Vienīgi atmiņas., [c][pzp][pg-16] Opcijas

[Eņģeļu gūstekne]

Meža vidū uzslietās pāris teltīs bija dzirdami klusi šņācieni, ik pa brīdim varbūt arī kāds iekrācās. Pulkstens bija apmēram pus vienpadsmit no rīta. Ārā jau bija silts un saulīte cepināja cauri koku zariem, teltis sāka palikt smacīgas, pieelpotas no iekšienes un pārkarsētas no ārienes. Apkārt jauniešu guļvietām slējās vieni vienīgi koki, šī bija jau otrā diena, kad viņi bija devušies pārgājienā, vēl bija atlikušas divas dienas līdz viņi būs mājās, vismaz tā bija sarunāts. Protams viss bija atkarīgs no vairākuma vēlmēm un iecerēm. Karte norādīja, ka pēc apmēram 5 km ejot pa kādu stigu varēja nonākt pie maza ezeriņa, kurā varēja atveldzēties un nomazgāties.
Pamazām telšu iemītnieki sāka mosties, galu galā bija jāpaēd, jāsapakojās un lēnā garā jādodās tālāk. Putni vīteroja, sūnas zem kājām darbojās kā mīksts paklājs, kuru ik pa brīdim izraibināja vairākas alus pudeles vai čipsu pakas, vietām bija redzamas arī dažas tukšas pudeles ar kādu stiprāku dzērienu. Netālu no lielākās telts atradās grills, kurā iepriekšējā naktī bija mēģināts cept viss pēc kārtas. Atlika vien minēt, vai paģiras jauniešus no rīta mocīs vai nē.

[Pūķēns Sāra]

Tiamaru tikai parādīja Krisam mēli par atbildi, un pat ja viņa gribētu puisim, ko atbildēt, viņš tāpat aizsteidzās prom, tādēļ neraizējoties par neko, meitene aspēdās uz zemes un atkal parakājusies pa somu, izvilka čupa-čupu, un to ielikusi mutē, apgūlās zemē, vērojot zilās debesis, bet šī nodarbe ātri apnika, tādēļ izņēmusi no mutes čupa-čupu viņa atkal apsēdās un sāka vērot kā Kriss sāk vākt nost savu telti, un pēc tam Evas. Bija patīkami skatīties kā citi strādā, jo īpaši tāds smukulītis kā Kriss. -Labais samarietis,- pār meitenes lūpām nepārāk skaļi pārvēlās vārdi.