Kurbijkurne forums: Soli tuvāk fantāzijai

Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )

> 'Lengvilas raganas', [PZP] [R] Fantasy
Sindra
iesūtīt 07.01.2015 23:48
Raksts #1


Angel of Music
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.01.04
Kur: Azeroth
Spēļu meistars 2012



Šī bija pavisam mierīga diena Eža kalna klosterī.
Ēkas gaiteņos valdīja meditācijas pilns klusumus un nekas neliecināja, ka šī diena būtu īpaši savādāka par citām. Nē, patiešām. Bija bijušas pavisam parastas brokastis, kurā klostera iemītnieki bija dabūjuši savu dienišķo putru. Rīta meditācija.
Atpūtas telpā mūki apsprieda tuvākā un tālākā apkaimē dzirdētus jaunumus.

Tomēr, šī bija īpaša diena kādai daļiņai klostera iemītnieku.
Klostera priors Viljams Oldmens šo dienu bija noteicis par dienu, kad viņa izraudzītie klostera biedri dosies ceļā uz netālu esošo Lengvilu.
Viss bija sagatavots un klostera pagalmā jau atradās ne pārāk lielos ratos iejūgts zirgs. Ratos priora izraudzītie varēja sakravāt savas mantas jau pirms vēl nelielās apspriedes priora pieņemšanas telpā.

Priora skatiens slīdēja pār telpā sanākušajiem un likās, ka viņš teju vai skaitīja, vai visi ieradušies.
Telpa bija krēslaina, jo tai nebija logu un apgaismojumu deva vien divas vientuļas sveces.
- Uz Lengvilu jūs dosieties. - priors noteica, stingram skatienam pārslīdot pār visiem telpā esošajiem. - Jau būsit dzirdējuši par dīvainiem notikumiem, kas tur notiek un viņiem ir nepieciešama jūsu palīdzība. Ejiet, noskaidrojiet kas tur notiek un ieviesiet kārtību. - pat ja daži no telpā esošajiem bija visai jaunu gada gājumu cilvēki, acīmredzot priors tiem uzticējās un uzskatīja, ka viņa izraudzītā komanda spēj paveikt uzdevumu.
- Ceļā pavadīsiet divas dienas. Rīt, līdz ar saules rietu jums būtu jānonāk Lengvilā.
Nonākot tur uzmeklēsiet pastoru Robertu Blekvoteru. Piesakaties pie viņa. -
priors domīgi noteica, prātodams, kas viņam vēl būtu jāsaka. - Ratos atradīsiet pārtiku, iztikas līdzekļus. - paberzējis bārdu priors pacēla rokas pret telpā esošajiem. - Lai Auroras svētība ar jums. - viņš svētīja Ežu klostera mazo delegāciju un deva tai atļauju doties ceļā.

Rati nudien stāvēja klostera pagalma vidū un gaidīja ceļotājus. Tajos atradās pāris maišeļi ar pārtiku, kas bija piemērota ceļam. Ūdens mucas. Un arī viena vīna mučele. Nu, tāda, ne pārāk liela. Bija atrodams arī naudas zutnis, kurā atradās pieci zelta gabali un desmit sudrabi.
Pārējās mantas, kuras biedriem likās, ka varētu būt nepieciešamas, vajadzēja sagādāt pašiem. Ratos vēl tikai bija trīs segas. Ja nu nakts iegadās vēsāka un kādam ar sava paša apmetni nepietiek.

Protams, priors nesteidzināja savus izredzētos ceļā. Sirmais kungs tepat vien telpā vēl bija un bija gatavs atbildēt uz jautājumiem, ja kādam tādi bija radušies.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
5 Lapas V  < 1 2 3 4 5 >  
Sākt jaunu pavedienu
Atbildes (40 - 59)
Dvēselīte
iesūtīt 19.01.2015 17:55
Raksts #41


Loveless
******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 06.03.04
Kur: playing the hydrogen sonata
Oriģinālākā pareģojuma autore



Ina gan aizgāja kopā ar pārējiem līdz Metjū kambarim, bet vairāk par snaikstīšanos un kakla pastaipīšanu ap Migela sānu, lai redzētu, ko viņš saņem no brāļa, viņa nepasāka. Nebija ļauts. Tāpēc drīz vien jaunā sieviete pameta brāļa Metjū svēto piederumu glabātuvi un, ar smagu nopūtu, devās uz pagalmu.

Džons un Roberts jau bija priekšā. Ielikusi ratos arī savu pieticīgā izmēra saini, Ina pamanīja izkaltušo brāli Katbertu. - Labrīt, Brāli Katbert! - iesaukusies, Ina ne visai veikli ierāpās ratos un apsēdās diezgan tuvu ratu aizmugurei. - Vai tas nav aizraujoši? Tikai pirms nedēļas mēs ar Godfrīdu un Martu runājām par to, cik vienreizēji būtu apmeklēt kādu īstu taisnās tiesas spriešanu, citādi ir daži, kuri neuzskata viņa gaišības brāļa Larserla mācīto par pilnīgi objektīvu un absolūtu, - viņa pavēstījā kopā sanākušajiem.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Urdrunir
iesūtīt 19.01.2015 19:47
Raksts #42


Veic pētījumu par katlu dibenu biezumiem
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 19.01.04
Kur: starp likumu un dvēseli



Brāli Katbertu no domām izrāva jauns puisis, kur bija ģērbies ne gluži tā, kā ikdienišķi ļautiņi tērpās dodoties ciemos uz kaimiņu pilsētu. Mūks samirkšķināja blāvās acis un pagāja brīdis, pirms viņš salika faktus kopā un atcerējās, ka sēž ratos. Sveiks! Un tad jau sveicienu nācās atkārto vēl un vēl. Sveiks! Un sveiks! Un sveika! Tikai viens no grupas izrādījās sacenšamies ar viņu gadu skaitā. Pārējie bija jaunuļi, kuri plaši atvērtām acīm lauzās pasaules piedzīvojumā.

Brālis ar skatienu nomērīja jauno sievieti, kura ar aizrautību čaloja par īstas tiesas novērošanu. Katberts nebija ļauns, bet, kad viņš runāja, viņam patika, ja citi ieklausās sacītajā. Es gan būtu prātīgāks ar tādiem izteicieniem. Tiesas parasti izceļ nejaukākās cilvēku rakstura iezīmes. Un, ja baumas ir patiesas, tad mēs dabūsim redzēt krietnu tiesu no sabiedrības netikumiem. Vīrs ievilka elpu, lai teiktu vēl kaut ko, bet tad pārdomāja un atmeta ar roku.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Rouzijs
iesūtīt 19.01.2015 22:28
Raksts #43


Kārto teleportēšanās eksāmenu
****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.09.09
Kur: In heaven
Nervu bende 2013



Klaudija bija paņēmusi visu, kas meitenei bija nepieciešams. Sarkanmates soma jau mierīgi dusēja ratos, kad arī viņa pievienojās pārējiem. - Labrīt. - Jaunā raganu medniece sveicināja brāli Katbertu. Pret klostera iemītniekiem viņa vienmēr izturējās laipni un saprotoši. Protams, arī pret svešiniekiem, tomēr viņiem sava uzticības deva būs jānopelna, bet Klaudija nešaubījās, ka tādas iespējas būs daudz. Turklāt, viņai nudien nebija paticis pirmītējais starpgadījums. Tas joprojām lika justies slikti un domāt par to, ka varbūt šis uzdevums nebija priekš viņas. Pat ja klosteru ļaudis nespēja uzticēties kādam, kurš savas dienas pavadījis dziedot Auroras dziesmu.

Sarkanmate iesēdās ratos un gandrīz nemanāmi pasmaidīja biedriem, kuri jau tur bija iekārtojušies un pārsprieda taisno tiesu.
- Taisnā tiesa... - Viņa domīgi noteica, gluži kā sagaršodama vārdus mēles galā. - Varbūt, mums būs iespēja redzēt krietnu tiesu no sabiedrības netikumiem, tikai es ceru, ka ne vērstu pret mums, jo mēs taču aiz klostera mūriem esam inkvizitori. Ļaudis jūt manāmu bijību pret šo vārdu. - Un ne jau bez iemesla. Pagaidām Klaudija bija nolēmusi pakavēties ratos sēdošo sabiedrībā, vēlāk sanāks iet ar kājām.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Dvēselīte
iesūtīt 20.01.2015 14:32
Raksts #44


Loveless
******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 06.03.04
Kur: playing the hydrogen sonata
Oriģinālākā pareģojuma autore



Ina bija izkopusi acu bolīšanu līdz profesionālam līmenim un šobrīd to pielietoja dzirdot brāļa Katberta un Klaudijas teikto. Visa sāls bija ļaut citiem domāt, ka tevi ļoti aizrauj tas, kā šobrīd izskatās debesis. Bet jāatzīst, ka brālim bija arī zināma taisnība, kā rezultātā Ina piekrītoši pamāja ar galvu un vieglītiņām nopūtās.
- Jā, bet tas jau ir iemesls, kāpēc mēs te mācāmies augām dienām. Lai kādreiz ietu pasaulē un varētu... - gandrīz paspruka tiesāt cilvēkus, jo mēs zinām labāk, - ... palīdzēt Aurorai, - kas gandrīz izklausījās kā jautājums. Pat klosterī, zem viena jumta zinības iegūstot, reizēm cilvēkiem bija dažāda izpratne par to, kam Inkvizīcija palīdz vai kalpo. Pagaidām, studente būdama, jaunā sieviete turējās pie zelta vidus ceļa, lai neuzkāptu uz varžacīm kādam vecākam, un, kā jau mēs iepriekš secinājām, uzreiz arī cienījamākam-un-tevi-karcerī-iemest-spējīgam cilvēkam.
Viņa bija gari un plaši lasījusi par tā saucamajiem "sabiedrības netikumiem" un gribēja kaut vienu redzēt dzīvē. Inai bija daudz jautājumu šajā sakarā un visa dzīve priekšā, lai kristu kādam uz nerviem tos prasot atkal un atkal.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Romija
iesūtīt 20.01.2015 15:20
Raksts #45


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 01.04.04
Kur: online
Fotogrāfs 2007



Dorija no malas klausījās, kā pazīstamie biedri savā starpā sasveicinās un sāk apmainīties ar viedokļiem par šo došanos uz pilsētu. Pēc pašu teiktā gan varētu domāt, ka katrs taisījās nodarboties ar kaut ko citu. Dorija grasījās izpildīt priora Klūga vēlmes.

Visvairāk pārsteidza Klaudijas pārliecība, ka pietiek būt klostera cilvēkam, lai ar tevi nekas nenotiktu. Kaut nu tā būtu, kaut nu tā būtu, Dorija iekoda lūpā, pie sevis izsakot cerību, un nāca tuvāk ratiem. Kad visi būs gatavi, viņi dosies, un atpalikt nebija vēlams. Varbūt tikai citu biedru klātbūtne vēl svešajai meitenei nodrošināja būšanu vienai no klostera un līdz ar to arī aizsardzību pret "sabiedrības netikumiem".
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Sindra
iesūtīt 20.01.2015 22:43
Raksts #46


Angel of Music
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.01.04
Kur: Azeroth
Spēļu meistars 2012



Kad jau visa klostera delegācija bija sapulcējusies vienuviet, proti, pie ratiem, varēja arī doties ceļā. Džona mudināts, zirgs atspērās un uzsāka vilkt ratus un karavāna bija sakustējusies. Protams, ātrums, ar kādu rati ripoja uz priekšu bija gana lēns, lai tie, kas ceļu mēroja kājām, pavisam mierīgi tiktu līdzi ratiem. Nebija pat jāpiepūlas. Jo arī zirgs īpaši nepūlējās. Tas lēnā solī mina uz priekšu un rati, drusku čīkstēdami, drusku grabēdami, tam sekoja.

Aurora bija parūpējusies par saviem sekotājiem, tiem sagādājot vismaz patīkamus laika apstākļus ceļošanai. Nebija pārmērīgi karsts. Pūta viegls vējš. Gaiss likās dzidrs un viegls. Klostera kalnam arvien attālinoties, ceļotājus apņēma mežs. Sākumā klajāks, bet tad tas kļuva arvien biezāks un pat aizklāja sauli, tā ka no gaišās dienas tāda puskrēsla vien palika pāri.
Bet nebija jau arī tā, ka pati diena nepaliktu tumšāka. Klostera biedriem aiz muguras bija palikušas ceļā vairākas stundas. Vienas pusdienas un tagad nāca virsū vakars. Būtu tā kā jādomā par nakts pārlaišanu.

Džons zināja, ka ceļš iet cauri mežam. Un pēc viņa aprēķiniem, viss notika pareizi. Nakti nāksies pārlaist mežā. Kas it kā jau nemaz nebija nekas briesmīgs un nepierasts. Kā kārtot sardzes un kur iekārtot nometni, tas palika pašu biedru ziņā.
Vakars pienāca kā jau citi vakari un tumsa arvien vairāk pārņēma mežu savā varā. Kaut kur sāka ūjināt pūces. Mežā atskanēja šādi tādi trokšņi. Bet droši, ka par tiem rūpējās meža zvēri. Nekas aizdomīgs. Pavisam mierīgs vakars, nolaidies pār mežu.

Pēdējie sārtie saules stari jau sen kā bija izzuduši starp koku galotnēm. Bija palicis drēgnāks. Tā kā drusku aukstums ķēra pie kauliem un prasījās vismaz pēc ugunskura. Ar ugunskura iekuršanu gan kaut kā nevedās. Tas visai spītīgi mēģināja apdzist. Un pat tad, kad liesmas beidzot tā kā bija piedabūtas pie dzīvības, pietika tikai uzgriezt siltuma un gaismas avotam muguru, kad tas ar savādi spalgu skaņu apdzisa. It kā liesmās būtu ieliets kaut kas, kas pilnībā noslāpēja uguns spēku. Tas bija savādi. Nepieredzējušākajiem biedriem neomulīgas aukstas tirpas pār muguru pārskrēja. Bet tiem, kas bija vairāk pieredzējuši, un tik viegli iedomām nepadevās, notikušais likās savāds. It kā jau parasts vakars. It kā viss mierīgi. Tikai zirgs nemierīgi iebubinājās. Arī Brunim, tā sauca klostera zirģeli, acīmredzami nepatika notikušais.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Rouzijs
iesūtīt 20.01.2015 23:03
Raksts #47


Kārto teleportēšanās eksāmenu
****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.09.09
Kur: In heaven
Nervu bende 2013



Bija pienācis vakars un drīz vien bija klāt arī brīdis, kad vajadzēja domāt par naktsmītnes iekārtošanu. Klaudija paļāvās uz saviem biedriem šajā ziņā un kad viņi bija nolēmuši apstāties arī meitene apstājās. Sarkanmate palīdzēja savākt malku ugunskuram un iekārtojās netālu no tā. Skatiens ik pa laikam kavējās pie cīņas ar ugunskuru, šķita, ka tas nevēlas degt un kā kādam sanāca to iedegt, tad uguns apdzisa. Meitene nopūtās un piecēlās no vietas, kur sēdēja. - Šķiet, ka ugunskuram šodien nav vēlmes mūs pagodināt ar siltumu. - Klaudija piegājusi pie somas kādu brīdi pa to parakņājās un izņēma no tās vienu sulīga paskata ābolu.

Nokodusies nelielu kumosiņu meitene piegāja pie zirga, kurš uzticīgi visu dienu bija vedis viņu ratus, cilvēkus un mantas. - Sveiks, draudziņ. - Sarkanmate klusi nožužoja un pastiepa zirga virzienā ābolu. Viņš to bija pelnījis vairāk nekā viņa.
Zilais skatiens nedaudz aizkavējās pie ugunskura. Klaudijai bija sanācis vairākkārt pārnakšņot ārpus klostera sienām, bet ugunskuri tā īsti nemēdza uzvesties, bet viņai nebija tik liela pieredze, lai varētu par to spriest vairāk, vai izteikt kādus minējumus. Pirksti nevilšus pieskārās tēva dāvātajam Auroras simbolam, kurš dusēja starp atslēgu kauliem. Caur siltā apmetņa audumam sarkanmate to sajuta, varbūt tās bija tikai iedomas, bet meiteni simbols mierināja.

Skatiens kavējās mežā, kamēr brīvā roka glāstīja zirga krēpes.

Šo rakstu rediģēja Rouzijs: 20.01.2015 23:04
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Romija
iesūtīt 20.01.2015 23:48
Raksts #48


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 01.04.04
Kur: online
Fotogrāfs 2007



Dorija sekoja ratiem un vēroja apkārtni. Viņa te bija pirmo reizi. Svešās sarunās nejaucās un bieži vien ceļmalā saķeksēja kādu smilgas kātu, ko pakošļāt, lai gājiens nešķistu tik vienmuļš.

Vakarā, kad visi bija apstājušies, Dorija ķērās palīdzēt ar ugunskura iekuršanu. Viņa te daudziem bija sveša, jau paspējusi neiepatikties, tāpēc šķita, ka labākais veids, kā iegūt kaut mazdrusciņ labvēlības, būtu darīt praktiskas lietas visu labumam. Bet, lai kā meitene necenstos, ugunskurs spītīgi atsacījās sadarboties. Gandrīz kā smiedamies sejā, ka nebūs viņu lietot tik savtīgiem mērķiem.

"Nu, kas tad ir?" kad uguns kārtējo reizi bija spītīgi izdzisusi, Dorija nosodījās. Dzīvodamās pa laukiem un kurinādama plītis, tik daudz jau viņa mācēja kā piešķilt uguni. Bet te - nekā! Un pati uguns uzvedība šķita tik pat neparasta kā vēl šis tas šajā pusē. Nevarēja taču tā būt, ka Ežu klostera uguns ir savādāka, nekā Kresandu muižas zemēs un Ķerkalnu klosterī.

Tomēr, neskatoties uz pūliņiem un palīdzību no malas, Dorija negribēja tik vienkārši padoties. Viņa mēģināja vēl un vēl, centās pat acis nemirkšķināt, lai nepazaudētu uguni, ja nu tai nepatika uzmanības novēršana. Kamēr vien tās nesāka sūrstēt tik stipri, ka šķita - pašas ar paukšķi izkritīs. Kamēr vien kāds gudrāks nenosprieda, ka pūles ir veltīgas, Dorija cīnījās. Malka izskatījās normāla, meitene pat paostīja to. Zeme it kā arī. Tomēr kaut kas nebija pareizi, un meitene nezināja, kas, kāpēc un ko darīt!
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Dayns
iesūtīt 21.01.2015 07:44
Raksts #49


Kārto teleportēšanās eksāmenu
****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 07.06.05
Kur: in da smitty.



Migels palīdzēja ar malkas piegādi, pastaiga svaigā gaisā vienmēr ir nākusi par labu.
Bet tad uguns... šādā mirklī viņam nebija mazākās vēlmes palikt, aukstums ratos nešķita tik slikta perspektīva, kā pārējās iespējas. Bet neizskatijās, ka šajā mirklī kāds vēlētos doties prom no vietas, kura tika izvēlēta nometnei. tad nu viņš ļāva biedriem nodarboties ar ugunskuru, bet pats viņš piecēlās un klusām apstaigāja apkārt nometnei, uzmanīgi noskatot vietu, kurā viņi bija apmetušies. pēc pirmā loka, ko viņš bija apgājis, viņš sāka vilkt taisnas līnijas uz mīkstās zemes ar spieķi tā, lai trīsstūris, ko viņš bija uzzīmējis iekļautu biedru pulciņu.līnijas velkot migels klusām ko murmināja zem deguna, varēja atšķirt kādus vārdus no tā visa kā Aurora, contego, expello un citus vārdus kas veidoja visai ritmisku urdoņu.
- varu lūgt vienu šķīsto roku?- Migels palūdza Dorijai, kad bija beidzis zīmēt simbolus uz zemes.

Šo rakstu rediģēja Dayns: 21.01.2015 08:14
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Romija
iesūtīt 21.01.2015 08:52
Raksts #50


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 01.04.04
Kur: online
Fotogrāfs 2007



Dorja uz mirkli pārtrauca savus cīniņus ar ugunskuru, lai sameklētu un iedotu Migelam vienu dūmošanas kociņu. Viņa nebija tos domājusi pielietot ugunskuru savaldīšanai, bet arī Migels ar to nebija nodarbojies. Jebkurā gadījumā vecākais brālis varētu zināt, ko darīt. Pēc tam viņa atkal pievērsās apdzisušajam ugunskuram un nopūtās. Cīņa varēja turpināties.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Roviela
iesūtīt 21.01.2015 11:26
Raksts #51


Zintniece
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 03.11.03
Kur: te un tagad
Dzīvā enciklopēdija



Viss ļaunums nāk no sievietēm! Roberts prātoja, nesteidzīgi iedams blakus ratiem. Runas par taisnas tiesas spriešanu viņu bija satraukušas. Kāda tiesa, ja vēl nav zināms vainīgais? Bet nē, jau runas par tiesu. Un kas uzsāka runas? Sieviete.
Bet saule sildīja, laiks ar Auroras gādību bija jauks, un jaunais vīrietis, nesteidzīgi soļodams blakus ratiem, pamazām aizmirsa savas aizspriedumainās domas.

Vakars pienāca kā jau pavasara vakars, palika vēsāks, cēlās migla, viņi iekārtojās uz naktsguļu. Itin kā nekas neparasts, ja vien ugunskurs neuzvestos tā kā Roberts nekad nebija redzējis uzvedamies uguni. Palika neomulīgi, un acīmredzami šo neomulību pamanīja visi še esošie. Vispirms Roberts centās palīdzēt, meklējot sausus zarus ugunskuram, bet tas nekādi nelīdzēja.
Redzot, ka Migels ķēries pie rituāla, Roberts no savas somas izvilka paša gatavotās vaska svecītes. Tās nebija lielās svētku sveces, bet parastas, domātas apgaismošanai. Uz katras no tām bija mazs trijstūrītis - Auroras zīme, un zīme tam, ka svece lieta klosterī.
- Brāli Migel, - viņš pagāja tuvāk mūkam un klusi to uzrunāja, sniegdams trīs svecītes, - vai šīs nenoderētu? Katra savā virsotnē.
To darīdams puisis uzmanījās, lai neizkāptu ārpus jau novilktā trijstūra.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Dayns
iesūtīt 21.01.2015 11:38
Raksts #52


Kārto teleportēšanās eksāmenu
****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 07.06.05
Kur: in da smitty.



- paldies - brālis pateicās Dorijai un paņēma kociņu
uz Roberta uzrunu Migels noraidoši pamāja ar galvu - tiešu uguni ir vieglāk apdzēst kā dzirksteli kas kvēp svētumā - viņš smaidot sadalija kociņu trīs daļās - bet vasks varētu manāmi līdzēt ugunskura iekurināšanai, jo pagales ietinušās kūstošā vaskā ir grūtāk apdzēst, kā tās. kas kailumā apskāvušās - viņš piemiedzot aci pasmaidija. - vienu gan es paņemšu, ar degošu sveci sākt kvēpināt kociņus ir daudz ērtāk. -
tad migels salika kociņus uzzīmētās shēmas trijos stūros, un pielika liesmu kociņu galam, tā lai tas sāktu kvēpēt. katru darbību darot brālis dungoja kādas dziesmas vārsmas, kas kopā varētu arī izklausīties pēc kāda plašāka Auroras kalpojuma daļas.

Šo rakstu rediģēja Dayns: 21.01.2015 11:56
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Elernass
iesūtīt 21.01.2015 19:20
Raksts #53


Attīsta savu iekšējo Aci
***

Grupa: Biedri
Pievienojās: 25.02.04



Grūti iekurināms ugunskurs Džonam nebija nekas neredzēts, tāpēc viņš ar zināmu izbrīnu kādu brīdi vēroja apkārt notiekošo, gandrīz reliģisko, rituālu. Acīmredzot, šī ceļojuma laikā katrai rīcībai un notikumam tiks piešķirta mistiska jēga un būs savs rituāls.
Taču nospriedis, ka nav ko jaukties lietās par ko viņam nav pietiekami zināšanu, Džons ar divkāršu uzmanību pievērsās uguns iekuršanai un uzturēšanai. Viņš arī no ratiem atnesa vienu lāpu, lai nepieciešamības gadījumā varētu ilgāk uzturēt liesmu.
Šeit parasti ir jāuzmanās tikai no dzīvniekiem. Mūsu gan ir daudz, tāpēc nedomāju, ka kāds mūs traucēs, bet drošības labad labāk lai vismaz viens ir visu laiku nomodā un pieskata uguni... kad tas beidzot iekursies!... Es varu sargāt pirmais! Džons pieteicās.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Roviela
iesūtīt 21.01.2015 19:35
Raksts #54


Zintniece
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 03.11.03
Kur: te un tagad
Dzīvā enciklopēdija



Roberts paņēma atpakaļ divas noraidītās svecītas un domīgi devās pie kurēties negribošā ugunskura. Tā kā bija žēl gatavās sveces izmantot, lai ar vaska palīdzību liktu labāk degt liesmai.
Viņš nolēma, ka pagaidām svecītes pietaupīs. Uz tām taču Auroras simbols! Ja nu galīgi uguni iekurt nevarēs, tad gan jā. Citādi nakts solījās būt ļoti tumša un drēgna.
- Kad man teiksiet būt augšā, tad būšu, - Roberts noteica. Lai izvēlas pārējie, jaunais vīrietis bija pieticīgs arī gulēšanas vēlmēs, ne tikai apģērbā.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Sindra
iesūtīt 21.01.2015 23:19
Raksts #55


Angel of Music
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.01.04
Kur: Azeroth
Spēļu meistars 2012



Kamēr brālis Migels sparīgi nodarbojās ar vietas iezīmēšanu, Brunis lēnām pastiepās pēc Klaudijas dotā ābola. Zirgam gribējās gardumiņu, taču likās, ka dzīvnieks tomēr pēc tā sniedzas visai apdomīgi un nedaudz lēni. It kā apsvērdams, vai viņam gribas, vai tomēr nē. Varbūt labāk pabubināt par dīvaino apkārtni, vai darīt zināmu, ka pēc pāris stundām sāks līt? Lai nu kā, zirgs nokoda pamatīgu gabalu no Klaudijas pastieptā ābola un domīgi gremoja.

Tikmēr brālis Migels turpināja rituālu. Drīz vien nometnes vietu bija iejozis paprāva izmēra trīsstūris un tai tā kā vjadzēja būt Auroras svētītajai nometnes vietai, kur nekādiem ļauniem spēkiem nevajadzēja klostera ļaudis sasniegt. Iespējams, ka tā arī bija, jo pat uguns maz pamazām tomēr nolēma padoties un iedegties, vietā, kur jau kādu brīdi tas tika sparīgi mēģināts iekurināt. Koki gan vēl joprojām degot izdvesa pa kādai dīvaini svilpjošai skaņai, bet nu, vismaz dega.

Nakts lēnām nolaidās pār iekārtoto nometni. Tumsā bija grūti ko saskatīt. Bet ja paļāvās uz Auroras sargājošo spēku, tad jau bēda maza. Varēja gulēt bez raižu. Galu galā, arī viņu pavadonis, Džons, zināja apgalvot, ka tuvējā apkārtnē jāuzmanās ir tikai no meža zvēriem.
Kaut kad ap pusnakti, kaut kur mežā kauca vilki. Laikam tiem sajūsminājās par apaļo mēness ripu, kas bija manāma pie debesīm. Skaidra nakts. Un dzīvnieku kaucienu skaņas atbalsojās visai tālu. Nelikās, ka kāds nāktu tuvāk klāt. Ka kāds līstu pie ceļotājiem un traucētu to miegu.

Vienīgi vējs pamazām pieņēmās spēkā un jau pēc kādas stundas bija sapūtis pavisam apmākušos padebesi. No tā arī sāka ritēt visai prāvas, aukstas lietus lāses. Ugunskurs kā likās tad to vien kā bija gaidījis. Gluži kā atbalstu ūdens izskatā, izdzišanai. Ja to nepieskatīs un neaprūpēs, tad izdzisīs.
Arī ar sapņiem tā bija kā bija. Daudzu jauno prātus nomāca došanās nezināmajā un prāts uzradīja dažādas sapņu ainas ar raganu dedzināšanām un tumšiem kambariem, asiņu noplūdušām grīdām. Pavisam neomulīgi un nelāgi.
Bet tie kas bija vecāki un pieredzējušāki, tie drīzāk mocījās ar bezmiegu. Lai arī kā likās, ka gulēt taču vajadzētu, bet tā īsti aizmigt neizdevās.

Rīts pienāca. Lietus bija mitējies. Starp koku zariem ausa gaisma.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Romija
iesūtīt 21.01.2015 23:48
Raksts #56


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 01.04.04
Kur: online
Fotogrāfs 2007



Kad pirksti jau bija gandrīz jēli, uguns tomēr padevās. Varbūt tās bija brāļa Migela izdarības ar dūmkociņu, kas pielabināja liesmas. Varbūt vienkārši zari bija uzsiluši un izžuvuši no biežās aizdedzināšanas, ka nolēma apveltīt arī ceļotājus ar kaut nedaudz siltuma.

Kad tas bija izdarīts, varēja beidzot iekārtoties mazliet ērtāk kaut kur ugunskura tuvumā. Tupēšana uz ceļiem, līkņāšana ap degt negribošo žagaru čupu bija gājiena nogurumam pielikušas savu tiesu.

"Es varu pasargāt no rīta," meitene pieteicās. Viņa parasti cēlās agri, lai apdarītu lauka un mājas darbus, tāpēc pieņēma, ka arī tagad no rīta jutīsies možāka. Un sargāšana būtu vēl viena visiem noderīga darbība, kas varbūt palīdzētu iegūt nedaudz labvēlības.

Pirms aizmigt Dorija cieši nopētīja debesis. Mēness šeit izskatījās tāpat kā mājās. Tā augošā pankūkas ripa liecināja, ka līdz pilnmēnesim vēl ir nedaudz laika. Tas nomierināja. Iekodusi vakariņas, Dorija mēģināja aizmigt, lai gan nevarētu teikt, ka tas izdevās izcili. Sākumā kājas smeldza, tad čiekurs sānā dūra, tad domas par sarkaniem matiem, ļaunām atmiņām un drūmām cellēm sacentās, kura iztrūcinās meiteni vairāk. Un pat tad, kad izdevās iemigt, nekāda saldā dusa vis nesanāca.

Pat tad, ja neviens nemodināja, Dorija piecēlās jau pirms saullēkta. Debesis bija kļuvušas gaišākas, kad meitene nolēma beigt mocības horizontālā stāvoklī un slieties augšā. Kaut vai sačubināt negribīgo ugunskuru, lai no rīta var uzsildīt tējai ūdeni.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Urdrunir
iesūtīt 22.01.2015 02:49
Raksts #57


Veic pētījumu par katlu dibenu biezumiem
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 19.01.04
Kur: starp likumu un dvēseli



Brāli Katbertu ratos bija pārņēmis stīvums, kuru viņš piesardzīgi izpurināja lēnām laipojot ap braucamo, kad tas bija apstādināts naktsmieram. Vīstoties drēbēs un viegli drebinoties viņš vēroja uguns kurināšanu un aizdomīgi skatījās, vai tuvumā nav kāds pietiekoši drošs koka stumbenis, uz kura viņš varētu apsēsties. Uguns negribēja kurties un svētā vīra rokas neviļus iegūla trijstūrī, it kā sargājot viņu no briesmām, kas varēja draudēt no tumsnējošā meža. Acis pavērās gaisā un centās saskatīt debesis.

Brālis bija audzis pilsētā. To varēja nekļūdīgi pateikt katrs, kas bija kaut pāris naktis pavadījis klajā laukā. Viņš jutās bezpalīdzīgs vietā, kur apkārt pletās daba. Katbertam mīņājoties un cenšoties mazliet sasildīties nejauši sanāca uzmīt vienai no Migela uzvilktajām svītrām, bet viņš tam nepievērsa uzmanību. Noteikti nepamanīja. Kad Džons ierunājās par nakts miera sargāšanu, kārnais mūks bailīgi pablenza uz zirģeli, kas bija vilcis ratus. Bet zirdziņš taču mūs brīdinās, ja tuvosies zvēri, vai ne? Viņa balsī ieskanējas kluss lūgums pēc iedrošinājuma. Tad jau... Tad jau mēs būsim puslīdz drošībā. Vai varbūt šeit mājo laupītāji? Domas pārleca pie nākošajām briesmām, kuras drošā klostera sienās nakšņot pieradušais spēja iedomāties. Pirksti pieskārās apģērbam pie krūtīm, kur saitītē karājās Auroras simboliskais trijstūris. Toreiz, kad viņam piešķīra tiesības nēsāt tīra sudraba simbolu, Katberts bija juties ļoti gandarīts. Tagad viņš saprata, ka tā ir viņa lielākā bagātība, kuru varētu iekārot nelabi ļaudis.

Bažas vajadzēja kaut kā kliedēt un brālis zināja tikai vienu veidu, kā to izdarīt. Viņš ierāpās atpakaļ ratos un iegrūda rokas tarbā. Varbūt kāds grib maizi ar sieru? Viņš piedāvāja un attina sainīti, kurā prāvas rupjmaizes šķēles bija draudzīgi satupinātas pamīšus ar sieru. Daļa maižu bija saplacinātas un šur tur varēja redzēt iespiedušos asu grāmatas stūri, bet citādi tām nebija ne vainas. Pats Katberts nokoda lielu kumosu no vienas šķēles un sāka enerģiski košļāk. Žokļi centās pārējam augumam atņemt nervozumu, bet pavisam rāms vīrietis palikt nespēja.

Tāds satraukts viņš pavadīja visu nakti. Rīts atrada brāli Katbertu tupam ratos, ar melniem lokiem zem acīm. Caurais miegs nebija padarījis ceļojumu patīkamu un lūpu kaktiņi paši negribot noslīdēja lejā. No malas mūks izskatījās dusmīgs.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Roviela
iesūtīt 22.01.2015 14:21
Raksts #58


Zintniece
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 03.11.03
Kur: te un tagad
Dzīvā enciklopēdija



Roberts atviegloti nopūtās, kad ugunskurs beidzot iekūrās. Svecītes palika nelietotas, un, puišaprāt, tas bija labi.
Paēdis pieticīgās vakariņas, kādas jau pienācās visiem, un saldajam ēdienam pacienājies ar vienu brāļa Katberta piedāvāto saņurcīto sieramaizi, Roberts ierāpās ratos, ierušinājās salmos un mēģināja gulēt. Tas īsti neizdevās, tomēr kaut kāda snauda jau tā bija, jo brīdī, kad viņam iebukņīja kāds, tumsā neredzams biedrs, lai paziņotu, ka jāceļas uzmanīt ugunskuru, viņš nepateiktu, cik rāda pulkstenis.
Izrāpies no ratiem, un sīki drebinādamies aiz aukstuma un drēgnuma, nākošo laika sprīdi Roberts pavadīja sakņupis pie ugunskura, pa pusei snaužot, nomoda brīžos piemetot pa žagariņam, lai uguns nenodziest pavisam. Kad viņam šķita, ka pagājis pietiekami ilgs laika sprīdis, viņš modināja nākošo, īpaši neraizēdamies, vai tas nav kāds, kas jau pirms tam ir sargājis, un vēlreiz ierāpies ratos, atkal ierušinājās sienā, lai mēģinātu gulēt vēl mazliet.

Tomēr miegs bēga, un, kad beidzot tas atnāca, rādījās visādi nejauki murgi, kurus labāk būtu neredzēt. Roberts knosījās un grozījās, un no rīta bija tik nelādzīgā garastāvoklī, kādā nebija bijis sen.
Lai kaut kā mēģinātu aizdzīt nepatīkamās sajūtas, viņš, pieklājīgi, bet igni noburkšķējis labrītu visiem, kas pamodušies, aizdevās meklēt sausus žagarus zem koku zariem.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Dvēselīte
iesūtīt 22.01.2015 17:18
Raksts #59


Loveless
******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 06.03.04
Kur: playing the hydrogen sonata
Oriģinālākā pareģojuma autore



Jā, Ina turējās pa gabalu no lietām, kas varēja nodarīt viņai pāri. Kā, piemēram, uguns un tumšie spēki aiz koku stumbriem. Viņa bija visu laiku vairāk vai mazāk stāvējusi vienā vietā, tuvu ratiem, cenšoties turēt ceļa biedrus redzes lokā. Kad ugunskurs nekūrās un Migels sāka veikt rituālu, jaunā sieviete ļoti manāmi saspringa, teju elpojot, nekustoties no vietas, bet uzmanīgi klausoties mežā un sekojot perifērās redzes lokam. Viņa bija gatava jebkurā brīdī lekt un bēgt, kāju muskuļi, neapzināti gatavojoties šim riskam, bija sāpīgi uzvilkti kā stīgas. Līdz ko brāli Migels bija savienojis lielā trijstūra līnijas, Ina izelpoja. Viņa pati nekad nebūtu varējusi iedomāties, cik ļoti viņa ikdienā paļaujas uz savu gluži iedzimto ticību Aurorai un tam, ka dieviete viņus visus sargā. Tas noteikti bija tik pat daudz galvā, cik sirdī.

Sākoties lietum, Ina savilka apmetni ciešām ap augumu un palīda zem ratu pārkares. Zeme gan bija slapja, bet vismaz uz galvas nelija. No rīta pamostoties, viņa pat neatcerējās, kā bija aizmigusi, bet bija pārliecināta, ka ir redzējusi sliktu sapņus. Ne baisus, bet sliktus, tādus, kas liek vēderam sagriezties kamolā. Var jau būt, ka vēl varētu pagulēt, bet, redzot, ka Roberts ir augšā, arī Ina cēlās kājās, uzmanīgi izstaipījās un aizdevās palīdzēt vīrietim lasīt žagarus.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Dayns
iesūtīt 24.01.2015 08:57
Raksts #60


Kārto teleportēšanās eksāmenu
****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 07.06.05
Kur: in da smitty.



Migels aizmiga atspiedies pret koku. ne pirmo reizi bija jāizguļ nogurums, joprojām paliekot pietiekami uzmanīgam.
pamodās viņš agri, un gana možs turpināt ceļu. tad vērtējoši noskatija savus ceļa biedrus, un viegli pasmaidija. daži bija vēl zaļāki, kā viņš bija novērtējis pirms tam.
pie šāda izkārtojuma viņš tikai nopūtās cerībā, ka miestā, uz kuru visi dodas tiešām būs viens liels pārpratums, nevis ieroču cienīga situācija...
viņš pacēla spieķi, noglauda svēto simbolu. klusām noskaitija rītausmas lūgsnas un devās uz ratiem.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu

5 Lapas V  < 1 2 3 4 5 >
Closed TopicSākt jaunu pavedienu
1 lietotāji/s lasa šo pavedienu (1 viesi un 0 anonīmie lietotāji)
0 biedri:

 



RSS Lo-Fi versija Pašlaik ir: 28.03.2024 14:06