Lagonijas teiksma:, [GM][PZP][fantasy] Virtuālās realitātes gūstekņi Opcijas

[rudo lapu vilcēn...]

*Viss šeit rakstītais balstīts uz manām nelielajām zināšanām un pašas fantāziju. Nopietni uztverams vien spēles ietvaros*

20… gada 5. maijs plkst. 900 no rīta.
Jau kopš septiņiem rītā pie daudzu datorspēļu salonu durvīm redzama rosība. Un ne jau velti. Jau vairāk kā gadu tiek reklamēta jaunā kompānijas Real World Entertainment jaunā RPG tipa fantasy žanra spēle. Un šodien, spēles atklāšanas dienā, tā tiek piedāvāta nedaudz lētāk, kā citas reizes. Protams, īstie ieguvēji šodien ir kuponu īpašnieki, kas tikpat kā par nieka ‘grašiem’ var savā īpašumā iegūt šo nenoliedzami ieintriģējošo spēli.

[OOC: Spēle sākas! Variet rakstīt ko dariet ikdienas dzīvē un kā iegūstat savā īpašumā spēli.]

[Hikari]

Silti saules stari iezagās pa pusatvērtajiem istabas aizkariem un noslīdēja gar palodzi. Tie turpināja savu ceļu līdz kādai segā cieši ievīstītai personai. Negribīgi pavērusi vienu aci, viņa ar sapņainu skatienu ielūkojās pulkstenī. Tikai pēc mirkļa līdz prātam nonāca fakts, ka ir jau rīts, kurš strauji pāriet pusdienlaikā. Vēl brīdi pavalstījusies pa guldu viņa, neko neatceroties, nožāvājās un nākamajā mirklī, ieraugot uz galda uzlikto plakātu, šausmās pielēca sēdus.
-Taihen, mou asa desujo! Watashi wa baka desu! Jabai.* Es kavēju, kavēju, kavēju! - meitene nošķendējās izlecot no gultas vienā rāvienā un jau nākamajā mirklī izskrēja no istabas. Pāris minūtēs sakārtojoties, saģērbjoties un paspējot paķert grauzdiņu, meitene noglauda savu kaķi, uzmeta plecos somu, sakārtoja pie spoguļa brilles un, izejot no dzīvokļa un aizslēdzot ciet durvis, ātrā solī devās lejā pa kāpnēm.
Diena bija patiesi lieliska. Kaede mina sava riteņa pedāļus cik vien ātri varēja. Lai nu kad, bet vai tiešām šodien bija obligāti jāaizguļas. Sevi klusi lādēdama, meitene iegriezās šķērsieliņā un nobremzēja.
Pie veikala drūzmējās ļoti daudz cilvēku. Kaede par to nebija īpaši izbrīnīta, galu galā, tieši šodien iznāca jaunā spēle. Meitene to bija gaidījusi veselu gadu! Priecīgi dodamās uz priekšu, meitene pasmaidīja. Dažreiz pat viņu pašu, 20 gadīgu sievieti, pārsteidza fakts, tik bērnišķīga viņa spēj būt, cik ļoti mēdz aizrauties un cik ļoti tomēr līdzinās meitenei, nevis pieaugušai sievietei. Pat viņas izskats bija tāds, ka likās uzreiz skaidrs- šai personai ir tikko kā apritējuši, labākajā gadījumā, saldie 16.
Ieejot veikalā Kaede piegāja pie stenda, pie kura drūzmējās visvairāk cilvēku un uzreiz paķēra spēlītes disku. Viņa bija viena no tiem cilvēkiem, kas neatbalstīja pirātismu, naudas arī bija pietiekami. Uz brīdi meitene aizdomājās, jau sapņojot par to, kā spēlēt šo spēli. Lēnām piegājusi pie kases un nopirkusi spēli, Kaede ielika to somiņā un izgāja no veikala siltajā 5 maija dienā.


*- Ak nē, jau rīts Ak es muļķe! Slikti. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)

Šo rakstu rediģēja Liepu meitene Rowa: 02.08.2008 09:44

[Melleņu kamenēns]

Bija agrs rīts. Meilargona atvēra acis. Paskatījusies pulkstenī, viņa secināja, ka ir jau deviņi. Viņa nopūtās un izrausās no gultas. Lielākā daļa viņas vecuma skolēnu pašlaik atradās skolā un centās ieborēt savās nabaga galvās kādu jaunu gudrību. Viņa skolā nebija bijusi jau mēnesi, jo bija saķērusi iesnas, kas bija pāraugušas pamatīgā plaušu karsonī. Atvērās istabas durvis, tajās parādījās mātes seja. Buongiorno, sole! Sono le nove. Svegliarsi!*
Buongiorno, mamma!* Meilargona atbildēja, taču mamma jau bija izgājusi no istabas. Meitene saklāja gultu apģērbās. Uz naktsgaldiņa, blakus gultai stāvēja tās datorspēles kupons. To meitene bija dabūjusi pirms mēneša, uzvarot derībās ar draudzeni. Paķērusi rokas somiņu un kuponu, viņa atvadījusies no vecākiem, devās uz tuvāko datorspēļu veikalu.

*Labrīt, saule! Ir jau deviņi! Mosties!
*Labrīt, mammu!

[Elven]

Dreiks piecēlās viņam acīs spīdēja saule, viņš pagriezās nedaudz uz malu ieraudzīdams ,ka pūlkstens ir 9:00 viņš mierīgi piecēlās un ieraudzīja ,ka uzgalda stāv tas kupons un viņš atcerējās ,ka šodien iznāk tā dator spēlē viņš pie sevis nodomāja
Labi ,ja jau to kuponu dabuju par brīvu kāpēc neaiziet paskatīties ,kas tā ir par spēlīti!
Dreiks apģērbās uzvilkdams kājās kurpes un džinsus ,bet mugurā vienkāršu Quiksilver T-kreklu viņš paņēma kuponu un ielika bikšu kabatā, pēc tam viņš nokāpa uz pirmo stāvu paņēma no galda moča atslēgas un uzvilka jaku! Viņam mājās neviens nebija ,jo viņš dzīvoja kopā ar brāli ,bet brālis bija devies ceļojumā uz Eiropu kopā ar draudzeni...
Dreiks izgāja arā un uzkāpa uz moča un aizbrauca līdz tuvējam datorspēļu veikalam iegājis iekšā viņš paņēma vienu no pēdējiem spēles eksemplāriem noliak naudu uz galdu, blakus nomezdams kuponu un izgājis arā no veikala uzkāpa uz moča un brauca uz mājām...

[Pūķēns Sāra]

Dens paguris gāja pa ielu, bija bijusi smaga maiņa, bet mācības jau ar to nerēķinājās. Blakus puisim gāja kāda jautri tērgājoša meitene, viņa klāstīja tik šodien ir laba diena, un ko gan viņa darītu bez puiša, kurš šodien bija nostrādājis viņas maiņu. -Neuztraucies, tas bija nenozīmīgs nieks.- Dens bezrūpīgi noteica, bet viņu nodeva liela žāva. -Man vajag tev kaut kā atlīdzināt.- Meitene blakus atbildēja un pārgāja uz citu tematu, jau pēc piecām minūtēm no meitenes kabatas, kad viņa meklēja telefonu, izkrita kaut kāds kupons. Mirkli to pētījusi, viņa priecīgi, kaut ko iesaucās un paķērusi Denu aiz rokas, aizvilka puisi uz tuvāko datorspēļu veikalu. Kamēr meitene bezbailīgi iejuka pūlī pie datorspēļu plauktiem un apmierināti paņēmusi kuponu, nopirka vienu no pēdējiem spēlēs diskiem, puisis pie veikala ieejas, atspiedis muguru pret sienu, izbaudīju saulīti, kura glāstīja nogurušo seju, pārdomādams, kāpēc tieši šodien, pēc smagas maiņas, viņš piekrita iet ar kājām kopā Medi, nevis iesēsties mašīnā vai uzkāpt uz motocilka un bez problēmām aizkulties līdz akadēmiju. Pēkšņi saulei priekšā uzradās ēna, atvēris acis, viņš atklāja, ka saulei priekšā acu augstumā ir disks. -Re, saka, ka šī spēle ir labākā. Tētis man sagādāja kuponu, kaut gan es jau varētu to nopirkt tāpat... bet visā visumā šo spēli jau gaidīja...- Medi apklusa, bet tad turpināja savus runas plūdus. -Es jau pati sev gribēju to spēli, bet tā kā tu man izdarīji tādu pakalpojumu... Lūdzu! Viņa pasniedza Denam disku, -Ko tu, man tak nevajag, tu tak zini, ka man nav laika...- Medi puisi asi pārtrauca, -Izbeidz, Den! Kaut vai viņu iemet savā mājas stūrī, bet man būs tīrāka sirdsapziņa. Es zinu, ka tāds spēļu disks nevar atmaksāt, ko tu esi darījis manā labā, bet...- Tagad pats Den pārtrauca meiteni, -Labi, labi, es to disku paņemšu.- Paņēmis un ielicis disku mugursomā, viņš turpināja ceļu uz akadēmiju, kamēr Medi plati pasmaidīja un atsāka jautri tērgāt.

[Eņģeļu gūstekne]

Ap pulkstens sešiem no rīta Kentaiši jau bija augšā un staroja kā pavasara saulīte. Iepriekšējajā spēlē kuru viņa bija iesākusi spēlēt vakar bija palicis pēdējais līmenis. Visai profesionāli apkāvusi visus mīnotaurus kas viņai neļāva paņemt pēdējā līmeņa beigu kartīti labirintā meitene izslēdza kompjūteru. Kārtējā spēle bija pabeigta. Disks tika nolikts maliņā lai to varētu paspēlēt pēc kāda gada un skatiens aizslīdēja līdz pulkstenim. Līdz datorspēļu veikalam bija 2 minūšu gājiens un Kena to zināja tāpēc nekur nesteidzās. Mierīgā gaitā sataisījusies, uzvilkusi balti rozā kuplo kleitiņu un baltos zābakus ar platformu, izķemmējusi matus un paķērusi savu pandu viņa vēlreiz palūkojās pulkstenī. Veikalu taisījās atvērt pēc 10 minūtēm. Izgājusi no mājas Panda lēnā garā devās uz veikala pusi. Pa ceļam viņa satika kādu puisi un ar viņu iesāka īsu dialogu. Pēc piecām minūtēm Kentaiši atradās pie veikala un sagaidīja kad veikala durvis atvērsies. Neskatoties uz to, ka rindā stāvēja daudz cilvēku Panda tika pirmā dēļ tā. ka labi pazina pārdevēju, piedevām viņš uz dzimšanas dienu bija uzdāvinājis populārās spēles kuponu. Kentaiši paņēma disku, samaksāja par to un diemžēl nepārmijusi pat pāris vārdus ar laipno kasieri aizgāja atpakaļ uz mājām lai ieinstelētu spēli un paskatītos kādus izaicinājumus sniegs šī spēle. Vienīgais ko viņa cerēja nesagaidīt bija kārtējās vienveidīgās spēles ieraudzīšana. Vajadzēja kaut ko jaunu nevis vienus vienīgus apgreidus.

Šo rakstu rediģēja Eņģeļu gūstekne*: 13.04.2007 11:21

[rudo lapu vilcēn...]

Kad spēle tika instalēta un palaista, ekrāns satumsa. Pakāpeniski kļūstot gaišākam, tika sākts rādīt ierastais RWE reklāmas džingls. Tie, kas vēlējās, varēja to noskatīties, lai arī nekā īpaša vai gara tajā nebija, taču pietika ar vienu peles klikšķi, lai attēls pārmainītos, liekot ekrānam atkal uz mirkli satumst un pakāpeniski izgaismoties, atklājot simpātisku meža ainavu. Pie straujas, heroiskas mūzikas labā datoranimācijā veidots varonis (dažbrīd varone) vicināja zobenu, šāva ar loku, izcīnīja īsu kauju ar dīvainiem briesmoņiem, lai beigās stalti izslietos kādā pakalna virsotnē, atbalstījis roku pret zemē iedurtu zobenu, un noraudzītos saulrietā. Fona attēlam pamazām nodziestot, skaidrāk priekšā izcēlās divi vārdi „Lagonijas teiksma”.
Pārejot uz daudz vienkāršāku un mierīgāku fona mūziku, parādījās ierastās izvēlnes, rotātas tīkamām vītnēm un ornamentiem ar meža kalnu ainavu fonā.
Izvēloties „Pasaule” uz tā paša fona parādījās īsa informācija par Lagoniju un karte.
Izvēloties „Sākt spēli” uz tīkami tumšzaļa fona parādījās vairāki lodziņi un uzraksti, rotāti viegli vijīgiem ornamentiem kā pirmā lapa, radot nedaudz senatnīgu noskaņu.
Tēla vārds, vēlams uzvārds:
dzimums:
vecums:
rase:
*cilvēks - atbilstoši izvēlētajam vecumam
*kentaurs - pa pusei cilvēks, pa pusei zirgs
*ūdenļaudis - cilvēks, kas spēj elpot zem ūdens un ūdenī iegūst zivs asti
*fauns - cilvēks ar āža kājām un ragiem, smailām ausīm
izskats(apraksts+bilde(ieteicams)):
šobrītējā atrašanās vieta:

[OOC: Tie, kas sāk spēlēt spēli, lūdzu atsūties otro anketu un iesūtiet viņu vai nu ATD pavedienā vai šeit. Ja ATD - tad linku arī šeit(vieglāk atrast). Tei, kas vēl nav tikuši līdz spēles spēlēšanai - postojiet tālāk par ikdienas dzīvi, līdz tiksiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)
Vēl gaidu kartes ar atzīmētām atrašanās vietām!]

[mehaniskais koli...]

Safija l;aimīga pamodās no pirmajiem saules stariem ,kas piepildija istabu,viņa zināja ka tagad nedēļas divas dzīvos viena jo viņas draudzene bija vakar aizlidojusi uz ķīnu,viņa mierīgi saģērbās un sāka rītra skrējienutikai šoreiz tam bija cits mērķis viņa lēnā riksī devās uz datorspēļu veikalu ,kur pateicoties treniņiem viegli tika iekšā izspraukdamās starp cilvēku pūļiem paķerdama spēli un ātri par to iedodot kuponu,skriemot mājās viņa nožēoja to ka bija pieteikusies šim darbam `diena bija saulaina un silta tieši tāda ko visu laiku gribētu pavadīt laukā,atgriezusies mājās viņa novilka piesvīdušo sportatērpu un uzvilka ērtas melnes pusgarās džinu bikses un sporta krekliņuievietojusi spēli viņa pagatavoja sev kafiju un ieslēdza to parādoties reklāmai viņa to pacietīgi noskatijās un ķērās pie noteikumu lasīšanasun sava tēla anketas sarakstīšanu



Šo rakstu rediģēja ev_angel: 14.04.2007 15:03

[kaca95]

Eva visu dienu negribīgi bija pavadījusi darbā, jo zināja, ka tad nedabūs spēli. Bet viņai tomēr palaimējās, jo viņas kaimiņiene, vecā Kertas kundze, bija dabūjusi kuponu un nezināja kam to atdot. Eva izmantoja izdevību un dažādi pielienot vecenītei viņa no tās tomēr izmānīja kuponu. Tā nu tomēr sieviete dabūja spēli un tikko pārnākusi mājās ieslēdza datoru. Ielikusi disku paredzētajā vietā viņa nepacietīgi gaidīja, ka notiks tālāk. Pat nenovilkusi mēteli Eva sāka spēlēt spēli un bija tā aizrāvusies, ka nepamanīja laiku ejam.

[rudo lapu vilcēn...]

-Tēls apstiprināts!- datora ekrānā aprādījās uzraksts. Tam nodziestot ekrāns kārtējo riezi kļuva melns, tad pakāpeniski gaišāk līdz ieguva pergamenta nokrāsu un izskatu. Pergamenta stūros izvijās līkumoti raksti, bet centrā parādījās smalks uzraksts. Nenoliedzami, pie šī ievada kāds bija piestrādājis.
-Vai vēlaties sākt piedzīvojumu?- bija lasāms ekrāna vidū. Pa skaļruņiem sāka plūst klusināta mūzika, kas šķita saucam uz cīņu.
Zem centrā esošā uzraksta parādījās divi īsi vārdi, kas katrs izgaismojās, kad uz tā nonāca kursora smaile. Tie bija vārdi -Jā / Nē –
Izvēloties „Nē” ekrāns nodzisa un parādījās lapa, kurā bija lūgts izveidot savu tēlu (ar visiem iepriekš jau norādītajiem parametriem un vārdiem).
Taču izvēloties „Jā” ekrāns izgaismojās un kļuva arvien spilgtāks un gaišāks. Balta gaisma šķiet neprātīgā ātrumā traucās virsū liekot aizturēt elpu. Tad viss satumsa, iedvešot sajūtu, ka laiks uz pasaules apstājies. Ilgstot tikai mirkli, tā izgaisa.
Viegls vējš iepūta savu elpu sejā, liekot atvērt acis, kuras, pat īsti nepazinoties kurā mirklī, bija aizvērtas.

Safīra Mulena
Paverot plakstus skatienam atklājās maigi zilas debesis baltām mākoņu aitiņām, kas, rīta saules apspīdētas, slinki virzījās pa vējam. Bija jūtams viss – gan zāles viegli kutinošais pieskāriens ķermenim, gan saules liegais glāsts, gan vēja rotaļīgā dvesma. Nebija vairs uzbāzīgās, heroiskās mūzikas, apnicīgās ekrāna izgaismošanās un nodzišanas. Nebija nekā, kas atgādinātu par civilizāciju un istabu, kurā pirms mirkļa bija sēdēts un sākts spēlēt datorspēli.
Ausis sasniedza viegla vilnīšu čaboņa un putnu balsis. Kaut kur tālumā ik pa brīdim šķita dzirdi ieskanamie zvaniņš. Ne miņas no automašīnu rūkoņas, lidmašīnām vai citām civilizācijai piederošām lietām un skaņām. Pat gaiss, kas ieplūda plaušās, šķita pirmatnīgi svaigs.
Pieceļoties sēdus, skatienam pavērās nokalne ar liela ūdens klaida malā vīdošu birzi. Skatienam ejot tālāk – parādījās vēl viens pakalns, kam sekoja cits, līdz tie pārgāja augstos, neredzētos kalnos. Apkārt, šķiet kāda milžu bērna samētāti un aizmirsti, zālē ieauguši gulēja lieli akmens bluķi.
Kas šī bija par vietu? Vai tā maz bija īsta?
Safīra palika tā pati, kas vienmēr, un tomēr sajūtas bija savādākas. Paraugoties uz sevi, viņa manīja, ka līdzinās, vismaz ārēji, tai pašai būtnei no attēla, kuru bija izvēlējusies kā sava tēla izskatu paudēju datorspēlē. Ko tas nozīmēja?

[OOC: Pārējie aprakstus saņems tad, kad sāks spēlēt pašu spēli un kuru II anketas būs apstiprinātas.]

visiem, kam nav slinkums uzzināt ko vairāk.
No ārēji lieliem un smagnējiem akmens bluķiem celtais pils tornis šķita neparasti viegls un trausls. Šķiet pietika tikai nelielas vēja pūsmas, lai tornis sagāztos. Tomēr tas stāvēja, līdz ar visu pilsētu sev pie kājām un savādo pulksteņa torni kaimiņos , jau vairākus tūkstošus gadu. Un, neskatoties uz senumu un šķietamo trauslumu, tornī, tāpat kā pilsētā, kūsāja dzīvība.
Pa vienu no augstākajiem torņa logiem laukā vērās bāls, baltmatains jauneklis ar acīm zilām kā vasaras debesis. Viņa skatiens kavējās pie dzīvās rosības pilsētas ielās, kur starp ziedošajām palodzēm un akmens namiem steidzās raibās drānās ģērbti ļaudis, kam pa vidu parādījās pa kādam jātniekam, sunim, vistai vai kaķim.
-Jūsu augstība.- viegli nokrekšķinājies, iesāka sirms vīrs nepiespiesti greznās, tumšās drānās. –Vēlējos jums ziņot, ka Karas ir izskaitļojis svešinieku ierašanās dienu. –
-Un kura tā ir?- jaunekļa sejā iedegās viegla ziņkāre un nepacietība. Šo vēsti viņš gaidīja jau ilgi, tāpat kā lielākā daļa pārējo ļaužu gan pilsētā, gan zemē.
-Tā ir šodiena, jūsu augstība.- sirmais vīrs nedroši noteica, liekot jaunekļa pierei samākties.
-Vai ziņas drošas?-
-Jā. Karas zināja, ka tam jānotiek drīz, taču nevarēja pateikt precīzi, pirms ieradās pirmais.- kā atvainodamies, vīrs viegli paklanījās.
-Jau ir ieradies pirmais?- pārsteigumā jauneklis pārvaicāja. Par atbildi saņēmis apstiprinošu galvas mājienu, viņš turpināja. –Kur tad viņš ir? Kas viņš ir? Kāds viņš ir?-
-Uz šiem jautājumiem diemžēl nav iespējams vēl atbildēt, jūsu augstība. Viņš ir ieradies, bet kur – tas nav noskaidrojams ar Karasa spēku palīdzību, bet prasmīgāka un spēcīgāka par viņu mums nav. – sirmais vīrs vēlreiz kā atvainodamies palocījās.
-Tad nu atliek tikai gaidīt kas notiks tālāk, un cerēt, ka tiks atrasts īstais ceļš. –viegla nopūta pārskrēja pāri jaunekļa lūpām.
-Jā, jūsu augstība.- vīrs vēlreiz palocījās uz izgāja no telpas, ļaujot jauneklim ieslīgt savās domās.

[Eņģeļu gūstekne]

Mājās ieinstalējusi spēli Panda uzreiz atsāka visai intensīvu domu pārklāstu kā tad īsti veidot tēlu. Visai grūti bija izvēlēties kam būt un tā tālāk, bet beigu beigās tapa Kana. Kentaiši visai priecīga par izdarīto izvēli uzspieda taustiņu, kas liecināja par pilnīgu spēles iesākšanu. Kompjūteram pievienotās tumbas vibrēja no skaļuma kādā bija ieslēgtas, bet jau tagad meitene bija pilnīgi pārliecināta, ka vēlās šīs spēles soundtrack'us.

[Hikari]

Kaede ienāca savā istabā, nometa uz gultas somu un priecīgi pagriezās virpulī uz vietas. Meitene bija dabūjusi spēli, kuru bija gaidījusi tik ļoti ilgu laiku. Priecīgi piesēdusies pie galda, meitene ieslēdza datoru un pagaidīja, kamēr tas kārtīgi sāk darboties un ievietoja disku Cd romā.
Priecīgi gaidot, kad varēs sākt spēli, meitene vēroja, kā ekrāns satumst un parādās izvēlnes logs. Kaede no sākuma uzspieda uz vārda Pasaule un aplūkoja Lagonijas karti, bet tad, ilgi vairs negribot gaidīt, uzspieda vārdiem Sākt spēli. Nākamajā brīdī uz tīkami zaļa fona parādījās vairāki lodziņi. Kaede ievadīja sava tēla informāciju un sēdēja, ar nepacietību dīdoties krēslā un gaidot, kas tālāk notiks, un kad beidzot varēs ķerties pie patiesas spēlēšanas.

[Pūķēns Sāra]

Dens aizvēra dzīvokļa durvis un nopūtās. Pēc studijām pie viņa vēl bija atnākuši draugi, bija jautri, bet tagad izvadot viņus ārā no dzīvokļa un paskatoties uz haosu... Man jāieiet dušā! Bija šobrīd vienīgā, kaut cik pieņemamā doma, kas bija noķerama viņa prātā. Vēlreiz nopūties, viņš sāka virzīties uz vannasistabas pusi. Pēc atsvaidzinošas dušas, kas puisim lika sapurināties, viņš vēl slapš un pilošs, aptinies vien ar dvieli aizļepatoja uz virtuvi, kur no leduskapja paņemt no rīta pirkto apelsīnu sulu. Tātad, kas man šodien paredzēts? Nē, nevar būt! Man ir brīvs! Tātad jāsazvanās ar Marku... nē, labāk no sākuma jāaiziet pie skolotāja un... Tādas un līdzīgas domas dzima viņa prātā, kamēr dzerdams sulas glāzi, viņš lēnām gāja uz guļamistabu, lai apģērbtos, bet pa ceļam viņš apstājās. Skatienu bija pievērsusi soma, kura bija atvērta un no tās bija izkritis disks, kuru šodien bija uzdāvinājusi Medi. Paskatījies pulkstenī, viņš nolēma, ka laika ir pietiekami, lai paskatītos, kas tad tā īsti ir pa spēli. Paņemis disku un ielicis jau iezslēgtajā datorā, viņš aizgāja uz guļamistabu, lai apģērbtos, jo nebija vēlme skatīties tās visas reklāmas un citas nevajadzīgas lietas. Atgriezies istabā, viņš tieši uzspēja uz īsās filmiņas sākumu. To noskatījies, viņš sāka pildīt anketu. Pēc kāda brīža, kad anketa bija gatava un viņš jau vēlējaš sākt spēlēt, uzradās jautājums vai viņš spēli patiesi grib spēlēt, kad jau viņš gribēji spiest jā, iezvanījās telefons. Zvanīja Medi un vēlējās zināt kāda spēle, piecas minūtes iztirzājot puisi, viņa beidzot likās mierā un piekodinājusi, ka viņš tai arī iedos spēli, jo vairs nevēlēsies pirkt otru disku, beidzot izbeidza sarunu. Bezrūpīgi nogrozījis galvu, viņš atgriezās pie datora un nospieda "jā", tā apstiprinot savu vēlmi.

[Melleņu kamenēns]

Kad Meilargona beidzot tika mājās, tur neviena vairs nebija. Vecāki drošvien jau bija darbā. Meiteni pie durvīm sagaidīja Sekundīte, apsveicinājusies ar pundurtrusīti un apvaicājusies, kā mazā nerātrnule tikusi ārā no būra, viņa devās uz tēva darbistabu, kur stāvēja dators. Ieslēgusi datoru viņa ieslidināja disku datorā, tad aizgāja pakaļ Sekundītes būrītim, ja nu pēkšņi pārrodas vecāki. Nosēdinājusi trusenīti uz būrīša, viņa pati uzsāka spēles spēlēšanu. Viņa aizpildīja piedāvāto anketu, pie reizes pa[priecādamās par jauko grafisko noformējumu un uzspieda apstiprinājuma komandu.

[rudo lapu vilcēn...]

[OOOC: trešā posta pirmā daļa ir visiem vienāda. Tālāk sekot tiem postiem, kuri norādīti ar jūsu tēlu vārdiem.]

Kaede Furiko/Lacus Clain
Vējš smaržoja un garšoja pēc jūras. Ausis sasniedza viļņu duna, bangām skrienot pret krastu un reizēm atduroties pret ceļā esošiem akmeņiem. Pretī vērās viegli pelēcīgas debesis, kurās varēja jaust rīta gaišumu un aiz mākoņiem paslēpušās saules siltumu. Pāri skrienot sakliedzās divi ūdensputni. Vai kaijas?
Ķermeni balstīja nedaudz rupju, miklu smilšu un smalku akmeņu klaids. Turpat blakus savu neskaidro ēnu meta kāds guļošs akmens bluķis. Kas šī bija par vietu?
Pi3eceļoties sēdus, skatienam atklājās nemierīga jūra. Baltās viļņu galotnes šķīda pret piekrasti un dīvainām, asām akmeņu smailēm, kas sliecās laukā no ūdens. Līdzīgi akmeņi, pa daļai iegrimuši kāpās, bija manāmi arī apkārt, taču to šķautnes varēja biedēt. Šķiet tikai nesen te gājis garām kāds titāns un sadauzījis šķēpelēs kādu varenu klinti, kuras atlūzas nu sedza krastmalu.
Ieskatoties pāri nemierīgajam ūdens klaidam un akmeņiem, varēja manīt, ka krasts uz abām pusēm veido tādu kā loku. Šķiet viņa bija kāda līča malā. Bet kur?
Paraugoties uz aizmuguri, aiz dažām kāpām varēja redzēt asas zāles un dažu, nedaudz nīkulīgu kociņu izrotātu līdzenumu, kur dažviet vēl vīdēja asie akmens bluķi.
Kaede zināja, ka ir tā pati, kas vienmēr, tomēr varēja just, ka ir dažas atšķirības. Paraugoties uz sevi (cik nu tas bija iespējams) viņa varēja redzēt, ka ārēji līdzinās tai meitenei, kuru bija izvēlējusies kā sava tēla izskata paudēju. Kāpēc? Kas bija tāds noticis?

Kentaiši Yukigama/Kana Moterutu
Vilnīši smalki čabinājās turpat netālu. Vējš, kas viegli kutināja ādu, atnesa jūras smaržu un dažus neparastu trokšņus, kuru izcelsme vēl bija nezināma. Debesis virs galvas bija nedaudz samākušās. Taču ne tik daudz, cik pusē, kur vīdēja saules baltā ripa. Kas šī bija par vietu? Kur Kentaiši atradās?
Sajūtas šķita mazliet neparastas, neierastas, un, paraugoties uz sevi, Kentaiši manīja, ka ārēji līdzinās tai būtnei, kuru tikko bija izvēlējusies par savu tēlu jaunajā spēlē. Vai tāds bija solītais piedzīvojums?
Pieceļoties sēdus, skatienam atklājās salīdzinoši mierīga jūra. Viļņi, kaut arī lieli, nešķita steidzamies, bet slinki traucās uz krastu. Liedags bija baltu smilšu, dažu gliemežvāku, izskalotu koka gabalu un nelielu, apaļu oļu klāts. Un, cik tālu vien skats sniedzās, šķiet nebija manāms nekas cits, vien otrā pusē, pretī platam līča galam, vīdēja kalnu smailes.
Tomēr paraugoties uz aizmuguri varēja redzēt nedaudz nīkulīgu, bet reizē arī spirgtu koku dārzu. Skatienam sekojot pa līci, kas pārvērtās upē, vismaz pēc platuma spriežot, varēja manīt vairākus kuģu apveidus un šķietamu pilsētu, tomēr vismaz dažu kilometru attālumā. Kas šī bija par vietu?

Daniels Heidmanis/Tians Felds
Atverot acis Daniels redzēja zilas, neparasti gaišas debesis, kas, rīta saules apspīdētas, meta loku pār stāviem kalniem, kuru tuvākās smailes ieskrēja redzeslokā balti vizēdamas. Pats viņš atradās kalnu ēnas pusē, kur saules stari neiesniedzās. Kur viņš bija? Kāpēc viņš te bija? Jautājumi palika neatbildēti.
Pieceļoties sēdus, jaunais vīrietis manīja, ka ārēji līdzinās tam puiša tēlam, kuru tikko bija izveidojis, lai spēlētu spēli. Vēl vairāk neatbildētu jautājumu.
Līdzko pavērās apkārt, skatienam atklājās skarba ainava. Viņš atradās kalnos. Ne tik augstu, lai justu visas ar augstkalniem saistītās lietas, taču pietiekami, lai aiz dažām zemām smailēm redzētu nīkulīgu zāli, dažus sīkus kociņu un plašu, varenu tuksnesi, kas neparasti gaišs sniedzās vai līdz pašam apvārsnim, kāpām metot dažādus lokus un vējam spēlējoties ar smiltīm. Kalnu ēnas bija garas.

Rionaldo Aivenors
Rīta saules stari apspīdēja nedaudz neparasto pilsētu. Daudzi nelieli upes buru kuģi viegli šūpojās lielā ezera nedaudz nemierīgajos ūdeņos, cieši piesieti pie steķiem. Gandrīz tūlīt pat aiz piestātnes un nedaudzajām uz pāļiem būvētajām mājām slējās lielu, varenu koku mežs, kura lapotnē slēpās otra pilsētas daļa. Namiņu koku pakājē bija nedaudz – visi saspiedušies tuvāk ūdens malai. Šķiet piestātne un koka tiltiņi, kas savienoja namus un daudzās platformas koku galotnēs ar kāpnēm, kas vītņveidīgi apvijušās ap stumbru veda uz zemi, bija šīs pilsētas dzīvības vietas. Šobrīd gan visur vēl valdīja klusums un miers. Vasaras rīti bija agri un vien zvejnieki cēlās pirms ausmas, lai iemestu Lacrima dziļajos ūdeņos savus tīklus. Ilgi gan nebūs jāgaida, kad viduspilsēta Mea atmodīsies un sāksies ierastā rosība.

[Hikari]

Kaede nespēja beigt apbrīnot spēles veidotāju izdomu. Lūkojoties uz gaišo pergamentu, meitene ar patīkamu satraukumu nospieda vārdu „Jā” , tādā veidā iedarbinot spēli. Nākamajā mirklī ekrāns kļuva ārkārtīgi gaišs, Kaede pārsteigti iepleta acis- parasti taču ekrāns satumsa? Pēc mirkļa gaisma jau bija tik neizturama, ka meitene aizklāja acis ar plaukstām.
Datora zumēšana bija apklususi, tā vietā ausīs šalkoja jūras vējš. Pārsteigti atverot aizžmiegtās acis, Kaede palūkojās apkārt.
E? Nande? Koko wa doko?* meitene klusi sacīja, grozoties apkārt un cenšoties saprast, kur īsti atrodas. Kas bija noticis, to Kaede vēl nespēja saprast. Pagājusi pāris soļus uz priekšu pa smiltīm, meitene klusi sacīja
Dareka imasen?** Ei, vai šeit kāds ir? Tā kā neviens viņai nbeatbildēja, meitene nopūtās un apsēdās uz kāda tuvēja akmens. Kur īsti viņa bija nonākusi? Un kur pazudusi viņas istaba, dators un pati spēle? Palūkojoties uz savām rokām, meitene saprata, ka viņas āda ir daudz bālāka, kā parasti. Arī mati bija garāki un… pavisam citā krāsā, kā ikdienā!
Kas šeit īsti notiek? vina nodomja.

*Kas? Kur es esmu?
** Vai te kaads ir?

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 17.04.2007 17:06

[Idril]

Bija seši no rīta. Hakons vēl pat nebija gājis gulēt un, godīgi sakot, pret šo brīdi neredzēja vairs jēgu to darīt. Viņam bija tieksme gulēt kā nosistam pirmās 4 miega stundas un spriežot pēc kupona datorspēles izpārdošana sāksies pēc 3 stundām, un to nu viņš nevarēja palaist garām.
Viņš piecēlās no datorkrēsla kur bija pavadījis pēdējās pāris stundas pēc vienkārši satriecošas vēsturiskas kara filmas noskatīšanās un mēģinājis uzrakstīt eseju, kas viņam tika uzdota jau pirms kāda mēneša. Lieki teikt, ka laiku viņš bija pavadījis sērfojot internetā un čakarējot aizvakardien sabildētās bildes photoshopā. Esejas vēl nebija.
Viņš devās uz sava dzīvokļa virtuvi, lai uzvārītu draņķīgu kafiju. Kafija nebija slikta tādēļ, ka tā bija lēta, sliktas kvalitātes. Pat ūdens nebija slikts un arī cukura un piena netrūka. Tomēr tas bija neapstrīdams fakts Haks Volfs neprata uztaisīt kafiju, pat tad, ja viņam bija tikai jāuzlej ūdens virsū. Kaut kur kaut kas vienmēr nogāja galīgi greizi.
Nosēsdamies atpakaļ savā ērtajā un jau nolietotajā datorkrēslā ar apbružātajām malām viņš saviebjoties iemalkoja pretīgo dziru. Garantēts, ka neaizmigšu vēl krietnu laiku, viņš apmierināti nosprieda.

Neilgi pirms deviņiem no rīta viņš jau atradās pie veikala un gaidīja, kad tas atvērsies. Tā, kā viņš negribēja, lai spēli "izķer" pirms viņa, viņš bija ieradies savlaicīgi. Pusstundu un krietnas grūstīšanās vēlāk viņš bija jaunās datorspēles lepns īpašnieks. Galu galā, viņam bija iemesls justies lepnam, tajā veikalā bija vismaz simts cilvēku! Nu labi, varbūt mazliet mazāk.. Bet tam jau nebija nozīmes.

Atgriezies mājās viņš labu laiku - vismaz 5 minūtes - mēģināja izlemt - ļauties ziņkārībai un uzspēlēt, vai beidzot iet gulēt? Un kā ar eseju? Šo piecu izlemšanas minūšu vēlāk, kuru laikā ietilpa vēl vienas atbaidošas kafijas sataisīšana, viņš bija gatavs spēlēt. Kas gan ir dzīve, bez mazām neprātībām?



OOC - Otru anketu iesūtīšu ATD pavedienā tuvākās... Stundas?! laikā (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[Eņģeļu gūstekne]

Tik pēkšņi strauji pieaugošā, spilgtā gaisma bija apžilbinājusi, ka Kentaiši jau bija gatava skriet uz veikalu un lamāties par brāķi, vai vīrusu, vai ko tik pat briesmīgu, taču mūzika bija apklususi un pavisam netālu klusi sačukstējās vilnīši. Panda pavēra acis un šokā puspavērtu muti lūkojās sev apkārt, kur viņa bija? Kādā sakarā? Vai viņa bija no žilbinošās gaismas tik ļoti samulsusi, ka bija piemeklējis ģībonis un nu viņa sapņoja? Bet nē, tā nevarēja būt. Automātiski iekniebusi sevi viņa secināja, ka sāpes ir jūtamas un pat ļoti. Kentaiši noskurinājās kā suns un aizžmiedza acis, tad atkal tās atvēra. Kaut kas neticams. Viņa nomurmināja un cenšoties noticēt, ka paralēlas pasaules un tādas lietas varētu eksistēt palūkojās uz sevi. Parasti viņai mugurā būtu bijusi kuplā "Gotisko Lolitu" stila kleitiņa, bet tur viņa sēdēja gaisīgā, īsā, gaišdzeltenā, sev neraksturīgā kleitiņā blakus jūrai. Vējiņš kas iesita sejā nu jau sniegbaltos matus lika kaut nedaudz noticēt fakta patiesumam, ka viņa patiesi, reāli ir nokļuvusi spēlē, jo cik atminējās arī tēla kartē izvēlētā atrašanās vieta ne īpaši atšķīrās no šeit redzamās. Kentaiši, kas nu jau laikam bija dēvējama par Kanu palūkojās uz rokām. Uz augšdelmiem izcēlās skaistas, zeltītas spuras, bet kājas vienkārši viegli atstarojās zeltainā spīdumā. Meitene īsti nespēja aptvert notiekošo viņa piecēlās kājās un ar kailajām pēdām paspēra gliemežvāku rotātās baltās smiltis vieglā, taču manāmi uztrauktā gaitā virzoties uz jūras pusi.

[rudo lapu vilcēn...]

Kaede Furiko/Lacus Clain
Kaijas turpināja riņķot apkārt un ik pa brīdi sakliegties. Šķiet tās bija iztraucējusi pēkšņā un neparastā svešinieces parādīšanās. Vēl brīdi riņķojušas, tās aizlaidās tālāk gar piekrasti. Viļņi turpināja dunēt pret akmeņiem un krastu.
Tomēr cauri viļņiem bija sadzirdama kāda balss. Skaļi, kaut arī jūras slāpēta, tā kaut ko kādam sauca. Skaidri izšķirt vārdus nevarēja, vienīgi nojaust teikto. Šķiet tās avots atradās tālāk iekšzemē, kaut kur aiz asšķautnaijamiem akmens bluķiem.

Meilargona Efejvītne/Lilianna Lī Eronija
Debesis bija dzidri zilas bez neviena mākonīša. Nesen aususī saule tās silti apspīdēja. Apkārt dziedāja putni un gaiss smaržoja pēc pļavas un vasaras. Tikai kur Meilargona šobrīd bija?
Pieceļoties sēdus skatienam atklājās platas, rāmas upes līkums, pārāk liels, ali ar skatienu būtu aptverams, vismaz uz vietas sēžot. Straume bija rāma, ļaujot piekrastē augt meldriem, kalmēm un ūdensrozēm līdzīgiem augiem. Otrā krastā, aiz nelielas koku birzs teju pašā ūdens malā, vīdēja liels, zaļojošs klajums, kuru vien dažviet izjauca retas koku skupsnas.
Paveroties aiz muguras bija redzama mīkstu zāli noaugusi pļava, pilna neredzētu un redzētu ziedu. Tālumā, aiz dažiem lēzeniem pauguriem un pāris vientuļiem kokiem, vīdēja tumša meža josla.
Visbeidzot, apraugoties uz sevi, Meilargona redzēja, ka ārēji līdzinās tai pašai meitenei, kuru bija izvēlējies sava tēla attēlojumam jaunajā datorspēlē. Ko nozīmēja tas?

Hakons Volfs/Siarāns Haidens Bruņinieks
Sajūtas bija neparastas, lai neteiktu vairāk. Neierasts skatupunkts un neierastas ķermeņa formas. Paraugoties uz sevi, Hakons redzēja, ka izskatās kā kentaurs. Var teikt, ka tieši tā, kā bija vēlējies redzēt izskatāmies savu tēlu jaunajā datorspēlē.
Sejā viegli iepūta jūras vējš. Ūdens bija nemierīgs, taču kluss. Cik tālu vien skatiens sniedzās, nebija redzama ne sala, ne kas cits kā vienīgi ūdens. Taču apraugoties uz sāniem, varēja redzēt, ka Hakons šobrīd atradās uz tāda kā zemesraga.
Virs galvas riņķoja daži nemierīgi jūras putni, bet zem ķermeņa bija rūsganu smilšu un smalku akmentiņu klāts krasts. Vienīgā skaņa bija viļņu dziesma.
Pieceļoties un pārlaižot skatienu ainavai kas atradās iekšzemē bija redzamas tādas pašas rūsganas kāpās, kādā šobrīd atradās jaunais kentaurs, dažviet noaugušas asu zāli. Skatienam klejojot tālāk parādījās ierastā piejūras flora – kadiķi, daži alkšņi, tālāk priedes. Aiz kokiem pret debesīm sniedzās kalni, kuru augstākās galotnes klāja rīta saulē zibošs sniegs. Ne miņas no civilizācijas.

Kentaiši Yukigama/Kana Moterutu
Vilnīši glāsmaini pieskārās krastam un šķita pat viegli aicinām. Paveroties aiz muguras, bija redzama vieta, kur Panda tikko bija gulējusi un soļi, kurus tikko bija spērusi. Nekādu citu pēdu piekrastē nebija.
Cienīgs un liels augstu virs galvas uz jūru aizlaidās albatross.

[Elven]

Dreiks atgrieizies mājās uzmeta jaku uz pakaramā un uzkāpa augšā uz savu istabu... Datrors jau bija ieslēgts un viņš ielika disku pēc tam ieinstālējot spēli. Viņš uzspieda uz spēles ikonas pēc tam ieiedams iekšā spēlē un izvedodams savu tēlu viņš mazliet paskatījās uz pūlskteni un saprata ,ka vēl pie datora varēs sēdēt labākajā gadījumā kādu stundu ,jo pēc tam bija sarunāta tikšanās ar draugiem tāpēc viņš ātri nepārdomājot nospieda Jā un viņa ekrāns palika gaišs un izskatījās ,ka uz viņa pusi nāktu gaisma...