Pavediena drukājamā versija

Iesūtīja: Dvēselīte ; laiks: 25.04.2004 02:02

palasot postus un vairak iepazistot forumu esmu nonakusi pie secinajuma, ka taisnība vien ir par to pusaudžu noslieci uz drūmām domām par nāvi. "Let me die" or "just let me go.." ir daži no piemeriem tostarp viens no šiem ir manis pašas... paradoksāli... domas "mani jau neviens nesaprot" vai "es nevienam neesmu vajdzigs... es varetu nospragt un neviens to pat nepamanītu" ir tikai minimāls ieskats cilveka, tagad respektivi pusaudza domu gaitaa. lai ari ka to negribetos noliegt ta ir, zinu no savas pieredzes...

bet ka tad isti ir? ja tev tagad butu dota iespeja izveleties - pamest visu, nimirt, pieradit, ka tev taču bija taisnība, tu taču viņu brīdināju, ka iesi pakārties... un iespēja dzīvot... turpināt dzīvot kā līdz šim, bet mainīties, nevis ar kada palidzibu bet pasa spekiem... vai tev pietiktu drosmes atteikties no visa unspiita vaditam nomirt??? vai tomer tu dotu priekroku dzives turpinajumam???

Iesūtīja: Good ol' Grim ; laiks: 25.04.2004 07:50

Visai regulāri uzdodu sev jautājumu:"Kāpēc ne?" Pagaidām atbilde gandrīz vienmēr ir "Visa dzīve vēl priekšā." Kā nekā vienreiz dzīvojam...
Kas ar mani notiks pēc 10, 20 g. nezinu, ta jau redzēs.
Vispār jau man ir doma ap gadiem 40/50 izlēkt no kādas lidmašīnas bez izpletņa, bet ta jau redzēs vai man pietiks drosmes.

Iesūtīja: NovemberNövelet ; laiks: 25.04.2004 08:28

Piedod & atvaino, bet vai tu domaa, ka nomirt ir drosmiigs solis? :blink: To es nu es stipri gribeetu apshaubiit. Toties dziivot, sasniegt savus meerkjus, neapstaaties un nepiiksteet pie pirmajaam gruutiibaam- tas tieshaam ir drosmiigs solis. Tam ir nepiecieshama zinaama meerkjtieciiba, drosme & neatlaidiiba.
Izskataas, ka tagad ir topaa apgalvot- "viss, es gribu nomirt"..Bet cik no tiem cilveekiem patieshaam grib nomirt? Jeb jautaashu taa- cik daudzi ar taadiem izteikumiem tikai grib pieveerst uzmaniibu? Kad cilveeks saka - "Es negribu dziivot" patiesiibaa jau vinjsh domaa "es negribu dziivot taa" Vai tu gribi teikt, ka bez jebkaadas nozheelas mirtu? Negribeetu nekad vairs redzeet pavasari, iemiileeties? Paskaties, kas daraas slimniicaas- tur ir beerninji, kas gaida uz operaaciju, vinjiem ir pavisam neliela iespeeja izdziivot, tomeer vinji cer.. Tur ir pensionaari, kuriem varbuut ir tikai viena kaaja..Gruuti paelpot, vinji gulj pie sisteemas, tomeer vinji grib dziivot. Dziive ir vislielaakaa veertiiba. Neviens no mums nav nemirstiigs, tachu katram ir dota dziive..Un tici vai ne, mums ir ljoti paveicies.
Es pati peec sevis zinu, ka pirms dazhiem gadiem man probleemas likaas pasaules gals. Vienkaarshi katram laikam ir savas aktualitaates, tai skaitaa arii probleemas.. Veelaak tevi satrauks darbs, beerni, varbuut vecaaki, kam vajadzees paliidzeet, arii laba izgliitiiba. Un ne vienmeer visi ies un tev sitiis pa plecu..Pat tad, ja buusi centies. Taa ir realitaate-,meegjiniet to pienjemt. Sev es varu ieteikt to pashu.

Iesūtīja: Dvēselīte ; laiks: 25.04.2004 10:36

ne jau es domaju ka nomirt ir drosmigs solis... tads priekstats man ir izveidojies klausoties un lasot... ta vien dzirdu textus "ta kad es nomirsu tad vini redzes..." or "es nomirsu lai pieraditu ka man bija taisniba"... man pa reizei uznak dzives apnikums... pat domas par begsanu... ja tiesi taa - nave ir gļēva begsana no savam problemam...

Iesūtīja: anarhija ; laiks: 25.04.2004 13:20

Ziniet ko... Jūs neziniet, kāda ir sajūta, kad tu apjēdz, ka tūlīt nomirsi... Patīkami, ne? Un trakākais ir tas, ka tev nāk atklāsme ka tu nemaz negribi mirt!!! Ka dzīve, ko tu esi visu mūžu lādējis, tev ir tomēr tik ļoti dārga! Vienā brīdī gar acīm nozib visa dzīve, vīzijas, ko tu nemaz neatceries, kā tev māte dzied miega dziesmiņu pie redeļu gultiņas, kā brauc ar trīsriteni, kā pirmo reizi piedzeries... Trīs-četras sekundes un sajūta, ka visu tūlīt zaudēsi... Es peldu ļoti labi, pat neticēju, ka man kādreiz gadīsies tā, ka saraus krampjos visu ķermeni, neticēju, jo domāju, ka tāpat nenoietu pa burbuli... Un tad es sevi redzu no augšas, kā es grimstu lejā. Tad mani pamatīgi saķer kāda roka un... melns tukšums. Kad atjēdzos, jutu, kā mani velk pa asiem akmeņiem, griež kājas, muguru, kaklu - sajūtas, maņas strādā, bet pakustēties nevar. Kustību spējas šķiet ir pārtrūkušas. Palīdzību sniegt neviens nemāk, uzspiež ka kuņģi, es izvemjos. Pagriež sāņus un izsauc ātros. Atminos vienu teikumu -Nu viss, ja viņa izvilks, būs jauna mašīna jāpieprasa...- Es gribu teikt - A varbūt mersedesu paprasīsi? - bet nav ne skaņas, ne kustības... Saku godīgi, kad tur slīku, sapratu vienu lietu - lai cik dziļā ````ā būtu mana dzīve, lai kā es apdomātu pašnāvību, tā paliks tikai manās domās. Daudzi nav redzējuši nāvi, nezin, kas tas ir. Un kad apjēdz, ka mirt tomēr nevēlies, var būt pa vēlu. Dzīvojiet!

Iesūtīja: Good ol' Grim ; laiks: 25.04.2004 13:28

Nevis nomirt ir drosme, bet nogalināt sevi, varbūt drosme nav īstais vārds, bet, kas tad ir tas, kas cilvēkam liek nenolēkt no mājas jumta uz kā tas stāv, ja ne drosmes trūkums? Neizlēmība? Sauc kā gribi, bet es vienkārši nespēju iedomāties piemērotāku vārdu.

Iesūtīja: Ashly ; laiks: 25.04.2004 13:30

Man tā bija, kad biju apmēram 7 gadus veca. Es domāju, kā būtu, ja es nomirtu, tad visi raudātu pēc manis un tādā garā, bet tad es iedomājos, cik daudz laba es palaidīšu garām, es to nevarēšu izmēģināt. Tad uzreiz es atmetu to domu un vairs neesmu nekad par to domājusi.
Tie, kas raksta tādas lietas par nāvi visticamāk grib pievērst sev uzmanību un grib, lai viņus žēlo, jo dzīvē varbūt viņus nepietiekoši mīl, un viņiem trūkst mīlestības. Vai arī pašlaik ir grūts periods dzīvē un daudzas problēmas un nelaimes ir notikušas viņiem , tāpēc ir arī šādas domas. Viņiem vajadzētu ņemt pozitīvāku skatu uz dzīvi, nav nemaz tik traki.
Es noteikti mirt negribu, tāpēc, ka man tagad ir mērķis. Es gribu par kaut ko kļūt, es jau zinu par ko, un es arī centīšos par to kļūt, jo iespējams tieši es kaut ko izmainīšu, bet, ja būšu līķis, tad nevienam nebūs nekāda labuma.

Iesūtīja: Žanete ; laiks: 25.04.2004 13:51

tas liekas visai jociigi ,bet kaa nomirstot tu kaadam kautko piraadiisi?
es jau sen esmu sapratusi ka tas vieglaakais celsh neviameer ir tas labaakais.
nave nav izeja. taa ir vienaldziibapret sevi un citiem. drosme ir sanemties un staaties pretii gruutiibaam.naave.... es pat nezinu kaa to labaak pateikt.

naave ir nelaimiigu cilveeku iedomu glaabinsh.iisteniibaa es briinos ka cilveekam nav speeka staaties pretii gruutiibaam ,bet ir speeka padariit sev galu. tas nav normaali ,jo tieshi gruutiibas ir taas kas adara dziivi dzivojamu.

Iesūtīja: Nemorosa ; laiks: 25.04.2004 17:56

Es vienu briidi pat ljoti nopietni domaaju par veenu griezshanu - paarbaudiiju nazhus (ar kuru labaak var griezt) un veel ievaacu info no paziistamiem cilveekiem par to, kad nebuus maajaas, kaa pret cilveeku izturaas ja vinsh ir meegjinaajis dariit pashnaaviibu.. tad es satiku kaadu cilveeku kuraa dzilji iemiileejos... un tad nekas nesanaaca un es atkal sajutos tikpat pretiigi (un veel pretiigaak) kaa ieprieksh.. bet tobriid kad vinsh man domaas un ik pa laikam redzes lokaa bija es jutos labi un visi lamu vaardi, visi apvainojumi, viss sliktais gaaja gar ausiim un man bija dzilsh PO un man neviens neko nevareeja izdariit... patiikami - ticat vai nee.. un tad kad vinsh vairs nebija man atkal ausis bija valjaa, bet es neko tikuntaa vairs nedzirdu - vinsh mani izmainiija un iisteniibaa es vinju par to veeljoprojaam miilu.... veel man ir daudz paliidzeejushi forumieshi ( Lielais paldies pienaakaas -NW , BC, Nihil, Dream Destruction un savaa zinjaa pat aivvv (un neaizmirsiishu arii Air Spirit) ... ja nebuutu vinju es visticamaak tieshaam jau buutu mirusi. Un ja man buutu jaaizveelas via dziivot vai mirt - nu atvainojiet, bet naave ir vaaja cilveeka beegshana. Es neesmu ne vaaja ne mekleeju beegshanas plaanu. Un es arii saprotu, ka ljoti daudzus saapinaatu ar savu naavi taapeec labaak mocos pati lai vismaz citiem ir labi... un katraa gadiiijumaa - es pati tagad juutos diivaini labi... kautkaa taa sanaacis ... protams pashnaavnieciskas noslieces man ir, bet es tomeer censhos valdiities... to cilveeku deelj, kurus es miilu

Iesūtīja: red_chicken ; laiks: 25.04.2004 18:17

Emmmm nezinu...pateikshu iisi un konkreeti tie kuri domaa par naavi nevis izbauda savu dziivi ir kautkaadi ````iki...TIKTIESAAM dziivojam jau tikai vienreiz......lai kaaaadi buutu apstaaklji ai whatever!

Iesūtīja: closs... ; laiks: 25.04.2004 19:24

Baac, nu miiljie cilveecinji, nu padomaajiet ar galvu! Tieshaam vis dziive priekshaa un ja tagad jums dziive skiet bezjeedziiga, nu attopieties buus labaak, laiks dziedees bruuces! Un starp citu Dziive ir skaista! :blink:

Iesūtīja: erty ; laiks: 25.04.2004 19:41

Man arī ir apnikuši visi šitie "Death" Paraxti un avi....

Tiešām- piekrītu visiem tiem, kas teica ka dzīve ir
nenovērtējama vērtība, tā tiešām ir jāizmanto!

Reiki, Asly, anarchy- jūsu raxtiem man tiešām nav ko piebilst vai piekasīties...
Jūs mani pārliecinājāt tik ļoti, ka es par nāvi vairs pat domāt negribu...

Iesūtīja: giraffe ; laiks: 25.04.2004 20:18

Pilniigi piekriitu tiem, kuri uzskata, ka naave nav probleemu atrisinaajums! Iipashi pusaudzhu vecumaa... Pati arii esmu paardziivojusi to vecumu, un man nez kaapeec, pat taados ne iipashi saulainos briizhos, nekaadas domas par pashnaaviibu neuzmaacaas... Protams, shajaa vecumaa probleemas tiek uztvertas iipashi saasinaataa veidaa, bet lai taapeec taam pakljautos un visu dziivi kraasotu druumaas kraasaas...Nu nee! Arii uztureeties ar dziivi neapmierinaatu cilveeku sabieriibaa nav sevishkji patiikami... Man pietiek vasaraa paziivot ar savu vecmaaminju, kura visu laiku to vien skandee, kaa "gribu nomirt, es nevienam neesmu vajadziiga" utt. Droshi vien taadeejaadi vinja veelas, lai vinju labaak izprastu vai kaa, bet visas taas runas par mirshanu, manupraat, situaaciju tikai veel pasliktina. Jebkuraa gadiijumaa.

Iesūtīja: sinda ; laiks: 25.04.2004 22:31

kad sastrīdējos ar draugiem es jutos tik stulbi, ka spēju vien truli sēdēt istabā un domāt, kā būtu ja būtu... kā būtu, ja viņi visi tiktu ielūgti manās bērēs un raudot stāvētu pie mana zārka lūdzot piedošanu...
es jutos tik stulbi, s nespēju to vārdos aprakstīt... un tad es pamanīju (kur es biju ātrāk) ka manai istabai taču ir balkons... atvēru balkona durvis (aukstā ziemas laikā), uzkāpu uz margām un palūkojos lejup.... un tad man pēkšņi it kā gar acīm aizskrēja garām tuvinieku sejas... man kļuva tik sāpīgi, jo es iedomājos kā būtu, ja es nomkirtu un tuvinieki mocītos - manis dēļ...
es aizvēru balkona durvis, un nākamajā dienā salīgu ar draugiem un šitā man bija kā mācība uz visu mūžu...

Iesūtīja: Good ol' Grim ; laiks: 26.04.2004 10:12

```` ```` ````, eu davai pārceliet šito pavedienu uz Valinoru, tik mākslinieciski apraksti tai nedrīkstētu iet secen.

Iesūtīja: Northwatch ; laiks: 26.04.2004 14:29

Es te tā ņēmos padomāt...padomāju...un secināju - manu dzīvi pilnīgi netraucē "Death rulzz" paraxti, bet, tikai tikmēr kamēr nenonāk pie darīšanas...tas ir muļķīgs solis...bet arī prasa savu drosmi...kāpēc es negribētu savu dzīvi beigt pašnāvībā? Es zinu ka vai nu vienā vai otrā veidā man sāpēs un es zinu ka miegā mirt es negribu...nē, es tomēr gribu būt pie pilnas samaņas, lai redzētu, dzirdētu unjustu, lai arī cik tasbriesmīgi neskanētu...just kā tu mirsti un nespēj vairāk paelpot...man domāt ka kad cilvēkam apstājas elpošana...viņš tač tāpat vēl kādu krietnāku laiciņu jūt visu un dzird apkārt notiekošo...
Nolekt no mājas...elementāri...no desmitstāvīgās nolekšu un zinu ka pie devītā stāva man sagribēsies dzīvot.
Pistole? Gaili es nenospiedīšu.
Palekt zem mašīnas? Kā jutīsies tas cilvēks, kuram nāksies man pārbraukt pāri? Diez vai viņu mierinās mana pirmsnāves vēstule kurā es viņam atvainošos...
Pakārties, vēnas pārgriezt? Sāpēs...man bail no sāpēm...nevajag lai sāp...
Un vēl kas - nu labi, nomirusi es būšu, oki, viss, iers un kārtība...bet man ir nelabas aizdomas, ka nomirstot cilvēks nevar padomāt vairāk...tas ir kaut kāds bezsapņu stāvoklis...tavas atmiņas zūd...un to es negribu...tāpēc pašnāvību netaisīšu...cilvēks vienmēr var izkulties no paša savārītiem sūdiem, un no citu cilvēku ievārītiem vēl vairāk. Punkts.

Iesūtīja: Good ol' Grim ; laiks: 26.04.2004 14:46

Tava dzīve patiesībā ir viens zibsnis. 70-80 gadi nav pilnīgi nekas, tāpat visi nonāksim šajā "bezsapņu stāvoklī" un visu aizmirsīsim un mums tas būs ````, jo tas būs arī bezapziņas stāvoklis. Nāve IR atrisinājums visām problēmām, taču izdarīt pašnāvību ir kā uzkārušos datoru iznīcināt ar lauzni - to varēs vienmēr paveikt, bet tas ir uz mūžu. Kamēr vēl ir iespējamība kaut ko vērst uz labu, pašnāvībai nav jēgas, jo kā jau teicu - cilvēka dzīve ir tikai zibsnis un daži gadi ciešanu nav pat pieminēšanas vērti.

Iesūtīja: Northwatch ; laiks: 26.04.2004 14:54

Spēcīgi teikts...pat labāk definēt to nevarētu...

Iesūtīja: Martins ; laiks: 26.04.2004 15:50

Jaa, nepaartrauktas runas un visaadi lozungi par naavi un passnaaviibu ir glleevas un nozzeelojamas. Kaut kaadaa zinnaa pretiigas - ja nevari dabuut uzmaniibu nekaa citaadi tad saki "es laikam gribu izdariit passnaaviibu". Un tad gaidi. Nu vai saaks tuuliit teikt "nee, nee, nedari viss, tu mums lloti vajadziiga" Un ja nu nesaak? A tad neko. Tad var dziivot taalaak. Manupraat, iisti apnneemiigam passnaavniekam nav vajadziigs nekaads apstiprinaajums vai noliegums no aarienes. Vinnss zin, ka vinna taalaakai eskistencei nav jeegas, ka nekas nekad nebuus labaak. Un aptureet vinnu nav iespeejams. Un nav arii vajadziigs. Katram ir tiesiibas uz izveeli.

Teiktais nenoziimee, ka es vispaar nemeegginaatu aptureet passnaavnieku. Tak, ja es noskaidrotu vinna situaaciju un, ja man naaktos piekrtist, ka vinna staavoklis ir pilniigi un galiigi bezceriigs, tad es cellaa nestaatos. Tas buutu briesmiigi, bet es uzskatu, ka naave dazzkaart nav tas sliktaakais atrisinaajums. Tomeer 99% gadiijumu cilveeki, kuri sevi nogalina riikojas kaa idioti. Sevisskki gados jauni cilveeki, kuri veel nespeej noveerteet situaaciju ilgaakaa laika perspektiivaa.

Par to naaves tuvumu. Pavisam blakus ilgu laiku nav staaveejusi, bet taas bailes es paziistu. Reiz vienkaarssi seedeeju uz diivaana un eedu bumbieri. Un aizrijos. Taa, ka nevar paeelpot un bumbiera gabals iespruust riiklee un ne uz priekssu ne atpakall. Taa sajuuta, kad mirklii saproti, ka ssiis varbuut ir beigas (un taa nebuutu nekaada mirklla naave) nav aprakstaama. Tak paveicaas un beigaas to bumbieri dabuuju tomeer lejaa. Kopss taa laika ar bumbieriem uzmanos. Citkaart, kad gadaas uzkaapt kaadaa ugstaakaa celtnee un staaveet tuvu malai, bailes "un ja nu es nokriitu" ir kaut kas liidziigs. Ne tik speeciigi, jo taapat jau neviens nekriit, bet tomeer ir. Vai varbuut man vienkaarssi bail no augstuma.

Nekad man nav bijussas domas, ka naave vareetu buut izeja priekss manis vai kaada cita. Varbuut nav bijis pietiekami slikti? Nedomaaju, ka mana dziive buutu tik lloti saulaina un lieliska, saliidzinot ar visiem tiem naaves piesauceejiem un "pieluudzeejiem". Necienu taadus cilveekus. Vienkaarssi necienu. Veel neesmu iepazinis taadu, kurss pamatoti vareetu teikt "kaut es nebuutu piedzimis par cilveeku. veelos mirt". Tak ssaadu sakaamo var dzirdeet un lasiit atkal un atkal. Glleevi un vaaji. Dzirdot ko taadu man gribaas teikt "nu tad ej un pakaries, mullkki!" Tomeer nedriikst. Aizies ar' veel. Ne jau deell manis. Deell passa stulbuma.

Jebkuraa gadiijumaa, respect visiem, kuri sse izsaka sakariigu dziivi apliecinossu viedokli. Kameer elpoju, tikmeer ceru.

Iesūtīja: Kedriks ; laiks: 26.04.2004 16:00

Nāve NAV attaisnojums nekam!!

Pievienojos veselīgo optimistu bariņam!

Un tie kas par to murgo, tiešām ir idioti.

Iesūtīja: Good ol' Grim ; laiks: 26.04.2004 21:47

Mani pie pesimistiem pieskaitījāt
Nu vienalga pie kuriem, varat tūlīt atskaitīt nost, mans viedoklis pamatīgi ietekmējas no garastāvokļa, un vispār es jau te tikai tā filozofēju
Kas attiecas uz godājamo Mr. Martinu, tādus kuri stāsta kā viņi tūlīt ies kārties takš neviens neņem nopietni!
Ā, un tad vēl par bailēm novelties no kādas augstas ēkas. Man parasti ir bail nevis no tā, ka es varētu nokrist, bet gan no tā, ka es varētu nolekt.

Iesūtīja: Alise ; laiks: 27.04.2004 20:58

Man liekas, ka tie cilvēki, kas apgalvo un katru dienu skandina, ka viņi grib nomirt, ka neviens par viņiem nedomā un kāda no dzīvošanas vispār jēga... iešu un labāk pakāršos... uzskatu, ka cilvēks mēģina sev pievērst uzmanību. Ja neviens viņam nepievērsīs to uzmanību, viņš ies un mēģinās sev padarīt galu, bet viņam būs tā cerība, ka vēl kāds par viņu atcerēsies un atnāks viņu izglābs. Ja kāds tiešām grib izdarīt sev galu, tad viņš pilnīgi nevienam to nav teicis un arī pirms miršanas neatstāj nekādas ziņas... varbūt tu pirms puss stundas ar viņu kopā smējies, bet kad izšķīrāties, lai ietu katrs uz savu māju, viņš pēkšņi izdomāja, ka viņa dzīve ir galīgi garām... un pēc kāda laiciņa viņu atrod pakārušos. tas pēc manām domām ir īsts pašnāvnieks... cilvēks, kas nevienam par savu nāvi nestāsta.
Domāju, ka tas kurš grib padarīt sev galu ir mazliet vājš cilvēciņš, viņš nevar tikt ar sevi kārtībā un arī ar visu apkārtējo pasauli... neviens viņam nepalīdz, tā viņam liekas, un tieši ar to viņš netiek galā... viņš sev daudz ko pārmet un arī visiem citiem, bet tas neko nepalīdz, tādēļ viņš izvēlas to vieglāko ceļu, kur nevajag domāt par savām problēmām un savu nevarēšanu... vienmēr taču ir vieglāk visu pamest un atstāt, nekā pabeigt līdz galam... bet šai dzīvē liekas ir iekārtots tā, ka tomēr labāk ir, ja tu cīnies līdz galam... tās ir manas domas... un es nezinu, vai ar kādu man tās sakritīs...

Iesūtīja: Good ol' Grim ; laiks: 27.04.2004 22:16

Nedomāju, ka dzīvē vienmēr labākais ir cīnīties līdz galam. Iedomājies, ka esi gadus 80 veca (brrr), tev ir 10 dažādas hroniskas slimības, kuru dēļ rij desmitiem tablešu katrā ēdienreizē. Tavs vecais jau ir atdevis galus, tavi bērni un mazbērni apciemo tevi reizi mēnesī vai divos. Ar savu niecīgo pensiju tu knapi velc dzīvīti.
KĀDA VELNA PĒC TĀ DZĪVOT?

Iesūtīja: sinda ; laiks: 28.04.2004 23:18

bāc,
man jau apnikušies tie banneri un avi ar tiem banālajiem uzrakstiem
````, ````, ````, es gribu mirt, ````, ````, ````....
tas ir STULBI!
es varu kaut ko ieteikt, tā, ka jums vairs negribēsies taisīt pašnāvību...
1. iedomājies, kā tu guli zārkā
2. iedomājies, kā tavu ķermeni saēd tārpi
3. tu nekad netiksies ar cilvēkiem, kas tev ir dārgi&mīļi...
nu nē, pašnāvību es netaisītu...

Iesūtīja: eziic_miglaa ; laiks: 29.04.2004 12:04

nu kuro reizi man jaatkaartojas (vispaar man liekas, ka sis pavediens, tikai citaadi noformuleets jau sen figuree), ka

dziiviiba - ta ir dziives lielaakaa veertiiba. dziiviiba par veertiibu padara muus pasus.
un mirt un to zaudeet?
ne par kaadu cenu nedariisu to no briiva praata

Iesūtīja: Dvēselīte ; laiks: 29.04.2004 14:00

viss man ir gana... kad dabusu savu kompi nonmainisos uz kadu jautraku noti... nu varbut... neskatoties uz visam hui... kas notiek dzive tacu ir forsa.... DZIVE RULZZZZZ.... un ejiet visi ieskrieties kas domaa par navi (nu tas attiecas ari uz mani kad es par to domaju )... kamoon ara tacu ir saule, apkart dzeki, muzika, hokis... utt utt... dzivojiet ... dzivosim... es jau nu noteikti

Iesūtīja: Good ol' Grim ; laiks: 29.04.2004 14:46

Ko nu stresojat? Es te nemanu nevienu, kas taisītos drīzumā atdot galus.

Iesūtīja: Alise ; laiks: 29.04.2004 21:52

Nu bet tad kuri ir tie gadi, pēc tavām domām, kuru dēļ ir vērts dzīvot... man var būt 20, 30, vai 40 gadu un es knapi galus varu vilkt kopā... tad rodas jautājums.... Kam tad vispār ir tā jēga...

Iesūtīja: Good ol' Grim ; laiks: 30.04.2004 10:06

20 30 un pat 40 gados, tev vēl ir visas iespējas savu dzīvi vērst par labu, ko iesākt 60 70 un 80 gados, ja līdz tam nekas liels nav iespēts nespēju iedomāties.

Iesūtīja: zuu ; laiks: 30.04.2004 12:36

mni netraucee tie "Death" paraxti & banneri tikai mnpraat vislaik runaat par mirshanu ir dumji.dziive ir tikai viena (nu ja neticam naakamajaam dziiveem) un shis mums dotais iisais laix jaaizbauda.man nekad i naw naakusi doma par pashnaawiibu.tiesa no maajaam gan man i gibeejies aibeegt...bet nu tie kas taisa pashnaawiibas manupraat i gļēvi cilweeki kam iekshaas naw gariigaa speeka.vai tieshaam naave buutu risinaajums?nedomaaaju viss...

Iesūtīja: Good ol' Grim ; laiks: 30.04.2004 14:30

Grrr, vai ir izveidota tā ignore poga un visi mani ignorē? Kā rādās es esmu vienīgais, kurš aizstāv pašnāvniekus, bet neviens manī neklausās.
Pašnāvība var būt vienīgais atrisinājums, ir gadījumi, kad alternatīva ir lēna un sāpīga nāve.
Ja nekad neesi domājusi par pašnāvību varu tevi tikai apsveikt, vairāk mums vajag tik pozitīvi domājošu cilvēku, taču katram kādreiz uznāk melnie, un ja dzīve ir tik draņķīga, ka tie ir katru dienu, bez neviena saulstariņa nepārredzamajā mākoņu jūrā???
Protams dzīve ir jāizbauda, taču ne visiem vispār ir tāda iespēja, ja cilvēks ir kropls, nabadzīgs, sabiedrības atstumts... tu domā, ka tādā situācijā pati izturētu???
Netiesā tos kurus tu nesaproti!

Iesūtīja: Kedriks ; laiks: 30.04.2004 15:14

Nu man ar zināmā vecumā uzmācās domas par nāvi un kā būs kad visi stāvēs ap zārciņu un domās, jā "cik viņš tomēr neslikts bija, bet mēs mūlāpi nenovērtējām šo dzīves laikā"...ir jāpanāk lai dzīves laikā visi domā ka "šamais ir neslikc"

Iesūtīja: Dvēselīte ; laiks: 30.04.2004 23:26

banzaaaai vai nee, bet katrs parcieš šo periodu Kedrik ... uznak tev piemeram mamma neiedeva kabatas naudu... nu viss... jaiet karties ... cauri ir... dzive ir gala jo nedabuju savus iekarotos auskarus... mulkibas, jau nakamja diena tu esi gatava lekt gaisa no ta ka miljums tevi sabučoja... paradoksali (ka man patik lietot so vardu), bet ta ir... kamer cilveks izaug, klust nosvertaks, domas nosliecas viena konkreta virzienaa... lidz tam paiet ilgs laiks

Iesūtīja: Alise ; laiks: 01.05.2004 08:29

un tad sanāk ka man 50 gados jātaisa pašnāvība????

Iesūtīja: Good ol' Grim ; laiks: 01.05.2004 08:40

AAAAAAAARGH!!!!!!!!!!!!
ES KAUŠOS, BĻĀVIENS, ES KAUŠOS!
ES NEVIENAM NEIESAKU TAISĪT PAŠNĀVĪBU ES TIKAI IZSAKU SAVU VIEDOKLI, KA JA DZĪVE IR VĀJPRĀTĀ DRAŅĶĪGA UN TEV JAU IR PĀRI 50 ĻOTI IEPĒJAMS KA TURPMĀK TIKAI PALIKS SLIKTĀK, TĀDĒĻ ES UZSKATU KA TĀDĀ GADĪJUMĀ VAIRS NAV VĒRTS DZĪVOT

Iesūtīja: Alise ; laiks: 01.05.2004 08:45

sorz.... es nebiju domājusi tā... ka tu itkā kautkam liec taisīt pašnāvību... bet mans grib saprast... kas šobrīd ir ļoti grūti izdarāms... pēc 50 gadiem nav vērts dzīvot....

Iesūtīja: Good ol' Grim ; laiks: 01.05.2004 08:55

AAAAAAAAAAARGH!!!!!!
Ja dzīve ir vājprātā draņķīga
Ja tev ir 50 un tu ar dzīvi es apmierināts/a, tad viss ir ok, nav vērts dzīvot, ja esi galīgā ***-bezpajumtnieks, smagi neārstējami slims, vai sēdi uz adatas jau pāris gadu-kaut kā tā.

<raksts cenzēts un rediģēts>

Iesūtīja: Alise ; laiks: 01.05.2004 09:26

aaa.... nu skaidrs... Sorry... ka lieku tev dusmoties... mans tā negribēja....

Iesūtīja: Kedriks ; laiks: 01.05.2004 15:17

Vienkārši ir savu dzīvi vērts nodzīvot tā, lai pašam būtu prieks un apmierinājums, ka tas nav bijis zemē nomests laiks! Un iesaku laiku pa laikam atskatīties uz to, kas tad ir izdarīts un tad postot te visādas muļķības!

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 01.05.2004 15:56

Nomirt paspēsiet vienmēr, jo dzīvs neviens nav pārāk ilgi palicis... Bet dzīvot...

Iesūtīja: She_Elf ; laiks: 05.05.2004 14:21

par shito..
nu ko es biju pazudusi uz riktiigi pailgu lajcinju..atnaacu banerii uzliku gues who`s back.. paaris nedeeljinjas pastaaveeja..nekaadas reakcijas..uzliku lielu sarkanu..nekaa.. neviens i pat nepajautaaja... wot shitaa....
par mirt vaj tomeer ne... es neteixshu, ka tas ir ar mani un neteikshu arii ,ka nee...
kaa ir dziiivot, zinot kad jaamirst... un ka, tad tas buus tikai taa.. nu kaaa " liktenis teica" sajuuta , ka tava naawe tajaa laikaa neko neizjauc,..ne plaanus un wispaar..
un tad, ja tos" plaanus" wari izjaukt tikai tu.. bet wainu mirstot aatraak , lai tewi " neizmanto" plaanu ietwaros waj arii paarcieshot to ... ko tu nezini...vaj paarcietiisi... un buusi miris taapeec , ka peec plaana taa wajadzeeja.. sajuta nav diezko laba ne??? it iipashi , ka jau taapat tu esi viens starp sweshiem....nu.. prom nu kaa.. es nezinu... kaa... es nezinu asara starp asiniim..1 lieka..un tomeer galvenaa un speejiiga nogalinaat... ...
njez wai kaads saprata..un ja tomeer.. pameegjiniet...(iebraukt, protams,.)

Iesūtīja: Martins ; laiks: 05.05.2004 15:18

Nuu.. She_elf. Kurbijkurnes forumu tautas vienaldziiba pret tavu banneri nav nekaads raadiitaajs, ka visiem ir vienalga vai tu esi vai neesi. Tavai ggimenei un tuvaakajiem draugiem noteikti nav vienalga. Paareeejiem 99.999% pasaules iedziivotaaju tiessaam ir pilniigs po. Bet kas par to? Ja gribi buut "vajadziiga" visiem, klluusti par popdiivu vai aktrisi.

Iesūtīja: fishbone ; laiks: 05.05.2004 17:40

Tomeer dodu labaa priekshroku dziivot taalaak un mainiit savu dziivi, bet tikai ar pashas speekiem un laika gaitaa.
Dazhreiz liekas, kad esmu dusmiiga kautvai uz braali un domaaju ko vinjsh dariitu, ja es uztaisiitu pashnaaviibu vinja deelj un uzraxtiitu ziimiiti, ka tas IR vinja deelj. Gribeetos redzeet kaada ir vinja dziiviiba, bet neredzees cilveeks buus miris! Kaa jutiisies draugi radinieki... domaa, ka tagad vinji sanjems, bet nesanjems gan!
me...

Iesūtīja: Aikis ; laiks: 05.05.2004 21:45

Mirt, vai dziivot? Ko noziimee mirt? KO noziimee dziivot?
Piemeeram daudzaas kuultuuraas naave ir tikai jauna celja saakums. To mums arii meegjina iestaastiit kristietiiba, budisms, pareizticiiba un citi liidziigi iestaadijuumi. Tomeer ja nenjem veeraa cilveeku izdomaatas patveershanaas iespeejas no iisteniibas, tad naave ir vienkaarshi cilveeka dziives celja beigas.

Gribi pielikt punktu dziivei? Gribi nomirt? Apzinies, ka tas ir visu tavu neizsapnjoto sapnju beigas. Viss. Finita la komedia, no tavas dziives. Nekaadu draugu. Nekaadu filmu. Nekaadu kompjuuteru. Nekaa. Un ko tad? Labaak paliks? Pameditee par sho jautaajumu nedeelju vai veel labaak meenesi....

...pamediteeji? Nee? Ehh.. nu protams, ko es te aakstos, ko? Ko es te rakstu? Tev taksh po! Vai ne? Nu ja es redzu, kaa tu maaj ar galvu. Tomeer ja taa padomaa, vai ir veerts beigt dziivi, ja tas nav notikums, kursh tev neljauj izveeleeties? Tas ir tikai tavaa zinjaa. Galu galaa tu nomirsi tik un taa...

Naave var pienaakt pat tuliit. Elektriibas trieciens. Bumbieris iestreedzis kaklaa. Nokriti no kreesla un sasiti galvu pret sienu. Nokriti uz nazha. Mashiina nobrauca. Ja to apzinaas, tad naave vairs nebaida. Nav veerts uz to tiekties. Kapeec iet tai pretiim, ja taa atnaaks pati? Labaak pa to laiku izlasiit labu graamatu? Ko?

Nee? Nu tad ej un karies. Cilveeki ar nihilistiskaam un pashizniicinaashanaas tieksmeem sabiedriibai nav vajadziigi.

Iesūtīja: She_Elf ; laiks: 10.05.2004 14:38

wot tur jaw taa lieta martin, ka pasaulei pooo ko tu darii , ja vien tas neskar vinju ego utt....
kaapee tew ir taada sterila iedoma ka popdiiwa waj kas taac ior vajadziigs pasaulei??..
ps..mani draugi arii tikai peec 3 dienaa m pamaniija, ka esmu back.. u wispaar awateetu jau arii kaadreiz paintereseeties kaa citiem iet..ne???wareetu nrebuut so selfish ....
tur jau taa lieta, ka janebviens nepamana, to ka tu ljooti gaidi lai pamana, rodas taa doma es nevienam neesmu vajadziigs..... ... ... un tomeer vaj tik g5ruuti uzsit pa 6 taustinjiem un pajautaat.. ...

Iesūtīja: Martins ; laiks: 10.05.2004 15:18

Tagad mees mazliet pabrauksim nost no pavediena teemas par naavi, She_elf, bet tomeer. Teikssu taa - ja gribi, lai tevi ieveero, pameeggini arii pati ieveerot citus. Parasti tas paliidz labaak nekaa gaussanaas par to, cik vinni ir nejauki. Ko dara kakkis, kad grib lai vinnu pannem kleepii? Glauzzas gar kaajaam un visaadi trinaas meegginot paateikt "nu samiillo tak mani veinreiz!" Vai gan kaads sso passu kakki iipassi mekleetu, ja tas seedeetu kaut kur zem gultas un paardomaatu smago jautaajumu par to kaa vinnu neviens negrib apmiillot? Ir viegli paarmest citiem egoismu un sazin veel ko. Bet ko tu pati dari, lai tevi ieveerotu, lai par tevi intereseetos? Es neprasu no tevis atbildes uz ssiem jautaajumiem. Vienkaarssi padomaa par to.

Iesūtīja: Sigfa ; laiks: 10.05.2004 16:09

(ieprieksheejos postus neesu lasiijis.. sorr. )

nu, vispaar, es jau paaris reizes gandriiz iebruacu dimbaa... dazhreiz uznaak taada depresija, ka viss, pilniigi viss, vienalga... Nu, kaa redziet esmu tomer izleemis dziivot taalaak, un domaajams, ka arii pats no savas rokas nemirshu, ja arii bushu vienaldziigs vai nobrauc mashiina, vai nee...

Bet iisteniibaa, ir apmeeram 2 uz 100 pashnaavniekiem, kas to tieshaam arii domaa dariit... paareejie vnk. ar to censhas pateikt, ka vinjiem truukst tuvuma. Truukst piekjershanaas. Un galvenokaart- truukst uzmaniibas. Shiem nozheelojamiem cilveekiem ir vnk. pashiem sevis zheel, ka visiem vienalga.

^runaaju no personiigas pieredzes. es taa vien dazhreiz juutos, ka nobeigshos, ka nav neviena shai pasaulee, kas domaatu kaut vai liidziigi kaa es... sheit mees to lietu vareetu iesaistiit otraas pusiites mekleejumos...

Nu jaa, mans secinaajums ir tas, ka tu pats valdi paar savu dziivi, un tavas iespeejas neierobezhotas- dazhi merkji gruutaak sasniedzami, dazhi vieglaak, bet galvenais lai buutu kaa deelj dziivot shai pasaulee. Un peec ljoti garaam vientuliibas dienaam un naktiim nonaacu pie secinaajuma, ka pagaidaam ir veerts dziivot tikai prieksh sevis, visi paareejie ir sekundaari. Tas varbuut izklausaas kretiiniski, bet taa nu tas ir. Ja tu nevienam taa iisti neesi vajadziigs (tb. var iztikt arii bez tevis) tad vieniigais kam dziivot ir prieksh sevis. Dziivot prieksh personiigaas atiistiibas, moraalaas, vai fiziskas- kas kuram tuvaaks...

Nu, njemot veeraa, ka shaadus garus tekstus neviens iisti negrib lasiit, tad atkal sanaak, ka sho rakstiiju pats prieksh seviim- tas taakaa paliidz domaat, pilnviedot savas domas.

Iesūtīja: mad ; laiks: 10.05.2004 17:22

nezinu gan man taaadas domas noteikti nau es ar savu dziivi esu pietiekami apmierinaaats un taa vienkaaarshi siikumu deeeloj nospraaagt es negribeeetu!!!

Iesūtīja: Nimloth ; laiks: 10.05.2004 18:08

Aye, varu tikai piebalsot iepriekš teiktajam...Nāve problēmas neatrisina, un šaubos, vai tā sniedz atvieglojumu un svētlaimi pēc dzīvē pārciestajām mokām (sorry, ja tas kādu aizskar reliģiskā aspektā - bet ne par to ir šis pavediens). Ir muļķīgi spēlēties ar to vienīgo dzīvību, kas mums ir dota, tā ir zaimošana, jo katru dienu pasaulē no negadījumiem un smagām slimībām mirst tik daudz cilvēku. Un tiem, kas periodiski vaimanā par to, ka "vai, cik man ir slikti, labāk būtu vienkārši nošauties...", iesaku padomāt par kādu citu veidu, kā pievērst apkārtējo uzmanību...Jo tā jūs viņus tikai atgrūžat...

Iesūtīja: Elepele ; laiks: 02.08.2004 19:27

Protams ka es dziivotu! Neesmu no tiem ,kuri par to tik vien domaa... Plz neskatieties uz manu avataru un parakstu- man tie vienkraashi patiik- un es neteeloju nekaadu tumsho meiteni, kaa to daa citi

Iesūtīja: Gerts ; laiks: 03.08.2004 21:17

Es sev bieži uzdodu jautājumu:"Kuram to vajadzēs?" Bet patieshaam visi ir drūmi, pat ES!!!

Iesūtīja: Dvēselīte ; laiks: 03.08.2004 23:27

atgriezamies atkal pievecaas teemas. ja tada vispar ir reiz aizsakta. ka es nesen konstateju - it's so ````ing good to feel alive. kaa jau te ir mineets nomirt mees paspeesim vienmeer, bet dziivot nu ir taa kaa ir. ari par to, ka jaadzīvo tā, lai nonākot debesiis pie vaartiem un dzirdot Peetera jautājumu par greekiem (nu to var uzskatiit arii par dziivi kopuma) nebuut jaklusee. dzīvot ir jāmāk. bet mirt - tas ir spontāni. piemeram manis pašas biezi uzdotasi retoriskais jautajums "un ko man tagad dariit? pakārties vai?" jau saak novecot. tā teikt domaat par nāvi vairs nau stilīgi. aciimredzot mainās vertiibas un no manas skalas tiek izstumta iedalja "naave". maliet padomajot nakas secinaat, ka tam cauri tiesam iziet visi, nu lielaka dalja jau nu noteikti. kapec saja vecuma sak domat par navi? tas jau ir cits jautajums. kas pamudina? kas liek ticet ka ar to viss bus atrisinats? nu varbut tas, ka pec dziives naave ir kaa bezsvara stavoklis, vai ari tas, ka notiek pardzimsana un ceriiba ir pardzimt laimigakam. bet varbut cilveki tiesam ir tiktal nojugusies ka tic naavei, bet kā tai vispar var ticeet? kā var gribeet savu nāvi? cita nāvi - tas liekas saprotamak, bet pasha?! starpposmi star dziiveem, ta sauktaa aiskapa dziive ir tikai neliela atelpa nakamajam skrejienam. un galu gala ne jau man nosodiit un pelt tos kas par labaku izveelas pasnavibu un ne jau man vinjus slaveet. un ne jau man pelt tos kas iestajas par dziivi un ne man vinjus slaveet. es pati izvelos savu celju un to ko es daru, citiem gar to nau nekadas daljas un citi maz spej ietekmet to ko izvelos. neba nu kads ir taa verts lai pat domat saktu par pasnavibu. pf... nebuut ne. nekas nevar tik loti ietekmeet lai izskirtos par tik radikaalu soli.

un da ne jau par sevi rakstiju to ka gribu nogalinaties. rupigak vajag lasiit. tas bija parspriedums par to ka un kapec rodas sadas domas citiem ne man. es juutos ljoti labi elpojot.

Iesūtīja: orx ; laiks: 10.08.2004 14:16

Kā jau daudziem no foruma, man arī ir izbesījies, ka daudzi forumiešu niki vai avi ir saistīti ar nāvi. Ko nāve dot??? Pilnīgi neko! Kas nevariet pacīnīties par to, lai turpmākā dzīve būtu labāka, nekā līdzšim. Izvēlēties vieglāko ceļu, NĀVI, ir neziturīga, vāja un nekam nederīga cilvēka pazīme. Man īpaši negribās pīties ar šādiem cilvēkiem, jo viņi neredz dzīves jēgu...ir tik daudz lietu, ko vēl var izdarīt...Ja man arī gribētos nomirt, tad es gaidītu, kad tas notiktu pats no sevis, nevis ātri uztaisīt pašnāvību...Jāpadomā, vispirms, ir par to, ko vēl vari izdarīt...un, ko citi no tevīm gūst. Nav tā, ka neviens TEVI nemīl un nevienam tu neesi vajadzīgs. Nav tā! Tās ir tikai jūsu iedomas un tas arī viss! Vajag dzīvot uz priekšu un gaidīt, ko dzīve nesīs nākotnē!

Iesūtīja: poga ; laiks: 12.08.2004 16:44

es noteikti izweeleetos dziiwot!esmu weel paaraak mazinja ,lai atstaatu shito pasauli,nesmu izdariijusi to,ko weelos,neesmu paspeejusi,turklaat man patiik mana dziiwe,mani draugi.galu galaa-es pati sew ljoti patiiku.skan jau baigi augstpraatiigi,bet taa nu tas i-es miilu sewi!

Iesūtīja: es ; laiks: 14.08.2004 17:11

Bet ja nu patiešām pats cilvēks apzinās, ka ir vājš un nespēj dzīvot. Ka viņs ir vārgulis, un neko citu kā navī nevēlas? Ja viņam ir visi draugi ir palikuši sveši un nav mīlestības, kam pieķerties, tad ko? Ko lai izvēlās, ja nevar atrast sev mērķi un pārliecību dzīvot? Ja saprot, ka nomirstot, nevienam citam labāk nepalikts, bet arī velkot savu izmisumu, citiem cilvēkiem tikai problēmas radi, un ka esi par vārgu, lai mainītu kautko?

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 23.08.2004 18:58

Esmu jau par to domājusi, neskaitamas reizes, izmisīgi vēlējusies, kaut man pietiktu "drosmes" nomirt.
Vienkārši tikt prom no problēmām, aizbēgt...
Es tiku tam pāri, visiem, kam liekas, ka dzīvot nav vērts, un , ka viņi nevar neko dzīvē mainīt novēlu atrast tādus cilvēkus, kādus atradu es, cilvēkus, kas drosmīgi stajas pretī visām likstām, un palīdz tikt pāri nelaimēm arī citiem...

Iesūtīja: Guest ; laiks: 31.08.2004 12:13

Ja cilvēkam ir uznākusi depresija, tad neviens uzmundrinājums nelīdzēs. Tikai kāds labs draugs(-dzene) spētu uzstādīt cilvēku kājās, bet vientulība spēj nogalināt...

Iesūtīja: Crash ; laiks: 31.08.2004 12:29

Es savu pc esu atspaardiijis ar kaaju, esmu salauzis paaris peles, klaviatuuru, pc kreeslu, bet ar lauzni dauziijis veel neesu, buus jaapameegina

Un pashnaaviiba ir taa pati dabiskaa atlase, tik shai gadiijumaa atlasaas nost garaa vaajie cilveeki. Buusim pateiciigi vinjiem, ka vinji muus vairs neapgruutinaas ar savu vaideeshanu par dziivi

Iesūtīja: Pūkainīte ; laiks: 31.08.2004 13:00

īstenībā, es bieži iedomājos, kapēc gan es nevarētu nomirt? Man gribas zināt kā ir tālāk, pēc dzīves? Tiešām man to tik ļoti gribas zināt. un kad es iedomaajos- kas tad būs ja es ņemšu un izdarīšu pašnāvību? Man jau nekas............bet citiem...viesiem maniem mīļajiem.......man vairāk ir žēl kā jutīsies viņi.....kad es nomiršu....mana ģimene..................
Un tad es atmetu domas par pāragru nāvi - tas nava vajadzīgs....savs laiks pienāks
Vēl es galīgi aizmirstu par šo domu, ja iedomājos, cik speciāli nomirt būtu sāpīgi.....

Iesūtīja: duduzibis ; laiks: 31.08.2004 16:19

Nu taa... nedaudz palasiijos, ko esat sheitan sarakstiijushi, iedomaajos, ka arii savas domas vareetu nedaudz izteikt.
Man kaads reiz prasiija, kas ir pashnaaviiba, kad iistu nezinaaju tabildi, vinjsh man atbildeeja, ka taa ir egoisma augstaakaa pakaape, kad vairs ar nevienu nereekjinaas...
Nezinu, vai man buutu drosme sev atnjemtr dziivviibu, katraa gadiijumaa nevienam nav tiesiibu sev atnjemt dziiviibu.
Pirmaam kaartaam jau buutu jaapadomaa par saviem draugiem, tuviniekiem, un paareejiem cilveekiem, kuriem esi svariigs.
Domaaju, ka katrs savaa dziive ir izjutis kaada tuva cilveeka zaudeejumu, un atceroties to sajuutu neveelos, lai paareejiem, taa buutu jaajuutaas, varbuuut kaadreiz ir bijusi sajuuta, ka gribas nozust no zemes virsmas, bet ne pabvisam uz kaadu laiku, taados gadiijumos aizbraucu pie draudzenes un kaadu laiku tur padziivoju...
NU taas ir tikai manas domas, kaaads var piekrist, kaads nepiekritiis.
Lai Jums visiem jauka dziiviite, lai arii kaada taa ir, tajaa tomeer var atrast kaut ko labu, jaabuut tikai sasodiitam optimistam!

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 01.09.2004 08:26

Tieši tas mēdz būt viens no iemesliem, kādēļ izdara pašnāvību. Nevēlēšanās būt par nastu. Un milzīgs egoisms, protams.
Kā to ņem! Es uzskatu, ka ir gan tādas tiesības. Pie stoiķiem pieslienos , lai arī nedomāju, ka tas būtu pienākums.

A tā, vispār filozofiski - kur steigties? Neviens mums neprasīja, vai gribam piedzimt, neviens neprasīs, vai gribam nomirt. No tāda likteņa vēl neviens nav izvairījies.

Iesūtīja: Immortal ; laiks: 03.09.2004 12:39

Man gan liekas, ka nāve ir atrisinajums problēmām, ja vienīgi tās nav kautkādas sīkas nenozīmīgas muļķības (slikta atzīme, nozagta nauda utt)! Ja ne citiem tad pašam, tas ir atrisinājums. Pēc nāves jau nekādu problēmu jau vairs nav...mironim...
Bet es pati sev galu nekad nedarītu, tik apdauzīta jau es neesmu... man patīk dzīvot, lai gan ir bijušas reizes kad es token domāju, ka tūlīt varētu mierīgi nosisties vai tamlīdzīgu pašnāvību uztaisīt, bet kad es domāju, ka tiešām nomiršu... ir bijušas pāris reizes tāda juška, tad nu gan man nepavisam tas negribas...

Iesūtīja: emily ; laiks: 20.11.2004 20:14

man arii ir bijushi mirklji, kad liekas, ka naave ir visvieglaakaa izeja no gruutaam situaacijaam, cik reizes es gribeeju mirt-nevar saskaitiit. bet peec kaada laika jau liekas, kaada es biju mulke, ka taa domaaju

Iesūtīja: gwinerva ; laiks: 23.11.2004 16:44

Nekad neeesmu domaajusi par mirssanu.Man veel lloti daudz lietu ko gribeetu izdariit pirms naaves.Nezinu iemeslu kaapeec man gribeetos mirt.Man patiik manas maasas,draugi ,pazinnas,skola (nu labi tik lloti man skola nemaz nepatiik),bet tas jau nav iemesls mirt.Es nedomaaju ka naave ir atrisinaajums probleemaam.

Iesūtīja: Maxwels ; laiks: 27.12.2004 16:31

Vēl man IR jādzīvo, jo esmu vēl par jaunu lai mirtu. Man dzīvē vēl ir daudz kas jāpiedzīvo, gan labais, gan sliktais, bet, ja es mirtu, tad nevarētu to piedzīvot. Jā, nenoliegšu, dažreiz mani nomāc depresīvas domas, bet ar tām ir jācīnās un tad jau viss sanāks!

Iesūtīja: Hals_Devins ; laiks: 27.12.2004 16:45

Man šādas saūtas kādreiz bija. Es pret tām cīnijostā esiedomājos draugus un draudzenes zināmā veidā es viņiem esmuvajadžīgs tāpat kā savai ģimenei.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 27.12.2004 17:02

Arī es kādreiz galīgi draņķīgos brīžos esmu padomājusi par to, ka būtu viegli padarīt sev galu, ar cerību, ka tādejādi aizbēgsi no šīs ļaunās pasaules. Bet tad es padomāju par mammu, kura darīja visu, lai laistu mani pasaulē.
Nē es tik viegli nepadošos, kaut ar zobiem un nagiem, bet likstām izkārpīšos cauri, nemēģinot padarīt sev galu.

Iesūtīja: anarhija ; laiks: 09.01.2005 23:20

visi, kas brēkā par pašnāvībām, nekad tā arī to neizdarīs. tie, kas tiešām vēlas beigt dzīvi, aizies un klusiņām sevi nogalinās.

man bija kāda paziņa. klusa un jūtīga. ļoti noslēgta. viņa neteica, ka vēlas mirt, es to redzāju viņas acīs. bet šķiet es biju vienīgā. nākamajā dienā man pienāca īsziņa no viņas brāļa, ka jābrauc pie uz slimnīcu. par laimi kuņģis tika laicīgi izskalots.

Iesūtīja: Pikolo ; laiks: 10.01.2005 23:17

Runājot par nāvi...
Man Iepriekšējā sestdienā bija pa nakti pirts... Un tad viena vecene, nezinu kapēc... sāka raudāt utt.
Vēlāk es no draugiem uzzināju, ka kamēr es biju pirtī(siltumā) taa vecene bija aizgājusi līdz Dīķim un ledainajā nakts tumsā bija jau pārkāpusi ar abām kājām pāri margām un gandrīz ieleca ūdenī... kaut kāds vīrietis bija bez maz vai pēdējā mirklī viņu saķēris...

Un tas vēl bija tai naktii, kad lielā vētra bija un pēc laika arī elektriiba nozuda... bija superīgi. Tumsa bija superīga nevis tas, ka kaads centās izdariit pašnāvību.

Iesūtīja: Vinky ; laiks: 11.01.2005 23:02

Man patīk dzīvot. Man patīk tā sajūta, kad pēc sāpēm (vienalga, fiziskām vai morālām) nāk tas posms, kad sāk sāpēt mazāk, līdz sāpes pazūd... Es pat nemāku apraksit, cik labi ir šī sajūta. Man patīk tas, kā es augot mainos un atceros, kāda esmu bijusi agrāk. Man patīk tas, ka visapkārt ir tik daudz labu cilvēku, kas būs gatavi tevis dēļ nokavēt friziera apmeklējumu, stundas un svarīgu tikšanos. Man tik tiešām patīk dzīvot.

Es pat nezinu, ko es darītu, ja man pateiktu: "Piedod, Lauriņ, tev pēc mēneša jāmirst!" Es vienkārši nesaprotu, kā tas būtu... tā nolemtības sajūta, tā pretīgā sajūta, kad tu apzinies, ka pēc mēneša tu vairs neredzēsi, kā ārā līst lietus un debesis izgaismojas zibens laikā... kad tu vairs nedzirdēsi kā tev apkārt smejas cilvēki, kā kāds raud tev nezināmu iemeslu dēļ... kad tu vairs nestaigāsi apkārt bez mērķa un bez jēgas, bet vienkārši apmierināts. Kā kāds cilvēks labprātīgi no tā visa var atteikties? No visām tām iespējām, ko tev piedāvā dzīve!

Varbūt jau es tā runāju tikai tādēļ, ka man dzīvē ir paveicies, jo man ir gan ģimene, gan veselība, gan draugi, gan normāls izskats un prāts un viss pārējais, ko cilvēkam vajag... Es nezinu, kā ir tad, kad nav naudas un kad katru dienu jāšpricē zāles, lai varētu dzīvot. Es nezinu, kā jūtas tie bērni, kam nav vecāku. Un es to nemaz negribu zināt.

Ja arī man kādreiz uznāk gruzons, es nevar atcerēties kaut vienu reizi, kad esmu gribējusi pakārties, nošauties, noslīkt vai vēl kaut ko tamlīdzīgu. Laikam jau pārāk traki mīlu sevi. Un, lai arī varbūt tā nav, jūtos vajadzīga gan saviem draugiem, gan ģimenei... Jo savā ziņā es taču dzīvoju arī priekš viņiem.

Bet es negribētu tiesāt pašnāvniekus. Kā gan es varu zināt, kas darās viņu prātos? Kā es varu zināt, kāda ir tā sajūta, kas liek tev nostāties uz tilta malas un lekt iekšā Daugavā ar vēlmi noslīkt? Es tikai nesaprotu to, kā cilvēks var būt tik egoistisks un vienkārši paņemt un nomirt... Kā var nepadomāt par tām ciešanām, ko viņš sagādā saviem līdzcilvēkiem...?

Iesūtīja: Džūna Forsaita ; laiks: 27.01.2005 09:14

Apnicis klausīties ''tev visa dzīve vēl priekšā'' .Tas uzdzen baigo depresiju.

Iesūtīja: Aziz ; laiks: 27.01.2005 19:46

Varbūt tieši tāpēc, ka "visa dzīve vēl priekšā?"
Varbūt "tieši šādā vecumā" tu sāc saprast, ka ir dzīve un ka ir nāve, bet reti kurš spēj saprast, kāda ir atšķirība?
Balts un melns - abas taču ir krāsas un tikai krāsas, lai arī kāda būtu sabiedrības attieksme vai izveidotie stereotipi.
Pasauli katrs redz tādu, kādu to vēlas redzēt, nevis tādu, kāda tā ir (Paulu Koelju), tomēr cilvēkam - jo nekas cits mēs neesam - cilvēku pasaule ir tieši un vienīgi tāda, kādu to veido cilvēki (respektīvi - mēs un tie pārējie).
Kad tu jau ar dzīves apziņu esi kādu mirkli no dzīves nodzīvojis, laikam var sākt apjaust, kas tas tāds ir vai kāda no tā ir jēga. Ja nav un nebūs, un nav lemts būt nekam - allaž vēl paliek dzīve, lai cik draņķīga, visu neviens nekad nevar atņemt.
Pat tad, kad vairs nav ko zaudēt, tev pieder tas, ka tev ko zaudēt -tu vari darīt, ko vien vēlies, un visu darīt ar apziņu, ka tev ir tādas tiesības (ja vien nav runa par kaut ko pretlikumīgu - starp labu un ļaunu darbu tomēr ir nianses, kaut arī abus vienotu tas, ka tu to vēlies darīt). Ja tu nevari to atļauties, tad tev pieder tas, kā dēļ tu nespēj to darīt.
Jebkurā gadījumā - ja pārņem domas, ka dzīvei - savai dzīvei - nav jēgas, tad vari mēģināt dzīvot ar apziņu, ka tev tiešām nav ko zaudēt un ka tu jebkurā brīdī vari izbeigt savu dzīvi. Ik pa laikam mani mēdza pārņemt bezcerīgi pesimistiskas domas, bet tad es (uzreiz vai nedaudz vēlāk) sāku smieties pati par bezcerīgo naivumu, domu vienpusīgumu, nodeldētajām banalitātēm - par stulbumu, nekā savādāk vai glaimojošāk to nenosauksi.
Un dažreiz, lai arī tik tālu nekad nenonācu, vienīgi līdz teorētiskiem pieņēmumiem, secināju, ka dzīvojot tā, it kā nebūtu ko zaudēt, vienā jaukā brīdī var apjēgt, ka tu vienkārši baudi dzīvi - uztraucies tikai par to, ko vēlies, un neraizējies par nesvarīgām lietām, kas traucē "dzīvot" ikdienā. Dažreiz var tā paprātot.

Varat mierīgi laist gar acīm, tikai aplami un līdz glam neizveidojušies un/vai uz brīdi noteiktu, mūžam mainīgu veidolu pieņēmuši prātuļojumi.



Kārtējā apnicīgā banalitāte, nudien. To neviens nevar zināt. Kāds varbūt "visu dzīvi ,kas vēl priekšā", var ietvert pāris dienās, un būt gana laimīgs.

Iesūtīja: Andza Arrdh ; laiks: 28.01.2005 11:57

No otras puses mees vispaar nevaram neko spekuleet par naavi, jo nezinaam, kas peec nomirshanas buus. Njifiga.

Anyway, arii uzskatu, ka pashnaaviiba ir egoisma augstaakaa izpausme. Kaut kaadiem cilveekiem taa vareetu buut atbilde, bet kopumaa nespeet tikt galaa ar savam probleemaam un nolemt to risinaat tik trakaa veidaa ir nozheelojami. Iegaazt taadaa veidaa visus savus tuviniekus un draugus, un likt vinjiem ciest atlikusho dziivi ar vainas apzinju? Un priecaaties par to, cik vareni taa vareetu atriebtie. Bet, vai tieshaam vinji vienmeer ir vainiigi? Varbuut vienkaarshi laiku pa laikam aizmirstas pameegjinaat iejusties vinju aadaa?

Es nenoliedzu, ka ir tieshaam situaacijas, kad pashnaaviiba ir sava veida atbilde. Ir cilveeki, kuri vareetu buut taadaa staavoklii, kad taa shkjiet ir iistaa izveele. Bet es atsakos ticeet, ka lielaakajai daljai siichu buutu tik lielas probleemas, la risinaatu taas shaadi.

Iesūtīja: Bakura ; laiks: 28.01.2005 12:19

nu jaa mirt vai nemirt .. nu ganjautaajums uz to man ir viena atbide .. skaidrs ka nemirt .. kaada jega mirt .. tas ka citi tevi nesaprot, nenoziimee ka tev uzreiz vajag mirt ..
tas ir pilniigi normalai ka kautkas nesanaak un tevi visi nesaprot , bet nu taada ir dziive .. ko tu padariisi ... normit nav risinaajums ...

Iesūtīja: Švilpaste ; laiks: 28.01.2005 12:57

Par nāvi es vēl neesmu domājusi(Paldies Dievam!), bet tādas domas kā : Mani neviens nemīl..Nevienam neesmu vajadzīga,esmu visiem vienaldzīga.. man ir bijušas, pat ļoti daudz.
Nāve ir pārāk viegls atrisinājums mūsu sīkajām problēminām, to izdarot mēs zaudējam visu ,ko kaut cik novērtējām.

Iesūtīja: kite ; laiks: 28.01.2005 15:32

man taas domas uznaak tikai treniņu laikā

Iesūtīja: Sesila14 ; laiks: 29.01.2005 15:04

Esmu domājusi par nāvi tādēļ, jo man un citiem ir tik daudz ciešanas. Ja tagad nomiršu man nebūs jācieš vēlāk. Tik un tā pēc 10 gadiem sola globālo sasilšanu. Es nevaru saprast arī tos cilvēkus, kas izdara pašnāvības tā ka cieš arī navainīgi cilvēki. Man liekas, ka vislabākā iespēja ir lēkt no liela augstuma. tu nolēc un viss. tev tikai jāsaņemās.

Iesūtīja: anarhija ; laiks: 03.02.2005 21:58

taa dariit ir vismuļķīgāk. un veel parasti pašnāvnieki pārvērtē augstumu, nolec un izdzīvo ar lauztu sprandu. tev atliktu visu dziivi dziivot bez kustiibaam un iespeeja atkaartoti padariit sev galu gaužām saruktu...un vai ciešnas, ko šāds kritiens izsauktu vecaakos buutu taa veerts? peec šoka ko tie piedziivotu, uzzinaajushi par meitas naavi, viņiem veel vajadzeetu identificeet viņas sakropļoto ķermeni...

Iesūtīja: Kill and Ded ; laiks: 14.02.2005 14:03

Nu es iisti nezinu kaada buutu sajuuta zinot ka tu tuuliit nomirsi bet es labaak shjo sajuutu negribeetu izjust jo gribeetu veel taa riktiigi padziivoties shjai saulee.Varbuut arii nav paaraak labi domaat ka,tu tuuliit nomirsi.Taa tu aatraak sajuksi praataa un saaxi veel domaat sazin ko un jo aatraak tu nojuudzies jo tu paatrini savu muuzu tas pats ja tu lieto cigaretes,alkaholu un narkotikas...

Iesūtīja: gride ; laiks: 21.03.2005 19:53

es hsobrid taisu projektu par suicide! nu nosakuma man shii tema riebas jo biju pati maza depresija un nespeju iesakt ko dariit! bet nu tas patiesham ir interesanti! un es varu secinat tie kas izdara pashanvibu vai doma par to ir EGOISTI oi un kadi veel..... looti lieli...

Iesūtīja: gride ; laiks: 22.03.2005 20:33

vispar lai ar kas ar mai notiktu pashnavibu es netaisit un jaa parasti kad man galva ieshaujas visadas stulbas domas es censhos versties pie cilvekiem (masam utt.) bet es domaju ka vienemr ir kads iemesls dzivot!!!

Iesūtīja: anarhija ; laiks: 24.03.2005 19:03

es projektu nedeelaa uztaisiiju filmu par pashnaaviibu. tas jau bija kaut kad janvaara beigaas. sanaaca riktiigi depresiiva. tikai monteeju ar suudiigu progu un kvalitaate nebja nekaada labaa.

Iesūtīja: Tok'ra ; laiks: 25.03.2005 22:21

Visi te tik skaisti runā par pašnāvībām, kaut gan, emu pārliecināts, ka 99,9% klātesošo, atrasdamies uz nāves sliekšņa, pārdomātu un par visu visvairāk vēlētos turpināt dzīvot.

Kaut gan, jāatzīstas, ka pusaudža gados, kad mana alma mater vēl saucās skola, šādas domas man arī nebija svešas.

Galvenais tādos brīžos atrast kādu interesantu nodarbi, jo, ja neko nedarīsi, tad depresija būs garantēta.

Iesūtīja: Darkans ; laiks: 28.03.2005 00:54

Pašnāvniekiem man ir divas lietas, ko ieteikt:

1. Atcerieties, ka, labais un sliktais atrodas balansā, tātad, ja dzīve līdz šim ir bijusi pilnīgs sūds, tad gaišajam periodam drīz ir jānāk. Tā ka nav jēgas tik daudz izciest un padoties.

2. THC tiešām palīdz!

Iesūtīja: jazaa ; laiks: 09.04.2005 20:05

Piekrītu!!! Es arī kādreiz domāju par pašnāvību, bet tad es iedomājos savus vecākus, māsas, brāļus, draugus, u.c. tuviniekus, un uzreiz atmetu to stulbo ideju.

Iesūtīja: anarhija ; laiks: 08.05.2005 15:52

iistu pashnaavnieku neapturees nekaadas "apskaidroshanas" un smadzeņu skalošanas. nav jeegas vinam staastiit, ka tas ir sliktu un blaa blaa blaa... shaubos, ka daudziem sheit ir naacies par to runaat ar cilveeku kas pashnaaviibu ir taisiijis jau 2 reizes un tagad, maacoties no kluudaam, slepeniibaa plaano peedeejo. inteliģents, talantiigs cilveeks. bet taa ir vide kas meerdee. kas maitaajusi jau no beerniibas. reetu noseetas rokas un kaajas. tam nepaliidz nekaadas psihenes vai policijas uzskaites vai liidzcilveeku asaras. taadam cilveekam nevar paliidzeet. vinu nevar aptureet. taapat neviens nesapratiis ko es te censhos pateikt. ka cilveeks ir man blakus, un peec kaada laika viņa nebuus. ja viņu apturees, viņš mēģinaas veel.

Iesūtīja: gride ; laiks: 09.05.2005 01:25

un manuprat ir 2 veidu pashnavnieki.
1. tie kuri sevi moca un ir meginajushi taisit pashanvibas. Visu laiku par to runa, jutas melni un mazi, kompleksi, neredz jegu un citii nespej vinjiem vairs palidzet.
2. tie kuros nevar pamanit ka vinji doma par pashnavibu, bet pagatne ir nodarits pari (netikai ar vardarbibu vai seksuali) un tas ir ietekmejis visu vinju dzivi, nav meginats taisit pashnavibu, jo vel ir pie saprata ka vinjiem ir gimene! bet tik un ta neredz dzivei jegu un sevi ieksha vārās.

nu tas ta... bet ir vienmer kaut viena vissikaka lieta kas tev var likt dzivot!

Iesūtīja: anchi ; laiks: 09.05.2005 07:24

kaadus 2 gadus atpakal, man bija viens teikums, pie kura atgriezos atkal un atkal- asinis sniegaa ir luuka uz debesiim, bet vienmeer kaut kas notika, lai es paliktu un tagad par to nebuut nebeedaajos, jo viss notiek uz labu un kluust te arvien interesantaak:)
lai nu ko, bet mirt jau nu netaisos, vismaz kameer neesmu spiesta

Iesūtīja: Lord Fish ; laiks: 11.05.2005 17:27

Ak un veel paaris grima un Martina teikumi man patikaas.

Es gan nezinu, bet ar publisku vaideeshanu par dziivi man iipashi aciis kriit meitenes, nu paarsvaraa, jau no 13-16gadiem. Bet nu tas mani noteikti kaitina, vareetu buut vieniigaa lieta, kas mani konstanti kaitina. Vispaar puishus, kas saaktu kaut kaa taadaa veidaa gausties, lai kaads shiem pieveerstu uzmaniibu vai pazheelotu neesmu sastapis, shiem vairaak raksturiigi ir noliist kaut kur malinjaa un pasham sevi zheelot.

Iesūtīja: Hellsing-The Alucard ; laiks: 12.05.2005 08:35

Taadus jautaajumus uzdod tiinji pusaudzhi,un esmu patdzirdeejis pieaugushi cilveeki,kas vienkaarshi nav saprasti...Ak mans dievs,neviens mani nemiil,taa runaa tikai taadi,kas nespeej sanjemties un paarciest to,kas jaaparciesh...
Atdot galus jau ikviens prot...Taachu tikai stiprie speeja trast zelta malinju pat elles tumsaa....
Tas irr jaamaak tapeec nepieredzejushi civleeki biezhiv ien uzdod shaadus,````sus jautaajumus..
Vecumam nav noziimees...Visu izskjir slaapes

Iesūtīja: subito ; laiks: 12.05.2005 09:38

Kad man bija kādi septiņi vai astoņi gadi, reiz biju galīgi noskaities uz visu mani nesaprotošo pasauli. Nolēmu organizēt pašnāvību. Tā nu sagadījās, ka biju palicis dzīvoklī viens, un varēju, neviena netraucēts, darboties.

Nolēmu izgatavot šaujamieroci, jo tas šķita visnesāpīgākais variants. Iepriekš biju sadabūjis celtnieku naglu šaujamā patronu un stobram gandrīz ideāli piemērotu cauruli. Taču izrādījās, ka patrona nedaudz par resnu, lai ielīstu stobrā. Tā nu es nolēmu šo patronu apvīlēt... Protams, ka tā uzsprāga ar apdullinošu troksni, un visā istabā vēdīja kodīga smaka. Pēc tam es raizējos nevis par pašiznīcināšanās problēmu (tā vairs galīgi nešķita būtiska), bet gan par to, vai paspēšu izvēdināt dzīvokli no kodīgās pulvera smakas līdz tēta pārnākšanai no darba. Man par laimi neviens par šo negadījumu tā arī neuzzināja un nav uzzinājis līdz pat šī posta tapšanai.

Kopš tā laika neesmu domājis par pašnāvību. Gluži otrādi, ir bijušas pāris ekstremālas situācijas (pēdējā pagājušā gada nogalē), kas likušas sajust to, cik ļoti man patiesībā gribas dzīvot.

Labi, es piekrītu, ka ir interesanti uzzināt to, kas notiek (vai varbūt nenotiek) pēc nāves, bet agri vai vēlu tas brīdis tāpat pienāks, nav nekādas jēgas pēc tā tiekties.

Iesūtīja: Niamh ; laiks: 12.05.2005 14:15

O jā - es esmu dažreiz aizdomājusies par pašnāvību. Bet ne jau tāpēc, ka būtu galīgā d..(nu, reizēm tā ir), bet gan tāpēc, lai pievērstu sev uzmanību. Tad nu es lāgiem varu sēdēt vai vienkārši ejot pa ielu prātot, a kas notiktu, ja es tagad izlektu uz ielas. Kas notiktu, ja es ņemtu un pakārtos, noslīktu vai vienkārši atdotu galus? Un tad nu var izfantazēties uz priekšu un atpakaļ....kā visi skries, skatīsies, varbūt kliegs. Citi raudās. Un bēres..nenoliedzami gribētos redzēt savas bēres. Bet zinies, nekad neesmu domājusi - viss, tagad basta, es eju kārties/slīcināties/griezt vēnas/nošauties vai kaut ko tamlīdzīgu.

Vienmēr atrodas kāds iemesls, lai paliktu dzīvs un tomēr nemēģinātu. Kaut vai sēžot vienā no treniņiem un vērojot, kā tuvojas trīs krimināla paskata ļaudis, domāju - ko gan darītu pārējie, ja šitie man, piemēram, iedurtu nazi ribās?
Tomēr nekad neesmu izdomājusies līdz galam, jo apkārt ir pazīstami, es neesmu viena un kaut vai to pārējo dēļ ir vērts dzīvot. Turklāt, es reizēm piedomāju arī pie tās lietas, ka, ja es būtu kaut vai sestdien nolikusi karoti, tad tagad te nesēdētu, nebūtu šodien bijusi skolā, nebūtu saņēmusi to sms utt.

Patiesie un īstie pašnāvnieki vienalga padarīs sev galu, lai vai cik ļoti apkārtējie censtos to novērst. Galvenokārt viņi nebēg no problēmām, bet gan no sekām, paši no savas vainas apziņas, bieži vien - domādami, ka vienīgais veids palīdzēt kādam ir darīt sev galu.

Iesūtīja: Melleņmeitene ; laiks: 12.05.2005 15:07

Vispār jau nē. Tāpēc, ka es pārākdaudz fantazēju par nākotni, ko gribu izdarīt tad un tad, kur gribu aizceļot, gribu sev ģimeni utt. Ja es izdarītu pašnāvību, tad taču sapņus nevarētu piepildīt . Un man būtu žēl savu vecāku un vecvecāku un draugu, es taču nevaru viņus pamest vienus pašus !

Bet tāda tipa domas jau ir bijušas. Kad es eju pāri tiltam vai uzturos pie ūdeņiem, mani vienmēr pārņem nepārvarama vēlme mesties iekšā atvarā. Un, braucot mašīnnā, reizēm iztēlojos, kā būtu, ja tā kkur ietriektos. Bet es to negribētu piedzīvot .

Iesūtīja: Hellsing-The Alucard ; laiks: 12.05.2005 21:51

Atvars veel buutu viegal naave...Sliktaak,buutu,ja atvaraa buutu ieskahaa zari...Tad gan to mirstot,kliegtu taa,kaa nekad nebuusi kliegusi...

Iesūtīja: .: ARTANIS :. ; laiks: 13.05.2005 00:04

Nu, tā, beidzot man ir iespēja izteikties par šito jautājumu!

Sākšu jau ar to, ka atspēkošu Sindras argumentus:
1. UN?? Kas gan par to, ka guļu zārkā? - vienalga zārki ir mīkstāk iztapsēti, nekā mans gultas matracis..
2. UN?? - Es tak tikuntā esu BEIGTS, un tie tārpi var dzīvoties pa manu beigto rumpi cik uziet..
3. UN?? Ja tev tiešām būtu tik daudz to dārgo un mīļo cilvēku, tad tu netaisītu pašnāvību, bet, ja tu tādu tomēr taisi, tas nozīmē, ka neko daudz tev to dārgo cilvēku nav..
_______________________________________________________
Tālāk - pārejam pie mana subjektīvā viedokļa :

> Ja cilvēks ir izlēmis izdarīt pašnāvību, tad tam neapšaubāmi ir kādi cēloņi (nezinu nevienu, kas brīvprātīgi gribētu tēlot deltaplānu, lecot no 12 stāva.. ).
> Ja ar šiem cēloņiem nav iespējams sadzīvot, tad nāve IR visu problēmu atrisinājums (pasakiet kaut vienu iemeslu, kas man pēc nāves liktu atcerēties savas nelaimes.. ).
> Kapēc ir jābaidās no nāves, ja tā tikuntā ir neizbēgama un iestāsies agrāk vai vēlāk?
> Tiem, kas šeit visu laiku nopeļ cilvēkus, kas runā par savām pašnāvībām, es pajautāšu konkrēti - VAI JŪS GRIBĒTU, KA JŪSU LABĀKAIS DRAUGS BEZ BRĪDINĀJUMA PAKARAS? tā vietā lai iepriekš kādam par to pažēlotos un kopīgi izdomātu risinājumu problēmām?
> Tiem, kas nāvei par pretiemeslu min tos "nākotnē īstenojamos sapņus" - tik un tā dzīvē visu neuzspēsi, un nav vērts plānot to, ko darīsi pēc 5, 10, 30 gadiem!
> Vispārībā - es piekrītu visiem "pesimistiem" un Grimam!

P.S - atvainojos, ja ar savu cinismu sāku atgādināt Shadu..

Iesūtīja: Lord Fish ; laiks: 13.05.2005 00:09

Nu jaa, cerams man nekad nenaaksies sastapties ar kaadu labaako draugu, kas katraa pasaakumaa ciitiigi zheelosies, cik ljoti ir pienaacis laiks vinjam nomirt, jo kaa jau Martins teica gribas shaadu cilveeku tieshaam pasuutiit, bet (vareetu pat shim paliidzeet) shis nabags par spiiti aizies un izdariis ar ko stulbu, hmmm, no otras puses labi vien ir shaadaa veidaa arii notiek dabiskaa atlase, bet ne no garaa vaajajiem, bet gan no stulbajiem un teiksim vinjiem paldies.

Ak jaa pashnaavniekam nemaz nebuus taadu draugu, vai arii vinjsh buus gariigi vaajsh cilveeks vai egoists utt.