Pavediena drukājamā versija

Iesūtīja: Žanete ; laiks: 04.06.2004 17:14

Nedadz skumja teema ,bet es veeleejos uzzinaat par to nedaudz vairaak.
Kaapeec cilveekiem ir bail no naaves?
Vai tu baidies?
Kaapeec? (abos gadiijumos)

Manupraat, naave rada ko jaunu, panemot visu.
Bet kaapeec mees tik loti baidaamies no taas? Peec tam jau mums nekas nebuus vajadziigs, un nekas muus nesaistiis ,arii shii muusu dziive ne.
Turklaat -neviens, kas ir nomiris nav atgriezies...
Meedz jau baidiities no daudz kaa, bet (atkal jau jaatkaartojas)- kaapeec mees baidaamies no nezinaamaa - naaves?

Iesūtīja: Psychotic Thoughts ; laiks: 04.06.2004 17:19

es nezinu, laikam jau tomeer naw bail...
jo taa reaali padomaajot - kas tur ko baidiities?..

nu ok, ja tu zini, ka tew driiz ir jaamirst (piem. saslimstot ar weezi), tad weel wareetu baidiities...

bet taa wnk... dziiwojot...
jo taapat es zinu, ka tik driiz wis nemirshu... nu jaa, protams, war jau buut taa, ka peekshnji sabrauc mashiina or something that, bet taa kopumaa... tur naw no kaa baidiities...

Iesūtīja: NovemberNövelet ; laiks: 04.06.2004 17:33

Iesāku jau mazliet izteikties pavedienā par Dieva eksistenci.
Runājot par nāvi, cilvēki, kurus galīgi nesaprotu, ir pašnāvnieki. Parasti viņi fantazē, ka nāve viņus atbrīvos no ciešanām. Un, cik dīvaini tas neliktos, bieži viņi sirds dziļumos domā, ka tā atnesīs viņiem laimi. Bet tas, manuprāt, ir galīgi nepareizi. Manuprāt, nāve sev nes līdzi tikai un vienīgi pati sevi. Un atbrīvošanās no ciešanām- tā galīgi vēl nav laime. Laime- tas ir pavisam kaut kas cits. Protams, citi teiks, ka nāve ir atbrīvošanās no ciešanām. Tomēr es uzskatu, ka no ciešanām nevajag atbrīvoties. Nedrīkst gribēt, lai tev kaut kā nebūtu. Tas ir kā iet nezin kur & atnest nezin ko. Ja tu meklē atbrīvošanos no ciešanām, tu patiesībā bēdz no tām, bet viņas tev dzenās pakaļ. Ciešanas- tā ir mūsu neveiksme. Neveiksme- tā ir mūsu vājība. Pirmais solis, lai tās beigtos, ir tās apzināties kā dzīves konkrētu periodu, kas agri vai vēlu beigsies. Ja tas tā nebūtu, cilvēks nemaz par tām neuztrauktos.

Iesūtīja: hillaryduff ; laiks: 04.06.2004 17:44

manaa pilseeta ir viena meitene vinjai ir tikai 15 TIKAI!!un vinja labaakajaa gadiijumaa dziivos veel6 mensus 6 menesus arpraats!vinjai ir asins veezis tas ir tik sausmiigi..............
te es laikam izteicos par naavi-kautko riebiigi nezeeligu no ka cilveecei neizbeegt!!!!!!!!:(

Iesūtīja: tumsīgā ; laiks: 04.06.2004 17:59

na nezinu, bet lieta ir tāda, ka bail (vismaz man) ir vairāk no tā, ko tu pazaudē nomirstot, nevis no pašas nāves

Iesūtīja: hillaryduff ; laiks: 04.06.2004 18:04

ir taa itkaa gribeetos nomirstot neatstaat nekdus darbus un probleemas paliceejiem, bez saapem mirt nevis leena mokosaa nave................bet vispaar negribas mirt!!!!man ir bail no taa ka es ko neizdariisu ka nepaguusu no navae nebaidos.....jeb varbuutu baidos nezinu galiigi nesaprotu........

Iesūtīja: Good ol' Grim ; laiks: 04.06.2004 19:13

Reiki, tavs teksts ir visai padīvains, neesmu pārliecināts, ka vispār to pareizi izpratu, bet... nu nevaru tev piekrist.

Pašnāvnieks tavuprāt cer uz laimi? Tieši otrādi - viss par ko tāds domā ir viņa nelaime, no kā tad arī cer aizbēgt. Un ne jau velti cer. Izdarot pašnāvību viņš patiešām aizbēgs no visām ciešanām. Tu raksti, ka tās dzenas pakaļ, bet panākt vairs nevar. Miris cilvēks ir drošībā - imūns pret jeb kādām ciešanām.

Tu uzskati, ka no ciešanām nevajag atbrīvoties... man domāt tas varētu liecināt par noslieci uz mazohismu.

Tāpat tu apgalvo "ka nedrīkst gribēt, lai tev kaut kā nebūtu".
Tad jājautā vai es patiešām nedrīkstu gribēt, lai man uz pieres nebūtu pumpa?

Tas esot kā "iet nezin kur un atnest nezin ko"

Kas vispārībā? Nāve? Vēlme atbrīvoties no ciešanām?

Iesūtīja: kuitala ; laiks: 04.06.2004 19:15

Pilnībā nebaidos no nāves. Nez, varbūt tas tā ir ezotēriskās literatūras ietekmē... Tiešām interesantas un man vispieņemamākās atziņas par dzīvi, cilvēkiem, likteņiem, nāvi. Reizēm cilvēkiem var pat šķist, ka es galīgi nenopietni pret to izturos. Piemēram man patīk spēlēt ķeriņus un paslēpes kapos( un es neuzskatu, ka tā būtu necieņa pret mirušajiem, taču nav arī tā, ka es to darītu tāpēc, ka ekstrēmi- vnk tur ir smuki).
Īstenībā es tik ļoti nebaidos no nāvēs, ka esmu gatava mirt jebkurā brīdī. Man nebūs sajūtas, ka kaut kas paliek neizdarīts, vai- āāā ,kas tagad notiks ar maniem radiem un draugiem! Galvenais, lai nesāp. To gan ne.
Bet gan jau es vēl kādus krietni ilgus gadus dzīvošu, esmu optimiste!

Iesūtīja: Northwatch ; laiks: 04.06.2004 19:32

Kaapeec bail? Varbuut taapeec ka tas ir Lielais Nezinaamais? Varbuut taapee ka cilveekam vajag kaut kaadu paarlieciibu kas notiks kad nomirs? Jo var jau teikt ka visi ssitie pienneemumi ir nepareizi, kas te tiek izteikti par peecnaaves dziivi! Jo kur tad ir patiesiiba?

Iesūtīja: giraffe ; laiks: 04.06.2004 19:51

Nee, man nav bail no naaves, it kaa... Bet tomeer, naave ir kaut kas neatgriezenisks un nereti taa atnaak pilniigi negaidiiti, bet taapeec es neieshu dziivot nemitiigaa stresaa un bailees, ka katrs mirklis var buut kaa peedeejais! Vismaz shobriid nespeeju iedomaaties sevi taa dziivojam...

Iesūtīja: hillaryduff ; laiks: 04.06.2004 19:55

iisteniiba te iznaak velviens pavediens!VAI JUS TICAT AIZKAPA DZIIVEI?

Iesūtīja: Trusite ; laiks: 04.06.2004 20:09

man buutu bail pamest saveejos lautinjus un kas zi' kaa tajaa naakamajaa pasaulee var notuseeties bet ja nopietni, ja nu tieshaam netiishaam nonaak ellee nevis debesiis, varbuut vispaar izchib un ta ir veel trakaak

Iesūtīja: NovemberNövelet ; laiks: 04.06.2004 20:56

Lord Vampire, palasi vēlreiz to, ko es uzrakstīju. Es jau norādīju, ka bieži šī tiekšanās pēc laimes ir neapzināta. Es ar to gribēju pateikt tikai to, ka stāvoklis, kad cilvēks nejūtas nelaimīgs un stāvoklis, kad viņš jūtas laimīgs, ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas.
Un principā es nemaz negaidīju, ka visi man piekritīs. Vienkārši pateicu, kā to uztveru es. Arīdzan diskusijas izvērst nevēlos.

Iesūtīja: Eowyn ; laiks: 04.06.2004 21:24

Man nav bail no naaves. Taadelj ka zinu ka taa pienaaks, kaut vai es to neveeleetos taa atnaaks. Vai nu aatraak vai veelaak es nomirshu.
Man bail vieniigi no taa ka es vareeetu mirt saapees.
Varbuut tas ir tas no kaa lielaakaa dalja baidaas? No saapem? Varbuut daudzi naavi uztver kaa saapes?

Iesūtīja: orx ; laiks: 04.06.2004 22:11

Es nebaidos no nāves. Visvairāk gribas nomirt varoņnāvē.... Jā, bet tā mirst tikai retais

Iesūtīja: Matrikss ; laiks: 05.06.2004 01:40

ORX...aibrauc uz irāku, paņem vienu M-16 un tad tas būs pilnībā iespējams...


njaaa....es baidītos nomirt lēnā, mokošā nāvē...piemēram tad kad spīdzina...tu tāpat vari zināt ka tūlīt mirsi...un tomēr tas notiek lēni uz sāpīgi...
Bet tā vnk nomirt...who cares...visi kjau kaukad nomirs...ja nāce būtu ātra tad tur nebūtu ko baidīties...

Iesūtīja: poga ; laiks: 06.06.2004 15:20

es neteiktu ka man buutu bail no naawes.man gribaas sajust to sajuutu,kad tawa dweesel atdalaas no miesas un tu redzi pats sawu mirusho miesu.wismaz es taa domaaju,ka taa notiek!es arii ticu debesiim un ellei...es ceru ka nonaakshu debesiis!luudzu miiljais diewinj,lai taa notiek!;)

Iesūtīja: anti blinke ; laiks: 06.06.2004 17:48

..tur jau taa lieta baidaas,jo domaa,ka naave ir saapiiga....nesaapiigi nomirst tikai dabiigaa naavee......
..bailes ir no saapeem,kas sagaida mirstot nedabiigaa naavee........

Iesūtīja: She_Elf ; laiks: 07.06.2004 08:24

cilveeex ir taada ***.... buutne, kas baidaas no wisa nezinaamaa .. taapeec winjam arii ir bail. .. bet taads , kas jau reiz ir izjutis ko liidziiigu, no taa nebaidaas... warbuut wish pac nezin,bet zemapzinjaa....
no naawes?? bail???iisti nezinu... zinu to ka ja wajadzeetu wareetu ne mirkli neshauboties.... es negribu nomirt aiz wecuma waj kau kaa taa...... labaak kaadaa ciiinjaa ar kauko.... waj karii kaa orx.. waronja nawee...iisteniiba ja tu nojaut ka taws laix iet uz beigaam naw nemaz tik traki.... ir iemesls dariit wisu ko war...uz maximumu....
man nebuutu bailes mirt sapiigaa waj mokoshaa leenaa naawee.. ne jau taapee ka mazohistiskas tiexmes, bet tapee ka zinu ka iztureetu un tas buutu bijuis paarbaudiijums... some kind of that....

Iesūtīja: EGO ; laiks: 07.06.2004 10:55

Visiem ir bail no nāves, jautājums tikai vai no paša fakta vai veida. Nebaidos no paša fakta, jo ticu dvēseles nemirstībai, bet domājams, ka tie cilvēki, kuri tam netic, tiešam baidās no paša nāves fakta - no tā, ka būs jāmirst. Kaut gan domāju, ka visi, pat zvērināti ateisti, utml., klusībā cer uz dvēseles nemirstību. Es baidos tikai no veida, kādā pienāks nāve - gribētos ātri un nesāpīgi. Man ir bail, ka tas būs sāpīgi.

Iesūtīja: Raine ; laiks: 07.06.2004 18:04

Ir pierādīts, ka cilvēki, kuri baidās no nāves mirst ātrāk nekā tie kuri nebaidās.

Iesūtīja: Minnka ; laiks: 17.06.2004 01:04

Hmmmm es no nāves nebaidos. Tikai būtu žēl atstāt pasauli tik jaunai. Vēl tik daudz ko varētu pasākt, bet nē tavs laiks ir iztecējis. Palek tā skumīgi, bet bail no nāves gan man nav...........

Iesūtīja: profesoreMaksūra ; laiks: 18.06.2004 20:25

Man ir bail no mokošas, sāpīgas nāves, bet ne no tieši nāves kā fakta, vēl man bail no manu mīļo cilvēku sāpēm, uzzinot to.
Protams, ka man negribas arī pašai mirt, jo es mīlu dzīvi!!!! Un vēlos izbaudīt visu, kas man vēl būs dots.

Iesūtīja: Trusite ; laiks: 18.06.2004 21:15

man nav bail nomirt, bet man ir bail nepaspeet sasniegt savus mērķus

Iesūtīja: ...Zanish... ; laiks: 19.06.2004 15:02

Mans (Zanish) variants par to kaapeec mees baidaamies no naaves ir taads: Mums vienkaarshi patiikk dziivot. Un mees negribam beigt to dariit. Tie kuri taisa pashnaaviibas vinjiem nepatiik dziivot tapeec arii nonaaveejaas. Un vinjiem nav bail.

Iesūtīja: Mya ; laiks: 19.06.2004 19:04

Nu es par nāvi esmu domājusi ļoti daudz.Tā mani nemaz tik ļoti nebaida,kaut gan es nezinu,kas pēc tam mani sagaida.Nāve ,manuprāt,nemaz tik briesmīga nav un tā mums liek padomāt arī par pašu dzīvi-kā mēs to nodzīvojam,kas tajā ir bijis labs vai slikts.Daudzreiz pati esmu domājusi,kas notiktu ar mani,ja es nomirtu,bet īstu atbildi laikam jau atradīšu tikai pēc tās.

Iesūtīja: Calipso ; laiks: 21.06.2004 10:53

Naave!? Taa ir burviiga paraadiiba! Naave ir dziiviibas turpinaajums, dveeseles celjojums, jauna atdzimshana. No naaves viss rodas, dziiviiba, dveesele, debesis, zeme un elle. Vai es baidos no naaves? Vienalga kaadas - saapiigas vai ne! Protams nee! Ja godiigi, es to gaidu jau sen! Tas buus nepieredzeets piedziivojums, kaut kas jauns un interesants. iisteniibaa cilveeka dziive ir bezjeedziiga. Mees tikai dziivojam un visas dienas mums ir vienaadas, labi, ja kaadreiz notiek, kas savaadaaks. Mees pat nezinaam tos daudzos nosleepumus, kurus zin muusu dveeseles. Bet man ir iemesls nebaidiities, jo es zinu, ka agri vai veelu es atkal atdzimshu. Es ticu reikarnaacijai, nevis kaut kaadai ellei vai debesiim. Nu jau aiziet jauna teema....

Iesūtīja: Dvēselīte ; laiks: 22.06.2004 23:20

( es nekur neceloju )

bet nu lieta ir tada ka cilvekam jau aizlaikos ir bijis bail no ta ko vins nesaprot un nepsej izskaidrot... nave ir paradiba, stavoklis, izeja vienalga kas, ko cilveks nevareja izksiadrot, tagad ir savadak, musdienas ir gan mediciniski, gan filosofiksi izskaidrots kas IR nāve un tapec vairumam vairs nav taas paniskas bailes no nāves... cilveki ir viarak sagatavoti uz to ka reiz vinjiem sa via ta naksies mirt, vinji ari ikdiena biezak, negaiditak un nezeligak sastopas ar nāvi... protams var jau nāvi uztvert ka launu sievu ar izkapti roka kas plauj pa labi un pa kreisi, bet var to iedomaties ari ka parejas posmu no vienas dzives otrā... tas ir atkarigs no katra pasa - kam tu vairak tici un no ka tu vairak baidies... es domaju ka ne jau no nāves baidās, bet no tā KĀ nomirs... visi grib (nu vismaz man leikas ka lielaka dalja) mirt mierigi, nesapigi... neviens (atkal jau - varjau but ka kads tomer grib) nevelas ciest un mocities pirms aiziesanas... varetu teikt ka nave ir viena no neitralakajam paradibam... ta neskiro jauns vai vecs, bagats vai nabags (kaut gan musdienas ja vien tev ir nauda tu vari ari izlgak dzivot), ticigs vai neticigs... tai ir vienalga kuru panemt... vai ari mirst visi pec saraksta... kurs nu kurai teorijai vairak tic...

Iesūtīja: ..::Kael::.. ; laiks: 22.06.2004 23:37

nu jaunībā ir bail domāju ka visiem izņemot pesimistiem, pamestajiem, atstumtajiem jo negribas vēl tik ātri iet bijā, taču, kad jau ilgs laiks padzīvots, tad liekas, ka tas nekas slikts nemaz nav un bailes pazūd... man pašam nav bail no nāves, bet tomēr negribu šķirties...

Iesūtīja: harry ; laiks: 23.06.2004 23:38

Man no nāves nav bailes un es gribētu mirt varoņnāvē, vai lecot no debesskrāpja, vai arī nomirt mierīgi guļot gultā. :blink:

Iesūtīja: Sauron ; laiks: 24.06.2004 02:22

Manuprāt cilvēkam ir bail no nāves jo viņš nezin kas būs pēc tam.. Var jau būt ka šajās bailēs ir arī rūpes par to kāds būs pats nāves processs (ātrs,lēns,sāpīgs,nesāpīgs) tomēr vairāk gan cilvēks domā kas būs. Vai tā būs smacējoša tumsa,vai arī kautkas no tām fantastiskajām valstībām ko cilvēki visu laiku piemin leģendās un teikās..

Iesūtīja: Princess ; laiks: 26.06.2004 12:25

es iisti nezinu, vai man buutu bail no naaves.... ja es skaidri zinaatu, ka peec naaves kas seko taalaak (peecnaaves dziive ) , tad es nebaidiitos...ja nu vieniigi buutu taa mazliet...diivaini
man bail buutu beigt pastaaveet pavisam....bail nebuut ( es gan par to nedomaaju...par taam "naaves" lietaam ).....njaa.druuma teema

Iesūtīja: aicha ; laiks: 26.06.2004 12:31

Man liekas daudzi baidās no nāves, jo tas ir kaut kas nezināms, nepazīstams. Man arī ir drusciņ bail no nāves.

Iesūtīja: Alfirin ; laiks: 26.06.2004 13:01

Nāve... Lielais nezināmais, ko varam tikai iztēloties, nevis skaidri zināt.

Rezumē no šīs diskusijas sanāk tāds: bail ir no sāpēm un neziņas. Un tas ir tik normāli un cilvēcīgi! Tāpēc jau nāve ir nāve, ka no tās neviens vēl nav atgriezies.

Es gan ieteiktu uzmanīgāk pārdomāt savus izteicienus par nebaidīšanos no nāves. Piemērs: Troju tašu visi (nu labi, lielākā daļa) esat redzējuši? Atceraties, ko Helēnai stāstīja Parīds? Tai brīdī, kad viņam bija pilnīgi skaidrs, ka tūlīt gals klāt, nekam vairs nebija nozīmes - ne kaunam, ne negodam, ne tam, ka skatās mīļotā sieviete, brālis, tēvs un visa pilsēta, tai brīdī vienīgā nozīme bija dzīvībai...

Dzīvot gribas, pat ļoti. Bet ne jau tāpēc j;abaidās no nāves, ka kaut kas paliks nepadarīts. Dari to, ko spēj, lai dienas beigās nenožēlotu izdarīto i\un neizdarīto, tad arī nebūs šo baiļu. Atstāt tuviniekus? Nevēlēšanās viņus sāpināt. Viena no lieliskākajām īpašībām, kas mūs padara par cilvēkiem ir spēja citus nostādīt augstāk par sevi, rūpēties par viņiem vairāk. No šīs sajūtas nav jābaidās, tā ir svētība.

Patiesībā, no sāpēm arī nav jābaidās. Mēs dzīvē ienākam ar sāpēm un tā arī no tās aiziesim. Zīdainītis mātes vēderā smaida, bet dzemdību trauma ir tik liela, ka bērniņš atsāk smaidīt tikai vairākus mēnešus pēc tam. Mēs tikai to neatceramies. Un ja tā labi padomā - kura nāve tad ir nesāpīga? Tādas nav. Kā gan var aprauties organisma saskaņotā darbība bez iekšēja dismomforta un sāpēm? Ja nu vienīgi cilvēks mirst miegā, kad apziņa ir izslēgta.

Svarīgākais ir zināt, uz kurieni Tu ej. Ja Tev galamērķis is skaidrs un nešaubīgs, viss pārējais ir mazāk svarīgs. Tad nāve vairs nav ceļa gals, aiz kura ir Lielais Bailīgais Nezināmais, bet gan tikai nedaudz biedējošs solis, kā gājiens pie zobārsta.

Baidies, ka nejauši nokļūsi ellē? Nejaušības nav... Katram pašam sev jāuzdod šis jautājums. Ja nav pārliecības, ka Tevi ceļa galā gaida Debesis - sāc kaut ko darīt lietas labā. Net ne jau ar darbiem tās var nopelnīt - to nesajauc!

Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 26.06.2004 18:51

Man nav baiļu no nāves, baidās no nāves tikai tie, kam netīra sirdsapziņa, ja nav nekā ko nožēlot, tad nav arī jēgas baidīties no nāves...

Iesūtīja: mērfija ; laiks: 26.06.2004 22:00

es nebaidos,jo man skiet ka peec taas ir citas diives un tad mees ejam uz naakosho liimeni

Iesūtīja: Shadowstalker ; laiks: 27.06.2004 00:51

Par tiem pašnāvniekiem. Viņi, domājams, vēlas nevis iegūt laimi, bet atbrīvoties no ciešanām. Bet atbrīvojoties no ciešanām, tu esi laimīgs. Ja nē, tad mazohists. bet viņiem iemesls mirt ir tas, ka viņi vairāk necietīs, nevis pēc tam kļūs laimīgi, jo pēc tam viņi vienkārši sapūs vai kā nu viņus apbedīs.

Par bailēm no nāves. Nezinu vai bail. Vienkārši negribas mirt... Tad jau laikam bail tā kā ir. Jo es nezinu, vai būs aizkapa dzīve. Un arī ja ir, tad moš tur viss jāsāk no sākuma.

Iesūtīja: !Harpy! ; laiks: 29.06.2004 09:10

Nekad taa iisti nopietni par to nedomaju un, manupraat jo mazaak arii juus domaasiet jo ilgaak dziivosiet

Iesūtīja: Miya ; laiks: 30.06.2004 11:19

Nezinu kapec cilvekiem bail bet man nava es mierigi varetu nolekt no 6 stavigas majas vai savadak,bet es nevaretu sev iedurt van nodarit kautko savam kermenim nezinu kapec

Iesūtīja: Žanete ; laiks: 30.06.2004 15:33

atlaushos nedaudz komenteet tavu atbildi ,Miya...

iedurot ar nazi vai ko tam liidziigu tu savam kermenim pat nodari mazaak saapju vai gandeejuma nekaa nolecot no 6 staava ...

kaapeec - iedurot ar nazi tu iedur vienaa vietaa ,kur paliek neliela reeta ,saap saliidzinoshi neilgu laiku un viss pietiekami aatri sadziist ...

nolecot no kaada 6 staava tu vari salauzt sev visus kaulus ,nemaz neskatoties uz nodraazumiem sasitumiem un citaam valeejaam bruuceem. un tad jau mirusi tu justos labaak nekaa tos triis meeneshus (labaakajaa gadiijumaa) slimniicaa ar visu to jushanu ...

secinaajums - nazis tomeer ir humaanaaks un nesaapiigaaks par lekshanu, jo vienmeer tachu pastaav iespeeja izdziivot un to visu atcereeties.

P.s. turklaat nolecot tu arii uzreiz nebuusi beigta... un nokriitot "veiksmiigi" tu veel izdziivosi ... jaasaak jau domaat, cik veksmiigi tas vareetu buut un ,kas tad taadaa gadiijumaa pat buutu labaak ...

nelies mans komentaars izlasot Miyas atbildi

Iesūtīja: Miya ; laiks: 30.06.2004 19:56

Neskatoties uz to ka ar nazi durot mazak sap es to nevaru izdarit pat nezinu kapec bet vienkarsi nevaru
Ari zinot ka azak sap vienkarsi nevaru

Iesūtīja: ..:Kerija:.. ; laiks: 01.07.2004 19:30

Nāve man nav svēša... tā ir mana draudzene...
Es varētu izdarīt pašnāvību... pāris reizes jau ir mēģināts, bet kāda augstāk stāvoša persona.. mani nelaiž ellē...

Labi, tad tad, kad man besīgs garīgais... Kad labs... tad domas nenesas uz nāvi, bet zinu, ka es nenomiršu veca, jo netaisos tāda būt. Ja miršu, tad ap 44gadu vecumu... kaut vai nedabiskā ceļā...

Iesūtīja: Shadowstalker ; laiks: 01.07.2004 20:01

Jā, es arī varētu nolēkt, bet vismaz GUMIJU IEDODIET!!! Man nav nekādas vēlmes atstiepties pirms laika, un laiks nebūs vēl ilgi.

Palīdzēt?

Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 01.07.2004 20:16

Nu gan jūs...es netaisos mirt 44 gados, jādzīvo kamēr var...cik iekšas ļauj...

Iesūtīja: Sirradze ; laiks: 01.07.2004 20:39

Logjiskaakais izskaidrojums kaapeec bailes no naaves ir taads, ka cilveeks veel nav paspeejis piepildiit savus sapnjus dziivee, veel nav kaartiigi dziivi izbaudiijis, nav nodziivojis sev pietiekamu laiku. Taapeec arii vecaakiem cilveekiem nav bailes no naaves, jo vinji ir savu nodziivojushi, viss jau ir aiz muguras un dazhi veel speej kaartiigi izpriecaaties pat tad, kad vinji ar vienu kaaju jau zaarkaa....

Iesūtīja: ilziic ; laiks: 01.07.2004 21:13

Apmēram 12 gadu vecumā es pavadīju kādu nedēļu gandrīz bez miega, jo es sāku domāt, kas notiek ar cilvēku pēc nāves. Es atradu sev izskaidrojumu un ar to arī tagad dzīvoju. Tas nenozīmē, ka man nav bail no nāves - tas tikai nozīmē, ka es ar to esmu samierinājusies un pieņēmusi.

Iesūtīja: ..:Kerija:.. ; laiks: 02.07.2004 14:52

Bet ko man darīt, ja man nav savu sapņu... savas dzīves pat nav... ka man vispār nekā nav...
Kā dēļ tad man ir lemts dzīvot?

Iesūtīja: Nimloth ; laiks: 02.07.2004 16:53

Atzīstos, ka man būtu bail nomirt tuvākajā laikā. Nomirt, nepaspējot izbaudīt to, ko dzīve piedāvā. Varbūt tad, kad tev ir, nez, 90 gadi, domāšana ievirzās mazliet citādāk. Vēl man būtu bail no lēnas, sāpīgas nāves (smokot, slīkstot etc.) Bet galvenais nāves baiļu iemesls tomēr ir neziņa par to, kas notiek pēc tam. Es īsti neticu ne paradīzei, ne ellei, ne reinkarnācijai (kaut gan tas viss droši vien arī nav no pirksta izzīsts), taču nespēju pieņemt arī to, ka cilvēka apziņa tā vienkārši pārtrūkst. Viss. Punkts. Ja tā ir, tad tas tiešām ir biedējoši. Bet laikam dzīvajiem nav lemts zināt.

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 02.07.2004 17:29

Droši vien, ka veciem cilvēkiem nav tik ļoti bail no nāves kā jaunam cilvēkam, kurš vēl nav izbaudījis visu, ko dzīve piedāva, nav izsapņojies visus savus sapņus un dzīve vēl nav aplauzusi spŗnus ar ko lidot. Kā vienā HP grāmatā Dumidors teica, nāve cilvēkam kura domas ir sakārtotas ir vien nākošais lielais piedzīvojums.
Bet pieļauju domu, ka būtu gadījumi, kad es gribētu nomirt vēl jauna. Piem. ja kljutu par indvaliidu, slimotu ar kaadu smagu nedzidinaaamu slimiibu, tomeer nezinu vai jebkad speetu pati sevi nogalinaat, jo dziiviiba ir daavana kuru nevajadzeetu noveerteet paaraak zemu. Pieljauju domu, ka smagi slimam cilveekam vairs nv bail no naaves, jo vinjsh jau ar to ir samirinaajies un es domaaju, ka naave ir jaapienjem kaa kaut kas dabisk un pats par sevi saprotams nevis meegjinaat no taas beegt vai baidiities, jo tas neko nedod. Ir divais lietas, kuras mees pashi nekaadi nespeejam ietekmeet - muusu dzimshanu un muusu naavi.
Un nav iespeejams ar naavi buut jebkaadaas attieciibaas, jo taa atnaaks, kad buus jaatnaak un nav iespeejams diskuteet ar navai par laiku, kad un kaa tam notikt

Iesūtīja: Sirradze ; laiks: 05.07.2004 13:54

Neticu, ka tev vispaar nav nekaadu naakotnes sapnju un iluuziju kaa dziivosi, kad tev pashai buus jaaveido sava personiigaa dziive. Ja tev veel taadu sapnju nav - nevajag uztraukties - tie paraadiisies pie pirmaas izdeviibas, kad tev veiksies ar vien vairaak un vairaak. Tu veel neesi paraadiijusi citiem, ka esi! Veel neesi pieraadiijusi sevi, taapeec sapnji ir jaaizkopj un lai vieglaak dziivot buutu ieteicams nospraust meerkji, lai nepazuud jeega dziivot!

Iesūtīja: anarhija ; laiks: 06.07.2004 21:14

es varu sev iedurt, paargriezt roku, kaaju, izdurt piirsu, taisiit tetoveejumu pati sev. daudzu lietu vaardaa varu sev nodariit saapes bez probleemaam. nedomaaju ka tas ir kas iipashs.

BET ES MILU DZIVI! ES MILU SAVUS DRAUGUS, TUSINUS, VASARU UN JAUTRIBU! TA VISA DEL ES DZIVOJU, LAI BAUDITU SKAISTO, KO DZIVE MAN SNIEDZ. Es miilu dziivi, miiiiiiiillllllluuuuuuu!!!!! Es uzshplauju visiem suudiem, probleemaam un aizbeegu no tiem, bet dziive tapat ir skaista, ja juus to miileesiet, arii citi juus miilees!

```` gruziities? juus esat forshi cilveeki! kas buutu ja taadu nebuutu? pasaule nebuutu tik skaista. Veel kaads justos beediigs, kaads, kam tu ruupeeji, un pat necentieties man iestaastiit ka nav taada cilveeka.

Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 06.07.2004 21:35

Anarhija tāds optimisms tā arī dzīvo...tikai tā var būt laimīgs

Iesūtīja: riisinjsh ; laiks: 06.07.2004 22:03

Man ir taa nevis es baidos bet man ir ta........ Ja es mirtu es gribeetu lai tas nu saapiigi nu lai mani nodur nogruuzz no maajas 100 staava. Bet e nezinu ja nomirst esot itkaa taa kad varot lidinaaties apkaart un caur sienaam lidot un kas tik veel ne. Bet tas vareetu buut interesanti tam man jaapiekriit. Citreiz kad ir slikts gariigais vai ir kaads nokaitinaajis tad gribas uztaisiit pashnaaviibu bet ta nau taa veerts jo dziive ir jaaizmanto.
Naave manaas domaas ir tikai un vieniigi cita dziive

Iesūtīja: mad ; laiks: 07.07.2004 13:25

tas jau ir pilniiigi saprotams kapeeec cilveeekiem ir bail no naaaves jo pasauleee ir interesanti un arii ir prieciigi briiizi un sajuuta ir taaada ka tu nomirsti iestaaajas totaaala tumsa!!! (vismaz man taaa ir) un parasti mirstot ir ljoti lielas saaapes!!!

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 08.07.2004 18:20

Man nav bail no naaves. Es domaaju lai kas arii peec naaves ar mani notiktu es saprotu ka naave ir neizbeegama un ir bezjeedziigi no taas baidiities!

Iesūtīja: driass ; laiks: 24.07.2004 13:43

Cilvēki nepārtraukti bēg no nāves. Tādēļ izdomāja zāles un tādēļ izdomāja arī vakcīnas pret slimībām.





Nu es šobrīd no nāves nebaidos vai tā būs arī vēlāk es nezinu. Cilvēki ir dažādi un tik daudz cik ir cilvēku ir arī variantu kādēļ baidās vai nebaidās no nāves. Es tagad mirt negribu,jo man kautkas ir jāpierāda pašai priekš sevis. Man liekas cilvēkiem ir bail no nāves jo varētu būt ka pēc nāves nekā ne domu ne jūtu ne eksistences, ka nav pilnīgi nekā.

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 26.07.2004 20:50

driass, es nebiju domājusi to tā, bet daļa tasnības tev ir.

Vakar biju kapusvētkos, kur mācītājs ļoti saistoši un interesanti runāja. Un viņš teica, ka nāve esot jaunas dzīvības sākums, ka nāks dzīvais Dieva dēls un mirušie dzirdēs viņa balsi un celsies mūžīgai dzīvei un līksmībai kopā ar Dievu. Tas gan skan pārlicinoši tikai dziļi ticīga kristieša ausīm, bet zināmā mērā tas varētu būt mierinājus, ka jāatvadās no laicīgās dzīves.

Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 27.07.2004 10:55

Nezinu kapēc cilvēki baidās no nāves. Es nebaidos...
Tur jau nav no kā baidīties! Kāds cilvēks reiz teica :"Nāve ir tikai vēlviens piedzīvojums". Es nāvi uztveru tieši tā - kā sava mūža pēdējo piedzīvojumu.

Iesūtīja: Emelteija ; laiks: 27.07.2004 20:50

Es nebaidos no naves, jo galu galā tā vienalga mūs panāks izredzētajā brīdī un nav vērts skriet no tās. Tomēr ja man ļautu izvēlēties starp īsu un jautru, piedzīvojumiem bagātu un garu, bet garlaicīgu dzīvi es izvēlētos 1. Man šķiet labāk kārtīgi iztusēties šinī dzīvē, jo nez kas būs pēc nāves. Un vispār cilvēki baidās no tā kā mirt un tā, kas būs pēc nāves. Nu dzīvosim redzēsim.

Iesūtīja: rowzee ; laiks: 27.07.2004 21:07

Arī man nav bail no nāves. Mani vienmēr ir interesējis kas ar cilvēku notiek pēc nāves. Es varētu nomirt kaut vai tūlīt pat, lai tikai to noskaidrotu (tomēr nē, vispirms godīgi jānodzīvo dzīve).
Man ir bail no brutālas nāves, bet ne jau no nāves es baidos, es baidos no pirmsnāves nepaciešamajām sāpēm.
Kaut gan ja es mestos lejā no augstceltnes, sāpes varētu arī nejust, jo ātrums būtu pietiekami liels, lai nāve iestātos momentāli (Latvijā gan nav neviena tik augsta ēka, lai būtu pilnīgi drošs par nāves tūlītēju iestāšanos).

Iesūtīja: Gerts ; laiks: 28.07.2004 13:49

Man laikam nav bailes no nāves, jo par to visi ir tik daudz versijas samuldējuši, kad man vairs nav svarīgi, kas ar mani notiks pēc tam.

Iesūtīja: Endija ; laiks: 29.07.2004 07:28

Visiem ir bail no nāves un tas ir dabīgi, neviens no mums taču labprātīgi neies nāvē, ja būs iespējas cīnīties par savu dzīvību. Tādus daba mūs radījusi. Cilvēks baidās mirt, jo viņš nespēj kontrolēt nenovēršamo un ar to cīnīties, Cilvēks negrib pieņemt apziņu, ka ir vājš. Kas notiks pēc nāves, neviens to nezina. Un tas ir iemesls. cilvēks baidās no lietām ko nespēj izskaidrot. Cilvēks visu savu mūžu meklē atbildes un skaidrojumus visam kas notiek, bet vēl neviens nav atradis atbildes uz nāvi. Un tā tam būs būt, līdz pēdējai dzīvajai radībai uz šīs planētas...

Iesūtīja: Boņa ; laiks: 29.07.2004 10:17

Nerunā par sevi daudzskaitlī. Varbūt tu arī baidies, bet tas nenozīmē, ka visi citi ir tādi kā tu. Daudzi šo mirkli gaida, kā jaunas dzīves sākumu, kā aktuālu pavērsienu eksistencē, kā dvēseles pariešanu jaunā dimensijā (šis variants ir pareizais).

Iesūtīja: spitzbube ; laiks: 29.07.2004 11:36

Ilgi domaju vai rakstit atbildi uz sho pavedienu..un te nu es rakstu
ja hillaryduff es ari zinaju to meiteni (lai vinai vieglas smiltis )vina nomira junija vidu vai sakuma isti neatceros...tas bija shausmiigi.....viennozimigi es negribetu mirt jauna...ne..man nau bailes..bet negribu mirt es ar sapem un jauna....
mana vecvecmamina nomira vienu dienu pec savas dzimshanas dienas vinai bija 81 ja tas ir pietiekams vecums.....cienijams
atceros ka skatijos vienu filmu (isteniba es zinu daudzas par navi-interesantas)kur viens cilveks zinaja ka vins var nomirt un vinam bija kautkada iespeja izdzivot bet vinjam bija jauzmanas no ta ka ejot pa ielu vinjam neizbrauc masina,neuzkrit puķupods uz galvas u.t.t. bet beigas vins nomira..pag es neatceros...laikam no kautka ko vins negaidija vai tik ta nebija tablete peret galvassapem ar kuru vins aizrijas....tas man iemacija ka nevajag tagad ja tu zini ka mirsi uzlikt sev apkart stikla sienu, niet pa ielu kur ir daudz mashinu neiet zem lieliem kokiem,nedzert neest......ja nave naaks vinja atnaks .......
taas bija manas pardomas

Iesūtīja: FallenBeautiful ; laiks: 23.11.2004 17:51

me nebaidas no naves jo es ticu reinkarnacijai un shitadam lietinjam

Iesūtīja: emily ; laiks: 24.11.2004 21:33

cilveekiem ir bail no nezinaamaa, un naavee jau ir dikten nezinaama!!!
man arii ir bail, es tachu esmu cilveeks? Man ir bail par to, kas buus kad manis nebuus, vai mani acereesies??? vai pieminees? vai visi aizmirsiis un laimiigi dziivos taalaak?

Iesūtīja: Alfirin ; laiks: 24.11.2004 23:38

Patiesībā, nav jau svarīgi, atcerēsies tevi vai nē. Jebkurā gadījumā, ar laiku aizmirsīs. Un tas ir normāli.

Bailes - nē, man nav bail. Bet mirt negribas. Kaut kā šobrīd ir grūti iedomāties, ka man priekšā nav visa dzīve. Var jau būt, ka miršu gana jauna. Var būt, ka nodzīvošu līdz sirmam vecumam. Un tas nav būtiski. Viss tāpat ir Dieva rokās. Bet dzīvot gribas!

Iesūtīja: Darkans ; laiks: 01.12.2004 22:37

Man nav bail no nāves nekādā veidā, jo es par visiem 100% ticu, ka cilvēks nespēj izmainīt savu likteni. Nāve atnāks, kad tai ir jāatnāk. Ne ātrāk, ne vēlāk.

Iesūtīja: Berlog ; laiks: 02.12.2004 04:08

99% no jums es nepiekrītu. Neņemiet ļaunā.

Mēs varam izdomāt racionālus iemeslus, kāpēc nebaidīties no nāves un sevi ar tiem pārliecināt. Uzvarēt jūtas ar loģiku (tas jums ir labi sanācis) un dzīvot salīdzinoši mierīgi, īpaši nebaidoties no nāves. Bet man kaut kā liekas ka cilvēks ir vairāk nekā saprāts, es teiktu ka saprāts ir tikai čaula. Un cilvēks ir radīts lai dzīvotu & vairotos un tieši dzīvības un sugas turpināšana ir visspēcīgāk ierakstītas zemapziņā. Zemapziņu var apspiest, tiesa, bet nāves stundā tā izlauzīsies ārā. Dzīvnieciskas bailes no nāves. Tad jau ir "čau Rasma" saprātam. Paliek viena doma- "Dzīvot!" Piekrītu Endijai- visas dzīvās būtnes tā ir iekārtotas-

Jūs pārvērtējat saprātu... cilvēks NAV saprātīga būtne.

Iesūtīja: zuzee ; laiks: 02.12.2004 12:22

Jā es baidos....
Main ir bail no nāves katru dienu....
Bet vēl sūdīgāk, ka tev jādzīvo baigās bailēs par to, kas būs pēc tās...
Ticēt dievas or nē, budam, sātanam, shausmiigi stulbi.... tu iisti pats vairs nezini, ks tu esi....

Iesūtīja: Angeldust™ ; laiks: 02.12.2004 12:24

Nezinu, no naaves man laikam nav bail, bet man ir bail no saapeem, kaut vai neilgaam, un man buutu diezgan zeel ka es nepiedziivotu naakamos savas dziives gadus...un veel tas, vai es nonaaktu kaut kur citus....vai es vienkarshi izgaistu...

Iesūtīja: Inx ; laiks: 02.12.2004 14:12

ak... nedaudz skumja tēma? nu njez, man liekas, ka tā ir pati skumjākā tēma ever...

zini... neticu, kad cilvēki saka, ka viņiem nav bail... vai kāds no jums ir redzējis mirstošu cilvēku? KO? Vai esat redzējuši mokas? Un vai esat redzējuši sāpes mirstoša cil√ēka acīs? vai esat to dzirdējuši viņa elpā? Vai esat pa īstam izjutuši kā ir skatītis mirstošam cilvēkam acīs un saprast, ka viņš nevar pat neko pateikt, nevar pat atvadīties...? Nevar, jo viņam sāp... fiziski... katra elpa...

ja jūs neesat to piedzīvojuši, tad manuprāt jums nav tiesību stāstīt cik nāve ir skaista, un, ka jums nav bail...

Nāve NEKO NERADA! Nāve tikai paņem... aiznes prom un atstāj neko. nāve iznīcina.
un varbūt, ka mums pašiem pēc nāves nekas nebūs vajadzīgs, patiešām, bet mēs būsim vajadzīgi tiem, kas paliek uz zemes... un sāpēs viņiem, nevis mums... un nāve nav skaista. Nekad!!! Nāve vienmēr ir šausmīga tāpēc, ka kāds mirst... kāda dzīvība izbeidzas un sirds pārstāj pukstēt. Mītus par nāves skaistumu ir radījis televizors un rakstnieku iztēle...

Un vēl – man IR bail no nāves... es negribu doties prom. Un diez vai kādreiz gribēšu... tieši tāpēc, ka nekad nevarēšu atgriezties...
dažreiz patiesi niknums pārņem...

Iesūtīja: subito ; laiks: 02.12.2004 14:34

No nāves nebaidos, baidos no miršanas procesa...

Iesūtīja: Žanete ; laiks: 02.12.2004 21:48

ir viegli teikt ka nebaidies ja nepaziisti - teelot drosmiigo kam viss nepaziistamais ir iepaziishanaas veerts. bet temas shai sakaraa ird iezgan pretiigs...
kas naavee ir taads ka biezi vien var dzirdeet to bnaalo tekstinju - mirt gribas. un naave shai zinjaa ir viens no vilinoshaakajaam lietaam kas muus vilina un ko napaziistaam - ja ni citaam mees veel baidamies.
ja taa padomaa tad man buutu bail, jo tikai peedeejaa briidiilaikam ir iespeejams saprast cik taa meeslu debre tomeer ir skaista.
nujaa - protams ka rakstnieki ir tie kas paraada to vienu dalu, "Speele ar dzīvi" tiek skaisti tas paraadiits, bet man patika Regiinas Ezeras staast "Zurka" kuraa bija tieshi shis moments ka briidii kad nu tuuliit mirsi un to skaidri saac apzinaaties paviist tikai viena doma ka gribas dziivot.

Iesūtīja: NovemberNövelet ; laiks: 03.12.2004 20:13

Ļoti patētiski, Inx.
Vai es esmu redzējusi mirstošus cilvēkus? Un kā vēl. Un tu gribi teikt, ka sāpīgi ir apziņa, ka cilvēks mirs? Ka tas ir pats sliktākais? Nekā. Tev sāp pašam sava bezspēcība, tas, ka tu gribētu kaut ko darīt, palīdzēt, bet nevari. Tas, ka tu redzi otra mocības, it kā jūtoties vainīgs par to, ka tu pats stāvi dzīvs un vesels. Tā ir. Un nāves fakts nav pats briesmīgākais. Nāves fakts rada samierināšanos. Neviens nepiedzimst nemirstīgs, vismaz ne cilvēks. Protams, jebkuru ir žēl. Taču sāpes pēc nāves ir sāpes par mums pašiem. Par to, ka mums kāda pietrūkst. Par to, ka radusies sajūta, ka kaut kas neaizvietojams (pat tad, ja neaizvietojamības fakts ir tikai izlūzija) ir mums neatgriezeniski zudis.
Kāpēc ir mīts par "nāve rada mākslieninieku"? Tāpēc, ka ciešanu brīžos cilvēks a) Izfiltrē visu savā galvā esošo informāciju un rod kādus loģiskus secinājumus, kas liekas pievilcīgi arī citiem, izpauž savas emocijas. Daudzi dusmu, skumju laikā raksta, zīmē. Tas palīdz un darbi sanāk.. Skaisti.
Kāpēc nāve neko nedod? Teorētiski nāvei būtu jādod brīvība. Vismaz teorētiski, tikai reti gadās gadījumi, kad cilvēks pazaudētu visu un varētu teikt, ka viņam nav nekā. Kaut kas vienmēr paliek, līdz ar to, ka paliek zuadējuma sajūta.

Iesūtīja: seerga ; laiks: 03.12.2004 20:27

es nebaidos no nāves, es zinu kad tā pienāks, tad būs mans laiks un man būs jāaiziet, man nebūs žēl sevis, bet savu tuvāko un draugu. es gribu nomirt klusi un mierīgi miegā, vienkārši guļot un nejūtot sāpes - tikai viens klikšķis - un tevis vairs nav...

Iesūtīja: ladymoon ; laiks: 17.12.2004 15:19

Turklaat -neviens, kas ir nomiris nav atgriezies...
Meedz jau baidiities no daudz kaa, bet (atkal jau jaatkaartojas)- kaapeec mees baidaamies no nezinaamaa - naaves?


Ir gan viens taads gadiijums kad tantinja nomira. Vinju ielika jau zaarkaa un aiznesa uz kapliccu. Meita tur pat seedeeja blakaam un raudaaja... Peekssnni vinnas maate pamostas no naaves, piecellas kaajaas, apsveicinaas un saka:" nu mees uz maaju neiesim?" Vinna staastiija, ka braukusi taadaa kaa lopu vagonaa un peekkssnni atcereejusies ka nav uzraxtiijusi testamentu un noveeleejusi meitai maaju. Nu taa vinnja gadu veel nodziivojusi!

Iesūtīja: Hypsus... ; laiks: 22.12.2004 13:34

Es nepiekritu ka visiem ir bail no naaves.....man nav es uzskatu ka no NAAVES nav jaabaidaas jo taa piemeklees visus
Driizaak buutu jaabaidaas dziivot nekaa mirt jo dziive ir daudz briesmiigaaka par naavi..........

Iesūtīja: shary ; laiks: 22.12.2004 13:37

nu vispār man nav bail no nāves, varbūt tad kad būšu veca baidīšos, bet tagad pārsvarā nē.
vispār dažkārt man vienkārši ļoti negribas lai es jeb kad nomirtu, bet es laikam no tā nebaidos.

Iesūtīja: The Master ; laiks: 23.12.2004 14:21

Kaapeec gan cilveeki baidaas no naves?Kaada jeega baidiities no nezinaamaa....
Taadaa gadiijumaa, kas iisti ir naave- varbuut sjii jau ir naave; varbuut pilniigi visi ir mirushi...Kaapeec gan daudzi uzskata, ka sjii ir dziive- tam nav nekaadu pieraadiijumu.Iespeejams, ka mees jau tagad atrodamies elee...
Par laimi mani sjiis bailes no naaves vairs nespeej mociit

Iesūtīja: Shadowstalker ; laiks: 25.12.2004 16:26

Ir pilnīgi pie vienas vietas, vai mēs tagad esam uz Zemes, Ellē vai 28. papīra dimensijā. Līdz ar nāvi mēs šo vietu atstājam un tieši no šīs atstāšanas mēs baidāmies. Mēs negribam atstāt šejieni un viss, kaut vai mēs būtu "miruši" jau tagad. Jo mēs to tagad pieņemam par dzīvi, lai kur mēs tagad "īstenībā" atrastos un kādi būtu.

Iesūtīja: The Master ; laiks: 26.12.2004 17:11

Shadowstalker,tev ir pilniiga taisniiba par dziivi, tacju es saveejo par dziivi nevaru uzskatiit- principa peec....

Iesūtīja: Debby_off_end ; laiks: 26.12.2004 18:20

Man kādreiz bija šausmonīgi bail.Es nedēļām newarēju aizmigt par to domājot.Tad gan es vēl biju pavisam mazs sīcis.Tā nu vairākas naktis es sēdēju un par to runāju ar mammu.Viņa vispār, manām bērna ausīm vismaz,stāstīja baigi interesanti.Par to,ka dvēsele vienmēr paliek,tikai maina vietu.Par to,ka dvēsele ir kā cilvēks,kas brauc ar mašīnu,bet,kad mašīna paliek veca,pārvietojas uz nākamo.(ir gan tā dvēsele parazīts,ne?!! )Es tik un tā vēl aizvien nesaprotu vienu lietu tādā gadījumā.Es-es runāju,domāju,jūtu..es zinu,ka ārējais izskats mainītos,bet vai es paliktu,respektīvi,vai es esmu vismaz daļa no tās dvēseles?!Jo tādā gadījumā..kas tad paliek pāri?Kas tad īsti ir dvēsele?!
Vispār man patika...es vairs neatceros,kur lasīju,bet tur bija teikts,ka sejas ir tikai maskas,ar kurām liktens mums piespriedis dzīvot,bet no otras puses uz to paskatoties-tā gluži naw.Tawu seju ļoti iespaido arī tawas rakstura īpašības.Kaut kādā citā grāmatā pat viens acu pētnies bija izpētījis,kādas acis ir mērķtiecīgiem,slinkiem,jautriem u.t.t. cilvēkiem..KĀC SWIETS!!
Negrib kāds biški mani apgaismot,bet tas laikam galīgi neiet pie šitā pavediena vairs klāt..

Iesūtīja: Yume ; laiks: 27.12.2004 13:34

Ui, tur ir daudz sarakstīts. Man slinkums lasīt. Un tur taču faktiski nav ko diskutēt.
Tas ir pašsaglabāšanās instinkts.
"Cilvēks kas spēj pārvaldīt savas emocijas spēj uzvarēt nāvi" tādi fakti taču ir dzirdēti? nu lūk, seko ka cilvēks kas spēj apspiest savus instinktus nebaidās no nāves. No kā var secināt to ko es uzrakstīju iepriekš.

Iesūtīja: Hals_Devins ; laiks: 27.12.2004 14:26

Man šķiet .ka cilvēkiemno nāves ir bail tapēc ,ka viņi baidas sajust ārpasaulīgas sāpes. Kas mums liek tā domāt (nu baidīties no nāves). Nu teiksim tevi sagūsta terorints un piedraud tevi nošaut. Jūs taču baidīsieties no šaviņa sāpēm.

Taču šajā gadījumā cilvēki cenšas izvairīties no nāves. Un te rodas jautājums "Kapēc mēs izvairamies no nāvēs?" Varbūt tapēc ,ka kāds mums visiem ir licis tā domāt ,nu teiksim dievs. (:blink:) Vai arī mums bail no tā ,ka zaudēsim draugus mājas utt. Mēs jau to nedomājam tieši ,bet gan zemapziņā.

Ja padomā pēc naves taču tev nekā nav un nevajag. Ja vajadzētu ,nu teiksim tos pašus draugus ,tad jau mēs būtu atcerējušies kas mums bijuši draugi pagājušajā dzīvē.

Vispār mēs zinām un vajadzētu zināt kas un kur mēs esam bijuši pagājušajā dzīvē.
Es teiksim zinu. Nejau tā "es bij cilvēks ar daudz draugiem" es vairs neatceros. Un tad kad zināju tad nepratu runāt. Ta bija man bērnība no 1 gada līdz 3 gadiem.

Man muterīte teica ,ka es esot kautko ļoti stastijis un rādijis ar rokām. Cik nu man ģimene kautko saprata tad es esmu runājis par saulainiem kalniem un skaistu vietu. Zaļu zāli!!. Tas man liek domāt ,ka es esmu stāstijis par "PARADīzi" Ja padomā tad paradīze nevar būt nekas materialistisks. Tad es nonācu pie secinājuma ,ka es esmu bijis Austrālietis kas dzīvojis no 1911 līdz 1991.


P.S man pat dažreiz ir gribējies nomirt un uzzināt kas tad notiek.

Iesūtīja: anarhija ; laiks: 08.01.2005 18:54

cilveekiem nebaidaas no naaves tad, kad vini ziedojas citu labaa.

eh... es veel biju tik siika, ka neko citu es neatceros, tikai... sapni, kas mani vajaaja, un no kura es nevareeju atbriivoties arii dienaa. nekas iipashs, tikai sarkanas acis ar tumshiem dobumiem pilniigaa tumsaa. un veel pieglaimiigi un ļauni čuksti valodaa kuru nesapratu. tas šausmiigi biedeeja. reiz, kad man bija veel kaadi triis gadiņi, mate mani skaidraa dienas laikaa pie rociņas veda cauri garai koku alejai, kas veda uz maajaam (tad es veel dziivoju Lielvaardee) un es atkal tos dzirdeeju un redzeeju tukshaas acis, un paarbijos liidz naavei un mezhoniigi raudaaju. taas ir manas pirmaas beerniibas atmiņas. jo lielaaka es augu, jo mazaak iedomaajos par to sapni.

kapeec to visu staastu? jo domaaju, kas tam ir kaut kaads sakars ar ieprieksheejo dziivi. un man ir veelviens variants, proti, beerni ir loti emocionaali juutiigi, un vecumaa no 1 liidz 3 gadiem vini nespeej norobezhot savu praatu un apziņu, liidz ar to veelaak neko neatceras. ne velti ir teiciens, ka mazi beerni redz to, ko citi ne. un es redzeeju kaadu, kas ir miris. kaadu ļaunu cilveeku. ko taadu, kas šaaaausmiigi biedeeja.

Iesūtīja: Sesila14 ; laiks: 29.01.2005 15:35

man liekas, ka cilvēkam bail no sāpēm un no tā, ka varbūt viņš nedara pareizi. Nu nezinu savādākus argumentus... Ja man noliktu priekšā situāciju kur varētu galu dabūt ātri un bez ciešanām, tad es arī darītu sev galu. Man jau pietiek ar jau izjustajām ciešanām, negribētu sagaidīt pārējās.

Iesūtīja: Olorin of Nienna ; laiks: 29.01.2005 15:41

Manuprāt nāve ir tikai links starp šo nožēlojamo pasauli un daudz ko citu.
Godīgi? Ja es būtu pilnīgi pārliecināts, ka pēc nāves es nonāktu, nu piemēram Viduszemē, es kaut vai tagad aizbrauktu uz Rīgu un nolēktu no kāda torņa. Strange, huh??? Youl`l say I`m sick, so what? Nolēkt un sašķaidīt pauri būtu visvieglāk.

Iesūtīja: kalamboliste ; laiks: 19.02.2005 14:16

Mees visi baidaamies no naaves, jo mees enzinam kas muus sagaida. Muus biedee nevis naave, bet gan nezina kas buus taalaak!

Iesūtīja: piretta ; laiks: 11.03.2005 20:47

Diezvai es baidos no nāves... Drīzāk baidos no tā, kas ar mani notiks pēc nāves... elementāri!

Iesūtīja: Kety ; laiks: 11.03.2005 23:28

Nju nez....varbut tadel ka vairs neatgriezisimies un nevaresim paveikt to ko velamies un vairs neredzesim savus tuvos un milos cilvecinus.... ......nju labini es nevelos par sadu temu runat tas ir parak nomacosiii!!!...

Iesūtīja: webberly ; laiks: 13.03.2005 21:13

Es, personīgi, no nāves nebaidos, jo uzskatu, ka mūsu dzīves ilgums ir man pietiekams, lai pilnībā izbaudītu dzīvi...............
Turklāt ... vienmēr jau pastāv iespēja, ka dzīve turpināsies, tikai es būšu "atdzimusi" citā veidolā...vismaz esmu kaut kur tā lasījusi...nu nezinu es no nāves nebaidos, bet visi pārējie, kuriem esmu to prasījusi, atbild, ka baidās gan...

Iesūtīja: Leldux ; laiks: 16.08.2005 22:15

varbuut,ka taas nav bailes tieshi no naaves, bet gan no ta ,ka -sheit tachu viss paliek, viss kas man ir daargs, vajadziigs...kgan no otras puses- kad nomirshu, tam vairs nebuus noziimes, tikai kaadu mirkli es kko apjegshu. tas ir tik briinishkjiigi,ka es speeju redzeet, just, sasmarzhot, skriet, saprast utt. utt. taa ir taada sajuuta apzinaaties- es tachu esmu un es esmu sheit un viss kas ap mani notiek, notiek taadeelj,ka es dzivoju, (ja es nedziivotu, protams ari daudz kas notiktu ,bet ne ap mani!)

Iesūtīja: kentaurinjs ; laiks: 17.07.2006 21:28

peedeejaa laikaa..
jaa baidos.negribu mirt..
neveelos iedomaaties laiku,kad es vairs nebuushu,kad nezinaashu,kas notiek pasaulee,kad lidinaashos kkur..vai arii nelidinashos...
Un ja nu nepastaav paradiize un elle?tas ir baisi..zinaat,ka kaadreiz tu nebuusi...un ja vel iedomaajas,kaa tu zemes dziilees satruudi...sapelee...un tu neesi..nekur...

ja es patiesaam zinaatu,ka kautkur palieku,tad man nebuutu bail..Bet shii sasodiitaa nezinja biedee

Iesūtīja: Hworang666 ; laiks: 17.07.2006 21:32

Īstenībā man nav bailes no nāves, jo nez kāpēc man gribās uzzināt kas seko pēc tās...

Iesūtīja: Little Star ; laiks: 18.07.2006 16:44

Es šausmīgi baidos no nāves, jo es nezinu kur nonākšu, kur būšu un vai es vispār kaut kur būšu!?! Tas šķiet mulsinoši.

Iesūtīja: Andromeda ; laiks: 18.07.2006 23:09

Es nebaidos no nāves. Nāve nav nekas slikts.
Es drīzāk baidos nodzīvot garlaicīgu un bezjēdzīgu dzīvi.
Daru visu iespējamo un neiespējamo, lai tā nebūtu.

Iesūtīja: pink cat ; laiks: 19.07.2006 12:00

nu cilveeki baidaas parasti no nezinaamaa,atshkjiriigaa...es to lasiiju kautkaadaa graamataa...
jo neviens jau skaidri nezin kas notiek peec naaves...Cilveeki taapeec aizdomaajas ka tad varbuut beidz eksisteet un vinji to neveelas...nu jaa...
Es pati iisti nezinu...Es laikam nebaidos no naaves. Bet varbuut arii baidos...nezinu.

Iesūtīja: Saiva ; laiks: 20.07.2006 08:10

Patiesiibaa es nezinu! Laikam jau ne, jo es uzkati dziivi par mociibaam!
Visvairaak man bail par to, ka es varu zaudeet miiljos cilveeku, ka vinji nomirs un es palikshu viena!

Naave tak nav nekas briesmiigs, galu galaa mees visi reiz mirsim, bet es ceru, ka mana naave buus aatra un es pat to nepamaniishu!

Iesūtīja: eardstappa ; laiks: 21.07.2006 18:15

Reiz mani piemeklēja apgaismība.
un es redzēju, ka nāve ir dzīvības beigas, tāpat kā zvans ir stundas beigas, kā durvis ir istabas beigas.

Nāve ... atņem nost lieko, un paliek tikai tas, kas īsts.
Nāve ir nespēja saskarties ar tiem, kas durvju otrā pusē. Bet vienmēr paliek kāds sakars - paliek mīlestība.

Ja ir mīlestība, tad nav baiļu no nāves.

Iesūtīja: Flora ; laiks: 21.07.2006 20:18

Manuprat cilvekam, kuram nebutu neviena radinieka, drauga vai vispar kads kas pec viņa ilgotos un ari viņš ne pec viena neilgotos, viņam butu vieglak pieņemt navi.(kaut gan tas jau nesnozime ka viņu taa nebiedetu (un varbut tiesam ir cilveki, kurus nave neuzstrauc un nebiedee))

ja es tagad nomirtu, es visvairak skumtu taisni par to, ka mana nave tik daudzus man miļus cilvekus ir ta skumdinajusi...

vispar jau mani iipasi neuzstrauc kas bus pec naves, par to domsu, kad mirsu (bet varbut es tad nevaaretu padomat), ja es apjegtu savu navi, man liekas es vispar par to nedomatu, bet gan par to kadu triecinu ta radis manai ģimenei...

un vispar mes uzstraucamies par to kas bus pec naves...
...bet kapec mes neuztraucamies par to, kas bija pirms musu piedzimšanas...?
(vispar pareizi ir ka neuztraucamies... , dzivee jau ta ir par daudz uztraukumu...)

vnk baudiet dziivii!!!!!!!!!!!!!! ...

Iesūtīja: silhouette ; laiks: 21.07.2006 22:11

Man ir bail. Man ir bail kaut ko nepaspēt, kaut ko nokavēt. Man patīk dzīvot, es vēlos no dzīves paņemt visu, ko tā dod. Nespēju precīzi noformulēt.

Bet vēl vairāk man ir bail no vecuma. No invaliditātes. Kurluma, akluma. Man ir bail, ka vienā brīdī tā pat kā visi es vienkārši samierināšos. Es to nevēlos. Es nevēlos ne ar ko samierināties. Tieksme uz augšu, uz izaugsmi.

No nāves man nebūs bail tad, kad man būs viss ko varu vēlēties.

Iesūtīja: Lady Calisto Rose ; laiks: 21.07.2006 22:23

Es nebaidos no nāves. Nāve ir tikai jauns sākums. Dzīvības aplis. Ir jānomirst, lai atdotu zemei savu enerģiju, un pēc tam to saņemtu atpakaļ reinkarnācijas procesā. Nāve nav beigas, tādēļ no tās nav jābaidās. Es atgriezīšos tik ilgi, kamēr būšu iemācījusies visu, ko varu iemācīties.
Tas no kā man ir bail novecojot ir bezpalīdzība. Bet to es nepieļaušu, ar vienalga kādiem paņēmieniem, bet nē.

No nāves noteikti nebūtu jābaidās, jo tas ir dabīgs process un tā nav katastrofa. Cilvēks baidoties no nāves var daudz ko zaudēt, bet neiegūst pilnīgi neko. Mans subjektīvais viedoklis ir, ka tā ir šaurprātība. No ofennce. Tas nav uzbrauciens.

Iesūtīja: trobelius ; laiks: 21.07.2006 22:48

Idejiski piekrītu tomēr šaubos vai tevis teiktais ir gluži patiesība. No nāves nebūtu jābaidās taču ir grūti noticēt ka tu tiešām nebaidies. Tev vienkārši būtu sarežģīti to zināt. Savas bailes cilvēks apjauš tikai kaut kādā veidā sastopoties ar tām un tavā postā jaušamā nedaudz bravurīgā pārliecība liek domāt ka tu ar nāvi īsti sastapusies neesi. Protams es to nevaru zināt un iespējams kļūdos.

Iesūtīja: Lady Calisto Rose ; laiks: 21.07.2006 23:31

Ja tas, ka mani gandrīz nobrauc mašīna, slīkšana, skaitās pie šī, tad esmu. Bet manuprāt nāve ir vairāk kā ģībšana. Satikšanās ar nāvi varētu būt miršana. Mirusi es laikam neesmu.
Nē, iespejams, ka bravūrīgums šeit ir manāms manas agresīvās dabas dēļ. Es no nāves tiešām nebaidos. Tikai tad, kad būšu nomirusi, spēšu pastāstīt, vai man tiešām nebija bail mirklī, bet nē, šobrīd es nebaidos mirt. Bet, protams, no mirušajiem, manuprāt, vēl neviens nav uzcēlies.
Ja Tu spētu smalkāk pastāstīt kā Tu iedomājies sastapšanos ar nāvi, citiem rastos labāks priekšstats par to, un ko atbildēt. Varbūt cilvēki pārstātu bīties nāves.

Iesūtīja: trobelius ; laiks: 22.07.2006 02:40

nu. jā. savā ziņā piekrītu. tā patiesi sastapties ar nāvi un paspēt vēl izvairīties no tās, lai pēc tam, dzīvam esot, apjaustu vai neapjaustu savas bailes, laikam nav iespējams, un tāpēc jebkura cilvēka apgalvojumi saistībā ar nāvi un bailēm nevar tikt uztverti kā nepatiesība un , manuprāt, arī kā patiesība ne.
Taču to sastapšanos ar nāvi es nebiju domājis tik konkrēti. Ja cilvēks ir nodzīvojis garu, pilnvērtīgu mūžu, tad gandrīz neizbēgami viņam ir nācies redzēt tuvus, mīļus cilvēkus mirstam un jaunus piedzimstam. Tāda pieredze, domājams, liek pieņemt faktu ka nāve ir stabils, nenovēršams punkts kaut kur nākotnē un ļauj šo punktu sasniegt nebaidoties. vai vismaz baidoties mazāk

Iesūtīja: Lady Calisto Rose ; laiks: 22.07.2006 03:20

Šeit jau cilvēki ir teikuši, ka lielākā daļa baidās tā neizzināmā. Bet es zinu, kur es nonākšu, tādēļ arī nebaidos. Miršana ir bioloģisks process, tik pat labi mēs varētu baidīties no dzimšanas, ēšanas, elpošanas un nokārtošanās Tādēļ ir jāsadzīvo ar neizskaidrojamo. Jābeidz uzdot stulbais jautājums "kādēļ" tikai tāpēc, ka tas ir cilvēcīgi. Sevi ir jāmaina, arī savi uzskati par nāvi. Man patīk teikt: "Esiet alķīmiķi. Ņemiet savu prātu un dvēseli un pārvērtiet tos zeltā". Bet tas jau laikam ir õfftopiks

Iesūtīja: trobelius ; laiks: 22.07.2006 03:41

No dzimšanas, ēšanas, elpošanas un nokārtošanās mēs arī baidītos, ja nekad to nebūtu darījuši un nekad nebūtu redzējuši citus to darām manuprāt, tas, ka tu zini, ka miršana ir bioloģisks process diez vai nozīmē, ka tu to apzinies. es tomēr uzskatu, ka bailes pat, ja nelielas tev šobrīd mirstot būtu. Bet paliksim pie atšķirīgām domām, tā ir jaukāk .
kāpēc tu uzskati, ka jautājums "kādēļ" ir stulbs?
Un uz kādiem uzskatiem tad ir jāmaina savējie? ( Protams, ja tu nedomāji jau uzrakstīto. Lai gan tad tie būtu visai neizvērsti uzskati. )

UN man sanāca ārkārtīgi daudz palīgteikumu ar saikli "ka" feini.

Iesūtīja: Kaķurēgs ; laiks: 22.07.2006 08:02

Kaapeec cilveekiem ir bail no naaves? cilvēki baidās no nezināmā. Ja viņi zinātu, kas tieši notiek peč nāves, tad viņi nebaidītos

Vai tu baidies? Nu mazlietiņ...

Kaapeec? (abos gadiijumos) - es esmu tāda pati kā visi citi cilvēki šajā pasaulē.

Turklāt nāve jau nav tā, kas atņem mums dzīvību. Viņa ir tikai pavadonis, kas mūs aizved uz kādu daudz labāku pasauli.

Iesūtīja: antikriste ; laiks: 23.07.2006 12:34

no navees manuprat baidities nevajag bet tomer dushas daudziem nepietiek noslegt dzivi. varbut bailes ir tapec ka velas vel izjust ko jaunu? jo zinu ka veci cilveki biezhi nosakas - kaut mani dievinsh panjemtu pie sevis... protams interesanti tas izklausas jo es principa dievam neticu tas ir kautkas galiiigi garam mana uztvere...

Iesūtīja: BIMBOMS ; laiks: 21.08.2006 22:16

Tauta es teiksh taa no naaaves bail taapeec ka mees nezinaam kad taa pienaaks.
Mums ir daudz plaanu uzn turmpaaako dziiivi un mums ir bail ka naave tos paartrauks taapeec es uzskatu ka mees esam zemiski un domaajam tikai par savu labumu un novedam novaartaa visu zemi.Jaa domaa par augstaakiem meerkiem un tad naave buus kaa naave

Iesūtīja: ievuks ; laiks: 25.08.2006 12:07

Man nav bail no nāves ,jo kādreiz tak nomirsim mēs visi.[color=#6600CC]Jābūt stipram !

Iesūtīja: -LiL-zakis- ; laiks: 25.08.2006 12:21

manuprāt cilvēki baidās nevis no nāves, bet gan no tā, kas viņus pēc tās sagaida.
personīgi es nebaidītos no nāves. reizēm pat pati esmu izaicinājusi likteni....

Iesūtīja: Sapņu Teātris ; laiks: 02.09.2006 20:26

Es arī no nāves nebaidos.Bet es nevēlos mirt.Ar prātu es saprotu,ka k-kad ir jānomirst,bet ar sirdi to ir grūti pieņemt.
Tur ir ļoti liela atšķirība,Dāvid .Nevēlēties vai baidīties.


Lil`zaķi,atvaino,tu nebūsi īstais cilvēks,kas par to varētu runāt.
Tiklīdz tavā dzīvē parādīsies kaut viens procents nāves iespējas,tev uzreiz gribēsies domā,kaut nebūtu tik muļķīgi izrunājies/usies.Tapēc nerunā,gar ko tev sajēga vēl mazāka nekā pārējiem.

Iesūtīja: Ausminta ; laiks: 04.09.2006 15:21

Nē, nebaidos. No pašas nāves - noteikti nē, bet par to, kas pēc viņas, par to es esmu fascinēti ieinteresēta, lai cik bērnišķīgi tas neizklausītos. Šobrīd gan man pārāk patīk dzīve un tās dotās iespējas, lai interese par nāvi to pārmāktu. labs tomēr būtu jautājums, kam manī nav bail nāves - jo ne jau visam. Instinkts vienmēr nostrādātu, ja es nokļūtu nāves briesmās, un es kliegtu: dzīvot, dzīvot, droši jau vien. Bet tādas bailes tomēr ir atšķirīgas no idejiskām bailēm, un idejiskās bailes man nepiemīt, ciktāl es to apzinos.

Bija kaut kur sensennezinukur tāda atziņa: ne jau nāve ir sāpīga, bet piedzimšana.

Iesūtīja: birokraac ; laiks: 06.09.2006 11:31

Man ir bail no nāves, man ir bail no sāpēm, no nepateiktā un neizdarītā, man ir bail, ka man nebūs dota izvēle.


Par citu cilvēku bailēm, ir liekulīgi apgalvot, ka bailes nav, ir tikai cilvēcigi, kad tu baidies ieiet tumšā istabā, vēl bailīgāk ir, ja neviens cits, kas iegājis pirms tevis, nav iznācis ārā.

Pati nāves/dzīves robeža ir ļoti jau nu biedējoša, tāpat kā ķermeņa pēcnāves izmaiņas. Zaudējums, sāpes, atmiņas . . . mēs visi esam tās jutuši, vai jutīsim. Nav iespējams izvairīties, bet ir tik cilvēcīgi tā baidīties, no nezināmā, no negribētā, no neaptaustāmā un nenogaršojumā, bailes no iekāpšanas akā vai aizbraukšanas uz palikšanu argentīnā, tāpēc cilvēki arī baidās no nāves.

No kaulainā eneģeļa ar izkapti rokās, bailes no agonijas, bailes no satrūdēšanas, bailes no "būtības nevajadzības", bailes no aizmiršanas...


P.S. izlasiet, A.Muntes Stāsts par sanmikelu, un varbūt tas mainīs domas par nāvi!

Iesūtīja: arbaleta ; laiks: 06.09.2006 11:36

Es teiktu, ka man nav bailes no nāves, drīzāk no tā- kā nomirt [kādā veidā]. Domāju, ka šī doma nodarbina lielāko daļu cilvēku. Jā.

Iesūtīja: Džūna@touchdown21.wt ; laiks: 06.09.2006 15:48

Es baidos taapeec, ka negribu lai viss beidzas. Vienkaarsi ir bail un nezinu kaapeec.

Iesūtīja: Amy Lee ; laiks: 06.09.2006 15:56

es nebaidos no naaves, bet es gribētu nomirt neko nejūtot nevis ciešot milzīgas sāpes.

Iesūtīja: vividy ; laiks: 07.09.2006 09:21

Es vēl par nāvi nedomāju. Kas būs, tas būs!
Protams, drausmīgā jeb traģiskā nāvē mirt negribās.

Iesūtīja: juliens ; laiks: 07.09.2006 15:27

DA nEEE tacHu!!!

Iesūtīja: Susuris ; laiks: 17.09.2006 09:04

Es domāju, ka nomirt vispār nav sāpīgi, Bet es labprātāk mirtu "nedabiskā" nāvē. Lūdzu piemērus, kā mirt dabiskā nāvē ir nesāpīgi!

Iesūtīja: Susuris ; laiks: 17.09.2006 10:33

Tas ir, nav sāpīgi nomirt, sāpīgi tikai pirms miršanas. Dabiskā nāvē var nomirt tikai no slimībām.Tam vajadzētu būt sāpīgi.

Iesūtīja: Gnoms ; laiks: 04.10.2006 11:02

Tas ko mēs saucam par nāvi ir tikai pāriešana no viena stāvokļa citā stāvoklī. Faktiski nāves nav. Nāve nav nekas cits, kā dvēseles atgriešanās mājās. Kad būsim to sapratuši, tad beigsim baidīties no nāves. Dzīvība un nāve ir tikai robežlīnijas ilgajā dzīves esības ceļā. Ļoti bieži nāve dvēselei ir atbrīvošanās. tā nozīmē bēdas radiniekiem un tuviniekiem, tā ir profesionāla neveiksme ārstiem, taču dvēselei tā ir gluži vienkārši atgriešanās mājās. Nāve atnāk, kad kad ir klāt laiks ķermeni nomest un atbrīvot dvēseli turpmākai esībai. Ja sapratīsim, ka esam ne tikai ķermenis, ne tikai saprāts, bet pirmām kārtām dvēsele, tad nāve vairs neliksies briesmīga. Mūsu dvēsele saprot, ka ķermeņa atstāšana nav nekāda traģēdija. Dvēselei atrasties ķermenī ir daudz grūtāk nekā ārpus tā. Kad būsim sapratuši, ka dvēselai lemta mūžība, tad arī spēsim izjust esības prieku!

Iesūtīja: Mesje Paulig ; laiks: 21.10.2006 21:37

Miesa nav svarīga bet gan miesa.
Par to neatgriešanos un robež līniju es nāvi salīdzinu ar šo te anekdoti:

Dvīņi mammas vederā sarunājas
"Eu a kas notiek pēc piedzimšānas"
Otrs: "Nezinu nevines vel nav atgriezies.

Man šī anekdote daudz ko izskaidroja ceru ka jums arī.

bet ja pa nopietno tad es tā pat ka mazulis baidos no tā ka vairs mani nebaros "mates saite"

Es baidos no tā ka zaudēsu draugus visu piedzīvoto jo kāda tad jēga dzīvot ja pēc tam visu zaudēsi bet tad tas nozīmē ka ir jādzīvo tagad nevis priekš vakardienas vai rītdienas.
es baidos ka pazaudēšu vis dārgāko "atmiņas" esmu sapratis ka vienīgasi kas cilvekam ir dārgs tad tās ir atmiņas tās nevar nozagt un aiznemties tieši tapēc tās tas padara īpašas. - lūk kādēļ es baidos no nāves jo es aiziešu no savam smadzenēm kur kā HARD DRIVe glabajas ateli un skaņas un actāšu tos tur sapūt bet pac aiziesu prom es tā negribu... luk kapēc es baidos no tā ka zaudēsu savas tik loti mīļās atmiņas no kuram pat ir asaras jāleij no nāves kā tādas es nebaidos... un ja ta ir robeža starp stāvokļiem tad es negribu tādu es gribu palikt dzīvs tik ilgi kamēr es pats būsu gatavs nomirt

Piekrītu ka edās vai dusmās atskārsmes ir es raudāju un raudāju kopā ar citiem un es apskāvu raudošu personu kur vispār es neīpaši ieredzu un tad manā galvā rakstot tai paša dienā Vilcienā dienagrāmatu izšāvu domu par to ka "Asaras Vieno"

Iesūtīja: megya ; laiks: 25.10.2006 14:45

Man bail, ka es cietiishu lielas saapes, kad mirshu...

Iesūtīja: Dark Phoenix ; laiks: 25.10.2006 14:58

Kaapeec cilveekiem ir bail no naaves? Tāpēc, ka viņiem dzīve ir pārāk labi iekārtojusies, tāpēc, ka bail no sāpēm, tāpēc, ka tas ir kaut kas nezināms, tāpēc, ka domā, ka tas ir kaut kas neatgriezenisks un pēc nāves nekā nav.
Vai tu baidies? Es katrā ziņā nebaidos no nāves!
Kaapeec? (abos gadiijumos) Tāpēc, ka cilvēkam ir jādzīvo dzīve normāli, nevis pastāvīgās bailēs no nāves. Es ticu tam, ka tad, kad cilvēks nomirst, dvēsele piedzimst no jauna, tikai citā ķermenī. Ķermenis ir tikai iepakojums, kas agri vai vēlu nolietojas un to nākas nomainīt...

Iesūtīja: maichestera ; laiks: 17.11.2006 16:57

Kaapeec cilveekiem ir bail no naaves? Tas ir pašsaglabāšanās instinkts un daudzām sugām raksturīgās bailes no nezināmā.
Vai tu baidies? Reizēm baidos,bet pārsvarā nā.
Kaapeec? Bail ir nomirt un neizlasīt līdz galam kādu interesantu grāmatu vai patiešām labu filmu nedabūt redzēt,kā tas bija ar GP-tiešām baidījos atstiepties pirms nav redzētas visas filmas.. (stulbi,vai ne)
Nebaidos,jo ticu ka pastāv dzīve pēc nāves.

Iesūtīja: Eriette ; laiks: 17.11.2006 17:38

ar mani tā divānini - es nebaidos no nāves (galu galā, tā katram reiz pienāks), bet es baidos no SĀPĒM. lielākā daļa cilvēku nomirst dēļ kādas slimības, negadījuma tātad - mirst arī dēļ sāpēm.
lielākā daļa cilvēku vnk baidās no sāpēm, nevis no nāves.

Iesūtīja: Tassadar ; laiks: 17.11.2006 17:46

1. Instinkts.
2. Izskatās?..
3. Tapēc ka tā ir likumsakarīgs dzīves nobeigums - ātrāk vai vēlāk, bet galda piedrumu noliksim mēs visi - kas tur ko mīzt..

Jā - nāve rada lielisku barību tārpiem..

Iesūtīja: Eriette ; laiks: 17.11.2006 17:49

Cik skaisti!!! Nu ja, tev ir taisnība.

Iesūtīja: Casandry ; laiks: 17.11.2006 18:38

Es nebaidos no naaves ka tadas! Es baidos no neatgriezeniskaa. No ta, ko palaidishu garam. No ta kas buus peec tam! ! !

Iesūtīja: Selina ; laiks: 17.11.2006 18:40

Piekrītu, arī man būtu skumīgi zinot no kā būs jāšķiras...

Iesūtīja: Christina ; laiks: 19.11.2006 15:52

Nebaidos no naves! skaidri zinu,ka mirsu,bet nezinu kad.
Man vienigi butu zel isi pirmas naves atvadities no sev milajiem.

nedomaju,ka saksu baidities no naves.butu janotiek kam šausmigam lai baiditos.nezinu kam!
Zinu cik svarigi ir dzivot sev un nesedet uz gultas kajas svitinot un navigi baidoties no naves!
es nebaidos!

Iesūtīja: lionlife772 ; laiks: 03.12.2006 15:28

Manuprāt es no nāves nebaidos.
Tikai būtu mazliet žēl pamest apkārtējos cilvēkus ņemot vērā manu vecumu. No otras puses nebūtu žeļ mirt. Nezin kāpēc ticu dzīvei pēc nāves, un nojaušu kas mani sagaida muļķīgi ne?

Iesūtīja: stindzis ; laiks: 30.12.2006 20:33

man tas baidīšanās sindroms no nāves bija kad biju sik````is.
bet tad man nāca atklāsme ka dabīga nāve nav sāpīga un es vnk beidzu baidīties!!

Iesūtīja: The Best Angel ; laiks: 06.01.2007 17:47

Domāju, ka cilvēki baidās no nāves, jo nezina, kas būs pēc tam. Ilgi par to domāju, un tad izdomāju, ka nebūs nekas. Tas pats efekts, kāds ir piedzimstot, tikai atgriezenisks. Pašai baiļu nav ne kripatas. Vismaz pagaidām...

Iesūtīja: shanty ; laiks: 08.01.2007 20:35

Nu nav man bail no nāves. Ja mirst dabīgā- ko tur baidīties. Bet ja cieš kādā negadījumā- bail no tā, ka sāpēs..
Bet no paša fakta baiļu it kā nav.

Iesūtīja: Emociite ; laiks: 21.01.2007 00:17

Bailes no nezinaamaa un ar to viss ir pateikts.

Iesūtīja: Puķu elfs ; laiks: 02.02.2007 16:46

Tā nu gadījās, ka es viņu satiku. Stāvēja ar asu izkapti pie gultas un skaitīja cilvēka nodzīvotos gadus. Svārstīja tos no vienas saujas otrā, ošņāja un taustīja, līdz noteica: - Jā. Ir laiks.
Un cirta ar izkapti.
Un elpa apklusa.
Un acis palika vaļā.

Vai es tagad baidos no savas nāves? Nē, nebaidos. Jo esmu tik jauna un tik daudz vēl ir nepadarīta. Jauni cilvēki nebaidās no nāves, bet gan no sāpēm.
Es baidos no citu cilvēku nāves. Baidos redzēt, kā pēdējo reizi aizveras kādas acis un šai saulē palicēji skumst. Jo tam, kas aizgājis, mūsu pasaules sāpes vairs nesāp. Tam jau viss šeit ir izbeigts. Tas varbūt gaida kādā plašā uzgaidāmajā telpā, kad Dieva (vai Velna) sekretāre aicinās.
Sāp palicējiem. Un no tā es baidos.

Iesūtīja: Aimī ; laiks: 02.02.2007 17:41

Es nebaidos par to, ka pati miršu. Drīzāk par apkārtējiem..
Nekas nav mūžīgs, arī mēs.Mēs esam tāda pati pasaules daļa kā citi. Neesam izņēmums.
Vajag dzīvot dzīvi, kamēr vēl ir laiks un iespēja un nevajag priekšlaicīgi baidīties no nāves.
"Ja par nāvi domāsi, tad dzīve paies mirstot"

Šo var apstrīdēt..
Es ticu, ka nomirstot cilvēkam, viņa dvēsele pārdzimst un turpina dzīvot, tikai citā ķermenī.

Iesūtīja: Hēbe ; laiks: 04.02.2007 11:22

Es baidos no pēkšņas nāves. Kad iekļūšu kādā nelaimes gadījumā un neatvadoties no sev mīļajiem nomiršu slimnīcā,jo ja cilvēks nepasaka visu ko jūt pirms nāves, tad paliek neizdarīts darbs. Jūs teiksiet kāda man vairs daļa,jo es būšu mirusi un man viss būs vienalga,bet es negribu,lai man svarīgi cilvēki mocās ar domām:"Ko viņa patiesībā par mani domāja? Ak,es nepateicu viņai ko svarīgu. Viņa mira pārāk ātri!" Es tagad baidos nomirt,jo vēl nav pienācis mans laiks...man vēl jāsaniedz savi mērķi.

Iesūtīja: ČoČanga ; laiks: 01.08.2007 10:09

es ar tāpat domāju.

Iesūtīja: LaurCIs ; laiks: 01.08.2007 21:01

man arī ir bail no nāves
manuprāt katru cilvēku kaut reizi mūžā ir pārņēmusi šāda sajūta

Iesūtīja: Blackberry. ; laiks: 04.08.2007 13:32

tādas lielas bailes man nemaz nav. Man tikai būtu žēl visa ko tad palaistu garām un tas radītu ciešanas citiem. bet par nāvi kaut kā negribas domāt

Iesūtīja: Estere. ; laiks: 29.08.2007 21:35

Kāpēc? - tieši tur ir tas iemesls, nezināms, duadziem cilvēkiem ir tas niķis, bailes no nezināmā, kad Tu nezini, kas Tevi tur sagaidīs..
Jā, es baidos, man ir bail tāpēc, ka es nezinu, kur es no nākšū Debesīs vai Ellē..

Iesūtīja: korkijwolfs ; laiks: 05.10.2007 10:30

tas ko uzskata par beilēm no nāves ir vairāk bailes no nezināmā, vecuma, nevarības, sāpēm.

ņemot vērā, ka visas šīs lietas var beigties ar nāvi, tad bailes ir pamatotas.

ikviens ļoti labi apzinās, kas ir sāpes un negrib tās piedzīvot. tādēļ arī cenšas izvairīties no sitācijām, kas var beigties ar sāpēm vai nāvi.

uz vecumu cilvēka ķermenis sāk darboties vājāk un nav tik spēcīgs, kā bija jaunībā. cilvēks pamazām paliek nevarīgs un tur pat jau ir arī sāpes un viss pārējais, taēdēļ cilvēks baidās arī no nevarības.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 05.10.2007 14:00

man ir bail no sāpēm, tāpēc ilga nāve mani nedaudz šķebina, bet vispār es par to esmu nevisai domājusi. tad nu atkal nokļūstam pie tēmas vai cilvēks atdzimst u.t.t. es jau ceru, ka tā notiek, bet vai tas nozīmē, ka neko neatcerēsies un meklēsi saites ar pagātni? agrāk es būtu noticējusi tam visam uz 100 procentiem, bet nu esmu nonākusi vecumā, kad šaubos...

Iesūtīja: Nadīna ; laiks: 05.10.2007 14:19

Es neteiktu, ka baidos no Nāves, es Nāvi cienu. Un ļoti cienu, jo Nāve ir ļoti varena. Kad fiziskais ķermenis ir sāpošs un mokošs, tad Nāve nemaz nešķiet kaut kas tāds no kā jābaidās. Ziņkārība par to, kas ir pēc tam... Mani patiešām interesē tas brīdis kad es miršu (šo to noskaidrot-piem. par izslavēto tuneli ) ,taču kamēr es nemirstu, tikmēr dzīvojos pa šo pasauli. Kad Viņa nāks, tad nāks, ko gan bailes tur varētu mainīt?

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 04.11.2007 15:42

Kādreiz es tiešām baidījos no nāves,dažreiz par to domājot atceros blāvas paliekas no tukšuma sajūtas, kas reizēm iestājās, bet tagad...Vairs nē.Man ir bijis daudz iespēju nomirt, ne pēkšņi, bet zinot, ka pastāv reāla iespēja,un tas ir norūdījis mani pietiekami.

Runājot par bailēm nepaspēt kaut ko kādam pateikt, tad ir laba šī atziņa: mēs skumstam pēc mirušiem cilvēkiem, jo paliekam bez viņiem, viņu izklaidējošās/mīlošās/nīstošās kompānijas, to varētu nosaukt par tādu kā egoismu, jo zinam, ka bez tā cilvēka viss būs savādāk un varbūt ne tā kā mums gribētos.

Iesūtīja: gints ; laiks: 04.11.2007 15:46

Visiem ir bail.
http://yugibum.ucoz.com/forum/23-246-1
(Un to ir vienkārši apcerēt...)

Iesūtīja: Debija ; laiks: 04.11.2007 16:04

Tāpēc, ka cilvēki ir gļēvuļi.


Nē.


Tāpēc, ka mirušam būt ir vieglāk, nekā būt dzīvam.

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 04.11.2007 16:17

Par pirmo - drīzāk tāpēc, ka viņi nezina, kas ir pēc nāves. Cilvēki baidās no nezināmā.

Par otro - daļēji piekrītu. Kad cilvēks guļ bezsapņu miegu, nav nedz sāpju nedz baiļu.
Tāpat ir ar nāvi - nekādu sāpju vai baiļu.

Iesūtīja: lilsiiis ; laiks: 04.11.2007 16:44

es drīzāk baidos no dzīves nekā no nāves. nāve būs viens mirklis `te nu tu esi, un te nu tevis vairs nav`, var jau gadīties ka pirms šī mirkļa būs jāpacieš kādas slimības radītas mokas. un nāve tajā brīdī būtu kā svētlaime.arī citiem apkārtējiem ir grūti noskatīties kā cilvēks mokās, bet nāve vēl moka labu cilvēku.

vairāk es baidos nevis no pašas nāves, bet no tā, ka pēc manas nāves nebūs neviena kas parūpētos par manām mirstīgajām atliekām. bailes palikt vienai un nevienam nevajadzīgai...

Iesūtīja: Laushi de Lychan ; laiks: 04.11.2007 19:38

1. bailes no tukšuma, no nezināmā, bailes no sāpem.
2. nea.
3. skat. atbildi uz pirmo jautājumu.

kā zini?

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 05.11.2007 15:56

Domājot par to, meklējot atbildes, esmu nonācis pie pārliecības, ka cilvēks ir fiziska būtne, kura domas, sajūtas un vēlēšanās iet bojā līdz ar viņa nāvi. Nāve - tā ir iznīcība. Sadaloties smadzenēm, iet bojā arī domas, jo cilvēks domā ar samdznēm, jūt ar samdzenēm. Ja tā nebūtu, smdzenes būtu bezjēdzīgas. karoče nav samdzeņu, nav cilvēka, nav ne ciešanu, nedz sāpju.

Iesūtīja: coffee ; laiks: 05.11.2007 17:25

ne jaw visiem cilvekiem ir bail no naves,,,drizak bail no veida kada mirsi,man bail noslikt vai sadegt dzivai,ta jaw par nawi naw bail,bet kaa nomirsi ir sausmigi,jo to newar zinat;;;;

Iesūtīja: Debija ; laiks: 05.11.2007 17:57

Njā...Visi jau nezin.



Precizēju: Nāve - tā ir iznīcība ķermenim.
Pastāv vēl dvēsele, kura nenomirst, bet atdzimst citā ķermenī, kuram arī nāksies nomirt.

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 06.11.2007 17:23

Tas ir viedoklis, kas nav pierādīts. Tas vairāk saistās ar ticību nevis pierādījumiem. Nu ko, tici, tur ne ko es padarīt nevaru.

Iesūtīja: Debija ; laiks: 07.11.2007 14:52

Tu tici paranormālām lietām? Pēc nāves kaut kas paliek no mums. Nevaru apgalvot, ka tā ir dvēsele vai gars. Es to noraksturot nevaru

Iesūtīja: Samāra. ; laiks: 21.12.2007 20:42

Man ir bails no Nāves. Kapēc? Man bail vai tas sāpēs. Un bail no nezināmā, kas sekos pēc nāves!

Iesūtīja: Lianjuks ; laiks: 21.12.2007 20:50

Kad Tu nomirsti nav kam sāpēt..

Man ir dalītas jūtas, es baidos un nebaidos reizē..
Man liekas, ka pēc Nāves mums sāksies cita dzīve, neicamu lietu pilna dzīve, bet iespējams, ka mēs atcerēsimies arī šo dzīvi.. ja tā tad es nebaidos..
Bet es baidos gulēt zārkā, nav jau bail no tumsas, bet gan no tārpiem un kāpuriem, kas mani ēdīs.. Fui.. Pēc būtības man to nevajadzētu just, un tak vai tā pretīgi.. drīzāk pretīgums, ja dvēsele paliek ķermenī, nevis bailes.. Viennozīmīgi man ir bail, un nejau iepriekš mienētā iemesla dēļ.. es pati nezinu kādēļ, tas bija tikai viens iemesls.. īstais ir - man bail no nezināmā.. un es neinu, kas būs...

Man liakas, ka šis bija mans otrs posts pavedienā..
Ja tā tad, atvainojos.. Abi noteikti nav identiski..

Iesūtīja: Viesis ; laiks: 23.12.2007 21:21

man ir bail no taa ka peec naaves nekaa nebuus. tu pats arii, pat ne domas!

Iesūtīja: storyteller ; laiks: 24.01.2008 20:21

Man nav bail no nāves. Katram ir savs laiks un kad tas pienāks, lai nāk. Galu galā, sliktāk jau noteikti nebūs.

Iesūtīja: Veela ; laiks: 24.01.2008 20:35

Mauprāt, cilvēki vairāk baidās no sāpēm, nevis no nāves.

Nāve ir iznīcība, jo tā iznīcina tavas iespējas uz dzīves turpināšanu ierastajā vidē - pasaulē.
Varbūt pēc nāves cilvēka dzīve turpinās kādā citādākā formā, bet ja nu nē? Ja nu nāve ir beigas, fin, kaput... un pagaist mūsu dvēsele, satrūd miesa. Cilvēks, kurš mīl dzīvi, nevēlas šādu likteni.



heh... rakstīju savu postu, pirms izlasīju citus, bet tagad mazliet palasot, sapratu, ka citi domā līdzīgi kā es

Iesūtīja: seal ; laiks: 25.01.2008 21:36

Man šķiet, ka tiek, kas baidās no nāves, viņiem patiesībā ir bail sāpināt draugus/tuviniekus, vai arī viņi negrib nomirt pirms ir sasnieguši savu dzīves mērķi.. [mans viedoklis]
Vispār, diskutējama tēma..

Iesūtīja: Megafix ; laiks: 26.01.2008 21:20

Pat ja cilvēks no nāves nebaidās, tad brīdi kad jāizvēlas - (piemēram) paiet malā, vai mirt, tad cilvēks vienmēr izvēlēsies paiet malā - tie ir vieni no tiem pamatinstinktiem kas nāk no dzīvnieku puses, jo kā to dara dzīvnieki tā to daram mēs - dzīvojam lai pavairotu savu sugu. Un refleksi darīs visu lai šo spēju saglabātu - rupji sakot - cilvēks dzivo lai vairotos. Viss pārējais ko cilvēks dara savas dzīves laikā ir mazsvarīgs.


Bet es no nāves nebaidos - vai ir jēga baidīties no neizbēgamā? Bailes to padara tikai grūtāku. Mums katram ir savs liktenis - mirt, tad kad jāmirst. To var novēlināt, bet gribi, vai negribi šis mirklis pienāks. Cits mirs no lodes, cits no vēža, bet ideja ir viena - mirs visi, gribi vai negribi.

Iesūtīja: Alija ; laiks: 26.01.2008 21:57

ja tā godīgi tad es no tās baidos tikai daļēji...
skaidri saprotams ka tā agrāk vai vēlāk kad būsim jau novecojuši līdz sirmam vecumam mūs piemeklēs un no tā es nebaidos...
baidos no tā ka tā var atnāk pāragri...tomēr gribēs kkaa nodzīvot ilgu mūžu...
kurma gan negribas

Iesūtīja: gwinerva ; laiks: 05.02.2008 00:04

Nedomaju, ka man ir bail...Itkā jau nav no kā baidīties.
Jauztver kā kaut kas jauns un vēl nepiedzīvots, un jācer, ka vēl ilgi nepiedzīvošu- gribu vēl imācīties tik daudzas lietas
Bija tādi dziesmu vārdi, nu vismaz pantiņš , tiešām neatceros no kurienes...
Ej pa kuru iedams visur priekšā kaps...
(bija domāts ej pa kuru ceļu iedams, tikai dziesmā bija savādāk, jo tur pirmstam bija ceļš pieminēts )
Agrāk vai vēlāk visi nomirst lai cik skumji tas ari nešķistu.

Iesūtīja: Hēbe ; laiks: 07.04.2008 16:40

Sen,sen atpakaļ jau atbildēju uz šo pavedienu, bet tagad man ir šis tas piebilstams- Cilvēki baidās no nāves, jo tās ir viscilvēcīgākās emocijas kādas vien pastāv- bailes no nezināma, bailes no pārmaiņām. Tiksim pāri bailēm no nezināmā, pārvarēsim cilvēciskumu.

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 07.04.2008 16:58

Nez, jūs visi, kas sakāt, ka nebaidāties nāves, esat bijuši situācijā, kad nāve tiešām elpo pakausī?
Par citiem nemāku spriest, bet par sevi varu teikt, ka sēžot mīkstā dīvānā ir viegli spriedelēt par nāvi, bet vēlme dzīvot ir instiktīva. Tu vari sevi piespiest spert soli pār tilta margām, bet nevari sevi piespiest noslīkt, tas ir cilvēka dabā pašās beigās tomēr ķepuroties un ievilkt ūdeni plaušās.
Ko es ar to gribēju pateikt? Tu vari domāt, ka esi pieņēmis nāvi un samierinājies ar to, bet nebrīnies, ja brīdi pirms nāves tevi pārņems šausmas un tu sāksi kārpīties, cīnoties par savu dzīvību.

Iesūtīja: Nīcele ; laiks: 07.04.2008 16:58

Es ,, laikam nebaidos.
Nē, bet tā tīri reāli - es jau vairs nebūšu!
Vienīgi ir daži jautājumi, kas nevienam dzīvajam nav atbildami.
Varu piekritst iepriekšminētajam - negribās atstāt kaut ko nepadarītu un sāpināt citus. Man ir bail no tuvinieku nāves. Bieži esmu domājusi - ko es darīšu?! Bet laikam jau labāk ar to savu prātu šobrīd nenodarbināt..

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 07.04.2008 17:06

Nu, man, piemēram, būtu bail, ka es izzudīšu. Pavisam. Un ka manis nebūs. Jo tomēr ir labi būt.

Iesūtīja: evita6308 ; laiks: 12.04.2008 19:55

Cilvēki baidās, ka nav visu paspējuši izdarīt šajā dzīvē, ko gribējuši paveikt. Baidās atstāt tuvos, mīļos cilvēkus. Un visbeidzot baidās, kas ar viņiem notiks pēc dzīves.

Iesūtīja: Alija2 ; laiks: 30.04.2008 13:18

Hm... es tā skatos, ka visi (es pati tai skaitā) nebaidās no nāves... Vispār, tas ir pareizi... es tā domāju

nja, un neskitot to, ka es baidos no pārragras nāves, es baidos arī no tā, ka tas varētu sāpēt man,un citiem

Iesūtīja: Debija ; laiks: 01.05.2008 10:23

Jā, vienīgās bailes, kas man ir saistībā ar nāvi, ir atstāt tuviniekus. Man būtu žēl viņu, nevis sevis.

Iesūtīja: Strify ; laiks: 01.05.2008 10:31

man gan ir gan na bail...bail tad ja leena unj mokoša naave...

Iesūtīja: La Keira ; laiks: 01.05.2008 11:51

Tās ir gandrīz vienīgās bailes kas man ir. Bail jau nav no sāpēm, no tā, ka citus atstās. Bail ir atstāt šo pasauli uz visiem laikiem. Pavisam. Nekad, nekad vairs neatgriezties...
Atliek vien iedomāties, ka tevis nav, nav tavu domu, tu neko neredzi un nepastāvi, lai jau samestos slikti. Tas laikam būtu tas pats, kas tad kad tu guli savā visciešākajā bezsapņu miegā. Nē sliktāk. Vai kāds var atcerēties sevi PIRMS dzimšanas? Es nē. Un pēc nāves tā arī būs. Vis būs kaput!

Dzīvot ir jauki un apnikt nevar. Mirt gan ir nežēlīgi garlaicīgi.

Man pietiktos ar to, ka būtu tāda elle. Ja vien vispār kaut kas būtu pēc nāves.

Bļāviens, atkal aizmuldējos! līdzīgs viedoklis jau bija!

Iesūtīja: Debija ; laiks: 02.05.2008 10:40

Bet problēmu taču nav gandrīz nekādu! Nu es domāju, ja tu neko neatcerēsies, tad tu nemaz nezināsi kā tas ir - dzīvot. Un tomēr - ar piedzimšanu viss tikai sākas, bet ar nāvi - turpinās. Neuzskatu, ka pēc tās būs nekas. kaut kas vienmēr ir. Mēs jau neradāmies ar no nekā. Viss ar kaut ko sākās un turpinās. Iespējams, ka ir arī beigas, bet tā nav nāve. kāpēc baidīties no nepiedzīvotā?

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 03.05.2008 19:37

Aha. Kā tad.

Tas ir kā es atbildu, kad mani kāds draud nomušīt — nu, tad jau man būs vienalga, vai ne?

Iesūtīja: Debija ; laiks: 05.05.2008 13:20

Pēc tam nebūs?

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 05.05.2008 19:17

Nu lūk, to mēs nezinam. Ja pieņem, ka ir pēcnāves dzīve, tad nebūs, bet ja mēs esam tikai bioroboti bez dvēseles, tad pēc nāves tevis nav (t. i. tavs saprāts un apziņa nefunkcionē) — tātad tu neko nejūti un tev vienalga.

Cilvēkam varētu arī būt bail no nezināmā, vai ka viņa pavisam nebūs (kā jau rakstīju, ja nav pēcnāves dzīves). Un pašsaglabāšanās instinkts jau arī, galu galā, darbojas, kas liek mums sevi pasargāt no bojājumiem un nāves. Tāpat būtu ļoti neveselīgi, ja cilvēks sāktu tiekties pāragri nomirt cerībā uz labāku pēcnāves dzīvi, tādēļ reliģijas mums stāsta, ka tas ir slikti (izņemot islāmu, kur savu galu var mazliet pasteidzināt džihāda gadījumā — parauj tik līdzi savus pretiniekus — un par to tevi vēl atalgos). Bet nepastāv pierādījumi, ka tāda pēcnāves dzīve būtu. Tātad loģiski izriet — ja man patīk dzīvot un negribas izzust, tad doma par nāvi man notiekti nepatiks.

Cilvēki baidās no nāves, jo tas viņiem palīdz sevi saglabāt. Un tas, kurš vispār nebaidās ne no kā, kā zināms, ir muļķis.

Iesūtīja: Northona ; laiks: 15.05.2008 16:50

es nebaidos no nāves, jo ticu Dievam vienkārši negribu mirt, lai vai kāda tā dzīve ir.

Iesūtīja: Shadowstalker ; laiks: 15.05.2008 16:57

Tad tev tieši būtu jābaidās, savārīsi ziepes, nonāksi ellē.

Iesūtīja: Northona ; laiks: 15.05.2008 21:54

es nebaidos no tā. drīzāk jābaidās tam, kas nezin, kas ar viņu notiks, nevis man.

Iesūtīja: sawliite ; laiks: 21.06.2008 12:02

tāpēc tas ir tākā strupceļš tu vari darīt jebko, bet tā pienāks, tā nav apstādināma.
tāpēc, ka tas ir tukšums, nekas.
tāpēc, ka tu pazaudēsi visu, kas jelkad ir bijis.
tāpēc,ka neviens nezina, kas notiek pēc tam.
tāpēc, ka liela daļa mirst neciešamās sāpēs.

Iesūtīja: Meitene Ar Rozīnīti ; laiks: 05.08.2008 18:48

Kāpēc cilvēkiem ir bail no nāves? Ja vispār ir tādas bailes, tad tās lielākoties ir bailes no nezināmā.
Vai tu baidies? Nevarētu teikt, ka es baidos no pašas nāves, vienīgi no sāpēm, kas var rasties miršanas procesā. Es pietam vienkārši negribu nomirt. Ja mirtu, tad es drīzāk izjustu nožēlu par neizdarīto, nevis bailes par to, kas var sekot or smtg.
Kāpāc? Jo Pīters Pens teica "nāve ir tikai nākamais lielais piedzīvojums"

Iesūtīja: inta159 ; laiks: 05.08.2008 19:48

Tieši tā!!!!! Kāpēc jābaidas no nāves. Tas notiks tad kad tam ir jānotiek un viss. Es vienmēr esmu iedomājusi ka katram cilvēkam ir pavediens, nu tāds kā diegs. Citam tas ir zeltains, citam melns, citam balts. Tad kad viņu nogriež tad cilvēks nomirst.
Nāve ir tikai nākošais lielais piedzīvojums-
Es ceru ka es nenomiršu mokošā nāvē
pfu pfu pfu tā ir slikti runāt- es zinu!

Iesūtīja: Klusums. ; laiks: 05.08.2008 20:05

Ļoti interesanta tēma, tomēr visi (mani ieskaitot) kaut kādā veidā apgāja jautājumu, kurš šeit ir vissvarīgākais: kāpēc? Ar to galvenokārt domājot tieši to, kāpēc ir bail šķirties no dzīves, nevis kāpēc ir bail mirt.
Un šobrīd es baidos aiziet, man vēl ir šis tas jāizdara. Par miršanu kā procesu un pēcnāves dzīvi gan es nedomāju un mani tā ne mazākajā mērā neinteresē.

Iesūtīja: Shadowstalker ; laiks: 05.08.2008 21:13

No, it`s not. Nav nekādas nozīmes tam, par ko tu runā. Ja es, no rīta izdzerot kaut kādas tur hrenovās zāles, teicu, ka man tagad ir tikai 2 iespējas - izdzīvot vai nolikt karoti, tas nekādā veidā neietekmēja manas izredzes nomirt vai nenomirt tuvākā vai tālākā laikā.

Iesūtīja: scelenty ; laiks: 05.08.2008 21:40

Cilvēki baidās no nezināmā,baidās kautko nepaspēt,bet tā jau ir viņu pašu vaina-vajag darīt nevis gruzīties
es jau kādu laiku vairs nebaidos,tas ir tikai dabīgi,un mani arī interesē kas notiks pēc tam
Es vispār ceru ,ka pastāv elle,pat ja man tur būs jāmokās,es to pacietīšu zinot ka tur mokās arī tie ````i-krāpnieki ,kas kā tītaru uzpūtušies sēž ēkā kam šodien gāju garām,mūsu pašu Saemā

Iesūtīja: inta159 ; laiks: 06.08.2008 14:58

jā , bet es vienmēr esmu domājusi ka par navi nav labi domāt un vispār par to runāt, jo manā prātiņā pietiek domu kas nav pārāk labas... Vienalga es nedomāju ka par to vajadzētu runāt tā ka par izaudzētiem dārzeņiem, bet protams, pret to nav jāizturas ar bijību vai kaut kādām bailēm.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 09.08.2008 23:52

Un man atkal likās, ka to teica Baltuss Dumidors.


Tava ļaunākā elle būtu mocīties, zinot (un varbūt pat redzot), ka šie turpat netālu kaut kur dzīro… mēra laikā.


Kā nu ne. Pret to tieši vajadzētu runāt kā par dārzeņiem, un tieši tāpat arī par seksu un tādām lietām. Lai cik paradoksāli arī neskanētu, nāve ir tikai kārtējā dabiskā mūsu dzīves sastāvdaļa, tāpat kā viss pārējais. Tikai cilvēki izdomā, ka tas, lūk, temats ir īpašs un vispār tabu, un nevajadzīgi sarežģī savu dzīvi.

Iesūtīja: zvārgulīte ; laiks: 10.08.2008 14:52

Lai arī mirt negribu un labprāt nodzīvotu līdz sirmam vecumam, tomēr no nāves nebaidos. Astma mani šajā ziņā ir norūdījusi pat pārāk labi.

Iesūtīja: la sindy ; laiks: 10.08.2008 20:39

Cilvēki baidās no nezināmā.
Nāve ir mistiska, neviens nezin kas ar tevi pēc tam notiks..
Cilvēki baidās, ka ar viņiem var notikt kaut kas ļauns, kad viņi nomirst.

Man agrāk bija bail no nāves. Man likās, ka es vienkārši pazudīšu nebūtībā...
Bet tagad es sāku ticēt vairākām dzīvēm... Un man nav bail no nāves...
Kad man būs jāmirst, es būšu tam gatava. Es protams ceru ka tas nenotiks drīz, jo man vēl ir daudz ko darīt...

Iesūtīja: Shadowstalker ; laiks: 10.08.2008 22:45

Nesatraucies, paspēsi nākošajā dzīvē!

Iesūtīja: Redz_Dolar ; laiks: 10.08.2008 23:13

Es piekrītu la sindy...
Cilvēki baidās no nezināma... Mēs nezinam kas mūs sagaida kad nomirsim. Vai mēs nonāksim paradīzē? Vai varbūt ellē? vai varbūt vispār pazudīsim nekurieznē? Iespēams mēs pārdzimsim - kā cits cilvēks, iespējam kā dzīvnieks....
Es uzskatu ka neviens nemirst ātrāk par viņam atvēlēto laiku. katram cilvēkam ir atvēlēts sav laiks... Vai tās ir dienas, mēneši vai varbūt gadi... Brīžiem liekas ka nāve ir netaisnīga. Vēl pavisam nesen es tā domāju. Nāve atņēma man vismīļākos cilvēkus... Bet tagad es saptotu ka katram ir sav laiks... Un kad pienāks mans es būšu tam gatava. Un es zinu ka mani tuvinieki neskums... Jo viņi zin manu attieksmi pret nāvi...

Iesūtīja: archijs_ ; laiks: 17.12.2008 15:44

Zinu es jau agrā bērnībā izbaudīju bailes no nāves nevis spokiem pūķiem vau tā tālāk!
Šīs bailes i baidīšnās par to ka vairs nebūsi ar saviem 'mīļjiem vairs nevarēsi būt šeit un kko darīt!

Bet es to pārvarēju kā arī citas bailes:

"Mēs šeit dzīvojam, lai radītu vietu kur dzīvosim! "

Iesūtīja: Alabama ; laiks: 22.12.2008 18:33

Mēs baidamies no nāves, jo:

1. nezinam, kas notiks ar mūsu dvēseli
2. baidamies, ka atstāsim savējos
3. baidamies, ka nepaspēsim izdarīt visu iesākto vai vēl neiesākto dzīvē
4. baidamies, ka tiksim aizmirsim.

To visu apkopo trijos vārdos - bailes no nāves. Mēs baidāmies no pašas nāves mazāk, kā no uzskaitītajiem četriem punktiem (to droši vien ir vairāk, bet manuprāt šie ir svarīgākie... )

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 23.12.2008 16:06

Piekrītu.

Un vēl mēs baidamies, jo tas ir ceļš bez atgriešanās. Vismaz bez atgriešanās mūsu līdz šim pierastajā veidolā.

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 03.01.2009 19:05

Vienkārši kā mājas stūris © Cilvēku uztverē nāve tradicionāli saistās ar tādām ne pārāk patīkamām lietām kā sāpēm, slimībām, šausmām, izmisumu - īsāk sakot, ar viskautko tādu, pēc kā neviens nealkst. Otrkārt, mūsos ir ļoti spēcīgs izdzīvošanas instinkts, kurš jau zemapziņas līmenī protestē pret nāvi. Tas ir tikai dabiski - izdzīvošanas instinkts ir raksturīgs VISAI faunai, ne tikai cilvēkiem.

No nomiršanas kā tādas - ne pārāk. No nepatīkamajām izjūtām, kas ar to saistās - gan. No tā, ka šī iemesla dēļ bēdāsies vesela rinda man tuvāku cilvēku - vēl vairāk. Drusku no tā, ka būs palicis X daudzums ar neizdarītām lietām,.

Iesūtīja: Klusētājs. ; laiks: 03.01.2009 21:21

Jā, varu piekrist Gotiņa kungam, ka no nāves baidās to nepatīkamo sajūtu dēļ.
Neesmu izņēmums un tieši to iemeslu dēļ, baidos arī es. Vairāk jau no tā, ka sāpēs fiziski.

Iesūtīja: Grāfs Senžermēns ; laiks: 19.06.2009 19:57

Bailes no nāves ir bailes no nezināmā. Es baidos tikai no nāves par kuras atnākšanu nezinu, un tāpēc nevaru tai sagatavoties. Es vēlētos mirt dabiskā nāvē, lielā vecumā, un neatstāt nepabeigtus darbus. No šādas nāves es nebaidītos.

Iesūtīja: Teletūlbijs. ; laiks: 04.09.2010 19:20

Es nebaidos no nāves, bet no tām sāpēm, un tā, ka nomirtu pāragri un kādu tuvu cilvēku atstātu neziņa utt..