Jūnija konkurss, Tēlu anketām Opcijas

[Kalevale]

Šeit, lūdzu, iesūtiet saskaņā ar konkursa noteikumiem aizpildītās tēla anketas! Tās pagaidām redzēs tikai žūrija.
Konkurss ilgst līdz 30.jūnijam



___________________
1) vārds
2) vecums
3) izcelsme, ģimene
4) pasaule (max 100 vārdi)
4) biogrāfija (max 200 vārdi)
5) raksturs (max 100 vārdi)
6) dzīves uzskati, reliģija, pārliecība (max 100 vārdi)
7) situācija attēlā - kas, kāpēc, kad? (max 300 vārdi)

Šo rakstu rediģēja Kalevale: 05.06.2009 21:18

[Mattiass]

1) vārds: Koriniss (īsāk — Korins) Sašmons
2) vecums: 30
3) izcelsme, ģimene: Nācis no vienkāršu pilsētnieku ģimenes.
4) pasaule: Tumšie fantasy viduslaiki. Cilvēku tehnoloģisko attīstību varētu raksturot ar apmēram mūsu vēstures trīspadsmitā gadsimta līmeni, citām rasēm var atšķirties (taču cilvēki neko daudz par tādām nezina un savās pilsētās dzīvo visai parastu dzīvi); savu mežonības elementu ievieš pagānu kulti. Citādā ziņā maģija sastopama visnotaļ reti, un parasti tikai akmentiņu vai kristālu ar savādām īpašībām veidolā. Cilvēku veidotas lietas, kā, piemēram, burvju ieroči, ir ļoti reta un vērtīga parādība, relikti. Bez saujiņas izkaisītu spēcīgu magu, burvju spēku lieto īstenie presteri (kas, kaut reti, parastiem cilvēkiem ir vispieejamākie), kuri pieprot arī antimaģiju un necieš pagānus.
4) biogrāfija: Dzimis visai nabadzīgā pilsētnieku ģimenē. Kamēr abi vecāki bija pie veselības, tikmēr viņi spēja kaut cik izdzīvot (tēvs bijis amatnieks, taču nebija atļaujas no vietējās ģildes piekopt amatu, un tā nu viņam nācās piestrādāt gadījuma darbos, kā arī ostā par krāvēju, saprotams, saņemot par to nožēlojami maz). Tad māte saslima, un drīz vien nomira. Pienāca grūtāki laiki, tēvam nācās ķerties pie nelikumīgām iztikas sagādāšanas metodēm, taču jau pirmajās reizēs viņam sanāca ieķēpāties nepareizā vietā nepareizā laikā. Tā kā vietējai aristokrātijai diez ko nepatika svešinieku rakāšanās pa ģimenes noslēpumiem un dārgakmeņu pazušana, un šoreiz korumpētie pilsētas sargi kā par brīnumu strādāja kā nākas, lieta beidzās ar karātavām. Koriniss toreiz vēl bija par mazu, lai visu izprastu, taču viņam pietika prāta turēties patālāk no pilsētas sargiem. Tā nu viņs kļuva par ielas bērnu. Pamanījies pāris gadus šitā izdzīvot, viņš reiz pierādīja, ka mantojis tieksmi iekulties nepatikšanās — viņam nepaveicās pamēģināt apzagt zagli. Viņu noķēra, taču saskatīja potenciālu, un tā nu jau Korins izauga par labu zagli. Noskaidrojis, kas noticis ar tēvu, viņš iekšēji nosolījās no jau pa gabalu smirdošiem noslēpumiem un citādām aristokrātu padarīšanām turēties pa gabalu. Tā viņš gulēja pa dienu un zaga (un nopārdeva zagto) pa nakti.
5) raksturs: Korins ir reālists bez tieksmes sapņot, taču pārpārēm apveltīts ar veselo saprātu un sarkasmu. Viņš arī ir cinisks kā pati dzīve. Apzagdams bagātākos pilsētniekus (un ar zināmu piesardzību — arī aristokrātus), viņš nesmādē neko no tā, ko var labi nopārdot viņa kontaktpersonām — uzpircējiem, ja vien tas ir ērti aiznesams un ir tā vērts.
6) dzīves uzskati, reliģija, pārliecība: Viņš vienmēr cenšas izvairīties no cilvēku nogalināšanas, jo tic, ka darba laikā sasmērēt rokas ir slikta zīme. Zagļi neslepkavo, viņi zog — jo klusāk un nepamanāmāk, jo labāk. Izturēdamies pret visa veida reliģijām skeptiski, viņs tomēr ir bijis liecinieks visādiem brīnumiem, kas saistīti ar kultiem, taču tas, viņaprāt, pierāda maģiju (kas ir vispārzināms), nevis dievu pastāvēšanu. Korins zog, lai dzīvotu, dzīvo, lai zagtu, un viņam nav nekādas ticības, ne arī ilūziju par likumu un kārtību. Pilsētas varasiestādes un ķēdessuņi (sardze) Korina skatījumā ir riebekļi, kas iedzīvojas uz pilsētas iedzīvotāju kūkas, un viņš ar citiem viņiem atrauj tās mazu daļiņu.
7) situācija attēlā – kas, kāpēc, kad? Sagadījās tā, ka viens no kontaktiem Korinam pieminēja tā saucamo Nekropoli — tā, pretstatā parastajam vārda skaidrojumam, ir īsta, sena, pamesta, nolādēta un ar nešķīstībām un mošķiem apsēsta, no akmens būvēta pilsēta, kuru jau sen nesauc tās īstajā vārdā. Pa dienu tai tuvojoties allažiņ acīs krīt tās pamestība un tukšums, un neatstāj sajūta, ka kāds novēro. Vienīgā vēlēšanās ir pēc iespējas ātrāk pamest to vietu. Pat vējš tai vietā ir miris (tas klejo tikai pa ārējām ielām), un visa dzīvā radība turās patālāk. Arī Korins normāli tur nebūtu spēris kāju. Taču zagļa kontaktpersona pieminēja senos reliktus, kas varētu atrasties Uguns citadelē (arī šis vārds radies vēlāk, galvenokārt rotājumu dēļ — tā dēvēja cietoksni uz klints pie pilsētas), un tā nu kādā pilnmēness naktī mūsu zaglis, apgādājies ar siltāku apmetni, pārkāpa pilsētas sienu (pa dienu nevarēja, jo, ja sardze aizturētu, izietu plāni) un devās uz Nekropoli. Drīz vien viņš pārliecinājās, ka no vilka bēgdams, ticis pie lāča. Te gan nebija aristokrātu ar intrigām, toties atradās papilnam dzīvo miroņu un citu tamlīdzīgu mošķu, kuri turklāt atteicās nomirt otrreiz no bultām, un Korinu nepameta nelāga sajūta, ka arī viņa duncis neko daudz nelīdzētu. Tādēļ viņš bēga līdz pat vietai, ko bija domājis aplaupīt, un mošķi sekoja. Vienīgais mierinājums, ka meklētais atradās savāda zobena makstī un dīvainas sudraba lodes veidolā. Katram gadījumam apbruņojies ar vienu (vismaz noturēt pretiniekus izstieptas rokas attālumā) un noglabājis otru, zaglis sagatvojās mirt, sevi aizstāvēdams, taču, līdzko izvilka zobenu no maksts, izbailēs atrāvās. Zagļa labāko draugu — tumsu — pāršķēla uguns. Zobens liesmoja. Drīz vien nācās pārliecināties, ka burvju ierocis pret mošķiem krietni palīdz. Tā nu Korina mērķis tagad ir noturēties un aizstāvēt nocietinājumu līdz rītam, kad tumsu un mitrumu mīlošie, bet sauli un spilgtu gaismu vispār nīstošie mošķi atkāpsies, lai doties atceļā.