Pavediena drukājamā versija

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 17.11.2012 02:24

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

Iesūtīja: josephine ; laiks: 17.11.2012 11:16

Ne ēdiens, ne gulta Havu neinteresēja, viņa gluži vienkārši šobrīd nejutās pelnījusi nekādus labumus un ērtības. Arī no visiem pārējiem viņa pamanījās atrasties nostati, jo negribēja nevienu apgrūtināt ar savu domīgo nopietnumu, kurā viņa bija ieslīgusi, stāvot pie pašas saliņas malas un lūkojoties pār debešķīgo Astindēlu. Parasti tās skaistums jaunās serafes sirdi ielīksmina un iedvesmo. Bet ne šoreiz. Hava nejutās cienīgi izjust pat prieku par tik brīnišķīgo Astindēlas dabas skaistumu.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 17.11.2012 20:37

Tur bija sargi! Kāpēc?
Varbūt vienkārši tāpēc, lai neapdomīgi vai pārlieku ziņkārīgi serafi nebāztu degunus tur, no kurienes neatgriežas. Joels, tāpat kā visi citi serafi juta jebkuru citu eņģeli, zināja, kā ir tad, kad Astindelā ir sēras, kad bija miris kāds no serafiem. Viņu bija tik maz, un katrs bija dārgs visiem pārējiem.
Bet ko viņi? Viņš pats? Gribēja riskēt ar sevi. Darīt to, ko bez iemesla darīt nedrīkstēja neviens no eņģeļiem. Ziņkāre nav iemesls! Šoreiz noteikti nav, un jaunais serafs mocījās sirdsapziņas pārmetumos, ka tik vieglprātīgi bija piekritis Viktorijas priekšlikumam 'tikai paskatīties'.

Viņš sēdēja netālu no salas malas, vērodams skaisto ainavu, ceļgalus apskāvis ar rokām un gaidīja valdnieka lēmumu.

Iesūtīja: Andromeda ; laiks: 17.11.2012 20:42

Eoins stāvēja miera stājā, ar skatu pret valdnieka pili. Viņš apzinājās, ka viņa rīcība ir bijusi nepiedodama. Īsts kauna traips viņa gaišajai būtībai. Viņa izklaidība un neapdomība bija viņu novedusi šajos neceļos un viņš to nožēloja, pat neuzdrošinādamies pacelt acis, lai sveiktu jauno dienu.

Iesūtīja: Adelīna ; laiks: 17.11.2012 22:12

Rīts... tas pienāca tik ātri un reizē arī lēni, visa nakts bija pavadīta lūkojoties projām uz Astindelas mierīgo zemi, kamēr pirksti ik pa laikam pārbrauca pār salas malu, meklējot kādu iespēju kā sev pierādīt, ka tur nav tā siena, ka Meja var likt saviem melnajiem spārniem pacelt viņu gaisā un pārlidot uz kādu citu saliņu, ko gan viņa bija izdarījusi? Violetajā skatienā atspoguļojās vilšanās, protams, viņa bija vīlusies sevī, un ko gan viņas vecāki tagad domās. Kauns un negods.
Pirmajā brīdī tā šķita tik laba doma, palūkoties, kas atrodas aiz Vārtiem, bet, kad sargi viņus atstāja šeit Meja jutās pārbijusies, lai neteiktu vairāk. Nakts pavadīta ne aci neaizverot, klausoties apkārnes nomierinošajās skaņās, kas diemžēl šajā brīdī nespēja mierināt viņas sirdsapziņu.

Joels turpat netālu no Mejas atradās, viņa viegli tik pat kā uz pirkstu galiem pieslīdēja pie serafa un apsēdās viņam blakus.
"Kā tu domā... kāds būs mūsu sods?" Čuksts šķita tik nedrošs, it kā taisītos turpat gaisā arī izkūpēt, gluži kā vilnis triecoties pret klinšainu krastu beidz savu dzīvi. "Valdnieks būs vīlies un mani uztrauc tas, ka mums tik ilgi ir jāgaida viņa lēmums." Gaidīšana bija sasodīti mokoša. Un nervi šķita nospriegoti tāpat kā vijoles stīgas uz kuras spēlēt sēru pilnu melodiju.

Iesūtīja: josephine ; laiks: 17.11.2012 22:22

Tieši gaidīšana bija tas, kas padarīja visu tikai smagāku. Katra minūte šķita velkamies mūžību. Hava jutās nožēlojami. Tikai vēl nesen bija bijis viņas dzīves līdz šim augstākais punkts – Pirmais Solis, kurā viņa bija taču solījusies kalpot visam svētajam, labajam, gaišajam, bet tagad.. tagad viņa necieta sevi tā, kā nekad savā dzīvē neko un nevienu nebija necietusi. Viņa jutās kā nodevēja un bija gatava jebkādam spriedumam, jebkādam sodam, kaut tūlītējai otrajai nāvei. Hava pārspīlēja, viņa zināja, ka pārspīlē, turklāt vēlme pēc tūlītējas otrās nāves tāpat norādīja ne uz ko vairāk, kā tikai to, ka viņa ir gļēva. Šī apziņa Havas pašsajūtu neuzlaboja. Bet ja vien būtu kaut mazākā cerība uz piedošanu, uz otro iespēju sevi pierādīt, Hava darīs visu, kas nepieciešams, lai izpirktu savu vainu, bet galvenokārt, lai nopelnītu pati savu piedošanu. Tur un tobrīd Havai radās apņēmība, ja vien tiks dota tāda iespēja, vienalga ko tas prasītu, vienalga cik ilgu laiku tas prasītu – vairāk kā jebkad agrāk – bez mazākās novirzes sekot pašas saviem uzstādītajiem standartiem sev. Pierādīt sev, ka spēj būt pati labākā viņa, kāda ir iespējama; ka spēj būt pati – tāda, kādu viņa sevi redz. Vienīgā pati - kādu spēj pieņemt par pietiekami labu esam. Viņa pierādīs, ka spēj būt pati!

Iesūtīja: Whitefox ; laiks: 17.11.2012 23:17

Atšķīrībā no pārējiem serafiem, Ramiels sēdēja uz gultas, salas vidū. Viņa melnie spārni ar paša domu palīdzību bija izgaisuši. Sarunas apkārt neviesās un kāds tur brīnums. Arī pats Ramiels nejuta vēlmi runāt. Vēl sliktāk par viņu pieķeršanu, Ramiels jutās sadrūmis, ka kaut ko tādu ir iedrošinājies darīt. Lai arī no vienas puses tas bija viņa dabā būt ziņkārīgam. Teorētiski viņš nebija sekojis pārējiem, bet pats devies savas ziņkāres dzīts.
Vienīgā gulta, kas atradās uz saliņas, nebija nekāds mierinājums. Augļiem viņš neskārās klāt un arī neizkustējās ne no vietas.

Skatiens pacēlās tikai tad, kad pirmā ausma parādījās. Ramiels, pārdomu pilns, vērās pretī gaismai. Jauna diena... Kāpēc viņi lika tā viņiem gaidīt? Vai tas bija viens no sodiem, ko viņi visi saņems par pārkāpumu? Vēl nesen, viņš pats bija sasniedzis Pirmo soli, kas viņam bija tikpat svarīgs kā jebkuram citam serafam.
Jaunais serafs piecēlās kājās un viņa melnie spārni parādījās un izpletās, izstiepjoties un atgūstot ierasto formu. Bēgt viņš nemaz necentās. Tas būtu bezjēdzīgi un ļoti muļķīgi no viņa puses. Ramiels skatiens pievērsās valdnieka pilij. Vai par ziņkārību viņus uztvers kā nodevējus? Ramiels cerēja, ka nē. Viņam bija vēl daudz plānu, ko šā brīža notikumi ierobežoja un apstādināja uz nenoteiktu laiku.

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 17.11.2012 23:18

Sardiels klusējot skatījās taisni uz priekšu,c auri neredzamajai sienai.

Muļķības bija sadarītas, tagad bija pienācis laiks maksāt. Maksāt viņš bija gatavs, tikai kāpēc šāda vilcināšanās... UN iesākās viss jau tik nevainīgi... Aiziet, paskatīties.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 17.11.2012 23:28

- Nē, viss ir pareizi, - Joels atbildēja Mejai, skatu nenovēršot no zemes tur, lejā un visapkārt. Viņš mīlēja šo vietu, savu dzimeni, savas mājas.
- Kad esi vainīgs, un jūties tāds, tad mirkļi velkas nebeidzami gausi. Es nezinu, kāds būs sods.
Jā, viņš bija orākuls, tomēr ne jau par šādiem dzīves līkločiem Joelu mēdza brīdināt vīzijas.
- Vai tu baidies? - skatiens pirmo reizi šodien pievērsās melno spārnu īpašniecei.
Noskaņojums uz šīs saliņas noteikti nebija tas jautrākais, kā jau visi eņģeļi, tā arī Joels to sajuta ar katru ķermeņa šūniņu.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 17.11.2012 23:41

Lielāko daļu nakts Sariša bija labi gulējusi, izklājusies zālē ar vēderu uz leju, elpojot cauri zāles klājumam, kas kutināja degunu, uzmotas ar jaunās dienas spožākajiem stariem, kad par savu nomodu pavēstīja ar lēnu un slinku aizslāšanu līdz kādam auglim, tad atkal nolikšanos zālē, lai lūkotos augšup. Kādas bija viņas iekšējās pārdomās? Sākot ar sasodīts, tas nav godīgi. Mēs jau neko TĀDU neizdarījām, turklāt, kurš gan nav gribējis palūrēt aiz vārtiem? un beidzot ar ko gan par šo teiks mani vecāki? Ko teiks pārējie?

Vārdu sakot Sariša galvenokārt nožēloja, ka viņi tika pieķerti, nevis, ka viņa ļāvusies ziņkārībai, jo vai tas nebija dabiski? Un nav tā, ka viņu centieni palūrēt būtu kādam sāpējuši, vai ne? Vai ne?! Viņa nofokusēja skaidrāku skatienu uz saviem biedriem tik tad, kad sadzirdēja kādas sarunas. Sarišai bija savs klusēšanas limits un guļot tas bija pārsniegts. Tas nekas, ka jautājums nebija adresēts viņai. Tas sods nevarētu būt pārāk šausmīgs, jo, nu... mēs taču neko sliktu neizdarījām. Mēs jau neaizdedzinājām Vārtus un nesalaidām iekšā nekādus tumsas spēkus, ne tā? Naiva cerība? Centieni sevi pārliecināt drīzāk, jo necik lielo pārliecību Sarišas balsī saklausīt nevarēja.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 17.11.2012 23:52

Protams, ka pareizi, Meja pat nedomāja apšaubīt Joela vārdus, bet pat ja tas bija tik pareizi cik nepieciešams, nemiers tirdīja kā tā nerātnā balstiņa, kas bija likusi ielūkoties aiz Vārtiem. Un kur gan bija viņas serafa intuīcija, kurai vajadzēja apturēt viņu un pārējos no šī neprātīgā lēmuma? Kur bija viņas veselais saprāts, pēkšņi likās, ka smilšu pils, kas uzbūvēta jūras krastā ir sabrukusi atstājot viņu raudam rūgtas asaras, kas iesūcas smiltīs pie kājām.

"Es apzinos savas kļūdas... bet ja nu mums bija lemts nonākt šeit, ja nu tas bija mūsu liktenis? Iespējams, ka tā tam bija jābūt un viss kas notiek, notiek uz labu, vai ne?" Meja cerīgi palūkojās uz Joelu un tad novērsās no viņa, lai lūkotos kaut kur Astindelas skaistuma valgos.

"Jā." Meja to nenoliedza, viņa baidījās tā kā vēl nekad nebija baidījusies. Visi nedarbi, ko viņa bija sastrādājusi, nedaudz jaunākai esot, salīdzinājumā ar šo šķita izbalējam, kā veca filma pamestā kino teatrī. "Ļoti, un tu?" Pēkšņi sagribējās paslēpties aiz saviem melnajiem spārniem, sakļaut tos ap augumu un paslēpties no apkārtējo skatieniem, šeit pagaidām nebija neviens, kurš varētu viņus uzlūkot ar nosodošiem skatieniem, bet Meja tik labi spēja iztēloties savus vecākus, un visu serafu sejas izteiksmes uzzinot, ko viņi bija izdarījuši.

"Es darīšu visu, lai atgūtu valdnieka uzticību. Un pierādītu to, ka es vairs nekad neko tādu nemēģināšu darīt." Tas bija vairāk solījums sev, solījums, kuru viņa bija gatava uzrakstīt ar savām asinīm visiem redzamā vietā.

Violetais skatiens pievērsās Sarišai. "Manuprāt, noziegums, kuru mēs paveicām bija... smags, tāpēc mēs esam šeit, nevis aizsūtīti mājās pie ģimenēm, kā nepaklausīgi bērneļi." Negribējās noticēt tam, ka viņi te tiktu turēti tādā gadījumā, ja pārkāpums nebūtu liels.

Iesūtīja: Whitefox ; laiks: 18.11.2012 00:02

Ramiels sadzirdēja sarunas, kas sāka veidoties starp serafiem. Viņš klausījās, tomēr neiejaucās sarunā. Varbūt tā bija paša neieinteresētība vai arī vienkārši bija ieklīdis savās domās tik dziļi, ka nebija vēlme iejaukties.
Novērsis skatienu no varenās pils, serafs pievērsa savu skatienu runātājiem. Viņu sarunas šķita pat mazliet absurdas. Šajā brīdī notikušajam vairs nav svara. Kas izdarīts, tas izdarīts. Mums jāgaida valdnieka spriedums par mūsu rīcību. Pienākdams tuvāk runātājiem, Ramiels klusā balsī noteica. Viņa skatiens nepētīja runātājus, bet vairāk vēroja apkārtni ar tādu kā vienaldzīgu mieru. Tā it kā šī situācija viņu neuztrauktu, lai gan iekšēji bija tikpat nomākts un satraukts kā pārējie. Tomēr viņam bija savi plāni un viņš netaisījās ieslīgt depresijā. Vainas sajūta bija, bet to viņš apspieda. Viņam ir jādod mums iespēja. Vai jūs tā nedomājat? Klusā balsī Ramiels vaicāja pārējiem. Ko gan viņi gaidīja? Ka pēc viņu pārlieku lielās intereses viņiem dāvinās dāvanas un apsveiks?

Iesūtīja: Andromeda ; laiks: 18.11.2012 00:11

Arī Eoins sajuta pārējo eņģeļu skumjas, nedrošību un bēdas. Serafs lieliski apzinājās, ka pat doma par iešanu uz vārtiem pēc Pirmā soļa ir lielākais noziegums kādu vien var iedomāties. Tāpēc nebija pat jēga strīdēties vai sods ir pelnīts vai nē, jo zināja un pieņēma to, ka ja reiz ir šīs salas gūstā, tātad ir pelnīti.

Lai kāds sods nāktu pār mūsu galvām, mēs to esam paši nopelnījuši un ar to ir jāsamierinās. Cēli izslējās gatavs izpirkt savu grēku, lai kādu uzdevumu valdnieks viņam neuzticētu.

Eoins pagriezās pret pārējiem serafiem.

Nebaidies. Kopā mēs šeit iekūlāmies un no šejienes arī izkulsimies. Vismaz es darīšu visu iespējamo un neiespējamo, lai izpirktu šos grēkus. Viņš uzsmaidīja Mejai, kas šķiet bija izbijusies.

Iesūtīja: josephine ; laiks: 18.11.2012 00:15

Nevarot nepārklausīt uzsāktās diskusijas, Hava nemanot pieslīdēja pie runātājiem un mierīgā balsī izklāstīja savus centienus 'apskatīt situāciju no visām pusēm' - Visai loģiski, ka nezinām, kāds būs sods vai kāda būs Valdnieka reakcija, jo vēljoprojām nezinām, kas IR aiz vārtiem, No mūsu skatu punkta to varētu nosaukt par nevainīgu ziņkārību, bet no Valdnieka puses - viņam zinot, to ko viņš zina - tik lab` var arī nebūt lielākas nodevības pret viņu, kādu serafs vispār spēj paveikt. -

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 18.11.2012 00:34

Meja nopūtās, kamēr skatiens bija noslīdējis līdz zālei, pirksti spēlējās ap kādu zāles stiebriņu, tik nevērīgi it kā viņa būtu atnākusi pasēdēt parkā un pabaudīt mielastā gardus augļus, tomēr it ne kādi nevarēja aizmirst to, ka šis bija viņas cietums.
Varbūt pat viņa varētu piekrist Ramielam, ka tas, kas ir izdarīts ir izdarīts, bet neliels noraidošs galvas mājiens norādīja uz to, ka viss notikušais ir lielā mērā no svara. Tikai negribējās strīdēties ne ar vienu, tāpēc Meja izlēma labāk paklusēt un lūkoties uz savām skaistajām mājām - Astindelu.

Tumšmate piecēlās un izvingrināja savus melnos spārnus, viņas lūpās bija parādījies neliels pateicības pilns smaids Eoinam. "Es arī darīšu visu, lai izpirktu šos grēkus, mēs taču esam karotāji, vai ne?" Viņa ielūkojās serafa acīs, līdz beidzot novērsās un palūkojās debesīs.
"Lai vai kāds būtu sods, mēs to izcietīsim kopā." Visi par vienu un viens par visiem? Vai ne? Viņa taču nekļūdījās un saliekot kopā visu šeit esošo serafu spējas viņi pārvarēs jebko... vismaz Meja tā cerēja.

Pat kaut kā pēkšņi viņa sajutās nedaudz labāk, apziņa, ka tumšmate šeit nebija viena, deva spēku piecelties un gaidīt valdnieka lēmumu ar staltu stāju un cēlu sejas izteiksmi. Galu galā viņa taču bija karotāja, pie pirmajām grūtībām nepadosies, nekad!

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 18.11.2012 00:48

"Pelnījuši esam," Sardiels piekrita, pagriežoties pret pārējiem. "Par izciešanu kopā, es gan tik drošs nebūtu. Bet ja nu tā taps lemts, tad būsim kopā gan grēkā gan nozēlā"

Iesūtīja: washulis ; laiks: 18.11.2012 00:48

Neticami! Vienkārši neticami! Viņi visi bija devušies pie Vārtiem un pēkšņi katrs bija ķēries pie gaudojošā meldiņa par "ak, es šo tik ļoti nožēloju"? Sariša pacēla augstāk galvu, nopētot savus sērīgos biedrus, pavērtu muti nopētot tos visus neticībā. Skatiens apstājās pie Havas. Bet, ja jau Valdnieks zina, kas ir aiz Vārtiem, tad kāpēc tas ir jātur tik lielā noslēpumā? Vai nebūtu ērtāk visus brīdināt, lai nebūtu... rokas mājiens uz visiem klātesošajiem, Šādi gadījumi? Un... es... Man nešķiet, ka atgūt respektu Valdnieka acīs būs tik ārkārtīgi grūti. Visi ir bijuši jauni un sprauni! Un pieļāvuši kļūdas. Sariša paliks pie sava, tagad jau pamazām sliecoties pie sava viedokļa aizstāvēšanas spīta un opozīcijas dēļ, kamēr kāds viņu nenoliks pie vietas.

Un nav jau tā, ka viena nakts šeit ir ārkārtīgi briesmīga. Un nebūtu nekāda atšķirība, vai mēs pavadām nakti mājās vai šeit. Labi, tur atšķirība noteikti bija, bet tas nebija galvenais! Sariša tik un tā paliks pie tā, ka viņiem galvas nost necirtīs (Astindelā? Kādam nocirst galvu? Pfff...) un varbūt viņus labi skaļi nokauninās, bet pēc pāris dienām viss atkal būs savas vecajās vietās. Lūk tā. Vienmēr vērsīsim skatienu pret gaišāko sauli.

Iesūtīja: Andromeda ; laiks: 18.11.2012 01:04

Eoinu sāka nogurdināt visi šie spriedelējumi. Kas izdarīts, tas izdarīts un tur nekas nebija grozāms. Mums vajadzētu pietikt tikai ar brīdinājumu. Iespējams valdniekam ir savi iemesli, kāpēc viņš nedara zināmu, kas ir aiz šiem vārtiem. Varbūt tas ir kārtējais pārbaudījums. To mēs noskaidrosim agri vai vēlu. Tagad tikai atliek gaidīt. Nožēlot bija viņa dabā, tomēr viņš bija arī cīnītājs un tāpēc vien, ka kļūdījies, neies nolaist spārnus un padoties ilgstošām bēdām.

Iesūtīja: josephine ; laiks: 18.11.2012 05:41

- Šādi gadījumi..? - Hava neticīgi atjautāja - Par cik 'šādiem gadījumiem' Astindēlas vēsturē ir dzirdēts? -

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 18.11.2012 11:08

Ereijass bija sekojis Vārtu sargiem bez kādiem iebildumiem, pat domās un sajūtās tādu nebija. Ja te bija sargi, ja tagad viņus nelaida uz mājām, tātad gājiens uz Vārtiem bija bijis kaut kas ļoti, ļoti nopietns.

Sala un maģija, kas liedza to pamest, arī tika pieņemtas bez iebildumiem. Un, līdzko sargi bija veikuši savu pienākumu, Ereijasa baltie spārni sakļāvās un nozuda. Viņš aizgāja līdz lapenei un apsēdās zālē, atspiežot muguru pret kolonnu. Tā arī nosēdēja visu nakti, acis neaizvēris. Apkārtējo sajūtas - nožēlu un bailes - Ereijass šādā mazā telpā juta asi, bet pats neļāva tādām vaļu. No jaunā serafu karotāja staroja miers. Mierinājums?

Gaidīt vienmēr ir grūti, it sevišķi, ja nezini, ko gaidīt. Biedru sarunas rītausmā to apliecināja. Ereijass klausījās un beidzot arī iesaistījās notikušā apspriešanā, - Varbūt esam netīši apdraudējuši visu Astindelu, varbūt viena eņģeļa gājiens cauri Vārtiem nogalina daudzas dzīvas būtnes citās pasaulēs, varbūt notiek kas cits, ko nespējam pat iedomāties. Valdnieks noteikti to zina, bet mēs esam vienkārši Pirmo Soli sasnieguši muļķi.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 18.11.2012 14:02

Vienmēr ir pirmā reize, bet tas nenozīmē, ka būs pēdējā. Sariša atcirta Havai atpakaļ, pieslejoties sēdus un saliekot rokas sānos, sevis paņemto augli nometot klēpī. Ideja par brokastīm ātri vien sarunas laikā bija izčabējusi. Es piekrītu Eoinam. Brīdinājums. Tas taču ir visloģiskāk! Eoinam tika veltīts īss smaids. Vismaz kāds bija viņas pusē, kamēr to pašu nevarēja teikt par Ereijassu. Bet! Tas būtu tikai gudrāk, ja Valdnieks par šādu risku brīdinātu, ne tā! Kāpēc ko tādu turēt noslēpumā? Jaukā rīta pozitīvā gaisotne viņas acis sāka rukt arvien sīkāka un sīkāka.

Iesūtīja: Andromeda ; laiks: 18.11.2012 15:10

Eoins nebija neviena pusē. Viņš bija padevīgs savam valdniekam. Valdnieka vārds bija Eoina taisnība. Ja reiz uz vārtiem iet bija aizliegts, tad tas arī bija brīdinājums, ar ko vajadzēja pietikt visiem eņģeļiem, arī viņam. Tāpēc sods par šādu pārgalvību bija tikai saprotams un pat nepieciešams.

Valdniekam nekas nav jāpaskaidro. Mums vajadzētu uzticēties viņam un beigt apšaubīt viņa rīcību un vārdu. Mums drīzāk vajadzētu apdomāt mūsu pašu izdarīto. Vai tad Tu nesaproti, ka šādi rīkodamies mēs esam izrādījuši necieņu viņa Gaišībai? Tā ir mācība. Eņģelis aizvēra acis, sajuzdams saules staru siltumu uz visa sava ķermeņa. Tā bija debešķīga sajūta.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 18.11.2012 15:47

Joels, brīdi pavērojis saullēktu - cik skaists! - apņēmīgi piecēlās un izstaipījās.
- Kas darīts, tas padarīts, un sekas ir pelnītas, - orākuls paziņoja.
- Ko mums piespriedīs, to arī mēs būsim pelnījuši, un nevajag apšaubīt Valdnieka rīcības pareizību.

Visa viņa stāja, sidrabpelēkajiem garajiem matiem rīta vējā tinoties ap augumu, pauda - es nemaz neklausos tādas runas, un nav ko činkstēt.
Eņģelis aizgāja līdz lapenei, kur ar augļiem un ūdeni apmierināja izsalkumu un slāpes. Viņš nezināja, vai saprot pareizi, bet domāja, ka Valdnieks nebūs apmierināts arī ar to, ka viņi sevi novārdzina tīši neēdot. Tā ir jādara, un viss, un vienalga, cik ļoti pašu grauž sirdsapziņa. Jādara.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 18.11.2012 16:10

Ereijass uzsmaidīja satrauktajai Sarišai. - Vakar mēs visi spērām Pirmo Soli. Un tūlīt pierādījām, ka neesam pieauguši, lai arī tieši to zvērējām Valdniekam. Iespējams, tas ir svarīgi, nevis Vārtu noslēpums. - Ko gan te minēt? Drīz viņi visu uzzinās. Tāpat kā naktī, jaunā karotāja emocijas nepauda ne bailes, ne nožēlu, ne nepacietību. Tikai miers.

Ereijass piecēlās kājās, kad viņam garām pagāja Joels, un pievienojās orākulam brokastīs. Daži augļi un ūdens.

Iesūtīja: hellwoman ; laiks: 18.11.2012 17:03

Viktorija nerunāja, viņa bija izbaudījusi lielisku miegu, kādu sapņo vien tie, kam nav sirdsapziņas. Šobrīd viņas sejas izteiksme pauda iekšējas mokas, ar ko varētu izskaidrot viņas klusēšanu, taču domās skraidīja Blah blah blah, mīkspēdiņi, aizverieties vienreiz. Neizteiksmīgi, pat satricināti piecēlusies kājās meitene paņēma ābolu un ūdeni, ēdot to lēnām un mokoši, pēc skata tā, ka rūgtas domas neļauj norīt kumosus un prāts klejo pie vakardienas. Patiesībā Veronikai bija garlaicīgi un viņa lieliski apzinājās, ka tēlojot moku apsēstu dvēseli, nebūs jāpiedalās sarunās vai jāattaisnojas. Lai viņas nožēlu saskata sejas izteiksmēs un izturēšanās veidā.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 18.11.2012 17:47

Dzirdot apkārtējo komentārus, Sariša vairākas reizes smagi nopūtās caur nāsīm kā nokaitināts pūķis, kas spļaudītos ar dūmiem. Visi teica kaut ko pret un skaidrs, ka katrs centās pielikt šai sarunai izteiksmīgu un ērtu punktu, izveidojot īso "ko mums vajadzētu domāt un darīt" konspektu. Padoties negribējās, jādomā, ka viņas seja, kas pauda to neapmierinātību, to ari vēstīja, iespējams ar to būs gana, lai viņa justos mazāk uzvarēta sarunu divkaujā. Ar vārdiem cirst viņai nudien nepadevās tik labi, kā sist pļaukas, bet pēc kā tāda taču nekad īsti nebija vajadzības.

Arh. Labi. Viņa dusmīgi izdvesa, smagi saprustojot plaukstas uz galvvidus un ļaujot sev atkrist atpakaļ mīkstajā zālē, abiem spārniem plešoties katram savā virzienā. Nu labi, sods ir pelnīts, bet tik un tā nav skaidrs - kāds sods? Turklāt šeit sēdēt un gaidīt, tas bija gana mokoši. Viņa nebija pacietīga dvēsele, nevienam tas nebija noslēpums un ja viņiem te būs jāaizvada vēl viena diena un nakts, pārējie serafi par šo faktu nepriecāsies, jo pati Sariša vārīsies un ārdīsies varen ilgi un pamatīgi.

Iesūtīja: josephine ; laiks: 18.11.2012 19:26

Hava atsēdās zālē blakus Sarišai un pieklusinātākā balsī centās sevi paskaidrot - Es nemeklēju kašķi, nedalu puses, kurš vienā, kurš otrā. Saprotu, kā tevi, tā pārējos, tikai gribēju parādīt arī citu perspektīvi uz lietām - Hava veltīja Sarišai maiguma un mīlestības pilnu violēto acu skatienu, viņas vārdi nāca no sidrs - Piedod, ja šķitu uzbrūkoša, tāds nebūt nebija mans nolūks, turklāt, lai kas arī mūs sagaidītu, visprātīgāk ir turēties kopā un neļaut spekulācijām par nākotni sadalīt mūs karojošās frontēs, kaut tikai sarunās. Daudz vairāk mēs iegūsim cenšoties izveidot kopēju uzticēšanos viens otram un komandas vienotību, tad no tiesas būsim stipri un spēsim pārvarēt jebkādus izaicinājumus. -

Iesūtīja: washulis ; laiks: 18.11.2012 21:51

Havas pienākšana klāt sākumā samulsināja, jo ko gan viņa vēlējās teikt? Izrādās, ka ta bija... nē, ne atvainošanās, jo īsti jau nebija par ko, vai ne? Sariša vienkārši kārtējo reizi aizkūrās, tāpēc mirkli lūkojās uz Havu ar patiesi neizprotošu skatienu, tad to nolaida. Ai, nē. Uzbrūkoša nebiji. Man vienkārši negribas sodu, tāpēc tā sapiktojos. Turklāt man neticas, ka pārkāpums bijis tik dikti liels. Tā gan bija mazākā problēma. Sodu var paciest ar spītu, bet samierināties ar faktu, ka viņi bija sevi apkaunojuši Valdnieka, ģimenes un pārējo acīs, tas jau sāpēja, to salabot būs grūtāk.

Kaut kur jau tās savas bailes un negācijas bija jāizgrūž un kas tik nav labāks par centieniem visiem un sev iegalvot, ka viss būs kārtībā? Ja sods būs jāizcieš kā komandai, tad es nevaru nepiekrist. Viņa vēlāk vēl piebilda, nedaudz saraucot uzacis, kad pacēla violetās acis augstāk, lai nopētītu, kā saule viz Havas gaišajos matos. Bet tur jau tā lieta, neviens neko nezina un es neesmu pacietīgs serafs. Jeb vienkārši, neņemiet Sarišu vērā. Viņa var sarunāt visu ko.

Iesūtīja: josephine ; laiks: 18.11.2012 22:40

Hava saprotoši uzsmaidīja Sarišai un pietrausās atkal kājās, ar zināmu iekšēju apņēmību. Drīz! Spriedumu varēja just tuvojamies, un ne cik daudz vairs, līdz taps zināmi kādi, kaut niecīgākie jaunumi. Hava par to bija pārliecināta. Viņa vēlreiz piegāja pie salas maliņas, šoreiz skatu pievēršot Metatrona iespaidīgajai pilij.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 18.11.2012 23:32

Sarunās negribējās vairs iesaistīties tāpēc Meja staigāja šurpu turpu labi apzinoties, ka tas varētu arī kādu ļoti kaitināt, bet... viņa... ko viņa darīja? Dungoja kādu klusu dziesmu un ļāva kājām skart maigos zāles stiebrus, glāstīt kailās pēdas un kaut nedaudz sajust mierinājumu, lai vai kāds būtu sods Astindela bija viņas mājas. Astindela mita katrā zāles stiebrā un iedomājoties par to vien, viņa pasmaidīja. Pat ja gaidāmais sods vēl joprojām biedēja, nē, drīzāk biedēja neziņa.

Rokas šūpojās dungotās dziesmas ritmā, te sev priekšā, te aizmugurē, kamēr viņas melnie spārni tika lēnām izstaipīti, visu nakti nekustīgi stāvam pie salas malas pēkšņi varēja sajust nogurumu, viņa palūkojās uz ēdienu un tad violetais skatiens pievērsās Joelam.
"Kā tu šādā brīdi vari ēst?" Piemēram Mejas vēders sen jau bija pārvērties par uztraukumu sažņaugtu kunkuli un lai viņa sevī iedabūtu ēdienu? Nu nē... protams, tumšmate apzinājās, ka iespējams būtu labāk paēst, atgūt spēkus, nevis sevi novārdzināt, bet ko viņa nevarēja izdarīt, to nevarēja. Tad jau drīzāk vieglāk būtu kādu pieveikt kaujā, vai trāpīt bultu auglī no piecsimt metru attāluma.

Iesūtīja: Whitefox ; laiks: 18.11.2012 23:43

Visas varbūtības un žēlošanās pamazām sāka krist uz nerviem. Savu viedokli viņš bija izteicis un ar to pietika. Ieslīgt diskusijās nebija jēga. Atkāpies no diskutējošās grupiņas, Ramiels pievērsa skatienu tiem serafiem, kuri bija nolēmuši uzkrāt spēkus ēdot. Tomēr Ramiels nedevās pie viņiem, bet arī nepalika pie diskutētājiem.
Nostājies klusākajā salas nostūrī, jaunais serafs domīgi vērās apkārtnē, bet skatiens neapstājās vienā vietā uz ilgu laiku. Viņš gaidīja, kad beidzot tiks izkliedēta šī nervozitāte, kas bija apsēdusi visus serafus kā neārstējama kaite.

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 19.11.2012 01:20

Sardiels klausījās kā pārējie sarunājas, taču tad rīta izsalkums lika sevi manīt.

Žēl, ka par to Valdnieka vārda svarīgumu neviens vakar neiedomājās, viņš nodomāja, tomēr paturēja neizteiktu. Galu galā, pats nebija labāks, tāpat aizskrēja pārējiem līdzi.

Brīdi vēl pār serafu valdīja doma ieturēt gavēni, bet tad pāris ēdošo radītais , kaut niecīgais, troksnis, lika arī Sardielam pievienoties viņiem. Kāds auglis, un malks ūdens, tas gan bija viss, ko viņš atļāvās apēst.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 19.11.2012 19:01

Ereijass ātri tika galā ar tiem dažiem augļiem, kurus bija izvēlējies apēst. Izdzēris vēl dažus malkus ūdens, viņš klusā balsī pateica, - Paldies! - Kāds taču bija šurp atgādājis gan ēdienu, gan augļus? Lūk, tam nezināmajam tas arī tika teikts. Jēgas stāvēt lapenē nebija, sarunāties Ereijasam negribējās, un viņš nolēma darīt to, ko jaunajam serafam bija mācījuši viņa vecāki.

Ereijass devās ārā no lapenes uz to saliņas malu, kurā lēca Astindelas rīta saule. Apsēdās tik tuvu malai, cik maģija ļāva, ar seju pret sauli, un iegrima meditācijā. Baltie spārni lēni "izplauka" no serafa muguras. Nenoskaidrotais jautājums nebija vis, kāds ir bijis pārkāpums, un kāds par to pienāksies sods, un kā to pārdzīvot. Ereijass vēlējās noskaidrot, kas viņam raksturā bija pietrūcis vakar, kad bija ļāvies biedru aicinājumam doties uz Vārtiem. Pirms nedaudzām minūtēm viņš pats to bija nosaucis par muļķību. Muļķība gan var tikai palikt pāri, nevis pietrūkt...

Iesūtīja: Septīma ; laiks: 19.11.2012 20:40

Selebriāna sēdēja salas krastā, viņas spārni bija nozuduši un violetās acis zaigoja skumjās. Dziedniece nožēloja savu izdarīto. Viņa zināja, ka vajadzēja klausīt valdnieka Metatrona pavēlēm. Ka, lai vai ko, nevajadzēja doties un censties lūkoties pāri Vārtiem. Tomēr pārējo piedāvājums bija tik vilinošs! Briāna nekad nebija varējusi pretoties avantūristiem, viņai noteikti bija jāpiedalās! Vai par to jauno serafi varēja vainot? Viņi visi tikai gribēja palūkoties... Taču viņi tapa pieķerti. Meitene saprata, ka sods būs pelnīts, taču bija bail. Un nevis par sodu pašu, bet par to, kas būtu noticis, ja viņi būtu atvēruši Vārtus. Un pārliecība, ka tas nebūtu bijis nekas labs. Viņi varēja iznīcināt cilvēkus, eņģeļus vai citas būtnes! Nodarīt kādam pāri! Selebriāna kā dziedniece nespēja to izturēt. Viņa savā ziņā pat jutās laimīga, ka viss ir kārtībā. Ka viņi vēl joprojām ir Astindelā. Un Metatronam, lai arī dusmīgam, nekas nav nodarīts.

Kad Hava pienāca pie krasta, meitene pacēla savu žēlo seju pret serafi. Mēs neatvērām Vārtus, tāpēc nekāds ļaunums nav nodarīts, vai ne? Cerība labās un trauslās būtnes balstiņā strāvoja kā vijoles skaņa, kamēr viņa ar kailajām rokām bija aptvērusi saliektos ceļgalus.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 19.11.2012 20:50

Nebija jau tā, ka kāds speciāli mocīja jaunos serafus, liekot tiem neziņā gaidīt... laikam jau neizbēgamo, jo diez vai kādam no viņiem varētu ienākt prātā pretoties valdnieka pavēlēm.
Viņiem bija jāgaida, jo naktī, kad pārdrošie jaunuļi bija devušies iekarot Vārtus, tomēr visi gulēja. Nu, gandrīz visi. Izņemot sargus, kuri bija pieķēruši jaunos pārgalvjus.

Tagad laikam bija tas laiks, kad neziņa atrisināsies, bažas izklīdīs, vai arī tieši otrādi, pastiprināsies bailēs par gaidāmo, jo salas virzienā, no pils puses, devās kāds stāvs.
Serafu, kurš ieradās pie jaunajiem sauca http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/Aiven.jpg
Viņš bija valdnieka jaunākais dēls. Taču padomē nesastāvēja un kopumā pret viņu varēja izturēties, kā pret parastu serafu, kurš vienkārši dzīvo Metatrona pilī. Aivens nepieprasīja, lai viņa priekšā kāds klanītos, lai sauktu viņu par princi, vai kādas tamlīdzīgas lietas. Visas hierarhijas jaunajam eņģelim bija visai vienaldzīgas un arī darīja viņš parastu darbu. Nu, ja tā varēja izteikties. Patiesībā, Aivens uzraudzīja pasauļu robežas un pieskatīja, lai Astindelā neieklīstu nevēlamas būtnes no citām pasaulēm.

Nolaidies uz salas malas, eņģelis lika saviem baltajiem spārniem sakļauties un izzust. - Labrīt! - Aivens pasveicināja jauniešus, un it kā nekas īpašs nebūtu noticis, aizgāja līdz augļu traukam un paņēma no tā vienu dzeltenīgu, sulīgu un nogatavojušos ābolu.
Tā kā jaunie serafi bija devuši priekšroku sēdēšanai zālē, nevis gultā, Aivens apsēdās uz gultas malas un paaicināja jaunos, lai tie visi sapulcētos viņa priekšā, nevis atrastos viņam aiz muguras, vai kaut kur sānos.
- Es domāju, ka jūs jau apzināties, ka jūsu pagājušās nakts piedzīvojumi nebija īsti prātīgi. Valdniekam tas nemaz nepatika. Un, tā kā jūs kopš vakardienas esat pieauguši, jums pienākas sods. Metatrons saprot, ka savā ziņā jūs to darījāt vairāk ziņkāres dēļ, nevis tādēļ, ka vēlējāties tīšām pārkāpt visiem zināmu likumu, ka mums nav ļauts atvērt Vārtus. Tādēļ viņš jums dod iespēju mācīties un apmierināt savu ziņkāri pildot dažādus uzdevumus citās pasaulēs. Diemžēl, jums nav iespēju atteikties un jums ir viena diena laika atvadīties no saviem mājiniekiem un rīt, dienai austot, šajā pašā laikā, es jūs gaidīšu "Arku Dārzā." - Aivens pamāja uz zemi, kur no salas, labajā pusē atradās tāds kā parks, kurā starp ziedošiem kokiem un krūmiem atradās daudz senatnīgu arku. Tur šobrīd varēja redzēt arī pastaigājamies Gabrielu un Tiaru. Viņi acīmredzami par kaut ko sparīgi diskutēja, līdz Gabriels apstājās pie vienas no arkas un pieskārās tai ar roku, likdams arkai izgaismoties baltā gaismā, tad viņš izgāja tai cauri. Izzuda skatienam. Tiara palika viena un vēl kādu brīdi pastaigājusies, sieviete savēcināja spārnus un aizlidoja uz Metatrona pili. Droši vien no šī skata varēja noprast, ka arkas ir ejas uz citām pasaulēm.

- Jūsu pirmais uzdevums būs, doties uz Morveru un atrast tur Annekes noklīdušo kaķēnu. -
Anneke bija viena no dziedniecēm. Viņu allaž varēja sastapt dziednīcā, kas atradās austrumos no valdnieka pils. - Kaķis neizskaidrojamā veidā ir pārkāpis pasauļu robežas. Taču mēs viņu gribam atpakaļ. Metatrons domā, ka jums tas būs pa spēkam.
Es saprotu, ka tā būs jūsu pirmā reize, atrasties kādā citā pasaulē, ārpus Astindelas. Jums noteikti vajadzētu painteresēties par pasauli, uz kuru grasāties doties. Jāsarunā, kurš parūpēsies par pārtiku un citām jums nepieciešamām lietām. Kā arī, es domāju, ka vismaz vienam no orākuliem vajadzētu nodibināt saikni ar mani. Es gan brīdinu, ka negrasos meklēt kaķi jūsu vietā, taču mēs nevēlamies, lai jūs aizietu bojā svešā vietā, jo apjukāt un nezinājāt, ko iesākt. - serafa skatiens pārslīdēja pār jauniešiem.
Vai viņiem bija kādi jautājumi?

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 19.11.2012 21:35

Rīts bija klāt, un re! Vēstnesis arī. Joels viegli paklanījās Aivenam, lai arī zināja, ka tam goda izrādīšanas un citas lietas ir visai vienaldzīgas.
Annekei pazudis kaķēns! Bet kā? Kā tas var tikt citā pasaulē?
Jaunā serafa zinātkāre bija pamatīgi iekurināta, tā priekšā nobāla pat fakts, ka tas ir sods. Nevienam taču nepatīk klejot pa citām pasaulēm, jo tas ir tik nejauki un grūti, uzturēties tur, toties uzzināt, kā kaķis no šīs pasaules ticis citā, ir svarīgi.

Viņā paskatījās uz "Arku Dārzu", lai zinātu, kur tas ir.
- Kāda ir šī pasaule - Morvera? Kur mēs varam uzzināt par to? - viņš domāja, ka no tā būs atkarīgs, ko ņemt līdzi, cik daudz, un kā būs jāizskatās tur. Tieši kā Aivens teica - uzziniet. Bet kur?

- Es esmu ar mieru nodibināt saikni ar tevi, - orākuls pieteicās. Viņam vienkārši patika Aivens, un, galu galā, Joels bija izvēlējies orākula darbu. Tātad ar to jāsāk.

- Ā! Vai mēs drīkstam parunāt ar Anneki?
Kas kaķēnam garšo, un kā tas izskatās, galu galā. Citādi būs pagrūti to atrast, jo Joels bija pārliecināts, ka citās pasaulēs serafiem būs ar mieru sekot visi kaķi pēc kārtas.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 19.11.2012 21:40

Ereijass tā arī nebija ticis skaidrībā ar jautājumu, - kā viņam vakar bija pietrūcis, kad viņš sajuta, ka gaidītais vēstnesis ir klāt. Brītiņš vēl pagāja, līdz jauneklis piecēlās un aizgāja līdz lapenei, kur ieraudzīja, ka ieradies Aivens. Viegli palocījis galvu sveicienam, Ereijass bija gatavs klausīties, ka sakāms Metatrona jaunākajam dēlam.

Dzirdēt, ka sods būs piedzīvojumi, patiešām bija atvieglojums, lai gan Ereijass saprata, ka ir pilnīgi nesagatavots ceļošanai uz citām pasaulēm. Arī par Morveru viņš neko nezināja. Bet pagūs uzzināt, tas nebūtu tagad uzdodams jautājums. Tā vietā jaunais serafs izspēra reizē ar Joela pēdējo jautājumu, - Kādā krāsā ir kaķis, kāds tam vārds, un kas viņam garšo?

Iesūtīja: Whitefox ; laiks: 19.11.2012 22:08

Beidzot ieradās ziņnesis vai vismaz viņa tā šķita. Tas bija Aivens. Ramiels izkustējās no savas vietas, lai dotu pieklajīgu galvas mājienu kā sveicienu un dotos pie viņa, kā gan jau visi pārējie to darīja. Viņš nostājās Aivena priekšā un gaidīja, ko tad viņš paziņos, jo bez iemesla gan jau nenāca pie viņiem.
Savu pārsteigumu Ramiels neizrādīja. Viņš vēroja un klausījās, klusēdams. Līdz viss tika viņiem pateikts. Tātad viņiem būs jādodas uz Morveru. Viņa ģimene nejutīsies pārāk sajūsmināta par to, ko viņš izdarījis, bet vismaz no šī visa pasākuma, viņš bija ieguvis kopā ar pārējiem iespēju doties ārpus mājām. Varbūt tas bija sods, bet kaut kā Ramielam tas šķita vairāk intriģējoši. Vainas apziņa apslāpa kā uguns liesma zem ūdens šalts.

Jautājumus uzdeva pārējie, bet Ramiels pacietīgi klausījās un izveda no tā visa secinājumus. Viņa prātā bija uzradies jautājums vai viņi bija gatavi piedzīvojumiem? Ramiels noteikti. Bet vai viņi fiziski bija gatavi darīt kaut ko ārpus ierastā? Nepārliecība nebija Ramiela emociju sarakstā. Vai nu viņš bija, vai nu nebija gatavs. Vidus ceļa nebija.
Kā atvieglojums nāca tas, ka viņi netiks nekā citādi sodīti. Vai ir vēl kas par ko mums būtu jābūt informētiem? Drošības pēc viņš pieklajīgā balsī vaicāja Aidenam. Nekad jau nevarēja zināt, kas tai Astindelā bija un pie kā griezties pēc jautājumiem? Kaut kā nešķita, ka Aivens būs tas, kas paskaidros, kas tai Morverā atradās.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 19.11.2012 22:09

Un patiesības mirklis bija klāt. Labi, ka šurp bija devies Aivens, nevis kāds cits, jo pret šo serafu viņai Sarišai noteikti bija lielākas simpātijas, nekā pret tiem, kuru priekšā jāklanās. Nosēdusies gultas priekšā, viņa klausījās, atkarot muti mirklī, kad tika paziņots, kās grasās būt sods. Ceļojumi uz citām pasaulēm? Un to viņi sauca par sodu? Tiesa, kad atklājās, viņiem jāmeklē pazudis kaķis, noteikti gribējās iespurgties un paziņot, ka tas taču nav nopietni, bet viņa sadūšojās, lai tomēr paklusētu. Tomēr būs žēl pamest ģimeni, bet tas taču nebūs uz ilgu laiku, vai ne? Viņi taču nešķirsies mūžīgi, tikmēr jau viss būs kārtībā.

Hmm... izdibināt, kādu pārtiku mums vajadzēs, varēs pa lielai daļai zinot, kur dodamies. Kas zina, varbūt viņus izmetīs tuksnesī un pārtikt no sausiņiem tur nu nekādi nevarēs. Lai nu kā, Joels jau bija pasteidzies ar svarīgākajiem jautājumiem, tāpēc Sariša varētu nesteigties ar savu viedokli, bet tomēr ierunājās: Es varētu parūpēties par ēdamo. Bet mums vajadzēs vēl lietas gulēšanai, lai gan ceru, ka izdotos to kaķi atrast vienā dienā. Turklāt, bez kādas cīņas. Par to pēdējo runājot, viņa gan neiebilstu pret kārtīgu izvillošanos, bet nevienam apzināti pāri darīt viņa gan nevēlējās. Nu, vismaz nekam gaišam.

Iesūtīja: hellwoman ; laiks: 19.11.2012 22:56

Viktorija piegāja klāt pie Joela un Aivena. Es palīdzēšu tev, Joel, kā vien nepieciešams. Mēs tāpat esam tikai divi vienīgie orākuli. vainīgās actiņas mirdzēja, uz āru izgaismojot skumjas, taču uz iekšu pilnīgu sajūsmu, ka viņi tiks uz citu pasauli, citu vietu un ka viņas neprātīgā iegriba ir izdevusies labāk kā varēja cerēt. Piesakos savākt informāciju par pasauli, tikai norādiet, kur to meklēt. padevīga, apņemšanās pilna balss labot savu kļūdu. Spārni gan noslēpti, bija bail, ka to melnā krāsa atklās viņas pašas melnumu.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 20.11.2012 00:30

- Dod iespēju mācīties un apmierināt savu ziņkāri pildot uzdevumus citās pasaulēs? - Meja pārjautāja, tas izklausījās gaužām nepareizi, it kā no viņiem gribētu tikt ātrāk vaļā, turklāt, karotājai nepaslīdēja garām tas, ka Aivens nebija neko pateicis par atgriešanos atpakaļ mājās. Vai viņš varēja to vienkārši aizmirst? Un kāpēc neviens neiedomājās neko pajautāt? Izskatījās, ka visi bija vienkārši gatavi doties ceļā, bet Meja nevēlējās pamest savas mājas, viņa te bija uzaugusi un ja nu ar viņiem kaut kas notiek?
- Kad mēs varēsim atgriezties mājās? Cik saprotu, tad uzdevumi būs varāk kā tikai atrast to kaķēnu, cik īsti un ar ko lai mēs rēķināmies? - Ne jau par velti Aivens teica, ka viņu pirmais uzdevums ir doties uz Morveru un tur atrast kaķi, viņš neteica pirmais un pēdējais. Meja palika aizdomīga, rokas neviļus sakrustojās pār krūtīm it kā mēģinot norobežoties no sarunas, kamēr violetās acis vērās uz Aivenu gaidot atbildes.

- Protams, nedomājat, ka es kaut kā apšaubu valdnieka lēmumus, vienkārši es vēlos zināt, kas mūs sagaida, es darīšu visu, ko Metatrons liks, bet informācija ir pārāk maz un doties uz svešu mums nezināmu, iespējams, lielu pasauli tas ir gluži kā meklēt adatu siena kaudzē. - Jā, viņiem bija jāuzzina, viss sīkāk par to pasauli, kur viņi dosies, bet tomēr... uzzināt visu nepieciešamo nevarēja vienas dienas laikā, turklāt Meja šo dienu patiešām vēlējās pavadīt kopā ar saviem mīļotajiem, skatiens beidzot novērsās no Aivena un palūkojās uz "Arku dārzu", turklāt pēc serafa vārdiem varēja spriest, ka briesmas viņiem uz šīs Morveras draudēs. - Mēs nevēlamies, lai jūs aizietu bojā svešā vietā... - Veselais saprāts burtiski prātā kliedza un sāka šaubīties par visu notiekošo, pat ja viņa bija karotāja un nemūžam nepadotos.
Bet nedaudz jau tirdīja ziņkārība, kas atrodas citur, tomēr... Meja vēlējās zināt, kad viņi varēs atgriezties Astindelā.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 21.11.2012 10:07

Sudrabmatainais serafs pateicīgi uzlūkoja pienākušo Viktoriju. Kur nu! Viņam prātā nevarēja ienākt, ka kāds no eņģeļiem būtu pavisam bez godaprāta. Tā nemēdza būt, tādas būtnes nemājoja te, Astindelā, to vieta bija citās pasaulēs. Egoistiski eņģeļi gan gadījās, lai arī bija retums. Joels pats līdz šim nebija sastapis nevienu.
- Paldies, es ar prieku pieņemu tavu piedāvājumu, - viņš atbildēja.

Meja! Viņa taču bija karotāja, un tikko apliecinājusi, ka ir pieaugusi!
Joels izbrīnījās un iesmējās par viņas nopietni teiktajām bažām. Jā, protams, bet tas taču ir sods! Neviens viņiem nesola vieglas dienas, un, skaidrs, ka uzdevumi var būt vairāki.
- Vispirms godam jātiek galā ar šo uzdevumu, - orākuls atgādināja. Jā, ja viņi netiks galā, tad, iespējams, būs spiesti palikt citās pasaulēs tik ilgi, kamēr atradīs kaķēnu. Kaķēnu, kurš nezināmā veidā spēj pārvietoties starp pasaulēm. Kurš zina, kurā pasaulē viņi to atradīs? Un kad? Atgriezties viņi drīkstēs tikai pēc tam.
Vai tad tā nav pareizā lietu kārtība?

Iesūtīja: Andromeda ; laiks: 21.11.2012 17:30

Aivenam ierodoties, Eoins bija visas acis un ausis. Pieklājīgi paklanījās, kaut arī nebija nepieciešams, un uzklausīja, kas viņam sakāms. Lūk, arī visu gaidītais sods, bet vai tiešām meklēt noklīdušu kaķēnu? Nopietni? Lai arī darīšana bija citās pasaulēs, Eoinam uzdevums šķita aizdomīgs. Noteikti nebūs tik vienkārši, kā varbūt varētu šķist.

Labprāt uzzinātu, ko vairāk par Morveru, kā arī piekrītu Joelam, ka būtu labi, ja būtu iespēja aprunāties ar Anneki. Vai šāda iespēja viņu satikt mums būs un kur mēs varam iegūt informāciju par pasauli? Eoina balss noskandināja jautājumus kā sidraba zvans rasainā rītā. Viņš bija gatavs ķerties pie darba kaut tūliņ.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 21.11.2012 18:50

Ak, nu jā. Viņi bija jauni un vēl neko daudz nezināja.
Aivens pamāja uz Metatrona pils pusi. - Pilī ir bibliotēka. Tur varēsi sameklēt informāciju par Morveru. Varu pateikt, ka ir samērā jauka pasaule. Tur ir silts un patīkami. Vietējie iemītnieki ir draudzīgi. Tikai jāuzmanās no džungļiem un plēsīgiem zvēriem. Jo var gadīties, ka tie gan jūs vēlēsies apēst brokastīs. - bet tad atkal... viņiem šeit bija tik daudz karotāju, ka diez vai vajadzēja uztraukties par zaudēšanu cīņā pret vietējo faunu.

- Anneki? - Aivens pārjautāja un apstiprinoši pamāja. - Jā, taču neejiet viss bars. Kādi divi varētu aiziet. Ziniet kā... dziednīcā tomēr jāsaglabā mieru un klusumu. - un diez vai miers un klusums būs iespējams, ja tur ieradīsies vesels bars serafu.

Saikne, jā. Aivens padeva Joelam savu roku, lai ļautu plaukstai uzgult uz jaunā serafa apakšdelma un viņš tāpat novietotu savu plaukstu uz viņa rokas. Vietā, kur atradās sudrabains simbols, kas vēstīja viņu piederību serafu rasei. Kā arī zvērestu pakļauties Metatronam.
Šie jaunie serafi savu simbolu bija ieguvuši tikai vakardien. Sasniedzot Pirmo soli.
Aivena skatiens ielūkojās jaunā orākula acīs un uz mirkli viņa acis iezaigojās baltā, maģiskā gaismā, sagaidot tādu pašu atbildi no Joela acīm. Maģija tagad vienos viņus. Saikne.

Nodibinājis saikni, Aivens palūkojās uz Ereijasu, kad karotājs bija uzdevis savus jautājumus. Nu ja. Ļoti praktiska pieeja. Bez kādas liekas lirikas.
- http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/kittyterasu_by_wazzy88-d4ldbn4.jpg sauc Nuī. Viņš ir gaiši oranžs, ar spilgti zaļām acīm. Izskatās... kā jau mūsu kaķi. - iespējams, ka jaunie serafi nezināja, ka citās pasaulēs kaķi mēdz būt savādāki. Bez spārniņiem.
Tomēr, lai arī Astindelā dzīvojošajiem kaķiem bija spārni, viņi tos neizmantoja lidošanai. Iespējams, ka tas deva kādas priekšrocības meklējot noklīdušo Nuī. Vismaz uz mākoņa tas nesēdēs. Diemžēl koku biezokņos gan varētu būt.
- Es nezinu, kas viņam garšo. - Aivens paraustīja plecus. Tik labi to mazo minku viņš nemaz nepazina. - To jūs varat pajautāt Annekei, ja jau iesiet pie viņas. - dziedniece noteikti zinās labāk, kas viņas mīlulim garšo.

Ramiela jautājums bija pārāk nekonkrēts, lai Aivens spētu uz to tā atbildēt. Viņš mirkli apdomājās, skatienam aizkavējoties pie melnspārnotā eņģeļa. Un kamēr viņš prātoja, turpat blakus arī bija sadzirdama Sarišas balss.
- Jums noteikti jāzin, ka tas nebūs nemaz tik vienkārši. Un visādi var gadīties. Bet pārējo informāciju jūs iegūsiet paši. Vai nu tagad, bibliotēkā, vai atrodoties Morverā. -

Lūk! Mejas jautājumi lika Aivenam pieklust un skatiens mirkli pakavējās pie pusapēstā ābola. Lai tikai tad atgrieztos pie meitenes, kura nesa viņa mātes vārdu.
- Jā, Meja. Tas ir sods. Tādēļ jums jāmeklē adata siena kaudzē. - vai tad viņa to nesaprata?
Bez tam... - Jūs esat izraidīti no Astindelas. - Aivens nevēlējās to teikt, taču, lai jaunieši saprastu, ka te runa nebija par vienkāršu aizejiet un paskatieties, kā klājas citur uzdevumu, viņš tomēr to pateica. - Tas nozīmē, ka jūs nevarat vienu dienu pavandīties pa Morveru, kaķi tā arī nesameklēt un kad jums apnīk, atgriezties savās mājās, gultiņās.
Jūs sameklēsiet kaķi Morverā un atvedīsiet viņu atpakaļ uz Astindelu. Tikai tad, kad jūsu rokās būs kaķis, jūs drīkstēsiet atgriezties mūsu pasaulē. Bez kaķa nekas nesanāks. Bez tam, jums būs tikai diena laika atpūsties un tad jūs dosieties nākamajā uzdevumā. Lai atgrieztos tikai tad, kad būsiet to izpildījuši. Un tā tik ilgi, līdz Metatrons teiks, ka ir gana un jūs savu vainu esat izpirkuši. - vai tagad viss bija skaidrs?

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 21.11.2012 19:00

Saprotu un pieņemu. - Sardiels palocīja galvu pret Aivenu, tad paskatījās pret pārējiem. - Nezinu kā jūs, bet es labāk eju uz bibliotēku uzzināt ko vairāk par Morveru, tās iedzīvotājiem un ar ko mums tur varētu būt darīšanas, nekā runājos ar kaķa ...

Pēkšņi serafs apklusa pusvārdā.

Sakiet, tas taču nevarētu būt tā, ka kāds no Morveras puses ir 'palīdzējis' tam kaķim pazust? - viņš neticīgā tonī painteresējās.

Pat pašam nule izteiktais jau likās galīgi neiespējams.

Iesūtīja: Andromeda ; laiks: 21.11.2012 19:14

Te nu Eoina aizdomas apstiprinājās. Adata siena kaudzē, nu dien, gan jau arī viņiem TUR tādi kaķi vai līdzīgie ir. Aivena pēdējais komentārs jaunajam serafam iedūrās kā duncis sirdī. Izraidīts. Eoins bija dziļi satriekts, tomēr neizrādīja to vai vismaz ļoti centās. Te bija viņa mājas un nekur citur viņš negribēja būt, lai arī uzzināt kā ir citur, reizēm varēja šķist vilinoši.

Esmu gatavs doties pie Annekes! Viņš apņēmīgi teica.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 21.11.2012 19:46

Meja nopūtās. Viņa bija izraidīta no savām mājām un nebija ne jausmas cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai atrastu to kaķi, lai atgrieztu viņu atpakaļ un pēc tam... uzdevumi sekos cits citam? Ja nu tā un ja nu kāds no viņiem iet bojā kādā pasaulē? Un neviens nepaspēj izglābt baru tikko pieaugušu serafu? Jebkurā gadījumā Mejai tas nepatika un likās pārāk aizdomīgi it kā no viņiem Metatrons vēlētos tikt pēc iespējas ātrāk vaļā, jo viņam uz šīs brīnišķīgās zemes nebija vajadzīgi tādi noteikumu pārkāpēji... kauna traipi.

"Man viss ir skaidrs, bet jūs sakāt, ka mums ir jāuzmanās no džungļiem un plēsīgiem zvēriem, ja nu kaķis ir tieši tur un kāds plēsīgs zvērs to ir apēdis pusdienās? Ko tad mums darīt?" Protams, Mejai īsti nepatika doma par beigtu kaķēnu, bet ja būsim reāli, tā varēja notikt, vai arī tam kaķēnam bija kādas spējas, kuras Aivens nebija pieminējis?

"Es došos tev līdzi, Sardiel." Arī Meja uzskatīja, ka labāk būtu iepazīt gaidāmo pasauli, lai zinātu ar ko rēķināties, nevis noskaidrotu, kas kaķim garšo.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 21.11.2012 20:42

Ereijass uz mirkli aizvēra acis. Aivena vārdi novilka nepārkāpjamu robežu starp desmit neapdomīgajiem jauniešiem, pie kuriem piederēja arī Ereijass, un pārējiem serafiem. Izraidītie, līdz būs nopelnījuši piedošanu. Bet jaunais karotājs bija mācīts valdīt pār sevi un bija nolēmis pierādīt, ka Pirmais Solis nav velti sperts. Mirklis bija garām, un violetās acis atkal droši raudzījās pasaulē.

Es labprāt dotos pie Annekes noskaidrot visu par Nuī. Vai mums ar Eoinu nepievienosies arī Tu, Hava, vai Tu, Selebriāna, vai Tu, Ramiel? - Ereijass nosauca dziednieku vārdus. Galu galā Anneke arī ir dziedniece, pieredzējusi dziedniece. Varbūt viņai atrodas kāds vērtīgs padoms ne tikai pazudušā kaķēna sakarā? - Domāju, pārāk ilgu laiku mums tas neaizņems. Parunāsimies, un dosimies uz bibliotēku. Gan jau arī mums kas lasāms atradīsies.

Un tad, kad būs zināms, kāda ir Morvera, Ereijass dosies uz mājām. Lūgt piedošanu saviem vecākiem. Un, protams, sagatavoties Metatrona uzdevumam.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 21.11.2012 21:06

Joels nebija nobijies un nešaubījās, ka viss ir tieši tā kā Aivens teica un kā viņš pats domāja. Satraucies gan! Kā ne, ja būs jāatstāj drošās mājas un jādodas bīstamos uzdevumos.
Paspēris pāris soļus, lai pietuvotos Metatrona jaunākajam dēlam, viņš uzlika savu plaukstu uz otra serafa simbola un ieskatījās viņa acīs. Joela acis atbildēja ar baltu maģisko gaismu Aivena maģijai. Tas vajadzīgs, lai viņi spētu sazināties no jebkuras vietas.
Tagad visiem būs jāsargā viņš, Joels, jo tikai tā būs iespēja kaut teorētiski pasaukt kādu palīgā. Serafs to neteica skaļi, tas bija saprotams tāpat.
Tas bija gauži dīvaini - pirmo reizi nodibināt Saikni.

- Jā, es arī sodu pieņemu, lai gan mana ziņkāre ar to nav apmierināta. Tas viss daudz iemācīs, bet neatbildēs uz jautājumu - kas ir aiz Vārtiem? - orākuls šķelmīgi noteica sudrabainajiem matiem noplīvojot.
- Es iešu uz bibliotēku, - viņš izvēlējās turpmāk darāmo. - Tad tiekamies tur. Vispirms jānoskaidro, kāda tā ir pasaule, tad būs skaidrs, kas jāņem līdzi.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 21.11.2012 22:19

Tas vārds "izraidīti" bija kā adatas urķēšana ausī, lika salēkties, justies bezgala nepatīkami, bet adata ir tik maza, ka nevar lāga izvilkt laukā, tad atlika tik samierināties. Izraidīti. Tas izklausījās tik nežēlīgi! Es pievienošos tiem, kas bibliotēkā. Viņa pēc ilgākas klusēšanas pauzes piebilda. Ne tik tāpēc, ka ticēja, bibliotēkā būs vērtīgāka, bet arī tāpēc, ka baidījās, traucēs kādām dziednīcas aurām ar savu nemierīgumu un nereto skaļumu.

Tad tas pagaidām ir viss, ne tā? Viņa vēl apvaicājās, cerībā, ka nu varēs ķerties pie darba, lai nevajadzētu pārāk ilgi prātot par to, kā vārds "izraidīti" liek viņai justies. Galvas ierakšana pienākumos bija gudrākā lieta, ko šobrīd darīt, ne tā? Tad ātrāk varēs atrast kaķi, ātrāk atkal atgriezties... lai ātrāk atkal dotos prom. No vienas puses tas taču bija piedzīvojums. No otras, viņa baidījās no tā, ko redzēt. Vai viņa vēlējās redzēt, kas ir aiz Vārtiem? Jā, bet palikt reizē drošībā un kur ir lielāka drošība, kā Astindelā? Tā nudien bija dilemma un Sarišai dilemmas nepatika, tās prasīja pārāk daudz domāšanas un rēķināšanas, viņa šādām lietām nebija radīta. Nudien ne. Kāds man palīdzēs ar pārtikas sagādi? Viņa vēl ievaicājās, nopētot biedrus. Negribētos izgāzties viņu pirmajā "misijā," jo nav viena pati iedomājusies visu, kas viņiem būtu nepieciešams.

Iesūtīja: Whitefox ; laiks: 21.11.2012 22:56

Jauki, viņiem bija jānoķer kaķis un bez tā nevarēja rādīties mājas. Nebija jau tā, ka Ramielu tas īpaši traucētu. Viņš bija pārliecināts, ka visi kopā viņi spēs atgūt valdnieka labvēlību un sodu viņi izcietīs godam. Arī par noteiktajām briesmām, kas gan jau viņus piemeklēs šajā piedzīvojumā, Ramiels neuzskatīja, ka viņi nespēs stāties pretī. Viņiem bija karotāji, dziednieki, kuru starpā bija viņš pats un, protams, arī orākuls. Vai tā nebija pietiekami laba kombinācija? Ramiels nolēma, ka īpaši ne sevis žēlošana, ne bailes spēs palīdzēt izturēt šos pārbaudījumus. Bez tam viņi visi kaut kur sevī zināja, ka viņi vēlējās doties ārpus mājām, ārpus drošības. Vai tas viņiem nedos iespēju būt gudrākiem prātā un spēcīgākiem gan raksturā, gan ķermenī?

Tikai Aivena vārdi par izraidīšanu lika Ramielam iekšēji nodrebēt. Kad tas tika pateikts šādi, tad viss iekšā sagriezās nepatīkami. Ģimene. Noteikti viņi nebija priecīgi, ka Ramiels bija devies līdzi citiem. Vismaz viņi tā padomās, ka Ramiels sekoja, lai gan viņš nesekoja nevienam. Viņš bija devies pēc brīvas gribas un paša ziņkāres, labi apzinādamies, ka viņus varēja pieķert, bet nu vairs to nevarēja žēlot.
Es došos līdzi pie Annekes ar jums, Ereijass. Ramiels nolēma doties līdzi. Pie dziednieces viņš varēja būt noderīgāks nekā bibliotēkā. Un pēc tam varu palīdzēt tev ar pārtikas sagādāšanu, Sariša. Viņš laipni piedāvājās palīdzēt arī Sarišai. Tas ir, ja viņa neiebilstu, ka palīdzēs Ramiels. Neko citu gan viņš īsti nepiebilda. Ramiels nebija no lielajiem runātājiem un centās neatrasties vispārējas uzmanības centrām. Tik daudz neloģiku bija viņā, bet kurš teica, ka serafam bija jābūt loģiskam?

Iesūtīja: hellwoman ; laiks: 22.11.2012 00:09

Viktorija veica iekšēju uzvaras deju. Ne jau uz Vārtiem viņa ierosināja doties tāpēc, lai noskaidrotu, kas ir aiz tiem, bet tāpēc, lai nokļūtu aiz. Lai arī kas otrā pusē nebūtu. Šis izsūtījums uz citām zemēm Viktorijasprāt, bija ģeniāls. Visi dievināja Astindelu, kamēr viņai no domas par neizbeidzama māju mīlestību uzdzina vēmienu. ”Palīdzēšu tiem, kas ies pie Annekes.” bibliotēkā bija jau pietiekami daudz sēdētāju. Viktorija šaubījās, ka uz visiem pietiks grāmatas, lai izpētītu vienu no daudzām zemēm.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 22.11.2012 20:08

Mirkli apdomājies par Sardiela jautājumu, Aivens beigu beigās paraustīja plecus. - Patiesībā, es nezinu. Kaķis vienkārši ir pazudis. Iespējams, ka tas vienkārši ir pārceļojis uz šo pasauli, varbūt kāds tam palīdzēja. Varbūt mērķis nemaz nebija kaķis, vienkārši kaķis iekrita lamatās, to visu jums vajag noskaidrot un valdnieks cer, ka atbildes uz šiem jautājumiem viņam sniegsiet jūs. - Viņi pat nezināja, cik ilgi kaķēns jau sabijis prom. Varbūt Anneke spēs jaunajiem censoņiem kaut ko pastāstīt vairāk. Aivena rīcībā informācijas īsti nebija. Viņš bija tikai Metatrona ziņnesis, kas paziņoja jaunajiem par viņu sodu un uzdevumu.

- Jā, Meja, uzmanīties un sargāt sevi. Bet es neteicu, ka jums kaķis nav jāmeklē džungļos. Protams, pastāv iespēja, ka tas tur ir. Tāpat arī pastāv iespēja, ka Nuī ir gājis bojā. - Aivens apstiprināja meitenes aizdomas.
- Tomēr, es jau teicu. - melnmatis pasmaidīja meitenei. - Es nemeklēšu kaķi jūsu vietā. - viņi taču bija tik gudri, lai censtos pārkāpt noteikumus šeit, Astindelā. Kādēļ tagad palikuši tik nevarīgi un apjukuši?
Lai nu kā, Aivens apstiprinoši pamāja, kad jaunie eņģeļi jau sāka sadalīties, kurš dosies kurp un apēdis ābolu, serafs piecēlās.

Kas ir aiz vārtiem?
Aivens palūkojās uz Joelu. Nu jā, orākuls. Viņiem allaž vajadzēja visu zināt. Un ar visu bija tiešām domāts VISU!
- Pajautā kādreiz Gabrielam. - Aivens noteica, vairāk nekādus paskaidrojumus nesniedzot.
Tas arī viss.

Viņš aizgāja līdz salas malai un izpleta spārnus. Taču pirms aizlidot, Aivens pamāja ar roku un visa sala un uz tās esošie serafi uz mirkli bija baltas gaismas ieskauti. Viņš bija atbrīvojis jaunos serafus no maģijas, kas viņiem liedza pamest šo salu. Tagad viņi bija brīvi doties.
- Gaidu jūs rīt no rīta Arku dārzā. - Aivens atgādināja un tad devās prom.


Tiem, kas bibliotēkā.

Kā jau Aivens bija minējis, bibliotēka atradās Metatrona pilī.
Lai nonāktu pilī, serafiem bija jālido uz lielo, gaisā esošo salu. Tur pa skaistiem, koptiem dārza celiņiem varēja nokļūt līdz pils ieejai.
Savukārt pils ieeja bija vienkārši parasta arka. Nebija nekādu durvju, tik vien kā izejot cauri arkai, likās, ka viņi būtu izgājuši cauri plānai membrānai. Taču tas neradīja nepatīkamas sajūtas. Nebūt nē.

Bibliotēka atradās uzreiz pa kreisu roku. Nekur pa pili jāklejo nebija. Izejot cauri vēl vienai, mazākai, nekā ieeja pilī, arkai, starp citu, šeit arī nebija tās caurspīdīgās membrānas, jaunie serafi nonāca lielā zālē, kuras sienus rotāja milzīgi, augsti grāmatu plaukti, piekrauti pilni ar dažādām grāmatām.
Šeit kaut ko atrast pašam? Nebūtu nekādu iespēju!

Par laimi, te bija bibliotekārs. Kāds serafs krietnos gados. Viņu sauca par Semielu. Vai arī Veco Semu. Viņš allaž atradās bibliotēkā. Te arī dzīvoja. Neviens tā īsti neatminējās, ka jelkad būtu manījis Semija spārnus. Jokdariem patika lēst, ka šis esot pats savus spārnus izplūkājis, katru reizi izraujos pa spalvai, kad nav bijusi pa rokai rakstāmspalva un kaut ko steidzami vajadzējis pierakstīt. Protams, tā nebija taisnība. Lai gan... ko zini... tā brūnā spalva, kas šobrīd atradās Semiela rokās un ar kuru viņš centīgi kaut ko skricelēja uz pergamenta, aizdomīgi izskata ziņā līdzinājās serafu spārnu spalvai.

Tiem, kas dziednīcā.

Dziednīca izskatījās līdzīga Metatrona pilij. Tikai krietni mazāku izmēru un šī ēka, jebšu pils, jebšu tornis, neatradās uz lidojošas salas gaisā, bet gan uz zemes.
Ap dziednīcu bija skaists, kopts dārzs, kurā atradās lieli, allaž saulē uzsiluši akmeņi, uz kuriem serafi varēja sēdēt un nodoties meditācijai.
Arī tagad, dodoties uz dziednīcu varēja manīt, ka šur tur uz akmeņiem sēdēja pa kādam eņģelim, kuri bija nodevušies meditācijai. Tāpēc vien vajadzēja uzvesties klusi, lai netraucētu serafus, kuri bija dziedēšanās procesā.

Līdzīgi, kā lielākajai daļai serafu mājvietu, arī dziednīcai nebija nekādu durvju, tik vien kā izejot cauri arkai, viņi nonāca baltā torņa iekštelpās.
Šeit allaž dežūrēja kāds no jaunajiem dziedniekiem, lai ātri koordinētu ievainoto un slimo serafu izvietošanu pa telpām, kur tiem attiecīgi sniegtu palīdzību.
Patiesībā jau Astindelā serafiem tā īsti nekas nemēdza atgadīties. Šīs taču bija serafu mājas un nekas viņus šeit tā īsti neapdraudēja. Lielākoties ievainotie serafi tika atgādāti no citām pasaulēm, kur tiem kāds bija nodarījis pāri, vai arī tie paši sev nodarījuši pāri.

Tādēļ jaunā dziedniece ieraugot nākam tādu paprāvu serafu bariņu, izskatījās visai noraizējusies. Domāja, ka kaut kas nopietns atgadījies. Taču ievainotos viņa nemanīja un tas izsauca vēl lielāku izbrīnu jaunās serafes sejā.
- Es varu jums kā palīdzēt? - viņa uzlūkoja atnācējus, uzreiz tos pārķerdama pie dziednīcas ieejas.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 22.11.2012 21:51

Tiksimies rīt. - Ereijass pieklājīgi atsaucās Aivena atvadu vārdiem. Nekas viņus vairs nekavēja uz saliņas, un jaunais serafu karotājs izplēta baltos spārnus. - Dodamies mēs arī, kur nu katrs izlēmām. Ātrāk ar pētīšanu tiksim galā, vairāk laika būs sagatvoties. - Ereijass tiešām izcēlās ar tiešu un praktisku domāšanu. Izlemts ir, - tad jādara. Viņš aizgāja līdz saliņas malai un spēra soli tai pāri, uzsākdams lidojumu uz dziednīcu.

---------------

Sveicināta! - Ereijass atsaucās dziednieces vaicājumam. - Mēs meklējam Anneki, lai parunātos par pazudušo Nuī. Un tad savukārt dotos sameklēt pašu kaķi.

Iesūtīja: josephine ; laiks: 22.11.2012 22:18

Hava visu šo laiku bija cītīgi klausījusies, neteikdama ne vārda. Sods noteikti bija atbilstošs, bet tai pat laikā – pagodinošs. Ne visi Serafi tika izpētīt citas pasaules, protams, šādi uzdevumi noteikti nebūs viegli un bez briesmām. Tomēr iespēja ceļot uz citām pasaulēm un patiesi kādam palīdzēt ir tikai LIELAJIEM, svarīgajiem, gudrajiem un pieredzējušajiem eņģeļiem. Ja jaunajiem Serafiem izdotos sevi pierādīt šajās soda ‘misijās’, tas būtu iespaidīgs panākums, turklāt neatsverama iespēja augt un papildināt savas spējas, iegūt neatņemamu pieredzi. No otras puses gan, ja piemīlīgais kaķēns būs dabūjis nelāgu galu, no Morveras plēsīgajiem zvēriem, tas nozīmētu mūžīgu palikšanu tur, jo kā bija teikts bez kaķēna nav atgriešanās, pat ne uz to pašu vienu dienu. Hava bez liekas prātošanas pievienojās tai Serafu grupai, kas devās uz bibliotēku. Mazliet juzdamās vainīga gan, jo taču tomēr bija Ereijasa uzrunāta doties līdzi pie Annekes, bet - Bibliotēka! Hava vienmēr izjuta dzīvu interesi par grāmatām un Metatrona pils bibliotēkā to bija neaptverami daudz. Ja Havai ļautu, viņa labprāt paliktu bibliotēkā, lasītu un smeltos aizvien jaunas un jaunas zināšanas. Kaut gan.. brīdi apdomājusies Hava nosprieda – kādēļ lasīt, ja nu pat ir dota iespēja visu izpētīt pašiem savām acīm. Nē, viņa ņems un veiks pierakstus. Varbūt kādam citam Serafam kādreiz noderēs. Priekš tikko saņemta sprieduma Hava bija nepieklājīgi pacilāta un iedvesmota.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 22.11.2012 22:23

Joels nopietni pamāja ar galvu.
- Paldies! Noteikti pajautāšu. Līdz rītam!

Pajautāšana gan noteikti būs jāatliek līdz nezināmajam brīdim, kad viņi atkal drīkstēs mierīgi dzīvot Astindelā un Gabriels, kuru orākuls šeit bija manījis visai reti, būs iegriezies uz ilgāku laiku.

- Uz bibliotēku! - Joels itin kā komandēja, balsī bija dzirdama aizrautība un, izpletis pelēkos spārnus, orākuls metās lidojumā uz pili. Jā, serafs labprāt bibliotēkā pavadītu ilgas dienas tāpat kā Semiels, tagad nesanāca, un tomēr bija lielisks iemesls ierasties šeit.

Arka itin kā notaustīja un noglāstīja dvēseli un, noslēpis spārnus Joels pēc laiciņa jau stāvēja bibliotekāram pavisam tuvu tā, lai viņu varētu redzēt, un vēroja, kā brūnā spalva slīd pār pergamentu. Lai pabeidz teikumu, un tad... - Labrīt, Semiel, - Joels viegli paklanījās, lai arī tā nebija jādara, bet bibliotekārs bija cienījams, kamēr viņš pats - zaļš jaunulis.
- Mums vajadzētu visu, ko varam uzzināt par Morveras pasauli. Jādodas turp.

Iesūtīja: josephine ; laiks: 22.11.2012 22:33

Hava bija cieši sekojusi Joelam, bet visu riktēšanu, bīdīšanu un runāšanu uzticēja viņam, kā ne kā, bibliotēkā viņa tomēr nebija nekas - tik zaļš dziednieks, kas neko daudz vēl nesaprot.
Bet ieelpojot bibliotēkas gaisu vien, jaunā Serafe viegli noreiba un, ja kāds uz viņu būtu paskatījies, neapšaubāmi redzētu kā staro visa Havas būtība.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 23.11.2012 02:21

Tā nu visa skaidrošanās bija cauri un kad visi sadalījušies pa saviem pienākumiem, Sariša pievienojās tam bariņam, kas lidoja uz Metatrona pili, lai nonāktu plašajā bibliotēkā. Viņa nebija lielākā grāmatu lasītāja, tas vienmēr prasīja pārāk daudz laika, sēdēšanas un pacietības, tomēr grāmatu smarža, smuko grāmatu muguriņas, saliktas kārtīgi daudzajos, plašajos plauktos, viņa noteikti spēja tajā saskatīt savu burvību.

Sekojusi Joelam un Havai cieši aiz muguras, kad tie vērsās pie Vecā Sema un vaicāja pēc grāmatām vai jebkā cita par viņu plānoto galapieturu, viņa tik sparīgi piekrītoši pamāja ar galvu, ka jā, viņiem to vajadzēja. Ka jā, viņi tur dosies. Tikai tad viņa gan aizdomājās, vai gadienā visi par šiem "izraidītajiem" jauniešiem jau nav padzirdējuši un skatīsies uz viņiem šķībi? Tas būtu ārkārtīgi... nepatīkami.

Iesūtīja: Andromeda ; laiks: 23.11.2012 09:52

Eoins spēja pieņemt sodu un apzinājās, ka ir rīkojies muļķīgi un tas ir pelnīti. Lai arī grupā bija vairāki, kuri šķiet nesaprata tik viegli vai arī nevēlējās saprast, tomēr Eoins nevarēja neievērot, ka Aivena attieksme pret viņiem visiem ir skarba, kā pret spītīgiem bērniem. Tas sāpēja visvairāk.

Te pie dziednieces nonākuši, arī Eoins pieklājīgi sasveicinājās.

Iesūtīja: hellwoman ; laiks: 23.11.2012 15:23

Viktorija nopētīja dziednīcu ar kārtīgu attieksmi pret detaļām. Pilnīgi palika žēl, ka nav piedzīvojusi nekādus ievainojumus un tamdēļ te nekad nav bijusi. Skaista vieta. Nopētījusi meiteni, kas jaunos serafus uzņēma, arī viņa atņēma sveicienu, speciāli nepiedomājot pie intonācijas. Galu galā tā ir tikai automātiska darbība, kurai nevajag piešķirt milzīgu nozīmi.

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 23.11.2012 23:52

Sardiels bija gatavs doties uz bibliotēku, taču tik un tā Joela sauciens viņu pārsteidza negaidot.

Ar jūsu atļauju, - viņš viegli palocīja galvu pret Aivenu, pirms izplest pelēkos spārnus un sekot Joelam.

Bibliotēka Sardielam uzdzina slinkuma lēkmes - vislabāk būtu vienkārši ielīst kādā stūrī un palasīt kaut ko interesantu, par ceļojumiem citās pasaulēs, piedzīvojumiem, varoņdarbiem. Tagad nāksies pašam būt tam, par ko, iespējams, kaut kad kāds uzrakstīs. Jācer ka būs vismaz ko ko uzrakstīt.

Kad Joels pabeidza uzrunāt bibliotekāru, Sardielam īsti nebija ko piebilst, tāpēc viņš palika vaicājoši gaidot bibliotekāra atbildi uz šādu iebrukumu.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 25.11.2012 01:52

Bibliotēkā.

Likās, ka Joela uzruna sirmo bibliotekāru bez maz vai pārsteidza. Viņš atrāva skatienu no pergamenta un palūkojās uz augstajiem logiem. It kā viņam vajadzētu pārbaudīt.
- Jā, patiešām jau rīts. - to gan viņš vairāk noteica sev, nekā atnācējiem. Tāds viegli krekšķošs smiekls atskanēja no vīra lūpām. - Nemaz nebiju pamanījis. - kā atvainodamies bibliotēkas pārzinis noteica un nolicis malā rakstāmspalvu, piecēlās, lai paietos pretī atnācēju bariņam.

- Visu? - viņš pasmaidīja labsirdīgi iesmējies. - Nu, visu jūs nekad neuzzināsiet, pat ja pārcelsieties tur dzīvot. - tomēr jauno serafu vēlme viņam bija saprotama.
- Pirmais ceļojums, ja? Tādēļ tādi prātīgi esam? - Semjuels apjautājās, ar roku pamādams, lai jaunieši viņam seko. - Sākumā jau visi tādi prātīgi, vēlas visu izpētīt, noskaidrot. Vēlāk jau skrien cauri arkām un paļaujas tikai uz savu spēku un veiksmi. Jums noteikti vajag saglabāt savu apdomīgu. - Viņš aizveda jaunos serafus līdz kādam grāmatu plauktam un no tā izņēma divas, visai biezas un smagas grāmatas. Tomēr, serafs tās nesa tik viegli, it kā tās neko daudz nesvērtu. Redz, viņš laikam bija pieradis. Galu galā, diendienā nēsāt tādas smagas grāmatas.

Pat ja Semjuels zināja par jauno serafu pārkāpumu un sodu, lai gan tas bija maz ticams, jo viņi taču bija bibliotekāru pieķēruši kaut ko rakstām, un viņam secinot, ka ir jau rīts, pa kuru laiku, lai gan viņš savāktu informāciju un baumas. Nē, nē... Sarišai nebija jāuztraucas. Neviens uz viņiem neskatījās greizi.
- Te būs. Grāmatas un pergaments, kur pierakstīt nepieciešamo informāciju. - viņš pasniedza pergamentu un pamājis gaisā, gluži kā no kāda neredzama plaukta paņēma rakstāmspalvu un to pasniedza Joelam.

Morvera.
Ko gan viņi šeit varēja uzzināt? Tā bija ne pārāk liela pasaule. Kuras iedzīvotāji vēl joprojām bija aizkavējušies tādā kā sākotnējā attīstībā. Tie dzīvoja mazos ciematiņos, dienas aizvadīja zvejojot, vai medībās. Viņiem nebija pilsētu, nekādas tehniskas attīstības.
Dzidri zili ezeri un upes. Meži aizauguši un grūti izbrienami. Bet bija arī klaji lauki un plašumi. Likās, ka Morvera ir tāda visai vienkārša un dabai draudzīga pasaule. Ar visu floru un faunu, kā pienākas. Jā, kāds plēsīgāks zvērs varētu uzglūnēt, bet vismaz nebija jāuztraucas, ka viņus varētu sabrauk kaut kadi tehnikas brīnumi.
Ak, jā. Vēl viena svarīga lieta. Vietējies iedzīvotāji neko nezināja par serafu eksistenci. Viņiem neeksistēja citas pasaules, kā tikai viņu pašu. Savējā.


Dziednīca.

- Ak, jā. - meitene atsaucās. Taisnība. Viņa bija dzirdējusi, ka Annekes kaķis ir pazudis. Tā neizprotami. Šķiet, ka vēlāk Gabriels arī bija Annekei pateicis, kur kaķis palicis. Lai gan viņi nekā nevarēja saprast, kā tas iespējams.
Lai nu kā, dziedniece pamāja ar galvu un palūgusi serafus uzgaidīt pie dziednīcas ieejas, devās uzmeklēt Anneki.

Anneke bija dziedniece.
Viņai bija gaiši, zeltaini mati, kas allaž bija savīti rūpīgā bizē. Viņa tērpās baltos apģērbos. Visbiežāk tās bija garas, baltas kleitas.
Sieviete izskatījās samērā jauna, lai arī ar krietni pieredzējušāku skatienu, nekā tai serafu meitenei, kas bija jaunos piedzīvojumu meklētājus uzrunājusi pirmā.

- Vai jūs Gabriels sūtīja? - viņa iznākusi no dziednīcas apjautājās serafiem, kuri grasījās doties meklēt viņas pazudušo minci. Viņa katrā ziņā nevarēja iedomāties, kādēļ šie jaunie serafi tagad bija izdomājuši doties meklēt Nuī. Arī līdz Annekei nebija nonākusi informācija par jaunajiem pārgalvjiem, kas vēlējās noskaidrot, kas atrodas otrpus Vārtiem.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 25.11.2012 12:29

Domāju, ka mūs sūta Padome, bet par uzdevumu atrast Nuī mums paziņoja Aivens. - Ereijass neredzēja nekādu vajadzību mānīties, kaut ko īpaši slēpt vai piedomāt klāt. - Pie Tevis mēs nācām, lai uzzinātu visu par Nuī. Visu, kas mums varētu palīdzēt Morverā kaķi atrast un atgādāt viņu atpakaļ Astindelā. Cik sen Nuī pazuda, kas viņam garšo, no kā viņš baidās, kas viņam patīk, kur viņš mīl atrasties. - Tie bija jautājumi, kurus Ereijass šobrīd spēja iedomāties.

Tad serafs atcerējās par pieklājību un nosauca savu vārdu. - Ereijass.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 25.11.2012 20:26

- Paldies, Semiel, - Joels pateicīgi noteica, vērojot, kā viņiem tiek izsniegtas grāmatas un pergaments ar rakstāmpiederumiem.
Viņš paņēma vienu grāmatu, kuras nosaukums šķita atbilstošāks tam, ka tajā varētu būt ziņas par Morveras iedzīvotājiem - kādi paradumi, kā izskatās, kādā valodā runā un tādas lietas. Viņiem taču būs jāizliekas par parastiem vietējiem. Jā, varbūt no cita ciema, bet tam ir jābūt ticami, ja viņi kādu sastaps.
Nav nekādas vajadzības stāstīt par Astindelu. Nē, viņiem vajag Nuī, kas, iespējams, izskatās pavisam savādāk nekā vietējie dzīvnieki.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 25.11.2012 22:25

Kad izpalīdzīgais Sems atģidās par rīta iestāšanos un visu pārējo, sagādājot viņiem visai daudz lasāmvielas, Sariša varēja justies pacilāta par šobrīd vēl veiksmīgo notikumu attīstību, jo sākums taču bija labs, ne tā? Turklāt viņus no tumšākiem bibliotēkas stūriem neviens nenokaunināja.

Kamēr Joels pieķērās pie vienas no grāmatām, Sariša pasteidzās atšķirt otru, cerot, ka kaut kur atradīs kādu īpaši izcilu un lielisku konspektu, kurā visas atbildes jau būtu skaidri redzamas un uztveramas, bet nē, burti no lapām tik bira un bira un bira, tāpēc sākumā varbūt pacietīgi, viņa tomēr sāka skriet rindiņām ar skatienu cauri diagonāli, tā tomēr uzzinot tos pamatus, kas būtu nepieciešami. Nu tātad... Ja neko nezina par serafiem, tad vajadzētu piesargāties ar izskatu un maģijām. Tur zobeni vai kas tāds nebūs nekas neparasts. Viņa iesāka skaļi spriest. Tā arī varēja noprast, ka ja arī ar zemu tehnoloģiju vietējie spēja sagādāt sev ēdienu, vajadzības gadījumā to spēs arī viņi, ar to pašu zvejošanu vai sēņu lasīšanu, tik pa priekšu būs jāpapēta, kuras sēnes vietējie ēd, kuras nē, savādāk vēl būs jārēķinās ar saindēšanos.

Palūrējusi Joela turētajā sējumā, prātodama, vai nepamanīs ko aizraujošāku tur, viņa ieminējās vēl: Bet par ēdamo, pagaidām šķiet, ka nedz ar lielu sausumu vai nepanesamu aukstumu saskarties nevajadzēs. Vieglas un sātīgas lietas. Un ja naktīs nelīs, varēsim arī gulēt zem atklātām debesīm, tas ceļotājiem nebūtu nekas neparasts. Vai pārējiem bija kas labs, ko piebilst? Kas, ko Sariša palaidusi garām?

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 27.11.2012 21:32

Dziednīca

- Nu, labi... - sieviete novilka. Domīgums atspoguļojās viņas sejā un dziedniece nemaz to necentās slēpt. Laikam jau tas bija nācis, kā pārsteigums. Lai nu kā, Anneke neiebilda, ka kāds vēlas doties pakaļ Nuī. Redz, viņa pati tā īsti nevarēja. Nevarēja pamest te visu un viņa arī īsti nebija piedzīvojumu meklētāju - ceļotāju tips.

- Labi, Ereijass. - dziedniece noklausījās jaunā serafa jautājumus un piekrītoši pamāja. Viņa pastāstīs.
- Nuī ir prom, nu jau kādas piecpadsmit dienas. Sākumā es to nemaz nepamanīju, jo kaķēns bija visai bezbailīgs un viņam bieži patika staigāt apkārt. Savukārt es atrados dziednīcā un aizdomīga kļuvu tikai tad, kad Nuī neiztukšoja savus ēdiena trauciņus. Patiesībā, es nemaz nespēju noticēt, ka kaķis patiešām ir aizklīdis uz citu pasauli. Tas liekas tik savādi. - viņa paraustīja plecus. - Tomēr, Gabriels saka, ka kaķis esot Morverā. Jādomā, ka viņš zin.
Nuī ir visai ēdelīgs kaķis. Es pat baidos sameloties, cenšoties nosaukt kaut kādu nebūt viņa mīļāko ēdienu. Viņam drīzāk patika vienkārši ēst. Daudz un bieži. Es domāju, ka arī no mājas viņš aizklīda, lai atrastu vēl kaut ko ēdamu tuvējā mežā.
Viņam patika gulēt savā groziņā. Liekas, ka mīkstas un siltas virsmas viņam patika labāk, nekā kaut kādi plaukti, vai kas tāds.
Viņam patīk, kad pakasa zodiņu. Vai vēderiņu.
Baidās... - te dziedniece uz mirkli aizdomājās. - Es pat nezinu. Man liekas, ka viņš tā īsti ne no kā nebaidās. Nekādas briesmas nebija pieredzējis. Tāpēc īpašu baiļu nemaz nav. - vismaz tā Annekei likās.

Vai šī informācija var kaut kā palīdzēt kaķi atrast svešā pasaulē? Dziedniece pat īsti nezināja. Tāpat viņa nezināja, kā rīkotos, ja viņa izietu cauri arkai un nokļūtu svešā pasaulē. Uz kuru pusi doties, kāpēc? Ko darīt? Tas viss bija sarežģīti. Bet, iespējams, ka piedzīvojumu meklētājiem tā nelikās. Un viņi atradīs kaķi viens un divi.

- Vai es varu vēl kaut kā jums palīdzēt? - skatiens jautājoši uzlūkoja Ereijasu un pēc tam arī pārējos serafus, kuri bija atnākuši līdz dziednīcai.


Bibliotēka

Morveras iedzīvotāji izskatījās pēc cilvēkiem. Lielāko ties slaidi, labi attīstītiem ķermeņiem, it īpaši tiem, kuri bija mednieki un karotāji. Viņi tērpās vienkāršos apģērbos. Raupja auduma, nekā īpaši neapstrādātos. Taču rotājās ar dažādiem kauliem, spalvām un vēsākā laikā izmantoja arī nomedīto zvēru kažokādas.
Varētu šķist savā ziņā aprobežoti, jo tā īsti neko ārpus savas kopienas lāga ne redz, ne zin. Ak, nu... pamana tikai tad, kad kāds cits ciematiņš nāk izrēķināties, jo kādam pazudis treknākais sivēns, vai nolādēta pienīgākā govs.
Starp citu, interesanti varētu sķist arī tas, ka Morveras iedzīvotāji ir ļoti māņticīgi un visādas lietas, kas viņiem notiek apkārt uzskata par likteņa zīmi. Gatavi pielūgt dažādas dievības. Kuru kurā brīdī izdevīgāk.
Šajā pasaulē iedzīvotāji visi runā vienā valodā. Serafiem nevajadzētu būt problēmām, šajā valodā komunicēt.

Izskatījās, ka Sarišai vajadzētu būt taisnībai.
Pēc tā, ko viņi izlasīja grāmatās, likās, nudien, ka nekādi ekstrēmi apstākļi serafiem nedraud. Ne pārspīlēts karstums, ne aukstums, pat ilgstošām un apnicīgām lietusgāzēm nevajadzētu būt.

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 27.11.2012 23:57

Ir kaut kas interesants? - Sardiels painteresējās, pār plecu skatoties Joela šķirstītajā grāmatā. - Bīstami zvēri, slimības, kādi naidīgi noskaņoti iedzimtie laikam nav paredzēti? Vairāk ka mums pašiem jāprotas uzvesties pieklājīgi un nelekties?

Ja varētu ticēt tam, ko viņš starp rindiņām izlasīja, vairāk būs jāuzmanās ka nenodarītu pāri iedzimtajiem, kā ka kāds varētu apdraudēt serafus.

Ir tur kkas par agrākām serafu ekspedīcijām? Kad tur pēdējo riezi ir viesojušies citi? - viņš painteresējās

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 28.11.2012 09:22

- Paskat, te, - Joels iesāņus pagriezās pret Sardielu, ar slaiko pirkstu norādot uz rindkopu grāmatā. - Māņticīgi un gatavi pielūgt dažādas neparastas lietas, ja tas šķiet izdevīgi.
Serafs ar abām plaukstām aizglauda zīdainos, sudrabainos matus sev uz pakauša, itin kā grasītos tos saņemt zirgastē un, elkoņus atbalstījis uz galda malas, pētīja tālāk.
- Skatieties vien, ka kaķēnu neatrodam tuvējā ciema lielākajā būdā, kur viņam sagādāti karaliski apstākļi. Kā mēs pierunāsim mums atdot vietējo dievu?

Protams, tas viss varēja tā nebūt. Tomēr grāmatā redzamie zvēri tikai attāli līdzinājās Astindelā sastopamajām spārnainajām radībām. Nuī ir ar spārniņiem, savādāks. Nē, nē, Morveras ļaudis noteikti nebūs darījuši pāri mazajam zvēriņam. Viņš taču bija tik mīlīgs. Vismaz Joels ko tādu nespēja iedomāties. Tāpat serafs cerēja, ka nebūs vis atgadījies tā, kā iztēle teica. Tiešām, ko tad darīt? Paņemt slepus? Cilvēki būs bēdīgi, nē, tā nevar, bet kā?
Beigu beigās Joels nolēma, ka to kas atgadījies viņi nemaz nezina, tāpēc par visu priekšlaicīgi izdomāt nekādi nevar, un aizdzina iztēles ainu ar kaķēnu elka vietā kaut kur tālāk.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 28.11.2012 15:40

Hmm... Sariša domīgi novilka, kad Joels pacēla faktu par vietējo attiecībām ar dieviem. Ja tur spārnoti kaķi nebija ierasti un vņi patiesi būs Nuī atraduši, tad patiesi varētu būt tā, ka tas nu tiktu pielūgts, jo taču bija kas svaigs un neredzēts. Viņa paliecās vairāk uz priekšu, lai izlasītu vietu, kur otrs serafs bija rāvis šos secinājumus. "Ļoti māņticīgi un visādas lietas, kas viņiem notiek apkārt uzskata par likteņa zīmi," viņa pie sevis izlasīja, tad atkal iztaisnojās.

Ja viņi uzskatīs Nuī par kādu dievību, tad varbūt arī mēs varētu pa tādu izlikties. Paskaidrot, ka Nuī vieta ir citur, varbūt tad viņi to arī uztvers - kā zīmi. Vēstījumu, ka katram ir sava iederīgā vieta. Protams, vai šis plāns nenāktu ar savu daļu riska? Visticamāk, ka jā, bet vai tas nebūtu daudzkārt interesantāk. Bet par ēdamo man viss ir skaidrs. Galvenais būs visu kompakti sapakot. Viņa vēl piebilda, ja nu biedrus tas šobrīd interesēja.

Kas attiecās uz Sardiela jautājumu par ekspedīcijām, Sariša ielūkojās savā sējuma, bet pirms ko tamlīdzīgu atrada, izteica pati savu viedokli: Cik var saprast, pat ja tur ir bijušas serafu ekspedīcijas pēdējā laikā, nešķistu, ka Morveras iedzīvotāji būtu no tiem, kas pārlieki par to celtu ausis, ja vien serafi viņiem nebāzās tieši sejā. Jāšaubas, ka kas tāds tomēr būtu darīts.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 28.11.2012 22:03

Kaķus Ereijass bija redzējis, tikai īpaši nodarbojies ar tiem viņš nebija, tāpēc vairāk jautājumu viņam vismaz uzreiz prātā nenāca... pag! Bija gan vēl viens. - Vai kaķēnam nebija kāda īpaši jauka mantiņa, ar ko viņš spēlējās? Pati mīļākā? - Lūk, kā kaķēni spēlējas, to gan Ereijass bija pamanījis, jo tas vienmēr izskatījās jautri.

Jautāt, kādā krāsā ir Nuī, nevajadzēja, jo to Aivens bija jau pastāstījis.

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 02.12.2012 22:03

- Pasauksim un pats atlēkšos, lai tad kāds pamēģina dieva gribu ne tā iztulkot, - Sardiels pavīpsnāja. - Protams, ja vietējie neizdomā ka mums jāpaliek kā dieva rotaļlietām tur. Tad varētu būt nepatīkamāk.

Sarišas komentārs lika viņam pāriet pie otras grāmatas turētājas. - Mani vairāk uztrauktu, ja viņiem galvenais mošķis būtu ar spārniem un violetām acīm. Par tādām lietām tur nekas nav sarakstīts?

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 03.12.2012 23:33

Dziednīcā.

Mīļākā mantiņa?
Anneke uz mirkli aizdomājās, līdz apstiprinoši pamāja. - Bija gan. Taču bumbiņa atrodas mājās un es tagad īsti tai nevaru iet pakaļ. Taču es varu paņemt to līdzi rītā un jūs varat tai atnākt pakaļ. Vai tā derēs? - sieviete apjautājās.
Ja jau vairāk nekas nebija runājams, viņa labprāt atgrieztos pie darbiem. Gan jau arī jaunajiem serafiem vēl bija gana darāmā un nebija nekādas vajadzības te lieki stāvēt un kavēt laiku.

Anneke pateicās par jauno serafu vēlmi sameklēt kaķēnu, pat ja tas bija augstākstāvošo uzdots uzdevums un atgriezās pie saviem pienākumiem.

Kā jau viņa bija solījusi, bumbiņu otrā dienā varēja dabūt pie dziednīcā dežurējošās serafu meitenes.
Tā bija neliela izmēra bumbiņa, no mīksta materiāla, violetā krāsā.


Bibliotēkā.

Jā, iespējams, ka aplūkot, kas tad bija Morveras iedzīvotāju lielākais drauds, nemaz nebija slikta doma. Taču pāršķirstot visas vecā Sema dotās grāmatas, šādu informāciju atrast neizdevās.
Varbūt Morveriešiem nemaz nebija tāda lielā un briesmīgā ienaidnieka?
Kas to, lai zin.
Iespējams, ka to viņi uzzinās nonākot uz vietas. Pasaulē, uz kuru viņiem bija jādodas, gribas to vai nē.



Nākamā diena.

Kā jau Aivens bija solījis, viņš nākamajā dienā, rītausmā, gaidīja jaunos serafus Arku dārzā.
Apstājies pie konkrētas arkas, kura veda uz Morveru, Aivens domīgi lūkojās cauri arkai, it kā spētu ieskatīties tajā, citā pasaulē. It kā, šāda skatīšanās viņam atklātu, kas īsti sagaidīs jaunos serafus svešajā zemē.
Bet nekas jau nebija redzams. Cauri arkai bija redzams tas pats Astindelas dārzs. Jauno serafu liktenis Morverā bija tiki un vienīgi viņu pašu rokās.
Nē, Aivens nedomāja, ka viņi netiks galā.
Viņi tiks.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 04.12.2012 11:43

Joels klusi iesmējās par Sardiela ierosinājumu. Jā, tā tas varētu būt.
Vēl brīdi papētījis grāmatas, lai saprastu, ko viņiem labāk vilkt mugurā un kā izskatīties, serafs atdeva sējumus vecajam Semam.
- Paldies!

Šodienai vēl bija darbi - jāpalīdz sadabūt ēdamo, tas piemērotā iesaiņojumā jāsadala visiem, jāatrod drēbes un karotājiem - ieroči. Joels līdz galam neticēja, ka viņiem izdosies izlikties par īstiem vietējiem, tomēr nebūt uzreiz atšķirīgam viņam šķita laba doma.

Nakti jaunais orākuls pavadīja mājās, atvadoties no savējiem un uzklausot padomus.

Nākošās dienas rītausmā Joels sagatavojies ceļam ieradās Arku dārzā, kā tas bija noteikts. Nē, nevarēja būt divu domu par to, vai ierasties vai nē.
Viņš sveicinot palocījās Aivenam.

Joelam mugurā bija apģērbs, kas piedienētos cilvēkam, kurš nav karotājs vai mednieks - vienkāršs tunikveida krekls, bikses un apautas kājas, vienkārša josta, pie kuras piekārts neliels nazītis makstī ar krellīšu rotājumu un auduma kulīte, auduma tarba kā ganam. Mati, kas ierasto sudrabaino toni bija mainījuši uz pabalējušu gaišbrūnu, pakausī bija saņemti astē ar saitīti, un izrotāti ar spalvu, kaklā kareklis no dabiski savijušamies koka, kuram piestiprinātas pāris kaula krelles un maziņas pūkainas baltas spalviņas. Acis bija gaiši zilas, un āda tumšaka nekā parasti, tā, kā tas piederas tiem, kas daudz laika pavada saulē.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 04.12.2012 13:50

Un tā lielā diena bija klāt. Iepriekšējā dienā pēc bibliotēkas apciemojuma, Sariša bija devusies, lai parūpētos par ēdienu, saņemot arī jauku pretīmnākšanu, tāpēc beigās katram ceļojuma dalībniekam tika sagādāta soma ar pašu nepieciešamāko, pietiekami daudz ūdens krājumiem, maizi, vēl citas labas piedevas, kas dotu daudz enerģijas, jo kas zina, karotājiem to varbūt vajadzēs.

Atvadas no vecākiem bija smagas, viņa varēja redzēt to vilšanos un sēras, kas bija viņu sejā, bet centās viņus mierināt, sakot, ka ar šiem ceļojumiem tālumā atgūs zaudēto godu un pat vairāk, uzzinot tik daudz jaunu par pasauli ārpus Astindelas. Un zināšanas bija spēks. Arku dārzā Sariša ieradās īsi pēc Joela, apvilkusi garu roku kreklu, pāri pārstiepusi vesti, mugurā pusgari svārki, zem kuriem bija plānas bikses. Izskatījās kā gana kopta sieviete, bet nebūs problēmu skraidīt pa biežņām. Pie sāniem bija piekabināts metamo nažu maks, pa daļai paslēpts zem vestes uz pašas rokas. Pašas izskatā mainījušās tikai acis, ieguvušas zemes brūnu toni. Uh... satraukums. Viņa skaļi izdvesa, kad bija pasveicinājusi klātesošos. Jā, viņa bija satraukusies, jo lai arī informācija grāmatās par viņu galamērķi izklausījās gana nevainīga, nevarēja zināt, kas viņus patiesi sagaidīs.

Iesūtīja: josephine ; laiks: 04.12.2012 19:27

Iepriekšējā vakarā Hava bija palikusi bibliotēkā tik ilgi, cik jau nu Semjuels nemeta viņu ārā. Viņa lasīja ne tikai par jauno pasauli uz kuru nāksies doties, bet palūdza bibliotekāram arī kādas grāmatas par dziedināšanu, ar vārgu cerību, ka kaut kas no izlasītā paliktu prātā, kur nu vēl izdotos, pirmo reizi eksperimentējot, bet ar zināšanām vienmēr tā ir, nekad jau nevar zināt, kas kurā brīdī noderēs.
Hava daudz neceremonējās, atvadoties no savējiem, tikai visus cieši apskāva un solījās pēc labākās sirdsapziņas darīt visu iespējamo, lai vismaz uz vienu dienu vēlreiz viņus visus satiktu.
Apslēpusi spārnus, acu krāsu nomainījusi uz zilzaļi-pelēku, matus sapinusi bizē, apvilkusi vienkāršu raupja lina kleitu, vieglus brūnas ādas zābakus, aplikusi brūnas ādas jostu, pie kuras piestiprināts mazs, ass zāļu griežamais nazītis un maza ādas turziņa - lai vai ne pēc Serafa, bet pēc dziednieka Hava izskatījās tāpat.
Ieradusies Arku dārzā, Hava pasveicināja tur jau esošos - Joelu un Sarišu:
- Labs rīts..!? - ar tikko jaušamu jautājuma, nevis sveicinājuma intonāciju.
Ievilkusi dziļu elpu, Hava pacentās noglabāt šo skaisto Arku dārza skatu pie īpašajām atmiņām. Hava var pierakstīt notikumus, pārdomas, sajūtas, bet šādu skaistumu vārdos aprakstīt neizdodas, turklāt līdzpaņemtais ādas vāku blociņš, spalva un pudelīte tintes, bija paredzēts jaunās pasaules aprakstīšanai.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 04.12.2012 20:31

Pārāk grūti bija pagriezties un doties projām no mājām, pārāk grūti uzlūkot savus vecākus, kuru skatienā bija jūtamas gan rūpes, gan vilšanās, kas to būtu domājis, ka viņa dosies projām. Tik daudz reižu bija domāts par to, kā ir citur, bet tagad Meja nespēja likt saviem spārniem pacelt viņas nožēlojamo būtību gaisā un aizlidināt līdz Arku dārzam. Serafe kavējās pie mājas durvīm un klusi nopūtās. viņa lika savām acīm mainīt toni, tās kļuva tik pat tumšas kā viņas matu krāsa. Neko vairāk sevī Meja nevēlējās mainīt, pat ja varētu tad paturētu gan violetās acis, gan spārnus, kuri protams, viņai būs, tikai neredzami.

Jau no mazām dienām viņa zināja, ka būs karotāja, tāpat kā viņas tēvs, māte gan bija iebildusi, bet katram sava sūtība, vai ne? Loks un bultas bija vieni no ieročiem ar kuriem viņa spēja aizmigt kopā, ar tiem diendienā trenēties un viņai bija labs skolotājs, Mejas tēvs. Kuru jaunā serafe tagad bija pievīlusi. Roka noslīga gar durvju stenderi, tik bezspēcīgi un reizē vēloties ar nagiem vienkārši ieķerties kokā un nedoties uz priekšu.
Jā, viņu interesēja, kas ir aiz arkas, kāda izskatās cita pasaule, bet ne šādi, ne tā... kaķis, kuru jāatrod un šoreiz Meja nebija diez ko pozitīvi noskaņota, tumšmate bija pārliecināta, ka tas dzīvnieks sen jau ir sagremots.

- Sargi sevi, labi? - Tēva balss atskanēja aiz muguras un viņa pagriezās, lai palūkotos uz viņu.
- Es sargāšu, es atgūšu pazaudēto godu un nepievilšu tevi, vairs ne. - Meja deva solījumu un pārsteigta palūkojās uz tēva rokām, kuras turēja loku, viņa loku, to kuru jauniete nemūžam nebūtu atļāvusies turēt rokās.
- Ņem manu loku, tev tas noderēs vairāk nekā man. - Viņš pasmaidīja skumju smaidu un apskāva savu vienīgo bērnu. Tēva spārni gādīgi sakļāvās ap viņu liekot justies pasargātai un ne tik... skumjai, lielākā drošībā. Nedrošība atkāpās, vismaz nedaudz.
- Paldies, tēvs. - Meja klusi nočukstēja un satvērusi tēva loku, pārlika to pār plecu.

Pārbaudījusi bultu maku un pārvilkusi pirkstu pār daudzajām bultām viņa vēl pārliecinājās, ka dunči atrodas savā vietā, pie smalkas ādas jostas, kas bija izturīgāka nekā varēja likties. Brūnie mati sapīti ciešā bizē un acīs mirdzēja kareivīgs noskaņojums. Meja bija gatava ceļam, gatava piedzīvojumiem. Viņa neatskatījās, jo nespēja, mājas un vecāki, kuri palika stāvam uz durvju sliekšņa šķita sāpīgākais, ko viņa savā dzīvē bija redzējusi.

Beidzot arī Meja ieradās Arku dārzā tērpusies http://i1104.photobucket.com/albums/h325/Rouzijs/reganbridget004a23.jpgGluži kā īsta medniece. - Labrīt. - Serafe sasveicinājās gan ar Aivenu, viegli pieliecot viņam galvu, gan ar jau sanākušajiem bēdu brāļiem.
Viņa bija gatava ceļam.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 04.12.2012 21:12

Ereijass pateicās Annekei, un, tā kā neviens no biedriem neko jautāt tā arī nebija iedomājies, pieklājīgi atvadījās no dziednieces, apsolot rītrītā ieskriet pēc bumbiņas.
Tālākais ceļš viņu veda uz bibliotēku, un, jā, tur vēl visi nebija izklīduši. Jaunais karotājs, ļoti filozofiskās detaļās neiegrimstot, pacentās noskaidrot visas praktiskās ziņas, ko biedri paguvuši izlasīt - vide, ļaudis, apģērbs, ieroči, ēdiens. Kad Sariša devās gādāt ceļasomas, Ereijass pieteicās palīgā somas aizgādāt tuvāk Arku dārzam, kur no rīta visi varētu tās paņemt.

Dzirdējuši jaunās ziņas, gan Ereijasa tēvs, gan māte reizē bija lepni un apmulsuši. Lepni par to, ka dēla Pirmais Solis ir sperts, bet apmulsuši par Ereijasa neapdomīgo izlūkgājienu uz Vārtiem. Jauneklis gribēja lūgt piedošanu, bet nepaspēja - pacēlis acis uz vecākiem, viņš piedošanu izlasīja viņu skatienos bez vārdiem. Vakars pagāja, gatavojoties ceļojumam, nakti Ereijass saldi nogulēja - dvēseliskā saskaņa mājās ļāva visiem būt mierīgiem. No rīta, pirms dienas saules lēkta, Ereijass saģērbās, paņēma zobenu, dunci un divus šķēpu galus, un atvadījās no mājiniekiem. Ceļā viņš devās, laba vēlējumu pavadīts un nožēlas nenospiests.

Pirmais rīta gājiens bija uz dziednīcu, kur Ereijass paņēma Nuī bumbiņu, tad tika paņemta ceļasoma, un tad jau baltie spārni serafu aiznesa līdz Arku dārzam. Nolaidies līdzās Aivenam, Joelam, Sarišai, Havai un Mejai, Ereijass ļāva spārniem nozust, paliekot gluži Morveras pasaulei atbilstošā izskatā - bikses, zābaki, krekls, tunika, kapuce, josta, soma. Viss zaļos un brūnos toņos. Varētu pieņemt, ka mednieks, ja ne zobens pie sāniem. Acis debeszilas, mati tikpat gaiši, cik bijuši, vien savākti atbilstoši attēliem, kuros redzami Morveras ļaudis. - Labrīt! - Balss skanēja mundri.

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 04.12.2012 22:05

Sardiels vēl kādu laiku pakavējās bibliotēkā, pāršķirstot bibliotekāra iedotās grāmatas, meklēdams kādas piezīmes, kas noderētu ekspedīcijā, līdz, vakaram tuvojoties, pateicās un atvadījās.

Mājās nācās izturēt mātes runāšanu par bezatbildību un neprātu. Tēvs tikai klusēja, kamēr Sardiels gatavojās ceļojumam.

Tika sapakota mugursoma, pāŗbaudītas un saliktas rītam ērtas, vienkāršas drēbes ceļojumam. Vadoties pēc lasītā par Morveras pasauli, Sardiels izvēlējās vienkāršu virstuniku ar gariem iešķēlumiem, bez košioem greznojumiem, bet ar spalvu nošuvēm pie pleciem. Protams, vietējiem diez vai būs kaut kas tāds, drīzāk kažokādas, bet vismaz izskatīsies pa gabalu līdzīgi. Tāpat tika pārbaudīts zobens, tam sagatavota un ieelļota maksts gabāšanai ceļojuma laikā, tomēr Sardiels cerēja, ka īsti likt to lietā nebūs vajadzības. Vēl tika atlasīts ērts duncis ēšanai un sīkiem darbiem, kārbiņa ar adatu un diegiem un vēl citi sīkumi. Neko daudz vairāk līdzi ņemt negribējās - īsti jau pat nebija skaidrs, kas un kā un ko un kāpēc un vai tad nu uz vietas kaut ko nevarēs sameklēt, tā vietā lai pārstieptos ar paunām.

Nakts pagāja sākuma'pūloties iemigt, un pēc tam teju vai noguļot celšanos.

Sardiels atvadoties apskāva māti, paspieda roku tēvam, kas novēlēja viņa turēties godam, un tad devās uz tikšanās vietu pie arkām.

- Labsrīts, - viņš sveicināja, pārlaidis skatienu klātesošajiem, tad pagreizās pret arku. Gribējās ieraudzīt, kas ir tur - otrajā pusē...

Iesūtīja: Andromeda ; laiks: 05.12.2012 23:39

Eoins pie dziednieces esot ļāva Ereijasam runāt. Pats uzmanīgi klausījās un iegaumēja, kas Annekei bija sakāms par Nuī. Vēlāk viņš bija devies līdzi Ereijasam uz bibliotēku izzināt vairāk par svešo pasauli.

Atlikušo dienas daļu Eoins pavadīja mājās.

Saticis vecākus, viņš tiem paskaidroja, kas bija gadījies un kādēļ viņš nebija atgriezies mājās jau iepriekšējā vakarā. Viņi mierīgi uzklausīja dēla stāstījumu un atvainošanos. Neizrādīja nedz satraukumu, nedz dusmas, jo labi apzinājās, ka Eoins ir pietiekoši stiprs un gudrs, lai tiktu galā arī ar šādu neapdomības izraisītu sodu un uzdevumu reizē.

Daudz mantas viņš līdzi neņēma. Silts vamzis, kuru tikpat labi varēja izmantot arī kā segu vēsā naktī un vēl viena drēbju kārta, kas, līdzīgi kā jaunapgērbtās drānas, bija vairāk pieskaņotas Morvenas iedzīvotāju tērpiem. Tika sagatavots arī zobens un mazāks duncis, kas tika ielikti makstī pie jostas. Godīgi sakot, neko īsti citu Eoins negrasījās ņemt un tomēr māte viņam iedeva arī sainīti ar ēdienu, lai arī viņš bija skaidrojis, ka par to parūpēsies citi. Ceļa soma šķita pavisam viegla.

Te nākamajā rītā vecāku skatienu pavadīts viņš bija devies uz Arku dārzu.

- Labs rīts visiem - Eoins gatavs ceļojumam diezgan līksmi sasveicinājās, lai gan tas bija sods, tomēr viņu aizrāva doma par jaunas pasaules iepazīšanu un iespēju redzēt, kā ir tur, citur.

Iesūtīja: Whitefox ; laiks: 13.12.2012 23:10

Ramiels ļāva runāt citiem un vairāk klausījās un iegaumēja, kas tika stāstīts un jautāts. Pašam personīgi viņam nebija nekādu jautājumu. Pēc tam visi devās pa mājām. Viņš arī devās pie vecākiem, lai varētu pēdējo nakti pavadīt mājās ar vecākiem. Jā, viņi protams bija dusmīgi un vīlušies Ramielā. Jaunais serafs juta, ka vecāki raizējās par viņu un tieši tāpēc puisis bija tikpat mierīgs kā vienmēr. Nekāds satraukums. Tikai labi pavadīts vakars un izgulēta nakts. Vismaz vecākiem tā šķita. Īstenībā Ramiels sajuta satraukumu. Satraukumu no gaidām pēc piedzīvojumiem. Viņam patika miers, bet arī piedzīvojumi nebija sveša kāre tik jaunam serafam.

Rīts bija skumju pilns, lai arī kā Ramiels centās apslēpt savas skumjas un atvadīties ar smaidu uz lūpām, tas nodzisa līdz ar vecāku iedrošinošajiem vārdiem, novēlējumiem un iedotajām mantām. Rūpes, ko viņš bija pazinis šo laiku, tagad bija jāglabā sirdī, jo kad gan viņš spēs atkal būt mājās? Noteikti ne tik drīz. Viņi bija pārkāpuši noteikumus, lai gan daļēji Ramiels tos nenožēloja. Kāpēc gan nožēlot dabisku ziņkāri un kāri pēc kaut kā satraucoša? Nē, viņš nebija nekāds karotājs, bet pat viņš nespēja sev melot un teikt, ka viņu neinteresē, kas notiek tur ārā. Ārpus Astindelas. Mājas palika mājas, bet kaut kas jauns bija pārāk vilinošs, lai laistu garām.

Atvadījies no ģimenes, Ramiels devās uz Arku dārzu. Tur jau bija pirmie no serafiem. Labrīt! Viņš sveicināja pārējos serafus un arī Aivenu, kuram tika veltīts mazs smaids. Tomēr viņš neizturējās nepacietīgi. Skatiens gan neviļus aizslīdēja līdz arkai. Interesanti kas gan aiz tās atradās? Vai tiešām tas ir sods? Viņš nomurmināja. Noteikti otrā pusē viņš atradīs atbildi uz šo un citiem jautājumiem. Pirmais uzdevums šķita vienkāršs - atrast kaķi. Kas būs ar šo uzdevumu? Citiem?

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 14.12.2012 22:01

Šajā pusē...

Aivena skatiens novēroja jaunos serafus, kuri ieradās Arku dārzā. Visai pētoši, jā. It kā eņģelis mēģinātu saprast, kā katrs no viņiem jūtās un kādas domas dzīvo viņu prātos. Viņš laipni atbildēja sveicieniem un likās laipns un pacietīgs. Bet nu, tāds jau patiesībā Aivens bija vienmēr.
Nu ja, bet laiks negaida un kad visi jaunie palaidņi bija sapulcējušies, Aivens piegāja pie turpat blakus esošās arkas un pieskārās tai. Tāda kā sudrabaina membrāna nodzirkstīja arkā un savā ziņā atgādināja to arku, kas bija ieeja Metatrona pilī.
Skatoties cauri arkai nevarēja redzēt, kas viņus sagaida otrā pusē, taču varēja apjaust, ka portāla arka ir aktivizēta. Nu to varēja izmantot, lai nokļūtu Morverā, kas bija jauno serafu gala punkts.

- Labrīt vēlreiz! - tam tā kā vajadzēja pievērst jauno serafu uzmanību, ka viņam sakāmi kādi atvadu vārdi. - Ceru, ka jūs esat kārtīgi sagatavojušies, pat ja nē, tad tur vairs neko nevar darīt, jo saskaņā ar Metatrona lēmumu, jums ir jādodas cauri šiem vārtiem, - viņš pamāja uz arkas pusi, - lai izpildītu viņa uzdoto uzdevumu. Jūsu uzdevums ir atrast kaķi Nuī un nogādāt to atpakaļ Astindelā. Protams, mēs nezinām, kas ar kaķi ir noticis un ja jūs saskaraties ar ziņām, ka dzīvnieks ir gājis bojā, jūs drīkstat atgriezties.
Vēl es vēlētos jūs lūgt būt apdomīgiem savos spriedumos, labi izsvērt savu rīcību un tikai tad rīkoties. Neesiet pārgalvīgi un atceraties, ka pat pati piemīlīgākā pasaule var pret jums būt nežēlīga un ļauna. Jums ir jāsarga sevi. Jāuzmana sevi. Neviena no pasaulēm nav tāda, kā Astindela. Te, kur jūs bijāt drošībā un neviens jūs neapdraudēja.
Neesiet vieglprātīgi.
Tie ir mani ceļavārdi jums un padoms. Es ceru un ticu, ka mēs tiksimies jau pavisam drīz un jūs būsiet sveiki un veseli un gatavi savam nākamajam uzdevumam. Tagad varat doties!
Lai ticība jūs sargā! - viņš novēlēja un pakāpās nostāk no arkas, atvēlēdams jaunajiem doties tai cauri.

Otrā pusē...

Tā arī bija.
Sajūta ejot cauri arkai bija līdzīga tai, kāda pārņēma augumu, kad devās cauri Metatrona pils ieejai. Taču viņi nebūt nenokļuva pilī, vai kādā citā Astindelas vietā, kur valdīja drošība.
Nē, viņi bija nokļuvuši Morverā.
Kādēļ tāda pārliecība?
Nu, pirmkārt jau sajūtās. Pirmo reizi jaunie serafi sajuta, kā tas ir... atrasties citā pasaulē. Viņi nedzirdēja Astindelas nomierinošo mūziku gaisā. Bija vēl sliktāk. Eņģeļus nomāca tādas kā skumjas, tāda kā grūtsirdība, kuras izcelsme viņiem nebija līdz galam skaidra. It kā kaut kas viņus ietekmētu. It kā viņi justu... šīs pasaules sāpes.

Bet tiešām sāpes? Vai tā varēja būt? Jo, it kā lūkojoties apkārt nelikās, ka šī pasaule būtu nomācoša vai sāpju pārpildīta.
Nē, tieši otrādi. Likās, ka šeit ir pat savdabīgi skaisti. Nebija tā kā Astindelā un tomēr. Lūk! Tur netālu esošie džungļi, tie izskatījās mežonīgi un skaisti. Vai arī skatienu vēršot uz otru pusi varēja manīt netālu esošo ezeru. Tā gludā virsma likās aicinoša un veldzējoša. Nekādu briesmu. It kā...
Arka bija viņus izvedusi tādā kā pļaviņā, kuras zāle gan nebija tik liega, kā Astindelā, taču te ziedēja puķes un kamenes dūca lidojot no zieda uz ziedu.

Kur tālāk doties un kā šeit atrast minci? Tas palika jauno serafu ziņā.
No šī brīža viņiem bija jākļūst pieaugušiem un pašiem jātiek galā ar savu uzdevumu.
Te vairs nebija neviena, kas varētu palīdzēt.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 14.12.2012 22:35

Tas bija satraucoši, un jaunā orākula sirds sita ātrāk nekā ierasti un elpa bija straujāka, kad, atvadījies no Aivena, viņš pirmo reizi savā mūžā izgāja cauri pasauļu durvīm.
Sirds sažņaudzās, un Joels brīdi pat nesaprata, ka pie tā nebija vainīgs ceļojums nezināmajā. Satraukums aizgāja, bet žņaudzošā smeldze palika. Un tad viņš saprata - tā nāk no šīs pasaules. Serafs nopūtās, saņēmās un paskatījās apkārt. Te bija skaisti, viņam nesala un... bet kā šeit izdzīvo kaķēns? Kaķēns, kuram vajadzētu just līdzīgi kā viņiem. Joels to nezināja. Nezinaja vai tā tiešām ir, jo īpaši nebija pētījis, kā ir ar dzīvniekiem, bet ja tā...

- Kā domājat? - orākuls uzrunāja biedrus, kas tepat vien uzradās viens pēc otra.
- Vai kaķēns šeit ir priecīgs vai bēdīgs? Viņš taču nav pieradis. Jūs jūtat? Apkārtni?

Iesūtīja: Whitefox ; laiks: 15.12.2012 00:42

Kad visi bija ieradušies, ierunājās Aivens. Ramiela uzmanība pievērsās Aivenam. Arī bez Aivena palīdzīgajiem atvadu vārdiem, bija skaidrs, ka tā otra pasaule nav tāda kā viņējo. Mazliet pat vilšanās būtu, ja viss būtu vienādi. Vienīgi nervozitāti un satraukumu deva tas nezināmais, bet tas bija veselīgi, jo noteikti ne vienu vien reizi viņiem būs jāsatraucas par apkārtnes maiņu un piedzīvojumiem, kuri, kuru katru mirkli, varēja pārvērsties ļaunākajā murgā. Par laimi viņu grupiņā bija gan karotāji, gan dziednieki un orākuli. Tā bija laba ziņa. Drošāk noteikti.
Atvadījies no Aivena, Ramiels kopā ar citiem devās cauri arkai, kuru bija jau atvēršanas brīdī vērojis ar ziņkāri un nepacietību, kas parasti nebija viņam raksturīga.

Izejot cauri arkai, viņš sajuta tādas sajūtas, kas viņam bija neierastas, mulsinošas. Tā bija dīvaina sajuta un darīja Ramielu nemierīgu. Ko gan šī pasaule viņiem visiem nesīs? Vai to var nejust? Viņš deva pretjautājumu Joelam. Te ir citādāk, kā jau mūs brīdināja. Ramiels pārskatīj apkārtni. Te šķita mierīgi. Par kaķēna sajūtām var vien minēt. Mums būtu jāsāk meklēt pavedieni vai vismaz jāizpēta apkārtne. Mēs neesam savā vidē. Protams, viņš atstāstīja vārdus, ko bija teicis Aivens un visi citi. Viņiem bija jāiepazīstas ar apkārtni. Kaut vai mazliet, jo vienkārši uz dullo nebija jēgas meklēt pazudušo kaķi. Kur gan šajā vietā kaķēns varētu doties? Jautājums tika veltīts gan sev, gan arī pārējiem serafiem.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 15.12.2012 15:40

Pārējiem tika pasviesti sveicieni atpakaļ, bet sarunas nudien nevedās, visi sagaidīja gala ceļa vārdus. Ja sākumā Sariša juta apņēmību, tad mirklī, kad tika piekodināta apdomība, viņa sāka apjaust, ka ir nonākusi kompānijā un notikumā, kurā nebūt neiederējās un diez vai spēs šos Aivena ieteikumus pilnībā uzklausīt. Ja viņa vismaz centīsies, tas skaitīsies?

Lai nu kā, viņa tomēr piekrītoši pamāja ar galvu, lūkojoties uz portālu, tad sekoja pārējiem, dodoties tam cauri, pieturot nažu maksti, kā bīstoties, tas tiks aizrauts prom. Nekas tāds, protams, nenotika, tā vietā viņai radās citas bēdas. Vārda vistiešākajā nozīmē. Kad nu Sariša droši atspērās uz Morvenas zemes, viņa uzreiz noskurinājās, bet kāda gan no tā jēga, emocijas nokratīt nevar. Tik savādi, nepatīkami un nomācoši. Viņa pameta skatu apkārt, kā meklējot šo sajūtu vaininieku, bet bez viņiem neviena cita te nemanīja. Biezoknis, ezers, plašumi, klajumi, debesis virs galvas, zāle zem kājām.

Ak, redz, Sariša, kā viņa drīz no citu sarunām saprata, nebija vienīgā, kas to juta. Vai tik tā nav zīme, ka tūdaļ viss neaizies šķērsām? Nudien, būsim izcilā varoņu komanda, kas izgāzās jau pirmajās minūtēs. Labāk par šo temat neaizrauties, viņiem bija citas prioritātes. Vai mums nesadalīties? Tā mēs varētu ātrāk izpētīt apkārtni, sarunāt līdz ar rietu atgriezties šeit un izklāstīt, ko esam uzzinājuši. Kaķis būtu varējis kā iet padzerties vai zivis meklēt, tā izpētīt džungļu dzīles. Viņa ar rokas mājienu norādīja abos pieminētajos virzienos. Nudien, ar ko lai sāk? Vēlme Nuī ātrāk atrast bija liela, lai tikai šī sajūta neieilgtu. Vienam no mums tad varbūt paveiksies arī kādu apdzīvotu vietu uzmeklēt. Cerams.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 15.12.2012 16:33

Ereijass spēra soli cauri arkai ar tik tukšu galvu, ka otrā pusē nonākušam, viņam likās, ka ir no jauna piedzimis. Svešā pasaule jauno serafu apņēma no ārpuses, un sāka piepildīt no iekšpuses. Un šīs abas sajūtas bija nesamierināmi dažādas. Jauka pļava, ezers un džungļiem līdzīgs mežs priecēja acis un ausis, maigs vējiņš noglauda ādu, atnezdams līdzi ziedu smaržu. Bet sirds sažņaudzās bēdās. Ne savās - svešās bēdās.

No biedru sarunām Ereijass noprata, ka visi jūt tieši to pašu. Tā kā jaunais serafs nekad nebija bijis citās pasaulēs, viņš nezināja, vai tā ir Morveras īpašība, vai arī tā tas ir visās pasaulēs, izņemot Astindelu. Bet ar to nāksies sadzīvot, un, pāris reizes dziļi ievilcis elpu, Ereijass nomierinājās. Tiešu draudu nav, vismaz tā likās, un smagā sajūta, nekur no sirds nepazuzdama, tika pieņemta kā līdz šim zināmo emociju pastāvīgs papildinājums.

Nez vai Nuī atrodams tepat tuvumā. Drīzāk kaut kur, kur ir ļaudis. Nedomāju, ka kaķēns viens var izdzīvot, tāpēc ierosinu meklēt cilvēku atstātas pēdas - takas vai ceļus. - Ereijasa balsī nebija dzirdams nekas no ierašanās pirmā brīža pārdzīvojumiem.

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 17.12.2012 11:32

- Jūtu gan... Ja tam kaķim būtu bijis kaut cik prāts galvā, tas uzreiz būtu meties atpakaļ pa vārtiem, - Sardiels nopūtās, vērojot apkārtni. Itkā tas pats, bet kāpēc gan tik smeldzīga sajūta... - Tā ka man ar liekas prātīgākais meklēt vietējos.

Viņš pārlaida skatienu apkārtnei. Džungļos klīst uzreiz negribējās, drīzāk jau būtu vērts sākt ar ezera apkārtni, turklāt ideja par zivīm nebija peļama.

- Varbūt sāksim tomēr ar ezeru, - viņš ierosināja. - Ja nu kaķis te ir klaiņojis, varbūt pie krasta būs palikušas pēdas. Cik dienas kā viņš ir projām?

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 17.12.2012 15:09

Par pēdu esamību šaubos. Nuī ir pazudis jau piecpadsmit dienas. - Ereijass atsaucās Sardiela jautājumam. Pareizi, ar Anneki runāto viņš vēl nebija paguvis biedriem pastāstīt. Tikai nekā daudz jau nebija, ko pastāstīt, kā šis viens teikums par pazušanas ilgumu.

Tad ejam uz ezera pusi? Diez vai mums vajadzētu sadalīties. Ja Nuī būtu ielēcis Arkā tieši pirms mums, tad jā, bet tagad viņš var būt daudzas jūdzes tālu. - Ereijass sāka soļot ezera virzienā. Varbūt kaut kā darīšana mazliet nomāks nejauko sajūtu dvēselē?

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 17.12.2012 20:20

- Pēc piecpadsmit dienām, jā... - Sardiels bija spiests piekrist, ka pēdas meklēt TAGAD vairs nebij jēgas. - Ja nu protams mums paveicas un kaķēns tepat tuvumā dzīvo, bet citādi es tev piekrītu, Ereijas.

To pateicis, Sardiels uzmanīgi devās ezera virzienā, skatoties kur liek kājas. Ja nu tur patiešām ir smiltis un kaķēna pēdas...

- Nē, tāda laime nu diez vai mums uzspīdēs... - viņš nomurmināja.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 18.12.2012 10:16

Kad jau divi nolēmuši iet uz ezera pusi, tad Joels arī pagriezās turp.

Serafs uzmanīgi lika kājas, lai nejauši ko neizbojātu, un te pat nevarēja zināt, ko izbojā.
Ezers - tas bija skaisti.
- Es domāju, ka vajadzētu pasēdēt brīdi pie ezera, pameditēt, - viņš ieteicās, - varbūt tā atrodam kaķēnu.
Ja ļautu apkārtnei ienākt sevī, varbūt izdotos sajust? Orākuls nepriecājās par šādu domu, droši vien tad pasaules smagums arī būs vairāk jūtams, toties pienākums būs veikts. Jāmēģina!

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 18.12.2012 20:41

Elpa aizrāvās sajūtot pēkšņās skumjas, kas pārņēma prātu, tā grūtsirdība, kuru nevarēja nekādi atvairīt, pat ne ar spēcīgām domām par saviem mīļajiem, nevienu. Tas bija tik... to nevarēja vārdos izteikt, cik tas bija šausmīgi. Meja pat papurināja galvu sajaucot kārtīgos matus nedaudz mežonīgā frizūrā, kamēr pirkstu gali viegli pārslīdēja pār loku, viņa mēģināja atvairīt šīs sajūtas, bet tas bija neiespējami.

Nu jau brūnās acis vērīgi pētīja apkārtni, patiesībā šeit bija skaisti un neizskatījās nemaz tik bīstami, nebija jau arī... turklāt, viņa bija karotāja un pēkšņi šķita, ka nekas nebiedē, ezers, tas valdzināja kā apburts spogulis, kurā lūkoties uz sevi, uz savu atspulgu, kurš nedaudz izskatījās nobijies, bet tajā pašā laikā mierīgs un nosvērts, ziņkāres pilns, gatavs iepazīt jauno pasauli.

- Es piekrītu Sarišai... - Meja domīgi noteica. - Mums vajag sadalīties, bet noteikti nedoties projām vieniem. - Sēdēt un meditēt, kaut kā Mejai nelikās īpaši spīdoša doma. - Es un Sariša varētu doties pārlūkot apkārtni, pameklēt pēdas. Ereijass kopā ar Joelu varētu doties uz ezeru, bet Sardiels ar Ramielu uzmeklēt cilvēkus. - Tas taču būtu prātīgāk, turklāt Joels taču sanāktu atstāts karotāja uzraudzībā. - Un pēc pāris stundām mēs varētu satikties šeit. - Meja neticēja, ka tagad ne no kurienes kāds būtu gatavs viņiem mesties virsū.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 18.12.2012 20:56

Joels uz brīdi apstājās.
- Vai mums ir tik ļoti jāsteidzas? Nē, nevajag sadalīties, ja vien varam nesadalīties. Kurš zina, kas var atgadīties ar katru grupiņu, ja tā būs maza? Mēs nevaram sasaukt viens otru. Tad būs jāmeklē ne tikai Nuī, bet vienam otrs, un tas būs vēl sliktāk.
Iespējams, tas skanēja pamācoši, bet Joels bija orākuls. Tur neko nevarēja darīt.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 18.12.2012 23:18

Nu ja, ezers.
Ezers no tiesas izskatījās visai krāšņs un diez vai kaut kā spētu apdraudēt serafus. Par to varēja pārliecināties gan no attāluma, gan nonākot tuvāk.
Nē, nebūt nebija tā, ka pa zemes virsu bez maz nevarētu staigāt. Te soļus varēja spert pavisam droši un nekas īpašs tā dēļ nenotika. Zemes struktūra nemainījās, nekas uz galvas nesāka birt, pat nelikās, ka staigājot pa zemi, viņi kādam nodarītu pāri. Vai tāda pārspīlēta uzmanība bija nepieciešama? Bet iespējams, ka tā jutās jaunie serefi nonākdami citā pasaulē. It kā viņi te varētu visu izpostīt un paši negribot kaut ko sabojāt. Tomēr, nelikās, ka viņiem tas būtu pa spēkam, no tiesas.

Pa ceļam, ejot ezera virzienā, nemanīja neko dīvainu. Kaķa pēdas? Nu, kā jau eņģeļi paši beigās bija izsprieduši, tad nekādu pēdu te vairs nebija, ja tās kādreiz būtu bijušas. Aiz viņiem gan palika pēdas. Kur nu tām gadījās zemē iespiesties.
Ezermala bija kā kurā vietā. Te varēja atrast arī nelielu smilšainu pludmali, citās vietās atkal ūdenī ieiet nebija iespējams, jo krasti bija aizauguši vai nu ar smilgām un ūdens zālēm, vai arī tie bija stāvi un nepieejami. Nu, droši vien nepieejami tādā formā, kādā serafi te bija ieradušies. Viņi jau varētu atraisīt spārnus un aizlidot, kur vien vēlas. Tomēr, tas nebūtu īsti prātīgi, vai ne.
Vai varbūt bija laiks prātīgumu mest pie malas?

Joelam nosēžoties meditācijas pozā, visai nepatīkami kaut kas celī iedūrās. Redz kā! Viņš bija trāpījis uz nelielu akmentiņu, kurš gluži kā atgādināja, ka šeit nav Astindela un eņģeļu mājvietas mīkstā, liegā zālīte, kurā varēja atslīgt neuztraucoties, ka akmeņi dursies ceļgalos.
Tomēr, diez vai akmenis bija nepatīkamākais visā tajā, ko Joels bija nolēmis izmēģināt. Kā jau serafam pašam likās, tā arī bija. Meditēšana šajā pasaulē ļoti krasi atšķīrās no tās meditācijas, kuru Joels bija praktizējis Astindelā.
Tiklīdz kā eņģelis aizvēra acis, lai ieklausītos šīs pasaules sajūtās, viņu bez maz burtiski vai apdullināja emociju plūdi. Tomēr, nebija tā, ka tur bija tikai bēdas. Tur bija arī prieks, taču kaut kā skumjas viņš izjuta daudz asāk un nepatīkamāk. Pilnīgi skaidrs, ka nekas nav skaidrs. Joelam nepietiks ar mazu brītiņu, lai saprastu, kā šīs emociju gūzmas, kas pār viņu burtiski gāzās, šķetināt un kaut ko izsecināt.
Atrast kaķi? Viņš pat nespēja pateikt vai šajā emociju plūsmā bija ietvertas arī dzīvnieku emocijas. Vai arī saprātīgo būtņu emocijas par kaķi.

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 19.12.2012 00:31

Sardiels pamīņājās ar ezera malu, bet ātri vien bija skaidrs, ka kaķa meklēšanai - ja vispār to kaķi vares atrast, par ko Sardielam sāka rasties zināmas šaubas - ir vajadzīgs cits piegājiens, kā skraidīt apkārt.

Likās, ka vismaz vienam no serafiem šāda ideja bija, un Sardiels apstājās, vērojot kā Joels iegrimst meditācijā.

- Labāk pagaidīsim, kas Joelam sanāks - viņš paziņoja. - Citādi ja nu Joelam veicas, un viņš uztver kurp jādodas, tad nu nāksies gaidīt kamēr atkal savāksimies kopā. Pēc tam varam arī iet pa pāriem tālāk. Ramiel?

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 19.12.2012 10:53

Apkārtne tiešām bija skaista un nešķita bīstama, un orākuls pēc pirmā pārsteiguma brīža pat pasmaidīja par akmentiņu, uz kura nejauši bija uzsēdies, iekārtojoties meditēšanai. Licis aiz auss, pirms kaut kur sēsties, pārbaudīt, vai neuzsēdīsies kam durstīgam, serafs iegrima meditācijā.

Kāda nesakārtota pasaule! Skumjas, naids, prieks, viss juku jukām, daudz un nenolīdzināts, sevī paturēts un nenomierināts. Veseliem vāliem kā bieza migla, kur neko nevar atrast.
Pēc brīža, kad Joelam ap sirdi kļuva pavisam smagi, viņš atvēra acis, nopūtās un piecēlās.
- Tā nesanāks. Tik daudz emociju, kā biezā miglā, nevaru atšķetināt, neprotu atšķirt.

Viņš paskatījās apkārt.
- Ko darīsim tālāk? Kurp iesim? Lidosim? Tas gan derētu tad, ja kaķēns ir pie cilvēkiem un viņi kaķēnu uzskata par kaut ko labu. Tad cilvēki uzreiz saprastu, ka mēs esam no turienes pat, kur kaķis, un varbūt tas palīdzētu. Ja vietējie Nuī uzskata par ļaunu, tad gan lidot nebūtu prātīgi.

Iesūtīja: Whitefox ; laiks: 19.12.2012 20:37

Ramiels bija par palikšanu kopā, lai gan no vienas puses izdevīgāk būtu, ja viņi sadalītos. Tādā veidā tiktu izpētīta lielāka teritorija, bet no otras puses cik gan daudz viņi zināja par šo vietu? Ne jau viss tika aprakstīts grāmatās un sadalīties būtu diez gan riskanti. Bet varbūt šāds viedoklis bija radies jauno, savādo sajūtu dēļ. Šī vieta ir mazliet mulsinoša un mums nepazīstama. Vieniem pašiem noteikti nevajag doties nekur. Pat pa pāriem tas ir mazliet riskanti, bet no otras puses mēs spēsim noskatīt lielāku teritorijas daļu. Ramiels deva pārējiem savu viedokli. Skatiens uzmanīgi vēroja apkārtni, to izpētot un cenšoties atrast jebkādu zīmi, ka Nuī ir bijis te.

Es domāju, ka tur kur tuvāk ir cilvēki, labāk necensties tos sabiedēt ar lidošanu. Tev varbūt būs taisnība un mūs uzskatīs par ļaunu zīmi, Joel. Ko tad mums darīt? Sajūtas bija savādas un vieta tikpat neierasta, lai gan ziņkārība nepameta Ramielu un kāda daļa viņa teica, lai viņi sadalās. Varbūt tā būs vieglāk un ātrāk atrast? Varbūt visi kopā dodamies meklēt cilvēkus un tos iztaujāt vai nav redzējuši Nuī? Varbūt kāds zinās vai būs redzējis viņu un tad domāsim vai sadalīties grupās. Viņš piedāvāja vienu no risinājumiem, kas varētu novest kaut kur.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 19.12.2012 21:01

Ereijass nestāvēja uz vietas un neblenza uz meditējošo Joelu. Uz ezera pusi viņš bija ieteicis iet, jo domāja, ka tur varbūt atrodamas kādas cilvēku atstātas pēdas. Pat taciņa, ja ļaudis dzīvo tuvumā. Kaut ko tādu jaunais karotājs arī meklēja, paiedamies gar ezera krastu. Driz gan viņš redzēja, ka orākuls pieceļas. Ereijass gāja atpakaļ, lai uzzinātu, vai meditācija līdzējusi. Ļoti puisis uz to necerēja vis. Ja tas būtu tik viegli, Metatronam nenāktos šurp sūtīt veselu baru eņģeļu (pat, ja tas bija sods). Kaķēns būtu atrasts vienā rāvienā.

Iedomājamies, ka katrs esam kaķis. Ēdelīgs kaķis, ziņkārīgs kaķis, rotaļāties gribošs kaķēns. Neko sev sagādāt neprotošs, jo ēdiens vienmēr ir bijis bļodiņā. - Ereijass skaitīja pieņēmumus, - Ezerā ir ūdens, tur var padzerties. Bet tālāk kurp? Pakaļ tauriņam uz mežu? - Serafs nopūtās. - Ja Nuī ir sveiks un vesels, tad tikai pie cilvēkiem. Meklējam cilvēkus. Un es arī domāju, ka lidot nevajag.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 20.12.2012 02:43

Cik jauki, ka Meja piekrita idejai par sadalīšanos, bet redz, pārējie gan nedomāja tāpat. Bedrenei tika veltīts smaids, kamēr par pārējo noliegumu Sariša varēja tik slāpēti nošņākt, sakrustojot rokas uz krūtīm, tomēr sekojot līdz ezeram, kur Joels cerēja noķert kādas meditatīvās vibrācijas. Kā pēc laika noskaidrojās, tas tik viegli viss nenonāca. Bija jāķeras pie cita plāna. Sariša gan joprojām bija gatava stāvēt pie sava, ka sadalīšanās nav slikta lieta. Nu, patiesībā sava daļa steigas ir. Jo ilgāk Nuī klaiņos apkārt, jo grūtāk to būs atrast, turklāt tā arī aug iespēja, ka kaķēns, ja jau tagad nav nobeigts, tāds drīz var kļūt. Viņa ieminējās par iepriekš Joela teikto, par steigšanos.

Turklāt, pētot grāmatas par šo pasauli, tur neparādījās informācija par to, ka mums te draudētu tik lielas briesmas. Visticamāk, ja mēs nespēsim sevi aizstāvēt divatā vai trijatā, tad arī visi kopā ne. Savus spēkus par zemu vērtēt nevajadzētu. To klāstot, viņa pagāja tuvāk ezera krastam, kādā brīvākā un pieejamākā vietā ar plaukstām aizskarot ūdeni, noskalojot tās. Jā, te ūdens bija savādāks, kā Astindelā, lai arī pēc skata atšķirības lāga nebija. Sajūta savādāka. Cik ļoti tik vienkārša lieta kā ūdens, bija atšķirīgs citviet? Bail pat iedomāties, bet iespējams nākotnē to varēs noskaidrot. Un pie reizes, ja alkstam atrast iedzīvotājus, tad der domāt ne tikai kā kaķim. Ja mēs esam daļa no zemu attīstītas kultūras, kur mēs apmestos? Auglīgās ielejās, upju tuvumā. Arī mežs ir labs variants. Mana teorija - der tikt kur augstāk, lai ērtāk nopētītu apkārtni. Vai arī uzlidot augstāk. Ja tikai uz īsu mirkli, liela bēda jau nevarētu notikt, ne? Ja tuvumā būs kāds ciems, to varēs pamanīt ātri un atkal laisties zemē, drošībā. Ja nekā tāda tuvumā nebūs, tad neviens eņģeļu lidojumu nemaz neredzēs. Nekādu problēmu!

Bet ja nu kas, es joprojām palieku arī pie sadalīšanās viedokļa. Ja ne pa pāriem, tad dalīties uz pusēm, ja nu tas liks justies drošāk. Viņa par saviem spēkiem gan bija gatava galvot, ka stāties pretī šķēpiem un zobeniem noteikti varēs, ja nu tādi ceļā maz gadīsies.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 20.12.2012 11:28

Joels brīdi apdomāja Sarišas teikto. Nevar apgalvot, ka tur nebija sava daļa taisnības. Varbūt viņi patiešām ir pārlieku bikli?

- Ja mēs sadalīsimies, kā mēs satiksimies? - tāds viens mazs, praktisks jautājums. Tā nebija piesiešanās, orākuls gribēja zināt, kā meitenes ir iedomājušās atrisināt šo problēmu.
- Un vēl, ja lidosi, tad labāk gan paej nostāk no pārējiem, lai cilvēki, ja tomēr to pamanīs, nevarētu teikt - 'skat, skat, tie nepazīstamie nāk no tās puses, kur pirmīt redzējām to savādo lidoni'.
Serafam vēl kas iešāvās prātā.
- Un, ja nu tiešām pamanīs un mēs pēc tam nāksim no citas puses, lai to nesaistītu ar mums, tad droši vien uzzināsim, vai cilvēkus tas satrauc vai nē.
Nemaz nav slikta doma, tikai jāpaietas nostāk tā patālāk.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 21.12.2012 21:03

Tā nebija, ka portāls viņus būtu izmetis pilnīgā nekurienes vidū. Pilnībā iespējams, ka serafs, kurš šos portālus no Astindelas uz citām pasaulēm, lika, bija šo vietu izvēlējies ar apdomu.
Tiesa, interesanti bija arī tas, ka šajā vietā nebija atrodams atpakaļ ceļš uz Astindelu. Viņi bija iznākuši cauri arkai un šajā pasaulē nebija nekādas arkas, caur kuru doties atpakaļ uz Astindelu, ja eņģeļi to vēlētos darīt. Bet, droši vien, šī atklāsme tā īsti šajā mirklī nebija aktuāla.

Vairāk par izvēlēto vietu, kur serafi bija nonākuši.
Lūk! Jā, ezers, lauki, tālāk mežs.
Ja ezermalu papētīja rūpīgāk, tad varēja gan secināt, ka te noteikti notiek kaut kāda dzīvība. Ezera krastā bija ne tikai eņģeļu pēdu nospiedumi. Te bija bijušas arī citas cilvēcīgas būtnes, tikai daudz necilāk veidotos apavos, nekā bija pieejami Astindelas iemītniekiem.
Cik sen atpakaļ šīs pēdas bija smiltīs iespiedušās? To gan tā īsti nevarēja pateikt. Varbūt tas bija šodien, varbūt vakardien. Eņģeļi tā īsti ar rendžeru cienīgām prasmēm lepoties nevarēja. Varbūt šos jaunuļus dzīve piespiedīs? Kas to, lai zin.

No peldvietas prom veda taciņa. Sākumā viena, taču ne pārāk tālu no ezera, tā sadalījās. Viens ceļš devās pāri pļavai... uz kaut kurieni. Otra taciņa veda meža virzienā. Ja arī šeit mēģināja izdarīt kādus pētījumus, tad kaut kādas pēdu atblāzmas veda meža virzienā. Tā taciņa likās tāda, kā vairāk nobradāta.

Ja skatiens klīda apkārt meklējot kādu augstāku punktu. Kādu kalnu, vai ko tādu, tad to gan te nevarēja uzreiz tā atrast. Augstākie punkti noteikti bija koki meža biezoknī. Visādi citādi... klajš lauks.
Un visu šo laiku, kuru serafi atradās Morverā, neviens viņiem vēl nebija pievērsis uzmanību.
Vai arī... viņi vienkārši to nebija pamanījuši.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 21.12.2012 21:52

Ja sadalīsies, kā satiksies. Tas jau bija labs jautājums. Sariša nošķobīja lūpas, saķerot zodu plaukstā. Ideju lāga nebija, vismaz ne tātu tiešām derīgu. Hm... Viņa klusi novilka, bet domāšana ar panākumiem nevainagojās. Meh, vienalga, ķersimies pie tā, ko viņa zina, ka var izdomāt.

Labi. Es aiziešu līdz mežam, viņa norādīja koku kopas virzienā. Pārliecināšos, ka tur nav neviena, kas mani redzēs, uzlidošu aukšā, palūrēšu caur zariem. Man būs aizsegs un pie reizes iespēja pārlūkot apkārtni. Un uzreiz atgriezīšos, lai ziņotu par to, ko redzēju. Sarunāts? Patiesībā to sarunāšanu viņa tā arī diži nesagaidīja, pārlaižot roku pāri nažu makstij, pārliecinoties, ka tā ir savā vietā, un devās pa niecīgo taku mežotnes virzienā, pārējiem pār plecu vēl uzsaucot: Ja jūs kur dodieties, neraizējieties, es panākšu. Un ja viņi tajā pašā meža virzienā dosies, tad problēmu vispār nekādu nebūs. Vismaz viņa būs kaut ko darījusi lietas labā, lai atrastu precīzu iedzīvotāju lokāciju, pārlieki neriskējot.

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 21.12.2012 22:06

- Par sazināšanos nespēšu palīdzēt, - Sardiels sacīja. - man vienīgais kas ienāk prātā, ir norunāt vietu, kur un pēc cik ilga laika tikties. Bet ja vajag steigšus tikt kopā, tad nekā...

- Nu, ja es būtu tāds izlaists, rotaļīgs kaķis, es vispār nekur prom pats no savas gribas neietu. Kāpēc iet prom no labas dzīves? - viņš pagriezās pret Ereijasu, - Tā ka tavs pieņēmums ir pat ļoti ticams. Tagad tik atrast kādas pēdas.

Sariša par varītēm gribēja kaut kur steigties. Nu jā, reiz jau gribēja...

- Esi piesardzīga, - Sardiels novēlēja, vērojot Sarišas attālināšanos, bet pats nesekojot.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 21.12.2012 22:20

- Esi piesardzīga! - Joels piebalsoja Sardielam. Viņam bija nelāga nojausma. Varbūt tā nebija patiesa, jā, visticamāk, ka tā, jo šeit kaut ko pa īstam skaidri sajust viņš nespēja. Sāpes un skumjas pārņēma visu un padarīja aizdomīgu.

- Iesim vien pamazām, - orākuls ierosināja, un uzsāka iet pa taciņu, kura izskatījās biežāk lietota.
Serafs apstājās vietā, kur taciņa sadalījās.
- Iesim pa pļavu, labi? - kaut kā pārlieku negribējās ātri atteikties no saules gaismas, un ienirt tumšā mežā pat ja tā taka izskatījās lietota biežāk.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 21.12.2012 22:38

Ereijasam nebija skaidrs, kāpēc Sarišai tik ļoti gribas skriet uz mežu. Takas viņi bija atraduši, pat zināja, ka pa tām staigā cilvēki, jo redzēja pēdas. Kāpēc nevar vienkārši iet, kamēr nonāk līdz ļaužu apdzīvotai vietai?
Galu galā tomēr visi kopā nosoļoja līdz takas sazarojumam, kur bariņš apstājās, bet Sariša viena pati aizsoļoja meža virzienā. Varbūt vajadzēja viņu aizkavēt? Tomēr Ereijass noturējās - Pirmais Solis tā kā nozīmēja, ka visi te skaitās pieauguši. Un spējīgi izlemt par sevi.

Ejam pa pļavu. - Serafs atbalstīja Joela domu. Šobrīd visi virzieni bija labi, tikai bija beidzot jāsāk kaut kur arī virzīties.

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 21.12.2012 23:03

Sardiels pievienojās orākulam, sekojot pa taciņu. Ja kāds cits izvēlējās virzienu, nemaz nebija tik slikti.

- Ja nu nekur nenovedīs, nāksim atpakaļ, - viņš piekrita. - Vismaz nebūs iespējams nomaldīties.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 06.01.2013 12:40

Sadalīšanās. Un tuvumā nebija neviena paša, kas spētu jaunajiem serafiem paskaidrot, ka tā nav gluži prātīga doma, it īpaši gadījumos, kad viņi par savām spējām vēl nav pārliecināti. Bet, kas izdarīts, tas izdarīts.
Sariša un Meja devās biezokņa virzienā, kamēr pārējie serafi devās pāri laukam, pretējā virzienā.
Nekas īpašs jau neatgadījās. Debesis nesatumsa, tādējādi norādot uz eņģeļu neapdomību, nebūt nē. Un var jau būt, ka viņi arī nemaz nekļūdījās.

Vismaz nekļūdījās sadaloties.
Taču kļūdījās, izvēloties mērķus, uz kuru pusi doties.
Tas tā savādi, ka meitenes vēlējās mežā uzlidot augšā, lai kaut ko redzētu. Ko gan varēja redzēt mežā? Kamēr virs viņu galvām bija koku lapu vainagi, viņas redzēja tikai meža biezokni un lapu vainagus. Ja Sariša un Meja pacēlās virs koku galotnēm, viņas redzēja koku zaru vainagus... tikai no augšas. Nekādu dižo informāciju tas nesniedza.
Vai viņiem nevajadzēja darīt otrādi? Tiem, kas devās pār lauku, iet uz mežu un lidotājiem mēģināt kaut ko saskatīt klajā laukā? Tas, protams, būtu bijis riskantāk. Taču tad vismaz būtu kāda jēga. Jo šobrīd Sariša un Meja redzēja tikai to, kā pār lauku attālinās viņu grupas biedri. Pārējā pasaule likās, ka eņģeļiem gluži vai nepievērsa uzmanību.

Vai varbūt tā bija tikai ilūzija?
Lūk! Ja ieskatījās vērīgāk, meitenes manīja, ka virzienā, kurā devās pārējo biedru bariņš, priekšā atradās laikam jau kaut kas ciematam līdzīgs. Taču kārtīgi to aplūkot tā īsti nesanāca laiks, jo abām pētniecēm gluži vai gar degungalu nosvilpa kaut kas, kas ar dobju troksni iedūrās netālu esošajā koka stumbrā.
Tas bija kaut kas šķēpam līdzīgs. Visai pamatīgs, bet laikam jau nemaz tik precīzs. Kā gan savādāk varēja izskaidrot, ka uzbrucējs serafēm nebija trāpījis. Paveicās. Jo, ja šis kāts būtu iedūries kādā augumā, tas noteikti nebūtu patīkami.

Pārējam bariņam dodoties uz priekšu, apkārtnē nekas daudz nemainījās. Ja nu vienīgi, pēc kāda laika varēja sadzirdēt tādas, kā suņu rejas, vai kas nu tie bija par dzīvniekiem. Katrā ziņā, laikam jau varēja secināt, ka viņi tuvojas kādam ciematiņam, vai kam tādam. Tur, priekšā, kaut kas bija.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 07.01.2013 08:45

Joels mierīgi gāja pa pļavā iemīdīto taciņu, līdz tālumā izdzirda kaut kādas skaņas, ko varētu izdot, laikam jau! dzīvnieki. Nez vai šis "vau, vau" būtu cilvēku balss radīts.

Viņam nebija ne mazāko domu par to, ka tā vienkārši iet turp varētu būt ļoti bīstami, vismaz, ka dzīvnieki varētu traucēt. Līdz šim pat te neviens nebija orākulam uzbrucis vai citādi nejauši mēģinājis nodarīt kādu kaitējumu.
Viņi taču nolēma iet uz ciemu, ne tā? Lūk, tur, priekšā tāds varēja būt.
Ejam.

Par to, kas notika mežā, serafam nebija ne mazākās nojausmas.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 07.01.2013 21:50

Dodoties uz mežu, sarunu ar Meju Sariša neuzsāka, tam vēl laiks atliks vēlāk, tagad svarīgākais bija ātri pierādīt, ka viņai bija taisnība un viņas ideja bija laba, lūk tā. Nonākot jau koku aizsegā, viņa palūkojās augšup, izlaižot spārnus un veltot īsu skatienu Mejai, tā teikt, lai jau biedre neatpaliek, kad Sariša atspērās no zemes, traucoties augšup, izvairoties no kādiem ceļā esošiem zariem, lai drīz nonāktu pie koka galotnes. Jā, ainava nebija tā pateicīgākā, bet vismaz kaut kāda.

Mirkli sekojusi saviem biedriem ar skatienu, viņa palūkojās uz ceļu viņiem priekšā. Vai tas...? Viņa iesāka, norādot samanītā ciema virzienā, vaicājot Mejas viedokli, bet nepaspēja teikumu pabeigt, kad kaut kas šāvās šajā virzienā. Sasodīts! Viņa vēl tik paspēja izsaukties, steidzīgi nolaižoties zemāk, lai paslēptos lapotnē, cieši pieķērusies koka stumbram, cenšoties saskatīt, no kurienes uzbrukums nācis. Kas ellē ratā tas bija? Viņa klusi nošņāca, cerot, ka drīzumā sirdij nebūs vēl iemeslu šādi salēkties.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 08.01.2013 21:50

Ereijass gāja pa taciņu pļavā, vērodams jauko dabu visapkārt. Nemaz tik ļoti tālu no meža nebija jāaiziet, kad priekšā jau varēja sadzirdēt troksni. Šķiet, apdzīvotas vietas troksni. Varētu būt kāds ciematiņš.

Dzirdat tur priekšā trokšņus? Izklausās kā suņu rejas. - Serafs paskatījās uz Joelu, tad Sardielu. Izskatījās, ka jā, dzird. - Vai pagaidīsim meitenes? Mēs gan neko nenorunājām, tā ka varam arī iet uz priekšu.

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 10.01.2013 17:24

Sardielu priecēja, ka vismaz kaut kas priekšā skanēja iedzesmojoši, pat ja tie bija tikai suņi. Kur suņi, tur arī saimnieki, un tie varēja zināt vairāk par šo vietu. Ieskaitot vienu pazudušu minci.

- Nu, ja mežā neko neatradīs, tad pašas mūs panāks, - Sardiels atbildēja Ereijasam, apmetis skatienu atpakaļ pār plecu. Uz mežu aizgājušās nemanīja. - Ejam tik uz priekšu.

Iesūtīja: Whitefox ; laiks: 13.01.2013 23:20

Apkārtne bija neierasta Ramielam un noteikti arī pārējiem. Tas reizē gan satrauca, gan arī radīja ziņkāri. Viņš tomēr nezaudēja modrību un centās saklausīt katru troksni. Lai arī cik te izskatījās mierīgi, tomēr nevarēja tā būt, ka te viss būs pilnīgi mierīgi. Sariša ierunājās par došanos iekšā mežā un aplūkot apkārtni no turienes. Ramiels nebilda ne vārda, jo tā īsti pat nezināja vai būtu jāpiekrīt vai varbūt jāpiesakās līdzi. Meja devās līdzi Sarišai, bet viņi pārējie devās laukam pāri. Vai šeit būtu nācis kaķis? Kaut kā viņam nešķita, ka kaķēns tā vienkārši klaiņotu pa klaju lauku. Tiem taču bija instinkti.
Ramiels turpināja ceļu kopā ar pārējiem serafiem, diez ko daudz nerunājot, bet vairāk cenšoties saprast, kur šajā vietā varēja pazust mazs, nevainīgs kaķēns. Domu plūdumu pārtrauca trokšņi, kas izklausījās pēc dzīvnieka rejām. Arī pārējie serafi to pamanīja. Es piekrītu Sardielam. Ejam uz priekšu, bet cenšamies pārāk netuvoties tam, ko nezinām. Varbūt tas bija pārāk piesardzīgi no viņa puses, tomēr labāk turēt acis un ausis vaļā, nekā pēc tam to nožēlot. Meitenes ātri mūs panāks, ja dosimies vienā virzienā. Nebija jau taču tā, ka viņas būs tālu aizgājušas. Pašas teica, ka ātri panāks vien viņus.

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 13.01.2013 23:47

- Kas gan tur priekšā varētu mūs apdraudēt? - Sardiels paraustīja plecus. - Ja paši klāt neiesim, mums taču neuzbruks?

Tā taču vajadzēja būt? Ja tas ir suns, tad sargā kaut ko, un ja serafi nesāks lekties, tad suņi neuzbruks. Vai ne? Sardiels turpināja soļot pa taciņu trokšņa virzienā.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 14.01.2013 09:16

- Ejam vien pamazām, - Joels pievienojās iet gribētājiem. Ko nu viņi te minstināsies un mīdīsies klaja lauka vidū, vēl neredz ne mājas, ne sētas, neko tādu, kur bez īpašnieka atļaujas nebūtu pieklājīgi iet iekšā.
Šai pasaulē esošais smagums pamazām arvien vairāk gūlās uz orākula sirds, diena bija saulaina, tomēr pamazām šķita, ka paliek tāda kā nespodrāka. Kā es izturēšu, ja mums būs ilgi te jāpaliek? Tāda atziņa skumdināja, un diena palika vēl mazu drusciņu pelēkāka.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 14.01.2013 19:24

Mejas skatiens pavadīja pārējos, kuri devās projām, tikai kaut kā viņas sirdsbalss teica priekšā, ka iespējams, viņas kļūdījās un, ka bija jādodas līdzi pārējiem, nevis jānošķiras no bara, bet kā gan savādāk to kaķi atrast? Un jo ātrāk viņi to izdarīs, jo labāk. Serafe vēlējās atgriezties mājās, ļoti... kaut gan daļa no ziņkārības lika vēlēties pacelties spārnos un lidot pār svešo koku galotnēm ar pirkstu galiem tos aizskarot, savā ziņā pasakaini, bet tomēr tajā pašā laikā biedējoši.
Lidot svešā vietā? Vai tas bija prāta darbs? Noteikti nē, bet kas gan cits viņām atlika?

Tumšmate nopūtās, un sekoja Sarišai, izpletusi spārnus viņa veikli uzlaidās gaisā. Vien sajūtas, joprojām bija tādas nedaudz tramīgas.
- Ciemats... - Viņa secināja, bet neko tālāk nepateica. Kāds viņas bija ieraudzījis, kāds vēlējās nodarīt pāri.

- Mums jābēg, bet ne pie pārējiem. Mēs nedrīkstam nodot viņus. - Nolaidusies tajā pašā augstumā, kur atradās Sariša jaunā serafe nočukstēja.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 14.01.2013 19:40

Bet kur tad? Mēs taču nepaliksim šeit. Sariša satraukti vaicāja, palūkojoties uz Meju. Jā, viņa runāja sakarīgi, bet... nē, tas it nemaz nebija labi. Es pa priekšu gribu noskaidrot, kas tas bija. Varbūt tas nemaz nav tik liels drauds. Serafe vēl paziņoja, izstaipot kaklu, cenšoties kaut ko caur zariem saskatīt, bet cik gan liela tāda iespēja bija? Visticamāk vajadzētu atkal pacelties virs galotnēm. Ko tu saki? Mēģināsim? Sariša centās uzmundrinoši pasmaidīt, tomēr satraukums sejā bija pārāk labi saskatāms.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 14.01.2013 19:55

- Nē, nē, man neinteresē, kas tas bija, mums jātiek projām, es nevēlos, lai kaut kādi šķēpi caurdur manus spārnus. - Vai patiešām Sariša vēlējās tik ļoti riskēt? Acīmredzot tie, kas meta viņu virzienā asus priekšmetus uzskatīja abas serafes par draudu. Un savainoties labāk nevajadzēja. Serafe nevēlējās šeit nomirt.

- Mēs pacelsimies gaisā un aizlidosim kādu gabaliņu uz to pusi. - Viņa pamāja ar galvu uz to virzienu, kur nebija aizdevušies pārējie serafi. - Tad nolaidīsimies zemē un ar kājām mēģināsim tikt līdz tam ciematam, kur devās pārējie. - Tāds bija viņas plāns.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 14.01.2013 20:01

Meh. Meja izvēlējās klaji neinteresantāko ceļu, bet drošāko, to noliegt nevarēja. Sarišas sejā sākumā parādījās protests un šķobīšanās, bet viņa pēdīgi nopūtās, ar skatienu izsekojot virzieniem, kuros otra serafe norādīja, lai savu plānu darītu skaidrāku. Nu labi. Bet ja mums kaut kas uzbruks vēlreiz, tad gan es gribēšu zināt, kas tas ir un kā to nolikt pie zemes. To sakot, viņa pārlaida plaukstu pāri metamo dunču makam.

Kad nu tas bija vairāk vai mazāk skaidrs, Sariša atlaidās no zara, lai uzsāktu lidojumu Mejas iepriekš norādītajā virzienā, joprojām uzmanot apkārtni, vai kas neparādīsies tuvumā.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 19.01.2013 23:02

Suņu rejas kļuva tikai skaļākas, serafiem tuvojoties ciematiņam. Bet tas jau tikai normāli. Dzīvnieki bija sajutuši tuvumā svešiniekus un steidza brīdināt savus saimniekus. Pavisam normāli. Ja pazina suņa dabu. Bet vai Astindelas iemītnieki pazina? Suņi viņu pasaulē varbūt uzvedās līdzīgi, taču diez vai dzīvnieki, kurus pazina jaunie serafi bija līdzīgi Morvenas dzīvniekiem.

Vēl kādu gabaliņu tālāk jau varēja saredzēt ciematiņa aprises. Pāris mājiņas, kas pavērās skatam uzreiz, taču iespējams pirmais iespaids bija mānīgs. Ciematiņš bija visai liels un aiz tām pirmajām mājiņām tālāk aizvijās celiņi, kas aizveda uz tālāk esošām mājiņām.
Tādi, nedaudz šķībi žodziņi atdalīja mājiņu no mājiņas. Un pie katras mājiņas atradās iekopts dārzs. Kas nu kuram auga. Citam košumkrūmi, citam dārzeņi. Tači visi bija kopti un uzturēti kārtībā. Kādā no sētām ganījās arī pa kādam lopam. Kādam kāds lops caur žoga dēļiem izbāzis purnu zelēja nost kaimiņa dārzeņus. Parasta ikdiena.

Bez suņiem, kas arvien sparīgāk rēja pie sētas, atnācējus pamanīja kāds vīrs.
Pusmūža. Izskatījās tērpies visai vienkārša auduma tērpā, kas laikam jau bija piemērots zemes darbu apdarīšanai. Iztaisnojies savā dārzeņu vagā, viņš palūkojās, ko tad suņi tā sākuši nervozēt. Bija jau arī par ko. Viņš pats jutās visai nervozs lūkojoties uz atnācējiem. Bet uzrunāt nesteidza. Tik vien kā nolūkojās, skatienu neatrāvis.


- - - -- - - - -

Vairāk šķēpu nesekoja. Lai arī, kas bija šis, kas uzbruka abām serafēm, viņš savu uzbrukumu neatkārtoja. Pat vairāk! Meitenes pat gribēdamas nespēja manīt, no kuras puses un kas viņām uzbruka. Neviena lieka trokšņa, nekas neliecināja, ka te, bez viņām būtu vēl kāda būtne, kas spētu raidīt šķēpu. Varētu pat likties, ka tas bija nejauks sapnis.
Ja vien paraugoties uz koka stumbru, kur šķēps bija iedūries, nenāktos secināt, ka tas nebija sapnis. Un šis savādais klusums lika tikai domāt par to, ka te mežā, kāds jutās tik labi, ka burtiski spēja saplūst ar apkārtni un palikt nepamanīts. Bet viņas bija atnācējas no citas pasaules. Šis mežs nekādi nebija Sarišas un Mejas pasaule.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 20.01.2013 19:59

Joels, neko daudz nenojaušot par iespējamām nepatikšanām, mierīgi turpināja soļot pa taciņu uz priekšu. Pamazām taciņa kļuva platāka, acīmredzami viņi tuvojās ciematam, ko apstiprināja mājiņu un žodziņu parādīšanās.

Te arī bija šīs pasaules pirmais cilvēks, un orākuls, cenšoties atcerēties, kā bija jāsveicinās, atklāja, ka neko daudz tieši par šo tēmu viņš nezina un nemaz nav lasījis, tāpēc serafs pagaidām izlīdzējās ar galvas palocīšanu sveicienam un vārdiem: - Veiksmi darbā!
Te atkal nācās cerēt, ka vietējais sapratīs viņa teikto. Tā kā vajadzētu, vai ne?

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 22.01.2013 20:05

Ereijass ziņkārīgi aplūkoja ciematu - nekad tādu nebija redzējis. Viņš gan ļoti centās neizrādīt savu, iespējams, nepieklājīgo blenšanu, bet gan jau no malas to varēja manīt. Gandrīz pieaudzis puisis bolās kā auns uz jauniem vārtiem.

Kad Joels apstājās un sāka sarunu, apstājās arī Ereijass. Ko gan zemnieks atbildēs?

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 25.01.2013 14:28

Sardiels pacēla roku sveicienam, pamanījis pirmo šīs pasaules iedzimto, bet ja jau Joels bija sācis runāt, tad nebij vērts iejaukties sarunā. Sakrustojis rokas uz krūtīm, serafs vēroja apkārtni, rejošos dzīvniekus un iedzimto, gaidot atbildi. Kaut kādai atbildei taču bija jāseko?

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 04.02.2013 18:01

Pirmajā mirklī nevarēja saprast, vai vietējais saprata Joela sveicienu. Jo klusums ieilga. Nē, nu to gluži nevarēja nosaukt par klusumu, jo suņi vēl joprojām neganti rēja, un likās, ka gluži vien kāro nokļūt žogam otrā pusē, lai iekamptos kāda atnācēja stilbā.
Vietējais neatbildēja. Klusums no viņa puses ieilga. Kamēr skatiens turpināja sparīgi pētīt atnācējus.
Līdz beigās:
- Jūs nesat sliktas ziņas. - tas neizskanēja, kā jautājums. Nē, tas bija secinājums. - Sakiet Nortmundam, ka viņš nedabūs Arvika svētību un pazūdiet no šejienes, pirms es neesmu ļāvis Kaplim, Šaklim un Žoklim jūs saplosīt! - viņš pamāja suņu virzienā.
Jāteic, ka draudi likās visai vērā ņemami un Kaplis, Šaklis un Žoklis izskatījās nopietni dusmīgi dzīvnieki. Tie droši vien gaidīja saimnieka atļauju uzbrukt. Vai vismaz, lai viņš atvērtu vārtiņus un suņi tiktu sētai otrā pusē.

Vietējā zemnieka acis samiedzās un acīmredzot, tas bija viss, ko viņš vēlējās šiem svešiniekiem teikt. Vairāk nekādu komentāru nesekoja. Tik vien kā tas skatiens, kas nekaunīgi blenza virsū un gaidīja, kad šie te aizvāksies.


- - - - - - - - - - - - - - -

Kādu brītiņu Šariša un Meja varēja sekot savam plānam un doties cauri biezoknim, virzienā, kurā abas serfes bija nolēmušas doties.
Tik vien... pēc kāda brīža, netālu no Mejas koka stumbrā iedūrās vēl viens šķēps. Tas bija pārāk tuvu. Pārāk bīstami!
Šķēps izskata ziņā bija tāds pats, kāds tika pa meitenēm raidīts arī iepriekš. Tikai nesanāca pārāk daudz laika izpētīt uzbrukuma ieroci.
No pavisam pretējās puses, nekā šķēps bija lidojis, atskanēja balss, kas uzrunāja serafes.
- Ja spersiet vēl soli manā mežā, es jūs nogalināšu. - starp koku stumbriem parādījās arī stāvs, kas izteica draudus. Tas bija gados jauns vīrietis. Spēcīgu, atlētisku ķermeni, kuru visai pieticīgi sedza no dzīvnieku ādām veidots apģērbs. Viņa melnie, garie mati sniedzās līdz lāpstiņām un tajos bija ievītas putnu spalvas.
Gluži vai melnas acis raudzījās uz abām meitenēm. Viņa labajā rokā atradās šķēps. Līdzīgs tiem, kuri jau bija iepriekš raidīti abu meiteņu virzienā.
Svešinieks gan nepaskaidroja, ko serafēm darīt. Vai viņas drīkst iet prom, bet tikai ārā no meža, vai kā. Vai arī viņām bija jāstāv uz vietas. Jo bija taču aizliegts spert kaut soli.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 04.02.2013 19:11

Cik neviesmīlīgi! Nav brīnums, ka šī pasaule ir tik sāpju pilna. Ja viens otru sagaida ar šādiem vārdiem, tad sāpes tikai vairojas. Joels to sajuta tīri fiziski, bet no šādiem vārdiem taisni acis ieplētās vēl lielākas, un sejā bija manāmas skumjas.
- Labi, mēs iesim, tikai paskaidrojiet, kas ir Nortmunds, kuram mums būtu jānodod šī ziņa, un kur viņš atrodams?
Katram būtu skaidrs, ka jaunais puisis itin nemaz nezina, kas ir pieminētā persona, bet, ja jau vajag, var izlīdzēt un aiziet un pateikt sakāmo.

Orākuls mazliet pagriezās, lai skaidri parādītu, ka nupat jau iet prom, jo nemaz negrasās strīdēties ar tik nelaipnu personu.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 04.02.2013 20:00

Ereijass noklausījās zemnieka tirādi un draudus, un viņa izbrīns tikai auga augumā. Kādas gan sliktās ziņas viņi būtu atnesuši? Acīmredzami dārza saimnieks patiešām gaida ziņas, un domā, ka pie viņa tiks atsūtīts kāds, kas tādas atnes. Pie tam noteikti sliktas. Vai minētais Nortmunds gribētu kaut ko darīt pret Arvika gribu, lai kas viņi abi nebūtu? Vai pats saimnieks būtu tas Arviks? Un Nortmunds - viņa dēls, kas grib precēt tēvam nevēlamu sievu? Vai arī doties tālā ceļā, ko tēvs negrib pieļaut? Vai?... Brīdis, kad to visu pajautāt, gan nebija īsti piemērots - sapīcis vīrietis un viņa vēl sapīkušākie suņi.

Ereijass arī neizrādīja nekādu iecirtību vai lepnību - vietējais vēlas, lai viņi iet prom, tad ies arī prom. Atlika pagaidīt, vai Joela jautājums tiks atbildēts, vai arī viņiem virsū metīsies trīs suņi. Diez, ko tie tik nikni?

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 04.02.2013 21:11

Joela jautājums mazliet tā kā vietējo samulsināja. Likās, ka viņam gluži vai vajadzīgs mirklis, lai izdomātu, ko atbildēt. Lai izsvērtu vai atnācēji savu jautājumu domāja no tiesas, vai arī tā ir ņirgāšanās.
- Nortmunds ir zilplecu kopienas vadonis. - viņš noteica, nometis zemē kapli un pār vagām pārkāpis, pagājās tuvāk sētai. - Es jums tāpat neticu! Tas, ka jūsu pleci nenes tradicionālo krāsojumu, nenozīmē, ka jūs nenākat no Nortmunda. - viņš vēl joprojām turpināja pētīt serafus.
- Kas tad jūs esat un ko jums vajag? - ja nu gadījumā, viņš tomēr bija kļūdījies. Jā, Olefs labprāt paklausīsies, ko tad šie svešinieki klāstīs.
Nevarēja noliegt, ka uz viņa augumiem nebija krāsojuma. Nekāda. Kamēr, Olefam pašam piemēram bija sarkanas krāsas apļi ap potītēm. Šīs cilts tradīcija.

Varbūt šie arī bija no tiem jaunajiem atkritējiem, kas sevi dēvēja par Brīvajiem un klaiņoja pa mežu, tā vietā, lai uzraudzītu savas vadziņas un audzētu ražu. Jā, vai nu Brīvie vai zilpleci, kas izliekas par kaut ko citu. Citas versijas Olefam nebija.

Un tie suņi! Tie traucēja vīram domāt.
Vienā mirklī viņš nikni pagriezās pret skaļāko no rējējiem un sparīgi novēcināja ar roku. Tā laikam bija kaut kāda maģija, kas dzīvnieku sodīja, jo tas iesmilkstējies metās bēgt. Viņam sekoja arī divi pārējie suņi. Skaļi piebalsojot cietušā smilkstēšanai.
Kad suņu vaimanas pagaisa tālumā, Olefa skatiens atgriezās pie svešiniekiem.

Tomēr... pat ja Brīvie, ko viņiem te vajag?

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 04.02.2013 21:45

Jā, tiesa kas tiesa, serafiem nebija nekāda krāsojuma, nekādu cilts zīmju, vai kā to dēvēt, ja par to neuzskatīja spārnus.

Bet kāpēc vajadzēja sodīt suņus, kas noteikti pildīja savu pienākumu tik labi, cik vien spēj tāda suņa sirsniņa?
Grūti bija neaizrādīt, negribējās arī burties redzami, lai arī vīrietis izmantoja kaut kādu maģiju.
Joels paskatījās mazliet pārmetoši.
- Suņi jau tikai gribēja tevi aizstāvēt... labi suņi. Jā.

- Mēs esam no tālākas vietas nekā mežs, daudz tālākas, tik tālas, ka šeit nez vai ir zināms mūsu cilts vārds - spārnotie, un mūs sūtīja mūsu vadonis, jo viņam sapnī ir parādījusies savāda būtne. Mēs nākam to meklēt, vadoņa pavēlei nevar neklausīt, bet pat nezinām vai tāda pasaulē sastopama un ja ir, vai atrodama šai pusē, - Joels nolēma pastāstīt, ko viņi meklē. Jā, īpaši patiesi tas nebija, nebija sapņa, bet būtni ne no šīs pasaules viņi meklēja gan.
Varbūt zemnieks kļūs ziņkārīgs?

- Mani sauc Joels, jā.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 05.02.2013 12:32

Olefam acīmredzami nepatika Joela aizrādījums par suņu audzināšanu. Jo vīra sejā ievilkās visai skāba izteiksme un tā vien likās, ka viņš grasās kaut ko atcirst. Tomēr, atnācējs turpināja runāt un īgno izteiksmi vietējā iedzīvotāja sejā, ātri vien nomainīja bažīga izteiksme. Savas sajūtas viņš acīmredzami nemācēja slēpt. Un tad nu nervozi sāka raudzīties apkārt, it kā meklētu kādu vēl, atbalstam.
Tomēr, viņš te bija viens. Pat suņu vairs nebija.

Olefs atkāpās pāris soļus un novēcināja roku, kā raidīdams atnācējus prom.
- Te nav nekādu savādu būtņu. Te ir tikai normālas būtnes. Ejiet prom! -
Joela stādīšanās priekšā, nekādu īpašo interesi zemniekā neizraisīja un viņš turpināja māt ar roku, kaut kur meža virzienā, kas laikam jau nozīmēja, ka spārnotajiem, kā viņi sevi dēvēja, ir jāpazūd no šejienes. Un jā, meža virziens, Olefa prāt, nemaz nebija slikts, jo tur šie svešinieki uzrausies uz Brīvajiem. Ātri vien dabūs galu, jo Brīvie īpaši sarunās neielaidās.

- Ej prom, Joel! Jūs visi! Te nekā nav! Nekā, ko jūs meklējat. - viņš vēlreiz noteica uz mirkli gan pagriezies ciematiņa centra virzienā, jo no tas puses atskanēja kaut kādas balsis.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 05.02.2013 16:29

Nu jau šķita, ka viņas varēs mierīgi doties prom, atgriezties pie biedriem, paļaujoties uz to plānu, ko Meja bija izveidojusi, bet nē, viss šeit pierādīja, ka gluži tik vienkārši tas nebūs, kad gaisā jau atkal nošvīkstēja šķēpa lidojums, tēmēts pretī biedrei. Sariša pastiepās pie sava dunču maksts, izvelkot vienu no tiem, kamēr skatiens sparīgi meklēja vainīgo. Ilgi nebija jāgaida, kad viņas arīdzan tika uzrunātas, bet no gluži citas puses. Tātad uzbrucēji bija vairāk, kā viens, jebšu šis te viens bija ļoti nasks uz savām pēdām? Nogalināsi? Ne tad, ja es to paspēšu pirmā. Sariša pie sevis naidpilni noņurdēja, bet visticamāk to būs dzirdējusi tikai Meja. Nē, šādi teikt skaļi būtu klaji neprātīgi, lai arī spīts tirdīja rīkoties tieši tā.

Mēs jūsu mežam nekādi nekaitējam. Ja neuzbruksiet, dosimies prom. Serafe nolēma uzņemties pārrunas, cerībā, ka spalvām rotātais meža vecis nesadomās atkal uzbruks vai mudināt savus biedrus, ja viņam tādi ir, rīkoties tieši tāpat. Mums nevajag liekas nepatikšanas. Hm, vai te iederētos apvaicāšanās par spārnotiem kaķiem? Nē, labāk pa priekšu pārliecināties, ka viņas abas netiks caurdurtas kā sieti.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 05.02.2013 22:57

Sirds salēcās tik strauji it kā kāds būtu aplauzis Mejas spārnus, vai viņa ripotu lejā pa kādu lielu kalnu un nespētu apstāties. Skatiens apstājās pie šķēpa, kas turpat netālu bija iedūries. Tas bija pārāk tuvu, ja nu nākošais šķēps ievaino viņu, vai Sarišu? Tas nepavisam nebija labi, serafe cerēja, ka vismaz Joelam un visiem pārējiem veiksies labāk, ka viņiem nedraud nekādas briesmas iespējams, ka nevajadzēja doties vienām mežā, bet gan turēties kopā, un tagad nekādi nevarēja nodot ziņu Aivenam, ka kaut kas nav kārtībā, bet... nebūtu taču labi, ja viņi uzreiz sūtītu tādu ziņu pēc... cik stundām? Mejai viss laika ritums bija sajucis, mājās laiku viņa neskaitīja, bet te, katra minūte bija no svara, pat vairāk... katra sekunde un nākošā sekunde varētu būt izšķiroša.

Skatiens pievērsās tam cilvēkam, kurš uzrunāja viņas. Rūpīgi nopētīja kā viņš izskatās, bet vairāk brūnās acis aizkavējās pie šķēpa. Vai patiešām viņas bija tik draudīgas?
Arī nepaslīdēja garām Sarišas ņurdiens, Meja gan palūkojās uz biedreni ar visiem neizdibināmu skatienu, kurš drīzāk varētu nozīmēt "es tūlīt darīšu, ko traku, ja man neizdosies bēdz." Nudien, iespējams, labāk būtu uzreiz bēgt...

- Taisnība, mums nevajag nepatikšanas. - Lai cik tas traki nebūtu, Meja atlaida vaļā koka stumbru un ļāva, lai spārni notur viņu gaisā. Viņa pacēla rokas, kā padošanās zīmi un lēnām nolaidās zemē, viņa gan cerēja, ka Sariša kādu brīdi paliks gaisā un ja viņas pārrunām pienāks gals, pat īsti nesākoties, tad viņai būtu izdevība aizmukt. Spārni pazuda, parādot, ka viņa var būt arī parasts cilvēks.
- Mēs nevēlamies nevienam nodarīt pāri... - Vai patiešām viņa izskatījās tik draudīgi? Maza un trausla serafe, ja atskaita tos dunčus, kas joprojām karājās pie jostas un pār plecu pārlikto loku. - ... mums vajag palīdzību, neviena mājas negribam izpostīt, mēs meklējam kādu pazudušu draugu. - Kaķītis šajā gadījumā varēja kļūt par draugu. - Un vēlamies doties projām vairāk par visu. - Ja varētu viņa vēl izkārtu baltu karodziņu, kā padošanās zīmi.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 07.02.2013 21:04

Ereijass cieņpilni paklanījās pret nelaipno zemnieku. - Pateicamies. - Tiesa, vietējais vīrietis pat nebija painteresējies, kas tā par dīvainu būtni, ko viņi meklē, bet, ja nav te nekādu savādu būtņu, tad nav.
Serafs pagriezās pret Joelu un Sardielu un klusām pajautāja, - No kā gan viņš baidās? - Tas viss kaut kā nesaskanēja ar Astindelā lasītajiem stāstiem par Morveru. - Ejam tālāk, nedusmojam saimnieku. - Iet uz mežu gan Ereijass negrasījās, no tās puses viņi bija atnākuši. Pirmais sastaptais ciematnieks neko nezināja, bet viņš ciematā nedzīvo viens pats. Varbūt kāds cits būs ar mieru parunāties.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 11.02.2013 14:14

Joels izbrīnīti vēroja vietējā zemnieka, vai kas viņš bija, savādo uzvedību. Viņaprāt, savādo, protams. Pat paskatījās apkārt, kā meklēdams, vai pašam aiz muguras nestāv kāds liels un bīstams radījums, no kā tad tā būtu jābaidās.
Neviena, izņemot paša biedrus, tur nebija, ja neskaita trokšņus no ciemata puses.

- Jā, es jūtu, tikai nesaprotu, no kā tad? - arī orākuls tā kā grasījās kustēt no vietas, bet pēdējā brīdī apstājās, lai ziņkārīgi ievaicātos zemniekam.
- Kāpēc tu mūs dzen projām? Par ko tāds satraukums? Kas ir Arviks? Viņš dod svētību? Mums ļoti noderētu svētība mūsu meklējumos. Ko viņš par to grib?
Joelam šķita pašsaprotami, ka kāds šamanis vai kas viņš tāds vēlas samaksu par savu darbu.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 11.02.2013 15:25

To, ka šīs sastaptās būtnes nevēlas nepatikšanas, tam viņš ticēja. Kurš gan no laba prāta vēlas nepatikšanas. Bet, redz! Viņš ļautu viņām iet, ja vien acīs nekliegtu fakts, ka šīs abas divas, lai vai kas viņas nebūtu, bija kaut kādas savādas būtnes un iespējams, nebūtu prātīgi, tām ļaut vienkārši aiziet.
Svešinieka skatiens pavadīja Sarišas un Mejas piezemēšanos. Viņa acis nedaudz samiedzās, kad Mejas spārni tā vienkārši, pēkšņi pazuda.
Bet laikam jau tas nelika šim meža saimniekam, samulst.
Svešinieks visai spalgi nosvilpās. Un apkārt serafēm gluži, kā pēc burvju mājiena sakustējās krūmi un no tiem viņu virzienā draudīgi vērās šķēpi.
- Nē. - noteica svešinieks, kurš meitenes bija uzrunājis iepriekš.
- Jūs nāksiet man līdzi. - un te nebija gluži dota izvēle. Tā bija pavēle, jo kā izskatījās Meja un Sariša, bija ielenktas un diez vai spēs atvairīt visus uzbrucēju šķēpus, ja tie izdomās tos vienlaicīgi raidīt pa serafēm.
Protams, pieklājības pēc, svešinieks pagaidīja uz meiteņu rīcību. Vai viņas piekritīs sekot, vai arī izdomās uzsākt kauju. Jo ieroči jau viņām bija. To viņš bija pamanījis. Katrā ziņā, svešinieks izskatījās par sevi pārliecināts un nelikās, ka jūtas šo dīvaino būtņu apdraudēts, lai kas viņas arī nebūtu.
Viņš smaidīja.

- - - - - - - - - - - - -

Olefs ar visām četrām atbalstītu Ereijasa lēmumu doties prom. Viņa sejā pat parādījās viegls smaids, redzot, ka svešinieki sāk kustēt prom. Tiesa, tas tūdaļ pat arī pagaisa, kad svešinieki tomēr nekur neaizkustēja un tas pats Joels atkal sāka uzdot kaut kādus jautājumus.
Olefs nopūtās.
- Arviks ir ciema vecākais. Un viņa svētību jūs nedabūsiet, pat ja neesat saistīti ar Nortmundu. - varbūt viņš nesaprata, ka šādi pasniegta informācija neko daudz svešiniekiem neizteica. Viņam pašam, galu galā, viss bija skaidrs. Tādēļ arī sīkāki paskaidrojumi nesekoja. Tik vien kā skatiens cieši raudzījās uz nelūgtajiem viesiem un tajā bija pavisam neslēpta vēlme, redzēt viņus aizejam.

Citi ļaudis ciemā?
Nu, droši vien, ka tādi bija. Šī jau bija tikai pirmā ēka un pirmais iemītnieks, kuru serafi sastapa. Varbūt paieties tālāk? Varbūt bija kāda cerība sastapt kādu laipnāku iemītnieku. Bet tikpat labi varēja būt, ka šis ir pats laipnākais ciematiņa iedzīvotājas. No šāda likteņa pavērsiena serafi nebija pasargāti. Bet viņi to apzinājās, vai ne.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 11.02.2013 18:02

Negribīgi, bet Sariša sekoja Mejas paraugam, nolaižoties zemē, joprojām ar plaukstu uz dunču maksts, saraukti pieri nolūkojoties meža vecī. Vai tagad būtu labs laiks ieminēties par pazudušo kaķi? Ekhm... Viņa gan aši apklusa, kad Mejas miera sarunas bija neveiksmīgas un arī pats svešinieks paziņoja, ka viņas viss nekur nedosies, vismaz ne bez paša uzraudzības. Nolāpīts! Nu redz, lieliski. Sariša pašķielēja Mejas virzienā. Ja viņas abas nebūtu vilkušas garumā un draudus apšāvušas, pirms klaji nonākušas slazdā, jo pats mežavecis viss nevarēja būt tik ašs, tad varbūt šobrīd nebūtu nostādītas tik sliktā situācijā. Tas, vai arī abas būtu nošautas. Serafe gan neļāva lepnumam otro variantu atzīt, tāpēc sev prātā paturēs tikai pirmo.

Nu labi. Negribīgi viņa nolaida plaukstu no dunču maksts, joprojām nopētot viņus ieskaujošos šķēpus. Izredžu nebija. Viņas, protams, var cerēt, ka ir gana naskas lidotājas, pirms viņas tie šķēpi caurdur, bet tas ir liels risks, pat viņa to saprata. Bet nolaidiet šķēpus. Un papildus mudinājumam Sariša pacēla rokas, klajā padošanās un miera žestā, lai arī seja joprojām neizskatījās tā draudzīgākā. Viņai vismaz bija iemesli būt īdzīgai un kad adrenalīns noplaks, arī visai izbiedētai. Līdz sapratis, kādās ziepēs abas iespējams nonākušas.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 12.02.2013 10:03

Joels vēlreiz palūkojās uz ciemata pusi, tad uz nelaipno ciematnieku, kurš nupat bija paziņojis, ka Arvika svētību viņi nedabūs.
Orākuls joprojām jutās izbrīnēts, bet tam cauri pēkšņi pavīdēja doma - un kur ir Meja un Sariša? Meitenes solījās viņiem drīz pievienoties, bet 'drīz' jau bija pagājis, un nupat tas kļuva par 'ilgi'.

- Mums jāiet, - viņš apņēmīgi noteica, - Paldies par ziņām, sveiciniet ciema vecāko, lai laba raža un lai nelaimes iet secen!

Pagājis pāris soļus nostāk, serafs klusi ieminējās pārējiem: - Meitenes kaut kā ilgi nenāk. Ejam, ejam!
Joels pusskriešus devās meža virzienā, tieši turp, kur rādīja zemnieks, tikai doma, kāpēc tas jādara, bija gluži cita. Meja un Sariša! Vai ar viņām nav kas atgadījies?
Ja varētu lidot! Tā būtu ātrāk. Nevar.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 18.02.2013 19:52

Ereijass jau bija pateicies īgnajam zemniekam, tāpēc tagad tam uzmanību vairs nepievērsa. Joela lēmumu arī neapstrīdēja. Vismaz ne šeit, uz ciemata ielas. Un varbūt vispār nē, jo, ātrā solī ejot pakaļ orākulam, jaunajam karotājam pietika laika apsvērt Joela teikto. Meitenes tiešām jau kavējas.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 23.03.2013 01:26

Vēl pat nebija pienākusi nākamā diena, kura jaunajiem serafiem tika solīta, kā diena atpūtai, pirms doties nākamajā uzdevumā. Tas bija tās pašas atgriešanās dienas vakars. Bija vien pagājušas pāris stundas, kopš atskaišu nodošanas Aivenam.
Diez vai kāds šādā vakara stundā vēl gaidīja ciemiņus, taču, uz dažām, no jauno eņģeļu mājvietām bija ieradies sūtnis no valdnieka pils.

Sūtnis atnesa ziņojumu, kurš saturēja vien pāris teikumus.
Tajā bija minēts jaunā serafa vārds un norādīts, ka viņš tiek rītausmā gaidīts ierodamies Metatrona pils mazajā meditācijas zālē.
Tad vēl sekoja piebilde, ka jaunajam eņģelim ir jābūt gatavam doties prom no Astindelas.
Un ziņojumu bija parakstījis Gabriels.


Mazo meditācijas zāli nebija grūti atrast. Un pat ja serafiem nebija gadījies tajā būt agrāk, viņi droši varēja pajautāt padomu, kādam no pilī esošajiem iemītniekiem un tas laipni parādīja ceļu.
Telpa atradās otrajā stāvā. Uz to, protams, bija jālido. Kāpņu Metatrona pilī nebija.
Un tad ceļš veda caur pāris gaiteņiem, kuru galā, bija atrodama arī meklētā telpa.

Vēstuļu autors, Gabriels, jau atradās šajā telpā. Vai varbūt, apzīmējums: jau, nebūs īsti precīzs. Drīzāk: vēl joprojām. Jo neizskatījās, ka viņš būtu te ieradies nesen. Metatrona vecākais dēls, sēdēja apaļās telpas vidū, iegrimis meditācijā. Ap viņu viegli rotēja trīs dzelteni kristāli, gaisā izplatot klusu džinkstoņu.
Dzeltenie kristāli deva enerģiju.
Ja meditējot, eņģelis no tiem smēlās spēku, viņš daudz ātrāk spēja atpūsties, daudz ātrāk atlabt, ja bija gadījies apslimt, vai saskarties ar kādām citām nebūšanām, kas atņēma spēkus.

Gabriels nelikās traucēts, pat kad telpā saradās viņa paša izsauktie serafi. Viņš turpināja nodoties meditācijai, tik vien, ka atnācēji varēja just, ka Gabriels viņus nopētīja, ar savu apziņu, tiklīdz, kā tie bija pārkāpuši telpas slieksnim.
Turpat, netālu, atradās galdiņš, uz kura kūpēja brīnišķīgi smaržojošas tējas, tā vien aicinot atnācējus iestiprināties ar uzmundrinošu rīta tēju.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 23.03.2013 15:08

Joels vēl īsti nebija attapies no apmeklētās pasaules smaguma. Tas tomēr nebija viegli, lai arī šejienes gaiss šķita dzidrs kā kristāls un tāds, ka ne atdzerties. Orākuls bija priecīgs, ka viņiem bija izdevies izpildīt valdnieka doto uzdevumu, pie tam neviens nebija cietis, vismaz ne tik ļoti, lai būtu jāatveseļojas Dziednīcā ar to pašu kaķēnu spriņģojam apkārt.

Nakti viņš pavadīja savās mājās, daļu laika meditējot, lai ātrāk atspirgtu, bet tas tomēr nebija izdevies līdz galam. Otrā rītā radās problēma - būs jādodas prom, bet nezinot uz kurieni, ir grūti paņemt līdzi pareizās mantas, tāpēc jaunais serafs izlīdzējās tikai ar pašām vajadzīgākajām lietām un nedaudz ēdamā, un arī to visu viņš bija gatavs atstāt te.

Meditācijas telpu atrast tiešām bija viegli. Joels pēc etiķetes pasveicināja Gabrielu, nemaz negaidot atbildi. Galu galā Metatrona vecākais dēls meditēja, un pats zinās, kad beigt.
Orākuls atcerējās Aivena teikto - pajautā par Vārtiem Gabrielam. Nez, tagad tam būs laiks? Varbūt nebūs.

Tējas smaržoja kārdinoši, un serafs sev ielēja krūzīti un pacietīgi sāka gaidīt tālākos notikumus. Tā jau tas bija šeit pieņemts.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 23.03.2013 17:49

Bija izdevies atgriezties, kas nozīmēja - pirmais Metatrona uzdevums ir izpildīts. Bet būs taču nākošie, un tā rindā vien, līdz valdnieks būs piedevis muļķīgo gājienu uz Vārtiem. Vai varbūt - tā Ereijasam bija ienācis prātā - nav nemaz runa par piedošanu, bet gan par pārbaudi, treniņu, vai kā vēl to saukt. Reizē paklausība un jaunas zināšanas, jaunas spējas. Tam varēja būt mērķis, kuru jaunie serafi šobrīd nespēj pat nojaust.

Atgriezties Astindelā bija tik brīnišķīgi, ka Ereijass pat izbijās par savām sajūtām. Jo viņš nebija gaidījis, ka jau būs paguvis tā kā pierast, kā samierināties ar citas pasaules nomācošo gaisotni. Un ka atgriežoties jutīs mājas ar visu savu būtību. Kurš tad par to parasti domā? Tad lūk, ko nozīmē ceļojumi!

Tās dažas stundas, līdz diezgan negaidīti ieradās Gabriela sūtnis ar vēsti par promdošanos jau nākamajā rītausmā, Ereijass pavadīja, stāstot mājiniekiem par piedzīvoto. Vēsts iztraucēja vakariņas, tomēr nebija pārāk liels pārsteigums. Bija taču zināms, ka uzdevumi turpināsies. Jocīgi, bet Ereijass šoreiz pat juta ziņkārību - kāda būs pasaule, uz kuru jādodas? Ziņā gan nekas konkrētāks teikts nebija. Kā gan lai sagatavojas? Un Ereijass nolēma, ka nekā negatavosies, izņemot paša personīgo gatavību doties ceļā. Ieinteresētību doties ceļā.

Noteiktajā laikā baltie spārni Ereijasu bija nogādājuši Metatrona pilī, un drīz arī mazā meditācijas zāle bija atrasta. Pasveicinājis Gabrielu atbilstoši etiķetei, jaunais karotājs sasveicinājās ar Joelu, kas bija ieradies brītiņu agrāk un jau paguvis ieliet sev tēju. Ereijass arī sagatavoja sev dzērienu, apsēdās blakus Joelam, bet sarunu neuzsāka. Lēnām izmalkoja tēju, nolika tasi un - ja Gabriels vēl nesāk runāt - arī iekārtojās meditācijas pozā.

Ceļojumam līdzi viņš bija paņēmis vien savu zobenu un kabatā - mazu sainīti ar ēdienu un abus šķēpu galus, kas bija līdzi jau uz Morveras pasauli.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 25.03.2013 22:14

Lai arī prom no Astindelas aizvadītais laiks nebija ilgst, tomēr atgriezties mājās bija īsta bauda. Iespējams tieši turienes auras, drošības un gaismas dēļ. Un protams, arī ģimene. Tieši tāpēc, apzinoties, ka drīz jau atkal būs jādodas prom, to vienu dienu atpūtā Sariša aizvadīja novērtējot pilnīgi visu apkārt pazīstamo, vai piemājas bērzus, vai tēva sarauktās uzacis, vai mākoņus zem Astindelas debesim, vai zāles smaržu, to visu, zinot, ka nākošā diena var tikt aizvadīta kur pilnīgi citur, kur nevar atpazīt ēnu no gaismas.

Saņemot ziņu, uz Metatrona pili Sariša devās ar tramīgu sirdi, bet ar daudz stabilāku apziņu un apņēmību, kā pirmo reizi. Mazāk baiļu, ar vēsāku prātu, lai arī viņa zināja, ka pie pirmā pārsteiguma atkal sakarsīs un metīsies mežā, kur saskarties ar savādiem meža iedzīvotājiem, nebūt ne tiem draudzīgākajiem.

Ierodoties telpā, kur Gabriels bija nodevies meditācijā, viņa sasveicinājās ar viņu, bet aši pievērsās pārējiem biedriem, sveicinot arī tos, zinot, ka šie vismaz sniegs atbildi. Tikmēr tā mentālā nopētīšana. Ah,.. Sarišai meditācija nebija stiprā puse, tam vienmēr pietruka pacietības un vēlmes nosēdēt uz vietas. Katru meditāciju, ko viņa centās uzsākt, viņu pavadīja uzskats, ka Sariša palaidīs garām ko svarīgu. Nosēdusies, viņa vienkārši pievērsās tējai, ielejot sev tasi un lēnām šļurpināja to iekšā, gaidot, kas notiks tālāk.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 26.03.2013 03:22

Kāds brītiņš laika jau bija, kad varēja pašļurpināt tēju. Tomēr, Gabrielam jau bija iemesli uzaicināt jaunos serafus uz meditācijas zāli. Un, šie iemesli noteikti nebija vēlme, likt viņiem skatīties, kā Gabriels meditē.
Viens no viņa izsauktajiem serafiem kavēja.

Lai nu kā, Gabriels nesteidza piecelties. Tik vien, ka viņa acis pavērās un nopētīja trīs atnākušos.
- Labrīt. - beidzot atbildējis uz rīta sveicieniem, viņš uz mirkli sasprindzināja savas maņas, lai pārbaudītu, kur atrodas ceturtais serafs.
- Es jūs izraudzījos kāda uzdevuma izpildei. Droši vien, jūs jau saprotat, ka tas nav kāds no tiem Metatrona soda uzdevumiem, ar kuriem viņš grasījās jūs izklaidēt. Man vajag jūsu palīdzību nopietnā uzdevumā. No vienas puses, tā kā jūs skaitaties nosodīti, es varu jums nedot iespēju atteikties. Bet, no otras puses, ja jums liekas, ka neesat piemēroti šī uzdevuma veikšanai, sakiet uzreiz. Jo es nevēlos, lai kāds no jums iet bojā, vai jūtas dziļi nelaimīgs, pirms vēl vispār paspējis pamest Astindelu. - eņģeļa skatiens pētoši pārslīdēja visiem trim sasēdušajiem serafiem. Gluži, kā cenšoties ielīst viņu sajūtās un domās, lai saprastu, vai viņa izdarītā izvēle bijusi pareiza.

- Pasaule, uz kuru būs jādodas, saucas Arda. Jums tur nepatiks, bet tas nav būtiski. - Gabriels pieklusa un viņa skatiens pievērsās arkai, kura kalpoja par ieeju telpā.
Nē, nekādu neapmierinātību eņģeļa sejā nevarēja manīt. Taču, klusa nopūta gan pār viņa lūpām pārkāpa.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 26.03.2013 12:14

Nopietnā uzdevumā. Joels prātoja. Nopietnā uzdevumā! Gabrielam vajag palīdzību nopietnā uzdevumā, un viņš nav izvēlējies citus serafus, kā viņus. Droši vien Gabriels domā, ka viņi tiks galā. Nē, ne jau ka viņi būtu tie vienīgie un neaizstājamie, nē, tik iedomīgs orākuls nekādi nebija, tomēr šādu izvēli bija grūti uztvert savādāk, kā kaut nedaudz kā pagodinājumu. Uzticēšanos - noteikti, un uzticība ir viena no lielākajām lietām pasaulē.

Slaidie pirksti domīgi grozīja gandrīz tukšo tējas krūzīti, bet sejā un acīs nekādu ļoti lielo domīgumu nevarēja manīt. Tur bija gatavība darīt to, kas jādara. Ja vajag, tad vajag.

- Kas mums būs jādara? - Joels vienkārši iejautājās.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 26.03.2013 13:57

Tātad... šis nav no tās soda sērijas? Tā taču Gabriels paziņoja, vai ne? Šī doma noteikti lika saausīties, izslieties savā sēdvietā augstāk, taisnāk un apņēmīgāk. Kaut kas tiešām nopietns un pat risks, iespēja nomirt? Tad jau... tad jau vairs nekādas mažošanās apkārt. Kad nu te patiesi tiktu dota izvēle, tad Sarišai derētu ņemt to vērā, bet laikam ejot, viņa tomēr uz soda nolikumu palūkojās savādāk, kad kaķēns tika atvests, tad arī rūpes par šo vietu un sev apkārtējiem, varbūt nedaudz, bet auga. Un kad nu tiek piedāvāts klajš risks un atbildība, kas biedēja, viņa neuzskatīja, ka patiesi spēs atteikties, jo tā taču būtu klaja pievilšana, vai ne? Turklāt Sariša noteikti nožēlos, ja laidīs garām unikālu iespēju, pat ja notikuma procesā nožēlos, ka pieteikusies. Savus untumus jau nevar vienmēr apmierināt.

Mhm. Serafe vel piekrītoši pamāja ar galvu, kad Joels izteica acīmredzamo jautājumu. Nolemt tomēr būs vieglāk, kad viņi sapratīs, ar ko tad Arda ir tik nepatīkama.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 26.03.2013 15:19

Paldies par uzticēšanos. - Ereijass bija uzmanīgi noklausījies Gabriela teikto, lai arī turpināja tāpat sēdēt meditācijas pozā. Skaļi nenoprasīja - Vai gan bez Astindelas vispār eksistē pasaule, kurā mums varētu būt patīkami? Ereijasam likās, ka atbilde būtu noliedzoša. Tātad nav nozīmes, patiks vai nepatiks Arda. Un viņš pat nepajautāja, kas tā par pasauli, un kas tur jādara. Pateica tikai, - Es došos, kurp nepieciešams.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 26.03.2013 20:30

Meja kavēja, un viņa zināja, ka tā nav pieņemts, bet šodien tas likās tik maznozīmīgi, ka serafe pat nesteidzās. Pamodās mājās, lēnām sakārtoja savu somu, piepildīja bultu maku ar bultām un atvadījās no vecākiem, kas uz savu meitu skatījās nedaudz pārmetoši par tādu attieksmi.
Bet ja godīgi, Mejai nepatika viss kas notika. Tas viņai lika justies tā it kā serafe būtu nenozīmīgs kalps visu varenā Metatrona priekšā, viņa dēlu priekšā. Vienalga, bet šoreiz viņas dzīslās kūsāja nevaldāmas dusmas, kas lika vēlēties iešaut kādā mērķī tieši vidu, sadragājot visu sava ceļā.
Tās visticamāk bija skumjas, ka atkal jāpamet mājās.

Beidzot ieradusies noteiktajā vietā, viņa parādījās visu pārējo skatam.
"Atvainojos, ka nokavēju." Tomēr serafe palika stāvam, kā tikko ienākusi telpā, viņa nepielieca galvu, neizrādīja cieņu Gabrielam, jo viņš gribēja viņus atkal aizraut prom no mājām un iemest kādā pasaulē, kur kāds nedomājot šaus uz viņiem bultas, sagūstīs un mēģinās nogalināt.

Bet protams, Meja zināja, ka viņai ir jāpakļaujas, lai tomēr varētu palikt šeit, Astindelā, kad viss būs beidzies.
Tāpēc jau viņa ieradās.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 26.03.2013 21:53

Gabriela lūpās atausa viegls smaids, kad trijotne bija apliecinājusi savu gatavību doties uz Ardu, kad viņš vēl nemaz nebija izstāstījis, ko īsti no šiem serafiem vēlas. Šie solījumi, nebija iemesls, kādēļ viņš bija pieklusis. Gabriels nemaz negaidīja, ka kāds jau steigs izteikt savu dedzīgu piekrišanu. Redz, iemesls viņa apklušanai tikko ienāca pa durvīm.

Gabriela skatiens nopētīja Meju un viņš piecēlās kājās. Varbūt meitenei likās, ka viņas sajūtas pieder tikai viņai pašai. Taču tā gluži nebija. Redz... serafes neapmierinātību, Metatrona dēls sajuta jau pa gabalu. Krietnu gabalu, pirms melnmate bija paspējusi parādīties valdnieka pilī.
Tomēr, nē... viņš nebija kļūdījies izvēloties Meju. Noteikti nē.

- Paldies, ka iegriezies. - Gabriels noteica un pamāja uz sēdvietu pusi, kur Meja varēja apsēsties, tuvāk saviem biedrīšiem. - Tomēr... pirms mēs turpinām, - eņģeļa skatiens aizkavējās pie melnmates. - Vēlējos Tev atgādināt, ka Tev jāzin sava vieta. Savas dusmas un dumpīgumu, jānorij, Meja. Arī uz Tevi attiecas mūsu pasaules hierarhija un likumi. Pacenties to neaizmirst. Vismaz valdnieka klātbūtnē. - nebija jau tā, ka Gabrielam briesmīgi vajadzēja, lai viņam klanītos. Taču tāda bija kārtība un ja serafs pret šo kārtību sacēlās, viņš bija uzskatāms par dumpinieku. Metatronam nepatika dumpinieki.

Tātad, kur viņi bija palikuši?
- Jau taviem biedriem, es teicu, - Gabriela skatiens vēl joprojām kavējās pie sapulci nokavējušās serafes. - es vēlos, lai jūs dotos man līdzi uz pasauli, sauktu par Ardu. Šis nav Metatrona uzdevums. Tādēļ, ja jūs nevēlaties to pildīt, jūs varat atteikties un turpināt pildīt Metatrona uzdevumus.
Arda ir tehniski attīstīta pasaule. Tās iemītniekiem praktiski nepiemīt maģiskas spējas. Ja šajā pasaulē kāds pret jums raida maģiju, viņš visticamāk nav Ardas vietējais. Šajā pasaulē jūs savas spējas nezaudēsiet, taču jums jāņem vērā, ka katra atklāšanās un maģijas izpaušana apdraud jūsu dzīvību. Lokus un zobenus varat atstāt šeit pat. Ardā tos nelieto un ja jūs tos izmantosiet, pievērsīsiet sev lieku uzmanību.
Uzdevums ir atrast Sīliju. Un... - šeit Gabriels uz mirkli apklusa, kā īsti līdz galam nespēdams izteikt turpinājumu. - ... un viņu iznīcināt. - lūpas cieši sakniebās.

- Tas nebūs vienkārši. Es to zinu un apzinos. Taču, ja jūs piekrītat paveikt šo uzdevumu, atgriežoties Astindelā, valdnieks jums dāvās savu piedošanu un jums vairāk nekādi uzdevumi nebūs jāpilda. Vismaz ne piespiedu kārtā. - vai jaunajiem serafiem tas šķitīs, kā gana vērtīgs atalgojums, to Gabriels šobrīd varēja tikai minēt.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 26.03.2013 22:21

Tādu neparastu dumpīgumu Joels no Mejas nebija gaidījis, un viņa sejā parādījās pārsteigums, orākulam noskatot jauno karotāju.
Vai tad karotājiem nebija jābūt tiem drosmīgajiem? Un vai tad nebija bīstami karotājam būt arī dumpīgam pret savu valdnieku? Tas nebija labi!
Tomēr šādām pārdomām te nemaz nebija vietas, un atmetis tās, Joels klausījās tālāk.

Kas ir Sīlija? Šis jautājums jau bija uz mēles, un pavisam skaidri bija lasāms jaunā serafa sejā, bet pilnīgi noteikti Gabriels par to pastāstīs, tāpat kā par to, ko viņš šajā gadījumā gaida no orākula, kurš kauties prot ļoti slikti.
Ziņkāre un zinātkāre sāka ņemt virsroku. Kāda ir tehnoloģiski attīstīta pasaule? Kā tur ģerbjas, kā izturas?

- Es palīdzēšu, - Joels bija izlēmis, un tagad gaidīja vienīgi sīkākas instrukcijas.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 27.03.2013 13:27

Ereijasaprāt, Meja uzvedās necienīgi. Tomēr puisis apzinājās, ka nav nekāds tiesnesis, tāpēc neatļāvās pat nosodošu skatienu, kur nu vēl nosodošus vārdus. Gabriels jau dažus pateica, atgādinot Astindelas likumus. Pēc mirkļa Metatrona dēls sāka runāt par uzdevumu, un Ereijass pilnībā pievērsās domām par to.

Kas ir Sīlija vai Sīlijs? - Ereijass, noklausījies Gabriela teikto, tomēr pajautāja. - Un ko viņa vai viņš ir nodarījs, ka pelnījis nāvi?
Jaunais karotājs centās saprast, cik šis uzdevums ir svarīgs. Cik ļoti nepazīstamās būtnes iznīcināšana ir nepieciešama? Doties uz Ardu Ereijass jau bija piekritis, tagad viņš mēģināja izsvērt, ko pats ir ar mieru zaudēt, uzdevumu paveicot. Viņš netaisījās kaulēties, viņš gribēja būt gatavs īstajā brīdī īstajai rīcībai. Karotāja spēks ir gatavībā.

Gaidīdams atbildi, serafs nospādzēja zobena siksnu un nolika ieroci uz grīdas sev priekšā. Turpat blakus viņš nolika arī abus šķēpu galus. Tad uzdeva vēl vienu jautājumu, - Kādi ir ieroči Ardā, vai tos nēsā visi vai arī ieroču nav nemaz?

Iesūtīja: washulis ; laiks: 27.03.2013 19:35

Drīz viņi bija pilnā skaitā, kad Meja sadomāja parādīties. Sariša domīgi biedreni nopētīja, īpaši, kad Gabriels veltīja viņai savu uzrunu. Tādu īsu, bet šķietami gana draudīgu, tāpēc varēja skaidri paziņot, ka tajā mirklī Sariša negribētu būt Mejas vietā un, kad Gabriels ķērās pie stāsta par svešās pasaules uzdevumu, Sariša negribētu būt arī šī Sīlija vai Sīlijas vietā.

Citi jau atkal pasteidzās ar labākajiem jautājumiem, tāpēc Sariša vēl klusēja, nedaudz pieri saraukusi. Jau dodoties kaķa glābšanā un ņemot rokā ieročus, viņa apzinājās, ka var nākties tos pielietot, iespējams pat līdz letālam iznākumam, bet tagad, kad galvenais mērķis ir tieši šis viens, tas jau šķita.. savādāk. Pat ja tā nebija. Bet nē, tikai iedomas. Ja jau tāda ir Metatrona vai jebkura cita griba, kas nu pasūtījis šo "iznīcināšanu", tad kas būtu Sariša, lai ko tādu apšaubītu, vai ne? Kā jau pirms sekundes pierādījās, nevienam serafam, īpaši augstāk stāvošam, nepatīk, kad kāds noiet no "pareizā" ceļa. Kur šis mērķis šajā pasaulē varētu doties? Un ja bēdzis, tad kādēļ tieši tur? Vai tam varētu būt kāda specifiskāka nozīme? Iespējams, ka tas to attīstīto tehnoloģiju un ieroču dēļ. Tā vieglāk aizstāvēties. Njā, varbūt...

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 27.03.2013 20:07

Meja nedomāja par sekām, nedomāja par to, ka tagad dara kaunu saviem vecākiem, bet tik un tā, serafe uzskatīja, ka valdniekam vai arī kādam no viņa dēliem būtu bijis jāpastāsta, kas atrodas aiz Vārtiem, ja viņi zinātu... tad visticamāk nebūtu nemaz mēģinājuši paskatīties, ziņkārība piemita visām dzīvām būtnēm un ar to vajadzēja rēķināties.
Bet nu labi, tam vairs nebija nozīmes, kas bija izdarīts, tas bija un atpakaļ laiku nevar pagriezt.

"Savu vietu nevar aizmirst." Melnmate klusi, bet dzirdami, noteica. Viņa nepaskaidroja, kā tas bija jāsaprot un vienkārši devās uz pārējo pusi, lai ieņemtu kādu brīvu vietiņu. Tikai pirms apsēsties viņas skatiens uzmeklēja Gabriela acis un serafe viegli pielieca galvu, tomēr tas joprojām izskatījās diez gan atturīgi un viņas sajūtās nekas nebija mainījies, tās pašas dusmas un dumpīgums tur malās uz riņķi un riņķi burbuļodams, kā tāds aizmirsts zupas katls uz lēnas uguns.

Nevarēja noliegt, jaunais uzdevums šķita interesants un atlīdzība par tā izpildīšanu vēl kārdinošāka.
Meja klusēja tikai viņas skatiens ik pa laikam aizslīdēja līdz kādam serafam, kurš uzdeva jautājumus par jauno pasauli un šo nezināmo Sīliju.
"Cik spēcīgs ir mūsu pretinieks, ar ko mums vajadzētu rēķināties?" Acīmredzot, šī bija viņas piekrišana doties līdzi, bet atstāt loku un dunčus šeit... to viņai negribējās, bet Meja nopūtās un to izdarīja. Tik vien kā pirksti pārslīdēja pār ieročiem.
Šis uzdevums nebūs viegls, tas bija vairāk kā skaidrs.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 27.03.2013 23:44

Jautājumi burtiski nolija pār Gabriela galvu. Taču likās, ka eņģelis nebūt neraujas izklāstīt, kas tad īsti ir viņa minētā Sīlija.
Protams, Gabriels apzinājās, ka kaut ko jau stāstīt nāksies. Viņš nevar tā vienkārši šos jaunos serafus iesviest svešajā pasaulē un likt tiem iziet medībās. Meklējot kaut ko nekonkrētu un neskaidru.
- Sīlija ir ... - eņģelis uz mirkli pieklusa, lai sevi palabotu. - ... bija. Viņa bija viena no mums. - Gabriela skatiens, kurš bija noslīdējis līdz telpas grīdai atgriezās pie serafiem. Viņam pašam acīmredzami nebija viegli par to runāt.
- Es saprotu, ka šis jaunums tikai izsauks vēl vairāk jautājumus. Taču es jums nedevu iespēju atpūsties, tādēļ, ka mums nav laika, nevis tādēļ, lai pēc iespējas ātrāk jūs atkal aizrautu prom no mājām. Un visu notikušo izstāstīt šobrīd es tiešām nevaru. Jums būtu jāzin divas lietas.
Sīlijai šobrīd piemīt demonu pasaules valdnieka dots spēks. Un atrodoties Ardā, viņa ir pārkāpusi pasauļu robežas. - tam vajadzēja paskaidrot, kāpēc viņiem šo būtni nāksies iznīcināt.
- Otrā lieta, kāpēc man vajag jūsu palīdzību. Es nevaru izmantot pieredzējušus serafu karotājus, jo Sīlija savējos atpazīst. Jūs esat jauni, tā īsti pat neapzinājušies savas spējas. Jūsu rīcība un domu gājiens ir savādāks. Neuzkrītošāks. Viņa varētu nepamanīt. - Gabriels paskaidroja.

Tad vēl palika viņa jauno palīgu uzdotie jautājumi. Uz vienu pēc otra Gabriels centās atbildēt.
- Sīlija ir spēcīgs pretinieks, un kā jau es minēju, viņai piemīt demoniskas spējas ar visām no tā izrietošajām sekām. Es nevaru pateikt, ar ko vajag rēķināties. Taču es ceru uz jūsu saprātu un piesardzību.
Patiesībā, Sīlija nav bēgusi uz Ardu. Viņa tur atrodas demonu pasaules valdnieka uzdevumā. Es pat zinu, kā viņu atrast. Taču, viņa mani atpazīst. Bez jūsu palīdzības es nevaru viņu iznīcināt. Bet, kāds ir rīcības plāns un kāda tieši jūsu loma tajā, es pastāstīšu, kad nonāksim uz vietas. -

Ātri pārcilājis atmiņā vēl tos jautājumus, kurus serafi viņam uzdeva, Gabriels secināja, ka laikam uz visu tā kā bija atbildējis, tikai ne par dzīvi un situāciju šajā pasaulē, kas viņiem bija tik sveša.
- Ieroči, diemžēl, ir. Jums tie būs pieejami, ja jūs to vēlēsieties. Domāju, ka jums viss būs skaidrs, kad mēs nonāksim Ardā. Vai arī, ja ne viss skaidrs, tad daudz vairāk skaidrības. Tas ir kaut kā līdzīgi, kā labāk vienreiz redzēt, nekā simts reizes dzirdēt.
Ja jūs esat piekrituši šim uzdevumam, tad es jūs satikšu pēc pusstundas Arku dārzā. Iesākumā viss, kas jums būs jāizdara, nonākot Ardā, jāaizvāc savi spārni. Vietā, kur mēs nonāksim, jums būs laiks, savu izskatu piemērot vietējo iemītnieku izskatam. Tā nebūs problēma.
Ja jums ir vēl kāds jautājums, esmu šeit. Ja ne, jūs varat doties un tiekamies pēc pusstundas. - Gabriela skatiens vēlreiz domīgi pārlsīdēja pār abiem jaunekļiem un meitenēm.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 28.03.2013 14:22

Sīlija ir demoniem atdevies serafs! To Joels gan nebija gaidījis. Viņš vēl bija tik jauns, ka pat iedomājies nebija, ka arī tā varētu būt. Tas nav pareizi, tā nedrīkst notikt, un orākulam bija pilnīgi skaidrs, ka Sīlija ir jāiznīcina, lai arī kā pašam par to sāpētu sirds, jo tomēr... viņa ir... nē, bija! viena no viņiem. Jā, tagad bija atbilde arī uz nepajautāto - ko Gabriels vēlētos no orākula. Visu gaišo maģiju, kas viņam bija, lai satriektu demonisko maģiju, lūk, to vajadzēja.
Violetās acis apņēmīgi iemirdzējās. Laikam jau šo spīdumu būs visgrūtāk noslēpt saspringtos brīžos, bet Joels pacentīsies.

Viņus nedrīkst pamanīt pārāk ātri.

- Gabriel, man ir saite ar Aivenu, vai tā netraucēs?
Tas bija svarīgi. Ja Joelu pašu Sīlija noteikti nepazīst, tad Aivenu pazīst, un tāda saite varētu būt pamanāma. Vai arī nē? Gabriels zinās.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 28.03.2013 15:55

Gabriels turpināja stāstu, drīz atklājot, kas patiesībā ir viņu mērķis. Ja iepriekš to minstināšanos eņģeļa balsī vēl varēja tulkot kā savādāk, tad tagad ir skaidrs, ka tā bijusi pieķeršanās. Ja Sīlija ir bijusi kolēģe, biedre vai kā savādāk saistīta ar ne vienu vien serafu. Bet tagad, jā, izrādās, esam nodevusies demoniskiem spēkiem. Kādēļ lai kāds to vēlētos? Ko tas spēj sniegt, ja ne riebumu pret pasauli, sāpes un... tumsu? Sariša nekad nespētu sevi iztēloties nostājamies šādā pozīcijā, bet joks jau tas, ka viņa, vēl jauna un nepieredzējusi, nespēja iztēloties ārkārtīgi daudz ko. Iztēloties, saprast un nolemt. Un kā reiz spēja iztēloties, saprast un nolemt ir tas, kas no viņiem šoreiz prasīts. Ka nedrīkstētu minstināties un žēlot.

Jā, tiksimies pēc pusstundas. Tas nu bija veids, kā Sariša apliecināja, ka jā, viņa ir piekritusi šim, ņems vērā noteikumus un pildīs, kas nu prasīts. Vismaz pagaidām apņēmība un skarbs bija pilnā kuplumā. Pagaidām viņa gan vēl nesteidzās kur doties, palūkojoties savu pārējo biedru virzienā, vai viņi vēl ko neprasīs, ko Sarišai derētu zināt. Turklāt, vel jāpabeidz dzert tēju.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 28.03.2013 16:31

Dzirdētais Ereijasam nepatika. Bet tā jau Gabriels uzreiz bija teicis - ka nekas patīkams šajā uzdevumā nav gaidāms. Tātad viņu pretinieks būs dēmonu valdnieka uzdevumā Ardā ieradusies serafu karotāja Sīlija. Ar tagad doto brīvo pusstundu laikam nepietiks, lai par viņu uzzinātu ko vairāk? Ereijasam gribējas uzzināt vismaz, kā Sīlija izskatās.

Jautājumus vairāk viņš neuzdeva. Prom skriet gan arī viens netaisījās, tāpēc pagaidīja, kamēr citi būs beiguši jautāt un atbildēt. Tad piecēlās, atbilstoši etiķetei paklanījās Gabrielam, savāca savu zobenu un šķēpu galus, kurus, no telpas prom ejot, nolika malā pie sienas uz zema galdiņa. Lai nemaisās pa kājām.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 28.03.2013 16:58

Lūk! Tas bija kaut kas jauns, Meja nekad nebūtu domājusi, ka serafs var tik ļoti nodot savējos un sākt kalpot dēmonu valdniekam. Kas gan Silijas dzīvē bija tāds noticis, ka viņa izšķīrās par tik baisu likteni? Gribējās to pajautāt, iespējams, Gabriels zinātu atbildi, bet tajā pašā laikā redzot cik Metatrona dēlam ir grūti par to runāt, melnmate izlēma paklusēt un norīt visus jautājumus, kas turpat uz mēles gala gozējās.

Skaidrs bija tikai viens, šis uzdevums būs bīstams, bet viņa palīdzēs, varbūt diži liela apņēmība Mejas acīs nemirdzēja, bet tas tāpēc, ka viņa domāja. Domāja par sekām un visām iespējām. Sīvs pretinieks, sīva cīņa.

Serafe piecēlās un uzlūkoja savus biedrus un Gabrielu.
"Pēc pusstundas būšu Arku dārzā." Nebija jēga uzdot kaut kādus jautājumus tagad, Metatrona dēls taču bija pateicis, ka nonākot Ardā viņiem viss būs skaidrs.
Tikai tagad Meja vēlējās atrast kādu sev sirdij tuvu vietu un pameditēt.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 29.03.2013 00:14

Saite ar Aivenu?
Gabriels paraudzījās uz Joelu. Un noraidoši papurināja galvu. - Nav saites. Es neko nejūtu. Domāju, ka Aivens būs to atcēlis, kad jūs atgriezāties. Tā mēs parasti darām. Un pēc vajadzības, pirms doties prom atkārtoti, nodibinām saiknes pa jaunu.
Šoreiz gan saiknes nebūs nepieciešamas. Jo vajadzības gadījumā jūs mani varēsiet atrast tāpat. Bez tam... Arda ir pārāk smaga pasaule, lai no turienes vilktu saikni ar kādu šeit esošo eņģeli. - iespējams, ka šobrīd viņi nesaprata, ko Gabriels ar to vēlējās teikt, taču serafi sapratīs, tiklīdz kā būs nonākuši Ardā.

- Paldies, ka piekritāt. - Gabriels vēlreiz pateicās un pameta meditācijas telpu. Arī viņam vēl šis tas bija jāizdara, pirms doties prom no Astindelas.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 29.03.2013 10:06

Ā! Nu jā. Tā ir, kad nodibina saikni un pēc tam to pat nemēģina sajust. Joels nokaunējās. Pamēģināja. Kā tad, Gabrielam ir taisnība, saites vairs nav.
Nolēmis turpmāk vairs nebūt tik ļoti nevērīgs, orākuls mulsi uzsmaidīja Metatrona vecākajam dēlam, atvadījās no viņa un uzreiz jau devās uz Arku dārzu, lai tur, nosēdies zaļājā zālītē, laiku līdz ceļošanas brīdim pavadītu meditējot. Šobrīd tieši Pasauļu Arkas bija tās, kas vairāk palīdzēja noskaņoties.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 29.03.2013 18:07

Ereijass jau bija mazliet pameditējis, pirms Gabriels uzsāka sarunu (un Mazajā meditācijas telpā, kur griezās dzeltenie kristāli, meditēšana bija padevusies lieliski), tāpēc tagad brīvo pusstundu izlēma izmantot, lai pacenstos kaut ko uzzināt par Sīliju. Bibliotēkā kaut ko meklēt nav laika, Ardas pasauli nāksies pētīt uz vietas, bet kāds taču varētu kaut ko zināt par Sīliju? Tikai kurš? Metatrona pils sardze varbūt? Enviks nolēma nekautrēties un devās izvaicāt pils sargus.

Lai arī ko puisis uzzina vai neuzzina, Ereijass Arku dārzā ieradās tieši pēc noteiktās pusstundas.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 03.04.2013 01:42

Arku dārzā, Gabriels ieradās vairāk, kā precīzi. Tieši, kad bija apritējusi pusstunda, Metatrona vecākais dēls nolaidās Arku dārzā un kamēr spēra tos pāris soļus līdz jaunajiem serafiem, viņa baltie spārni pazuda skatienam.
Gabriela skatiens pārslīdēja pār šeit esošajiem eņģeļiem. Tiesa, pie Ereijasa tas aizkavējās ilgāk, nekā pie citiem. Taču, neko neteicis, viņš ar galvu pamāju, uz vienu no portāliem. Tas bija viņu mērķis. Viņu vārti uz svešo pasauli.

Lieki nekavēdamies, Gabriels izgāja cauri portālam.
Jaunajiem serafiem nācās sekot.

Iziešana cauri šim portālam atšķīrās no tās iepriekšējās reizes, kad viņi bija devušies uz Morveru. Tā nebija tā vēsā sajūta, kas ieskāva augumu, pirms atklāt tās pasaules sajūtas, kur viņi bija nonākuši. Nē, šeit bija daudz ļaunāk. Jau sperot soli cauri portālam, serafi sajuta nepatīkamu aukstumu un sāpes, ja tā varēja izteikties. Tās tiešām nebija tikai skumjas. Šīs pasaules dominējošo emociju fons burtiski sagrāba savās skavās jaunos eņģeļus, izraisot spēcīgas galvassāpes.

Par laimi, tur otrā pusē, viņi bija nonākuši kādā telpā, kas atgādināja māju. Vai, precīzāk sakot, istabu kādā mājā.
Tā bija augstceltne. Aiz lielajiem logiem pavērās lietus nomāktā un pelēkā pasaule. Kas tāds ko serafi iepriekš nebija redzējuši. Tāda lūk izskatījās viena no tehniski attīstītajam pasaulēm.
Tik, ja vien viņi spētu to pienācīgi aplūkot. Tās galvassāpes!
- Jums jāpaguļ kādu laiku. Līdz pieradīsiet pie šīs pasaules. Šī ir mana māja. Jūtieties, kā mājās. - Gabriels ierādīja serafiem istabas, kurās atradās gultas. Lai viņi varētu... nē, ne jau atpūsties. Pēc visa emocionālā un sajūtu fona, bija vairāk, kā skaidrs, ka šeit atpūsties serafiem neizdosies nekādi.

Bet Gabriels... izejot cauri portālam, Metatrona vecākais dēls tikai nepatikā noskurinājās un aizgājis līdz virtuvei, izdzēra glāzi ūdens. Jau nonākot portālam šajā pusē, viņa izskats bija visai krasi mainījies. Eņģeļa baltie mati tagad bija tumši brūnā krāsā un garumā tikai līdz pleciem. Viņa acis bija pieņēmušas tumši brūnu krāsu. Vaigus un zodu klāja īsi bārdas rugāji. Viņa augumu sedza laikam jau šai pasaulei pierasts apģērbs. Tās bija melnas, ādas bikses, melns, pieguļošs krekliņš un melns, garš ādas mētelis. Pie jostas atradās duncim līdzīgs priekšmets un laikam jau vēl kaut kas, kas bija ierocis, kādu jaunie serafi agrāk nebija redzējuši.

Istabas, kurās serafi varēja atpūsties, atradās vienā ēkas stāvā un visas vienuviet, līdzās. Tikai ar to pierašanu pie šīs pasaules gāja tā pagrūti. Tas prasīja vairākas dienas. Viņi spēja tikai gulēt gultā, uz laiku iemigt dziļā, bezsapņu miegā, kurš tik un tā nesniedza atpūtu un pamostoties, tik vien kā spēja pasniegties pēc ūdens glāzes, lai veldzētu savas slāpes.
Kad bija pagājušas kādas divas ar pusi dienas, četrotne sāka justies tā, ka it kā jau pat varētu piecelties un palūkot, kas īsti notiek aiz loga. Lai pārliecinātos, ka tur vēl joprojām lija un plosījās negaiss.

Kamēr serafi centās aprast ar šīs pasaules piedāvātajām sajūtām, viņi manīja, ka Gabriels reizēm atstāj mājokli, lai kaut kur dotos. Taču tagad, kad viņi bija gatavi sākt iedzīvoties šajā pasaulē, Metatrona dēls bija mājās.
Pirmām kārtām, viņš aizveda serafus uz kādu telpu, kas acīmredzami bija ģērbtuve. Te bija tērpi, kas stilistiski līdzinājās Gabriela ietērpam. Pārsvarā dominēja tumšās krāsas. Bet, ja labi vēlējās, varēja atrast arī kaut ko gaišāku un krāsaināku.
Pēc tam viņš aizveda serafus uz citu telpu, kurā atradās šīs pasaules ieroči. Gabriels pats bija bruņojies ar dunci un blāsteri. Blāsteris bija šaujamierocis, no kura stobra šāvās ārā sarkanas gaismas strēles lādiņi. Šajā telpā arī bija mērķi. Serafi varēja pamēģināt, kā viņiem veicas ar šīs pasaules ieroču izmantošanu. Un izvēlēties sev tīkamākos.

Gabriels atstāja serafus pārģērbties un pēc tam pie ieročiem.
- Kad tiksiet ar šo visu galā, tiekamies ēdamzālē. Parunāsim par mūsu veicamo uzdevumu un plāniem. - vairāk neaizkavējies, viņš devās uz ēdamzāli jau tagad.
Gabriels nodevās meditācijai. Gaidot, kamēr jaunuļi tiks galā ar sava izskata pielāgošanu šīs pasaules prasībām.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 03.04.2013 13:38

Ieradusies Arku dārzā Sariša pacietīgi gaidīja došanos cauri. Bija teikts, ka Arda ir tehnoloģiski attīstīta, tātad ar meža iezemiešiem saskrieties vairs nenāksies, bet vai gadījumā tā vietā viņi nedabūs ko daudz sliktāku? Tikai viens veids, kā to noskaidrot, dodoties cauri, bet jau nonākot pie portāla, viņa sajuta vēlmi atkāpties, nonākot portālā, viņa apjauta, cik šī pasaule, uz kuru dodas, ir nepazīstama un žņaudzoša. Nonākot otrā pusē elpa tapa aizrāvusies un neredzams smagums gūlās uz pleciem, liekot likties gurdenai un apreibušai. Šejienes gaisma, tēraudpelēka, smarža savāda, vairs ne pildīta ar dabas skaistajiem aromātiem.

Atkāpusies tālāk no portāla vietas, serafe aši nopētīja telpu, skatienam apstājoties arī pie plašajiem logiem, kas otrā pusē rādīja kaut ko tik futuristisku un tumšu, lietainu un nomāktu. Nav nekā zaļa. Viņa pie sevis čukstus izdvesa, palūkojoties pārējo biedru virzienā, cerot iegaumēt viņu reakcijas, vai arī viņi jutās nelāgi. Tiesa, ilgi pētīšanai nudien negribējās nodoties, tiklīdz namatēvs ierādīja telpas atpūtai, Sariša ievēlās gultā, tramīgi berzējot pieri un cerot, ka miegā atbrīvosies no pēkšņajām izjūtām, bet tās nelaidās vaļā nedz tad, nedz arī vēlāk, tā arī miegs nebija gluži tīrs miegs.

Kādos nomoda mirkļos Sariša turpināja lūkoties loga virzienā, kur nemitīgi garām vēlās drūmi mākoņu vāli, nesot līdzi lietu. Tas skaitījās smogs, ne tā? Jauno tehnoloģiju piedrazots skābeklis, kas ne reizi nepaver skatienam sauli. Kad spēki palēnām sāka atgriezties, pareizāk, ķermenis vairs tik aktīvi nepretojās šīs pasaules dabas un noskaņas likumiem, viņa devās iepazīties ar šejienes garderobi, kas no pirmā uzmetiena vēstīja gluži to pašu, ko aina aiz loga - tumsa.

Šejienes materiāli noteikti bija tie, pie kuriem jāpierod, piemēram latekss, tādēļ Sariša deva priekšroku jau pazīstamai, matētai, tumšai ādai biksēm un arī apģērba augšdaļai, lai to dodoties laukā varētu nosegt ar tumšu pusgaro mēteli, lai nekādas liekas parpalas netinas gar kājām, lai cik pievilcīgi neizskatītos. Arī ieroču apgūšana nesa savu daļu pārsteigumu un jaunu zināšanu. Visai drīz viņa apjauta, ka blāsteru lietošana nav viņas lauciņš, tomēr treniņam nodevās uzcītīgi, pēcāk gan zinot, ka ar tiem pašiem metamajiem nažiem un šurikeniem būs krietni veiklāka. Un nē, spridzekļiem viņa klāt ķerties nudien īsti negribēja, ja vien apstākļi nespiedīs. Tikmēr Sariša savu izskatu krasi mainījusi nebija, mati palika tie paši silto salmu krāsā, tikai acis no tik ierastā violetā toņa pārveidojās uz kastaņbrūnu. Tas bija viņas standarta "citu pasauļu izskatu" komplekts.

Klāt jau bija diena, kad jāķeras pie lietas. Jūtot, ka jau ir puslīdz adaptējusies, kad devās uz norunāto ēdamzāli, Sariša bija visai mundrā un apņēmīgā noskaņojumā, pat ja šajās dienās mēdza vēl apdomāties, ko tieši iesāktu, ja tieši personiski viņai rastos izdevība beigt Sīlijas dzīvību. Sīlija taču bija serafe. Bija... pagātnes izteiksmē.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 03.04.2013 14:45

Pusstunda pagāja kā nebijusi. Joels piecēlās, pelēkie, meditācijai izplestie spārni nozuda.
Viņš bez ierunām sekoja Gabrielam un, ejot cauri arkai, saprata, ka itin nemaz nav sagatavots Ardas pasaulei. Gabriela teiktais - tas jums nepatiks, šo pasauli aprakstīja visai nepilnīgi. Ne tikai nepatika, te bija ļaunums, bezjūtība, un orākuls pat nezināja vārdus, kas apzīmētu šādu smagumu. Galva sāpēja, bija grūti domāt, un atpūtu iegūt nevarēja.
Joels gluži pateicīgi sekoja Gabrielam uz atpūtas telpu, jo pašlaik nespēja iedomāties, ka varētu darīt kaut ko citu, kā vienīgi gulēt.

Viņš apzinīgi pūlējās pierast, nelaist sev šo smagumu klāt un pēc divām dienām pamazām palika labāk, un jaunais serafs pat iedrošinātos apēst kādu augli, ja vien šai pasaulē tādi ir sastopami.
Aiz loga joprojām lija lietus, bija negaiss, bet... mazliet tas bija pat skaisti. Drūms skaistums. Tas, kas jāprot saskatīt, lai pats neiznīktu. Katrā rasas lāsītē ir varavīksne, un te tādām jābūt, tikai jāskatās.

Apģērbi, kuros viņiem piedāvāja tērpties, bija atbilstoši drūmi. Pārsvarā melns.
Nopētījis, kā ģērbies Gabriels, Joels pacentās http://dailyfashionandstyle.com/img/arts/2010/Feb/08/420/00450m.jpg. Droši vien tā te staigā visi! Viņš uzvilka ādas bikses, garos lakādas zābakus raupju zoli un sprādzēm, melnu matētu trikotāžas kreklu ar augstu apkakli. Apģērbu papildināja lakādas žakete, kas priekšā bija platāka par melno pusmēteli, un lakādas melni puscimdi. Varbūt vēl derēja melnas brilles.
Mati no sudrabainiem bija kļuvuši palsi dzeltenīgi, un acis blāvi zilas, aukstā tonī.

Lūk, par ieročiem Joelam nebija nekādas saprašanas. Dunci viņš atpazina, bet ar šaujamajiem gāja grūtāk. Orākuls ļoti labprāt ieročus neņemtu vispār, bet, iespējams, tas nebūtu gudri, tāpēc serafs pavadīja tādu laiciņu, lai atrastu sev parocīgu dunci un pašu vienkāršāko blāsteri, par kuru bija pārliecināts, ka nesapīsies visos knibuļos. Šaušanas mēģinājumi bija vāji, un Joels tos beidza tad, kad saprata, ka trāpīs vismaz aptuveni tur, kur mērķēs.

Pēc visiem vingrinājumiem, jaunajā izskatā, tikai mētelis un žakete bija uz rokas, Joels ieradās ēdamistabā. Viņš bija atradis nedaudz drūma skaistuma šajā visā, un pasaule vairs nespieda tik ļoti, lai nevarētu domāt.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 03.04.2013 20:45

Ereijass Arku dārzā bija ieradies vien pavisam īsu brīdi pirms norunātā laika, un tik vien paguvis, kā "nozaudēt" spārnus. Gabriela skatienam viņš atbildēja droši un mierīgi, un jaunā serafu karotāja domas arī bija tādas pašas.

Tālāk gan tik labi vairs negāja. Sperot soli pakaļ Gabrielam cauri arkai uz Ardas pasauli, Ereijass pēkšņi sajuta visīstākās fiziskās sāpes. Ne ievainojumu, ne slimību, bet tādu kā dūrienu smadzenēs, kas ātri izvērtās mokošas galvassāpēs. Nemaz ne salīdzināt ar Morveras vienkārši bēdīgo sajūtu! Padomāt nebija iespējams, katrs skatiens, katra kustība sāpes vēl padziļināja. Saņēmis gribasspēku, Ereijass centās neizrādīt savas sajūtas, bet tūlīt arī saprata, ka Gabriels lieliski zina, kas šobrīd notiek ar jaunajiem serafiem. Sekojot Metatrona vecākā dēla norādījumiem, Ereijass kaut cik cienīgi tika līdz norādītajai istabai un gultai. Necik labāk no gulēšanas vismaz uzreiz nepalika, tomēr vismaz nebija jāpiepūlas nostāvēt kājās.

Ar to, ka būtu attapies un pielāgojies agrāk par visiem, puisis lepoties nevarēja (vismaz viņš pats tā domāja), bet pēc divu diennakšu nogulēšanas Ereijass, spītējot nepatīkamajām sajūtām, kas, jāsaka, bija krietni mazinājušās, piecēlās un piegāja pie loga. Tur viņš piespieda pieri vēsajam stiklam un ilgi raudzījās pilsētā, kas mirdzēja ugunīs zem nemitīgajām lietusgāzēm un zibeņiem. Dīvaini, bet puisim palika labāk, galvassāpes pārgāja. Palika smagums, tāds kā pastāvīgs spiediens, bet sāpju vairs nebija. Ereijass piesardzīgi pavingroja (klusi, lai netraucētu citus). Sāpes neatgriezās. Tad Ereijass paņēma krēslu un apsēdās lūkoties laukā pa logu mākoņos, zibeņos un ugunīs.

Sagaidījis aicinājumu, Ereijass kopā ar pārējiem devās uz ģērbtuvi, lai izvēlētos Ardai piemērotu apģērbu. Nopētijis to, kas tur redzams, viņš nolēma, ka visā visumā apģērbs ir ērts, tikai gandrīz viss melnā krāsā. Šejieniešiem tiešām nepietiek ar mākoņu melnumu, ka viņi vēl sevi padara par tādiem tintes pleķiem? Ereijass http://www.bildites.lv/images/ik9frto4b048ihy0lzda.jpg ērtas bikses ar kabatām, ādas jaku ar slīpu aizdari un augstu apkakli, no kuras var izritināt kapuci, un kārtīgus zābakus. Matu krāsu - balti - viņš nomainījis nebija, vien tie bija kļuvuši īsi, un acis no violetām pārtapušas debeszilās. Liekas, visam tagad vajadzētu būt pietiekoši atbilstoši Ardas modei.

Ieroči Ereijasu interesēja, pat ļoti. Dunči, jā, ir arī šajā pasaulē. Arī interesantiem asmeņiem un neredzētiem spaliem, bet duncis ir duncis, un puisis vienu tādu paņēma kopā ar maksti. Maksts, šķiet, bija sprādzējama pie kājas. Interesanti. Tad Ereijass kārtīgi aplūkoja tos ieročus, ko Gabriels bija nosaucis par blāsteriem. Padomāja, sagrāba rokās, cik varēja paņemt un aizsoļoja uz norādīto šautuvi. Viņš ātri saprata, kā ar tādiem rīkojas, un sāka izmēģināt visus pēc kārtas. Apdomīgi, izvērtējot savas sajūtas, vingrinoties tāpat kā ar iepriekš rokās neturētu zobenu. Tad ātrāk un citādi turot, un beigās bez tēmēšanas, - tikai "uz izjūtu". Blāsteri klausīja, ķermenis klausīja, apģērbs netraucēja. Ereijass izmantoja visu treniņiem atvēlēto laiku. Pašās beigās izvēlējās vienu blāsteri, pārējos aiznesa atpakaļ uz Gabriela ieroču noliktavu. Spridzekļus viņš pagaidām neaiztika. Ne jau te kaut ko spers gaisā, vai ne? Ja tie būs nepieciešami, Gabriels pateiks.

Dodoties uz ēdamzāli, Ereijasa domas jau bija nomierinājušās, tāpat kā treniņa paātrinātā elpa. Cik varēja, viņš bija sagatavojies uzdevumam.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 04.04.2013 23:43

Tie, kas pirmie ieradās ēdamzālē, tur pamanīja jaunu sievieti ugunīgiem matiem, kas vispirms sešās krūzītēs ielika pa lapiņai kaltētu zālīšu un pēc tam aplēja ar verdošu ūdeni.

Flēra bija ieradusies ātrāk kā citi, tāpēc galvassāpes viņu vairs nemocīja. Katru atnākušo viņa sveica ar tādu smaidu, it kā lietus aiz loga nemaz nelītu, pasaule nebūtu tik drūma un smaga un apģērbs nebūtu tik tumšs.

"Es jums sagatavoju tēju, kas palīdzēs šeit pierast un justies labāk!" viņa paskaidroja tā, it kā būtu te namamāte un atnākušos sveiktu kā viesus. "Tās ir saulsirdītes no Astindelas pļavām," viņa zīmīgi palūkojās ārā pa logu, kur varēja redzēt visādu draņķību, tikai ne sauli.

Arī viņa bija aicināta uz sapulci, bet tas neliedza pie reizes izlīdzēt citiem atnākušajiem, jo viņa labi atcerējās, kā pati jutās pirmajās dienās. Sameklējusi krūzītes un jau apguvusi ūdens vārīšanas mākslu, Flēra gribēja parūpēties arī par citiem, kurus Gabriels bija solījis atvest. Ar iepazīšanos gan viņa nesteidzās - gan jau paspēs. Aplejot tēju un pasniedzot krūzītes interesentiem, viņas gurni kustējās kādas klusas pašas dungotas melodijas ritmā, kura vismaz Astindelā palīdzēja nomierināt satrauktus prātus un iedvesmot pozitīvi. No malas nekas neliecināja, ka jauno sievieti uztrauktu atrašanās šajā pasaulē.

Arī Gabrielam viņa pasniedza krūzīti un uztaisīja tik dziļu reveransu, cik tas dotajā situācijā bija iespējams. Pēc tam arī namatēvam tika veltīts silts smaids.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 05.04.2013 10:15

Skat tikai! Gabriels te nemaz nebija viens. Joels vispirms nobrīnījās, tad apdomāja par to, cik gan viņi bija jutušies draņķīgi, ja agrāk pamanīja tikai Gabriela nākšanu un iešanu, bet šīs serafes ierašanos gan nē. Viņa taču te pirmīt nebija, ja?
Orākuls uzsmaidīja sarkanmatei un pateicīgi paņēma sev domāto tējas krūzi. Saulsirdītes. Viņa būtu dziedniece? Tomēr uzreiz jautāt, ja visi aicināti uz sapulci, nebūtu labi. Gan paspēs.
- Paldies! - pat balss, šķiet, bija kļuvusi vēsāka, piemērojoties āra drūmumam, bet serafu jutīgās sirdis noteikti zināja, kā tas patiesībā skan.

Joels savus matus bija saīsinājis tā, lai varētu aizmugurē saņemt mazu astīti, bet priekšā vienā pusē bija kā ar lineālu matos rūpīgi ievilkts celiņš. Vai tas atbilda šejienes modei? Varbūt kaut kas vēl jāmaina? Acis pavaicāja vēl nepazīstamajai sarkanmatei un Gabrielam.
Tādi ikdienas sīkumi jaucās pa galvu, kas droši vien nozīmēja, ka Joels tiešām bija sācis pierast.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 05.04.2013 13:59

Lai gan parasti viņš tā nedarīja, nekā īpaši neatbildēja uz serafu cieņas izrādīšanas sveicieniem, taču Flēras siltais smaids, lika Gabrielam pavisam nevilšus pieliekt galvu par atbildi un pasmaidīt meitenei. Roka pasniedzās pēc tējas krūzes, lai pavilktu to tuvāk.
Skatiens pētoši pārslīdēja pār šeit sanākušajiem, novērtējot viņu izskatu, spēju pielāgoties un nedaudz ielūkojoties viņu emocijās. Kā jaunie serafi jutās.
- Mejas nav... - viņš konstatēja trūkstošo personu. Bet, nu nekas. Viņi palēnām sāks un gan jau melnmate drīz vien būs klāt.
- Priecājos jūs redzēt daudz maz apradušus ar šejienes noskaņām un klimatu. - Gabriels noteica, lai gan... par pierašanu pie klimata, jau vēl neko daudz nevarēja spriest. Jaunie serafi nebija bijuši ārpus šīs ēkas. Izņemot Flēru. Flēra ir bijusi. Un to viņš varētu pateikt uzreiz, pat ja savām acīm nebūtu redzējis, ka dziedniece nebija mājās, kad viņš atgriezās Ardā.

No sākuma iepazīšanās. Gabriels pamāja uz sarkanmates pusi. - Flēra. Viņa ir ... - eņģeļa skatiens uz mirkli aizkavējās pie jaunās sievietes auguma. - ... mana dziedniece. Gatavo burvīgu Saulsirdīšu tēju, kā jau jūs varat pārliecināties un ir visai ziņkārīga. Necentieties no viņas kaut ko slēpt. Tas ir bezjēdzīgi. - Tāpat Flērai tika stādīti priekšā arī pārējie Ardā esošie serafi. - Joels, orākuls. - Gabriels norādīja uz jauno vīrieti ar dzeltenīgajiem matiem. - Ereijass ir karotājs. - tālāk tika norādīts uz baltmati. - Sariša arī ir karotāja. - šobrīd, pie galda vienīgā meitene, kuru Flēra nepazina. - Un vēl mums pievienosies Meja. Arī karotāja. - vismaz Gabriels cerēja, ka pievienosies.

- Kā jau būsiet pamanījuši, šeit lielāko ties visu laiku līst lietus. Dienas, kad nelīst ir ļoti retas. Un arī tad ir vienkārši apmākusies diena. Saule nespīd. Ārā ir vēl nomācošāk, nekā šeit iekšā. Šī ēka savā ziņā ir kā svētnīca. Taču, neskatoties uz to, jūs jau pamanījāt, ka jūs tik un tā šeit jūtaties slikti. -
- Un vēl kas... - Gabriels piecēlās un apstaigājis galdu, katra serafa priekšā nolika kastīti, kurā atradās cigaretes. - Jums jāsmēķē. Šeit visi smēķē. Ja jūs nesmēķēsiet uz jums skatīsies ar aizdomām. Kad atgriezīsieties Astindelā, aiziesiet uz dziednīcu un izdziedēsieties. - Lai jaunie serafi saprastu, ka viņš to domāja pavisam nopietni, Gabriels pats aizsmēķēja cigareti, tiklīdz kā bija apsēdies atpakaļ savā vietā.
- Ja jums vajag kaut ko no vietējiem iedzīvotājiem ikdienā nepieciešamajām lietām, jūs tās atradīsiet otrā stāva mantu kambarī. Tur svarīgākajām lietām jābūt. Vairāk vai mazāk. Vispār, par šo ēku. Jūs redzat, ka tā ir augstceltne, taču šeit ir tikai trīs stāvi. Uz šiem trim stāviem no apakšas ved lifts. To izmantojiet, kad nākat mājās, vai pametat ēku. Nekādā gadījumā nelidojiet. Ja jums nākas izmantot maģiju, pārliecinieties, ka nepaliek pārlieku daudz liecinieku, kas jūs varētu apsūdzēt maģijas izmantošanā. Šajā pasaulē eksistē sekta. Viņi sevi sauc par "Attīrītājiem". Šīs pasaules iemītnieki neko daudz nezin par citām pasaulēm, taču sekta ķersta tos, kuri ir izrādījuši kaut kādas pārdabiskas spējas, maģijas izmantošanu. Tas, protams, ir nedaudz ironiski... - Gabriela lūpās iegūla viegla vīpsna. - "Attīrītājus" šobrīd vada Sīlija. - vīpsna no eņģeļa lūpām nodzisa un tajās iegūla skumja nopūta.
Nodzēsis cigareti pelnu traukā, Gabriela skatiens noslīga līdz galda virsmai. Kad viņš atkal palūkojās uz eņģeļiem, viņa acīs atspīdēja balta gaisma un tumšās varavīksnenes uz mirkli bija pieņēmušas violetu nokrāsu. Acīmredzot, Gabriels pats īpaši nesekoja savam padomam, neizmantot maģiju pa labi, vai kreisi.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 05.04.2013 14:42

Kad Gabriels iepazīstināja ar jaunajiem biedriem, Flēra katram pasmaidīja un kā tostu pacēla krūzīti uzrunātā virzienā. Arī viņa dzēra tēju. Nebija gan droši zināms, vai ilgtermiņā tas palīdzēs pret šejienes vidi, bet sliktāk noteikti nepaliks.

"Priecājos iepazīties," Flēra uzsmaidīja, kad visi bija nosaukti.

Noklausījusies Gabriela stāstīto, viņa ik pa brīžam sparīgi pamāja ar galvu kā apliecinādama, ka arī pati ir redzējusi vai piedzīvojusi teikto. Cigarešu paciņa bija ļaunākais, ko varēja sagaidīt. Jau ārā sajutusi cigarešu smaku un smēķētāju neveselīgo būtību, viņai bija radies riebums pret tīšu šādu sevis bendēšanu. Viņa kā dziedniece īpaši labi juta, kāda tam ir ietekme.

"Ja vajag, tad vajag," Flēra noteica un ar diviem pirkstiem iebāza paciņu pie jostas piekārtajā somiņā. "Vismaz neatšķirsimies no citiem," viņa saskatīja labo arī tik bezjēdzīgā darbībā. "Es ceru, ka tas neatstās iespaidu uz mūsu spējām darīt to, kas jādara," viņa teica. "Ja man viss spēks būs jātērē tikai uz jūsu cigarešu veselību, tad kādā brīdī var pietrūkt. Jā, es esmu dziedniece, bet mani spēki arī ir ierobežoti!" Tad viņa pasniedzās pēc planšetes, ko bija jau lietojusi pāris iepriekšējās dienas, un sāka meklēt par smēķēšanu un tās ietekmi uz organismu.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 05.04.2013 14:45

Zilās acis vērīgi noskatīja jauno serafi. Flēra, Gabriela dziedniece šeit un, jā, tēja bija patiešām atdzīvinoša. Orākuls iedzēra malciņu, un karstais dzēriens jūtami izlija pa visām ķermeņa dzīslām.
Gabrielam nosaucot viņa vārdu, Joels piepacēlās savā krēslā, pasmaidīja un palocīja galvu. Ja tā te nav pieņemts, gan viņam tiks aizrādīts. Par šo vēl nav zināms, bet te visi smēķē. Nāksies pierast, un orākuls, pirmajai reizei nedaudz saviebies, pacentās noskatīties no Gabriela, kā tas darāms.
Nekāda smalkā, apģērbam atbilstošā elegance te nesanāca, rokas kustējās kaut kā neveikli, cigarete negribēja aizdegties uzreiz, pie tam dūmi ne par ko nevēlējās tikt ievilkti plaušās, nemaz nerunājot par tūlītēju klepus lēkmi. Joels mēģināja vēlreiz, un vēlreiz, līdz kaut kā pamanījās uzreiz nenoslāpt. Pretīgi! Un kā ko tādu var darīt labprātīgi? Viņš nesaprata, bet centīgi turpināja darboties. Vajag.

Sīlija vada "Attīrītājus". Sīlijai uzdevumu devis dēmonu valdnieks.
- Kāpēc dēmoniem tas vajadzīgs? - jautājums nenoturējās uz mēles. Taču ne jau Sīlijai to vajag, vai ne? Varbūt šai pasaulē ir savi ar maģiju apveltītie, kas traucē?

Iesūtīja: Romija ; laiks: 05.04.2013 15:21

Kolīdz Joels sāka izmēģināt cigaretes, Flēras uzmanība novērsās no planšetes un pilnībā tika veltīta orākulam. Palūgusi atļauju, dziedniece ar diviem pirkstiem pieskārās Joela pierei un koncentrējās, lai sajustu, kā serafa ķermenis reaģē uz dūmiem. Viņai vajadzēja tagad uzzināt, kāds ir cigarešu efekts, pirms notiek kaut kas svarīgāks, lai pēc tam to varētu atšķirt no citiem ievainojumiem vai kaitēm. Lai arī viņa vēl nebija ļoti pieredzējusi, tomēr nianses spēja sajust. Brīdi koncentrējoties, Flēra centās iegaumēt sajusto.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 05.04.2013 20:24

Ieejot ēdamtelpā, Ereijass uzreiz ieraudzīja, ka tur ir ne tikai Gabriels, bet arī iepriekš neredzēta jauna sieviete. Skaidrs bija, ka viņa arī ir serafe, bet puisis iepriekš saticis šobrīd sarkanmataino būtni nebija. Ereijass Gabrielam otrreiz šodien neklanījās - nupat taču bija tikušies -, toties pieklājīgi sveicināja meiteni un atsmaidīja pretī viņas jaukajam smaidam. Paņēmis sagatavoto tēju, Ereijass pateicās, apsēdās brīvā vietā un sāka lēnām dzert karsto un smaržīgo uzlējumu.

Ilgi nebija jāgaida, kad Gabriels ierunājās, visus savstarpēji iepazīstinādams. Serafi tātad sauc Flēra, un viņa ir dziedniece. Gabriels pat teica - "mana dziedniece". Ereijasam jau sagribējās par to paprātot, kad viņa nodomu iztraucēja paziņojums par to, ka visiem jāsmēķē. - Smēķēt, tas ir, - elpot dūmus? - Jautājums izspruka gluži nevilšus. Ereijass vienkārši nezināja, kas tas ir - smēķēšana. Brīdi nolūkojies, ko dara Gabriels un ko mēģina darīt Joels, Ereijass arī paņēma vienu cigareti (re, vēl viens jauns vārds!). Tad pastiepa roku pēc šķiltavām (kas te arī bija citādas), brīdi paklikšķināja tās, līdz iemācījās iedegt liesmiņu, un tad centās nesaviebjoties aizsmēķēt. Pirmais elpas vilciens puisi gandrīz nosmacēja. Tas bija līdzīgi kā iebāzt galvu dūmenī, kad krāsns tikko aizkurināta. To Ereijass reiz bērnībā bija izdarījis, un atmiņas nebija no jaukākajām. Brīdi pacīnījies ar savām plaušām, kas, likās, nespēj izlemt, vai izplesties, cenšoties dabūt vairāk tīra gaisa, vai sarauties, izspiežot dūmus ārā, Ereijass beidzot izpūta ievilkto elpu. Cigarete bija aizdegusies, un, šķiet, lai tā veiksmīgi turpinātu degt, nāksies atkal to likt pie mutes un ievilkt sevī dūmus. Apspiedis riebuma izteiksmi sejā, Ereijass turpināja mācīties smēķēt. Klepot puisis nesāka, tas laikam bija uzskatāms par veiksmi.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 08.04.2013 21:39

Pateicos. Sariša pieklājīgi pamāja ar galvu, kad viņas rokās nonāca tējas tase, svešās sarkanmates sniegta, bet nebija ilgi jāgaida ar to iepazīstināšanu. Kā varēja saprast, tad tagad Flēra viņiem palīdzēs mērķa atrašanā un iznīcināšanā. Kad tika nosaukt viņas pašas vārds, serafe ar galvu pamāja vēlreiz, tā apliecinot, ka jā, viņa arī turpmāk atsauksies tieši uz šo vārdu.

Tālāk jau sekoja savādā instrukcija par smēķēšanu. Jāpieņem, ka tā viss nav tāda patīkama nodarbe, kā kaut kur dzirdēts, ar zālītēm un garām pīpēm? Nē, viņiem iedeva nelielas paciņas ar papīrā līdzīgā materiālā savīstītu kaut ko. Pieliekot vienu kociņu tuvāk degunam un to paostot, Sariša nošķobīja degunu, vēl neplānojot ķerties pie izmēģināšanas, to, kāds ir dūmu aromāts, izdevās noskaidrot no Joela un Gabriela aktivitātēm. Jā, dūmi nebija diži patīkamāki par pašu cigareti. nošķobījusi degunu vēlreiz, viņa pavēdināja plaukstu savā priekšā, lai izgaiņātu nepatīkamo smaku. Bet tagad skaidrs, kāpēc saule nespīd - šeit cilvēki ir aizsmēķējuši ciet visas debesis. Bet, ko nu par to, svarīgāki ir tie temati, kas iekļāva Sīliju. Pieņemu, ka lai tiktu klāt Sīlijai, pa priekšu jātiek klāt šiem "Attīrītājiem"? Vai ir zināmas kādas viņu uzturēšanās vietas? Serafe atļāvās vaicāt, iestumjot cigareti atpakaļ paciņā. Gan jau tās izmēģināt laiks būs vēlāk. Cik tādā sabiedrībā būtu viegli iefiltrēties? Jo pat ja te Sīlijai bija daudz nepazīstamu seju, diez vai viņa laistu klāt sev svešiniekus. Draugi, vai vismaz kolēģi, padotie tiktu tuvāk.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 13.04.2013 19:31

Šī pasaule šķita baisu murgu pilna, tās sāpes, ciešanas, it kā kāds ar nokaitētu nazi vilktu pār gaišo muguras ādu, iegriežot, dziļas un asiņainas brūces, lai radītu ciešanas, tomēr Meja bija palūkojusies uz saviem biedriem, izskatījās, ka viņiem bija daudz reizes sliktāk kā viņai.
Gulēt un pielāgoties? Šeit? Nē.
Pārģērbusies gotiskā tērpā jaunā serafe, izlēma, ka vēlas doties paskatīties, kas īsti atrodas aiz Gabriela mājas sienām, jo šī taču bija sava veida dziednīca, tikai... ārpasaule nedaudz biedēja, bet tajā pašā laikā arī savādi pievilka, kā tauriņu, kurš tiecas pretī gaismai, lai cik tas ironiski nebūtu... jo te gaisma nemājoja.

Izkļūt ārā no mājas nebija īpaši grūti, tomēr tiklīdz kā tā palika aiz muguras sajūtas mainījās, strauji, it kā pēkšņi pamats zem kājām būtu pazudis, ļaujot krist dziļā bedrē, līdz pasaules malai, kur beidzas itin viss. Un tā balss...
Tā aicināja, lika vēlēties doties prom no visiem, sekot kārdinājumam, bet tajā pašā laikā, Meja baidījās un tas šķita nepareizi. Kāpēc, lai viņa to gribētu? Bet... gribēja.

Nebija ne jausmas uz kurieni kājas viņu veda, tomēr viņa saplūda ar pūli un apkārtējo māju izskatu, tumša, drūma, gandrīz kā visi. Ietinusies ciešāk savā mētelī, tumšo acu skatiens pārslīdēja apkārtnei. Pēkšņa apjausma lika sastingt. Melnmate nezināja, kur atrodas, it kā tikko viņa bija pie Gabriela mājas un tagad? Atradās visādu svešu māju ielenkta. Roka viegli pārslīdēja pār mētelīti sataustot zem tā pie jostas pieliktos dunčus, vismaz tie mierināja, jo tik bezpalīdzīga pašreiz viņa nebija, tomēr... vēl joprojām visas sajūtas lauzās galvā, un tā svešādā balss aicināja doties tālāk.

Tikai Meja apzinājās, ka vajadzēja atrast Gabrielu, tāpēc pagriezusies uz otru pusi viņa devās atpakaļ, pat ja īsti nezināja ceļu, tikai serafe domāja par Astindelu, par mūziku, kas skanēja mājās, tas bija neparasti, bet uz visu postošo sajūtu fona, tas kaut nedaudz mierināja.

Tomēr pēc kāda laika Meja atrada ceļu pa kuru bija nākusi un beidzot atgriezās. Šķita, ka šeit ir vieglāk, tās sajūtas nav tik spēcīgas, tomēr, ja iepriekš viņa to balsi nebija pamanījusi, tad tagad tā tepat bija, pat ja ne tik spēcīga kā ārā.
Bet vajadzēja uzmeklēt pārējos.

Kuri sēdēja ēdamzālē un izskatījās, ka kaut ko pārsprieda. Meja pēkšņi sajutās vainīga, ka atkal kaut ko ir nokavējusi, un tagad pavisam noteikti viņa nevarēja paslēpt to, ka bija ārā, no matiem pilēja lietus ūdens, un drēbes arī bija nedaudz samirkušas un serafe pati izskatījās tā it kā būtu pārdzīvojusi kaut ko jaunu un šausminošu. Skatiens aizslīdēja līdz vēl nepazīstamajai personai šajā telpā.
Un tad apstājās pie Gabriela.
- Es atvainojos, ka nokavēju. - Patiesībā Mejai bija ļoti daudz jautājumu, ko uzdot Gabrielam. Tikai tagad tam nešķita piemērots brīdis. Un interesanti, par ko viņi runāja?

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 14.04.2013 01:07

Lai arī apkārt bija rosība un jaunie serafi steidza iepazīties gan ar jauniegūto kolēģi, gan arī ar cigaretēm, Gabriels likās visai gauss un aizdomājies. Viņš smēķēja savu cigareti un likās, ka pat savā ziņā to izbauda, kamēr jaunuļi kāsēja un šķobījās par šīs pasaules ļaužu ieradumu.
- Nē, nē... - viņš klusi iesmējās, vērodams Flēras centienus izzināt Joela veselības stāvokli un kā cigaretes to ietekmē. - Elpot dūmus, jā, tieši to tas nozīmē, taču cigarešu sliktā iedarbība negraus jūsu veselību tik strauji, lai tas traucētu jums darboties. Flērai pavisam noteikti nebūs jātērē savas dziednieka spējas, lai ārstētu jūsu saindētās plaušas. Es jau teicu, ka atgriežoties Astindelā, dziednieciskie kristāli ātri jūs savedīs atpakaļ kārtībā. - ja vien serafi paši to vēlēsies. Redz, dziednieciskajiem kristāliem bija kāda nelāga īpašība. Tie dzēsa arī pieredzi, rūdījumu un citas tādas, svešās pasaulēs, iegūtas īpašības. Tādēļ Metatrona dēls nekad pats neizmantoja kristālus, lai dziedētos. Pat neskatoties uz to, ka Metatronam tas nepatika.

Gabriels jau grasījās atbildēt uz Joela un Sarišas jautājumu, kad durvīs parādījās izmirkušais Mejas stāvs. Eņģeļa skatiens pārslīdēja meitenes augumam un viņš viegli pamāja uz vietu, pie galda. Lai arī atvainošanās bija pieņemta, Gabriela skatiens kavējās pie Mejas, līdz viņš bija izsmēķējis cigareti un to nodzēsis pelnutraukā.
- Mēs runājām par šīs pasaules īpatnībām, par mūsu uzdevumu. - Metatrona dēls paskaidroja Mejai, lai viņa varētu uzķert sarunu tematus un par ko viņi sarunājās.
- Demoni, Attīrītāji un Sīlija. - tēmas precizējot. - Sīlija ir tā, kas saista demonus un Attīrītājus. Taču Attīrītāji šeit jau bija pirms Sīlijas un viņu darbošanās nemaz nav saistīta ar Sīlijas demonu interesēm. Patiesībā, es nezinu, ko Sīlija šeit dara Demonu Valdnieces uzdevumā. Un Attīrītāji nezin, ka viņiem savu vadītāju vajadzētu sodīt pirmām kārtām. Kā jau jūs noprotat, Sīlija spēj veiksmīgi slēpt savu izcelsmi. Tā ka viņas padotie vēl nav apjautuši, kas viņa ir. Jums tas tik viegli neizdosies. Ja jūs nonāksiet Attīrītāju nagos, viņi jūs iznīcinās. Tāpēc jums ir jāuzmanās. Jāsargās izmantot maģiju. Ja jūs tomēr esat izmantojuši savas maģiskās spējas, sakiet man. Uzreiz. Nekavējoties. - tā viņam būs vieglāk saprast un apzināties draudus.

- Par Sīliju... - Gabriels iesāka. - No sākuma jums ir jāatrod, kur viņa glabā trīs amuletus, kas viņai nodrošina aizsardzību pret mūsu maģijām. Tie ir Demonu Valdnieces doti amuleti un tos visticamāk jāmeklē kaut kādās vietās, kur šajā pasaulē visvairāk koncentrējas negatīvā enerģija. Tā kā viņa zina, ka es viņu meklēju, viņa ir nodrošinājusies pret mani un citiem spēcīgiem serafiem, paslēpjot amuletus tā, ka mēs tos nevaram atrast. Mēs tos nejūtam. Jums vajadzētu just.
Kad jūs būsiet iznīcinājuši amuletus, jums būs jāizvieto Astindelas svētnīcas kristāli sešos punktos, lai tie izveidotu svēto simbolu. Un jāaktivizē tad, kad Sīlija ir iemānīta šajā simbolā. Bez viņas aizsardzības, aktivizētā simbolā, viņa būs kļuvusi ievainojama. Tad mēs viņu iznīcināsim. - tāds bija uzdevums.
Gabriels labi apzinājās, ka tas nav nekas vienkāršs un iespējams, ka šie jaunie enģeļi vēl nebija gatavi tikt ar to galā, taču ko viņš varēja iesākt... citas izvēles nebija.

Eņģeļa roka gluži instinktīvi pasniedzās pēc vēl vienas cigaretes un viņš aizsmēķēja.
- Jums jābūt stipriem. Kad viņa pamanīs, ka esat viņai uz pēdām, viņa centīsies jūs apturēt. Ar spēku, ar viltību... - kā gan savādāk. Tādēļ viņiem bija jābūt stipriem.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 14.04.2013 09:33

Savā ziņā tas bija atvieglojums, ka cigarešu atstātais efekts netraucēs darboties tūlīt un uzreiz. Flēra noteikti nemācētu tādu ātri izdziedēt bez maģijas, tāpēc vajadzēja noskaidrot citu lietu. Tikko ienākušajai Mejai Flēra uzsmaidīja, pamāja ar galvu sveicienu un pasniedza krūzīti karstas tējas.

"Vai mūsu maģiju kāds šeit spēj sajust? Attīrītāji? Sīlija? Ja viņi paši nav Sīliju atmaskojuši, tad vai tas nozīmē, ka vienīgais, no kā mums jāuzmanās ir, lai neviens neredzētu mūs buramies? Aiziet aiz stūra, atrast kādu vietu, kur nav svešu acu, un tad?" Flēra vaicāja. Protams, viņa prata dziedēt arī bez maģijas, tomēr tas varētu izrādīties grūtāk kaujā vai strauji mainīgos apstākļos. Pie tam pasaulē, kur visa apkārtne šķiet naidīga, kur nevar salasīt vajadzīgās zālītes un varbūt ir vēl kādi Flērai pagaidām nezināmi apstākļi, tas šķita izaicinājums. Bet izaicinājumi viņai patika, tāpēc gluži neviļus izskatījās, ka viņa pat smaida, ka priecājas par šo grūto uzdevumu, it kā viņai jau būtu gatavs plāns un Sīlija teju kabatā.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 14.04.2013 10:42

Mejas skatiens pievērsās Flērai un arī melnmatainā serafe viegli pielieca galvu sveicienā. No tējas viņa noteikti neattiecās tāpēc veltīja Flērai pateicības pilnu smaidu, lai gan šajā pasaulē bija grūti smaidīt tāpat kā priecāties, jo tādas sajūtas uz apkārtējā fona izgaisa, lai gan šeit, Gabriela mājās, bija nedaudz vieglāk.

Melnmate apsēdās pie galda un noklausījās par ko bija runājuši pārējie, tas it kā bija daudz maz skaidrs. Te radās vēl viens jautājums.
- Kā Sīlija kļuva par Attīrītāju līderi? Kā viņa ieguva viņu uzticību? - Iespējams, ka Gabriels nezināja atbildes, bet ja zināja, tad tā iespējams arī viņi varētu iefiltrēties Attīrītāju sabiedrībā un piekļūt Sīlijai pēc iespējas tuvāk.

Just amuletus, Meja uz brīdi aizvēra acis mēģinot kaut ko sajust, bet nekā. Interesanti, varbūt visā šajā sajūtu virpulī amuleti bija paslēpušies.

- Izklausās, ka šīs uzdevums būs ļoti grūts, bet es apsolu - darīšu visu, kas ir manos spēkos, lai apturētu Sīliju. - Šoreiz serafes balsī varēja sadzirdēt apņēmību, solījumu un to, ka viņa nepadosies. Izdarīs visu līdz galam. Tikai...

- Izejot ārā no šīs mājas, sajūtas ir daudz reizes briesmīgākas, tur ārā kāda balss aicina doties prom no jums, pamest visus, kas tā ir par maģiju? - Serafe gan neatzina, ka vienā brīdī viņa labprātīgi būtu sekojusi, bet tad saprata ko dara.
Tomēr viņu interesēja, kas tā bija par balsi, kas joprojām klusi viņas galvā aicināja doties prom. Sekot kam nezināmam, aizbēgt...
Tumšais skatiens bija ieurbies Gabriela acīs gaidot atbildi.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 14.04.2013 14:06

Joels netraucēja Flērai sajust, kā cigarešu dūmi iedarbojas uz viņa organismu. Viņš apzinīgi pūlējās pierast, lai šai pasaulē dzīvojošajos neizraisītu aizdomas.
Orākuls draudzīgi uzsmaidīja Mejai, kas, nu to brīnums! laikam bija bijusi ārā, ja jau bija tik slapja.
Cigarete rokā tagad turējās nepiespiestāk, poza bija atslābināta, klepus vairs nemocīja. Vismaz šobrīd.

- Es šeit neesmu izmantojis maģiju, - serafs nopietni atbildēja, - bet sakarā ar to man ir jautājums, vai meditācija ir maģija? Es zinu, ka, visticamāk, nokritīšu bezsamaņā, ja mēģināšu te meditēt, bet tas būtu ātrākais ceļš, kā vismaz atrast virzienus, kur amuleti noslēpti.

Balss? Nē, te, iekšā, nekādu aicinošo balsi nejuta. Vai tā Attīrītāji mēģina ievilināt maģiju protošos? Nav neiespējami. Kā tur ir?

Iesūtīja: washulis ; laiks: 14.04.2013 14:30

Apkārt sāka plīvot vēl vairāk dūmu, bet nāksies vien zobus sakost un paciest, kaut vai šādā pasīvā veidā nāksies pierast, bet domas par to ātri vien aizplūda prom, kad Gabriels turpināja stāstījumu. Tas ir, pēc tam, kad ierasties sadomāja Meja. Pašķielējusi biedres virzienā, Sariša gan nedaudz sarauca uzacis, proti, par Mejas izmirkušo augumu. Nevajadzēja ilgi domāt, kādēļ tā. Ārā, aiz loka taču nemitīgi lija. Tad jau Meja bija pasteigusies ar šejienes smoga iepazīšanu. Par to, kā tur bija, varēs pavaicāt vēlāk, tādēļ serafe atkal pievērsās Gabrielam.

Ak palūk, trīs amuleti un seši kristāli. Un nelietot maģiju. Tā kā Sariša jau tā vairāk mēdza uzticēties savai karstajai galvai, nevis maģijas talantam, jo pirmais parasti sniedza ātrākus rezultātus, tad viņa neuzskatīja, ka šī būs lielākā problēma, lai gan vidē, kur maģijas nav, atšķirība starp sevi un citiem vietējiem pēkšņi varētu šķist masīva un nenoslēpjama. Šie amuleti, tie būtu atrodami šajā apkaimē, Sīlijas aizsniedzamības robežās, jebšu viņa tik pat labi būtu varējusi tos noslēpt šīs pasaules otrā galā? Iespējams, ka Meatrona dēlam ir kas zināms par viņu mērķa taktikām, ja jau izsenis bijuši biedri savā starpā, vismaz tā Sariša atļāvās noprast.

Tiesa tad Meja ierunājās par savu došanos laukā. Tātad tomēr nebūs jāpūlās vaicāt. Sariša atkal palūkojās tumšmates virzienā. Balss? Serafe pārvaicāja, atkal palūkojoties pārējo biedru un Gabriela virzienā. Vai citi saskārās ar šo balsi un Sariša bija vienīgā, kas izlaista no ballītes? Iespējams, ka nē. Turklāt, varbūt Gabriels par šo nezināja, tāpat, kā par amuletu atrašanās vietām, ko Sīlija cītīgi slēpa. Vai tas varētu būt Silijas pirksts? Ka viņa zina, mēs esam devušies šurp, lai viņu... iznīcinātu Apturētu? Sariša jau nu nevelējās, lai viņai, papildus šejienes smagumam, virsū klūp arī kāda balss, cenšoties vest neceļos.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 14.04.2013 15:34

Ereijass pamāja sveicienu Mejai. Šobrīd viņš neko neprātoja, bet centās pielāgoties. Jā, joprojām pielāgoties, un laikam tas būs jādara visu laiku, kamēr viņi atradīsies Ardā.
Protams, Gabriela skaidrojumus Ereijass dzirdēja. Jāatrod trīs noslēpti amuleti un jāizvieto seši kristāli. Nu labi, iespējams, ka tas izdosies. Bet kā Gabriels iedomājas Sīliju iemānīt kristālu maģijas lokā? Pats nostāsies vidū un gaidīs, ka Sīlija pienāks klāt? Labi, līdz tam vispirms ir jātiek. Ereijasa iztēle zīmēja vienu ainu drūmāku par otru. Viņš pat sāka skaitīt, cik serafu paliks, ja, amuletus iegūstot, nāksies ziedoties. - Neesmu izmantojis maģiju. - Vismaz par to Ereijass bija pārliecināts. Mācoties šaut viņš bija izmantojis sajūtas, bet nebija būries.

Kad Meja ierunājās par aicinošo balsi, Ereijass izbrīnīts paskatījās uz meiteni. Nē, viņa galvā nekāda balss neskanēja.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 15.04.2013 01:28

- Man nav viennozīmīgas atbildes. - Gabriels atbildēja un Flēras jautājumu. Diemžēl. Tā bija. Viņš nespēja sniegt skaidras atbildes. - Laiku, kuru esmu pavadījis Ardā, es esmu centies Attīrītājiem nerādīties acīs. Es esmu izmantojis maģiju, savas spējas, taču ir bijušas reizes, kad Attīrītāji to pamanīja un ir reizes, kad nepamanīja. Es īsti nevaru pateikt no kā tas atkarīgs. Iespējams, ka viņiem ir kādi spējīgāki biedri, un, protams, arī Sīlija, kas spēj sajust citu maģiju, iespējams, ka viņi paši ir ar maģiskām spējām apveltīti un tādēļ spēj sajust, bet nu jā... Ja rīkoties citu acu priekšā, jūs, protams, pamanīs. Ja būsiet vieni un bursieties, pastāv iespēja, ka neviens nepamanīs. Patiesībā... - uz mirkli novērsies, Gabriels ļāva skatienam aizkavēties pie pelnu trauka, kurā arī nodzēsa cigareti. - ... vienam no jums es varu uzlikt aizsardzību. Viņa burtās maģijas ieskaitīsies, kā manis burtas maģijas. Es ar sekām tikšu veiksmīgāk galā, nekā jūs. Bet diemžēl, šādi pasargāt es varu tikai vienu personu. Paši izlemjat, kuru. - Laikam jau vairāk maģiju sanāktu izmantot dziedniekam, vai orākulam. Kuram aizsardzība vajadzīga vairāk? To, lai jaunie censoņi paši izdomā.

- Sīlija... - tā vien likās, ka eņģeļa roka vēl reizi sniedzās cigarešu paciņas virzienā, tik vien kā beigās viņš to pagrāba un ieslidināja mēteļa kabatā un skatiens atgriezās pie jaunajiem biedriem. - ... Sīlija ir skaista un apburoša. Viņai nekad nav bijušas problēmas pārliecināt citus. Un tagad viņai vēl pieder demoniska pievilcība. Viņa ir spēcīgākā burve, kas atrodas šajā pasaulē. Viņai nav problēmu kļūt par kādas organizācijas līderi, ja viņa to vēlas. Tā noteikti ir daļa no viņas plāna. Viņa iesaistās šajā organizācijā, lai mierīgi un netraucēti varētu darīt savas lietas. Viņai nav jācīnās pret Attīrītājiem. Viņi ir Sīlijas pusē un rīcībā. Tā vienkārši... - varētu teikt: satiksiet un redzēsiet. Tomēr, kāda apziņas daļa, lika Gabrielam apzināties, ka viņš nevēlas, lai jaunie serafi satiktu Sīliju. Pat ja tas ir neizbēgami, tad vismaz ne priekšlaicīgi. Pirms jaunie vēl gatavi.
- Amuleti atrodas šajā pasaulē. Kur, cik tālu izkaisīti... -' viņš paraustīja plecus. - Es nezinu. Lai es tos atrastu, man vajadzētu izmantot ļoti spēcīgas maģijas. To pamanītu. To Sīlija arī visticamāk gaida. Lai es sāktu burties. Viņa zin, ka es esmu šeit... - Gabriels nopūtās un viņa skatiens uzlūkoja Meju, lai sastaptos ar meitenes tumšajām acīm. - Tevī ir dumpiniecisks gars. Sīlija domā, ka Tu mani nodosi. Viņa ir Tevi izraudzījusies. Viņa Tevi sauc. - vai tagad viņam vajadzēja teikt, lai Meja nekādā gadījumā neseko? Lai viņa ir prātīga? Nē, no tā nebija nekādas jēgas. Savu likteni Meja tāpat veidos pati un diez vai Metatrona dēla teiktajam šajā mirklī būs diži izšķiroša nozīme. Tik vien kā... Jā, tā bija atbilde uz melnmates jautājumu. Gabriels zināja, kas par balsi un kādēļ tā aicina tikai Meju. To, ka Sīlija izvēlēsies vienu no jaunajiem, viņš jau tā kā paredzēja. Paņemot līdzi Meju, Gabriels Sīlijas izvēli padarīja vienkāršu. Tāpat, kā sev atviegloja minēšanu, kurš būs Sīlijas upuris.
- Es Tev uzticos. - viņš tik vien kā piebilda, uzlūkodams Meju.

Joela jautājums... te gan viņš varēja atbildēt uzreiz. Galu galā, arī Gabriels bija orākuls. - Meditācija, lai vienkārši atpūstos, ir vienkārši meditācija. Meditācija, lai kaut ko atrastu, sameklētu, piesaucot maģisku spēku, ir maģijas izmantošana. Ja Tu meditēsi, lai atrastu vietas, kur Sīlija paslēpusi amuletus, Tu izmantosi maģiju. - un maģijas izmantošana Joelu nogurdinās. - Tas ir vienkārši. Ja Tu pēc meditācijas esi atpūties, Tu neesi izmantojis maģiju. Ja Tu jūties noguris, tad esi izmantojisa savas maģiskās spējas. - ko un kā vēl viņš varēja palīdzēt jaunajiem serafiem? Ļaut viņiem doties un vēlreiz uzklausīt jautājumus, kad viņi būs atgriezušies atpakaļ? Iespējams, ka tas šobrīd būtu visprātīgākais variants.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 15.04.2013 12:16

Aizsardzību?
- Domāju, ka aizsardzību vajag Joelam. - Visi pārējie bija karotāji, gan jau viņi kaut kā tiks galā. Protams, Meja nešaubījās, ka Joels arī nebija tas vārgākais posms no viņiem, bet tomēr tā būs drošāk, par sevi viņa nedomāja. Vismaz Mejas domas bija izteiktas.

Tālākais lika Mejai vienkārši sastingt, Sīlija viņu gaida, sauc? Kāpēc?
Skatiens vērās neticīgi Gabriela acīs, negribējās tam ticēt, tomēr viņa zināja, ka tā ir patiesība un neviens tagad viņu nemānīja un tā balss, joprojām klusi viņu sauca prom. Bet nodot Gabrielu? Nodot visus serafus, tas likās briesmīgi, un savā ziņā Meja uzsāka iekšēju cīņu ar sevi. Nepadoties kārdinājumam. Nepakļauties...
Bet vai tad dumpiniecisks gars nebija viņiem visiem? Viņi visi taču vēlējās paskatīties, kas atrodas aiz Vārtiem, tas bija tik nesaprotami un dīvaini, ka serafe klusi nopūtās un mēģināja aptvert visu uzzināto informāciju, tikai nelika mierā viens jautājums.
- Kāpēc viņai esmu vajadzīga es? - Nē, nē, Meja nevienu nenodos un cīnīties pretī pastiprināja arī Gabriela vārdi par to, ka viņš viņai uzticas, pat lūpās parādījās vārgs smaids.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 15.04.2013 12:41

"Hei!" Flēra iesaucās, kad uzzināja, ka Sīlija aicina Meju. "Mēs taču to varam izmantot savā labā! Ja mums izdotos kaut kā iefiltrēties Attīrītājos, mēs varbūt varētu uzzināt kaut ko vairāk par Sīliju un amuletiem? Ja Sīlijai būtu pārliecība, ka Meja ir padevusies... neņem ļaunā," viņa piemiedza melnmatei ar aci, "mēs varbūt varētu tikt kaut kā tuvāk un uzzināt vairāk? Ko viņa Tev saka? Vai saka, kur iet un ko darīt? Tu ar viņu vari sarunāties?" Flēra šķita aizrāvusies un teju jau veselu sazvērestības plānu izdomājusi. Lai gan viņa labi saprata, ka neko daudz par šo pasauli un pretmaģijas kustību nezina, tāpēc pasniedzās pēc planšetes un meklētājā ierakstīja vāru "Attīrītāji".

"Es varu ārstēt arī bez maģijas," Flēra apstiprināja Mejas izteikto piedāvājumu aizsardzību piešķirt Joelam. Pie reizes viņa sev atgādināja, ka jāpapilina soma ar apsējiem un varbūt kādām vietējām zālēm. "Un kā ir ar šejieni?" serafe pamāja ar roku uz istabu. "Vai šajā ēkā arī labāk neizmantot maģiju?"

Jau brīdī, kad Gabriels devās pakaļ pārējiem biedriem, Flēra zināja, ka viņa būs daļa no komandas, tāpēc pieņēma pārējos kā savējos, pat ja neko daudz par katru no viņiem nezināja. Protams, pazīt cīņas biedrus bija svarīgi, bet šķita, ka arī uzdevums negaida.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 15.04.2013 13:19

Piekrītu, Joelam tā noderēs visvairāk. Sariša piekrītoši pamāja ar galvu, kad Meja bija izteikusi savu viedokli. Protams, Flēra bija otrs variants, bet viņu Sariša nepazina necik, tā arī nezināja, cik spēcīga un/vai kareivīga šī dziedniece ir, varbūt viņai aizsardzību nemaz nevajag. Tikmēr Joelam tas lieti noderēs, īpaši, ja viņš ar to pašu meditāciju spēs uzmeklēt amuletu lokācijas, jo pati Sariša šim uzdevumam diez vai derētu. Ne viņas lauciņš.

Bet tad jau Gabriels paskaidroja par tām balsīm. Tātad Sīlija tomēr zināja, ka viņi te ir. Vismaz, ka Meja ir šeit. Un turklāt spēja viņu uzrunāt? Un kur tas spētu robežoties? Tikai balsis vai kas vairāk? Šī doma lika Sarišai nemierīgi sagrozīties savā vietā. Un ja nu arī viņa kristu par upuri balsīm? Nē, nē, cerams, ka nē. Viņai papildus dilemmas šajā situācijā nevajadzēja. Kur nu vēl kādu velniņu uz pleca, kas čukst negantas lietas. Tad sekoja Flēras izsauciens par Meju kā infiltratoru. Ideja jau laba, tomēr Sarša domīgi nošķobīja lūpas, nedaudz šauboties. Nav tā, ka viņa neuzticētos Mejas spējām un noturībai, bet kad iejauktas arī balsis un pašas Sīlijas uzmanība, vai Meju tad nebūtu vieglāk... salauzt? Šaubas gan labāk likt pie malas.

Bet tad plāns ir aptuveni skaidrs, ne tā? Serafe aši centās aizspraukties pie nākošā temata. Tie, kas ir prasmīgāki būrēji, cenšas sajust amuletus, tad mēs dodamies tos iznīcināt, jo tālāk atrodoties no Sīlijas un Attīrītājiem, jo labāk. Tikmēr Meja mūs laicīgi pabrīdina, ja spēj, kā ar Sīliju tiešām nesastapties, tā arī nodot ziņas no iekšpuses. Jautājošs skatiens pārējiem. Izklausījās vienkārši, vai ne? Hahahah... nē, tā noteikti nebūs. Pat kaķa meklējumi beigās nebija tik vienkārši, kā gribējās paredzēt sākumā. Šis gan bija Mejas pašas lēmums, vai viņa ir gatava to parakstīties. Un vai Gabriels maz ļautu, jo risks pastāv, ne tā?

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 15.04.2013 15:01

- Oh... - Joels klusi novilka, pieri plaukstā atbalstījis. Joprojām bija smagi, par spīti atpūtai un lieliskajai tējai, un citu serafu nomierinošajai klātbūtnei.
- Es domāju, ka Mejai nevajag mēģināt nekur iefiltrēties. Tas ir kā tās kukaiņu ķeramās ierīces, kuras redzējām ciemā, kad meklējām kaķēnu, atcerieties? Sēnes ar medu, un kukaiņi atlido, un ielīp, un nomirst, bet saldais podiņš ir gatavs gaidīt nākošo kukaini. Man šķiet, Meja neko nepaspēs izdarīt mūsu labā, vai arī viņai neļaus to darīt, ja dosies pie Sīlijas. Protams, tas ir viņas pašas lēmums un rīcība, tomēr... pie vislabākajiem nodomiem var nesanākt itin nekas, un tad mūsu būs par vienu mazāk.
Orākuls nopūtās.
- Varbūt tagad es esmu pārāk piesardzīgs.

Serafs saslējās un jau pavisam tīši nekaunīgu un spītīgu skatienu nopētīja pārējos.
- Es mēģināšu atrast amuletus meditējot.
Un pēc katra mēģinājuma paguļot nemaņā. Joelam nebija īpašu ilūziju par savu īpašu izturību, kur nu vēl šajā pasaulē.

- Paldies par uzticēšanos, - un tās šoreiz bija ļoti siltas zilas acis, kas noskatīja visus, it īpaši Gabrielu, kurš bija ar mieru Joela maģijas izmantošanu piedēvēt sev.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 15.04.2013 15:16

Patiesībā tā nebija nemaz tik slikta ideja, mēģināt iefiltrēties Sīlijas kompānijā, bet nevarēja noliegt to, ka Meja pati par šādu variantu nebija īsti droša, jo zinot Sīlijas slikto slavu un saistību ar Dēmonu valdnieci, mazums, kas ienāk viņas prātā attiecībā uz Meju.
Serafe nopūtās un viņas skatiens aizslīdēja līdz Flērai, kurai acīmredzot prātā bija miljons jautājumu un iespēju, veltījusi viņai smaidu, skatiens pievērsās Sarišai un apstājās pie Joela, kuram acīmredzot šī ideja diez ko nepatika.
Bet tomēr, ja tā bija iespēja palīdzēt citiem, pasargāt viņus un iegūt atbildes uz trūkstošiem jautājumiem, tad vajadzēja šo iespēju izmantot, ne?

Saņēmusi visu savu drosmi, Meja palūkojās uz Gabrielu.
- Manuprāt, vajag izmantot šo iespēju, ja nu es no turienes varu jums palīdzēt, pieskatīt Sīliju, lai viņa nenonāk jums uz pēdām? Es zinu, ka to spēšu. Tikai kā ar sazināšanos? - Veselais saprāts gan kliedza, lai Meja ņem savus vārdus atpakaļ, bet tomēr maza daļiņa ļoti, ļoti vēlējās sekot tai balsij un noskaidrot, kas notiks.
Bet nodot savējos?
Nemūžam.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 15.04.2013 19:54

Gabriels klusēja. Ļaudams jaunajiem brīvi parunāties un apspriest savus plānus. Tikai, kad visi skatienu bija pievērsti viņam un jaunie gaidīja laikam jau viņa padomu, spriedumu, vai kā nu vēl to, lai nosauc, Gabriels ļāva savam skatienam sastapties ar Mejas acīm. Tas bija pavisam īss mirklis, eņģeļa acis iemirdzējās baltā gaismā, meiteni visai spēcīgi apžilbinot. Un tas vēl nebija viss. Viņa juta, kā ap viņas prātu savelkas gluži, kā tāda cilpa, Gabriela apziņa, kas pakļāva. Viņš nekautrējās vandīties pa Mejas atmiņām, gluži vai tīšām uzmeklējot tās, kuras jaunā serafe bija paslēpusi dziļākajos atmiņu kambaros. Jo pašai no tām bija kauns. Kā viņa neklausījusi vecākus bija aizklīdusi uz ciemu, tā vietā, lai sakārtotu māju, kā viņa viņa meloja skolotājam, ka pazaudējusi mājas darbu, kad to nemaz nebija izpildījusi. Kā viņa viena klīda naktīs uz meža ezeru peldēties.
Kad eņģelis pārtrauca burties, Meja jutās nogurusi un iztukšota. Likās, ka nekas no viņas pašas vairs nepiederētu viņai. Ko Gabriels bija vēlējies redzēt, viņš redzēja.

Piecēlies, viņš aizgāja līdz ūdens krānam un ielēja glāzē ūdeni. Atnesis nolika to Mejas priekšā. - Dzer. - eņģelis noteica un viņa balss nepieņēma iebildumus. Uzlicis plaukstu uz jaunās serafes pieres, Gabriels izdziedēja meiteni un nepatīkamā pašsajūta atkāpās. Tik vien kā palika atmiņas par notikušo. Tādas atmiņas, kuras droši vien atkal būs vēlme noglabāt savās dziļākajās atmiņu krātuvēs. Tomēr arī tā aicinošā un dziedošā balss bija pieklususi. Tā vairs neskanēja melnmates prātā.
- Viņa šobrīd ir spēcīgāka par mani. - viņš vēl tikai ļāva Mejai domās sadzirdēt savu balsi.
Vai vēl bija vajadzīgi kādi paskaidrojumi, ko Gabriels domāja par Mejas spēju pretoties Sīlijas maģijai? Par jauno serafu ilūzijām spēt slēpt savas domas un patieso rīcību no Sīlijas.

- Ko viņa no tevis vēlās? - Gabriels apsēdās, kur iepriekš bija sēdējis. Viņa acis vēl joprojām bija violetā krāsā un izstaroja viegli baltu gaismu, piešķirot eņģelim pārdabisku izskatu. - Es slēpjos no viņas. Tāpat, kā viņa no manis. Viņa nespēj atrast manu mājvietu un šajā ēkā, šeit, es esmu drošībā un pasargāts gan no viņas, gan no viņas sektas. Es jūs esmu ieaicinājis savās mājās. Un jūs šeit spējat atvest citas personas, ja vien tās notic, ka šeit patiešām ir kas vairāk par vēl nepabeigtu, neapdzīvotu augstceltni. Tā ir viena no lietām. Pārējās viņa tev pateiks pati, ja tu izlemsi viņai palīdzēt. - Metatrona dēls nedaudz skumji pasmaidīja uzlūkodams Meju.

- Jūs varat šeit izmantot maģiju. Taču maģiju, kas paliek šajās sienās. Tā nebūs meditēšana, lai kaut ko meklētu. Jo tas izies ārpus ēkas sienām un to sajutīs. - Gabriels piecēlās vēlreiz un šoreiz aizgāja līdz Joelam. Satvēris viņa kreiso roku, uz kuras atradās serafu simbols, eņģelis uz tā novietoja savu plaukstu, ļaudams orākula plaukstai nogult uz viņa simbola. Gaisma Gabriela acīs uz mirkli iezaigojās spilgtāk, līdz apdzisa un eņģeļa acis atkal bija atguvušas tumši brūno nokrāsu. Simbolā ieplūda tāda, kā silta sajūta. Un Joels sajutās spēcīgāks. Tā bija daļa no Gabriela enerģijas, kura jaunajam serafam tagad tapa pieejama, kad nu viņš bija saistīts ar Metatrona dēlu.

- Otrajā stāvā ir telpa, kurā atrodas gulta un trīs Astindelas dziedējošie kristāli. Taču, šie šajā pasaulē ilgi nekalpo. Izmantojiet tos tikai tad, ja kādam ir patiešām ļoti slikti. Un vēl... ja nu gadās tā, ka mūsu plāni nojūk un es nokļūstu Attīrītāju vai Sīlijas gūstā, jūsu uzdevums ir doties atpakaļ uz Astindelu un paziņot to valdniekam, nevis organizēt glābšanas misijas. Ja gadījumā kāds no jums krīt gūstā, jūsu uzdevums ir to ziņot man. Nekavējoties. - vai bija vēl kaut kas svarīgs, ko viņš aizmirsis pateikt? Laikam jau nē...
- Ja esmu runājis pārāk aplinkiem un jums nav skaidrs... - Gabriels tomēr vēl drošs paliek nedrošs piebilda. - Nelieniet klāt Sīlijai un viņas sektai, pirms neesat gatavi ar viņiem cīnīties. - tagad visam bija jābūt gana skaidram. Jācer.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 15.04.2013 20:14

Nu redzi. Tā tas notiek. Joelam bija bijusi taisnība par to, ka Mejas došanās pie Sīlijas neko labu nedotu, bet viņš par to nepriecājās. Tas bija bēdīgi.
Puisis pašūpoja galvu, skatoties, kā Gabriels pavisam vienkārši izvanda Mejas atmiņas.

Viņš redzēja, ka jaunajai karotājai paliek slikti, tomēr uzticīgi un paļāvīgi pastiepa savu roku, lai Metatrona vecākais dēls varētu izveidot saiti. Joels jutās neērti, to varēja just. Viņš nebija pieradis ņemt no citiem, un tur nebija pie vainas doma par savu visspēcību un varēšanu. Orākuls vēl nejutās izdarījis ko tādu, lai būtu pelnījis, ka kāds viņam kaut ko šādu dod. Joels nestrīdējās, nē, nekādā gadījumā. Ja Gabriels uzskata, ka tā vajag, tad vajag. Punkts.
Joels izmantos visu savu vēl tik nelielo māku, lai atrastu amuletus. Vispirms gan tur, ārā jāatrod kāda vieta, kur varētu mierīgi pasēdēt, meditējot.

- Kā mēs varam tikt atpakaļ Astindelā? - varbūt jautājums muļķīgs, bet viņiem vēl nebija nekādas pasauļu ceļošanas pieredzes.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 15.04.2013 20:28

Pēc brītiņa Flēra nolika planšeti malā, atspieda zodu plaukstās un pavēroja Gabriela darbošanos. To, ko Joels teica par podiņiem un kaķēniem, Flēra nesaprata. Protams, lamatas ir bīstamas, bet gudri darbojoties tās var izmantot arī savā labā. Mejas balsis šobrīd šķita vienīgais kaut cik taustāmais pavediens apkārtējā gūzmā.

"Tātad... burties mēs nevaram. Viņi vai vismaz Sīlija var iekļūt mūsu galvās, iet pie viņiem mēs nevaram, vismaz kamēr nezinam, ko gaidīt, bet mēs arī neko diži nevaram uzzināt, ko gaidīt, jo par viņiem informācija ir visai skopa. Es atradu adresi un māju, kur atrodas kaut kāda Attīrītāju centrs, bet laikam vienkārši tāpat uz turieni sperties nebūtu gudri. Pat ja mēs mēģinātu aiziet, viņi var izdomāt kaut kā ielīst arī mūsu citu galvās..." Flēra apkopoja šobrīd zināmo. "Ja būtu kāds veids, kā aizsargāties pret iespēju ielīst mūsu galvās..." viņa prātoja un cerīgi paskatījās uz Gabrielu. Varbūt viņš kaut ko šādā sakarā var līdzēt?

"Oficiāli informācijas nav, varbūt kaut ko nebūt var pastāstīt cilvēki, lai gan viņi tādi visai drūmi un nelaipni šķita. Kaut gan to pilnībā var saprast - dzīvot bez saules gaismas," Flēra nogrozīja galvu. "Jebkurā gadījumā man droši vien vajadzēs aiziet vēl pēc kādām zālēm, smērēm un līdzekļiem ārstēšanai, ja nu kas notiek, bet burties nevaram. Pie reizes varētu vairāk apskatīt apkārtni, varbūt kaut ko uzzināt," viņa prātoja. Tagad, kad bija vairāk kas zināms par uzdevumu un Attīrītājiem, uz apkārni jau varētu paskatīties mazliet savādāk.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 15.04.2013 20:47

Ereijasam Mejas izteiktā doma par došanos pie Sīlijas un "iefiltrēšanos" Attīrītāju rindās likās absurda. No Sīlijas taču gaidāms būtu tikai viens - izmantot un iznīcināt. Mirkli vēlāk šo pašu domu skaļi izteica Gabriels un, šķiet, būrās, cenzdamies atbrīvot Meju no prātā skanošā Sīlijas aicinājuma.

Visi centās izteikt savus apsvērumus un ieteikumus. Ereijass klausījās un domāja. Viņa praktiskais prāts centās atrast kādas taustāmas lietas, ar kurām varētu sākt. - Flēra, vai tu neiebildīsi, ja došos tev līdzi uz vietu, kur var nopirkt - te taču pērk, nevis vienkārši dabū? - zāles? Pie reizes mēs varētu pameklēt vietu, kur Joelam būtu droši meditēt, lai atrastu amuletus. Kaut kur tālāk no šejienes, bet tā, lai ātri varam tikt no konkrētās vietas prom. Jo Sīlija noteikti gandrīz uzreiz sajutīs Gabriela auru un ieradīsies pati vai atsūtīs kādu no attīrītājiem. Vairākus, pat daudzus varbūt.

Viņš pacēla galvu un pārlaida visiem skatienu. - Mums jāiemācās šeit ātri pārvietoties. Kā to te dara?

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 15.04.2013 20:55

Kaut ko tādu Meja nebija gaidījusi no Gabriela. Pēkšņi viss, kas viņa bija, viss ko viņa bija darījusi atradās kā uz delnas, nekādu noslēpumu. Tikai kāpēc? Ko Gabriels viņas atmiņās vēlējās ieraudzīt, vai varbūt tumšmatainais serafs viņai tomēr neuzticējās un pārbaudīja, vai viņa jau nav bijusi pie Sīlijas, jebkurā gadījumā sajūtas šķita biedējošas, tik spēku paņemošas, ka vienkārši gribējās aizvērt acis un uz kādu brīdi atslēgties no visas šīs briesmīgās pasaules. Kā cilvēki šeit varēja dzīvot? Meja to nesaprata. Un tomēr, Gabriela rīcība nedaudz kaitināja, vai tad tik vienkārši drīkst ielauzties citu prātā atņemt viņu noslēpumus? Bet... ja jau Gabriels to izdarīja, tad Sīlija to arī var, un tad visi viņu iefiltrēšanās plāni būtu pa galam. Turklāt Sīlija uzzinātu visu par viņiem.
Tas nekam nederēja.

Tumšais skatiens vērās kaut kur vienā punktā, viņa nevēlējās lūkoties uz citiem, bet tiklīdz kā viņas priekšā parādījās ūdens glāze tas pievērsās tai. Tomēr kaut kā iebilst Gabrielam pašreiz nešķita īsti laba doma, tāpēc viņas pirksti apvijās ap glāzi un lēnām to iztukšoja. Arī no viņa pieskāriena Meja nebēga, un atvieglota nopūta pārvēlās pār viņas lūpām, kad tās nejaukās sajūtas pazuda, vismaz viņa jutās kā iepriekš, lai gan tāpat šo straujo notikumu viņa gribēja aizmirst.
Bet tā balss... tā vairs neskanēja. Ko gan tas nozīmēja? Vai tagad viņai nebūs jāuztraucās par to, ka Silija mēģināja ievilināt viņu savos tīklos?
Varbūt par šo domu Meja pat būtu pasmaidījusi, tomēr Gabriela balss, kas atskanēja viņas prātā lika drīzāk saskumt, vien skatiens atgriezās pie viņa acīm un serafe viegli ar galvu pamāja, ka viņa visu saprata.

- Es viņai nepalīdzēšu... darīšu visu, ko spēšu, lai viņu apturētu. - Nodot savus vecākus, Astindelu... nē, tikai pār Mejas līķi.

- Manuprāt, mums vienkārši ir jādodas ārā, šeit sēžot un gudri spriežot par to, kas varētu būt, vai ir... nepalīdzēs. - Kā apstiprinot savus vārdus Meja piecēlās un devās tuvāk durvīm, cerot, ka viņai pārējie sekos, bet cik tad ilgi var runāt par iespējām? Vajadzēja doties, pat ja bez plāna. Turklāt tur ārā, tāpat bija savādāk, nekā šeit.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 15.04.2013 21:59

Ak jā... Kā viņi varēja tikt atpakaļ.
Gabriels pacēla kreiso roku un savilcis augšup apģērba piedurkni pamāja uz savu simbolu. - Koncentrējiet savu maģisko spēku uz simbolu. Kad jutīsiet, kad tas aktivizējas, jums gaisā jāuzzīmē krusts. Tas atvērs portālu. Taču nonākot Astindelā, jūs uzreiz savāks pasauļu robežu sardze. Neļaujiet, ka viņi jūs ieliek cietumā gaidīt rindu vai ko tādu, sakiet uzreiz, ka jums vajag pie valdnieka. Ka es sūtīju. Tad viņi jūs nogādās pie Metatrona. - pie neapmierināta un īgna valdnieka. Bet tas nav tik būtiski.

Gabrielam nācās noraidoši pamāt ar galvu. - Es nevaru aizsargāt jūsu prātus. Taču nav tik traki. No attāluma neviens jūsu prātos neielīdīs. Un ja tu domā to balsi, ko dzird Meja, tad tā ir vienkārši demoniska maģija. Saucas aicinājums. Ar tādu parasti demoni pievilina savus upurus. Tā ir tikai skaņa - dziesma, kurai gribas sekot. Tas arī viss. Jūs spējat tai pretoties. - bez tam, diez vai Sīlija mēģinās šo aicinājumu burt uz vēl kādu citu jauno serafu.
- Es nedomāju, ka Sīlija slēpa amuletus pie Attīrītājiem. Tā ka jums īsti nav vajadzības skriet pašiem viņu ķetnās. Es domāju, ka mēģināt atrast tumsas koncentrāciju un doties šajā virzienā, būtu prātīgākais. - Gabriels pasmaidīja Joelam, viegli pieliekdams galvu. Kā norādot, ka jā, orākulam vajadzētu mēģināt atrast šīs tumsas vietas šajā pasaulē.
- Viņa sajutīs, ka es buros, bet viņa nezinās, kurā vietā jūs esat. Man viņa nemaz tā virsū neskries. Tādēļ, jums nevajag uztraukties. - Gabriels vispār domāja, ka ar Sīliju viņš satiksies tikai tajā pēdējā posmā, kad kritusī serafe būs jāiznīcina ieslodzīta Astindelas valdnieka simbolā. Tiesa, par šo mirkli, viņš nemaz nevēlējās domāt.
- Pie šīs mājas atrodas mašīna. Jūs tajā varat iekāpt, nosaukt mērķa punktu, un tā jūs aizvedīs. Ir arī pāris motocikli. Tie pārvietojas ātrāk, nekā mašīnas. Bet vienu no motocikliem vajag man pašam, un uz atlikušā viena jūs visi nesasēdīsieties. Tad vēl jūs varat izmantot sabiedrisko transportu. Ātrvilcienus un metro. Vilcieni brauc pa gaisa sliedēm. Metro zem zemes. - Gabriels pa galda virsmu paslidināja Ereijasa virzienā divas atslēgas. Viena bija automašīnai domātā, otra motociklam.

- Veiksmīgi! - viņš novēlēja serafiem, tad tie grasījās doties.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 15.04.2013 22:27

"Es iešu uz aptieku! Tas nav tālu, bet, ja nav nekādu konkrētu plānu, tad varbūt uzkavēšos vēl šur tur," Flēra piecēlās un paņēma tukšo krūzīti. Viņa paskatījās arī citu krūzēs un savāca tās, kas bija tukšas. "Novākšu visu te un tad varam iet," viņa atbildēja Ereijasam, pagriezās un elegantā solī aiznesa visus tukšos traukus nomazgāt. Kad tas bija izdarīts, Flēra atgriezās, lai pārliecinātos, vai kas jauns nav nolemts.

"Aptieka nav tālu, tur var aiziet kājām," Flēra vēl piebilda un pameta ar galvu ejam! Viņa paņēma planšeti un gāja uz otro stāvu vēl pēc nedaudz mantām - iepriekš sameklēta mēteļa un nelielas, melnas mugursomas, kuru bija izmantojusi jau iepriekš. Ielikusi planšeti speciālā nodalījumā un pārbaudījusi, vai pietiks naudas, Flēra bija gatava iet, kad Ereijass būs gatavs. "Ārā ir nemīlīgi," viņa piebilda un iebāza somas sānu kabatiņā tumšas saulesbrilles.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 15.04.2013 22:43

Joels tika pie savas aizsardzības, Meja pie ūdens glāzes, bet visi pie skaidrojuma par vēl citām Attīrītāju un Sīlijas iezīmēm. Palēnām jau tās visas lomas sadalījās, ne tā? Joel, kad grasīsies ķerties pie meditācijas? Sariša vaicāja orākulam, palūkojoties viņa virzienā. Iespējams jo ātrāk, jo labāk, bet nāktos sev atgādināt, ka šādas meditācijas, vēl pietam svešā pasaulē, jau nu nenāks uzreiz, lai kā Sariša nevelētos jau tagad zināt amuleta lokāciju un doties to iznīcināt, jo tas ka reiz būtu viņas lauciņš, ne zālīšu iepirkšana un savainojumu apsiešana. Nē, nē, Sariša ir tā, kas gūst savainojumus, nevis ārstē tos, procesā, cerams, paglābjot citu pakaļas. Lai nu kā, viņa vēlējās būt viena no pirmajiem, kas uzzina, kur amuletu meklēt, līdz tam Sariša jutīsies kā sēdoša pīle, kas izliekas par skursteni. Proti, skurstenis smēķēšanas dēļ.

Bet jā, Sariša labprāt pievienosies pārējiem, lai pati savām acīm redzētu, kāda tad šī urbānā pasaule ir. Ātrāk jāiejūtas tajā, lai pēc tam varētu ķerties klāt tiem pašiem meklējumiem. Varbūt patiesi izdosies noskaidrot kaut ko jaunu un svarīgu. Paldies. Serafe vēl izdvesa Gabriela virzienā, lēni palocot galvu, pieceļoties kājās un sekojot Mejai. Piegajusi viņai tuvāk, Sariša pusbalsī vaicāja: Kā Tev pašsajūta. Viss kārtībā? Serafes acīs vizēja neviltotas rūpes, jo pat ja Gabriels teica, ka Sīlijas balss ir tikai kā sirenas dziesma, vilinoša, bet ignorējama, tomēr Sariša bija pārliecināta, ka tas stāsts apakšā var būt krietni sarežģītāks un rūgtāks.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 15.04.2013 23:00

Nolēmis, ka mašīnas vadīšana un kaut kur uzreiz braukšana nav gluži viņam piemērota, Joels ierunājās:
- Es arī aiziešu uz aptieku jums līdzi. Mazliet gribu iepazīties ar apkārtni, lai saprastu, kurā vietā būtu visdrošāk meditēt. Šeit tas noteikti nebūs. Labāk tālāk.

Viņš uzvilka savu žaketi un ūdensnecaurlaidīgo mēteli, ieslidināja cigarešu paciņu un šķiltavas jostas somiņā un uz pieres uzsprauda melnās saulesbrilles. Paspēs nolaist pār acīm. Pašlaik viņam lieka tumsa nekādi nebija nepieciešama.

Aizstaigājis līdz istabai, kur paņēma naudu un paciņu salvešu, orākuls pievērsās Flērai.
- Tev nebūs iebildumu patēlot, ka mēs esam pārītis? - viņš izskatījās visai drošs par sevi, itin kā būtu miljonārs, kam ir atļauts viss. Joels tēloja, vismaz mēģināja tēlot kaut ko atbilstošu savam apģērbam, un tam, viņaprāt, gluži labi piederējās skaista meitene pie sāniem.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 15.04.2013 23:40

Flēra skanīgi iesmējās. Astindelā viņai visi būtu garām pagājuši, pat aci neuzmetot, bet te uzreiz - pārītis! Tumši brūnās acis iedzirkstījās. Tik viegli viņa nepadosies!

"Pārītis?" viņa ķircinoši vaicāja. Flēra pievilka Joelu aiz žaketes atloka pavisam tuvu. Augstpapēžu zābaki ļāva meitenei būt garākai, nekā viņa patiesībā bija. Seja bija nopietna, acis cieši vērās zilganajās serafa acīs, lūpu kaktiņu rotāja pavisam viegls smaids. "Bet varbūt man ar vienu nepietiek?" viņa pacēla uzaci un piebilda brīdī, kad viņas seja bija visai tuvu serafa sejai. Tad Flēra iesmējās un palaida Joela žaketi vaļā. "To mēs vēl redzēsim!" viņa smējās un izgāja no telpas, nesagaidījusi atbildi.

Atgriezusies ēdamtelpā jau pilnā āra apģērbā - aizpogātā, pieguļošā, garā mētelī, augstpapēžu zābakos un ar melno mugursomu uz pleca -, Flēra pārliecinājās, vai visas krūzītes ir novāktas. Tad viņa pagriezās pret Gabrielu.

"Vai ir kāds veids, kā sazināties ar jums, ja nevaram atgriezties, bet ir kas svarīgs?" viņa vaicāja. Protams, atgriezties drošā vietā ir vērtīgi, bet var gadīties visādi. Iepriekš nebija tas ienācis prātā. Un pavisam noteikti negribējās aiziet, neatsveicienoties no izskatīgā namatēva.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 16.04.2013 00:04

Gabriels jau devās uz durvju pusi, kad Joela uzaicinājums Flērai un viņam izlikties par pārīti, novērsa eņģeļa uzmanību. Viņš teju neieskrēja stenderē, ejot uz priekšu un atskatoties uz Flēru un Joelu. Gabriela piere nedaudz savilkās, taču viņš neko neteica.

Ah... sazināties. - Mantu glabātavā ir telefoni. Izmantojiet tos. - Ja nu gadījumā viņi nezināja, kas ir telefoni, tad Gabriels izvilka savējo no bikšu kabatas un parādīja pārējiem.
- Kontaktu sarakstā, tas, kas slēpjas zem pirmā cipara ir mans numurs. -

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 16.04.2013 00:11

Motocikli? Tie ar kuriem tie cilvēki braukāja? Tas pirmīt izskatījās tik iespaidīgi, tāpēc nepagāja pat pāris sekundes, kad Meja jau bez maz vai lēkāja no prieka.
- Es gribu pabraukāties ar motociklu! - Tas nekas, ka viņa to nekad nebija darījusi, bet tas izskatījās tik vienkārši, ka serafe bija pārliecināta, ka to spēs un nenositīsies. Turklāt, viss jaunais var noderēt un ja viņai bija iespēja kaut ko tādu izmēģināt, tad kāpēc ne? Galu galā tas būs interesantāk nekā iet uz aptieku ar Joelu, kurš mēģināja būt... hmm... pašpārliecināts tipiņš, bet drīzāk Mejai gribējās smieties un dungot pie sevis - Flēra un Joels kokā sēž, abi divi bučojās...

Piegājusi pie galda serafe paņēma motocikla atslēgu, vismaz tā izskatījās pēc īstās atslēgas un tumšās acis pievērsās Sarišai, kura tikko bija tik draudzīgi apjautājusies par viņas pašsajūtu.
- Viss ir kārtībā. - Meja pasmaidīja un devās durvju virzienā, skatiens gan bija aizkavējies pie otras serafu karotājas, tāpēc viņa nepamanīja Gabrielu, kurš turpat durvīs atradās.

Un saprotams notika tas, kam bija jānotiek, Meja uzskrēja Gabrielam virsū.
Pati izskatīdamās apjukusi melnmate neveikli pasmaidīja.
- Es atvainojos. - Tas nudien bija neveikli.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 16.04.2013 00:21

- Nekas. - Gabriels noteica, satvēris Meju, lai meitene vēl nepakrīt no negaidītā trieciena. Pats jau viņš bija vainīgs, ka nosprostojis izeju. Pasmaidījis melnmatei, Gabriels pamāja uz motocikla atslēgas pusi.
- Nāc, es Tev parādīšu, kā ar to rīkojas. - serafa roka uzgūla uz Mejas pleca, vadot viņu laukā pa durvīm, īstajā virzienā, kur atradās viņu transportlīdzekļu stāvvieta.

Aizvedis Meju līdz vienam no motocikliem, Gabriels parādīja, kā ievietot atslēgu aizdedzē un kas meitenei jādara, lai braucamrīks klausītu. It kā jau nelikās sarežģīti, taču tik un tā... - Esi piesardzīga. Nonākt slimnīcā nebūtu prātīgi. - viņš piemiedza meitenei ar aci un pats aizdevās pie otra motocikla. To iedarbinājis, Gabriels aizbrauca un pazuda Mejas skatienam.

Tagad jaunie serafi bija palikuši darīt to, ko nu katrs vai visi kopā vēlējās.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 16.04.2013 00:42

O! Viņai pat parādīs kā ar motociklu rīkoties. Lūpās parādījās pateicīgs smaids, kurš izteica vairāk nekā vārdi, tas bija tik jauki, un kopš ierašanās šeit vizināšanās ar motociklu uzlaboja tik ļoti garastāvokli, ka brīžiem visas apkārtējās drūmās emocijas pazuda. Kaut gan tām bija nelāgs niķis atgriezties atpakaļ.
Bet nudien! Tas neizskatījās diez ko sarežģīti, jānospiež tas, jāpatur tas un uz priekšu. - Es uzmanīšos. - Savādāk taču nevarēja būt, Meja domāja tikai izmest kādu mazu loku apkārt mājām un tad atgriezties atpakaļ.
Vien noskatījusies kā Gabriels aizbrauc melnmate nosprieda, ka viņam tas sanāk pavisam vienkārši, kāpēc gan viņa pati nevarētu tik elementāri uzsēsties uz motocikla un kaut kur aizbraukt?

Viss, nebija laiks pārdomām. Meja ķērās pie darīšanas. Kaut gan balss atkal bija atgriezusies un sauca viņu prom, bet viņa taču spēja to ignorēt vai ne? Cerams.
Kā jau varēja gaidīt, viss neritēja kā plānots, pāris reizes motocikls noslāpa, un viņa domāja, ka to ir nobeigusi, bet tad izmēģinot atkal viss bija kārtībā, motors murrāja kā mazs, jauks kaķēns, kurš tikko paēdis siltu pienu un tagad ir izgūlies pavarda priekšā. Hmm, tik koncentrēties bija nedaudz pagrūti, ārā joprojām valdīja emociju un sajūtu katastrofa, tomēr kaut kā Meja šīs sajūtas mēģināja ignorēt.

Un nelielais ceļojums varēja sākties.
Pa priekšu lēnām, lēnām uz priekšu...
Tad nedaudz ātrāk, līdz serafe sajutās daudz reizes drošāk un jau ļāva ātrumam sevi nest uz priekšu. Nebija ne jausmas cik ilgs laiks pagāja, bet viņai patika traukties uz priekšu pa ceļiem, kamēr garām zibēja mājas un pārsteidzošā kārtā Meja bija paspējusi iegaumēt ceļu, pa kuru brauca prom no Gabriela mājas.
Tikai vienā brīdī viņa apstājās, lai izlocītu kājas un palūkotos no kāda tilta uz daudzstāvu mājām, kuru logos miglaini dega vārga gaisma. Šī viennozīmīgi bija dīvaina pasaule.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 16.04.2013 09:39

Joels mazliet mulsi paraustīja plecus, atskatoties uz Gabrielu. Nu jā!
- Domā, manam kopējam tēlam tas nepiestāv? Un Flēras arī nē? - viņš pavisam nopietni pavaicāja. Nē, serafs nemaz negrasījās te pēkšņi kādai uzmākties vai kā tā. Ne viņš zināja, kāda īstenībā izskatās Flēra, ne dziedniece zināja, kāds ir Joels. Kur nu vien par izskatu! Par dvēseli arī nezināja. Tā nekas nevar sanākt.

- Nu, labi, esmu ar mieru visādi, - viņš uzsmaidīja sarkanmatei, kad viņa bija atlaidusi žaketes atlokus. -Ejam pēc telefoniem.
Protams, tādu lietiņu paķert orākuls nebija iedomājies.

Pēc laiciņa, cerot, ka nav aizmirsies vēl kaut kas svarīgs, Joels pievienojās uz aptieku gājējiem.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 16.04.2013 09:54

"Neņem ļaunā," pēc brīža Flēra ierunājās, kad domās bija atkārtojusi Joela reakciju uz viņas ķircināšanos. "Ja mēs kā pārītis ieietu aptiekā un es nopirktu to, ko man vajag, tad izskatītos pēc visai savdabīgām izklaidēm divatā," viņa paskaidroja un iespurdzās. Var jau būt, ka Ardā tas nebūtu nekas neparasts, bet tomēr.

Meklējot telefonus, Flēra nepamanīja, kad Gabriels un Meja jau bija aizgājuši. Nu, neko, viņa vismaz nebija nepieklājīga neatvadoties! Pāris reizes paspaidījusi telefonu, serafe saprata, ka ar to darboties nav sarežģītāk, kā ar planšeti. Tas labi. Vienu viņa iebāza somā.

"Vai tik mums Meju nevajadzēja uzmanīt visvairāk?" Flēra ieminējās, kad konstatēja, ka viņa jau ir aizgājusi. Flēra bija pieradusi rūpēties par tiem, kas viņai bija svarīgi vai nodoti aprūpē. "Ceru, ka viņa ir prātīga meitene!" sarkanmate noteica, cerot sagaidīt kaut kādu nebūt apstiprinājumu no citiem.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 16.04.2013 10:12

Joels iesmējās.
- Tev taisnība. Lai arī es nezinu, ko grasījies pirkt. Iesim vienkārši draudzīgā kopbariņā. Man nav nekādas sajēgas par šejienes paradumiem.

Serafs pie priekšnama spoguļa piekārtoja matus - lai no gludās frizūras nav izspūris ne matiņš, lai nav ne puteklīša uz spīdīgās lakādas un tamlīdzīgi.
Nolicis tikko iepazīto telefonu tam paredzētajā jostas maciņā un žilbinoši baltu kabatslakatu kabatā, viņš bija gatavs gājējs.
Kurš vēl nāca? Ereijass?

- Iesim? Kur tā aptieka ir?

Iesūtīja: washulis ; laiks: 16.04.2013 14:02

Joels paskaidroja par saviem plāniem, Sariša tos uzklausot piekrītoši pamāja ar galvu. Tad es turēšos tuvumā, kad nu atradīsi īsto vietiņu. Viņa nosolīja, jo tāds tiešām bija viņas plāns tikt ar šo uzdevumu pēc iespējas ātrāk galā, jo nu jau viņa sāka aizmirst, kāda ir sajūta, kad svešas pasaules svars nespiež pie zemes. Tā kā jā, viņa arī turēsies Flēras un Joela tuvumā, dodoties tajā nelielajā pilsētas izpēte līdz aptiekai. Tikmēr abu sarunas par pārīšiem serafei lika nosmīnēt. Varbūt Joels to pārīšu lietu domāja daudz nopietnāk, kā Flēra atļāvās uztvert. No malas tas izskatījās mīlīgi.

Mejas atbilde nebija gluži tāda, kādu Sariša cereja dzirdēt. Noteikti garāku, ne tik viena paplašināta teikuma ietvaros, tomēr viņa zināja, ka labāk nespiest un neuzmākties. Galvenais ir tas, lai Meja zina, ka ja nu gribās ko bilst, tad viņa to noteikti var darīt un būs kāds, kas klausās. Drīz jau tumšmate aizgāja, Gabriela kompānijā, pēc tam, kad atļāvās netīši uzskriet viņam virsū. Sariša biedri gan vēl pavadīja ar raižpilnu skatienu, bet centās to drīz noskurināt, atkal pievēršoties Flērai un Joelam. Viņa ir pašpietiekama meitene. Sariša atbildēja Flērai, kad viņa bija izteikusi savu komentāru par Meju. Tam vajadzētu paskaidrot. Kaut vai nedaudz. Un varbūt iedrošināt ticēt.

Sekojusi pārītim, arī viņa sev uzmeklēja telefonu, cenšoties ātri saprast, kā tad tas brīnums darbojās. Kaut kā gribējās cerēt, ka to nenāksies pielietot kādām krīzes situācijām, bet tā visticamāk bija un paliks naiva cerība.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 16.04.2013 18:14

Tā kā Meja bija prom, tad Flēra pārliecinājās, vai visi līdzi pārējie nācēji ir paņēmuši vajadzīgās lietas. Tad viņa kopā ar citiem nobrauca lejā līdz zemes līmenim un izgāja uz ielas.

Izejot ārā, uzreiz gribējās pacelt mēteļa apkakli un nedaudz sarauties. Laiks nebija īpaši mīlīgs, kā jau viņa bija teikusi. Pie tā nāksies pierast.

"Aptieka nav tālu," viņa piebilda, jo gan jau arī citiem nekādu baudu nesagādāja šādi laikapstākļi. "Nav tik tālu, lai brauktu, kaut gan pēc tam varam pabraukāties," sarkanmate izaicinoši piedāvāja. Lai gan šobrīd tā vairāk bija izklaide, nekā nepieciešamība, tāpēc Flēra pagriezās virzienā, kur viņa zināja esam aptieku.

Tagad esot uz ielas, lai arī nebija saulains, Flēra uzlika saulesbrilles. Tas ļautu neuzkrītoši bolīties apkārt un daudz nekaunīgāk vērot cilvēkus. "Mēģiniet neonklīst! Vismaz ne līdz aptiekai!" viņa teica Ereijasam un Sarišai, bet pati ieķērās Joelam elkonī. Vai tas bija praktisku apsvērumu dēļ vai tikai ķircināšanās, to nevarēja pateikt, jo serafes acis sedza tumšās saulesbrilles, bet lūpas rotāja pavisam viegls smaids kā iepriekš. Elegantā solī, it kā pa šādām ielām augstpapēžos būtu staigāts jau daudzus gadus, Flēra veda grupiņu uz aptieku.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 16.04.2013 18:43

Braukt liftā, tādā noslēgtā telpā bija savādi. Joels, protams, lidotu, bet šeit nevarēja izmantot spārnus. Puisis labi noskatīja, kā darbojas šī ierīce, lai zinātu, kā tikt atpakaļ.
Ārā uz ielas bija tieši tik nemīlīgi, kā citi bija teikuši, taisni vai gribējās sasliet mēteļa apkakli. Par apģērbu gan nevarēja teikt neko sliktu - tas bija piemērots šādam mūžīgajam nelaikam.
- Pabraukāsimies pēc tam, - viņš piekrita, tikai nemanāmu mirklīti saminstinoties, kad Flēra ieķērās viņam elkonī. Mazs mirklītis, un serafs, ar brīvo roku uzbīdījis uz acīm saulesbrilles, jau izskatījās nepiespiesti tā, itin kā skaista meitene elkonī viņam pienāktos.

Vairāk daudz neko nevarēja pasākt, kā vien pa ceļam labi nopētīt apkārtni un šeit esošos ļaudis.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 16.04.2013 19:13

Arda.
Te, lejā bija tumšāks, nekā Gabriela mājvietā. Varbūt tumšo mākoņu dēļ. Varbūt tādēļ, ka augstās celtnes vēl meta uz zemi ēnu. Tumšāks, drēgnāks un nemaz tā lāga negribējās pamest māju, kurā viņi bija uzturējušies līdz šim mirklim, kad bija nolemts spert soli ārpus Gabriela svētnīcas sienām.
Sanāca, ka tādā puskrēslā visu laiku Ardas iedzīvotāji uzturējās.
Tomēr, šeit bija daudz spilgtu izkārtņu un gandrīz vai pie katras otrās mājas sienas bija milzu reklāmas, kas dega spožās lampiņās, gluži vai kā ar viltu pievilinot ikviena skatienu, kas alka pēc gaismas.

Pēc dažādām ceļa zīmēm un izkārtnēm, serafi varēja noprast, ka atrodas viņi pilsētā, kas ir Ardas centrālā pilsēta, dēvēta par Stonu.
Visbiežāk reklāmas aicināja cīnīties pret kaut kādu GTO sindromu piedāvājot pavadīt laiku gaismas kabīnēs.
Arī aptiekā, uz kuru Flēra bija aizvedusi savus biedrus, jau atkal no sienām uzglūnēja plakāti, uz kuriem bija minēts tas pats GTO. Pati aptieka bija visai gaiši izgaismota telpa, tā ka ieejot no ārpasaules, acīm vajadzēja dot laiku, lai tās pierastu pie gaismas maiņām. Tas droši vien arī bija iemesls, kādēļ Ardā daudzi nēsāja saules brilles un par pašsaprotamu tika uzskatīts tās atstāt uz acīm arī ieejot veikalos, vai kādās citās telpās un iestādēs.

Aptiekā gar sienām bija daudz, daudz plauktu, kas sastāvēja no mazām atvilknītēm. Tajās arī glabājās zāles. Visas zāles izskatījās vienādi. Tādas mazas kapsuliņas. Tām tikai atšķīrās krāsas.
Lai pašam nebūtu jālauza galvu, ko tad īsti vajag, aptiekā apgrozījās arī viena sirma kundzīte, kas kā izskatījās bija pārdevēja. Vai vismaz konsultante. Norēķināšanās par precēm te norisinājās ar karšu palīdzību. Norēķinoties, karti ielika tam paredzētā automātā un tas pats atskaitīja nepieciešamo summu. Ja uz kartes bija par maz līdzekļu, automāts to pieklājīgi arī norādīja. Pirmās divas reizes. Ja automātam mēģināja nederīgo karti iesmērēt trešo reizi, tam no sāniem izlīda tādas kā ķetnas, kas krāpnieku sagrāba un nelaida vaļā. Automāts pats izsauca kārtības uzturētājus, lai tie tiktu skaidrībā ar radušos situāciju.

Aptiekas darbiniece atpazina Flēru un meitenei veltīja siltu smaidu. Taču smaids no viņas lūpām pārvertās tādā kā izbrīnā, kad viņa pamanīja Flēras biedrus. Nē, nē... baros staigāt un iepirkties, tas nebija nekas neparasts. Un tomēr, aptieka īsti nebija tā vieta, kur nāca kompānijās. Erm, ja nu vienīgi no rītiem, kad iepriekšējās dienas vakarā par daudz tika svinēts un nākamajā dienā bija grūti doties uz darbu.
Tad gan uz pretpaģiru poti nāca arī bariem. Dažreiz pat cīņu biedrus atnesot, pirms tie vēl bija pamodušies un paspējuši aptvert, cik slikti viņiem ir.
Flēra te nebija pirmo reizi, tādēļ kundzīte īpaši meitenei nesteidza uzbāzties ar padomiem. Ļāva meitenei pašai darboties. Gan jau viņa atradīs, kuras kapsuliņas meklē. Vai varbūt injekciju automāta palīdzību. Jā, jā, tas arī te bija pieejams. Tur, mazā kabīnītē, tik pie ieejas jāizvēlas kāda injekcija nepieciešama, jānorēķinās un jāieiet būdiņā. Jānoliek roka uz speciālas virsmas un tālāko paveica automātika. Tā, ka pat lāga attapties nepaspēji.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 16.04.2013 19:36

Reklāmas Flēra jau bija redzējusi, tās viņa īpaši nepētīja, vairāk skatījās apkārt uz cilvēkiem un ēku sienām, meklējot, vai kaut kur neparādītos kāda balta roka vai kas cits savādāks. Pa ceļam viņa arī īpaši neko nekomentēja, jo reklāmas lielākoties paskaidroja, kas ar attēloto domāts.

Mazliet pirms aptiekas Flēra atlaida Joela roku un devās iekšā pirmā. Ja citi gribēja, viņi varēja sekot, sarkanmatei pret to iebildumu nebija.

"Labdien," viņa pasmaidot un sveicienam pieliecot galvu pieklājīgi uzrunāja sirmo kundzi, ko bija redzējusi jau iepriekš. Saulesbrilles gan viņa nenoņēma, jo telpā bija pietiekami gaišs arī tāpat. Ir kā izklaidīgi pārlaidusi skatienu daudzajām atvilknītēm, par kurām viņai nebija ne jausmas, Flēra uzsāka it kā ikdienišķu sarunu ar pārdevēju. "Pietiek tikai pārcelties uz jaunu vietu, kad mazais brālis jau atrod pirmo šķembu un sagriež pirkstus!" viņa nopūtās un pašūpoja galvu. "Es pat nezinu, kas tagad ir tas labākais, lai brūces ātri sadzīst un nesāp?" viņa tā starp citu jautāja, it kā meklētu vienkārši kaut ko labāku, nevis censtos saprast, ko šajā pasaulē vispār lieto šādām kaitēm. "Kaut ko mājās lietojamu, lai sīkais rakaris, nav katru reizi jāvadā apkārt, jo šķiet, ka viņš pamanītos pat degunu uzplēst uz līdzenas ielas!" it kā nerūpīgi iesmējusies, Flēra pārlaida skatienu aptiekā piedāvātajam. Viņa gribēja iejusties un izvairīties no dīvainiem jautājumiem vai skatieniem, ko viņiem noteikti vēl paspēs veltīt ne viens vien ardietis par kādu nezināšanu. Kādā brīdī serafe arī uzmeta skatienu biedriem, kā viņi izturās un vai spēlē līdzi.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 16.04.2013 19:52

Nebija ne jausmas, kas tas par GTO sindromu, kura dēļ jāpavada laiks gaismas kabīnēs. Joels nebija dziednieks, tiešām, toties viņam radās aizdomas, ka viņi visi drīzumā dosies uz tām kabīnēm, lai kas tas arī nebūtu.

Viņš iegāja līdzi Flērai aptiekā. Nevērīgi pamājis sveicienu ar galvu vien, itin kā uzskatītu, ka ar to pilnīgi pietiek, ja pats ir bijis tik laipns un pavadījis meiteni līdz aptiekai un tikai, viņš nevērīgi atstutējās netālu no durvīm. Skatiens, aiz brillēm neredzams, klejoja telpā, līdz apstājās pie zobu balināšanas reklāmas, kas spilgti un krāsaini ieteica kaut kādas sūkājamas kapsulas. Serafs atrāvās no savas ērtās vietas, piekrītoši pamāja ar galvu Flēras apgalvojumam un ar roku parādīja uz reklāmu.
- Man šo.
Tas nozīmēja, ka viņš negrib iet un meklēt, kurā atvilknītē tas atrodas.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 16.04.2013 20:18

Ereijass paņēma mašīnas atslēgu, jo motocikla atslēgai burtiski uzklupa Meja. Droši vien būtu izrāvusi no rokas, ja puisis tās jau turētu plaukstā. Ereijass paraustīja plecus. Patiesībā viņam bija gribējies izmēģināt motociklu, jo tā viņš būtu juties mazliet noderīgāks, nu, pieskatot pārējos, kas pārvietojas ar mašīnu. Tāds kā sargs. Nu neko. Prātīga Meja? Šādu jautājumu var uzdot tikai kāds, kas Meju nepazīst.

Ielicis mašīnas atslēgas kabatā, Ereijass arī savāca visu to, ko te piedāvāja kā noderīgu izdzīvošanai Ardā - telefonu, naudu, saulesbrilles, cigaretes, šķiltavas. Grabažu kaudze, bet, tā kā tas bija te tā pieņemts, tad atlika tikai pielāgošanās. Pielāgošanās.

Meja ar Gabrielu devās prom, un, kad visi pārējie bija nokļuvuši lejā uz ielas, neviens no abiem vairs nebija redzams. Diez, kopā prom aizbraukuši vai arī nē? Neviena motocikla te nebija, tikai mašīna. Ereijass rūpīgi noskatīja apkārtni, tad uzlika brilles un gāja līdzi Flērai, Joelam un Sarišai uz aptieku. Puisis iegaumēja ceļu un galvenās pazīmes, kas ļautu vietu atpazīt pa gabalu. Stonas iespaids bija nospiedošs, nomācošs, drūms un kā nu vēl to nosaukt. Pierast, pielāgoties. Tas bija pareizais noskaņojums, un drīz apkārt valdošā puskrēsla Ereijasam vairs nelikās nekas neparasts.

Aptieka, uz kuru Flēra viņus veda, nebija tālu. Kad bariņš bija ticis līdz durvīm, Ereijass nevērīgā tonī izmeta, - Nelīdīšu tur pūli taisīt. Gaidīšu tepat. - Viņš atspiedās pret sienu, izskatīdamies pēc nogarlaikota čaļa, kura biedri pastaigas vidū pēkšņi sadomājuši iegāzties veikalā.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 17.04.2013 16:28

Likās, ka aptiekāre gluži vai atplaukst, kad Flēra tomēr nolēmusi viņu uzrunāt un kā izrādās, tad viņas padoms ir nepieciešams. Ak jā! Viņai ļoti patika bērni un sirmā kundze itin labi zināja, cik tie bieži sevi savaino, pat visnevainīgākajās rotaļās.
- Te! Te būs! - viņa vedināja Flēru pie plaukta, kurā bija atrodami līdzekļi dažādiem ievainojumiem. - Šī ziede ir ļoti laba! - aptiekāre pasniedza meitenei nelielu kārbiņu. - Uzsmērēsiet uz notīrītas brūces un pāris stundu laikā pušums, kā nebijis. - viņa pārliecinoši stāstīja, it kā pati uz sevis būtu izmēģinājusi visu šeit pieejamo. Nē, nu vienmēr jau pastāvēja iespēja, ka varbūt ir izmēģinājusi arī. Kas to, lai zin. Flēras zināšanas par šo pasauli un tās paražām vēl pagaidām nemaz nebija tik plašas.
- Noteikti paņemiet šīs kapsulas. Tās palīdzēs atjaunot asinsradi un ātrāk aizvilkties brūcēm. Kopā ar ziedi strādā patiešām pārsteidzoši labi. - vēl līdz ar ziedi, Flēras iepirkumu sarakstā tika iekrāmēti dažādi pārsienamie materiāli, līdz ar paskaidrojumu, ka kopā ar kapsulām un ziedi, šie strādā vienkārši lieliski. Principā, likās, ka pēc aptiekāres stāstītā, pietika ierīt kapsulu, nozieķēties ar ziedi un pārtīt to visu ar pārsēju un esi izdziedēts un vesels.

Sievietes skatiens uz mirkli aizkavējās pie Joela un puisim tika veltīts šķelmīgs smaids. - Bet, protams! - viņa laipni nodudināja un aiztecēja līdz īstajam plauktam, kur atradās zobu balināšanas līdzekļi. Tikai līdz ar tām sūkājamajām konfektēm, Joela rīcībā bija nonākusi arī šī, vienkārši lieliskā un ģeniālā zobupasta un īpašā zobubirste. Un aptiekāres acis ar tādu nedaudz maniakālu ko lai vēl viņiem nopārdod liesmiņu, šaudījās apkārt pa telpu.

Bet ārā... Tur, kur bija palicis Ereijass. Tur pa zemāko līmeņu ielām garām traucās automašīnas un motocikli. Gājēji steidza savās gaitās. Līdz vienā mirklī, ielas pretējā pusē, apstājās kāds motocikls. Uz tā brauca kāds jauneklis, protams, tērpies tumšās drānās un saulesbrillēm pār acīm. Uz mirkli noņēmis saulesbrilles, viņš nopētīja Ereijasu un tad veikli apgriezis savu braucamrīku pretējā virzienā, teju neizraisot avāriju, steidzīgi uzņemdams ātrumu, aiztrauca atpakaļ tajā pašā virzienā, no kura bija ieradies.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 17.04.2013 21:26

Flēra nebūt neiebilda, ka viņas iepirkumiem tiek pievienotas vēl citas noderīgas lietas, jo vismaz pēc viņas saprašanas arī apsēji noder dažādām brūcēm. Viņa tikai cerēja, ka ar šo pietiks un nebūs vajadzības aizdomīgi iepirkt vēl veselu lērumu zāļu. Kaut gan vienmēr varēja aiziet uz citu aptieku, kad bija zināms, kas jāpērk.

"Lieliski," Flēra sajūsmināti novērtēja sagādātās zāles un apsējus. "Māte priecāsies, ka nebūs jāskrien uz aptieku pakaļ," viņa turpināja tik pat ikdienišķi, kā pirms tam. "Ka tik mazais rakaris neiedomājas, ka tā ātri var visu sadakterēt un nesāk bāzt pirkstus tīši kaut kur iekšā! Kā jau puikām tajā vecumā - visu vajag pārbaudīt, visur vajag ielīst," viņa brīvi žestikulēja, atdarinot nebēdnīga puikas līšanu pie kaut kā aizliegta, un turpināja smaidīt. Aptiekāres laipnā attieksme šķita gluži pretrunā ar uz ielas sastaptajiem drūmajiem ļaudīm. Tas bija patīkami.

Kad viss pērkamais bija sakrāmēts, Flēra izvilka maksājumu karti, lai norēķinātos par pirkumiem. Viņai gan līdz galam nebija skaidra sistēma, kā nauda tur var būt iekšā un nebūt maģija, bet, ja jau planšetē varēja būt bibliotēka, tad gan jau var. Viņa tikai cerēja, ka naudas pietiek, jo par cenām runas negāja un arī jau iesāktajai sarunai nepiestāvētu sākt kaulēties par cenu.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 17.04.2013 22:08

Joels pat attapties nepaspēja, kad balinošajām kapsulām tika pievienota zobu birste un zobu pasta. Serafs mazliet mulsi pamirkšķināja acis, ko gan aiz tumšajām brillēm nevarēja redzēt, tad apņēmigi izkrāmēja no maisiņa neprasītās lietas un žilbinoši uzsmaidīja vecajai pārdevējai, atklādams divas rindas spoži baltu un līdzenu zobu.
- Paldies, šoreiz tikai sūkājamās konfektes. Divas paciņas, - kam sekoja vēl viens smaids.

Par tām maksāt ar plastikāta gabaliņu šķita savādi, bet maksājamo automātu jau bija aizņēmusi Flēra, un orākulam atlika nopētīt, kā viņa to dara.
Sagaidījis savu kārtu, viņš samaksāja un savāca savu pirkumu, konfektes ar nevērīgu žestu iebāžot kabatā.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 17.04.2013 22:10

Motociklists ielas pretējā pusē rīkojās tik uzkrītoši, ka viņu neievērot vienkārši nebija iespējams. Ereijass turpināja nevērīgi stutēt sienu un centās nedomāt par iemesliem, kāpēc tas čalis vispār varētu tā rīkoties. Toties acis aiz brillēm svešo jaunekli nopētīja līdz pēdējam sīkumam. Tika iegaumēts viss, kas redzams - seja, augums, žesti, apģērbs un motocikls. Moča numurs, ja tāds ir.

Tikai tad, kad motociklists bija jau prom, Ereijass uzdeva pats sev tik svarīgo jautājumu - kas svešo ieinteresēja? Starp tik daudziem cilvēkiem, mašīnu un motociklu jūklī - kāpēc tāda interese?
Vai viņiem visiem tomēr būtu kāda pazīme, kas izceļ uz apkārtējo fona? Nekādu maģiju Ereijass pats netika izmantojis, un netika arī jutis.

Biedri vēl iepirkās aptiekā, un Ereijass turpināja viņus gaidīt.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 17.04.2013 22:18

Sariša bija sekojusi uz aptieku, cenšoties apkārtni nepētīt ar gluži skaidru "esmu te pirmo reizi" izteiksmi, proti, mute vaļā un centieni piefiksēt katru jauno un negaidīto detaļu. Cik tas veiksmīgi izdevās jāvērtē citiem. Arī aptiekā viņa sekoja, lai arī jau tagad zinot, ka iejutīsies lomā, ka vienkārši atnākusi draugiem līdzi un papētīs plauktus un izkārtnes, pati neko neplānojot iegādāties, jo godīgi, viņai būtu bail riskēt kaut kam skarties klāt, jo ja zālītes un citas lietas nemāk lietot, tad no tām var nākt tikai sliktums, ne labums. Turklāt viņa šobrīd bija vairāk aizdomājusies par to, kas ellē ratā ir GTO un kāpēc tas te ir tik bīstams, bet droši vien būtu nevietā to tagad vaicāt. Citi vietējie varētu nesaprast šādu jautājumu un prašņāt, vai Sariša nav dzīvojusi zem akmens. Vai arī zem betona gabala, kas nu te zemi biezākā klājumā sedz.

Redzot, kā abi biedri jau ķeras pie maksāšanas, Sariša jau laicīgi nolēma doties laukā, pavērot straujo satiksmi un miglainās debesis, varbūt sastādīt kompāniju Ereijasam. Ko vispār domā par šo pasauli? Viņa izdvesa, pati gan nošķobot degunu. Viņai jau sāka trūkt saules pieskāriena. Tas visam lika izskatīties tik vēsam un drēgnam, lai cik košas neona gaismas te nezaigotu.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 18.04.2013 00:18

Aptiekāre likās tāda kā drusku saīgusi par Joela izteikto vēlmi nepirkt visu, kas viņam tika piegādāts. Tomēr, viņa necentās arī īpaši pierunāt. Ja jau Joels vēlējās tikai konfektes, tad tās viņš arī dabūja.
Galu galā, viņai te vēl bija tā meitene, kas labprāt pirka visu, ko aptiekāre ieteica.

Nauda kartē pietika gan Flērai, gan Joelam un nekādi starpgadījumi ar maksājumus pieņemošo automātu, nenotika.
Sirmā kundze laipni pasmaidīja saviem klientiem un pat pavadīja līdz durvīm. - Ja kas nepieciešams, nāciet vēl! - laipni nodūdojusi, ar skatienu pavadīja savus pircējus.

Tikmēr Ereijasam visai veiksmīgi bija izdevies nopētīt trako motobraucēju. Jauneklis likās, ka varētu būt viņu paša vecuma. Slaids un pievilcīgiem sejas vaibstiem. Viņa mati bija tumši un salijušās šķipsnas pielipuši pie galvas. Garumā, kaut kur līdz zodam. Melnas ādas bikses un arī jaka no tāda paša materiāla.
Uz motocikla viņš acīmredzami jutās labi un ērti. Tā nelielā avārijas situācija jau neskaitās... Galu galā, viņš taču veiksmīgi tomēr no avārijas izvairījās un jau bija izzudis skatienam, pirms vēl Sariša paspēja iznākt no aptiekas.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 18.04.2013 07:29

Flēra samaksāja, paņēma savu pirkumu un ielika to mugursomā. Kad arī Joels bija ticis galā, viņa sirsnīgi pateicās aptiekārei, novēlēja veiksmīgu dienu un izejot vēl paspēja klusām nodungot dažas rindiņas no kādas jautras melodijas par sauli, ko viņa zināja jau no bērnības.

Ārā atkal bija tas pats nemīlīgais laiks, bet vismaz biedri bija tepat. Nedaudz sakārtojusi apkakli un pārlaidusi skatienu apkārt, Flēra pievērsās citiem. "Es dabūju visu, ko vajadzēja, varam doties tālāk," viņa teica un vedināja pārējos vismaz izlikties, ka viņi zina, kur iet, jo stāvēt pie aptiekas un domāt, ko darīt tālāk, kaut vai mazliet, bet varētu izskatīties aizdomīgi.

"Mums vajag atrast vietu, kur meditēt?" viņa vaicāja. "Droši vien vajag kādu nomaļāku vietu, kur nestaigā cilvēki." Paskatoties uz diezgan dzīvo satiksmi uz ielas, nešķita, ka tik tuvu varētu atrasties tāda vieta, kur nav cilvēku, bet viņi varētu tikt un nemanīti uzkavēties. Flēra jau gribēja uzrunāt kādu garāmgājēju un pavaicāt par tādu vietu, bet tas arī varētu būt pārāk aizdomīgi, tāpēc viņa izvilka planšeti un ierakstīja meklētājā "karte".

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 18.04.2013 08:43

Aptiekare no Joela saņēma vēl vienu smaidu - par to, ka nestrīdējās par pirkšanu/nepirkšanu.
Izgājis ārā no aptiekas tūlīt aiz Flēras, atturējies jau telpās viņai apķerties ap vidu vai uzlikt roku uz pleca, viņš nemanāmi noskurinājās, nonācis uz skapjās ietves.

- Nopirku kaut kādas zobu balināmās konfektes, bet kas te no jauna?
Ereijass bija stāvējis ārā, tiesa, nekam taču te īpašam nevajadzēja notikt. Līst lietus, cilvēki steidzas, un viss.

- Jā, - serafs piekrītoši pamāja, - kur meditēt, bet tā, lai jūs variet mani viegli apsargāt. Manas ērtības nebūs tās svarīgākās.
- Braucam labāk. Viņiem ir mašīna, nu tad braucam.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 18.04.2013 10:03

Ja varētu viņiem atdot sauli, domāju, viņi paliktu priecīgāki. Bet tā, nekas īpašs - ļaudis aizņemti ar savām darīšanām, kopumā par citiem neinteresējas. - Ereijass atsaucās Sarišas vaicājumam par pasaules patikšanu, nevērīgā dīkdieņa manierē pagriezdamies pret meiteni, kad viņa iznāca no aptiekas. - To, vai viņi paliek vienaldzīgi arī tad, ja notiek kas neparasts, vēl pateikt nevaru. Bet, starp citu, pirms mirkļa viens mani nopētīja tā, it kā būtu tīši meklējis. Un ne tikai - apgrieza motociklu uz vietas un aiznesās atpakaļ tajā virzienā, no kura atbrauca. Pārējie drīz nāks? - Jau uzdodot jautājumu, Ereijass redzēja, kā aptiekas durvis atveras un pa tām iznāk Flēra un Joels.

Ereijass "atlipinājās" no sienas. - Jo ātrāk no šejienes pazudīsim, jo labāk. Kāds vai kādi zina, ka esam pilsētā un meklē tieši mūs. Jeb arī es ļoti maldos, un motociklistam vienkārši iepatikās mana matu krāsa. Paskaidrošu pa ceļam. - Runājot serafs skatījās tajā virzienā, no kurienes bija braucis ziņkārīgais nepazīstamais puisis. Vai gadījumā kas aizdomīgs nav redzams, piemēram, bars ar tādiem.

Līdzko bija iespējams, Ereijass visiem sīkāk paskaidroja, kas bija noticis uz ielas. Visiem, protams, izņemot Meju, jo viņas nebija klāt.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 18.04.2013 10:12

"Interesanti!" Flēra noteica, kad bija noklausījusies Ereijasa stāstīto. "Tad tiešām prātīgāk būs braukt!" viņa sprieda. "Interesanti gan, kā viņi zināja, kur meklēt. Vai arī visa pulsēta čum un mudž no tādiem spiegiem! Mašīnai ir tumši logi, tā viņi varbūt mūs neredzēs!" Ja tas motociklists bija izrīkojies tik klaji pamanāmi, tad arī viņiem diez vai bija īpašas jēgas izlikties, ka ir parasti pilsoņi. Vismaz uz ielas. Tāpēc Flēra vairs necentās tēlot vietējo jaunieti, bet gan raitā solī devās atpakaļ.

Pa ceļam viņa vēl domāja, vai par šo gadījumu ir vērts brīdināt Gabrielu, bet pieņēma, ka viņš ar to bija rēķinājies, brīdinot jaunos. Katrā ziņā uzreiz zvanīt nebija Flēras plānos.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 18.04.2013 10:27

Joels gāja pakaļ Flērai uz turieni, kur bija mašīna. Viņš raizējās par Meju. Viņa tiešām jau tik ļoti ātri būtu nokļuvusi Sīlijas bara nagos?
- Ka tikai Mejai nav kas atgadījies. Mums vajadzētu pārģērbties, kā domājat, sanāks? - viņš ierosināja.
Vismaz uzreiz, pa gabalu neatpazītu. Apģērbs ir uzkrītošākais, pēc tā meklē pirmā.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 18.04.2013 17:23

Man jau tagad trūkst Saules. Bail iedomāties kā ir tiem, kas to nav redzējuši nekad. Sariša viegli nodrebinājās, palūkojoties Ereijassa virzienā. Par šo tematu jau varētu vēl padiskutēt, ja ne tik tas, ka biedrs drīz pieminēja, ka esot "nopētīts." Pieņemu, ka Tu to nopētītāju neatpazini? Nu jau serafes tonis bija kļuvis nopietnāks, kad viņa ar skatienu izsekoja biedra lūkošanās virzienam, kur, kā viņa noprata, svešais ziņkārnieks ticis novērots un piefiksēts kā ieinteresējies serafa klātbūtnē?

Un ja nu tie Attīrītāji spēj mūs saost pa gabalu, vienalga, lietojot maģiju vai nē? Pievienojoties arī pārējiem biedriem, viņa atļāvās skaļi izteikt aizdomas, ļoti cerot, ka tās nav patiesas. Bet tālāk? Liela jēga no ideju vērpšanas jau nebūs, varbūt patiesi tik ieinteresējās Ereijassa matu krāsā. Muļķīgi, bet... šī ir sveša pasaule, te valda svešādi likumi. Mēs varam piekāpt, līdz Gabriela garderobei, tur tāpat ir arī mūsu transports, pārģērbties noteikti varam, bet pēc tam gan derētu ilgi nekavēties, meklēt to kluso, nomaļo vietu. Jo kā jau viņa solīja, Sariša bija gatava parūpēties, lai Joelam nekas netraucē amuleta meklēšanā. Un domāju, ka Meja spēs parūpēties par sevi. Ja nē, tad skaidrs, ka visvairāk Mejā būs vīlusies tumšmate pati.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 18.04.2013 18:16

Nepazinu. Maģiju arī nejutu. Tā ka es nezinu, kāpēc viņš man pievērsa uzmanību. Tāpat arī nezinu, kāpēc viņš izturējās tik uzkrītoši. Būtu vienkārši pabraucis garām, un es viņu neievērotu. - Ereijass piebilda stāstītajam. - Pārģērbšanās? Diez vai, te visi melnā ģērbušies. Savu pesonīgo izskatu mēs laikam nomainīt nevaram? Pat ne dzīvoklī. Vispār es nezinu. Man šobrīd šķiet, ka viņš kaut kā redzēja, ka esmu citāds, un tas nebija ne pēc apģērba, ne sejas. Vai arī, jā, Meja. - Secinājums par Meju nebija pārmetošs. Bija taču skaidrs, ka neviens no viņiem nespētu pretoties ne Gabriela, ne Sīlijas vai kāda cita spēcīga serafa maģiskajām spējām. Vai dēmona, ja nu gadījumā tie spēj ierasties Ardā. Ereijasam pat ienāca prātā nepatīkama doma, ka varbūt Sīlija ir šurp atsaukusi dēmonus - pa vienam uz katru serafu?

Līdz "mājām" nebija tālu jāiet. Ticis līdz mašīnai, puisis uzsita ar roku pa kabatu, - Atslēga ir pie manis, bet braukt es neprotu. Laikam neviens neprot? Tad es tagad kāpju mašīnā iekšā un pētu, kas jādara. Ko jūs darīsiet? Iesiet pārģērbties?

Iesūtīja: Romija ; laiks: 18.04.2013 20:47

"Man arī šķiet, ka pārģērbšanās neko nedos. Varbūt izskata nomaiņa dos, bet arī nezinu. Ja viņi tiešām mūs jūt, tad nekas nepalīdzēs, tikai gudra rīcība," Flēra sprieda, kamēr viņi tuvojās Gabriela mājai.

"Es varu braukt," sarkanmate piedāvājās, "bet vispirms gribētu ieskriet iekšā paņemt pāris lietas. Un, ja tur ir Gabriels, tad pateikt viņam! Domāju, ka kavēties nav vērts. Ja tie tiešām bija viņi," šo vārdu Flēra īpaši uzsvēra, "tad jo ātrāk tiksim prom, jo labāk. Piedāvāju braukt uz pilsētas nomali!"tur vajadzētu būt kādai vietai, kur nav cilvēku apkārt. Ja tas nav par tālu?" viņa piemetināja Joela virzienā.

Flēra neredzēja iemeslu kavēties. Ja nevienam nav iebildumu, viņa gribēja papildināt somu ar to, kas priekš gājiena uz aptieku šķita lieks - pāris spridzināmām mantiņām.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 18.04.2013 21:00

Nekas jaunos serafus nekavēja nonākt pie Gabriela, un nu jau arī viņu pašu, mājvietas.

Te viss bija klusi un mierīgi. Jau pie mājas esošajā transporta līdzekļu stāvvietā varēja manīt, ka tur atrodas tikai viens pats vientuļš auto. Pēc tā jau droši vien varēja noprast, ka Gabriels un arī Meja vēl nav atgriezušies.
Ja nu par to vajadzēja pārliecināties pavisam droši, tad ieejot mājā, serafi to atrada tādā pašā stāvoklī, kā tad, kad pameta. Proti, tukšu. Ne Gabriela, ne Mejas šeit nebija.

Pārkāpjot pāri slieksnim, viņi uzreiz jau sajutās labāk. Jutās tā, it kā būtu vieglāk elpot, it kā te uzturēties un dzīvot būtu daudz patīkamāk, nekā ārpus šīs mājas sienām. Taču, šeit jau palikt nevarēja. Bija jādodas pildīt pienākumi.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 18.04.2013 21:23

Flēra nekavējās un devās uz istabu, kur atradās ieroči. Viņa bija dziedniece, ne karotāja, bet arī viņa varēja būt noderīga! Tā nospriedusi, Flēra ielika somā vairākus spridzekļus. Ja pat aizejot uz aptieku šādi aizdomīgi tipi uzrodas, tad nevarēja zināt, kad un vai viņi šeit vēl atgriezīsies. Pat ja šoreiz izdosies pameditēt un mierīgi atgriezties, Flēra negribēja riskēt un paņēma līdzi visu, kas viņai bija vajadzīgs.

"Ieteiktu būt gataviem uz jebko," viņa piebilda, pārlaižot skatu telpām un konstatējot, ka pagaidām viss te ir pa vecam. "Ko var zināt, ko vēl pa ceļam varam satikt! Kāds nemanīja, vai Meja paņēma telefonu?" viņa jautāja. Tas būtu ļoti noderīgi, ja varētu sazināties ar visiem, jo varbūt gaidīt nav laika. Vismaz Flērai šobrīd tā šķita.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 18.04.2013 21:40

- Es jau teicu, ka man ir vienlga kur. Karotāji, jūs noteiksiet, kur jums mani sargāt ir ērtāk, - Joels atteica.

Tā viņš arī domāja. Ne jau apsargājamais nosaka, kur būt, to nosaka tie, kam vajadzēs sargāt.
Tātad. Ja viņi zina, kā izskatās serafi, tad jānomaina izskats, un to Joels arī darīja, vispirms nomainot savu paša izskatu. Mati palika īsi, tumšāki, sejas forma pamainījās, acis kļuva pelēkas. Tad nāca pārģērbšanās, un beigās viņš http://dailyfashionandstyle.com/img/arts/2010/Feb/08/420/00020m_thumb.jpg. Līdzīgi, bet ne gluži.

Orākuls dzirdēja Flēras jautājumu, atgriežoties istabā un pārbāžot savas mantas jaunā apģērba kabatās. Izņemot balinošās pastilas - tās palika te.
- Nē, es nemanīju. Tiešām nezinu, vai viņai ir telefons. Jā, un kādi ir mūsu pašu numuri? Lai varam sazvanīt viens otru.
- Vai mums kādam nevajag sazvanīt Gabrielu un pateikt, ko novērojām?
Vispār jau, to vajadzētu darīt Ereijasam. Varbūt gan Joels atkal bija pārāk piesardzīgs...

Iesūtīja: washulis ; laiks: 18.04.2013 22:41

Ereijasa teorijas bija iespējamas, turklāt viņam par svešinieka uzvedību ir skaidrāks, jo redzēja to savām acīm. Ko Sariša par to varēja piebilst? Esot ārtelpās, Ardā knapi stundu, viņa neuzskatīja, ka spēs atšķitināt vietējo paradumus. Ja vien šis aizdomīgais svešinieks arī nav bijis nācējs no ādas citas pasaules. Tāds tādu pazīst? Ja jā, tad tikai vienpusēji. Bet parcik tas svešais visticamāk neredzēja mūs, kamēr bijām aptiekā, tad vai tik traki jāiespringst uz pārģērbšanos? Un seju pārmainīšana, tā jau parādītos kā lietota maģija. Tad tas drīzāk noderētu Ereijasam pašam, bet ja dosimies uz klusu nomali... Viņa nošūpoja galvu, teikto nepabeidzot, turpinājums tāpat bija gana skaidrs.

Nē, ja viņiem te draud nepatikšanas, tad citu zābaku apvilkšana tiešām var būt sīkums. Galvenais, lai Flēra spēj aizvadīt mašīnu līdz tai drošākai lokācijai, Sariša bija gatava pagaidīt pie transporta, kad Joels ar Flēru savāks, kas nu viņiem vajadzīgs. Būtu patiesi labi, ka arī Meja būtu te. Varbūt vajadzēja viņu atrunāt no došanās kaut kur vienai? Ja nu viņa patiesi nonākusi ķezā? Saiša apjauta, ka par šo sajustos visai vainīga, jo bija viena no pēdējām, kas pārmija ar biedreni kādus vārdus. Ja neskaita Gabrielu, protams.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 18.04.2013 23:16

Flēra piekrita Sarišai, ka šobrīd vienīgais, kura izskatu varētu būt nepieciešamība mainīt, ir Ereijass. Pie tam viņai nemaz tik ļoti nekārojās vairs nebūt sarkanmatei. Nospriedusi, ka šobrīd tas nav tik svarīgi, viņa iestūķēja somā lieku bikšu un krekla pāri, ko atrada daudz maz derīga izmēra Gabriela garderobē. Novērtējusi Joela izmaiņas ar šķelmīgu smaidu, Flēra uzbīdīja uz acīm saulesbrilles.

"Man ir padomā viena vieta, kur nevajadzētu būt citiem cilvēkiem," viņa teica. "Vismaz es tā ceru! Tur arī varētu atrast piemērotāko vietu sargāšanai!"

"Braucam, paskatīsimies! Ja kas, varam tur nepalikt, atgriezties un tad dot ziņu Gabrielam! Viņš taču teica, ka mums jābrīdina, ja kāds no mums krīt gūstā, nevis par katru sīkumu! Par Meju mēs pagaidām nezinam, bet nav jau pagājis necik daudz laiks. Ja līdz vakaram viņa neparādīsies, tad gan vajadzētu meklēt!" viņa piebilda, sakārtoja mugursomas plecu siksmu un bija gatava doties uz mašīnu.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 19.04.2013 08:42

Ja jau Flēra zina, kā vadīt auto, tad Ereijass nolēma kopā ar biedriem uzbraukt augšā dzīvoklī un vēlreiz ielūkoties ieroču krātuvē, nevis tagad kāpt mašīnā un sākt pētīt. Pētīs, kad Flēra brauks.

Tikt atpakaļ Gabriela mājoklī bija liels atvieglojums. Viņi taču bija bijuši prom tikai uz brītiņu, un jau tas bija jūtams. Ereijass nopūtās un gāja pakaļ Flērai, kura, izrādās, arī bija nodomājusi parevidēt ieroču noliktavu. Noskatījies, kā meitene paņem spridzekļus, pats viņš paņēma tikai vēl vienu pistoli, kuru noslēpa apģērbā.

Lielajā istabā, kad visi sanāca kopā, Ereijass ieraudzīja, kā mainījies Joela izskats. - Liekas, man arī būtu kaut kas jāpamaina? - Nekādas pārģērbšanās gan viņš nerīkoja. Mirklis, un Ereijasa baltie mati - pats uzkrītošākais viņa izskatā - kļuva melni. - Esmu gatavs doties. - Puisis pasniedza mašīnas atslēgu Flērai.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 19.04.2013 11:36

Flēra pateicās nu jau melnmatainajam Ereijasam un paņēma atslēgas. Kad visi bija gatavi, viņa aicināja doties lejā. Nobraucot līdz autostāvvietai, Flēra devās pie mašīnas, atslēdza to ar tālvadību un iekāpa vietā, kur parasti sēdēja vadītājs. Savu somu viņa palūdza paturēt blakussēdētājam, tikai piebilda apieties uzmanīgi saprotamu iemeslu dēļ.

"Es zinu vienu vietu mazliet ārpus pilsētas robežām, kur ir kaut kādas pamestas būves," viņa paskaidroja un iedrošinoši pasmaidīja. "Tur nevajadzētu nevienam blandīties! Pat ja attīrītāji zina, ka esam ieradušies, cerams, ka viņi nerēķinās, ka mēs tik ātri varētu pārvietoties uz pavisam citu vietu!" viņa runāja tik vieglā tonī, it kā spēles ar ienaidnieku sagādātu gandrīz vai prieku. Tomēr aiz saulesbrillēm paslēptās acis uzmanīgi sekoja līdzi, vai ar pārējiem biedriem viss ir kārtībā, ir vieta mašīnā un nav noticis kaut kas nelāgs nepatīkamās apkārtnes dēļ.

Flēra, protams, nebija vietējā, bet viņa bija jau paguvusi iepazīt šo to no šīs pasaules. Kāpēc lai neatvieglotu citiem pielāgošanos? Ar automašīnu Gabriels Flēru jau bija vizinājis. Pie tam šķita, ka parastam cilvēkam paredzētās iekārtas ir visai vienkārši darbināmas, tāpēc viņa jutās droši un pārliecināti. Iedarbinājusi automašīnu, Flēra nosauca vajadzīgo adresi.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 19.04.2013 12:00

Joels apsēdās priekšējā sēdeklī blakus Flērai un bija ar mieru pieskatīt viņas somu. Nez, ko viņa tur tādu iebāzusi? Orākuls nebija pamanījis dziednieces darbošanos ieroču istabā.

Nu gan te palika pārlieku tumšs, tāpēc lielās saulesbrilles uzceļoja uz pakauša.
- Labi, izmēģināsim tur, kur tu saki.
Viņam pārāk nepatika, ka tā ir tāda pamesta vieta. Tur gan, ja viņus pamanīs, būs aizdomīgs jebkurš, nemaz nevajag Attīrītājus.
- Ja tur nesanāks, tad ejam uz tām gaismas kabīnēm. Starp citu, kam tās vajag, kas ir tas GTO vai kā viņu? Es gan vairāk domāju, ka tur būs gaišs, man varētu būt vieglāk komcentrēties.

Kā tādā gaismas kabīnē izskatās, par to Joelam nebija ne jausmas. Viņš pats tur būs citiem redzams? Nebūs?

Iesūtīja: Romija ; laiks: 19.04.2013 12:19

"GTO nozīmē gaismas trūkumu organismā," Flēra bija pavisam aizmirsusi, ka citi vēl nezina, kas tas ir. "Viņi te ir visu tā piedraņķojuši un aizdūmojuši, ka saules vairs praktiski nav. Viss ir tik drūms, arī cilvēki paliek drūmi un pelēki," to sakot smaids uz Flēras lūpām nozuda un viņa noskurinājās. "Tad nu viņi ir uztaisījuši kaut kādas speciālas kabīnes, kur dabūt saules gaismu, savādāk pagalam ir," šeit viņa izteiksmīgi pārvilka ar īkšķi pār kaklu. "Pieņemu, ka ar maģiju to var izārstēt arī savādāk, bet šeit, Ardā, tas, protams, tā nenotiek!"

"Gaišs tur ir," to viņa bija redzējusi bildēs, "bet man liekas, ka maģijai tā vieta nav piemērota, jo tomēr apkārt ir citi cilvēki. Kaut gan es nezinu! Tāpat mums uz turieni sanāks aiziet kādā brīdī, ja drīz netiksim atpakaļ Astindelā. Nedomāju, ka tur ir tāpat kā Gabriela mājā, tur varētu būt tik pat neomulīgi, kā visur šeit."

Par spīti tam, ka arī Flērai nepatika šejienes drūmā vide, viņa runāja vieglā un iedrošinošā tonī. Lai arī apkārtne bija pārsteidzoša, tā nebija iedvesmojoša. Skatoties ārā pa logu, šur tur varēja manīt GTO veltītās reklāmas.

Tas, ka mašīna brauc pati, Flēru vairs nepārsteidza. Viņa vispār nevarēja iedomāties, kā var būt savādāk, nekad taču nebija braukts ar vadāmu mašīnu. Šeit varēja mierīgi sēdēt ērtajā sēdeklī un vērot apkārtni, sekot mašīnas ceļam un iejaukties tikai tad, ja bija tāda nepieciešamība.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 19.04.2013 14:15

Nu jau visi savācās gatavi braukt, Sariša iekārtojās aizmugurē, pētot, kā Flēra transportu iedarbina un nosauc viņu galapunktu. Jā, izskatās, ka pārējais jau notika automatizēti. Vienīgais priekšnoteikums mūsu galapunktam būtu tas, lai ir ērti pārlūkot apkārtni, kad Joels sāks savu procesu. Serafe piemetināja, kad Flēra paskaidroja, kas tad ir tā vieta, kur viņiem nevajadzētu saskarties ar netīšiem garāmgājējiem. Vēlams mazāk pieeju un apkārtceļu, ar pārējo jau tiksim galā. Domīgs skatiens Ereijasa virzienā, jo, kā nekā, viņš arī ir karotājs. Papildspēk Mejas izskatā būtu noderējuši, bet nekas, gan jau viņi iztiks.

Tā arī noskaidrojās, kas ir GTO. Godīgi, Sariša nejutās pārsteigta. Viņa vēl nekad nebija tik ļoti novērtējusi Saules nozīmi, kā tagad. Jā, kāda gaismas kabīne ar laiku varētu noderēt. Lai arī viņa daudz labprātāk dotu priekšroku īstajai gaismai.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 19.04.2013 15:13

Ereijass apsēdās blakus Sarišai. Aiz viņiem palika vēl viena brīva sēdekļu rinda.
Aha, tātad mašīnas vadīšana nozīmē to ieslēgt un nosaukt galapunktu. Pat īsti nebija, ko mācīties, ja nu vienīgi sakopot domas un pareizi izrunāt vārdus.

Mums jāvar sargāt, tātad - apkārtnes pārredzamība, un nedrīkstam visi atrasties uz vienas līnijas. - Ereijass papildināja Sarišas teikto. - Mūsu nav daudz, tātad būs jāturas diezgan tuvu kopā, jo nosargāt varēsim tikai nelielu teritoriju. Vispār - redzēsim uz vietas.

Iepriekš raizēties Ereijass nebija radis. Tiksim galapunktā, tur arī izdomāsim.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 19.04.2013 22:45

Gudrais auto paklausīja Flērai un devās uz nosaukto adresi, izvēloties visizdevīgāko maršrutu.
Tā kā viņu ceļa mērķis bija vieta ārpus pilsētas robežām, tad auto nedevās vis uz centru, bet meklēja vieglāko ceļu, kā no pilsētas centra aizkļūt prom. Tā serafi arī varēja pārliecināties, ka gluži pašā Stonas centrā, Gabriela mājvieta vis neatradās.
Nonākot uz ceļiem, kas veda prom no pilsētas, auto attīstīja visai nopietnu ātrumu, pasažariem brīžiem sagādājot karuseļvilcienīša cienigas sajūtas. Tomēr, eņģeļus tas pārāk neietekmēja. Galu galā, viņi bija raduši lidot un straujas augstumu maiņas bija pierasta lieta.

Varēja vērot aiz loga redzamās ainavas. Kuras gan kļuva drūmākas un drūmākas. Jo tālāk viņi devās no pilsētas centra, jo mazāk reklāmu bija uz ceļiem, jo mazāk gaismekļu, kas izgaismotu ceļu. Arvien retāk ceļa malā bija būves. Un tās arī izskatījās pēc visai drūmām ēnām. Kurš gan tādās vēlētos uzturēties...
Serafi nemanīja, ka viņiem kāds sekotu. Vismaz nekas aizdomīgs nebija manāms.
Laiks ritēja traucoties uz priekšu, līdz ceļa zīme vēstīja, ka viņi ir nokļuvuši aiz Stonas robežām.

Vēl tādu mirkli vajadzēja pavadīt braucot un tad acīmredzot auto bija sasniedzis gala mērķi. Vismaz tā, skanīgā sievietes balsī, paziņoja mašīnas kompjūters. Motors izslēdzās un tad nu atlika vien vērt vaļā durvis un lūkoties, kur viņi bija atkļuvuši.
Vieta bija ļoti nemīlīga. Pamales tumsa lietus mākoņu tumsā un kaut kur starp mākoņiem vēl ik pa brīdim uzplaiksnīja pa zibens strēlei.
Serafu priekšā slējās, kā jau Flēra bija teikusi, pamestas būves. Tā arī īsti nebija saprotams, kas šeit kādreiz bijis un kāpēc šis, kaut kas, ticis pamests aizmirstībā. Vieta jau nemaz nebija slikta. Netālu no Ardas galvaspilsētas. Vien kādu desmit minūšu brauciens. Tomēr, neviens šeit nebija centies kaut ko uzcelt, vai sakopt un apdzīvot jau esošās ēkas, kuras šobrīd jau bija tādas... pussabrukušas.

Teritorija nebija pārāk milzīga. Iespējams, ka serafiem to izdotos veiksmīgi apsargāt, taču tās ēkas nedaudz traucēja un nekad jau nevarēja zināt, kas tajās varēja slēpties un kurā brīdī izdomās serafus patraucēt.
Flēra atminējās vietu, kur Gabriels bija viņai mācījis apieties ar spridzekļiem. Te it kā nekas nebija mainījies. It kā...
Izņemot to vienu lietu, kas tūlīņ pat krita acīs sarkanmatei. Proti, te bija vieta, kur Gabriels bija meditējis, kamēr Flēra mācījās. Vietā, kur eņģelis bija sēdējis zemē, tagad atradās uzvilkts savāds, tumšs simbols. Serafiem pavisam noteikti tam negribējās tuvoties, jo tas likās kaut kas ļauns un nepatīkams.
Tomēr, simbols nebija svaigs tas ticis vilkts un dedzināts, nu jau kādu laiku atpakaļ. Lietus bija paspējis papostīt tumšās līnijas, kas vēl joprojām melnēja, iedegušas zemē.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 19.04.2013 23:07

Kad automašīna paziņoja, ka viņi ir nonākuši galā, Flēra atpazina pussabrukušās mājas.

"Šī ir tā vieta," viņa paziņoja un atvēra automašīnas durvis. Paņēmusi no Joela somu, viņa izkāpa ārā, bet palika turpat blakus. Nopētījusi apkārtni, Flēra konstatēja, ka te izskatās tieši tik pamesti, kā iepriekš.

"Kad mēs spridzinājām, tad neviens neuzradās un nekas nenotika," uzlikusi somu uz pleca, aizvērusi automašīnas durvis un apgājusi tai apkārt, Flēra skatījās uz tukšajiem caurumiem ēku kādreizējo logu un durvju vietās. Bez reklāmām un ielu apgaismojuma šī pasaule izskatījās pavisam nožēlojama.

Paejot nedaudz uz priekšu un apskatot vietu, kur viņa pati pirms kāda laiciņa bija darbojusies, Flēra pamanīja kaut ko, ko neatcerējās te esam - savādu simbolu. Un tas šķita ne tikai savāds, bet pat ļauns, tāpēc tuvoties tam nemaz negribējās. Un tomēr tas varēja nozīmēt kaut ko vai pat ļoti daudz ko.

"Kaut ko tādu es neatceros," visai apjukušā balsī Flēra norūca. Viņa stāvēja drošā attālumā no simbola, pieri savilktu grumbās, viena roka cieši ieķērusies mugursomas lencē, otra - sažmiegta dūrē. Bija nepatīkami atrasties pat tuvumā. Bet kāpēc tas simbols ir tieši tur? Un kāpēc tieši tāds - tik nepatīkams un ļauns?

Viņa pastāstīja citiem, ka tā ir vieta, kur bija meditējis Gabriels. "Varbūt šī nemaz nav tik pamesta vieta," viņa sprieda. Ja tas simbols nav uzradies pats un Gabriels to nav izveidojis, ko Flēra nemanīja toreiz, tad te kāds ir bijis. "Varbūt kāds no jums zina, ko tas nozīmē?" viņa vaicāja biedriem, jo pati zināja tikai to, ka tas nav nekas labs. Pakāpusies pāris soļus atpakaļ, serafe uzmanīgi nopētīja apkārtni, vai kaut kur nemanīs kādu kustību vai vēl kaut ko savādu.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 20.04.2013 16:36

Brauciens bija pat patīkams. Ātrums un spēks, un savādajā auto viņi bija aizsargāti no drūmajiem āra apstākļiem.

Drupas. Tumsa. Jā, diezin vai šeit kāds traucētu, bet reizē ar to radās nepatīkams jautājums - kāpēc šī vieta nav atjaunota?

Orākuls izkāpa uz sekoja Flērai. Soļi palēninājās, tad apstājās pavisam, kad serafs pamanīja tumšo simbolu.
- Tā ir dēmonu maģija, un man šķiet, tas ir vilkts, lai izsekotu Gabrielu.

Neko vairāk šobrīd nevarēja pateikt, un Joels nolēma riskēt. Viņš pagāja uz priekšu un pieskārās simbolam. Biedri varēja redzēt, kā puiša seja pārvēršas, kā kad viņš redzētu ko nelabu. Tas gan nevilkās ilgi. Joels atrāva roku un, smagi elsojot, nokrita uz ceļiem turpat blakus.
- Neskarieties man klāt! Un es nedrīkstu atgriezties mājās, - viņš izdvesa. Atved man viņu! - Nu, te, mājās. Es redzēju vīziju, kur četri vīrieši un sieviete gariem, blondiem matiem izsauc dēmona garu vai ko tādu, un pavēl - Atved man viņu! Tagad tā balss skan man galvā, kā dota man...

Viņš saņēmās un, lai gan bija redzami noguris, turpat blakus apsēdās meditācijas pozā, lai tomēr mēģinātu ko atrast.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 20.04.2013 17:00

No drūmas pilsētas viņi izbrauca drūmā priekšpilsētā, un tad jau ārpus Stonas. Meklētā vieta nemaz tik tuvu neatradās. Braucot Ereijass mēģināja prātā novērtēt, cik ilgs laiks paietu, ja nāktos ceļu notiek kājām. Tā nekas!

Mašīna apstājās, laipni paziņodama, ka galamērķis sasniegts. Ereijass izkāpa un nopētīja apkārtni. Iespējams, kādam no vietējiem varētu rasties nojausma, kas te ir bijis un kāpēc viss tagad ir sagruvis, bet serafa galvā tāda neradās. Un, patiesībā, - vai tas ir svarīgi? Šīs noteikti ir vientuļa un pamesta vieta, arī Flēras teiktais to apliecināja. No sargāšanas viedokļa pat diezgan laba.

Nepatīkamu pārsteigumu un nepatīkamas sajūtas sagādāja melnais simbols vietā, kur esot meditējis Gabriels. Visi tā kā saprātīgi turējās no tā patālāk, bet tad Joels devās uz priekšu un pieskārās melnajai zīmei. Nu, kur prāts? Ereijass paguva vien pastiept uz priekšu roku, kuru nācās nevarīgi nolaist un smagi nopūsties. Nu kā gan var nosargāt tādu, kas nesargājas pats?

Serafs nopūtās vēlreiz, kad Joels turpat blakus dēmonu zīmei apsēdās meditēt. Ko viņš tur sameditēs, vēl kādu balsi galvā, vai varbūt pat atsauks šurp Sīliju? Bet vairāk Ereijass savu attieksmi pret notiekošo neizrādīja, jo bija laiks darīt to, ko vajag - sargāt meditējošo Joelu. Ātri novērtējis situāciju, Ereijass pagājās nostāk un ieņēma pozīciju tā, lai labi varētu pārredzēt pēc iespējas lielāku apkārtnes daļu. Lai pirmais redzētu, ja kāds te nāk nelūgts, bet pašu uzreiz nevarētu pamanīt.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 20.04.2013 17:44

Vaimandieniņ! Flēra piesteidzās, nokrita uz ceļiem un knapi paguva atraut rokas. Viņa steidzās palīdzēt, kā to vienmēr bija darījusi, kad redzēja, ka kādam paliek slikti. Bet nedrīkst pieskarties? Tai jābūt spēcīgai maģijai! Ieplestām acīm Flēra vēroja Joelu. Ja viņam paliktu sliktāk, tad sarkanmatei būtu nospļauties par brīdinājumu. Tad viņa pat nedomātu, vai ir prātīgi izmantot maģiju šajā pasaulē. Bet izskatījās, ka tik slikti, lai uzreiz iejauktos, Joelam nebija.

"Tu domā, ka viņi tev pavēlēja atvest Gabrielu? Vai tad Sīlija pati nezina, kur viņš ir?" Flēra strīdējās pretī, bet ne Joelam - drīzāk simbolam un tā pavēlei. "Kāpēc lai viņi pavēlētu tev, viņi nemaz nezināja, ka tu te būsi. Vienīgā, kas šo vietu zināja un jūs te atveda, biju es! Kā es šitik dumji izdarījos?" meitene sev pārmeta. "Bet kā viņiem varēja ienākt prātā, ka es te atgriezīšos? Vai viņi mūs vēroja toreiz?" viņa atkal rūpīgi nopētīja apkārtni. "Vai arī es esmu tik paredzama?"

Joels pa to laiku bija sācis meditēt. Flēra zināja, ka tagad labāk nejaukties. Karotāja viņa nebija, bet sargāšanai lieks acu pāris noteikti noderēja. Pagājusi pāris soļus nost no Joela un pēc iespējas tālāk no simbola, Flēra ieklausījās apkārtnē. Viņa nekādu balsi nedzirdēja pie simbola, tātad tas laikam iedarbojas tikai tad, ja tam pieskatās. Vai arī, ja ir paredzēts vienai konkrētai būtnei. Pārbaudīt pieskaroties, protams, būtu dumjākais, ko tagad varētu izdarīt, jo nu jau diviem no grupas galvā skanēja balsis. Kas notiks, ja katru kāds vadātājs sāks vilkt uz savu pusi? Grupiņa izjuktu? Uzdevums izgāztos? Sīlija uzvarētu? Gabriels būtu vīlies? Gabriels... Tās nebija priecīgas domas. Arī apkārtne ar savu vēsumu un drūmumu līda aiz mēteļa apkakles. Flēra saņēmās, un pavisam klusiņām sāka dungot kādu Astindelas melodiju par cerībām un nepadošanos.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 20.04.2013 18:26

Joels vēl nebija paspējis ieslīgt dziļā meditācijā, tā, lai neko sev apkārt nemanītu. Viņš sadzirdēja Flēras vārdus.

- Nē, - serafs noliedzoši pakratīja galvu, paveroties Flērai acīs, - nē, es domāju, tas bija domāts jebkuram no mums, jebkuram, kas pieskartos simbolam. Tas nostrādāja, un... tikai nevajag pārbaudīt! - domāju, nākošajam, kas pieskartos, nekas vairāk neatgadīsies. Izsauktā būtne bija viena. Varbūt man var pieskarties... bet atgriezties mājās es nedrīkstu. Saproti, mēs katrs, kam ir atļauja tur iet, varam atvest sev kādu līdzi. Es baidos, ka, kā lai saka, es vairs neesmu viens, un tas ko atvedīšu līdzi noteikti tur nedrīkst nonākt. Tu noteikti ne pie kā neesi vainīga, nevaino sevi.
Viņš nopūtās, tad pasmaidīja.
- Es mēģināšu atrast vismaz kādu no amuletiem.

Orākuls apņēmīgi iztaisnoja muguru, salika rokas un iegrima meditācijā.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 21.04.2013 12:27

Ne... Viss, ko Sariša paspēja, kamēr Ereijass pat neiespēja aizsniegties līdz Joelam, situācijai topot jau nokavētai. Un tad jau Joels novēlās zemē, tad jau paziņoja, lai viņu neaiztiekot. Jā, patiešām! Kāpēc ne?! Aiztikt pirmo tumšo simbolu, kas pagadās! Serafe sāka nikni un aizkaitināti šņākt, paspērusi dažus soļus nostāk un saķerot plaukstās savus matus. Jo ellē ratā Joels domāja? Ja nu simbols tiešām nosūtījis zīmi kādam citam? Kāpēc vienkārši nedoties uz pirmo Attīrītāju bāzi uzreiz? Lekt Sīlijai sejā. Nu jau sūdzēšanās bija teju nesaklausāma, tik pašas Sarišas ausij, bet viņas attieksme bija visnotaļ skaidra.

Šis bija lieks risks. Vai kaut kādas, neko nepaskaidrojošas vīzijas vērts? Nē, lai ko Joels centās paskaidrot, kamēr Flēra bēra kaudzi ar retoriskiem un viņiem neatbildamiem jautājumiem, Ereijass vismaz bija gana gudrs, lai sāktu pētīt apkārtni. Šajos apstākļos gan būtu labāk nepalikt šeit... Viņa vēl iesāka, bet vai gan Joels grasītos klausīt. Nē, protams, ka nē, jau ķeroties klāt meditācijai. Vienkārši spīdoši. Dēmonu maģijas, no tām Sariša neko nesaprata un kas nav saprotams, tas, skaidra lieta, ir biedējošs. Nākošreiz būs tas orākuls jāvelk aiz matiem, lai neiet laizīt svešas sēnes mežā, jo tās izskatījušās interesantas viņa acij, pat ja uz tām ir uzvilkti draudīgi simboli!

Neko vairs mainīt, ja būs iespēja, viņa Joelu nobārs vēlāk, bet tagad viņa ieņēma pretējo pozīciju Ereijasam, pārlūkojot pretējo pusi, sataustot Gabriela iedoto blāsteri. Tagad bez liekiem trokšņiem, lai dzirdam kāda tuvošanos. Viņa vēl nobilda Flēras virzienā. Ar jautājumiem par vīzijām viņi varēs nodarboties vēlāk.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 21.04.2013 12:55

Saņēmusi Sarišas piezīmi, Flēra apklusa. Nebija gluži pirmā reize, kad kāds pārprata, ka viņa gribēja tikai kā labāk. Laikam jau tāda Sariša bija - asa un neiecietīga. Šī gan nebija ne īstā vieta, ne laiks, lai pret to iebilstu. Notikumi nebija nekādi pozitīvie, panākumi vēl jo mazāk, un apkārtne tā vien spieda pie zemes gan fiziski, gan emocionāli.

Flēra nezināja, cik ilgi Joels meditēs. Nostājusies vietā, no kurienes varēja pārredzēt mazliet vairāk pamestās teritorijas, un kādu laiku vienkārši pētījusi apkārtni no savas vietas, viņa nolēma apvienot lietderīgo ar... lietderīgo. Klusiņām noņēmusi mugursomu no pleca, Flēra atreiferēja kabatu, kurā bija ielikusi planšeti, pie reizes pašķielējot, vai Sariša nesāks šņākt par rāvējslēdzēja radīto troksni. Vēlreiz pārlaidusi skatu apkārtnei, Flēra uz mirkli pievērsa skatienu planšetei un ierakstīja meklētājā "maģiskie simboli". Tad atkal pievērsās apkārtnes vērošanai. Viņa sprieda, ka tā vērojot apkārtni un uz brīdi palasot spēs nošaut divus zaķus uzreiz.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 22.04.2013 10:48

Tumšais simbols turpat melnēja zemē, blakus Joelam, sagādādams ne tās patīkamākās emocijas eņģeļiem. Bet tas arī bija viss, ka viņiem šeit traucēja sēdēt, vai stāvēt un nodarboties ar to, ar ko nu viņi tur nodarbojās.

Joels varēja netraucēti meditēt. Apkārtnē nekas nemainījās. Serafi nemanīja kāda tuvošanos. Šī vieta bija un palika tieši tik pamesta, kāda tā izskatījās. Tumši, nemīlīgi auksti un neomulīgi. Droši, ka tumšais simbols visas šī emocijas tikai vēl pastiprināja.

Lietus lāses pakšķēja pret zemi un citām virsmām. Zibens uzliesmojumi, līdz ar pērkona dārdu pavadījumu liecināja, ka negaiss nemaz nedomā atkāpties un diez vai tuvākajā laikā sagaidāms patīkamāks laiks.

Flēras meklējumiem informācijas dzīlēs, nebija nekādu īpašo panākumu. Lai gan... nevarēja teikt, ka panākumu nebija vispār. Proti, viņa uzzināja, ka "Maģiskie simboli" ir kāda grāmata, kura Ardā pirms pāris gadiem bijusi ļoti populāra, taču tās autors, kā "Attīrītāji" to atklājuši, bijis ķecerīgs un noziedzīgs elements, vārdā Maikls Mārvins no vajātās un maģiju praktizējošās sektas "Oreols". Autors, protams, ticis arestēts un par viņa tālāko likteni nekas vairs nav zināms. Grāmata no tirgošanas izņemta.
Nekādu citu informāciju, sarkanmatei atrast neizdodas. Tā vien liekas, ka jebkura, legāli pieejamā, informācija, šajā pasaulē, tā vien kliedza sejā: Ardā maģija neeksistē! Pat neskatoties uz to, ka šeit atradās viņi paši un te, zemē melnēja, tas pavisam nelāgais demonu simbols.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 22.04.2013 12:12

Joels sēdēja, kļūstot aizvien bālāks un bālāks, bet to varētu pamanīt tikai tad, ja te būtu pietiekoši gaismas.
Beidzot, pēc krietnas pusstundas, kad viņš vairs nespēja izturēt, orākuls atvēra acis. Samirkšķināja. Lai cik šeit tumšs, pēc meditēšanas pat šī vieta šķita pārāk apgaismota.
Lai pateicība Gabrielam!

Viņš piecēlās un viegli sagrīļojās, nespēks bija liels, tomēr ne gluži tā, ka jākrīt zemē.
- Es centos, Gabriels palīdzēja, bet netiku ārā no šīs vietas. Varbūt te ir noticis kas ļoti ļauns, varbūt tieši kaut kur te ir viena no slēptuvēm, varbūt kas cits, nezinu.
Eņģelis jutās vainīgs pārējo priekšā.

Viņš arī nebija apdomājis, vai pareizi sapratis redzēto vīziju. Tur taču būrās! Ne tikai sieviete gaišajiem matiem, bet vēl četri vīrieši. Un kas īsti ir viņš vai viņa, ko lika atrast?
Vajag apdomāt, bet tā īsti vairāk nav spēka.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 22.04.2013 13:15

Redzot, ka Joels knapi spēj piecelties, Flēra piesteidzās un apķēra viņu ap vidu, ļaujot serafam atbalstīties uz sevis.

"Kā tev ir?" viņa norūpējusies vaicāja un pielika plaukstas virspusi Joelam pie pieres. No vietējām zālēm nekas pret šādu spēku izsīkumu nelīdzēja. Ar maģiju, protams, varētu palīdzēt. Vai ar pareizo tēju un labu miegu drošā vietā. "Vai braucam mājās?" viņa jautāja, bet tad atcerējās, ko Joels bija teicis. "Tu tiešām nevari atgriezties? Tad mums jāatrod kāda vieta, kur palikt!" Amuleta meklēšana Flēru šobrīd uztrauca vismazāk.

Ja šīs pusstundas laikā neviens parasts traucēklis nebija uzradies, tad varbūt pat parasta pārmeklēšana neko nedotu. Sadalīties un atstāt dažus šeit arī nešķita gudri.

"Šī noteikti nav parasta vieta," Flēra sprieda. "Ja jau te ir tāds simbols pasaulē, kas tik klaji noliedz maģiju! Es pa šo laiku arī šo to pameklēju. Pirms kāda laika ir bijusi gan kāda grāmata, gan sekta, kas nodarbojas ar maģiju un simboliem, pie tam visai populāra. Un tie nebija Attīrītāji, tā kā ne viss varbūt ir pierakstāms viņiem. Bet tā balss... nu jā, šis gan varētu būt Sīlijas darbs." viņa vēlreiz paskatījās uz simbolu, kas tur tā vienkārši bija. Varbūt šajā pamestajā vietā bija vēl tik daudz kas, ko ar aci nesaskatīt. Flēras meditēšanas spējas ne tuvu nebija tādas, kā orākuliem. Maģiju viņa juta, bet tomēr šādu meklēšanu bija jāuztic Joelam. Bet arī Gabriels bija meditējis tieši šeit...

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 22.04.2013 13:34

Joels, pilnīgi piemirsis savu iepriekš teikto par pieskaršanos, pateicīgi atbalstījās pret Flēru.

- Ir jau labāk, tikai esmu pamatīgi noguris. Nezinu par atgriešanos, patiešām nezinu. Es baidos, vai tā izsauktā būtne nav manī, saproti? Vai vēl kā tā. Es tik ļoti maz zinu par dēmonu maģijām un simboliem, nevaru novērtēt. Varbūt es vīziju arī sapratu pilnīgi nepareizi.
Šeit ir bijuši kādi, kas nodarbojās ar simbolu maģiju? Ziņkāre pamodās atkal, un Joels redzami atdzīvojās.

- Kā domā, viņi joprojām eksistē? Vai arī vismaz kāda no tām grāmatām ir atrodama? Tā nemēdz būt, ka var iznīcināt pilnīgi visu.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 22.04.2013 20:37

"Ejam vismaz mašīnā pasēdēt!" Flēra virzīja Joelu un uzmeta skatu arī citiem. Ja viņi uzreiz nekur nedevās, tad tik pat labi varēja pasēdēt ne pārāk tālu esošajā mašīnā, kā tepat uz drupām vai zemes. "Ja kas, tad varam uzreiz braukt prom!"

"Kamēr tu meditēji, es mazliet pameklēju informāciju! Tajā mazajā planšetē ir vesela bibliotēka un visādi jaunumi!" meitene sajūsminājās, bet tad atgriezās pie lietas. Viņa izstāstīja par "Maģisko simbolu" grāmatu un "Oreolu".

"Izskatās, ka tādu lietu Attīrītāji ātri izskauduši! Droši vien kaut kur vēl ir kāda grāmata un sektas biedri, bet viņu meklēšana var iznākt tik pat aizdomīga kā mēģinājumi iefiltrēties Attīrītājos. Gan jau bibliotēkās un grāmatu veikalos... ja viņiem tādi vispār ir..." Flēra pēkšņi aizdomājās. Ja visa informācija bija mazajās planšetēs, varbūt tādas grāmatas pašas par sevi ir aizdomīgas. Nolēmusi par to padomāt un pameklēt vēlāk, viņa turpināja: "Hmm... vienkārši aiziet un paprasīt nebūtu gluži prātīgi. Tie attīrītāji viņiem kā kārtības sargi te - uzzinās par kādu, kas interesēja par maģijām, ne tikai visādus motociklistus un simbolus mums uzssūtīs, bet vienkārši aizvedīs un notiesās! Mums vajag izdomāt kaut ko citu! Tev noteikti vajag atpūsties. Varbūt būtu prātīgi piezvanīt Gabrielam, izstāstīt, kas notika, un pajautāt, vai vari braukt mājās?" meitene prātoja, bet tad atcerējās, ko Joels pēc meditācijas bija teicis. "Ā, ja Gabriels tev palīdzēja, tad jau viņš droši vien zina, kas noticis, vai ne?"

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 22.04.2013 21:08

Joels piekrītoši pamāja un sāka virzīties uz mašīnas pusi.
Viņš apsēdās savā iepriekšējā vietā un atviegloti atbalstīja galvu pret atzveltni, aizverot acis.
- Es nezinu. Gabriels mani sargā, paņemot manas maģijas kā savas, jā, un tā balss man galvā ir apklususi. Bet es nezinu, vai viņš zina visu, kas te notika.

Tagad, ērtā vietā nogurums atgriezās, un orākuls nejuta īpašu vēlēšanos zvanīt.
- Varbūt piezvani gan, jā, pēc tam iedod man telefonu, es pastāstīšu kā man veicās ar meditēšanu.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 22.04.2013 21:38

Ereijass neko aizdomīgu nemanīja, un, vispār, labi, ka tā. Viņš pat nebija paguvis nogurt, atšķirībā no Joela, kurš manāmi sagrīļojās, ceļoties kājās. Vai orākuls kaut ko būs atradis?

Pirgājis pie Joela un Flēras, Ereijass saprata, ka meditācija nav devusi rezultātus. Vismaz ne tiešus rezultātus. Iespējams, kaut kas bija uzzināts, bet par to būs jāpadomā. Re, bet Flērai izdevies atrast ziņas par "Oreolu" un grāmatu. Tātad Ardā tomēr kāds vai kādi spēj izmantot maģiju?

Kāpjam mašīnā, lai varam nekavējoties doties prom. Un, patiesībā, man liekas, ka mums vajadzētu doties prom. Nu, kaut vai pariņķot pa pilsētu, ja sarunai nepietiek ar laiku, kas tieši nepieciešams mājās tikšanai. - Tāds bija Ereijasa ieteikums.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 22.04.2013 22:39

Pavadījusi Joelu līdz mašīnai, arī Flēra iekāpa un apsēdās savā iepriekšējā vietā. Ja bija tā, kā orākuls teica, tad droši vien visgudrāk būtu Gabrielam piezvanīt. Kaut vai tik daudz, lai noskaidrotu, vai viņi drīkst droši atgriezties mājās. Kaut mazliet Joels var atpūsties arī mašīnā, vai vismaz censties nedarīt neko citu nogurdinošu. Ērta gan tāda mašīna!

Tā kā apkārtne neko draudīgu tūlīt un uzreiz nesolīja, tad Flēra mašīnu vēl neiedarbināja. Izķeksējusi no mugursomas telefonu, Flēra sameklēja kontaktos pirmo ierakstu. Lai arī darboties ar telefonu bija tik pat vienkārši, kā ar planšeti, tomēr tieši zvanījusi Flēra nekad nebija, tāpēc uztraucās. Viņa nospieda zaļo klausules ikonu, pielika aparātu pie auss un gaidīja, iekodusi apakšlūpā.

Pēc neilga brīža satrauktā balsī Flēra nobēra visu sakāmo: "Te runā Flēra! Mēs bijām uz drupām, kur iepriekš spridzinājām, un atradām kaut kādu simbolu. Joels teica, ka tur kaut kāda balss prasa atvest tevi... jūs! Viņš meditēja, bet nekas prātīgs neizdevās. Un tagad mēs nezinam, vai varam droši atgriezties mājās, jo Joels domā, ka var atvest balsi līdzi. Par meditēšanu viņš pats varot pastāstīt!" Tad nedaudz klusuma. "Jā, labi," bet saruna jau bija beigusies. Noņēmusi telefonu no auss un apskatījusies ekrānā, kur rādījās "saruna izbeigta" simbols, Flēra ielika to atpakaļ somā.

"Mēs varot braukt mājās," viņa atviegloti pasmaidīja. "Par tevi viņš zinot," viņa piebilda Joelam. Pārliecinājusies, ka visi ir iekāpuši māšinā, Flēra to iedarbināja un nosauca Gabriela mājas adresi. Saruna bija viņu nomierinājusi, un bija arī patīkami doties prom no simbola. Tagad viss būs labi... cerams! Flēras seja atkal izskatījās mierīga un pat apmierināta. Ceļš bija jau redzēts un tik pat drūms. Flēra izklaidīgi vēroja apkārtni, līdz viņi nonāca līdz Gabriela mājai.

Izslēgusi mašīnu, Flēra izkāpa un aizgāja palīdzēt Joelam, ja viņam būtu tāda nepieciešamība. Īpaši uzkavēties ārā nebija nekādas vēlmes, tāpēc viņa virzīja visus iekšā.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 22.04.2013 23:48

~ * ~ * ~ * ~ Mejai ~ * ~ * ~ * ~

Puiša roka pasniedzās pēc ūdens glāzes un viņš to pavilka tuvāk savā priekšā. Skatiens pavadīja Meju un vēl joprojām asinīm nosmērētajās lūpās parādījās viegls smaids. - Jā, es arī. Un paldies. - Alekss noteica un pieķēries ūdens glāzei, to iztukšojā vienā rāvienā.
Jautājumi?
Viņa rokas aptvēra glāzi, kamēr skatiens vērās tukšajā traukā un puisis vienkārši klusēja. Līdz beigās noraidoši pakratīja galvu un paraustīja plecus. - Nē... - skatiens uz mirkli atgriezās pie meitenes.
Ko gan viņa sagaidīja? Kad viņš jautās, kā pēkšņi tapis vesels? Kā viņai tas izdevies? Vai kāpēc viņai piemīt spējas burties?
- Ja tavu noslēpumu nasta tevi nomāc, tu drīksti man tos atklāt. - Alekss noteica un viņa lūpās iezagās koķets smaids.

Viņš piecēlās un aizgājis līdz izlietnei, nolika glāzi malā. Atgriezis ūdens krānu, puisis nomazgāja rokas un seju. Atglaudis tumšos matus, sekodams Mejas piemēram, viņš arī novilka ādas jaku un nometa to virs meitenes mēteļa. Viņa drēbes gan avārijā bija cietušas un klātas asins pleķiem. Tomēr, zem saplēstā apģērba, visas brūces bija pazudušas. Alekss atkal varēja brīvi ievilkt elpu un plaušās nedūrās lauztās ribas un sazin kas vēl.
Ielējis glāzē vēl ūdeni, viņš atspiedās pret galda malu un puiša skatiens pētoši slīdēja pār telpām, kur viņš bija nonācis.
- Es domāju, ka jautājumi varētu būt tev, Meja. - skatienam beidzot klejot pa telpu, viņš palūkojās uz meiteni.


~ * ~ * ~ * ~ Pārējiem ~ * ~ * ~ * ~

Telefonsakari jau laikam strādāja nevainojami. Flērai bija izdevies sazvanīt Gabrielu un viņiem bija atļauja doties atpakaļ mājās. Apkārtnē arī nekādas pārmaiņas nebija novērojamas. Mašīna paklausīja meitenes nosaukto gala mērķi un tikpat mierīgi, kā bija atvizinājusi serafus līdz šai vietai, tāpat arī aizvizināja visus atpakaļ. Tāpat, kā iepriekš, mašīnai neviens nesekoja. Neviens viņus it kā nenovēroja. Nekas aizdomīgs nebija manāms.

Nonākot pie mājām, transporta stāvlaukumā varēja redzēt vienu no motocikliem. Tas gan likās tāds nedaudz sadauzīts un vietām uz tā melnēja gan dubļi, gan tumši sarkani pleķi, kas ļoti atgādināja asinis. Jā, patiešām. Tās bija arī pilējušas zemē. No braucamrīka, līdz pat durvīm vietām zemē bija novērojami sarkanie pilieniņi. Tāpat tie turpinājās arī lifta telpā, kur kāds bija spiedis stāvu pogas ar asiņaini, dubļainām rokām.

Nonākot virtuvē, atklājās, ka tur atrodas Meja un līdz ar melnmati, kāds jauns puisis. Aptuveni viņu pašu vecuma. Un, vai tu rekā! Ereijass viņu pavisam noteikti atpazina, pat neskatoties uz to, ka šobrīd jaunekļa apģērbs bija saplēsts un asiņains. Tas bija tas pats puisis, kurš bija nopētījis serafu pie aptiekas un tik pārgalvīgi meties braukt atpakaļ tajā pašā virzienā, no kura bija ieradies.
Mejai likās, ka tā īsti nekas nekaiš. Viņa tik vien bija nosmērējusies ar dubļiem un laikam jau puiša asinīm. Jo viņš acīmredzami bija bijis cietušasi. Jādomā, ka bijis, jo šobrīd kā likās, viss kas palicis pāri no viņa ievainojumiem, bija saplēstais un nosmērētais apģērbs.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 23.04.2013 00:11

Motocikls bija laba zīme, bet, pag... sadauzīts? Asinis? Asinis! Tātad kāds bija ievainots! Meja? Gabriels?

Cik ātri varēdama, Flēra metās uz liftu. Tur vēl asinis! Tam bija jābūt visai nopietnam ievainojumam! Tik vieglprātīgi palaist Meju vienkārši vizināties! Bet ja nu tas bija Gabriels, kam vajadzēja palīdzību! Flēra klusībā sev pārmeta un uztraucās, mīņājoties liftā un gaidot, kad tas sasniegs pareizo stāvu.

"Meja? Gabriel?" Flēra bezmaz atstūma lifta durvis vaļā un iemetās Gabriela virtuvē. Tur pretī vērās svešs, līdz šim neredzēts vīriešu kārtas personāžs. Gabriels nomainījis izskatu? Tiešām? Nē! Flēra bija palikusi stāvam kā iemiera un varbūt pat pārāk nepieklājīgi blenzdama uz svešinieku. Ja kāds ieklausītos, varbūt pat dzirdētu viņas apmulsušo zobratu šņirkstēšanu, cenšoties saprast, kas īsti ir šis ieraudzītais viesis. Tas nebija gluži tas, ko viņa bija gaidījusi, lai gan varbūt bija labāk, kā ieraudzīt ievainotu Meju.

Ieplestās, tumši brūnās acis ar jautājuma izteiksmi pārvirzījās pie Mejas. "Ar tevi viss kārtībā?" sarkanmate jautāja, lai arī viņas skatiens un izteiksme liecināja, ka tik pat svarīgs ir cits jautājums - kas ir šis viesis?

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 23.04.2013 08:35

Joels pacēla galvu, lai mazliet saspringti klausītos un pavērotu, ko dara Flēra un kā veicās sarunās.
Izdzirdis, ka Gabriels visu zina un viņi drīkst doties mājās, serafs atviegloti atlaidās sēdeklī un aizvēra acis.
Tā viņš arī aizbrauca līdz augstceltnei, neskatoties apkārt, tikai jūtot. Ar to pašlaik pilnīgi pietika, un vēl pāri palika.

Mašīna ieripoja garāžā un apstājās. Un tad sākās satraukumi. Serafs atvēra acis un paskatījās apkārt. Motocikls sadauzīts, asinis... asiņu taciņa uz durvju pusi. Meja?
Paša problēmas aizslīdēja kaut kur nostāk, tikai īsti nebija spēka skriet, kā to izdarīja Flēra. Orākuls virzījās lēnāk un apdomīgāk.

Virtuvē atradās svešs puisis. Joels mazliet tramīgi pameta skatienu apkārt. Meja arī ir, bet izskatās, ka ne vienam, ne otram īpaša palīdzība nav vajadzīga. Uff...

Joels atspiedās pret stenderi un uzbīdīja brilles uz pieres, lai labāk varēt saskatīt.
- Labdien, - serafam bija mierīga un laipna balss, kas nedaudz kontrastēja ar pašreizējo vēsā čaļa izskatu, toties vairāk atbilda nogurušajam izskatam. - Mani sauc Joels.
Skatiens pievērsās te Mejai, te vēl nepazīstamajam.
- Ko jūs te esat sastrādājuši? Kas vispār ir noticis? Meja, tu viņu gandrīz nobrauci, vai kā? Nu gan tev ir veidi, kā ar kādu iepazīties!

Iesūtīja: washulis ; laiks: 23.04.2013 11:16

To grāmatu varētu censties uzmeklēt kādā antikvariātā, ja te tādi ir. Tur mēdz parādīties visādi brīnumi. Sariša nokomentēja, viņiem dodoties atpakaļ uz transportu. Ja vien, protams, mums šo grāmatu maz vajag. Liekas klapata, ja par simbolu varētu apvaicāties arī Gabrielam, viņš varētu zināt. Un kā reiz dodoties atpakaļ, viņi to varēs izdarīt, ne tā? Jo ceļā nekas negadījās, jo Flēra jau sasvanījās un viss bija šķietami nokārtots, pat ja viņi beigās savu mērķi nesasniedza. Jāmēģina būs vēlreiz, iespējams citā vietā, kur nav tumšu simbolu, ko aiztikt.

Bet sarežģītākais tikai nāca, vai ne? Ierodoties un redzot sagandēto motociklu, dubļus, asinis. Piesardzības labad Sariša izvilka blāsteri, kad viņu kompānija ar liftu devās augšup, bet arī nonākot virtuvē, nebija skaidrs, cik piesardzībai ir liela nozīme, ja jau lielo asiņu vaininieks bez maz vai tējoja kopā ar Meju. Viņai nu gan bijuši piedzīvojumi. Tiesa, Sariša ieroci joprojām turēja pa rokai, aizdomīgi pētot svešo puisi. Iesaku nesteigties ar priekšlaicīgiem minējumiem. Serafe paziņoja Joela virzienā, joprojām turot nedaudz ļaunu prātu par viņa bezrūpību ar tumšo simbolu. Viņi noteikti nav te, lai aizvadītu savu pirmo randiņu.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 23.04.2013 12:19

Stāvvieta pie mājas šoreiz nebija tukša, tajā atradās viens no motocikliem. Arī Ereijass ievēroja braucamrīka ieņurcīto izskatu un pleķus. Vai Meja cietusi avārijā? Tā bija pirmā doma, bet tad radās cita - ko Meja ir notriekusi? Protams, to arī var saukt par avāriju.

Arī lifts bija noķēpāts ar asinīm un dubļiem, tāpat īsais gaitenis līdz Gabriela dzīvokļa durvīm. Ereijass no asinīm nebaidījās, toties noskaidrot, kas īsti noticis, viņš gribēja gan. Pēc iespējas ātrāk. To, ka varētu būt cietis Gabriels, puisis neiedomājās. Nupat taču ar Gabrielu sazvanījās Flēra. Tad kas viņus gaidīja priekšā dzīvoklī?

Flēra aizskrēja pirmā, un drīz jau bija skaidrs, ka noslēpuma atrisinājums atrodas virtuvē. Ereijass tur ielūkojās pēdējais, un uzreiz pazina šīrīta dīvaino motociklistu. Vai Mejas atvestais viesis pazina Ereijasu, to serafs netaisījās noskaidrot. Divos soļos viņš bija jau nostājies starp Joelu un svešo puisi, aizsegdams orākulu.

Par nokļūšanu šeit parunāsim vēlāk. - Uzrunājot svešinieku, Ereijasa balss nebija draudīga, tā bija nopietna. - Kas tā bija par izrādīšanos šorīt pie aptiekas? - Ieroci serafs neizvilka.

Ar šo jautājumu visiem tā kā būtu jābūt skaidram, par ko Ereijass runā. Izņemot, protams, Meju!

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 23.04.2013 12:21

Tumšās Mejas acis pētīja puisi. Īsti daudz komunicējusi Meja nebija ar cilvēkiem, bet nu tomēr. Alekss šķita cilvēks, kuram varētu uzticēties, vai arī tas bija maldīgs eņģeļa pieņēmums?
Un viņam patiešām nebija jautājumu? Tas lika aizdomāties par to, kas viņš ir, ja nu viņš ir Sīlijas spiegs? Ja nu viņa ir kļūdījusies vedot svešinieku šurp, vienīgajā vietā, kur bez maz vai šajā pasaulē serafi varēja uzturēties? Un tā sasodītā dēmoniskā balss, joprojām vilināja prom. Pie velna to, pie velna Sīliju. Pēkšņi Meja jutās tā it kā zaudētu pacietību un varētu sviest kādu vāzi pret sienu, bet tumšmate turpināja stāvēt tik pat mierīgi uz vietas it kā domās valdītu miers nevis liela mēroga katastrofa.
- Mani nekas nenomāc. - Tie gan bija meli, bet tas jau svešiniekam nebija jāzina. - Es tikai domāju, ko ar tevi iesākt, jo es īsti nedrīkstēju tev palīdzēt. - Tā bija maģija. Pēc tās taču Attīrītāji varēja viņus izsekot, bet cerams, ka ne šeit.

Skatiens lūkojās uz puisi, kamēr viņš sakopās.
Un tomēr... Mejai bija jautājumi, daudz jautājumi.
- Kas tu esi un kāpēc tu nebrīnies, ka es varēju tev palī... - Meja apklusa sadzirdot, ka pārējie ir atgriezušies un acīmredzot redzējuši cietušo motociklu un tagad satraukušies. Lieliski!

- Ar mani viss ir kārtībā, tikai esmu nedaudz nogurusi. - Dziedējošā maģija, kuru meitene bija būrusi, lai palīdzētu šim svešiniekam bija laupījusi spēkus. Gribējās vienkārši kaut kur nokrist un pāris stundas pagulēt.

- Joel, neesi jau tik riebīgs, es nevienu nenotriecu, mani mēģināja notriekt. - Tumšmate viegli paraustīja plecus un viņas skatiens atgriezās pie puiša.
- Man laikam šo to vajadzēs paskaidrot. - Meja nopūtās. - Es izdziedēju Aleksi, es nezinu, vai tas bija prātīgi. Bet es nevarēju atstāt viņu mirstam vienu pašu uz ielas. - Jā, serafe jau gatavojās visiem pārmetošajiem skatieniem. Bet tomēr... vēl joprojām bija jautājums, ko gan iesākt ar to puisi?

Tikai skatiens pievērsās Ereijasam.
- Kāda aptieka? - Kas viņiem tur bija atgadījies? Vajadzības gadījumā serafe spēja arī izvilkt dunčus un uzsākt cīnīties, cik nu bija spējīga šajā stāvoklī. Tikai iespējams, nevajadzēja sākt uzreiz kauties.
Viņa palūkojās uz Aleksi. - Es laikam esmu pārsteigusies ar secinājumiem... - Te laikam nevienam nedrīkstēja uzticēties.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 23.04.2013 12:36

"Tevi mēģināja notriekt, bet kā pateicību tu viņu atvedi šurp?" Flēra ironiski iesmējās. Kaut gan varbūt viņa darītu līdzīgi, ja puisis būtu tik sliktā stāvoklī, ka nāktos dziedēt. Flēra gan šaubījās, vai viņa uzreiz vestu uz Gabriela māju svešinieku, bet, ja nebija citu iespēju... Gabriels diez vai par to priecātos. Pie tam izrādījās, ka šis ir Ereijasa iepriekš pamanītais aizdomīgais braucējs. Nudien!

Tālāko noskaidrot sarkanmate ļāva Ereijasam, jo diez vai tā bija sagadīšanās. Un, ja tā arī bija, tad ļoti neparasta. Nedaudz nomierinājusies, bet nezaudējusi modrību, Flēra nolika somu uz viena krēsla, pati atspiedās pret virtuves virsmu, ieņemot tādu pašu pozu kā viesis, un sakrustoja rokas uz krūtīm. Alekss. Viņas skatiens slīdēja pāri puiša augumam. Apģērbs bija sabojāts, bet zem tā vietām varēja redzēt viņa labi veidotu augumu. Bez ievainojumiem! Tātad izdziedēts. No tik liela asiņu zuduma noteikti nebija viegli izdziedēt. Flēras skatiens tīšuprāt pakavējās ilgāk pie Aleksa auguma un sejas, bet lūpās vīdēja nedaudz viltīgs smaids.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 23.04.2013 12:39

Joels nebija riebīgs. Viņš bija noguris, bet, šķiet, citi bija noguruši vēl vairāk, ja jau vairs pat jokus nesaprata. Puisis nopūtās gluži dzirdami un pat grasījās ko teikt, kad Ereijass jau bija nostājies viņam priekšā un prasīja kaut ko par aptieku un izrādīšanos.

Tā vien gribējās pastiepties un palūrēt pāri karotāja plecam, lai vēlreiz ziņkārīgi nopētītu svešinieku. Aleksu, vismaz tā varēja noprast no Mejas ne pārlieku strukturētajiem paskaidrojumiem.
- Tas ir kā? Tevi mēģina notriekt, bet notriec viņu? Paga, nevis šo un to paskaidrot, bet, lūdzu, visu pēc kārtas, citādi pie skaidrības netikt.

Joelaprāt, tas bija pašsaprotami. Palīdzēja, izdziedēja, bet tagad ko? Nedrīkstēja darīt! Par to bija jādomā pirmīt. Tagad, kas izdarīts, tas izdarīts.

Telpā tā kā sāka pieaugt spriedze, bet orākuls īpaši neko tādu bīstamu, kāpēc tā vajadzētu, nejuta. Varbūt bija pārāk noguris, lai justu?
- Man ir priekšlikums. Iedzeram tēju!

Iesūtīja: Romija ; laiks: 23.04.2013 13:37

Flērai divreiz nebija jāsaka. Pārstājusi vērot viesi, viņa gandrīz acumirklī pārtapa par gādīgu namamāti. Tāpat kā no rīta, tika uzlikts vārīties ūdens un sameklētas septiņas krūzītes, jo arī Gabriels bija teicies tūlīt būt. Nepievēršot Aleksam vairāk uzmanības kā jebkuram citam telpā esošajam, Flēra sakārtoja tās glītā rindiņā uz galda otras malas, kur neatradās jaunieša nepriekšpuse. Tad no jostas somiņas viņa izvilka nelielu maisiņu un katrā krūzītē ielika dažus kaltētus ziediņus. Tā bija saulsirdīšu tēja, kas labi garšoja un uzmundrināja.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 23.04.2013 14:10

Lai vai kas bija Gabriels, Alekss visai instinktīvi, noraidoši pakratīja galvu. Nē. Viņš nav Gabriels. Pavēra muti, lai stādītos priekšā, taču tā arī savu vārdu nenosaucis, muti aizvēra. Tā vienkārši! Viņš labprāt būtu ar Meju jauki patērzējis, taču telpa pēkšņi vienā mirklī bija teju cilvēku pārpildīta.

Vairāk visi tāpat uzbruka melnmatei, nekā viņam. Izņemot, kad viņš jau otro reizi pavēra muti, lai nosauktu savu vārdu, telpā ienākot tam puisim, kas uzkrītoši aizstājās priekšā džekam, ar kuru Alekss centās sasveicināties.
- Ak, šausmas! - Alekss nomurmināja un apvaldīja vēlmi piezīmēt, ka tā tur draudziņš viņu nemaz neinteresē. Bet, ko gan viņam bija domāt, kad puisis aizsargā puisi, kad telpā ir arī meitenes.

Nekādas agresijas pazīmes, Alekss neizrādīja. Tik vien pēc Ereijasa jautājuma, viņš domīgi sarauca pieri un bez maz vienlaicīgi ar Meju pārjautāja: - Kādu aptieku?-

Pamanījis Flēras pētošo skatienu, jauneklis viņai koķeti pasmaidīja un piemiedza ar aci.
Tējot, tas, protams, bija jauki, taču Alekss pieklājīgi atvainojās un tā kā bīdījās uz durvju pusi. - Es nevaru. Man jādodas. - viņš noteica un mēģināja pamest dīvaino vietu, kur bija nokļuvis.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 23.04.2013 14:50

Nē, nu nopietni? Meja gribēja parunāties ar Aleksi, bet nu... kā gan parunāsies, ja tagad visi mēģinās viņai uzbrukt? Viņa nopūtās, un palūkojās uz puisi. Tagad vienkārši vajadzēs visu paskaidrot, bet vai tas varēja būt vienkārši šajā kompānijā, diez vai.
Pirkstu gali pārslīdēja pār dunčiem, kurus meitene nedomāja likt lietā, nebija vajadzības, lai gan Ereijasa reakcija bija nedaudz... dīvaina. Turklāt, kāpēc viņš aizstāvēja Joelu, kādās nepatikšanās viņi bija iekļuvuši? Tumšmate nedaudz jautājoši palūkojās uz serafu.

- Es tevi pavadīšu. - Meja pasmaidīja Aleksam un mēģināja neskatīties uz to koķeto smaidu, kuru viņš veltīja Flērai.
- Un pēc tam jums visiem pārējiem paskaidrošu, kas īsti notika. - Nevarēja jau nabaga puisi turēt šeit ieslēgtu, pat ja viņš bija kaut kā nebūt saistīts ar Sīliju viņa visu zina. Kāda starpība, varbūt tikai Gabrielam vajadzēja pateikt, par to, kas īsti notika?
Bet ja nu viņš domātu, ka Meja ir viņu nodevusi? Tas nebūtu jauki.

Arī tumšmate paspēra pāris soļus uz durvju pusi, Aleksam nebija iespēja atteikties. Serafe vēl vēlējās ar viņu parunāties, zem četrām acīm, lai pēc tam labāk varētu visu paskaidrot pārējiem.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 23.04.2013 15:03

"Tik ātri jau prom?" nevainīgi izbrīnītā balsī Flēra uzrunāja aizejošo Aleksu, nepievēršot uzmanību Mejas visai uzstājīgajam aicinājumam doties prom. Viņas skatiens bija dzirkstošs un laipns. "Man mācīja, ka nav pieklājīgi atteikties no tējas, ja esi izrauts no nāves ķetnām," viņa tik pat koķeti piebilda, piemiedzot ar aci pretī - tieši tāpat, kā Alekss pirms brīža viņai. Ar vienu roku it kā nevainīgi pavirpinot sarkanu matu šķipsnu, Flēra smaidīja un norādīja uz krūzītēm, kur acīm redzami bija ierēķināts arī jaunais viesis.

Protams, Alekss bija svešs, nevarēja pat zināt, kas viņš tāds bija un vai nav saistīts ar Sīliju. Bet, ja viņš līdz šim nav neko izdarījis, tad visticamāk neko arī neizdarīs. Vai arī jau bija paspējis izdarīt! Ko Flēra nezināja, to nezināja, tāpēc pārdesmit minūtes dzerot tēju neko par sliktāku nepavērsīs. Viņiem jau nebija jāatklāj kaut kādas savas slepenās lietas, tikai pagaidīt, ko Gabriels teiks par šādu viesi. Tas uzreiz varētu atrisināt arī jautājumu par aptieku. Vai arī gluži vienkārši nojaukt svešinieka plānus izejot no Gabriela mājas. Kamēr ārēji Flēra bija laipna un koķeta, iekšēji viņa shēmoja, kā labāk rīkoties, jo pirmais apmulsums jau bija pazudis.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 23.04.2013 18:21

Haoss. Apkārt skanēja ducis nekonkrētu jautājumu un Meja vēl nesteidzās neko paskaidrot. Nē, nē, tā nu tas nevarēs iet un Sariša neuzskatīja, ka tējošana tiešām tagad būtu nepieciešama. Varbūt tev labāk vēl uzkavēties. Sariša to izteica šķietami draudzīgā tonī, tomēr ar skaidru pieskaņu, ka labāk nestīvēties pretī, pati nostājoties pie durvīm, dodot zīmīgu skatienu arī Mejai. Dažas minūtes viņam nekaitēs. Serafe uzrunāja savu tumšmataino biedri. Iespējams, ka Ereijass kļūdās, savienojot šo jaunieti ar to pašu, ko redzējis pie aptiekas, bet labāk lieki neriskēt. Noskaidrosim visus apstākļus kopā, atbildes - tagad. Un tad varēsim šo Aleksu aizsūtīt, kur nu tas ir nepieciešams.

Skatiens atkal tika aizsūtīts pie svešā viesa. No tējas nav pieklājīgi atteikties. Kaut gan skaidrs, Sarišu tēja šobrīd neraustīja. Jo vai gan viņu varēja vainot par būšanu aizdomīgai? Ereijassa stāstītais par aptiekas tuvumā notikušo, tumši simboli, balsis un neskaidri piemetumi par kāda notriekšanu un ievainošanu. Turklāt - sveša pasaule. Turklāt, kurā nedrīkst lietot maģiju, bet tas kā reiz ir tas, ko Meja darījusi, pret pilnīgu svešinieku. Un ja nu tas ir kāds putniņš no Attīrītāju bara? Un vai Sariša bija vienīgā, kas centās domāt uz priekšu?

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 23.04.2013 18:59

Tēja, tas būtu labi... - Ereijass iesāka, bet tad Meja nez kāpēc nolēma, ka kāds uzbrūk viņas ciemiņam un atbalstīja promdošanos. Par Aleksa teikto Ereijass nebrīnījās. Bija jau arī viss pietiekoši dīvaini. Tomēr... - Šorīt, tepat netālu. - Serafs nosauca ielu un aptiekas nosaukumu, jo, patiešām, viņam bija bijis pietiekoši laika izlasīt pilnīgi visu, kas izlasāms un apskatīt, kas redzams. Ereijasa balss joprojām bija nopietna, un no savas vietas viņš neizkustējās, lai citi domā, ko domādami. - Varbūt atmiņu atjaunos tas, ka šorīt vēl mani mati bija balti? Man patīk mainīt matu krāsu.

Tad Ereijass nožēlodams nošūpoja galvu, - Nē, lūdzu, visus paskaidrojumus tagad. Sēžamies pie galda, re, tēja jau gatava. Starp citu, mani sauc Ereijass. - Iespējams, viņš bija pārāk aizdomīgs, bet joprojām uzskatīja, ka Alekss ir tas, kas šorīt bija tik uzkrītoši blenzis uz Ereijasu. - Un, kad tā kārtīgi padomā, mani interesē vēl viens stāsts - kurš kuram galu galā uzbrauca? Kurš cieta, to es redzu.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 23.04.2013 20:03

Alekss būtu gājis prom. Droši vien, ka Mejas pavadīšana būtu bijis mazākais no ļaunumiem. Taču, tas nebūt nebija tik vienkārši un teiksim tā, ar kaut kādu apziņas daļu jau viņš tik un tā nojauta, ka viņam neļaus tik viegli aiziet. Pamest šo vietu.
Flēras balss puisi apturēja. Viņš apstājās durvis tā arī nesasniedzis. Skatiens uz mirkli aizklīda līdz Mejai, kas atradās viņam jau līdzās, lai atgriežoties pie durvīm, konstatētu, ka viena no personām jau stāv durvju priekšā.
Tad redz kā.. te viss bija laipni un brīvprātīgi, bet nekur doties viņš nedrīkstēja.

Skatiens tādu mirkli aizkavējās pie Sarišas. Puiša acis nedaudz samiedzās, nemaz necenšoties slēpt, ka situācija, kurā viņš bija nokļuvis, Aleksu nemaz neapmierināja. Nemaz nerunājot par meitenes izrunāšanos. Aleksu aizsūtīt... Ha! Taču nekā savādāk savu neapmierinātību viņš arī neizpauda. Strauji apgriezies, viņš aizsoļoja atpakaļ pie galda un savācis sev domāto tējas krūzi, apsēdās blakus Flērai.
- Tā godīgi sakot... man jau jums nekas nav jāpaskaidro, vai ne? - viņš, protams, varēja padzert tēju. Kāpēc nē.
- Cik ilgi jūs šeit esat? Dienu? Vai divas?
Jūs man neļaujat iet prom. Tas ir visai neapdomīgi, jo jums tā kā vajadzētu apzināties, ka mani aizkavēt noteikti ir pretlikumīgi. Un ja vien jūs negrasāties mani nogalināt, vai paturēt ieslodzījumā, līdz izdomāsiet atgriezties tur, no kurienes esat ieradušies, es jums varu sagādāt milzīgas neērtības. - Nē, Aleksa balss neizklausījās, kā draudi. Tas drīzāk skanēja, kā informatīvs materiāls. Un jādomā, ka tās personas, kuras viņš uzrunāja, visai labi saprata, ka ardietim ir taisnība.

- Mani sauc Alekss. Kā jau jūs to esat apjautuši. Es priecājos ar jums visiem iepazīties, lai arī kas jūs nebūtu. - koķets smaids tika veltīts Flērai. - Tēja ir lieliska! Paldies! - viņš lēnām to iemalkoja. Nē, patiešām, tēja bija lieliska! Un tā pat nebija izlikšanās. Puisis sen nebija neko tik gardu dzēris. Likās, ka tā burtiski atdod spēkus.
Tiesa, viņa skatiens tādu mirkli aizkavējās pie krūzes, kura bija predzēta vēl kādam. Kurš šeit nebija.
- Matu krāsas mainīšana neko daudz nedos. - skatiens pavērsās pret Ereijasu. - Es tik un tā nezinu, kas jums atgadījās pie aptiekas, taču es tur šodien neesmu bijis. Iespējams, ka es pat vēlētos, lai tas būtu bijis es, jo tad varbūt es nebūtu uzskrējis virsū, jūsu... erm... - Alekss palūkojās uz Meju. - ... draudzenes motociklam, kurš bija noparkots ielas malā, pārkāpjot ielas ārējās joslas noteikumus. Es sadauzīju savu moci un smagi cietu avārijā. Viņa mani atveda šeit un izdziedēja. Paldies. Bez viņas augstsirdīgās rīcības, es visticamāk būtu nomiris. - Alekss pasmaidīja. Iztukšojis savu tējas krūzi, viņš atspiedās pret galda virsmu, kur gan no vēl nesažuvušajām asinīm apģērbā, palika sarkandubļaini nospiedumi.

Nē, celties un iet viņš nemēģināja. Skatiens gaidoši raudzījās uz telpā esošajām personām. No viena pie otra. No viena pie otra, it kā viņš bez maz mācītos no galvas viņu vaibstus un visas izskata pazīmes.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 23.04.2013 20:38

Mēs neaizturam. Mēs cienājam ar tēju. - Ereijass arī bija paņēmis Flēras gatavoto dzērienu. Cik tas bija uzmundrinošs! - Tātad, kas notika pie aptiekas? Tu, Aleks, noliedz, ka būtu tur bijis. Man nav iemesla tev neticēt, bet man nav arī iemesla neticēt savām acīm. Kāds precīzi tavā izskatā brauca pa ielu uz motocikla, pilnīgi bez iemesla apstājās man pretī - es stāvēju pie aptiekas - labu brīdi mani pētīja, tad strauji apgrieza motociklu, gandrīz izraisīdams avāriju un aizbrauca atpakaļ tajā virzienā, no kura atbrauca. Pētīja tieši tāpat, kā to tu šobrīd dari.

Ereijass nekā nekomentēja pieņēmumu par ierašanās laiku. Šobrīd viņš nevis izsniedza informāciju, bet gan ievāca. Alekss izsaka pieņēmumus par to, ka viņi ir no kaut kurienes ieradušies. Izsaka domu par to, ka matu krāsas mainīšana neko nedod. - Kas tu esi, Aleks? Es domāju, ka mēs neesam satikušies nejauši. - Varbūt neatbildēs, varbūt samelos vai tēlos, ka nesaprot jautājumu. Ereijass pats netēloja, ka nesaprastu, ko saka Alekss. Iespējams, viesis no tā arī kaut ko secinās. Katrā ziņā Alekss noteikti zināja daudz vairāk nekā jaunie serafi.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 23.04.2013 20:43

Joels ar mazliet neizteiksmīgu skatienu nopētīja Sarišas agresīvo uzvedību. Tas nebija labi. Varbūt viņai ir taisnība, tik un tā tas nebija labi.

Orākuls, paejot garām Ereijasam, aizgāja līdz galdam, no kura paņēma savu tējas krūzi. Mmmm! No smaržas vien palika labāk. Un apsēdās netālu uz ķebļa.
- Atvainojos Mejas vietā par nepareizi noparkotu motociklu.
Viņš nepiebilda - viņa vienkārši nemāk braukt. Savējos nav labi nosūdzēt.

Serafs iedzēra tēju. Palika vēl knipucīti labāk.
Bija jāapdomā Aleksa jautājums - 'Cik ilgi jūs šeit esat? Dienu? Vai divas?' Viņš nebrīnījās arī par to, kā viņu izdziedēja, tātad nav no tiem, kas tic, ka šeit maģija neeksistē.

Pelēkās acis ziņkārīgi uzlūkoja Aleksu. Visu jau bija pateicis Ereijass. Vismaz visu galveno.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 23.04.2013 20:47

Flēra tikko bija aplējusi visiem tēju. Lai arī ne visi pret Aleksu izturējās tik laipni, un droši vien viņš negāja prom tāpēc, ka viņu aizkavēja ar krietni tiešākiem paņēmieniem, bet mazliet sildīja sirdi doma, ka varbūt viesis tiešām gribēja padzert tēju un uzkavēties.

Laipni uzaicinājusi arī citus ņemt pa krūzītei tējas, Flēra pievilka vienu sev tuvāk un apsēdās blakus Aleksam. Viņš nešķita naidīgi noskaņots un vairāk izklausījās, ka grib pat palīdzēt. Un šķita, ka viņam tas liekas gluži parasti, ka te ieradušies bariņš kaut kādu dīvaiņu no citurienes, lai arī pārējā informācija liecināja, ka Ardā tādus kā viņi uzņemtu nelabprāt. Mazliet jocīgi šķita tas, ka Alekss diezgan precīzi nojauš laiku. Varbūt viņam bija darīšana ar tādiem ieceļotājiem? Varbūt viņš zināja kaut ko vairāk. Kas to lai zina!

"Flēra," sarkanmate atbildēja ar savu vārdu jaukā pusčukstus balsī. Viņa taču sēdēja blakus un noteikti bija dzirdama. Uzsmaidījusi un pacēlusi savu krūzīti tosta žestā, viņa iedzēra nedaudz arī pati.

Klausoties Aleksa stāstīto, gribējās tam ticēt. Ja tie būtu klaji meli, tad jau Meja noteikti izlabotu. Neveiksmīgs, bet tomēr salīdzinoši ikdienišķs negadījums. Vismaz spriežot pēc tā, kas jau bija novērots Ardā, jo Astindelā, protams, nenotika avārijas nepareizi noparkotu motociklu dēļ. Un vismaz nekādi slepenie nodomi un māņi. Protams, ka neviens no viņiem nezināja šejienes noteikumus. Mašīna vismaz brauca pati, un par to nebija jārūpējas. Un varbūt arī Ereijass bija redzējis ļoti līdzīgu cilvēku. Abi ar motociklu? Līdzīgi? Hmm...

Kad skatiens aizklīda līdz Gabrielam paredzētajai krūzītei, Flēra bažīgi palūkojās uz durvīm. Kopš zvana viņi bija braukuši kādu laiku, tad nedaudz sarunu tepat, Flēra skaitīja. Nez, cik ilgs laiks bija tas "drīz", ko Gabriels bija solījis.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 23.04.2013 21:19

- Protams. - Alekss pasmaidīja. - Aizstāšanās priekšā durvīm, nav aizturēšana. - Bet redz... šie te, priekšā esošie, bija tāda interesanta kompānija. Puisis pat sāka uzjautrināties. - Tas ir tā amizanti, kā jūs cenšaties labot viens otra kļūdas. Esat pārāk nesen samesti kopā vienā komandā? Un, kurš ir jūsu līderis? - tas pat nebija jautājums. Alekss izklaidēja pats sevi. Viņa skatiens jau atkal slīdēja no viena personāža pie nākamā, tomēr, nevienu viņš neapveltīja ar atzīšanu par līderi. Līdz ardieša skatiens apstājās pie krūzes, kuras īpašnieks vēl nebija ieradies. - Ak tā... - viņš noteica, pasmaidījis.

- Priecājos, Flēra... - Alekss par atbildi, pacēla arī savu tējas krūzīti. Taču, ieskatoties tajā, nācās secināt, ka tā jau ir tukša, tad nu viņš to nolika sarkanmates priekšā. - Var lūdzu dabūt vēl? Tavi draugi uzdod vēl tik daudz sarežģītus jautājumus, ka man šķiet, ka man rīkle izkaltīs, kamēr būšu uz tiem visiem atbildējis. -
- Atvainošanās pieņemta. - viņš atteica Joelam. - Un ko tu vēl dari Mejas vietā? Nu, atvainojies... varbūt vēl kaut ko? - Alekss zobgalīgi pasmaidīja.

Taču tūdaļ atguva nopietnību, kad skatiens aizklejoja līdz Ereijasam.
- Tātad... tātad... - viņš atkārtoja skatienam kavējoties pie svešinieka, ar daudzo jautājumu gūzmu. - Es neredzu iemeslus, kāpēc man būtu jācenšas šī situācija paskaidrot. Nevienu pašu iemeslu... - jauneklis noraidoši pakratīja galvu. - Man vienalga, ko tu domā. Pat ja pieņem, ka es meloju. Nu, un? Kas tad tur tāds, ja arī es būtu tevi nopētījis un aizbraucis atpakaļ? Kas no tā? Tas nav likumpārkāpums.
Kas es esmu, ir pārāk tiešs jautājums. Es taču jums neprasu, kas esat jūs, lai gan no manas puses šis jautājums liktos daudz loģiskāks, jo galu galā, ne jau es izmantoju maģiju pasaulē, kurā maģija nepastāv. Ne jau es trīs reizes dienā mainu matu krāsu vai pametu moci, kur pagadās un naivā cerībā lūkojos uz vietējiem, ka tie varētu izsaukt medicīnisko palīdzību. - viņa pirksti pabungāja pa galda virsmu un skatienam vēlreiz ciešāk palūkojoties uz Joelu un Ereijasu, viņš viegli ar plaukstām atspiedās pret galdu, kā grasoties celties.
- Es varu doties? -

Iesūtīja: Romija ; laiks: 23.04.2013 21:53

Flēra uzsmaidīja platu smaidu. Protams, ka varēja dabūt vēl! Viņa aši piecēlās, izņēma no maisiņa vēl dažus nelielus ziediņus, iemeta tos Aleksa krūzītē un pasniedzās pēc tējkannas, kur vēl nedaudz karstais ūdens bija palicis. Aplējusi tēju, viņa pasniedz krūzīti viesim. To darot, meitenes vēders nodevīgi ieburkšķējās. Tikai tad Flēra atskārta, ka ir jau krietni pāri pusdienas laikam, bet viņi neko nebija ēduši. Protams, ka daroties un domājot par svarīgākām lietām, tas var aizmirsties, bet to noteikti varēja un vajadzēja labot.

"Atvainojiet, bet pieņemu, ka ne es vienīgā esmu izsalkusi," Flēra teica. "Es uztaisīšu kaut ko ēdamu!" viņa laipni piedāvājās. Lai citi nodarbojas ar runāšanu, viņa tikmēr varēja klausīties un pagatavot vēlās pusdienas. Piestūmusi savu krēslu pie galda un savākusi tās krūzītes, ko jau bija paspējuši izdzert, Flēra pievērsās virtuves saimnieciskajai daļai. Apsējusi baltu priekšautu, serafe sāka virināt skapīšu durvis, pacilājot un apskatot dažādas krāsainas paciņas. Viņa ieskatījās arī ledusskapī, no kurienes izņēma vēl dažas paciņas. To visu darot, meitene kustējās tik līgani un eleganti uz saviem augstajiem papēžiem, ka izskatījās gandrīz kā deja. Uz pirkstiem saskaitījusi ēdājus, viņa iebēra visu kādas paciņas saturu katliņā un uzlika to vārīties uz viena elektriskā plīts riņķa. Pēc tam viņa izbēra citas paciņas saturu uz dēlīša un sāka to smalcināt ar lielu nazi. Klausoties pārējo runās, Flēra pagaidām centās izvairīties no secinājumiem. Tik daudz pieņēmumu! Bet Gabriels vēl nebija atgriezies, un meitenes skatiens ik pa brīdim pievērsās durvīm.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 23.04.2013 21:59

- Lūdzu! - orākuls nopietni pamāja, bet acīs dzirkstīja smiekli. Aleksa zobošanos nevarēja nepamanīt.
- Hmmm... es teiktu, ko reizēm daru, bet tas nepatiks Mejai, tāpēc neteikšu.

- Taisnība. Tiešām var teikt, ka nesen, - Joels domīgi piekrita.
- Kopš pāris mēnešiem patīkamākā pasaulē kā šī, kur arī nesanāca tā labi sastrādāties.
Runājam mazliet mīklās? Lai notiek.

- Tomēr ar šo neseno laiku pietiek, lai redzētu, ka maģija šeit ir, - orākuls turpināja, pastiepdams savu krūzi uz Flēras pusi. Viņš arī gribēja vēl.
- Dēmonu simboli sazīmēti šur un tur, piemēram. Vienu šodien redzēju. Mums ir uzdevums, un būtu vajadzīga palīdzība, bet, ja nevēlies, tad neko jau nevaram padarīt.
Viņš negrasījās Aleksu aizturēt. Gribētu - tas bija no acīm nolasāms, bet tikai brīvprātīgi.

- Ja nu tomēr gribi zināt, kas esam... kaut arī nejautā. Tev kaut ko izsaka vārds Astindela? Varbūt tomēr pārdomāsi ar to promiešanu?
Joels skatījās tā cerīgi.
- Jā, jā, es zinu, ka esam jauni un naivi muļķi, kas no šīs pasaules neko nesaprot, - viņš aušīgi pasmaidīja. Tas viss bija ļoti riskanti, un tomēr.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 23.04.2013 22:39

Paņēmusi tējas krūzi, Sariša pievienojās dzērājiem, lai arī joprojām uzkavējās pie durvīm, drošības labad, vērojot apkārtējās sarunas. Meja? Skatiens apstājās pie viņas, acīmredzot gaidot apstiprinājumu Aleksa stāstam arī no viņas puses. Jo Mejas teiktajam Sariša noteikti ticēs daudz vairāk, kā šī svešinieka. Kas nemaz nešķita šokēts par maģiju, atļāvās izteikt minējumus par to, cik ilgi viņi šeit mitinās. No kurienes tie minējumi tik droši?

Jā, maltītes pieminēšana bija ārkārtīgi kārdinoša, bet serafe bija gatava arī pagaidīt. Bet tad atkal... pilnīgs vāks. Joels sāk ne tikai bakstīt nezināmus simbolus, bet arī sāk izpļurkstēt informāciju par viņiem, kas šim nezināmajam Aleksam varētu lieti noderēt, lai viņu visu misiju iegāztu. Veltījusi niknu skatienu orākulam, cerībā, ka viņš tomēr sāks filtrēt savu atklātību, Sariša beidzot ierunājās pati. Aleks. Pastāstīsi, kādas ir tavas attiecības ar maģiju? Tā vien šķiet, ka neesi it nemaz par to pārsteigts, pat ja Ardā tās oficiāli nav. Protams, viņam joprojām nebija pamata stāstīt, tieši tādēļ šoreiz serafe izvēlējās daudz piezemētāku un pieklājīgāku toni. Tas, ka Meja tevi jau ir dziedējusi, iespējams paglābusi no nāves, taču būtu iemesls nedaudz mūs apgaismot. Naivos muļķus, kas no šīs pasaules neko nesaprot. Pēdējie vārdi tika citēti no Joela, lai arī nevarēja noliegt, ka tonis ieskanējās viegli piktāks. Atpakaļ pateikto jau vairs nepaņemsi. Ja jau ir sākts spēlēt ar šādu taktiku, lai arī Sariša nebija naiva, lai ticētu, ka izdotos no Aleksa kaut ko iegūt, cenšoties ar viņu iedraudzēties. Šī nešķita kā tāda pasaule, kur tas darbotos.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 23.04.2013 22:49

Joels atvainojās viņas vietā?
Meja veltīja viņam visai neglaimojošu skatienu, kurš varēja vēstīt tikai vienu, mani nav jāaizstāv un ka viņa pati var tikt galā ar visām problēmām, kas radušās viņas vainas dēļ, šoreiz nepareizi novietotā motocikla dēļ. Protams, ceļu satiksmes noteikumus serafe nezināja un patiesībā nemaz nevēlējās zināt, pietika ar to, ka varēja sajust vēju matos, un traukties ātri uz priekšu. Tas atgādināja lidošanu. Tas nekas, ka šī bija viņas pirmā diena uz motocikla, bet tumšmate nejutās ne pie kā vainīga.

Paņēmusi savu tēju viņa aizgāja apsēsties uz virtuves palodzes, no šejienes visus varēja ļoti labi redzēt, bet nu tomēr, Meja jau zināja, ka šī saruna būs tik pat neauglīga kā Ardas drūmā zeme.

Tomēr, kad Alekss sāka ņirgāties arī Meja iesaistījās sarunā.
- Joels manā vietā neko nedara un man pašai jātiek galā ar problēmām, kuras es pati izraisu. Tāpēc, piedod, lūdzu, ka atstāju motociklu, kur pagadās. - Gan Joelam, gan vēl joprojām svešajam puisim tika veltīts visai indīgs skatiens.
Un vispār, ja viņi abi būtu palikuši divatā, tad visticamāk būtu normāli parunājušies, nevis uzklupuši viens otram.

- Nav svarīgi, kas viņš ir, ko viņš darīja ir svarīgi kā pusē Alekss ir. Mūsu vai viņas. Tas arī viss. - Kā tad īsti bija? Tumšais skatiens pievērsās puisim, tas bija palicis jautājošs un bez nekādām īgnuma pazīmēm, lai gan Meja vienkārši vēlējās ieiet dušā un iet izgulēties.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 24.04.2013 00:17

Tā vien likās, ka Alekss tik tiešām bija nolēmis doties prom. Tik vien, kā Joela pēkšņie atklātības uzplūdi, lika jauneklim visai smagnēji nopūsties un atkrist atpakaļ vietā, kur viņš bija sēdējis. Galva atslīga pret rokām, pirkstiem pazūdot saķepušo matu šķipsnās. Viņš vērās tējas krūzītes rāmajā virsmā un acīmredzami izcīnīja ar sevi kaut kādu iekšēju cīņu. Vai viņam atbildēt, vai... nodot šos naivos muļķus Attīrītāju rokās, kas būtu tieši loģiska ķēdītes reakcija, pēc šādas iznešanās šajā pasaulē.
- Alekss nav ne viņas pusē, ne jūsu pusē. Viņš ir savā pusē. - jauneklis noteica pacēlis skatienu un pavēries uz Meju.

Bet tai sievietei bija taisnība. Viņš bija melnmates parādnieks. Pat ja viņš bija ieskrējis viņas transporta līdzeklī, tas nebija svarīgi. Alekss bija bijis neuzmanīgs un ja Meja nebūtu viņam palīdzējusi, visticamāk viņa dzīvība šobrīd būtu jau izdzisusi. Un tas būtu labākajā gadījumā.
- Es palikšu uz pusdienām. - skatienam kavējoties pie Flēras rosīšanās, puisis izlēma. Tam jau laikam tā kā vajadzēja paskaidrot, ka Alekss bija ar mieru nedaudz padalīties ar informāciju.

- Jūs laikam esat ļoti izmisuši. Bet šī atklātības runa, bija kaut kas... es pat nezinu, kā apzīmēt. - viņš noplātīja rokas. - Vienkārši Vov! Nekad tā vairāk nedariet! - protams, risks, risks... un iespēja, ka tas atmaksājas, taču Aleksa prāt, tas bija nepiesardzīgi un pārāk pārgalvīgi. Bet, tad atkal... vai viņam vajadzēja mācīt šos... Astindelas iemītniekus.
- Persona, kuru jūs redzējāt pie aptiekas, visticamāk bija mans brālis Maikls. Mēs esam dvīņi. Tomēr, mēs esam izvēlējušies dažādus dzīves ceļus un mūsu tikšanās parasti nav draudzīgas. Viņš ir "Attīrītājs" un kā es nojaušu, ar viņu jūs domājat "Attīrītāju" priekšnieci.
Man pašam nav attiecību ar maģiju, es to necenšos praktizēt, bet es, protams, zinu, ka mūsu pasaule nav vienīgā un ka eksistē citas pasaules, kurās maģija pastāv. Jūsu minētā Astindela ir pasaule no kuras nāk Svētā Anete. "Attīrītāju" priekšniece. Viņa apgalvo, ka maģijas spējas viņai ir dotas no Dieva, lai palīdzētu cīņā pret tumšajiem spēkiem, respektīvi maģiju, kā tādu. Es viņai neticu. Viņa ir ļauna persona un manu brāli visticamāk nobūrusi. Viņa reiz mani sajauca ar Maiklu un atklāja informāciju par kādu viņas ienaidnieku, kuru viņai esot jānokauj, pirms tas paspēj izjaukt viņas darījumu ar Valdnieci. Kad viņa aptvēra savu kļūdu, viņa uz mani paskatījās ar tādu skatienu, ka es saļimu zemē nežēlīgās sāpēs. Viņa paziņoja Maiklam, ka es esmu būries un mani ir jātiesā. Brālis atbalstīja viņas lēmumu. Viņš bija, kā... apmāts. - varēja redzēt, ka šīs atmiņas Aleksam nenāca viegli un acīmredzami vēl joprojām sāpināja. Kā slīcējs pie salmiņa, viņš pieķērās pie tējas krūzes. Daži malki veldzējošā šķidruma. Tikai... ko viņš vēl varēja tādu pastāstīt? Vai vispār vajadzēja? Varbūt šiem te jau informācijas pietika. Galu galā, Alekss nevarēja viņiem iemācīt dzīvot Ardā, piecu minūšu laikā, it īpaši, ja "Attīrītāji' pēc visa spriežot, jau viņus jau bija pamanījuši.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 24.04.2013 01:22

Meja neko vairāk nepiebilda. Tad Sarišai atlika pieņemt, ka Alekss ir izteicis visu to, kas nu uz motociklu problēmu varētu attiekties, bet savādi ir tas, ka vienu brīdi serafe joprojām lūkojās uz "viesi" neticībā, bet nākošajā centās novaldīt pavisam īsu smīnu. Vismaz puisim bija pareizs domu gājiens, jo Joela pārlieki lielā atklātība bija tiešām netaktisks gājiens. Ja tas tā turpināsies, būs ar orākulu personiski jāparunājas. Lai viņš meklē amuletus un tumšus simbolus, tā arī konfidencialitāti atstāj citiem. Kā arī palēnām atklājās, lai arī caur sarkasma segu, Alekss spēja būt atklāts.

Stāsts turpinājās. Par Maiklu. Sariša domīgi palūkojās Ereijassa virzienā. Tātad Aleksa dvīņubrālis ir "Attīrītājs." Kas nozīmēja, ka viņi, vismaz Ereijass jau ir zem Sīlijas radara, ka viņi šai trakajai anti-maģijas kopienai ir samērā viegli pamanāmi. Tātad došanās ārpus Gabriela patvēruma būs jāierobežo, tā arī nedrīkstētu priekšlaicīgi Sīlijai nodot viņu skaitu. Aleksa brālis pieļāva kļūdu, neuzkavējoties un nenovērojot, ja vien arī aptiekas siena nebija ierobežojums, tad gan serafu nodevējai bija zināms, cik papildspēkus Gabriels sev atvilcis. Un par Gabrielu runājot, kur šobrīd atradās viņš? Tātad tu, ja nonāksi "Attīrītāju" acīs, būsi dziļās ziepēs, visticamāk miris. Sariša iesāka, noliekot uz galda savu iztukšoto tējas tasi. Tikmēr mēs esam ieinteresēti par "Attīrītājiem" uzzināt ko vairāk. Tu tiešām vēlies pēc pusdienām kaut kur doties un riskēt tikt nodedzināts uz sārta vai arī ko nu te ir paradums iesākt? Ja jau Alekss ir savā pusē, ir bīstami, kad savā pusē esi vienīgais. Varbūt sākumā dziļās aizdomas var izveidoties par kādu līgumu.

Kas zina, varbūt tavs brālis un citi "Attīrītāji" zem... Svētās Anetes tupeles vēl ir glābjami. Un kādēļ gan neatrast šos Sīlijas uzticamos un nepavērst pret viņu pašu? Ja Joelam neizdosies amuletus atrast ar meditāciju, iespējams citas opcijas viņiem nebūs, kā uzzināt informāciju no iekšienes.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 24.04.2013 01:45

- Nē, tā nu gluži nav. - Alekss atteica, skatienam pievēršoties Sarišai. - Es neizvairos no "Attīrītājiem". Man tas nav jādara. - Jā, jā. Viņš apzinājās, ka nav visu līdz galam izstāstījis un tādēļ arī svešiniekiem saliekas, ka jauneklis ir vajāts un teju visu dzīvi pavada slēpjoties no sava brāļa un viņa trakās priekšnieces. Tomēr, Alekss īsti nebija arī no tiem cilvēkiem, kas gatavi izklāstīt visu savu dzīvi un to uz sudraba paplātes pasniegt svešiniekiem, pat pateicībā par dzīvības glābšanu.

- Es nezinu, vai mans brālis, un citi šīs organizācijas biedri, ir glābjami. Nav jau tā, ka šī sieviete šo biedrību izveidoja. Tā te pastāvēja jau pirms viņas ierašanās. Un, visticamāk, pastāvēs arī pēc viņas. Vienkārši... - puisis paraustīja plecus. - Man ir pamats domāt, ka šī sieviete ir kaut kā sajaukusi prātu manam brālim. -
Pastāstīt vairāk par "Attīrītājiem"? Alekss viegli novaikstījās.
- Informācija, kura ir manā rīcībā, ir privāta. Es neesmu pārliecināts, ka vēlos jums to atklāt. - viņš noteica, ērtāk atslīdzis krēslā. Pirms tam gan atrāvis no galda virsmas pielipušās džempera piedurknes. - Ko jums īsti no viņiem vajag un kāpēc jūs vispār šeit esat? Kāpēc nesēžat savā pasaulītē un nesildaties saulītē? - Katrā ziņā, viņš pats šo ieceļotāju vietā tā būtu darījis.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 24.04.2013 07:50

Flēra turpināja darboties pie pusdienu gatavošanas, pie reizes klausoties sarunu. Visi, kas vēlējās, varēja dabūt vēl tēju. Izrādījās, ka Alekss nav "Attīrītājs" ja vien viņš nemeloja, bet nešķita, ka tā būtu. Tāpēc arī nebija īpaša iemesla no viņa baidīties, lai arī puiša brīžam pārāk zobgalīgā attieksme prasījās pēc uzsitiena pa pakausi. Flēra tā, protams, nedarīja. Viņa pēc brīža nokāsa katliņam ūdeni, pārvietoja visu saturu uz pannas un sāka pievienot vēl citas sastāvdaļas.

Kamēr viss savā nodabā cepās, varēja uzmest aci pārējiem. Pamanījusi Aleksa piedurknes, ko viņš burtiski noplēsa no galda, Flēra ierunājās: "Klau, tev varbūt vismaz kādu kreklu sameklēt? Tu savādāk te visu piesušķosi," viņa pa jokam sabāra Aleksu un noslaucīja galdu, kur bija palikušas asinis. Netīrs galds pret izglābšanos no nāves gan bija sīkums, bet ja Alekss nav bīstams, gan jau Gabrielam nebūtu iebildumu, ja garderobē sameklētu vismaz vienu drēbju kārtu. "Vismaz pie pusdienu galda tā sēdēt nav diez ko jauki," sarkanmate laipni piebilda, cerot, ka puisis neatteiksies.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 24.04.2013 08:06

Risks, jā. Joels kaut kādā ziņā jutās pelnījis gan Sarišas pārmetošo skatienu, gan sarkasmu runā. Tomēr... kaut kas iekšā teica, ka bez vietējā palīga šeit viņiem neiztikt.

- Paldies par padomu. Es vairāk tā nedarīšu, - teiktais izklausījās banāli, bet orākuls to domāja pavisam nopietni. Aleksam bija taisnība, te tā nevarēja darīt.
- Man nav skaidrs, kā tavs brālis spēja atpazīt Ereijasu. Mēs šeit maģiju nelietojām, nu līdz tam. Nekādu un nemaz. Lūk, tas satrauc.

Joels piecēlās, lai pats ielietu sev vēl tēju, jo Flēra bija aizņemta ar pusdienām, un viegli sagrīļojās. Nopūtās.
- Mēs esam no tās pašas pasaules un visi esam dzimuši ar maģijas dotībām. Tā tas vienkārši ir. Tu zini, kas ir tava nosauktā Valdniece? Nē, tas nav Astindelas gaismas pilnais svētais Valdnieks, kurš mums visiem, arī Svētajai Anetei deva maģijas spējas tad, kad viņa kļuva pilngadīga, tā ir dēmonu valdniece, tumsas valdniece. Ja darījums izdosies, šī pasaule nokļūs dēmonu varā, vismaz tā pašlaik izskatās. Tāda ir problēma, un tas rada zināmu izmisumu, vai ne?

- Prātu sajaukt viņa spēj noteikti. Arī tā ir maģija, un viņa ir ļoti spēcīga burve. Mēs nezinām, kāpēc viņa dara to, ko viņa dara, piedevām šeit, bet mums tas ir jāpārtrauc, ja vien spēsim.
Puisis atbalstījās pret galda malu. Tāds nogurums! Viņš pavirzījās nostāk, lai Flēra varētu galdu kārtīgi noslaucīt.
- Jā, nudien. Kāds apģērba gabals noteikti atradīsies.
Varbūt dēmonu Valdniecei Arda iepatikusies tieši tāpēc, ka te jau tā ir daudz tumsas? Dēmoniem būtu viegli šeit uzturēties.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 24.04.2013 10:29

Vai Alekss ar durvīm priekšā stāvēšanu domāja Sarišas piesardzīgo attieksmi? Ereijass klusēdams noklausījās vietējā puiša diezgan zobgalīgos prātojumus. Pie apgalvojuma, ka blenzt uz kādu nav likumpārkāpums, serafs pat pasmaidīja. Protams, tas nav likumpārkāpums, tomēr šādus izlēcienus jebkurā sabiedrībā jaunieši noskaidro vienkāršāk, bez likumu piesaukšanas. - Protams, vari doties. Starp citu, vai tad šeit matu krāsu iespējams mainīt tikai ar maģijas palīdzību? - Ereijass arī atļāvās mazlietiņ pazoboties. Kā puisis jau bija nopratis, Alekss zināja stipri daudz, bet teiks tikai to, ko gribēs. Bet vispār pateicis viņš bija daudz.

Pēc Joela runas, pārējo biedru piezīmēm un Aleksa beidzot atklātajām atbildēm Ereijass labu brīdi sarunās nejaucās. Viņš bija mazliet saviebies brīdī, kad Alekss stāstīja, pareizāk sakot, domās sajuta, savus sāpīgos pārdzīvojumus. Jautājumu par to, kāpēc Maikls pievērsa uzmanību vienkāršam čalim, kas garlaikoti balsta sienu - starp visiem tūkstošiem cilvēku, kas tajā brīdī bija uz ielas! - jau uzdeva Joels. Bet bija vēl daži, uz kuriem Ereijass vēlētos dzirdēt atbildes. - Aleks, kā tevi var atšķirt no tava brāļa? Vai tev nekaitēs tas, ka esi ticies ar mums, nu, ka Meja ir izmantojusi maģiju, tevi dziedēdama? - Tad piebilda pie Joela stāstītā, - Mums neko nevajag no šejienes cilvēkiem, pat ne no Attīrītājiem. Mūs interesē tikai tā, kas sevi sauc par Svēto Agnesi. Viņa nedrīkst palikt Ardā. - Ereijass, tāpat kā Joels un Sariša, nenosauca Sīlijas vārdu.

Mēs neguļam saulītē, jo esam uzņēmušies uzdevumu. Bet - varbūt es pārāk pieķeros vārdiem - vai tu, Aleks, zini, ko nozīmē gulēt saulītē? Vai tu vispār esi redzējis Ardas sauli?

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 24.04.2013 16:42

Tādu Aleksa atbildi Meja jau bija gaidījusi, protams, ka viņš ir savā pusē, bet tas bija daudz reizes labāk, nekā ja viņš būtu Attīrītāju roklaiža, vai kāds no Sīlijas pakalpiņiem. Tik un tā, šajā pasaulē mita tik daudz cilvēku un viņam vajadzēja nogāzties viņas priekšā un lauzt neskaitāmus kaulus, ka šī nevarēja būt vienkārša sagadīšanās. Šis bija liktenis.
- Liktenis... - Melnmate nodomāja un palūkojās uz puisi. Bet neko skaļi viņa vēl neteica, tomēr šī situācija joprojām bija visai neskaidra, bet vismaz ja svešinieks vēlējās, viņš varēja doties. Visticamāk, Meja viņa vietā jau sen būtu aizbēgusi skaļi kliedzot.

- Svētā Anete? - Mejas balss tonī varēja sadzirdēt patiešām lielu pārsteigumu. Tad nu gan! Viņa pat varētu nokrist no palodzes, aiz šī pārsteiguma, bet tomēr Sīlija sevi sauc par Aneti? Par Svēto Aneti? Ak, dievs. Laikam viņa patiešām bija nojūgusies no varas.
Un tomēr, puiša stāsts bija visai nepatīkams, brālis viņu nodeva, tāpat kā Silija nodeva visus serafus.

Vienkāršos vārdos sakot: - Mums Svētā Anete ir jānogalina. - Mejas skatiens palūkojās uz puisi. Tikai tad tas aizslīdēja projām, lūkojoties ārā pa logu un domājot par to balsi, kas joprojām skanēja viņas galvā. Nē, nē... kāpēc, lai viņa nodotu savējos? Kas Sīlijai bija tāds, ko viņa varētu vēlēties?
Nekas, tieši tā.
- Es aiziešu pārģērbties. - Piecēlusies serafe devās uz to telpu, kur atradās visas drēbes, tikai apstājusies netālu no pārējiem viņa klusi ierunājās. - Ja vēlies nāc līdzi, pameklēsim tev kaut kādas drēbes. - Tumšais skatiens vērās uz Aleksu.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 24.04.2013 18:07

Mainīt matu krāsu?
Aleksa skatiens uz mirkli aizkavējās pie Ereijasa matiem. Viņš apstiprinoši pamāja. - Var gan. Alternatīvo rajonā, var nopirkt krāsas. Pārkrāsoties kaut katru dienu. Vai arī iegādāties tādu krāsu, kas pati mainās. Pa dienām, vai stundām. Nemācēšu gan vairāk neko paskaidrot. Pārāk neaizraujos ar matu krāsošanu. - tā jau laikam bija, kā viņš teica. Puiša paša mati izskatījās dabīgā krāsā. Nekrāsoti.

Bet matu krāsošana jau nebija iemesls, kādēļ svešinieki te bija atceļojuši. Alekss jau nojauta, ka sekos vēl jautājumi. Tad nu viņš arī tos visus uzklausīja, tādu brīdi nodevies pārdomām, kādas atbildes viņš vēlas sniegt.
Jauneklis pamāja. Jā, jā. Viņš saprata, ka maģiju nebija lietojuši un tagad pārsteigti, ka Maikls tomēr bija viņus pamanījis. - Nu, pirmām kārtām, attīrītāji sargā pasaules robežas. Un viņi zin, cik bieži jūs staigājat šurpu turpu. Ja jūs visi ieradāties reizē, tas acīmredzami viņiem iezīmēja skaidrāku lokāciju, kur jūs esat piestājuši, ja tā var izteikties. Tad viņi novēro šo rajonu centīgāk. Tad, viņiem ir amuleti. Tiem, kas ir Anetes pirmā roka. Maģiski amuleti, kas vibrē, kad tuvumā kāds burās, vai ir maģiskas izcelsmes. Jūs, cik es saprotu esat maģiskas izcelsmes. Kā jau paši apgalvojat, ka maģijas spējas jums ir no dzimšanas. - Vai arī viņiem tās deva valdnieks? Uz mirkli, Aleksa piere saraucās. - Kāpēc tad tas Valdnieks nepaņem tās spējas no viņas atpakaļ, ja jau viņš viņai tās devis? - jautājums gan vairāk bija retorisks, jo ja jau tas Astindelas valdnieks varētu, viņš noteikti Anetei spējas būtu atņēmis.

Par demoniem, viņš neko daudz nezināja. Tāpat arī par viņu pasauli un kaut kādu tumšo valdnieci, kas iekārojusi viņu tumšo pasauli. Puisis tikai paraustīja plecus. Jādomā, ka šie ļaudis labāk zināja, kas draudēja, ja "Attīrītāju" priekšniecei izdosies realizēt savu plānu.
- Agnesi? Es teicu Aneti. - Aleksa skatiens pievērsās Ereijasam un godīgi sakot, arī tas kā citi izrunāja šo vārdu... - Tas nav viņas īstais vārds, vai ne? - un arī šis īsti nebija jautājums, jo puisis bija visai pārliecināts, ka šiem ļaudīm viņu svētā bija pazīstama zem cita vārda.
Alekss bija vērīgs un viņam acīmredzami nepaslīdēja garām sīkumi.
- Svētā Anete ir Ardas leģendas personāžs. Viņa bija princese Senas zemē. Un kad tumšie šeredi iekaroja Senas zemi, viņa upurējās, lai pārvērstu sevi par uguns liesmu un aizkavētu iebrucējus, kamēr viņas tauta patvērās gaisa dārzos aiz augstiem mūriem, no kuriem varēja aizstāvēties pret uzbrucējiem.
Manuprāt, tas bija tā visai pārdroši izmantot šo vārdu, taču tas laikam jums visiem asinīs. - Alekss pasmīnēja. - Jūs riskējat ar visu, ticot veiksmei, vai kam nu tur... nē, nu labi. Anetes gadījumā, tas nostrādāja. Cilvēki viņai tic un daļa pat uzskata par atdzimušu Svēto Aneti.
Laikam jau tavējā, arī. - viņš viegli pielieca galvu Joela virzienā.

Kā viņu var atšķirt no Maikla? - Manam brālim uz plaukstu virsām ir tetovējumi. Simboli. Tādi ir Anetes priesteriem. - viņš parādīja savas plaukstas. Tās bija bez simboliem.
Kādas vēl atšķirības? Puisis klusēja. Iegrimis pārdomās, vai viņam vajadzētu minēt vēl kādas atšķirības. Beigās viņš tomēr pamāja uz savas muguras pusi. - Uz manas muguras ir rētas. Maiklam tādu nav. - nē, nu ne jau viņi katru reizi centīsies izģērbt viņu vai Maiklu, lai pārbaudītu... vienkārši, atšķirību patiešām nebija daudz. Un tās pašas bija cilvēku radītas. Daba bija viņus radījusi pavisam līdzīgus. Vizuāli. Bet ar ļoti atšķirīgām dvēselēm.
- Nē, man nekaitēs mūsu tikšanās. - jauneklis visai pārliecināti atbildēja un piecēlās.

- Es atvainojos. - viņš mulsi pasmaidīja Flērai, kad tā ņemās berzt galdu, kur bija palikuši viņa asiņdubļu nospiedumi. Nu jā, tagad tie bija arī uz krēsla. Bet ko viņš varēja padarīt.
Ierosinājumi par apģērba maiņu nu jau sāka viņu pārpludināt. - Jā, paldies. Tikai es domāju, ka man no sākuma vajadzētu nomazgāties. - nevilks taču tīras drēbes uz netīras miesas.
Ak, vēl tikai par sauli... Alekss noraidoši pamāja ar galvu. - Nē. Es esmu pārāk jauns. Ardā sauli neviens nav redzējis teju jau piecas paaudzes. - vai viņš zināja, ko nozīmēja gulēt saulītē? Puisis pasmaidīja. - Man mājās ir gaismas kabīne. Stāsta, ka sajūtas esot līdzīgas. Es gan līdz galam tam neticu. - bet salīdzināt jau nebija ar ko.

Alekss jau grasījās sekot Mejai, kad puiša apģērbā kaut kur par sevi atgādināja viņa telefons. Izrādījās, ka tas bija paslēpts zābaka stulmā. No turienes sadabūjis neatlaidīgi skanošo ierīci, viņš savienoja zvanu.
- Mārvins klausās. - viņa skatiens kavējās pie Mejas acīm, kamēr puisis klausījās, ko zvanītājs no viņa vēlējās.
- Jā, tas ir mans mocis. Es cietu avārijā. Nē, man nekas nekaiš. - taču likās, ka zvanītājs tik viegli neatstājās un tumšmatis neiecietīgi pacēla skatienu pret griestiem, līdz beigās noteica: - Tu uzdod par daudz jautājumu. -
Skatiens ātri pārslīdēja telpai. - Mājās. - viņš nopūtās, kad sarunbiedrs neapstājies kaut ko turpināja viņam klāstīt.
- Nē, es šodien nebraukšu atpakaļ uz biroju. Es tikšu ar to galā rīt.
Nē. Nē. Nē. - ar katru noliegumu viņa balsī ieskanējās neiecietīgāka pieskaņa.
- Kā jau es teicu. Nē. - beigās viņš atvienoja sarunu un vienkārši telefonu izslēdza.

Skatiens atgriezās pie Mejas. - Rādi ceļu. -

Iesūtīja: Romija ; laiks: 24.04.2013 18:54

Šis puisis zina vairāk, kā Ardā pieņemts. Vismaz atsaucoties uz to, ko ar planšeti varēja sameklēt. Ja viņa brālis ir tajā visā iekšā, tad nav brīnums, ka zina vairāk. Flēra līdz šim nejaucās sarunā, bet klausījās vērīgi.

"Ak, tad tomēr mums nekas nav jādara, nekā nav jāizskatās, bet mūs tāpat var atpazīt," viņa noteica, kaisot kaut ko no saviem krājumiem uz gatavotā ēdiena. "Tad klāt mēs viņiem tikt nevaram. Un, ja viņi paši sargā savu mantību," Flēra tīšuprāt izvairījās nosaukt, ko tieši viņi meklē, "tad arī tur mēs neko nevaram darīt." Šobrīd tas viss izskatījās pēc strupceļa. Toties ēdiens sāka smaržot arvien labāk. Izmēģinājusi vairākas vietējās garšvielas, Flēra tomēr nevēlējās atteikties kaut no drusciņas savu zālīšu. Sarkalūpes lapu pulverītis nelielam asumiņam noderēs vienkārši lieliski, bet zilastītes ne tikai apetītelīgi smaržoja, bet arī nomierināja.

"Joel, tu varbūt labāk pēc ēšanas ej atpūsties," viņa uzrunāja orākulu. Jau tik ilgi klanīties un teju nenovelties no beņķa bija daudz prasīts, bet noteikti viņš gribēja dzirdēt, kas Aleksam stāstāms. "Es varu uzvārīt nomierinošu tēju, kas ļaus labāk atpūsties," Flēra piedāvāja "Tev arī varbūt," viņa laipni piedāvāja Mejai, kas arī noteikti ir nogurusi pēc tik ievērojamu ievainojumu dziedēšanas.

Pusdienas bija gandrīz gatavas. Nogriezusi plīti, Flēra ļāva vēl mirklīti visam pastāvēt uz pannas zem vāka - lai ievelkas.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 24.04.2013 19:13

- Jā, mūsu pasaulē viņai bija cits vārds. - Meja noteica, bet nepateica, kāds šis vārds bija, bet jebkurā gadījumā... iespējams, ja Alekss mazāk zinās, jo labāk, jo tumšmate nevēlējās, lai ar viņu kaut kas atgadītos, turklāt, ja nu Sīlija izdomā notvert viņu, iztaujāt? Spīdzināt? No šīs domas bez maz vai slikti varēja palikt. Un tā būs tikai Mejas vaina, jo viņa šo puisi atveda šurp, bet ja neatvestu, tad viņš tagad būtu miris.
Tomēr par pasauļu robežu uzmanīšanu Meja nopūtās. Tas nepavisam nebija labi, tātad Sīlija zināja, ka viņi visi ir te, ka te ir Gabriels un ka viņiem ir kaut kas padomā, viņa būs uzmanīgāka un kļūdas nepieļaus, tas bija vairāk kā skaidrs.

Bet tomēr... vajadzēja dušu un pārģērbties. Tas būtu ļoti jauks šī vakara nobeigums, jo izskatījās, ka visiem šī diena bijusi ļoti sarežģīta, tikai, kad iezvanījās Aleksa telefons, Meja atcerējās, ka nākošreiz, kad viņa kaut kur dosies paņems līdzi savējo. Jo nebija diži prātīgi kaut kur braukt, kad nebija iespējas sazināties ar ārpasauli.
- Nepatikšanas? - Tumšmate ziņkārīgi pajautāja un jau gatavojās doties līdz telpai, kur atradās drēbes, tik vien skatiens apstājās pie Flēras.

- Tas būtu ļoti jauki. - Serafe piemīlīgi pasmaidīja, bet no nomierinošas tējas viņa nudien negrasījās atteikties, nervi brīžiem šķita nospriegoti, kā elektriskais žogs, kurš visu laiku sit pa nagiem.

Pamājusi puisim Meja devās augšā uz to telpu.
- Te ir daudz kas, kaut ko priekš tevis atradīsim - Viņa noteica ieejot iekšā telpā. - Pēc tam parādīšu, kur ir duša. - Tumšais skatiens diez gan izvairīgi slīdēja apkārt, līdz beidzot apstājās pie Aleksa acīm.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 24.04.2013 20:49

Tikko Flēra bija pagājusi nostāk, Joels uzreiz atspiedās pret galdu.
- Jā, tā darīšu, un tēja būs tieši laikā. Paldies, Flēra!

Alekss uzdeva loģisku jautājumu - kāpēc nepaņem atpakaļ?
- Mēs piedzimstam maģiski, bet bez īpaša spēka. To mums rituālā piešķir valdnieks brīdī, kad kļūstam pieauguši un izvēlamies savu tālāko ceļu. Nevar atņemt tāpēc, ka tad viņiem ir jātiekas. To var tikai klātienē, nevis pa gabalu.
Nācās nopūsties arī par tālāk teikto.
- Un... jā, tev taisnība. Es reizēm esmu pārāk pārgalvīgs un pārāk ziņkārīgs arī. Šodien būs jau otrā reize.
Tātad viņus var atrast tāpat. Nu neko! Vismaz izskata dēļ citi uz viņiem neatskatīsies. Tā tikai vēl trūka - parādīties te uz ielas īstajā izskatā. Joels pat pasmaidīja, iedomājoties, kā tas izskatītos.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 24.04.2013 21:11

Kad Meja bija aizvedusi viesi nomazgāties un sameklēt drēbes, no Aleksa pāri bija palikusi peļķīte, ko Flēra saslaucīja. Viņi tomēr bija virtuvē, nevis lopkautuvē!

"Domāju, ka varam ēst," pacēlusi pannas vāku, Flēra secināja. Viņa bija izvārījusi nūdeles un pēc tam sacepusi tās ar olām un šampinjoniem, to visu pārkaisījusi ar sasmalcinātu sieru un uzlabojot ar garšvielām. Flēras pavārmākslas prasmes varbūt nebija pašas labākās un šejienes produkti ne gluži tie ierastākie, bet viņa bija centusies pagatavot sātīgu maltīti bez gaļas. Katrā ziņā smarža no viņas izmantotajām garšvielām bija ļoti laba.

Paņēmusi no plaukta septiņus šķīvjus, Flēra tos izlika pa galda malām. Vai viņiem pievienosies arī Gabriels, to Flēra nezināja, tāpēc pagaidām novāca no galda viņa neizdzerto tējas krūzi.

"Lūgtum," sarkanmate aicināja pie galda tos, kas vēl bija palikuši virtuvē. Viņa uzlika uz ēdāju šķīvjiem pa porcijai. Ja kādam bija iebildumi pret viņas pūliņiem, tad bija laipni aicināts pacienāties ar tablešu veida pusdienām. Pannā vēl palika gana daudz ēdamā arī citiem. To Flēra nolika atpakaļ uz plīts un uzlika vāku. Sameklējusi kādā no atvilknēm dakšiņas, meitene tās izdalīja. Tad uzlika vārīties vēl ūdeni, lai pēc maltītes varētu apliet tēju nogurušajiem. Kad tas bija izdarīts, arī pati varēja nosiet priekšautu un apsēsties pie galda. "Labu apetīti!"

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 25.04.2013 00:56

- Priesteri ir tikai daži. Trīs vai četri, ja nemaldos. Tikai viņiem ir amuleti. Tā ka... pārējie diez vai jūs īpaši atpazīs. Vienkārši... - Alekss pieklusa, meklēdams pareizos vārdus. - ... nepaveicās, ka Maikls bija tur tuvumā. - tas arī viss. Tāpat, kā viņam savā ziņā bija paveicies avarēt tieši pie Mejas kājām. Protams, varēja jau gan izdarīt pieņēmumus, ka bez Mejas pamestā braucamā, viņš nebūtu avarējis. Bet visādi jau varēja būt. Alekss nedomāja, ka ir vērts prātuļot par: kā būtu, ja būtu situācijām.

Tikai tas Astindelas valdnieks... Jā, jā. Alekss saprata, ka jāsatiekas, lai atņemtu spējas. Taču... - Un? Kāpēc viņš nevar viņu uzmeklēt un satikt? - jauneklis paraustīja plecus. Viņam likās, ka kaut kādiem varenajiem spēkiem ir vēl vieglāk pārkāpt pasauļu robežas, nekā piemēram, šiem te, kas tagad atradās viņa priekšā. Bet tad atkal... ko gan Alekss zināja. Viņš nevienu citu pasauli nebija redzējis, kā tikai Ardu. Un cik viņam bija zināms, ardieši neceļoja pa pasaulēm. Kādā veidā svešinieki pamanījās atkļūt uz šejieni, puisis nezināja. Un godīgi sakot, pat nebija interesējies par šādu iespēju.

Ziņkārība laikam jau arī bija šo svešinieku dabā. Redz, tas, kurš Joels, pats to apgalvoja. Un tad vēl Mejas jautājums pēc viņa telefonsarunas.
Vai nepatikšanas? Nē, tā īsti to nevarēja nosaukt. Alekss noliedzoši pamāja. - Man vienkārši nebija ieplānots šodien iekļūt avārijā. - puisis pasmaidīja un sekoja melnmatei uz telpu, kurā atradās apģērbi.


~ * ~ * ~ * ~ Mejai ~ * ~ * ~ * ~

Nonākot lielajā apģērbu un mantu glabātāvā, Alekss likās tāds kā nedaudz apmulsis. Tomēr, centies savākt seju kaut cik pieklājīgā grimasē, puisis tikai pamāja ar galvu un sāka apstaigāt apģērbu plauktus. Savos meklējumos viņš nemaz nepavadīja pārāk ilgu laiku. Drīz vien Alekss bija atradis melnas ādas bikses, melnu, augumam pieguļošu bezroku krekliņu, no lateksa materiāla un ādas jaku, kura izskatījās no tāda paša materiāla, kā bikses. Šie apģērba gabali, no viena acu uzmetiena, tā kā likās, ka varētu būt viņa izmēra.
Skatiens jautājoši palūkojās uz Meju. - Kur var nomazgāties? -


~ * ~ * ~ * ~ Pārējiem ~ * ~ * ~ * ~

Kamēr Meja palīdzēja Aleksam kaut cik tik galā ar sava izskata savešanu kārtībā, mājās atgriezās arī Gabriels. Samirkušās virsdrēbes un apavus, viņš bija paspējis jau atstāt kaut kur priekšnamā.
Ienācis virtuvē, viņš pamāja visiem īsu sveicienu, skatienam īsi pārslīdot pār šeit esošajiem. Neko neteikdams un nejautādams, viņš paņēma no galda šķīvi un devās pie pannas, lai paņemtu ēdamo.
Nekādus jautājumus viņš neuzdeva.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 25.04.2013 07:27

Meja pasmaidīja, kad Alekss kļuva tik pārsteigts, protams, puisis mēģināja to noslēpt, bet tik un tā tumšmatei nekas nepaslīdēja garām. Pati viņa arī mēģināja atrast kaut kādas nebūt drēbes, jo serafe vēl joprojām bija nosmērējusies ar dubļiem un Aleksa asinīm.
Šī patiešām bija viena smaga diena. Salikusi kaudzītē savas atrastās drēbes, skatiens pievērsās puisim, kad viņš jau vēlējās atrast dušu.
Vien pa priekšu Meja novērtēja Aleksa atrastās drēbes.
- Jauka izvēle. - Viņa pasmaidīja. - Seko man. - Meja devās uz kādu citu telpu, kas atradās netālu. - Viss nepieciešamais tur ir. - Visi mazgāšanās līdzekļi. Serafe pagriezās, lai atstātu puisi vienu pašu. Nebūtu pieklājīgi palikt.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 25.04.2013 08:59

Joels tikai noraidoši papurināja galvu. Nē, Valdnieks nevar atstāt Astindelu, lai atņemtu spējas kritušai serafei. Tā ir pārāk iela iejaukšanās pasauļu lietās. Ja ieradīsies Metatrons, iespējams, ieradīsies Valdniece. Jau tā viņu visu atrašanās šeit bija bīstama. Par daudz gaismas. Tumsa var nolemt, ka viņiem kaut kas pienākas.

Gabrielam ierodoties, orākuls nekavējoties pieslējās taisni un atbildēja uz sveicienu, pēc tam ar savu šķīvi pārvācoties kārtīgi sēdēt pie galda.
Novēlējis visiem labu apetīti, viņš ēda un prātoja. Tikai dažas stundas, un tādi pavērsieni. Žēl vienīgi, ka neizdevās atrast nevienu no amuletiem. Vai arī, varbūt, izdevās, bet Joels nesaprata, ka tā ir un kā tur ir.

Sarunas varēja mazliet atlikt, cerams. Līdz brīdim, kad visi būs paēduši.
- Flēra, tas ir ļoti garšīgi, paldies!

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 25.04.2013 09:42

Ereijass bija saņēmis atbildes uz saviem jautājumiem, un ne tikai. Šķiet, pamazām sāka kļūt skaidrāks, kas te notiek. Kāpēc tā notiek, tas jau bija cits jautājums. Piemēram - kāpēc tiek godināta Svētā Anete (tā, īstā), un reizē tiek aizliegta maģija? Bet cilvēciskas būtnes laikam spēj būt dīvainas visdažādākajos veidos, un Ereijass pārstāja prātot to, ko nevar īsti izprātot.

Toties sāka apdomāt to, ko Alekss bija pastāstījis. Amuleti ir priesteriem. Trīs vai četri. Vai šie amuleti ir tie paši, kuri jāiznīcina? No priesteriem viņi pēc izskata zināja vienu - Maiklu. Ar Maiklu būtu jāsāk? Maikls, savukārt, zina tikai par Ereijasu. Patiesībā tagad visi Attīrītāji zina, jo ko gan citu Maikls darītu, ja ne noziņotu savējiem? Tātad - Ereijasam būs jākļūst par mānekli. Ēsmu. Cerams, ka lamatās, bet nav galvojams, ka lamatas aizcirtīsies.

Kamēr puisis tā prātoja, Alekss ar Meju devās mazgāties un ģērbties, savukārt jaukā Flēra visus sāka cienāt ar pusdienām. - Paldies, Flēra. - Ereijass paņēma savu porciju un sāka ēst. Brīdi pēc tam ieradās Gabriels. Protams, Metatrona dēls noteikti bija pamanījis asins pēdas uz savu dzīvokli, bet neko neteica un arī nejautāja, tikai pievienojās pusdienotājiem. Ereijass atbildēja uz Gabriela sveicienu un turpināja savus prātojumus.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 25.04.2013 09:56

Gabriela atgriešanās bija kā atvieglojums. Flēra viņu sveicināja ar siltu smaidu un pēc visiem priekšrakstiem. Kad Gabriels apsēdās, lai paēstu, viņa atcerējās tēju. Tā jau bija padzisusi, tāpēc meitene aplēja jaunu un vēso paņēma sev.

Brītiņu ļāvusi Gabrielam paēst, ik pa brīdim vērodama viņu ar acs kaktiņu, Flēra uzsāka sarunu. Viņa izstāstīja par simbolu, ko nebija gaidījusi tur atrast, par nepatīkamām sajūtām un Joela vīziju un meditēšanu. Tieši cik daudz arī par pārējo Gabriels zināja, Flērai nebija ne jausmas. "Kas tas ir par simbolu? Vai tas nozīmē kaut ko vairāk par vīziju un prasību atvest jūs? To kāds speciāli bija uzzīmējis tajā vietā?" viņa jautāja. Daļu jau bija pastāstījis Alekss, bet bija lietas, par ko nebija runāts. Vai viņiem joprojām jāuztraucas par simbolu vai vienkārši nevajag braukt uz to vietu? "Vai viņi mūs uzmana un izseko?" tas šķita diezgan loģisks pieņemums, ja pēc viņiem bija uzradies simbols un pie aptiekas bija redzēts Maikls.

Flēra īsti nezināja, ko teikt par asinīm, kas vēl šur tur mājā bija palikušas, nemaz nerunājot par liftu. Ak, vai, tiešām, lifts droši vien joprojām izskatījās diezgan briesmīgi, to vajadzēs sakopt! Gabriels gan neko nebija teicis, bet noteikti bija pamanījis. Ja vien viņš nezināja visu, kas notiek viņa mājās arī no attāluma, tad noteikti vajadzētu paskaidrot. Bet kā? Vai varbūt pagaidīt, kad Meja ar Aleksu atgriezīsies?

Pie reizes savākusi paēdušo traukus, Flēra aplēja nomierinošu tēju Joelam. Tai vajadzētu palīdzēt vieglāk aizmigt, ciešāk gulēt un ātrāk atjaunot spēkus. "Tas tev, kad iesi gulēt," viņa pasniedza krūzīti orākulam.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 26.04.2013 02:13

- Mūs? - Gabriels acīmredzami bija iegrimis pārdomās, baudot Flēras gatavotās pusdienas. Eņģeļa skatiens pavērsās pret meiteni, mēģinot saprast, ko viņa īsti bija jautājusi un ko domājusi.
- Ah, Tev nevajag uzrunāt mani tādā pieklājības formā. Šeit nav Astindela un jums nav man jāklanās un jāizturas ar īpašu cieņu un sazin kā vēl. Mēs te dzīvojam visi kopā un visi kopā cenšamies izpildīt... to uzdevumu. - ar dakšu pa šķīvi bīdīdams šampinjonus, viņš uzsāka sarunu. Gabrielam tie pārāk negaršoja.

Bet, kas tad tur bija ar tiem jautājumiem. - Simbolu uzvilka Sīlija. Viņa izsauca Vajātāju. Tomēr, tas demons nokļūstot šajā pasaulē, nav pārlieku spēcīgs. Jums nav par to jāuztraucas. Ar viņas izsauktajiem demoniem, es tikšu galā. Vismaz pagaidām. Jums jādomā par to uzdevumu, par kuru runājām.
Viņa neuzmana un neizseko jūs. Viņa uzmana mani. Ar Joelu tā vienkārši gadījās, jo viņš pieskārās simbolam. Vīzijas ir orākulu spējas. Domāju, ka Sīlija nevienā brīdī necerēja, ka simbolam pieskarsies kāds serafs un vēl piedevām orākuls. - Gabriela skatiens aizkavējās pie jaunā orākula. Taču nelikās, ka Joela uzvedība un izdarītais Gabrielu kā īgņotu, vai vēl ļaunāk, viņš būtu vīlies jaunajos serafos. Nebūt nē. Cik nu varēja noprast pēc viņa izturēšanās, tad nekas tāds noticis nebija un serafiem nevajadzēja uztraukties.

Tā bija vismaz ar to simbola daļu.
Taču bija vēl kāda lieta. Proti, svešinieks viņu mājā.
Jā, jā... kā jau serafi bija nopratuši, Gabriels bija pamanījis asins pleķus liftā. Un arī cietušo motociklu.
- Tas jauneklis, kurš kopā ar Meju. Vai viņu kāds uzaicināja šajā vietā? - eņģelis jautājoši palūkojās uz biedriem. - Ar uzaicināja, es domāju, vai viņam kāds pateica, ka viņš šeit ir aicināts, vai kaut ko tādu, kā jūties, kā mājās, vai tamlīdzīgi? - protams, Gabriels zināja, ka mājā atrodas svešinieks. Tas viņam nebija noslēpums. Būtu savādi, ja viņš šādas lietas nepamanītu un nezinātu.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 26.04.2013 06:41

"Ah," Flēra novilka. Tas bijas atvieglojums, jo simbols izrādījās mazāks ļaunums, kā sākumā likās. Vismaz būs zināms, kas tas ir, ja atkal nāksies kādu ieraudzīt. Flēra bija paēdusi. Neizskatījās, ka Gabriels ēdīs pāris palikušos čampinjonus, tāpēc viņa piecēlās, savāca tukšos traukus un nomazgāja tos izlietnē.

"Tas laikam jāprasa pašai Mejai," sarkanmate atbildēja Gabrielam un palūkojās uz durvīm, kur pēc kāda brīža bija pazudusi Meja ar Aleksu. "Kad mēs atnācām, tad viņi jau te bija. Šķiet, ka pēc tam neviens tā neteica," viņa paraustīja plecus. "Es satīrīšu tās asinis," Flēra atvainojās. Viņa uztvēra to kā pienākumu - rūpēties par citiem, pat ja tā nav tieši dziedēšana, bet vienkārši iespēja likt citiem justies labāk. Tik netīrs lifts un priekšnams diez vai atbilda šādām prasībām. Un viņai vēl nebija plāna, ko darīt šovakar.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 26.04.2013 08:52

Joelam garšoja viss, ko Flēra bija sagatavojusi, un šķīvis pavisam driz bija tukšs, un puisis ar pateicīgu galvas mājienu to padeva Flērai, kad viņa sāka virzīties uz mazgājamās izlietnes pusi.

- Tad es vismaz vīziju sapratu pareizi. Vai tie četri, ko redzēju buramies, varētu būt priesteri, kas palīdz Sīlijai? Viņu te sauc par Svēto Aneti, un viņai ir priesteri, kuriem ir amuleti, kas sajūt, kad tuvumā kāds burās vai ir maģisks. Sapratu, ka viens no tādiem pietuvinātajiem ir tā puiša dvīņu brālis, - serafs stāstīja Gabrielam, - Un ir viena problēma. Šis, jau pieminētais dvīņu brālis pamanīja Ereijasu tur, pie aptiekas šorīt.
Viņš nožēlā paraustīja plecus.
- Es meditējot netiku laukā no tās nelāgās vietas. Vai nu tur ir noticis kaut kas šaušalīgs, vai arī tur var būt amulets, neprotu atšķirt.

Brīdi padomājis, vai kāds tiešām nav teicis uzaicinājumu, viņš noliedzoši papurināja galvu.
- Nē, es neesmu teicis, un manā klātbūtnē arī neviens nav teicis neko tādu. Par Meju nezinu. Viņiem drīz abiem vajadzētu būt klāt, varēs paprasīt.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 26.04.2013 10:19

Es iztīrīšu liftu. - Ereijass piedāvājās palīdzēt Flērai. Tad atkal apklusa, domādams par amuletiem. Šķīvis viņa priekšā vēl nebija tukšs, tāpēc pagaidām nenonāca trauku izlietnē.

Gabriel, vai amuleti, kas atrodas pie Svētās Anetes priesteriem, varētu būt tie, kurus meklējam? - Jo cik gan daudz dēmonu amuletu Ardā vispār varēja būt? Savas tālākās pārdomas Ereijass vēl neizklāstīja skaļi. Tā vietā viņš papildināja Flēras un Joela stāstīto. - Mūsu ciemiņš teica, ka viņu sauc Alekss. Dvīņubrāļa vārds ir Maikls. Viņus var atšķirt pēc zīmēm uz plaukstām, jo Maikls ir Anetes priesteris, un visiem priesteriem uz plaukstām ir zīmes. Alekss ir zinošs, pat ļoti, bet stāsta tikai to, ko uzskata par vajadzīgu stāstīt. Pats cietis no Anetes dusmām, bet apgalvo, ka saspīlētu attiecību ar Attīrītājiem nav, un arī Mejas dziedināšana šajā ziņā viņam neesot bīstama.

Ereijass konsekventi neizrunāja Sīlijas vārdu. Ja nebija to izteikuši Aleksa klātbūtnē, tad tagad nevajag riskēt ar to, ka puisis tieši šajā brīdī neienāk pa durvīm. - Attīrītāji kontrolē portālu darbību. Nu, ne tieši, bet zina, ka izmantoti. Tagad viņi zina arī par mani. Es nejutu amuleta klātbūtni.

Par Gabriela pēdējo jautājumu Ereijass īsti nesaprata - tas ir labi vai slikti, ka nav uzaicinājuši? - Neko neesmu teicis par jušanos kā mājās, vai aicinājis šurp. Es ļāvu Aleksam iet prom un pavaicāju, vai viņš ir redzējis Ardas sauli. Pēc tam mēs viņu uzcienājām ar tēju un apsolījām pusdienas.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 26.04.2013 14:14

Nosēdusies ar visiem, arī Sariša papusdienoja, ar galvas mājienu sniedzot sveicienu, kad ieradās Gabriels. Ar jautājumiem un skaidrojumiem drīz tika galā pārējie biedri, tādēļ pati serafe vairāk pievērsās maltītei, jo ar neparedzētiem gadījumiem nevar zināt, cik ilgi varēs turpināt sēdēt un ieturēties. Pieņemu, ka šodien otro reizi meklēt amuletus vairs necentīsies. Sariša palūkojās Joela virzienā. Ja mēs zinātu, pastāv iespēja, ka amulets bija pamestajās ēkās pie simbola, tad kamēr Tu atpūties, mēs pārējie varētu pārmeklēt to teritoriju. Tomēr viņa arī sapratīs, ja Joels dosies pie miera, jo nevar jau zināt, kādu ietekmi tas simbols varēja atstāt, turklāt arī pati meditācija.

Tikusi ar maltīti galā, serafe vēl nolūkojās, kā pārējie sāk plānot izklīst, tīrīt liftu vai ko citu, pati Sariša nenolēma tagad uzņemties kādus pienākumus, atkal jūtoties nedaudz nomācošā bezdarbībā, jo pat ja nogurums sāka gulties uz pleciem, apņēmība vēl dzītu uz priekšu. Ja drīkst vaicāt, Gabriel, kur Jūs pats šajos mirkļos dodaties? Viņa vaicāja, kamēr nolika savu izēsto šķīvi izlietnē. Kas zina, varbūt uz visu jautājumu fona par Aleksu, pazuda kas tāds, ko Metatrona dēls noskaidrojis pats, kas lieti noderētu amuletu atrašanā.

Iesūtīja: Alvīna ; laiks: 27.04.2013 00:43

Augums nepatīkami notrīsēja, un viņa beidzot saņēmās atvērt acis, kuras bija aizvērusi mirkli, pirms iziet cauri arkai, lai gan prāts apgalvoja, ka prātīgāk to būtu nedarīt. Vārtiem izejot cauri, aiz muguras palika viss, bet priekšā tikai haoss un spiedošas sāpes. Galva spieda, lūpas sakniebās apspiežot sāpju vaidu, bet vajadzēja atvērt acis. Ja nu viņai jau draudēja briesmas? Vieglās, šai pasaulei nepiemērotās drānas, jau samirkušas smagās lietus lāsēs, kuras uz lūpām garšoja skābeni. Lietus nekad negaršoja tā. Šķita, ka visas kādreiz grāmatās pētītās lietas bijušas daudz maigāk pateiktas nekā pirmās izjūtas pasaulē, kura atgādināja ļaunāko murgu, lai gan... murgi nekad Alvīnu nemocīja. Vismaz līdz šim.
Sakļāvusi rokas ap savu augumu, viņa palūkojās uz ēku, kas slējās priekšā kā milzīgs futūristisku materiālu postaments, un tumšās acis gaišajā sejā samiegusi šaurāk. Vajadzēja kustēties, jo kavēties nevajadzētu. Gaita atsākās, gracioziem soļiem cenšoties savākt visas savas pašcieņas paliekas, lai neļautos vārgulīgajai un sāpju pilnajiem eksistences vaidiem, kas lauztin lauzās no jaunās sievietes auguma.

Zinot, kur ir jābūt, Alvīna rīkojās autopilotā, necenšoties pētīt visu apkārtni un necentās koncentrēties uz slikto. Savākusi sevi mirklīgos rāmjos viņa izturēja nokļūšanu pie citiem serafiem. Tehnoloģijas pirmajā mirklī mulsināja, bet atverot prātu viņa rīkojās pareizi. Viss notika. Tikai piere atbalstījās pret vēsu lifta interjera elementu. Līdz atvērās durvis.
Iztaisnojot muguru Alvīna iegāja telpā. Izskatoties gluži neiederoša kopējā ainavā. Viņa centās uzmeklēt tikai vienu no visiem. - Labvakar, - lūpas aizvērās, bet skatiens stīvi slīdēja pāri tiem, kuru sarunā viņa bija iemaldījusies.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 27.04.2013 13:38

Gabriels vien īsi pamāja uz Flēras komentāru par asiņu satīrīšanu. Protams, viņiem pašiem ir jārūpējas par šo vietu. Tīrīšanas servisu neuzaicinās, galu galā. Bez tam... ja tā, pavisam godīgi, tad Gabrielam nepatika nekārtība un netīrība. Flēra to jau visticamāk bija pamanījusi.

Kamēr pārējie biedri runāja, eņģelis likās tāds, kā nedaudz iesprindzis un viņa skatiens pavisam noteikti skatījās kaut kur citās dimensijās, pat ja bija vērsts uz jaunajiem serafiem, kas runājās, stāstot piedzīvoto un uzdodot jautājumus.
Beigās, Gabriels piecēlās un aizgājis līdz skapītim, paņēma pelnu trauku un atgriezies pie galda, apsēdās, trauku nolicis savā priekšā.
Skatiens pievērsās durvīm, kad tajās parādījās Alvīna.
Gabriels aizsmēķēja. Viņa skatiens pētoši kavējās pie jaunās serafes. - Sveika, Alvīna. Jūties, kā mājās. Tiesa, vēl nav vakars. Ir tikai diena, tas nekas, ka ārā ir tumšs. Tā te ir visu laiku. Priecājos, ka esi mūs atradusi. - viņš pasmaidīja un pamāja kāda krēsla virzienā. Lai jau apsēžas un nestāv uz sliekšņa.
- Alvīna jums pievienosies jūsu uzdevumā. Jo Metatronam liekas, ka viņai nepieciešamas zināšanas un prakse par dzīvošanu un darbošanos ārpus Astindelas robežām. - Jā, tā likās Metatronam. Vai tā likās arī Gabrielam, to no eņģeļa izturēšanās īsti nevarēja saprast.
- Alvīna ir orākuls. Bet to jau jūs laikam zināt. - runājot par tikko ieradušos melnmati, Gabriela skatiens turpināja cieši uz viņu vērties.
Kāpēc pārējiem zināt? Redz! Alvīna pirmām kārtām nāca no ietekmīgas serafu dzimtas. Viņa bija bez maz vai uzskatāma par jauno orākulu cerību. Spējīga, apķērīga, skaista, jauna, ar milzīgām nākotnes iespējām. Bet, kas gan bija nākotnes iespējas serafam? Klīst pa tumšām, apšaubāmām vietām, ķerstot robežas pārkāpušus demonus? Tā to Metatrons iztēlojās? Vai varbūt, viņš vēlējās, lai šī jaunā sieviete viedi sēž viņa pilī, kaut kur līdzās Tiarai? Katrā ziņā, Gabriels pārāk sevi nenomocīja, meklējot skaidrojumus par Metatrona gribu. Tā tiešām bija lieka laika kavēšana. Tagad Alvīna bija šeit un tagad viņa klīdīs pa Ardas slapjo zemi, kopā ar pārējiem Vārtu pētniekiem un Flēru.

- Parādiet viņai, kur atrodas ģērbtuve, ieroči, pabarojiet, padzirdiet ar tējiņām, izguldiet... Nu, jūs jau zinat, kas jādara. - Gabriels pasmaidīja un nokratīja cigaretes pelnus trauciņā. - Iemāciet smēķēt. -
Tad, kas vēl... jautājumi, kurus jaunuļi bija uzdevuši, pirms jaunās orākules ierašanās.
- Jā, es domāju, ka tie četri, kurus tu redzēji vīzijā, ir Sīlijas priesteri. Ja mēs viņus saucam par priesteriem. - Gabriels pasmīkņāja. - Viņas uzticības personas noteikti nemainās. Un diez vai Anetes noslēpumi ir zināmi visiem Attīrītājiem. Tā ka... jūs tagad esat kviti. Viens no viņiem redzēja Ereijasu, un viens no jums redzēja viņus. Un ja jau jūs vēl zināt, kā izskatās Mejas drauga brālis... - likās, ka Gabrielu pārāk neuztrauca tas, ka jaunuļiem sanāk tomēr saķerties ar Sīlijas rokaspuišiem. Galu galā, tas neizbēgami notiktu agrāk vai vēlāk.
Lūk! Jautājums par amuletiem bija daudz sarežģītāks.
Mirkli apdomājies, Gabriels noraidoši pakratīja galvu.
- Nedomāju. Diez vai Sīlija savu spēku uzticētu cilvēkiem. Bez tam, jūs sakāt, ka priesteri ir četri, bet amuleti ir trīs. To es zinu pavisam noteikti. -
Par to vietu... Gabriels pamāja.
- Jā, tur ir notikušas tumšas un nelāgas lietas. Iespējams, ka Sīlija kādu amuletu ir noslēpusi tur. Jūs varat pameklēt. Lai gan... no otras puses, es nez vai jūsu vietā es dotos tieši uz turieni tagad. Jo viņa zin, ka jūs aizskārāt simbolu, un ja viņai tur ir amulets, viņa tur var nosūtīt kādus, lai savāc jūs. Un ja jūs nokļūsiet pie viņas... jums arī nāksies ciest no Anetes dusmām - Gabriels citēja Ereijasa teikto. - Redziet, Sīlijas izcelsme viņai nedaudz traucē. Viņai ir problēmas ar ar demonu burvestību buršanu, jo lai viņa tās varētu uzburt, viņai nepieciešama, kā, lai to paskaidro... īpaša maģiskā enerģija, kuru Sīlija spēj uzkrat tikai izbaudot citu ciešanas. Tādēļ Attīrītāji parasti spīdzina savus upurus. - līdz beigās nogalina. Bet šo mazo faktu, Gabriels saviem biedriem aiztaupīja. Aleksa personība tādā ziņā likās vēl interesantāka. Kāpēc viņš bija ticis no Attīrītājiem prom. Dzīvs.

Sarišas jautājums par viņa paša gaitām, no Gabriela puses izpelnījās dziļdomīgu klusumu, kura laikā viņš nodzēsa cigareti pelnu traukā. Tikai tad skatiens atgriezās pie jaunās karotājas. - Es uzmeklēju un iznīcināju Vajātāju. - kur, kāpēc un cik bieži viņš dara tādas lietas, nē, nekādi citi paskaidrojumi nesekoja. Tā bija visa atbilde uz Sarišas jautājumu.

- Par to jušanos, kā mājās. - kāpēc viņš to bija jautājis... - Kad jūs kādu šeit uzaicinat justies, kā mājās, šī persona spēj šeit ienākt arī bez jūsu ziņas. Viena. Es laikam aizmirsu pateikt. Tādēļ, esiet piesardzīgi ar laipnību. - galu galā, serafiem laipnība taču bija asinīs. Tomēr, laipnībai vajadzēja iet roku rokā ar apdomību.

Kas vēl? Skatiens uz mirkli aizkavējās pie Joela. - Ej, atpūties, tagad. Bet citkārt, sāc pieradināties neatpūsties katru reizi pēc maģijas izmantošanas. Tev ir jāspēj burties daudz un pastāvēt par sevi, pat kad esi noguris. - Gabriels negribēja nekā aizvainot jauno serafu. Tas bija ieteikums no sirds. Paša Joela labā.
Piecēlies un savācis cigaretes, Gabriels devās uz durvju pusi. - Es būšu savā istabā. - viņš informēja biedrus, pirms pamest virtuvi.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 27.04.2013 14:02

Flēra nomazgāja palikušos traukus un savāca virtuvi. Uz plīts joprojām stāvēja panna ar vāku, kur atradās ēdamais vismaz Mejai un Aleksam. Brīdī, kad viņa slaucīja rokas, atvērās durvis un ienāca līdz šim nezināma jauna sieviete.

"Labvakar," Flēra pieklājīgi atņēma sveicienu. Alvīna? Jā, par Alvīnu bija dzirdēts, bet personīgi satikusi šo jauno orākulu Flēra nebija. Interesanti, kāpēc Alvīna ir atsūtīta tieši pie viņiem? Varbūt veicamajam uzdevumam vajag spēcīgāku komandu? Tādā gadījumā šī serafe noteikti bija vērtīgs papildinājums.

"Flēra," sarkanmate atbildēja uz iepazīstināšanu un pielieca galvu sveicienā. "Mēs tikko ēdām vēlās pusdienas. Vai vēlēsies kaut ko?" viņa pamāja uz pannas pusi. Ja Alvīna tikko tikai bija ieradusies no Astindelas, viņa droši vien sajuta to pašu nomācošo šejienes auru. Un vēl asiņainias lifts! "Ir arī tēja, kas mazliet palīdz pret Ardas drūmumu," viņa piebilda un uzsmaidīja viešņai. Ja Gabriels bija aicinājis, tad jebkurš pienācējs, Alvīna vai cits, ir kā savējais. Galu galā, arī pārējos Flēra pazina tikai kopš rīta.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 27.04.2013 15:11

Pusdienas virtuvē ritēja gluži mierīgi un ikdienišķi, ja nu vien varēja nedaudz brīnīties, kur aizķērusies Meja. Iet dušā kopā ar Aleksu? Vai pārģērbjas kopā?

Viņš jau grasījās celties un iet atpūsties kādu stundiņu, ilgāk jau nu gan nē, kad virtuvē parādījās svešiniece, kuras nosauktais vārds, protams, Joelam bija zināms, tikai tā īpašniece nebija redzēta.
- Labdien, Alvīna, - viņš sasveicinājās, - Joels, arī orākuls, - kamēr acis no jaunās serafes pievērsās Gabrielam, kurš aizsmēķēja. Lūk, to Joels pats vēl nekādi nebūtu ieprātojies darīt, proti, aizsmēķēt šeit. Tur, ārpusē, droši vien sekotu apkārtējo piemēram, bet ne šeit.
Nolēmis, ka šodienai dūmu pietiek, viņš nesekoja Gabriela piemēram.

- Nu, kādi viņi priesteri... - tīra ironija un vārda noniecināšana, - es redzēju četrus. Diemžēl, neredzēju sejas, viņiem visiem bija tumši apmetņi ar kapucēm.
- Jā, es tā darīšu, - apņēmība bija skaidri dzirdama balsī. Viņš pieradināsies neatpūsties pēc katras maģijas lietošanas reizes, tā vajag.

- Es eju atpūsties, - orākuls piecēlās, paņēma sev domāto krūzīti ar īpaši nomierinošo tēju, pateicīgi pamādams Flērai, un gāja durvju virzienā. - Ja kas, modieniet augšā un, vispār, ilgāk par stundu neļaujiet gulēt. Labi?

Iesūtīja: Alvīna ; laiks: 27.04.2013 17:26

Tumši brūnās acis pievērsusi Gabrielam, viņa bija pateicīga, ka meklētais bija šeit uz vietas, nevis kaut kur Ardas plašumos un tad nāktos gaidīt. Viegli paliekusi galvu pateicībā par aicinājumu justies kā mājās, serafe to apstiprināja arī verbāli, - Pateicos, Gabriel, - tālāk jau atlika paļauties iepazīstināšanai ar sevi. Alvīna nesteidzās jaukties komunikācijā un socializēties, jo nebija noskaņojuma. Šī briesmīgā un tumšā pasaule dvakoja pēc samaitātības, slimībām un apspiestības. Iespējams, arī pēc pirmās izteiktās smaržas - asinīm, kuras serafe bija centusies ignorēt, jo centās savaldīt savu vājumu.
Apsēdusies brīvajā vietā, orākule pielieca galvu atbildes sveicienam gan Flērai gan orākulam Joelam, - Priecājos, - gaismas vārdā, - viņas domu turpinājums noklusa, jo visa šī vieta to noliedza vairāk nekā Alvīna vēlētos. - Neatteikšos viesmīlības, - lūpas līgani izveidoja smaidu, veltītu Flērai kā atbildi par pusdienām un tēju. Alvīna bija pietiekoši saprātīga, lai neatgrūstu piedāvātos labumus, lai gan necentās atklāti izplāt savas nelāgās izjūtas citu apskatei.
"Iemāciet smēķēt" gan bija tas teikums, kurš izraisīja sejas izteiksmes maiņu. Uzacis izbrīnā viegli paslīdēja uz augšu, pat ja tas gluži nebija svešākais jēdziens no dažādu pasauļu arsenāliem, par kuriem lasīts sēžot patīkamās Astindelas bibliotēkās.

Tverot katru Gabriela vārdu, brīžiem nesaprotot kontekstu, bet galvenās vadlīnijas viņa uztvēra. Galvā spieda un tas izraisīja stīvumu sievietes augumā.
Joels devās prom, liekot Alvīnai veltīt viņam vērtējošu skatienu. Maģija? Ko viņš bija redzējis un kā? Un vai Alvīna viņu modinās? Nē.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 27.04.2013 18:25

Saņēmusi apstiprinājumu, Flēra sameklēja traukus jaunajai biedrei. Sadalījusi atlikušo pannas saturu trīs vienādās daļās. viņa uzlika porciju Alvīnai. Jaunā krūzītē iemestiem dažiem ziediņiem tūlīt tika uzliets karsts ūdens. Jau pavisam drīz varēja sajust patīkamu smaržu, kas atgādināja par Astindelas saulainajām pļavām.

"Lūdzu! Labu apetīti!" Flēra pasniedza maltīti un uzsmaidīja. "Tā ir saulsirdīšu tēja," viņa paskaidroja. "Vismaz mazliet palīdz aizdzīt drūmo sajūtu, lai gan gluži sauli atgriezt nespēj."

Biedri pamazām izklīda, arī Flēra bija nolēmusi pievērsties mājokļa satīrīšanai, bet viesi vienu pašu atstāt arī nebūtu pieklājīgi. Tāpēc viņa rosījās turpat pa virtuvi, sameklēja tīrāmo birsti un tīrāmo lupatu, sagatavoja ūdeni un līdzekli, kas varētu palīdzēt noberzt jau iekaltušus netīrumus.

"Es nezinu, cik tev daudz zināms par mūsu uzdevumu," to darot, viņa uzsāka sarunu, lai pie reizes arī noskaidrotu, ko Alvīna jau zina. "Es ierados agrāk, bet pārējā grupiņa tikai vakar. Šodien mēs jau izmēģinājām meklēt amuletus, bet pie konkrēta rezultāta vēl neesam tikuši. Līdz šim bijām pieci," viņa turpināja un nosauca visu vārdus. "Es esmu dziedniece, Joelu, otru orākulu tikko jau satiki, bet pārējie ir karotāji. Tās asinis, ko droši vien redzēji pa ceļam, nav mūsējās, bet Mejai sanāca negadījums, viņa ievainoja kādu šejienieti, tāpēc nācās to sadziedēt. Droši vien jau zini, ka Ardā gluži uz ielas ar maģiju nodarboties nevajadzētu," Flēra gribēja pārliecināties, ka vismaz tas Alvīnai ir zināms. "Kad paēdīsi, varu parādīt, kur te kas atrodas, ir arī drēbes, ieroči, visādas šejienes lietas. Ak, jā, cigaretes," viņa savieba degunu un tēlotā riebumā noskurinājās, "tās arī ir. Te šejienieši daudz smēķē, tāpēc mums arī tas jādara, lai iekļautos pūlī. Kamēr neesam starp vietējiem, to gan var nedarīt."

Kad ūdens spainī sasniedza vairāk kā pusi, Flēra ķērās pie grīdas mazgāšanas.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 27.04.2013 19:51

Varēja dzirdēt, kā gaitenī skan soļi, bet Mejas vietā pa durvīm ienāca nepazīstama jauna sieviete. Serafe, kas meklēja Gabrielu, un kura ar visiem saveicinājās, nosaucot savu vārdu - Alvīna. Tāpat darīja arī Ereijass - atņēma sveicineu un nosauca savu vārdu. Tad puisis atsāka ēst, un drīz savas pusdienas bija notiesājis.

Aha, tātad Gabriels domāja, ka priesteriem izdalītie amuleti nav meklējamie. Tas ir labi. Nu, ne gluži tāpēc, ka tagad amuletu Ardā iznāk vairāk, vai ka Ereijass būtu pārāk baidījies no "mānekļa" lomas, bet gan tāpēc, ka var tik ļoti nemeklēt cilvēkus, kuri varbūt būtu jānogalina, lai amuletus iegūtu. Lai arī tie ir Attīrītāji, tomēr ar "Svētās Anetes" kulta sekotājiem un to radītajām problēmām Ardas cilvēkiem jātiek galā pašiem. Vismaz Ereijass tā domāja. Lūk, ja varētu izgaiņāt mākoņus...

Kad Gabriels un Joels izgāja no virtuves un Flēra sāka rosīties, sākot mazgāt grīdu, piecēlās arī Ereijass. - Eju tīrīt liftu. - Nu nav orākuliem un pat dziedniekiem jākrāmējas ar asinīm. Ereijass bija noskatījies, no kurienes Flēra paņem spaini, un sameklēja pieliekamajā skapī birsti, sūkli un kādu nebūt trauku, kurā ielēja ūdeni. Jāsaka, par kaut kādiem mazgājamajiem līdzekļiem viņš neiedomājās. To vietā viņš paņēma sālstrauciņu un devās uz liftu. Ereijass bija pietiekoši saprātīgs un vērīgs, lai nebraukātu ar vertikālās pārvietošanās līdzekli augšup-lejup. Durvis paliek vaļā un lifts nekustas, ja aizsedz "actiņu" durvju malā. Tādējādi Ereijass tika galā ar lifta tīrīšanu pavisam īsā laikā un atgriezās dzīvoklī.

Iesūtīja: Alvīna ; laiks: 28.04.2013 19:23

- Paldies, - pateikusies par ēdienu un tēju, kuras smarža patīkami cēlās no krūzes, Alvīna ķērās pie vēlo pusdienu ēšanas, lai gan nebija jau tā, ka viņa būtu stipri izsalkusi. Patiesībā, pašsajūtas dēļ, viņas apetīte bija samērā vāja. Tēja gan gāja pie sirds un atgādināja brīnumainās pļavas zem abām Astindelas saulēm. Šīs pasaules lāsts bija gaismas trūkums un to jau varēja manīt, tajā neilgajā brīdī, ko viņa pavadīja ārpusē. No lasītā zināms, ka saule praktiski nekad neesot redzama. Vai tā ir visur uz šīs pasaules?

Jautājumus iznīcināja Flēras iesāktā saruna, kas pārdūra uzradītos ziepju burbuļus un lika tumšmatei pievērsties vārdiem un domām uz šīs zemes, nevis mēģināt ieslēgties savas esības tālākajos nostūros, jo tā varēja norobežoties no ārējiem faktoriem, kuri tik uzstājīgi centās atņemt enerģiju. - Tad es neko daudz neesmu nokavējusi, - vai tiešām tā bija iekšēja vilšanās, kas serafes sirdī valdīja? Labprātāk būtu palikusi Astindelā, nevis pakļāvusies Metatrona lēmumam, bet iebilst viņa nebija iebildusi, lai gan iekšienē iebildumi klusi urdījās. - Mani informēja par kopējo ideju. Kāds ir jūsu plāns? Tālākajam? - Alvīna negrasījās skriet uz dullo un nudien cerēja, ka šeit eksistē strukturizēts rīcības plāns, ja ne, viņa būs vīlusies kārtējo reizi laika sprīdī kopš Rīkojuma.
- Skaidrs. Ceru, ka smēķēšana neaptumšos manu Redzi, - savilkusi domīgu seju, viņa iedzēra tēju un nolika blakus šķīvim un paņēma kumosiņu.
Paēdusi, jaunā sieviete piecēlās no galda un lūkojās uz dziednieci, kura mazgāja grīdu. Tikai pēc brīža Alvīna izlēma ka tomēr pati savāks nost traukus. Tos viņa nolika tuvāk izlietnei, cenšoties nepaslīdēt uz miklās grīdas, bet patiesībā tik neveiklas situācijas iedīgļi pat neradās.

- Dodamies? - Šķita, ka pārtikas uzņemšana organismā (vai tomēr tēja) mazliet, mazliet pabīdīja pašsajūtas skalas rādījumus uz augšu, lai gan nevarēja noliegt galvassāpju esamību un spiedošo nogurumu, kas iemeties miesā, kurai trūka brīvības un viegluma. Par laimi miklās zīda drānas bija izžuvušas un vairs necentās pielipt pie kamiešiem. - Kādas saskarsmes manieres lieto šejienieši? - cerams, ka daudz nerunā un nelieto vāju leksiku. Lai arī valodas nekad nebija serafes problēmas, drīzāk problēma ir veidā kā...

Iesūtīja: Romija ; laiks: 28.04.2013 20:41

"Tāda strikti noteikta plāna gan mums pagaidām nav," Flēra atbildēja. Viņa bija izmazgājusi virtuvi un izskatījās, ka Ereijass veiksmīgi ticis galā ar liftu. Pateikusies serafam par palīdzību, arī Flēra gatavojās tīrīšanu beigt.

"Mēs gribējām vispirms vismaz aptuveni noteikt amuletu vietu, tāpēc Joels meditēja. Bet mēs izvēlējāmies neveiksmīgu vietu un tas bija par daudz no viņa prasīts, lai viņš atpūšas. Kaut gan domu neesam atmetuši - vismaz mēģināt noskaidrot, kurās vietās vairāk ir tumšā enerģija. Tu droši vien arī vari to darīt, ja vien neesi pārāk piekususi?" viņa jautājoši nobeidza. Tad izlēja grīdas ūdeni izlietnē, nolika visus rīkus atpkaļ, kur paņēmusi, ātri noskaloja Alvīnas šķīvi un noslaucīja rokas. Uz baltas lapas ar tumšu rakstāmo uzrakstījusi "ĒD", viņa to piestiprināja pie pannas vāka. Ja nu Meja vai Alekss atgriežas, kad viņas vairs nav virtuvē, lai zina, katur ir pusdienas.

"Ejam!" sarkanmate aizcināja līdzi jauno serafi. Pa ceļam viņa novērtēja Alvīnas apģērbu. Priekš Astindelas skaists, bet šeit viņai tomēr vajadzēs valkāt ko citu. "Vietēji ir drūmi, bet gadās arī kāds laipns cilvēks. Viņi mēdz piedāvāt smēķēt, ja atsakies, tad var skatīties dīvaini, tāpēc Gabriels to minēja. Apģērbu gan tev vajadzēs izvēlēties citu, kas ir šejienei piemērotājs un ne tik uzkrītošs," Flēra runāja, vedot meiteni vispirms uz istabu, kurā vienā gultā jau bija iekārtojusies viņa pati, bet otra vēl bija brīva. Pārējās iztabiņas bija aizņemtas. "Te vari iekārtoties, ja tev nav iebildumu, dalīt istabu ar mani." Tad pāris soļus tālāk citās durvīs bija duša. Šīs durvis gan Flēra diskrēti neatvēra, ja nu tur ir Meja vai Alekss. To parādījusi, Flēra aicināja doties pēc drēbēm. Parādījusi garderobi, aptuveni apstāstījusi, kā vietējie izskatās un ģērbjās, Flēra pārcilāja dažādus apģērba gabalus, ļaujot Alvīnai pašai izvēlēties. Arī par ieročiem viņa īsi pastāstīja, bet tā kā pati nebija karotāja, tad detaļas viņa nezināja. Vien noteica, lai par to sīkāk interesējas pie Gabriela vai kāda cita serafa. "Tu droši vari sameklēt, kas tev patīk un der, savākt kaut kādas lietas," viņa pacilāja kredītkarti, dažas saulesbrilles, kādu maku un citus sīkumus. "Es iešu augšā," to noteikusi, Flēra atstāja Alvīnu vienu, lai viņa izvēlas, ko sirds kāro.

Aizgājusi uz savu istabu, Flēra izkrāmēja somu. Tā kā vakars vēl nebija vēls, viņai bija doma mazliet papētīt apkārtni. Tam nevajadzēs spridzekļus un maiņas drēbes, viņa sprieda, un izņēma lieko smagumu no somas. Zāles un šejienes sīkumus gan atstāja. Sasukājusi sarkanos matus un pārliecinājusies, ka nav palikusi pelēka, serafe bija gatava kaut kur doties, jo tepat uz vietas no viņas liela labuma nebija. Kamēr Joels atpūtās, tikmēr varēja izmest kādu loku pa pilsētu. Apstaigājusi tos biedrus, kam varētu interesēt piebiedroties, viņa piedāvāja nelielu ekskursiju ar mašīnu. Tad viņa pieklauvēja pie Gabriela durvīm, atvainojās par traucējumu un darīja zināmu savu nodomu, ja nu tas ir svarīgi. Telefons, protams, bija somā.