Kurbijkurne forums: Soli tuvāk fantāzijai

Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )

> Sākot jaunu spēli, ievēro!

Nosaukuma beigās iekavās norādi, vai
1) tai ir Harija Potera noskaņa, tā notiek ar HP tēlu piedalīšanos: [HP];
2) tai ir Gredzenu pavēlnieka noskaņa, tā notiek ar GP tēlu piedalīšanos: [GP];
3) cita lomu spēle, bez HP vai GP varoņu piedalīšanās (X-Men, Matrix u.tml.): [C].

Kā arī norādi pieteikšanās nosacījumus
1) Brīva pieteikšanās, jebkurš var jebkurā laikā pievienoties: [BP];
2) Pieteikšanās ar privāto ziņu (vai pavedienā) spēles vadītājam: [PZP].

Visiem lomu spēļu rakstiem, tāpat kā visiem foruma rakstiem, jāiekļaujas kategorijā PG-13 (vairāk lasi foruma noteikumos).

> Pentaksa Smaile, [PZP], Fantasy
Sindra
iesūtīt 20.03.2017 14:23
Raksts #1


Angel of Music
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.01.04
Kur: Azeroth
Spēļu meistars 2012





Atkal tas sapnis...
Zvaigznes pulsēja tumšajās debesīs gluži kā atbildot sirds ritmam. Un ar katru pukstienu, ar katru reizi, kad tās iemirdzējās spožāk, kāda daļa no tām bija pazudusi. Kā atskaite kaut kam nozīmīgam un lielam. Un tad pienāca mirklis, kad uzmirdzējušas spožāk, izdzisa arī pēdējās zvaigznes.
Viņi zināja, ka tagad modīsies no miega. Zināja neomulīgo sajūtu, kas neatstāsies ilgu laiku. Bet šoreiz tumsa neizklīda miega aizdzīta.. Tā turpinājās pēc pēdējās zvaigznes pazušanas un viņi sadzirdēja klusi minētu vārdu: Aralita.
Tad spoži uzplaiksnīja gaisma un tumsa izklīda. Kārtējais murgu sapnis bija beidzies. Un varēja sākties jauna diena. Tā solījās būt parasta diena. Tā arī bija parasta diena, līdz viņus pārsteidza savāda sajūta. Tā kā reibstoša galva, tā kā kaut kāds spēks, kas vilktu sevī iekšā. Tas pieņēmās spēkā un ļaunākais bija tas, ka tā īsti šim spēkam nebija iespējams pretoties. Viņu pasaule sagriezās tumsas apvīta. Uz mirkli pārņēma bezgalīgas brīvības sajūta un tad viņi attapās kaut kur, pavisam citā, sev nezināmā vietā.

* * *



Bija jauka, saulaina diena. Arī silta. Varētu teju vai pateikties dieviem, vai vienalga kādiem spēkiem, par aukstā nakts murga nomainīšanu pret kaut ko patīkamāku. Tikai tas vairs nebija sapnis. Vieta, kurā viņi bija nonākuši izskatījās pēc pavisam īstas pasaules, un pavisam noteikti ne pēc tās pasaules, kurā viņi bija atradušies vēl pirms mirkļa.
Varbūt nebija tā sliktākā vieta, kur atrasties. Daba bija zaļa un skaista. Kaut kur netālu varēja dzirdēt strautiņa čalošanu.. Tik vien kā netālu no vietas, kur viņi atmodās, skaistā daba bija cietusi. Uz zemes bija izdedzis simbols, kurš gan šķita jau tā kā aizaudzis un ne gluži tā, ka nesen zemē ievilkts. Un vietām zemē gulēja melni, apdeguši akmeņi, kas gan sadrupa pelnos, tiklīdz kā tiem pieskārās.

Netālu no simbola zemē gulēja kāds stāvs. Izskatījās pēc vīriešu kārtas. Samērā jauna puiša. Gaišiem, teju vai pavisam baltiem matiem. Viņa apģērbs, bija ieturēts nepraktiski gaišos toņos, kurš kādreiz varēja būt darināts no visai smalka un dārga auduma, tagad bija ceļa putekļu noklāts un vietām apsvilis. Uz jaunekļa pirkstiem bija pamanāmi visai uzkrītoši gredzeni ar lielu dārgakmeņu acīm. Uz labās rokas divi gredzeni ar sarkanām acīm. Uz kreisās viens gredzens, kuram bija trīs dažādu akmeņu acis. Zaļa, dzeltena un violeta. Viņa neērtā poza, kurā jauneklis gulēja, lika domāt, ka viņš varētu būt miris.
Bilde
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
10 Lapas V  « < 7 8 9 10 >  
Sākt jaunu pavedienu
Atbildes (160 - 179)
Romija
iesūtīt 01.05.2017 17:37
Raksts #161


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 01.04.04
Kur: online
Fotogrāfs 2007



Rendijs nebija sajūsmā par domu palikt pa nakti nezināmā vietā. “Varrrbūt tomērrr ejam tālāk? Un ja galīgi spēki pietrrrūkst, tad atpūšamies pa dienu?” viņš piedāvāja. “Vieglāk būtu kokus vai citus naidīgos pamanīt. Un varrrbūt vieta būtu labāka. Ja tajā purrrvā var iegrrrimt, tad tas nogrrriež mums pusi ceļa, ja nu jāņem vaga.” Īpaši strīdēties viņš negribēja. Ja vairums balsotu par nakšņošanu mežā, prom jau neskrietu, tomēr tie koki viņu nedaudz uztrauca. Iepriekš taču arī nekas būtisks nebrīdināja par to ierašanos.

Kamēr Kurmītis darīja dīvainas lietas un, cerams, negulēja tepat uz līdzenas vietas, Rendijs apskrēja nelielu loku ap cīņas vietu, apošņājot, vai kaut kur neatradīs vēl kādu nepatīkamu sajūtu, kas varētu liecināt par vēl citiem kokainajiem draugiem.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Sindra
iesūtīt 01.05.2017 21:33
Raksts #162


Angel of Music
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.01.04
Kur: Azeroth
Spēļu meistars 2012



Sata, izpētot koka atliekas, secināja, ka nekā interesanta tur nav. No kurienes tādi rodas un kāpēc? Šobrīd, tā vienkārši ar kāju paspārdot, sakritušo, satrūdējušo zemi, īsti atbilžu nebija.
Ja vien tie, kuri kaut ko zināja par kokiem, zināja, ka koki gluži šādi neiet bojā. Tie sapuva, sabruka, satrūdēja, bet ne jau pārvērtās pār vecu trūdu kaudzi vienā momentā. Iespējams, ka to varētu skaidrot ar kaut kādu maģiju. Vai arī šie bija īpatnēji koki. Un šāda sadalīšanās bija raksturīga tieši šīs pasaules kokiem.
Bet pavērojot apkārtni, mežā varēja redzēt normālā veidā nobeigušos koku. Vētras nolauzti, vai satrūdējuši no vecuma, tie vienkārši bija sakrituši zemē un to baļķi vēl joprojām mētājās zemē. Nebūt nebija pārvērtušies par trūdiem.

Monam, ieklausoties zemē, aptuveni radās izpratne par purva izmēru. Tas aizņēma tādu gabalu. Un virziens, kurā biedri devās, nebija pats sliktākais no visiem iespējamajiem virzieniem, pa kuriem varēja doties. Teiksim, ja viņi būtu nogriezušies vēl nedaudz sāņus uz labo pusi, tad slapjākajā purva vietā būtu nonākuši daudz pārliecinošāk. Te, kur viņi bija iesākuši iet, tur sanāktu tāda brišana, bet varbūt neviens no viņiem pat neiestigtu tā ka ne uz priekšu ne atpakaļ.
Bet ja no vietas, kurā Mons sēdēja, viņi dotos vairāk ieturot virzienu pa kreisi, tad purvu varēja apiet.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Axel
iesūtīt 01.05.2017 22:01
Raksts #163


Cep speķi Dūdijam
*

Grupa: Biedri
Pievienojās: 18.03.17



Kad pedejais uzbrucošais koks bija uzveikts un nekas vairs nedraudeja Tieliikh noņēma savu gravitācijas lauku.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Roviela
iesūtīt 02.05.2017 09:12
Raksts #164


Zintniece
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 03.11.03
Kur: te un tagad
Dzīvā enciklopēdija



Zemes iztaujāšana nebūt neaizņēma ilgu laiku. Visu aizkavēja vienīgi zemes neierastais sastāvs. Nu, tas purvs. Un augsne, kurā auga koki. Tikko kā Mons bija sapratis, kas un kā, un kuras paša sajūtas ko nozīmē, viņš novērsa skatienu no zvaigznēm, nobāza karekli un piecēlās.

- Tur, - puisis norādīja uz labo pusi, - ir slapjš purvs, kur nevaram iziet. Tur, - roka pastiepās taisni uz virsotni, kuru viņiem vajadzēja sasniegt, - apmēram ir purva mala. Tāds kā te.
Viņš nolaida roku.
- Ja mēs paietu vairāk uz kreiso pusi un nebristu slapjākās vietās, tad purvu varētu puslīdz droši apiet. Ejam.
Kurmītis uzsmaidīja Rendijam, kurš tepat vien bija un centās citus pārliecināt par iešanu.
- Ejam. - Kurmītis uzsāka iet, jo viņam būs jābūt pirmajam ejošajam, vismaz tā pašlaik izskatījās. - Ja kāds gribat ko ēst vai dzert, sakiet, cepumu iedošu, vai dzeramo.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Romija
iesūtīt 02.05.2017 10:57
Raksts #165


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 01.04.04
Kur: online
Fotogrāfs 2007



Kurmīša apkārtnes vērošanas un iepazīšanas metodes bija Rendijam nepazīstamas, tomēr rezultāts bija visai ticams. Rendijs bija gatavs gājējs. Arī viņš varēja palīdzēt ar droša ceļa atrašanu, tāpēc negāja tieši Kurmīša pēdās, bet apskatīja blakus apkārtni, pārbaudīdams, vai ciņi izturētu viņa svaru un būtu droši arī lielāka izmēra gājējiem. Rendija redze, oža un dzirde kopā ļāva viņam samērā labi orientēties arī tumsā un pieskatīt nācējus, lai laicīgi brīdinātu, ja kāds nejauši kāptu kaut kur par dziļu. Lielā virziena ieturēšanu viņš atstāja Kurmīša ziņā, un pats iespēju robežās mēģināja uztvert arī jebkādus brīdinošos signālus apkārtnē, ja kaut kur slēptos vēl kāds naidīgi noskaņots vietējais.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
echo3
iesūtīt 02.05.2017 18:16
Raksts #166


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 11.08.04
Kur: Nu jā, - pašlaik pie datora
Klusais censonis



Brinai nebija nekādu iemeslu palikt pļaviņā. Sieviete piecēlās un gāja pakaļ Kurmītim un Rendijam. Viņa sāka just, ka drīz neko vairs nespēs saskatīt, tāpēc mitrākā purva vietā samērcēja rokas un seju. Slapja āda labāk uztver apkārtnes ķīmiju, arī pa gaisu lidojošo. Tā viņa varēja sekot biedriem, jo nevas acis tomēr labāk redzēja zem ūdens. Tur Brina spētu saskatīt visu vēl krietni mazākā gaismiņā. Tagad nācās paļauties uz ādu.

To, ka Kurmītim vēl ir palikuši cepumi, Brina iegaumēja. Palūgs tad, kad atradīs vietu, kur apmesties pa nakti.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Rouzijs
iesūtīt 02.05.2017 20:03
Raksts #167


Kārto teleportēšanās eksāmenu
****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.09.09
Kur: In heaven
Nervu bende 2013



Deina piekrita sekot pārējiem un nudien priecātos, ja nebūtu jābrien pa purvu, vai vismaz viņi varētu atrast sausāku vietu.
Koku uzbrukumā sieviete bija paspējusi izvārtīties pa zemi, padarot savas drēbes aukstas un slapjas. Tikai pirms iet tālāk, tumšmate piedāvāja salamandrai nākt sēdēt uz viņas pleca.

- Par ēdienu es domāšu, kad mēs būsim nokļuvuši sausākā un nedaudz siltākā vietā. - Nevarēja noliegt, ka Deina jutās nosalusi, uzlikusi savu somu kārtīgi uz pleca viņa sekoja Kurmītim. Plauksta ieslīdēja jakas kabatā, pārbaudot vai šķiltavas nav izkritušas, ja tās viņa pazaudētu, tad Deina būtu noskaitusies un ļoti vīlusies, it kā nepietiktu, ka tumšmate būtu staigājoša katastrofa.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Sindra
iesūtīt 07.05.2017 15:56
Raksts #168


Angel of Music
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.01.04
Kur: Azeroth
Spēļu meistars 2012



Purva apiešana nemaz nevedās tik slikti. Acīmredzot, Mons bija izvēlējies pareizo virzienu un tur, kurp viņš devās, mežs bija kā jau mežs. Aizaudzis, jā. Zari, kas bakstījās sejā un zāles, kas pinās starp kājām, bet vismaz viņu kājas negrima un nelikās, ka kādā brīdī būs jāmetas peldus, kas iespējams, būtu paticis Brinai, bet diez vai pārējiem biedrīšiem.

Arvien vairāk problēmas radās tiem, kuri tumsā tik labi neredzēja. Tiem pārvietošanās uz priekšu prasīja arvien lielāku piepūli. Īpaši, kad bija satumsis pavisam. Bez tam, kā jau Neriss bija brīdinājis, palika arvien aukstāks. Un tad kad Pentaksa pasauli bija pārņemusi vistumšākās nakts stundas, bija kļuvis arī ļoti auksts. Tā ka balti garaiņi plūda no mutes, pēc katras elpas.

Vismaz par laimi, vairs neviens staigājošs koks necentās uzbrukt. Patiesībā, neviens necentās uzbrukt. Vai vismaz nelika par sevi manīt.
Un pēc vairāku stundu nepagurušas laušanās cauri mežam, Mons un Rendijs beidzot visus bija izveduši mežmalā. Vēl joprojām bija tumšs un pēc cik ilga laika iestāsies rīts, to tā īsti nevarēja pateikt. Taču tālumā varēja saskatīt viņu ceļa mērķi. Tumšajās debesīs mirdzēja augsta torņa apveids, kuram galā bija gaišs staru kūlis. Tagad vismaz bija pavisam droši zināms, kurā virzienā jādodas.

Vai turpināt ceļu, vai palikt atpūsties, tas bija biedru ziņā. Katrā ziņā, palūkojoties apkārt, te varēja arī atrast kādu vietu, kur piesēst, atpūsties. Sakurt ugunskuru, ja bija tāda vēlme.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Roviela
iesūtīt 07.05.2017 19:07
Raksts #169


Zintniece
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 03.11.03
Kur: te un tagad
Dzīvā enciklopēdija



- Uff... - Kurmitis noelsās, kad bija sapratis, ka briesmīgā brišana cauri mežam bija beigusies. Skat, tur, tālāk pat bija redzams galamērķis! Tad jau nav nemaz tik traki tālu, tomēr iet tālāk viņam pagalam negribējās - kājas sāpēja, gribējās ēst un palika tā kā vēsi. Nekas traks, protams, Mons bija radis uzturēties arī aukstākās vietās, joprojām slapjās drānas un kājas viņam netraucēja, ja nu vienīgi ar to, ka slapjas. Tur, no kurienes nāca viņš, parasti bija auksts un sauss.
- Es domāju, paliekam tepat, ne? - Kurmītis ierosināja, kad bija noskatījis puslīdz atbilstošu zemes pleķīti un vienkārši nosēdies tur uz kāda koka gabala. - Man nāk miegs. Kāds grib cepumu vai dzeramo?
Nemanot apkārt neko bīstamu, puisis izvilka Nerisa doto ēdamo. Pašam arī kāds cepumiņš nekaitētu. Viņš paņēma to un sāka grauzt.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Romija
iesūtīt 08.05.2017 10:45
Raksts #170


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 01.04.04
Kur: online
Fotogrāfs 2007



Rendijs centās, cik varēja, lai palīdzētu visiem turēties daudz maz vienkopus un vajadzīgajā virzienā. Viņš pārbaudīja ceļu un ik pa laikam apskraidīja nacējus, lai neviens nenoklīstu. Ja pamanīja ko bīstamu, kādu pārāk zemu zaru vai slidenu koka stumbru, viņš brīdināja tos, kas apkārtni nesaoda, nedzirdēja un neredzēja tik labi kā pats. Aukstums Rendiju pārāk neuztrauca, jo viņam bija kažoks, un skriešana radīja gana daudz siltuma.

Kad viņi iznāca no meža, Rendija mēle karājās pār plecu ne tikai aiz prieka, ka izdevies nonākt patīkamākā vietā, bet arī no lielās skriešanas. Šoreiz viņš neiebilda pret atpūtu, jo vismaz elpas atvilkšana noderētu ikvienam. Rendijs neatteicās no cepuma un pagāja nostāk, kur nodevās tā patērēšanai. Suņa forma noteikti nebija pati labākā, tāpēc daļa drupaču sabira zemē, ko viņš tad cītīgi centās saglābt. Nevarēja taču ēdienu tā vienkārši izniekot!

“Drrroši vien,” Rendijs atbildēja uz Kurmīša jautājumu par palikšanu tepat. Uz gulēšanu viņš gan vēl netaisījās, vispirms vajadzēja sagaidīt un pārbaudīt, vai visi veiksmīgi iznāks no meža un neviens nebija palicis iestidzis purvā.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
echo3
iesūtīt 08.05.2017 20:52
Raksts #171


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 11.08.04
Kur: Nu jā, - pašlaik pie datora
Klusais censonis



Brina redzēja arvien sliktāk, tomēr no Kurmīša tālu neatpalika. Izņemot brīžus, kad aizķērās aiz kāda zara, protams. Neva manīja arī apkārt skraidošo Rendiju, jo drosmīgais četrkājis ik pa brīdim piejoņoja pavisam tuvu, "saviļņodams" visu apkārtni - ko neva lieliski sajuta. Viņa sajuta arī aukstumu, kas gan pagaidām Brinai nekādi netraucēja. Lūk, ja sāks piesalt, tad gan būs slikti.

Mežmala tika sasniegta īsti laikā - Brina jutās pagalam nogurusi. Viņa apsēdās blakus Monam. - Jā, lūdzu, iedod man vienu cepumu un mazliet ūdens. - Varbūt viņa varēs to cepumu ēst. Tagad meklēt ēdamus augus būtu muļķīgi - lai arī mežmalā bija mazliet gaišāks nekā mežā, nevas acis necik labi vis apkārtni nerādīja. Tik vien kā starojošo torni tālumā. - Paliekam tepat un atpūšamies.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Elernass
iesūtīt 09.05.2017 17:04
Raksts #172


Attīsta savu iekšējo Aci
***

Grupa: Biedri
Pievienojās: 25.02.04



Redzēdams, ka negaidītie ceļabiedri ir nolēmuši atpūsties, Sata klusēdams atrada kādu sausāku pleķi, piemeklēja kādu koka gabalu un apsēdās uz tā.
Viņš izvilka no jostas vienu no ēdiena kapsulām un to notiesāja.
Pēc tam viņš pagriezās virzienā pret Pentaksa smaili, aizvēra acis un pēc dažiem elpas vilcieniem šķietami jau bija iegrimis dziļā miegā.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Sindra
iesūtīt 29.05.2017 21:33
Raksts #173


Angel of Music
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.01.04
Kur: Azeroth
Spēļu meistars 2012



Kad beidzot visi bija 'izniruši' no meža un tā kā iekārtojušies nakts atpūtai, izrādījās, ka līdz nākamās dienas rītam nemaz nebija palicis tik daudz laika. Kļuva arvien gaišāks un gaišāks. Līdz ar tumsas atkāpšanos arī aukstums pamazām izzuda dodot vietu siltam un saulainam laikam. Un tad... pēc pāris stundām bija jau tikpat silts, kā brīdī, kad biedri no dažādām pasaulēm bija sevi atraduši šajā, burvīgajā mežā un vietā, kuru sauca par Pentaksu. Vismaz tā bija teicis viņu gids, kurš gan pavadīt grupu nepieteicās un maģiski, mistiski izzuda savās darīšanās.

Tās dažas stundas, kamēr biedri baudīja pelnīto atpūtu, neviens nebija viņiem uzbrucis. Saules staru glāstīti, visi pamodās un varēja turpināt ceļu uz Pentaksa Smaili, kura no šīs vietas jau bija redzama. Sākot iet gan nācās secināt, ka tas nemaz nebūs tik tuvu un viņiem, kā jau Neriss bija teicis, vajadzēs vēl visu otro dienu pavadīt ceļā.
Kad pār svešo pasauli, kas dienas laikā likās draudzīga un skaista, atkal sāka slīgt tumsa un aukstums, biedri beidzot bija sasnieguši savu ceļa mērķi.

Augsto celtni, kuras smaile stiepās mākoņos, ieskāva samērā prāva izmēra dārzs. Tajā bija dažādu formu un izmēru koki, skaisti grantēti celiņi, kas veda pie strūklakām. Ik pa gabalam bija izvietoti soliņi. Tikai ejot cauri skaistajam dārzam, biedri manīja, ka šeit nav nevienas pašas personas. Ne cilvēki, ne dzīvnieki. Viss likās, kā izmiris. Ja nu vienīgi kāds putns pārlidoja pāri, vai uz kādas puķes bija nosēdies krāsainu spārnu tauriņš. Bet tas arī viss...

Varenās celtnes durvis biedru priekšā atvērās automātiski. Un tad, pie durvīm, biedrus sagaidīja, tāds kā liels, lidojošs zils mākonis. - Sveicināti "Pentaksa Smailē". Es esmu Nerisa kalpotājs. Man ir uzdots jums ierādīt jūsu istabas. - runājošais mākonis visnotaļ izskatījās pēc maģiskas radības. Nu, ja vien to vispār varēja nosaukt par radību. Bet ņemot vērā, ka ar biedriem kopā ceļoja šalle, tad diez vai vēl par kaut ko vajadzēja brīnīties.
- Sekojiet man. - maģiskā radība aicināja un veda biedrus cauri gaiteņiem, ar skaistām mozaīku grīdām un augstiem, izliektiem griestiem. Katrs solis atbalsojās velvēs. Tikai... arī šeit, tāpat kā dārzā, bija tikai viņu pašu soļi. Maģiskā radība viegli slīdēja pa gaisu un negāja kājām. Nu, mākonim nemaz kāju nebija. Patiesībā, viņam nebija arī mutes. Bet bija baltas ačeles. Un pēc tām tā kā varēja noteikt, kur maģiskajam kalpotājam priekšpuse un kur pakaļpuse. Vēl mākonim bija rokas. Tās viņš viegli vicināja, lidojot uz priekšu.

Tā arī nesastapuši nevienu citu personu, mākonis aizveda biedrus uz nostāku spārnu ēkā, kur bija atrodamas vairākas vienādas istabas. Tajās varēja gulēt pa diviem. Bet istabu bija tik daudz, ka katrs sev varēja izvēlēties atsevišķu istabu, ja vēlējās.
Istabās bija ērtas gultas un galds, uz kura atradās vakariņas. Zem spīdīgiem traukiem slēpās silti ēdieni dažādām gaumēm. Gan gaļas ēdieni, gan dārzeņu. Varēja dabūt arī salātus, augļus, saldumus.
Protams, ne visi ēdieni visiem biedriem bija pazīstami, bet katrs varēja atrst kaut ko sev piemērotu. Bija speciāla telpa, kurā varēja nomazgāties. Tajā no grīdas auga lieli augi, kuriem galos bija liels kupols, no kura tecēja laukā ūdens, ja tam iebakstīja ar pirkstu.

- Otrajā stundā pēc saullēkta jums jābūt 'Viedo kupolā'. - kalpotājs paziņoja un atstāja biedrus atpūsties.
Viņš gan nepastāstīja kā līdz minētajam kupolam nokļūt. Un tā arī to nepateicis, ar nelielu paukšķi izzuda, atstājot biedrus vienus jaunierādītajās telpās.
Protams, doties pie miera šeit, bija daudz drošāk kā ārā. Nebija jāsatraucas, ka kāds varētu apdraudēt. Nakts pagāja mierīgi un no rīta, kad saule iespīdēja pa istabu logiem, uz galdiem, kur iepriekšējā vakarā bija atradušās vakariņas, tagad atradās brokastis.

Tikai vēl joprojām neviens nebija paskaidrojis, uz kuru pusi būtu jādodas meklēt minēto 'Viedo kupolu'.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Romija
iesūtīt 30.05.2017 10:41
Raksts #174


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 01.04.04
Kur: online
Fotogrāfs 2007



Rendijs nebija devies pie miera tik ilgi, kamēr vien pēdējais biedrs nebija iznācis no meža. Tikai tad viņš saritinājās un raudzīja aizmigt, tomēr sarga instinkti neizslēdza uzmanību pilnībā. Tuvojoties rītausmai, kad gaiss bija atdzisis jau visai ievērojami, Rendijs pārkārtojās blakus kādam salīgākam, lai kaut nedaudz ar savu kažoku pasildītu vēl kāda sānus. Viņu pašu aukstums maz uztrauca.

Līdz ar rītu Rendijs bija gatavs doties tālāk. Viņš gandrīz visu ceļu turējās grupas priekšgalā, regulāri atskatīdamies, vai kāds no nācējiem nav noklīdies. Vienīgi tad, kad dienas vidū atrada kārdinoša paskata ezeriņu, viņš atļāvās uz brīdi aizmirsties un nopeldēties.

Līdz Smailei Rendijs jau bija paspējis izžūt. Ieejot parkā, viņš uzmanīgi ošņāja gar takas malām esošos krūmus un objektus, vietām paceldams kāju. No Rendija viedokļa tā nebija nekāda necieņa.

Viņš sekoja neparastajam mākonim, to apostīdams sākumā un arī pa ceļam ķerdams iespēju. Pēc tam Rendijs izskraidīja visas ierādītās telpas, pārbaudīdams, vai tajās nebija saožams kaut kas bīstams. Atzinis telpas par gana drošām, viņš to paziņoja arī pārējiem un pats ķērās pie maltītes vienā no istabām. Rendijs nebija pārāk izvēlīgs, tomēr tikšana pie ēdieniem prasīja laiku, tāpēc viņš nepievērsa daudz uzmanības tam, kas un vai apmetās viņa istabā.

Nakti Rendijs pavadīja gultā. Viņš mierīgi varēja gulēt arī uz grīdas, bet, ja bija iespēja nakšņot pēļos, viņš no tās neatteicās.

Nākamajā rītā agri pamodies, Rendijs gaidīja gaitenī pārējos.

OOC. Ja kaut kur pa vidu kāds grib kaut ko sarakstīt ar Rendiju, tad droši.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
echo3
iesūtīt 30.05.2017 20:05
Raksts #175


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 11.08.04
Kur: Nu jā, - pašlaik pie datora
Klusais censonis



Brina bija apēdusi Kurmīša doto cepumu - garšīgs nebija, bet kaitīgs arī nē - un nolikusies turpat zālītē gulēt. Tā īsti viņa nebija pieradusi gulēt uz zemes, tomēr te nebija nekādu izvēles iespēju, un arī nogurums bija krietns. Neva aizmiga un tā arī nepakustoties nogulēja līdz brīdim, kad biedri sāka rosīties tālākajam ceļam.

Visa nākamā diena atkal bija viena vienīga iešana, kuras laikā Brina centās pieskarties visiem vēl neredzētajiem, drīzāk jāsaka, nesajustajiem, augiem. Neva pētīja pasauli, kurā nokļuvusi. Jo te viss bija gluži citāds! Lūk, pa gaisu lidinājās spalvainas radības, kādu nebija uz Nevas. Te bija maz ūdens, izņemot jauko ezeriņu, kurā ielēca Rendijs. Brina viņam sekoja. Cik tas bija labi! Neva ienira, nemaz neiedomādamās, ka kādam tas varētu likties neparasti (vai bīstami). Bet tūlīt arī bija jāiznirst - nevas acis ļāva novērtēt to, kas notika ārpus ūdens. Un tās vēstīja, ka biedri dodas tālāk.

Pentaksa smaile izrādījās milzīgu izmēru tornis. Tam apkārt bija kopts dārzs - ne salīdzināt ar mežonīgo mežu. Par dzīvu būtņu trūkumu Brina nezināja, vai jābrīnās, vai nē. Tā tas vienkārši bija.

Lidojošais mākonītis ar acīm un rokām arī tika vienkārši iegaumēts, jo... katrs "kaut kas" te bija dīvaināks par iepriekšējo "kaut ko". Brīnīšanās vietā neva juta ziņkāri. Viņa mākonīti mēģināja aptaustīt. Reizē sieviete centās saprast un pierast pie ēkas iekšpuses. Nevu pasaulē mājokļi bija pavisam atšķirīgi. Brina juta, ka galva drīz plīsīs no iespaidu pārbagātības, un paberzēja deniņus, izplatot ap sevi svaigu, nomierinošu aromātu.

Kad Rendijs visas telpas bija izjoņojis un paziņojis par drošām, Brina tomēr diezgan uzmanīgi iegāja vienā no piedāvātajām istabām, nevienu sev līdzi neaicinot, un arī neejot nevienā jau aizņemtā istabā. Viņa uzmanīgi novērtēja uz galda esošo ēdienu, saprata, ka tas viņai nekaitēs, bet uzreiz neēda. Vispirms ūdens! Neva būtu ar mieru gulēt mazgāšanās telpā, bet tajā nebija baseina. Tad viņa tikai kārtīgi samērcējās un atgriezās noskatītajā istabā. Paēda, iekāpa gultā un aizmiga. Nevas košais tērps, lai arī slapjš, nekādas peļķes neatstāja.

No rīta viņa atkal aizgāja samērcēties, tad paēda, un bija gatava iet uz Viedo kupolu. Brinai gan nebija ne jausmas, kur tas atrodams. - Vai kāds zina, kur mums jāiet? - Jautājums tika izteikts, kad vairākums biedru bija sapulcējušies gaitenī.

Šo rakstu rediģēja echo3: 30.05.2017 20:08
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Roviela
iesūtīt 30.05.2017 20:50
Raksts #176


Zintniece
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 03.11.03
Kur: te un tagad
Dzīvā enciklopēdija



Nakts nemaz nebija tik slikta. Nē, nudien. Kurmītim nesala, tiesa, apģērbs joprojām bija slapjš, bet tur neko darīt nevarēja. Pēc tam, kad visi, kas vēlējās, bija dabūjuši pa cepumam un kādus malkus ūdens, puisis ēdamo bija rūpīgi nobāzis atpakaļ kabatās, jo rīt arī būs diena. Ticis ar to galā, viņš nolikās turpat zemē, zem galvas palika koka gabalu un gulēja nost. Bija pavisam patīkami sajust zem sevis zemi, kas negrasās iebrukt vai citādi traucēt mierīgu gulēšanu.

Rītu un celšanos Kurmītis sagaidīja garšīgi izstaipoties, tad atkal visiem uzbāzās ar ēdamo, pats nograuza cepumu un kopā ar biedriem soļoja tālāk uz Pentaksa smaili. Tā izskatījās tuvu, bet nekā! Pa dienu to neizdevās sasniegt. Diena bija skaista un silta. Drēbes izžuva, pat dūņas vai kas tas bija paspēja sakalst un vismaz daļēji nobirt nost. Tik un tā jāsaka, ka vakarā, kad viņi beidzot bija galā, Mons bija noguris ne pa jokam. Nestaigāja taču katru dienu tādus gaisa gabalus!

Varenais tornis tuvumā izskatījās tik tiešām varens, bet tajā nebija nevienas dzīvas dvēseles, ja neskaita kaut kādus lidojošus košus radījumus, kas nekādi neizskatījās pēc tādiem, ar kuriem varētu sarunāties. Nogurums bija tik liels, ka runājošais mākonis pat īsti neizbrīnīja. Vienīgi mākoņa apsolītās istabas lika tā kā sapurināties un, ejot aiz lidojošās maģiskās būtnes, Kurmītis pat sāka iekšķīgi uzjautrināties par jocīgo, zilo mākoni ar baltām ačelēm un vicinošamies roķelēm.

- Ei! Bet kur... - teikums palika nepabeigts. Mons gribēja teikt 'Kur ir Viedo kupols un kā mēs zināsim, ka ir otrā stunda pēc saullēkta', bet Nerisa maģiskais kalpotājs jau bija izzudis. Kurmītis atmeta ar roku, sak', ja nokavēsim vai neatradīsim, tad tā ir Viedo darīšana, lai kas viņi būtu, ne jau mēs paši te uzprasījāmies uz varoņdarbiem, un, uzticoties Rendija teiktajam, ka istabās esot droši, stūrēja vien iekšā vienā no tām. Tur puisis novērtēja situāciju. Aha. Ēdiens, bet kā ēdīsi tāds nosmulējies. Tāpēc nākošā kārtība bija tāda - mazgāties, pacensties iztīrīt drēbes, cik iespējams, tad ēst. Ko viņš arī dara.

Nakts atkal gultā bija patīkama pārmaiņa, rīts pienāca taisni nemanot.
Uzcēlies kaut kādā laikā, jo par to, cik te rāda pulkstenis, Monam nebija nekādas nojausmas, viņš sakārtojās un kārtīgi paēda brokastis.

- Nav ne jausmas! - pievienojies pārējiem gaitenī, Kurmītis atsaucās Brinas jautājumam, - tā kā tas izklausas svarīgi, tad tas varētu būt kaut kur torņa centrālajā daļā. Iespējams, augšā, ja jau to sauc par kupolu. Starp citu, man nepatīk, ka Neriss mūs nesagaidīja, - puisis piebilda, - Viņš teica, ka tiksimies tornī. Var gan būt, ka nebija domāts, ka viņš mūs pats sagaidīs. Tomēr. Tam kalpotājam bija teikts ierādīt mums istabas, ko viņš izdarīja, bet nav neviena, kas mums pateiktu, ko darīt tālāk. Man kaut kā prasās pēc Nerisa paša. Jums nē?
Varbūt kādam ir kāda domiņa par šo visu. Kurmītim tas šķita aizdomīgi.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Romija
iesūtīt 02.06.2017 15:04
Raksts #177


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 01.04.04
Kur: online
Fotogrāfs 2007



“Neriss mūs gaidīs kupolā,” uz Kurmīša bažām Rendijs atbildēja sapramā valodā. Kamēr vēl visi nebija pamodušies, Rendijs apskraidīja pārējās durvis un apošņāja to stenderes. “Sagaidīsim visus un iesim,” pabeidzis apgaidu, viņš noteica, iekārtojās gaiteņa vidū un vairākas reizes skaļi ierējās, pavadot to ar kaucienu. Ja arī kāds vēl gulēja, skaņai vajadzētu būt dzirdamai.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Rouzijs
iesūtīt 02.06.2017 15:30
Raksts #178


Kārto teleportēšanās eksāmenu
****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.09.09
Kur: In heaven
Nervu bende 2013



Nevarēja noliegt, Deinai visa šī pasaule likās aizdomīga, sākot ar kokiem, kas uzbrūk un beidzot ar mākoņiem, kas runā un izgaist. Vienā brīdī tumšmate sāka domāt, ka viss ir ļauns joks un, kad viņa pamodīsies, tad atradīsies tajā pašā briesmīgajā pasaulē, no kuras bija aizsaukta prom.
Viņai bija vēl viens variants. Ka mākonis bija ļauns elementu magu triks, bet tas neizskaidrotu, kāpēc tas runāja.

Tomēr Deina jutās, gana nogurusi, lai doma par mīkstiem gultas pēļiem šķistu vilinoša. Tāpēc diezgan ātri paēdusi, ja to tā varēja nosaukt, sieviete veikli bija ieņēmusi vienu no istabām. Nedomājot par manierēm, vai ko tādu, tumšmatei bija līdzi šķīvis ar visdažādākajiem ēdieniem, no visa kā pa drusciņai. Galu galā uz galda bija tāda ēdienu pārpilnība, ka burve nespēja sev atteikt. Un arī salamandriņu vajadzēja pabarot ar kaut ko garšīgu. Parasti viņām abām bija ļoti trūcīga situācija ja runa bija par naudu, vai pārtiku.

Kad lielākā daļa ēdiena bija notiesāta un šķīvis palicis pustukšs, Deina iegrima nedaudz saraustītā miegā, tikai no rīta puses aizmiegot tā pa īstam.
- Vēl piecas minūtes... - Saules stariem sākot spīdēt sejā, sieviete noburkšķēja un centās izvairīties no gaismas. Tikai zem segas nebija iespējams elpot un tumšmate nedaudz neapmierināti piecēlās. Kaut kur atskanēja suņa kauciens.

Saģērbusies viņa devās brokastīs un pārējiem pievienojās gaitenī ar diezgan milzīgu augļu bļodu rokās. Ar olām un bekonu sieviete jau bija pamielojusies, tagad vajadzēja ēst saldo, diemžēl, pirmais ēdiens bija par daudz, tāpēc augļiem nepietika vietas.
- Labrīt. - Deina noteica pārējiem. - Šeit ir tik daudz pārtikas, ka to nedrīkst laist postā, turklāt man nenāktu par ļaunu nedaudz uzbaroties. - Pirksti aizslīdēja aiz bikšu malas, kurām tā vien prasījās josta. Sievietei pēdējā laikā nebija gājis viegli. Bet pašreiz viņa izklausījās sajūsmināta.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Romija
iesūtīt 02.06.2017 15:51
Raksts #179


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 01.04.04
Kur: online
Fotogrāfs 2007



“Tev negarrršoja gliemeži pa ceļam?” Rendijs atjokoja, kad gaitenī parādījās tumšmate ar bļodu. “No tiem varrētu uzbarrroties labāk nekā no augļiem.” Tā kā Rendijs bija suns un runāja ar rūcošu pieskaņu, tad bija visai grūti noteikt, vai viņš smaida vai nē. Tomēr aste nodevīgi kūļājās pa grīdu, zinātājim liecinot, ka viņš bija noskaņots labvēlīgi.

Tad viņš piecēlās, piegāja pie Deinas, ar purnu piebalstīja viņas stilbam un pacēla galvu ar pavērtu muti, kas tā vien gaidīja, lai tur kaut ko ieliktu.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Rouzijs
iesūtīt 02.06.2017 16:14
Raksts #180


Kārto teleportēšanās eksāmenu
****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.09.09
Kur: In heaven
Nervu bende 2013



- Ja tie bija tie zaļie staipīgie... es pat nemēģināju. - Vjek. Bet ne jau visiem ēdieniem Deina zināja nosaukumus, bet tos, kurus atpazina, notiesāja gardu muti. Turklāt augļi viņas pasaulē bija delikatese, ko varēja atļauties bagātnieki, vai tie kas bija īpaši un mācījās pielietot savu elementu, bet tumšmatei šis prieks sen jau bija gājis secen. Un par skolas laikiem viņa nevēlējās runāt. Tieši tāpēc, sieviete izmeta tādas domas no prāta un iebāza sagrieztu melones gabaliņu mutē.

- Ak... tu laikam arī esi izsalcis. - Rendijam nebija nemaz tik ilgi jāgaida, līdz Deinas pirksti viņam ielika mutē palielu arbūza gabaliņu. Acīmredzot viņa bija samierinājusies ar domu, ka viena pati ar bļodu netiks galā.
Ar acīm var apēst visu.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu

10 Lapas V  « < 7 8 9 10 >
Atbildēt pavedienāSākt jaunu pavedienu
2 lietotāji/s lasa šo pavedienu (2 viesi un 0 anonīmie lietotāji)
0 biedri:

 



RSS Lo-Fi versija Pašlaik ir: 15.12.2019 02:37