Beigas labas - viss labs Opcijas

[ils]

Henrija Laiona Oldi un Andreja Valentinova raksts žurnāla "Jesļi" 2009. gada jūnija numurā.
Pieredzējušo autoru publicistisks raksts par to, kā gadu gaitā ir mainījusies ideja par to, kādām
jābūt grāmatas, romāna vai stāsta beigām.

Ceturto diennakti robeža liesmo,
Virs Mordoras ausma tik drūma,
Izdaliet cirvjus, poručik Eļficin,
Kornet Čarodeikin, par slavu lai tosts!

Un granāta lido virs troļļa,
Zem krūmiem tik orki kust...
Poručik Eļficin, bet varbūt, ka nē?
Priekš kam mums, poručik,
seš-padsmitais sējums, kas nāk?

Patiešām, kāpēc mums tas sešpadsmitais sējums ir vajadzīgs? Tagad ar vien vairāk parādās
recenzijas, kurās tiek apspriests fakts, ka kārtējais daiļdarbs ir bez stingri noteikta fināla. Forumi
jūk pa visām šuvēm no kliedzieniem: "Nav fināla! Grāmata beigusies ne ar ko!" Problēma jau kļuvusi
visai asa. Grāmata, tātad ir laba, taču beigusies ne tā, ne uz to pusi un ne tajā stepē.
Tātad, kas tad ir daiļliteratūras grāmatas fināls? Tā ir kulminācija plus atrisinājums. Paskaidrosim
vēlreiz: fināls - tā nav tikai kulminācija, konflikta augstākais spriegums. Pavisam ne obligāti - galveno
varoņu noslēdzošais kautiņš. Fināls vēl ir arī atrisinājums, kas izriet no darbības attīstības. Kopā
šīs abas sižeta daļas arī dod mums darba finālu.
Fināls, tāpat kā Zeme, balstās uz trim vaļiem.Uz to mēs virzāmies pa pirmo ceļu - tā ir notikumu,
darbības ķēde. Notikumu ķēde, katrs no tiem saistīts ar daiļdarba konfliktu un maina tēlu motivāciju,
noved mūs līdz darbības finālam: notika tas un tas, beidzās ar to un to.Tas, kā likums, ir saprotams
katrā lasītāja uztveres līmenī.
Otrais ceļš - idejiskais. Rakstnieks grib izteikt kādu svarīgu domu mākslinieciskā formā - finālā
šī doma atrod savu maksimālo izpausmi. Tātad, ideja ir realizējusies. Tas gan ir tad, ja rakstnieks
patiešām ir gribējis kaut ko pateikt, nevis saražojis sešpadsmito sējumu, "izpildot lasītāju vēlmes".
Nobeigumā, trešā līnija - tēmatiskā. Rakstnieka rīcībā ir bijis kāds tēmatiskais materiāls: darbība
notika tur un tur, tad un tad, ar konkrētiem tēliem, kas darbojās konkrētā vidē. Kā runā teātrī, tēma -
tas ir daudzejādā ziņā priekšā liekamie apstākļi. Kad tēma ir atklāta pilnībā, tad mēs nonākam līdz
finālam. Tēmas pilna atklāšana nav pilnīga visu laika un darbības vietas reāliju atklāšana, bet tas
komplekts, kas ir nepieciešams, lai saprastu darbību un uztvertu ideju.
Uz šī trijkāja stāv fināls. Ideja ir mākslinieciski noformēta, notikumu rindā konflikts atklājies pilnībā,
tēma realizēta maksimāli. Priekškars, gaisma zālē. Jā, fināls var stāvēt arī uz vienas kājas, taču tas
nav visai stabils stāvoklis. Fināla struktūra ir atkarīga arī no tā, kādu daiļdarba tipu mēs apskatām.
Šeit nav runa par tipoloģiju literatūrzinātnes sakarā, bet par tipoloģiju no fināla konstrukcijas viedokļa.
Mums var būt atsevišķs, nobeigts daiļdarbs (romāns, īsais vai garais stāsts), arī cikls, seriāls, vai tā
saucamais "feļetona romāns". Katram no šiem daiļdarbu veidiem ir raksturīgs savs, atšķirīgs fināla
tips.
Cikls ir darbu kopa, kas apvienota tēmatiski (kopēji tēli, laiks vai darbības vieta, stāsta materiāls) un
idejiski (cauri ejoša ideja, kas apvieno ciklu augstākā, nevis sižetiskā līmenī). Katrs no šiem darbiem
kompozīcijas (sižeta) līmenī ir pabeigts un lasītājs pilnībā var to uztvert kā atsevišķu daiļdarbu, nesaistot
to ar visu ciklu.
Seriāls ir darbu kopa, kas apvienota tēmatiski (kopēji tēli, laiks vai darbības vieta, stāsta materiāls) un
idejiski (cauri ejoša ideja, kas apvieno ciklu augstākā, nevis sižetiskā līmenī, kas vienots visam seriālam).
Katrs no šiem darbiem kompozīcijas (sižeta) līmenī nav nobeigts un lasītājs pilnībā nevar to uztvert
atrauti no seriāla citām daļām.
Romāns (garstāsts, stāsts) - kompozicionāli (sižetiski), idejiski un tēmatiski ir nobeigts daiļdarbs, kuram
saistība ar citiem darbiem nav vajadzīga.
Feļetona romāns ārēji atgādina ciklu vai seriālu. Tas tika radīts Francijā, 19. gadsimta 30 - 40-tajos gados.
Avīze "Journal des Debats" izdomāja "publikas un valdības priekam" izdot kā papildus lapu (feuille - no
šejienes vārds "feļetons") tīri literatūrai domātu pielikumu. Šo romānu autori publicēja katru dienu pa
vienai nodaļai. Mērķis bija uzturēt lasītājos ziņkāri ar sarežģītu intrigu, neticamām nejaušībām, efektīgām
sadursmēm. Šajā lauciņā izcēlās Dimā-tēvs, kas drukāja vairākos ikdienas izdevumos vienlaicīgi romānu
"Grāfs Montekristo". Anglijā tas bija Čārlzs Dikenss. Tikai, kad lasi šādu romānu kopumā, tu saproti, ar
ko tas atšķiras no cikla vai seriāla.
Feļetona romānu autori nodaļas beidz pašā interesantākajā vietā ar mikrokulminācijām. Par šādu
"lasītāju intereses uzkarsēšanu" viņus pieskaitīja "popkultūrai". Īpaši Dikensu. Viņa tirāžas apskauda
no visas sirds! Viņš pat tiesā sūdzējās - par "pirātismu". Arī Puškins sūdzējās Bekendorfam par "pirātiem".
Popularitātes atbalss bija zagšana...
Iepriekš minētajiem tipiem - seriālam, ciklam, romānam un feļetona romānam - ir savas fināla konstrukcijas.
Kopējie fināli, daļu, sēriju, nodaļu fināli... Ir vēl arī tā saucamie "starpfināli" - tīri izdevniecībās ieviestie.
Tolstoja "Karš un miers", Tolkina "Gredzenu pavēlnieks", Golsvertija "Forsaitu sāga" bija milzīgi pēc apjoma.
Tādas grāmatas ērtāk ir izdot divos-trīs sējumos. Izdevējs sarunā ar autoru (vai pats uz savu galvu), lai
romānu pārtrauc ar kādu noteiktu epizodi un publicē kā atsevišķu sējumu tīra mārketinga mērķos.
Ņemsim par piemēru Džoannas Roulingas "Hariju Poteru". Kas tas ir - romāns? Cikls? Seriāls?
Pēc idejas, tas ir vienots "izaugšanas romāns" ar īpašu kompozīciju, kuru lieliski var saskatīt, ja lasa
visu pēc kārtas. Taču katram sējumam ir savs, atsevišķs fināls - ne izdevniecības, bet autora. Katra
grāmata ir sižetiski pabeigta epizode no varoņu dzīves. Ar dažām iebildēm "Harija Potera" trešo
vai ceturto sējumu var apgūt atrauti, nelasot, ne pirmos, ne pārējos sējumus. Šeit mēs varam redzēt,
gan vesela megaromāna, gan seriāla, gan cikla pazīmes - tas ir "hibrīds".

Turpinājums sekos.

[ils]

Fināla problēma radās visai vēlu. Ilgus gadsimtus pasaules literatūrā bija pieņemts, ka autors, radījis kādu pasauli, kā Radītājs pēc sava ģīmja un līdzības, obligāti parādīs arī šīs pasaules sākumu, tās dzīvi un nobeigumu. Ja tas bija piedzīvojumu romāns – parasti ar mīlas intrigu – lieta obligāti nonāca līdz kāzām un bija pat īss izklāsts par to, kas notika pēc tam. Literatūras galvenais objekts bija cilvēks. Ar ko beidzas cilvēka dzīve – tāpat ir skaidrs. Tāpēc tika dots mājiens, tas notiks ne tik drīz, bet pagaidām visi “dzīvoja ilgi un laimīgi”. Pat neliela novele beidzās ar stāstu par to, kas notika ar varoņiem pēc tam. Pasaule tika radīta neatkarīgi no tās lieluma. Vēl vairāk, lasītājs gaidīja arī morāli – kāpēc tas viss tika stāstīts. Fināls tika noformēts pēc visiem likumiem. Savukārt, lielās grāmatās gaidīja pat, ne vienkārši finālu, bet izvērstas pamācības par dzīvi, vēlams ar atkāpēm un skaidrojumiem, kā baroka laikmeta romānos.
Starp citu, baroka laikmeta romānam nepaveicās. Viduslaiku romāni piedzīvo atkārtotus izdevumus, tajos estēti atrod zināmu garšu. Baroka romāni, var uzskatīt, ir zuduši. Bet katrs no tiem tika uzskatīts par veselu pasauli, kuram bija jābūt kopā ar cilvēku visu viņa mūžu. Tātad, romānā bija jābūt visam – enciklopēdijai, paskaidrojumiem par katru daudz maz būtisku epizodi, rūpīgi izstrādātām personībām, izvērstam stāstam par to, kā beidzās notikumi, turklāt, ne vien galveno tēlu, bet arī katra tēla mūžā... Nevienu jautājumu nevarēja atstāt bez atbildes! Kas notika ar personu X.Y.Z.? Skat. pielikumu 15-a. Rakstnieks uzskatīja par savu pienākumu atbildēt uz visiem savas radītās pasaules jautājumiem. Lasītājs savukārt zināja, ka tas ir pareizi.
Kad radās problēmas ar finālu? Kad kultūra devās masās.
Vairāk kļuva lasīt- un rakstītpratēju, parādījās tehniskas iespējas izdot literatūru masu tirāžās. Lūk, tad arī parādījās lielais kārdinājums – feļetona romāns vai tā krievu brālis – romāns brošūrās. Tikko radās lētās tipogrāfijas, tikko Pēterburgas sētnieki iemācījās lasīt (viņi dienēja arī policijā un volens nolens vajadzēja būt izglītotiem), viņiem sāka radīt īpašu bulvāru romānu tipu. Tur jau bija nepieciešams kas cits. Vispirms, izmeklētājs Putiļins nevarēja katras grāmatas beigās apprecēties (parastais fināls) vai nomirt (kā tad ar turpinājumu?), vai, piemēram, nokļūt cietumā (bet, ja nokļūtu, tad ar acīmredzamu mājienu, ka tiks atkal brīvībā). Fināls automātiski pārvērtās par “nepabeigtu”. Tīri komerciāli apsvērumi: kāpēc stāstīt to, kā viss beidzās, ja stāstu principā var arī turpināt?!
Lūk, tad arī sākās fināla profanācija. Ne jau dziļu meklējumu un garīgu moku dēļ, bet ar tīri ekonomisku aprēķinu, noteiktam lasītājam: istabenēm un sētniekiem.
Ņemsim piemērus no tuvās mākslas – kino. Kino taču izauga no literatūras sižetiem. Līdz pagājušā gadsimta četrdesmitajiem gadiem lielā Holivudas impērija bija padarījusi par seklu izklaidi visu, ko vien var. Visus žanrus, visus sižetus. Skatītājs lieliski zināja, ar ko viss beigsies un ko beigās teiks varoņi. Kādā brīdī no tā jau sāka palikt nelabi.
Četrdesmitajos gados rodas principiāli jauni uzskati par finālu. Kara laikā sāka uzņemt atklāti bez problēmu filmas – saprotama lieta – visi dejo un beigās apprecas. Reizēm parādās kartona vācieši, taču finālā – tik un tā – skūpsts.
Tad Holivudā, tieši uz kara beigām, tika atļauts skūpsts.
Lai būtu jaukāk, pat “ieslēdza gaismu”.
Un pēkšņi, pretreakcija. Visapkārt filmas ar obligātajām laimīgajām beigām. Taču, šur tur parādās principiāli savādākas filmas. Melnbaltas, uzņemtas par ne visai veiksmīgiem varoņiem. Kadrā viņus nekaunīgi sita, viņi daudz dzēra un smēķēja, viņi gandrīz nekad nenovilka cepures. Viņiem nekas neizdevās, sievietes – skaistas un brutālas – nodeva viņus vienā laidā, bet viņi tās krāpa.
Radās žanrs “film noir”. Par nuāru to nosauca cēlie francūži. Interesanta situācija, kino barikāžu vienā pusē visi dzied un dejo, bet otrajā pusē – klaiņo drūmie, uzticamie, stingrie Hamfriji Bogarti, kuriem nekas neizdodas, bet viņiem ir rozīnīte.
Un te nu lūk, kļūst par obligātu sliktais fināls. Nocirstais fināls, kas kā nejauša lode pārtrauc mūsu dzīvi, kā apraujas stāsts, kuru jūs līdz galam neesat noklausījies vilcienā. Tajā redzēja augstāko šiku – jaunu formu! Stāstu aprāva, stilizējot pēc dzīves. Literatūra devās pa to pašu ceļu, tikai lēnāk. Komercija prasīja norautu finālu. Ja nu rodas turpinājums? Norautu finālu prasīja arī dzīves imitācija. Nav ko baroties tikai ar saldumiem. Daiļdarbs beidzas uz nenoteiktas nots: ceļš aizvijas tālumā, zobi sāp un meitene ir pametusi mani. Slikts fināls kļūst par labo toni.
Kino vēlāk sāk ar to cīnīties. Literatūrā – nē. Tagad mūsu “lielā literatūra” bēg no klasiskā fināla, ar ko bija raksturīga XIX gadsimta literatūra, kā no mēra.
Diemžēl, šodien fināls tiek uztverts tikai notikumu līmenī. Notikumu ķēde, darbību secība un tās vainagojums – fināla notikums. Viss. Idejiskās un tēmatiskās sastāvdaļas izkrīt no uztveres. Lasītājs saka: “Un tālāk?!” Notikumu ķēdi taču var turpināt līdz bezgalībai. Kādi no varoņiem ir palikuši dzīvi? Tātad, vienmēr ir vieta varoņdarbiem!
Uztvere aprobežojas ar notikumu plānu, tātad, sapratnei, ka fināls ir klāt, nepieciešami aizkari kā teātrī. Varonis ir uzvarējis vai aizgājis bojā – aizkars krīt.
Tas ir signāls zālei, ka var aplaudēt. Ja aizkara uz skatuves nav, skatītāji nesaprot, vai vajag aplaudēt. Rodas jautājums: kas vispār notiek? Nu, aktieri ir sastinguši, nu, stāv, aiz kulisēm neiet.
Varbūt kāds izslēgs gaismu? A...

Turpinājums sekos.

[ils]

Pamēģināsim šo slideno momentu noskaidrot, izpētot divus romānus. Mēs ļoti riskējam: fendomā nemīl, ka rakstnieks skaļi analizē savas vai savu draugu grāmatas. Taču mums nav ko zaudēt, reputācija jau sen “slapja”.
Tātad, analīzei paņemam Djačenko dueta romānu “Vita Nostra” un mūsu pašu kopējo “Tirmenu”.
“Vita Nostra”, lasītāju viedoklis:
“Nobeigums it kā atvērts. Priekš manis gan tas ir nobeigts – pilnīgi kā priekšā betona siena. Pēdējās divās lapaspusēs atrodams tikai saņurcīts fināls:
1)es mīlu mammu;
2)man nav bail (nomirt, pārveidoties, darboties)”.
“Fināls nepatika. Ja finālu samainītu pret normālu, tad tā būtu Manta”.
“Finālā mūs gaida reti saķimerēts un bezjēdzīgs nobeigums”.
“Beigas ir pilnīgi bezjēdzīgas. Rodas viedoklis, ka autori vienkārši nezināja: ko rakstīt tālāk”.
Mēs bijām pārsteigti, uzzinot, ka paralēli, nesarunājot, Oldi ar Valentinovu un Djačenko ir sarakstījuši romānus, kas bāzējas uz bībeliskām asociācijām. Vai labus, vai sliktus – nav par to runa – bet romānus par “otro atnākšanu”. “Vita Nostra” pēc būtības ir Ījaba grāmata! Galvenai varonei nesaprotami no kurienes uz galvas sāk gāzties nepatikšanas. Augšā kāds ir noslēdzis derības un nolēmis veikt eksperimentu. Bet lejā viņu rauj ar zelta monētām, vai nu viņai jāpeldas kailai, vai arī, ja viņa atteiksies, tad nomirs viņas māte. Lūk, jums, gan aitas, gan bērni, gan īpašums – sēdi, brāl Ījab, uz drupām un klusē kā ūdeni mutē ieņēmis.
Augšā, tā vietā, lai paskaidrotu, saka: nav jūsu darīšana, sapiensi.
Visa grāmata no sākuma līdz galam ir pāreja no Vecās derības uz Jauno. No “Es esmu Dievs greizsirdīgs” un “Iesākumā bija Vārds” uz “Dievs ir mīlestība”. Un fināls - “man nav bail”. Idejas līmenī fināls ir žilbinošs – cilvēks mocību, balvu un sodu, pašapzināšanās ceļā nonāk pie jauna pasaules principa. Atcerēsimies Gaļiču: “Nebaidies zaimus, nebaidies lišķus, nebaidies mēra un gala...” Galičs arī pēkšņi nonāca pie “nebaidieties” - populārs kinodramaturgs, viss “šokolādē”, pēkšņi pārstāja baidīties un samainīja sekmīga rakstnieka likteni pret dzejnieka – izstumtā likteni.
Notikumu līmenī, jā – Saša Samohina varētu lidot ar slotu, dedzināt ar vārdu un vēl astoņas grāmatas “piedzīvotos”. Taču IDEJISKĀ līmenī darbība ir novesta līdz finālam dzelžaini! Tēmatiskā līmenī, starp citu, arī.
Diemžēl, “Vita Nostra” fināls tika uztverts tikai pēc vienas tā sastāvdaļas – notikumu. Citādi tajā nav nekā atvērta un nepabeigta. Tas ir aizvērts, pabeigts un pateikts ir viss.
Tagad “Tirmens” - lasītāju viedoklis:
“Tik labi viss gāja un pēkšņi kaut kādi nesaprotami “navoroti” finālā. Nobeigums vienkārši izskatās izplūdis un nepārliecinošs”.
“Beigās neko nesapratu. Vai Daniils nošāvās vai nenošāvās?”
“Samulsināja vīra verdikts: “Lasās ļoti labi, taču beigas – nekādas”. Apstiprinu. Lasās lieliski. Bet fināls... Šāviens ar tukšu patronu”.
“Grāmatas jēgu es tā arī nesapratu. Ar ko viss beidzās?”
“Liekas, gan valoda laba, arī sižets ir, bet izlasi līdz galam un saproti, ka tevi ir piemānījuši! Par ko tā grāmata vispār ir?”
Un atkal romāns sākas ar bībeliskām aluzijām. Divi galvenie varoņi – divas paaudzes. Vecais ar runājošu vārdu Pēteris (idejiskā līmenī viņa vārdam jau kaut kas bija jāpasaka priekšā?) dzīvo pēc Vecās derības. Augšā viņam pasaka “nogalini” un viņš nogalina bez domāšanas. Viņš tā atbalsta noteiktu – protams, ne jau viņa noteiktu – PASAULES KĀRTĪBU. Ābramam arī nejautāja, vai viņš grib ziedot savu dēlu? Un Mozum nejautāja, kad sūtīja viņu pie faraona. Kaut, Ābrams pat nedaudz pretojās un Mozus sākumā iebilda. Bet Pēteris nepretojas – ļoti “pareizs”, augstākai varai paklausīgs cilvēks.
Un par mācekli pie veča nonāk jaunās pasaules kārtības sargs – puišelis ar ne mazāk “runājošu” vārdu Daniils. Pareģis Daniils, lauvu bedre, kalpošana Babilonijas galmā... Tieši Daniils izskaidroja Baltasaram, ko nozīmē sakramentālie “mene, mene, tekel, uparsin”.
Pēteris un Daniils! - taču asociāciju rinda veidojas ne jau notikumu, bet gan ideju līmenī. Arī Daniils sākumā dzīvo pēc tās pašas Derības, kā Pēteris – nododot, šaujot, nogalinot bez īpašām šaubām. Tā vajag, sapiens! Taču pamazām viņu sāk mocīt jautājumi. Viņš jautā: kāpēc? Kādēļ? Kā tā vispār var?
Un vai var?!
Un beigās paziņo: ES TĀ NEDARĪŠU!
Pieliek pistoli pie saviem deniņiem, tā vietā, lai šautu uz augšu norādīto upuri, uz skolotāju, kas norakstīts atbirumos. Nogalinot sevi, viņš šauj uz veco pasaules kārtību. “Ar nāvi nāvi pieveicot”: tā grāmatā parādās “mirušais tirmens”, kas atdzimis sagrauj satrunējušo pasaules kārtību.
Pēc tam visi mirušie ceļas kājās un tā tālāk.
Pēc mūsu viedokļa – varbūt naiva – romāns ir nobeigts. Visi nepieciešamie akcenti ir uzlikti. Pieņemsim, tie ir uzlikti slikti, bet mēs neesam talantīgi rakstnieki. Taču kā gadījumā ar “Vita Nostra”: notikumu līmenī – pieņemts, tēmatiskajā – nu tā, bet idejiskajā – nekādi. Notikumu rinda ir kā brāļu kapi, aprok visu. Un visi jautājumi par finālu sasieti tikai uz to: ko varonis izdarīja, kas ar viņu notika, kurp viņš dosies tālāk?
Savā laikā bija revolucionāra žanriska pāreja no epopejas uz romānu. Epopeja ir makrokosms. Tā aplūko dzīvi kolosālos mērogos. Aizskar dižus vēsturiskus notikumus, tautu un impēriju likteņus, kataklizmas un katastrofas. Ja arī ir tur personificēts varonis, tad viņš ir vajadzīgs tikai lai izteiktu dižas idejas un parādītu globālos procesus. Romāns – tas jau ir mikrokosms un makrokosms “vienā flakonā”. Cilvēks un sabiedrība, cilvēks un stihija, cilvēks un laiks. Romānā parādās varonis ar viņa sadzīvi, pasaules uzskatu un problēmām.
Romāns daudzejādā ziņā ir atsevišķu personību personīgā dzīve.
Tagad process ir nonācis līdz loģiskam galam. Varonis ir izspiedis VISU. Uzmanība tiek koncentrēta tikai uz varoni – kas ar viņu ir noticis, ko viņš ir izdarījis. Izdzīvoja – neizdzīvoja, apprecējās – neapprecējās; cik ienaidniekus nogalināja. Tā arī ir fināla notikumu uztveres augstākā izpausme – ieciklēšanās tajā, kas notika ar galveno varoni un viņa ceļabiedriem. Interese par varoņa personību ir iznīcinājusi visus plānu: idejisko un tematisko, intelektuālo un estētisko, aluziju un kultūras plānus. Stils nav vajadzīgs, vārdu skaistums traucē – dodiet varoni!

Nobeigums sekos.

[ils]

Šeit gribas atzīmēt vēl vienu tendenci. Pēdējā laikā lasītājs ir pārstājis mīlēt - vispār saprast -
hepiendus. par hepiendu jāsaprot ikkatrs daudzmaz saprotams fināls, kurā ne visi ir aizgājuši
bojā. ja iemīļotais varonis ir palicis dzīvs un ir pat kaut kur laimīgs (izpildījis misiju) - desmit biezi
apdzīvotas planētas var ripot ellē. Fināls jau tiek uzskatīts par laimīgu.
Un tiek pakļauts izsmieklam.
labi vēl, ja izdzīvojušais varonis sēž līdz ausīm mēslos vai drīz nomirs no sifilisa - tādu finālu autoram vēl
piedos. Taču visos citos gadījumos... Reālie ne-hepi akcenti nokļūst "aklajā punktā", aizņirb garām uztverei.
Refleksa nozīmē visi mēģina atrast tur kādu melnu noti. "Černuhas" meklēšana kaitinošajā hepiendā ir
reflekss, slimība, ko izprovocējusi modernā kultūra. Dzīves svina smagās preteklības - tā, lūk, ir
patiesība bez "rozā brillēm", tieši tā viss notiek pa īstam, tā ir īstā literatūra, bet viss pārējais -
meli un puņķi ar cukuru.
Izņēmums vēl var būt patiesi humoristiskas lietas. Humoristiem vēl to piedod.
Taču šeit nav vainīgo. Rakstnieks, lasītājs - ne jau viņos ir vaina. Bēda ir citur: pašreiz kopējais kultūras,
morāles un ētikas līmenis tiecas pat, ne uz nulli, bet pat uz negatīviem lielumiem. Iemesls - sabiedrības
decivilizācija, kas aizgājusi jau pārāk tālu. Tas, ko agrāk cilvēki uzskatīja kā dabisku, tagad tas jau ir
augstāks par viņu sapratni par dzīvi.
Atgriezīsimies pie fantastikas. Nav tradīciju! Tās ir pārtrūkušas jau sen. Savā laikā lasītājus apzināti
atradināja no normālas literatūras formas. Kad fantastiku rakstīja Kuprins un Aleksejs Tolstojs, tad ar
finālu un visu pārējo viss bija kārtībā. Tad pēc Rakstnieku savienības kongresa lēmuma fantastiku
pārvietoja uz zinātniski-populārās literatūras nodaļu. Tur mākslinieciskums bija vajadzīgs tikai, lai
atdzīvinātu sižetu. Un, lai kā arī autori nepretojās, viņus tur iedzina ar veseri. Tu, brālīt, rakstīsi par
brīnumaparātu, ko ir izgudrojis profesors Petrovs, un parādīsi spiegu Štampsu, kas grib šo aparātu
nozagt...
Rezultātā, no fantastikas pazuda pilnvērtīgs romāns. Fantastiku iebīdīja labākā gadījumā īsā garstāsta
žanrā, bet pēc būtības - populārzinātniskā aprakstā, kas apaudzēts ar "literatūru". Ar šo mantojumu
mēs iebraucām sešdesmitajos gados. Vai daudzi tad rakstīja zinātniski-fantastiskos romānus?
Nē, valdīja galvenokārt īsi garstāsti. Bet tad uzradās arī kultivētā "černuha", kā labā toņa pazīme.
Ar to tad arī mēs iebraucām mūsdienās.
Tagad romānus fantastikas lasītājs neuztver. Romāns - īsts romāns - ir sarežģīts sacerējums. Tie,
kas pieraduši pie garstāsta, romānu nespēj sagremot. Pēc mūsu domām, 90-to gadu labākais fantastiskais
romāns ir Šterna "Etiops". Kur ir atsauksmes? Nav atsauksmju! Neredz, nelasa, nespēj pacelt.
Un tāpēc arī nav atkārtotu izdevumu. Bet "Etiops" ir veidots stingri pēc romāna likumiem. Kulminācija,
epilogs. Atrisinās praktiski visi mezgliņi. Vēl ir par paskaidrojums sākumā - tieši kā barokālajā romānā!
fantastika ir liels Visums. Tās saule - protams lasītājs. Apkārt tai griežas planētas un Vispasaules
ēters. Taču rakstnieka uzdevums ir turēt latiņu. Rakstīt, kā pēdējo reizi. Lasītājam ir jāredz, ka viņu
ņem par pilnu, bet viņam arī nemelo. Viņam piedāvā veikt kopēju ceļojumu intelektuālā pasaulē, kuram
ir savs sākums un savs gals.
Tad līdz finālam mēs nonāksim kopā.

[Roviela]

Paldies, il!

Bija jauki palasīt.