Pagātnes ēnas, [GM][PZP] Opcijas

[Pūķēns Sāra]

No vēstules saņemšanas laika bija pagājušas septiņas dienas, visi, kas bija tās saņēmuši šobrīd atradās kādā neīpaši lielā istabiņā. Istaba bija ieturētu tumšos toņos un tajā kūrās kamīns, neskatoties uz to, ka ārā bija ap plus piecpadsmit grādiem pēc celsija skalas un saulīte apspīdēja zaļos laukus, kas bija redzami tālumā, palūkojoties laukā pa logu, kurš bija aizklāts ar ne pārlieku bieziem, bet ar gaismas necaurlaidīgiem aizkariem.
Pie kamīna atradās pāris krēsli, uz kuriem bija apmetušies trīs jauni cilvēki: Keita, Adams un Anastasija. Tālāk, pie sienas, kura bija pretī logam, atradās liels galds, ap kuru arī bija apmetušies cilvēki: Dereks, Mišels, Kals, Hēfaists, kā arī Edīte. Galds bija no ozolkoka un bija apklāts ar baltu galdautu, tikai greznās galda kāja, ļāva noprast, ka galds nav šāds tāds, uz galda stāvēja pušķītis lauku puķu, kuras viņš bija palūdzis saplūkt Esterei, kura šobrīd atradās tur pat pie vecās vīra, kurš sēdēja ērtā klubkrēslā un turēja mutē pīpi, kura gan nebija aizdedzināta, vecais vīrs lūkojās laukā pa logu un likās visai apmierināts, jo Deimians, kurš sēdēja tur pat blakus vīram, bija viņam nodevis ausij baudāmu ziņu.
Kopā skaitot telpā bija desmit jauni cilvēki un vecais vīrs, kurš sevi dēvēja par Kreontu, neviens gan īsti nevarēja saprasts vai tas ir vīra uzvārds vai vārds, jo vienmēr, kad tas tika kādam jautāts, tas neziņā raustīja plecus. Divi no šiem jaunajiem cilvēkiem bija atceļojuši ātrāk par noteikto laiku. Viena no tiem bija Estere, kura jau pie vīra atradās divas dienas. Kreonts pret meiteni izturējās ļoti labsirdīgi un kā jau piedienas pret patīkamu viesi, otrs bija Adams, kurš gan nebija mitinājies pie Kreonta, bet gan pie kādas ģimenes, kura pēc vīra lūguma, laipni atvēlēja puisim naktsmītni, pārējie bija ieradušies šajā rītā, kurš agrāk, kurš vēlāk, tas jau vairs nebija svarīgi.
-Esi tik mīļa, un atnes no virtuves kaut ko dzeramu un glāzes.- Labsirdīgi uzsmaidījis Esterei, kura atradās vecajam vīram pie kreisās rokas, viņš palūdza meiteni, kura jau labi zināja visa atrašanās vietu mājā. Jaunā meitene iegāja vienā no divām durvīm, kas veda laukā no istabas. Telpa bija salīdzinoši klusa, jaunie cilvēki tikai tagad sāka justies ērti šai siltajā telpā un sarunas bija tikai tapšanas stadijā. Pēc kāda brīža telpā atgriezās Estere, turot savās maigajās rokās paplāti ar divām krūkām, vienā atradās tīrs ūdens, otrā svaigs piens, un vienpadsmit māla krūzēm, kas noteikti nebija īpaši vieglas, jo īpaši priekš tik smalkas meitenes kā Esteres. Jaunā sieviete nolika paplāti uz galda, pie kura sēdēja pāris viesi, kad pulkstenis nosita vienpadsmit. -Paldies Ester,- vēl viens smaids no vecā vīra, kad viņš izņēma no mutes pīpi un aplūkoja katru jauno cilvēku, kas atradās telpā. Skatiens bija labsirdīgs, bet tomēr kaut kas lika nodrebināties, varbūt tas bija dēļ labsirdīgā smaida pazušanas, kad nopētot pēdējo no desmit viesiem, vīrieša sejā atkal iezagās labsirdīgs smaids.
-Es ceru, ka ceļš līdz šejienei jums bija mierīgs un patīkams,- Kreonts iesāka, pievērsdamies ikvienam telpā –Esmu pateicīgs, ka atsaucāties uz manu lūgumu, man kā jau vecam vīram, tas tiešām nozīmē daudz.- Piebilde– vecam vīram –likās neiederīga, jo sēžot klubkrēslā Kreonts izskatījās visai enerģisks un nemaz tik vecs, vien sirmie mati un iesirmā bārda bija spējīga nodot vīra īsto vecumu. Mirkli ieturējis pauzi, viņš turpināja –Nevilkšu visu šo lietu garumā un uzreiz ķeršos pie mūsu mērķa skaidrošanas. Ceļa ilgums būs tikai atkarīgs no pārvietošanās ātruma, tas vai mums vajadzēs šķērsot robežu, vai nē, būs atkarīgs no tā, kā viss pa šo laiku ir mainījies. Mūsu mērķis ir kāds ciematiņš, iemesls kādēļ tieši tur, lai paliek manā ziņā,- vīrs nedabīgi strikti noteica, kad jau mierīgi turpināja, -Domāju, ka esat jau paspējuši atpūsties pietiekami ilgi un ceļā varam doties pietiekoši drīz. Vēl mierīgi padzeraties un ja kādam vajag papildināt ēdienu krājumus, tad droši dodaties uz virtuvi. Tās atrašanās vietu varat lūgt Esterei vai Keitai. Pēc desmit apļiem jūs gaidu ārā.- Ar to Kreonts piecēlās no klubkrēsla un izgāja no telpas, atstājot savus viesus. Nu, viņiem bija izvēle, ko darīt atlikušās desmit minūtes. Vai nu palikt šeit, vai nu doties uz virtuvi, vai jau doties laukā, kur sagaidīt pārējos.

[Zōzā zač zač]

Deimiana seju rotāja labdabīgi mīļš smaids, kuru pastiprināja viņa izteiktie sejas vaibsti, kas lika viņam izkatīties, pēc piemīlīgākā radījuma visā sājā telpā. pff... īstneībā, tas tika tā izdarīts, tieši smaids, jo viņa acis, kā pogas ska'tijās uz meitnei, kas nesa krūzes telpā. Protams, viņš vēl bija pamanījis citas, bet tākā, viņam aŗi vajadzēja tikt uz virtuvi un papildināt savus krājumus. kas viņam bija? Maza ````šķīte, kur ūdeni var ieliet un pie jostas piestirpināta samērā paliela kulīte, kur viņam bija kāds maizes gabaliņš vai žāvēta gaļa.
Bet, par nelaimi, pirms Deimians spēja kaut ko pateikt, vai izdarīt meitene bija paspēusi iziet no telpas ārā tā apt, kā večuks.
OK, 10 minūtes, tātad...
Acis pazibērja pie citām šeit esošajām daiļavām. Tipiski.
...Uz virtuvi.
Puisis negribīgi nodomāja un ar smagu nopūtu devās meklēt virtuvi. Nu viņš devās uz to durvju pusi no kuras nāca meitene, cerēdams, ka tiks uz virtuvi.
pa cēlam vinš nespēja atraut acis no meitenēm, nu, nespēja. Lakam jāarstējas būtu Demianam. Bet kāpēc? Vismaz ir kāds, kas par viņām rūpēsies. Laikam.
Lēnām, bet toties straujā solī, puisis tomērt, kā par brīnumu, atrada virtuvi. Viņš virtuvē neuzkavējās ilgi. Paņēmis nedaudz maizes un žavētu gaļu, to ielicis savā kulītē, kas bija pie jostas, un nostiprinājis, tā lai no tās nekas neizbirst, paņēma ````šķīti un to pielēja ar ūdeni.
UN apmierināts ar sevi, ka to ir izdarījis devās ārā paglamā, kur bija daži cilvēki. bet šoreiz viņš neska'tijās uz cilvēkiem, bet gan debesīs.
sakārtojis uz muguras esošo loku un būltu maksti viņš divas reizes nosvilpās un pastiepis roku pret debesīm, ar laimpilnu smaidu gaidīja, kas notks tālāk. Tā vismaz būtu jāizskatās apkārtējiem.