībā.
Sieviete savēzēja rokas un mēģināja uzburt vēl vienu uguns lodi, kurai vajadzēja traukties pretī tam kokam, kas mēģināja viņai tuvoties. Ja nesanāks būs jāseko Kurmīša piemēram un jābēg.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 12.04.2017 18:56

Ja Sata ieklausītos rūpīgāk, īsti nevarētu saprast vai tas, ko sazibeņotais koks izdvesa bija sāpju brēcieni, vai dusmu. Lai nu kā, savādo radību tas neapturēja un lai arī lēnāk, tā tomēr neatlaidīgi stūmās uz priekšu, tuvāk Satam. Jā, koks bija apsvilis un kūpēja. Bet neskatoties uz zibens nodarītajiem postījumiem, beigās koks bija pietuvojies Satam un atvēzēja abas savas svilstošās zaru ķetnas, lai iegāztu jauneklim sirsnīgi pa ribām.

Koks, kurš sekoja Monam, laikam jau uzskatīja, ka savu upuri notvēris. Un kad tas savēzēja un sasita savas zaru rokas, atskanēja visai dobjš blīkšķis. Taču Mons jau bija gabalā un agresīvais koks apjucis grozījās apkārt, jo laikam jau apjauta, ka tomēr neko savās zaru spīlēs nav izdevies notvert. Bez tam, noskatītais upuris bija pazudis. Vietā, kur Kurmītis bija nonācis, it kā tieši nekas neapdraudēja. Taču puisim pastāvot mirklīti ilgāk, viņš secināja, ka viņa kājas jau līdz potītēm ir iegrimušas dubļainā masā un viņš lēnām, bet nenovēršami grimst dziļāk.
Ā, re... un tuvumā apjukušajam kokam ierunājās Brina.
Koks gan sievietei neko neatbildēja, taču bija atradis sev jaunu upuri un sāka lēnām bīdīties Brinas virzienā, vicinot zarainās ķetnas. Viņš kaut ko rūca un rēca. Bet tas nebija nekas tāds, ko Brina saprastu un nelikās arī, ka agresīvie koki sarunātos savā starpā. Tie katrā ziņā, īsti neatstāja inteliģentu būtņu iespaidu.

Pirms koks sāka čāpot Brinas virzienā, Rendijam bija izdevies iekosties kādā no izaugumiem, kurus, jā, varēja uzskatīt par būtnes papēžiem. Nelikās gan, ka koks to īpaši mana un necentās no suņa atbrīvoties. Taču kad mainīja savu ceļu no Mona pie Brinas, viņš vienkārši suni vilka līdzi. Līdz izaugums, kurā suns bija iekrampējies, ar brakšķi nolūza un palika sunim mutē. Tiesa, tas tikai uz īsu mirkli. Jau pēc mirkļa Rendijs sajuta, ka viņa mute ir pilna ar zemi. Nu tā, it kā viņš būtu ar muti vienkārši iekodies tepat esošajā zemē.

Deinas raidītā ugunslode būtu trāpījusi garām, taču kokam kaut kas samisējās, un viņš pastreipuļoja pāris soļus sānus un saskrējās tieši ar meitenes raidīto maģiju. Ar skaļu BUMS ugunslode izsķīda pret agresīvā koka stumbru un tas aizdegās. Taču arī te bija līdzīga problēma, kā Satam. Lai arī koks dega, tas nebūt nebija apturēts. Un rūcoši brēcošas skaņas izdodot tas lēnām bīdījās uz priekšu, tuvāk Deinai un vicināja savas svilstošās zaru ķetnas.

Viens no zariem, pie kura bija pieķērusies šalle, ar vienu no saviem galiem, ar krakšķi nolūza. Līdz ar to, Jarno kakls vismaz uz mirkli kļuva brīvāks. Ļaujot jauneklim vismaz pāris reizes ievilkt elpu.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 12.04.2017 19:20

Rendijs bija visam jūklim pa vidu, un tomēr tieši neviens viņam neuzbruka, tāpēc varēja kādu brīdi pakarāties koka papēdī. Kad tas atdalījās, iznākums bija negaidīts. Ja tas būtu bijis parasts koka gabals, Rendijs varētu doties pēc nākamā, bet tas izšķīda tā, it kā uzbrucējs patiesībā būtu vien zemes pika.

Izspļāvis zemes kušķi, Rendijs sapurināja galvu, lai tiktu vaļā no atlikušajām smiltīm. “Eu, tie koki ir sapuvuši!” viņš uzsauca, ja nu kādam tāda informācija noderētu. “Zeme vien paliek pāri.” Nekādas izcilās bioloģijas zināšanas Rendijam nebija, tāpēc trūdi un zeme viņam bija gandrīz viens un tas pats. Abi taču pieķēzīja muti.

Ja ar citiem Rendijs bija sācis runāties viņiem saprotamā valodā, tad ar sevi gan viņš komunicēja savādāk. “Es tev parādīšu, vecais dubļu pikuci, sapuvušais baļķi!” Teiktais tikai daļēji atgādināja vārdus, un neuzmanīgam klausītājam varētu šķist kā savdabīgs rūciens-rējiens. Rendiju tas nekā neapturēja, un viņš metās virsū iekostajam kokam, kožot un raujot tās pašas kājas gabalus, ko varēja aizsniegt.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 12.04.2017 20:02

Staigājošais koks pagriezās pret Brinu, bet ne jau lai mierīgi parunātos. Tas vicinājās ar zariem, cenšoties nevai iesist. Brīdi, pirms Brina pagriezās un metās iekšā mežā, viņa ieraudzīja, kā četrkājis nolauž gabalu no koka "papēža", un ka tāds pats rezultāts ir šalles aizķērienam aiz otra koka zara. Brina, izskrienot starp diviem tuvu augošiem parastiem kokiem, sadzirdēja arī vārdus par to, ka koki ir sapuvuši.

Daudz tas gan nevai nelīdzēja, jo viņai nebija nekāda cērtamā. Nāksies iztikt ar mānīšanos, kuras sākums bija nupat paveiktā izskriešana starp diviem tuvu esošiem koku stumbriem. Tas, dzīvais koks, izturējās pagalam muļķīgi, un varēja cerēt, ka nāks tieši Brinai pakaļ. Cauri (zaru dēļ) netiks, apgriezties uzreiz (ja palaimēsies, un kāds zars būs ticis koku stumbru starpā) arī nevarēs. Tad neva bija nodomājusi apskriet kauslīgajam kokam apkārt un lauzt tā zarus, cik spēka.

Iesūtīja: Axel ; laiks: 12.04.2017 20:36

Kādu laiku Tieliikh bija mierīgi gulējis Satas kabatā un nekādas dzīvības pazīmes neizrādīja. Tad, kad apkārt sākās cīņa ar kokiem, viņš lika lietā iepriekš savākto enerģiju. Mainot gravitācijas lauku, Tieliikh radīja ap Satu tādu kā vairogu - neviens nevarēja pieskarties vai pievirzīties Satam tuvāk par rokas attālumu. Tā, lai siths pats būtu drošībā, bet viņa gaismas zobens varētu sniegties ārpus vairoga. Tieliikh bija jāsargā savs nēsātājs. Viņš šo informāciju nodeva Satam, lai tas zinātu, ka ir droši pasargāts no fiziska uzbrukuma.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 12.04.2017 20:39

Nu skaisti! Mons bija izmucis, un viņš iekšķīgi nodrebinājās dzirdot, ar kādu spēku koks sasita zarus, kas bija domāti viņa samalšanai miltos. Vai kā tā.
Izskatījās, ka citiem arī nekas liels nekait un re nu! tie koki salūstot pārvēršoties par zemi!
Ko ar šo informāciju darīt, Kurmītis nezināja, jo viņam nebija itin nekādu ieroču, pat kabatas nazīša nē.
Viņš grasījās mierīgi te pastāvēt vēl, vai, nē, labāk paiet vēl mazliet tālāk, līdz, mēģinot spert soli, gandrīz nožāvās zemē. Zābaki bija iegrimuši līdz potītēm. Nu kas tas ir! Kurmītis nošņācās un centās izvilkt kājas laukā. Te acīmredzami nevarēja stāvēt uz vietas, te bija jāmīņājas kā tiem, kas staigāja pa plūstošajām smiltīm. Tad negrima, cik viņš par to zināja. Ja savādāk nevarēs, būs jāliekas guļus. Tad taču negrims, ne? Turklāt tā varēs sajust zemi - kāpēc tā te tā uzvedas?
Tā Kurmītis arī izdarīja. Kamēr viņam koki gluži virsū nebrien, viņš nolikās guļus un mēģināja sajust zemi.

Iesūtīja: Elernass ; laiks: 13.04.2017 18:28

"Koks" izrādījās vairāk izturīgs, nekā ātrs.
Sata pārtrauca mest zibeņus, tā vietā viņš pēkšņi palecās. Šķita, ka lēciena vidū viņš atspērās no tukša gaisa un nākamajā mirklī jau meta salto pāri "kokam", lai piezemētos tā aizmugurē.
Atrodoties virs koka Sata mēģināja ar gaismas zobenu nocirst kādu no uzbrucēja zariem.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 18.04.2017 07:55

Protams, Deinas koks ne ar ko neatšķīrās no Sata uzbrucēja. Viņa gan vairāk bija pārsteigta par to, ka tumšmates raidītā maģija tomēr bija trāpījusi kokam, kaut vai to nedaudz aizdedzinot, bet ne iznīcinot. Neko vairāk sieviete nevarēja izdarīt.

Viņa palūkojās uz Satu, skatienam kavējoties pie gaismas zobena, neko tādu Deina nebija redzējusi līdz šim.
- Es viena netikšu galā ar koku. - Tas teju bija kā aicinājums princim baltā zirgā glābt viņu no briesmām.

Atkāpusies nedaudz uz aizmuguri, tumšmate mēģināja uzburt vēl vienu uguns lodi, kuru aizsūtīt staigājošā koka virzienā. Tiesa gan, šoreiz sieviete centās vairāk tēmēt, kā paļauties uz pliku veiksmi.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 21.04.2017 20:44

Īgnā koka papeži, ja tā tos varēja nosaukt, brakšķēdami lūza starp Rendija žokļiem. Taču kaut kā suņuku nepameta sajūta, ka tas ir par maz. Un tā, viens pats, viņš lielo pretinieku nenogāzīs gar zemi. Piedevām, arī nelikās, ka daļu atdalīšana izraisītu kokam kaut kādas sāpes vai ciešanas. Bet tam viennozīmīgi nepatika Rendija cīnīšanās un koks sparīgi centās uzmīt uz suņa ar savām sakņainajām kājām.
Bet kopumā uzbrucēja uzmanība bija vairāk veltīta nevai. Un jā, Brinas novērojums bija pareizs, uzbrucējs nebija pārāk saprātīgs. Un tas sekojot nevai, ātri vien iekrita sievietes viltīgi izdomātajās lamatās. Uzbrucējs iesprūda starp kokiem. Un brīkšķēdami brakšķēdams centās izlauzties no stāvošo koku gūsta. Bet tikmēr Rendijam pavērās daudz lielākas iespējas brīvāk un bez draudiem tapt samītam, plosīt nejaukā uzbrucēja papēžus. Bet Brina tam lauza zarus, kas viegli krakšķēdami atdalījās un praktiski tūlīt pat arī saira pīšļos.
Kokam tā arī neizdevās izlocīties no sava gūsta. Apkošļāts un aplauzīts tas saguma arvien vairāk, līdz vienā mirklī vienkārši saira pīšļos. Un par nejauko uzbrucēju liecināja tikai trūdu čupa uz zemes.

Tieliikh izstaroja enerģiju pasargādams savu gādīgo nēsātāju un Sata augumu bija ieskāvis gaiši zilas gaismas mirgojošs vairogs. Enerģija pulsēja vairogā un akmens teica, ka tagad Sata esot neievainojams. Iespējams, ka tā arī bija. Katrā ziņā, neviens no uzbrucēja zariem cauri vairogam netika.
Sata lēciens izskatījās iespaidīgi. To noteikti arī varēja ierakstīt maģijas lauciņā. Jo kā gan savādāk jauneklis spētu uzlēkt tik augstu un atsperties uz... gaisa. It kā viņam vien zināmā vietā atrastos kāds neredzams pakāpiens.
Lai nu kā... Sata vēziens ar gaismas zobenu bija veiksmīgs un viņš atdalīja krietnu daudzumu zaru, teju vai pārcērtot neganto uzbrucēju uz pusēm. Līdzīgi kā Brinas un Rendija koks, arī šis sabira trūdu čupā.

Deinas otrā uzburtā ugunslode pašāvās uzbrucējam garām un ietriecās kādā citā kokā, kurš mierīgi auga un kuplināja šīs pasaules mežu. Tā sacīt neko ļaunu nedarot. Vai vismaz neko uzkrītoši ļaunu. Ko tādu, ko biedri varētu pamanīt. Tagad šī koka miza aizsvilās un sāka viegli dūmot. Tiesa, ugunslodes saskaršanās brīdī ar statīvo koku, atkal notika maza izmēra eksplozija un daļa dzirksteļu aizleca arī uz negantā uzbrucēja pusi un aizsvilināja vēl kādu no tā zariem. Bet tas gan neganto koku neapturēja. Tas lēni, bet pārliecinoši tuvojās Deinai, sparīgi burkšķēdams un savus apsvilušos zarus vicinādams.
Tie arvien tuvāk vicinājās sievietes sejai un viņas plandošajiem matiem.

Mons tā īsti nevarēja saprast. Jā, it kā apguļoties likās, ka negrimst tik ļoti, kā stāvot kājās. Taču... apguļoties, puiša apģērbs kļuva slapjš un nepatīkams. Pat ja puisim aukstums netraucēja, tik un tā. Vietā, kur Kurmītis bija apgūlies ūdens bija glumi duļķains un tāds tas sasūcās viņa apģērbā.
Bet zeme... Nu, tā te bija un to varēja sajust. Jā. Kāpēc tā te bija tāda? Nu, zemē ieklausoties, Mons nesajuta neko nepareizu. Šī vienkārši bija tāda vieta. Vai precīzāk izsakoties, viņi bija iegājuši purvā. Purvi bija normāla dabas parādība. Šajā vietā bija daudz ūdens un jā, arī vietas, kurās varēja iegrimt tā, ka izrāpties bez citu palīdzības būtu visai grūti. Iespējams, ka vajadzēja pameklēt kādu citu ceļu. Jo viss šis mežs tāds nebija. Nu, bet par to jau biedri paši bija paspējuši pārliecināties. Pirms tam taču bija iets par pavisam parastu, normālu meža zemes segumu.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 22.04.2017 11:35

Kurmītis gulēja zemē un bija aizņemts ar zemes izprašanu, reizē jūtot kā apģērbs kļūst nepatīkami slapjš. Viņš nekad nebija piedzīvojis atrašanos šādā slapjā vietā. Kur nu! Viņa mājās, ja brīvā dabā nogūlās zemē, drīzāk varēja vai nu piesalt pie akmeņiem vai arī piekust tiem klāt. Tādu purvu nebija. Skaidrs, ka tas bija pavisam savādi.
Kaut kur blakus netālu aiz kokiem atspīdēja zila gaisma, tad nozibsnīja sarkana, joprojām varēja dzirdēt, ka vismaz viens no kokiem tur klumzā apkārt.
Cerams, visi ir dzīvi! Mons nodomāja. No zemes vairāk neko nevarēja uzzināt. Bija skaidrs, ja jāpaiet kaut kur sāņus vai pat atpakaļ, un tad jāmeklē cits ceļš, jo te uz priekšu varēja nogrimt apmēram tā, kā viņš pats gandrīz bija nogrimis. Gandrīz! Vēl jāpacīnās, lai tas būtu gandrīz! Mons piesardzīgi pagriezās, noķēpādamies ar dūņām vēl vairāk, tad guļus centās sasniegt kādu koku, kam pieķerties. Tepat blakus jau tie bija. Un tad slējās kājās, ar pēdām meklējot vietas, kur varētu nostāvēt ilgāk par dažām sekundēm. Štrunts par lielo, kauslīgo koku! Tiesa, Kurmītis tomēr uzmanīgi palūrēja, vai uzbrūkošais koka gabals nenāk tieši uz šo pusi. Ja nē, tad puisis piesardzīgi virzījās atpakaļ uz kautiņa vietu. Tu vismaz varēja nostāvēt. Un tad jau redzēs, ko tālāk.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 22.04.2017 20:36

Rendijs tik cītīgi pluinīja koku un mēģināja palikt dzīvs, ka brīdī, kad uzbrucējs sabirza trūdos, viņš palika stāvam ar vaļā muti. Tikai pēc brīža uzvaras apziņa sasniedza apziņu, liekot izslieties jo staltāk. Viņš bija uzvarējis!

Apkārtne vēl nebija norimusi. Palūkojoties sāņus, Rendijs manīja vēl vismaz vienu dzīvu koku. Sapurinājais galvu, lai nokratītu no mēles trūdošā koka paliekas, Rendijs bija gatavs turpināt iesākto. Bet vēl pirms doties pie palikušā koka un atkārtot acīmredzami veiksmīgo papēžu plucināšanu, Rendijs pietecēja pie trūdu čupas, pacēla pakaļkāju un atzīmēja, ka šis līķis bija viņa trofeja.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 23.04.2017 10:22

Šallei garām aizlidoja zibens. No meža iznāca jaunas būtnes, kas noteikti gribēja papildināt ceļotāju pulciņu. Un vismaz viena no tām aizdegās. Šalle izmisīgi staipījās uz visām interesantajām pusēm, lai tiktu tuvāk notikumu jūklim, līdz beidzot ar rāvienu tika vaļā no Jarno kakla un ieķērās dusmīgā koka zarā. Tad nākošais pārsteigums! Kaut kas sarkans un ļoti enerģisks atdalīja šalles vienīgo konstanti šajā juceklī no pārējā koka. Zaram krītot zemē, šalle izmantoja vēja pūsmu un devās tuvāk apskatīt sarkano un enerģisko, taču traucēja kaut kas zilgans un pēc izskata vēss, un kaut kādā ziņā neapturami interesants.

Šalle aplipa ap Tieliikh radīto gravitācijas lauku kārtīgā ielokā Satas acu augstumā, un, ja tai būtu acis, tā ziņkārīgi un bezkaunīgi blenztu Satam sejā.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 23.04.2017 12:25

Brina jau bija nogurusi, laužot zarus, jo dzīvais koks bija liels. Par laimi, tas pats sev nodarīja krietni vairāk pāri, iesprūstot un mežonīgi raustoties, nekā spēja nodarīt neva kopā ar mataino četrkāji. Brina jutās atvieglota, kad meža neradījums viss sabira trūdu kaudzē. Tātad tādus var šādi pieveikt. Brina to iegaumēja.

Pagriezusies ar skatu pret pļaviņu, neva ieraudzīja vēl vienu trūdu čupu, blakus kurai stāvēja Sata zilganā lodē, rokā turēdams spoži sarkanu nūju (?). Šis skats nebija īsti saprotams. Skaidrs bija tikai tas, ka vēl viens "koks" ir iznīcināts. Ko nevarēja teikt par trešo, kurš neatlaidīgi uzbruka Deinai, lai gan nu jau vairāki tā zari liesmoja. Brinai nepavisam negribējās tuvoties ne Satam, ne liesmojošajam "kokam". To, kas notiek ar Satu, neva nesaprata, savukārt liesmojošo koku viņa īsti nevēlējās mānīt lamatās, kā to bija izdarījusi ar nupat uzvarēto. Degošais koks var aizdedzināt mežu! Bet skriet tam šausmonim no aizmugures zarus lauzt... var apdedzināties.

Neva pagaidām palika mežmalā.

Iesūtīja: Elernass ; laiks: 23.04.2017 18:08

Satam visai veiksmīgo cīņas gaitu pēkšņi pārtrauca sejas priekšā uzradusies lupata.
Domās pateicies Tieliikh par aizsarglauku, kas bija pasargājis no satīšanās auduma gabalā, viņš piedāvāja Met to lupatu uz pēdējo koku, lai sapinās!.
Šo padomu Sata arī pats centās izpildīt, pirmkārt, jau mēģinot dabūt uzmācīgo šalli nost no acu līnijas.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 23.04.2017 21:28

Nevarēja noliegt, Deinai bija bail, viņas maģija kārtējo reizi nepaklausīja un aizšāvās savam upurim garām, atstājot tumšmati nejaukā situācijā. Viņa nevēlējās tikt uzdurta uz zariem, tāpēc sāka kāpties atpakaļ, cenšoties izvairīties no koka uzbrukumiem.
Protams, lai šis vakars būtu vēl labāks, viņas kājas aizķērās aiz netālu augošā koka saknes un sieviete mīksti, bet slapji piezemējās zemē uz sēžamvietas.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 23.04.2017 23:40

Uzmanīgi palūrot kaujas lauka virzienā, Mons secināja, ka neviens no uzbrucējiem tā īsti viņam pakaļ nebija nākuši. Laikam jau apslinkojušies, un nolēmuši savu uzmanību pievērst tuvākiem mērķiem. Uzmanīgi izrāpies no slapjākās vietas, viņš tā kā nokļuva uz cietākas virsmas un varēja doties atpakaļ pie biedriem, ja tā vēlējās.
Kurš tur dzīvs un kurš nē, no attāluma īsti redzēt nevarēja. Taču likās, ka uzbrucēju gan ir palicis mazāk. Tikai viens no lielajiem kokiem bija manāms. Un tas pats arī likās visai apsvilis un turpināja kūpēt.

Rendijs droši varēja iezīmēt savu trofeju. Neviens viņam netraucēja. Un pati trofeja arī neiebilda.
Pēdējais no uzbrucējiem turpināja kūpēt un arvien uzstājīgāk bīdījās Deinas virzienā. Teju vai kā sagaidot, kad meitene pakritīs. Zarainās rokas pastiepās Deinas virzienā un sapinās viņas matos.

Nevu vismaz pagaidām nekas neapdraudēja. Palikušais uzbrucējs bija aizņemts ar ugunslodes svaidošo meiteni un nevienam citam uzmanību nepievērsa.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 24.04.2017 14:16

Rendija pūliņi nevainagojās ar gluži tik ātriem panākumiem, kā viņš bija iecerējis. Dīrādams koka papēžus, viņš pamanīja, ka uzbrucēja mērķis ir sieviete, kas tieši nelaikā paklupa. Rendijs taču nevarēja to tā atstāt! No visa spēka ieskrējies, viņš leca, cenzdamies ieķerties un nokost vienu no koka rokām, kas grābstījās gar Deinas matiem. Viņš zināja, ka koks izjuktu, kad tiktu nokosts, tāpēc droši tēmēja uz rokas delmu, neniekojoties ar pirksteļiem.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 24.04.2017 18:16

Kliegt Bēdz!, jau acīmredzami bija par vēlu, tāpēc neva iesaucās - Lauz! Plēs! - un skrēja pāri laukumam, lai tomēr arī pati "paplūkātu" kauslīgo koku no mugurpuses. Tur bija vairāki nekūpoši zari, kurus Brina sāka lauzt.
Sieviete izturējās gana uzmanīgi, lai netrāpītos kāda resnāka zara vēziena ceļā. Un viņa bija gatava atkārtot iepriekš izdevušos lamatās ievilināšanas paņēmienu, ja koks pagrieztos un uzbruktu nevai. Vispār jau - arī tad, ja koks vismaz pagrieztos sāņus un nedraudētu uzkāpt virsū Deinai. Brina taču bija pārliecinājusies, ka pietiek kokam uzkliegt un palēkāt tā priekšā - un nesaprātīgais nejaucenis bez apdomas jozīs pakaļ.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 24.04.2017 18:26

Juceklis joprojām bija, mazliet tālāk slampāja vēl viens svilstošs milzenis, redzēja arī Satu, kuru ieskāva zilgans burbulis. Tad no turienes tā zilā gaisma! Perfekto burbuli gan pārtrauca tāda kā līnija kaut kur Satas sejas augstumā, bet Mons, kas nebija redzējis visu notiekošo, nesaprata, kas tas ir. Visādā ziņā liesmojošais koks netēmēja turp, tāpēc Kurmītis pievērsās vietai, kur notika uzbrukums. Tikai kam?
Kāds tur sēdēja zemē, tas bija skaidrs, un koka zari ir gauži cieti.
Turpat bija četrkājis un savādā sieviete, kas laikam jau plēsa to koku.

Kurmītis nedomāja daudz. Te, kur atkal varēja skriet, viņš, izmantojot savas iedzimtās dotības, zibenīgi centās nokļūt pie tā, kas tur zemē, lai tad to, kas tur zemē paķertu rokās un tikpat ātri rautu prom. To, ka zemē esošā mati vai kas cits varētu būt sapinies koka zaros vai kādā krūmā, to Mons neiedomājās.

Iesūtīja: Axel ; laiks: 24.04.2017 20:33

Apkārt notika cīņa, un Tieliikh ļoti labi juta dažus lielus siltuma avotus netālu no sevis. Nevar ļaut tai enerģijai pazust bez jēgas, nodomāja Tieliikh un pamēģināja savākt pēc iespējas vairāk no ugunsbumbas radītā siltuma.

Saņemot ziņu no Satas, Tieliikh modificēja savu gravitācijas lauku tā, lai pastumtu nost no sevis apkārt laukumam aptīto priekšmetu virzienā uz vienu no uzbrukošajām būtnēm. Tieliikh paziņoja Satam, kur taisās nostumt priekšmetu un ieteica sitham piekoriģēt virzienu labakam efektam. Tieliikh ieteica tēmēt pa koka acīm, ja Sata varēja tās atrast, bet pārējo atstāja sitha ziņā.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 25.04.2017 18:02

Deina vairs nesaprata, kas notiek, viņa centās piecelties, lai bēgtu prom, bet neveiksmīgi, rokas gluži instinktīvi aizsedza seju, paralēli mēģinot izraut savas matu pīckas no zarainajām ķepām. Viņa spirinājās pretī, vairs nesaprotot, kur ir drošība un kur ir briesmas. Šķita, ka tās ir it visur.
Arī Kurmīša pietuvošanos viņa nemanīja, tikai pār lūpām atskanēja kluss kliedziens. Tumšmate juta maģiju pulsējam dzīslās un šoreiz viņa cerēja, ka tā izdarīs darbu viņas vietā, gluži kā toreiz, kad Deina bija zaudējusi savaldīšanos. Labi, ka viņas pasaulē koku tikpat kā nebija.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 26.04.2017 18:42

Akmenim un Satam apvienojot spēkus, pa abiem viņi lika nabaga ziņkārīgajai šallei atrauties no vairoga un lidot pēdējā uzbrucēja virzienā. Kur tam bija acis, to gan bija visai grūti noteikt, taču ņemot vērā, ka staigājošais koks tomēr kaut kā grozījās, kā cenšoties saskatīt savus uzbrucējus, tad iespējams, ka ar kaut kādiem caurumiem jau viņš tomēr skatījās.
Lai nu kā... Šalle piezemējās koka zaros un tajos aizķērās. Tiesa, pats uzbrucējs gan tam nepievērsa uzmanību, jo tam bija citi, aktīvāki upuri.

Deinai likās, ka nu ir briesmas. Īpaši, kad koks sapiņķēja savus zarus viņas matos. Bet tad notika kaut kas negaidīts un meitene spēja tik vien kā sajust, ka tiek pacelta no zemes un zibenīgā atrumā aizrauta prom no koka tuvuma. Bailes, pārsteigums, adrenalīns un viņa pat īsti nepamanīja, ka koka zaros bija palikusi kāda šķipsniņa viņas matu. Bet kad pasaule atkal apstājās traukties, izrādījās, ka viņai blakus atrodas Kurmītis. Un kā varēja spriest, tad puisis bija Deinu izglābis no koka uzbrukuma.

Bet nīgrais koks, kurš tagad bija pazaudējis savu tiešo mērķi, sāka meklēt nākamo. Ā, un te jau tas bija. Rendijs, kurš ieķērās koka zarā. Suņuks laikam gan bija nedaudz pārrēķinājis savus spēkus. Jo zars, kurā iecirtās Rendija žokļi, tomēr nenolūza. Bet koks to sajuta un nu viņš sparīgi sāka vicināt zaru, kurā Rendijs bija iekodies. Tas bija visai traks lidojums, augšup un lejup. Bet ko darīt tālāk, to Rendijam bija pašam jāizdomā. Ja laistos vaļā, tas draudētu ar lidojumu un atsišanos pret zemi vai pirmo mērķi, kas viņu uzķertu. Bet palikt ieķērušamies zarā, tas atkal draudēja... to vēl nevarēja zināt ar ko.

Tā kā koks bija ļoti pārņemts ar Rendija plivināšanu pa gaisu, nevai viņš īsti uzmanību nepievērsa. Pat ja sieviete turpināja plūkāt tā zarus.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 26.04.2017 22:21

Kaut ko Rendijs bija pārrēķinājies, kad viņš joprojām karājās zarā, bet Deinu nekur vairs nemanīja. Ar katru rāvienu, ko koks izdarīja, Rendija žoklis iesmeldzās arvien vairāk. Ja tas sūda zars negribēja lūzt nost un pārvērsties par trūdu, tad Rendijs jau ne tik. Cenzdamies atrast brīdi, kad vēziens viņu pienesa tuvāk zemei, viņš atlaidās un krita. Labāk atsists dibens, nekā salauzts galvaskauss. Rendija plānos nebija padoties un bēgt, bet gan noskatīt kādu vieglāk noplēšanu papēdi.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 27.04.2017 09:16

Glābšanas plāns bija izdevies! Un, izrādās, tā bija Deina, ko viņš bija paķēris un aizstiepis prom. Labi, ka Kurmītis vispār bija ieprātojies kādam jozt pakaļ, jo pierast pie tā, ka citi spēj ko citu nekā spēj pats, viņam nevedās pārāk ātri. Jāsaka, pārlieku viegla viņa nebija, lai gan, kas to lai zina un ar ko lai salīdzina, jo Mons ikdienā meitenes apkārt nestaipīja. Viņa pasaulē arī meitenes, ja bija vajadzība, pārvietojās tikpat knaši kā Kurmītis.
- Vai viss kārtībā? - puisis ievaicājās, atlaizdams rokas, kas turēja burvi, tad paskatījās uz sasodīto koku, kas tagad mētāja spalvaino četrkāji. Trakums!
Nez, vai varētu izdoties pieskriet pie koka, tam kaut ko noplēst un ātri aizmukt? Droši vien, tikai Mons ar savām iedzimtajām spējām nebūt nevarēja tik ātri kustēties visu laiku. Bija kārtīgi jānovērtē, vai ir vērts. Drīzāk jāpavēro, vai nevajag vēl kādu paglābt beidzamajā brīdī. Teiksim, četrkāji, ja tas pēkšņi notrūktu no tā zara un lidotu neparedzamā virzienā.
Ja tā neveiksmīgi atgadās, Kurmītis skrien glābt nākošo no biedriem.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 27.04.2017 20:30

Brina turpināja lauzt koka zarus. Nejaucenis acīmredzami viņai nepievērsa uzmanību - kaut kas notika koka "sejas" pusē - tāpēc zari "mugurpusē" tikai kustējās, bet tieši neuzbruka. Tā bija laba izdevība tos aplauzīt. Kas īsti notika stumbra otrā pusē, to sieviete nepētīja. Brina tikai uzmanījās, lai nepalaistu garām brīdi, kad koks sagribētu par savu mērķi izvēlēties nevu.

Iesūtīja: Elernass ; laiks: 28.04.2017 17:54

Iedrošināts ar sākotnējiem rezultātiem, Sata nolēma attīstīt sadarbību ar Tieliikh
Ceļam to koku gaisā un triecam pret zemi viņš piedāvāja. Pēc tam siths koncentrējās uz pretinieku, lai ar Spēku atrautu to no zemes un paceltu vismaz divu tā augumu augstumā.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 28.04.2017 18:50

Sievietes rokas bija apvijušās ap Kurmīša kaklu, gluži kā turoties pie vienīgā glābšanas riņķa okeāna vidū, kuru plosa negantas vētras, tikai vētras izskatā šoreiz bija koks.
Ievilkusi pāris reizes elpu plaušās viņa nedaudz paliecās nostāk no puiša un ielūkojās viņa sejā. - Man liekas, ka jā. - Deina noteica tiklīdz kā puisis viņu bija atlaidis vaļā un viņa varēja pārslidināt savas plaukstas gar augumu pārbaudot vai uz tā nav koka radītas brūces. Šķita, ka arī mati nemaz tik diži nebija cietuši.

Atgūstot elpu un kontroli pār notiekošo, viņas nervu gali arī atslāba, neapdraudot vairs tik ļoti apkārtējos.
- Palīdzi pārējiem. - Viņa pasmaidīja Kurmītim un pamāja uz koka pusi, Deina baidījās riskēt kaut ko burt.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 28.04.2017 20:27

Aptaustot savu augumu, Deina secināja, ka it kā viss bija savās vietās un straujais pārvietošanās piedzīvojums, kā arī saķeršanās ar koku nebija nodarījusi neko vairāk kā vien izbīli. Turpat netālu zemē arī lēkāja viņas salamandra, pētot vai saimniecei viss ir kārtībā.

Rendijs tā kā jau pats bija sapratis, ka lidošana nav gluži viņa lieta. Un ka vajadzētu laisties vaļā kādā brīdī, kad tā tuvāk pie zemes. Nu, atlaidās arī. Bums! un suņuks sadzirdēja kaut ko nokrakšķam zem sevis. Par laimi tas gan bija tikai žagars, nevis viņa paša dibenkauls vai aste.

Koks turpināja svilt un laikam jau viņam tas nepatika. Tāpat kā nevas aplauztie zari un Rendija apkošļātie papēži. Viņš sāka sparīgāk vicināties un tā speciāli ne pa vienu netēmēja. Kur sanāca, tur blieza.
Un tad, pirms Brina bija paspējusi aizsniegties pēc nākamā laužamā zara un Rendijs noskatīt jaunu 'papēdi', uzbrūkošais koks pēkšņi pacēlās gaisā. Tā vienkārši! Kā izskatījās šiem kokiem piemita spēja arī lidot. Bet laikam jau tas nebija pārāk prātīgi mirklī, kad zari dega, jo šāda pārvietošanās koku aizdedzināja vēl vairāk un vienā brīdī: puff! tas sabirza pīšļos un nobira zemē. Tā īsti vairs nekas neliecināja, ka kaut kāds uzbrūkošs koks te bijis. Tik vien kā pīšļu kaudze zemē, kurai lēnām pakaļ planēja šalle. Tā smuki un graciozi. Nesteidzīgi.

Apkārt bija iestājies klusums. Vairs nekādu uzbrucēju vai agresīvu trokšņu. Viss bija mierīgi. Tik vien kā palicis vēl tumšāks. Un arī aukstāks.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 28.04.2017 21:56

Rendijs piezemējās ar žēlu smilkstu. Sākumā šķita, ka viņa dibens ir salūzis - ieplaisājis kā olas čaumala. Tomēr, apgriežoties uz sāna un lūkojot piecelties kājās, viņš sajuta, ka, lai arī pakaļa sāpēja, tā tomēr kustējās. Tātad - lauzta nebija.

Rendijs gan nebija pārliecināts, ka ar sāpošu un apdauzītu dibengalu viņam vairs gribēsies lekt pēc zariem, bet problēma atrisinājās pati no sevis. Koks vispirms pacēlās gaisā un tad kā tāds melns sniegs nobira pār viņiem. Iepriekš šādus specefektus viņš nebija novērojis.

Noskurinājis trūdus no saviem baltajiem kažoka apgabaliem un aši apskatījies apkārt, ka citu uzbrūkošu koku tuvumā nebija, Rendijs piekliboja pie trūdu kaudzes, noskatīja vietu, kur tā izskatījās vislielākā, un pacēla pakaļkāju. Neskatoties uz sāpēm, iezīmēšana bija svarīga lieta, un Rendijs labpatikā un gandarījumā pievēra acis, nemaz nemanīdams, tieši kur piezemējās šalle. Par to viņš bija pavisam aizmirsis. Viņš pabeidza čuru un ar pakaļkājām sparīgi aizkašņāja daļu trūdu nenosakāmā virzienā.

“Visi dzīvi?” Rendijs vaicāja pārējiem saprotamā valodā.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 29.04.2017 11:50

Kurmītis piekrītoši pamāja tā, ka garie, melnie mati nošūpojās vien. Jā, viņš palīdzēs! Bet sev par kaunu ņēma un nepaspēja. Notika kaut kas dīvains, proti, koks prata lidot! Koks! Un kamēr Mons brīnījās, tikmēr pūkainais četrkājis nokrita, nevis tapa Kurmīša izglābts. Sasodīts! Kurmīti pamazām pārņēma pārliecība, ka vismaz tie, kurus skrienam viņš bija redzējis, neskrien tik zibenīgi kā viņš pats. Ko tie pārējie, ko viņš nebija redzējis skrienam, tas palika nezināms.
Puisis nopētīja vietu, kurā viņi atradās, un skats nebija iepriecinošs - slapjš, ar trūdiem piebiris. Viņš paskatījās uz sevi - pats arī novāļājies kā tāds... nu, kā tāds... neviens salīdzinājums prātā nenāca, bet nu novāļājies nejēdzīgi.

- Izskatās, ka visi dzīvi! - Kurmītis atsaucās četrkājim, - Tev viss labi?
Redzēja taču, kā viņš nokrita. Šalle, kas cēli planēja lejup, nez vai ir spējīga sasisties, un citus lidojam Mons nebija pamanījis.

Nospriedis, ka te vairāk nav ko darīt, Kurmītis uzsauca visiem te esošajiem: - Mēs te nevaram iet tieši uz mērķi! Tur, priekšā ir purvs, kurā var nogrimt! Ir jāmeklē apkārtceļš!

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 29.04.2017 12:59

Brina sniedzās pēc kārtējā zara, bet to nesatvēra - koks negaidīti palēcās gaisā. Nu, vismaz pirmajā brīdī neva nodomāja, ka palēcās. Vēl pēc mirkļa kļuva skaidrs, ka koks strauji ceļas gaisā. Neko labu no tādām izdarībām negaidot, Brina pagriezās un metās skriet tā patālāk prom. Viņa nevēlējās tikt saplacināta, ja nu gadījumā koks kristu atpakaļ zemē.
Turpat aiz muguras kaut kas sāka švīkstēt un čabēt kā smags lietus. Šīs skaņas nevai lika atskatīties, un viņa saprata, ka "lidojošais" koks arī ir sabiris putekļos. Brina apstājās un apskatījās apkārt. Vairāk neviens koks virsū neskrēja. Tāpat likās, ka ceļabiedri - tie, kas redzami - visi kustās. - Man viss labi! - Viņa atsaucās četrkāja jautājumam.

No laukuma otras puses Kurmītis sauca, ka priekšā esot purvs, ka jāiet apkārt. Brinai purvs nebūtu traucēklis, bet viņa jau bija sapratusi, ka pārējie nāk no krietni sausākām pasaulēm. Tātad neva ies tur, kur citi var iziet.

Vai neviens nav cietis? - Brina pajautāja, nemaz īsti necerot, ka kāds atbildēs. Daži iepriekš bija taču nolieguši sev pieskarties, un neva neprata palīdzēt pa gabalu. - Brūces, sasitumi?

Iesūtīja: Romija ; laiks: 30.04.2017 08:55

Kamēr pārējie pamazām atguvās no notikušā, Rendijs izmantoja iespēju.

“Dibenu sasitu,” viņš teica saprotamā valodā un iesmilkstējās. Varētu jau iztikt tāpat, bet garu ceļu tomēr būtu patīkamāk mērot, ja pēcpuse nesāpētu. Viņš piekoboja pie Brinas un pagriezās tā, ka piespieda dibengalu sievietei pie kājas. Pagriezis galvu, Rendijs viņai pamāja. Acīm redzot, sāpīgākā vieta bija tā, kas piespiesta.

Tikmēr varēja pievērsties otram jautājumam. “Cik tas purvs liels?” viņš jautāja Kurmītim, ja jau tas teicās zinām. Tāds purvs kā līdz šim Rendiju pārāk neuztrauca, viņš varēja izlaipot pa ciņiem, bet, ja tur tālāk sāktos kaut kādas šausmas, tad droši vien visi cauri netiktu. Un nebija arī pārāk lielas vēlmes pa nakti peldēt svešā purvā. Ja vien tas būtu maziņš purviņš, tad vēda būtu mazāka. “Tas Nerrrriss,” viņš turpināja, pavelkot “r” burtu ilgāk, kas rezultātā izklausījās pēc rūciena. “Neko neteica, ka pa taisno aiziet nevar. Diez vai vajadzētu palikt te. Ja nu tie koki nāk vēl.” Rendijam neienāca prātā, ka varbūt šie bija tikai pirmie un tālāk viss mežss bija dzīvs. Lai arī gandarīts par divu koku nogalēšanu, viņš tomēr neplānoja visu nakti kauties.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 30.04.2017 10:22

Sāp, ja? - Ka nav salauzts, to Brina spēja pateikt pēc veida, kā četrkājis pienāca klāt. Un īstenībā neva nekādu atbildi negaidīja, tas bija tāds apstiprinošs teiciens, ka viņa ir sapratusi mataiņa problēmu.

Brina pieliecās un rūpīgi ar saviem slaidajiem pirkstiem izbužināja sāpīgo vietu - nevai vajadzēja pieskarties ādai, mati šobrīd bija traucējoši. Pēc īsa brītiņa viņa jau bija sapratusi, ka varēs palīdzēt. Gan vielas pret sāpēm, gan vielas, lai mazinātu satūkumu un ātrāk sadziedētu sasitumu, te bija letojamas tādas pašas, kā būtu uz Nevas. Ar vienu roku šķirstīdama četrkāja matus, ar otras plaukstas pamatni Brina ieberzēja palīdzības lūdzēja ādā zāles. - Drīz pāries, tikai nemazgā nost... kā tevi sauc? Mans vārds ir Brina. - Kaut kā ļoti neērti bija pat domās apzīmēt ceļabiedru par "mataino četrkāji".

Iesūtīja: Romija ; laiks: 30.04.2017 10:51

Brinas čubināšanās bija patīkama, lai arī visai neparasta ārstēšanas metode. Rendijs centās stāvēt pēc iespējas mierīgi, jo ciska joprojām bija jutīga.

“Rrrendus Berrrlingtons,” viņš rūcoši atbildēja, bet šoreiz tas nemaz neizklausījās draudīgi. “Rrrendijs. Prrrieks iepazīties!” Kaut kā līdz šim viss bija vairāk vai mazāk noticis barā, un tad Rendijs vēl nezināja, ka šeit visi vairāk vai mazāk sapratās konkrētā valodā. Iespējams pat, ka viņa rējienus un smilkstus neviens nebija uztvēris.

“Tu tā visas vainas varrrēsi sadakterrrēt?” viņš intereses pēc vēl apjautājās, kad Brina bija tā kā pabeigusi dibena ārstēšanu. Ja arī viņa to bija stāstījusi iepriekš, Rendijs to kaut kā bija palaidis garām, tomēr pazīstot sevi, brūces un sasitumi varētu būt arī nākotnē, īpaši pasaulē, kur pat koki uzbruka.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 30.04.2017 12:52

Prieks iepazīties, Rendij! - Brina atsaucās. Tad viņai nācās mazliet padomāt, jo jautājums par dakterēšanu nemaz nebija tik vienkārši atbildams. - Es centīšos sadakterēt visas vainas. Es esmu ārste. Tā ir mana specializācija, jo man ir talants sintezēt bioķīmiskas vielas labāk, nekā vairumam nevu. Nevas - tā ir mana tauta, tā mēs sevi saucam. - Sieviete paskaidroja, jo Rendijs taču nevarēja zināt par Brinas dzimto planētu. - Dažreiz es zāles došu apēst, nevis ierīvēšu ādā. Tev nebūs iebildumu? Redzi, te tās rodas. - Brina pagrieza plaukstu, pie kuras pamatnes bija samanāms samtains laukums.

Kā tagad jūties? - Bija pagājis laiciņš, un bija gaidāms, ka zāles jau ir sākušas iedarboties.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 30.04.2017 13:20

Laukumiņš nebija ļoti liels, tomēr Kurmītis pagājās tuvāk Brinai un, ja viņš pa gabalu sadzirdēja pareizi, tad Rendusam Berlingtonam (tad redz, kā sauc spalvaino četrkāji! Pirmīt Mons bija sadzirdējis drīzāk rūcienu, ne vārdu) jeb Rendijam. Tagad nebija vairs jākliedz, lai pārējie dzirdētu.

- Nezinu, cik tas purvs ir liels, - Kurmītis stāstīja, ar interesi klausīdamies, kā tad nevas ārstē un vērodams ārstēšanas praktisko pielietojumu. Oho! Nevas, izrādās, sintezē vajadzīgās vielas. Cik ērti. Nē, nudien! Tā prātodams, viņš gandrīz piemirsa atbildēt sakarīgi līdz galam. - Ā, nu jā. Tas purvs ir pietiekami liels, lai nebūtu prātīgi iet taisni uz priekšu tam cauri. Cik tālu uz malām, arī nezinu, tik tālas vietas man še esošā zeme nestāstīja. Toties tepat, jau aiz tiem kokiem es gandrīz iestigu tā, ka knapi tiku laukā.
Par stāstītā patiesumu liecināja Mona izskats - slapjš, noķēpājies ar kaut kādām gļotām. Tiesa, to varēja saskatīt tie, kam tumsā labāka redze, jo nupat te bija kļuvis visai tumšs. Bija skaidrs, ka Kurmītis noteikti ir par iešanu apkārt.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 30.04.2017 16:36

Apmēram pusi no Brinas teiktā Rendijs nesaprata. Viņam tādi vārdi nebija mācīti. Tomēr bija skaidrs, ka ar kaut kādām vainām var mēģināt vērsties pie Brinas. Vai Nevas. Vai BrinasNevas.

Kad Brina parādīja laukumiņu, Rendijs tam piegrūda purnu, lai apošņātu, kur tad tās zāles rodās, un tas pavisam noteikti nebija standarta smērīšu un tējiņu variants. Arī apsējus vai citas dakterēšanai noderīgas lietas viņš neredzēja. Rendijs paskatījās uz Brinu ar izkārtu mēli, ka īsti nevarēja saprast, vai tā bija reakcija par viņas piedāvājumu zāles apēst vai kas cits. Tad Rendijs apsēdās uz pakaļkājām, piecēlās un apsēdās vēlreiz. “Irrr labāk,” viņš noteica un pakustināja kāju. “Paldies!”

Tad varēja pievērsties otram jautājumam. “Tu varrēsi atrast tuvāko ceļu apkārrrt?” Rendijs uzrunāja Kurmīti. Ja jau viņš teicās esam pārbaudījis purva robežu, un zināja, kur un kā tas kļuva bīstamāks, tad tikpat labi varēja turēties pie tā malas. Kurmīša izkatu Rendijs redzēja labi un vēl labāk saoda. Smarža bija līdzīga kā purviem viņa pasaulē. “Mēs varram iet apkārrrt, kamēr atkal varam iet uz Smaili,” Rendijs piedāvāja.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 30.04.2017 21:03

Kurmītis ar interesi vēroja tālāko. Ha! Rendijam tik tiešām palika labāk, un puisis nolēma, ka viņš jau nu nekautrēsies pie vajadzības paprasīt Brinai, lai viņam palīdz. Cerams, ka nevajadzes, bet ja nu.

- Apmēram varu, bet tas būs pailgi, - Kurmītis atsaucās. - Man ik pa laikam tad ir jāparunā ar zemi, lai zinātu, kurā virzienā iet. Nakts nāk virsū, jums gulēt nemaz negribas? Man gribas. Iesaku iet līdz kādai vietai, kur var gulēt, un tad tā arī darīt.
Viņš nebūt nekāroja iet visu nakti. Nav ko nogurt. Gan jau to vēl varēs paspēt, vai ne?

- Tad tā darām? - puisis vēl pavaicāja, un, nemaz negaidot atbildi, ceremoniāli nosedās zemē, izvilka savu kakla karekli, pielika plaukstas zemei un sāka blenzt debesīs. Ceremonijas kur ceremonijas, bet tiešām - kādā virzienā labāk iet? Kur ir tā purva mala? Kur ir sausāks?

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 01.05.2017 09:24

Bija iestājies tāds mierīgāks brīdis. Brina arī apsēdās zemē, izvēlēdamās iespējami slapjāku sūnu pleķīti, un klusām - lai netraucētu Kurmīti, kurš laikam jau darīja kaut ko svarīgu - prātoja, - Tas Neriss varbūt te ir, te nav, un tad ir kādā citā vietā. Viņš, iespējams, nemaz nezina, kas ir pa ceļam, ja iet kājām.

Sieviete piekrita Kurmītim, ka derētu atrast vietu, kur pārnakšņot. Vēlams, bez kauslīgiem kokiem vai indīgiem krūmiem. Vai vēl kaut kā bīstama. Ā, un neva labprāt šajā vēl sameklējamajā vietā atrastu skābeņveida augus un, šķiet... nē, nevis "šķiet", bet noteikti vēl kaut ko citu ēdamu. Zāļu sintēze Rendijam bija patērējusi nevas krājumus. Ne ļoti, bet tomēr.

Iesūtīja: Elernass ; laiks: 01.05.2017 16:33

Sata atgriezās pie tuvākesošā sabirušā koka un ar kāju paspārdīja atliekas - vai nav pamanāms kaut kas interesants vai neparasts?
Citādāk izskatījās, ka viņam nekas nekaitēja un viņš bija ar mieru doties tālāk uz jaunu nakšņošanas vietu, ja pārējie tā izlemtu.
varbūt nākamo uzreiz metam augšā un triecam pret zemi viņš domās atainoja pēdējo cīņas epizodi akmenim

Iesūtīja: Romija ; laiks: 01.05.2017 17:37

Rendijs nebija sajūsmā par domu palikt pa nakti nezināmā vietā. “Varrrbūt tomērrr ejam tālāk? Un ja galīgi spēki pietrrrūkst, tad atpūšamies pa dienu?” viņš piedāvāja. “Vieglāk būtu kokus vai citus naidīgos pamanīt. Un varrrbūt vieta būtu labāka. Ja tajā purrrvā var iegrrrimt, tad tas nogrrriež mums pusi ceļa, ja nu jāņem vaga.” Īpaši strīdēties viņš negribēja. Ja vairums balsotu par nakšņošanu mežā, prom jau neskrietu, tomēr tie koki viņu nedaudz uztrauca. Iepriekš taču arī nekas būtisks nebrīdināja par to ierašanos.

Kamēr Kurmītis darīja dīvainas lietas un, cerams, negulēja tepat uz līdzenas vietas, Rendijs apskrēja nelielu loku ap cīņas vietu, apošņājot, vai kaut kur neatradīs vēl kādu nepatīkamu sajūtu, kas varētu liecināt par vēl citiem kokainajiem draugiem.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 01.05.2017 21:33

Sata, izpētot koka atliekas, secināja, ka nekā interesanta tur nav. No kurienes tādi rodas un kāpēc? Šobrīd, tā vienkārši ar kāju paspārdot, sakritušo, satrūdējušo zemi, īsti atbilžu nebija.
Ja vien tie, kuri kaut ko zināja par kokiem, zināja, ka koki gluži šādi neiet bojā. Tie sapuva, sabruka, satrūdēja, bet ne jau pārvērtās pār vecu trūdu kaudzi vienā momentā. Iespējams, ka to varētu skaidrot ar kaut kādu maģiju. Vai arī šie bija īpatnēji koki. Un šāda sadalīšanās bija raksturīga tieši šīs pasaules kokiem.
Bet pavērojot apkārtni, mežā varēja redzēt normālā veidā nobeigušos koku. Vētras nolauzti, vai satrūdējuši no vecuma, tie vienkārši bija sakrituši zemē un to baļķi vēl joprojām mētājās zemē. Nebūt nebija pārvērtušies par trūdiem.

Monam, ieklausoties zemē, aptuveni radās izpratne par purva izmēru. Tas aizņēma tādu gabalu. Un virziens, kurā biedri devās, nebija pats sliktākais no visiem iespējamajiem virzieniem, pa kuriem varēja doties. Teiksim, ja viņi būtu nogriezušies vēl nedaudz sāņus uz labo pusi, tad slapjākajā purva vietā būtu nonākuši daudz pārliecinošāk. Te, kur viņi bija iesākuši iet, tur sanāktu tāda brišana, bet varbūt neviens no viņiem pat neiestigtu tā ka ne uz priekšu ne atpakaļ.
Bet ja no vietas, kurā Mons sēdēja, viņi dotos vairāk ieturot virzienu pa kreisi, tad purvu varēja apiet.

Iesūtīja: Axel ; laiks: 01.05.2017 22:01

Kad pedejais uzbrucošais koks bija uzveikts un nekas vairs nedraudeja Tieliikh noņēma savu gravitācijas lauku.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 02.05.2017 09:12

Zemes iztaujāšana nebūt neaizņēma ilgu laiku. Visu aizkavēja vienīgi zemes neierastais sastāvs. Nu, tas purvs. Un augsne, kurā auga koki. Tikko kā Mons bija sapratis, kas un kā, un kuras paša sajūtas ko nozīmē, viņš novērsa skatienu no zvaigznēm, nobāza karekli un piecēlās.

- Tur, - puisis norādīja uz labo pusi, - ir slapjš purvs, kur nevaram iziet. Tur, - roka pastiepās taisni uz virsotni, kuru viņiem vajadzēja sasniegt, - apmēram ir purva mala. Tāds kā te.
Viņš nolaida roku.
- Ja mēs paietu vairāk uz kreiso pusi un nebristu slapjākās vietās, tad purvu varētu puslīdz droši apiet. Ejam.
Kurmītis uzsmaidīja Rendijam, kurš tepat vien bija un centās citus pārliecināt par iešanu.
- Ejam. - Kurmītis uzsāka iet, jo viņam būs jābūt pirmajam ejošajam, vismaz tā pašlaik izskatījās. - Ja kāds gribat ko ēst vai dzert, sakiet, cepumu iedošu, vai dzeramo.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 02.05.2017 10:57

Kurmīša apkārtnes vērošanas un iepazīšanas metodes bija Rendijam nepazīstamas, tomēr rezultāts bija visai ticams. Rendijs bija gatavs gājējs. Arī viņš varēja palīdzēt ar droša ceļa atrašanu, tāpēc negāja tieši Kurmīša pēdās, bet apskatīja blakus apkārtni, pārbaudīdams, vai ciņi izturētu viņa svaru un būtu droši arī lielāka izmēra gājējiem. Rendija redze, oža un dzirde kopā ļāva viņam samērā labi orientēties arī tumsā un pieskatīt nācējus, lai laicīgi brīdinātu, ja kāds nejauši kāptu kaut kur par dziļu. Lielā virziena ieturēšanu viņš atstāja Kurmīša ziņā, un pats iespēju robežās mēģināja uztvert arī jebkādus brīdinošos signālus apkārtnē, ja kaut kur slēptos vēl kāds naidīgi noskaņots vietējais.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 02.05.2017 18:16

Brinai nebija nekādu iemeslu palikt pļaviņā. Sieviete piecēlās un gāja pakaļ Kurmītim un Rendijam. Viņa sāka just, ka drīz neko vairs nespēs saskatīt, tāpēc mitrākā purva vietā samērcēja rokas un seju. Slapja āda labāk uztver apkārtnes ķīmiju, arī pa gaisu lidojošo. Tā viņa varēja sekot biedriem, jo nevas acis tomēr labāk redzēja zem ūdens. Tur Brina spētu saskatīt visu vēl krietni mazākā gaismiņā. Tagad nācās paļauties uz ādu.

To, ka Kurmītim vēl ir palikuši cepumi, Brina iegaumēja. Palūgs tad, kad atradīs vietu, kur apmesties pa nakti.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 02.05.2017 20:03

Deina piekrita sekot pārējiem un nudien priecātos, ja nebūtu jābrien pa purvu, vai vismaz viņi varētu atrast sausāku vietu.
Koku uzbrukumā sieviete bija paspējusi izvārtīties pa zemi, padarot savas drēbes aukstas un slapjas. Tikai pirms iet tālāk, tumšmate piedāvāja salamandrai nākt sēdēt uz viņas pleca.

- Par ēdienu es domāšu, kad mēs būsim nokļuvuši sausākā un nedaudz siltākā vietā. - Nevarēja noliegt, ka Deina jutās nosalusi, uzlikusi savu somu kārtīgi uz pleca viņa sekoja Kurmītim. Plauksta ieslīdēja jakas kabatā, pārbaudot vai šķiltavas nav izkritušas, ja tās viņa pazaudētu, tad Deina būtu noskaitusies un ļoti vīlusies, it kā nepietiktu, ka tumšmate būtu staigājoša katastrofa.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 07.05.2017 15:56

Purva apiešana nemaz nevedās tik slikti. Acīmredzot, Mons bija izvēlējies pareizo virzienu un tur, kurp viņš devās, mežs bija kā jau mežs. Aizaudzis, jā. Zari, kas bakstījās sejā un zāles, kas pinās starp kājām, bet vismaz viņu kājas negrima un nelikās, ka kādā brīdī būs jāmetas peldus, kas iespējams, būtu paticis Brinai, bet diez vai pārējiem biedrīšiem.

Arvien vairāk problēmas radās tiem, kuri tumsā tik labi neredzēja. Tiem pārvietošanās uz priekšu prasīja arvien lielāku piepūli. Īpaši, kad bija satumsis pavisam. Bez tam, kā jau Neriss bija brīdinājis, palika arvien aukstāks. Un tad kad Pentaksa pasauli bija pārņemusi vistumšākās nakts stundas, bija kļuvis arī ļoti auksts. Tā ka balti garaiņi plūda no mutes, pēc katras elpas.

Vismaz par laimi, vairs neviens staigājošs koks necentās uzbrukt. Patiesībā, neviens necentās uzbrukt. Vai vismaz nelika par sevi manīt.
Un pēc vairāku stundu nepagurušas laušanās cauri mežam, Mons un Rendijs beidzot visus bija izveduši mežmalā. Vēl joprojām bija tumšs un pēc cik ilga laika iestāsies rīts, to tā īsti nevarēja pateikt. Taču tālumā varēja saskatīt viņu ceļa mērķi. Tumšajās debesīs mirdzēja augsta torņa apveids, kuram galā bija gaišs staru kūlis. Tagad vismaz bija pavisam droši zināms, kurā virzienā jādodas.

Vai turpināt ceļu, vai palikt atpūsties, tas bija biedru ziņā. Katrā ziņā, palūkojoties apkārt, te varēja arī atrast kādu vietu, kur piesēst, atpūsties. Sakurt ugunskuru, ja bija tāda vēlme.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 07.05.2017 19:07

- Uff... - Kurmitis noelsās, kad bija sapratis, ka briesmīgā brišana cauri mežam bija beigusies. Skat, tur, tālāk pat bija redzams galamērķis! Tad jau nav nemaz tik traki tālu, tomēr iet tālāk viņam pagalam negribējās - kājas sāpēja, gribējās ēst un palika tā kā vēsi. Nekas traks, protams, Mons bija radis uzturēties arī aukstākās vietās, joprojām slapjās drānas un kājas viņam netraucēja, ja nu vienīgi ar to, ka slapjas. Tur, no kurienes nāca viņš, parasti bija auksts un sauss.
- Es domāju, paliekam tepat, ne? - Kurmītis ierosināja, kad bija noskatījis puslīdz atbilstošu zemes pleķīti un vienkārši nosēdies tur uz kāda koka gabala. - Man nāk miegs. Kāds grib cepumu vai dzeramo?
Nemanot apkārt neko bīstamu, puisis izvilka Nerisa doto ēdamo. Pašam arī kāds cepumiņš nekaitētu. Viņš paņēma to un sāka grauzt.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 08.05.2017 10:45

Rendijs centās, cik varēja, lai palīdzētu visiem turēties daudz maz vienkopus un vajadzīgajā virzienā. Viņš pārbaudīja ceļu un ik pa laikam apskraidīja nacējus, lai neviens nenoklīstu. Ja pamanīja ko bīstamu, kādu pārāk zemu zaru vai slidenu koka stumbru, viņš brīdināja tos, kas apkārtni nesaoda, nedzirdēja un neredzēja tik labi kā pats. Aukstums Rendiju pārāk neuztrauca, jo viņam bija kažoks, un skriešana radīja gana daudz siltuma.

Kad viņi iznāca no meža, Rendija mēle karājās pār plecu ne tikai aiz prieka, ka izdevies nonākt patīkamākā vietā, bet arī no lielās skriešanas. Šoreiz viņš neiebilda pret atpūtu, jo vismaz elpas atvilkšana noderētu ikvienam. Rendijs neatteicās no cepuma un pagāja nostāk, kur nodevās tā patērēšanai. Suņa forma noteikti nebija pati labākā, tāpēc daļa drupaču sabira zemē, ko viņš tad cītīgi centās saglābt. Nevarēja taču ēdienu tā vienkārši izniekot!

“Drrroši vien,” Rendijs atbildēja uz Kurmīša jautājumu par palikšanu tepat. Uz gulēšanu viņš gan vēl netaisījās, vispirms vajadzēja sagaidīt un pārbaudīt, vai visi veiksmīgi iznāks no meža un neviens nebija palicis iestidzis purvā.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 08.05.2017 20:52

Brina redzēja arvien sliktāk, tomēr no Kurmīša tālu neatpalika. Izņemot brīžus, kad aizķērās aiz kāda zara, protams. Neva manīja arī apkārt skraidošo Rendiju, jo drosmīgais četrkājis ik pa brīdim piejoņoja pavisam tuvu, "saviļņodams" visu apkārtni - ko neva lieliski sajuta. Viņa sajuta arī aukstumu, kas gan pagaidām Brinai nekādi netraucēja. Lūk, ja sāks piesalt, tad gan būs slikti.

Mežmala tika sasniegta īsti laikā - Brina jutās pagalam nogurusi. Viņa apsēdās blakus Monam. - Jā, lūdzu, iedod man vienu cepumu un mazliet ūdens. - Varbūt viņa varēs to cepumu ēst. Tagad meklēt ēdamus augus būtu muļķīgi - lai arī mežmalā bija mazliet gaišāks nekā mežā, nevas acis necik labi vis apkārtni nerādīja. Tik vien kā starojošo torni tālumā. - Paliekam tepat un atpūšamies.

Iesūtīja: Elernass ; laiks: 09.05.2017 17:04

Redzēdams, ka negaidītie ceļabiedri ir nolēmuši atpūsties, Sata klusēdams atrada kādu sausāku pleķi, piemeklēja kādu koka gabalu un apsēdās uz tā.
Viņš izvilka no jostas vienu no ēdiena kapsulām un to notiesāja.
Pēc tam viņš pagriezās virzienā pret Pentaksa smaili, aizvēra acis un pēc dažiem elpas vilcieniem šķietami jau bija iegrimis dziļā miegā.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 29.05.2017 21:33

Kad beidzot visi bija 'izniruši' no meža un tā kā iekārtojušies nakts atpūtai, izrādījās, ka līdz nākamās dienas rītam nemaz nebija palicis tik daudz laika. Kļuva arvien gaišāks un gaišāks. Līdz ar tumsas atkāpšanos arī aukstums pamazām izzuda dodot vietu siltam un saulainam laikam. Un tad... pēc pāris stundām bija jau tikpat silts, kā brīdī, kad biedri no dažādām pasaulēm bija sevi atraduši šajā, burvīgajā mežā un vietā, kuru sauca par Pentaksu. Vismaz tā bija teicis viņu gids, kurš gan pavadīt grupu nepieteicās un maģiski, mistiski izzuda savās darīšanās.

Tās dažas stundas, kamēr biedri baudīja pelnīto atpūtu, neviens nebija viņiem uzbrucis. Saules staru glāstīti, visi pamodās un varēja turpināt ceļu uz Pentaksa Smaili, kura no šīs vietas jau bija redzama. Sākot iet gan nācās secināt, ka tas nemaz nebūs tik tuvu un viņiem, kā jau Neriss bija teicis, vajadzēs vēl visu otro dienu pavadīt ceļā.
Kad pār svešo pasauli, kas dienas laikā likās draudzīga un skaista, atkal sāka slīgt tumsa un aukstums, biedri beidzot bija sasnieguši savu ceļa mērķi.

Augsto celtni, kuras smaile stiepās mākoņos, ieskāva samērā prāva izmēra dārzs. Tajā bija dažādu formu un izmēru koki, skaisti grantēti celiņi, kas veda pie strūklakām. Ik pa gabalam bija izvietoti soliņi. Tikai ejot cauri skaistajam dārzam, biedri manīja, ka šeit nav nevienas pašas personas. Ne cilvēki, ne dzīvnieki. Viss likās, kā izmiris. Ja nu vienīgi kāds putns pārlidoja pāri, vai uz kādas puķes bija nosēdies krāsainu spārnu tauriņš. Bet tas arī viss...

Varenās celtnes durvis biedru priekšā atvērās automātiski. Un tad, pie durvīm, biedrus sagaidīja, tāds kā liels, lidojošs zils mākonis. - Sveicināti "Pentaksa Smailē". Es esmu Nerisa kalpotājs. Man ir uzdots jums ierādīt jūsu istabas. - runājošais mākonis visnotaļ izskatījās pēc maģiskas radības. Nu, ja vien to vispār varēja nosaukt par radību. Bet ņemot vērā, ka ar biedriem kopā ceļoja šalle, tad diez vai vēl par kaut ko vajadzēja brīnīties.
- Sekojiet man. - maģiskā radība aicināja un veda biedrus cauri gaiteņiem, ar skaistām mozaīku grīdām un augstiem, izliektiem griestiem. Katrs solis atbalsojās velvēs. Tikai... arī šeit, tāpat kā dārzā, bija tikai viņu pašu soļi. Maģiskā radība viegli slīdēja pa gaisu un negāja kājām. Nu, mākonim nemaz kāju nebija. Patiesībā, viņam nebija arī mutes. Bet bija baltas ačeles. Un pēc tām tā kā varēja noteikt, kur maģiskajam kalpotājam priekšpuse un kur pakaļpuse. Vēl mākonim bija rokas. Tās viņš viegli vicināja, lidojot uz priekšu.

Tā arī nesastapuši nevienu citu personu, mākonis aizveda biedrus uz nostāku spārnu ēkā, kur bija atrodamas vairākas vienādas istabas. Tajās varēja gulēt pa diviem. Bet istabu bija tik daudz, ka katrs sev varēja izvēlēties atsevišķu istabu, ja vēlējās.
Istabās bija ērtas gultas un galds, uz kura atradās vakariņas. Zem spīdīgiem traukiem slēpās silti ēdieni dažādām gaumēm. Gan gaļas ēdieni, gan dārzeņu. Varēja dabūt arī salātus, augļus, saldumus.
Protams, ne visi ēdieni visiem biedriem bija pazīstami, bet katrs varēja atrst kaut ko sev piemērotu. Bija speciāla telpa, kurā varēja nomazgāties. Tajā no grīdas auga lieli augi, kuriem galos bija liels kupols, no kura tecēja laukā ūdens, ja tam iebakstīja ar pirkstu.

- Otrajā stundā pēc saullēkta jums jābūt 'Viedo kupolā'. - kalpotājs paziņoja un atstāja biedrus atpūsties.
Viņš gan nepastāstīja kā līdz minētajam kupolam nokļūt. Un tā arī to nepateicis, ar nelielu paukšķi izzuda, atstājot biedrus vienus jaunierādītajās telpās.
Protams, doties pie miera šeit, bija daudz drošāk kā ārā. Nebija jāsatraucas, ka kāds varētu apdraudēt. Nakts pagāja mierīgi un no rīta, kad saule iespīdēja pa istabu logiem, uz galdiem, kur iepriekšējā vakarā bija atradušās vakariņas, tagad atradās brokastis.

Tikai vēl joprojām neviens nebija paskaidrojis, uz kuru pusi būtu jādodas meklēt minēto 'Viedo kupolu'.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 30.05.2017 10:41

Rendijs nebija devies pie miera tik ilgi, kamēr vien pēdējais biedrs nebija iznācis no meža. Tikai tad viņš saritinājās un raudzīja aizmigt, tomēr sarga instinkti neizslēdza uzmanību pilnībā. Tuvojoties rītausmai, kad gaiss bija atdzisis jau visai ievērojami, Rendijs pārkārtojās blakus kādam salīgākam, lai kaut nedaudz ar savu kažoku pasildītu vēl kāda sānus. Viņu pašu aukstums maz uztrauca.

Līdz ar rītu Rendijs bija gatavs doties tālāk. Viņš gandrīz visu ceļu turējās grupas priekšgalā, regulāri atskatīdamies, vai kāds no nācējiem nav noklīdies. Vienīgi tad, kad dienas vidū atrada kārdinoša paskata ezeriņu, viņš atļāvās uz brīdi aizmirsties un nopeldēties.

Līdz Smailei Rendijs jau bija paspējis izžūt. Ieejot parkā, viņš uzmanīgi ošņāja gar takas malām esošos krūmus un objektus, vietām paceldams kāju. No Rendija viedokļa tā nebija nekāda necieņa.

Viņš sekoja neparastajam mākonim, to apostīdams sākumā un arī pa ceļam ķerdams iespēju. Pēc tam Rendijs izskraidīja visas ierādītās telpas, pārbaudīdams, vai tajās nebija saožams kaut kas bīstams. Atzinis telpas par gana drošām, viņš to paziņoja arī pārējiem un pats ķērās pie maltītes vienā no istabām. Rendijs nebija pārāk izvēlīgs, tomēr tikšana pie ēdieniem prasīja laiku, tāpēc viņš nepievērsa daudz uzmanības tam, kas un vai apmetās viņa istabā.

Nakti Rendijs pavadīja gultā. Viņš mierīgi varēja gulēt arī uz grīdas, bet, ja bija iespēja nakšņot pēļos, viņš no tās neatteicās.

Nākamajā rītā agri pamodies, Rendijs gaidīja gaitenī pārējos.

OOC. Ja kaut kur pa vidu kāds grib kaut ko sarakstīt ar Rendiju, tad droši.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 30.05.2017 20:05

Brina bija apēdusi Kurmīša doto cepumu - garšīgs nebija, bet kaitīgs arī nē - un nolikusies turpat zālītē gulēt. Tā īsti viņa nebija pieradusi gulēt uz zemes, tomēr te nebija nekādu izvēles iespēju, un arī nogurums bija krietns. Neva aizmiga un tā arī nepakustoties nogulēja līdz brīdim, kad biedri sāka rosīties tālākajam ceļam.

Visa nākamā diena atkal bija viena vienīga iešana, kuras laikā Brina centās pieskarties visiem vēl neredzētajiem, drīzāk jāsaka, nesajustajiem, augiem. Neva pētīja pasauli, kurā nokļuvusi. Jo te viss bija gluži citāds! Lūk, pa gaisu lidinājās spalvainas radības, kādu nebija uz Nevas. Te bija maz ūdens, izņemot jauko ezeriņu, kurā ielēca Rendijs. Brina viņam sekoja. Cik tas bija labi! Neva ienira, nemaz neiedomādamās, ka kādam tas varētu likties neparasti (vai bīstami). Bet tūlīt arī bija jāiznirst - nevas acis ļāva novērtēt to, kas notika ārpus ūdens. Un tās vēstīja, ka biedri dodas tālāk.

Pentaksa smaile izrādījās milzīgu izmēru tornis. Tam apkārt bija kopts dārzs - ne salīdzināt ar mežonīgo mežu. Par dzīvu būtņu trūkumu Brina nezināja, vai jābrīnās, vai nē. Tā tas vienkārši bija.

Lidojošais mākonītis ar acīm un rokām arī tika vienkārši iegaumēts, jo... katrs "kaut kas" te bija dīvaināks par iepriekšējo "kaut ko". Brīnīšanās vietā neva juta ziņkāri. Viņa mākonīti mēģināja aptaustīt. Reizē sieviete centās saprast un pierast pie ēkas iekšpuses. Nevu pasaulē mājokļi bija pavisam atšķirīgi. Brina juta, ka galva drīz plīsīs no iespaidu pārbagātības, un paberzēja deniņus, izplatot ap sevi svaigu, nomierinošu aromātu.

Kad Rendijs visas telpas bija izjoņojis un paziņojis par drošām, Brina tomēr diezgan uzmanīgi iegāja vienā no piedāvātajām istabām, nevienu sev līdzi neaicinot, un arī neejot nevienā jau aizņemtā istabā. Viņa uzmanīgi novērtēja uz galda esošo ēdienu, saprata, ka tas viņai nekaitēs, bet uzreiz neēda. Vispirms ūdens! Neva būtu ar mieru gulēt mazgāšanās telpā, bet tajā nebija baseina. Tad viņa tikai kārtīgi samērcējās un atgriezās noskatītajā istabā. Paēda, iekāpa gultā un aizmiga. Nevas košais tērps, lai arī slapjš, nekādas peļķes neatstāja.

No rīta viņa atkal aizgāja samērcēties, tad paēda, un bija gatava iet uz Viedo kupolu. Brinai gan nebija ne jausmas, kur tas atrodams. - Vai kāds zina, kur mums jāiet? - Jautājums tika izteikts, kad vairākums biedru bija sapulcējušies gaitenī.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 30.05.2017 20:50

Nakts nemaz nebija tik slikta. Nē, nudien. Kurmītim nesala, tiesa, apģērbs joprojām bija slapjš, bet tur neko darīt nevarēja. Pēc tam, kad visi, kas vēlējās, bija dabūjuši pa cepumam un kādus malkus ūdens, puisis ēdamo bija rūpīgi nobāzis atpakaļ kabatās, jo rīt arī būs diena. Ticis ar to galā, viņš nolikās turpat zemē, zem galvas palika koka gabalu un gulēja nost. Bija pavisam patīkami sajust zem sevis zemi, kas negrasās iebrukt vai citādi traucēt mierīgu gulēšanu.

Rītu un celšanos Kurmītis sagaidīja garšīgi izstaipoties, tad atkal visiem uzbāzās ar ēdamo, pats nograuza cepumu un kopā ar biedriem soļoja tālāk uz Pentaksa smaili. Tā izskatījās tuvu, bet nekā! Pa dienu to neizdevās sasniegt. Diena bija skaista un silta. Drēbes izžuva, pat dūņas vai kas tas bija paspēja sakalst un vismaz daļēji nobirt nost. Tik un tā jāsaka, ka vakarā, kad viņi beidzot bija galā, Mons bija noguris ne pa jokam. Nestaigāja taču katru dienu tādus gaisa gabalus!

Varenais tornis tuvumā izskatījās tik tiešām varens, bet tajā nebija nevienas dzīvas dvēseles, ja neskaita kaut kādus lidojošus košus radījumus, kas nekādi neizskatījās pēc tādiem, ar kuriem varētu sarunāties. Nogurums bija tik liels, ka runājošais mākonis pat īsti neizbrīnīja. Vienīgi mākoņa apsolītās istabas lika tā kā sapurināties un, ejot aiz lidojošās maģiskās būtnes, Kurmītis pat sāka iekšķīgi uzjautrināties par jocīgo, zilo mākoni ar baltām ačelēm un vicinošamies roķelēm.

- Ei! Bet kur... - teikums palika nepabeigts. Mons gribēja teikt 'Kur ir Viedo kupols un kā mēs zināsim, ka ir otrā stunda pēc saullēkta', bet Nerisa maģiskais kalpotājs jau bija izzudis. Kurmītis atmeta ar roku, sak', ja nokavēsim vai neatradīsim, tad tā ir Viedo darīšana, lai kas viņi būtu, ne jau mēs paši te uzprasījāmies uz varoņdarbiem, un, uzticoties Rendija teiktajam, ka istabās esot droši, stūrēja vien iekšā vienā no tām. Tur puisis novērtēja situāciju. Aha. Ēdiens, bet kā ēdīsi tāds nosmulējies. Tāpēc nākošā kārtība bija tāda - mazgāties, pacensties iztīrīt drēbes, cik iespējams, tad ēst. Ko viņš arī dara.

Nakts atkal gultā bija patīkama pārmaiņa, rīts pienāca taisni nemanot.
Uzcēlies kaut kādā laikā, jo par to, cik te rāda pulkstenis, Monam nebija nekādas nojausmas, viņš sakārtojās un kārtīgi paēda brokastis.

- Nav ne jausmas! - pievienojies pārējiem gaitenī, Kurmītis atsaucās Brinas jautājumam, - tā kā tas izklausas svarīgi, tad tas varētu būt kaut kur torņa centrālajā daļā. Iespējams, augšā, ja jau to sauc par kupolu. Starp citu, man nepatīk, ka Neriss mūs nesagaidīja, - puisis piebilda, - Viņš teica, ka tiksimies tornī. Var gan būt, ka nebija domāts, ka viņš mūs pats sagaidīs. Tomēr. Tam kalpotājam bija teikts ierādīt mums istabas, ko viņš izdarīja, bet nav neviena, kas mums pateiktu, ko darīt tālāk. Man kaut kā prasās pēc Nerisa paša. Jums nē?
Varbūt kādam ir kāda domiņa par šo visu. Kurmītim tas šķita aizdomīgi.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 02.06.2017 15:04

“Neriss mūs gaidīs kupolā,” uz Kurmīša bažām Rendijs atbildēja sapramā valodā. Kamēr vēl visi nebija pamodušies, Rendijs apskraidīja pārējās durvis un apošņāja to stenderes. “Sagaidīsim visus un iesim,” pabeidzis apgaidu, viņš noteica, iekārtojās gaiteņa vidū un vairākas reizes skaļi ierējās, pavadot to ar kaucienu. Ja arī kāds vēl gulēja, skaņai vajadzētu būt dzirdamai.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 02.06.2017 15:30

Nevarēja noliegt, Deinai visa šī pasaule likās aizdomīga, sākot ar kokiem, kas uzbrūk un beidzot ar mākoņiem, kas runā un izgaist. Vienā brīdī tumšmate sāka domāt, ka viss ir ļauns joks un, kad viņa pamodīsies, tad atradīsies tajā pašā briesmīgajā pasaulē, no kuras bija aizsaukta prom.
Viņai bija vēl viens variants. Ka mākonis bija ļauns elementu magu triks, bet tas neizskaidrotu, kāpēc tas runāja.

Tomēr Deina jutās, gana nogurusi, lai doma par mīkstiem gultas pēļiem šķistu vilinoša. Tāpēc diezgan ātri paēdusi, ja to tā varēja nosaukt, sieviete veikli bija ieņēmusi vienu no istabām. Nedomājot par manierēm, vai ko tādu, tumšmatei bija līdzi šķīvis ar visdažādākajiem ēdieniem, no visa kā pa drusciņai. Galu galā uz galda bija tāda ēdienu pārpilnība, ka burve nespēja sev atteikt. Un arī salamandriņu vajadzēja pabarot ar kaut ko garšīgu. Parasti viņām abām bija ļoti trūcīga situācija ja runa bija par naudu, vai pārtiku.

Kad lielākā daļa ēdiena bija notiesāta un šķīvis palicis pustukšs, Deina iegrima nedaudz saraustītā miegā, tikai no rīta puses aizmiegot tā pa īstam.
- Vēl piecas minūtes... - Saules stariem sākot spīdēt sejā, sieviete noburkšķēja un centās izvairīties no gaismas. Tikai zem segas nebija iespējams elpot un tumšmate nedaudz neapmierināti piecēlās. Kaut kur atskanēja suņa kauciens.

Saģērbusies viņa devās brokastīs un pārējiem pievienojās gaitenī ar diezgan milzīgu augļu bļodu rokās. Ar olām un bekonu sieviete jau bija pamielojusies, tagad vajadzēja ēst saldo, diemžēl, pirmais ēdiens bija par daudz, tāpēc augļiem nepietika vietas.
- Labrīt. - Deina noteica pārējiem. - Šeit ir tik daudz pārtikas, ka to nedrīkst laist postā, turklāt man nenāktu par ļaunu nedaudz uzbaroties. - Pirksti aizslīdēja aiz bikšu malas, kurām tā vien prasījās josta. Sievietei pēdējā laikā nebija gājis viegli. Bet pašreiz viņa izklausījās sajūsmināta.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 02.06.2017 15:51

“Tev negarrršoja gliemeži pa ceļam?” Rendijs atjokoja, kad gaitenī parādījās tumšmate ar bļodu. “No tiem varrētu uzbarrroties labāk nekā no augļiem.” Tā kā Rendijs bija suns un runāja ar rūcošu pieskaņu, tad bija visai grūti noteikt, vai viņš smaida vai nē. Tomēr aste nodevīgi kūļājās pa grīdu, zinātājim liecinot, ka viņš bija noskaņots labvēlīgi.

Tad viņš piecēlās, piegāja pie Deinas, ar purnu piebalstīja viņas stilbam un pacēla galvu ar pavērtu muti, kas tā vien gaidīja, lai tur kaut ko ieliktu.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 02.06.2017 16:14

- Ja tie bija tie zaļie staipīgie... es pat nemēģināju. - Vjek. Bet ne jau visiem ēdieniem Deina zināja nosaukumus, bet tos, kurus atpazina, notiesāja gardu muti. Turklāt augļi viņas pasaulē bija delikatese, ko varēja atļauties bagātnieki, vai tie kas bija īpaši un mācījās pielietot savu elementu, bet tumšmatei šis prieks sen jau bija gājis secen. Un par skolas laikiem viņa nevēlējās runāt. Tieši tāpēc, sieviete izmeta tādas domas no prāta un iebāza sagrieztu melones gabaliņu mutē.

- Ak... tu laikam arī esi izsalcis. - Rendijam nebija nemaz tik ilgi jāgaida, līdz Deinas pirksti viņam ielika mutē palielu arbūza gabaliņu. Acīmredzot viņa bija samierinājusies ar domu, ka viena pati ar bļodu netiks galā.
Ar acīm var apēst visu.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 02.06.2017 17:31

Ja Neriss mūs gaidīs kupolā, tad cerams, ka viņš ir pacietīgs. - Brina domāja, ka viņi, īstenībā, var arī nekur neiet. Tāpēc, ka neviens nezina, kur jāiet. Bet nevas balss nebūt nebija pesimistiska vai nosodoša, drīzāk mazlietiņ zobgalīga. Brina bija atpūtusies un joprojām ziņkārīga, un tāpēc gatava arī iet - tur, nezin kur. Tad viņai ienāca prātā, ka varbūt torņa iemītnieki tomēr kaut kā seko līdzi, ko dara viesi, un - mēģināts nav zaudēts - pēc Rendija garā kauciena skaļi teica koridora nekurienei, - Parādiet ceļu uz Viedo kupolu!

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 02.06.2017 20:49

Rendijs domāja, ka Neriss gaidīs tajā Viedo kupolā, un viņam varēja būt taisnība. Tad jau redzēs. Puisis nolēma nesatraukties par arhimaga neesamību tagad, uzreiz, un pagaidīt nezināmo nākotni, kam vajadzēja visu salikt pa plauktiņiem.

- O! - Kurmītis pārsteigti iesaucās, ieraudzījis, ka Deina ierodas ar augļu bļodu. Viņa, saprotams, paskaidroja, kāpēc tā dara, tik un tā tas bija kas tāds, kas puisim pašam nebūtu iešāvies prātā. Visu laiku jauni atklājumi, un tas šim piedzīvojumam piedeva savu odziņu.
- Labrīt! - viņš atņēma burves sveicienu, norija vēlēšanos pateikt, ka no augļiem neviens neuzbarojas, nopētīja viņas slaido vidukli, Deinas pirkstiņiem rādot, cik vēl daudz būtu jāēd, lai bikses nekristu nost, bet pats uz augļu ēšanu nepieteicās. Mons bija labi paēdis šorīt un vairāk nekāroja. Jāsaka, viņam vispār bija diezgan vienalga, ko ēst, ka tikai ir pietiekami daudz. Garša nebija noteicošais.

Kamēr viņi visi te mīņājās, Brina pavisam skaļi un skaidri pieprasīja, lai parāda ceļu uz Viedo kupolu. Kurmītis paskatījās apkārt. Taču ne jau viņiem viņa prasīja, ne? Citu gan nevienu nemanīja, bet, iespējams, atkal uzradīsies kāds mākonītis, kas visu pastāstīs un parādīs. Varbūt tā tas bija domāts.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 03.06.2017 10:48

Brinai, izsakot savu vēlmi pēc norādītā ceļa uz Viedo Kupolu, ar klusu paukšķi, aiz muguras, parādījās jau vakar redzētais, maģiskais mākonis.
- Ak, labrīt! - maģiskā būtne sveicināja, ar entuziasma pilnu balsi. Savicinājis savas roķeles, viņš devās visus biedrus apskaut. Sākot, protams, ar Brinu, jo neva atradās viņam vistuvāk.

Apskavis visus, pat tos, kas centās no apskāviena izvairīties, mākonis, ačeles bolīja uz augļu bļodu Deinas rokās. - 'Viedo Kupolā' to jums nevajadzēs. - viņš paziņoja un līdzīgi, ka Neriss bija darījis mežā, uzsita knipi un augļu bļoda no jaunās sievietes rokām izzuda.

- Neriss būtu pats atnācis jūs aizvest, bet viņš iekūlās nepatikšanās un Tantejs viņam salauza pirkstus. Viņš tagad mēģina tos ātri saaudzēt. - mākonis stāstīja par Nerisa 'piedzīvojumiem' ar aizrautību balsī. Un tad pieklusa un izskatījās aizdomājies. - Vispār man liekas, ka viņš tāpat pats nebūtu nācis. Pat ja Tantejs nebūtu salauzis viņa pirkstus. - mākonis domīgi pakasīja sev.. kādā vietā, kur laikam pēc maģisko mākoņu parametriem vajadzēja atrasties zodam. - Viņš noteikti sūtītu mani. Mhm... - un savā ziņā maģiskā radība izskatījas vīlusies. Un saskuma.

Līdz ar saskumšanu, Nerisa kalps laikam jau bija aizmirsis kāpēc šeit vispār uzradās, un ar savām roķelēm pats sevi apskāva un piezemējās gaiteņa vienā malā un turpināja tur sēdēt kā gaisīga nelaimes čupa.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 03.06.2017 11:13

Rendijs kāri satvēra Deinas doto arbūza gabaliņu, ēšanas procesā nošķiežot purnu ar tā sulu. Bet skats, ar kādu Rendijs paskatījās uz Deinu vēlreiz, liecināja, ka viņu tas absolūti neuztrauc. Īsi iesmilkstējies viņš ziņoja, ka labprāt saņemtu vēl.

Našķošanos iztraucēja mākoņa parādīšanās. Sasveicināšanās ar apskāvienu Rendijam šķita pārāk draudzīga, lai ar tādu sveiktu svešiniekusk, tomēr no mākoņa izdarībām viņš neizvairījās, vien nobolījās tā, ka acu baltumi bija redzami. Bļodas pazušanu pavadīja vēl viens kluss smilksts.

Rendijs bija gatavs sekot mākonim uz kupolu. Kad tas aizgāja uz gaiteņa malu, arī Rendijs devās turp, apsēdās uz grīdas mākonim blakus un pacēla purnu pret griestiem. Augšā kupolu neredzēja, tātad pārvietošanās droši vien bija paredzēta maģiski. Atlika tikai pagaidīt visus.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 03.06.2017 17:47

Ā, skat! Pietika tikai vēlmi izteikt skaļi, kad uzradās ļoti draudzīgs mākonītis. Šķiet, tas pats vakarējais, lai gan ko tur var zināt. Un pēc līksma izsauciena mākonītis metās Brinu apskaut. - Labrīt! - Neva atsaucās un atbildēja mīkstajam apkampienam (jo vakar, mākonītim pieskaroties, nekas slikts nebija noticis).

Un tad mākonītis sāka stāstīt par Nerisu, salauztiem pirkstiem un Tanteju, kurš tos Nerisam salauzis (kāpēc?), un par to, kurš būtu vai nebūtu nācis... Kas, šķiet, izrādījās skumjš stāsts, jo stāstītājs beigās nopeldēja uz grīdas pie koridora sienas un apskāva sevi ar rociņām. Brina tiešām nesaprata, kas īsti noticis. Sieviete piegāja un notupās blakus mākonītim. - Par ko tu bēdājies? Pastāsti!

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 03.06.2017 18:01

Jā, izrādās Brinas sauciens kādu bija atsaucis šurp, un tas bija jau vakar redzētais zilais mākonītis ar ačelēm un rociņām. Kurmītis nepaspēja pat attapties, kad mākonītis jau bija viņu apskāvis kā sen neredzētu labu draugu. Mons tik vien paspēja kā muļķīgi pasmaidīt un pamēģināt draudzīgi paplikšķināt mākonītim pa vietu, kas varētu būt plecs. Šī labvēlīgā būtne vakar aptaustīta nebija, un puisim bija interesenti, kāda tā ir pēc sajūtām. Nu, un draudzīgi arī tas ir, protams. Mākonītis vakar neko sliktu nodarījis nebija, vai ne?

Ak, žē! Neriss salauzis pirkstus? Kāvās ar plikām rokām, vai kā? Un kāpēc gan nebūtu nācis tā vai tā? Baidās no viņiem visiem te, vai kas par lietu? Un kas ir tas mistiskais Tantejs?
To vajadzēja noskaidrot, un Kurmītis piegāja tuvāk maģiskajam kalpotājam, lai uzdotu šos jautājumus. Saprotams, pat maģiskas būtnes nez vai var atbildēt uz visiem jautājumiem reizē, tāpēc tagad būs jāpagaida, kamēr tiks atbildēts uz Brinas uzdoto, lai tad pavaicātu, vai viņi jau nav to otro stundu nokavējuši, un pēc tam painteresētos par Nerisa veselību un iespējamiem ienaidniekiem nepazīstamā Tanteja personā.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 05.06.2017 18:31

Pat ja kāds ar mākoni nebija pārāk nasks uz apskaušanos, maģiskā būtne nekādu aizvainojumu neizrādīja.
Mākoni aiztiekot sajūtas bija savādas. Tā īsti tur pat nebija ko apskaut. Tāds koncentrēta gaisa mākonis, kurā rokas ieslīdēja iekšā, ja tam mēģināja pieskarties. Un tad, tur, mākoņa iekšienē, bija nedaudz vēsāks nekā mākoņa ārpusē.

Mākonis palūkojās uz Rendiju, kad tas nosēdās blakus un neko nedarīja. Turpināja sēdēt. Tad pienāca neva un maģiskā būtne uz viņu palūkojās, kad sieviete sāka runāt.
- Nu, man liekas, ka mani izmanto. - viņš atteica, savilcis īgnu grimasi. - Tāpēc es izdomāju, ka nevedīšu jūs. Ejiet paši! Uz Lielajām Kāpnēm, tad uz ceturto līmeni, tad pa Kluso Gaiteni līdz Rītausmas Kambarim un tad pa vītņu kāpnēm uz Viedo Kupolu. Tā ja. - izstāstījis ceļu, ar klusu paukšķi mākonis izzuda.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 05.06.2017 19:40

-Ē..., bet... - Kurmītis jau pa otram lāgam gribēja iesākt jautāšanu, un pa otram lāgam mākonītis nozuda, pirms puisis to bija paspējis izdarīt.
Nerisam gan ir dīvaini kalpotāji, Kurmītis pie sevis nosprieda, prātā atkārtodams dotās norādes.
Lai būtu pavisam droši, viņš visu penteri mēģināja atkārtot skaļi.

- Tā. Kā tur bija? Uz Lielajām Kāpnēm vispirms, tad uz ceturto līmeni, tie būtu stāvi, vai kā? un es ceru, ka būs saprotams, kurā līmenī mēs esam, tad pa Kluso Gaiteni līdz Rītausmas Kambarim un tad pa vītņu kāpnēm uz Viedo Kupolu. Lai ko tas arī nenozīmētu.

Vismaz sākums šķita saprotams. Mons noskatīja visus klātesošos, un tad ierosināja:
- Ejam? Ejam.

Viņš sāka iet virzienā, kurā vajadzētu būt kāpnēm. Pēc norādījumiem - lielam kāpnēm, bet ej un sazini, cik tās būs lielas, kad viņi, cerams, tās atradīs.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 06.06.2017 13:01

Rendijs saprotoši paskatījās uz mākoni, savelkot seju žēlīgā grimasē, tomēr neko neiebilda. Kad tas atkal pazuda, Rendijs apošņāju vietu, kur mākonis bija sēdējis, un nolaizīja purnu.

Kad norādes bija saņemtas un Kurmītis pārējos mudināja doties, Rendijs naski aizskrēja visai grupai pa priekšu un devās meklēt pirmo pieturas punktu - Lielās Kāpnes. Viņu nemulsināja tas, ka ceļš bija jāmeklē pašiem, jo, atšķirībā no iepriekšējā gājiena, te bija visai skaidras norādes. Arī tagad Rendijs ik pa brīdim atskatījās, lai nepazaudētu pārējos nācējus.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 06.06.2017 18:00

Sapīkušais mākonītis apskaidroja (viņaprāt) gan savu attieksmi, gan arī ceļu, kur jāiet. Attieksmi Brina nesaprata, bet ceļu centās iegaumēt. Ko īsti norādes nozīmē, uzzinās, kad sāks iet. Bet neva vēl nebija paguvusi pajautāt par Nerisa pirkstiem, kad kalpotājs jau atkal pazuda. Brinai par mākonīša izdarībām sanāca smiekli, un sievietes sejā kļuva redzama nevu uzjautrinājuma izteiksme - bālajā sejas ādā parādījās maigi perlamutra krāsas spīdoši laukumi uz vaigu kauliem, kas ar loku apliecās ap acīm pa deniņiem un iezīmējās virs uzacīm. Vai šādu izteiksmi saprot citi? Savas sajūtas Brina netaisījās apspiest.

Brina piecēlās stāvus, spožumam sejā palēnām gaistot. - Jā, ejam. - Tā viņa arī darīja, sekodama Rendijam un Monam.

Iesūtīja: Axel ; laiks: 06.06.2017 23:28

Kopš cīņas ar kokiem Tieliikh nekādas īpašās dzīvības pazīmes neizrādīja, it kā būtu parasts akmens. Naktī, ko viņi pavadīja zem klajas debess, viņš izdalīja pavisam nedaudz siltuma, sildot Satas iekškabatu un droši vien arī sānu. Pa ceļam uz Smaili Tieliikh turējās kopā ar sithu, un arī istabas izvēli atstāja viņa ziņā. Līdzīgi bija ar ceļa meklēšanu un mākoņu problēmām – šķita, ka uz akmeni tās vispār neattiecās.

Foruma dzinējis: Invision Power Board (http://www.invisionboard.com)
© Invision Power Services (http://www.invisionpower.com)