Medusa IV [WH 40k] [BP], Nākotnē ir tikai karš. Opcijas

[Hworang666]

Planēta: Medusa IV
Datums: 40’000 gada 31. septembris.
Atrašanās vieta: Altlāzijas džungļi.
Attālums līdz mērķim: 13 km.

Tieši šādu skatu savā GPS redzēja kapteinis Ergo... Teju iegrimis nostaļģijā, viņš plānoja, kā aizkļūt līdz kuģim, kuru bija atsūtījuši glābēji. Vairāk kā diennakti viņi bija bēguši un visādi citādi centušies izvairīties no, viņaprāt, briesmīgākās sērgas visumā - Tiranīdiem... Nevienam pat nebija laika apraudāt bojāgājušos biedrus. Viņi katru stundu, katru minūti, cīnījās par savu izdzīvošanu šajos džungļos, kur, izņemot tās “nolādētās, pāraugušās ķirzakas”, viņiem traucēja arī karstais laiks, daudzi rāpuļi un purvāji... Ar viņu palikuši bija vairs tikai 23 vīri, kas arī bija noguruši, bet vēl arvien cīnījās plecu pie pleca, balstot viens otru... Bezcerība pieauga un kapteinis gandrīz atkal iegrima nostaļģijā, kad pēkšņi aiz muguras nočabēja lapas. Vīri, uzmanību! Viņš pieklusināti nosaucās un visi kājinieki sastinga kaujas gatavībā. Tieši laikā, lai atklātu uguni uz tiem 12 tiranīdu kājiniekiem, kas iznira no krūmiem. Apšaudi pavadīja cilvēku kaujas bļāvieni un kropli gārdzieni, kas radās ķirzakveidīgajiem radījumiem mirstot. Kāds cietušais? Ievainotais? Kapteinis pārjautāja pēc 30 sekundēm pilnīga klusuma. Šīs būs garākās dienas manā mūžā... viņš paspēja nodomāt, pirms no krūmiem izskrēja vēl 13 tiranīdi. Visi 24 kaujinieki atklāja uguni un pēc īsa mirkļa viss bija beidzies. Vismaz tā varēja šķist. Kad kapteinis pacēla galvu, lai pārlūkotu kādi ir zudējumi, aptuveni 12 metrus no viņiem atskanēja lūztoša koka skaņa. Vīri, ieņemt pozīcijas! Viņš nokliedzās. Visi izkārtojās "trijstūrī". Priekšā 2 rindās sastājās izdzīvojušie kājinieki (pēc skaita 16), aiz viņiem uzmanīgi ievietojās abi divi "smagie" un aiz viņiem pēdējie pieci snaiperi. Bija skaidri dzirdams, ka tuvojas kaut kas lielāks nekā parastie Tiranīdi. Koki brakšķēja jau daudz tuvāk un kapteinis pieklusinātā balsī noteica, 5 metri, sagatavojaties! Pēkšņi koku brakšķēšana gluži vai pārtrūka. Iestājās kapa klusums. Pāris kājinieki sāka nervozi skatīties uz visām pusēm. Pēkšņi sāka likties, ka krūmi čab gandrīz no visām pusēm. Pārkārtoties! nokliedzās Ergo un vīri pārkārtojās aplī, kura ārpusi veidoja kājinieki. Pēkšņi atskanēja skaļš kauciens, kas lika asinīm gluži vai sastingt. No visām pusēm uzbruka Tiranīdi, bet, kā nelaimi nesošs tuvojās arī viens no viņu spēcīgākajiem ieročiem... "Liktors" Kārtējais uzbrukums bija sācies...

[Elony]

Rens jau gribeja kliegt, lai visi metas skriet, glabjas, bet nepaspēja. Dubļi tika viņa mutē un Rens gandrīz vai aizrijās. Viņu rāva kopā ar pārējiem lejā, viņš tikai centās palikt uz muguras un šļūkt tā lejā.
Viņs centā paturēt acīs Leilu, kas bija savainota un vareja ciest vēl vairāk.
Rens pieprādzeja automātu pie sāniem un izpleta roka sun kajas, lai centstos kaut mazliet bremzēt kritenu, bet dubļi traucēja visu saskatīt. Viņš cereja, ka apstāšanās nebūs pārāk skarba...

Šo rakstu rediģēja elesarels: 23.10.2007 17:44

[Hworang666]

Apstāšanās bija skarba. Piecus metrus zemāk visi tika apstādināti. Pietiekami rupji... Viens no kājiniekiem ripojot lejup salauzis sprandu, daudzus citus vēl nevarēja atrast. Gerijas vēders nepatīkami sāpēja, visticamāk salauzta kāda riba. Benam bija paveicies mazliet vairāk. Ar pilnībā nomūrētu seju un krietni deformējušos ķiveri viņš izskatījās kā dzīvotspējīgs. No Lūka galvas lēnām pilēja asinis. Acīmredzot viņš krītot ar vienu tādu bija dabūjis pa galvu, bet pateicoties Imperātoram, izdzīvojis. Šarlote ar grūtībām varēja pakustināt kreiso roku. Likās, ka tā nav spējīga ko saņemt vai apķert. Renam apstājoties visa galva griezās... Likās, ka viņam paliks slikti, bet no mutes izlauzās tikai dubļi. Viņam bija paveicies. Ticis cauri ar viegliem nobrāzumiem.

[Malduguns]

Šarlote vaidot apvēlās uz vēdera un secināja, ka ir palikusi bez vienas lietojamas rokas. Kreisā nežēlīgi sāpēja un bija praktiski neiespiējami to pakustināt. Šarlote novaidējās un piecēlās pussēdus.
-Ben! Ar tevi viss kārtībā?-viņa nokliedzās pāri dubļu blāķim.

[Semijs]

Bens palicis sēdus, ievēroja, ka viens no kājniekiem guļ ar nedaudz izmežģītu kaklu.
-Vismaz tev nebūs jāizgroza galva no rītiem vairs!!-
Bet tad vīrietis izdzirdēja Šarlotes balsi. Piecēlies sēdus, Bens skrienot un krītot pa dubļiem meklēja savu māsu, viņam bija šobrīd vienalga pa seju, jeb drīzāk pēc dubļu lavīnas un sitieniem pa galvu, viņš to nejuta. Atradis Šarloti, viņš nokrita tupus pie viņas un teica.
-Šarlote!! Tu esi dzīva!-
Bens samīļoja savu māsu, labi, ka viņa vēl dzīvoja, savādāk viņš būtu licis lietā savu automātu, kura visticamāk būtu pavērsta pret viņu galvu.
-Man viss kārtībā, kā ar tevi?!?-

[Malduguns]

Šarlote ar veselo iebukņīja brāli, lai viņš pavāktos malā un sāji pasmaidīja.
-Man viss kārtībā, tikai roka tāda jocīga,-viņa nomurmināja un ar savādu izteiksmi sejā to pacilāja. Sāpēja, tomēr viņa bija cietusi arī lielākas sāpes.
Viņa centās brālim uzsmaidīt nu jau priecīgāk, bet diez ko ticami tas neizskatījās.

[Shadowblur]

...sliktāk nekā smagas paģiras... Lūks piešāva roku pie galvas. Asinis. Galva sāpēja pilnībā un bija diezgan noasiņojusi, laikam no purināšanās. Reibonis arī nebija no patīkamajiem. Paskatījies apkārt viņš novēroja citus.
Viens pagalam, laikam, spriežot pēc galvas pozas. Pārējie, daži vismaz, izskatījās ka būs dzīvotāji. Tiesa, neviens nebija ticis cauri pilnībā bez problēmām.
Skatoties apkārt viņš uzsauca. Kur mediķis? Ja tas neatvilksies drīz, bija paredzams tālākceļš ar žēlošanos un uzmundrinošām runām. Nezinādams vai tika sadzirdēts, jo pašam ausis džinkstēja un vētra laikam vēl nebija rimusies, Lūks centās pieslieties stāvus.

[Lianjuks]

(Ribas.. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/huh.gif) )
Gerija neuzdrošinājās kustēties, ja riba bija lauzta, tad varēja tikt pie caurdurtas plaušas un to nu viņa vēlējās vismazāk. Vēders sāpēja, bet kādā jēgā riba durtos tur, bet varbūt riba nebija vainīga? Ar šīm domām viņa gulēja, pamazām apkārtne izplūda melnos plankumiņos, bet balsis nerimās, viņa palika nomodā.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 24.10.2007 11:09

[Elony]

Rens nezināja, kur atrodas un kādā stāvoklī viņš atrados. Vai ar galvu uz leju, vai guļot uz muguras, vai arī peld atklātā kosmosā. Acīmredzot viņš bija dabūjis pa galvu, bet metāla galvaskauss bijaaizsargājis samdzenes, taču viss apkārt vienalga griezās.
ked dezorintācija daudz maz rimās, viņš gribēja ko teikt, bet aptvēra, ka mute ir pilna ar kaut ko negaršīgu. Dubļi. Viņš tos izšpļāva, bet tie atkrita atpakaļ uz sejas. Tātad viņš gulēja uz muguras. Piecēlies, Rens izslaucīja acis un notīrija seju. Likās, ka viņam nekas nekaiš. Bet pārējiem?
"Visi, kas jūt, ka ir nopietni savainoti, nekustieties, bet dodiet ziņu. Vai mediķis ir dzīvs?" Rens skarbi ierunājās. "Visi, kas var paiet, ieņemiet pozīciju, lai aizsargātos, ja uzroddas ienaidnieki. Jānoskaidro, kur esam. Kādam ir GPRS?"

[Lianjuks]

- Nebļauj.. - ievadējās Gerija, tas jau bija pietiekami, lai varētu saprast, ka viņa ir dzīva. - Tūlīt celšos. - atspiedusies ar elkoņiem pret nejauko dubļu masu zem sevis Gerija centās piecelties, bet kad riba tiešām draudīgi nokrakšķējās un šķiet kaut kur iedūrās viņa palika guļam. - Labi, necelšos. - aizvērusi acis viņa sāka kaut ko dungot, par zīmi, ka ir dzīva.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 24.10.2007 12:11

[Elony]

Rens apmanīja, ka Gerijai ir slikti. Likās, ka viņa ir ko lauzusi.
"Kas tur ir ar mediķi? Dzīvs? Miris? Greijai vajag palīdzību!" Rens centās piecelties. Galva vēl aizvien nedaudz reiba.

[Shadowblur]

Viņi sabļaujas... Tātad vētra ir kaut biškiņ aprimusies laikam... Lūks aizgāja līdz mirušajam kājniekam. Pavācis dubļus nost no viņa viņš no tā paņēma munīciju ko spēja atrast un aizvēra vienu aci, jo otra jau bija ciet. Dusi mierā... Dzirdi viņš nebija pilnībā atguvis, vel džiknstēja, bet kaut ko jau varēs saklausīt. Kuram munīciju vajag?

[Hworang666]

Pēkšņi netālu no dubļiem izšāvās kāda roka. Ar manāmu piepūli tai sekoja otra, līdz no dubļiem izpeldēja mediķis, tikai līdz viduklim. Varbūt palīdzēsiet, vai turpināsiet blisināties līdz pats šeit sapūšu? viņš mazliet nikni nopurpināja. Bija skaidri redzams, ka no viņa kreisās rokas ārā rēgojās kāds prāvāks zars un no tā tecēja asinis. Cilvēku birumam sekoja vēlviens neliels dubļu nobrukums, bet tas nevienu šķietami neadraudēja. Daudz bīstamāks bija lietus, kas turpināja līt. Viņi visi bija slapji un, ja negaiss sāktu izlādēties virs viņiem...

[Malduguns]

-Mēs ar Benu esam dzīvi,-Šarlote atsaucās. Roka ellīgi sāpēja, bet meitene izkārpījās no dubļiem un secināja, ka nekas vairāk nav izsitst no ierindas, vismaz vēl to nevarēja just. Kājās meitene spēja noturēties un tas bija pats galvenais.
-Kādam nevajag palīdzēt?-viņa vaicāja, kad bija atmetusi ar roku centieniem notīrīt apģērbu.

[Elony]

"Palīdzēt vajag medicīniskajam personālam." attieca Rens un grīļīgā gaitā pienāca pie mediķa un notupās pie viņa.
Brūce rokā nebija nekāda labā, bet likās, ka zaru izraujot, milzīga asiņošana nedraudēs.
"Tu zini kā tas ir. Tikai paciet sāpes, tad pārsiesim." Rens taica mediķim.
Tad viņš satvēra mediķa plecu, bet ar otru roku zara galu.
"Esi gatavs? Skaitu līdz trīs..."
Rens neskaitīja, bet uzreiz rāva zaru laukā.
Viņš pats ko tādu reiz pieredzēja, bet tikai kājā, kad cīnijās pret eldariem.

[mr Bl@ck]

Lietus skriešana dubļi tas viss savērpās Maksa smadzenēs vienā lielā putrā. Līdz bāzei vairs nebija tālu. Komanda sadalīties. Tā arī darīja, svilpodams par stiro vēju viņš devās vien tālāk, bet tad gadījās neparedzamais. Nogruvums, dubļi kritiens, Tumsa.
Kur Makss bija nokļuvis pat vīnam nebija skaidrs viņš bija deorientēts un mēģināja saprast vai maz ir ievainots.

[Hworang666]

Ārsts iebļāvās un tad viegli kodīdams zobus pateicās Renam: Paldies... laikam. Lēnām izrāpies ārā no dubļiem, izmantodams par balstu Rena roku, viņš apsēdās, sākotnēji pārsēja savu roku ierija vairākas pretsāpju tabletes un sāka klaiņot apkārt. Pirmais pie kā viņš apstājās bija Šarlote. Kur tad pie tik nedabīgas rokas tiki? Roka bija jocīgi izliekusies un nebija jābūt ārstam, lai saprastu, ka roka ir lauzta. Tos, kam smagākas traumas, savāciet lūdzu vienkopus! Vismaz tie, kas vēl ir spējīgi! Maksam pamostoties izdevās atklāt vien to, ka viņam virsū guļ vēl kāds. Un no šī kāda samērā strauji tecēja asinis.

[Malduguns]

-Es pie tādas rokas tiku tāpat kā jūs pie auga savējā,-Šarlote izmocīja smaidu un palūkojās uz ārstu.
Meitene gribēja, lai brālis būtu blakus. Puisis bija nomierinošs. Galu galā, radniecības saites vienmēr vairāk vai mazāk bija uzmundrinošas.
-Ben, paturēsi man rociņu?-Šarlotes sejā atmirdzēja smīna pēdas un meitene bija sataisījusi smalku balstiņu un kucēna acis.

[Pūķēns Sāra]

Galva dunēja, Dubļi! Es neciešu dubļus. Viņi ir pretīgi un lipīgi. Vismaz, ja tu ietiec sniega lavīnā, tad zini, ka ja tevi no tās izvilks mirušu, tad būsi tīrs, bet dubļi...nepietiek, ka tu mirsti lēni, smokot, ja tev pa galvu netrāpa kāds akmens, tad tas viss vēl ir pretīgi un netīri. Lēni, lēnītēm vēl neatverot acis, Leila pēc kārtas pakustināja pirkstus, atd jau rokas un kājas, pārbaudot vai nekas nav lauzts vai kā sava'dāk traumēts. Potīte jorojām stipri sāpēja, bet to vi''na neņēma vērā, cik nu, protams, varēja atļautos.

[Hworang666]

Mediķis izmocīja smaidu, jo plecs vēl arvien sāpēja. Pieliecies, lai apskatītu roku, viņš noklausījās brāļa un māsas saunu. Vēl arvien kā tādi mazi bērni... Pieliecies pie Šarlotes, viņš lēnām kustībām iztaustīja viņas roku un tad struji to parāva un pagrieza. Atskanēja kluss krakšķis, kam noteikti vajadzēja sāpēt. Tad, pieliecies un no savas somiņas izņēmis vēl trīs tabletes ar ūdeni, Gāra tās iedeva Šarlotei, pieminot: ja pēc 20 minūtēm nepalīdz, atkal griezies pie manis. Un atstāja viņu pie viņas brāļa. Tad viņš atcerējkās par Leilu. Būtu nepareizi teikt, ka atcerējās, jo viņš nebija spējīgs par viņu nedomāt. Pēkšņi pamanījis pazīstamo apmetņa strēmeli starp tuvākajām dubļu un akmeņu sanesām, viņš pieskŗēja klāt Leilai. No uztraukuma viņam trīcēja rokas. Imperātora vārdā, kaut tikai viņa būtu dzīva! Kaut tikai... Leila, tu mani dzirdi? Neizskatījās, ka viņai būtu kas lauzts, arī asins izplūdumus nevarēja pamanīt. Bet Gāra zināja, ka tas neko nenozīmē...

[Pūķēns Sāra]

-Ar mani viskārtībā, smukulīt. Bet vari pateikt auklei,ka, tad kad no misijas atgriezīsies tēvs, viņai ies plāni, viņš necieš šādas izdarības.- Vēljoprojām turot ciet acis, Leila nopietni noteica, pēc tam apklustot un turpinot vienkāši gulēt. Nelikās, ka sieviete vēl kā reaģēs uz vīrieša jautājumu vai uz viņa klātbūtni. Kad Leila jau aizdomīgi ilgi nereaģēja uz nekādām darbībām, un varēja sākt likties, ka ar viņu tiešām, kaut kas nav kārtībā, pavērās viena sievietes acs, pamanot Gāra skatienu, viņa atvēra arī otru aci un plati uzsmaidīja mediķim, smaids pat likās mazliet bērnišķīgs.
-Dzirdu, dzirdu es tevi. Ar mani tiešām viss ir kārtībā, tik... Leila bija apsēdusies sēdus, un tagad centās piecelties, kas izdevās diez gan neveikli un ar sāpju grimmasi pavadījumā. Neizskatījās, ka sieviete taisītos kādi paskaidrot pirmīt pateikto tekstu, kaut vai pateikt: joks.
Nepārāk stabili nostājusies kājās, jo pārlieku neatbalstījās pret kāju ar savainoto potīti un arī dubļi slīdēja, kā arī joprojām par nelaimi lija lietus, Leila palūkojās apkārt, atklājot nepārāk sirdij tuvu ainu, ja tagad uzbruktu tiranīdi, mēs noteitki nenoturētos pat piecas minūtes. Beigu beigās skatiens nonāca līdz Gāram. Uz lūpām nejauši parādījās smaids, kurš pirmīt bija pazudis. Vairāk pielekusi, nekā piegājusi klāt Gāram, viņa atrada kādu tīrāku apmetņa stūri, un maigi sāka tīrīt jaunā vīrieša nosmērēto seju, kad kā uguns ķerta paleca malā un vainīga nolaida acis. -Atvaino, tiešām atvaino,- viņa klusām nomurmināja, - Vienkārši veci ieradumi! Nu ne veci, bet... kaut kā... vienkārši atvaino,- viņa beigu beigās smagi nopūtās. Viņa patiesi pati nevarēja saprast savas rīcības iemeslu, vienkārši ieraugot Gāra netīro un pat viegli satraukot, ja, protams, viņa nemaldījās, seju, kas bija viņai pievērsta, rudmate tīri refleksīvi piegāja pie mediķa un... -Vai dziļa brūce?- Pamājot uz vīrieša savainotās rokas pusi, Leila iesāka runāt, neuzdrīkstoties pacelt acis un palūkoties uz Gāru, pēc sev neraksturīgās darbības iepriekš.