Dvēsele, Kas tas par zvēru? Opcijas

[Hermaine]

Vai uz šo jautājumu - kas ir dvēsele vispār ir atbilde? Un vai tāda mums, cilvēkiem, vispār eksistē?

Cik dīvaini, ka Roulinga šo jautājumu ir izcēlusi kā tikpat svarīgu kā mīlestības jautājumu, taču šeit, Kurbijkurnē (ja gadījumā neesmu ko palaidusi garām), joprojām par to īpaši nav diskutēts. Tāpat aizdomājos arī par to, kā un vai vispār Roulingas priekšstatus par dvēseli var izmantot HP lasītāji - kā mums vajadzētu saprast dvēseles dalīšanu vairākās daļās un to, ka šīs atsevišķās daļas spēj eksistēt neatkarīgi viena no otras.

Un vēl jautājumi pārdomām - vai lietām var būt dvēsele (lai kas tā arī būtu) un ko īsti nozīmē Dumidora vārdi 2. HP grāmatā: "No Cūkkārpas pa īstam es aiziešu tikai tad, kad šeit vairs nebūs nevienas man uzticīgas dvēseles?".

[Durbals]

Vai uz šo jautājumu - kas ir dvēsele vispār ir atbilde? Un vai tāda mums, cilvēkiem, vispār eksistē?

Tas man atgādina vecumvecu karikatūru no Žana Effela grāmatas.
Sēž divi spociņi uz kapu kopiņas, viens domīgi jautā otram: "Vai tu tici pirmsnāves dzīvei?"


Dvēsele ir sarežģīts jautājums. Piedāvāju autrumnieku pieeju: nevis "man ir dvēsele",bet - es pats esmu tā dvēsele. Un dvēseles galvenā pazīme ir apziņa. Itin visas dzīvas radības pastāv tāpēc, ka tur dvēseleir aktīva. Dvēsele aiziet, ķermenis paliek nedzīvs. Mēs tikai kopš dimšanas tā esam pieraduši pie sava ķermeņa (tas ir kā ļoti perfekta virtuālās realitātes ķivere, ar visām 5 sajūtām), ka identificējam sevi ar to.
Patiesībā pat pieredzējis autovadītājs bedres izraisīto sitienu sajūt tā, it kā pašam sāpētu - pats labi zinu.

ko īsti nozīmē Dumidora vārdi 2. HP grāmatā: "No Cūkkārpas pa īstam es aiziešu tikai tad, kad šeit vairs nebūs nevienas man uzticīgas dvēseles?".

Te nu gan, šķiet, varētu lietot arī vārdu "persona"

[Shadowstalker]

Patiesībā pat pieredzējis autovadītājs bedres izraisīto sitienu sajūt tā, it kā pašam sāpētu - pats labi zinu.

Tas tomēr nav dvēseliska līmeņa jautājums, bet gan pavisam subjektīvs rādītājs - savā mašīnā jā, zinot savu bukšu, ````ķu un disku cenu - jā. Bet svešā mašīnā sēžot blakus vai pašam stūrējot - nesāp tur nekas.

[Miervaldis Gotiņ...]

Vai uz šo jautājumu - kas ir dvēsele vispār ir atbilde? Un vai tāda mums, cilvēkiem, vispār eksistē?

Globāli - tādā veidā kā `nemateriāla substance, kas ir galvenais cilvēka apziņas nesējs un viņa īstais ES` visdrīzāk ka dvēsele neeksistē. Vismaz tam nav nekādu pārliecinošu pierādījumu, kamēr tam, ka apziņa ir visai atkarīga no materiālas ietekmes uz domājamo aparātu aka smadzenēm, gan ir visai daudz.

Cik dīvaini, ka Roulinga šo jautājumu ir izcēlusi kā tikpat svarīgu kā mīlestības jautājumu, taču šeit, Kurbijkurnē (ja gadījumā neesmu ko palaidusi garām), joprojām par to īpaši nav diskutēts. Tāpat aizdomājos arī par to, kā un vai vispār Roulingas priekšstatus par dvēseli var izmantot HP lasītāji - kā mums vajadzētu saprast dvēseles dalīšanu vairākās daļās un to, ka šīs atsevišķās daļas spēj eksistēt neatkarīgi viena no otras.

Kā tur bija ar tiem horkrustiem - viena horkrusta (aretfakta, kas satur dvēseles kopiju vai tās daļu) iznīcināšana vēl nenozīmēja visas `dvēseles` iznīcināšanu kopumā, vai ne? Jo Toma Riddla dienasgrāmatas saduršana ar baziliska zobu nekādu sevišķu skādi Voldemortam neizdarīja, ja neskaita to, ka aizvāca konkrēto viņa manifestāciju Noslēpumu Kambara telpās.

Un vēl jautājumi pārdomām - vai lietām var būt dvēsele (lai kas tā arī būtu)

Ja vien lieta nav horkrusts, tad laikam tomēr ka nevar. Tā kā dvēseli parasti identificē ar apziņu, bet lietām tāda nepiemīt/nav novērota, tad diezgan droši var apgalvot, ka lietām dvēseles nav.

un ko īsti nozīmē Dumidora vārdi 2. HP grāmatā: "No Cūkkārpas pa īstam es aiziešu tikai tad, kad šeit vairs nebūs nevienas man uzticīgas dvēseles?".

Droši vien to pašu, ko mēs mācāmies no dziesmas `Ļeņins ir mūžam dzīvs` T.i., cilvēks, kurš ir bijis līderis/autoritāte, zināmā mērā dzīvo tik ilgi, kamēr ir kāds, kas seko viņa idejām dzīvē un realizē tās. Šeit izskatās, ka Dumidors domāja tieši to un neko citu.

[Hermaine]

Bet starp citu, cik patiess īsti ir tas fakts par 21 grama pazušanu pēc nāves?

Varu jau uzreiz atzīties, ka šis jautājums man patiešām ir tumša bilde, un savā pasaules skatījumā šo jēdzienu saprotu tikai un vienīgi kā cilvēka apziņu un vērtību sistēmu. Bet nu vienmēr jau der paklausīties arī inteliģentāku un apgarotāku cilvēku viedokļos, kas lasījuši daudz un dažādu literatūru (arī reliģisko) un pilnībā izprot šī jēdziena nozīmi.

[Miervaldis Gotiņ...]

Bet starp citu, cik patiess īsti ir tas fakts par 21 grama pazušanu pēc nāves?

Ierakstot Googlē `21 grams`, pirmais rezultāts izrādās IMDB šķirklis par vienādnosaukuma mākslas filmu. Tas laikam kaut ko nozīmē

Bez tam, ja dvēselei būtu masa, tad tas nozīmētu, ka tā ir vieliska substance. Savukārt vielisku substanci tīri tehniski nevajadzētu būt problēmām `noķert` un izolēt, iegūstot, rupji runājot, `dvēseli burkā`

Varu jau uzreiz atzīties, ka šis jautājums man patiešām ir tumša bilde, un savā pasaules skatījumā šo jēdzienu saprotu tikai un vienīgi kā cilvēka apziņu un vērtību sistēmu.

Es domāju līdzīgi. Bet, ja pieņemam, ka dvēsele varētu būt arī kas vairāk, tad, manuprāt, visredzamākā norāde, kas varētu liecināt par tādas lietas kā nevieliskas un nemirstīgas dvēseles eksistenci, ir precedenti ar cilvēkiem, kuri tipa atcerās savas iepriekšējās dzīves (un principā pareizi nosauc faktus no savām `iepriekšējām dzīvēm` hipnozes stāvoklī.

Otra norāde varētu būt gadījumi, kad klīniskās nāves stāvoklī cilvēki mēdz redzēt sevi no augšas. Arī to nevar izskaidrot, ja paliekam pie uzskata par to, ka mūsu apziņa ir nekas vairāk kā bioķīmiski un elektriski impulsi mūsu smadzenēs.

[Hermaine]

Un tomēr ir grūti spriest, vai tie cilvēki tiešām sevi, piemēram, redz no augšas vai arī apzinās, ka redz sevi no augšas.

Un, ja dvēsele būtu vieliska, vai tas nozīmē, ka mums kaut kur ir dvēseles orgāns?

Starp citu, esmu lasījusi, ka ne vienmēr cilvēkiem nepieciešams hipnozes stāvoklis, lai "atcerētos savas iepriekšējās dzīves". Daži bērni līdz cik tur gadu vecumam var lieliski izstāstīt savas iepriekšējās dzīves stāstu, piemēram, to, ko viņš, kad vēl bija savs vectētiņš, ir darījis.

[Miervaldis Gotiņ...]

Un tomēr ir grūti spriest, vai tie cilvēki tiešām sevi, piemēram, redz no augšas vai arī apzinās, ka redz sevi no augšas

Nu, ja viņi spēj nosaukt detaļas, kas notika ap viņu ķermeni, kamēr paši bija bezsamaņā (tipa, kur katrs palīdzētājs/glābējs/dakters stāvēja un kādas krāsas frencis bija katram mugurā), tad tas principā liek domāts, ka liecība nav feikota un būtu pamats tālākiem pētījumiem.

Es gan pats neesmu detalizēti pētījis infu par šādiem klīniskās nāves gadījumiem, tāpēc atturēšos no kategoriskāka viedokļa, kaut arī sliecos uz to, ka tas tomēr ir sagadīšanas, wishful thinking un vispārīgas frāzes.

Un, ja dvēsele būtu vieliska, vai tas nozīmē, ka mums kaut kur ir dvēseles orgāns?

Diez vai - pretējā gadījumā šāds orgāns jau sen būtu atklāts, vēlākais līdz ar rentgenogrāfijas plašu pielietošanu diagnostikā. Jau nu vienīgi tas ir kāds ne ar ko sevišķi neievērojams apgabals smadzenēs (kas ir dīvaini, jo ja mēs zinām, kuras smadzenēs atrodas redzes, runas utt. centri, tad ir drusku jocīgi, ka nav noskaidrots, kur ir `dvēseles` centrs...)

Starp citu, esmu lasījusi, ka ne vienmēr cilvēkiem nepieciešams hipnozes stāvoklis, lai "atcerētos savas iepriekšējās dzīves". Daži bērni līdz cik tur gadu vecumam var lieliski izstāstīt savas iepriekšējās dzīves stāstu, piemēram, to, ko viņš, kad vēl bija savs vectētiņš, ir darījis.

Bet no otras puses - lielākā daļa cilvēku (arī bērnu) neatceras absolūti neko. Līdz ar to, pat ja pieņemam, ka atcerēšanās fenomens eksistē un ir patiess, tas ir drīzāk izņēmums nekā likumsakarība.

Otrs praktiskais jautājums par reinkarnāciju (jo tieši to faktiski nozīmē iepriekšējās un nākošās dzīves fakts) ir tas, kur un kādos apstākļos rodas jaunas dvēseles - jo cilvēku skaits nepārtraukti pieaug, un ar dvēseļu pārdzimšanas cirkulāciju vien visiem nepietiek.

Trešais, metafiziskākais jautājums par dvēseļu pārdzimšanu aka reinkarnāciju ir banāli vienkāršs - kāda ir šī procesa fizikālā jēga? T.i., kāds no šīs parādības ir labums? Pirmajā tuvinājumā varētu mēģināt runāt par dvēseles izaugsmi un karmas uzlabošanu - bet, šai versijai stipri traucē fakts, ka lielais vairums cilvēku savas iepriekšējās dzīves neatceras, tātad nevar runāt par to, ka mēs mācamies no savās iepriekšējās dzīvēs izdarītajām kļūdām. Līdz ar to no didaktiskā viedokļa pārdzimšanai nekādas jēgas nav.