Elle Nr. 13, [PZP][R] Fantasy Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

Ikkatrs, kuram bija tā laime vai nelaime šķirties no savām Zemes dzīves gaitām, attapās stāvam šajā vietā - uz stāvas kraujas malas. Tālāk, cik vien varēja saskatīt, stiepās pelēkas miglas jūra, kas lēnām viļņojās, taču nekad nepārkāpa pāri kraujas malai. Aiz muguras arī nekā nebija, tikai bezgalīgs līdzenums, bez nevienas citas dvēseles, koka, klintsbluķa vai kā cita, pie kā piesiet skatienu.

Ikkatru pie kraujas malas sagaidīja vienkāršs baļķu plosts, bez masta, buras, stūres un airiem. Tas negrima bezgalīgajā miglā, bet arī nešūpojās līdz ar tās viļņiem.

Ja persona sadomāja doties pa līdzenumu uz priekšu, tad agrāk vai vēlāk tāpat attapās pie tās pašas kraujas un plosta. It kā būtu vadātājs piesities.

Ja persona sadūšojās uzkāpt uz plosta, tas atrāvās no krasta un lēnām pats no sevis sāka slīdēt uz priekšu, kamēr varēja sākt dzirdēt tādu kā attālu troksni. Plostojot tuvāk, varēja samanīt otru krastu un troksnis pārtapa cilvēku čalošanā. Apkārt piepeši parādījās arī citi tādi paši plosti, kas lēnām slīdēja tajā pašā virzienā un uz kuriem bija saskatāmi vientuļi cilvēciski stāvi. Pēc ilgāka vai īsāka ceļojuma (cik nu garš tas kuram likās), plosts līgani piestāja otrā krastā un atkal sastinga. Pēc nokāpšanas, tas nogrima miglas jūrā.

Priekšā varēja redzēt cilvēku dvēseļu barus - vienas pārliecināti devās uz priekšu, citas neizpratnē grozījās turpat pie krasta. Dažas pulcējās bariņos un kaut ko dzīvi apsprieda.

Labots:
OOC: Te sākas jūsu jaunā tēlu dzīve. Pagaidām esat vienkāršas dvēseles statusā un savā cilvēka izskatā, ar to apgērbu, kas bija mugurā pēdējā dzīves stundiņā. Varat aprakstīt savas sajūtas nonākot pie kraujas, braucot ar plostu, kā arī izkāpjot otrā krastā, kur varat sākt socializēties ar citiem, ja vēlaties.

Īsākais ceļš uz spēles ATD pavedienu.

[AliceBlack]

Suns Aleksam paklausīja! Dikti entuziastiski nē, kas gan bija labi, jo tas nozīmēja, ka cerbers Aleksu no kājām nenogāza un virsū neuzvēlās!

-Slikts Ceris! Alekss paslavēja. Labā galva ļoti gribēja kaulu, tāpēc Alekss tai to arī iedeva. Vidējā skatījās uz Elleskungu. Tai Alekss pakasīja aiz auss, sakot uzslavu. Tā tad arī tā galvenā, ja jau gaidīja, ko Alekss pavēlēs tālāk. Kreisā jau ziņkārīgi ošņāja apkārtni. Ar to būs viegli.

- Cerīti, gribi slikti ost, ko? Un tikt vaļā no tām blusām? Slikts Cerītis!

- Sniedziņ, nu tad mēģinām sākt? Jāiedod visām galvām paošņāt sērūdens? Te vēl bija kaut kādas riebīgas ziepes. Diez kas būtu piemērotākais pret tām blusām.

Šo rakstu rediģēja AliceBlack: 22.10.2021 14:26

[echo3]

Zellīte nostaigāja pa gaiteni, ielūkodamās visās guļamistabās, izņemot to, no kuras iznāca Niko. Tumsiņš arī kaut kur tepat staigāja, laikam abi gatavojās Cerīti mazgāt. Tad jau Māris nav jāsauc, un Zellīte, meklēto atradusi saldi guļam pēdējā istabā, klusi aizvēra durvis. Tad viņa padomāja un atgriezās pirmajā istabā, tajā, kas vistuvāk ieejas hallei. Kaut kā tur jutās sliktāk. Vellene nolika zābakus, aši saklāja gultu, kā pašai nepatika, un cilpoja prom uz virtuvi, jauniegūto asti vicinādama.

Trauki - vai nu jāsaliek, vai arī jānomazgā un jāsaliek - un jāpaņem pavārgrāmata. Izlasīt, ko tādu nejēdzīgu brokastīs pagatavot. Jā, un cerberam arī. To grāmatu viņa vēl pat atvērusi nebija.

[Roviela]

- Jau skatos, kurā baļļā Cerīti neiedabūt, - baltais velns atsaucās, pētot, kas pirtī vispār vēl ir. - Viņš mums tāds maziņš, iekāps vannā, ūdenim vietas nebūs.
Varbūt tomēr kāda no vannām ir pietiekami liela, lai tur nomazgātu ko līdzīgu mazizmēra govij? Grīdā notekas ir, var laistīties ar spaiņiem arī.

- Tūlīt, - Sniegs vienu pēc otras sāka piedāvāt cerberam visādas ziepes un sērūdeni arī, sak', patiks vai nē pēc smakas. Uzmanās gan, lai nesadomā aprīt. Ēšanai tās ir tik derīgas, ka vēders sāpēs.

- Ņemam spaiņus un aplaistām viņu, - Niko ierosināja, - tad varēs ieziepēt, un tāpat pamazām, lejot, izskalot. Un tad izķemmēt.
Tikai vispirms jāpiedabū, lai Cerītis uzvedas mierīgi.

[AliceBlack]

-Sākumā saslapināt ar sērūdeni ir slikta doma!

-Ceri, stāvi mierā! Būs viss slikti! Pie vienas kārtības pateica Cerītim, lai stāv, un tad ņēma spaini ar siltu ūdeni rokā. Pamērcēja savu roku, iedeva vidējai un kreisajai galvai apošņāt, un tad ar slapju roku paglauda pie galvas. Kad izskatījās, ka Cerim nekas pret ūdeni nav iebilstams, lēnām laistīja ūdeni virsū kažokam, ar roku iemasējot, lai viss ir slapjš,

[Roviela]

Ja nu Cerim iebildumu nav, tad Sniedziņš sekoja Aleksa piemēram un pamazām laistīja Cera muguru ar ūdeni. Jādabū spalva slapja, tad varēs ieziepēt, izskalot un saķemmēt. Pēc tam gan jau cerbers izvāļāsies savā mīļākajā mēslu kaudzē, bet tas būs pēc tam.

[Ungaarijas ragas...]

Zellīte

Virtuvē uguns pavardā bija nplakusi un tagad tur omulīgi kvēloja lielas ogles. Kaut kur zem pavarda bija dzirdama kaut kāda knosīšanās, kas pēc brīža apklusa. Izskatījās, ka tur kaut kur bija sīkvelnu dzīvesvieta.

Cerīša pirtošana

Sniegs tukšu pudeli dabūja noliktavā.

Tikmēr pirtī cerbera kreisā galva bija izdomājusi, ka tai patīk tā vanna, ko ošņāja, un pēc galvu savstarpējās apmaiņas ar viedokļiem (lasīt: uzrūciens, kādas auss pakodīšana un tad pārējo divu galvu nolemta nopūšanās), milzu zvērs ietrušājās vannā, gandrīz to apgāza, kamēr pagriezās ar galvām pret abiem velniem. Aste karājās pāri vienam vannas galam, galvas pāri otram, bet visādi citādi cerbers (nu vismaz tā kreisā galva) izskatījās ļoti apmierināts ar sevi.

Ziepes Ceris nosmādēja, pie vienām pat trīsbalsīgi nošķaudīdamies, bet sērūdens gan viņam patika. No Cerbera pacēlās koši dzelteni garaiņi, kad sāka viņam liet virsū ūdeni un drīz vien varēja ieraudzīt, ka tajā spīguļodamas peldēja vismaz desmit blusas. Tām gan laikam sērūdens pie dūšas negāja. Kreisā galva atbalstījās pret vannas malu un labsajūtā pievēra acis, labā izskatījās apjukusi, kamēr vidējā drūmi vērās uz priekšu, sak, novērtējiet, ko es jūsu dēļ pieciešu.
Ūdens palika arvien netīrāks, bet cerbera spalva arvien spodrākā un mīkstāka.

[AliceBlack]

Kā jau bija izskatījies, kreisajai galvai vannošanās tīri labi patika.


-Reku, slikts sunītis! Diezgan apjomīgs darbiņš mums te! Bet pa diviem gan jau ies raiti!


Labajai galvai Alekss iedeva vēl vienu kaulu. Ja vidējā gribēja, tad arī tai. Peldošās blusas diezgan viegli varēja sabāzt tajā pudelē, neaizmirstot uzbāzt pa virsu korķi.

Kad vanna bija pilna ar netīru ūdeni, Alekss pamanījās daļu izsmelt ārā, lai vieta tīrākam. Un, kamēr suns vannā, sāka to arī ķemmēt, jo ūdenī ķemmēšana vieglāka nekā no ūdens izkāpuša dzīvnieka ķemmēšana. Pie reizes, ja vēl gadās kāda blusa, tā nevar aizlēkt, jo nākas paciest ūdens peldi.

-Slapju suni jau laukā nelaidīs, ne? Pajautāšu ugunij, vai arī Cerīti viņa pēc vannas var izžāvēt, un apvaicājās ugunij, vai viņai lapbatiktu suņapuiku pažāvēt, kad būs gatavs.

[Roviela]

- Ha! Tā lieta nu nemaz nesokas! - Sniedziņš piebalsoja, nopriecājās un sāka ar plaukstām viegli ņurkāt Cerīša sānus, kur vien varēja tikt klāt, cenšoties spalvu nesavelt, bet izspaidīt labi. Kad ziepes ne, tad ne, tad var iztikt ar sērūdeni, un re! tās blusas no sēra atstiepj kājas.

- Slikts Cerītis, pavisam slikts, - Niko nekad nebija mazgājis tik lielu suni, bet īsti jau ne ar ko tas neatšķīrās. Uz galvvirsas gan viņš nevienai cerbera galvai ūdeni nelēja, galvas paliek beidzamās, un purni arī. Vispirms pats, kājas, aste, un tad galvas.
Pa vidam atnesa vēl kādu spaini silta sērūdens, jo to vannā nācās nomainīt. Suns liels, netīrumu arī daudz.

- Nē, slapju ārā nē, - Sniedziņš piekrita un gāja meklēt vēl kādu ķemmi. - Varbūt man nomainīt viņam būdā salmus arī pie reizes?
Vai kas tur tai būdā bija.

[echo3]

Virtuvē viss bija kārtībā, tāpēc Zellīte tikai savāca abas pavārgrāmatas un gāja uz savu izvēlēto istabu. Tur viņa, cenšoties atcerēties visu, kas glabājas pieliekamajā un pagrabā, sameklēja atbilstošu recepti rītdienas brokastīm, tad palasīja par cerberu barošanu, un tad sirsnīgi nožāvājās. No pirts puses vēl skanēja kaut kādi klusināti būkšķi.

Nekādus pulksteņus vellenīte te redzējusi nebija, tāpēc pieņēma, ka visus centīsies uzkliegt augšā melnais gailis. Vai varbūt lāpas iedegsies, vai vēl kā būs zināms, ka laiks celties. Zellīte nolika grāmatas un ielīda gultā. Viņa parasti gulēja uz sāniem, tā ka astes problēmu pat nepamanīja.

[AliceBlack]

-Es domāju, ka var nomainīt, ja ir sašmucējis.

Alekss ar Niko pabeidza Cerīša vannošanu, izlēja netīros ūdeņus, nedaudz uzkopa un, pirms tam pārbaudījis, vai paša kažokā nav radusies kāda blusa, nodarbojās ar paša un Cerīša kažoku žāvēšanu, lai nav slapjiem gulēt jāiet.

Pēc pirts gan ļāva Sniedziņam vest Ceri atpakaļ uz būdu vienam pašam, Tumsiņam vēl bija jāatrod, kur gulēs. Elles uguns bija teikusi, ka caur kabinetu. Tad jau būs jāmeklē aiz tā dokumentu un grāmatu plaukta? Aizies, apskatīties un pajautās ugunij.

[Ungaarijas ragas...]

Tumsiņš un Sniedziņš

Cerītim, protams, vajadzēja vienā brīdī izdomāt kārtīgi izpurināt lieko ūdeni no slapjā kažoka, apšļakstot abus velnus un visas tuvākās pirts virsmas. Labi, ka vismaz blusas no viņa vairs nekrita ārā. Elleskungam pat nebija neko daudz jānodarbojas ar cerbera žāvēšanu, jo pirtī palika mazliet karstāks un žuva ka priekam. Uz beigām arī labā un vidējā galva izbaudīja visu procesu un kreisā vispār mēģināja uzlikt kārtīgu, slapju cerbera buču savam elleskungam.
Tagad likās, ka pirts puskrēslā cerbera kažoks blāvi mirdzēja, pēc taustes bija mīksts un glāsmains un spurojās uz visām pusēm, līdzīgi kā iepriekš Tumsiņa kažoks.

Kaut kādu ķemmi Sniegs varēja atcerēties redzējis tajā guļamistabā, kur pats bija atlaidies, tā gan nebija tik liela, lai cerbera kažoku sukātu. Citādi, nevienas citas suka vai ķemmes nekur nemētājās. Ja nu vienīgi Niezīte varētu zināt, vai tāda ir. Būdā bija plika grīda, izskatījās, ka pirms aizlaišanās tas, kurš rūpējās par Ceri, bija to kārtīgi izsklaucījis, tikai aizmirsis, tīši vai netīši, jaunus salmus ielikts vai ko citu mīkstākai gulēšanai.

Savu balto kopēju cerbers mēģināja nogāzt no kājām, lai pa suņa modei nu jau visas trīs galvas mēģinātu to nolaizīt. Pret elleskungu Ceris izjuta pārāk lielu bijību, lai ko tādu mēģinātu.

Liekas, ka visa elle taisījās uz gulētiešanu - lāpas gaiteņos bija krietni blāvākas un kabinetā uguns kamīnā bija noplakusi - tajā gailēja tikai ogles, no kurām ik pa brīdim pašāvās liesmu mēlītes laukā. Ienākot Tumsiņam liesmiņu gan palika vairāk.

Zellīte

No visām telpas sienām nāca patīkams siltums, kaut kur gaitenī klusi noklakstēja vispirms vieni nagi, kādam aizejot uz vienu pusi, tad noklakstēja pa otram lāgam, kādam aizejot uz otru pusi, tad atkal iestājās klusums un velnene pat nemanīja, kā bija jau aizmigusi.

[Roviela]

Sniedziņam nebija nekādu iebildumu pret to, ka viņu apšļaksta suns. Skaidrs, ka no tik makten liela suņa bija daudz šļakatu, bet tas bija galīgi nekas, jo to, ka te kažoki žuva nemērā ātri, to velns pamanīja tikpat ātri. Nožēlojis, ka nekur neatrada nevienu ķemmi, vismaz ne tādu, kas derētu tik lielam suņagabalam, nu, kaut vai zirgu skrāpi! baltais velns pēc Aleksa atļaujas aizgāja izpētīt suņa būdu. Tukša! Nu nē, viņš bija redzējis salmus vai sienu, vai kas tas bija, un tagad tos iestiepa Cerītim būdā. Ja cerberam nepatiks, tad viņš to visu izkašās ārā, vai ne?

Atnākot atpakaļ izskatījās, ka vannošanās nupat iet uz beigām, atliek tikai izliet ūdeni un sakopt telpu. Cerītis bija pavisam sapriecājies un tā kā grasījās viņu vēlreiz nogāzt gar zemi, bet šoreiz Sniegs noturējās, toties labi sabužināja tagad izmazgātās un pūkainās suņa ausis, ļaujot visām suņa galvām nolaizīt sev seju.
- Nāc nu, Cerīti, - pēc visu darbu pabeigšanas un kad kažoki bija sausi, baltais velns aicināja, un veda cerberu uz viņa mājiņu.

Vēl pārbaudīja, vai kūts durvis ciet, un tad atpakaļ un gulēt. Kā nāk miegs!
Ticis savā, tagad jau savā istabā, Sniegs likās gultā, pagrozījās, apgūlās uz sāniem un aizmiga. Ērti... mīksti...

[AliceBlack]

Elles telpās bija palicis tumšāks, arī kabinetā kamīnā uguns vairs tik sparīgi nedega. Alekss paspēja pamanīt, ka, viņam ieejot kabinetā, uguns sāka degt nedaudz stiprāk.

Palūdzis, lai elles uguns aizslēdz aiz viņa kabineta durvis, Alekss sāka meklēt durvis uz guļamistabu.

Iztaustīja pie pretējās sienas stāvošo plauktu, drusku pamēģinājis to pabīdīt gan uz priekšu, gan atpakaļ, Alekss mēģināja tikt iekšā. Pārbaudīja arī blakus plauktam esošos dekorus pie sienas.

Ja neizdevās, tad paprasīja elles ugunij, lai pasaka kā tikt tiekšā, vai lai ielaiž.

[Ungaarijas ragas...]

Tumsiņš

Dokumentu plaukta sānā bija masīvs āķis, paredzēts kaut kā uzkāršanai. Paraujot to uz leju, kaut kas viegli noklikšķēja un grāmatplaukts pabīdījās no sienas prom, atklājot aiz tā esošo istabu. Arī tajā bija kamīns, kurā uguns uzreiz iedegās, izgaismojot pārējo telpu, kas bija taisnstūrveida un mazliet mazāka par kabinetu. Guļamtelpas vidū stāvēja liela gulta ar baldahīnu tumši sakanas krāsas aizkariem. Pati gulta bija savandīta. Pie gultas kreisajā pusē bija neliels naktsgaldiņš.

Pie kreisās gala sienas visā tās platumā atradās drēbju skapis. Tā durvis bija vaļā, paverot skatienam stieni, uz kura sakārt drēbju pakaramos ar apģērbu un plauktu virs tā, kur salikt kādas drēbes. Tagad skapis bija tukšs, tajā vien kārājās daži tukši pakaramie, viena tumši zaļa samta fraka, uz skapja grīdas mētājās koši violets caurspīdīgs peņuārs (pēc izmēra spriežot, noteikti nepiederēja iepriekšējam elleskungam), viena sieviešu rīta kurpe, rotāta ar lillā spalvām un pāris nonēsātu vīriešu ādas jājamzābaku. Otrā telpas galā, blakus kamīnam atradās spoguļgalds ar spoguli, atvilktnes bija izrautas, uz paša galda virsas mētājās maza ķemmīte un suka ar koka kātu un gandrīz tukša burciņa, kuras uzraksts vēstīja, ka tajā atrodas augstas kvalitātes ragu pulējamā ziede.

Visi pārējie uz to brīdi jau atradās savās cisās un kurš saldi krāca, kurš veica nakts apgaitu, kuram jau pirmie sapņi rādījās...

[AliceBlack]

Alekss pēc neilgiem meklējumiem atrada meklēto - sviru, kas atvēra grāmatu plauktu.

Te, tāpat kā kabinetā, izskatījās, ka kāds ar steigu bija devies prom. Skapī gandrīz nekā nebija palicis. Bija sieviešu peņuārs. Pēc krāsas varbūt Niezītes, bet varbut arī nē.

Katrā ziņā, ja nav, tad varētu pret kaut ko iemainīt, pats jau mugurā nevilks.

Zābaki gan varēja noderēt, lai gan pavalkāti.

Salicis atvilktnes pa vietām, pirms tam pārbaudot, vai tiešām bez ķemmes, sukas un ragu ziedes tur nekā nav, Alekss nolēma, ka jāiet gulēt. Nometis palagus un segas pie zemes, novelēja ugunij sliktu nakti un palūdza, lai guntiņa no rīta pamodina, vai arī, ja mana ko aizdomīgu.

Iegūlās gultā uz sāniem un aizmiga.

Šo rakstu rediģēja AliceBlack: 23.10.2021 15:53

[Ungaarijas ragas...]

OOC: Liekam jaunu bildi iekšā!

Otrā diena

Demeo

Gandrīz pie pašas auss atskanēja ļoti skaļa gaiļa dziesma un tad vēl viena. Tai pievienojās vistu kladzināšana un rosīšanās. Ja Demeo pa miegam mēģināja ķert kaitnieku, tad gailis manīgi izvairījās, palaidās tālāk un sparīgi saklapējis spārnus, nodziedāja trešo reizi un izsmējīgi palūkojās uz velnu.
Vecais Kraķis nekur nebija redzams, tikai iegulētā dobe siena blāķī atgādināja, ka vecvelns turpat kaut kur bija gulējis. Aiz vistu laktām bija redzama lūka sienā (kuras iepriekšējā dienā tur pavisam noteikti nebija). Pa to bija redzama sarkana pamale, kaut kas līdzīgs savdabīgam saullēktam.

Tumsiņš un Niezīte

Tumsiņa un Niezītes guļamistabas pieskandināja gaiļa dziesma un tad vēl viena. Vieta no kurienes nāk skaņa nebija skaidra. Ja Tumsiņš to vienkārši vēl nezināja, tad Niezīte to joprojām nebija atklājusi. Pēc brītiņa atskanēja trešā dziesma.

Zellīte, Sniegs un Māris

Nevienā no pārējām guļamistabām nebija dzirdama gaiļa dziedāšana. Zellīte, par spīti tam, piepeši atmodās, miega vairs nebija ne vienā acī.
Māris un Sniedziņš, ja vien paši neizdomāja pamosties, turpināja gulēt tālāk.

[AliceBlack]

Alekss strauji pamodās. Gaiļa dziesma! Alekss piesēdās sēdus, meklēja, kā gailis ticis istabā! Pa nakti sapņojis nebija nemaz. Atcerējies iepriekšējās dienas notikumus, Aleksu neizbrīnīja fakts, ka modinātājs ellē ir dzīva gaiļa dziesma. Tikai kaut kādā veidā paša gaiļa tur nebija.

Kā jau katru rītu, Alekss tikko piecēlies kārtīgi izstaipījās. Tikai tagad papildus visam vēl bija nākusi klāt aste. To arī pamēģināja kaut kā kontrolēti pašvitināt. Sak, vai asti var kontrolēt kā roku vai kāju? Bija dīvaini, bet aste kaut kā kustējās, gluži ne tik viegli, kā roka, taču nebija nemaz tik slikti.

Novēlējis domās sliktu rītu elles ugunij, Alekss izgāja no guļamistabas, aizvēra skapi un pie reizes paskatījās, kādi dokumenti un grāmatas skapī atradās. Ja kādam viņu vajadzēs, tad jau zinās, kur meklēt.

[Roviela]

Kad guļ, tad nevar saprast, cik ilgi gulēts. Tā vien gribās, lai ik pa laikam, tad, kad esi atmodies, kāds pateiktu, cik ir pulkstenis.
Sniedziņš visu nakti neko daudz neatmodās, vien tik, cik vajag, lai pagrieztos uz otru sānu. Pavisam viņš atmodās tad, kad apnika gulēt uz sāniem, bet uz muguras nevarēja. Varētu uz vēdera, bet tā nebija viņa iecienītākā poza. Kopumā tātad - ilgi gulēts. Bijušais ugunsdzēsējs bija pieradis pie neregulāras gulēšanas un celšanās, dzirdot sirēnas skaņas.

Sasodīts, cik ir pulkstenis? Sapņi kaut kur aizpeldēja un aizmirsās. Jā, bija kaut kādi, bet kas? Velns brīdi vēl gulēja un ieklausījās - vai nejūt kādu rosību? Tā kā jā un tā kā nē. Nevar saprast. Nu labi. Var piecelties un izpētīt un, vispār, ja jau viņš atbild par lopiem, tad tiem dod ēst agri, tā kā par agru noteikti nebūs.

Baltais velns iztrausās no gultas un pavingroja. Pietupieni, stiepieni, presīte un citi ierastie vingrinājumi. Ē... Vai uz tualeti jāiet nebūs? Hmmm... nē, nekur nav jāiet. Savādi. Redzēs, kas būs tālāk.

Sakārtojis savu gultu un uzvilcis savu izturīgo ugunsdzēsēja virsapģērbu (jo nolēma, ka lauka darbiem tas ir piemērots), Sniegs gāja laukā skatīties, kā aitām, kā sunim un kā vistām. Ēst jāiedod, dzert arī, un mēsli jāizmēž. Nu, tādi kūts darbi. Nekad mūžā viņš nebūtu iedomājies, ka reiz strādās ellē, pie tam tādā lopkopja amatā! Bet kas jādara - jādara.

[echo3]

Zellīte atvēra acis. Nebija skaidrs, vai ir jau rīts un jāceļas, jo, šķiet, viņa bija pamodusies pati, un nav jau nekāds retums naktī pamosties. Velnene apgriezās uz otriem sāniem (kam aste nedaudz patraucēja), bet tūlīt arī saprata, ka miegs nenāk nu tā, ka nemaz. Zellīte apsēdās uz gultas malas un izstaipījās. Tad viņa apdomāja, ko tagad iesākt. Logu istabai nebija, par gaismu vai tumsu ārā noskaidrot nu nekādi. Bet lāpa istabā dega spoži. Tad jau ir rīts?

Atcerējusies, ka virtuvē ir logs, Zellīte nolēma aiziet līdz turienei. Ja ir rīts, arī ugunij plītī vajadzētu degt kārtīgi. Tad, lai nebūtu liekas skraidīšanas, viņa paņēma abas pavārgrāmatas un gāja caur ieejas halli uz virtuvi. Gatavot brokastis velniem un cerberam, ja tiešām ir jau rīts.

[Ungaarijas ragas...]

Visi, kuri izgāja ārā, varēja redzēt ugunssarkanu pamali, ar kaut ko spožāku pa vidu, kas atradās pretējā pusē tam kā bija vakar, kad viņi ieradās. Kaut kas teica, ka tas spožais nav gluži saule.

Aste bija pagalam jauns ķermeņa veidojums, kā kustināšana vedās grūti, līdzko pie tā sāka piedomāt, kā ķermeņa sastāvdaļa, kas jāiemācās kustināt. Un tas attiecās uz visiem velniem, kuriem šādas pieredzes nebija. Ja iepriekšējā vakarā vēl ar to problēmu nebija, jo prātā bija visādas citas lietas, kā ātrāk tikt pie gulēšanas, tad tagad aste pinās pa kājām un bija jāiemācās lietot.

Tumsiņš

Dokumentu skapī atradās desetu gaitā veiktas atskaites par mocītajām dvēselēm, visādas materiālo resursu atskaites, pie tam ar vienu tendenci - pēdējos pāris desetos elles materiālais stāvoklis izskatījās arvien sliktāks un sliktāks. Grāmatplauktā atradās kolekcija ar cilvēku grāmatām par velniem no dažādiem laikmetiem un kultūrām. Grāmatās uz malām bija ar roku uzšņāptas piezīmes ar to, ko bijušais elleskungs Šmaugs domāja par dažiem uzskatiem.
Tad tur vēl bija grāmata par Pekles izcelsmi, apskats par dažādām dvēseļu mocīšanas metodēm, dažādu padomu grāmatas, piemēram, kā uzprojektēt pašam savu elles dampi, un daiļliteratūra velnu gaumē.

Sniedziņš

Strādāt ar pilnu apģērbu virs velna kažoka nebija diez ko ērti, pirmkārt, bija jādomā, kur astei caurumu uztaisīt, otrkārt, visu laiku bija tāda kā kniešanas sajūta un arī karsti palika.
Ceris jau sagaidīja pie virtuves durvīm un, ieraudzījis Sniegu beidzot iznākam, metās viņam virsū, mēģinot ar visām trim galvām nolaizīt. Laikam jau cerbers tomēr nebija īsti pārliecināts, vai arī šie jaunie iemītnieki kaut kur pa vienu nakti nenoziedēs.
Aitas ganījās pa elles pagalmu, kūtī gan nekas baisi daudz jāmēž nebija. Toties, amēram iepretim kūtīj, velns pamanīja pie elles pieslietas garas koka trepes (nezin no kurienes uzradušās), kas veda uz lūku agšā zem jumta. Lūka bija tik liela, lai viens velns mazliet papūloties, pa to varētu ielīst. Šobrīd gan no lūkas līda laukā vistas, kas manīgi nolēca pa trepju pakāpieniem zemē. Pats beidzamais parādījās gailis, kurš saplivināja spārnus, bez jebkādām problēmām uzlaidās uz jumta virsas un sparīgi nodziedājās. Un paskatījās uz leju, tieši uz Sniedziņu, ar vienu aci un pašapmierināti nokladzinājās.

Zellīte

Iekšējās sajūtas teica, ka ir agrs rīts (pēc cilvēku mērauklas, ap kādiem pieciem, pussešiem), paveroties pa logu ārā arī vēl valdīja tāda krēslainība. Uguns pavardā vēl nekurējās, bet, velnenei rosoties pa virtuvi, ogles iegailējās spožāk un pēc brīža jau varēja dzirdēt uguns rūkšanu krāsnī. Kaut kur zem krāsns gan skanēja sīki krācieni - sīkvelni nemaz vēl nedomāja celties augšā.