Nakts brālība, [GM][PZP][fantasy] Opcijas

[Develin_]

Jaunie censoņi vēl neko nezināja par plānu līdz brīdim, kad viņiem pienāca vēstule.

Sveiks/-a!
Vadībai radās eksperimentāla ideja, tādēļ, lūdzu, esi gatavs/-a pārvākties uz citu dzīves vietu. Paskaidrojumi par lietu būs vēlāk, kad tiksimies. Līdzi jau ņem savas mantas, kuras tev ir nepieciešamas komforta nodrošināšanai. Matracis, uz kura gulēt būs tāpat kā virtuve, pašam sava istaba un visas pārējās akūtas nepieciešamības lietas un vietas.
Tikšanās pirmdien, Rietumu parkā pie Saules plkst. 16.
Sveicieni, Dea.

Pirmdiena, 2635. gada 16. jūlijs. Neciešams karstums. Visi pilsētnieki cenšas paglābties no svelmes. Daudziem tas neizdodas un tie tiek nogādāti slimnīcās. Diagnoze – karstuma dūriens. Tie, kuriem ir iespēja, dirn mājās vai birojos pie gaisa kondicionētāja, jo šāds karstums nav bijis vairākus gadsimtus.
Dea Flahertija Adamsa domīgi lūkojās savā pulkstenī. Viņa lēnā solī devās uz parku, izkāpusi no metro, kura stacija bija pie paša parka, tikai pāri ielai. Par parku 21. gadsimta cilvēka uztverē to gan nevarētu nosaukt, šur tur auga nīkulīgi, nodzeltējuši krūmiņi, kuri kā par brīnumu vēl vilka dzīvību, vietējo dārznieku aprūpēti. Koku kailie silueti jau sen vairs netika iekļauti apkārtējā ainavā un šur tur varēja redzēt nodzeltējušu zālīti. Asfaltētā taka vedināja tālāk parkā. Apkārt neredzēja nevienu cilvēku, jo visi šādā laikā par labāku uzskatīja uzturēties salīdzinoši vēsākajās iekštelpās.
Dea ieņēma vietu uz soliņa blakus Saulei un palūkojās visapkārt. Saule viņu vienmēr bija uzjautrinājusi savā ziņā. Tas bija milzīgs trijstūra piemineklis, kuram patiesībā nebija nekādas saistības ar Sauli. Tas bija tā iesaukts, bet neviens vairs neatcerējās, kāpēc.
Dea tikai sēdēja, ik pa laikam palūkojās pulkstenī un gaidīja.

Tā... Nu jums ir jāpaziņo jā jūs satiekaties ar Deu un viens ar otru. Jaunie censoņi nav savā starpā pazīstami.

[Eņģeļu gūstekne]

Var jau buut, ka neviens vinju nebija pamaniijis, bet cauri slapjsh, nosviidis un tomeer izmaniigs Yuki bija piebiedrojies barinjam jau pusceljaa. Smiins kaa ierasts rotaajaas uz karstuma nomociitaas sejas. Nelielajai kaveeshanaas probleemai protams par vainu bija mati, vai tad kas cits veel vareeja buut svariigaaks, par spiidiigo, baltiem ziida pavedieniem liidziigo matu eerkuli uz Otori galvas? Saraustiitie elpas vilcieni atbalsojaas liidz pat eekai, kad laipni ievadiiti iekshaa vinji kaut uz mirkli vareeja atvilkt elpu. Ar veiklu kustiibu Yuki paarlaida paari baltajiem matiem sudrabotu baroka laikmeta kjemmi, patiesi antiiku priekshmetu, kas vinjam bija saglabaajies no taaliem, taaliem senchiem un izvilcis gaishu, elastiigu matu gumiju savilka garo, izpuurusho eerkuli speeciigaa copee, lai nepaliek veel karstaak. Izstaipiijies jauneklis uzmeta nesteidziigu skatienu sievietei, kas vinjus shobriid uzrunaaja un eleganti palociijis galvu vinjsh noraadiija, ka pats personiigi ir pusliidz gatavs, kam nu vinjam bija jaabuut gatavam. Veel sekundiiti pastaaaveejis Yuki tomeer noleema uzdot jautaajumu, ko veeleejaas paprasiit jau apmeeram pusotru minuuti. Saakotneeji vinjsh neveeleejaas palaist savu, peec pasha domaam, aarkaartiigi valdzinosho balsi pa tuksho garajos gaitenjos, tachu norijis narcismu Otori tomeer paveera plaanaas luupas. Sakiet, juusu pusmaasa neiebildiis, ja es sheit uzpiipeeshu, jeb varbuut ir jaadodaas aaraa? Smiins uz mirkli paraavaas uz augshu, apzhilbinot ar Colgate smaidu.