"Izraidītie" – ATD, [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

Lomu spēle fantasy pasaulē

Skaistā pasaule Astindela ir serafu mājvieta.
Cilvēki droši vien to dēvētu par Paradīzi. Bet serafi paši? Tā vienkārši ir viņu mājvieta. Drīzāk viņi to sauc par - soli pirms Paradīzes -. Tā tas arī ir. Šī ir pasaule, kas sevī sargā Vārtus.
Kas atrodas aiz Vārtiem, serafi paši tā īsti nespēj paskaidrot. Taču tur dvēseles saņemot atpestīšanu. Viņi paši nekad nedevās cauri vārtiem, jo tas ir vienvirziena ceļš. Tas, kurš reiz devies cauri Vārtiem, atpakaļ ceļu vairs nerodot.
Taču baumoja, ka serafu valdniekam gan piemītot spējas doties cauri Vārtiem un tikt arī atpakaļ. Taču līdz galam drošs nebija neviens. Neviens nebija redzējis valdnieku dodamies cauri Vārtiem.

Astindelas debesīs allaž mirdzēja divas saules. Tās mainīja dienu un nakti. Bet nakts šeit nekad nebija tumša. Tā bija kā krēslaina pēcpudiena.
Gaisā virmoja savāda skaņa. Tāda, kā mūzika. Tāda, kā melodija, kas šķita tik mierinoša un skaista. To varēja klausīties bezgalīgi un likās, ka tā dziedina. Piepildot sirdi un dvēseli ar iedvesmojošu spēku.
Šīs pasaules lielāko daļu klāja brīnumskaisti meži, ziedošas pļavas. Tad skaisti ezeri un jūras ar kristāldzidru ūdeni. Šeit dzīvnieki dzīvoja harmonijā. Pat plēsīgiem dzīvniekiem serafi droši varēja pieskarties. Tie nedarīja eņģeļiem pāri.
Serafi mitinājās mazos ciematiņos. Kur viens otru pazina, uzturēja saimniecības.

Pati iespaidīgākā celtne šajā pasaulē bija Metatrona pils. Tā atradās uz salas, kura levitēja gaisā, līdzās ar citām mazām saliņām.
Metatrons bija Astindelas valdnieks. Varenākais no Eņģeļiem.
Savas dienas valdnieks vadīja savā pilī kopā ar serafu padomi, kurā ietilpa viņa dēli, dēlu mātes un citi padomnieki.

Kad serafi sasniedza pilngadību, kuru dēvēja par Pirmo Soli, (tas ir aptuveni 18 gadi pēc cilvēku vecuma) viņi devās vizītē pie valdnieka, lai apliecinātu savu gatavību kalpot Gaismai. Tad jaunie eņģeļi arī izvēlējās savu nākotnes profesiju. Un saņēma svētību no valdnieka. Šī svētība jaunajiem eņģeļiem piešķīra Gaismas spējas.

Serafi zin, ka bez viņu pasaules pastāv arī citas pasaules. Viņi spēj tajās nokļūt, taču kurš gan to vēlas! Nevienā no citām, apkārt esošajām pasaulēm, serafi nejūtas tik labi, kā savējā. Nemaz jau nerunājot par Tumsas pasauli, no kuras, līdzīgi, kā no Vārtiem atpakaļceļa nebija. Nē, patiesībā, tas nemaz nebija līdzīgi. Stāstīja, ka no Vārtiem neatgriežas, jo otrpus esot tik labi, ka neviens nevēlas doties atpakaļ.
Ar Tumsas pasauli bija savādāk. Ja eņģeļiem šeit gadījās iekļūt, tad prom viņi netika tādēļ, ka viņus prom nepalaida tumsas radības, kas bija Tumsas pasaules iemītnieki.
Jau kopš mazām dienām ikvienam serafam tika stāstīts, ka viņš nekad un nekādos apstākļos nedrīkst spert savu kāju Tumsas pasaulē.

Tas tā kā bija skaidrs.
Taču kā bija ar tiem Vārtiem?
Vai tiešām atpkaļceļa nebija?

* * *

Te arī sākas mūsu stāsts.
Spēlētāji attēlo personāžus, kuri ir jauni serafi.
Iepriekšējā dienā apliecinājuši savu gatavību kalpot Gaismai un vaigu vaigā tikušies ar Astindelas valdnieku, viņa pilī.
Patiesībā, ar to vaigu vaigā tikšanos gan ir mazliet sarežģīti. Jo Metatrons bija tērpies gaišā apmetnī. Viņa galvu sedza kapuce un no tās apakšas staroja gaisma, tā ka valdnieka seju saskatīt nemaz nebija iespējams. Jaunajiem serafiem bija vēlme tikai godbijīgi nolaist skatienu, kad valdnieks viņus uzlūkoja.
Pēc svinīgā zvēresta seko svinības. Pirms doties atpakaļ pie saviem vecākiem, jaunie serafi nakti drīkst pavadīt uz salām, kuras atrodas ap valdnieka pili. Šeit ir jauki atpūtas namiņi.
Taču vārds pa vārdam un izaicinājums pēc izaicinājum, kā jau tas jauniešiem gadās un kā bija un kā ne, tikko iesvētītie izdomāja, ka viņiem ir jāpārbauda, kas īsti slēpjas aiz Vārtiem. Nav taču jāiet cauri. Var jau tikai pavērt un palūkoties. Un var jau pieturēt to, kurš skatās un paraut atpakaļ, kad tas gana redzējis.
Nakts aizsegā devušies uz vārtiem, jaunie eņģeļi nolēma īstenot savu plānu.
Taču necik tālu ar to netika, jo tika sardzes pieķerti. Redz! Šeit bija sardze un par to gan viņi nebija informēti.
Tagad bija.

Tagad arī bija par vēlu. Sardze nogādāja jaunos pārkāpējus uz salu, kas atradās pie valdnieka torņa. Jā, tā principā īpaši neatšķīrās no tās salas, kur viņiem iepriekš bija ierādītas guļvietas. Tikai ... ak vai... šis bija cietums. Jaunieši nevarēja pamest salu, ja viņiem nedeva atļauju.
Tika noteikts gaidīt līdz rītam, kad tiks ziņots valdniekam par pārkāpumu un tālāk izlemts ko iesākt ar šiem neapdomīgajiem jauniešiem.

Piesakoties, jums jānorāda šādi parametri:

1)tēla vārds,
2)dzimums,
3)rase - serafs
4)klase (karotājs, dziednieks, orākuls)

Karotājs - cīnītājs. Labi pieprot kaujas mākslu, veikli darbojas ar ieročiem. Spēcīgs, veikls, labu reakciju un refleksiem. Minimālas spējas izdziedēt kādu no biedriem.
Dziednieks - specializējies dziedināšanas maģijās. Viņš, protams, var arī ķerties pie ieročiem, ja vēlas, taču viņam tie liksies smagi un neveikli.
Orākuls - viņu dažkārt piemeklē vīzijas, viņš spēj sazināties no attāluma ar personu, ar kuru noslēdz saikni. Vieds, ar lielu zināšanu bagāžu. Viņš spēj nedaudz dziedināt, taču ātri nogurst. Ar ieročiem drīzāk uz jūs, nekā uz tu.

5)augums,
6)vecums,
7)izskata apraksts,
8)rakstura apraksts


NB!
Serafiem ir spārni. Astindelā pavisam noteikti. Viņi tos izmanto lidošanai. Kaut vai lai uzlidotu uz salas, kur atrodas valdnieka pils.
Varat izvēlēties vai jūsu spārni ir melnā, baltā vai pelēkā krāsā.
Citās pasaulēs serafu spārni var nebūt redzami, kā arī mainīties viņu ārējais izskats pielāgojoties vietējiem pasaules iemītniekiem. (izņemot Tumsas pasauli. Šajā plānā serafi nespēj sevi nomaskēt) Taču, kad serafi izmanto savas specifiskās maģijas, to spārnu būs manāmi. Ēteriski, caurspīdīgi.
Visiem serafiem acis ir violetā krāsā. Astindelā pavisam noteikti. Citās pasaulēs pielāgojas vietējiem iedzīvotājiem. Kad bur specifiskās eņģeļu maģijas, acis vienmēr ir violetā krāsā, kas savā ziņā serafus nodod.
Serafs nespēj dziedināt pats sevi. Tikai citus!


Savu tēla leģendu sūti man uz PZ kasti.

Atļauja

Piekrītu R kategorijas piešķiršanai. Ievērot noteikumus, pieklājību un, galvenais, piešķirto R kategoriju; ja liksies, ka kāds raksts ir nevietā "izskaistināts" ar vardarbību un seksuālām ainām, dzēsīšu bez žēlastības!

Pūķēns Sāra

[Roviela]

Bet tā taču būs buršanās, ne?

[Sindra]

Jā, būtu gan.
Vienreizēja maģija, kas nomaina izskatu.
Ne gluži maģija klasiskā izpratnē, taču veicot šīs izskata maiņas maģiska aura gaisā virmos gan.
Bet tā gan pazudīs, tiklīdz kā jūs būsiet izskatu nomainījuši. Nav tā, ka jūs visu laiku pavada maģiska aura, jo esat mainījuši savu izskatu.

[Sindra]

Uzskates materiāls:
Mejas jaunais draudziņš.

[Roviela]

Man šķiet, tagad Ereijasam būtu jādod kādi paskaidrojumi.

Un pārējie pat nesasveicinājās. Nu fui!

[Romija]

Ieraugot svešu, asiņainu vīrieti mājās, "Labdien!" nav gluži pirmais, ko gribās viņam pateikt!

Viņš ir Alekss vai Aleksis?

[Roviela]

Pieklājīgāk būtu piedāvāt nomazgāties.
Kur tad viņš tagad skries, tāds noplīsis?

Bet redz, nē.
Ai...

[Romija]

Joels var piedāvāt nomazgāties. Tā noteikti nebūs lielākā dīvainība, ar ko Aleksam nāksies saskarties!

[Roviela]

Nē, nu tas viņam ir gan mēles galā, tomēr, es domāju, ka pēc tāda piedāvājuma Alekss ne tikai mēģinās aiziet, bet mēģinās to darīt ļoti steidzami.

Vispirms jāpagaida Ereijasa paskaidrojums.

[Sindra]

Alekss. Viņam ir vārds.
Tā viņš saka.

[Alvīna]

1)tēla vārds, Alvīna
2)dzimums, Sieviete
3)rase - Serafs
4)klase, Orākuls



5)augums, 1,76 m
6)vecums, Nesen sperts pirmais solis

7)izskata apraksts, Gracioza melnmate, kuras galvas rota sniedzās serafei līdz viduklim. Tumši pelēki, praktiski melni spārni. Tāds melnums, kurā izcēlās ik katra skaistā spārnu spalva.
Acu krāsa citās pasaulēs bija tumši brūna.

8)rakstura apraksts
Tendēta uz zināšanām, bet diezgan nekomunikabla, jo atbildes nemeklē citos, bet visa esībā, ja to varētu tā nosaukt. Uzskata, ka pašai jāprot sevi aizstāvēt, bet nekad nav vēlējusies atteikties no sava dzīves ceļa.


------
Te nu es esmu.

[Sindra]

Lūk!

Par jūsu identifikācijas kartēm Ardas pasaulē.
Gabriela mājās jūs varējāt paņemt tās kartes, kuras izmanto arī maksāšanai. Tā satur par jums informāciju.
Nu, saprotams, tādu informāciju, kādu jūs paši tajās ievadījāt. Savu vārdu, uzvārdu.
Pie kartēm un aparāta, ar kuru tām varēja piešķirt identitāti, atrodas arī Ardā izplatīto uzvārdu saraksts. Lai katras var izvēlēties sev kādu vēlas.
Tie uzvārdi ir nu... mums visai pazīstami un zināmi. Nu kaut vai Smits, Bleks un tādā garā. Jūs jau redzat, ka Ardiešiem arī vārdi ir tādi, visai amerikāniski un eiropeiski.

Tā ka varat sev katrs izdomāt arī uzvārdu.
Var arī identifikācijas kartēm nelietot savu īsto vārdu. Bet, nu... skataties, ka vēlāk nesapinaties meistarībā.

[Roviela]

Mums te radās tāds smieklīgs jautājums - ja jau mēs esam eņģeļi, vai mēs varam kļūt neredzami?
Droši vien, ka nē, bet tomēr. Sargeņģeļi nav redzami.

[Sindra]

Interesants jautājums jums radās.


Teiksim, ka ir tā:
Šādas spējas piemīt pieredzējušākiem eņģeļiem, ne jaunuļiem.
Un vēl, personas ar maģiskām spējām, vai citas maģiskas radības, droši, ka redz cauri šai neredzamības maģijai.

Vēl tas varētu būt atkarīgs arī no tā, kādā pasaulē jūs uzturaties.
Piemēram, demonu pasaulē, jūs pavisam noteikti nevarat palikt neredzami.

[Sindra]

Meja.
1.saposte

Arda bija steidzīga un salta pasaule. Un pavisam drīz Mejai jau to izdevās arī pārliecināties pavisam tiešā nozīmē. Proti, kamēr meitene stāvēja uz tiltiņa, lai lūkotos augstceltņu logos, pa ielu, garām viņai brāzās kāds motocikls visai lielā ātrumā un sirsnīgi apšļāca serafi ar dubļainu ūdeni no galvas līdz kājām.

Braucējs pat nedomāja apstāties. Pat vēl vairāk! Pat nesamazināja ātrumu. Turpināja savu ceļu, it kā nekas nebūtu noticis un apliet ar peļķes ūdeni ielas malā esošos gājējus viņam būtu visai normāla un ikdienišķa lieta.

- Ah, te tā gadās... - kāda eleganti tērpta kundzīte Mejai blakus gādīgi noteica. - Šeit nekad nesalabo to kanalizāciju. Vienmēr tas ūdens krājas. Vai tev iedot salvetītes, mīlulīt? - viņa izvilka salvešu paciņu no somas un gādīgi pastiepa meitenes virzienā.
- Tie trakie braucēji. Nesaprotu, kāpēc tos motociklus neaizliedz. Viņi tak bīstami... - lāga kundzes skatiens apstājās pie Mejas braucamrīka un viņa nopūtās. Skatiens atgriezās pie meitenes un izteiksme bija pieņēmusi tādu sāpju un vilšanās atziņu: Arī tu, Brut!

- Sasodīts! - Meja klusām nolamājās, uz tumšais skatiens pavadīja to steidzīgo motociklistu, kurš aizbrauca un pat neapstājās, lai apjautātos vai viņai viss kārtībā, bet jā, laikam jau vajadzēja pierast pie šīs drūmās pasaules un nelaipnajiem cilvēkiem, kuriem nerūpēja apkārtējie. Tos dubļus dabūt nost noteikti nebūs tik vienkārši, tad jau drīzāk jābrauc atpakaļ uz mājām un jāpārģērbjas, arī saaukstēties nebūtu labi, Flēra tak viņu nositīs, protams, pārnestā nozīmē.

Tomēr vismaz kādam bija līdzjūtība. Meja lūkojās uz eleganti tērpto kundzīti un nedaudz pasmaidīja. - Liels paldies. - Serafe pasniedzās pēc salvetēm un vismaz kaut cik mēģināja atbrīvoties no dubļiem. Bet vajadzēja turpināt sarunu, lai viņa neizskatītos dīvaini. - Biju domājusi apstāties uzsmēķēt, bet acīmredzot tā nebija īpaši laba doma. - Viņa paraustīja plecus un pastiepa pustukšo salvešu iepakojumu kundzītei, tikai nākošie viņas vārdi, melnmatei lika nedaudz ierauties sevī un justies vainīgai.
- Ne jau visi brauc tik traki, es parasti cenšos nenošļakstīt gājējus, lai gan taisnība ātrums arī man patīk. - Tas līdzinājās lidošanai, tiesa gan tikai pa cilvēku pasauļu ceļiem.

- Tikai nedomājiet par mani neko sliktu, man šī diena bija ļoti slikta, es sastrīdējos ar savu... - Meja pieklusa un mēģināja izdomāt kaut kādus nebūt melus. - ... draugu, kurš man ir ļoti svarīgs. Darbā arī nepatikšanas... Ai! - Nu ja... viņa taču bija parasts cilvēks, kurš satikās ar citiem un strādāja, kaut kur... Pārvietojās ar motociklu un visu mūžu bija dzīvojis šajos briesmīgajos apstākļos.

- Nē, nē. Es, protams, nepadomāju neko nelāgu par tevi, mīlulīt! - kundze steidza mierināt tikko sastapto meiteni, kurai redz... kā izrādās, bijusi nelāga diena.
- Par ko tad tu strādā? - pavisam loģisks jautājums, vai ne? Ja jau tā paziņoja, ka darbā esot nepatikšanas. Kundzei laikam jau nekur nebija jāsteidzas, un viņa izvilkusi no somiņas smalku cigarešu etviju, piedāvāja uzsmēķēt arī Mejai. Viņas pirksti satvēra vienu no cigaretēm un aizsmēķēja. Šai dāmai, protams, bija smēķētājas pieredze. Viņa to darīja eleganti un nepiespiesti, kamēr skatiens kavējās pie jauniegūtās paziņas.

Bet tikmēr, viņai aiz muguras... Nē, dāma to neredzēja. Taču Meja gan. Viņām abām strauji tuvojās laikam jau tas pats motobraucējs, kurš vienreiz jau Meju bija apšķiedis. Un tā vien likās, ka tūlīt, tūlīt notiks tas pats. Taču kaut kas braucēja aprēķinos laikam jau sagāja greizi un viņš pavisam negaidot ietriecās Mejas, ielas malā noparkotajā motociklā un pats pārkrizdams pār sava barucamrīka stūri, visai sāpīgi piezemējās uz ietves, netālu no Mejas un gādīgās lēdijas.
Lēdija saglabāja savdabīgu mieru. Vai nu viņu šādi skati neuztrauca, vai nu sieviņai bija šoks, kas lika vien vienu soli atkāpties uz atpkaļ. Prom no pakritušā.
- Ah, es izsaukšu mediķus. - viņa noteica un sāka rakāties pa somiņu, lai sameklētu savu telefonu.

Bet Meja tikmēr sajuta jaunā puiša sāpes. Viņš mocījās un cieta.

Līdz šim Mejai likās, ka visi šīs pasaules cilvēki ir drūmi un nedraudzīgi, tāpēc šīs kundzītes uzruna mīlulīt, likās tik jauka, Meja pat pasmaidīja, lai gan sajūtas joprojām bija tik drūmas it kā viņa nespētu vairāk redzēt neko labu, neko jauku, bet šī nebija Astindela, taisnība, un kamēr nāksies šeit dzīvot, tikmēr jāpielāgojas apkārtējai videi, tomēr... par ko viņa strādāja?
Em... em... Tas bija sarežģīti, par ko gan šeit cilvēki strādāja? Palūkojusies pretī uz augstceltnēm, Meja tomēr izdomāja, jo tur taču mēdza būt visādas firmas vai ne? Ak, nē, viņa nevēlējās sapīties savos melos.
- Es patiešām nevēlos šobrīd domāt par savu darbu, kur man tā neveicas. - Tumšmate nedaudz vainīgi palūkojās uz kundzīti un paraustīja plecus.
Te laikam no cigaretes nevarēja atteikties, Meja pasniedzās pēc vienas un nedaudz pasmaidīja. Ak, kungs, galvenais bija neklepot, jo tomēr tie dūmi kairināja. Vismaz šķiltavas serafei bija, bet tad apjausma lika bez maz vai sarauties, viņa bija devusies prom no Gabriela mājas bez telefona. Un ja nu tas būs nepieciešams? Ko tad?
Nu cerams, ka kaut kā iztiks.

Tumšais skatiens pievērsās ceļam, pa kuru atkal brauca tas pats motociklists, vismaz izskatījās, ka tas pats. Viņa jau bija gatava tam, ka atkal kāda dubļu un ūdens straume tūlīt notraipīs drēbes. Tomēr kaut kas nebija kā vajag.
Un Mejas intuīcija nemeloja. Tikai tam braucējam piezemējoties zemē, tās sajūtas, kas gaisā uzvirmoja, lika serafes elpai aizrauties, tās sāpes un ciešanas, viņa nespēja pat kaut ko pateikt.
- Jā... -Viņa apstiprināja, ka vajadzīga mediķu palīdzība. Un piesteidzās klāt nabaga puisim.

Notupusies viņam blakus, meitenes plauksta viegli pieskārās viņa vaigam, uz tumšās acis diez gan gādīgi uzlūkoja viņu.
- Cik smagi tu esi savainots? - Gribējās viņu izdziedēt, bet tā taču būs maģija, vai ne? Kā lai palīdz? Ko lai iesāk?
To Gabriels gan nepateica, ko iesākt ar savainotiem cilvēkiem.

Likās, ka tieši šajā mirklī lāga kundzītes telefons bija izdomājis pazust viņas rokassomā un nekādi nedevās rokā. Tomēr, kundze nebūt negrasījās izgāzt uz ielas visu somas saturu, lai tālruni atrastu. Kādu mirkli pameklējusi to pa somu, viņa nosvieda cigareti un novilka: - Laikam esmu aizmirsusi mājās. Piedod. - kam tas piedod bija veltīts. Cietušajam, vai Mejai, īsti nevarēja saprast, taču kundze, pamanījusi, ka Meja piesteidzas pie kritušā, veltīja meitenei tādu savādu skatienu, kas varētu mēmi uzdot jautājumu: kā viņa var. vai varbūt kā viņai nav pretīgi... un vairāk neko neteikdama devās prom. Tālāk savās gaitās.

Cietušais puisis... Uz Mejas pieskārienu nekā īpaši nereaģēja. Taču Meja gan ievainotajam pieskaroties vēl spēcīgāk izjuta viņa sāpes. Viņam pavisam noteikti bija lauzta roka, no kuras viņa juta starojam sāpju viļņus. Tad vēl viņš bija sasities un traumējis iekšējos orgānus. Cietusi bija arī viņa seja. Lūpas asiņoja, deguns bija pārsists. Nespēja atbildēt uz Mejas jautājumu. Tik vien kā asaru pilnas acis uz mirkli pavērās uz meiteni, kas bija pār viņu noliekusies. Lūpas noraustījās, kā viņam cenšoties ko pateikt, taču neviens vārds, ko Meja saprastu, pār jaunekļa lūpām nepārkāpa. Tik vien kā asiņu tērcīte izlauzās no lūpu kaktiņa, pirms viņš atmeta centienus Mejai atbildēt un ļāva galvai bezspēcīgi noslīgt zemē... peļķē, kuru pats pirms tāda brīža bija izšķaidījis apšķiežot meiteni no galvas līdz kājām.

Palīdzība nenāca. Satiksme nerimās. Un likās, ka cilvēki, kas pamanījuši priekšā notikušo, strauji mainīja savu iešanas maršrutu, lai tikai nenonāktu cietušajiem tuvumā.
Nekādu sirēnu, kas liecinātu par palīdzības ierašanos. Nekā. Puiša saraustītā elpa likās tik skaļa un teju vienīgās skaņas, kuras Meja dzirdēja.

Mejas skatiens pievērsās kundzītei, viņai taču bija telefons? Viņa taču sazvanīs palīdzību, jo Meja patiešām nezināja, ko iesākt un ko darīt šādās situācijās un vai vispār drīkstēja palīdzēt cilvēkiem, bet vai viņa varētu ļaut viņam nomirt mokošā nāvē? Vai tas nevarēja būt cilvēka liktenis? Nē, lai vai kā tumšmate nespēja noskatīties uz nabaga puisi, just viņa sāpes un ciešanas, tās šķita pārņemam katru viņas ķermeņa daļiņu.
Tikai tā kundzīte... vai viņa patiešām devās prom, pat nemēģināja palīdzēt. Tumšās acis neticīgi palūkojās uz viņu, vai te tā notiek vienmēr, kad kādam ir nepieciešama palīdzība. Kāpēc tik nežēlīgi, bet tas mēmi uzdotais jautājums, kas tika veltīts viņai likās serafei ļoti dīvains, viņa varēja... nē, patiesībā pašreiz Meja jutās nobijusies.

Roka atrāvās no puiša vaiga, bet ar to pietika, lai viņa sajustu visus viņa ievainojumus, kas šķita tik daudz, tik spēcīgi, tik nāvējoši.
Sasodīts! Viņai bija kaut kas jādara, bet izdziedēt šeit ārā serafe viņu nevarēja, tā varēja nodot visus pārējos, turklāt Sīlija joprojām mēģināja viņu sasaukt, tikai šoreiz šī aicinošā balss bija palikusi otrajā plānā un nodot savus biedrus Meja netaisījās.

Strauji piecēlusies meitene aizskrēja pie motocikla, un mēģināja to iedarbināt, tas sanāca, tātad vismaz pastāvēja iespēja tikt projām, atpakaļ uz Gabriela mājām. Piesteigusies pie puiša meitene uzlika roku uz viņa pieres un tomēr ļāva maģijai darīt savu - atņemt viņa sāpes.Uz brīdi pazudināt tās, lai vismaz tiktu līdz drošai vietai.
Tikai cerams, ka viņi paspēs.
- Uzticies man. Lūdzu, es tev palīdzēšu, tikai celies, aizvedīšu uz drošu vietu. -Viņš taču negribēja mirt, vai ne? Melnmate pastiepa roku pretī puisim, viņa gribēja palīdzēt un palīdzēs, ja viņš ļausies.

Puisis neizskatījās, ka būtu pārāk spējīgs protestēt Mejas pieskārieniem. Tā nu viņa pavisam mierīgi spēja aizvākt sāpes no jaunekļa ķermeņa. Tas, protams, pakritušo svešinieku izbrīnīja. Kā tad tas tā notika. Pēkšņi viņš vairs nejuta sāpes. Pat neskatoties uz to, ka viņa roka vēl joprojām izskatījās salauzta un arī elpot nemaz nebija kļuvis vieglāk. Pašsajūta bija draņķīga. Tomēr, sāpes bija atkāpušās. Un tas kaut nedaudz atdeva spēkus.

Nolēmis par to pašreiz nedomāt, viņš padeva savu veselo roku pretī Mejai un saņēmis spēkus, piecēlās. Viņš ļāva meitenei vadīt sevi līdz viņas braucamrīkam, par savējo sadauzīto motociklu īpaši galvu nelauzīdams. Patiesībā, viņam viss šobrīd bija vienalga. Bija cerība, ka svešiniece tiešām varētu palīdzēt un šai cerībai, viņš arī sekoja. Kas gan cits atlika.

Laikam vismaz sāpes Meja bija noņēmusi, tas atviegloja uzdevumu nogādāt puisi drošākā vietā un parūpēties par viņa iekšējām traumām.
Tomēr skatiens nedaudz bijīgi pārslīdēja apkārtnei, vai neviens neskatījās? Neredzēja to, ko viņa darīja? Laikam jau nē, šajā pasaulē viss turpinājās tā kā ierasts, vismaz nelikās, ka kāds steigtos palīgā, būtu izsaucis ārstus vai kaut ko tamlīdzīgu.
Šī nudien bija drūma pasaule. Kā gan cilvēki šeit varēja izdzīvot???

Palīdzējusi piecelties puisim, Meja uzsēdās uz sava motocikla, vajadzēja ātri doties projām, palīdzēt, savādāk tā sāpju sajūta vēl joprojām viņu pašu vajāja. Te serafam būt bija grūti.

Tumšmate traucās uz priekšu daļēji pieskatot, lai puisim nepaliek sliktāk, jo nu... atstāt viņu nāves valgos meitene noteikti netaisījās. Šis nebija viņa laiks. Un kaut kādas sajūtas teica priekšā, ka viņš ir labs cilvēks, par spīti tam, ka apšļakstīja viņu no galvas līdz kājām ar dubļiem un pat neapstājās, lai atvainotos. Bet tā kundzīte... viņa nespēja pamest Mejas domas, vai varbūt nevajadzēja raizēties?

Beidzot mājas.
Te vienmēr varēja uzelpot, vismaz svētnīca palīdzēja viņai pašai justies nedaudz labāk.
Apsēdinājusi puisi virtuvē, Meja uz viņu palūkojās ar bažīgu skatienu.
- Tikai nebaidies no manis, es tev nedarīšu pāri. - Tumšmate kā apstiprinādama viegli noglāstīja viņa vaigu ar pašiem pirkstu galiņiem, pati nedaudz baidoties no tā, ka varētu atkal sajust viņa sāpes.

Pirksti apstājās pie viņa zoda to nedaudz paceļot uz augšu.
- Skaties man acīs. - Serafes acis iemirdzējās, viņa ļāva dziedējošajai gaismai patverties jaunieša acīs, sadziedējot viņa lauztos kaulus, iekšējos ievainojumus.
Kad maģija visu bija izdarījusi, Meja apsēdās turpat blakus krēslā un viegli atspieda galvu pret plaukstu. Tikai pēc pāris mirkļiem viņas nu jau tumšās acis pavērās uz puisi, un ko nu?

Lai arī Meja bija neitralizējusi puiša sāpes, viņam tomēr nekļuva labāk. Kā gan, lai kļūtu, visi ievainojumi jau bija palikuši turpat, tik vien, ka viņš nejuta, ka savu ķermeni moca vēl vairāk, sekojot meitenei uz viņas braucamrīku. Šajā mirklī viņam bija vienalga, kas notiek ar viņa paša moci, kurš sasists palika guļam ceļmalā, tāpat viņam bija vienalga, kur meitene viņu ved. Tik vien, kā kādā brīdī secinājis, ka nevienas no slimnīcas virzienā, viņi nedodas, viņa galva noslīga pret Mejas plecu.

Bez iebildumiem, viņš sekoja Mejai tajā mājā, uz kuru viņu meitene bija atvedusi. Gabriels bija teicis, ka šo ēku spēj ieraudzīt tikai tie, kas zin, ka tā tur atrodas. Jauneklis spēja to ieraudzīt. Te gan Meja varēja aizdomāties, vai tumšmatis jau zināja par šo vietu, vai arī viņš bija tik sliktā stāvoklī, ka ticēja jebkam un nekādas šaubas sevī nespēja rast.
Viņš pārkāpa Gabriela svētnīcas slieksni.

Smagnēji atkrita krēslā, kur pirms tam, viņu sapulces laikā, bija sēdējis Gabriels.
Mejas aicināts, viņš ieskatījās melnmatei acīs un ļāvās dziedējošajai maģijai. Jā, tas strādāja un Meja burtiski varēja sajust, kā puisim paliek labāk. Kā viņa savainojumi pakļaujas maģijai un top izdziedēti.
Kad maģijas izpausmes bija izsīkušas, viņš vienkārši sēdēja un skatiens cieši vērās galda virsmā. Gluži, kā sajuzdams Mejas skatienu, tumšmatis, palūkojās viņai pretī. - Es varu palūgt ūdeni? - viņš apjautājās.
Katrā ziņā, meitenes burtā maģija nebija jaunekli pārlieku pārsteigusi, vai arī viņš bija tik apmulsis, ka izlikās, ka neko nav pamanījis. Vai arī... variantu bija daudz un dažādi. Šobrīd viņš tikai palūdza meitenei ūdeni, un, ak jā...
- Paldies, ka palīdzēji man. Mani sauc Alekss. - jauneklis nosauca savu vārdu.

Ūdeni? Bet protams.
Meja piecēlās un aizgāja pēc glāzes, lai tajā ielietu vēsu ūdeni. Viņa joprojām domāja, ko tagad darīt, likt lai viņš iet prom? Nē, nu viņai laikam kaut ko vajadzēs paskaidrot, bet kā? Nebija skaidrs, negribējas arī teikt, ka lūk, viņa nav šejieniete un ir ieradusies pavisam no citas pasaules caur Arku dārzu. Un ka tajā pasaulē mīt eņģeļi.
Ahh... tas bija tik sarežģīti.

Tikai kad puisis nosauca savu vārdu, Meja pasmaidīja. Alekss... tas bija patiešām jauks vārds. Piegājusi atpakaļ pie galda tumšmate nolika viņa priekšā ūdens glāzi.
- Priecājos iepazīties. - Tāda dīvaina iepazīšanās. - Mans vārds ir Meja. - Tomēr viņa vēl neapsēdās. Novilkusi savu nosmērēto mēteli maliņā, serafe atspiedās pret leti un lūkojās uz puisi, nešķita, ka viņš būtu diži vecāks par viņu.

Bet tas bija tik neveikli, turklāt meitenei šķita, ka tūlīt kāds ievelsies iekšā pa durvīm. Vismaz viņas biedri te vēl nebija. Un vispār... kur gan viņi bija palikuši?
Meja domāja, ka varēs viņiem pievienoties, bet visas šīs asās izjūtas, laikam jau arī lika laikam kaut kur pazust, tikai viņa cerēja, ka ar pārējiem viss ir kārtībā.

- Tev ir kādi jautājumi? - Rokas nedaudz nervozi nogludināja korseti, kamēr skatiens nedaudz izvairīgi aizslīdēja līdz kādam punktam sienā.
Ja viņa būtu Aleksa vietā, tad visticamāk mēģinātu noskaidrot, kādā veidā Meja viņu izdziedēja.

[Roviela]

Tā nu gan bija tīra provokācija!
Nu labi, lai jau ir.

[Sindra]

Kas? Kur? Kad? Par ko?

[Roviela]

Lilija ar savu tirādi!
Tīra provokācija.

Tā kā Joels ir jauns un dumjš un vēl piedevām serafs, tad viņš iekrita.

[Sindra]

Bet Alex teica, ka šajā pasaulē ar gluži katru pretimnācēju par maģiju runāt nevajadzētu. Viņa tikai pajautāja, vai Joels nav kādreiz vēlējies burt. Un Joels šai uzreiz visu klāj vaļā. Vispār jau varēja būt vēl sliktāk. Viņa varēja būt Attīrītājs, kas izgājis pamedīt.

A hīlot viņu neviens neprasīja.

[Roviela]

Varēja būt gan, jā. Joels cer, ka nav, bet ja būs, tad būs.

Ha... Bet kā tad vispār lai dabū jel kādu informāciju, ja runāt nevar? Tikai sēdēt un novērot?

Protams, pats prātīgākais būtu tādā situācijā pagriezties un iet prom. Bet tas ir strupceļš, jo man nav ideju, ko tad darīt tālāk. Piedevām Joels tā nevar - viņš ir līdzjūtīgs.

[Romija]

Vienmēr var aiziet izgulēties un no rīta pameditēt un pameklēt vēl kaut ko, ja drupas bija slikta vieta. Ja neizdodas vēlreiz, tad varbūt ar meditāciju neies cauri, būs jādomā kas cits. Noteikti nav strupceļš, pat ja nesanāk sarunāties ar Liliju. Bet nu risks jau laikam visiem ir zināma lieta, ja jau līda Vārtus skatīties. Tā kā šis varētu būt mazākais, uz ko grupa ir spējīga!