Vienīgi atmiņas., [c][pzp][pg-16] Opcijas

[Eņģeļu gūstekne]

Meža vidū uzslietās pāris teltīs bija dzirdami klusi šņācieni, ik pa brīdim varbūt arī kāds iekrācās. Pulkstens bija apmēram pus vienpadsmit no rīta. Ārā jau bija silts un saulīte cepināja cauri koku zariem, teltis sāka palikt smacīgas, pieelpotas no iekšienes un pārkarsētas no ārienes. Apkārt jauniešu guļvietām slējās vieni vienīgi koki, šī bija jau otrā diena, kad viņi bija devušies pārgājienā, vēl bija atlikušas divas dienas līdz viņi būs mājās, vismaz tā bija sarunāts. Protams viss bija atkarīgs no vairākuma vēlmēm un iecerēm. Karte norādīja, ka pēc apmēram 5 km ejot pa kādu stigu varēja nonākt pie maza ezeriņa, kurā varēja atveldzēties un nomazgāties.
Pamazām telšu iemītnieki sāka mosties, galu galā bija jāpaēd, jāsapakojās un lēnā garā jādodās tālāk. Putni vīteroja, sūnas zem kājām darbojās kā mīksts paklājs, kuru ik pa brīdim izraibināja vairākas alus pudeles vai čipsu pakas, vietām bija redzamas arī dažas tukšas pudeles ar kādu stiprāku dzērienu. Netālu no lielākās telts atradās grills, kurā iepriekšējā naktī bija mēģināts cept viss pēc kārtas. Atlika vien minēt, vai paģiras jauniešus no rīta mocīs vai nē.

[Pūķēns Sāra]

Tiamara skanīgi iesmējās, kad Kriss sāka fantazēt notikumus, -Jāatzīst, ka tev labi izdodas, esi izgājis speciālu kursu?- Viņa jautri uzlūkoja puisi, kad puisim uzdodot pēdējo jautājumu, viņa kļuva viegli domīga, kad negaidīti puiša maigās lūpās aizskāra viņas. Sirds, nejaucene, izlaida pukstu, kad puisis meiteni noskūpstīja. Jāatzīst, ka ar Tiu tā sen nebija bijis, varbūt tādēļ, ka parasti viņa īsti nepazina tos puišus, un varētu teikt, ka tas bija aprēķins, bet šoreiz ar Krisu viņu saistīja, kas vairāk par pāris dienu apzīšanos, un tas, ka Kriss... Puisis atkal uzlūkoja Tiamaru, un meitene puisim jautri atsmaidīja.
-Liekas, ka tomēr pareģojums varētu atkārtoties vēl pāris reizītes, vai pareizāk ieilgt.- Viņa piepacēlusi roku, uzsita pa puiša degungalu. -Tu tiešām, varētu būt jauks samarietis.-