Starp laktu un āmuru, [PZP] Fantasy Opcijas

[Urdrunir]

Ķiršu liķieris viegli smaržoja kristāla glāzēs un zelta dukātu ripiņas sarkani noplaiksnīja oglēm kamīnā sakrītot kaudzītē. Malakajs Smokss stāvēja pie loga un skatījās, kā saullēkts sāka iekrāsot debesis. Ausa jauna diena.

Randas mērs bija stalts kungs pāri pusmūžam, tumšiem matiem, kas pie deniņiem jau bija sākuši sirmot. Viņa pelēkās acis cieši pētīja katru, kurš gribēja ar viņu iesaistīties sarunā. Smoksa kungs noteikti bija bagāts un nejuta vajadzību to slēpt. Sarkana samta rītasvārki bija izšūti ar sudrabu un vietām atklāja smalku mežģīņu naktskreklu. Pirkstā mērs nēsāja pamatīgu zīmoggredzenu. Viņa darba kabinets noteikti pildīja savas funkcijas, taču krēslu un dīvāna apšuvumā jautās greznība un sudraba spalvaskāts izskatījās bieži lietots rakstīšanai.

Man prieks, ka esam varējuši vienoties. Pēc nelielas pauzes atkal ierunājās Smokss. Es domāju, ka mums ir jāsāk ar personu, no kuras ir atkarīga visas pilsētas drošība. Pilsētas sardzes kapteinis Diksons Olidū savā amatā stājās pirms desmit gadiem. Viņš posteni ir godam nopelnījis ar saviem varoņdarbiem pilsētas un apkārtnes zemnieku aizsardzībā. Tomēr pēdējos divus gadus viņam vairs tik spīdoši nevedas. Varbūt vaina ir viltīgos pretiniekos. Varbūt kapteiņa vīri ir noguruši. Bet varbūt Olidū kungam ir savi slepeni plāni. Jūs parbaudīsiet kapteini uz savu galvu. Mans vārds tur nedrīkst tikt pieminēts. Ja viņš ne pie kā nav vainīgs, tad es negribu sabojāt attiecības. Bet, tiklīdz jums ir pierādījumi, tā ziņojiet man pa tiešo. Sardzes kapteinis dzīvo mājā pie pilsētas cietuma. Tas ir, ja viņš ir pilsētā. Reizēm viņš dodas uzraudzīt nocietinājumus ārpus mūriem.

Ja jums ir jautājumi, es atbildēšu. Ja nē, tad jūs noteikti vēlaties atpūsties pēc ceļa. Es varu ieteikt vienu no diviem pilsētas krogiem. "Resnais asaris" ir lētāks un dzīvīgāks. Tas ir pie Ostas vārtiem. Jūs iespējams tam gājāt garām nākot šurp. "Auns un roze" ir klusāks un tur manuprāt ir prasmīgāks pavārs, bet tur nav tik labs alus. Tas atrodas netālu no Aitu vārtiem. Mērs uzlūkoja sanākušos viesus, no kuriem dažs izskatījās kā no ievērojami tālām zemēm nācis. Kapteinis Sangvini bija pamatīgi piegājis savai lietai un pacenties atrast īpašus eksemplārus Smoksa ieplānotajam darbam.

[Sindra]

Jaunais Renlijs sēdēja krēslā tik ērti, it kā visu savu (pagaidām gan ne pārāk garo) mūžu to tik vien būtu darījis, kā sēdējis uz ērtām mēbelēm un malkojis liķierus no kristāla glāzēm. Katra viņa kustība, uzvedība, viss liecināja par manierēm un stāvokli sabiedrībā. Vienīgais nodevīgais moments bija mirklī, kad puiša acu priekšā bija parādījusuies dukātu kaudzīte. Tas Renliju bija nedaudz izsitis no tēla un viņa acīs iemirdzējies pārsteigums un mēmais jā! man vajag šo naudu! it īpaši pēc tam, kad viņa soma bija aizgājusi dzelmē līdz ar kuģa enkuru, lika aizdomāties, ka gluži katru dienu puisis rokā tādas bagātības vis netur. Tomēr, smaidīdams pieklājīgu smaidu, Renlijs sevi atturēja no naudas momentālas sagrābšanas un pārvietošanas uz savu kabatu. Nē, tā palika viņa priekšā. Turpat uz galda, kur mēra kungs to bija nolicis. It kā tā nebūtu jaunekļa lielākā nepieciešamība. It kā tā tur būtu tikai tā... starp citu, bet viņš šeit atrodas, jo izmisīgi vēlas palīdzēt Smoksa kungam.

Jauneklis malkoja liķieri un pirms apgrūtināt mēra kungu ar jautājumiem, Renlijs ļāva skatienam pārslīdēt pār citiem šeit esošajiem. Tātad viņi būs kā komanda. Un viņiem ir jāatmasko nodevējs. Uz savu galvu, jo mēra galvai lūk esot jāpaliek tīrai. Ak šī diskrētā politika.
Uzdevums bija grūts. Un uz mirkli Renlija prātā pavīdēja kaut kas par tēmu: diez kā viņš iedomājas, kā mēs to izdarīsim. svešinieki, kuriem Randā neviens neuzticas. Tomēr, izaicinājums bija Renlija otrais vārds. Šis uzdevums bija izaicinājums. Un tad vēl tās zelta ripiņas bija labs dzenulis.
Viņš jau spēja iedomās sajust ceptu asaru smaržu, kad Smoksa kungs ierunājās par "Resno Asari". Tas bija kārdinošāks nosaukums, nekā "Auns un roze." Kad Renlija priekšā bija veseli pieci zelta dukāti, viņš varēja kaut nakšņot abos krogos vienlaicīgi. Ar izšķērdību gan nevajadzēja aizrauties.

- Jūs teicāt... - Renlijs ierunājās, skatienam no biedru pētīšanas atgriežoties pie mēra kunga. - ... ka pēdējā laikā Olidū kungam nevedas spīdoši ar zemnieku aizstāvēšanu un citiem pienākumiem. Varbūt Jūs varat minēt kādu konkrētu gadījumu, kādu no pēdējiem gadījumiem, kad kapteiņa kungs netika galā ar saviem pienākumiem. Kas tajā bija iesaistīts. Kas ir cietušie? Kas uzbrucēji? - protams, jauneklis negaidīja sīku un smalku izklāstu. Vislabāk viņam pietiktu ar virzienu, kur dzīvo cietušie un viņu dzimtas vārdu.

[Romija]

Līdz pat brīdim, kad kuģis piestāja Randas ostā, Grēta nebija redzējusi tik tālas zemes. Viņa ne tikai bija nonākusi pašai neapjaušamā attālumā no savas dzimtenes, bet arī pavisam savādākā pasaulē. Šeit ēkas bija no akmens un saglabāja savu vietu un formu ilgus gadus. Šeit akmeņi zem kājām rindojās glīti saliktā bruģī un palīdzēja nevis traucēja iet. Šeit ūdens bija pārpilnība un gaiss smaržoja pavisam savādāk. Un te zelts tika likts uz galda, bet asinis lietas kristāla traukos. Nu, labi, pēc ilgākas vērošanas un konstatēšanas, ka glāze ir paredzēta dzeršanai nevis rituālam, arī Grēta bija pacēlusi to pie lūpām, vispirms sajūtot spēcīgo aromātu. Tās noteikti nebija asinis, un Grēta noteikti nebija baudījusi šādu dzērienu, lai arī tā krāsa bija līdzīga viņas pašas tērpam.

Bija nakts, īpašs laiks. Uz kuģa Grēta bija vērojusi zvaigznes, tomēr nelabums no viļņiem traucēja tās izbaudīt tā, kā vajadzētu. Nu pamats zem kājām bija stingrs, bet virs galvas griesti. Aiz loga varēja manīt, ka drīz ausīs diena, lai gan gurdums vedināja domāt, ka derētu vēl vismaz dažas nakts stundas. Grēta bija radusi pie ilgas soļošanas, grūtībām, tomēr jūras slimība savās pirmo reizi izbaudītajās izpausmēs bija novārdzinājusi meitenes ķermeni.

Viņa bija cītīgi klausījusies Smoksa stāstītajā. Daudzi vārdi pagaidām bija tikai burtu virknējums, minētās vietas un notikumi — abstrakti jēdzieni. Jau Randa Grētai šķita neparasta. To, kas atrodas aiz tās mūriem, viņa nevarēja pat iedomāties. Nē, iedomāties varēja, bet pārliecināties, vai tas tiešām tā ir, varēs tikai tad, kad būs pašas redzēts. Anoki cilts, no kuras nāca Grēta, nebija pārlieku ieinteresēta tālu zemju problēmās. Tās nonāca līdz viņu ausīm kā daudzkārt pārveidojušies stāsti bez īpašas vajadzības piesaistīt realitātei. Un tādi tie arī palika, līdz meitenes priekšā nogūla uzdevums pašai vienu tādu atrisināt.

Grēta ļoti labi saprata, kā ir dzīvot bailēs no laupītājiem un uzbrucējiem. Viņas ciltij to ik pa laikam nācās izbaudīt, pie tam viņu mājas nebija no akmens un koka. Bailes par savu dzīvību, lai arī neatņemama dzīves sastāvdaļa, iegrauzās likteņos līdz kaulam un mainīja cilvēku raksturus. Anoki to piedzīvoja jau daudzas paaudzes, bet šeit situācija bija cita. Un tā noteikti biedēja vienkāršos ļaudis.

"Cik sen un cik bieži ir gadījumi, kad sardze nav nosargājusi," jaunā Renlija jautājumiem piebalsoja Grēta. Ārēji viņa varbūt izskatījās pēc puišeļa šajās drānās, bet tagad, kad seja bija atsegta un dzīslās ieritējusi druska ķiršu liķiera, viņas balss atskanēja gluži sievišķīgi un varbūt pat nepiederīgi tādam uzdevumam. "Vai starp pilsētas mūriem un nocietinājumu dzīvo daudz zemnieku ģimeņu?" Patiesībā šobrīd vēl meitene nesaprata, no kura gala uzdevumam ķerties klāt. Miegs un izsalkums nomāca domas, bet vēl viens malks liķiera uzvēdīja neierasto smaržu, vēršot visu mazliet kā sapni. Grētai vajadzēja nedaudz laika, lai stabili nostātos uz kājām un saprastu, kas šajā tālajā zemē notiek.

[Urdrunir]

Nauda ir jūsu. Ņemiet droši! Mērs laikam bija pamanījis Renlija skatienu. Un, ja jums veiksies ar uzdevumu, es protams par to atlīdzināšanu. Pieci zelta dukāti laikam bija samaksa tikai par klusēšanu, ja kāds izdomātu pagriezties un iet projām, atsakoties palīdzēt Smoksam. Acīmredzot cienījamā kunga kabatās gulēja vēl kas, ko jaunie ceļinieki varēja iegūt savā īpašumā.

Zemnieki dzīvo visur, kur spēj izdzīvot. Bet pilsēta vairs nespēj par visiem parūpēties. 30 gadus atpakaļ jūs varējāt vairākas dienas ceļot gar iekoptiem laukiem un dārziem. Šodien mēs spējam knapi pieskatīt tos, kuri dzīvo ne vairāk kā divu dienu gājiena attālumā. Praktiski mūsu teritorijas ir sarukušas no Aitu strauta ziemeļos līdz Melnajai upei dienvidos. Randas augstākā amatpersona centās izskaidrot situāciju, kādā pilsēta dzīvoja, kopš karš to bija sagrābis savos nagos. Kapteinis... Saprotiet,- man īsti nav ko viņam pārmest. Viņš cenšas. Un iespējams, ka mums atkal draud teritorijas samazināšanās. Bet tas praktiski novedīs pie tā, ka Sarmata karaspēks būs pie pilsētas mūriem. Un mēs visi būsim ieslēgti kā žurkas slazdā.

Zemnieki pierobežā sūdzas. Laupītāji austrumos ir nodedzinājuši dažas sētas un kapteinis nav laikā aizsteidzies palīgā. Ziemeļos Sarmata karaspēka apmetnes esot ierīkotas jau pāri upei otrajā krastā. Un viņa burvji un lokšāvēji reizēm izklaidējoties nošauj pa kādam sunim vai lopam. It kā ikdienišķas lietas kara laikā, bet es nevaru nepievērst tam uzmanību. Un pirms dažām dienām es saņēmu anonīmu sūdzību no kāda kareivja, ka kapteinis ir kļuvis ērcīgs un pārlieku bargi sodot padotos par kļūdām. Varbūt parunājiet ar kādu no karavīriem, ja jums izdodas. Konkrētus gadījumus mērs nenosauca. Acīmredzot viņam vienkārši krājās pilsētnieku un apkārtnes iedzīvotāju sūdzības un vienā brīdī Smoksam bija sācis likties, ka to kļūst vairāk nekā iepriekš.

[Roviela]

Ceļojums pa jūru bija tieši tik nepatīkams kā kapteinis bija teicis.
Valdegars bija atradis pietiekami drošu vietu, lai viņu nenoskalotu no klāja, kur pārmaiņus nodevās domām, ka šobrīd būtu bijis labi palūgties Najai, ja vien viņš būtu Najas priesteris, lūgšanām Leksam, jo viņš tomēr bija noslēdzis līgumu ar kapteini Sangvini par palīdzēšanu Randas mēram, un tā kā nebūtu pareizi līdz tam pat nenokļūt, un jūras slimību, kas ik pa laikam novērsa domas no jebkādām lūgšanām.
Stabila zeme zem kājām no rīta bija ļoti patīkams ceļojuma nobeigums.

Tagad jaunais cilvēks sēdēja greznajos mēra apartamentos un iemalkoja ķiršu liķieri, klausījās uzdevumu un vēroja savus nākošos biedrus. Nauda, kuru Smoksa kungs bija viņam piešķīris, bija nolikta pie tiem pāris sudrabiem, kas Valdegaram vēl bija palikuši. Viņam bija paveicies arī citā ziņā - vismaz soma brauciena laikā nebija pazudusi. Nekā daudz jau tur nebija, un ūdenī šis tas bija sabojāts, rakstāmpapīru vajadzēs jaunu, tas nu viss bija izmircis, bet rakstāmlietas bija veselas, tāpat noskūties varēs, pie uguns tikt un maiņas krekls bija vēl lietojams. Ko gan vairāk?

- Godājamais mēra kungs, - priesteris, kura piederību šim amatam skaidri norādīja svētais simbols kaklā un nūja, kas pašlaik stāvēja kārtīgi ieslieta kaktā, lai netraucē, ierunājās, - jūs saucat dažādas vietas, kas vismaz man ir svešas. Vai nav iespējams dabūt kādu karti, lai skaidrāka saprašana, kas kur atrodas?
Viņš to pārzīmētu pats, ja mēram nebūtu liekas. Karte ir noderīga manta.
Citu ideju, ko uzreiz darīt, viņam nebija, bet sīkāk to varētu apspriest kādā no krogiem, uz kuru nu viņi nolems doties. Nākošais darbs tā kā būtu aizstaigāt uz Leksa templi, par to Valdegaram nebija divu domu.

[echo3]

Uz kuģa Ronardam bija klājies draņķīgi. Nepietika ar to, ka viņš nekad nebija ceļojis ar kuģi, vēl vajadzēja uznākt arī vētrai, kas ieročnesēju piespieda iespiesties kaut kādā šaubīgā kaktā un palikt tur tik nekustīgam, cik vien tas bija iespējams. Kaut kādos apziņas dziļumos viņš gan iedomājās, ka tieši vētrai pateicoties, kuģis ir ticis līdz Randai, bet pat šī doma nespēja nomākt neticami smago apātiju, kas bija puisi pārņēmusi. Arī šobrīd nelabums vēl nebija pārgājis, tā ka Randas mēra piedāvāto liķieri Ronards dzēra ļoti uzmanīgi.

Tas, ko Smokss piedāvāja paveikt, laikam īsti nebija pieskaitāms kaujas varoņdarbiem. Bet Ronards visu noklausījās uzmanīgi, un paņēma arī naudas gabalus, kurus ielika jostas makā. Kādu laiku varēs iztikt. Viņa sapnim tas, protams, bija daudz par maz. Ieročnesējs centās saprast, ko nozīmē mēra uzskaitītās sūdzības par kapteini Diksonu Olidū. Pagaidām viņam neviena no sūdzībām nešķita nodevēja nosaukuma vērta. Visas varēja nozīmēt vien to, ka kapteiņa rīcībā ir pārāk maza armija.

Vai kareivjus savā vienībā kapteinis pieņem pats, vai arī to darāt Jūs, mēra kungs? - Tas bija diezgan būtisks jautājums. Naudu, visticamāk, maksā pilsēta, bet cik lielas ir Olidū pilnvaras armijas veidošanā? Kārtība varēja būt dažāda.

[Romija]

Tikai pēc iedrošinājuma Grēta pasniedzās pēc zelta dukātiem. Savā mirdzumā tie atgādināja zvaigznes. Anoki ciltī tieši Grēta bija tā, kuras pienākums bija pieskarties zvaigznēm, tomēr tas nekad nenotika tik tieši. Un viņai nekad nebija bijis īpaši daudz naudas. Nomadi nebija bagāti un augstākā vērtē turēja drošību, barību lopiem un ceļu zem kājām nekā metāla gabalus, kas uzveļ plecos lieku nastu. Bet viņa zināja, ka citur šīm zelta ripiņām nozīme ir daudz lielāka, kaut gan neapjauta, tieši cik liela vērtība ir piecām spožajām monētām.

Roka ar naudu nozuda kaut kur apģērba krokās, kur laikam bija kāda kabata vai cita iespēja noglabāt sīkus, dārgus priekšmetus. Šis zelts noteikti būs svarīgs, lai izdzīvotu vidē, pie kādas Grēta nebija radusi. Jau te starp bariņu dažādo ļaužu un pēc vēlā skata uz pilsētu meitene saprata, ka viņas tērps atšķiras. Tas bija ļoti ērts un praktisks, tomēr noteikti liktu viņu uzlūkot kā svešinieci, kas varbūt ne vienmēr būtu vēlams neuzkrītošai novērošanai. Jauna apģērba iegādei noteikti vajadzēs naudu. Bet kapteinis bija minējis arī par tempļiem un priesterienēm pilsētā, kas Grētai jau no paša sākuma šķita kā īstais atbalsta punkts. Viņai droši vien vajadzēs iepazīties ar tām. Bet ne šādai — pagurušai, novārgušai, neēdušai un savādi smaržojošai. Tā kā situācija šobrīd bija vispārīga un nekonkrēta, netika uzstādītas precīzas, ātri izpildāmas prasības par sniegto naudu, tad doma par kārtīgu miegu bija pirmā, kurai sekoja vajadzība iepazīties ar apkārtni un iejukt pūlī. Tas noteikti būs piedzīvojums Grētai, kas lielāko daļu dienu vadīja savu piecdesmit divu cilts ļaužu pulkā, bet Sajārs bija licis viņai iet. Un viņa gāja.

Tik vēlā stundā bija labi, ka citi spēja risināt praktiskas dabas jautājumus, jo Grēta noteikti nebija tā, kas šādā stāvoklī domātu par orientēšanos vai to, kā pilsētā tiek risināti jautājumi, kas klejojošā ciltī noteikti notika savādāk, piemēram, sargāja visi, kas to varēja, nevis tikai īpaši pieņemtas personas. Meitenes plaksti bija kļuvuši smagi, un nogurums nomāca izsalkumu, tāpēc gluži neviļus viņa vedināja šo tikšanos ar mēru beigt. "Jūs droši vien arī esat noguris, tāpat kā mēs visi! Es gribētu iet sameklēt naktsmājas, atpūsties un sakārtoties," Grēta vērsās vispirms pie mēra, pēc tam pārējiem šeit sēdošajiem. Skatiens slīdēja pāri visiem knapi iepazītajiem, mēģinot uzminēt, kurš no tiem visvairāk izskatās pēc pilsētnieka, lai labi orientētos namu ieskautajās ielās. Iepriekš runājušais jauneklis, varbūt pēc skata vecākais vīrs? Gaišmatis vairāk izskatījās un runāja kā viens no minētajiem sargiem, bet tumšmataisnās meitenes tēlu Grēta nespēja atšķetināt. Nolikusi atpakaļ pusizdzerto liķiera glāzi, jo tik stipru dzērienu viņa spēja baudīt tikai mazmazītiņiem malciņiem, Grēta saslējās, gribēdama ātrāk tikt pie miera.

[Urdrunir]

Kapteinim ir visas pilnvaras pašam izraudzīties pilsētas aizstāvjus. Lai gan liela izvēle viņam nav un viņš labprāt pieņem dienestā brīvprātīgos. Mērs pieliecās pie rakstāmgalda un kādu brīdi čaukstēja pergaments, vīrietim rakņājoties pa dokumentiem, kuri laikam bija noglabāti atvilknē. Es atvainojos. Es piemirsu, ka jūs neesat vietējie. Pēdējā laikā mums ārzemnieku ir pamaz. Viņš noteica, izritinot palielu pergamenta tīstokli, kurā ar melnu tinti bija iezīmētas dažādas līnijas. Pēc visa spriežot tā bija pilsētas apkārtnes karte, kurā ar dažādiem simboliem bija iezīmētas svarīgākās vietas. Pie zemnieku mājām bija sazīmētas sīku zvēriņu figūriņas, dārzos ziedēja puķes, mežos koku zaros ligzdas vija niecīgi putniņi. Kāds bija pamatīgi piestrādājis, lai karte izskatītos skaisti.

Līdzi nedošu, bet izpētīt varat droši. Tomēr pēc īsa brīža Smokss saprata, ka sacītais varētu izklausīties noraidoši, tādēļ piemetināja. Mūsu labākais karšu meistars nesen aizgāja mūžībā, tādēļ šādas kartes turpmāk būs retums. Un pilsētas kartes, ja godīgi, man nemaz nav. Daļēji tāpēc, ka vietējie pilsētu zina. Uzjautājiet kādu puišeli un viņš jūs aizvedīs, kur vajag. Bet daļēji tādēļ, lai aplencēju rokās nenonāktu svarīga informācija. Jūs noteikti manīsiet, ka ieliņas pilsētā reizēm jauc galvu. Reti kur var nokļūt pa taisno.

Jūs mani nenogurdinat. Bet paši gan laikam kārojat atpūsties. Manās interesēs noteikti ir, lai jūs ātrāk uzsākat savu darbu, tādēļ, ja jums vairāk jautājumu nav, tad es laidīšu jūs vaļā. Mērs ārā nevienu nedzina, taču vārdi par nogurumu noteikti tika teikti aiz pieklājības. Vīrs izskatījās neizgulējies, lai arī stāja nelika to manīt.

[Romija]

Grēta jau bija sākusi slieties kājās, tāpēc viņa gluži dabiski nonāca pie kartes. Atšķirībā no Anoki lietotajām, šī bija krāšņa un smalka. Meitene ar interesi nopētīja gan sīkās, iezīmētās figūriņas, gan aptuveno Randas un apkārtnes izvietojumu. Vismaz aptuveni kļuva skaidrs, kurā debesu pusē atrodas svarīgās vietas. "Tā tiešām izskatās ļoti smalka un vērtīga," Grēta uzteica mirušā karšu meistara darbu. Pat ja viņai tiktu piedāvāts ko tādu paņemt līdzi, meitene visdrīzāk atteiktos, jo bija radusi ceļu atrast savādāk, ne pēc līnijām, kas vilktas uz papīra. Šo karti varēja aplūkot kā neredzētu mākslas darbu.

Tomēr nesenais jūras brauciens un varbūt arī koši sarkanais dzēriens lika zemei zem kājām nedaudz salīgoties, tāpēc Grēta atbalstījās pret galda malu un piešāva mutei priekšā roku. "Atvainojiet!" viņa atkāpās. Tomēr ar to vien nepietika. "Es... atvainojiet... ar labu nakti," Grēta vien paspēja nomurmināt kaut kur sagramstītas pieklājības frāzes, kad pagriezās uz durvīm, lai ātrāk izkļūtu no šī cienījamā vīra mājokļa, pirms vēl neesošais kuņģa saturs ir gatavs izkāpt ārā.

Kaut kā spējusi tikt ārā pa durvīm, meitene palika saliekusies uz priekšu un ar plaukstām atbalstījusies uz ceļgaliem. Sejā iesitās vēsāks rītausmas gaiss, kas uz mirkli aptumšoja skatienu. Grēta smagi elpoja, tverdama ik vēsmu, kas palīdzētu tikt galā ar nelabumu. Tomēr vēders laikam apdomājās un vairs negrasījās aplaimot pilsētas bruģi ar savu saturu. Varbūt tā savādā smarža? Grēta pie sevis prātoja, iedomājoties ķiršu liķieri un lēnām izsliedamās. Rīta dzestrumā meitene sajutās krietni labāk. Šāda izturēšanās droši vien nebija gluži pieklājīga, tomēr pieķēzīt kunga kabinetu tik mājīgā miteklī šķita vēl nepareizāk. Apdomājot, vai tomēr neieiet atpakaļ un kārtīgi neatvadīties, Grēta, lēnām vilkdama nāsīs sājo jūras gaisu, nopētīja tuvāko apkārtni.

[Rouzijs]

Talia brīnījās kā ir pārdzīvojusi šurpceļu, ūdens... kuģošana... tas viss nebija priekš mednieces. Viņas kājām patika mīt meža zemi, acīm redzēt dzīvnieku pēdas sūnās un takas, kuras aizveda pretī medījumam. Bet nevarēja noliegt, ka viņa bija mērojusi tālu ceļu, lai nokļūtu šajā pilsētā un tik drīz projām nevēlējās doties, tāpat kā, iespējams, viņa varēs palīdzēt mēram, kurš tik gādīgi bija arī sagādājis priekš viņiem naudu, zelta monētas ieslīdēja puselfa kabatā, bet skatiens noskatīja pārējos sanākušos varoņus, kurus bija izraudzījies kapteinis Sangvini.
Uz kuģa Talia nebija īpaši nodarbojusies ar citu vērošanu, drīzāk turējusies pie katra iespējamā stūra, lai netiktu noslaucīta no kuģa klāja.

Meitene pieslīdēja klāt pie kartes, ko mērs atraisīja viņu priekšā.
- Cik tālu atrodas Žagatu mežs? - Pašreiz Talia nespēja izprast kartes mērogu tāpēc pajautāja to, kas viņu visvairāk interesēja, skatienam joprojām slīdot pār rūpīgi izskaistināto karti. Kamēr roka piekārtoja loku, kurš bija mednieces neatņemama sastāvdaļa, tāpat kā bultu maks, kurš izskatījās nedaudz patukšs, bet joprojām ar gana daudz bultām. Vienkārši uz kuģa dažas no tām bija pazudušas.

Kad meitene bija iegaumējusi daudz maz karti, vismaz nozīmīgākos punktus, viņa pagāja nost no tās.
Doma par naktsmājām bija vairāk kā kārdinoša, bet visi sanākušie būs viena komanda? Tad varbūt vajadzēja turēties kopā ar pārējiem. Talias zaļais skatiens nedaudz aizkavējās pie Renlija, nezin kāpēc viņš likās savādāks kā pārējie.

[Roviela]

Valdegars nolika vēl neizdzerto glāzi un paliecās tuvāk, lai aplūkotu karti, kuru bija palūdzis. Neilgu brīdi viņam nācās pieklājīgi pagaidīt, jo trijiem tā īsti pie vienas kartes nebija vietas, un meitenes grūstīt ar elkoņiem jaunais vīrietis negrasījās.
Sarkanā, dīvainā tērpā ģērbtā meitene pēc brīža pēkšņi atvadījās un aizskrēja. Viņai būtu palicis slikti? Acis pavadīja meiteni, bet iet pakaļ Valdegars negāja. Te viņš nevarēja palīdzēt.
Turklāt - karte!

- Vai godājamais mēra kungs nevar man iedot kādu pergamenta gabalu, mani visi vētrā aizgāja bojā, - priesteris noteica atvainojošamies tonī, centīgi pētot un iegaumējot karti, - lai varu aši uzmest galvenos pieturpunktus?
Pieteikties par jauno karšu zīmētāju viņš nevarēja, nebija prakses, bet vienkāršu shēmu uzmest prastu. Bet ja nē, tad var jau iztikt arī tāpat, iegaumējot.

Nebija jau tā, ka priesteris nepamanītu to, ka Smoksa kungs ir noguris, tomēr visai pamatoti sprieda, ka tuvākajā laikā viņi otrreiz ciemos šurp nenāks, tāpēc ir jāizdara un jāpavaicā viss, ko vien var.

[Sindra]

Nu redz! Mēra kungs bija pamanījis alkatīgo skatienu, ar kādu Renlijs bija apveltījis naudas gabalus. Tas nebija pareizi un tā nedrīkstēja būt. Viņam būs jāmācās vēl vairāk paškontroli.
Šobrīd jauneklis centās izlīdzēties, kā nu spēja. Viņš turpināja iznesīgi malkot liķieri no smalkās glāzes, dāļāja pieklājīgus smaidus pie galda esošajiem un mēra kungam un izskatījās it kā visa tā kuģa katastrofa nemaz uz viņu nebūtu attiekusies, ja vien jaunekļa mati nebūtu nedaudz mitri un paspūruši.
Naudu viņš paņēma pats pēdējais un tad arī to ieslidināja kabatā tik viegli, it kā tai nemaz nebūtu nozīmes. Nekā savādāk jau viņš savu izkrišanu no tēla saglābt nevarēja.

Arī Renlijam pagaidām mēra minētie nosaukumi neko daudz neizteica. Viņa maņas tikai saasinājās izdzirdot minam Saramata armijas un tādas lietas. Tas bija svarīgi.
Vai kaut kas cits bija svarīgi? Iespējams, bet visticamāk ne šobrīd. Viņiem vajadzēja atpūsties pirms sākt likt prātus kopā, lai kaut kā parisinātu mēra kunga problēmas.
Bija skaidrs, ka cietušo uzvārdus viņiem nesauks. Bet tā nebija problēma. Renlijs bija vairāk kā pārliecināts, ka pats tiks pie vajadzīgās informācijas, tiklīdz kā uzsāks nopietnu meklēšanu pēc tās.

Karte... Jā, puisis bija redzējis kartes arī agrāk. Bet tāpat viņš apzinājās, ka īsa skatiena uzmešana apzīmētajam papīram neko daudz viņam tagad nedos. It īpaši kad viņi bija noguruši un kā izskatījās tad daži vēl joprojām cīnījās ar kuģošanas nelabumu. Līdzjūtīgs skatiens pavadīja meiteni, kas steidza pamest mēra kunga māju.
Kamēr citi pētīja karti, jauneklis piecēlās. Sakārtoja savu mitro apģērbu un uzmeta īsu skatienu vai krēsls zem viņa nebija palicis slapjš. Lai gan, pat ja būtu, diez vai viņš kaut ko daudz spētu mainīt lietas labā. Renlija skatiens sastapās ar otras meitenes skatienu. Jauneklis pasmaidīja. - Es domāju, ka nevajag mēra kungu mocīt ar šādiem nesvarīgiem jautājumiem. Kā jau Smoksa kungs minēja, tā ir informācija, kuru par kādu kapeiku mums labprāt izstāstīs jebkurš pilsētas puika. - nebija jēgas kavēt amatpersonu ar sīkumiem.
Un ko gan viņa darīs mežā? Medīs kuili? Jo viņai cepti asari neiet pie dūšas? Loks noteikti bija domāts medīšanai. Nevarēja arī nepamanīt elfu iezīmes meitenes vaibstos. Savdabīgi un interesanti. Renlijs nekad nebija sastapis nevienu elfu.

Jauneklis domāja, ka ir laiks doties meklēt krogu.
- Būšu ārā. - viņš vēl noteica, kā svarīga persona, ar kuras būšanu kaut kur, visiem noteikti jārēķinās. Jauneklis pieklājīgi, pēc visām etiķetes tradīcijām atvadījās no mēra un devās laukā no ēkas.


Renlija skatiens uzmeklēja dīvaini tērpto meiteni. - Pareizi būtu ar labu rītu, nevis nakti. - viņš noteica, skatienam aizkavējoties pie svešinieces. - Ir rīts. - Renlijs pasmaidīja, pamādams austošās gaismas virzienā.
Diemžēl, kompānija bija viss, ko viņš spēja šobrīd piedāvāt atbalstam. Arī Renlija ūdens blašķi bija piemeklējis somas liktenis.
- Ir labāk? - viņš līdzjūtīgi apjautājās, vēl joprojām pētīdams meiteni. Viņa laikam bija no tālām zemēm. Varbūt pat paspējusi pārdzīvot vairākas kuģu katastrofas. Briesmīgi... Viņam pašam pilnībā pietika ar vienu, lai tuvākajā laikā nekur kuģot negribētos.

[echo3]

Ronardam nekas vairāk vaicājams neatradās. Šobrīd vienkārši bija jāizguļas un jāizdomā, kā atrast to kareivi, kurš bija sūdzējies. Tas, ka sūdzība bija bez paraksta, ieročnesējam nepatika. Vienkāršākais veids būtu iet pie Olidū un pieteikties sardzē, kas nodrošinātu tikšanu kazarmās, bet te bija viens liels bet - šobrīd Ronards bija Smoksa dienestā. Randa karo, līdz ar to ir maz ticams, ka kapteinis vispār gribētu slēgt līgumus ar ārzemniekiem. Bet ko var zināt, varbūt grib gan uz izmēģinājuma laiku? Redzēs.

Jaukā tumsnējā meitene, kura bija izrādījusi rūpes par mēra labsajūtu, šķiet, pati jutās ne pārāk labi. Tā varēja spriest pēc steidzīgās atvadīšanās. Cerams, viņa nedosies viena svešajā pilsētā meklēt krogu naktsmājām? Drīz pēc meitenes prom devās arī diezgan grezni tērpts jauneklis, par kura profesiju ieročnesējam nebija nojausmas. Tad arī Ronards piecēlās, savāca savu uz muguras nēsājamo ceļasomu (kurā nebija nekā tāda, kam varētu būt kaitējis ūdens), paklanījās Randas mēram un gāja ārā cerībā, ka sarkanā tērpā ģērbtā meitene un zaļacainais puisis vēl ir tepat tuvumā.

Viņi tiešām bija turpat pie nama sliekšņa. Ronards piegāja abiem klāt, bet neko pagaidām neteica. Jāpagaida pārējie. Ieročnesējs uzcēla mugurā savu somu un sasprādzēja krūšu lenci. Zobenu viņš vienmēr nēsāja pie jostas, tā ka tagad bija pilnībā gatavs jebkādām gaidītām vai negaidītām cīņām. Mugurā no bruņojuma šobrīd viņam bija vien brigantīna ar plecu aizsargiem. Pārējais bija rūpīgi salikts somā.

Puisis arī pats ar atvieglojumu ieelpoja rīta svaigo gaisu.

[Romija]

Aiz muguras atvērās un aizcirtās durvis, liecinot, ka vēl kāds ir iznācis no mēra mājas. Juzdamās krietni stabilāk, Grēta palūkojās nācēja virzienā.

"Jā, ir labāk," viņa nedaudz mulsi uzsmaidīja jauneklim. "Pēc tādas nakts arī rītā var sajukt vārdi," viņa atvainojās, bet gan jau puisis pats labi saprata, kā varētu justies pēc tik nemierīgas kuģošanas. "Ja tā vienmēr notiek kuģošana, tad es priecājos, ka mana dzimtā zeme ir tik tālu no ūdens, cik vien iespējams," viņa piebilda, šoreiz pasmaidot jau nedaudz drošāk. "Neesmu radusi, bet ceru, ka tas pāries. Svaigā gaisā jau palika mazliet labāk," viņa speciāli nepieminēja liķiera smaržu, jo dzērienu mērs noteikti bija devis labu nodomu vadīts, nemēģinot izsaukt šādu reakciju.

"Vai tur visas runas jau beigušās?" palūkojusies uz aizvērtajām durvīm, meitene vaicāja. Varbūt tomēr vajadzēja iet atpakaļ iekšā, lai gan svaigs gaiss noteikti nāca par labu vairāk, nekā telpa ar savādo smaržu. "Rīts vai nerīts, bet man patiešām gribās atpūsties. Un laikam kaut ko apēst. Uz jūras tomēr... nu, visādi gāja," Grēta atkal nedaudz samulsa un pievērsās sārtajai pamalei, ko šur tur varēja manīt starp pilsētas namiem. Nešķita īpaši jauki kavēt tik cēli ģērbtu jaunekli ar runām par tik nepatīkamām atmiņām, jo viņi taču vairs nebija uz klāja virs viļņiem. Pat piesitot pāris reizes ar kāju pie bruģa, varēja just tā stabilitāti. Tum-tum, nodipēja Grētas pazoles. Skaņa nomierināja. Tum-tum, viņa piesita vēlreiz, un pat sejā varēja manīt, ka tas vieš meitenē mieru. Tum-tum, viņa turpināja ritmu, nemaz nedomādama, ka kādam tas varētu šķist dīvaini. Iznākušo gaišmataino jaunekli Grēta arī pamanīja, tomēr nejutās traucēties savā nodarbē.

[Sindra]

- Tad es laikam savējo nemaz nesaukšu. Tāpat neatcerēsies. - Renlijs iesmējās. - Bet tu man vari pateikt savu vārdu. - jauneklis ierosināja. Viņš gan domāja, ka spētu atcerēties jauniegūto biedru vārdus, pat ja tie nosauktu tos visi reizē. Bet pa vienam uzzinot noteikti būtu vieglāk.

- Vienmēr tā nenotiek. - ja vien tas svešinieci kā mierināja. - Vētra visu padarīja ļaunāku. - taču jādomā, ka tuvākajā laikā viņiem nekur ceļot, izmantojot jūras ceļus, nenāksies. Ja vien tas svešinieci spēja kā mierināt un apziņa spēja palīdzēt tikpat spēcīgi, kā būtu līdzējis ūdens malks.

- Laikam jau beigušās. - Renlijs paraustīja plecus. Viņa skatiens pavērsās uz tikko pa durvīm iznākušo bruņinieku. Kad arī citi sāka izklīst, tad jādomā, ka drīz vien viņi būs ceļā, kroga virzienā.

- Varbūt tev ir ūdens blašķe? - puisis apjautājās gaišmatainajam jauneklim. Nekā savādāk šobrīd viņš palīdzēt meitenei nespēja. Kā vien mēģināt saorganizēt palīdzību no kāda cita. Vismaz izskatījās, ka bruņinieka mantas nebija aizgājušas jūras dzelmes glabāšanā.
Skatienu no jauniegūtā biedra atrāva dipinoša skaņa. Renlija skatiens, neizpratnes pilns, palūkojās uz meiteni. - Ko tu dari? -
Varbūt viņai bija kļuvis vēl sliktāk? Vai varbūt auksti un viņa centās sasildīties lēkājot? vai varbūt meitenei vajadzēja uz labierīcībām?

[echo3]

Ronards nosprādzēja ūdens blаšķi no jostas un bez kādiem jautājumiem pastiepa uz jaunekļa pusi. Lūgumu pēc ūdens ieročnesējs bija iemācījies ievērot un izpildīt, ja vien tas ir iespējams. Šobrīd tas pavisam noteikti bija iespējams.

Jau dodams ūdens trauku, Ronards ievēroja, kā meitene sāk lēkāt, un tas viņu novērsa no varbūtējās sarunas ar jaunekli. Nupat uzdoto jautājumu Ronards neatkārtoja, bet atbildi gan vēlētos dzirdēt. Vai tumsnējā meitene tagad veiktu kādu rituālu? Vai arī viņai salst?

[Romija]

"Grēta," dipēšana uz mirkli pārtrūka, bet pēc brīža atsākās atkal, it kā tā būtu visparastākā lieta, ko darīt agri no rīta pie mēra mājas. Tum-tum. "Es domāju, ka nu jau spēšu atcerēties arī vārdus," meitene zobgalīgi atbildēja, paskatīdamās uz sarunu biedru un pēc tam uz kluso, gaišmataino puisi. Mēra sarunā arī bija skanējis daudz dažādu vārdu, bet tie bija sajaukušies vienā virpulī kaut kur starp vētras atmiņām un reibinošo sarkanā dzēriena aromātu. Svaigais gaiss sakārtoja domas labāk kā saruna.

"Pie mums vētras ir savādākas. Smilšu vētras. Tad vienkārši vajag paslēpties, nekas tā nelīgojas, tāpēc arī neesmu pieradusi," viņa vēlreiz paskaidroja savu pēkšņo reakciju. Ja pēc šīs vētras uz ūdeni kādu brīdi negribējās pat skatīties, nupat jau sāka rasties slāpes. Jūras ūdens tomēr bija sāļš. Tas tāpat mērcēja, bet padzerties to nevarēja. Tāpēc pasniegtā ūdens blašķe tika kāri satverta, bet gaišmatim veltīts pateicīgs smaids. Iedzērusi vairākus lielus malkus, Grēta to pasniedza atpakaļ. "Paldies!"

Tikai tad, kad jauneklis bija apvaicājies par tum-tum, Grēta pamanīja, ka to dara, jo tas bija sācies pilnīgi neapzināti kā nomierinošs līdzeklis, kas laikam uz citiem iedarbojās pilnīgi pretēji un uztrauca. Šie tomēr nebija Anoki ļaudis. "Tas... tie ir tikai soļi, kas palīdz sakārtot domas," sarkani tērptā meitene atmeta ar roku un pārtrauca mīdīt bruģakmeņus. Kamēr pie tā piedomāja, tas nešķita nekas grūts. "Zini kā — soļi, ceļš, ritms," viņa piebilda. Grētas pasaulē visi saprata, ko tas nozīmē. "Es laikam biju uztraukusies par to vētru un par to, ko mērs no mums grib. Es gan nesapratu, kāpēc tādai lietai vajag tieši mūs, kas par šejieni ne grauda nesaprot," meitene paraustīja plecus. Grētai vienmēr bija šķitis, ka tieši savējie ir uzticamāki ziņotāji un palīgi nekā svešie. "Varbūt tur ir kāds āķis," viņa aizdomājās, atkal nodipinot tum-tum. Un tad, kā sevi pieķērusi, palika mierīga un pasmaidīja.

[echo3]

Lūdzu. - Ronards pasmaidīja pretī Grētai, paņēma blašķi un palūkojās uz zaļacaino puisi. Ja nu tam arī gribas dzert? Tad viņš pajautāja Grētai, - Vai tu esi dejotāja? - Nekādu nosodījumu pret tādu amatu puiša balsī nevarēja dzirdēt, tikai ziņkārību. Zināms, viņš bija iepriekš sastapis ļaudis, kuri satraukuma brīžos sāk lēkāt, bet tie nemēdza ievērot ritmus, un tā nu Ronards bija iedomājies par dejošanu.

[Urdrunir]

Smokss nopētīja nopietno jaunekli, kas grasījās visu pierakstīt. Tas laikam bija labi, ka tikko savāktajā grupiņā bija kāds no sīkumainā gala. Mērs piekrītoši pamāja ar galvu un nolika Valdegaram priekšā plānu un ļoti gludu pergamenta loksni un piebīdīja tuvāk spalvaskātu, tintnīcu un pūderi, ar kuru nosusināt zīmējumu.

Žagatu mežs? Kāpēc tevi interesē tieši Žagatu mežs? Vīrietis ieinteresēts apjautājās Taliai. Es teiktu, ka no rīta izejot, otrajā dienā ap pusdienām tu esi pie meža. Bet tur jābūt prātīgam. Runā, ka Žagatu mežā reizēm no austrumiem ieklīst vilki. Mērs novērtēja, vai meitene ar loku būtu spējīga pasargāt sevi no savvaļas briesmām. No vienas puses lokšāvēji parasti tuvumā cīņai nelīda un no attāluma spēja par sevi parūpēties, bet šai jaunajai sievietei loks izskatījās tāds grezns un pilsētniecisks.

***

Uz ielas visus noķēra pastiprs vējš, kas no jūras puses nesa sāļumu. Bija pavasaris. Daba bija atdzīvojusies un ārpus pilsētas mūriem smaržas noteikti uz sacensībām auļoja no viena deguna uz otru. Tomēr šeit pilsētā vairāk dominēja kas cits. Mēra māja bija prāva trijstāvu ēka, ar pamatīgām ieejas durvīm un brūniem koka slēģiem pie logiem. Akmens plāksnes, kuras klāja ielu tās priekšā bija tik gludas, ka tās saukt par bruģi likās pat apvainojums. Vairāk kreisajā pusē slējās pilsētas mūru aizsargtornis, kaut kur labajā pusē virs jumtiem rēgojās tempļa zvanu tornis, bet priekšā bija akmens siena. Nē, tas nebija pilsētas ārējais mūris. Drīzāk kaut kāds iekšējais forts. Vārti tam bija vaļā un pie tiem nedaudz stīvi stāvēja divi sargkareivji ādas bruņās, ar šķēpu rokā un dunci pie sāniem. Forta pagalmā varēja redzēt vairākus ļaudis, kas pat šādā rīta agrumā laikam jau devās savos darbos. Daudziem rokās bija cērtes, āmuri un lukturi.

Pēkšņi smarža burtiski iesita pa galvu. Tikko svaigi izcepta maize! Ap stūri parādījās puika, kurš vēl nebija nobriedis par vīru. Viņam uz pleca bija prāvs grozs, no kura vēdīja neatvairāms rozīņu smalkmaizīšu aromāts. Hei! Jauneklis jautri pasveicināja ceļiniekus un pieklauvēja pie mēra durvīm. Smoksa kalpotājs laikam maiznieka zelli jau bija gaidījis. Pavisam drīz viņš atvēra durvis, pasveicināja puiku un savāca pilno grozu un pretī atdeva tukšu. Spirgts rītiņš, vai ne? Puika priecīgi uzsmaidīja mēra ciemiņiem un taisījas doties atpakaļ, no kurienes nācis.

[Romija]

Puisis, kas nebija nosaucis savu vārdu, uzdeva jautājumu, uz ko Grēta sākumā pat īsti nezināja, ko atbildēt. Kāja jau cēlās, lai piesistu tum, kad viņa par to iedomājās un nolika kārtīgi blakus otrai.

"Es dejoju, bet tas ir Sajāram par godu. Tās ir ļoti, ļoti svarīgas dejas," viņa nopietni atbildēja un tūlīt arī nodemonstrēja. Tum-tum, tum-tum, uz gludajām plāksnēm piesita Grētas zoles, viņai dodoties pretī vējam. Daži soļi, tad mirkli pauze, uz āru pavērstas plaukstas, nopietns skatiens tālumā. Tum-tum, tum-tum, vēlreiz nodipēja tajā pašā ritmā. "Tur būs ēdiens," Grēta pastiepa roku virzienā, kurā bija tikko pārvietojusies. Tajā brīdī uzvēdīja spēcīgs maizīšu aromāts. Tik spēcīgs, kādu te, tālajā zemē, Grēta nebija gaidījusi. Pēkšņa sajūsma pārņēma meiteni. Sajārs viņu dzird! Viņš dzird un atbild! Aiz prieka par šo pārliecību viņa pat neiedomājās uzmeklēt smaržas avotu. Pagriezusies pret abiem jaunekļiem, viņa staroja. "Tās ir ļoti svarīgas dejas!" Grēta atkārtoja, šoreiz ar neviltotu prieku balsī un sejā, beidzot pamanot puiku, kas šurp bija atnesis tik kārdinošo smaržu. Kuņģis, kas iepriekš bija protestējis pret jebkādu saturu, tagad iegaudojās.

"Hei!" tāpat puikam uzsauca arī Grēta, kad tas bija nomainījis savus grozus. "Kur var dabūt tik smaržīgu maizi?" viņa vaicāja, joprojām vilkdama plaušās gaisu, kas nu vairs nesmaržoja pēc rozīņmaizēm, toties atkal atgādināja par jūru. Tomēr tik smaržīgas maltītes dēļ svešiniece bija gatava iemainīt vismaz daļu no zelta ripiņām.