Ķiršu liķieris viegli smaržoja kristāla glāzēs un zelta dukātu ripiņas sarkani noplaiksnīja oglēm kamīnā sakrītot kaudzītē. Malakajs Smokss stāvēja pie loga un skatījās, kā saullēkts sāka iekrāsot debesis. Ausa jauna diena.
Randas mērs bija stalts kungs pāri pusmūžam, tumšiem matiem, kas pie deniņiem jau bija sākuši sirmot. Viņa pelēkās acis cieši pētīja katru, kurš gribēja ar viņu iesaistīties sarunā. Smoksa kungs noteikti bija bagāts un nejuta vajadzību to slēpt. Sarkana samta rītasvārki bija izšūti ar sudrabu un vietām atklāja smalku mežģīņu naktskreklu. Pirkstā mērs nēsāja pamatīgu zīmoggredzenu. Viņa darba kabinets noteikti pildīja savas funkcijas, taču krēslu un dīvāna apšuvumā jautās greznība un sudraba spalvaskāts izskatījās bieži lietots rakstīšanai.
Man prieks, ka esam varējuši vienoties. Pēc nelielas pauzes atkal ierunājās Smokss. Es domāju, ka mums ir jāsāk ar personu, no kuras ir atkarīga visas pilsētas drošība. Pilsētas sardzes kapteinis Diksons Olidū savā amatā stājās pirms desmit gadiem. Viņš posteni ir godam nopelnījis ar saviem varoņdarbiem pilsētas un apkārtnes zemnieku aizsardzībā. Tomēr pēdējos divus gadus viņam vairs tik spīdoši nevedas. Varbūt vaina ir viltīgos pretiniekos. Varbūt kapteiņa vīri ir noguruši. Bet varbūt Olidū kungam ir savi slepeni plāni. Jūs parbaudīsiet kapteini uz savu galvu. Mans vārds tur nedrīkst tikt pieminēts. Ja viņš ne pie kā nav vainīgs, tad es negribu sabojāt attiecības. Bet, tiklīdz jums ir pierādījumi, tā ziņojiet man pa tiešo. Sardzes kapteinis dzīvo mājā pie pilsētas cietuma. Tas ir, ja viņš ir pilsētā. Reizēm viņš dodas uzraudzīt nocietinājumus ārpus mūriem.
Ja jums ir jautājumi, es atbildēšu. Ja nē, tad jūs noteikti vēlaties atpūsties pēc ceļa. Es varu ieteikt vienu no diviem pilsētas krogiem. "Resnais asaris" ir lētāks un dzīvīgāks. Tas ir pie Ostas vārtiem. Jūs iespējams tam gājāt garām nākot šurp. "Auns un roze" ir klusāks un tur manuprāt ir prasmīgāks pavārs, bet tur nav tik labs alus. Tas atrodas netālu no Aitu vārtiem. Mērs uzlūkoja sanākušos viesus, no kuriem dažs izskatījās kā no ievērojami tālām zemēm nācis. Kapteinis Sangvini bija pamatīgi piegājis savai lietai un pacenties atrast īpašus eksemplārus Smoksa ieplānotajam darbam.
Jaunais Renlijs sēdēja krēslā tik ērti, it kā visu savu (pagaidām gan ne pārāk garo) mūžu to tik vien būtu darījis, kā sēdējis uz ērtām mēbelēm un malkojis liķierus no kristāla glāzēm. Katra viņa kustība, uzvedība, viss liecināja par manierēm un stāvokli sabiedrībā. Vienīgais nodevīgais moments bija mirklī, kad puiša acu priekšā bija parādījusuies dukātu kaudzīte. Tas Renliju bija nedaudz izsitis no tēla un viņa acīs iemirdzējies pārsteigums un mēmais jā! man vajag šo naudu! it īpaši pēc tam, kad viņa soma bija aizgājusi dzelmē līdz ar kuģa enkuru, lika aizdomāties, ka gluži katru dienu puisis rokā tādas bagātības vis netur. Tomēr, smaidīdams pieklājīgu smaidu, Renlijs sevi atturēja no naudas momentālas sagrābšanas un pārvietošanas uz savu kabatu. Nē, tā palika viņa priekšā. Turpat uz galda, kur mēra kungs to bija nolicis. It kā tā nebūtu jaunekļa lielākā nepieciešamība. It kā tā tur būtu tikai tā... starp citu, bet viņš šeit atrodas, jo izmisīgi vēlas palīdzēt Smoksa kungam.
Jauneklis malkoja liķieri un pirms apgrūtināt mēra kungu ar jautājumiem, Renlijs ļāva skatienam pārslīdēt pār citiem šeit esošajiem. Tātad viņi būs kā komanda. Un viņiem ir jāatmasko nodevējs. Uz savu galvu, jo mēra galvai lūk esot jāpaliek tīrai. Ak šī diskrētā politika.
Uzdevums bija grūts. Un uz mirkli Renlija prātā pavīdēja kaut kas par tēmu: diez kā viņš iedomājas, kā mēs to izdarīsim. svešinieki, kuriem Randā neviens neuzticas. Tomēr, izaicinājums bija Renlija otrais vārds. Šis uzdevums bija izaicinājums. Un tad vēl tās zelta ripiņas bija labs dzenulis.
Viņš jau spēja iedomās sajust ceptu asaru smaržu, kad Smoksa kungs ierunājās par "Resno Asari". Tas bija kārdinošāks nosaukums, nekā "Auns un roze." Kad Renlija priekšā bija veseli pieci zelta dukāti, viņš varēja kaut nakšņot abos krogos vienlaicīgi. Ar izšķērdību gan nevajadzēja aizrauties.
- Jūs teicāt... - Renlijs ierunājās, skatienam no biedru pētīšanas atgriežoties pie mēra kunga. - ... ka pēdējā laikā Olidū kungam nevedas spīdoši ar zemnieku aizstāvēšanu un citiem pienākumiem. Varbūt Jūs varat minēt kādu konkrētu gadījumu, kādu no pēdējiem gadījumiem, kad kapteiņa kungs netika galā ar saviem pienākumiem. Kas tajā bija iesaistīts. Kas ir cietušie? Kas uzbrucēji? - protams, jauneklis negaidīja sīku un smalku izklāstu. Vislabāk viņam pietiktu ar virzienu, kur dzīvo cietušie un viņu dzimtas vārdu.
Līdz pat brīdim, kad kuģis piestāja Randas ostā, Grēta nebija redzējusi tik tālas zemes. Viņa ne tikai bija nonākusi pašai neapjaušamā attālumā no savas dzimtenes, bet arī pavisam savādākā pasaulē. Šeit ēkas bija no akmens un saglabāja savu vietu un formu ilgus gadus. Šeit akmeņi zem kājām rindojās glīti saliktā bruģī un palīdzēja nevis traucēja iet. Šeit ūdens bija pārpilnība un gaiss smaržoja pavisam savādāk. Un te zelts tika likts uz galda, bet asinis lietas kristāla traukos. Nu, labi, pēc ilgākas vērošanas un konstatēšanas, ka glāze ir paredzēta dzeršanai nevis rituālam, arī Grēta bija pacēlusi to pie lūpām, vispirms sajūtot spēcīgo aromātu. Tās noteikti nebija asinis, un Grēta noteikti nebija baudījusi šādu dzērienu, lai arī tā krāsa bija līdzīga viņas pašas tērpam.
Bija nakts, īpašs laiks. Uz kuģa Grēta bija vērojusi zvaigznes, tomēr nelabums no viļņiem traucēja tās izbaudīt tā, kā vajadzētu. Nu pamats zem kājām bija stingrs, bet virs galvas griesti. Aiz loga varēja manīt, ka drīz ausīs diena, lai gan gurdums vedināja domāt, ka derētu vēl vismaz dažas nakts stundas. Grēta bija radusi pie ilgas soļošanas, grūtībām, tomēr jūras slimība savās pirmo reizi izbaudītajās izpausmēs bija novārdzinājusi meitenes ķermeni.
Viņa bija cītīgi klausījusies Smoksa stāstītajā. Daudzi vārdi pagaidām bija tikai burtu virknējums, minētās vietas un notikumi abstrakti jēdzieni. Jau Randa Grētai šķita neparasta. To, kas atrodas aiz tās mūriem, viņa nevarēja pat iedomāties. Nē, iedomāties varēja, bet pārliecināties, vai tas tiešām tā ir, varēs tikai tad, kad būs pašas redzēts. Anoki cilts, no kuras nāca Grēta, nebija pārlieku ieinteresēta tālu zemju problēmās. Tās nonāca līdz viņu ausīm kā daudzkārt pārveidojušies stāsti bez īpašas vajadzības piesaistīt realitātei. Un tādi tie arī palika, līdz meitenes priekšā nogūla uzdevums pašai vienu tādu atrisināt.
Grēta ļoti labi saprata, kā ir dzīvot bailēs no laupītājiem un uzbrucējiem. Viņas ciltij to ik pa laikam nācās izbaudīt, pie tam viņu mājas nebija no akmens un koka. Bailes par savu dzīvību, lai arī neatņemama dzīves sastāvdaļa, iegrauzās likteņos līdz kaulam un mainīja cilvēku raksturus. Anoki to piedzīvoja jau daudzas paaudzes, bet šeit situācija bija cita. Un tā noteikti biedēja vienkāršos ļaudis.
"Cik sen un cik bieži ir gadījumi, kad sardze nav nosargājusi," jaunā Renlija jautājumiem piebalsoja Grēta. Ārēji viņa varbūt izskatījās pēc puišeļa šajās drānās, bet tagad, kad seja bija atsegta un dzīslās ieritējusi druska ķiršu liķiera, viņas balss atskanēja gluži sievišķīgi un varbūt pat nepiederīgi tādam uzdevumam. "Vai starp pilsētas mūriem un nocietinājumu dzīvo daudz zemnieku ģimeņu?" Patiesībā šobrīd vēl meitene nesaprata, no kura gala uzdevumam ķerties klāt. Miegs un izsalkums nomāca domas, bet vēl viens malks liķiera uzvēdīja neierasto smaržu, vēršot visu mazliet kā sapni. Grētai vajadzēja nedaudz laika, lai stabili nostātos uz kājām un saprastu, kas šajā tālajā zemē notiek.
Nauda ir jūsu. Ņemiet droši! Mērs laikam bija pamanījis Renlija skatienu. Un, ja jums veiksies ar uzdevumu, es protams par to atlīdzināšanu. Pieci zelta dukāti laikam bija samaksa tikai par klusēšanu, ja kāds izdomātu pagriezties un iet projām, atsakoties palīdzēt Smoksam. Acīmredzot cienījamā kunga kabatās gulēja vēl kas, ko jaunie ceļinieki varēja iegūt savā īpašumā.
Zemnieki dzīvo visur, kur spēj izdzīvot. Bet pilsēta vairs nespēj par visiem parūpēties. 30 gadus atpakaļ jūs varējāt vairākas dienas ceļot gar iekoptiem laukiem un dārziem. Šodien mēs spējam knapi pieskatīt tos, kuri dzīvo ne vairāk kā divu dienu gājiena attālumā. Praktiski mūsu teritorijas ir sarukušas no Aitu strauta ziemeļos līdz Melnajai upei dienvidos. Randas augstākā amatpersona centās izskaidrot situāciju, kādā pilsēta dzīvoja, kopš karš to bija sagrābis savos nagos. Kapteinis... Saprotiet,- man īsti nav ko viņam pārmest. Viņš cenšas. Un iespējams, ka mums atkal draud teritorijas samazināšanās. Bet tas praktiski novedīs pie tā, ka Sarmata karaspēks būs pie pilsētas mūriem. Un mēs visi būsim ieslēgti kā žurkas slazdā.
Zemnieki pierobežā sūdzas. Laupītāji austrumos ir nodedzinājuši dažas sētas un kapteinis nav laikā aizsteidzies palīgā. Ziemeļos Sarmata karaspēka apmetnes esot ierīkotas jau pāri upei otrajā krastā. Un viņa burvji un lokšāvēji reizēm izklaidējoties nošauj pa kādam sunim vai lopam. It kā ikdienišķas lietas kara laikā, bet es nevaru nepievērst tam uzmanību. Un pirms dažām dienām es saņēmu anonīmu sūdzību no kāda kareivja, ka kapteinis ir kļuvis ērcīgs un pārlieku bargi sodot padotos par kļūdām. Varbūt parunājiet ar kādu no karavīriem, ja jums izdodas. Konkrētus gadījumus mērs nenosauca. Acīmredzot viņam vienkārši krājās pilsētnieku un apkārtnes iedzīvotāju sūdzības un vienā brīdī Smoksam bija sācis likties, ka to kļūst vairāk nekā iepriekš.
Ceļojums pa jūru bija tieši tik nepatīkams kā kapteinis bija teicis.
Valdegars bija atradis pietiekami drošu vietu, lai viņu nenoskalotu no klāja, kur pārmaiņus nodevās domām, ka šobrīd būtu bijis labi palūgties Najai, ja vien viņš būtu Najas priesteris, lūgšanām Leksam, jo viņš tomēr bija noslēdzis līgumu ar kapteini Sangvini par palīdzēšanu Randas mēram, un tā kā nebūtu pareizi līdz tam pat nenokļūt, un jūras slimību, kas ik pa laikam novērsa domas no jebkādām lūgšanām.
Stabila zeme zem kājām no rīta bija ļoti patīkams ceļojuma nobeigums.
Tagad jaunais cilvēks sēdēja greznajos mēra apartamentos un iemalkoja ķiršu liķieri, klausījās uzdevumu un vēroja savus nākošos biedrus. Nauda, kuru Smoksa kungs bija viņam piešķīris, bija nolikta pie tiem pāris sudrabiem, kas Valdegaram vēl bija palikuši. Viņam bija paveicies arī citā ziņā - vismaz soma brauciena laikā nebija pazudusi. Nekā daudz jau tur nebija, un ūdenī šis tas bija sabojāts, rakstāmpapīru vajadzēs jaunu, tas nu viss bija izmircis, bet rakstāmlietas bija veselas, tāpat noskūties varēs, pie uguns tikt un maiņas krekls bija vēl lietojams. Ko gan vairāk?
- Godājamais mēra kungs, - priesteris, kura piederību šim amatam skaidri norādīja svētais simbols kaklā un nūja, kas pašlaik stāvēja kārtīgi ieslieta kaktā, lai netraucē, ierunājās, - jūs saucat dažādas vietas, kas vismaz man ir svešas. Vai nav iespējams dabūt kādu karti, lai skaidrāka saprašana, kas kur atrodas?
Viņš to pārzīmētu pats, ja mēram nebūtu liekas. Karte ir noderīga manta.
Citu ideju, ko uzreiz darīt, viņam nebija, bet sīkāk to varētu apspriest kādā no krogiem, uz kuru nu viņi nolems doties. Nākošais darbs tā kā būtu aizstaigāt uz Leksa templi, par to Valdegaram nebija divu domu.
Uz kuģa Ronardam bija klājies draņķīgi. Nepietika ar to, ka viņš nekad nebija ceļojis ar kuģi, vēl vajadzēja uznākt arī vētrai, kas ieročnesēju piespieda iespiesties kaut kādā šaubīgā kaktā un palikt tur tik nekustīgam, cik vien tas bija iespējams. Kaut kādos apziņas dziļumos viņš gan iedomājās, ka tieši vētrai pateicoties, kuģis ir ticis līdz Randai, bet pat šī doma nespēja nomākt neticami smago apātiju, kas bija puisi pārņēmusi. Arī šobrīd nelabums vēl nebija pārgājis, tā ka Randas mēra piedāvāto liķieri Ronards dzēra ļoti uzmanīgi.
Tas, ko Smokss piedāvāja paveikt, laikam īsti nebija pieskaitāms kaujas varoņdarbiem. Bet Ronards visu noklausījās uzmanīgi, un paņēma arī naudas gabalus, kurus ielika jostas makā. Kādu laiku varēs iztikt. Viņa sapnim tas, protams, bija daudz par maz. Ieročnesējs centās saprast, ko nozīmē mēra uzskaitītās sūdzības par kapteini Diksonu Olidū. Pagaidām viņam neviena no sūdzībām nešķita nodevēja nosaukuma vērta. Visas varēja nozīmēt vien to, ka kapteiņa rīcībā ir pārāk maza armija.
Vai kareivjus savā vienībā kapteinis pieņem pats, vai arī to darāt Jūs, mēra kungs? - Tas bija diezgan būtisks jautājums. Naudu, visticamāk, maksā pilsēta, bet cik lielas ir Olidū pilnvaras armijas veidošanā? Kārtība varēja būt dažāda.
Tikai pēc iedrošinājuma Grēta pasniedzās pēc zelta dukātiem. Savā mirdzumā tie atgādināja zvaigznes. Anoki ciltī tieši Grēta bija tā, kuras pienākums bija pieskarties zvaigznēm, tomēr tas nekad nenotika tik tieši. Un viņai nekad nebija bijis īpaši daudz naudas. Nomadi nebija bagāti un augstākā vērtē turēja drošību, barību lopiem un ceļu zem kājām nekā metāla gabalus, kas uzveļ plecos lieku nastu. Bet viņa zināja, ka citur šīm zelta ripiņām nozīme ir daudz lielāka, kaut gan neapjauta, tieši cik liela vērtība ir piecām spožajām monētām.
Roka ar naudu nozuda kaut kur apģērba krokās, kur laikam bija kāda kabata vai cita iespēja noglabāt sīkus, dārgus priekšmetus. Šis zelts noteikti būs svarīgs, lai izdzīvotu vidē, pie kādas Grēta nebija radusi. Jau te starp bariņu dažādo ļaužu un pēc vēlā skata uz pilsētu meitene saprata, ka viņas tērps atšķiras. Tas bija ļoti ērts un praktisks, tomēr noteikti liktu viņu uzlūkot kā svešinieci, kas varbūt ne vienmēr būtu vēlams neuzkrītošai novērošanai. Jauna apģērba iegādei noteikti vajadzēs naudu. Bet kapteinis bija minējis arī par tempļiem un priesterienēm pilsētā, kas Grētai jau no paša sākuma šķita kā īstais atbalsta punkts. Viņai droši vien vajadzēs iepazīties ar tām. Bet ne šādai pagurušai, novārgušai, neēdušai un savādi smaržojošai. Tā kā situācija šobrīd bija vispārīga un nekonkrēta, netika uzstādītas precīzas, ātri izpildāmas prasības par sniegto naudu, tad doma par kārtīgu miegu bija pirmā, kurai sekoja vajadzība iepazīties ar apkārtni un iejukt pūlī. Tas noteikti būs piedzīvojums Grētai, kas lielāko daļu dienu vadīja savu piecdesmit divu cilts ļaužu pulkā, bet Sajārs bija licis viņai iet. Un viņa gāja.
Tik vēlā stundā bija labi, ka citi spēja risināt praktiskas dabas jautājumus, jo Grēta noteikti nebija tā, kas šādā stāvoklī domātu par orientēšanos vai to, kā pilsētā tiek risināti jautājumi, kas klejojošā ciltī noteikti notika savādāk, piemēram, sargāja visi, kas to varēja, nevis tikai īpaši pieņemtas personas. Meitenes plaksti bija kļuvuši smagi, un nogurums nomāca izsalkumu, tāpēc gluži neviļus viņa vedināja šo tikšanos ar mēru beigt. "Jūs droši vien arī esat noguris, tāpat kā mēs visi! Es gribētu iet sameklēt naktsmājas, atpūsties un sakārtoties," Grēta vērsās vispirms pie mēra, pēc tam pārējiem šeit sēdošajiem. Skatiens slīdēja pāri visiem knapi iepazītajiem, mēģinot uzminēt, kurš no tiem visvairāk izskatās pēc pilsētnieka, lai labi orientētos namu ieskautajās ielās. Iepriekš runājušais jauneklis, varbūt pēc skata vecākais vīrs? Gaišmatis vairāk izskatījās un runāja kā viens no minētajiem sargiem, bet tumšmataisnās meitenes tēlu Grēta nespēja atšķetināt. Nolikusi atpakaļ pusizdzerto liķiera glāzi, jo tik stipru dzērienu viņa spēja baudīt tikai mazmazītiņiem malciņiem, Grēta saslējās, gribēdama ātrāk tikt pie miera.
Kapteinim ir visas pilnvaras pašam izraudzīties pilsētas aizstāvjus. Lai gan liela izvēle viņam nav un viņš labprāt pieņem dienestā brīvprātīgos. Mērs pieliecās pie rakstāmgalda un kādu brīdi čaukstēja pergaments, vīrietim rakņājoties pa dokumentiem, kuri laikam bija noglabāti atvilknē. Es atvainojos. Es piemirsu, ka jūs neesat vietējie. Pēdējā laikā mums ārzemnieku ir pamaz. Viņš noteica, izritinot palielu pergamenta tīstokli, kurā ar melnu tinti bija iezīmētas dažādas līnijas. Pēc visa spriežot tā bija pilsētas apkārtnes karte, kurā ar dažādiem simboliem bija iezīmētas svarīgākās vietas. Pie zemnieku mājām bija sazīmētas sīku zvēriņu figūriņas, dārzos ziedēja puķes, mežos koku zaros ligzdas vija niecīgi putniņi. Kāds bija pamatīgi piestrādājis, lai karte izskatītos skaisti.
Līdzi nedošu, bet izpētīt varat droši. Tomēr pēc īsa brīža Smokss saprata, ka sacītais varētu izklausīties noraidoši, tādēļ piemetināja. Mūsu labākais karšu meistars nesen aizgāja mūžībā, tādēļ šādas kartes turpmāk būs retums. Un pilsētas kartes, ja godīgi, man nemaz nav. Daļēji tāpēc, ka vietējie pilsētu zina. Uzjautājiet kādu puišeli un viņš jūs aizvedīs, kur vajag. Bet daļēji tādēļ, lai aplencēju rokās nenonāktu svarīga informācija. Jūs noteikti manīsiet, ka ieliņas pilsētā reizēm jauc galvu. Reti kur var nokļūt pa taisno.
Jūs mani nenogurdinat. Bet paši gan laikam kārojat atpūsties. Manās interesēs noteikti ir, lai jūs ātrāk uzsākat savu darbu, tādēļ, ja jums vairāk jautājumu nav, tad es laidīšu jūs vaļā. Mērs ārā nevienu nedzina, taču vārdi par nogurumu noteikti tika teikti aiz pieklājības. Vīrs izskatījās neizgulējies, lai arī stāja nelika to manīt.
Grēta jau bija sākusi slieties kājās, tāpēc viņa gluži dabiski nonāca pie kartes. Atšķirībā no Anoki lietotajām, šī bija krāšņa un smalka. Meitene ar interesi nopētīja gan sīkās, iezīmētās figūriņas, gan aptuveno Randas un apkārtnes izvietojumu. Vismaz aptuveni kļuva skaidrs, kurā debesu pusē atrodas svarīgās vietas. "Tā tiešām izskatās ļoti smalka un vērtīga," Grēta uzteica mirušā karšu meistara darbu. Pat ja viņai tiktu piedāvāts ko tādu paņemt līdzi, meitene visdrīzāk atteiktos, jo bija radusi ceļu atrast savādāk, ne pēc līnijām, kas vilktas uz papīra. Šo karti varēja aplūkot kā neredzētu mākslas darbu.
Tomēr nesenais jūras brauciens un varbūt arī koši sarkanais dzēriens lika zemei zem kājām nedaudz salīgoties, tāpēc Grēta atbalstījās pret galda malu un piešāva mutei priekšā roku. "Atvainojiet!" viņa atkāpās. Tomēr ar to vien nepietika. "Es... atvainojiet... ar labu nakti," Grēta vien paspēja nomurmināt kaut kur sagramstītas pieklājības frāzes, kad pagriezās uz durvīm, lai ātrāk izkļūtu no šī cienījamā vīra mājokļa, pirms vēl neesošais kuņģa saturs ir gatavs izkāpt ārā.
Kaut kā spējusi tikt ārā pa durvīm, meitene palika saliekusies uz priekšu un ar plaukstām atbalstījusies uz ceļgaliem. Sejā iesitās vēsāks rītausmas gaiss, kas uz mirkli aptumšoja skatienu. Grēta smagi elpoja, tverdama ik vēsmu, kas palīdzētu tikt galā ar nelabumu. Tomēr vēders laikam apdomājās un vairs negrasījās aplaimot pilsētas bruģi ar savu saturu. Varbūt tā savādā smarža? Grēta pie sevis prātoja, iedomājoties ķiršu liķieri un lēnām izsliedamās. Rīta dzestrumā meitene sajutās krietni labāk. Šāda izturēšanās droši vien nebija gluži pieklājīga, tomēr pieķēzīt kunga kabinetu tik mājīgā miteklī šķita vēl nepareizāk. Apdomājot, vai tomēr neieiet atpakaļ un kārtīgi neatvadīties, Grēta, lēnām vilkdama nāsīs sājo jūras gaisu, nopētīja tuvāko apkārtni.
Talia brīnījās kā ir pārdzīvojusi šurpceļu, ūdens... kuģošana... tas viss nebija priekš mednieces. Viņas kājām patika mīt meža zemi, acīm redzēt dzīvnieku pēdas sūnās un takas, kuras aizveda pretī medījumam. Bet nevarēja noliegt, ka viņa bija mērojusi tālu ceļu, lai nokļūtu šajā pilsētā un tik drīz projām nevēlējās doties, tāpat kā, iespējams, viņa varēs palīdzēt mēram, kurš tik gādīgi bija arī sagādājis priekš viņiem naudu, zelta monētas ieslīdēja puselfa kabatā, bet skatiens noskatīja pārējos sanākušos varoņus, kurus bija izraudzījies kapteinis Sangvini.
Uz kuģa Talia nebija īpaši nodarbojusies ar citu vērošanu, drīzāk turējusies pie katra iespējamā stūra, lai netiktu noslaucīta no kuģa klāja.
Meitene pieslīdēja klāt pie kartes, ko mērs atraisīja viņu priekšā.
- Cik tālu atrodas Žagatu mežs? - Pašreiz Talia nespēja izprast kartes mērogu tāpēc pajautāja to, kas viņu visvairāk interesēja, skatienam joprojām slīdot pār rūpīgi izskaistināto karti. Kamēr roka piekārtoja loku, kurš bija mednieces neatņemama sastāvdaļa, tāpat kā bultu maks, kurš izskatījās nedaudz patukšs, bet joprojām ar gana daudz bultām. Vienkārši uz kuģa dažas no tām bija pazudušas.
Kad meitene bija iegaumējusi daudz maz karti, vismaz nozīmīgākos punktus, viņa pagāja nost no tās.
Doma par naktsmājām bija vairāk kā kārdinoša, bet visi sanākušie būs viena komanda? Tad varbūt vajadzēja turēties kopā ar pārējiem. Talias zaļais skatiens nedaudz aizkavējās pie Renlija, nezin kāpēc viņš likās savādāks kā pārējie.
Valdegars nolika vēl neizdzerto glāzi un paliecās tuvāk, lai aplūkotu karti, kuru bija palūdzis. Neilgu brīdi viņam nācās pieklājīgi pagaidīt, jo trijiem tā īsti pie vienas kartes nebija vietas, un meitenes grūstīt ar elkoņiem jaunais vīrietis negrasījās.
Sarkanā, dīvainā tērpā ģērbtā meitene pēc brīža pēkšņi atvadījās un aizskrēja. Viņai būtu palicis slikti? Acis pavadīja meiteni, bet iet pakaļ Valdegars negāja. Te viņš nevarēja palīdzēt.
Turklāt - karte!
- Vai godājamais mēra kungs nevar man iedot kādu pergamenta gabalu, mani visi vētrā aizgāja bojā, - priesteris noteica atvainojošamies tonī, centīgi pētot un iegaumējot karti, - lai varu aši uzmest galvenos pieturpunktus?
Pieteikties par jauno karšu zīmētāju viņš nevarēja, nebija prakses, bet vienkāršu shēmu uzmest prastu. Bet ja nē, tad var jau iztikt arī tāpat, iegaumējot.
Nebija jau tā, ka priesteris nepamanītu to, ka Smoksa kungs ir noguris, tomēr visai pamatoti sprieda, ka tuvākajā laikā viņi otrreiz ciemos šurp nenāks, tāpēc ir jāizdara un jāpavaicā viss, ko vien var.
Nu redz! Mēra kungs bija pamanījis alkatīgo skatienu, ar kādu Renlijs bija apveltījis naudas gabalus. Tas nebija pareizi un tā nedrīkstēja būt. Viņam būs jāmācās vēl vairāk paškontroli.
Šobrīd jauneklis centās izlīdzēties, kā nu spēja. Viņš turpināja iznesīgi malkot liķieri no smalkās glāzes, dāļāja pieklājīgus smaidus pie galda esošajiem un mēra kungam un izskatījās it kā visa tā kuģa katastrofa nemaz uz viņu nebūtu attiekusies, ja vien jaunekļa mati nebūtu nedaudz mitri un paspūruši.
Naudu viņš paņēma pats pēdējais un tad arī to ieslidināja kabatā tik viegli, it kā tai nemaz nebūtu nozīmes. Nekā savādāk jau viņš savu izkrišanu no tēla saglābt nevarēja.
Arī Renlijam pagaidām mēra minētie nosaukumi neko daudz neizteica. Viņa maņas tikai saasinājās izdzirdot minam Saramata armijas un tādas lietas. Tas bija svarīgi.
Vai kaut kas cits bija svarīgi? Iespējams, bet visticamāk ne šobrīd. Viņiem vajadzēja atpūsties pirms sākt likt prātus kopā, lai kaut kā parisinātu mēra kunga problēmas.
Bija skaidrs, ka cietušo uzvārdus viņiem nesauks. Bet tā nebija problēma. Renlijs bija vairāk kā pārliecināts, ka pats tiks pie vajadzīgās informācijas, tiklīdz kā uzsāks nopietnu meklēšanu pēc tās.
Karte... Jā, puisis bija redzējis kartes arī agrāk. Bet tāpat viņš apzinājās, ka īsa skatiena uzmešana apzīmētajam papīram neko daudz viņam tagad nedos. It īpaši kad viņi bija noguruši un kā izskatījās tad daži vēl joprojām cīnījās ar kuģošanas nelabumu. Līdzjūtīgs skatiens pavadīja meiteni, kas steidza pamest mēra kunga māju.
Kamēr citi pētīja karti, jauneklis piecēlās. Sakārtoja savu mitro apģērbu un uzmeta īsu skatienu vai krēsls zem viņa nebija palicis slapjš. Lai gan, pat ja būtu, diez vai viņš kaut ko daudz spētu mainīt lietas labā. Renlija skatiens sastapās ar otras meitenes skatienu. Jauneklis pasmaidīja. - Es domāju, ka nevajag mēra kungu mocīt ar šādiem nesvarīgiem jautājumiem. Kā jau Smoksa kungs minēja, tā ir informācija, kuru par kādu kapeiku mums labprāt izstāstīs jebkurš pilsētas puika. - nebija jēgas kavēt amatpersonu ar sīkumiem.
Un ko gan viņa darīs mežā? Medīs kuili? Jo viņai cepti asari neiet pie dūšas? Loks noteikti bija domāts medīšanai. Nevarēja arī nepamanīt elfu iezīmes meitenes vaibstos. Savdabīgi un interesanti. Renlijs nekad nebija sastapis nevienu elfu.
Jauneklis domāja, ka ir laiks doties meklēt krogu.
- Būšu ārā. - viņš vēl noteica, kā svarīga persona, ar kuras būšanu kaut kur, visiem noteikti jārēķinās. Jauneklis pieklājīgi, pēc visām etiķetes tradīcijām atvadījās no mēra un devās laukā no ēkas.
Renlija skatiens uzmeklēja dīvaini tērpto meiteni. - Pareizi būtu ar labu rītu, nevis nakti. - viņš noteica, skatienam aizkavējoties pie svešinieces. - Ir rīts. - Renlijs pasmaidīja, pamādams austošās gaismas virzienā.
Diemžēl, kompānija bija viss, ko viņš spēja šobrīd piedāvāt atbalstam. Arī Renlija ūdens blašķi bija piemeklējis somas liktenis.
- Ir labāk? - viņš līdzjūtīgi apjautājās, vēl joprojām pētīdams meiteni. Viņa laikam bija no tālām zemēm. Varbūt pat paspējusi pārdzīvot vairākas kuģu katastrofas. Briesmīgi... Viņam pašam pilnībā pietika ar vienu, lai tuvākajā laikā nekur kuģot negribētos.
Ronardam nekas vairāk vaicājams neatradās. Šobrīd vienkārši bija jāizguļas un jāizdomā, kā atrast to kareivi, kurš bija sūdzējies. Tas, ka sūdzība bija bez paraksta, ieročnesējam nepatika. Vienkāršākais veids būtu iet pie Olidū un pieteikties sardzē, kas nodrošinātu tikšanu kazarmās, bet te bija viens liels bet - šobrīd Ronards bija Smoksa dienestā. Randa karo, līdz ar to ir maz ticams, ka kapteinis vispār gribētu slēgt līgumus ar ārzemniekiem. Bet ko var zināt, varbūt grib gan uz izmēģinājuma laiku? Redzēs.
Jaukā tumsnējā meitene, kura bija izrādījusi rūpes par mēra labsajūtu, šķiet, pati jutās ne pārāk labi. Tā varēja spriest pēc steidzīgās atvadīšanās. Cerams, viņa nedosies viena svešajā pilsētā meklēt krogu naktsmājām? Drīz pēc meitenes prom devās arī diezgan grezni tērpts jauneklis, par kura profesiju ieročnesējam nebija nojausmas. Tad arī Ronards piecēlās, savāca savu uz muguras nēsājamo ceļasomu (kurā nebija nekā tāda, kam varētu būt kaitējis ūdens), paklanījās Randas mēram un gāja ārā cerībā, ka sarkanā tērpā ģērbtā meitene un zaļacainais puisis vēl ir tepat tuvumā.
Viņi tiešām bija turpat pie nama sliekšņa. Ronards piegāja abiem klāt, bet neko pagaidām neteica. Jāpagaida pārējie. Ieročnesējs uzcēla mugurā savu somu un sasprādzēja krūšu lenci. Zobenu viņš vienmēr nēsāja pie jostas, tā ka tagad bija pilnībā gatavs jebkādām gaidītām vai negaidītām cīņām. Mugurā no bruņojuma šobrīd viņam bija vien brigantīna ar plecu aizsargiem. Pārējais bija rūpīgi salikts somā.
Puisis arī pats ar atvieglojumu ieelpoja rīta svaigo gaisu.
Aiz muguras atvērās un aizcirtās durvis, liecinot, ka vēl kāds ir iznācis no mēra mājas. Juzdamās krietni stabilāk, Grēta palūkojās nācēja virzienā.
"Jā, ir labāk," viņa nedaudz mulsi uzsmaidīja jauneklim. "Pēc tādas nakts arī rītā var sajukt vārdi," viņa atvainojās, bet gan jau puisis pats labi saprata, kā varētu justies pēc tik nemierīgas kuģošanas. "Ja tā vienmēr notiek kuģošana, tad es priecājos, ka mana dzimtā zeme ir tik tālu no ūdens, cik vien iespējams," viņa piebilda, šoreiz pasmaidot jau nedaudz drošāk. "Neesmu radusi, bet ceru, ka tas pāries. Svaigā gaisā jau palika mazliet labāk," viņa speciāli nepieminēja liķiera smaržu, jo dzērienu mērs noteikti bija devis labu nodomu vadīts, nemēģinot izsaukt šādu reakciju.
"Vai tur visas runas jau beigušās?" palūkojusies uz aizvērtajām durvīm, meitene vaicāja. Varbūt tomēr vajadzēja iet atpakaļ iekšā, lai gan svaigs gaiss noteikti nāca par labu vairāk, nekā telpa ar savādo smaržu. "Rīts vai nerīts, bet man patiešām gribās atpūsties. Un laikam kaut ko apēst. Uz jūras tomēr... nu, visādi gāja," Grēta atkal nedaudz samulsa un pievērsās sārtajai pamalei, ko šur tur varēja manīt starp pilsētas namiem. Nešķita īpaši jauki kavēt tik cēli ģērbtu jaunekli ar runām par tik nepatīkamām atmiņām, jo viņi taču vairs nebija uz klāja virs viļņiem. Pat piesitot pāris reizes ar kāju pie bruģa, varēja just tā stabilitāti. Tum-tum, nodipēja Grētas pazoles. Skaņa nomierināja. Tum-tum, viņa piesita vēlreiz, un pat sejā varēja manīt, ka tas vieš meitenē mieru. Tum-tum, viņa turpināja ritmu, nemaz nedomādama, ka kādam tas varētu šķist dīvaini. Iznākušo gaišmataino jaunekli Grēta arī pamanīja, tomēr nejutās traucēties savā nodarbē.
- Tad es laikam savējo nemaz nesaukšu. Tāpat neatcerēsies. - Renlijs iesmējās. - Bet tu man vari pateikt savu vārdu. - jauneklis ierosināja. Viņš gan domāja, ka spētu atcerēties jauniegūto biedru vārdus, pat ja tie nosauktu tos visi reizē. Bet pa vienam uzzinot noteikti būtu vieglāk.
- Vienmēr tā nenotiek. - ja vien tas svešinieci kā mierināja. - Vētra visu padarīja ļaunāku. - taču jādomā, ka tuvākajā laikā viņiem nekur ceļot, izmantojot jūras ceļus, nenāksies. Ja vien tas svešinieci spēja kā mierināt un apziņa spēja palīdzēt tikpat spēcīgi, kā būtu līdzējis ūdens malks.
- Laikam jau beigušās. - Renlijs paraustīja plecus. Viņa skatiens pavērsās uz tikko pa durvīm iznākušo bruņinieku. Kad arī citi sāka izklīst, tad jādomā, ka drīz vien viņi būs ceļā, kroga virzienā.
- Varbūt tev ir ūdens blašķe? - puisis apjautājās gaišmatainajam jauneklim. Nekā savādāk šobrīd viņš palīdzēt meitenei nespēja. Kā vien mēģināt saorganizēt palīdzību no kāda cita. Vismaz izskatījās, ka bruņinieka mantas nebija aizgājušas jūras dzelmes glabāšanā.
Skatienu no jauniegūtā biedra atrāva dipinoša skaņa. Renlija skatiens, neizpratnes pilns, palūkojās uz meiteni. - Ko tu dari? -
Varbūt viņai bija kļuvis vēl sliktāk? Vai varbūt auksti un viņa centās sasildīties lēkājot? vai varbūt meitenei vajadzēja uz labierīcībām?
Ronards nosprādzēja ūdens blаšķi no jostas un bez kādiem jautājumiem pastiepa uz jaunekļa pusi. Lūgumu pēc ūdens ieročnesējs bija iemācījies ievērot un izpildīt, ja vien tas ir iespējams. Šobrīd tas pavisam noteikti bija iespējams.
Jau dodams ūdens trauku, Ronards ievēroja, kā meitene sāk lēkāt, un tas viņu novērsa no varbūtējās sarunas ar jaunekli. Nupat uzdoto jautājumu Ronards neatkārtoja, bet atbildi gan vēlētos dzirdēt. Vai tumsnējā meitene tagad veiktu kādu rituālu? Vai arī viņai salst?
"Grēta," dipēšana uz mirkli pārtrūka, bet pēc brīža atsākās atkal, it kā tā būtu visparastākā lieta, ko darīt agri no rīta pie mēra mājas. Tum-tum. "Es domāju, ka nu jau spēšu atcerēties arī vārdus," meitene zobgalīgi atbildēja, paskatīdamās uz sarunu biedru un pēc tam uz kluso, gaišmataino puisi. Mēra sarunā arī bija skanējis daudz dažādu vārdu, bet tie bija sajaukušies vienā virpulī kaut kur starp vētras atmiņām un reibinošo sarkanā dzēriena aromātu. Svaigais gaiss sakārtoja domas labāk kā saruna.
"Pie mums vētras ir savādākas. Smilšu vētras. Tad vienkārši vajag paslēpties, nekas tā nelīgojas, tāpēc arī neesmu pieradusi," viņa vēlreiz paskaidroja savu pēkšņo reakciju. Ja pēc šīs vētras uz ūdeni kādu brīdi negribējās pat skatīties, nupat jau sāka rasties slāpes. Jūras ūdens tomēr bija sāļš. Tas tāpat mērcēja, bet padzerties to nevarēja. Tāpēc pasniegtā ūdens blašķe tika kāri satverta, bet gaišmatim veltīts pateicīgs smaids. Iedzērusi vairākus lielus malkus, Grēta to pasniedza atpakaļ. "Paldies!"
Tikai tad, kad jauneklis bija apvaicājies par tum-tum, Grēta pamanīja, ka to dara, jo tas bija sācies pilnīgi neapzināti kā nomierinošs līdzeklis, kas laikam uz citiem iedarbojās pilnīgi pretēji un uztrauca. Šie tomēr nebija Anoki ļaudis. "Tas... tie ir tikai soļi, kas palīdz sakārtot domas," sarkani tērptā meitene atmeta ar roku un pārtrauca mīdīt bruģakmeņus. Kamēr pie tā piedomāja, tas nešķita nekas grūts. "Zini kā soļi, ceļš, ritms," viņa piebilda. Grētas pasaulē visi saprata, ko tas nozīmē. "Es laikam biju uztraukusies par to vētru un par to, ko mērs no mums grib. Es gan nesapratu, kāpēc tādai lietai vajag tieši mūs, kas par šejieni ne grauda nesaprot," meitene paraustīja plecus. Grētai vienmēr bija šķitis, ka tieši savējie ir uzticamāki ziņotāji un palīgi nekā svešie. "Varbūt tur ir kāds āķis," viņa aizdomājās, atkal nodipinot tum-tum. Un tad, kā sevi pieķērusi, palika mierīga un pasmaidīja.
Lūdzu. - Ronards pasmaidīja pretī Grētai, paņēma blašķi un palūkojās uz zaļacaino puisi. Ja nu tam arī gribas dzert? Tad viņš pajautāja Grētai, - Vai tu esi dejotāja? - Nekādu nosodījumu pret tādu amatu puiša balsī nevarēja dzirdēt, tikai ziņkārību. Zināms, viņš bija iepriekš sastapis ļaudis, kuri satraukuma brīžos sāk lēkāt, bet tie nemēdza ievērot ritmus, un tā nu Ronards bija iedomājies par dejošanu.
Smokss nopētīja nopietno jaunekli, kas grasījās visu pierakstīt. Tas laikam bija labi, ka tikko savāktajā grupiņā bija kāds no sīkumainā gala. Mērs piekrītoši pamāja ar galvu un nolika Valdegaram priekšā plānu un ļoti gludu pergamenta loksni un piebīdīja tuvāk spalvaskātu, tintnīcu un pūderi, ar kuru nosusināt zīmējumu.
Žagatu mežs? Kāpēc tevi interesē tieši Žagatu mežs? Vīrietis ieinteresēts apjautājās Taliai. Es teiktu, ka no rīta izejot, otrajā dienā ap pusdienām tu esi pie meža. Bet tur jābūt prātīgam. Runā, ka Žagatu mežā reizēm no austrumiem ieklīst vilki. Mērs novērtēja, vai meitene ar loku būtu spējīga pasargāt sevi no savvaļas briesmām. No vienas puses lokšāvēji parasti tuvumā cīņai nelīda un no attāluma spēja par sevi parūpēties, bet šai jaunajai sievietei loks izskatījās tāds grezns un pilsētniecisks.
***
Uz ielas visus noķēra pastiprs vējš, kas no jūras puses nesa sāļumu. Bija pavasaris. Daba bija atdzīvojusies un ārpus pilsētas mūriem smaržas noteikti uz sacensībām auļoja no viena deguna uz otru. Tomēr šeit pilsētā vairāk dominēja kas cits. Mēra māja bija prāva trijstāvu ēka, ar pamatīgām ieejas durvīm un brūniem koka slēģiem pie logiem. Akmens plāksnes, kuras klāja ielu tās priekšā bija tik gludas, ka tās saukt par bruģi likās pat apvainojums. Vairāk kreisajā pusē slējās pilsētas mūru aizsargtornis, kaut kur labajā pusē virs jumtiem rēgojās tempļa zvanu tornis, bet priekšā bija akmens siena. Nē, tas nebija pilsētas ārējais mūris. Drīzāk kaut kāds iekšējais forts. Vārti tam bija vaļā un pie tiem nedaudz stīvi stāvēja divi sargkareivji ādas bruņās, ar šķēpu rokā un dunci pie sāniem. Forta pagalmā varēja redzēt vairākus ļaudis, kas pat šādā rīta agrumā laikam jau devās savos darbos. Daudziem rokās bija cērtes, āmuri un lukturi.
Pēkšņi smarža burtiski iesita pa galvu. Tikko svaigi izcepta maize! Ap stūri parādījās puika, kurš vēl nebija nobriedis par vīru. Viņam uz pleca bija prāvs grozs, no kura vēdīja neatvairāms rozīņu smalkmaizīšu aromāts. Hei! Jauneklis jautri pasveicināja ceļiniekus un pieklauvēja pie mēra durvīm. Smoksa kalpotājs laikam maiznieka zelli jau bija gaidījis. Pavisam drīz viņš atvēra durvis, pasveicināja puiku un savāca pilno grozu un pretī atdeva tukšu. Spirgts rītiņš, vai ne? Puika priecīgi uzsmaidīja mēra ciemiņiem un taisījas doties atpakaļ, no kurienes nācis.
Puisis, kas nebija nosaucis savu vārdu, uzdeva jautājumu, uz ko Grēta sākumā pat īsti nezināja, ko atbildēt. Kāja jau cēlās, lai piesistu tum, kad viņa par to iedomājās un nolika kārtīgi blakus otrai.
"Es dejoju, bet tas ir Sajāram par godu. Tās ir ļoti, ļoti svarīgas dejas," viņa nopietni atbildēja un tūlīt arī nodemonstrēja. Tum-tum, tum-tum, uz gludajām plāksnēm piesita Grētas zoles, viņai dodoties pretī vējam. Daži soļi, tad mirkli pauze, uz āru pavērstas plaukstas, nopietns skatiens tālumā. Tum-tum, tum-tum, vēlreiz nodipēja tajā pašā ritmā. "Tur būs ēdiens," Grēta pastiepa roku virzienā, kurā bija tikko pārvietojusies. Tajā brīdī uzvēdīja spēcīgs maizīšu aromāts. Tik spēcīgs, kādu te, tālajā zemē, Grēta nebija gaidījusi. Pēkšņa sajūsma pārņēma meiteni. Sajārs viņu dzird! Viņš dzird un atbild! Aiz prieka par šo pārliecību viņa pat neiedomājās uzmeklēt smaržas avotu. Pagriezusies pret abiem jaunekļiem, viņa staroja. "Tās ir ļoti svarīgas dejas!" Grēta atkārtoja, šoreiz ar neviltotu prieku balsī un sejā, beidzot pamanot puiku, kas šurp bija atnesis tik kārdinošo smaržu. Kuņģis, kas iepriekš bija protestējis pret jebkādu saturu, tagad iegaudojās.
"Hei!" tāpat puikam uzsauca arī Grēta, kad tas bija nomainījis savus grozus. "Kur var dabūt tik smaržīgu maizi?" viņa vaicāja, joprojām vilkdama plaušās gaisu, kas nu vairs nesmaržoja pēc rozīņmaizēm, toties atkal atgādināja par jūru. Tomēr tik smaržīgas maltītes dēļ svešiniece bija gatava iemainīt vismaz daļu no zelta ripiņām.
Valdegars nopriecājās par mēra atsaucību un, uzsmaidījis Smoksa kungam, pie tam smaids jauno cilvēku padarīja krietni jaunāku, un nu jau viņš pat izskatījās tik vecs, cik īstenībā bija, un, neliekot sevi lūgties, kārtīgi apsēdās, paņēma rakstāmrīkus, pergamentu un karti, un ķērās pie darba.
Viņš nepārzīmēja visu tā, kā tas bija kartē - tam nebija ne laika, ne arī vajadzības -, priesteris izmantoja zīmes, kādas saīsinātiem pierakstiem lietoja viņa mājās, un kuras tā kārtīgi līdz galam nevarētu nolasīt nezinātājs, tāpat nepārzīmēja visas svītras un smalkumus. Tā tiešām bija saīsināta shēma, domāta tam, lai labāk varētu saprast apkārtni.
Tas nekādi neaizņēma daudz laika, Valdegars rakstīja un zīmēja ar drošu roku rūpīgi un ātri, kā bija mācīts mājās un templī.
Nosusinājis nupat zīmēto un rakstīto ar pūderi, priesteris rūpīgi nolika rakstāmrīkus un saritināja karti.
- Pateicos, godātais! - viņš cēlās augšā, lai noliktu somā jaunieguvumu. - Neuzdrošinos vairāk kavēt jūsu laiku.
Kārtīgi atvadījies un paņēmis savas mantas, Valdegars pēc laiciņa parādījās uz mājas sliekšņa, samainījies ar kalpotāju, kas nesa kaut ko ļoti smaržīgu, noteikti maizi, un ar acīm meklēja, vai te vēl ir kāds no pirmīt redzētajiem, vai visi jau aizgājuši.
Tepat vien vēl viņi bija, un puisis paspēra tos dažus soļus līdz redzētajai trijotnei.
- Ko tagad pasāksim? - viņš jautri ievaicājās. Svaigais gaiss un vēl iegūtā karte pamatīgi uzlaboja garastāvokli. Pat miegs vairs tik ļoti nenāca, toties gribējās ēst, par ko nupat, nupat tik pēkšņi atgādināja svaigās maizes aromāts. - Es gribu ēst.
- Nu... tad Renlijs. - Jauneklis atbildēja uz meitenes nosaukto vārdu un mazliet ķircinoši pasmaidīja, kad meitene apgalvoja, ka nu jau viņa puiša vārdu spēs atcerēties.
Lai arī izskatījās, ka jauneklis teju nekaunīgi blenza virsū, kā Grēta dzēra, patiesībā, viņš bija aizdomājies par meitenes teikto. Smilšu vētra. Tas izklausījās iespaidīgi. Vai pareizāk sakot, tas izklausījās pēc iespaidīgas burvestības, kuru Renlijs labprāt iegūtu savā īpašumā. Viņš spētu uzburt smilšu vētru un vienīgais patvērums būtu, no viņa slēpties.
Iedomas aizdzina viņa virzienā pastieptā ūdens blašķe. Renlijs noraidoši pamāja. - Nē, paldies. - jauneklis labprāt vēl mutē paglabātu ķiršu liķiera garšu. Viņš laikam bija vienīgais, kurš bija paspējis mēra dzērienu teju izmalkot visu glāzi.
Soļi, ceļš, ritms... Renlijs tā īsti nesaprata. Tomēr viņa skatiens domīgi kavējās pie jaunās sievietes, vērojot, kā viņas kājas turpina dipināt pret gludajiem bruģakmeņiem.
Sajāram par godu.
Lai vai kas būtu Sajārs. Renlijs nebija dzirdējis tādu vārdu.
Un tad viņa pateica, ka būšot ēdiens un ieradās zēns ar maizi. Renlija piere saraucās.
Viņa ir pareģe? Dejojot svarīgās dejas viņa spēja pareģot nākotni? Un vai tas Sajārs būtu dievs?
- Tas Sajārs tev tikko pateica, ka šeit nesīs maizi? - jautājums nebija gluži smalki noformulēts. Bet viņi jau vairs arī neatradās smalkā pieņemšanā pie mēra. Un ārpus tādām vietām, Renlijs varēja runāt gluži parastu valodu.
- Es gribētu uz "Resno Asari". - Renlijs darīja zināmas savas vēlmes no mēra mājas iznākušajam rakstvedim.
- Man vienkārši labāk garšo cepta zivs, nekā salāti. - jo rozes bija puķes. Un puķes bija salāti. Un zivs bija labāka par salātiem.
Jauneklis mulsi pasmaidīja.
- Vilki? - Talias lūpās atausa smaids. - Tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs. - Bet iespējams, meitenei vajadzētu paskaidrot. Roka pārslīdēja pār loku, bet drīzāk tā bija tikai neapdomīga darbība. - Es vēlos sev iegūt uzticamu draugu, kungs. Vilki tādi ir, es varu kādu no tiem piejaucēt un viņš būs mans palīgs, mans kompanjons. - Talias skatiens slīdēja no kartes līdz mēram. Izskatījās, ka pārējie jau bija devušies ārā, arī meitenei vajadzēja pasteigties.
- Es nu došos, jauku dienu, ser. - Pieliekusi galvu, tumšmate atvadījās un izgāja ārā no mēra mājas, lai sajustu jūras gaisu.
Viņa joprojām bija pateicīga visiem dieviem par to, ka bija pārdzīvojusi šo nakti.
Bet drīz vien jūras smaržu nomainīja svaigas, tikko ceptas maizes smarža. Mutē saskrēja siekalas un tāpat kā otru meiteni Taliu interesēja, kur var iegādāties svaigu maizi. Viņas skatiens lūkojās uz jaunekli, pirms viņš vēl bija paspējis aizbēgt prom, pie saviem darbiem.
Talia palūkojās uz Valdegaru. - Es domāju, ka mums jāiet uz krogu. - Tikai meitene nedefinēja uz kuru. Un viņas vārdus apstiprināja Renlijs, skatiens jau atkal aizkavējās pie puiša. - Re, mēs varam iet uz "Resno Asari", kā jau... - viņš teica. Talia pieklusa. - Piedod, es nezinu tavu vārdu. - Medniece atvainojās Renlijam.
- Esmu Talia Storma. - Meitene iepazīstināja ar sevi, ja nu kādam interesēja, bet ja viņi būs biedri, tad vismaz vārdus vajadzēja zināt.
"Sajārs reti runā. Viņš parasti rāda. Bet ne ar acīm. Es esmu viņa acis un vārdi," Grēta centās paskaidrot to, ko tikko bija izdarījusi. Viņai tas šķita pilnīgi normāli, jo tieši tā funkcionēja liela daļa viņas ikdienas. Ne jau kā marionetei pildot dieva gribu, bet klausoties un sajūtot. Sajūtas reti maldināja, arī šoreiz tās bija bijušas precīzas. Grēta bija šaubījusies, vai arī svešā zemē tik spēcīgi sajutīs sava dieva klātbūtni, tomēr tagad viņas bažas bija klīdušas. Šoreiz tum-tum bija apzināts un lepns.
"Es gribētu kādreiz pagaršot zivi," kad sākās runas par krogus izvēli, Grēta sapņaini ieminējās, it kā zivs būtu tāds pasaules dārgums, ko tikai izredzētie un īpašie ļaudis var likt uz galda. Kā visu ēdienu karalis, garšas kulminācija, kaut kas tāds, pēc kā baudīšanas varētu tiekties visu dzīvi. Grēta nekad nebija ēdusi zivis. Salādus bija. Lai gan arī tie šeit varēja būt savādāki. Renlijs, un arī šo vārdu Grēta izgaršoja kopējās maltītes gaidīšanas noskaņās, laikam pārzināja vietējo ēdienkarti, lai arī iepriekš nekādas norādes nebija, ka starp svešiniekiem ir kāds vietējais.
Maizi? Pie meistara, kundze! Taisni rīta cepiens ir gatavs un es iznēsāju kungiem. Puika paraustīja plecus un prātīgi atbildēja. Ja jūs pasteigsieties, tad vēl paspēsiet noķert kādu smalkmaizīti. Ja nē, tad paliks tikai karašas. Tas ir tur. Zellis nenoteikti pamāja kaut kur dienvidaustrumu virzienā, bet tad pievērsa vairāk uzmanības runātājiem uz ielas. Nē, šos viņš pilsētā nebija redzējis. Patiesībā šādi ģērbtus ļaudis viņš vispār laikam nebija manījis. Jūs griežaties pa labi, tad pa kreisi, garām Leksa templim, pāri laukumam, garām "Resnajam asarim", pāri ostas ceļam, pie cietuma pa labi, tad pa kreisi, tad pa labi un vēlreiz pa kreisi un jūs esat vislabāk smaržojošajā kvartālā visā Randā. Puika nobēra tā, ka izsalkuma sajūta vēderā pastiprinājās, bet virziens līdz galam skaidrs nepalika. Mēram bija bijusi taisnība. Pilsētas izkārtojums svešiniekam bija zināms noslēpums.
No otras puses. Es tāpat eju atpakaļ. Varu pavadīt. Beigās pilsētnieks, kuram dienās bija lemts kļūt par maizes cepēju, piedāvāja un dzīvespriecīgi kātoja projām pa ielu.
Ceļš veda gar bagātnieku mājām. Pāris reizes zellis nogriezās ap stūri, lai uzmeklētu ceļu, līdz beidzot atbraucēju acīm pavērās pilsētas laukums. Vienā pusē lepni slējās celtne ar staltu torni un lielu kvadrātveida mozaīklogu virs ieejas,- Leksa templis. Netālu no tā pie kādas sārti nokrāsotas ēkas ieejas grozījās vairāki vīri melnās drēbēs, auklējos saišķus ar pergamenta tīstokļiem. Šķērsojis laukumu un atkal ieniris pašaurajās ieliņās, puika nonāca pie divstāvu ēkas, kurā izskatījās apvienotas vairākas mājas. Pie ēkas ieejas virs durvīm karājās kokā dēlītis tuklas zivs izskatā. Ap stūri varēja manīt sargu torni ar vārtiem. Ostas vārti. Pa tiem ceļotāji bija iekļuvuši pilsētā pēc briesmīgi viļņainā ceļojuma.
Jūs protams varat arī uzkost krogā. Zellis paraustīja plecus, norādot uz izkārtni. Viņiem noteikti uz pannas jau čurkst kāds asaris krējumā.
Adorils tādu vētru uz jūras nekad nebija pieredzējis. Taisnību sakot, viņš jūru vispār nebija līdz šim redzējis. Tik trauksmainas, rēcošas kalnu upes un domīgus, klusējošus ezerus. Par jūru viņš bija dzirdējis no ceļinieku stāstiem, kas reizumis ieklīda viņu apvidū.
To spēku, tās dusmas, kas gāzās pār nieka pagali, kas knapi noturējās uz viļņu galiem. Arī Adorils, kā jau visi citi centās atrast kaktu, kurā nolīst, ietīties savā apmetnī līdz ar visām savām mantām un vēlams izdzīvot lielo ķibeli, ja vien tā bija nolemts.
Tagad viņš bija ieņēmis vietu netālu no durvīm. Nakts notikumi šķita vēl aizvien visai dzīvi, lai arī par to domāt negribējās. Apmetnis bija piesūcies ar slapjumu un smagi nokarājās līdzās. Viņš klusēja. Tomēr nevarēja teikt, ka puisis neizrādītu nekādu interesi vai vēlmi iesaistīties. Viņš uzmanīgi klausījās. Roka pēc liķiera nesniedzās. Arī zeltu viņš paņēma viens no pēdējiem. Lielāku viņa interesi piesaistīja karte, kuru viņš rūpīgi aplūkoja pār plecu vīram, kas to centās ieskicēt uz pergamenta.
Dodoties laukā, Adorils zīmīgi pamāja mēram, tā atvadoties bez vārdiem. Tur jau bija pārējie biedri un apsprieda uz kurieni doties tālāk. Adorilam bija vienalga, galvenais, kaut kur siltumā izžāvēt mantas un paēst. Tad jau varēs tālāk domāt. Šobrīd ar domāšanu nevedās, drīzāk vilka uz ērcīgumu. Par spīti tam, puisis izskatījās draudzīgs.
Priesteris noteikti vēlējās sekot maiznieka māceklim, vai kas viņš bija, uz maiznīcu. Tas nekas, ka viņš labi zināja, ka svaigi cepta maize, lai kā nerēķinātu, smaržo labāk nekā garšo, it īpaši, ja tā ir salda maize. Šīs pilsētas saldo maizi Valdegars negribēja palaist garām.
Nosaucis pārējiem savu vārdu - Valdegars, un iegaumējis tos vārdus, kuri tika nosaukti viņa klātbūtnē, jaunais cilvēks mundri soļoja pa pilsētas ieliņām, cenšoties iegaumēt, kur tad viņi tagad ir. Ō! Leksa templis ir galvenajā laukumā. Iegaumēts.
Pa labi, pa kreisi, uz priekšu, atkal pagriezieni.
- "Resnais asaris" izskatās labi, domāju, mēs te atgriezīsimies. - Ar 'mēs' priesteris domāja visus tos, kas turpinās iet pie maizniekiem. Iespējams, daži no bariņa jau uzreiz paliks te.
- Ejam vien, asarīši pagaidīs, - viņš iesmējās, uz brīdi piestājot un piesitot savu amata nūju bruģim. Neba jau tik agri no rīta visi būs apēsti, kad viņš nāks atpakaļ. - Ja nu kāds uzreiz paliek te, tad, lūdzu, pasūtiet man vienu porciju asarīšu, tikai tādus lielākus, citādi paspēšu nomirt badā, pirms izlupināšu visas asaciņas.
Tur pa kreisi,
Tad pa labi,
Pāri, apkārt
Un būs labi...
Grēta nespēja izsekot nobērtajām vārdu virknēm. Arī šādi viņa nemeklēja ceļu, tāpēc piedāvājums tikt pavadītai burvīgās garšas virzienā tika vienbalsīgi pieņemts. Meitene pielika soli, vairs necenzdamās ieturēt īpaši tum-tum ritmu, lai panāktu puiku.
"Es eju ēst," viņa uzsauca pārējiem un sekoja jaunietim, kas solīja aizvest vajadzīgajā virzienā. Ejot cauri pilsētai, Grēta aizlika sejai priekšā lakata malu. Tagad uz agrajiem pilsētas ļaudīm vērās tikai tumšas acis, kas ik pa brīdim uzmeta skatienu savam pavadonim, lai gadījumā nenoklīstu starp neierasti ciešajām ēku sienām. Šāda veida pilsētā Grēta nebija bijusi. Viņa labprāt cītīgāk pavērotu apkārtni, bet meitenes kājas bija pieradušas aši soļot, tāpēc neatpalika no maizes nesēja, neskatoties uz dažādiem pagriezieniem, krustojumiem un laukumiem.
Asaras krējumā neizklausījās gluži pēc tā, ko varētu solīt krogs ar zivi kā izkārtni. Dzīvojot tik tālu prom no jebkādiem ūdeņiem, kur varētu mist kaut niecīgākās zivis, Grēta nezināja to nosaukumus. Zivs pati par sevi bija kaut kas īpašs, necenšoties tās dalīt sīkākās variācijās. Varbūt šodien ir sēru diena, Grēta pie sevis nodomāja, ejot garām krogam, uz kurieni laikam viņi bija grasījušies nākt. Tikai tagad meitene paskatījās, vai vēl kāds no nesen satiktajiem biedriem seko. Viņa bija gatava uz sērām uzkost kādu brīnišķīgi smaržojošu maizīti, ja vien visi neiebildīs, ka jāpaliek tepat. No otras puses krogs solīja gultu, tāpēc Grētas solis apstājās un neizlēmīgi piesita tum-tum.
Izskatījās, ka viņa nav viena sekojusi puikam. Valdegara runas gan lika Grētai vēlreiz paskatīties uz krogus izkārtni. Tātad asaras ir zivis, viņa pie sevis nodomāja. Bēdīgas zivis, bet laikam garšo labi. Sajārs atkal bija atbildējis uz viņas saucienu, tāpēc tumši sarkanā tērptais stāvs pagriezās, lai sameklētu laipno puiku un sekotu pretim maizei.
Tad tu esi priesteriene? - Ieročnesējs ar cieņu noteica. Viņš būtu vēl ko piebildis, bet pa namdurvīm sāka nākt ārā pārējie ar kuģi atbraukušie un saukt savus vārdus. Nebūtu pieklājīgi neatbildēt ar to pašu. - Mans vārds ir Ronards Senvids. - Ronards piesprādzēja blašķi tai paredzētajā vietā un bija gatavs gājējs pakaļ maiznieka māceklim. Nupat jau laikam visi no mājas bija iznākuši.
Pret brokastošanu "Resnajā asarī" viņam nebija nekādu iebildumu. Ronardaprāt, tas būtu labāk nekā smalkmaizītes, bet viņam nekas nebija pretī pastaigāt pa Randu. Iepazīties ar ieliņu labirintu un iegaumēt to. Kā likās, citi bija noskaņoti pēc maizīšu pirkšanas nākt atpakaļ uz krogu. Ronardu šāds plāns pilnīgi apmierināja.
"Nē, es esmu zvaigžņu dejotāja," Grēta bija atbildējusi pirms aizsteigties tālāk. Sīkāk viņa nepaskaidroja, jo visi taču zināja, kas tas ir, un ka tas noteikti nav tas pats, kas dejotāja. "Grēta," viņa arī pārējiem bija pateikusi savu vārdu.
Arī Adorils nolēma iepazīstināt. Adorils Elroars Droversons. Viņa balss skanēja zemi un spēcīgi, kas varēja pārsteigt ne vienu vien. Sekojot mazajam puikam, viņa skatiens klejoja apkārt. Randa bija daudz savādāka nekā ierastā vide. Kā nekā daudz laika viņš pavadīja mežos un kalnos. Viņš arī nomanīja cik atšķirīga un raiba bija viņu kompānija pret Randas iedzīvotājiem. Noteikti uzreiz bija skaidrs, ka viņi nav šejienieši.
Resnais asaris izskatījās tīri pieņemami, tāpēc ilgi nedomādams, Adorils devās uz kroga durvīm un pieturēja tās tiem, kas vēlējās doties iekšā.
- Renlijs... es esmu Renlijs. - jauneklis smaidot atbildēja meitenei ar elfu asinīm. Talia. Tāds redz viņai bija vārdiņš.
Tad arī citi steidza informēt par saviem vārdiem. Klāt saucot, protams, arī uzvārdus.
Renlijam nebija uzvārda. Ne tādēļ, ka viņš nevēlētos stādīties priekšā pilnā vārdā. Bet tas jau nebija tik būtiski. Viņi tāpat ikdienā nelietos pilnos vārdus. Vismaz jācer, ka tā. Jo puisis, lai arī nesūdzējās par savu atmiņu, varēja saderēt, ka Adorila pilno vārdu vēl tādu brīdi neatcerēsies.
Zvaigžņu dejotāja...
Renlijs sarauca pieri. Protams, ka šāda profesija, lai vai kas tas arī nebūtu, viņam neko neteica. Bet viņš nesteidza Grētu uzreiz iztaujāt un pratināt. Gan jau viņiem būs tam laiks. Iepazīt vienam otru, kā arī viņu spējas. Bija taču kaut kādi īpaši iemesli, kādēļ kapteinis bija izvēlējies tieši viņus. Gan jau šie iemesli atklāsies.
Burvis sekoja maiznieka puikam un pa ceļam pētīja ēkas, kurām viņi gāja garām. Protams, uzreiz iegaumēt ceļu neizdevās un ja viņam vienam vajadzētu doties atpakaļ, nu kaut vai uz to pašu mēra namu, Renlijam vajadzētu palīdzību.
Tad tas būs "Resnais Asaris".
Puisis pasmaidīja. Viņam patika apziņa, ka pārējie biedri bija piekrituši viņa izvēlei un neviens nesteidza iebilst. Renlijs gan savu patikšanu īpaši necentās izrādīt, lai tīši neizraisītu jauniegūto biedru pretošanos viņa vadībai.
Pie kroga ēkas jaunā burvja skatiens aizkavējās ilgāk. Taču arī viņaprāt ceptās zivis var pagaidīt. Renlijs izvēlējās doties kopā ar tiem, kas devās pēc svaigās maizes. Nebija gan tā, ka puisis būtu smalkmaizīšu milzīgs cienītājs. Tas vairāk bija kompānijas dēļ un lai vēl kaut ko apskatītu pilsētā, bez apmaldīšanās iespējas.
Maiznieka māceklis turpināja savu iepriekš aprakstīto ceļu,- pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreisi. Atbraucēji virzījās pa ieliņām un priekšu un pamazām pārņēma sajūta, ka iešana kļūst vieglāka. Liekas, ka visu ceļš veda pa kalna nogāzi uz zemākām vietām. Arī mājas šeit nebija tik greznas, kā tuvumā mēra mītnei. Kārtīgas pilsētnieku akmens mājas. Daudzām virs durvīm karājās izkārtnes, attēlu veidā vēstīdamas par amatniekiem, kas tur dzīvoja. Daži no meistariem un viņu palīgi jau bija uzsākuši šīs dienas darbu. Bārddzinis izmanīgi skrāpēja kāda pilsētnieka vaigus, nepārtraukti čalodams un zibinādams spožu asmeni. Miesnieks skārnī uz āķiem karināja putraimu desas. Starp zemākājām ēkām pavīdēja liels, drūms tornis, kura skats uzdzina neomulīgus drebuļus. Līdz beidzot tā bija klāt,- vieta, kur viena pie otras atradās vairākas maizes ceptuves. Smaržas plūda no visurienes. Puika pagrūda vaļā tuvākās durvis un palaida visus iekšā.
Nu, tad beidzot! Kur tu tik ilgi vazājies? Zelli sveicināja omulīgs vīriņš ar miltiem noputējušu priekšautu un baltu mici galvā. Vanamēra kundze gribēja burkānmaizi. Hop-hop! Maiznieks norādīja uz kārtējo grozu, kas puikam bija jānogādā pie pircējiem. O! Dāmas un kungi! Lielisks rītiņš. Atnācāt panašķoties? Veikala saimnieks pamanīja zēniņa atvestos viesus. Svaigas korinšu maizītes ar medu. Tikko no krāsns. Pusducis par šiliņu. Vai varbūt jums prāts nesas uz ko nopietnāku? Karašas ar sieru. Šiliņš kukulī. Cenas bija padārgas. Iepriekšējā pilsētā, kuru atbraucēji bija pametuši, maizi varēja dabūt divas reizes lētāk. Taču šeit pilsēta bija aplenkumā. Pārtika dabīgi sadārdzinājās.
***
"Resnais asaris" vēl tikai sāka mosties. Tie, kas šeit bija apmetušies iepriekšējā vakarā un kuriem nebija pa galvu un pa kaklu jāskrien tālāk, vēl tikai rāpās ārā no gultām. Uzreiz aiz neliela vējtvera skatam pavērās plaša, bet zema krogus istaba. Tuvāk durvīm stiepās garš galds ar soliem, pie kura parasti sēdēja tie, kam maks bija tukšāks un kuri ēda no lielā katla tās dienas piedāvajumu. Pa labi bija izvietoti vairāki galdiņi, pie kuriem varēja ērti sasēsties trīs līdz pieci apmeklētāji. Tur pat netālu stiepās arī kāpnes uz otro stāvu. Slīpi pāri greznojās bāra lete un plaukti, kuros spulgoja dzērienu pudeles. Uz letes dusēja alus mučele. Zem letes - pamatīga runga, bet to ciemiņi reti dabūja redzēt. Telpas dibengalā izvietojās liels pavards, kurā vajadzības gadījumā varēja izcept veselu cūku. Pašreiz tur vienā malā vira putras katls, otrā šņāca tējkanna, bet pa vidu uz oglēm pannā čurkstēja zivis. Ap ēdieniem grozījās blonds, spēcīgs vīrs, tā ap gadiem četrdesmit. Viņam ļoti līdzīgs, tikai pāris gadus jaunāks vīrs slaucīja alus kausus baltā linu dvielī. Vēl viens, gandrīz tāds pats tikai vēl dažus gadus jaunāks, pa sānu durvīm ienesa klēpi malkas un nokrāva pie pavarda. Nevarēja būt divu domu, ka visi bija vienai mātei dzimuši.
Brokastis? Vidējais brālis ieinteresēti nopētīja ciemiņu un pamāja uz vienu no mazajiem galdiņiem, kuram gādīgi ar dvieli notrauca neredzamus putekļus. Krodzinieki pilsētniekus zināja un svešo atpazina nemaldīgi, tāpēc labprāt iedrošināja palikt savā iestādījumā.
Ronards ar interesi vēroja Randu. No pirmā acu uzmetiena nemaz nelikās, ka karš kaut kā sevišķi iespaidotu pilsētnieku dzīvi, bet te jau nebija bijušas kaujas. Robežas turējās divu dienu gājuma attālumā.
Ceļu ieročnesējs iegaumēja diezgan ierasti. Šī nebija pirmā pilsēta, kurā viņš bija bijis. Kad visi bija skaidri saprotami nonākuši svaigās maizes smaržas avota tuvumā, Ronards no sava maka izvilka sīku monētu. - Paldies tev. Tu biji labs pavadonis. - Monēta iegūla maiznieka mācekļa plaukstā, un devumu pavadīja smaids. Ronards labi zināja, ka pat mazi pakalpojumi ir jāatlīdzina, tā viņš bija mācīts.
Ceptuvē valdīja tik lieliska maizes smarža, ka no tās vien varētu paēst. No otras puses, - Ronards zināja, ka tas tāpēc, ka nav ēstas brokastis. Pats pirkt maizi viņš nebija plānojis, tāpēc tikai lūkojās uz maizniekmākslas piedāvājumu un gaidīja, kad savus pirkumus būs nokārtojuši tie, kuri vēlējās maizītes.
Ceļš līdz maizniekiem bija vēl līkumotāks, un šo daļu priesteris vairs neiegaumēja tik labi, jo prātu ceļš aizņēma tikai pa pusei. Otra puse bija veltīta neparastajam amatam, kādā sevi nodēvēja Grēta, meitene sarkanajā svešādajā apģērbā - "zvaigžņu dejotāja". Kas tas ir?
Valdegars attapās tikai maiznīcas priekšā. Ehmmm... jā.
Roka jau līda pie jostas, lai izvilktu kādu sīku monētiņu, bet gaišmatainais bruņās tērptais jauneklis paspēja ātrāk. Tomēr vismaz pateikties varēja, ko Valdegars arī izdarīja.
- Labu rītu, lai darījumi veicas! - kādu gan citu vēlējumu maizniekmeistars varēja sagaidīt no Leksa priestera? Valdegars pārņēma savu nūju kreisajā rokā, jo kas tad nu naudu dod ar kreiso. Ar labo roku, ar labo tas jādara.
- Korinšu maizītes ar medu būs pašā labumā, - viņš nolēma, vilkdams laukā šiliņu. Karašas ar sieru ir jāiegaumē. Kad viņi ies kaut kur tālāk, tad tāda maize varētu būt noderīga, bet maizi jau nevar pirkt dienām iepriekš, un viņi vēl ies uz "Resno asari", kur nav zināms, cik ilgi uzturēsies.
- Tad man vienu pusduci, lūdzu, līdzi ņemšanai.
Tā, tā. Šķiet, pārējie aizcilpoja pakaļ zēnam. Nu neko darīt. Adorils noskatījās kā viņi nozūd ap stūri un pats devās iekšā asarī. Tur jau viņu sagaidīja krodzinieki.
Labs rīts. Adorila balss nodārdēja. Viņš piesēda pie galda, kuru viņam ierādīja viens no brāļiem. Brokastis, jā. Kārtīgas. Vai bez zivīm gaļu piedāvājat? Un kausu alus. Smagais slapjais apmetnis tika nolikts uz krēsla atzveltnes, turpat loks un bultas. Zobens un duncis palika pie jostas nenoņemti. Ķešā nograbēja zelta gabali.
Grēta līkumoja līdzi maizes nesējam.
Riņķī, apkārt,
Pāri pārkāpt,
Tur pa labi,
Te pa kreisi,
Tad no jauna
Otru reizi...
... līdz viņas priekšā tika atvērtas durvis, kas veda uz smaržas paradīzi. Ejot iekšā, Grēta noņēma lakatu un baudpilni pievilka pilnas krūtis ar labi izceptās maizes aromātu, aizturēja to uz brīdi sevī kā lielu kumosu, un tikai tad izelpoja.
"Burkānmaizi!" skanēja sajūsmināta atbalss. "Un to otru ar medu! Un arī ar sieru!" viņa uzskaitīja visu, ko vien šādā smaržu virpulī varētu vēlēties. "Pa vienai tikko ceptai no katras! Jums ir arī ar zivi?" Grēta iedvesmota apjautājās. Šī taču bija pilsēta pie ūdens, te bija viņas lielā iespēja beidzot nobaudīt tik svešo zivi. Un kas tad varēja zināt, ka saldās maizes ar zivi necep? Tik karaliskai garšai taču varēja būt pielietojums arī saldajā ēdienā!
Kad jaunais maizes nesējs saņēma nākamo grozu, ko nogādāt pēc piederības, Grēta pieskārās viņa plaukstas virspusei, piesitot ar kāju klusu tum-tum. "Paldies! Un ej pa vējam!" viņa piemiedza puikam ar aci, sniedzot noderīgo padomu, lai tūlīt atkal pievērstos vīram, kas te droši vien bija galvenais. Tik omulīgs, kā labi rūdzis, vēl necepts maizes klaips. Tur, kur Grēta vadīja savas dienas, maize parasti bija savādāka, cietāka, blīvāka. Ar uzpūtušām bulciņām un mutē kūstošām karašām neviens necienāja. Bet viņai tagad bija nauda, ko noteikti bija vērts izdot par kaut ko tādu, ko varbūt nekad vairs dzīvē neizdosies nogaršot.
Kad izrādījās, ka sanākušie ļaudis pat bija gatavi iepirkties, maiznieks sāka smaidīt kā dienas vidus saulīte. Valdegara priekšā aši sarindojās sešas smalkmaizītes. Tiesa gan maizniekam nebija kur tās ievietot. Laikam pilsētnieki nāca ar savām kuļķenēm vai arī nesa maizi projām rokās vai grozos, kādus visu rītu dabūja staipīt māceklis. Pie Grētas sajūsminātajiem izsaucieniem gan vīriņš viegli apjuka. Visu uzreiz? Viņš vērtējoši lūkojās meitenē, lai noteiktu, vai viņa var arī par saviem gardumiem samaksāt. Bet kompānija kopumā neizskatījās pēc ubagiem. Tie neprasīja dot viņiem saldmaizes, bet gan drīzāk centās palaist nagus. Burkānmaize un siera karaša. Un rekur melnā maize ar riekstiem, ja kundze tā vēlas. Un korinšu maizītes un rožu maizītes. Ar zivi gan man nav, toties ir krabju pīrādziņi. Ja kundze ir gatava šķirties no četriem šiliņiem, tad viņa dabūs nogaršot visu, kas vien man ir. Maiznieks pacēla acis uz Grētu.
***
Spirgts rītiņš, kungs! Attrauca vidējais brālis krogā un pameta aci pāri plecam uz pavarda pusi. Mums būs miežu putra ar krējumu. Bet, ja kungs vēlas es varu piegrauzdēt speķīti vai uzmest uz pannas kādu desiņu. Un klāt kādu kausiņu miestiņa? Vai varbūt glāzīti ruma vai vietējā zemnieku bumbieru degvīna? Vīrs rosījās tuvumā un uzmanīgi nopētīja, kā Adorils izturas pret saviem ieročiem. Neesmu kungu iepriekš redzējis pilsētā. No kuras puses nākdams un kādās darīšanās? Liekas, ka tiem, kas apkalpoja vietējos tas bija dabīgi izstrādājies paradums. Viņi gribēja zināt kas atnācis ciemos, lai varētu atbildēt uz vietējo jautājumiem. Vai kungs ir kaut kur apmeties? Es varbūt varu piedāvāt kambari? 4 šiliņi par nakti, brokastis ieskaitot. Lētāk diezin vai kaut kur atradīsiet.
Tikmēr uz kāpnēm nodunēja smagi soļi un tiem sekoji daži vieglāki. Pie blakus galdiņa sasēdās muskuļots tēvainis ar palielu alus vēderu un divi jaunekļi, kas galīgi neizskatījās viņam līdzīgi. Viens ruds, garš ar vasarraibumiem klātu seju, bet otrs - īsāks, stiegrains un paplāniem, pelēcīgiem matiem. Laikam meistars ar palīgiem. Vecākais brālis pēc brīža visiem trijiem nolika priekšā bļodiņas ar putru, mazus māla kausiņus ar putojošu miestiņu, biezus rupjmaizes riecienus un sviesta cibiņu un krējuma podiņu. Labu apetīti, kungi! Pat balsis brāļiem bija līdzīgas. Kā gulējāt? Vējš pārāk stipri negrabinājās gar logiem? Vētra acīmredzot nebija bijusi tikai jūrā. Arī pilsētnieki to bija varējuši just, lai gan šeit vismaz pamats zem kājām nelīgojās.
Smalkmaizītes nebija tik liela Renlija vājība, lai viņš tagad taisītu drūzmu un apkrautu maiznieku vēl arī ar savu pasūtījumu. Patiesībā, daudz vairāk par pārtiku, kuru iebāzt kuņģī, jauneklim vajadzēja vēl kādu drēbju kārtu. Un, iespējams, viņam vajadzēja šo ideju ierosināt arī Grētai. Tā vien likās, ka dejotājai arī derētu kāds tērps, ka viņu tik ļoti neizceltu no pūļa.
Lai gan... neizceltu no pūļa, puiša skatiens noslīdēja pār paša grezno mēteli un drānām, kuras tika speciāli šūdinātas tieši viņam. Nevarēja teikt, ka viņš pats neizceltos pūlī. Bet bija izcelšanās un izcelšanās. Iespējams viņiem derētu aprunāties arī par dažām citām tēmām. Tas gan varēja kādu brīdi pagaidīt. Tagad, lai meitene tiek galā ar maizīšu iepirkšanu. Kā izskatījās, tad vairumā.
Viņš pats nemaisījās pa kājām un stāvēja nostāk. Netālu no bruņinieka, kurš acīmredzot arī negrasījās sev iepirkt bulciņas.
Vērojot jauniegūtos biedrus, jauneklis domāja, ko un kā viņiem vajadzētu darīt, lai pēc iespējās ātrāk un efektīgāk paveiktu mēra kunga uzdevumu. Kādas bija viņu priekšrocības? Vai šim raibajam svešinieku pūlim vispār bija priekšrocības?
"Jā, no katra pa vienam," Grēta apstiprināja savu pasūtījumu. Tikmēr roka ieslīdēja apģērba krokās, kur viegli ieskanējās monētas. Viņa pavisam noteikti bija gatava maksāt, lai gan nu jau summa bija paaugusies kā strauji uzrūgusi mīkla. "Kāpēc manas sešas maizītes maksā četrreiz dārgāk par viņa sešām?" Grēta apvaicājās, bet balsī bija drīzāk interese nekā apvainojums par maiznieka negodīgumu. Lai arī no tālām zemēm nākusi, rēķināt Grēta prata, un viņa tagad vēlējās noskaidrot, kas slēpjas aiz šādas cenas, parādot, ka tik viegli apvārdot viņu vis nebūs. "Kura no tām ir tik dārga?" meitene noskatīja piedāvājumu, apsverot cenas veidošanās iespējamības. Negribējās ticēt, ka iemesls būtu viņas svešinieces statuss. Varbūt tie krabji kā jau līdzīgi zivīm, meitene pie sevis iedomājās. Tomēr par godīgu darījumu viņa bija gatava samaksāt visus četrus šiliņus, ko apstiprināja arī vēdera rūciens.
Maizītes bija lielas un smaržoja tik saldi, ka Valdegars nevilšus bija spiests norīt krietnu devu mutē saskrējušo siekalu. Vienīgā problēma bija tās aiznest, lai gan, kur nu problēma! Soma viņam bija, un somā, kā visās kārtīgās ceļotāju somās, bija maizes kule, blīva linu auduma, ar miltiem no iekšpuses, tieši domāta, lai maize ilgi saglabātos svaiga. Raizes radīja tas, ka viņš nebija pārbaudījis, vai jūras ūdens tur nav ticis klāt, kā bija izmērcējis futlāri, kur papīri glabājās.
Atklājot, ka pārtikai, cik nu atlicis, un maizes kulei nekas nav atgadījies, priesteris apmierināti saudzīgi salika svaigās, mīkstās maizītes somā. Lai nesaspiežas.
Ticis galā ar saviem pirkumiem, viņš pagājās nostāk maliņā, lai nav pa kājām, un gaidīja, kad citi būs pabeiguši iepirkties, lai tad kopā ietu atpakaļ uz noskatīto krogu.
Miežu putra būs labi. Speķi un desas arī, un kādu krietnu riecienu maizes. Un miestiņu. Adorils teicās, juzdams, ka izsalkums pieņēmies spēkā un uz šo brīdi jau varēja aprīt veselu meža kuili. Adorils gan ieturēja nelielu pauzi pirms atbildēt, no kuras puses nākdams. Puiša tumši zaļās acis nopētīja vaicātāju un abus pārējos brāļus. Vakarnakt vētra mūs ieskaloja šajos krastos. Paveicās, ka to tupeli ar noplēsto buru nenorāva dzelmē uz velna paraušanu! Es esmu Adorils Elroars Droversons no tālas zemes pāri jūrai, Laskrivīkes. Viņš atbildēja īsi, nenolaizdams acis no krodziniekiem, it kā pētīdams vai Laskrivīkes vārds viņiem ko izteiktu. Domāju, ka kambari vajadzēs vismaz uz šo dienu un nakti.
Te kāds sāka tenterēt lejā pa kāpnēm. Trīs vīri. Adorils ar galvu pamāja sveicienam.
Talia sekoja visiem uz maiznīcu, viņa vēlējās tikko ceptu maizi, jo tai būtu jābūt vispasakainākajai smaržai no rīta. Tas atgādināja viņas pilsētu, kad pretējās ielas pusē maiznieks bija sācis cept maizi, viss kvartāls smaržoja tā, ka saskrēja mutē siekalas. Bet tikt līdz maiznīcai šķita, kā iet pa labirintu.
Kad beidzot viņi bija tikuši līdz maiznīcai arī Talias lūpās parādījās smaids.
- Es vēlētos pāris siera karašas. - Puselfu meitene smaidot noteica maizniekam, pēc tādas nakts viņai gan pirms brīža bija licies, ka neko sevī neiedabūs, bet visa līgošanās augšā lejā, nu stāvot uz cieta pamata bija pazudusi. Bet kuģošana noteikti nebija Talias stiprā puse, viņas vieta bija pilsētā vai mežā, bet ne jūrās uz bīstamiem ūdeņiem.
Bet varbūt tā vētra bija mājiens griezties atpakaļ? Kas zina...
Krabju pīrādziņi un smalkmaizītes bija paprāvas, bet tomēr katra tikai tāda uzkoda. Savukārt siera karaša, burkānmaize un rupjā riekstu maize bija prāvi kukuļi. No tādiem nogrieztu riku vajadzēja turēt ar divām rokām. Grēta noteikti netika apkrāpta. Drīzāk gan viņai bija jāsāk domāt ko īsti iesākt ar tādu daudzumu maizes. Maiznieks jau savilka uzacis, lai mēģinātu apvainoties, bet ieraudzījis meitenes naudu, ātri pārdomāja. Zelta dukātus viņam bieži gar acīm nezibināja. Bet Grētai nu bija vēl viena problēma. Pilnas saujas ar sudraba monētiņām. Gandrīz divtik daudz kā acu pāri, kas mēdza noskatīties viņas dejā.
Vai kundze gatavojas ceļojumam? Veikala saimnieks apjautājās Taliai, kura arī varēja apskatīt pamatīgo siera karašas kukuli, kurš gulēja Grētas priekšā. Tad labāk melno riekstu maizi. Tā ilgāk turas. Abas vienā cenā. Par šiliņu kukulis. Bet, ja kundze vēlas, es došu siera karašas. Un, ja jau diena bija tik veiksmīgi iesākusies, tad maiznieks pārlaida cerīgu skatienu vēl arī kungiem, kuri neko neprasīja.
***
Mani sauc Tomass. Tas ir mans brālis Alfrēds. "Resnā asara" vidējais brālis iepazīstināja ar sevi un pamāja uz vecākā brāļa pusi. Un tas tur - Džonijs. Pamāja ar galvu uz jaunākā brāļa pusi, kas atmāja pretī. Alfij, uzmet uz pannas kādu desu un speķa šķēli. Tas laikam bija rīkojums brālim, kurš pildīja pavāra pienākumus. Vai darbi katru dienu tika pārdalīti vai brāļi bija specializējušies vienā lietā,- to pagaidām noteikt nevarēja. Pa kāpnēm augšā, labajā pusē būs otrās durvis. Maisos un spilvenos ir smaržīgs siens, kungs. Istabā ir mutes bļoda, naktspods un mantu lāde. Durvīm no iekšpuses var aizšaut bultu. Šeit būs atslēga. Tomass nolika Adorilam priekšā uz galda lielu dzelzs atslēgu ar prāvu koka piekariņu. Mūsu krogā nekādu kautiņu, kungs. Un tos, kas velk no maksts ārā zobenu, parasti vēlas iepazīt pilsētas sardze.
Pa to laiku Alfrēds bija paspējis apcept pāris mājas desas un padarīt kraukšķīgu lielu speķa šķēli. Adorila priekšā sarindojās bļoda ar putru un pamatīgu kleksi krējuma vidū, kausiņš vietējā brūvējuma un šķīvis ar maizi, desu un speķi. Labu apetīti! Novēlēja vecākais brālis. Ja kungu neapgrūtinātu, tad četri šiliņi. Pirms Adorils paspēja iegremdēt karoti putrā, ieminējās vidējais brālis.
Vīri pie blakus galdiņa strupi atņēma sveicinu un steidzīgi ieturējās ar cienastu.
- Vai, nē. Paldies! - Renlijs atvēcinājās, kad maiznieka skatiens bija uzlūkojis arī viņu. - Es palīdzēšu jaunkundzei tikt galā ar viņas maizes uzkrājumiem. - puisis pasmaidīja.
Katrā ziņā, tas ko Grēta taisījās iepirkt nudien izskatījās pēc uzkrājumiem. Un diez vai meitene spēs viena pati ar to visu tikt galā, pirms maizīte sabojājas.
Bet diez vai nogaršošanas nolūkos bija iespējams nopirkt mazākus gabaliņus. Ko tad maiznieks iesāktu ar sagrieztu kukuli. Cerēt, ka ieradīsies vēl kāds, kuram vajag tikai mazu gabaliņu maizes? Tas būtu visai naivi.
- Varbūt jūs varat iztikt ar vienu kukuli uz abām? - Renlijs ierosināja meitenēm, kad arī Talia izrādīja interesi par siera karašu, kura jau ietilpa arī Grētas pasūtījumā.
Renlijs gan apzinājās, ka viņa prātīgais ieteikums visticamāk neies pie sirds pašam maizniekam, kurš bija ieinteresēts notirgot vairāk. Un pat īsti Renlija skopumā nebija vaina. Vienkārši viņš, kā jauneklis, kuru dzīve ne vienmēr bija lutinājusi karašām, nespēja noskatīties, kā maizīte sapelē un tiek izmesta.
Ronards vēroja Grētas un Talias iepirkšanos, kas diezgan ievērojami atšķīrās no priestera ātrā darījumu kārtošanas veida. Puisim bija interesanti, kur meitenes liks tik daudz svaigas maizes? Jo tūlīt taču dosies uz krogu ēst brokastis. Tad ieročnesējs pamanīja maiznieka skatienu savā virzienā un noraidoši nošūpoja galvu. Nē, tagad viņš neko nepirks. Lūk, kad būs jādodas vairāku dienu pārgājienā kaut kur ārpus Randas (un tā varēja notikt), tad Ronards vēlēsies nopirkt melnās maizes klaipu ar ieceptu speķi. - Meistar, vai rupjo maizi ar speķi jūs arī cepat? - Ronarda dzimtajā pilsētā maiznieki tādu cepa, un kareivju vidū tā bija ļoti iecienīta.
Grēta apskatīja kukuļus, maizītes un pīrāgus, pēc tam brīdi paskatījās uz daudzajām sudraba monētām, bet pavisam drīz tām atradās vieta turpat, no kurienes bija radusies zelta monēta. Laikam jau savādais apģērbs slēpa tādas krokas, kurās bija gana vietas veselai bagātībai. Kustoties gan tās žvadzēja, bet tas tikai atgādināja zvārguli, kas pavadīja Grētas dejas.
Arī kukuļu izmērs meiteni nemulsināja. Drīz vien no azotes tika izvilkts vēl viens tumši sarkans lakats, it kā viņa tādos vien būtu tērpta. Izklāts uz galda, tas izrādījās pietiekami liels, lai, glītā kaudzītē saliktas, maizes aizņemtu tikai pašu viduci. Pielocījusi malas un brīvos galus savijusi tādās kā resnās virvēs, viņa tos sasēja un veikli pārmeta veidojumu uz pleca šķērsām pāri krūtīm. Izskatījās, ka šādu paunu siešanā Grēta ir meistare, jo lakats ar maizēm labi piegūla viņas ķermenim, atstājot rokas brīvas. Viena smalkmaizīte palika ārā, to meitene paņēma vienkārši rokās.
Grētai nebija iebildumu dalīties ar Taliu kukulī, ja viņa vēlējās. Vērojot, kā otra meitene iepērkas, Grēta vēl izmantoja brīdi, lai vilktu nāsīs jauko smaržu. Tagad, kad bija jau kādu laiku būts tik aromātiskā telpā, tā vairs nešķita tik spēcīga. Tomēr drīz arī tas jau šķita gana. Viņa atsveicinājās no maiznieka, novēlēja veiksmīgu dienu un izgāja ārā. Šeit atkal bija jūras vējš, atgādinot, ka ir jāiet pēc zivīm. Skatoties virzienā, kas vedīs uz krogu, Grēta gaidīja, kad visi būs tikuši galā, lai dotos atpakaļ. Ieliņu mudžeklis meiteni vairs nebiedēja, jo vienreiz šo ceļu viņa jau bija gājusi. Anoki mēdza teikt, ka ceļš, ko esi gājis, vienmēr paliek tevī. Grēta to bija jau septiņpadsmit reizes piedzīvojusi, tāpēc tagad tas šķita nieks.
Te pa kreisi,
Tur pa labi,
Vienu reizi,
Abi labi.
Pāri pārkāpt,
Riņķī, apkārt...
Talia nopētīja siera karašu un tad nācās secināt, ka šī maize nudien bija milzīga. Tik daudz viņai nevajadzēja, un Renlija ieteikums bija vērā ņemams.
- Es pārdomāju. - Medniece nedaudz kautrīgi noteica, maizniekam tas noteikti nepatiks, jo tā viņš zaudēja naudu. Skatiens palūkojās uz Grētu un pasmaidījusi, meitene klusi noteica... - Esmu ar mieru padalīties. - Tāpēc viņai vajadzēja tikai vienu siera karašu.
- Maizniek, man lūdzu vienu siera karašu, divu vietā. - Izvilkusi vienu zelta monētu, Talia to pasniedza maizniekam, protams, sagaidot atlikumu.
Bet izskatījās, ka pārējie jau bija gatavi doties uz krogu. Tāpēc arī tumšmate cerēja, ka viņa nekavēsies pārāk ilgi.
Rupjo ar speķi cepšu pievakarē. Maiznieks apstiprināja, ka cep arī Ronarda iecienīto karavīru maizi, tomēr pašlaik viņam neviena klaipa pa rokai nebija.
Lai būtu viens klaipiņš ar sieru. Saimnieks piekrita Taliai. Enerģiski mainot sudrabu un zeltu pret maizītēm un kukulīšiem, vīriņš izskatījās apmierināts ar darījumiem un nemaz necerēja, ka visi kādu drusku nopirks, vai, ka visiem acis būs tik lielas kā Grētai. Kad beidzot visi atbraucēji bija izvēlējuši ko nu katrs kāroja, tad veikalnieks izskatījās gluži vai atvieglots, kad drīkstēja no tiem atvadīties. Tomēr viņš cieši jo cieši piekodināja nāk vēl, tiklīdz kādam uzradīsies vēlme nobaudīt svaigu maizi.
Arā daudziem par pārsteigumu izrādījās, ka Grēta patiešām samērā labi iegaumē ceļu pilsētā. Viņas ritmiskā soļošana un reizēm pa kādam no padegunes izsprukušam vārdam bez lielā pūlēm noveda visus atpakaļ pie "Resnā asara", kur vietu pie galdiņa lepnā vientulībā bija ieņēmis Adorils. Bet trīs pēc skata ļoti līdzīgi vīri klusi rosījās gar pavardu, bāra leti un telpas galdiem un krēsliem. Kompānija, kura bija brokastojusi netālu no Adorila, pieslējās kājās, uz mirkli nozuda augšā pa kāpnēm, bet drīz atkal nokāpa lejā, atvadījās no krodziniekiem un ar tarbām plecos un kūjām rokās devās savās darīšanās. Likās, ka viss krogs ir atvēlēts tikai atbraucējiem vien. Smaržoja pēc ceptām zivīm un miežu putras.
Grētas solis bija reizē bezrūpīgs un ļoti pārdomāts. Ja arī viņa kādā brīdī nebija pārliecināta, tad to nekā īpaši neizrādīja, lavierēdama starp ēku sienām un uz ielas iznākušajiem pilsētniekiem. Neiepakotā maizīte tāpat ritmiski pazuda Grētas mutē, atstājot vēlmi pēc vēl, tāpēc, nonākusi atkal pie skumjā kroga, Grēta devās iekšā.
"Labrīt," viņa sveicināja pirmo no satiktajiem krodziniekiem. "Labrīt," tika arī otram. "Un labrīt," pēdējo sveicienu pavadīja viegls smaids. Skatoties uz trīs līdzīgajiem, tomēr dažādu vecumu vīriem, atmiņā atausa senais teiciens kas ir noticis vienreiz, nekad nenotiks otrreiz; bet, kas ir noticis divreiz, nešaubīgi notiks trešo reizi. Gluži kā viņas cilts ceļi, kā rituāli, kā soļi, ieelpas un izelpas. Šie trīs krodzinieki bija vienas mātes trīs laimes ieelpas un izelpas.
"Es gribētu zivi!" jau tūlīt pēc ienākšanas un apsveicināšanās Grēta paziņoja. "Jums ir tās asaras?" viņa drošības pēc vēl gribēja pārliecināties. Krogus iekšpusē nekas bēdīgs nejautās, bet tā vietā izplatījās savāda smarža, ko meitene nekad nebija sajutusi. Tās varētu būt zivis, viņa domāja, apskatīdama apkārtni. Pie viena no galdiņiem sēdēja jau satiktais ceļabiedrs, tāpēc arī Grēta virzījās tajā virzienā.
Ļoti labi. Tas ir pieņemami. Adorils lācīgi atbildēja. Atslēgu viņš pabīdīja sev tuvāk. Uz kautiņiem un zobenu cilināšanu prāts šobrīd nenesās. Diez vai bija prātīgi sanaidoties ar pilsētas sardzi, bet maisos un spilvenos pagulēt gan būtu laikā, kad būs kārtīgi paēsts.
Viņš sameklēja krodzinieka prasīto samaksu un ķērās pie ēšanas, kad te jau, šķiet, biedri atgriezās no maiznieka. Par kādam vēl asarām meitene runāja? Asaras? Tu noteikti biji domājusi asari. Adorils teicās un uzdzēra miestiņu.
Redz kā! Parsteigumi turpinājās. Nē, par garlaicību katrā ziņā nevarēja sūdzēties, kamēr tiks iepazīti visi jauniegūtie biedri.
Ja nu citiem arī piemita dažādas superspējas? Te vēl būs ko atklāt un atklāt.
Pagaidām Renlijs kavēja sev laiku apbrīnojot zvaigžņu dejotājas spēju atrast atpakaļ ceļu līdz krogam. Nē, nu nebija jau tā, ka puisis pats maldītos trīs kokos, taču viņam tik viegli vis nebūtu vedies. Iespējams, ka pat pie kāda pagrieziena vajadzētu apjautāties pēc ceļa norādēm kādam pilsētniekam.
Nonācis krogā, Renlijs ieelpoja smaržas, kuras te valdīja. Arī viņš sekoja pārējiem, galda pie kura jau sēdēja viens no biedriem, virzienā.
Grēta bija radusi ātri un skaļi paust savas vēlmes. Gan tur pie maiznieka, gan šeit, krogā, meitene nelika uz sevi gaidīt. Tas bija interesants secinājums. Varētu domāt, ka tajā vietā, kur valda smilšu vētras, sievietēm piederēja svarīgāks vārds, nekā vīriešiem.
- Es vēlētos dienas piedāvājumu un kādu zivteli. Un, protams, alu. - Renlijs deklarēja arī savas vēlmes.
Krogs izskatījās pievilcīgs. Un pats galvenais! Šeit nebija lieku personu šobrīd. Lai gan viņi tik un tā nevarēja runāties šeit. Tas nebūtu droši.
- Vai pie jums var izīrēt arī istabu? - puisis apjautājās saimniekiem. Viņš apsēdās pie galda, blakus Grētai.
- Liels paldies. - Talia pasmaidīja maizniekam platu smaidu, liekot vaigos parādīties nelielām, bet piemīlīgām bedrītēm.
Meitene izņēma no savas ceļa somas tādu kā linu maisiņu un ielikta tajā maizīti. Noglabāja, kamēr viņi tiks līdz Asariem, lai tur godīgi Grētai atdotu puskukuli. Arī naudas atlikums pazuda viņas somā. Un drīz vien kājas jau atkal veda atpakaļ uz minēto krogu, kuram viņi pagāja garām.
Nonākot krogā, meitene apsēdās pie galdiņa, pie kura jau sēdēja Adorils, viņa atrada savu vietu blakus Renlijam, kamēr pie otra sāna sēdēja Grēta, veltījusi Adorilam smaidu, viņa mēģināja noķert krodzinieka skatienu.
Un kad meitenei tas izdevās, viņa vēlējās pasūtīt savu, ja tas bija iespējams. - Vai jums būtu kāda kūpināta bute? - No domas par kūpinātu zivi, mutē saskrēja siekalas. Pēc garā ceļa, Taliai bija sagribējies ēst.
Bet viņas nākošo jautājumu Renlijs jau paspēja uzdot, atkārtoties nebija nepieciešams.
Maiznieka apstiprinošā atbilde bija patīkama. Ronards ielāgoja, ka pēc speķa klaipiem uz šejieni jānāk vakarā, vai arī jāiegriežas pasūtīt, lai beķeris zina, kurā brīdī pircējs nāks pēc preces, un neizpārdod visu.
Zvaigžņu dejotāja nemulstot gāja pa līkloču ieliņām, aizvezdama visus tieši uz "Resno asari". Ieročnesējs, jāsaka, arī nebūtu apmaldījies, lai gan, iespējams, viņš ceļu iegaumēja citādāk. Ronards zināja virzienu, un, būdams pilsētnieks, neļāva sevi samulsināt ieliņu "meimurošanai", pat, ja kādā vietā viņš bija pirmo reizi. Protams, kas kurā ēkā ir, to gan var noskaidrot tikai ar laiku.
Labsrīts, saimnieki! - Ronards ienāca krogā, uzreiz pasveicinot. Pāri visai kroga telpai savu pasūtījumu viņš neizkliedza, bet piegāja pie tā no trim brāļiem, kurš pievērsa viņam uzmanību. - Lūdzami, man brokastis, ar zivi vai gaļu, vienalga, kas ātrāk gatavs. Kausu alus klāt. Un vai jums ir brīva istaba vai var būt arī gultasvieta? - Paēst, un tad nedaudz pagulēt.
Ieročnesējs arī piegāja pie galda, ap kuru pamazām sēdās mēra sapulcinātie biedri, nosprādzēja savu mugursomu, pieslēja to pie galda kājas un apsēdās pretī rindiņā sasēdušajiem.
Valdegars acis vien noblisināja ieraudzīdams, kā Grēta tiek galā ar daudzajiem maizes kukuļiem līdzi ņemšanai. Vai viņa tikpat veikli tiks galā ar to apēšanu arī? Būtu ļoti žēl izmest. Tas pat būtu slikti! Maizīti nedrīkst izmest, tā ir jāgodā. Tā viņš bija mācīts. Bet gan jau bažījās velti, jo vai nu tik liela meitene nezinās, ko dara?
Ziņa par to, kādu vēl maizi šeit cep, bija svarīga. Ja būs tālāk kur jāiet, tad noteikti jāatnāk šeit, lai iegādātos kādu lielo maizes kukuli, vai nu ar riekstiem vai speķi. Tādu sātīgāku.
Zvaigžņu dejotāja tiešām kā dejojot aizdejoja atpakaļ līdz krogam. Nē, priesteris pats pamaldītos ilgāk, gan jau kādam vēl ceļu uzprasītu. Pilsētnieks jau gan viņš bija, un virzienu uz galvenajām pilsētas vietām spēja iegaumēt. Kā tagad. Krogu neatrastu, bet kurā pusē ir Leksa templis galvenajā laukumā, to zinātu atrast.
- Labrīt! - viņš sveicināja kroga saimniekus, tikko pārkāpis slieksni. Oh! Te izskatījās labi un smaržoja labi - pēc putras, pēc cepta speķa un zivīm.
Un rekur arī vēl labi neiepazītais biedrs, kas palika šeit.
Valdegars vispirms aizstaigāja līdz galdam, kur nolika mantas, tad līdz saimniekiem, pasūtīt brokastis.
- Man, lūdzu, kas nu jums brokastīm šorīt paredzēts, - īsti jau nevarēja redzēt, un tomēr, laikam putra, - ja putra, tad kādu speķa šķēli klāt un pārīti ceptu asarīšu. No dzeramā gan tēju šobrīd. Labi lielu krūzi.
Miestiņam būs laiks vakarā, tagad ir rīts.
- Istabu arī vajadzētu, vispār, es noprotu, ka tādas mums vajadzētu te visiem, kas pie tā galda apmetamies.
"Asar-...is, asar-...as," Grēta pēc kārtas izgaršoja katru vārdu un atzina, ka asaris tiešām izklausās mazāk bēdīgi. "Asaris, jā," viņa pamāja ar galvu un uzsmaidīja Adorilam par šādu pārpratumu. Grēta bija apsēdusies pie galda un noņēmusi savu nešļavu no pleciem, to noliekot turpat blakus. Kamēr viņas priekšā vēl nebija nolikts asaris, meitene pasniedzās paunā, brīdi domīgi parakājās un izvilka pīrāgu ar krabi. "Un ūdeni, lūdzu," Grēta vēlreiz nekautrējās skaļi izteikt savu vēlmi. Dažādie stiprie dzērieni nebija meitenes gaumē, bet ūdens bija labākais, lai padzertos. Te tas noteikti nebija retums, lai būtu jāšķirās no daudz naudas. Grēta nopētīja pīrāgu, kas nešanas laikā pat nebija pārlieku saspiedies, pasmaržoja to un nokoda kārtīgu kumosu
"Man laikam pat īsti nevajag veselu istabu, ja nu te nav tik daudz. Es varu piebiedroties kāda istabiņā uz grīdas vai dalīt tādu, kur vairākas gultas," Grēta, izēdusi muti, ieminējās, bet šoreiz balss bija klusāka, uzrunājot tikai pie galdiņa sanākušs, no kuriem vairāki jau bija pasūtījuši istabas. "Nekrācu un neaizņemu daudz vietas, varu padalīties ar samaksu," viņa smaidot ātri piebilda, lai kāds nedomā, ka meitene diedelē. Radusi pie visai neērtiem apstākļiem, Grēta nebija pārāk izvēlīga. Pēc kārtīga noguruma varēja gulēt kaut uz grīdas, ja tā ir plakana. Un nelīgojas...
Labrīt, labrīt, labrīt! Krogus brāļi atsaucās viens cauri otru pa vidu darbiem un jaunākais viegli nosarka. Vidējais pietuvojās pie viesiem un viņa plaukstas neviļus saberzējās redzot negaidītu apmeklētāju pieplūdumu. Sauciet mani par Tomasu. Vai jūs visi esat kopā? Es sabīdīšu galdiņus. Un tā viņš arī izdarīja. Viens atsevišķais galds pievienojās otram un krēsli sastājās tiem apkārt, bet Tomass uzmanīgi nobrauca ar dvieli pāri galdam. Es jūsu draugam jau stāsīju. Mums ir istabiņas otrajā stāvā. 4 šiliņi par vienu nakti un tad brokastis jūs dabūsiet bez maksas. Mums šorīt ir miežu putra, bet man taisni nāk asarīši gatavi, tādēļ jūs noteikti varēsiet piekost tos. Krodzinieks ar galvas mājienu paaicināja tuvāk vecāko brāli, lai tas dzird ko sanākušie ceļotāji pasūta.
Mums ir pašiem savs miestiņš, kvass, bērzu sulas, ābolu sula, liepziedu un piparmētru tēja. Ūdeni es jau protams arī no akas varētu pasmelt, bet varbūt es varu iekārdināt ar viegli ieskābenām suliņām? Tomass nolasīja savu dzērienu karti, bet, spriežot pēc pudelēm plauktā, tas bija tikai mazolkoholiskais gals. Krogā noteikti atrastos arī malks degvīna, ja kādam nejauši būtu palicis auksti vai vienmuļi ap sirdi. Butes man nav, bet varu piedāvāt žāvētas reņģītes, treknas un spīdīgas.
Pamazām viesu priekšā sāka rindoties māla kausiņi ar dzērieniem, bļodiņas ar putru, prāvas rupjmaizes rikas ar sviestu un cepti asarīši, kuri blenza uz ēdājiem ar tukšiem acu dobuļiem.
- Ja istabiņās var tikt tūlīt, tas būtu lieliski, - Valdegars atsaucās, velkot no kabatas laukā prasītos šiliņus. - Man, lūdzu, piparmētru tēju.
Ja jau tāda izvēle, tad kāpēc neizvēlēties? Piparmētras noteikti piestāvēs korinšu maizītēm, ar liepziedu tēju būs par saldu.
Re, un brokastis jau klāt. Putra un speķa šķēle, un asarīši, kad būs gatavi. Lieliski!
Nosēdies pie tagad kopā sabīdītajiem galdiņiem, priesteris ķērās pie ēšanas.
Dienas piedāvājums, kopā ar miestiņu un ceptiem asariem bija nonācis Renlija priekšā.
Smaržoja labi... un izskatījās arī. Varbūt tie zivju tukšie acu dobuļi liktos mazliet nepierasti tiem, kas nekad nebija ēduši zivis. Nu, viņa kaimiņienei, Grētai, piemēram. - Tādas ir tās ceptās zivis. - jauneklis noteica, pasmaidījis.
- Labu apetīti. - viņš pieklājīgi novēlēja jauniegūtajiem biedriem.
Tad jau viņš tiešāk pievērsās Grētai, nedaudz paliecies uz meitenes pusi, lai visi akurāt neklausītos, kas viņam sakāms.
- Ir gadījies būt šāda tipa krogos. Te galīgi nav tādas istabas, kur būtu divas istabas vai kas tāds. - viņš īsti nevarēja iedomāties, kāpēc Grētai būtu jāguļ uz grīdas, ja mēra kungs viņiem bija visai dāsni izdalījis naudu un lūk! Gultasvieta maksāja tikai četrus šiliņus. Tikpat cik meitenes iepirktie maizes krājumi. - Tā istaba būs mazs kambaris, kurā ir gulta un viena lāde.
Nevajag gulēt uz grīdas. Gan jau mēs vēl paspēsim izbaudīt neērtības gana. Vajag izmantot ērtības, kamēr tās ir pieejamas. - Renlijs bija beidzis savu pamācošo lekciju un pievērsās ēdienam.
Kad tuvumā parādījās kāds no brāļiem, jauneklis pasmaidīja. - Man vajadzēs istabu. - puisis izteica savu vēlmi un izvilka no kabatas zelta gabalu, lai norēķinātos gan par ēdienu, gan prasīto istabu.
Ronards noklausījās, ko Tomass piedāvā, un nolēma, ka pasūtījumā neko nemainīs. Nosalis viņš nebija, lai tēju (vai ko krietni stipāku) gribētu, tāpēc miestiņš būs labs. Krodziniekam kārtojot galdiņus, ieročnesējs pieraudzīja, lai mugursoma nemaisītos pa kājām, un drīz jau arī brokastis bija sagaidītas. Ronards ķērās pie ēšanas, vispirms gan noliekot ēdiena nesējam četrus šiliņus. Mēra dotie zelta gabali nebija iekrituši gluži tukšā makā. - Labu ēstgribu! - Viņš atsaucās Renlija novēlējumam, un tā īpaši runāties vairāk nebija noskaņots.
"Tomass," Grēta pavērās vidējā krodziniekā mazliet ilgāk nekā pieklātos. "Lai iet sula," meitene izlēma. "Bērzu," arī tas bija kaut kas neparasts. Kāpēc lai pie reizes nenobaudītu vēl kaut ko?
Kad Grētas priekšā tika nolikts šķīvis ar trīs pieklājīga izmēra asariem, meitene tos nopētīja, bet tā bija interese nevis aizdomas vai riebums. Viņa pagrozīja šķīvi, ielūkojās zivīm tukšajās acīs. Jā, pēc idejas viņa zināja, kādas ir zivis, bet tās parasti attēloja dzīvas. Arī uz izkārtnes tepat virs krogus durvīm. Šīs tomēr izskatījās nedaudz savādāk. Mazliet mazāk karaliski. Bet smarža joprojām vēdīja visai interesanta un kārdinoša. Apgriezusi šķīvi uz riņķi, piebāzusi degunu pie zivs, pabakstījusi tās sānus ar pirkstu, Grēta uzsmaidīja Renlijam par viņa paskaidrojumu. Jā, tādas laikam bija tās zivis. Tomēr bija grūti uzreiz saprast, no kura gala tam ķerties klāt, tāpēc Grēta vispirms pavēroja, kā to dara citi, un tad pamazām pati ķērās klāt nolauza galvu, atdalīja spuras, pārdalīja ķermeni uz pusēm, lai vismaz lielo asaku var izņemt uzreiz, un tad pirmo reizi nogaršoja zivi. Tas patiesi bija kaut kas! Maigā asara gaļa izkusa uz mēles un atstāja nelielu asumiņu. Asakas, protams! Nācās ņemt palīgā pirkstus, lai no tām tiktu vaļā, bet pēc brīža jau nākamais kumoss ceļoja uz meitenes muti.
"Man garšo zivis," kad viņa bija apēdusi pusi no pirmā asara, Grēta paziņoja. "Tās ir garšīgas un nemaz nav skumjas," Viņa ķērās klāt otrai pusei, kad Renlijs pieliecās, lai izstāstītu par istabiņām. "Labi, lai iet man arī istaba," Grēta uzrunāja garām ejošo brāli. Šodiena bija karaliska, lai arī nāca miegs un vēders prasīja vēl, tāpēc viņa nekavējās turpināt tiesāt asarus, piedzerdama bērzu sulas. Arī tādas nebija dzertas, tomēr to skābums šķita pazīstams un kādreiz baudīts kas līdzīgs. Taču piņķerēt atmiņas mezglus, cenšoties to tagad atcerēties, Grētai bija slinkums. Viņai galvā bija zivis un doma par istabu. Savu istabu.
Runājot par istabiņām. Talia pamāja ar galvu, ka viņai noteikti vajadzēs istabiņu.
- Laipnais, krodziniek, man vajadzēs istabiņu. - Meitene pasmaidīja un izteica savas vēlmes skaļi. Pašreiz viņas loks un bultu maks bija nolikts malā, jo kā gan viņa varētu sēdēt pie galdiņa nemēģinot kādam izbakstīt acis? Mednieces skatiens pārslīdēja pārējiem, viņi visi bija tik dažādi, tik interesanti. Bet vai šiem cilvēkiem varēja uzticēties? To nevarēja zināt. Varbūt, kāds bija alkatīgs, varbūt, kāds spēja nodot, tāpēc pašreiz Taliai neko par sevi negribējās atklāt. Iespējams, ka tad, kad viņi būs iepazinušies tuvāk. Vismaz pavadījuši kopā pāris dienas uz cietas zemes, kur kuģa klājs nešūpojas.
Bet, kad krodzinieks noteica, ka viņiem nav butes, Talia viegli noraidoši pamāja ar galvu. - Tad man, lūdzu, asari. Un bērzu sulu. - Tā bija viena no sulām, kura Taliai ļoti garšoja. Veselīga un svaiga, un ja nedaudz ieskābusi tā bija debešķīga.
Un kad ēdiens nonāca meitenes priekšā viņa jutās beidzot patiesi priecīga.
- Labu apetīti. - Arī medniece novēlēja un ķērās pie brokastīm.
Kamēr pārējie tikai pamazām tika pie ēdiena, Adorils savējo tiesu gandrīz jau bija apēdis. Patīkams siltums iegula kaulos un izmērcētās drānas šķita jau krietni pažuvušas. Tā vien prasījās atlaisties spilvenos un aizmigt kā nosistam. Pieņemu, ka šodien mēs diez vai ko daudz iesāksim vai tomēr? Adorils apjautājās, pieklusinādams savu vareno balsi un apēzdams pēdējo ceptā speķa šķēli. Izsalkums nu bija remdināts.
Vakardienas vētra un rīta saruna ar mēru šķita kā viens pūtiens un kārtīga un vienota rīcības plāna viņiem vēl nebija. Biedri gan jau bija tikpat noguruši kā viņš pats.
Tomass cītīgi uzraudzīja, lai visi viņam samaksā sudrabu par istabām un katram nolika priekšā prāvu dzelzs atslēgu ar koka piekariņu un katram nosauca durvis otrajā stāvā,- trešās pa labi, trešās pa kreisi, ceturtās pa labi, ceturtās pa kreisi, un tā, kamēr visi bija tikuši pie atslēgas. Saulrietā parasti taisa ciet pilsētas vārtus, bet mēs savas ārdurvis aizbultējam ap pusnakti. Tad reizēm sanāk, ka mēs uzreiz nemaz nedzirdam, ka kāds ārā klauvējas. Starp citu, ja jums ir no ceļa mitras drēbes, mēs varam uz mūrīša pažāvēt. Krodzinieks paskaidroja un pagājās nostāk, lai apmeklētāji var pačalot savā nodabā. Arī Alfrēds atgriezās pie pavarda, vien zem deguna nomurmināja viegli aizvainotā tonī. Kādēļ, nez' manām zivtelēm jābūt skumjām?
Pie brokastīm neviens jaunos ļaudis netraucēja un viņi varēja ieturēties. Kas uzkāpa augšā apskatīt savu istabu, tas atrada pašauru kambarīti, kurā atradās gulta. Gultā ieklāts ar smaržīgu sienu pildīts maiss, uz kura gulēt, apklāts ar linu palagu un lupatu deķi. Mazāks maišelis spilvena vietā. Pie gultas lāde. Uz lādes vāka mutesbļoda, lai no rīta var nomazgāt muti. Maziņš lodziņš, ka kuru varēja samanīt ielu. Un pie griestiem piekārtas buntītes ar zālītēm, - liepziedu, piparmētru, pelašķu tējas un kaltēti garšaugi. Kambarīši izskatījās tīri un sakopti. Bet durvis bija ar kārtīgu, lai arī vienkāršu slēdzeni un bultu, ko aizšaut no iekšpuses.
Tikmēr krogus mieru lielajā istabā pārtrauca jauni krogus apmeklētāji. Pa durvīm ienāca divi vīri ādas bruņās ar dunci pie sāniem un škēpu rokā. Līdzīgi tiem, kas bija manīti stāvam netālu no mēra mājas. Sveiks, Tomas! Iepriecini mūs uz maiņas beigām. Atnes pa kausiņam! Viens no vīriem uzsauca krodziniekam. Abi bruņotie svešinieki garām ejot uzmeta nopietnu skatienu pie mazajiem galdiņiem sasēdušajai grupiņai un apmetās pie lielā kopgalda. Pavisam drīz vidējais brālis nolika abiem priekšā pa putojošam kausiņam.
"Es gribu izgulēties," diezgan nekautrīgi savu vajadzību paziņoja Grēta, noslaucīdama muti no nez kurienes izvilktā kabatas lakatā, kas bija nedaudz bālāks par viņas apģērbu - vai nu tik daudz reižu mazgāts vai vienkārši cits tonis. "Vismaz kādas stundas, savādāk vienā brīdī spēki pietrūks," lai arī tikko labi paēdusi, meitene nopietni piebilda. Tas noteikti neizklausījās kā necieņa maltītei. Viņas šķīvī atradās trīs rūpīgi apskrubinātas zivju galvas un astes, un zvaigznītē saliktas asakas.
Aizgājusi norēķināties par maltīti un istabu, Grēta bija paņēmusi vienu no dotajām atslēgām uz trešo istabu pa kreisi. "Tās bija gardākās zivis, ko es jebkad biju ēdusi," viņa ar lepnumu pilnīgi godīgi uzteica maltīti. Kurš no brāļiem tās bija pagatavojis, viņa gan nezināja. Atgriezusies pie galdiņa un atkal pārlikusi savu nesamo pār plecu, Grēta pārlaida skatienu pārējiem. "Ja nevienam nav iebildumu, es vēlos doties gulēt." To paziņojusi, viņa ar visām savām mantām kāpa augšā uz istabu.
Istaba... Tas bija tik savādi - apzināties, ka tev ir istaba. Anoki dzīvoja jurtās, kur labākajā gadījumā bija ar audumu aizsegts stūris, kaut gan biežāk visa ģimene dzīvoja bez tādas liekas dalīšanās. Bet te viņai būs sava istaba! Ar cietām, taisnām sienām, plakanu grīdu un gultu. Grēta bijīgi vēra izvēlētās istabas durvis, atklājot tās iekšpusi tikai pamazām. Un nekāda šaurība nespēja nomākt domas par savu istabu. Savu! Ar gultu, lādi un ūdensbļodu, ar zālīšu saišķiem zvaigžņu vietā. Un logu! Veselu logu viņai!
Grēta bija sastingusi durvīs, apbrīnojot savu istabu. Nogurums ar katru mirkli arvien uzstājīgāk ielija augumā, aicinot nākt dziļāk un nekavēties atvērto durvju ailē.
- Šodiena ir tikko tikai sākusies, draugs. - Renlijs atteica uz Adorila jautājumu. Acīmredzot jauneklim nelikās saprātīgi nogulēt visu dienu. Vispār šo dienu izslēgt no saraksta, lai veltītu atpūtai. Renlijs vairāk vai mazāk bija radis, ka atpūta nāk pēc tam, kad esi kaut ko izdarījis. Un viņš vēl nejutās šajā dienā kaut ko nozīmīgu paveicis. Pārtikas uzņemšana neskaitījās.
Puiša skatiens pavadīja abus ienākušos sardzes vīrus, jo nekas cits, tie Renlija prāt, nevarēja būt.
Daudz neprātodams, puisis piecēlās un veikli izlavierējis starp galdiņiem, aizdevās pie atnācējiem.
- Labrīt, kungi. - Renlijs pasveicināja sardzes vīrus un pasmaidīja. Sēsties pie viņu galda gan viņš pagaidām nemēģināja.
- Ja nemaldos, jūs esat sardzes kapteiņa Olidū kunga vīri? - jaunekļa zaļo acu skatiens kavējās pie abiem miestiņa baudītājiem gaidot apstiprinājumu, ka viņam ir taisnība.
- Es nāku no Nortas. - viņš nosauca kādu pilsētu, kas atradās visai patālu no šīs vietas, taču, lai atkļūtu uz šejieni būtu jāšķērso jūra. - Es un mans draugs... - viņš pamāja Ronarda virzienā, jo no visiem biedriem tieši blondais jauneklis Renlijam likās vispiemērotākais pilsētas sardzes amatam. Viņš izskatījās pēc bruņinieka. - ... vēlamies stāties Olidū kunga dienestā. Man bija rekomendācijas vēstule no mūsu pilsētas sardzes kapteiņa Kafas kunga, taču, diemžēl... mūsu kuģis pagājušo nakt cieta vētrā un visas manas mantas nu jau dus Najas dzīļu pārziņā. - jaunekļa sejā bija parādījusies zināma skumju grimase.
- Vai jūs varat veltīt nedaudz sava laika, lai pastāstītu par dienestu un... nu, kas mani, mūs - īsi pašķielējis uz Ronarda pusi, Renlijs sevi palaboja - ... sagaida?
Un galu galā... kur es varētu sastapt pašu Olidū kungu? - jā, mājas kaut kur blakus cietumam. Tā mērs bija teicis. Bet mērs bija teicis, ka Olidū mēdzot arī būt ārpus pilsētas drošajiem mūriem.
Godīgi sakot, Renlijs pat nedaudz cerēja, ka kapteinis šobrīd neatrodas pilsētā. Pirmkārt, tas viņiem dotu vairāk iespēju aptaujāt viņa vīrus, un otrkārt, iespēja doties ārpus pilsētas nozīmēja tuvāku piekļūšanu Sarmata adeptiem.
Talia samaksāja krodziniekam noteikto naudas summu un paņēma savas istabiņas atslēdziņu. Meitene nekrāpās, tāpat kā viņa samaksāja arī par brokastīm un visu ko pasūtīja, lai to nav jādara vēlāk. Labāk visu nomaksāt uzreiz nekā pēc tam iedzīvoties parādos.
Bet... gulēt? Tagad? Talias skatiens uz brīdi pievērsās Grētai un tad jau Adorilam, bet tad palūkojās uz blakus esošo Renliju, kura vārdu meitene pēkšņi nespēja atcerēties.
- Rendijam... nē.. Ren... - Sejā parādījās atvainošanās izteiksme. - Piedod, es neatceros tavu vārdu. Bet tev ir taisnība. Manuprāt, nevajag tagad iet gulēt. - Meitenei kā medniecei, patika celties līdz ar rīta gaismu un vakarā laicīgi iet gulēt. Protams, bija izņēmumi, kad viņa vārtījās pa gultu stundām ilgi. Un naktīs blandījās pa mežiem riņķī meklējot maģiskas dzīvnieku pēdas.
Bet izskatījās, ka Renlijam ir citi plāni, bet tikmēr Talias pirksti ķidāja asakas no zivīm, lai mutē cītīgi iebāztu gaļu. Viņa jutās labi, protams, miegs nedaudz nāca, bet tik daudz kā līdz vakaram viņa taču varēja paciesties. Noslaucījusi pirkstus salvetē, puselfu meitene pasmaidīja.
- Pateicos. - Viņas mājās pēc ēdienreizes bija pieņemts pateikties un tieši to, Talia izdarīja.
Ronards brokastoja bez steigas. Uz ienākušajiem sardzes vīriem viņš palūkojās, novērtēdams viņu bruņojumu, un bija pārliecināts, ka abi tieši tāpat novērtē viņu pašu. Tad ieročnesējs atkal pievērsās ēdienam, bet šo patīkamo nodarbi pārtrauca Renlija došanās parunāties ar atnācējiem.
Sadzirdot savu vārdu, Ronards pacēla galvu un ieklausījās, ko Renlijs saka. Tā kā viņš runāja pietiekoši skaļi, nekādas grūtības tas neradīja. Vien pie vārdiem "kas mūs sagaida" ieročnesējs pasmaidīja pie sevis. Randa karo - tātad karš sagaida. Ka Renlijs varētu vaicāt par tik ikdienišķām lietām kā dzīve kazarmās, sardzes dienests un tamlīdzīgi, puisis neiedomājās.
Ronards necēlās kājās un nekur negāja. Palika savā vietā un turpināja tukšot šķīvi un kausu.
Grētu neuztrauca tas, vai citi vēlas gulēt vai nē. Patiesībā šobrīd viņu neuztrauca pat tas, vai tur lejā kaut kas notiek. Viņai bija istaba! Beidzot iegājusi tajā iekšā un aizvērusi aiz sevis durvis, meitene nocēla no pleciem maizes saini un nelielo somu, kas viņai bija līdzi ceļā. Nekā daudz Grētai nebija, bet neko arī nevajadzēja.
Kādu brīdi pētījusi zālītes pie griestiem, meitene pamazām atraisīja jostu un novilka zābakus. Viņa rūpīgi notina galvas lakatu, atklājot garu, tumšu bizi. Lakats tika rūpīgi salocīts. Zem tumši sarkanajām drānām viņai bija gaišs, pagarš krekls, kas sniedzās līdz puslielam. Grētas kustības bija gurdenas, tomēr viņa vienalga nostājās mazā kambarīša brīvajā laukumā, pievēra acis, uz brīdi ieklausījās. Kāja klusi piesita tum-tum. Sajārs bija tepat un viņu sargās, par to zvaigžņu dejotāja bija pārliecināta. Tas bija ļoti īss rituāls, bet ar to pietika. Meitene apsēdās uz gultas malas un sajuta, cik patiesībā mīksts var būt salmu maišelis. Tas tā vien aicināja likties slīpi, bet vēl bija šis tas darāms.
Grēta attina maizes saini un izņēma burkānmaizes klaipu. Pacēlusi to pie deguna, viņa apmierināti ieelpoja gardo smaržu. No otras somas izvilkusi nelielu kabatas nazi, meitene sāka griezt lielo kukuli šķēlēs. Ar tik mazu nazīti to nebija vienkārši izdarīt, tāpēc šķēles sanāca nedaudz nelīdzenas, bet tas meiteni neuztrauca. Uz ceļiem uzklātais lakata stūris savāca visas drupačas. Kad puskukulis bija sagriezts šķēlēs, Grēta noklāja uz lādes gaišāko lakatu, kur visas šķēles sarindoja. Pārējā maize atkal nonāca paunā. Dzīvojot nomadu ciltī, nācās piedomāt pie dažādu produktu ērtas pārnēsāšanas un ilgas saglabāšanas. Maize labāk un ilgāk saglabājās sausa un cieta. Sausajā tuksneša gaisā sausiņus iegūt bija ātri, bet te viss bija savādāk. Tomēr Grēta cerēja, ka vismaz daļēji sakaltēt viņa paspēs.
Kad tas bija paveikts, meitene atpina bizi, ļaujot garajiem matiem kā melnam ūdenskritumam noslīgt pār pleciem. No savas ceļa somas viņa izvilka rakstainu segu, kas mēdza kalpot gan kā paklājiņš, gan sega atkarībā no situācijas. Aizbultējusi durvis no iekšpuses, meitene iekārtojās starp savu un šejienes segu uz salmu matrača. Plaksti bija smagi, bet vieta neierasta, tāpēc gluži uzreiz Grētai neizdevās aizmigt. Apkārtne skanēja savādāk nekā tuksnesis.
Adorils savu smago apmetni iedeva krodziniekam, lai pažāvē uz mūrīša. Bultu maks, lai arī mikls, tomēr no ādas, gan jau pārdzīvos.
Adorils jau nebija nekāds mīkstmiesis, ka nevarētu bez miega iztikt vēl kādu krietnu laiku, par dažiem citiem gan nevarēja būt tik drošs. Lūk, Grēta jau bija nolēmusi doties atpūsties.
Skaidrs kā dienā, ka bruņotie vīri bija no pilsētas sardzes. Viņš ātri vien noprata, kas Renlijam padomā un ātri nobeidza miestiņu. Krodziniek, man vēl vienu miestiņu! Un vēl pa vienam šiem diviem kungiem uz mana rēķina! Adorils atstāja mantas savā vietā, bet pats piemetās netālu abiem sargiem. Puisis, lai arī jauns sejā, izskatījās kā liels pinkains lācis. Mans vārds ir Adorils Elroars Droversons. Vai ar vētru smaga nakts bij? Līdz manām ausīm nācis, ka Randa ir visai nemierīga zeme, vai tas tiesa? Adorils ar nemierīgu, protams, nebija domājis vētras, bet gan Sarmanta neģēlības.
- Kaut ko jau iesāksim, - Valdegars atsaucās, pateicīgi pamādams ar galvu Tomasam, kurš viņa priekšā nolika lielo atslēgu, kas noteikti bija domāta tam, lai aizmāršīgi apmeklētāji neaizietu ar visu atslēgu kabatā.
- Grasos aizstaigāt līdz Leksa templim, - viņš informēja pārējos. Tas bija svarīgi, kā ne? Ja nu pēc tam te vēl visi gulēs, kad priesteris atnāks, tad pāris stundiņas varētu arī pagulēt, citādi tāds gurdums pēc negulētās nakts, ka diezgan grūti koncentrēties kaut kam nopietnākam. Skaidrs, ka nākošajā naktī puisis negrasījās iet laukā no pilsētas, nē, tik drošs par sevi viņš nekādi nebija, un priekš kam?
Lieliski! Bija iespēja izžāvēt mantas, un Valdegars iegaumēja, ka to vajadzēs izmantot, kad viņš atgriezīsies no pastaigas. Vamzim un apmetnim derētu palikt sausākiem.
Patīkamās brokastis pamazām beidzās. Valdegars tās pabeidza, vērodams un klausīdamies, kā jaunais, aristokrātiskā paskata puisis mēģina iedabūt dienestā sevi un Ronardu. Vai arī, ja ne iedabūt, tad uzzināt jel ko par šo tēmu.
- Paldies par brokastīm, - priesteris cēlās no galda, paņēma savu nūju, somu un atslēgu, pa ceļam neuzkrītoši, bet rūpīgi nopētot sardzes vīrus pacenšoties notrāpīt brīdi, kad tie kaut ko atbild Renlijam, un kāpa augšā, kur savā istabā nolika liekās mantas.
Pēc tāda neilga laiciņa, Valdegars, mundri piesitot bruģim ar savu nūju, soļoja uz pilsētas centra pusi ar nodomu apmeklēt Leksa templi.
Mēs esam pilsētas sardzes vīri. Tas, kurš iepriekš bija uzrunājis krodzinieku attrauca, bet pamāja, lai sākumā Renlijs un pēc tam arī Adorils droši sēžas blakus. Tomēr sarunās abi karavīri noteikti bija rezervētāki nekā maiznieks un krodzinieks, kuri atbraucējus vairāk vērtēja pēc maka biezuma nekā pēc uzticamības. No vēl viena kausa ar miestiņu vīri neatteicās, un Adorils dabūja noskaitīt tikai 2 sudraba šiliņus. Toties Tomass nolika visiem priekšā uz galda četrus māla traukus ar putojošu dzērienu.
Pati Randas pilsēta ir kārtībā. Apkārtnē iet grūtāk, bet mēs to stingri uzraugām.
Kapteinis vienmēr ir gatavs novērtēt spējīgus karotājus, bet viņš bieži grib runāt ar viņiem pats. Kā tu teici? Kā tevi sauc? Viens no sargiem noprasīja Renlijam, jo Adorils jau lepni bija noskaitījis visus savus grūti atminamos vārdus. Tev... Jums visiem būs jāiet pie kapteiņa. Viņš dzīvo mājā pie cietuma. Tur arī meklējiet! Dienests var būt dažāds. Ja tev paveicas, tevi norīkos pilsētā sargāt vārtus vai Sudraba fortu, vai doties apgaitā pa ielām. Tā ir samērā mierīga dzīve. Grūtāk, ja tev jāpatrulē uz ceļiem līdz ārējiem nocietinājumiem. Pavisam čābīgi, ja tu tiec ieskaitīts kādā fortā. Tad agrāk vai vēlāk tev reāli sanāks saķerties ar bandītiem vai Sarmata karavīriem. Alga ir 10 šiliņi mēnesī un ēdiens un gultasvieta kazarmās vai fortā par brīvu. Burvis parasti dabū 15 šiliņus, bet tos gandrīz vienmēr sūta uz fortiem. Var pieteikties par karaspēka sagādnieku. Tiem parasti maksā par padarīto, piemēram, sagādāto medījumu.
Tikmēr Tomass klusām piedejoja pie rīta viesiem un uzmanīgi apjautājās, vai viņiem nav vēl kādas vēlmes, ko viņš varētu izpildīt. Izskatījās, ka svešie ir naudīgi un būtu grēks palaist garām iespēju vēl nedaudz nopelnīt.
***
Kambarīši tā vien aijāja miegā, jo īpaši tādēļ, ka aiz logiem reizēm varēja dzirdēt vēja žūžošanu un pa kādam viļņu šļakstam. Tomēr ap dienas vidu pilsēta sāka palikt skaļa. Krogs atradās pie ostas vārtiem un pa to gāja zvejnieki, amatnieki un krāvēji. Leksa tornī nodunēja zvans. Zeļļi skaļi smējās uz ielas, izbaudot pāris nozagtas brīvības minūtes. Grētai acis noturēt ciet bija grūti.
***
Valdegars droši izlīda no miermīlīgā kroga un nonāca ieliņās, kuras atmiņā bija likušās taisnākas. Pagriezies ap vienu stūri un tad ap otru, priesteris neieraudzīja to laukumu, pie kura lepni slējās Leksa templis. Nācās prasīt ceļu vietējiem. Par laimi situācija izrādījās viegli labojama. Valdegars izrādās tikai vienu reizi bija sajaucis pagriezienus.
Leksa tempļa durvis bija vaļā un jauns tempļa kalpotājs šobrīd slaucīja pakāpienus pie ieejas, visus četrus. Četri bija dievam mīļš skaitlis, jo tas apzīmēja kārtību. Tempļa ēkai bija četri stūri. Sānu sienā bija četri logi. Pie altāra grozījās četri priesteri, kuri kaut ko savā starpā pārsprieda. Patiesībā tur bija 3 sievietes un tikai viens vīrietis priesteru pelēkajās drānās. Tieši vīrietis panācās pretī svešajam, kad pamanīja, ka Valdegars tuvojas tempļa ieejai.
Sveicināts, draugs! Lai katrs pagrieziens tevi noved pie mērķa! Mans vārds ir Brenans un es esmu šī tempļa priesteris. Kas tu esi un kā es tev varu līdzēt? Klusā, mierīgā balsī priesteris uzrunāja atnākušo ceļinieku.
Šī pilsēta izrādījās juceklīgāka, nekā Valdegaram bija pirmīt šķitis, un virziena ielāgošana vien nepalīdzēja. Te gluži nebija tā, ka ieliņas būtu izveidotas tā, ka katras tās galā atradās kāda pilsētas svarīga celtne kā rādītājs, vai nu tas būtu templis ar torni, vai Rātsnams, vai kaut vai pilsētas vārtu nocietinājuma tornis.
Pēc laiciņa pavadīšanas ceļā un laipnas pilsētnieku palīdzības, viņš beigu beigās nonāca tur, kur bija vēlējies, proti, pie tempļa.
Uzlūkot tik pazīstamo tempļa ēku bija pavisam nomierinoši. Lai arī tieši šo templi Valdegars nekad nebija redzējis, tas bija templis Leksam, tātad zināmā mērā mājas.
- Sveicināts! - Valdegars atsaucās viņu uzrunājošajam priesterim Brenanam, nebļaustoties pa visu templi, bet tad, kad cienīgi bija pienācis tuvāk.
- Lai katrs mirklis nes mieru un kārtību! Mani sauc Valdegars, esmu Leksa priesteris no Kendenas, tikai šorīt ne bez dieva lielum lielas palīdzības nonācis šajā vietā, atnācu izteikt savu pateicību par veiksmīgu ceļojuma nobeigumu.
Klausoties, ko pilsētas sargi stāsta, Ronardam neradās nekāda vēlēšanās dienēt par 10 šiliņiem mēnesī. Tā noteikti bija ierindnieka alga. Būs jāpajautā sargiem vai, ja viņi nezinās, tad kapteinim, vai kādam no vienību priekšniekiem-bruņiniekiem nevajag ieročnesēju. Vienalga, vai te, Randā, vai fortos.
Brokastis bija apēstas, no Tomasa papildus piedāvājumiem Ronards atteicās, jo visa bija bijis gana. Ieročnesējs paņēma savu miestiņa kausu, piecēlās un aizgāja apsēsties blakus Renlijam. Ja jau tas bija viņu pieteicis kā iespējamo dienesta biedru. - Sveicināti. - Tagad vietējo sardzesvīru bruņojumu bija iespējams noskatīt tuvāk. Ieročnesējs labprāt būtu pajautājis, kāpēc abiem mugurā ādas bruņas, nevis kas saprātīgāks, bet tādus jautājumus karojošas pilsētvalsts karavīriem svešinieki neuzdod. Ja vien nav spiegi, protams. - Vai kādam no vienību komandieriem vai bruņiniekiem nevajag ieročnesēju, neesat dzirdējuši?
Grēta gulēja nekustīgi, ieelpoja zālīšu smaržu un klausījās apkārtnes skaņās. Šķita, ka arī pati ēka elpo. Tas gan bija pavisam savādāk nekā viņas mājās. Akmens celtne elpoja lēnām un pārdomāti, kamēr jurtas, kurās mita Anoki, bija daudz straujākas un pļāpīgākas. Kaut kur tālumā nograbēja, iečīkstējās kāds pakāpiens un nodipēja soļi, bet tie visi sajaucās vienā kopīgā skaņas kompozīcijā, kas reizē nāca no nekurienes un visurienes. Salmu matracis bija mīkstāks nekā varēja gaidīt, atmiņas par jūru spilgtākas, līdz Grēta vairs neizšķīra, kas ir īsts, bet kas sapnis. Un nevajadzēja...
Viņa gāja pa ceļu, kam abās pusēs slējās akmens sienas. Tie bija akmens bluķi, kādus varēja sastapt attālākos rajonos Anoki apdzīvotajā teritorijā. Tikai šiem vietām bija logi. Un pamats zem kājām bija bruģis, kas ik pa brīdim gājējus sašūpoja viļņos. Grētai bija zudusi laika un telpas izjūta. Viņa gāja, tas bija skaidrs, bet tik pat labi varēja būt nogājusi veselu ceļa ciklu, ciklab paspērusi tikai dažus soļus. Apkārt bija cilvēki, bet ne viņas pazīstamie piecdesmit divi acu pāri. Tie bija sveši, kas sasaucās.
Veriga! Grēta domās uzrunāja Sajāru. Viņa bija pacēlusi rokas pret melni zvaigžņotām debesīm, lūgdama apstādināt bruģa viļņošanos un pateikt, kā iet tālāk. Veriga! viņa domās sauca pēc atbildes. "Veriga!" izskanēja balsī, un Grēta pati no tā satrūkās. Virs viņas zvaigžņu vietā bija sakaltusi zāle, apkārtne vēl mazliet līgojās, it kā kāds pa jokam būtu apmetis pasauli otrādi un viņu, zvaigžņu dejotāju, piespiedis pie debesīm un to mīkstajiem mākoņiem. Tikai pēc kāda brīža viņa aptvēra, kur patiesībā atrodas, bet dzirdētās balsis izrādījās nākam no ielas.
Pietraususies sēdus, Grēta izstaipījās. Gluži viss gurdums izgulēts nebija, tomēr meitene jutās nedaudz žirgtāka. Viņa apskatījās uz maizes rikām, apgrieza tās otrādi un piegāja pie lodziņa paskatīties, kas notiek ārā. Bija diena, par to nebija šaubu. Pēc gaismas spriežot, līdz vakaram vēl bija krietni laika, lai paspētu kaut ko izdarīt pirms atkal līst zem segas. Tomēr īpaši steigties meitene nevēlējās. Viņa apsēdās pie loga, vēroja ārā notiekošo un ar pirkstiem ķemmēja garās, melnās matu sprogas. Lēnām, ritmiski, gandrīz hipnotizējoši. Ritms bija Anoki būtība, kas turēja viņus pie dzīvības. Un Grēta bija no Anoki.
Es nekad neesmu bijis Kendenā. Brenana balsī bija saklausāmas vieglas ilgas. Priesteris izskatījās gados vēl tīri jauns. Droši vien bija piedzimis un uzaudzis Randā, bet šejieniešiem laikam ceļojumi bija nesasniedzams luksuss. Hmm, tavs ceļš ir beidzies. Bet es manu, ka drīz ir jāsākas jaunam. Tev ir ļauts lūgties pie altāra, ja tāda ir tava vēlme, Valdegar. Ja tev ir citas vēlmes, tev iespējams labāk runāt ar tempļa virspriesterieni Saskiju. Vīrietis ar cieņu pielieca galvu, kad norādīja uz vecāka gadagājuma sievieti ar sudrabu matos un svētajā simbolā, kura šobrīd atvadījās no pārējām divām sievietēm un uzkrītoši klibodama pietuvojās koka solam un pasmagi uz tā atslīga. Virspriesterienes sejā uz brīdi atplaiksnīja sāpes. Viegli paklanījies Brenans atvadījās no Valdegara un aizslīdēja savās darīšanās.
***
Ieroču nesējs? Pilsētas sardzē visi nēsā ieročus! Nobolījās pilsētas sargs, kad Ronards pievienojās ar savu jautājumu. Viņa acīs vīdēja neizpratne un viņš pats aizmirsa noprasīt, kā īsti sauc jauno karot gribētāju. Bet otrs sargs viegli papurināja ar galvu, norādot, ka pirmais ir kļūdījies. Nē, šis puisietis saka, ka viņš staigā līdzi kādam lordam un palīdz viņam karot un piedalīties turnīros, cerībā, ka kādu dienu tas lords viņam ļaus iet tālāk vienam pašam. Vai ne? Otrs sargs laikam bija dzirdējis par ieroču nesēju ikdienu, bet jau tagad varēja manīt, ka Randā laikam tā nebija populāra parādība. Mēs esam pilsētnieki. Mums ir savi bagātie pilsoņi, bet viņi sevi nesauc par lordiem. Pilsētas sardzē neviens neiet par mācekli komandierim. No otras puses, ja tu par savu amatu esi izvēlējies ieroču vicināšanu, tad tu varētu ātri izkalpoties līdz seržantam. Vai varbūt pat leitnantam. Katrā gadījumā nekur citur kā sardzē tev nebūs tik daudz iespēju izmēģināt savus spēkus.
***
Grētas maize knapi bija paspējusi apostīt apkārtnes gaisu. Lai šķēles sakalstu, droši vien būs vajadzīgs krietns brīdis. Laikam nemaz tik ilgi viņa miegā nebija iegrimusi. Toties ērtības, kādas piedāvāja vienkāršs krogus kambarītis, ne tuvu nevarēja salīdzināt ar šausmām, kuras nācās piedzīvot uz jūras. Tas vien jau ļāva pat uz īsu brīdi atlaižoties gultā, ķermenī atgriezties darboties gribai.
Ronards iesmējās. - Nē, ieročnesēji nestaigā līdzi lordiem, vismaz ne tā, kā tu saki. Bet lai tas paliek. Uz Randas sardzes veselību! - Ronards pacēla savu kausu un izdzēra malku alus. Vai sargs maz apjēdz, ko ir paguvis jau pastāstīt? Mērs rūpējas par to, lai pilsētai nebūtu kartes, ko spiegi varētu nozagt, bet te sargi vienā mierā svešiniekam izstāsta visu par armijas uzbūvi! Ieročnesējs bija sapratis arī to, ka šeit runā par seržantiem, leitnantiem un, galu galā, kapteini. Tas atšķīrās no dalījuma bruņiniekos, kas vada vienības, pat ļoti lielas, līdz pat armijām, bet var arī paši būt apvienoti spēcīgās kaujas grupās un pakļauties pieredzējušākajam. Ieročnesējs pēc šejieniešu kara amatu ranga iznāk kā jaunākais leitnants, vai, teiksim, cilvēks, kurš pretendē uz leitnanta vietu.
Tad viņš tomēr pajautāja par bruņām (ja jau sargi tādi nepiesardzīgi izrādījušies), - Vai tie, kas fortos, arī lieto ādas bruņas? - Nu labi, te, pilsētā, laikam ar kaut ko tādu varētu pietikt, bet Ronards nekad tādām neuzticētos kaujā.
- Es neteicu... - Renlijs mulsi pasmaidīja, kad sargs bija pārjautājis viņa vārdu. - Renlijs. - viņš stādījās priekšā.
Noklausījies sargu sakāmo, jauneklis drusku tā kā pieklusa apsmadzeņodams iegūto informāciju. Ar galvas mājienu pateicies Adorilam par alus kausu, Renlija ļāva sarunas pārņemt ieroču nesējam un klausījās, kas viņam tā kā vēl būtu ar sargiem runājams.
Lai arī Ronards, atšķirībā no Renlija, patiešām bija karotājs, neko diži vairāk viņš neuzzināja. Nekādi speciāli jautājumi, kuri varētu būt nākuši tieši no karotāja mutes. Jauneklis nedaudz vīlās, kad radās sajūta, ka ieroču nesējs patiesi ir ieinteresēts atrast darbu. Bet viņiem jau bija darbs. Mēra uzdotais darbs! Protams, ka viņš pats nestrādātu par desmit šiliņiem, nu, tas ir, par piecpadsmit šiliņiem mēnesī.
Bet, uz to varēja palūkoties no citas puses.
Viņam grasījās piemaksāt piecpadsmit šiliņus par iespēju sastapt Sarmata adeptus. Tas nebija slikti. Un piedevām! Nekā savādāk viņi netiks tuvāk klāt Olidū kungam, kā vien stājoties viņa dienestā.
- Skaidrs. Tātad jāuzmeklē Olidū kungs. - jauneklis pasmaidīja piemīlīgu smaidu. Būtu jau grasījies celties un doties, taču tad Renlijs atminējās, ka viņš taču izskatās pēc visai smalki tērpta jaunkundziņa. Tad jau no viņa puses varētu nākt arī kādi cacīgāki jautājumi. - A kā tur ir... - nedaudz samiedzis acis, puisis uzlūkoja runātīgāko no sardzes vīriem. - apstākļi kazarmās. Vai ir ērti? Un vai man būs gana daudz brīvdienu, kad varešu darīt ko vēlos? Vai ir kaut kas tāds, ko Olidū kungs uzskata, ka kareivjiem nebūtu jādara? Un kā viņš vispār pret jums izturas? Ar cieņu? Sapratni? - jādomā, ka viņi saprata... ja viņš ir kāda lorda dēlēns, tad gluži nebūs radis, ka kaut kādi sveši onkuļi uz galvas kāpj. Mazie lordēni bija tie, kas kāpa citiem uz galvas.
- Kendenā ir jauki, - Valdegars pasmaidīja, un atkal smaids kā uz burvju mājienu uzreiz parādīja viņa īsto vecumu. - Tas tikai dieviem zināms, kādi ceļojumi mums katram lemti, - viņš uzmundrinoši piebilda.
- Pateicos par atļauju, draugs.
Valdegars paskatījās uz virspriesterienes pusi, arī reizē cieņā noliecot galvu, tad atvadījās no Brenana.
Tagad bija izvēle. Leksu pielūgt vispirms, vai vispirms lūkot runāt ar virspriesterieni, kuras redzami sāpīgās kustības aizskāra sirdi. Valdegars taču prata dziedēt. Nu, ne visu, un tomēr, ja jau prata, bija jāpiedāvā sava palīdzība. Lekss ir varens! Ne jau Valdegaram pašam novērtēt, vai dziedināšana izdosies vai nē.
Tā nospriedis, viņš paspēra tos pāris soļus tuvāk virspriesterienei un paklanījās tā, kā pienākas paklanīties tempļa virspriesterienei.
- Sveicināta, visucienījamā! Esmu Valdegars, Leksa priesteris no Kendenas, tikko šorīt ne bez dieva lielas palīdzības nonācis šeit, - šo patiesību netieši apstiprināja joprojām vēl vietām mitrais apmetnis, - Es protu dziedēt. Atvainojiet, bet manām acīm nepaslīdēja garām jūsu gaita un sirdij - sāpju izteiksme sejā. Ja ar Leksa palīdzību varu jums palīdzēt, atļaujiet man to.
Var jau būt, tā nebija gluži vārdi un valoda, kādā bija ieraduši runāt Randas ļaudis, bet Valdegars to nezināja, viņš centās, kā nu prata.
Adorils pacēla kausu līdzi Rondardam uz Randas veselību. Šķiet, runas par ieroču nesējiem nebija tās auglīgākās. To Adorils nomatīja no sargu atbildēm un Renlija pēkšņās temata maiņas. Sak, kādi vēji no Sarmanta līnijām pūš? Vai kļūst ļaunāk? Spēki pietiek? Puiša sejā parādījās patiesa ieinteresētība. Olidū kungs noteikti ir ļoti aizņemts. Viņš šobrīd ir pilsētā vai vairāk uzturas kaut kur fortos? Pēc sargu un mēra stāstītā varēja spriest, ka ārpus pilsētas tik viegli ļaudīm neklājās. Spēki nespēja nosegt visu vai arī... Adorils kļuva domīgs. Kā gan vēl Olidū kungam tikt tuvumā, ja ne stāties dienestā un tad pat nevarētu zināt, kur viņi tiktu norīkoti vai ielikti fortā vai aizdzīti uz pavisam citu pusi.
Kādu brīdi vērojusi aiz loga notiekošo, Grēta izbaudīja atkal stabilo zemi. Istabiņā jaucās vēl nesažuvušās maizes un zālīšu smarža, bet te bija vēl kaut kas, ko Grēta nepazina. Gaiss bija savādāks, un to apliecināja arī riecieni, kas tuksneša gaisā jau būtu krieni cietāki kļuvuši. Tomēr tas svešādais mudināja uz darbošanos, nevis ieaijāja dīkdienībā. Pat ja kabatā bija nauda, ne jau slinkot Sajārs bija Grētu šurp atvedis. Nauda, jā! Tagad viņa atcerējās par krietno riekšavu dažādo monētu. Pat ja kabatā bija vietas pietiekami, tādu bagātību nēsāt vienā vietā nebija gudri. Pēc maltītes un maizes pirkšanas un istabas īres Grēta sāka nojaust, kādu bagātību katram bija piešķīris mērs. Viņa izkratīja visu kabatas saturu uz raibās segas, rūpīgi pārskaitīja un sadalīja vairākās daļās. Divas no tām tika noglabātas somā dažādās vietās, bet kabatai palika sauja sudraba monētu. Vajadzēja parūpēties par apģērbu, lai labāk piederētos šejienei, iespējams, ka būs vēl kādi tēriņi. Tādas domas rosināja saģērbties un doties kaut ko iesākt vienai vai kopā ar kādu no jauniegūtajiem biedriem.
Aši sapinusi garos matus gludā bizē, Grēta ietērpās atpakaļ savās tumši sarkanajās drānās. Viņa meistarīgi aptina galvas lakatu, atstājot malu, ko aizklāt sejai priekšā. Lai arī meitene izskatījās tāda pati kā iepriekš, tomēr viņa jutās krietni labāk. Ātri apēdusi pēdējo mazo maizīti no rīta iepirkumiem, Grēta savāca arī mantas rakstainais deķītis nonāca nelielajā ceļasomā, bet lakats ar maizi tika tik pat glīti atkal savīts un sapīts, lai būtu ērts nešanai. Vienīgais, kas pēc Grētas palika istabiņā, bija maizes šķēles uz lādes, kas joprojām nebija sakaltušas krietni mitrākajā piejūras gaisā. Durvis tika aizslēgtas, un meitene kāpa lejā, nemaz nenojauzdama, tieši cik laika kopš brokastīm ir pagājis.
Leksa templis
Sveiks, Valdegar! Sveicienu atņēma virspriesteriene. Es manu, ka Kendenā dzīvo ļoti pašpārliecināti jauni cilvēki. Sievietes mutes kaktiņā iegūla smaida ēna. Es pateicos par tavu labo gribu, taču man nav pamata uzskatīt, ka Lekss tev ir vēlējis mani atbrīvot no manis pašas dzīves pieredzes. Nē, puis. Tā ir mana sodība par dzīšanos pēc burvestību spēka. Bet tu vari piesēst man blakus un pastāstīt par Kendenu, ja tev tā labpatīk. Tas veldzētu manas slāpes pēc ceļojumiem, kas randiešiem pēdējā laikā diemžēl ir liegtas. Saskija ar plaukstu viegli uzsita pa solu sev blakus.
Templis šajā stundā bija samērā kluss. Divi vīri melnās drēbēs ienāca pa durvīm un klusām sarunājās ar Brenanu, bet citādi priesterienei šobrīd noteikti bija iespēja izbaudīt atpūtu.
***
"Resnais asaris"
Lai Randas mūri stāv mūžīgi! Uz Ronarda tostu atbildēja abi sargi un iestrēba malciņu dzēriena.
Es jau saku. Mums te tādu lordu nav. Nav arī ieroču nesēju. Taisnojās iepriekšējāis runātājs, dzirdot Ronarda apgalvojumu, ka stāsts par lordiem gluži neatbilst patiesībai. Bet bruņas... Randa staigā ādās. Mēs esam mednieki, jūrnieki, ādmiņi. Veiklība pāri visam. Reti kurš iekals sevi dzelzī no galvas līdz kājām. Reti kuram tas izglābs dzīvību. Burvji tev neprasa, vai tev priekšā dzelzs panna vai dzirnakmens. Bet ādas bruņā tev ir cerība pamukt no liesmām un zibeņiem. Iemesls, kāpēc pilsētas sargi bija tērpušies tieši šādi, nebija noslēpums. Visam pamatā bija tradīcija. Un Ronards, kas bija dabūjis savā dzīvē jau nedaudz paostīt kaujaslauka gaisu, noteikti zināja, ka bija veselas tautas un valstis, kas dažādu apsvērumu dēļ izvēlējās vieglu bruņojumu un specifiskus ieročus.
Ja tu gribi zināt kāda dzīve ir fortā vai kazarmās, tad tev būs jāiet uz turieni. Un lai tiktu tur, jums tik un tā vajadzēs uzmeklēt kapteini. Kapteinis ir bargs, bet taisnīgs. Īpaši sīkumos sargkareivis iegrimt nevēlējās un atbildēja samērā īsi. Bet otrs tikmēr sāka spurgt alus kausā tā, ka putas aizlidoja pa galdu. Brīvdienas? Mums ir karš. Tu esi gatavībā pat tad, kad nav tava maiņa. Brīvdienas būs tad, kas uzvarēsim Sarmatu, bet tas tik drīz vēl nebūs. Viņš varbūt pats akurāt' baidās brist pāri Aitu strautam, bet projām jau arī neiet. Nē, nē, ja tu piesakies karot, tad tu esi karavīrs bez apstājas. Un vispār mēs esam aizsēdējušies. Paldies par miestiņu! Mēs nu iesim. Bet, ja jums tiešām prāts nesas uz pelēču āzēšanu, tad meklējiet kapteini viņa mājā.
Abi pilsētās sargi piecēlās, pamāja ar galvu atvadas Tomasam un pazuda pa durvīm.
Taisni ap šo brīdi pa kāpnēm no otrā stāva notipināja lejā Grēta.
Visnotaļa apmierināta ar savu nenosakāmā garuma snaudu, Grēta vieglā solī devās lejup ka kāpnēm. Viņa pasmaidīja redzot, ka vismaz daļa biedru jau gaida. Vai nu viņiem bija bijusi ļoti ilga aizsēdēšanās vai arī bija jau atgriezušies no savām gaitām tā sprieda meitene.
"Jums ir ļoti labas gultas," arī nonākot atpakaļ, Grēta izteica komplimentu tam tomasam, kurš nu klausījās. Tad viņa devās pie galda, kur alu dzēra trīs jau zināmie puiši.
"Kad ir mazliet pagulēts, var arī doties pastaigāt pa pilsētu," viņa ļoti apmierinātā balsī uzrunāja sēdošos un arī pati uz brīdi piesēda. Laikam jau tik ļoti nesteidzās. "Vai jūs kaut ko jau paspējāt? Man laikam vajadzēs kādas drēbes nopirkt, jo te visi gan izskatās savādāk, gan apstākļi citi," Gēra teica ar nopūtu. Viņas tumši sarkanās drānas bija ļoti ērtas, un no tām meitene nemaz īpaši šķirties nevēlējās, bet uzdevumam, kur jāizlūko apkārtne un jāuzzina informācija, viņas savdabīgais tēls var traucēt. Redzētie pilsētnieki bija savādāk ģērbti. "Vai vēl kāds ies iepirkties?" Grēta apvaicājās. Ja vien pārējie nebija paspējuši notriekt visu naudu, kamēr viņa gulēja, tad arī citiem bija līdzekļi. Šis piedāvājums īpaši attiecās uz tiem, kam ceļa somas bija plānākas vai vispār aizskalotas.
Ronards aizejošajiem sardzes vīriem novēlēja veiksmi dienestā un tad, lēnām malkodams alu, apdomāja, ko bija uzzinājis. Randas armija ir organizēta citādi un arī bruņota citādi, nekā viņš bija pieradis. Tomēr ieroču nesējs bija dzirdējis arī par vēl dīvainākām bruņām un ieročiem. Pamatojumu - ādas bruņās ir vieglāk kustēties - Ronards gan laida gar ausīm. Viņš varēja pilnā savā bruņojumā kūleņus mest un lēkt pāri žogiem, toties nebaidīties ne dūriena, ne cirtiena. Ticamāk, ka ādas bruņas bija Randas tradīcija. Vai arī bija kāds cits praktisks iemesls, piemēram, nebija atbilstoši labas dzelzs pietiekamā daudzumā.
Ko vēl viņš bija uzzinājis? Ka šie abi nebija anonīmie sūdzmaņi. "Kapteinis ir bargs, bet taisnīgs" bija tam nepārprotams apliecinājums.
Mēs paspējām mazliet parunāties ar sardzes vīriem. - Ronards atsaucās zvaigžņu dejotājai, kura nonāca kroga zālē pavisam drīz pēc sargu aiziešanas. - Tu jau paguvi izgulēties? - Tas gan bija ātri paveikts! - Man pirkt neko nevajag, bet pastaigāt pa pilsētu neatteikšos. Nolikšu tikai somu istabā. - Ronalds izdzēra pēdējo malku no kausa, nolika kausu uz galda, piecēlās, aizgāja paņemt somu un istabas atslēgu, un kāpa augšā. Atradis sev domāto istabu, viņš neko daudz tur nepētīja, vien palūkojās pa logu, kas tur redzams, pārbaudīja loga rāmi, un, somu nolicis un istabu aizslēdzis, nokāpa lejā. Viņš tā kā bija gatavs iet pētīt Randu.
- Dzīvo gan, - Valdegars neliedzās, pasmaidīdams pretī, - Tiesa, no savas mācības sekām vaļā nevar tikt, to zinu labi.
Viņš apsēdās blakus virspriesterienei, kā viņa bija vēlējusi.
- Jā, nudien, ceļojums šurp nebija no tiem pašiem patīkamākajiem un, ja jūrā pie šiem krastiem tā ir katru reizi, tad es saprotu, ka neko daudz nepaceļosi.
Valdegars ierīkojās ērtāk.
- Neesmu še vēl neko daudz redzējis, salīdzināt nevarēšu, bet pirmajā acu uzmetienā man mana dzimtā pilsēta šķiet pēc izmēriem ir apmēram tāda pati, mūri ar sargtorņiem apkārt, tempļu smailes, laukumi un laukumiņi iekšā, lielas mājas ar dārziem pagalmos, un mazas mājas viena otrai blakus, strūklakas laukumu vidū un lielo māju sienās, galvenā iela klāta ar baltu, gludu akmeni. Tā ir tik plata, ka divas reizes nedēļā tur sabrauc zemnieki tirgoties ar visiem zirgiem un ratiem, rati vienā pusē, rati otrā, un pa vidu vēl labi var iziet. Jau daudzas reizes bagātie ir gribējuši dabūt atļauju celt namus tur, viņi saka - kam tik plata iela? bet rāte to nekad nav atļāvusi. Nami ir trīs stāvu, ar augstiem zelmiņiem, arī balti, tuvējās akmeņlauztuvēs to akmeni iegūst. Pilsēta ir pie tirdzniecības ceļa, tāpēc dažādu lietu tur nav trūkums, arī tirgotāju un augļotāju netrūkst. Kendena ir pie upes, lielas, kuģojamas, un zivis tur ir. Upe griež dzirnavas, ne tikai graudu malšanai, bet dažādas - vilnas velšanai, pat veļas mazgāšanai, un kur nu vēl tās, kas gatavo papīru, kas slavens visās apkaimes pilsētās. Ārpus pilsētas mūriem ir meži un lauki, zemnieku sētas un ciemi, ir arī forti un burvju mitekļi. Audzē daudz šķiedraugu, no kā audēji auž audumus krekliem un biksēm, un stāsta, ka tādu audumu, tikai novalkātu, vajagot, lai ražotu papīru. Tajās dzirnavās reti kurš ir iekšā ticis, kā to dara, zina tikai daži.
Valdegars pats nekad nebija redzējis, kā gatavo papīru, bet labprāt to izmantoja. Žēl, ka braucot šurp visi krājumi samirka un sabojājās, tagad varētu parādīt, kāds tas izskatās.
- Skaisti tur ir, - viņš nobeidza īso stāstu. - Bet kas šeit būtu noteikti jāapskata, kā šeit dzīvojas?
Ronarda teiktais izklausījās pieticīgi. Viņi esot mazliet parunājušies! "Vai tad es tik maz gulēju?" meitenes skatiens, zaudējis daļu smaida un iebuvis neizpratnes pieskaņu, pavērās uz Ronardu, pēc tam citiem. Grētai miegā bija šķitis, ka ir pagājušas stundas, lai gan nevarēja noliegt, ka reizēm arī pārdesmit minūšu gara snauda spēja radīt ilūziju un atgriezt spēkus. It īpaši šādās nestandarta situācijās. Bet svarīgākais bija tas, ka ārā vēl ir gaišs, tātad ir diena, un droši vien veikalos tirgošanās norit pilnā sparā.
Ja meitene Grēta bija gatava visu svarīgo stiept līdzi, tad puisis Ronards tieši otrādi. Šādas atšķirības starp ļaudīm, kas nākuši no dažādām zemēm, nepalika nepamanītas. Bet katram jau bija savi uzskati par svarīgo un noliekamo.
"Kā sokas sardzei?" tikmēr Grēta neitrāli apvaicājās palikušajiem. Viņi bija izvairījušies par uzdevumu runāt skaļi citu pilsētnieku klātbūtnē, tāpēc arī tagad labāk neko konkrētu neminēt. "Pa ielām taču varēs droši staigāt?"
Paķēris savas zelta dukātus, Kiliāns nošķīrās no pārējiem, nenesoties pakaļ maizes puikam, daudz lēnākā gaitā dodoties pilsētas ielās iepazīt tās. Ausis bija slēptas zem kapuces un matiem. Kad viņš ieradās "Resnajā asarī" visi jau bija pasūtījuši savu daļu mielasta. Nedaudz jūtama bija svaigas maizes smarža, bet viņš nevarēja pateikt no kurienes tā īsti nāca.
Elfs piesēda pie kopīgā galda, pasūtīdams vien putru un ūdeni, par ko uzreiz samaksāja un pie reizes paķēra sev istabiņas atslēgu.
Garām nepagāja sarunas, kas vedās starp trim kompānijas biedriem un diviem sargiem. Ēdot, uzmanīgi tika sekots līdzi sarunai, aizrijoties nedaudz pie garā stāsta ko viens no kompanjoniem izstāstīja.
Kad saruna beidzās un eksotiskā paskata sieviete nonāca lejā, putras trauks jau bija tukšs un glāze izdzerta sausa. Kiliāns piecēlās, lai iet prom, bet sadzirdot līdzīgu domu, palika uz vietas gaidoši, vēl neizlēmis palikt ar pārējiem vai atkal doties vientuļā pastaigā.
- Daļēji, bet nekad nevar zināt. - Uz sievietes jautājumu elfs izmeta īsu atbildi nesteidzoties pašam izstāstīt visus sīkumus, jo īpaši, ka šie iespējams bija pirmie vārdi, ko viņš skaļi bija bildis kompānijas klātbūtnē.
Viņš sēdēja nomalē (krogā, kur bija lielākā daļa no kuģī bijušajiem.) un pa vidu nekur nejaucās. Jau no paša sākuma, kad noklausījās uzdevumu, viņš palika nomalē, jo vēlējās beidzot kārtīgi ieturēties un sagatavoties tālākajam ceļam. Viņš drūmi noklausījās citu sarunas, bet tajās iekšā nejaucās.
Kamēr Grēta bija aizgājusi nedaudz atpūsties, tikmēr arī Talia bija devusies uz sev atvēlēto istabu un mēģināja tajā iekārtoties. Jo kaut kā meitenei likās, ka šeit viņai nāksies pavadīt kādu laiku. Pašreiz arī nauda pietika, lai to varētu atļauties.
Uz brīdi atlaidusies gultā, meitene tomēr piespieda sevi piecelties un doties atpakaļ pie pārējiem.
Savu lielāko somu, viņa bija atstājusi istabiņā un paņēmusi nedaudz mazāku, kurā atradās ādas naudas maisiņš un šādas tādas noderīgas mantas. Pār plecu viņa bija pārlikusi loku un bultu maku, kamēr soļi veikli noveda lejā pie pārējiem.
- Hei! Kas notiek? Varbūt ejam apskatīt pilsētu? - Tas bija Talias ierosinājums, un viņa labprāt vēlējās iet un iepazīt vismaz pāris šīs pilsētas vijīgās ieliņas.
Liesmas un zibeņi... Renlijs pasmaidīja.
Patiesībā, viņam vēl mēles galā bija jautājums, cik daudz Randā ir burvju, kuri prot mest liesmas un zibeņus. Bet sargi jau devās prom un jauneklis viņus neaizkavēja.
Puisis iztukšoja alus kausu un piecēlās.
Meitenes bija atgriezušās. Bija dzimusi jauna doma doties pastaigāties pa pilsētu un iepirkties. Jā, viņa biedri izskatījās tādi kā pacietīgāki un lēnīgāki uz uzdevuma pildīšanu, kamēr Renlijs domās jau bija aizsteidzies uz sardzes kapteiņa māju. Tikai gan domās.
Viņš pamāja Grētai un veicis pāris graciozus soļus, izlavierējot starp beņķiem, panāca meiteni, pirms viņa bija izgājusi no kroga. - Cits apģērbs ir ļoti laba doma. - viņš pamāja, apstiprinājis Grētas vēlmi iegādāties ko piemērotāku un randiešiem atpazīstamāku.
- Un ir vēl kaut kas, ko vēlos tev teikt... bet to privātāk. - puiša balsī bija saklausāma zināma noslēpumainība. Likās, ka viņš speciāli spēlējas ar savu balss tembru, lai ieintriģētu meiteni.
Drošība apdraudēta arī pilsētā?
Puisis palūkojās uz viņu grupas, visnotaļ, atšķirīgāko dalībnieku. - Kapēc tu tā saki? - puisis ieinteresēti apjautājās, skatienam aizkavējoties pie ... pat ja biedrs bija savu vārdu nosaucis, Renlijam nācās sev atzīt, ka viņš to neatceras. - Sargi teica, ka pilsēta esot droša un mierīga. - tad kādēļ tāda doma? Vai arī šis puisis centās tā pievērst sev meiteņu uzmanību? Lai viņām liktos, ka nepieciešams aizstāvis?
- Jā, mēs ejam. - jauneklis atsaucās Taliai un viņa paša soļi jau mina aiz kroga durvīm.
Ja jautātu Renlijam, viņš vēlētos doties kaut kur uz cietuma pusi. Kapteiņa mājas pusi. Tad nu, pirms vēl kāds paspēja izlemt uz kuru pusi doties, puisis iesāka soļot virzienā, kur pēc viņa atmiņas vajadzēja atrasties cietumam un kapteiņa mājvietai.
Renlijs apgalvoja, ka esot droši, kamēr otrs apgalvoja gandrīz vai pretējo. Bet tā kā vismaz viens pavadonis pieteicās, tad Grēta nolēma, ka bīstamība varētu būt tā, ko mērs bija teicis. Šeit tomēr notiek karš un aplenkums.
Renlija piebilstais par vēl kaut ko ieintriģēja. Vai viņai bija kāds atiris diegs, kāda delikāta problēma, par ko publiski nevar runāt? Grēta ātri apskatīja savu apģērbu, bet viss šķita normāli, cik nu normāli viņa vispār izskatījās. "Jā, ejam atrast kādu drēbnieku. Vai varbūt tirgu?" meitene ieminējās, izejot pa krogus durvīm. Grētas dzimtajā pusē lielākā tirgošanās notika tieši laukumos no ratiem, kastēm un rokām, nevis speciālās ēkās, tomēr šeit varbūt tas bija savādāk. Tā kā Renlijs bija uzņēmis pārliecinātu kursu kādā virzienā, Grēta sekoja un vēroja apkārtni, meklējot kādu vietu, kur būtu apģērbs vai vismaz audumi.
"Ko tu gribēji teikt?" brīdī, kad tieši blakus neviena cita nebija, Grēta pacēla lakata stūri pie mutes, tādējādi nedaudz piesedzot balsi no svešām ausīm un uzrunāja jauno puisi. Ja tas bija kas vēl slepenāks, tad droši vien nāksies gaidīt, līdz viņi atkal atgriezīsies krogā vai nonāks kādā klusākā vietā, bet Renlija balss tonis un teiktais nelika mieru.
Kāpēc līdz šim klusējošais un kapuci uz galvas turošies biedrs (tā laikam jāsaka, jo viņš bija bijis mēra mājā) domāja, ka pilsētā nav droši, Ronards labprāt būtu uzzinājis precīzāk. Viņa paša novērojumi par to neliecināja - pilsētnieki brīvi staigāja savās darīšanās, osta nebija slēgta, sargi atļāvās krogā iedzert kādu mēriņu alus. Renlijs jau pajautāja tieši, tā ka ieročnesējam atliktu tikai nosklausīties atbildi, ja tāda būs.
Liekas, lielākā daļa Randas mēra algotņu bija gatavi doties pastaigāt pa pilsētu, un Ronards gāja ārā no "Resnā asara". Viņš ievēroja, ka Renlijs dodas uz cietuma pusi - ja vieta, kuru Ronards bija ievērojis ceļā uz maiznieku kvartālu, bija cietums. Pagaidām vienkārši - atbilstoša vieta. Tur netālu esot kazarmas (kuras puisis domāja, ka pazītu, līdzko ieraudzītu) un arī kapteiņa Olidū māja. Viņš vēl domājās zinām, kur atrodas ieeja sudraba raktuvēs, ar kurām Randa ir slavena, bet par tirgu vai tirgotāju kvartālu gan nāktos jautāt, tāpat kā par ieroču meistariem - kas gan varētu būt kaut kur uz maiznieku kvartāla pusi, bet tikpat labi blakus kazarmām vai pilsētas arsenālam.
Ielas nebija tik platas, lai viss gājēju bars varētu tajās blakus iet, nācās savietoties "pa pārīšiem". Pirmie gāja Renlijs un Grēta, Ronardam blakus izrādījās Talia, kura nebija krogā atstājusi savu loku. - Kādēļ tu ņēmi līdzi loku? - Ronards ievaicājās. Te bija pilsēta, nevis mežs.
Manot vērstos acu pārus uz savu pusi, Kiliāns piekārtoja savu kapuci, paraujot to nedaudz vairāk uz leju, slēpjot acis no skata.
Elfam vienkārši likās, ka sargi neteiktu savādāk. To pienākums ir uzturēt drošību un kārtību, ne iedvest bailes un svaidīt apkārt baumas. To pašu saka to seržanti saviem kareivjiem. Ja patiešām vēlas uzzināt, cik droši bija aiz mūra sienām, tad atbilde bija jādabū ārā no kāda augstāk stāvoša, kas patiešām varētu zināt.
- Vien tā domāju. - Negribējās publiskā vietā stāstīt savas pilnās domas, kas no malas izklausītos pēc sazvērestības teorijām par kalmāriem un lēkājošām pupiņām. Kiliāns iespējams bija par daudz sadomājies. - Sargi paši teica, ka ir karš. Karā nav drošu vietu, - bet to viņš paturēja pie sevis. Nelikās vajadzīgs izskatīties vēl dīvainākam kā patreiz.
Uzsākās kustība uz izejas pusi, kurai arī elfs piebiedrojās, no malas pētot visus. Domās minstinājās pie kāda pieiešanas un sarunas uzsākšanas. Kiliānam pietrūka tas, kas piemita jaunajam puisim, kas tik brīvi runājās ar visiem un tagad, ko apsprieda ar tumšādaino sievieti. Pat ieročnesējs sāka runāt ar meiteni, kas nesa loku un bultas. Atlika vien uzsākt sarunu ar to, kas dzēra ar sargiem vai to, kas runāja pat mazāk par pašu elfu, kas likās visai baisi.
Norīstījies, Kiliāns vienkārši sekoja pārējiem, skatienam sākot klejot pār ēku jumtiem un mākoņu rakstiem debesīs. No augšas pavērtos pilnāks skats uz pilsētu, varbūt pat atklājot, ko slēptu. Elfs prātoja vai patiešām kapteinis, ko slēpa?
- Mmm... nu labi. - Renlijs novilka par atbildi Kiliānam. Viņa skatiens tādu brīdi vēl aizkavējās pie biedra un uz mirkli jauneklis pat apsvēra, ka iespējams, vajadzētu iepazīt labāk arī šo biedru, nu kaut vai nolūkā, lai zinātu, ko no šī svešinieka sagaidīt.
Nebija gan tā, ka Renlijam nepatiktu pārsteigumi. Tomēr, kontrolēti pārsteigumi bija labāki par nekontrolētiem.
Iepazīšanās tika atstāta vēlākam laikam.
Šobrīd viņa domas jau pārņēma zvaigžņu dejotāja un virziens, kurā viņi devās. Viņam sekoja. Lieliski. Renlijs gan nezināja, kur viņi nonāks. Tirgus vai drēbnieks?
Diez vai... bet vismaz pagaidām viņš nelika manīt savu nezināšanu, kā arī mērķi aizkļūt līdz kapteiņai mājvietai.
- Mhm. Gribēju gan. - Renlijs pamāja, runājot pieklusinātā balsī. Taču viņi atradās uz ielas un ar to pieklusināšanos bija, kā bija. Tas tomēr nebija tas pats, kas runāties klusā telpā.
- Tu izskaties pārāk atšķirīga. - viņš noteica, palūkojies uz meiteni. Nu labi. Iespējams Grēta nebūt nebija tā atšķirīgākā. Tajā, vēl neiepazītajā biedrā arī jautās kaut kas savāds un pavisam ne cilvēku rasei rada. Nu, kaut vai palūkojoties uz viņa sejas vaibstiem. Nevarēja būt divu domu. Ne cilvēks.
Un ne cilvēkam Renlijs ar saviem izskatpadomiem gluži uzbāzties negribēja. Grētas gadījumā gan varēja būt līdzēts. Drusku pārģērbties un viņa izskatītos kā citas meitenes, vien drusku tumsnējāka. Lai gan... kā citas meitenes tas varētu izklausīties, kā apvainojums. Sievietēm patika būt īpašām. Cik nu Renlijam bija gadījies to novērot.
Bet izskats... - Nu jā, mēs jau to taisamies atrisināt. Bet vēl tavs paradums aizklāt seju. Man liekas, ka tas varētu mulsināt ļaudis. Cilvēkiem ir bail no noslēpumainā un tiem, kas slēpjas. Viņi domās, ka tu slēpies, jo nevēlies, lai tevi atpazīst un tev kas nelāgs padomā. Man šķiet, tev vajadzētu censties neaizklāt seju. - viņš mēģināja runāt uzmanīgi un apdomīgi, lai meiteni neaizvainotu. Bet grūtākais bija vēl tikai priekšā.
- Un vēl... Sajārs. - viņš vēl vairāk pieklusināja savu balsi. - Es saprotu, ka tu esi radusi saukt sava dieva vārdu. Taču šajā pilsētā viņu neviens nepazīst. Vietējie seko citām dievībām un viņi var nesaprast un pārprast tavus nodomus. Viņi var padomāt, ka tu centies uzspiest svešu ticību, vai pat viņiem kādu netīkamu dievu. Tas var sagādāt nepatikšanas. Šajā pilsētā, lielākā daļa, seko Leksam, Almai un Najai. Bet viņu vidū ir parādījušies arī ToLarata sekotāji. Un viņus te nemīl. Lai arī Sajārs nav ToLarats... - Renlija piere uz mirkli savilkās pārdomu grumbās. Tomēr, nolēmis, ka Sajārs nav ToLarats, puisis ievilka elpu un turpināja: - ... cilvēki var pārprast. Nobīties. Un sabijušies cilvēki rada problēmas. Sauc sardzi. Nepatiesi apsūdz. Tad būs jātaisnojas, jāsēž cietumos un mēs zaudēsim laiku. - nupat Renlijam sāka šķist, ka viņš izrunājas par daudz. Zaļās acis palūkojās uz Grētu, lai pārliecinātos, ka viņa saprata, ko puisis ar šo visu centās pateikt.
Leksa templis
Virspriesteriene Valdegara stāstījuma laikā māja ar galvu un prasmīgi izrādīja, ka viņu interesē stāstītais. Varbūt kundze bija pieradusi pieklājīgi uzvesties sabiedrībā, bet varbūt ziņas no Randas ārpuses patiešām bija kārums, kuram ir vērts tērēt laiku. Kad puisis centās pretī izzināt kaut ko par pilsētu, Saskija uz brīdi iegrima pārdomās un atbildēja tikai pēc pauzes.
Randa karo. Tāpēc vietas, kuras tu varētu apskatīt, vairs nav tik drošas, lai es aiz labas sirds ieteiktu turp doties. Austrumos pie Bolta torņa, tur, kur meži ir atkāpušies no izpostītajiem laukiem, var redzēt, kā pauguri pakāpeniski pāraug kalnos. Tā ir mana mīļākā vieta visā tuvākajā apkārtnē. Almas svētbirzs pašā vidū augot mūžveca ābele, kura ziedot zeltainiem ziediem. Bet pilsētniekiem to vietu nekad nav lemts redzēt. Almas virspriesteriene Raja sargā to kā savu acu raugu. Ja tu esi jūras bērns, tad tev jāiet uz pilsētas bāku, augšā aiz dzirnavām. Tur var izjust kā viļņi salūzt pret piekrastes akmeņiem. Nē, šī pilsēta noteikti bija dzīvesvieta ļaudīm, kas greznību vēl nebija pacēluši pārlieku augstā līmenī. Vēsture nebija aplaimojusi Randu ar pieminekļiem un brīnumu pilniem nostūriem. Vai varbūt priesterienei uz vecumu prāts nesās uz vietām, kur daba piespieda tevi sajust savu niecību.
Bet ko nu es tevi te aizkavēju. Tu esi jauns un tev vēl visur jāizskraida. Paldies par stāstījumu, bet tagad doties vien savās darīšanās. Pie manis tev nav jāuzkavējas. Atvēlēja virspriesteriene.
***
"Resnais asaris"
Pilsētas sargi pazuda vēl atstājot karājamies gaisā dažus jautājumus. Dažus neizteiktus, bet dažus nejauši vai ar nodomu nesadzirdētus. Bet nedaudz mēles pakulstīt ceļotāji bija paspējuši. Tādēļ Grētas aicinājums doties pastaigā pa pilsētu daudziem nāca taisni laikā. Uz ielas beidzot laikam sāka just, ka vētra ir zaudējusi savas dusmas un vairs tikai aiz spīta dzen mākoņus pa debesīm. Saulei šad tad izdevās uz īsu mirkli izpsraukties cauri pelēkajiem padebešiem.
Šoreiz vadību un ceļa rādīšanu uzņēmās Renlijs, kurš gan viltīgi sekoja saviem paša nodomiem. Soļojot pa ieliņām pēkšņi visi iznāca nelielā laukumā, kur malā stāvēja sieksta, šoreiz gan tukša. Vienā malā slējās drūms akmens tornis ar šauršauriem lodziņiem, drīzāk pat šaujamlūkām, kurām vēl priekšā pat bija restes. Pie torņa ieejas stāvēja divi pilsētas sardzes vīri. Tornim pretī liela, bet pazema ēka aicināja apmeklētājus pa platām duvīm, virs kurām sudrabainā rāmī greznojās liels apaļš logs. Tas noteikti bija Almas templis. Pa vidu starp abām ēkām atradās dzīvojamā māja ar aizdarītiem slēģiem pirmā stāva logiem un smagām ar dzelzi apkaltām durvīm.
Kaut kur netālu šķindēja metāls. Ronards ar trenētu ausi atpazina skaņas. Tur karavīri mācījās vicināt ieročus.
Vienīgi drēbniekus gan nekur nemanīja.
Grēta uzmanīgi klausījās, kas Renlijam sakāms. Izdzirdējusi, ka viņš uztraucas par izskatu, meitene pasmaidīja. "Jā, es tāpēc gribu nopirkt kaut ko līdzīgāku šejieniešiem. Man gan ir arī kleita, bet ar to nebūtu pietiekami ērti un silti staigāt visu laiku apkārt. Es ceru, ka te kaut ko varēs nopirkt. Palīdzēsi man saprast, kas ir pietiekami neuzkrītošs?" viņa palūkojās uz Renliju. Ja puisis zināja, kas ir atšķirīgs, viņš varētu arī spēt pateikt, kas tāds nav.
Bet bija vēl kas. "Ak," Grēta samulsa un palaida vaļā lakata stūri, kas tūlīt atklāja viņas seju. "Es nemaz nemanīju, ka to daru! Pie mums tas bija normāli, jo vējš un smiltis ļoti traucē. Piedod, es mēģināšu kaut kā... Varbūt man jāņem lakats nost?" meitenes pārdomas, lai arī izteiktas skaļi, negaidīja tiešu atbildi. Viņai pašai bija jāsaprot, vai bez lakata nejutīsies pārāk dīvaina. Bet tad laikam viņa nolēma, ka mēģinās iztikt, pasniedzās un ar ātru rokas kustību noņēma lakatu, atklājot garu, tumšu bizi, kas tagad izritinājās pār muguru. "Vai tā es izskatos piederīgāk?" viņa palūkojās uz Renliju un pasmaidīja. Tas nebija flirts, bet gan atrādīšanās un interese, vai ir izdevies panākt vēlamo.
Tomēr arī ar to nebija gana. "Sajārs ir visas zemes un debesu dievs. Vai tad viņš nav visur, ja es visur ar viņu varu runāt?" Grēta savilka pieri grumbās. Visā teritorijā, ko viņa bija apceļojusi, šo dievu zināja. Visi to negodāja, bet vārdu zināja. "Es varu neteikt viņa vārdu..." meitene apdomāja. Tas nebūtu nekas briesmīgs. "Bet Kapteinis kaut ko minēja, ka te arī ir zemes dieviete. Tā ir kāda no tiem trim? Man bija doma aiziet uz kādu templi, painteresēties, kā šeit godā dievus. Ja tā būtu zemes dieviete, tad varbūt nebūtu tik traki..." Grēta pieklusa un iegrima domās. Vai Sajāram būtu iebildumu, ja viņa interesētos par citu dievu? Tas noteikti būs jāpajautā. Grēta, protams, negrasījās zaudēt ticību visuvarenajam tuksneša vētru dievam, kas viņu šeit atvedis un joprojām vadīja, bet uzdevuma vārdā varbūt nekas ļauns nenotiktu, ja viņa izliktos par citai dievībai sekojošu. Šis noteikti bija svarīgākais jautājums no visiem trim.
Viss, ko puisis bija teicis, tika uztverts mierīgi, ne kā apvainojums. Viņš noteikti pazina šādas zemes daudz labāk par Grētu, tāpēc bija vērts klausīties. Un arī tagad nešaubīgi veda viņus uz vajadzīgo mērķi. Vismaz tā šķita līdz brīdim, kad laukums, ko viņi sasniedza, nebūt nebija tirgum paredzēts. "Emm, uz kurieni mēs ejam?" tikai tagad meitene apjautājās Renlijam.
Adorils klusēdams un pavisam domīgs pabeidza miestiņu. Viņš atstāja samaksu krodziniekiem par papildus kausiem, ielika istabas atslēgu tarbā un apmetni uz mūrīša, lai žūst. Savāca loku un bultu maku un tāpat klusēdams sekoja pārējiem. Gan ļoti nomaļus no visiem. Puisis vēroja visus un pilsētas vientulīgās ieliņas, līdz sadzirdēja arī viņam atpazīstamas skaņas.
- Jā, es zinu, - Valdegars piekrītoši pamāja un nopūtās. Jā, tuvas un tālas pilsētas zināja, ka Randa karo. Pats jaunais cilvēks no sirds vēlēja, lai karš izbeigtos, un ne ar Randas nozušanu no zemes virsas, tikai ar vēlēšanos vien nepietika.
Austrumos no Bolta torņa, kur pauguri pāraug kalnos... Almas svētbirzs mūžvecā ābele, kas zied zelta ziediem, kārtīgi un centīgi pašas Almas virspriesterienes Rajas sargāta... pilsētas bāka augšā aiz dzirnavām... Valdegars klausījās un lika aiz auss. Gribējās tās vietas apskatīt, vien viņš vēl nezināja, uz kuru pusi tas ir. To noskaidros vēlāk, viņam ir apkārtnes shēma, grūtībām nevajadzētu būt.
- Paldies par stāstījumu, - manījis, ka virspriesteriene grib atvadīties, puisis piecēlās un paklanījās. - Ņemšu vērā ieteikumus. Veiksmīgu un mierīgu dienu!
Tā atvadījies, viņš devās pie altāra, kur brīdi pavadīja lūgšanās, kā viņam bija ļauts.
Izgājis atkal pilsētas ielās, priesteris apdomāja, ko darīt tālāk. Saskijas nosauktās vietas viņš nezināja kur meklēt, un shēmu vilkt laukā no somas un pētīt te, uz ielas, nešķita prātīgi. Vienīgi bāka izklausījās tā, ka tā ir pilsētā, un to meklēt šķita saprātīgi, vispirms ejot uz ostas vārtiem, kas tepat netālu vien bija, un tad iekšpusē gar pilsētas mūri. Nebija tikai zināms, uz kuru pusi. Šorīt, iebraucot, Valdegars, nudien, jutās pārāk slikti, lai iegaumētu, kurā pusē ir bāka.
Bet to vajadzētu varēt redzēt ostā.
Tā nospriedis, priesteris uzņēma mundru soli uz ostu un, ja ieraudzīs, tad pēc tam uz bāku.
Ronarda nojautas par to, kurp visus ved Renlijs, izrādījās pareiza. Laukums, kurā viņi iznāca, skatienam atklāja torni, kas varētu būt cietums, un tepat netālu šķindēja ieroči, kas varētu liecināt par kazarmām. Vai starp torni un templi redzamais nams būtu kapteiņa Olidū māja? Ronards pagājās pāris soļus uz priekšu un nonāca blakus Renlijam, - Tikai neizpārdod mani par desmit šiliņiem mēnesī. - Pateikts tas tika ar smaidu.
Ejot, nemitīgi glūnēja sāncensību sajūta ar kareivi zaļajās drānās, kas sevi stādīja sardzes priekšā kā Adorilu tā tālāk, par to kurš ies pats pēdējais, nostāk no citiem un dabūs vērot pārējo muguras. Tā bija nudien savāda sajūta, kas lika prātot, ka nav nemaz patīkami, kad kāds vienmēr atrodas aizmugurē un vēro. Apdomājot to, elfs nonāca pie secinājuma, ka pamanāmākie bija nevis tie, kas atradās priekšā, bet gan aizmugurē.
Piemetis soli, Kiliāns nostādīja sevi tuvāk melnmatim, kas viņus visus bija atvedis šurp. - Tavs plāns? - Elfs apšaubīja to, ka viņš nejauši atveda uz cietumu, kur bija meklējams viņu mērķis, persona kuras godu bija jāizpēta. Elfam melnmatis pat mazliet sāka patikt. Atlika vien uzzināt, kas notiks tālāk. Puisis plānoja darīt to, ko minēja krogā?
Talia sekoja pārējiem, viņas skatiens ieinteresēti lūkojās apkārt, mēģinot iegaumēt visu, ko vien varētu.
Tikai Ronarda jautājums lika meitenei palūkoties uz cīņu biedru. Kāpēc viņai līdzi bija loks? Vai tas nebija pašsaprotami? - Es tā jūtos drošāk. - Turklāt, arī duncis viņai bija līdzi, un kā viņa varētu atstāt savus ieročus mājās, ja no tiem nešķīrās gandrīz nekad.
- Ja nu notiek kas slikts? Un loks un bultas var izglābt tavu dzīvību? - Talia atjautāja pretī, zaļajām acīm veroties uz biedru.
- Tad tu būsi pateicīgs. Labāk būt gatavībā, pat ja saka, ka briesmas te nedraud. - Viņa jauki pasmaidīja un turpināja doties uz priekšu, bet smaids pazuda ieraugot tukšo siekstu, nu labi, ka tā vismaz bija tukša. Šis laikam bija pilsētas laukums, bet Talia nebija par to pārliecināta.
Viņi bija sadomājuši doties prom? Brīdi vīrietis apdomāja vai sekot baram no pakaļas vai palikt krogā, vai doties citā virzienā. Iespēju bija daudz, bet jēgas nekādas. Plauksta uzgūla uz zobena spala, vīrietis izdzēra atlikušo kausa saturu un nevērīgi noslaucīja muti ar plaukstas virspusi. Piecēlās un sekoja dīvainajai kompānijai, visticamāk radot iespaidu, ka viņus klusējoši izseko. Bet nu tie bija redzējuši vīrieti uz kuģa un pie mēra - tāds pats vēja grābslis, kas piesakās pildīt uzdevumus kā pārējie.
Par kompāniju vīrietis centās daudz nedomāt.
Viņš vispār bija iepazinies ar tiem? Nē. Savu vārdu nosaucis viņš nebija, jo sarunās neiesaistījās. Arī tagad nopakaļus sekoja. Novēroja situāciju.
- Es varētu mēģināt. - Renlijs noteica. Viņš gan bija pārliecināts, ka ieejot jebkurā bodē, Grētai tiks piemeklēta piemērota atbilstoša drānu kārta un viņa apģērbta no galvas līdz kājām. Bet viņš labprāt varēja būt par ekspertu, ja meitene tā vēlējās.
Renlijam tika dota arī iespēja novērtēt, kas tad slēpjas zem lakata, ar kuru meitene piesedza savus matus. Un ieraugot krāšņo bizi, puisis daudz nedomādams, sparīgi pamāja. - Jā, daudz piederīgāk. - smaids Renlija sejā pletās plašāks, liekot vaigos parādīties mazām bedrītēm. Viņš pat būtu ar mieru panest Grētas lakatu, ar norunu, ka meitene to nesien atpakaļ uz galvas.
- Šeit nav tāds vējš un smiltis. Tev nevajadzēs. - puisis pamāja uz lakata pusi. Protams, viņš nevarēja apgalvot, ka šeit nav vēja. Tie būtu klaji meli. Vējš bija izraisījis vētru, kurā cieta kuģis un vējš vēl tagad dzenāja mākoņus.
- Dievi ir visur. - Renlijs pamāja. - Un man dažkārt liekas, ka dažādas tautas mēdz vienu un to pašu dievu saukt dažādos vārdos. Bet, godīgi sakot, es īsti nezinu. Es neesmu pārāk izglītots reliģijas jautājumos. Tev iespējams vajadzētu pajautāt Valdo. Viņam kaklā bija Leksa svētais simbols. Viņš ir priesteris. Ja tu domāji doties uz templi, iespējams no sākuma aprunājies ar Valdo. Tas būtu neuzkrītošāk. Ne? - Renlijs jautājoši palūkojās uz meiteni.
- Bet šejieniešu zemes dieviete ir Alma. Viņa ir sieviešu kārtas un tad laikam jau nevar būt Sajārs. Bet varbūt dieviem nav dzimuma. - puisis paraustīja plecus un viņa sejā uz mirkli iegūla apjukuma un nezināšanas izteiksme. Jaunekļa seja vispār bija ļoti dzīvīga un emocionāla. Viņam runājot emocijas atspoguļojās gan vaibstos, gan acīs.
- Emm... nu jā. - puisis noteica apstājies, kad viņi bija nonākuši līdz pilsētas laukumam. Renlija skatiens uzmanīgi nopētīja laukumā esošās ēkas. Tikmēr laikam jau daži no biedriem bija nojautuši jaunekļa nodomus.
- Labi. Tevi par divdesmit mēnesī. - viņš smaidot atteica Ronardam. - Jo tu esi ieroču nesējs un teikšu, ka proti uzburt zobenam asāku asmeni. - Renlijs piemiedza ar aci. Tas, protams, bija joks. Nevienu viņš negrasījās pārdot dienestam, ja biedrs pats to nevēlēsies.
- Plāns? - Renlijs pārjautāja palūkojies uz mandeļveida acu pāri. - Iešu pie kapteiņa, pakļaušu viņa prātu un pieprasīšu, lai atzīstas visos grēkos. - puisis nopietni atbildēja. Pēc klusuma mirkļa izplūzdams dzidros smieklos. Tā ka viņa atbilde laikam jau gluži par nopietnu nebija jāuzskata. Pat ja daļa no tā patiešām bija patiesība. Smiekli gan pieklausa, kad jaunekļa skatiens aizkavējās pie siekstas. Viņu noteikti tajā ieslēgtu, ja viņš atļautos burt kaut kādas maģijas pret sardzes kapteini.
- Ja jau esam atnākuši šeit, mēs vismaz varam painteresēties, vai kapteinis vispār ir mājās. - Renlijs ierosināja, ar skatienu meklēdams, kuras būtu tās īstās durvis pie kurām klauvēt.
Renlija skatiens īsi pārslīdēja pār līdznācējiem. - Jūs visi nāksiet? - ar varu nevienu puisis negrasījās spiest.
Nē. Palikšu ārā. Līst iekšā cietumā no laba prāta, runāties ar sardzes kapteini (pareizāk sakot, tikai drūmi stāvēt un klusēt, jo atverot muti viņš izraisītu katastrofu, jo gribētu paprasīt uz aci visu un pabeigt lietas bez ņemšanās) nebija prāta darbs. Pateicis viņš bija - atgādinājis par savu eksistenci arī - tāpēc varēs pakavēties ārā un pagaidīt, kad tie visi no turienes iznāks. Brīdi Agnuss apdomāja vai nevajadzētu iet apstaigāt pilsētas vietas, lai iepazītos ar šejienes ģeogrāfiju vairāk par karti. Galu galā - laiks sāka uzlaboties, vairs nebija pēc suņa slikts.
Nevarēja teikt, ka Elfs norija visu ar vienu kodienu, bet tas ka tas bija joks viņš saprata vien pēc mirkļa pavērošanas, kā melnmatis smejas. - Joks... - Tomēr tas lika padomāt par sevi un vai viņš ko tādu varētu izdarīt? Burvji spēj daudz lietas. Ideja likās interesanta.
- Visi? - Sakot Kiliāns ātri pārskaitīja šeit esošos, kopā saskaitot septiņus. - Nemaz aizdomīgi. - Elfs sarkastiski noteica, ne visai sajūsmā par šādu domu. Divi, trīs vēl bija pieņemams skaits, bet septiņi vai seši jau izskatījās pēc grupējuma ar savu mērķi un tas uzcels vairāk jautājums nekā nepieciešams.
- Es arī palikšu. - Kiliāns pats labi saprata, ka šeit būtu jāiet sudrabmēļiem nevis rūsas, tādēļ labāk palikt te vai citur.
"Tad man laikam būs jāatrod Almas templi," Grēta virpināja rokās noņemto lakatu un pētīja tuvumā redzamās ēkas. Neviena gan uzreiz neteica priekšā, ka tajā tiek pielūgta zemes dieviete, vismaz ne Grētai atšifrējamā veidā. Tāpēc joprojām aktuālāks bija drēbnieka apmeklējums vai nu jau arī sardzes ēka.
"Ja negribam būt pārāk uzkrītoši, tad es droši vien neiešu," meitene atsaucās, piekrizdama cita biedra teiktajam. Ko gan viņa tāda varētu meklēt dienestā? Tas tiešām būtu visai aizdomīgi, ja pēkšņi Olidū namā ieveltos bars svešinieku parunāties. "Ja tur iet tie, kas loģiski varētu interesēties par darbu sardzē, tad es tā noteikti nebūšu," Grēta par sevi pasmaidīja. Renlija solītā prāta pakļaušana pievērsa uzmanību, uz brīdi liekot apsvērt, cik nopietni un kā tas varētu izpausties. Grēta arī mācēja manipulēt ar prātu, bet nekad to nebija darījusi ar citiem, ne Anoki. Un nekad to nedarīja savtīgos nolūkos.
"Es laikam pameklēšu drēbnieku," kad Renlija smiekli bija kliedējuši saspringumu, Grēta ieteicās. Tad gan nāktos iztikt bez padomdevēja, ja vien mērīšanu un pirkšanu neatliktu uz vēlāku laiku. "Vai Almas templi," viņa uzsmaidīja Renlijam par zīmi, ka nav aizmirsusi piedāvāto. Valdo gan tuvumā nebija, kam pajautāt, bet droši vien te atrastos kāds puika, kas tik pat naski aizvestu Grētu pie tempļa kā pirmīt maizes nesējs.
Viņš svārstījās starp došanos līdzi tiem, kas vēlējās uzmeklēt Olidū kungu un tiem, kas bija lēmuši palikt ārā vai dosies iepirkties. Patiesībā visa nenoteiktība un plāna trūkums mazliet kaitināja puisi. Sliktākajā gadījumā, ja puiša varenais, spēcīgais augums un bruņojums citiem nešķita ievērības vai karotāja cienīgs, viņš varēja izlikties sevi piedāvājam kā sagādnieku. Medījumu sagādāt viņam bija tīrais nieks. Kādam sprandu apgriezt arī. Sejā gan viņš šķita īsts miera mika, bet lāči jau arī izskatās miermīlīgi, ja vien nedzenās kādam pakaļ.
Iešu ar jums. Adorils pamāja uz Ronarda un Renlija pusi. Tad jau redzēs vai maz Olidū būs uz vietas.
- Ja atmiņa mani neviļ... liekas, ka Almas svētais simbols bija aplis. -Renlija skatiens slīdēja pār tuvumā esošajām ēkām, pētot, vai pie kādas no tās kaut kur nerēgojas simbols, kas atgādinātu apli.
Nu jā, viņš vēlējās, lai labāk Grēta dodas palūkoties uz templi, kamēr viņš izlūko kapteiņa pieejamību, nekā uzreiz iepirkties. Jo, nu jā... viņam taču bija jāpilda uzņemtais novērtētāja pienākums.
- Nu, ir jau arī citi varianti. - puisis noteica, kad daļa no biedriem atteicās doties pie kapteiņa, aizbildinoties, ka neizskatoties piemēroti. - Mēs esam tik dažādi, ka varam stādīties priekšā, kā ceļojošā trupa, kas vēlas izklaidēt karavīrus viņu grūtajā ikdienā.
Varam uzdoties par ceļojošu amatnieku apvienību, kurus sūtījis kādas kaimiņvalsts sardzes kapteinis, lai palīdzētu Olidū kungam labāk tikt galā ar armijas apgādāšanu. Mēs varam piedāvāt savus pakalpojumus kā algotņi... - acīmredzami, jauneklis bija spējīgs uz visādiem meliem. Ne tikai iespēju, kā pieteikties, kā potenciālajiem dienesta biedriem.
Viņš negrasījās Olidū paspārnē pavadīt mūžību. Viņam tikai vajadzēja uzzināt vai sardzes kapteiņa lojalitāte vēl joprojām stabili pieder Randas mēram. Vilkt garumā nebija nekādas nepieciešamības.
Ja iestāsimies dienestā, mums varbūt būs labākas iespējas uzzināt visu par pirmo uzdevumu, bet kopumā šobrīd tā nav laba doma. Tas ir, tiešām kļūt par algotņiem. - Šo Ronards teica nopietni. - No otras puses, es neparakstīšu algotņa līgumu, ja maksa mani neapmierinās, un, visticamāk, ka tā arī būs. Tad atliek cerēt, ka Randā ir iespēja pieteikties armijas rezervē un tādējādi tikt pie iespējas trenēties tur. - Ieroču nesējs viegli pamāja ar galvu labi sadzirdamo trokšņu virzienā.
Renlij, domā, ka tā ir kapteiņa māja? - Nekāda uzraksta jau tai klāt nebija. Ronards, daudz neprātojot, devās uz torņa ieeju, lai pavaicātu tur stāvošajam sargam. - Draugs, mums "Resnajā asarī" norādīja kapteiņa Olidū namu meklēt blakus cietumam. Liekas, ka cietumu esam atraduši. Vai šis nams, - Ronards pamāja uz dzīvojamo ēku, - ir kapteiņa māja?
Aplis, aplis... Kāpēc lai zemes dievības simbols būtu aplis? Grētas skatiens apstājās pie zemās ēkas ar apaļo logu. "Labi, es eju meklēt templi," viņa paziņoja. "Domāju, ka katram ir jādara tas, kas padodas vislabāk. Un tikties varam tepat pēc kāda brīža vai krogā. Visu laiku staigāt kopā, ja vien tiešām nepiesakāmies kā trupa, būtu aizdomīgi." Pārējās versijas par amatniekiem un visiem kā algotņiem Grētai nešķita tās labākās. Jo mazāk izlikšanās, jo mazāk iespēju sapīties melos un izpelnīties sodu, pat ja pastāvēja iespēja, ka mērs būtu ieinteresēts viņiem palīdzēt no ķibelēm izkļūt.
Un Grēta nekavējās. Murcīdama rokā noņemto lakatu, viņa līganā solī devās uz zemās ēkas pusi. Pusceļā viņa apstājās, purngals viegli piesita pie bruģakmeņiem, un pēc dažiem mirkļiem gājiens tika turpināts plaši atvērto durvju virzienā. Ja nekā savādāk, tad tur vismaz varēja pajautāt, kurp doties, jo šķita, ka apmeklētājus prom neraidīs.
Kiliāns negaidīja tādu pilnu azoti stāstu, kas vienlaikus nobira pār jaunekļa muti. Trīsas pārskrēja pār mugurkaulu. Varbūt pasaule šeit griezās savādāk, tomēr atmiņas no citurienes lika vienmēr būt piesardzīgam. Ne velti tik labi manāmā vietā atradās sieksta.
- Mēs neizgaisīsim. - Radās sajūta, ka jauneklis taisījās ātri vien iziet pa pilsētas vārtiem un nozust bez bēdas. - Vārds klīst ātri. Mēs visi būsi šo vārdu važās. Pietam, tiem diviem sargiem no bāra, Jūs esat pazīstami kā jauniņie, kas vēlas stāties sardzē, kuriem Bija ieteikuma vēstule. - Spēlēt uz laimi, ka viņi nav tieši šeit un neatcerēsies viņus, likās neapdomīgi. - Nemaz nerunājot par to, ka tikt iekšā ir vieglāk nekā ārā. Kara laikā pamest sardzi, pilsētnieku acīs būtu kā dezertēt. - Melnmatis tad varētu izjust savu vārdu sekas.
Kamēr elfs ķidāja caurumoto plānu, tikmēr ieroču nesēja jau uzsāka savu. - Varēji pajautāt kur meklēt kapteini, nevis visu viņa māju! - Nopūties, elfs sajuta vieglas sāpes galvā, visa šī pīšanās makaronos. Kiliāns nolēma nozust pirms sargi ievēro viņu, lai netiktu saistīts ar pārējiem sardzē stāties vēlētājiem.
Paša plānā būtu pastaigāt pa tirgošanās vietām, lai uzietu kādu pļāpu ar baumu pilnu kuli. Sliktākajā gadījumā tukšāks paliks naudas maišelis priekš nelielām praktiskām lietiņām. Atrašanās ielenktā pilsētā, kas jau gadu desmitiem karo mazdrusciņ kņudināja iekšās, radot muļķīgu vēlmi iegādāties kādu aizsargu, plecu vai krūšu, bet nekad neesot nēsājis, ko tādu, elfs apšaubīja vai spētu pakustēties tanī. Varbūt kaut kas neliels no ādas?
Elfa pēdas sāka vest prom pa pilsētas ieliņām.
Jā, jā... protams, ka viņi neizgaisīs. Lai gan... Renlijs bija burvis. Un izgaišana noteikti bija burvestība, kura iekļāvās iekārojamo maģiju sarakstā. Izgaist un parādīties citur. Teleports.
Visādi citādi jauneklis nesteidzināja biedrus iesaistīties viņa afērās. Jo sava daļa taisnības elfa teiktajā bija. Renlijs nepārzināja jauniegūto biedru spējas un nebija pārliecināts, ka arī viņi spētu tikpat veikli izmeloties un izkulties no sarežģītām situācijām, kā to spēja viņš.
- Labi. Tiksimies vēlāk. Vai nu krogā, vai kaut kur ielās. Tad jau... - šī pilsēta nebija tik liela, lai viņi nespētu viens otru atrast.
Kamēr Ronards noskaidroja pie kurām durvīm viņiem īsti ir jāklapē, Renlijs uz mirkli nodevās pārdomām, kāda tad būtu labākā pasaciņa, ar kuru nākt klajā sardzes priekšniekam.
Protams, savā ziņā, elfam bija vairāk, kā daļa taisnības. Cilvēki klačojās ātri. Taču vai viņu mazās viltībiņas tik ātri nonāktu atklātībā? To Renlijs nezināja. Vismaz pagaidām. Lai nu kā... jebkāda pieredze bija pieredze un par vienu jauneklis bija vairāk kā pārliecināts. Sēžot un neko nedarot, viņi neko neizdarīs. Un uz mēra samaksu nebūs ko cerēt, jo diez vai mēra kungs maksās par to, ka viņi izzinājuši pilsētu. Renlijaprāt to vajadzēja apvienot ar darbu, kuru viņiem jādara.
Šobrīd burvja skatiens pievērsās tiem, kas bija gatavi ieiet "ienaidnieka teritorijā" dzejiski izsakoties. Tas ir viņš, Ronards un Adorils.
Vēl kāds?
- Tu nāksi ar mums? - burvis apjautājās Taliai. Viņa tā kā vēl nebija darījusi zināmu savu lēmumu.
Talia nezināja vai viņai iet kopā ar puišiem, iesaistīties viņu afērās, vai varbūt labāk pievienoties Grētai un vienkārši apskatīt pilsētu, jo kaut kā meitenei citas drēbes nevajadzēja, tās pašas, kuras bija viņai mugurā bija ērtas un pavisam noteikti ļāva būt veiklai un izmanīgai.
Zaļās acis palūkojās uz Renliju.
- Laikam jau. - Viņa paraustīja plecus un pagājās tuvāk puisim, apliecinot to, ka medniece ir gatava sekot.
Agnuss bija savu pateicis, tāpēc sāka lēnām apdomāt iespējamo virzību apkārt, lai paskatītos, kas vēl ir pieejams. Nopirkt kādus labumus vai ko tādu. Īsti gan elfam Agnuss nesekoja, bet ieturēja iespējamu virzienu - gluži izklīst pa malām nebūtu prāta darbs - viņš tad noteikti neietu meklēt pārējos - vienkārši izlemtu, ka jāmet miers un vāktos prom no pilsētas, uzliekot mīksto uzdevumam un iespējamajai atlīdzībai.
Randas osta
Ceļu uz ostu Valdegaram izdevās atrast jau vieglāk. Pagājis garām draudzīgajam "Resnajam asarim", viņš pa vārtiem nonāva ostā. Sargi pie ieejas pilsētā aizdomīgi viņu nopētīja, bet neko neteica. Osta izrādījās pašaura zemes strēle ārpus pilsētas mūriem, kur bija sabūvētas vairākas noliktavas. Ja krāvēji negrozītos ap šīm ēkām, tad osta izskatītos vareni tukši. Tikai divi kuģi bija pietauvoti pie steķiem. Viens no tiem vētrā cietušais kapteiņa Sangvini jūras viļņu uzvarētājs. Vairākas zvejnieku laivas pārvietojās no ostas uz tuvējām salām, kas aizsargāja ostas ūdeņus, un atpakaļ.
Bāka... Jā, to varēja redzēt. Uz rietumiem un nedaudz uz ziemeļiem vienā no pilsētas mūra sargtorņiem bija ierīkota bāka. No ostas to labi varēja saskatīt, bet tas nozīmēja, ka Valdegaram, lai to apmeklētu, būs jāiet atpakaļ cauri pusei pilsētas. No Leksa tempļa noteikti būtu bijis tuvāks gabals. Toties netālu no bākas varēja redzēt 3 šaurus vējdzirnavu torņu ar savādiem īsiem un platiem spārniem.
***
Pie kapteiņa mājas
Jā, sargs pie cietuma ieejas piekrītoši māja ar galvu un apstiprināja, ka blakus ēka patiesi ir kapteiņa māja. Tāpēc biedri ar šo informāciju kabatā varēja stūrēt uz kapteiņa ieejas durvīm. Tiesa ēka izskatījās ne pārāk apdzīvota, bet varbūt kapteinim nebija ģimenes. Vai arī viņam likās, ka aizslēģotais pirmais stāvs viņu pasargās no iebrucējiem.
Pie durvīm bija klauvēklis lauvas galvas formā, bet uz klauvējienu neviens neatsaucās labu brīdi. Tikai, kad puiši jau bija gandrīz zaudējuši cerības, noskrapstēja atslēga un durvis atvērās. Tajās stāvēja plecīgs vīrs ap gadiem 30, ar varenām ūsām un vaigubārdu ugunssarkanā krāsā. Viņa virsdeguni rotāja pamatīga rēta. Vīrs bija ģērbies vienkāršās biksēs un baltā kreklā un rokās turēja bezdievīgi sīkumaini nospodrinātu zābaku. Kapteins nav mājā. Ko jums vaig? Vīrs, kas acīmredzot nebija kapteinis, izspļāva.
***
Māja ar apli
Grēta pie iejas ēkā ar atvērtajām durvīm gandrīz uzskrēja virsū kādai būtnei. Tā bija gara auguma sieviete, garā zaļā tērpā ar kapuci, kura pazemīgi nosedza lielāko daļu dāmas sejas. Kaklā sievietei karājās sudraba aplis smalkā ķēdītē, bet roka viņa turēja koka nūju ar ritulī saliektu galu, kas atgādināja aitu ganu nūjas. Svešā pārvietojās ar nedzirdamu soli un nāca no ēkas puskrēslas, tādēļ praktiski nebija manāma, līdz jau bija par vēlu. Ak, atvaino, meitiņ! Klusa, žūžojoša balss novēdīja pār Grētu.
Aiz sievietes varēja redzēt plašu zāli, kurā gar vidū atstāto eju bija sakārtoti vairāki koka soli. Telpas galā ar zaļiem koku zariem un lauku ziediem rotāts, rēgojās altāra paaugstinājums, bet aiz tā uz gala sienas bija uzvilkts liels zaļš aplis.
***
Kaut kādu aizsargu meklējumos
Tie, kas izvēlējās nepalikt tik tuvu cietumam, iemuka šaurākajās ieliņās un virzījās uz priekšu garām pilsētnieku mājām. Ieroču šķinda uz mirkli pieklusa, bet tad atkal palika skaļāka. Tikai nē. Šoreiz tā laikam nebija ieroču šķinda. Ceļotāji iznāca pie ieliņas, kur pie ēkām karājās vairākas izkārtnes,- zobeni, vairogi, āmuri. Šeit noteikti dzīvoja un strādāja kalēji, un skaņas, kas nāca no ēkām, bija viņu darbošanās rezultāts.
Hei, svešiniek! Vai tev nekārojas jauna zobena? Vai varbūt tu gribētu asākās bultas visā pilsētā? Ienāc, ienāc! Par manām precēm neviens vēl nav sūdzējies. Ūsains kungs gados, sīksts kā izmērcēta koka sakne, uzrunāja tuvumā esošos. Viņš laikam bija darbnīcas, pie kuras ieejas bija atspiedies, saimnieks.
Nelielā interesē zaļas acis slīdēja pār šaurās ieliņas ceļu un ēkām, kas to iekļāva, vairāk pētot labās pusē esošo, kas šķita bija kazarmas. Nedaudz piestājis pavērot, viņš pamanīja lielo algotņu milzi, kas šķita vien bija izvēlējies to pašu ceļu, ko elfs. Mirkli noskatot lielo vīrietis, Kiliāns atsāka doties uz priekšu. Metāla šķindoņa jau sāka izslīdēt no uztveres, ausīs vien skanot saviem, milža un tāliem soļiem, līdz šķindoņa atsākās jau nedaudz savādākā notī.
- Kalējs? - Izkārtās lietiņas tika nopētītas ar zināmu interesi.
- Esi sveicināts labo cilvēk! - Elfs centās izmest draudzīgu sveicienu vecajam vīram, pienākot tuvāk klāt, lai kārtīgāk uzmestu aci piedāvātajam ar redzamu skatienu, kas vēlēties ko nopirkt. - Asākās sakāt? - Domīgu skatienu acis pārskrēja pāri precēm, lai uzmeklētu nosauktās bultas. - Tad pilsētas sardze ir regulārs pasūtītājs? - Visai lietišķi izbira, skatienam esot pilnībā bultu okupētam, paņemot vienu rokā, lai pārbaudītu tās svaru, spalvas kvalitāti un gala asumu, darbībai izspēlējot zinošas personas tēlu, lai gan Kiliāns neko daudz par koku ar asu galu un spalvas asti, nezināja. - Kādas ir cenas? - Kiliāna, apkārt pārmestais skatiens, lika norādīt, ka viņu interesēja viss. Paņemtā bulta uzmanīgi nolikās atpakaļ vietā.
Kapteinis ir pedantisks. Tāda bija Ronarda doma, ieraugot spožo zābaku, kuru turēja laikam jau kalpotājs. Kāpēc nepieciešams spodrināt zābakus, ieroču nesējam nebija skaidrs, bet tas arī nebija svarīgi. - Bija doma parunāties ar kapteini par stāšanos dienestā. - Ronards atsaucās. - Ja Olidū kunga nav mājās, tad kur mums viņu meklēt?
Valdegars īpaši nepievērsa uzmanību sargu skatieniem. Tagad, kad vētra bija vairāk vai mazāk rimusi, varēja nopētīt pašu ostu.
Bēdīgs paskats, viņš nodomāja. Viņaprāt, ostai bija jābūt pilnai ar kuģiem, te bija jākūsā dzīvībai! Bet tā nebija. Nez, te tā vienmēr bijis? Osta taču bija, un ne mazā, vai nu tādu ierīkotu, ja kuģiem nebūtu iespējams te piestāt?
Tas bija kaut kas, kas bija jānoskaidro.
Te bija diezgan atklāta vieta, vēju juta tā pamatīgi, tā vien gribējās nokļūt pilsētā atpakaļ, aizvējā aiz mūriem. Paskatījies virzienā uz bāku, priesteris tā arī nolēma darīt. Jāiet būs tāds gabals, bet nez vai tajā bākā un dzirnavās arī var tikt iekšā no jūras puses.
Viņš pagriezās atpakaļ, lai vēlreiz izietu cauri vārtiem un tad aiz tiem nogrieztos uz bākas un dzirnavu pusi. Viņš gribēja paskatīties no bākas torņa jūrā, kā virspriesteriene bija ieteikusi, un pie reizes tuvumā apskatīt savādos dzirnavu spārnus.
Māja bija tā neko aizbultēta un bez dzīvības pazīmēm. Adorils jau paspēja nopūsties, kad pēc krietnas klauvēšanās neviens nevēra durvis. Vai kapteinis ko slēpa, ka pirmais stāvs bija tā aizslēģots? Vai pats slēpās? Bet še jau ūsainis ar pāršķelto degunu bija atvēris durvis. Kāds būs šam kārtīgi iegāzis pa snuķi. Adorils sprieda pēc rētas.
Ronards ķērās pie pareizā jautājuma, un Adorils tikai pamāja, kā apstiprinādams, ka arī viņu interesē, kur Olidū dabūjams rokā. Redz, pat vēl nebija jāpārdodas dienestā par grašiem un, kas zina, varbūt kapteinis nemaz ar negribētu šamos ņemt, ja neizdotos labi izmeloties. Renlijs gan šķita spējīgs apvārdošanā.
Grēta apņēmīgi soļoja uz plaši atvērtajām durvīm, līdz satikās ar ko citu. Viņa nebija manījusi nevienu nākam ārā, tāpēc zaļi tērptā sieviete bija pārsteigums, kas lika meitenei parauties malā. "Nekas, nekas," viņa pieņēma atvainošanos un nopētīja garo būtni. Tikai tad, kad tā jau devās tālāk, Grēta pagriezās, lai dotos iekšā ēkā, vispirms palūrot ap stūri, vai tur nenāks vēl viena. Tā kā ceļš bija tīrs, Grēta iegāja ēkā, noskatīja tās interjeru, īpaši apli. Ziedi un zaļā krāsa beidzot sasaistīja apli ar zemi, bet sieviete zaļā tērpā noteikti bija priesteriene. Pie tam viņai kaklarota bija piederīga un spieķa gals tāds... Savilkusi visu kopā, Grēta jau gandrīz bija gatava skriet satiktajai pakaļ, kad tomēr savaldījās.
Meitene zināja par priesteriem un tempļiem, bet šāda veida dievu godināšana nebija Anoki raksturīga. Viņi to godāja tieši tur, kur tas mita tuksnesī. Grēta bija bijusi gaišajās, plašajās telpās, kur dienvidu ļaudis pielūdza citus dievus, bet viņai tas bija šķitis nedaudz savādi, gandrīz vai bezpersoniski, pastarpināti. Un arī te, ja nebūtu ziedu, Grēta nebūt nejustu zemes klātbūtni. Laikam jau pilsētā savādāk nevar, ir jālieto krāsa un augi, viņa sprieda, iedama dziļāk uz altāra pusi. Viņas pusē zeme bija pelēka, brūna, bēšīga, dzeltenīga, haki, balta, melna, tumša, gaiša, bet zaļa tā bija reti. Un tāpat vētras bija niknas, dusmīgas, postošas, traucējošas, kņudošas, bet nekad ne ar ziediem. Šī bija savādāka zeme, kas ne mazāk raisīja bijību. Zeme, kurā Sajārs spēja uzrunāt Grētu, bet kuras pavēlnieks viņš nebija. Zeme, kas varbūt viņai palīdzēs šeit, varbūt ne. Grētas solis bija lēns, bijības pilns, kamēr viņa lēnām tuvojās altārim un vēroja apkārtni.
Randas bāka
Valdegars dabūja krietni vien pamaldīties, līdz pamazām izprata kā virzīties arvien augstāk kalnā pa pilsētas ieliņām. Pa ceļam viņš atrada vairākas audēju un mucenieku darbnīcas un vairākas samērā greznas pilsētnieku mājas. Pilsētas daļa, kura bija izvietojusies tuvāk augstajam krastam, noteikti piederēja bagātākajiem pilsoņiem. Beidzot tomēr priesteris iznāca uz ieliņas, kurā viena blakus otrai slējās 3 vēja dzirnavas, kuras bija knapi saspiestas šaurā zemes gabalā un visas kāri tvēra jūras vēju pāri mūriem. Vienā pusē no dzirnavām vīdēja paliela ēka, kas trenētai acij atgādināja templi. Otrā pusē pilsētas nocietinājumu mūri beidzās ar torni, augstāko celtni pilsētā. Pie šī torņa stāvēja sardze. Ar bāku jokoties nedrīkstēja. Abi vīri ādas bruņās ar šķēpiem rokā bargi noskatīja Valdegaru. Sak' nedomā darīt muļķības! Taču iekšā tornī tomēr palaida. Tur gan uzreiz viņam pietipināja klāt puisis, dažus gadus jaunāks par ciemiņu.
Vai tev kāda īpaša vēlme šeit? Viņš tieši uzrunāja Valdegaru un neatstāja no viņa ne soli.
***
Kapteiņa māja
Kapteiņa kalps noteikti bija lēns. Bet izskatījās pietiekoši stiprs, lai neteiktu to viņam acīs. Arī tagad rudais skatījās uz svešajiem un kodīja lūpu. Varēja redzēt, ka viņš pamatīgi kaut ko savā prātā izsver. Kapteins lika visus ciemiņs sūtīt uz Aitu fortu. Beidzot vīrs bija gatavs atbildēt. Tā pavisam skaidri viņš nepateica, vai pats kapteinis arī ir fortā vai viņam vienkārši patīk apmeklētājus sūtīt tuvāk frontes līnijai. Bet runātīgs tas kalps nebija, tāpēc uz garu sarunu iekārdināt biedri šobrīd nespēja.
Vēl kas? Vīrs nedaudz vilcinājās un jautājoši pavērās svešajos pie sliekšņa. Viņam laikam gribējās vērt ciet durvis un atgriezties pie savām darīšanām.
***
Almas templis
Kamēr Grēta prātuļoja par atšķirībām starp reliģijām un to sekotājiem, tikmēr viņai garām pagāja maza, apaļīga kundzīte, kuru zem elkoņa pieturēja jauna meitene. Kundzīte laikam bija bagāta un svarīga, jo meitene cienīgi no viņam pie izejas atvadījās un pagaidīja, kamēr sieviete pazūd pilsētas ieliņu jūklī. Meitenei mugurā bija līdzīga gara, zaļa mantija, kādu nēsāja arī sieviete kapucē, kurai Grēta pirmīt bija gandrīz uzminusi uz deguna.
Vai manu dieniņ! Ja tu esi šejieniete, tad es apēdīšu pirtsslotu! Meitene nopētīja Grētu un sparīgi nobēra, bet tad apķērās un piešāva mutei priekšā plaukstu. Tas ir, es gribēju teikt,- esi sveicināta Almas templī, māsa! Vai nāc pēc padoma vai svētības? Meitenes ģīmis piesarka kā ābols un viņas rokas neziņā sāka izmisīgi glaudīt neesošas krunciņas apģērbā.
***
Kalēja darbnīca
Sveiks gan, kungs! Meistars priecīgi vērtēja atnākušo interesi. Pilsētas sardze nav gluži pasūtītājs. Mums ir liels gods piemest savu šiliņu un apgādāt sardzi grūtos laikos ar ieročiem, kas aizsargā mūsu mājas. Vīra sirmās ūsas notrīsēja lepnā patriotismā. Kad es jums saku! Asākās bultas. Meistars paņēma vienu bultas galu rokā, bet ar otru pameta gaisā auduma stērbeli. Ar asu rokas kustību viņš novicināja bultas uzgali un audums patiešām lidojumā sadalījās uz pusēm. Šitādas nav grēks apburt, ja kungs tā vēlas. Septiņi šiliņi par duci, kungs. Nosauktā cenā gan bija augstāka nekā citās pilsētās. Duci bultu droši varēja dabūt par pieciem šiliņiem.
Bet kungs man neizskatās pēc šāvēja. Nē, kungs izskatās pēc zobena vicinātāja. Meistars uzmeta acis iespējamā pircēja rokām un pleciem. Pat, ja viņš pats nevicināja ieroci, viņš noteikti zināja kādi ļaudis nāk pie viņa iepirkties. Varbūt es varu kungu iekārdināt ar īso zobenu, mērcētu alķīmiķu sudrabā? Pret vilkaci labāks ierocis nav izdomāts. Sirmais amatnieks no ādas iztina samērā īsu un vieglu zobenu, kādu bieži vicināja tie, kas negribēja otrajā rokā nest pārāk lielu smagumu. Asmenis nomirdzēja saules staros, kas uz brīdi palūkojās gar mākoņiem. Rokturis bija apvilkts ar pelēku, plānu ādu un uz asmens pie roktura bija iegravēts neliels pusmēness. Tas blēdis, kas man viņu pārdeva, apgavoja, ka ir maģisks, ja zinot atslēgas vārdu. Viņš pats gan nezināja. Atdošu par 3 zelta dukātiem. Praktiski par velti! Zobens gan izklausījās lēts, neskatoties uz vareno lielīšanu.
- Godājama rīcība, kungs. - Kiliānam gan līdz galam neizprata vecā vīra motīvu, jo patriotisms īsti nebija elfa izprasta sajūta, bet viņš apzinājās ka tāda eksistēja un tā tika augsti vērtēta sabiedrībā. Kalēja priekšnesums ar auduma strēmeli lika uz mirkli sasnigt stīvam, paskatoties uz bultu, ko tikko bija pētījis ar domu prātā: es tikko gandrīz sev nocirtu pirkstu! Mācība nebakstīt bultu galus, pārbaudot to asumu - stulba rīcība. Labāk vienkārši paturēt savus pirkstiņus, sveikus un veselus, nebāžot tos tur kur nevajag. - Mīlīgi. - Bultām viņš vairs nepieskarsies - nekad. Zinot to, ka ir arī savādāk maģiski uzlabotas, pieskaršanās kādai varētu apsvilināt elfa pirkstiņus. Gribējās gandrīz ieteikt kalējam nolikt zīmīti - "nebakstīt galus", bet viņš atturējās nevēloties izskatīties pēc idiota.
Pie cenas Kiliāns saprotoši pamāja ar galvu. Nebija ilgi jālauza galva, ka ziedojot sardzei, ieročus kalējs bija spiests pacelt cenas, tādējādi nomaksājot zaudējumus caur parastajiem pircējiem. - Paturēšu prātā. - Ja elfs pareizi atminējās, tad vismaz diviem no algotņiem pār plecu karājās pārmesti loki. Ja kādreiz izdosies rīklē iesprūdušo mēli izdabūt ārā pie pareizās situācijas, elfs varēs to izspert ārā.
Vīrieša acīgais skatiens lika novērtēt, ka vīrietis patiešām bija sava amata profesionālis. - Apmēram. - Pie jostas, zem apmetņa paslēptie, dunči bija vairāk elfa gaumē par vienu zobenu. - Vilkači? - Vīra teiktais ieinteresēja vairāk par pašu zobenu. - Jums šeit tādi bieži gadās? - Viņš gan daudz par tiem nezināja. Elfs nopētīja zobenu un to kā saule spēlējas savā atspulgā. - Drīkst? - Viņš to pats paņēma rokā, lai izjustu tā svaru. Vairāk par nieka vienu reizi novicināšanu gan pats viņš neaizrāvās un drīz vien atdeva kalējam atpakaļ brīnuma lietu, nevēloties nejauši atklāt maģiskos vārdus un pārvērsties pašam par vilkati vai nezin ko. - Vēl padomāšu, bet sakiet, jūs minējāt, kaut ko par bultu apburšanu. Vai pieņemat ieroču "uzlabošanu" pasūtījumus? - Takā paša dunči vēl likās gana labi, bet nekas neliedza tos maģiski uzlabot.
- Vispār es vairāk meklēju kādus aizsargus, plecu un krūšu, ne pārāk lielus un smagus, lai netraucē. - Elfs nolēma ātrāk to pateikt, kamēr pašam nebija piemirsies.
Starp šaurajām ieliņām līkumojot skatiens klīda apkārt, lai gan tas nebija tāds izklaidīgais skatiens. Nonākot pie tirgotāja, ar kuru savādais elfs uzsāka sarunu, masīvā auguma vīrs nolēma uzmest aci tam, kas bija pieejams pie kalējiem. Asākās bultas, ja? Tikai tās cenas šķita mazliet uzskrūvētas. Agnuss nodomāja, ka puselfu skuķim bultas noderētu vairāk nekā elfam, kurš bija pirms mirkļa cilājis bultu, interesējoties par cenām.
Zobens gan izskatījās, Agnusa acīs, kā tāds duncis, un cena arī bija visai salīta. Nedomāju, ka tev vajadzētu to zobenu, karotājs norūca, veltījot frāzi elfam, protams. Ne jau kaut kādu šaubīgu maģisku mantu, kas, ja ne izkrāps dvēseli, tad vismaz trīs dukātus, kuru vērtība būs palaista pa burbuli Dukātu jūrā, ar visām pretvilkaču maģijām.
Vairogi ir? Un man nevajag mazus, maģiskus šķīvīšus, protams, Agnuss uzrunāja pārdevēju, protams, jau analoģiski sagaidot, ka tiks nosaukta visai spoža cena. Gan jau ka pārdodot par šādām cenām viņš sedza tos šiliņus, kurus ielika patriotiskajā sardzes apgādāšanā. Pagaidām citu prasību nebija paša bruņas vēl bija labas un uzticamais zobens arī bija tīri ass un labi kopts. Vairogs gan noderētu, ja vien te atrastos viņa augumam piemērota manta.
Talias pirksti nedaudz nervozi spēlējās ar loka stiegru, skatienam veroties uz kapteiņa mājas durvīm. Lai gan patiesībā meitenei sāka likties, ka šī māja varētu būt arī neapdzīvota, vismaz pēc tā, ka pirmajā stāvā saules gaimsai, kā izskatījās, nebija ļauts iespīdēt. Vai varbūt šim kapteinim bija baisi noslēpumi, kurus nedrīkstēja redzēt pārējie pilsētas iedzīvotāji? Jebkurā gadījumā, tas lika medniecei nedaudz aizdomīgi palūkoties uz māju, it kā viņa zemē būtu atradusi kādas pēdas, kuras agrāk nekad nebūtu redzējusi.
Tomēr, kad durvis atvērās meitene pat neviļus atkāpās, lai ļautu priekšējās rindās būt stiprā dzimuma pārstāvjiem. Vai varbūt tumšmate vienkārši uztraucās, ka tas vīrelis varētu viņai nejauši iesist ar to zābaku, kuru turēja rokās. Tas nebūtu nekas patīkams. Un runāšana, lai palika pārējo ziņā.
Bet tomēr jā, Taliai vēl bija viens jautājums, pirms īgnais vīrs ir pazudis aiz durvīm.
- Vai dienestā var stāties arī sievietes? - Neviens šo nebija pajautājis mēram, vismaz Talia nedzirdēja, varbūt šis... zaļais skatiens nopētīja rudo vīreli, kalps zināja atbildi uz viņas jautājumu.
Kalpotājs izskatījās lēnīgs, un runāja arī lēnīgi, bet, droši vien, kad iekarsa, varēja būt spītīgi neatlaidīgs. Ronards bija tādus ļaudis sastapis, un viņi bija krietni un bīstami karotāji.
Aitu forts. Ronards īsti nezināja, bet laikam jau tas būtu pie Randas pilsētvalsts robežām, tātad divu dienu gājiena attālumā. Skriet uz turieni, lai pieteiktos dienestā? Puisis jutās uzjautrināts, bet ārēji to pacentās neizrādīt. Nogaidījis, kamēr kapteiņa kalpotājs apdomā atbildi par sieviešu dienestu - nu, lai viņam domas nesajūk, par sievietēm prātojot, - Ronards uzdeva savu jautājumu, - Varbūt mēs varam griezties pie virsnieka, kurš kapteiņa vārdā šobrīd komandē pilsētas garnizonu? Kāds taču atbild par kārtību pilsētā? - Ja jau kapteinis ir Aitu fortā. Vai varbūt arī nav tur, jo kalpotāja atbilde bija diezgan izvairīga. Ja Randas armijā trūkst karotāju (un tā varētu būt), sūtīt tos, kuri vēlas pieteikties, uz nez kurieni ārpus pilsētas ir, hmm... vismaz nesaprātīgi. Ja ne tieša nodevība.
Tas, kas prātā salikās vienkārši, īstenībā nemaz tik vienkāršs nebija. Valdegars bija domājis iet gar pilsētas mūri, un tā droši agrāk vai vēlāk nonākt pie stūra torņa, tikai tā gluži nesanāca. Mājas nebija izvietotas tādā ērtā veidā, viena otra ieliņa nobeidzās pie namdurvīm, un bija jāgriežas atpakaļ, lai meklētu apkārtceļu.
Priesteris par to nebēdāja. Pilsētnieki kaut kā taču tika līdz dzirnavām vismaz, un gan jau arī līdz bākai, kurā uguns jāuztur šā vai tā. Pamazām, pamazām, iegaumējot ceļu un atgriežoties atpakaļ, viņš nonāca tur, kur bija gribējis.
Savādi. Bākas ieeja gan nebija tā, kas Valdegaru pārsteidza, tas bija templis, bet, tā labi padomājot, viņš nosprieda, ka nav jau visur jābūt kā viņa dzimtajā pilsētā, kur tempļi ir centrā, goda vietā, tā teikt. Te var būt savādāk, it īpaši, ja templis veltīts Najai, ko tā, uzreiz pa gabaliņu Valdegars neatpazina. No iekšpuses, tā cita lieta.
Te viņš ieskatīsies vēlāk, vispirms bāka.
- Sveicināts, draugs! - Valdegars noskatīja jauno puisi, kas noteikti vēlējās viņu šeit pavadīt. Varbūt tā viņam bija likts darīt?
- Gribu paskatīties uz jūru no augšas, kā man ieteica darīt Leksa tempļa visucienījamā virspriesteriene.
Jaunajam cilvēkam nebija iebildumu, ka viņu šeit pavada un uzmana. Varbūt pastāstīs arī kaut ko? Viņš noskatīja savu pavadoni.
- Varbūt vari man pastāstīt arī ko par šo vietu? - Bet labāk nemelo! Valdegars gribēja patiesus stāstus un grasījās pasekot runātājam.
Jā, jā. Renlija smalkie pirksti bija pārāk trausli, lai ar tiem klapētos pie durvīm. Viņš neiebilda, ka šo darbību puiša vietā paveic kāds cits. Un patiesībā! Tas bija pareizi. Viņš bija augstdzimušais un augstdzimušie ļauj citiem savā vietā paveikt lietas. Viņa paša uzdevums ir stāvēt un izskatīties svarīgam. To arī Renlijs darīja, kamēr Ronards klauvējās pie durvīm.
Kad klusums kapteiņa mājā bija ieiildzi un pat uz aizvērtajiem slēģiem apnika skatīties, jauneklis pagriezās, lai palūkotos, kur tur palika tas Almas templis. Iespējams, ka viņam vajadzēja doties pakaļ Grētai un tad tur tā plānotā iepirkšanās un kas nu vēl. Galu galā, viņš neko nevarēja iesākt, ja kapteiņa nav mājās.
Taču beigās durvis tomēr atvērās.
Renlija skatiens kavējās pie kapteiņa kalpotāja. Un tā kā Ronards jau bija paziņojis viņu vēlmi, jauneklim nebija sevi jāapgrūtina ne ar runāšanu, ne pasaciņu domāšanu, kas tad viņi ir un ko vēlas. Izskatās, ka parējie biedri jau bija akceptējuši to pirmo versiju par vēlmi stāties dienestā.
Izdzirdot kalpotāju minam Aitu fortu, Renlija acis teju vai iemirdzējās. Un viņa prātā jau sāka zibēt plāni, kā viņi varētu rīkoties. Tikties krogā un doties uz fortu. Tagad iespējams, ka viņam vajadzētu noskaidrot, cik tālu tas ir un sagādāt kaut kādu pārtiku līdzņemšanai. Visādas lietas... daudz lietu! Jautājumi vēl joprojām nesekoja no viņa puses.
Tiesa, kad Ronards jautāja pēc kapteiņa aizvietotāja, Renlijs apjuka. Puisis īsti neredzēja jēgu meklēt kaut kādu citu personu, ja viņiem izpētīt vajadzēja kapteiņa lojalitāti.
Vai arī Ronards patiešām vēlējās stāties tajā sardzē? Sarežģīti...
Melnmatis gan parūpējās, lai viņa apjukums sejā nekādi neizpaustos. Viņš ļāva blakus esošajiem biedriem uzdot savus jautājumus, saņemt uz tiem atbildes un pats neko nejautāja. Nezin kā tur citi, bet par sevi burvim bija skaidrība. Viņš dosies uz Aitu fortu.
Grētu uzruna nedaudz samulsināja. Apēst pirtsslotu noteikti nebija pirmā lieta, ko viņa pati iedomātos darīt, kad satiktu svešinieku. Tomēr meitene izskatījās tik līdzīga satiktajai zaļajai sievietei, ka skatiens piesaistījās arī viņas tērpam.
"Jā, es neesmu no šejienes," Grēta apstiprināja, neuztverdama arī pirmītējo uzrunu kā nepieklājīgu un ignorējamu. "Es naktī tikai ierados, vētrā. Tagad tā vien gribās stabilu zemi," viņa uzsmaidīja meitenei. "Patiesībā tieši tāpēc man ir delikāta problēma, par ko vēlējos parunāt ar kādu Almas priesterieni," Grēta centās reizē pateikt savu vajadzību, nepateikt par daudz un arī neapvainot meiteni, ja nu viņa ir īstā, ar ko būtu jārunā.
Kamēr noritēja viņu īsā saruna, Grēta pagrieza pāri plecam pārlikto maizes saini, kādu brīdi tajā parakājās un izvilka nolauztu gabaliņu burkānmaizes. "Un es gribētu nolikt ziedojumu," jo tā taču tempļos dara, vai ne? Grētas rokās bija maize, bet skatiens uzmeklēja altāri.
Varbūt kapteiņa kalps bija tik lēns ne no dabas, bet gan tāpēc, ka dabūjis kārtīgi pa galvu. Uz Aitu fortu visus ciemiņus? Cik gan neparasti. Tas bija apmēram, kā sūtīt visus uz velna paraušanu. Vai tomēr nē?
Sargi bija minējuši, ka pilsētā viss vēl esot mierīgi, bet jo tālāk no tās, jo bēdīgāk tur ļaudīm klājās. Adorilu gan tas nebaidīja. Drīzāk arī viņa acīs sāka lēkāt uguntiņas. Savas dzīves laikā viņš vēl nekad nebija bijis tik tuvu īstai cīņai. Tēva stāstītās leģendas par varenajām Laskrivīkes kaujām dedzināja prātu. Un tomēr šeit bija tik daudz nezināmā. Šeit nebija Laskrivīke. Tik pazīstamie meži un kalni. Visvairāk, šeit nebija miera, un jo vairāk Adorils par to prātoja, jo vairāk viņam šķita, ka šeit ik uz stūra kas liecināja par kaut ko tumšu un neskaidru.
Kamēr abi pārējie biedri turpināja izvaicāt kalpu par dienesta jautājumiem, Adorila domas jau aizklejoja pie Aitu forta.
Randas bāka
Puisis noteikti bija bākas uzraugs vai vismaz viņa palīgs. Viņš piekrītoši pamāja ar galvu un norādīja uz akmens kāpnēm, pa kurām varēja tikt torņa augšā. Kāpnes bija tīras, bet šauras un augstas. Vecam cilvēkam pa tām būtu grūti kāpelēt un Leksa virspriesterienes gaita varēja nozīmēt tikai vienu,- viņai kāpnes bija grūts šķērslis. Bet puisis vēl pagrāba aizzīmogotu māla krūku, kura pēc rokas kustībām spriežot noteikti bija pilna, un sprigani kāpa pa priekšu apmeklētājam.
Leksa priesteriene... Viņas abas ar Najas priesterieni agrāk regulāri nāca uz šejieni. Tad, kad Saskijas kundzi nenomocīja kāja. Vai zinājāt? Viņa ir ļoti spēcīga burve. Var noindēt cilvēku ar pieskārienu vien. Nav jau tā, ka viņa to darītu. Bet var! Bākas uzraugs runāja atklāti un nekas viņa stāstā neliecināja, ka viņš grasītos melot. Nē, vienkārši stāstīja lietas, kuras bija pats pieredzējis vai dzirdējis no viņaprāt ticama avota. Torņa augšā vējš pēkšņi sagrāba atnācēju drēbes un matus. Aiz mugura palika pilsēta ar sarkanīgiem dakstiņu jumtiem un pelēkiem torņiem, bet priekšā pletās tērauda jūra, pa kuru auļoja baltsprogu viļņu ganāmpulki. Šī patiesi bija augstākā vieta tuvākajā apkārtnē. Tur aiz tiem kokiem ir Aitu forts. Šitajā pusē Zivju forts uz salas apsargā ostu no svešiem kuģiem. Aiz tā pie mazākās saliņas zvejnieki ķer rīta lomu. Bet tur uz ziemeļrietumiem var redzēt Sarmata blokādes kuģus. Katram, kas grib kuģot šurp vai projām no ostas jārēķinās, ka kuģi var dzīties pakaļ un nogremdēt. Tāpēc mēs kuģojam tikai vētras laikā, kad tie baidās pietuvoties krasta klintīm.
***
Kapteiņa māja
Sieviets var. Ja viņs prot burt vai vicināt zoben, vai ko tād. Kapteiņa kalps kādu brīdi bolījās uz Taliu it kā viņa būtu pajautājusi kaut ko ļoti stulbu, bet tad tomēr atbildēja apstiprinoši. Randa acīmredzot savus iedzīvotājus pēc dzimuma daudz nešķiroja. Ja sieviete gribēja kauties, viņa to noteikti drīkstēja darīt. Jūs var iet pie seržant kazarmās, bet viņš jūs sardzē neieskaitīs. To var izdarīt tikai kapteins. Ja jūs grib karā, jums jāiet pie kapteiņ. Visiem pašiem. Vīrs noteikti atbildēja Ronardam un vēl beigās piemetināja, skatoties uz Renliju un Adorilu. Viens izskatījās kluss un otrs - kluss un vēl bagāts. Ej, nu, sazini! Varbūt svešie nodomās, ka pietiks tikai aizsūtīt sūtni un kapteinis šos no attāluma pieņems karaspēkā.
Kazarms ir tur. Ait forts ir tur. Pirmais mājiens bija uz ēku, no kuras skanēja ieroču šķinda, otrais - mazliet nenoteikti uz aizmuguri pāri kapteiņa mājas jumtam. Nolēmis, ka ir gana runājies ar ciemiņiem, kalps militārā stīvumā paklanīja galvu un aizvēra durvis.
***
Almas templis
Virspriesterieni tu tikko palaidi garām. Tā bija kundze kapucē. Meitene dzīvespriecīgi attrauca un pirtsslotu ēst nesāka. Bet, ja tev tas derētu, es esmu pilntiesīga Almas priesteriene un labprāt atbildēšu uz taviem jautājumiem. Meitene vēlreiz noglauda ar plaukstu savu zaļo tērpu, rādīdama, ka viņai taču mugurā ir priesterienes apģērbs. Sazvērnieciski jaunā priesteriene pavērās pār vienu un pār otru plecu. Šobrīd templis ir tukšs, tādēļ tu droši vari izteikt savu delikāto problēmu. Vai tu esi iemīlējusies precētā kungā? Vai tev ir pielipusi kāda kaite... nu... tu zini - tur! Jaunkundze atkal aizrāvās ar pļāpāšanu, bet tad pēkšņi nomainīja tēmu.
Tu savus ziedus vari sadedzināt liesmās vai atstāt uz altāra. Vai atdot man un es par tiem parūpēšos. Altāris laikam bija tas paaugstinājums zāles galā pie zaļā apļa, bet liesmas izrādījās vara bļoda uz augstām kājām, kurā kvēloja ogles. Priesteriene pieveda pie tām Grētu un sarušināja bļodas saturu. No oglēm izlēca izsalkušas liesmiņas.
***
Kalēja darbnīca
Es tev teikšu, ka atklāti jau neviens vilkacis klajā laukā nenāks. Bet runā, ka dienvidos ar tiem pilni meži un daži pat atklīstot līdz Drūmaudzei. Tā gan! Tādēļ zobens, kas spēj ievainot vilkaci ir tas, kas vajadzīgs katram prātīgam ceļotājam. Meistars mazliet pielielīja savu preci, cenšoties to padarīt vērtīgāku. Es varu uzlabot tavus ieročus, ja ar uzlabošanu tu domā noasināšanu, izrotāšanu vai svara izlīdzināšanu. Bet pat labu meistaru ierobežo materiāls. Drošāk ir uzreiz pirkt zobenu no laba meistara rokām. Ja tu domā buršanu, tad tur tev jāmeklē Robilārs dienvidos pie pilsētas mūra, bet vislabāk protams Bolts.
Es gan domāju, ka kungam stipri vajadzētu padomāt par to zobenu. Maģiska manta par trīs zelta dukātiem? Tādas nebūs te nevienam citam pilsētā! Veikalnieks protestēja, kad otrs apmeklētājs, kurš līdz šim bija klusējis, centās atrunāt Kiliānu no pirkuma. Ar bruņām es gan kungiem nevarēšu palīdzēt. Tās labāk pirkt pie mana kaimiņa meistara Kilbraita. Tāpat vairogus. Ieroču kalējs pamāja ar roku pa kreisi rādot uz izkārtni vairoga formā, kas karājās virs ieejas pie blakus mājas.
Nu, ko esat secinājuši? - Ronards bija jau pagājies nost no durvīm uz tempļa pusi. Turp aizgāja zvaigžņu dejotāja. Ārā vēl nav nākusi, tā ka laikam jāpagaida. Un gaidīšanu var īsināt sarunājoties vietā, kur neviens nenoklausās. - Šodien uz Aitu fortu neiesim, jāsagatavojas ceļam, bet rīt gan dodamies. No visa, ko esmu redzējis un dzirdējis, vismazāk man patīk tieši aicinājums iet uz fortu. Es saprotu, ka armijā pieņem personīgi kapteinis, bet nekad neesmu piedzīvojis, ka, lai iestātos armijā, būtu jādodas uz kaujas lauku. - Ieroču nesējam nekas nebija pretī pirmajam pastāstīt savus novērojumus. - Vai Randa kara laikā var atļauties šādu sardzes papildināšanas kārtību? - Viss cits, Ronardaprāt, ar armijas lietām pagaidām izskatījās kārtībā.
Vai iet uz kazarmām, Ronards vēl nebija izlēmis. It kā vajadzības nekādas, ja nu vienīgi pārliecināties, ka Olidū tiešām ir pedantisks, jo tad kazarmās visam būtu jābūt spodram kā šķīvjiem muižkunga ēdamistabā. Bet vēl ir tikai rīts, vēl ir laiks pastaigāt pa Randu, atrast ieroču meistarus, drēbniekus - ko nu kuram vajag - un pievakarē vēlreiz apciemot maiznieku un sagādāt ceļamaizi.
Valdegars braši kāpa pa kāpnēm pakaļ savam pavadonim un klausījās viņa stāstus.
Izdzirdis par virspriesterieni, viņš piekrītoši pamāja, lai gan nez vai jauneklis to redzēja, jo viņi abi bija aizņemti kāpjot, toties balsi vajadzēja varēt sadzirdēt.
- Nē, to nezināju. Par burvjiem jau nekad nevar zināt, ko īsti viņi prot, ja vien nav kāda pārlieku redzama vaina, kas apmēram to parādītu. Es tikai redzēju, ka viņai sāp kāja, un viņa teica, ka tas no burvestību mācībām, un ka es nevarēšu palīdzēt, - viņi pamazām tuvojās augšai.
Tur vējš sagrāba un sapluinīja matus un aizsita elpu. Skats bija varens, nudien! Jūra bija spēcīgāka par cilvēkiem, vien kopā ar vēju tās abas divas mēdza aizturēt ļaudis to nodomos.
- Vareni... - Valdegars noelsās, pēc pavadoņa norādes grozoties un skatoties, kas te ir uz kuru pusi. Neviens tornis pilsētā nebija augstāks.
- Kāpēc Aitu fortu tā sauc? Kāpēc Zivju ir Zivju, to noprotu, bet Aitu? Un tālu viņš ir?
Jūra pēc vētras vēl nebija pilnīgi rimusi, mētāja baltas viļņu galotnes.
Zaļās acis mirkli aizmiglojās, iztēles izspēlētā ainā veroties. Debesu jumis, sudrabu monētu piebārstīts, mēness dailei kautri slēpjoties aiz zīda paltrakiem, viens elfs stājās pretī liktenim duelī. Sirdī dega drošsirdība, acīs spīdēja slavas kāre. Rokās sažņaugts, mēnesnīcas gaismā laistīts, sudraba zobens. Pretī stāvēja dabas izdzimums, monstrs, jaunu elfu jaunavu goda zaglis - vilkatis ar ķetnām kā siena dakšām, zobiem rindu rindām un acīm, ka spožākās dukātu monētas, kādas jebkurš jebkad būtu redzējis. Spriedzei sīcot ausīs, fonā dungojot episkai kara melodijai, vilkatis metās virsū, elfs pacēla zobenu gatavībā. Un tā elfu apēda vilks, jo tikai stulbs burvis spēlējas ar zobeniem. Kiliāns labāk palika pie tā, kas tuvāks, nemetoties bērnišķīgos sapņos spēlēt bruņiniekus, kas glābs pasauli.
Dunču asums un līdzsvars apmierināja, elfam neradot lielu vēlmi pēc jauniem. - Kādēļ labāk Bolts? - Ja jau ir atšķirība, tad derētu to zināt. - Kā tieši pie viņa var nokļūt? - Pie dienvidu mūra noteikti var nokļūt vairākos veidos, bet vadoties pēc Mērfija likuma iešana bez norādēm novedīs strupceļos.
Elfs paskatījās uz milzi, kam šis zobens pielīdzinājās zobu bakstāmajam. [Iepriekšējās fantāzijas ainas atkārtojums] - Tomēr, nē. Varbūt kādu dienu iegādāšos sudraba vēstuļu attaisāmo. - Pietam, ja patiešām kādu satrauktu šejienes vilkati, tad vienīgais pilsētā esošais maģiskais zobens par "nieka" trim dukātiem jau atrastos kāda avantūrista rokās. - Pateicos par informāciju. - Elfs viegli palieca galvu un sāka čāpot uz kaimiņu bodīti.
- Neesi maģijas fans? - Kiliāns uzjautāja milzim.
Agnuss vairs jautājumus neuzdeva, jo svarīgākos par to, kur meklējamas vajadzīgās lietas, jau bija uzdevis elfs, un karotājam vairs nebija vajadzības lieki dzesēt muti. Tikai kad viņi abi jau sāka doties uz blakus esošo tirgotavu, kur varētu būt vairogi un bruņas, Agnuss atbildēja uz elfa uzdoto jautājumu par to vai Agnuss ir maģijas fans, vai nav. Ne gluži. Man ne visai patīk tas, ka maģija bieži vien ir netīra un viegli rāda neīstu seju. No manis burvi neuztaisīja visu mūžu esmu bijis karotājs. Par to jau piedzimu. Tas arī izskaidroja Agnusa attieksmi pret maģiju. Viņš uzticējās tai tikai tad, ja zināja, ka maģija viņu nepiekrāps, jo tā allaž bija saka vienu, realitātē dara citu. Par maģiju bieži maksāja lielu cenu, bieži vien slēptu.
Palūkojoties uz elfu, Agnusam bija lielas aizdomas, ka viņš nemaz neprot cīnīties ar zobenu. Burvis? Priesteris? Kaut kas no tās šlakas. Tu esi burvis, ja? vīrs visbeidzot izspēra vienu no variantiem.
Pēc tik atklātas likstu uzskaitīšanas, kas varēja būt piemeklējušas Grētu, meitene samulsa. "Es... es... nē... ai, ne tā!" viņa sastostījās. "Man ir cita problēma," Grēta joprojām runāja pieklusināti. Ar nolauzto maizes gabalu rokās viņa sekoja priesterienei pie altāra. Atļāvusi tai kārtīgi sarušināt ogles, Grēta sāka drupināt maizi mazos gabaliņos un mest to kvēlojošajā bļodā. Tikai tad, kad gaisā pacēlās apdegušas maizes aromāts, Grēta atsāka runāt.
"Redziet, es esmu no svešas zemes, kā jau sapratāt. Tālas un pavisam savādākas zemes. Tas ir aiz vairāku dienu jūras," varēja manīt, ka pār Grētas augumu pārskrien drebulis, iedomājoties vētru. "Manā zemē ir citi dievi, citas paražas un rituāli, bet mans dievs Sajārs mani sūtīja šurp, un viņš arī šeit runājās ar mani, palīdz, rāda ceļu. Sajārs ir tuksneša vētru dievs, bet es esmu viņa acis un balss. Jūs saprotat, vai ne?" viņa drošības pēc pārstāja vērot gruzdošo maizi un palūkojās uz otru meiteni, vai tā saprot. Gluži par priesterieni Grēta gan sevi nesauca, bet viņa pieņema, ka tāpat varētu būt skaidrs, kādas ir viņas attiecības ar Sajāru. "Bet viens no maniem ceļabiedriem minēja, ka šeit Sajāru nepazīst un cilvēkiem varot rasties bailes, ja es pieminēšu svešu dievu. Tāpēc es domāju, ka man vajag atnākt uz šejieni, jo zemes dieviete likās vistuvākā tuksneša dievam. Vai tā ir?" cerību pilns skatiens pavērās zaļi tērptajā meitenē, meklējot atbalstu un apstiprinājumu. Ģērbtas tik dažādās krāsās un arī nākušas no dažādām zemēm viņas taču bija kaut cik līdzīgas. "Es nezinu, vai es drīkstu piesaukt Almas vārdu. Es noteikti negribu pamest Sajāru, jo viņš mani vada, viņš arī atveda uz šejieni, parādīja ceļu. Tāpēc man šķita, ka varbūt Alma neļaunotos, ja es to pašu zemi un pīšļus godātu savā veidā, bet ļaudīm minētu viņas vārdu." Grēta apklusa. Skaļi izteikta doma izklausījās mazliet pēc ķecerības. Vai tas bija tas, ko Sajārs bija gribējis, parādot viņai ceļu uz plaši atvērtajām durvīm?
– Man arī šķiet aizdomīgi, ka kapteinis visus sūta uz Aitu fortu. – Adorils domīgi noteica. Var jau būt tā bija savdabīga atlasīšana, lai atsijātu pelavas un paliktu tikai tie, kas nebaidās briesmām skatīties tieši acīs. Un tomēr ķēmīgi. – Būs jānoskaidro precīzi, kāds gabals līdz Aitu fortam ejams. – Divas dienas vai vairāk. Ronardam bija taisnība. Vajadzēs kārtīgi sagatavoties ceļam. Nakti pārlaist krogā un sakopot spēkus pirms došanās.
– Un ko tad, kad nonāksim, cerams, vienā gabalā, fortā? Ja pareizi sapratu, tad ne visi vēlas stāties dienestā. – Šis jautājums viņam nebija licis miera jau kādu brīdi.
Es domāju, mēs iekulsimies cīņās vēl pirms nonāksim Aitu fortā, un būs vienalga, esam dienestā vai nē. Vēl viens stāsts, kas man nepatika, bija par to, ka ādas bruņās ir vieglāk skriet un izvairīties. Tā nekaro, tā bēg. - Ronards neuzskatīja par vajadzīgu slēpt savas domas. Karš Randā jau ir bijis ļoti ilgs, par to sen jau zināja visas apkārtnes pilsētvalstis. Sarmata burvji uzbrūk, kā teica Randas sargs, ar "uguni un zibeņiem", pret ko nekāds pretlīdzeklis pa visu šo laiku nav atrasts. Šķiet, ka tā. Ronards labprāt uzzinātu, vai kapteinim Olidū ir arī kāds plāns ienaidniekus atspiest tālāk, ne tikai noturēt pašreizējo robežu. Kaut kur, aiz fortiem, vecajās Randas teritorijās būtu jābūt vēl kādiem nocietinājumiem un fortiem, protams, šobrīd Sarmata rokās.
Pēc Ronarda jautājuma, Renlijs secināja, ka neko daudz viņš nav pamanījies secināt.
Jauneklis jau nezināja, ka viņam kaut kādi secinājumi būtu jāizdara.
Bet redz! Viņam kā reiz no visa redzētā vislabāk patika aicinājums doties uz fortu. Bet tam bija savi iemesli un puisis nebija pārliecināts, ka viņam šos iemeslus vajadzēja uzreiz tā atklāt apdomīgajiem biedriem. Viņi visnotaļ bija apdomīgi.
Renlijs paraustīja plecus. - Godīgi sakot... Man nav ne jausmas kā papildina sardzes un ko Randa var vai nevar atļauties. - puisis godīgi noteica, skatienam kavējoties pie biedriem.
Biedri vispār uzdeva pārāk daudz jautājumu un nodarbojās ar plānošanām. Viņi nebija spontāni. Renlijs tāds bija. Puisim bija diezgan vienalga, vai viņam pietiktu maize, lai aizceļotu līdz fortam. Viņam bija vienalga, kādā attālumā atradās forts. Tās bija lietas, kuras nebija būtiski zināt, lai dotos ceļā. Un ceļā viņš būtu gatavs doties kaut vai tagad. Gan jau izdzīvotu. Tā jau nebūtu pirmā reize, kad puisis klaiņoja. Tomēr, visticamāk, pareizāk būtu pielāgoties pārējiem. Un ja jau tie vēlējās gaidīt...
Vienīgais, kas no puišu teiktā, piesaistīta Renlija uzmanību un ko viņš kaut nedaudz uzskatīja par savu lauciņu, bija stāsts, kāpēc viņi visi devušies kapteini meklēt.
- Es varētu padomāt par ticamāku stāstu kapteinim. - Renlijs noteica. - Nu, kamēr jūs vācat informāciju par forta atrašanās vietu un ko nu tur vēl. - vismaz tā viņš saskatīja savu lietderību visā šajā.
- Vakarā, pie miestiņa, varētu apspriest labāko plānu. - bet tagad puisim vilka tuvāk uz Almas tempļa pusi, kur bija pazudusi Grēta. Bija taču jāpilda solījums, palīdzēt neizskatīties uzkrītošai.
Renlijs pasmaidīja.
Randas bāka
Aitu fortu tā sauc, jo tas ir Aitu strauta krastā. Tur kādreiz bija pilsētas lielākās aitu ganības. Patiesībā vēl tagad ir. Tikai aitu ir palicis krietni mazāk. Stāstīja bākas uzraugs. Līdz turienei ceļš ir tāds neveiklāks. Redz', līdz Čūsku fortam un līdz Bolta tornim parasti iet divas dienas un pusceļā atpūšas. Aitu forts ir tuvāk. Ja iziet ar saullēktu un visu dienu iet, tad nakts melnumā ir tur. Ja tā negrib, tad jārēķinās ar dienu un pusi. Bet nakts jāpavada uz lauka vai varbūt kādā zemnieka mājā.
Klau', vai tev vēl ir nodoms šeit palikt? Man ir darbi jāapdara, bet pēc kapteiņa rīkojuma es nedrīkstu svešnieku vienu atstāt pie bākas uguns. Puisis sarosījās.
***
Kapteiņa māja
Apspriežoties par to, vai un kā viņi vēlētos ceļot uz Aitu fortu, nesenie paziņas neuzkrītoši virzījās tuvāk Almas templim. Pie vainas noteikti bija Renlijs, kas nemanāmi, pārvietojot svaru no vienas kājas uz otru un mīņājoties bija piespiedis arī pārējos nonākt pie svētnīcas sliekšņa. Durvis bija plaši vaļā un visi varēja redzēt, ka tempļa dziļumā Grēta runājas ar priesterieni zaļās drēbēs. Katru vārdu izšķirt no ieejas nevarēja, bet pārlieku abas arī neslēpās.
***
Almas templis
Hmm... Redzi! Es esmu Almas priesteriene, bet, ja man jākāpj laivā, es domās pieminu Naju, viļņu dievieti. Skaidrojumu sāka meitene zaļajā. Mēs esam uzauguši zinot, ka ir trīs dievi, kuriem ir liela ietekme pār mūsu ikdienu. Un mums katram kāds no tiem trim var būt tuvāks sirdij, bet arī pārējos mēs neaizmirstam. Ja tev liekas, ka Alma var tevi pasargāt šeit vairāk, kā Sajārs, tad jau tu rīkosies saprātīgi, ja lūgsi viņas atbalstu. Bet pat cienot visus dievus, es nekad neteikšu, ka esmu kāda cita priesteriene. Tikai Almas! Meitene lepni pacēla galvu. Bet tavam ceļabiedram var būt taisnība, ka nevajag uzbāzties citiem ar savu dievu. Pilsētā izplatās jauns kults. Un pilsētnieki uzmanās no jaunumiem. Viņi var sajaukt un nospriest, ka tu esi tas, kas neesi.
***
Kilbraita darbnīca
Bolts ir gudrākais burvis Randā. Bet viņš ir tik baisi neglīts, ka dzīvo savā tornī pie robežas. Ja tu gribi viņu satikt, tu ej pa Aitu vārtiem, krustcelēs nogriezies pa labi, garām Almas svētbirzij, garām Žagatu mežam un tad jau tu torni arī redzēsi. Bet tas vēl nenozīmē, ka Bolts gribēs tevi redzēt. Uz atvadām paskaidroja asāko pilsētas bultu īpašnieks.
Meistara Kilbraita darbnīca bija tepat netālu, bet pircējus pie durvīm neviens nesagaidīja. Tā vietā varēja dzirdēt skaļas balsis no veikaliņa iekšienes. Attaisot durvis, acīm pavērās strīdus situācija. Melnmatains meistars ar resnu vēderu, kas bija iejozts ādas priekšautā ar pārgrieztu seju auroja uz mācekli. Puika, bāls un nelaimīgs, bija ierāvies kaktā un abās rokās kā sargājoties turēja puspaceltu vairogu, kuram malas rotāja sudraba rotājumi.
ZIRGUS! ES TEV TEICU, KA TUR VAJAG ZIRGUS!! GAR MALIŅU. KAUJAS RUMAKUS, SASODĪTS! UN KO TU ESI TUR UZTAISĪJIS, TU, SLIMA TARAKĀNA UN BEIGTAS ŽURKAS DĒLS, TU!??? TIE IR KAUT KĀDI KLIBI SIVĒNI, KAS TUR DEJO!! KUR ES KLIENTAM TĀDU VAIROGU LAI PĀRDODU?!! KURŠ MAN ATMAKSĀS IZNIEKOTO SUDRABU? TU??? TAISI VISU NO JAUNA! UN LAI LĪDZ TUMSAI MAN BŪTU GATAVS VAIROGS!!! TINIES PROJĀM NO MANĀM ACĪM! Vīrs aiz dusmām pat nebija pamanījis apmeklētājus. Tagad pagriežoties un sastopoties ar diviem svešiem acu pāriem, viņš apjuka un norīstījās, kampdams gaisu.
Aitu forts. Valdegars klausījās un iegaumēja attālumus, cik tur ilgi ejams un tā. Kāpēc viņam vajadzētu Aitu fortu, nebija ne jausmas, bet ja nu pēkšņi vajag.
Vējš joprojām plandīja matus un raustīja drēbes, bet skats te bija nenoliedzami skaists.
- Ko? Ā... - puisis attapās no vērošanas un pievērsās pēdējam jautājumam.
- Stingrs gan jums kapteinis, bet, laikam, pareizi vien ir, - viņš noteica. - Nē, es nekavēšu tevi darbos, jau eju.
Tik tiešām. Bāka bija redzēta, pilsēta un jūra apskatītas, varēja doties. Traucēt bākas darbu nebija nekāda nodoma, un kur nu vēl to sagrozīt, lai Sarmata kuģiem ceļu parādītu vai kā tā.
- Lai darbi vedas! - Valdegars novēlēja un gāja uz kāpnēm, lai kāptu lejā.
Grēta uzmanīgi klausījās un mazliet nervozi knibināja pirkstus. Meitenei varēja būt taisnība par vairākiem dieviem un to attiecībām. Vai vismaz tas bija ieskatas tajā, kā vietējie uztvēra reliģijas lietas. Grētai bija savs lielais, varenais dievs, kam arī viņa lūgtu palīdzību, tomēr šķita, ka šeit nav jābūt priesterim vai kaislīgam sekotājam, lai pieminētu zemes dievību. Tas bija labi.
"Paldies! Jums noteikti ir taisnība," Grēta pamāja, pakasīja aiz auss un uzmeta ašu skatienu apkārtnei. "Almas krāsa ir zaļā, pareizi?" viņa drošības pēc noprasīja. Maize kvēlojošajā bļodā vairs tik spēcīgi nesmaržoja un pats svarīgākais bija uzzināts, tāpēc domās sāka rosīties vajadzība doties tālāk.
"Jūs man palīdzējāt saprast to, kas man bija svešs," Grēta pielieca galvu pateicībā. "Mans dievs noteikti ar nodomu atsūtīja mani šeit, lai es satiktu jūs un saprastu Almu. Tas noteikti bija pareizi," meitene uzsmaidīja un pārmeta bizi pār plecu. "Es droši vien šeit atgriezīšos, kad man atkal vajadzēs padoma vai vēlēšos pateikties Almai," viņa apsolīja. Ne uz kādām ilgām lūgšanām gan Grēta netaisījās, arī rituālus te neveiks, tāpēc uzmeta skatienu durvīm, aiz kurām ārpusē varēja samanīt citus.
Tātad Talia varēja pieteikties dienestā. Bet no vienas puses, viņa īsti nezināja, vai vēlas sevi tik ļoti apdraudēt. Bet tad atkal. Šiem cilvēkiem, viņas bultas un loks varētu noderēt, izglābt dzīvību. Un izskatījās, ka Renlijam bija plāns. Tad varbūt šī doma doties uz Aitu fortu nebija nemaz tik peļama.
- Man liekas, ka mums vienkārši ir jādodas uz turieni. Mēs varam plānot vis kaut ko, bet patieso situāciju redzēsim tikai tad, kad nokļūsim galā. - Medniece pasmaidīja. - Iespējams, ka šonakt vajag kārtīgi izgulēties un rīt līdz ar saules gaismu doties ceļā. - Paņemt arī tās mantas no kroga, lai ceļā nekas nepietrūktu.
Meitene turējās blakus Renlijam, gatavībā sekot viņam, jo izskatījās, ka viņš ir grupas līderis un patiesībā viņai pret to nebija nekādi iebildumi.
Burvju amats nelutināja. Paša miesa jau maksāja smago cenu - mūžam citu lēmumu iezīmēta. Lielu lomu izskats nespēlēja, kad jāizraujas cauri elles ugunīm, lai vien pirkstu galā uzšķiltu mazu dzirksteli. Tikai vīra teiktais lika nedaudz aizdomāties. Cik tad neglītam bija jābūt cilvēkam, lai citi cilvēki to uzskatītu par baisi neglītu? Elfs pats īsti nevarēja pateikt.
Neizklausījās ka pēc nosauktajām vietām, kam jāpaiet garām, tornis atradās nevainīgais pastaigas attālumā. Tik ļoti savus dunčus uzspodrināt elfs nevēlējās. Varbūt labāk vēlāk pamest kāju uz otra burvja pusi, kas nebija apmeties pasaules malā.
Elfu nedaudz izbrīnīja milzis. Varbūt pārlieku viņš gaidīja, ko pavisam tumšu un neglītu, lādētu visos zināmajos lāstos. Tā vietā tika pausts vien uzskats bez tipiskā naida, ko Kiliāns bija radis justs. Milzis neuzticējās maģijai, pareizi vien darīja, bet arī neradīja iespaidu, ka izšķaidīs elfu pa sienu, ja vien ieraudzītu viņu izmantojam to. Nedaudz ilgāk nopētot vīrieša seju, elfs beidzot atbildēja. - Var teikt. - Burvis tomēr bija kāds, kas pārzināja maģiju, saprata un spēja izmantot kā gaisu ievilktu plaušās. Maģija viņam tika uzspiesta, ne tikai likteņa, bet arī cilvēka rokas. - Mans vārds ir Kiliāns. - To izsakot elfs ātri novērsās, paraujot kapuci zemāk.
***
Tracis, kas darījās aiz durvīm, lika apdomāties vai bija prātīgi tagad vērt tās vaļā, lai nejauši nedabūtu kādu lidojošu āmuru galvā. Nedaudz pašķiebjoties uz loga pusi varēja manīt divus stāvus - vienu apaļu un otru mazu. Cimdotā roka uzgūlās uz roktura, lai lēni to nospiestu uz leju un tad pagrūstu. Iekšā acis uzreiz uzmeklēja abus. Sekunde karājās gaisā cilvēku pāri pavērojot līdz Kiliāns atvēra vaļā savu muti. - Esi sveicināts labo cilvēk! - Balss nenieka nezaudēja sava draudzīguma, ko pauda iepriekš kalējam. Akla acs tika pagriezta uz jaunekļa pusi, kapuces malai noslēpjot viņa bālo skatu, kad tā jau atkal tika piekārtota nosegt acis. Saimnieku un to īpašuma darīšanās, svešiniekiem nebija vietas. Vecas rētas iekņudējās.
- Es vēlētos iegādāties plecu un krūšu sargus. Vieglus un ērtus, bet drošus. - Jācer ka šeit tie visi nebija sudraba aplaizīti, jo Kiliānam jau pietika ar zobenu, kas izlaizītu visu viņa kabatas naudu. Spīdīgās lietiņas varēja turpināt priecēt augstāk stāvošos ar apputēšanu kādā mājas stūrī. Varbūt patiešām šeit vilkati blandījās pa labi un kreisi? Sudrabs arī "līdzēja" pret citām nešķīstībām nevien pāraugušiem plušķiem. Negribējās tomēr ar karstu galvu iegrābties. Skatiens aizklejoja līdz vairogam un sudraba maliņai - vismaz tik bija sadzirdēts no kliegšanas, ka tā bija sudraba. - Atvainojiet, ka jautāju, bet vai vairogs domāts kādam, kas medīs vilkačus? Man tika teikts, ka tādi mītot dienvidu mežos. - Redzēs, ko stāstīs apaļīgais vīrs. Vairogs visdrīzāk nebija tam domāts, bet šādi jautājumi nekrita ne no kurienes - par vilkačiem un to, kas pasūta sev sudrabā ziestu vairogu - visai izšķērdīgi atceroties, ka ir karš un pat sardzei ir problēmas pašai sevi apgādāt neiegrābjoties izpalīdzīgu kalēju kabatās.
- Protams. - Renlijs atbildēja medniecei. - Ir grūti paredzēt, kas mūs sagaida. Tomēr, tik un tā man par to ir jāapdomājas. Kaut kas taču tam kapteinim būs jāsaka jebkurā gadījumā. Man liekas, ka vislabāk būtu, ja mēs pa ceļam jau paveiktu kādu darbu, par kuru viņš mums būtu pateicību parādā. Lai gan... iespējams, ka arī nē. Tas ne vienmēr strādā, lai sāktu uzticēties svešiniekiem. Patiesībā, tas dažreiz strādā pilnīgi pretējā virzienā, jo cilvēks, kuram esi izdarījis pakalpojumu, sāk justies apdraudēts. Un ja mēs zināt, ka kapteinis pēdējā laikā netiek galā ar saviem pienākumiem, tas varētu viņam likt mūs uzlūkot, kā potenciālos viņa posteņa apdraudētājus. Un tad viņš būs nedraudzīgs, nelaipns un aizsūtīs mūs drošā nāvē pie Sarmata adeptiem. Lai gan... - Renlija acis teju iemirdzējās. Bija skaidrs, ka puisis vienkārši skaļi domā un viņam pat apkārt esošā kompānija īsti nebija būtiska. Tikai pēc sava lai gan, viņš saprata, ka šie ļaudis nemaz nepriecāsies par skriešanu pretī Sarmata maģijām. Atšķirībā no viņa.
Renlijs noraidoši pakratīja galvu.
- Nu, es vēl joprojām domāju, ka mums vajag doties uz fortu un teikt, ka esam ceļojošā trupa, kas vēlas izklaidēt kareivjus. Lai tiem priecīgāks prāts un labāk sargājas. Mēs varētu viņiem piedāvāt kādas ainas no romantiskās varoņdrāmas "Šķēps un Roze"... Jūs taču zināt tādu, vai ne? - Renlija skatiens jautājoši palūkojās uz biedriem, lai pārliecinātos, ka viņiem ir skaidrs par ko puisis runā.
- Nu, īsāk sakot, mūsu uzdevums ir sarīkot nelielus svētkus kareivjiem, lai viņus iedvesmotu. - puisis palūkojās templī, meklējot Grētas stāvu. Taču tikai uz īsu mirkli, lai jau atkal palūkotos uz tuvāk esošajiem biedriem.
- Īsāk sakot... es padomāšu. - kaut kā jau tāpat vajadzēs šo dienu pavadīt.
Te nemaz nav tik ļoti noraizējušies par to, ka svešinieki var kaut ko sliktu nodarīt. - Ronards piebilda, - Citādi mums jau pie ostas vārtiem būtu atņemti visi ieroči. Es neticu, ka kapteinis no mums sagaida kādus pakalpojumus, galu galā, tā ir vienkārša pieteikšanās dienestā. - Ieroču nesējs brītiņu padomāja par ceļojošo trupu un arī par Sarmata adeptiem, kurus aristokrātiskā paskata puisis bija diezgan aizrautīgi pieminējis kā drošu nāvi nesošus. - Aktieris no manis nekāds, uz to nepaļaujies, Renlij.
Toties uzzināt ko vairāk par izslavēto pretinieku un viņa burvjiem Ronards gan gribēja. Maģija, kuru nevar pārņemt. Uguns un zibeņi. Protams, labāk to visu neredzēt kā pēdējo savā dzīvē, bet - kas tas īsti ir? Ieroču nesējam bija mācīta kaujas plānošana, viņš zināja, kā jāpārvieto karaspēks, kas jāņem vērā, izvēloties kaujas vietu, un viņš zināja, ka pirmais, ko nepieciešams izdarīt, ir - izlūkot ienaidnieku. Pretinieka spēkus un ieročus, un, vēlams, - viņu karavadoņa iecienīto taktiku.
Tā nekaro, bet bēg. Ronards laikam bija radis pie cīņām, kas turas zobena cirtiena attālumā. Tomēr kā karoja, ja pretī stājas burvis vai burvji ar visādām maģiskām draņķībām? Vai nu izvairies vai krīti. Arī Adorilam pašam bija ādas bruņas un nekas nebija iebilstams. – Sak, bet vai tās dzelzs pannas un aizsargi paglābs no uguņiem un citām neģēlībām, ko raida burvji? – Puisis šaubījās. Laskrivīkei bija maz darīšanu ar burvjiem un tomēr arī par to bija dzirdēts leģendās.
Iegūt kapteiņa uzticēšanos pavisam noteikti nebūs viegli. Taču Renlija piedāvātais variants par ceļojošo trupu šķita cik nu vien nenopietns, cik vispār bija iespējams. Adorils arī nebija nekāds aktieris, un, spriežot pēc saviem novērojumiem, citi arī diez ko neatbilda šādam amatam. – Renlij, Tu taču nedomā nopietni par to trupu vai tomēr? Tāds tejāteris ātri vien taptu skaidrs. Bars klejojošu rīkļu rāvēju jēra ādā. –Viņš iesmējās. Pat viņa smiekli dunēja zemu kā baznīcas zvani.
– Man šķiet, ka tur savu pirkstu būs pielicis mērs, ka ieročus mums neatņēma. Kaut gan... Mēs visi esam svešinieki Randai. Mēs tikpat labi varētu būt arī Sarmanta algotņi, bet še mēs staigājam un ļaudis neceļ ne ausu. – Tas bija aizdomīgi.
- Esmu daudz kur pabijis, bet nekad neesmu ievērojis, ka kādā no pilsētām speciāli ņemtu nost ieročus tiem, kas tajās viesojas. - Renlijs noteica, paraudzījies uz saviem biedriem. Protams, varētu domāt, ka pie vainas bija tas, ka puisim nemaz nebija nekādu ieroču. Vien tas vientuļais sudraba duncis pie jostas. Tas arī viss.
Katrā ziņā, Renlijs nedomāja, ka ieroču neatņemšanai ir jelkāds sakars ar mēra kunga laipnību un īpašu attieksmi pret viņiem. Kā reiz otrādi. - Mērs neizdarītu nekādus izņēmumus pret mums. Jo viņš vēlas, lai mēs paliktu neuzkrītoši un viņa vārdu nepieminoši. Jebkuri izņēmumi uzdotu tikai liekus jautājumus. Bez tam... paskatieties apkārt. - puisis pamāja uz ieliņām, kas aizvijās prom no pilsētas laukuma un kur bija novērojamas mazās bodes. - Ieroču, bruņu meistari. Kam tad tas viss, ja pilsētā bruņojumu ņemtu nost? Te arī mednieki ieklīst. Tiem taču arī neņem nost ieročus. Domāju, ka pilsētas sardze netur iedzīvotājus gluži vai gūstā un ir gatavi ātri reaģēt un rīkoties, ja kāds sāktu celt nekārtības. - runāja viņš samērā pieklusinātā balsī un vēroja apkārtni. Vēl jauneklim ienāca prātā doma, ka vispār vajadzētu izvairīties no mēra un Sarmata pieminēšanas sarunās. Iespējams tos aizstāt ar kaut kādiem segvārdiem. Lai skaņas, kas nav domātas svešām ausīm, viņus nenodod, ja nu netīšām pasprukušas citiem dzirdot.
Patiesībā, Renlijs domāja visai nopietni. - Nu, ē... - jauneklis novilka, palūkojies uz biedriem. - Nevajag iespringt uz domu, ka nu, lūk, man jābūt par aktieri. Tad arī viss būs kārtībā. Būt par aktieriem, jūs jau piekritāt, uzņemoties šo uzdevumu. Jo jums tāpat būs jāizliekas par to, kas neesat un jāslēpj patiesie nodomi, lai izvilinātu patiesību. Tad, kur tieši ir atšķirība? - smaragda zaļās acis pētoši nolūkoja abus vīriešus.
- Nu, ja jums nepatīk doma par izrādi, varbūt varam tēlot ceļojošus tirgoņus. Tie, kas izskatās pēc cīnītājiem, būs mūsu apsardze, pārējie būs tirgotāji. - tad vēl tāds ierosinājums. Ja nu bardu būšanas biedriem likās par sarežģītu.
Bruņas nav domātas aizsardzībai ne pret uguni, ne zibeņiem. Vienalga, kādas, ja vien nav pašas maģiski noburtas. Bet tad es laikam iztērētu naudu noburtam apģērbam. Ādas aizsargu izmantošana būtu pamatota, ja maģija ietekmētu tikai metālu. Pagaidām nekas par to neliecina, drīzāk - bēg visi, lai kādas bruņas mugurā. - Ronards paskaidroja un turpināja par pilsētnieku attieksmi pret bruņotiem svešzemniekiem. - Nē, es nedomāju, ka mēra rīkojuma dēļ, lai gan pilsētas sargi, protams, pazina Sangvini kungu. Es domāju, ka šāda mierīga attieksme liecina par to, ka pilsētai šobrīd nedraud briesmas, kā arī par to, ka kapteinis Olidū ir labi organizējis aizsardzību. - Lūk, liels pluss kapteinim.
Ronards labu laiku nebija tik ilgi runājis par sev tik pašsaprotamām lietām, un mazliet tā kā aprāvās, jo varētu šķist, ka ieroču nesējs domājas esot zinošāks par pārējiem. Brīdi paklusējis, viņš pajautāja visiem klātesošajiem, jo daži, iespējams, pieprata kādu maģiju, - Esmu dzirdējis, ka Sarmata burvju maģiju nevarot iemācīties. Vai esat ko dzirdējuši - kāda ir viņu maģija? Uguns, zibeņi, kas vēl? Un, galvenais - kā? Krīt no gaisa, triecas virsū no burvja puses, vēl kā?
Diemžēl uz Ronarda jautājumu par Sarmata maģijām, Renlijam nācās nezinoši paraustīt plecus. - Godīgi sakot, es nezinu... - puisis noteica. - Bet man liekas, ka viņu maģija nav ne zibeņi, ne uguņi. Jo es neredzu iemeslus, kādēļ burvis nevarētu iemācīties uzburt zibeni vai uguni. Mans skolotājs, piemēram, prata uzurt ugunslodi. Es protu uzburt zibens šautras. - tas nebija it kā nekas īpašs, ja vien burvim bija iekšā riskēt ar savu veselību, lienot ugunī, vai mēģinot noķert zibens spērienu.
- Sarmata adeptu maģijas esot kaut kas īpašs. Kaut kas, ko Randas burvji nespēj iemācīties un saprast... Es labprāt aprunātos ar kādu, kurš ir redzējis šīs maģijas dzīvē, taču mums nav tam laika. Kad aiziesim tur, tad gan jau redzēšu pats. - piesardzība, acīmredzot, nebija šī jaunekļa otrais vārds. Renlijs likās pārgalvīgs un uz riskēšanu tendēts. Bet tad atkal... nekā savādāk jau burvji savu maģiju klāstu papildināt nevarēja. Kā vien riskējot.
Slēpt savus patiesos nodomus vai neizrādīt savu patieso dabu bija viena lieta, bet izklaidēt kareivjus bija pavisam kas cits. Adorils bija dzimis un audzināts būt par kareivi. Tas bija viņa asinīs. Tāpēc šāda ideja viņu diez ko neapmierināja. Viņš nolēma šo jautājumu pagaidām vairs necilāt. Gan jau viss iegrozīsies uz pareizās takas.
Puisis ar interesi klausījās, ko par burvjiem stāstīja abi biedri un vilka paralēles ar dzirdētajiem stāstiem. Pats ar maģiju viņš vēl nebija sastapies. – Un, ja Tev trāpa tādas uguns lodes vai zibeņi, tad esi beigts un pagalam? – Adorils prātoja, ka viņam varbūt vajadzētu meklēt tos noburtos apģērbus vai bruņas, par ko teicās Ronards.
Randas bāka
Jaunais bākas uzraugs ar atvieglojumu noskaidroja, ka Valdegars ir gatavs doties projām pēc savas ziņkārības apmierināšanas. Viņš pavadīja priesteri pa kāpnēm lejā un novēlēja veiksmīgu dienu. Pats Valdegars izgāja no torņa un varēja sevi paslavēt par vēl kādu ieguvumu. Lai arī viņam nebija īsti skaidrs kurā ēkā kas atradās, tomēr no bākas augšas viņš varēja uzmest aci aptuvenajam ieliņu izkārtojumam. Ceļš tālāk vedās par kripatu vieglāk, jo viņam vismaz bija skaidrs kurp tēmēt.
***
Pie Almas tempļa
Puišiem un Taliai nesanāca ilgi patrīt mēles, jo pēc brīža viņiem pievienojās Grēta, kura bija saņēmusi skaidrojumu, ka Almas priesterienes tiešām ģērbjas zaļā, bet Grēta var droši atgriezties templī pēc padoma, ja nepieciešams.
Palika divas problēmas,- izkalt līdz galam plānus par došanos vai nedošanos uz Aitu fortu un atrast to drēbnieku, kuri visi it kā bija devušies meklēt.
***
Kilbraita darbnīca
Nē, kungs, ar vairogu vilkaci nenomedīsi. Bruņu meistars pārgāja uz daudz klusāku balsi un viņa seja atmaiga, dzirdot, ka atnākušie plāno iepirkties. Es varu piedāvāt krūšu bruņas. Tām klāt ir plecu sargs vairoga rokai un apkalti roku sargi. Kalējs piegāja pie trīs koka statīviem, kas slējās pie dibensienas. Uz katra statīva bija dzelzī kaltas bruņas, katra ar atšķirīgu detaļu skaitu. Pirmais statīvs laikam turēja saimnieka pieminētās bruņas, jo tās prāvais vīrs viegli nocēla no pakaramā un nesa Kiliānam. Uz vidējā statīva karājās bruņas, kuras aizsedza krietni vairāk no auguma. Tām bija elkoņu sargi un aizsargi kājām. Bet uz trešā statīva, tīrs un spodrs greznojās pilns bruņu komplekts no plāksnēm un ķēžu posmiem, ar ādas bruņu kārtu apakšā un visu bruņucepuri un bruņucimdiem piedevām. Kaktā bija pieslieti divi vairogi,- viens koka ar dzelzs pumpu vidū, otrs izkalts tīrā dzelzī. Uz letas gulēja savāda parikte, kura atgādināja platu dzelzs stīpu ar mīkstu polsteri iekšpusē, pēc izmēriem aptuveni tāda, ka tur ietilptu vidēja cilvēka kakls vai kāja.
Kungs gribēs piemērīt šīs. Šīs bruņas nāk par vienu dukātu. Meistars piegāja klāt un palīdzēt aplikt Kiliānam bruņas. Uzreiz varēja just, ka svars bruņām ir krietni lielāks nekā ādas vamzim. Bet toties varēja paļauties, ka aizsargātās daļas aiz dzelzs plāksnes ir drošībā un rokas varēja brīvi kustināt tāpēc, ka bruņas sedza tikai vārīgākās vietas. Vēl man ir vairogi, ja interesē. To koka atdošu par 30 šiliņiem, dzelzs būs uz 50 šiliņiem. Kilbraits uzlūkoja otru atnākušo ciemiņu, kurš bija plecīgāks un iespējams vairāk ieinteresēts cīnīties ar ieroci vienā un vairogu otrā rokā.
Tas atkarīgs, kur trāpa. - Ronards paraustīja plecus. - Kaujas laukā burvju parasti nav daudz. - Puisis maģiju pieskaitīja pie ieročiem. Viņš ar to bija sastapies diezgan maz, tāpēc uzskatīja, ka iespēja tapt sašautam ar bultu ir krietni lielāka nekā maģiska zibens trāpījums. Bet, protams, Randā tas varēja būt citādi. Te ilgi jau karo.
Tagad ejam kurp? - Grēta iznāca no tempļa, un vairs nebija jēgas stāvēt laukumā.
Leksa priesteris izgāja uz ielas. Viņš brīdi paprātoja, ko darīt tālāk, un izdomāja, ka noies garām ēkai, kas izskatījās pēc tempļa, lai pārliecinātos, kuram dievam vai dievietei tas veltīts, tad ies atpakaļ uz krogu. Tur, augšā bākā vējš bija maķenīt aizgaiņājis negulētās nakts nogurumu un miegu, bet te, lejā nogurums uzbruka ar jaunu sparu.
Visticamāk, tas būs Najas templis, Valdegars domāja, iedams uz to pusi un ar acīm jau meklēdams svēto simbolu, kuram bija kaut kur jābūt goda vietā.
Un pēc tam uz "Asari". Derētu pastāstīt biedriem, ko sastapis, ko uzzinājis, un, ej un sazini, vai biedri paši jau nav ko noskaidrojuši.
Jāaprunājas.
Agnuss. Ja jau viņi beidzot iepazinās un dalījās ar vārdiem. Vai tas bija īstais vīrieša vārds jau no dzimšanas vai dzīves laikā pieņemts, par to vēsture klusēja tāpat kā milzīgā vīrieša augums.
Nonākot blakus tirgotavā, Agnuss nopētīja etīdes varoņus, bet nekādas darbības un komentārus reaģējot uz to neizveica, jo nebija viņa darīšana - ja kāds salaiž dēlī uzticēto darbu, tad ir salaidis un punkts. Par to ir jāatild. Ziņkarība nebija netikums, kas pārāk nomāktu ziemeļnieku.
Vairogu ar sudraba izskaistinājumiem gan Agnusam nevajadzēja, tāpēc viņš nopriecājās, ka tikia parādītas sakarīgākas alternatīvas. Galu galā Agnusam vajadzēja vairogu, nevis dekoratīvu šķīvi, kuru piekārt pie sienas kā statusa apliecinājumu. Ļauj pacilāt dzelzs vairogus, Agnuss palūdza, vēloties sajust vai no tādiem būs jēga, vai tomēr prasīsies kaut kas cits. Koka vairogu gan viņam arī nevajadzēja, tas vieglāk varētu sašķīst cīņas laikā. Ak.. kā viņš priecātos, ja viņa vecais vairogs būtu pie dzīvības... bet nebija tas pat līdzi.
[ooc: Man ir atslēgts nets, tāpēc var gadīties neregulāri posti, jo to esamība atkarīga no tā vai man paveicas atrast kādu nelaimīgo, kuram zagt netu.]
Nedaudz dīvaini, ka pirmais ar ko sanācis iepazīties no algotņu bara bija tieši viss baisākais tipāžs tanī. Saruna tālāk no šī punkta nepavilkās. Elfs arī nebija runīgais, aprobežojoties ar jautājums, atbilde scenārijiem. Mēlei labpatika mierīgi dusēt mutē un kulties vien tad kad nepieciešams.
Mirkli nedaudz samulstot par pēkšņo bruņu meistare ņemšanos, Kiliāns ļāvās tikt apvilkts, noraujot nost apmetni, lai tas netraucē. Garām prātam bija paskrējis fakts, ka bruņas takā jāpielaiko pirms pirkšanas. Pārlieku bieži nācies vienkārši, ko garām ejot paķert un uzvilkt, lieki nebēdājot par derēšanu, ja pa rokai bija diegs un adata. Šāda rīcība gan nelīdzētu ar metāla lietām. Kamēr pārdevēja rokas ātru vien piestiprināja visas detaļas, elfa acis cielēja pārējās bruņas. Viņš varen muļķīgi izskatītos, pēdējās bruņās, knapi spējot pakustēt. Sasvērtos uz priekšu un ar milzīgu plaukšķi nokristu uz zemes. Meistaram beidzot darbu, Kiliāns nopētīja sevi.
Metāls nebija viegla spalviņa, bet arī ne miltu maiss. Kiliāns nebija nekāds kārns tintes ostītājs, bet gan smaga darba darītājs. Nebija šaubu, ka ar bruņu svaru viņš ātri vien apradīs. - Es manīju, ka vairāk šeit staigā ādas bruņās ne metāla. - Viņš ieminējās kamēr kārtīgi tika izgrozīti pleci, rokas un citas vietas, cenšoties aptvert tagadējās limitācijas un jebkādus šķēršļus. Dūre viegli padunkāja pa krūtīm, dzirdot metālisku klauvējienu. Nemaz nebija tik slikti cik sākumā licies.
Pie cenas elfs apdomājās. Ņemt kā ir vai kaulēties? Tavernā bija izdevies izmainīt vienu no dukātiem, lai tiktu pie vieglāk izmantojamiem šiliņiem klāt, tomēr iztērējot tos nāktos atkal prātot kur izmainīt kādu citu dukātu.
- Sakiet, - Kiliāns pagrozīja plecu sargu. - kādēļ tikai viens? - Iespējams jautājums skanēja varen muļķīgi, bet elfs vien mācēja pufināt pāris burvestības, vicināt un mest divus duncīšus - liels bruņu eksperts no tā neizaugs.
Grēta ar platu smaidu pateicās priesterienei, apsolīja noteikti iegriezties, uzmeta vēl skatienu altārim un devās ārā pa plaši atvērtajām durvīm. Tur jau stāvēja trīs no pārējiem biedriem.
"Nākamais punkts drēbnieks!" Grēta piesita kāju pie bruģa. Tum-tum. "Vai jums ir kādi citi plāni?" Meitene klausījās. Ne tik daudz atbildē, cik klusajā skaņā, ko radīja zoles pret bruģakmeņiem. Viņa pagriezās un izvēlējās virzienu, kurā vēl nebija iets, jo pa ceļam neviens piemērots veikaliņš nebija atradies. Grēta bija gatava doties un meklēt vajadzīgo meistaru, lai tiktu pie jaunas drēbju kārtas, nu jau mazliet konkrētāk zinot savas vēlmes. Arī Renlijs izskatījās brīvs un gatavs pildīt solīto pienākumu. Grēta pavērās uz pārējiem, vai tie neizklāstīs kādas citas idejas. "Citi aizgāja savās lietās?" viņa vēl noprasīja, nesagrozoties un nezaudējot ieņemto virzienu. Grēta neuzskatīja, ka citi būtu jāuzmana, lai kaut kur neaizklīst. Viņi visi bija pieauguši cilvēki, katrs droši vien atrada savu veidu, kā risināt uzdevumu vai gatavoties tam. Arī gulēšana vai klīšana pa ielām šobrīd noteikti ieskaitījās pie gatavošanās.
Pie Najas tempļa
Iepriekš manītā ēka otrpus dzirnavām patiešām bija Najas templis. Trijstūra ornamenti durvīs un logos tam bija krietnā pārsvarā. Tomēr pārsteigumu radīja kas cits. Tempļa durvis bija ciet. Pilsētās visi tempļi, kurus Valdegars bija redzējis, parasti sāka pieņemt apmeklētājus rītausmā, taču tagad jau bija pusdienas laiks vai pat nedaudz tam pāri. Uz klauvējienu pēc laba brīža atsaucās pusaugu puika, kuram mugurā nebija priestera, bet drīzāk kalpa drēbes. Kungs, ja jūs interesē apmeklēt templi, lūdzu nāciet pievakarē. Priesterienes iegrožo vētru. Lai ko nozīmētu šis teiciens, tas laikam liecināja, ka neviena priestera templī nav, tādēļ arī durvis ir ciet. Un kalpotājam noteikti bija dots rīkojums apmeklētājus iekšā nelaist.
Toties tālākajā ceļā Valdegars gluži blakus "Resnajam asarim" atrada veselu kvartālu, kur cits citam blakus darbnīcas bija sacēluši audēji un šuvēji. Ja pārējā grupa nebūtu sekojusi Renlijam uz pilsētas cietumu, viņi drēbes būtu atklājuši gandrīz nākošajā mirklī.
***
Pie Almas tempļa
Izlemt, ka visi ir gatavi doties pie drēbnieka bija vienkāršāk, nekā izpildīt savu lēmumu. Bariņam ar atbraucējiem nācās secināt, ka viņi nemaz nezina kur to drēbnieku meklēt. Par laimi jaunā Almas priesteriene bija gatava izlīdzēt. Viņa smejoties norādīja, ka grupai ir jāiet atpakaļ, no kurienes nākuši, un jāapiet "Resnais asaris" apkārt, lai ieraudzītu apģērba veikaliņus, kuros izvēlēties jaunu drēbju kārtu. Tur tad grupa arī sastapa Valdegaru, kurš izklejojies pa pilsētu taisni nāca atpakaļ uz krogu.
Koka izkārtne ar spoli un adatu, kurai apakšā greznojās pabālējis uzraksts "Trekters - šuvējs" no visām izskatījās visuzaicinošākā, tādēļ grupa pirmās vaļā vēra tieši šī veikaliņa durvis. Pārsteidzošā kārtā Trekters izrādījās sieviete. Nu, vismaz pēc sejām spriežot divi puikas un meitene diezin vai pēc vecuma varēja būt meistari. Abi puikas gan cītīgi mērīja un grieza auduma baķi, bet meitene apvilka pogas, taču galvenā noteikti bija kundze, ar sprogainiem gaišiem matiem, bedrītēm sārtajos vaigos, knapi sasniegusi 30 gadu vecumu.
Man ir ciemiņi. Es priecājos. Nodūdoja sieviete. Tekla - mans vārds. Kā varu pakalpot? Vai meklējat ceļojuma tērpu vai balles tērpu pēc jaunākās modes?. Pie sienas plauktos varēja redzēt vairākus dažādu krāsu auduma baķus. Tur bija pārsvarā lins un vilna. Grozs ar lentu rituļiem un diegu spolītēm bija nolikts kaktā. Gatavus tērpu paraugus gan nekur nemanīja.
***
Kilbraita darbnīca
Tūlīt, vienu mirklīti! Kilbraits attrauca Agnusam, pabeidza sprādzēt bruņas un izrīkoja Kiliānu izkustēties. Kiliāns pamanīja, ka bruņām ir viens mīnuss. Tās padarīja neērtu pieliekšanos. Dzelzs piekļāvās vēderam un krūtīm un kustējās tikai kā viena plāksne. Bet citādi tās bija varen ērtas bruņas.
Te būs! Laba dzelzs! Slavēja meistars un palīdzēja Agnusam piesprādzēt vairogu pie rokas. Ar siksnu, lai ceļojuma laikā var pārmest pāri mugurai. Viņš pakāpās nostāk pāris soļus un novērtēja. Kungs gan varens savai mātei piedzimis. Prasītos kripatu lielāks tas vairogs. Bet tas tad būtu jāgaida, kamēr pagatavošu. Šo var dabūt uzreiz. Vairoga svaru rokā protams juta, bet Agnusam tas likās salīdzinoši viegls, vismaz kamēr viņš visu dienu nebija to pārnēsājis rokās.
Ko nozīmē,- kāpēc tikai viens? Prāvais vīrietis nopietni uzlūkoja atpakaļ Kiliānu. Viens dukāts, jo materiāls tur ir samērā maz izmantots. Aizsargā tikai svarīgāko, bet atstāj brīvu vaļu kustībām. Bez tam teikšu godīgi. Dzelzs bruņas nav populāras pilsētā. Bet, ja kungam liekas, ka es viņu aizvainoju, piedāvājot lētāko, tad man ir kaut kas, gar ko pamielot acis. Kilbraits piemiedza ar aci un noāķēja no jostas atslēgu. Pieliecies telpas kaktā, viņš atslēdza smagu apkaltu lādi un no auduma drānas iztina klusi žvadzošu ķēžu bruņukreklu. Gaismas stars no loga uzkrita uz bruņām un tās nodzirkstīja. Vai kungs ir redzējis elfu ķēdi? Viegla kā spalva, maiga kā pūciņa, un tomēr izturīgāka par vietējo dzelzi. Ar parastu dunci pat nedomā caururbt.
Mazvārdība pagrāba aiz tievā kakla un parāva lejup, pārpratumu bedrē. Mazais elfs vien vēlējās zināt, kādēļ viņam tiek dots tikai viens plecu sargs - pleci viņam līdz šim bijuši divi. Pirms piņķerīgā mēle paspēja salasīt pajukušos vārdu, lai paskaidrotu patieso domu, meistars jau paspēja sagrābt to un piekalt pie grīdas. - Nē, neesmu. - Pat viņš spēja saklausīt paša vārdos ironiju, lai gan savas rases darinātas lietas daudzāk nenozīmēja par cilvēka. Bruņukrekls. Ja viņš nemaldījās tad tos vilka zem bruņām. Tādu tad varētu pašmaukt zem paša drēbes, nemaz neizceļoties citu acīs. Krekls aizsargātu gan krūtis gan plecus un rokas bija izturīgāks par parastu dzelzim, vieglāks un var nēsāt zem drēbēm. Maz bija vēl kāds plus, ko piemest klāt grēdai? Tomēr liela sajūsmas dzirkst nelēkāja acīs. - Cik? - Svarīgais jautājums. Lūdzu viens dukāts, lūdzu viens dukāts, nu divi vai nedaudz līdz trīs, tikai ne četri. - Elfs centās savu iekšējo lūgsmi neizrādīt uz sejas, ieturot rezignētu skatienu, kas šaudījās no bruņām uz muguras un kreklu, domīgi apsverot pirkumu. Nevarēja teikt, ka elfs bija skopuma iemiesojums, bet staigāt spožās bruņās kamēr jāēd zāle, arī negribējās. Varbūt uzjautāt vai krekls bija no sudraba, jo likās ka visam klāt bija sudrabs, lai tikai padarītu to dārgāku?
- Drīkst uzlaikot? - Redzēsim cik viegla bija spalviņa un vai maz viņa derēja.
Kilbraita darbnīca
Meistars saskatīja dzirksti Kiliāna acī un pie sevis pasmaidīja. Cenu viņš uzreiz nesauca. Vispirms palīdzēja novilkt dzelzs krūšu bruņas un tad ļāva pircējam iemēģināt kreklu. Neviens vārds nebija pārspīlējums. Krekla svaru gadrīz nejuta uz ķermeņa. Tā ķēdes posmi nekur neberza ādu un stiepās līdzi augumam, ne mirkli netraucējot kustības. Jā, aizsardzība bija tikai tur, kur krekls noklāja augumu, - vēders, krūtis, mugura un pleci. Bet tas bija īsts kalēja meistarstiķis. Ir bruņas, kurās nevar burt. Šajā? Šajā var vicināt rokas tā, ka ne kripatas nejutīs, ka kaut kas traucē. Naktskrekls vairāk kavē kustības par šo.
Tikai, kad Kiliāns bija papilnam izbaudījis kāda spēj būt elfu ķēdes bruņa, meistars ievilka elpu un kopā ar nemanāmu izelpu nosauca cenu. Tikai par 12 dukātiem es būtu gatavs no šī meistardarba šķirties.
Sajūta bija grūti aprakstāma. Likās ka vēss tukšums apskāva miesu un sargādams no jebkā, kas to varētu uzdrošināties aiztikt. Ja turpina pārspīlējuma notī, tad varēja teikt, ka sargeņģelis nolaidās no debesu augstumiem un apskāva elfu, dodot drošuma sajūtu. Tādēļ visi tik ļoti sajūsminās par elfu zvārgulīšiem? Viņi vēlējās just šo savādo sajūtu. Diemžēl novēlotā atbilde, par cenu, jau rūkti čukstēja gaužās realitātes skumjo patiesību, bet tas neapturēja no savādas sevis papriecēšanas, pat ja tas tikai grauzīs caurumu iekšienē.
Acis pievērās dziļi nopietnām pārdomām: - tātad - ja es paņemtu koka nūju, lielu un smagu, pielavītos no aizmugures diviem no algotņiem, iebelzt pa viņu galviņām, es varētu savākt viņu dukātus, kuru tur vajadzētu būt vismaz kādiem astoņiem, nu drošības pēc varēja iebelzt vēl vienam, ja nu gadījumā šie jau paši metušies lielajos iepirkšanas kaujās. Tad es varētu sev nopirkt jauku mirdzošu apakšveļu. - Domu plūdums beidzās paskatoties uz milzi. - Ā, pareizi, esmu tikai es, nevis viņš - liels un spēcīgs - Bez tā, arī elfs nebija nekāds blēdis, par spīdi diviem dunčiem uz jostas. Tikai "parast" elfs.
- Es ņemšu... - Nedaudz tīši zilbe vilkās gari līdz teiktais nobeidzās. - tās bruņas. - Tika norādīts uz bruņām, kas pirmīt bija elfam mugurā. - Kad man kabatā būs lieki divpadsmit dukāti, tad... varbūt? - Kāda bija varbūtībā, ka elfa kabatā jebkad būs tāda nauda? Tikai stundas atpakaļ, pirmie mūžā dukāti, iegūlās viņa plaukstā. Jācer, ka ne pēdējie. Elfu krekls noteikti paliks kādu laiku atmiņā. Ja par zobenu viņš kādam gribētājam pateiks, tad bruņas paturēs sev vien zināmas.
Kiliāns novilka skumji elfu bruņas, atdeva tās meistaram un iedeva viedu dukātu kā samaksu par bruņām (ne elfu) parastajām.
- Em... - Zaļās acis nomirkšķinājās skatoties uz iegādāto takā to vietā tur gulētu bezformīgs radījums ar ko nebija ne mazākās jausmas, ko darīt. - Varat parādīt vēlreiz, kā tās dabūt mugurā? - Nedaudz kautri elfs pavaicāja, jūtot lielu vēlmi paraut uz leju kapuci, kuras nebija, jo apmetnis gulēja nolikts malā.
Durvis bija ciet! Valdegars pieklauvēja, bet arī uz to viņu nevēlējās laist iekšā.
- Pateicos, draugs, - viņš atteica kalpotājam, - Nākšu pievakarē.
Padomā tikai! Najas priesterienes prot iegrožot vētru! Viņš, pats būdams burvis pārlieku nebrīnījās, ka kāds ko tādu spētu. Burvji, ja izdzīvoja, spēja tiešām daudz. Iegrožot vētru! Viņa dzimtajā pilsētā vētru nebija, vismaz ne tādu kā šeit, un Valdegars nebija manījis, ka Najas priesterienes prastu šādu burvestību. Bet kur nu viņš vispār bija bijis. Nekur daudz.
Tā prātodams, puisis gluži nemanot bija nokļuvis līdz "Resnajam Asarim", netālu no kura sastapa vienu bariņu biedru.
Izrādās, viņi gribēja drēbnieku, nu labi, Valdegars intereses pēc iegāja līdzi.
- Veiksmīgus darījumus šim namam! - viņš novēlēja, noskatot darbnīcas iekārtojumu un uzsmaidot saimniecei. - Man vajadzētu jaunu kreklu. Lina, ar garām rokām, pār galvu velkamu un sasienamu pie apkakles. Vai jums ir kāds jau gatavs mana izmēra, vai jāpasūta?
Cik maksās, kad būs gatavs, ja gatavu nav, tie visi ir tālāki jautājumi.
Ronards bija nācis līdzi un kopā ar biedriem atradis drēbnieku veikalus, kā arī Valdegaru, bet, tā kā apģērbu pirkt viņš nedomāja, un ēst vēl negribēja, tad pamājis pārējiem un novēlējis, - Veiksmīgus pirkumus! Tiekamies vēlāk krogā. - devās pa Randu pastaigāties viens pats. Atrast ieroču meistarus, varbūt arī ielūkoties kazarmās, un - noteikti - aizstaigāt līdz maizniekiem pasūtīt speķa klaipu vai arī nopirkt, ja būtu jau izcepts.
Kalējiem un ieroču meistariem tā kā būtu jāmitinās tuvāk kazarmām, un tajā virzienā Ronards arī gāja.
Sajārs mani soda, Grēta nodomāja, kad priesteriene norādīja citu virzienu. Vai arī pārbauda, jo es biju gatava izlikties par Almas sekotāju. Ejot pa norādīto ceļu, Grēta apdomājās. Tālāko ceļu izdevās atrast, tāpēc mulsums jau bija paklīdis, kad pie krogus gadījās satikt vēl vienu zināmu seju.
"Labdien," Grēta sveicināja drēbju tirgotavas saimnieci un uzreiz ķērās pie lietas. "Man vajadzētu kādas izturīgas ikdienas drēbes, ar ko ērti pārvietoties. Kaut ko pēc vietējās modes. Vai jums ir kas gatavs? Krekls, bikses, kāds apmetnis," Grēta minēja, kas varētu derēt. Skatiens uzmeklēja Renliju, kā lūdzot palīdzību. "Varbūt ir kaut kas zaļos toņos vai ne pārāk uzkrītošs. Neesmu vietējā, bet pēc vētras citu drēbju man nav. Gribētu ko piemērotāku šejienei," viņa vēl apķēra plecus, demonstrēdama, it kā esošais apģērbs būtu par plānu, un tas būtu galvenais iemesls nevis maskēšanās. Par cenām gan Grēta uzreiz nejautāja, vien norādīja, ka neko greznu viņai nevajadzētu.
- Ja man trāpa, tad es esmu apguvis jaunu burvestību. - Renlijs atbildēja uz Adorila jautājumu, smaidīdams.
- Bet vispār ir tā, kā Ronards saka. Jāskatās, kur tā maģija trāpa un cik tā spēcīga. No tā atkarīgs, cik stipri savainojas. - ja viņi runāja par tādām liesmojošām, uzbrūkošām maģijām.
- Tiesa, ne visas burvestības ir saistītas ar zibeņiem un uguņiem. Pastāv arī tādas, kas tā īsti fiziskus ievainojumus nenodara, taču nodara pāri citos veidos. Un pret tādām lietām noburts apģērbs īsti nepalīdzēs. Bez tam, man liekas, ka apburts apģērbs vispār ir lieka izšķērdība. Proti, diez vai jūs varat atļauties nopirkt apmetni, kas aizsargā no visiem elementiem, skābēm un sazin kādām vēl stihijām. Uzlikt varēsiet vienu aizsardzību. Teiksim, pret uguni. Un ja burvis uzbruks ar zibeni, tad šī aizsardzība neko nelīdzēs. - vismaz Renlijaprāt tā bija lieka naudas izšķērdēšana.
Ar smaidu sagaidījis Grētas pievienošanos viņu bariņam, puisis bija gatavs pildīt savu apģērbēja pienākumu. Taču, ak vai, viņš, tāpat kā pārējie biedri, nemaz nezināja, uz kuru pusi jādodas. Labi, ka izpalīdzīgā priesteriene palīdzēja.
- Mēs uzzinājām, ka kapteinis nemaz nav mājās. Un visus sūtot uz Aitu fortu. - jauneklis īsi atstāstīja kapteiņa mājā uzzināto. - Domājām, ka vajadzēs apspriesties, kad visi būs izstaigājuši pilsētu, veikalus un sazin ko. - pagaidām, lai par svaīgāko daļu kļūst iepirkšanās
Renlijs sekoja biedriem iekš drēbnieka veikaliņa un pasmaidījis laipnajai saimniecei, nopētīja vietu, kur viņi bija nonākuši.
Te neredzēja gatavus apģērbus. Tas nozīmēja, ka iespējams šuvēja tikai pieņem pasūtījumus un ir jāuzgaida, kamēr tie tiek uztapināti. Diemžēl, viņiem nebija pārāk daudz laika gaidīt. Tādēļ Renlijs ar savām vēlmēm nemaz nenāca klajā. Šobrīd svarīgāk likās apģērbt Grētu. Un tad jau redzēs, ko šuvēja atbildēs uz priestera jautājumu. Kā viņai tur sastāv ar tiem krekliem.
- Jā, zaļš noteikti ir pareizā izvēle. - Renlijs piekrita. Viņam pašam bija vājība uz zaļas krāsas apģērbiem. Tādēļ arī dejotājas vēlmes tika atbalstītas.
- Apmetnis būtu jauki. Un viņai vajag ērtas drēbes, ar kurām varētu doties arī ārpus pilsētas mūriem. - tas būtu tas, kas Grētai būtu vajadzīgs.
Bet patiesībā... būtu jauki, ja tā visa vietā viņi varētu pasūtīt drānas ballei. Un doties uz balli... puiša acīs iezagās viegls sapņainums.
Lai gan nē. Sarmata maģijas! Tas bija svarīgi!
Bet balle...
Renlijs jutās apjucis. Viņš pat nezināja, ko vēlas vairāk. Briesmīga sajūta.
Uz jaunu apģērbu iegādi Adorilam prāts diez ko nenesās. Viņš vēl aizvien prātoja par burvju maģijām un kā no tām aizsargājas, bet Renlijs bija norādījis, ka noburtie apģērbi nepasargā no visa. Kādu brīdi viņš svārstījās uz sliekšņa "Trekters - šuvējs". Tiekamies vēlāk. Adorils ātri nobēra un, apgriezies uz papēdi, centās panākt Ronardu. Adorils bija pārliecināts, ka viņš gan jau gāja meklēt ko prātīgu un ne apģērbu.
Savus komentārus par bruņu piemērotību elfam Agnuss neizteica, jo tāpat viņš īsti labi Kiliānu nepazina, tikai tik cik bija uz kuģa redzējis, un tā līdz šim brīdim. Agnusam pašam gan te, isticamākais, vajadzētu veikt speciālu pasūtījumu, jo vairāk vai mazāk bruņojums bija pielāgots tāda auguma cilvēkiem, kādi dzīvoja Randas apkaimē. Savā ziņā Agnuss jutās tā kā mazliet neiderīgs, ka viņa dzimtajā pusē bijuši liela auguma cilvēki. Tikai viņa tautu nepasargāja lielais augums un valdonīgā daba... bet tas bija garš un sarežģīts stāsts, pie kura Agnuss nevēlējās atgriezties katru mīļu brīdi kā kāds nostaļģijas nomocītais sevis pašžēlotājs.
Vīrs bija pacietīgs, apskatīja veikalu, kamēr veikalnieks krāmējās ar elfu, pirms izvilkt no krājumiem spožummantiņu - nenoliedzami spožo bruņukreklu, izlielījot to no vienas vietas. Agnuss prātā atzīmēja, ka viņam jaunu bruņukreklu nevajag, tas kas bija paša īpašumā bija prasmīga meistara kalts, uzticams un gana ērts - kopts ar kā nākas, tāpēc Agnusam problēmas ar to nebija. Tāpat elfu kaltajai mantai vajadzētu tad krietni lielāku izmēru, lai to varētu lietot Agnuss, bet uz salīdzinoši tieviņā Kiliāna tas izskatījās pieņemami, lai gan mazliet par spožu. Lecoši. Pārāk smalki? Kā tas tur padsmitgadīgais puišelis no kuģa. No otras puses, tā nebija Agnusa darīšana, lai jau katrs dara ko grib - ne jau viņam bija jāmāca cilvēki.
Taisnīb`, nekad neesmu sūdzējies par sīku augumu, vīrs noducināja par atbildi kalējmeistaram.
Veikalnieka iedoto vairogu Agnuss pasvārstīja rokā, novērtēja cilpu stiprību, kaluma kvalitāti, cik no tā tāds ziemeļvējos, pēc citām tradīcijām, audzis cilvēks, spēja saprast. Visai ērts, smagumā normāli, izmērs tāds apdomājams. No vienas puses... viņš varēja iztikt arī ar šo pašu, no otras laikam klauvēja pieradums, tradīcija un kaut kas tāds. Vajadzēja dot atbildi? Vai lūgt, lai uzkaļ jaunu un notērēt visus naudas gabalus, vai savākt šo, nesūkstīties, jo tāpat nav zināms, cik ilgā laikā šis meistars var uztapināt vairoga lielāko brāli, un vai līdz tam laikam Agnusam jau nevajadzēs notīties no Randas. Nekad neko nevar zināt.
Ziemeļnieks gan izlēma painteresēties interesēšanās pēc: Cik ilgā laikā ir iespējams izgatavot pasūtījuma vairogu? Un cik tas izmaksā? Ja atbilde apmierinātu, varētu padomāt, ja nē, tad Agnuss būtu ar mieru ņemt šo pašu.
Domīgs skatiens pavadīja elfa mugurā esošā bruņukrekla vizēšanu un tam līdzās nosaukto cenu. Agnuss viegli sarauca pieri - bagātnieku mantas. Varbūt ir vērts, varbūt nav.
Un ko pašam vēl vajadzētu? Kādu plāksni? Roku sargus, jaunu ķiveri? Vecā palika krogus istabā, par kuru Agnuss bija samaksājis šodienai un naktij, kas vēl būs priekšā. Vai varbūt likties mierā un nesasūtīties daudz dzelžu, ja pašam tie būs cītīgi jānēsā.
Un varbūt, viņam vajadzēs īsumā apgaismot elfu, kā bruņas nēsājamas, bet lai to dara tirgonis. Tagad...
Ronards negāja tik ātri, lai Adorils nespētu viņu panākt. Viņš pat nebija paguvis tikt līdz tuvākā kvartāla tālākajam stūrim. Ieraudzījis blakus Adorilu, ieročnesējs pielāgoja savu soli viņa gaitai, tā izrādīdams, ka neiebilst pret pastaigas biedru. - Domāju palūkoties, ko labu piedāvā Randas ieroču meistari. - Ja nu gadījumā Adorilam ir citādi plāni. - Vai tu joprojām prāto par bruņām un maģiju? Jas tas ko līdz, varu pastāstīt, ka mans bruņojums nav noburts, un ir izturējis divas kaujas. - Ar to Ronards tiešām nedomāja treniņus vai turnīrus.
Kilbraita darbnīca
Parādīšu gan, bet tu nemaz tā uzreiz neskrien. Man vajadzēs drusku pielabot. Es neiešu laist tevi pasaulē ar bruņu, kas noberž sānu. Meistaram bija svarīgi, lai pircēji ir apmierināti un nāk vēl. Izvilcis knaibles, īlenu un asu nazi, viņš dažās vietās pielaboja siksnas, sprādzes un bruņu malas. Redzi, šitā puse ir stiprāk nobruņota, te plecam priekšā aizsargs. Parasti šajā rokā tur vairogu un ar to bloķē. Otra puse ir brīvāka, lai zobenu var visādi izvicināt. Ja tu pavilksi šeit un šeit, tad droši varēsi bruņu uzvilkt viens, bet, ja tev ir palīgs, tad vēl labāk. Kilbraits beidza darboties un pieņēma no Kiliāna naudu.
Vairogs maksās tik pat arī pēc pasūtījuma,- 50 šiliņu. Ja vien tu negribi kaut ko īpašu. Daudz neatšķirsies, vienīgi būs nedaudz lielāks un kripatu smagāks. Bet laiku gan tas prasīs. Varbūt piecās dienās es varētu dabūt gatavu. Ātrāk jau nē. Bet, ja godīgi, tad arī šim īsti nav ne vainas. Vīrs stāstīja Agnusam. Klausies! Ja tu domā par to vairogu un nevari izlemt, es tev došu papildus stimulu! Lai iet par 45 šiliņiem un ņem gatavu uzreiz! Viņš piedāvāja.
***
Trekters - šuvējs
Tekla piekrītoši pamāja ar galvu un izrīkoja vienu puiku, lai tas atnes kreklus. Puika atnesa vairākas vāceles, kurās bija salocīti linu izstrādājumi. Krājuma bija trīs standarta izmēri. Vidējais gandrīz derēja Valdegaram, bet mazais bija aptuveni laikā Grētai. Pēc mēra šūt tādas lietas atļāvās tikai bagātnieki un reizēm piedzīvojumu meklētāji, kuriem komforts bija svarīgāks par iztērēto naudu. Divi šiliņi par katru kreklu. Ja ņemsiet pusduci, atdošu par desmit.
Tādu ceļojuma apģērbu man gan jāpameklē. Kreklu vari ņemt uzreiz. Sameklēšu vamzi. Vai tu gribētu brunčus vai labāk bikses? Vilnas apmetnis ar kapuci man viens ir, bet brūns. Šuvēja sāka pārdomāt kas viņai ir krājumā un pamazām no lādēm un vācelēm vilkt ārā apģērba gabalus. Renlijam bija taisnība. Kas gribēja ļoti smalku kārtu taisni uz savu augumu, tam noteikti nācās gaidīt, kamēr tādu pašuj. Kas nebija tik izvēlīgs, tas varēja dabūt dažus standarta piegriezuma apģērba gabalus, kuri bija uz vietas. Tas viss kopā būs 10 šiliņi, ja tev liekas, ka ņemsi.
***
Pa ceļam pie kalējiem
Kamēr vēl ceļš uz pilsētas cietumu bija puslīdz svaigā atmiņā, Ronarda kājas viņu aizveda pie pilsētas kazarmām. Pa ceļam drīz ieroču nesējam pievienojās arī Adorils, kurš laikam arī cerēja pamielot acis gar vietējo meistaru dzelzslietu izstrādājumiem. Nogriežoties aiz kapteiņa mājas, abi nonāca pie divstāvu ēkas, kura no ārpuses izskatījās ļoti nepieejama. Tikai otrajā stāvā bija daži šauri, restoti lodziņi, bet pirmajā bija vienlaidus akmens siena. Pie pilsētas kazarmu ieejas vārtiem stāvēja divi sargi. Liekas, ka tas bija populārs skats pie svarīgākajām pilsētas ēkām. Vārti bija vaļā, jo pa tiem tikko bija iebraukuši rati, no kuriem kāds zemnieks ar savu palīgu krāmēja ārā smagus maisus. Sargi nopētīja abus jaunpienācējus un sāka vērt vārtus ciet. Tomēr puiši vēl paspēja ievērot, ka pagalma stūrī bija pieslieti no salmiem izgatavoti mērķi lokšāvējiem, bet vairāki jauni sardzes vīri, vecāka priekšnieka vadībā trennējās uzbrukt un aizstāvēties ar šķēpiem.
Ja novērsa skatienu no kazarmām, tad tālāk uz priekšu pa ielu acīs iekrita izkārtne bruņucepures veidā. No šīs vietas varēja dzirdēt, ka karavīru šķēpu šķindai pievienojas citas metāliskas skaņas.
Ā! Tātad viņiem te krājumos bija šis un tas. Valdegars mierīgi pagaidīja, kamēr norīkotais puika atnes mantas, un tad apskatīja kreklus. Jā, tie bija tādi, kā viņš gribēja, jautājums tikai, vai derēs.
Paņēmis tādu, kas varētu būt puslīdz laikā, viņš tāpat vien, nost neģērbjoties, piemeta to pie pleca, pamērot roku garumu - vai nav par īsu, vai par garu. Labi, garāks, tas nebūtu nekāda nelaime, bet par īsu neko daudz nevarēja labot. Stāva platums pārāk neuztrauca - ka tikai var ielīst, tur nekas nevarēja būt īpaši par platu. Jā, un kakls. Vai nav par šauru. Tas gan nedrīkstēja būt.
Nospriedis, ka būs labs, priesteris pastiepa izvēlēto kreklu saimnieces virzienā.
- Šo ņemšu, - viņš sāka meklēt naudu jostas makā, - pusducis būtu, nudien, izdevīgi, bet kam man tik daudz.
Viņi nebija sarunājuši. Var jau būt, ka pa visiem varētu arī visus sešus pirkt, bet kas nav sarunāts, tas nav. Neko vairāk no apģērbiem pašlaik nevajadzēja, viss tā kā būtu.
Izskatījās, ka viņi ir atnākuši uz īsto vietu. Tas ir, - atraduši kazarmas, jo līdz tām pirmīt nebija aizgājuši, un arī, cik varēja sadzirdēt, nedaudz tālāk uz priekšu strādāja kalēji. Ļoti spēcīgu interesi par kazarmām Ronards neizrādīja, vien pavērās, ko var saskatīt pa vaļējiem vārtiem. Pagalmā norisa treniņi, un kopumā izskatījās, ka kazarmās valda kārtība arī kapteiņa prombūtnē. Vēl viens pluss kapteinim.
Izkārtne bruņucepures veidolā varēja nozīmēt to, ka tā ir ieroču meistaru darbnīca, un Ronards gāja turp. Pirmā darbnīca šajā ielā, bet tālāk varēja sadzirdēt vēl citās smēdēs strādājam kalējus. Ronardam bija vienalga, ar ko sākt, un viņš devās iekšā pēc kārtas pirmajās durvīs.
Zemē bija iespējams iegrimt, ja to ļoti, ļoti vēlējās? Nē. Kājas vēl stingri stāvēja. Atlika vien censties neturpināt izskatīties pēc pēdējā muļķa, kas nekad mūzā nebija neko vairāk par ēdienu pircis, jo ēdienu nepielaikoja un nepielaboja, vismaz ne tur kur bijis līdz šim ēsts.
- Protams... - Kalējmeistaram tika ļauts netraucēti strādāt, kamēr elfs ar interesi to novēroja, sekojot līdzi darbībām un tam, ko īsti nozīmēja - pielabot gatavas bruņas. Skaidrojumiem līdzi tika māta galva, lai gan īsti līdz galam viss netika saprast, bet bruņas bija mugurā un tagad noslēptas zem apmetņa, kapucei atkal nosedzot galvu, parautai zemāk. Jācer, ka vakarā viņš pats tās spēs nodabūt nost.
- Pateicos. - Pamājis galvu, elfs devās pamest darbnīcu, izjūtot kā ir staigāt ar bruņām. - Tagad vien jāiet ķert bultas. - Pagaidām nevarēja spriest vai bruņas remdēja iekšā sīcošo sajūtu. Gribējās izmēģināt, kā būtu ja kāds iebelztu ar zobenu pa krūtīm? Roka padungoja pa krūšu daļu. Varbūt tomēr tik ātri to negribējās uzzināt.
Par saviem tālākajiem nodomiem nācās padomāt. Varētu doties uz krogu un likt šodienai mieru, bet tad elfam nāktos nomirt no garlaicības, ieslēgtam mazā istabiņā. - Aitu vārti tepat? - Pirms paspējis izspert pirmo soli ārā, Kiliāns pagriezās apkārt, lai pajautātu kalējam un tikai tad, saņemot atbildi, pameta darbnīcu.
Vārtu sargi pārredz visu, kas nāk iekšā un ārā no pilsētas. Ja paveicas viņiem ir ļoti garlaicīgi un vēlēsies parunāties.
Grēta apskatīja kreklus. Tik izvēlīga kā Valdo viņa nebija, arī iepriekšējā pieredze bija iemācījusi tikt galā ar dažāda izmēra un formas tērpiem. Un pat tādiem, kas patiesībā par apģērbu vēl nemaz nav kļuvuši. Meiteni vairāk interesēja, vai audums būs patīkams miesai. Krekls tika atzīts par derīgu. "Vamzi, jā, to arī varētu, kas pieder šejienes laikam," Grēta apstiprināja. Par bikšu un brunču izvēli viņa uz brīdi apdomājās, jo bikses jau tā kā bija, tās nemaz tik ļoti no šejieniešu neatšķīrās. "Ja jums ir kādi vienkārši brunči, kas nevelkās pa zemi un praktiski?" viņa apvaicājās. Kaut kādas cakas, kruzuļus vai dārgu mantu Grēta netaisījās pirkt, bet tādus vienkāršus gan varēja iegādāties. "Lai ir arī apmetnis," viņa pa vidu visa kā gādāšanai piekrita. Nebija jau nemaz tik vienkārši visu apskatīt un novērtēt, bet Grēta paļāvās, ka šuvēja vai vismaz Renlijs iebildīs, ja kaut kas galīgi nebūs kā vajag. Mazliet gan bija žēl, ka nav zaļās krāsas, jo tā vairāk asociētos ar Almu, toties brūnā vairāk atgādināja Sajāru-kura-vārdu-vairs-nevajadzētu-teikt.
"Kā tas viss izskatās?" Grēta vaicāja savam padomniekam, likdama kopā sagādātās drēbes. Vismaz kamēr šuvēja rosījās pa savām tarbām Grēta veikala vidū neizģērbās. Garumi un platumi tika novērtēti uz aci. Nosauktā cena arī nešķita tāda, ka tūlīt jāskrien pa durvīm ārā. Grēta nebija radusi īpaši kaulēties, viņa uzticējās, ka samaksa ir vismaz pūļu vērta. Tāpat arī ilgstošā laikošanā meitene nevēlējās iegrimt. Viņiem būšot jāiet uz Aitu krogu! Tas likās interesantāk.
Adorils pasmaidīja saprazdams, ka nebija kļūdījies par to, kur veda Ronarda izvēlētais ceļš. Es arī labprāt apskatītu, kas viņiem piedāvājumā. Varbūt Tu man vari kaut ko ieteikt no bruņojuma? Ronards šķiet bija daudz vairāk pieredzējis. Adorils noteikti priecātos par padomu. Ja pareizi sapratu no Renlija, tad noburtās bruņas nav gluži jēgas iegādāt? Bet kā ir ar noburtiem zobeniem un citiem ieročiem? Tiesa ļoti nokrauties ar smagumiem laikam nebūtu prātīgi, ja nu sanāk klaiņot ilgāk par divām dienām? Ja būtu zirgs, būtu savādāk. Adorils sprieda. Kazarmās puisis nemanīja neko aizdomīgu vai neparastu, bet te jau viņi bija tikuši līdz kalējiem.
Uz kaujas lauku neņem līdzi neko, ko nevari panest pats, pat tad, ja ej kā jātnieks. - Ronards atbildēja Adorilam. - Citā laikā - vadā līdzi kaut veselu arsenālu. - Ieroču nesējs pasmaidīja un pajautāja, - Kas tev no bruņojuma jau ir un kā esi trenējies? Vienrokas zobenu redzu, dunci arī, loku ievēroju. Nu, es varētu tev ieteikt paskatīties kādus plecu un augšdelmu sargus, bruņucepuri, cimdus varbūt, tādus, kas netraucē arī šaut ar loku. Ja labāk cīnies ar zobenu, tad vienrocim vajag pārī vairogu. Par maģiskiem ieročiem un aizsargiem nezinu, jāskatās, kā tieši maģiski. Renlijs pareizi teica, maģijas ir dažādas.
Tad viņš piebilda, - Mēs neesam armijā, tā ka padomā, kas tev jau ir, un kas trūkst, bet nepērc neko, ar ko neproti labi rīkoties.
Es ņemšu, Agnuss noteica, beigas izsveris visus p-ar un pret, jo nu viņam nebija noteikti izdevīgi gaidīt piecas dienas, lai dabūtu vairogu un tikai tad dotos kaut kur, it īpaši, ka šjos apstākļos viņš nevarēja būt pārliecināts par nākotni. Tāpēc izvēlējies šādu risinājumu, Agnuss noskaitīja no savas naudas vēl 45 šiliņus un tos iedeva kalējam, lai varētu savākt savu vairogu.
Pateicos, ja mahn vēl ko vajadzēs, tuvākajā laikā, tad pie jums iegriezīšos, karotājs noteica, pabeidzis darījumu un grasoties pamest tirgotāju. Ja vajadzēs - tad atnāks... veiks revīziju savam ekipējumam un būs viss kā nākas.
Tātad šuvējai bija gatavas drānas arī uz vietas. Vismaz krekli.
Renlija skatiens aizkavējās pie tiem. - Ja mēs katrs ņemtu divus, tad sanāktu pusducis. - puisis domīgi noteica. Tie, kas bija vidējā izmēra, izskatījās, ka viņam varētu derēt. - Nu, man arī kāds lieks krekls nenāktu par skādi. - Renlijs paskaidroja. Jo varēja taču pāprast. Burvis iepriekš nebija teicis, ka arī viņam pašam derētu kāds apģērba gabals. Un ja nu gadījumā Valdegars un Grēta bija ar mieru katrs ņemt pa diviem krekliem, tad Renlijs ar paņemtu divus.
Jaunekļa skatiens aizkavējās pie Grētai piedāvātajiem apģērba gabaliem un viņš centās iztēloties, kā tas viss izskatītos meitenei mugurā esot. Renlijs atzīstoši pamāja. - Jā, man liekas, ka būs labi. - tad tumšmate tik ļoti neizcelsies uz pārējo randiešu fona. Ja vien tam vispār būs pārāk liela nozīme dodoties uz Aitu fortu.
Vai viņam pašam vēl kaut ko vajadzēja? It kā laikam jau nē. Taču Renlijs jau nebūtu Renlijs, ja viņam neatrastos kāds jautājums. Puisim jau vispār patika sarunāties.
- Teklas kundze... - viņš uzrunāja sievieti un pamāja uz durvju pusi, kur ārā atradās izkārtne. - Kāpēc Trekters? Tāds nosaukums? - Vai tas bija šīs kundzes vīra vārds? Vai varbūt viņas tēvs bija šuvējs Trektera vārdā?
- Un cik ilgā laikā jūs varētu uzšūt apmetni speciāli man? Tādu, ar kabatām visādiem sīkumiem, gan arī kur varētu ielikt tīstokļus? Un vai jūs zināt par iespēju apģērbus apburt ar burvestībām, kas piemēram neļauj apmetnim samirkt lietus laikā? Vai pret vēju, lai tas nepūstu cauri audumam? - nebija gan tā, ka viņam to ļoti vajadzētu. Puisis drīzāk pārbaudīja veikaliņa saimnieces runātīgumu.
Viņu rindas bija sarukušas, kopš Adorils un Ronards devās citās darīšanās. Uz krogu diez vai atpakaļ steigties bija jēga. Vajadzēja kaut kā pakavēt laiku.
Valdegars vēlreiz nopētīja gatavo kreklu. Labs!
- Nē, man nav iebildumu ņemt divus. Vislabāk būtu, ja tas otrais nebūtu gaišs, bet ja tādu nav tad var būt arī abi šādi.
Renlija priekšlikums nebija slikts, nudien. Grētai noderētu pārītis kreklu, tas skaidrs, un viņš pats nepārstieptos vēl vienu tādu apģērba gabalu nēsājot līdzi.
Tikai nez kā viņi uz trijiem sadalīs 10 šiliņus? Priesteris pie sevis pasmaidīja.
Ā! Jaunais puisis acīmredzami bija burvis. Bija jau tādas aizdomas, bet pēc šiem jautājumiem tas bija pilnīgi skaidrs. Tīstokļi. Nu jā.
Valdegars ieinteresējās. Nez, ko Renlijs prot uzburt?
Vai Grētai vajadzēja vēl vienu kreklu? Brīdi padomājusi, ka varbūt nāksies te pavadīt ilgāku laiku, viņa nedaudz vilcinoties piekrita, ka var paņemt arī otru. Nauda nebija problēma, bet ikdienas apģērbs nekad Grētas dzīvē nebija spēlējis tik noteicošu lomu. Viņa iztika ar to, kas bija, bet tas bija labs. Kādi būs šejieniešu darinājumi, vēl nevarēja zināt. Arī Renlija specifiskās prasības pret apmetni meitenei nebija īsti skaidras. Anoki nenēsāja apmetņus, tāpēc viņa varēja tikai minēt, cik ērts būtu katrs variants.
Kamēr notika citu apģērbu meklēšana un rādīšana, Grētas roka ieslīdēja tumši sarkano bikšu krokās, pirkstiem bez skatīšanās skaitot monētas. Meitene bija gatava tirgošanos beigt un doties vismaz ārā. Lai arī skaidri apjaušami tas nebija, tomēr mājas ar cietajām sienām mazliet nomāca. Gribējās iziet ārā uz ielas vai vēl labāk ārpus pilsētas, atgūt savu saikni ar zemi un debesīm. Tāpēc arī Grēta kļuva nedaudz nemierīga, lai arī ārēji joprojām centās to īpaši neizrādīt, izturēties laipni un ieinteresēti.
Kilbraita darbnīca
Meistars ar prieku saņēma naudu gan par vairogu, gan bruņām no abiem pircējiem. Aitu vārti? Nu, es nezinu kas jums ir tālu, bet, kad iziesiet pa durvīm, tad griezieties pa labi un ejiet aptuveni tajā virzienā. Kilbraits būtu izteicies precīzāk, bet pilsētas ielu izkārtojums to īsti nepieļāva. Pasveicinājis abus kungus, viņš izvadīja tos no veikala un atgriezās pie saviem darbiem.
Kad Kiliāns un Agnuss iznāca no kalēja darbnīcas, viņi ar acu kaktiņu ievēroja, ka netālu citā veikalā nozūd divi stāvi, kas iepriekš likās kaut kur redzēti. Vai tikai tie nebija viņa biedri, ar kuriem kopā pārdzīvota vētra! Savukārt, lai gan ieliņa kādu brīdi veda gar mājām pa labi, tomēr tās galu saskatīt nevarēja un Aitu vārti arī skatam neatklājās.
***
Trekters - šuvējs
Šuvēja ar lielu prieku bija gatava pārdot katram no apmeklētājiem pa diviem krekliem, un viņai īsti nerūpēja kā pēc tam visi godīgi sadalīs 10 šiliņus. Krāsainu kreklu viņai gan nebija. Visi bija vienāda, vienkārša piegriezuma, gandrīz balti.
Grēta izskatījās neierasti sev pašai, bet daudz pierastāk visiem citiem. Viņa bija ģērbusies kā pilsētniece, kā Tekla. Brunču praktiskumu gan varēja apstrīdēt. Randas standarta garums svārkiem laikam bija tāds, lai no sievietes kājām varēja knapi redzēt kurpes. Arī materiāls vamzim, apmetnim un svārkiem sajutās pasmags. Randa laikam no aukstuma bijās vairāk nekā no karstuma.
Šuvēja ļāva biedriem novērtēt kā izskatās jaunietērpā Sajāra sekotāja, bet pati tikmēr nopētīja Renliju. Apmetni ar kabatām? Sievietes skatiens aizslīdēja pie Grētai piedāvātā pussaules apmetņa ar kapuci, kuru ceļotāji bieži izmantoja kā segu, kurā ietīties pa nakti pie ugunskura. Vai drīzāk mantiju? Tādu, kādu nēsā priesteri un dažreiz burvji zem apmetņa? Un vai tās kabatas ir slepenas vai atklātas? Iekšā vai ārā? Tekla mēģināja izdomāt kāds būtu piemērotākais variants. Ja ir drēbe, es varu pa divām dienām uzšūt kādu vien vajag. Darbnīcas saimniece vispirms nokārtoja darījumus un tikai tad ķērās pie stāstiem.
Trekters bija... ir mans brālis. Mēs abi amatu iemācījāmies no tēva, bet viņš vienmēr bija tas prasmīgākais, tāpēc tēvs viņu iecēla par galveno. Pirms diviem gadiem Trekters devās ārpus pilsētas noslēgt darījumus ar zemniekiem par aitu vilnas iepirkšanu, un nekad neatgriezās. Pilsētas sardze tās sētas atrada pamestas un izlaupītas. Es nemainu nosaukumu, cerot, ka tas palīdzēs manam brālītim atgriezties. Bet, ja viņu ir sagrābuši Sarmata vīri, tad tas diezin vai jelkad notiks. Tekla runājot manāmi sadrūma.
***
Darbnīca ar bruņucepuri
Darbnīca, kurā nokļuva Adorils un Ronards, noteikti bija kalēja darbnīca, bet visur, kur vien abi vīri skatījās manīja tikai bruņu gabalus, - bruņucepures, cimdus, apkaltus zābakus, veselus bruņu komplektus un vairogus. Neviens paša zobena, pat ne mazākā naža. Labdien, labdien, labdien! Sīvers vārdā. Sīvers bez "L". Kā varu pakalpot? Balss atskanēja no vietas, kuru apmeklētāji līdz šim bija uzskatījuši par statīvu ar uzkārtu bruņu komplektu. Izrādās, ka tas tomēr bija cilvēks, kas ietērpies bruņās. Vienu mirklīti, lūdzu! Puika! Palīdzi novilkt! Uz saucienu atskrēja kalēja māceklis, plecīgs puiškāns, gandrīz vīrs, kas sākā sprādzēt nost dažādus bruņu gabalus no meistara auguma, līdz skatam parādījas līdzīgs vīrietis, plecīgs, ar tumšiem matiem, kvadrātveida žokli un lielām, spēcīgām rokām. Puika pavisam droši varēja būt meistara dēls.
Man vajadzēja pārbaudīt garumu. It kā atvainojoties paziņoja Sīvers. Es savā priekšā redzu karavīru un... Vai kungs ir pēddzinis? Par Ronardu kalējam šaubu nebija, bet Adorilu iedalīt bija nedaudz grūtāk. Stāstiet, ko sirdij kārojas, un liela iespēja, ka es varēšu palīdzēt!
Mazliet negribīgi Grēta piekrita apģērbu uzmērīt. Meitenes veiklās rokas ātri noņēma somas, atraisīja sprādzes un novilka tumši sarkano kreklu, zem kura atklājās otrs balts, tāpēc arī varēja noprast viņas apdomāšanos, vai vēl vienu kreklu vajag. Apģērbusi jaunās drānas, Grēta pakustējās, lai iejustos. Viņa nostājās un pagrozījās citu priekšā, iespiedusi rokas sānos un izslējusies stalti. "Šādi es izskatīšos labāk?" viņa vēlreiz meklēja apliecinājumu pirms sākt skaitīt naudu. Galu galā citi no malas redzēja un zināja labāk, jo meitenei pašai šķita, it kā viņa būtu saģērbusies uz teātra rādīšanu.
"Šķiet, ka es to visu ņemšu," viņa uzsmaidīja šuvējai pateicības pilnu smaidu, ka nevajadzēja pavadīt šeit stundas vai pat gaidīt dienas, līdz apģērba problēma tika atrisināta. Krekli kopā ar Grētas pašas tumši sarkano iepriekšējo tika salocīti un ielikti somā, atklājot, ka tā savu ietilpību sākumā ne tuvu nebija pārsniegusi. Arī no svārkiem meitene izkāpa un ierullēja tos somā. Viņa pagaidām palika savos apavos, tumši sarkanajās, ērtajās biksēs un šuvējas sagādātajā vamzī. Apmetnis tika pārlikts pār somu, lai to vēlāk apliktu ap pleciem, bet roka sniedzās uz kabatu pēc monētām.
"Vai nekas vairāk par jūsu brāli un tām sētām nav zināms?" noklausījusies Teklas stāstu, Grēta līdzjūtīgi apvaicājās. "Vismaz kurā virzienā vajag uzmanīties doties?" viņa vaicāja, neatklājot, ka tieši šādas vietas viņiem varētu interesēt. "Negribētu, lai gluži nejauši kāda sēta kļūtu liktenīgā, savādāk jābaidās spert soli ārpus pilsētas. Es tā gribēju apskatīt apkārtni!" Grēta sapņaini nopūtās, savijot skumjas ar ilgām.
Desmit uz trīs... Valdegars negribēja palikt parādā kādam, un negribēja arī piemaksāt, vismaz kamēr viņi nebija tā saliedēts draudzīgs bariņš, kad vairs nedala, kas kuram pieder, kad visi viens otram izlīdz tad, kad vajag. Tad jā, tad puisis samaksātu par visiem krekliem, un nemaz par to neuztrauktos.
Katram viena trešā daļa, bet meitenes krekli ir mazāka izmēra, tiem ir izgājis mazāk auduma, pat šuves ir īsākas, tātad arī darba mazāk. Tie ir lētāki nekā tie krekli, kas tika viņam un Renlijam. Tad pareizi būtu, ka Grēta maksātu 3 šiliņus, bet viņi abi pa trīs ar pusi.
Kamēr košā meitene ģērbās, Valdegars piegāja pie Renlija, lai tam klusītēm pavaicātu, ko viņš par to domā. - Desmit uz trīs nedalās. Ierosinu, ka Grēta par saviem maksā 3 šiliņus, jo tie pēc izmēra ir mazāki, bet mēs abi katrs pa trīs ar pusi. Piekrīti?
Pametis skatienu uz jaunapģērbtās meitenes pusi, viņš atsaucās: - Vai nu labāk, bet pierastāk gan un kopumā pavisam labi!
Viņaprāt, Grēta labāk izskatījās sarkanajā tērpā. Savādi, nepierasti, bet viņai piestāvēja. Šādi meiteni īpaši nevarēs atšķirt no citiem, un tas ir viss ieguvums.
Renlijam piedāvāja mantiju. Valdegars pasmaidīja, iedomādamies mantiju mežā. Labi, labi, tas ir tā pieņemts, priesteriem un burvjiem mantijas, tikai ceļot ar tādu mugurā nebija tas ērtākais uzdevums. Viņam pašam no tradīcijas, ka Leksa priesteri valkā peleku apģērbu, bija tikai pelēkas bikses, un nekādu mantiju.
Sveicināts, meistar Sīver! - Ronards, protams, bija ar mieru pagaidīt, līdz kalēja dēls izpako tēvu no pilnā bruņutērpa. Ieročnesējs tikmēr ar interesi skatījās, kāda veida bruņojums šajā darbnīcā top. - Es vēlētos apskatīt kirasas un vairogus, kas jums jau gatavi krājumā. - Par to, vai atradīsies viņa plecu sargiem piemērota kirasa, Ronards gan mazliet šaubījās. Bet bija gatavs piemērīt gan īsās, gan bruņinieku pagarinātās kirasas ar gurnu sargiem. Ieročus šajā darbnīcā nemanīja, tā ka vairogus Ronards bija nolēmis tikai paskatīties - izvēlētais veids būs atkarīgs no tā, vai Randā ieroču meistari taisa arī kaujas cirvjus ar "knābi" pieta pusē. Šībrīža ierocim - pusotrrokas zobenam - vairogs nebija vajadzīgs.
Adorils nebija paguvis atbildēt, kas viņam ekipējumā trūkst, tā ka lai saka pats, ko grib skatīties.
Nja. Arī Renlijs skatījās, kā jaunais tērps izskatījās zvaigžņu dejotājai mugurā un viņam nācās atzīt, ka sarkanais tomēr bija izskatījies labāk.
- Hmm... - puisis domīgi novilka, palūkojies uz Teklu. - Bet bikses? Bikses jums nav? Man šķiet, ka mums būs jādodas ārpus pilsētas un tad viņai varētu būt grūtāk ar brunčiem. Bikses būtu ērtāk. - Renlijs pamāja, kā pats apstiprinādams savu sacīto. Iespējams, ka viņš bija nedaudz neapdomīgs klāstot viņu plānus par došanos ārpus pilsētas. Bet, tad atkal... ko gan tādu varētu nodarīt tas, kas Teklas kundze zinās, kur viņi plāno doties.
- Tāpēc man arī mantija nederēs. - jauneklis atzina. Lai gan viņš vispār īsti nebija kleitu piekritējs.
- Tāpēc es tieši vēlējos apmetni. Reiz redzēju tādu vienam burvim. Tas izskatījās gluži kā šis.. - Renlijs pamāja uz Grētas pussaules apmetņa pusi - .. taču tam bija iekšpusē slepenas kabatiņas, kurās viskautko varēja glabāt. Man tas likās ļoti ērti. - bet iespējams, ka šīs pilsētas šuvēji nebija nekad tādus apmetņus darinājuši.
- A, jums ir drēbe? - puisis painteresējās. Jo viņam pašam, protams, nebija. Bet Renlijam bija nauda un viņš varēja samaksāt par šuvējas pakalpojumiem.
- Tā nebūs problēma. - puisis klusi atbildēja Valdegaram. - Es samaksāšu. - viņš izvilka zelta gabalu un nolika to uz letes. - Par krekliem. - jo vienkārši citādākas naudas puisim nebija. Mēra iedotais zelts un tas arī viss. Bet tas jau nevienam nebija jāzin. Citi varēja domāt, ka puika ir bagāts un viņam vienkārši citādākas naudas nav.
Stāsts par šuvējas pazudušo brāli bija skumjšs.
Godīgi sakot, Renlijs nezināja, vai Sarmata kareivji nogalināja savus gūstekņus, vai ņēma tos gūstā...
- Un ko sardzes kapteinis? Vai viņš nekā nevarēja palīdzēt? - Renlijs apjautājās, vērodams šuvējas reakciju. Te viņi varbūt uzzinās ko vairāk par Olidū kungu.
Durvīm aiz elfa aizveroties, atpakaļ apziņā iesitās apkārtējās pasaules kņada. Ašs skatiens pasvaidījās novērtējot apkārtni un vai, kas vērā ņemams nebija mainījies. Reizēm revolūcija var paskriet garām, kad iepērcies drēbju bruņu veikalā. Zaļas acis aizrāpās līdz milža, nedaudz atliecot galvu un tikai tā blenžot kādu brīdi pamanīja, ka pats to dara. - Kurp, tu.. Agnuss dosies? - Elfs maskēja savu blenšanas iemeslu ar domu uzsākt sarunu. Reizēm sanāca aizdomāties un nemanīt kur skatiens tēmēja. - Man padomā vārti un tur esošie sargi... - Ievelkot elpu, atpakaļ prātā attinās pateiktais, atklājot savus robainos caurumus. - Nu, runāties ar vārtiem pie sargiem, tas ir ar sargiem pie vārtiem. - Pēc tā skanēja nedaudz vēl, bet tik klusi zem deguna, ka pat pats elfs īsti to nesadzirdēja, vienīgais vārds, kas izskanēja pietiekoši skaļi abu balsīm bija. - ..informācija.. -
Samanījis elfa blenšanu, Agnuss palūkojās uz būtnes pusi ar viegli jautājošu sejas izteiksmi, kas varētu šķist nedaudz agresīva.
Vai tās bruņas bija saspiedušas kādus svarīgus orgānus, kas atbildēja par domāšanu un izteikšanos? Šāda doma pavīdēja, kad elfs izteica savu jautājumu un pinās vārdos kā zivs zvejnieku tīklos. Kaut kur aiz muguras, pie bruņu tirgotāja, nozuda arī redzēti augumi, bet Agnuss diži neko nepasāka, lai atrautu jaunekļus no pazušanas veikalā. Skatiens atgriezās pie Kiliāna, kurš tobrīd centās pāri savai sejai pārvilkt kapuces materiālu, lai izgaistu apkārtējās pasaules tūkstoš acīm, vai vismaz no Agnusa divām, kas cieši blenza uz elfu.
Pirms mēs pametam pilsētu, kas varētu notikt jau rīt, vajag iepirkt vēl sāli un kādu dziedniecisku dziru. Ar manu nobrāzumu smēri būtu stipri par īsu. Runāšana ar vārtiem varētu pagaidīt, ja nu vienīgi viņi zina, kur tikt pie aptieķnieka. Agnuss pavērsa skatienu pret ielu, lai redzētu, kur tā ved.
Milža skatiens gāja secēm aiz kapuces malas, bet labi vien bija, ka mazo trusi nesatrūcināja vēl vairāk. Skaņa neķēra līdzīgu šķērsli, viss tika saklausīts labi. Galva pamāja līdzi teiktajam, zaļajām acīm izlavoties no kapuces apakšas, lai uzlūkotu Agnusu.
- Varētu. - Lielā lāča teiktais nesa vairāk jēgu par tra-la-lā aizlēkšošanu pie vārtu sargiem. Tikko notikusī kļūmīte vārdos, kas labi, ka nebeidzās ar iekošanu mēlē, norādīja, ka šodienai pļāpāt pietika. Aiz lāča ādas slēpās saprātīga galva par to elfs tagad bija drošs.
- Pie reizes, ko pret saaukstēšanos, - Domas jau vijās par dziru vecenītes būdiņas apmeklēšanu. - ja vētras šeit ir biežas, tad izlīt tādā nebūtu nekas labs. - Tas jau māja, ka elfs plānoja doties līdzi milzim.
- Kādam.. - Zaļās acis meklēja ielā dzīvības pazīmes. - jāzina, kur atrast zālīšu tantīti. - Nāksies uzjautāt garāmgājējam.
Valdegars noskatījās, kā jaunais puisi noliek uz galda zelta gabalu. Nu labi.
- Tad es tev esmu parādā trīsarpus šiliņu, - viņš nočukstēja, apstiprinot to, ka ir pamanījis, ka kāds samaksā viņa vietā, un, būdams naudas lietā punktuāls, priesteris negrasījās aizmirst parādu. Tas nenozīmēja, ka viņš skries mainīt dukātus, lai uzreiz atdotu parādu, tik daudz sīkākās naudās un vēl drusciņ būtu gan, tas nozīmēja, ka kādā reizē, kad vajadzēs, Valdegars samaksās arī par Renliju. Vai nu tie būs trīsarpus vai vairāk nedaudz, tas nebija svarīgi. Mazāk nebūs.
Ja viņi rīt dodas uz Aitu fortu, kur esot kapteinis, un tur, kā sāc saullēktā iet, tā tikai vakarā vēlu, ja paveicas, esi galā, tad šovakar vajadzētu nopirkt to kareivju maizi ar speķi iekšā, vai ne? Varbūt Renlijs arī tādu gribēs? Priesteris vakarpusē grasījās aizstaigāt pakaļ. Vēl jau nav ne pusdienlaiks, maiznieks teicās, ka vakarā cepšot.
Adorils nepaspēja atbildēt uz Ronarda jautājumiem. No bruņu komplekta atskanējušais Labdien, labdien, labdien! Sīvers vārdā. Sīvers bez "L". Kā varu pakalpot?, puisi izsita no domas. Tiesa ar loku viņš bija izmanīgāks, bet nebija peļams arī zobena vicināšanā. Par vairogu viņš nebija pārliecināts, jo tas varēja apgrūtināt viņa darbības ar loku.
Sveicināti. Adorils viegli pamāja, kad Sīvers viņu bija uzrunājis kā pēddzini. Sakiet, vai kādi augšdelma sargi un lokšāvēju cimdi atradīsies? Pagaidām viņš painteresējās tikai par šiem, bet Ronardam bija taisnība, ka plecu sargi arī noderētu.
Pie Kilbraita darbnīcas
Kamēr Kiliāns ar Agnusu prātuļoja kurp tagad doties, viņiem garām pašmauca jauna sieviete kalpones drēbēs, kur stiepa pamatīgu klūgu grozu ar vāku. Kad vīri mēģināja noskaidrot kur te varētu dabūt kādas zālītes, viņa vispirms izbijās un satraukti uzlūkoja abus svešiniekus, bet tad paskaidroja, ka dažādus uzlējumus, saites un ziedes vislabāk meklēt kādā no pilsētas tempļiem. Tādas īstas zāļu sievas Randā nebija. Tādas drīzāk dzīvoja ārpus mūriem. Toties bija Robilāra eksotiskā bode, kurā iespējams varēja arī dabūt kādu smēri vai zieķi.
Atlika vien noskaidrot kur ir kāds templis.
***
Trekters - šuvējs
Teklai bija arī bikses un cena no tā nemainījās. Grēta varēja izvēlēties gan vienu, gan otru variantu. Sudraba šiliņus Renlijam šuvēja arī noskaitīja. Veikaliņa saimniece par darījumiem šodien sūdzēties nevarēja.
Ē! Nav viena tāda virziena, kur jāuzmanās. Tiklīdz tu esi ārpus mūriem, tev jāuzmanās visos virzienos. Un tad arī sardzes kapteinis visiem pakaļ neizskraidīs. Viņa prātīgi noteica par atbildi uz izprašņāšanu. Drēbe man ir. Visādas. Varu no vilnas pašūt, varu no samta. Varu arī tās kabatiņas iekšā salikt, ja kungs tā vēlas. Bet par tādu neparastu apmetni būs jāmaksā. 20 šiliņi! Tekla nosauca savu cenu.
***
Sīvera darbnīca
Mhm! Kalējs priecīgi noņurdēja, saprotot, ka tiešām labi atminējis abu apmeklētāju nodarbošanos. Vai tu zirgā to bruņu vilksi vai kājām ejot? Tādu īsāku, vai tādu, kur bruncis apakšā? Ronarda priekšā uz letes nograbēja viens dzelzs bruņu gabals, kuram krūšu daļa bija veidota ar pamatīgu trijstūra veida izvirzījumu. Tā acīmredzot bija domāta zirgos sēdētājiem, lai pretinieka pīķis labāk noslīd uz sānu pusi. Otras bruņas bija pēc skata vieglākas un vairāk piegūla augumam. Vienlaidu plāksne priekšpusē un tai piestiprināta mazāka plāksne mugurai. Rekur vieglo par 10 šiliņiem, tādu pamatīgāku par 12, bet to jātnieku par 15 atdošu. Iemēģināsi? Sīvers piedāvāja. Puika! Nes šurp vairogu. To trijstūra. Un apaļo ar briedi virsū.
Toties Adorils laikam nebija atradis īsto veikalu kur iepirkties. Kalējs nopētīja viņa ekipējumu un pakratīja galvu. Es gan roku sargus varētu piedāvāt, bet es nezinu, vai tev patiks. Es redz' tos kaļu dzelzī. No skata es manu, ka tev vajag tādus, lai stiegra nešauj pa roku un pirksti nenobrāžas un netirpst. Tev derētu uzmeklēt Eliasu. Viņš ir ādminis. Dzīvo uz dienvidu pusi aiz Almas tempļa.
Ronards rūpīgi noskatīja un pacilāja visu, ko Sīvers sāka krāmēt uz galda. Bet vispirms viņš uzsauca meistara dēlam, - Apaļo vairogu nenes! Trijstūri gan paskatīšos. - Tad atkal pievērsās kirasām. - Turnīram nemeklēju, šobrīd esmu kājniekos, bet pagarinātā var būt. Piemērīšu, vai ies ar maniem plecu sargiem. - Lai arī tagad ieroču nesējam bija nauda, lieki tērēties viņš nebija radis - plecu sargi jau bija, un tos mainīt būtu jēga vien tad, ja Ronards pirktu pilnu jaunu bruņinieka bruņu komplektu, saskaņotu visos sīkumos.
Vispirms Ronards noskatīja, kurām kirasām aizdares sprādzes ļauj to uzvilkt pašam, bez palīga - abas lētākās tādas bija - tad nosprādzēja savus plecu sargus un uzvilka mugurā īsāko kirasu. Mēģinot pielikt atpakaļ plecu sargus, ieroču nesējs saprata, ka nebūs īsti labi. Kirasa bija par mazu, un arī ar plecu sargiem nesaderēja. Ronards nekautrējās vilkt pirmo kirasu nost un mērīt nākamo. Šī bija labāka. - Meistar, vai šai nav piesprādzējamā brunča ar gūžu sargiem? Skatos, sprādzes tādam nolūkam tai ir.
Var būt, ka no malas tas izskatījās smieklīgi - puisis grozās kā modes dāma pie spoguļa, izņemot to, ka spogulim, ja tāds te arī bija, skatiens netika uzmests. Toties tika izmēģināta kustību brīvība, kā arī novērtēts kalums. Bruņas ir lieta, uz kuru jāvar paļauties kā uz savu ādu.
Grēta pacilāja gan bikses, gan svārkus. Ikdienā viņa bija radusi pie biksēm, tās arī šķita daudz praktiskākas nodomātajam mērķim. "Labi, tad ņemšu bikses. Ja pārdomāšu, tad zināšu, kur jūs meklēt," meitene jauki uzsmaidīja šuvējai un noskaitīja vajadzīgās naudas vienības, kas skanoši tika nobērtas uz letes. "Nu jau man būs silti un labi," viņa nobraucīja jauniegūtos apģērba gabalus, ielika bikses somā, pārlika somas sev pāri pleciem un aplika apmetni. Telpā bija silti. "Paldies un veiksmīgu dienu!" meitene novēlēja šuvējai, pamāja pārējiem jauniešiem, kas šeit laikam strādāja, un devās ārā.
Grētasprāt, iepirkšanās bija beigusies. Maize un apģērbs bija sagādāti, templis apmeklēts. Pēc gaismas un vēdera stāvokļa spriežot, varētu būt vēl gandrīz dienas vidus, bet ar to droši vien bija par maz, lai dotos tālāk. Tikusi atkal uz ielas, Grēta pamīdīja bruģi un ieelpoja vēja nesto jūras smaržu. Lai arī gar ielas malām rindojās māju sienas, tomēr tās bija nedaudz tālāk, tāpēc arī varēja justies brīvāk. Un tomēr pilsēta, lai cik aizraujoša nebūtu, atšķīrās no dzimtās puses.
"Vai ir kaut kas īpašs, kas mums vēl jāizdara šodien? Līdz Kapteinim nepaspējam, vai ne?" viņa meklēja apstiprinājumu pie citiem biedriem. "Es labprāt izietu kaut vai nelielu loku ārpus pilsētas mūriem. Es vēlos iepazīties ar zemi," viņa noteica tik mīlīgi, it kā zeme būtu ne tikai plakne zem kājām un augsne, bet sen neredzēta un ļoti mīļa persona. Gandrīz kā viedā vecmāmiņa, pie kā aiziet pēc padoma vai mierinājuma. Grētai to vajadzēja, viņa vēlējās sajust šejienes zemi, pirms vēl jāsper nopietnie soļi uzdevumā. Skatiens uz pārējiem vaicāja, vai ir vēl kaut kas cits, kas varētu kavēt šādas vēlmes izpildīšanu. "Es varu iet arī viena, ja jums ir citi plāni, kur mani nevajag," viņa paraustīja plecus. Lai arī bija zināms un tikko dzirdēts par draudiem ārpus pilsētas mūriem, tomēr Grētai joprojām tas šķita vairāk kā stāsti. Pat stepēs un tuksnesī, kas mēdza būt briesmu pilni, bērni un pieaugušie mēdza klīst atstatus, ganot lopus, lasot pļekas vai kurināmo, vienmēr atrodot ceļu atpakaļ un spējot sevi un savu mantu aizsargāt. Ar ko gan pilsētas pierobeža varētu būt sliktāka un bīstamāka?
Protams, pilsētās nekad netrūka kādi, kas kaut ko zināja, tikai cita lieta vai tie, kas zināja, bija ar mieru savās zinībās dalīties ar interesentiem. Kam pajautāt jau nebūtu problēma atrast, galvenais bija rast atsaucīgu dvēseli. Pirms uzrunāt kādu uz ielas, Agnuss apdomājās par to saaukstēšanās lietu... viņaprāt, izlīdzēties varētu arī ar krietnu devu ķiploku, kas nobeigtu gan visas negribētās slimības gan arī nevēlamas pielūdzējas... nu ja tādas sarodas par daudz.
Izbailīgā sieviete aizdevās savās gaitās, bet vismaz atstādama kādu informācijas stērbeli - tātad bija jāmeklē kāds no pilsētas tempļiem vai vieta ar nosaukumu, kurā vīdēja vārds eksotiskā. Agnuss saprata, ka šeitan tās tradīcijas bija stipri citādas. Vajadzēja vēl uzprasīt par gaļu un zivīm. Tirgu, domīgi nobraucis ar plaukstu pāri apakšžoklim, Agnuss izsecināja, pēc tam domīgi paraustot plecu, uz kura nu karājās vairoga siksna. Patiesībā tikko nopirktā kalēja meistarstiķa svaru vīrs nejuta - tātad pirkums nebija no sliktā gala. Templis. Vai to nevajadzēja tai skuķei, kura vīstījās lakatos? Tas bija atpakaļ. Uz laukuma, kur viņi bija pašķīrušies nost no grupas, lai pēc tam ieblandītos pie kalējiem.
Paprasi tur kādam, tuvāk jau pie pilsētas vārtiem atkļuvuši, Agnuss ierosināja. Galu galā tas elfs varētu kādam šķist runājamāks nekā lielā auguma ziemeļnieks, kurš kaut ko var norūkt arī tādā manierē, ka citiem šķiet, ka sākusies zemestrīce.
Bet, rau, te blakus bija krogs. Auns un Roze Kā tur bija no dzirdētā: gardāka ēšana, bet draņķīgāks alus? Kāds? Atšķaidītāks vai no švakāka grauda?
Lai gan atkal iet sēdēt krogā būtu kā būtu - it kā jau nesen Agnuss bija piestūmis māgu un tik drīzi neprasījās. Tik nopirkt kādu miltu, graudu un gaļas gabalu krājumiem gan būtu lieti. Būtu ar ko papildināt citādi pustukšo ceļojumu somu, kas pagaidām savas stingrās un ietilpīgās miesas atpūtināja otra krogus istabā.
Iespējams, ka Renlijs nekad nekļūs bagāts, jo puisis vienkārši šķērdēja naudu, ja viņam tāda bija.
Bez kādas vārda runas, viņš pabīdīja šuvējas virzienā 20 šiliņus. Cena, kuru viņa bija prasījusi. Tā nebija problēma. Problēma drīzāk bija, ka Renlijs nespēja izlemt no kāda auduma vēlas apmetni. Samta... tas būtu tik izsmalcināti un skaisti. Un viņam noteikti piestāvētu. Un ja tas vēl būtu izšūts ar zeltītiem diegiem...
Tomēr, vilnas apmetnis būtu praktiskāk un diez vai tur, kur viņi grasījās doties, kāds īpaši novērtēs Renlija skaistumu un gaumi. Tad jau drīzāk pirmā lielceļu laupītāju grupa pa snuķi sados tieši viņam, jo domās, ka jaunais burvis ir kaut kāds aristokrātiņš.
- Vilnas... - ar nelielu nopūtu, beigās puisis bija atrisinājis savu dilemmu.
- Jā, vilnas būs labāk. - viņš vēlreiz noteica un iedrošinoši pasmaidīja šuvējai. Ja Teklas kundzei bija nepieciešami kaut kādi viņa mēri, burvis pacietīgi pagaidīja, lai gan nevarēja nepamanīt, ka viņš vēlējās steigties pakaļ ārā izgājušajai meitenei.
- Lai jums jauka diena, Teklas kundze. - Renlijs noteica, pirms pamest šuvējas bodi. Tā vien prasījās arī pateikt, ka viņi noteikti iespēju robežās mēģinās atrast viņas brāli, bet tā īsti jau tā nebūtu taisnība un diez vai burvis bija gatavs uzņemties vēl kādu uzdevumu. Lai gan skriet tieši rīklē pretinieka mestai ugunsbumbai šķita tāds nieks salīdzinot ar mēra kunga uzdoto smalko, spiegojamo uzdevumu.
- Ārpus mūriem? - Renlijs pārvaicāja, sirsnīgi nožāvājies. Nu jau arī viņu tā kā nedaudz sāka piemeklēt miega bads un patiesībā puisis daudz labprātāk iepazītos ar gultu kroga istabā, nekā zemi aiz pilsētas mūriem.
- Bet viņi visi saka, ka tas ir samērā bīstami un es pat nezinu... - burvis mīņājās no vienas kājas uz otru, skatienam klejojot no Grētas līdz Valdegaram un atkal atpakaļ. Protams! Meiteni laist vienu nekādi nebija prātīgi. Renlijs bija gatavs upurēt savas miega stundas, ja Grētai tā tikšanās ar zemi tiešām būs tik neatliekama. Bet visādi citādi, viņš nedaudz vilcinājās un gaidīja, ko priesteris šajā sakarā teiks. Viņš izskatījās vecāks un gudrāks. Kaut kā tā.
Valdegars bija iepircis visu, ko viņam vajadzēja no šuvējas. Krekli bija, vamzis un bikses bija, apmetnis bija, un tas viss vēl nenovalkāts līdz stāvoklim, kad tā kā sāk prasīties jaunus.
Viņš atzinīgi pamāja, kad Renlijs izvēlējās vilnas apmetni. Arī vilna mēdz būt pat ļoti smalka un grezna, un labākā vilna cenā neatpalika no zīda samta, protams, ja tas tiešām bija labs izstrādājums. Jaunais burvis būs apmierināts, par to priesteris nešaubījās. Gan ar kvalitāti, gan izskatu, gan to, kā valkāsies.
Viņš atvadījās no šuvējas un sekoja abiem saviem biedriem.
- Nē, ja mēs ejam šodien, tad nakts būs jāpavada ceļā, - Valdegars noliedzoši papurināja galvu par domu iet uz fortu tagad. - Uz turieni jāsāk iet saullēktā, un tad vēlu vakarā esi galā, tā man teica. Tāpēc šodien tā kā nevajadzētu daudz klejot, jo rīt būs jāiet, un visai raitā solī, visu dienu. Vienīgi ka kādu zirgu varētu pameklēt, lai nav viss jānes uz muguras. Vai mūli kādu.
Doma par staigāšanu tagad ārpus mūriem, viņam nepatika.
- Es neieteiktu šodien klejot ārpusē. Rīt tāpat tur dabūsim staigāt vairāk, nekā gribētos. Drīzāk ir jāsagatavojas ceļam, un mēs turklāt nemaz visi neesam kopā, un nezinām, ko katrs uzzinājis, ko prot, ko domā un plāno. Otrs. Pa vienam ārā iet ir muļķība. Šeit patiešām ir bīstami, ne velti pie visiem vārtiem un ēkām sargi stāv. Ja tas ir te, pilsētā, tad kas ir ārā? - viņš nopietni vērsās pie Grētas.
- Es saprotu, ka gribās, es saprotu, ka tavs dievs tevi sargā, tāpat kā manējais mani, bet te vairāk ir spēkā likums "sargies pats, un dievs tevi sargās". Neej, lūdzu, klejot šobrīd. Nevaram laist tevi vienu, bet paši neesam kopš nakts gulējuši nemaz, ne kā tu. Ja tu iesi, mums jāiet līdzi, bet nu... tas nav prātīgi itin nemaz. Turklāt te, tuvumā vieni lauki vien ir, līdz Almas svētbirzij arī diena jāiet.
Puisis nopietni uzlūkoja tuksneša iemītnieci. Viņš saprata, ka viņa ir biedrs, ka, vispār, viņš neatbild par meitenes labklājību, bet viens tāds biedrs, kas viens pats skrien nez kur, nerēķinoties ar citiem, godīgi sakot, ir apgrūtinājums. Sirdsapziņa grauzīs, ja šo kāds apēdīs, lai arī formāli neesi par viņu atbildīgs.
- Labāk ejam zirgus pameklēt. Kur tādus var iznomāt, - pirkt nez vai. Kam Valdegaram zirgs? Viņš bija pieradis staigāt kājām.
- Aiziesim līdz Aitu vārtiem, varbūt tur, tuvumā ir kādi zirgi dabūjami. Varētu kādu aizrunāt un tad rīt agri varētu pa ceļam paņemt.
Valdegars paskatījās uz to pusi, kur aiz namiem slēpās Aitu vārti. Viņš diezgan labi bija iegaumējis virzienus, pētot pilsētu no ostas bākas torņa.
- Ejam?
Kamēr nu viņi te tā runājas, Ronards vispirms ieteica Adorilam, - Paskaties kādus plecu sargus. - Ja meistars saka, ka tādu cimdu nav, nu, tad Randā tādus netaisa. Liekas, te daudz vairāk izmanto ādu, kā ieroču nesējs bija pieradis. Šajā sakarā viņš pajautāja Sīveram, - Ievēroju, ka pilsētas sardze valkā ādas bruņas. Vai ir kāds iemesls tā darīt, ja ir pieejamas kaltās kirasas? - Vienu iemeslu viņš spēja iedomāties - cena. - Un pie kura meistara ieteiksiet griezties, lai apskatītu ieročus?
Visi tik ļoti uztraucās par Grētas drošību un spēju noiet gabalu. Viņi jau nezināja, ka Grēta visu mūžu ir gājusi. Ne tikai staigājusi, bet tiešām visu mūžu pavadījusi uz kājām un ceļā. Ka viņas somas plecus nespiež, ka ceļš ir mājas, ka iet ir labi, ka zeme ir mīļa un stabila, ka Grēta māk aizsargāties, ka Grētai vajag...
"Jums nav jānāk man līdzi," Grēta papurināja galvu. Nez no kuriens Valdegars bija uzkrāvis sev kaut kādu pienākumu un piedēvēja to arī citiem. "Man nevajag birzi," viņa vēl piebilda, bet tālāk nestrīdējās. Laikam jau negulējušie tieši miega trūkuma dēļ bija palikuši kašķīgi, tāpēc labāk bija neko neteikt. Un Svētbirzs Grētai ineresēja kā apskates objekts, ne svētvieta. Sajāram labāk patiktu klajumi, lauki. Striktais aizliegums gan lika domāt, ka šodien nāksies iztikt ar parastu pilsētas laukumu.
Savukārt zirgi Grētu neinteresēja. Anoki ar tādiem nejāja, viņiem bija kravu, nevis cilvēku nesēji. Lēnīgi, mierīgi tie sekoja saimniekiem viņu ceļā, reizēm nesot arī kādu māti ar jaundzimušu bērnu vai sirmgalvi, bet nekad nesteidzās un neauļoja. Grēta nemācētu tādu savaldīt. Ja biedri nomās zirgus, Grēta tāpat ies kājām, tāpat būs viena. Un meiteni tas nebūt neuztrauca.
Aitu vārti bija tik pat labs virziens kā jebkurš cits. Tagad Grētai vairs nebija sava konkrēta mērķa, tāpēc viņa vēroja apkārtni un sekoja virzienam, kur Valdegars viņu veda. Vairs neizskatīdamās tik nepierasti, Grēta arī jutās savādāk, it kā reizē vairāk piederētu pilsētai un mazliet mazāk pati sev. Viņai vajadzēs deju, soļus, tum-tum...
Pārlieku sievietes reakcija nesatrauca elfu, cilvēka mēdza būt tramīgi gar svešiniekiem, galvenais, ka ne tik ļoti, ka nespēja parunāt. Konkrētas vietas, kur pārdot tikai zālītes iztrūkums, neiepriecināja. Tempļi un tur esošie dievi nekad nav līdz galam elfu piesaistījuši. Jācer, ka templī esošie arī apkalpo tos, kas nepielūdz šos dievus.
- Divi laukumi, nevienā tirgus. - Domīgi Kiliāns izteica. Šķiet ka šodien nebija tirgus diena, jo parasti pilsētās laukumus izmantoja tirgotāji. - Pilsēta atrodas pie jūras, zivīm vajadzētu būt lētākām par gaļu. - Nav, ko lieki šķiest naudu, ja vēlies vien uzņemt olbaltumvielas.
- E, labi. - Elfs neiebilda un aizgāja uzjautāt.
Tādu lekciju Grēta dabūja, ka Renlija seja mirkli pieņēma sabārta bērneļa paskatu. Puiša skatiens raudzījās uz Grētu, līdz beigās viņš klusi iespurdzās. Kā, bērns, kuram vecāku dusma un patiesības skaidrošana ir diezgan dziļi pie kājas.
Viņš katrā ziņā to nebija domājis tik nopietni. Vecākais biedrs acīmredzot, patiešām bija krietni saprātīgāks biedrs par viņu pašu.
Grēta izskatījās sabēdājusies. Viņa klusēja un gāja līdzi un tas nemaz nelika puisim justies labāk. Jā, viņš jau arī tā kā bija noraidījis meitenes ierosinājumu doties ārpus mūra. Bet tas drīzāk bija tādēļ, ka Renlijam nāca miegs. Viņš nebūt nedomāja, ka te kādam uzbrūk piecu soļu attālumā no mūra. Un Grētiņa gan jau tur atrastu kādu zemes pleķīti, kur paganīties un pasist kājiņas pret zemi. Nekas ļauns jau nebūtu noticis.
Tagad Renlijs tāpat nebija ieguvis, ko vēlas. Gulēt viņš netika. Puisis labprāt būtu mierinoši apskāvis meitenes plecus, taču to neizdarīja. Sakautrējās. Vien palūkojies uz Grētu pasmaidīja viņai smaidu, kuram vajadzēja vēstīt, ka būs jau labi un lai viņa nebēdājas.
- A, mums ir kaut kādas baigās nastas, ko nest? - Renlijs palūkojās uz priesteri. - Kam mums zirgu? - jāt viņi, protams, nejās. Un tā kā burvim pašam pat somas nebija... nu jā, viņš palūkojās uz krekliem savās rokās un nopūtās. - Nu jā... man laikam tomēr vajadzēs kaut kādu somu. - lai gan prātā ienāca doma, ka varētu tā vai šitādi palūgt, lai tos viņa divus kreklus panes kāds cits. Ja jau te bez maz mantu pārvadāšanai grasās ēzeli īrēt.
Palūkojies uz priesteri un tā kārtīgāk nopētījis viņa izskatu, jauneklis izspļāva: - A, cik tev gadu? - tas jau nebija nekāds nepieklājīgais jautājums. Vienkārši, tā lūkojoties uz vīrieti, Renlijs nevarēja saprast. - Un Valdegars... tas tāds garš vārds. Vai var tevi saukt par Valdo? Tēvoci Valdo? Jo, nu... tu tāds saprātīgs. Droši, ka prātīgākais no mums visiem. - Renlijs smaidīja piemīlīgu smaidu un no puiša runas manieres īsti nevarēja saprast vai viņš ironizē vai glaimo, vai arī tā patiešām domā.
- Un ko tu proti? Kādas ir tavas spējas? - burvis turpināja iztaujāšanu. Valdo bija taisnība. Viņi nemaz nezināja, kādas kuram piemīt spējas. To vajadzēja uzzināt iepriekš, pirms viņi iekūlušies kādā ķezā. Renlijam šis šķita īsti piemērots brīdis, lai izpētītu Valdegaru.
"Man nevajag zirgu," Renlija jautājumam visai sparīgi piebalsoja Grēta. Vai nu tās bija bēdas par aprāšanu, bailes no zirgiem vai spītība, bet īpaši jautra meitene neizklausījās. Renlija smaidam gan tika atbildēts. "Ja tev ir kāds auduma gabals, varu parādīt, kā sasien šitādu," viņa ieminējās jauneklim, pacilājot to plecu, uz kura karājās no lakata sasietā maizes pauna. "Ar brīvām rokām ir vieglāk. Un arī svars labāk izdalās uz ķermeņa," meitene paskaidroja. Šādas lietas viņa labi zināja, varēja palīdzēt tiem, kas vismaz pēc skata varētu nebūt raduši pie mūžīgas pārvietošanās. "Tev pavisam nekā vairāk nav?" Grēta līdzjūtīgi apvaicājās. Kreklus vēl varēja kādam iedot panest vai mugurā uzvilkt, bet savādāk Renlijam pat nebija maizes rieciena, ar ko Grēta bija apgādājusies visai bagātīgi. Uz ceļa ārpus pilsētas tam var būt lielāka nozīme kā zelta dukātam. Grētā modās gādīgas jūtas pabarot puisi, pat ja viņš izturējās tā, ka visu varētu nopirkt. Varbūt arī varēja, bet tas nebija galvenais.
- Nē, nav gan. Vismaz man nav, - Valdegars atteica, klusi klaudzinot pa bruģi ar savu nūju. - Es tikai tā, painteresēties, lai nebūtu jākavējas vai īpaši jāiet tad, ja kāds to zirgalopu gribētu. Pie tam tie ir vārti, pa kuriem arī var iziet laukā, ja ir tāda vēlēšanās. Sargi zinās, vai ir droši, vai nē.
Nudien, prātīgumu viņam nevarēja noliegt, kas tiesa, tas tiesa. Turklāt viņš nebija tāds baisais nejaucenis, kas meitenēm aizliegs pastaigāties pa pļavām un plūkt puķītes, vai ko Grēta grasījās darīt.
- Blēdis tāds! Nu, sauc par Valdo, ja vēlies, bet to tēvoci gan nekabini klāt, - priesteris cieši noskatīja Renliju, reizē iesmiedamies. - Man ir divdesmit divi gadi, bet izskatos tā kā izskatos tāpēc, ka buros. Labi, ka neizskatos vēl sliktāk. Starp citu, kā tev ir izdevies izskatīties tik labi? Tu taču arī esi burvis. Es protu brūces dziedēt. Ne gluži spēšu ataudzēt norautu roku, tik labi nav, bet ar diezgan nopietniem ievainojumiem tikšu galā. Varu izsaukt Leksa ieroci, lai sadod pa galvu ienaidniekiem.
Viņš pasmaidīja vēl platāk.
- Un vēl es varu pateikt, vai cilvēks melo. Un ko proti tu?
Nez, Renlijs mēģinās melot? Vai nemēģinās? Vispār jau nevajadzētu, jo vairāk tāpēc, ka Valdegars tikko teica, ka spēj pateikt, vai kāds melo. Un ir taču labāk, ja visi zina, ko katrs spēj, tad labāk var izplānot, ko darīt un kā rīkoties, vai ne?
- Man jau nav arī auduma gabala. - puisis atbildēja, palūkojies uz Grētas sasieto pauniņu. - Ja es ietu pirkt audumu, tad jau labāk uzreiz sameklēt somu. - un maku arī varētu nopirkt. Bet tas viss varēja pagaidīt vismaz vēl kādu brīdi. Katrā ziņā nelikās, ka burvis stipri pārdzīvotu mantu trūkumu.
- Vai man vēl kaut ko vajag? - skatiens jautājoši palūkojās uz Grētu, ar viegli elegantu rokas kustību atglaužot melno matu šķipsnu, kas krita priekšā acīm.
Aha, bet redz! Valdo (bez tēvoča) bija kļuvis nedaudz pielaidīgāks un pat apsvēra, ka tā kā varētu izmest arī kādu loku aiz vārtiem.
- Bet tad jau mēs neko lāga nevaram sarunāt, ja nemaz nezinām, vai kādam to zirgu vajadzēs. - jauneklis noteica šaubīgi paraustījis plecus. Viņam likās, ka kaut ko konkrētu var runāt tikai tad, kad ir konkrēti zināmas vajadzības. Citādi tikai painteresēties par iespējām. Nu labi. Viņi painteresēsies par iespējām. Lai nu tā būtu. Un varbūt izmetīs kādu loku aiz vārtiem. Ja tas izskatīsies droši.
- Es protu melot tā, kā tu nepateiksi vai es meloju. - Renlijs iesmējās, palūkojies uz Valdegaru. Izskatījās, ka puisis to domāja pavisam nopietni. - Tā nav burvestība. - viņš noliedzoši pamāja ar galvu.
- Nu labi. Valdo. Bez tēvoča. - viņš piekrita, nopietni pamājot, lai arī jaunekļa acīs vēl joprojām atmirdzēja smieklu uguntiņas.
- Jā, es esmu burvis. - Renlijs apstiprināja. Jā, viņš zināja, ka burvji mēdz izskatīties sakropļoti un neglīti. - Laikam dievi būs bijuši man labvēlīgi. - puisis izlīdzējās ar neko neizsakošu frāzi. Bet tad atkal... Valdegars jau nebija redzējis viņu kailu un nezināja, kāds izskatās Renlija augums zem apģērba. Galu galā, puisis bija tērpies visai noslēgtās drēbēs un tas jau lika aizdomāties.
- Es spēju izsaukt indīgas vīnstīgas no zemes dzīlēm. Man pakļaujas zibens un cilvēku prāti. - arī Renlijs neslēpa savas prasmes. Ja jau viņi bija nolēmuši godīgi apmainīties ar informāciju.
Idejiski Renlijam interesēja ko prot Grēta. Bet tad aizdomājoties, puisim likās, ka viņš jau zin atbildi. Grēta prot dejot. Principā, ar to bija gana. Vismaz Renlijam. Viņa skatiens kļuva viegli sapņains aizdomājoties par dejojošu Grētu.
Grēta jau pat varētu aizdot kādu no saviem lakatiem, lai pagatavotu Renlijam paunu mantām, bet... viņa tā kā sakautrējās. "Nē, nē, laikam jau neko," meitene mulsi atbildēja, uz brīdi ieskatoties Renlija zaļajās acīs un aši novēršoties. Lai arī it kā nekas nebija noticis, vaigos iesitās sārtums, tāpēc sarunas ievirzīšanās citās sliedēs nemaz nebija tik slikta.
Par zirgiem Grētai vairs nebija, ko piebilst. Vārti varētu būt interesantāki, ja vien ļaus iziet ārā. Vai varbūt viņi pa ceļam atradīs kādu nostūrīti, kur zemi neklās bruģis un neapjozīs sēta.
Kad burvji sāka samērīties ar to, ko viņi prot, Grēta klusēja un klausījās. Jā, viņa arī šo to prata, bet tas viņai bija iedzimts un Sajāra dots, nevis apzināti apgūts. Tāpēc arī bija grūtāk nodefinēt robežas starp dažādajām prasmēm. Tās visas papildināja viena otru un pārklājās, liedzot visu nosaukt dažos konkrētos vārdos. Grēta bija zvaigžņu dejotāja, Sajāra acis un mute.
"Ārstēt, tas ir labi," viņa atzinīgi novērtēja Valdegara teikto. Lai arī šobrīd nevienam roka nekrita nost, kādā brīdī tas varētu būt visai noderīgi. "Izsaukt Leksa ieroci? Kas tas ir?" Grēta pārprasīja, jo ar pārējām spējām aptuveni bija skaidrs. Leksu Grēta nepazina, viņa ieroci ne tik. Bet, kad Renlijs nosauca savas prasmes, Grēta uz puisi paskatījās ciešāk. Indīgas vīnstīgas un zibens varbūt būtu bīstams ienaidniekiem, bet tas pēdējais?
"Bet es varu pateikt, kur tu rīt ēdīsi pusdienas," lai mazliet kliedētu aizdomas, kas bija radušās, apcerot prāta pakļaušanu, Grēta ieteicās. Šķita, ka meitene bija atguvusi daļu dzīvības. Arī viņas solis bija kļuvis raitāks. Ar purngalu piesitusi tum-tum pie bruģa, Grēta pacēla roku aptuveni virzienā, kādā viņi gāja. "Tur!" viņa iesmējās, tā arī neatklājot, vai tas ir joks vai patiesa spēja.
- Mēs būsim apskatījuši vārtus, pa kuriem rīt grasāmies iet, ja ne ko vairāk, - priesteris noteica. Zirgi arī, iespējams, tiem vārtiem tuvumā nebija sadabūjami, vai tad viņš to zināja? nezināja.
- Atpakaļceļā varam kādu somu iegādāt, vai citu ko, kas vajadzīgs.
- Es arī varu būt pateicīgs, ka nav ne jāklibo, ne kāda locekļa trūkst, - tā jau tiem burvjiem bija, mācības nāca smagi. Zibens un indīgas vīnstīgas. Mjā... tur jau varēja nepalikt dzīvs, un visdrīzāk Renlijs zem apģērba nebūt neizskatās daudz labāk kā Valdegars pats.
- Man jau arī tā nav burvestība, - Valdegars atzinās. - Proti, pateikt, vai melo. Tā spēja pati man parādījās, un uz templi mācīties mani aizveda pēc tam. Pieļauju, ka tu spētu noslēpties, pieļauju, ka spēcīgāki ļaudis arī to spētu, bet vairāk tad, ja īpaši pie tā piedomātu, nevis nejaušā sarunā. Vai nu visi tā vien staigā apkārt, baidoties tikt pieķerti melos? Tā gan nav, vismaz cik mana pieredze saka.
Viņa pieredze teica, ka vienkārši ļaudis, kas nāca aizņemties naudu un kuriem tāpēc prasīja, kā un kad viņi to spēs atmaksāt, neko daudz nespēja noslēpt mānīšanos. Un vai tad viņi negribēja noslēpt? Viens otrs ļoti pat gribēja.
Un ko prot Grēta? Aizdomas par vienu prasmi bija, proti, viņa neapmaldījās, ceļu zināja, bet vēl?
Meitene ierunājās pati. Padomā! Viņa spēj pareģot. Nudien. Renlijs pusdienas rīt ēdīs tur. Tajā virzienā. Un to taču viņi rīt patiešām redzēs, ir tā vai nav!
- Leksa ierocis ir gara, apkalta, cieta koka nūja. Ja es to izsaukšu, tā pati lidos gaisā un pati uzbruks tam, kuram es teikšu. To nevar iznīcināt pavisam, jo allaž var izsaukt no jauna.
Ne jau vienā dienā bezgalīgi daudz reižu. Tas pats par sevi skaidrs. Kādā brīdī pietrūks spēka, bet ja pietrūks, tad situācija droši vien būs tāda, ka jau būs vienalga.
Pēc meitenes steidzīgā nolieguma puiša piere nedaudz savilkās apjukuma grumbās. Kāpēc viņa tā aprāvās? Vai viņš nebija kaut ko uztvēris? Kaut ko pašsaprotamu?
- Jā... - Renlijs novilka, tā īsti pat nepiefiksējot, ko Valdegars bija teicis. Kaut ko par vārtiem, kaut ko par somu. Un tikpat labi viņa jā varēja būt domāts kā atbilde Grētai.
Renlijs tā īsti nevarēja pastāstīt kā radusies viņa spēja melot. Tas katrā ziņā nebija nekas tāds, ar ko diži varētu lielīties un kas cilvēkiem patiktu. Patiesībā, puisis pat n nemaz nezināja vai patiešām spētu samelot Valdegaram. Visa viņa melošana balstījās uz harizmu un spēju būt visai pārliecinošam savos vārdos. Tas arī viss. Un tad vēl nedaudz ticībā tajā, ko pats dara.
Kas ir Leksa ierocis, Renlijs aptuveni saprata arī bez skaidrošanas. Bet ar skaidrošanu viss bija pilnībā skaidrs. Jauneklis pablenza uz priesteri un aizdomājās vai viņa vecīgākais izskats bija radies no tā, ka pārāk daudz sevi zvetējis ar kūju, kamēr spējis izsaukt Leksa ieroci?
Renlijs iesmējās pēc Grētas pareģojuma. - Tas nav pārāk sarežģīts minējums, vai ne? Ja ņem vērā, ka it kā mēs zinām, kur rīt dodamies.
Vai Tu vari pateikt, ko es rīt ēdīšu pusdienās? - viņš apjautājās meitenei un Renlija balsī bija ieskanējusies viegli koķeta pieskaņa.
Tik tiešām. Sīvera klājienā varēja daudz nomanīt dzelzi. Nu neko darīt, būs vien jāuzmeklē pēcāk tas ādminis Eliass. Adorils iegaumēja Sīvera vārdus, kur tas meklējams. Viņš pētīja Sīvera darbu un nomanīja arī Ronarda grozīšanos ap bruņu piemērīšanu. Tas bija svarīgi, ja jau tām bija jāsargā paša dzīvība.
Jā, meistar, varbūt jums ir kas piedāvājams man no plecu sargiem? Viņš pieņēma padomu. Ronarda sekojošie jautājumi par ādas bruņām šķita ļoti vietā. Adorils saausījās kas meistaram būs sakāms šajā jautājumā.
Burvju māku apgūšana Grētai bija sveša, tāpēc viņa klausījās abos runātājos un priecājās, ka pašai nav nekas tāds bijis jāizbauda. Valdegāra stāstītais sākumā uzdzina šermuļus, taču drīz tos nomainīja atziņa, ka šī biedra tuvumā laikam labāk nemelot. Ne jau tā, ka Grēta grasījās karināt smilgas aiz ausīm un pūst putekļus acīs, bet tomēr labi bija zināt, ko šis priesteris var. Leksa ieroča apraksts gan šķita mazliet savdabīgs priekš tāda burvja, kas spēj dziedēt, tomēr nācās atzīt, ka aizsardzībai var derēt jebkas.
Protams, Grētas pašas minējums par pusdienu vietu nebija nekas īpašs. Tādu izteikt varētu katrs kaut cik ar prātu apveltīts indivīds, bet Grēta jau te necentās kaut kā īpaši sevi pierādīt, viņa tikai nedaudz nenopietni piebalsoja burvju samērīšanās cīņai. "To es varēšu pateikt naktī," meitene Renlijam atbildēja ne mazāk uzjautrināta. "Ja vien tas tev nav šobrīd ļoti būtiski, bet tad man vajadzēs tikt ārā no pilsētas," viņa paziņoja, ja nu kāds ir ar mieru šo spēlīti spēlēt tālāk un viņu palaist brīvsolī.
Tomēr izskatījās, ka šī koķetēšana ir atgriezusi visu zaudēto prieku. Grēta ejot ik pa brīdim pieskārās jauniegūtajam apģērbam, it kā pārbaudīdama, ka sajūtas nemelo. Cita piegriezuma apģērbs sākumā šķita neierasts, tomēr jau pavisam drīz vairāk uzmanības tika pievērsts apkārtnei, skatienam no acu augstuma paceļoties līdz jumtu apmalēm, bēniņu logiem, skursteņiem. Ik pa brīdim pārbaudot, vai nejauši neuzskries virsū kādam pilsētniekam vai ratu stūrim, Grēta pētīja jumtus.
"Vispār es labprāt pamēģinātu, vai šeit es to varu," viņa pēkšņi ierunājās, sīkāk nepaskaidrojot, bet pastiepa Renlija virzienā augšup vērstu plaukstu. "Iedod man savu roku," viņa aicināja. Tagad, kad Grētas seju vairs nesedza lakats, runāja ne tikai viņas acis. Smaids bija iedrošinošs un labvēlīgs, lai puisis nedomā, ka viņa grasās apvīt viņa plaukstas ar indīgām efejām, dedzināt ar zibeņiem vai sadragāt svešiem ieročiem.
- Mmm... - Renlijs novilka.- Naktī. Tas ir... interesants diennakts laiks, lai satiktos. Zini, man patīk naktis. Skatīties zvaigznēs, lūkoties kā vēja dzīti mākoņi slīd tumšajās debesīs. - Randā šo visu burvību vēl papildinātu jūras šalkoņa. Tas varētu būt skaisti un to pat varētu izbaudīt, ja vien tajā laikā nebūtu centīgi jāguļ, lai no rīta, kā Valdo teica, jau pirms saullēkta dotos ceļā.
Likās, ka meitene ir gluži vai atdzīvojusies un viņa vairs nebija skumja. Tas priecēja. Un ja Grētai likās, ka Renlijs varētu baidīties, ka viņa tam kaut nodarīs, tad meitenei nācās kļūdīties. Puiša plauksta bez vilcināšanās iegūla Grētas rokā.
- Patiesībā... man liekas, ka es pats zinu, ko rīt ēdīšu pusdienās. - viņš klusāk noteica paliecies tuvāk meitenei. - Kaut ko no taviem maizes krājumiem. - Renlijs pasmaidīja savilcis nevainīgu grimasi. Viņš katrā ziņā negrasījās gādāt pārtiku un vai tad Grēta atteiks maizes riecientiņu nabaga izsaklušajam Renlijam?
- Bet man tevi jābrīdina. - zaļo acu skatiens pavisam nopietni uzlūkoja Grētu. - Ja tas, ko tu taisies darīt ir maģija, es varu mēģināt to nozagt. - lai arī brīdinājums tika izteikts nopietni, Renlija skatienā spēlējās koķetas liesmiņas.
"Naktī man ir vieglāk," Grēta apstiprinoši pamāja ar galvu. "Es esmu zvaigžņu dejotāja, zvaigznes palīdz redzēt," viņas balsī atkal varēja saklausīt to mīļumu, kas skanēja, kad viņa runāja par zemi. Tā, it kā šīs divas tik tālās un atšķirīgās lietas būtu kā māte un tēvs, kas vada Grētu kā bērnu pasaulē. "Debesis ar mani tad runā," viņa sapņaini piebilda.
"Es jau pati būtu tev piedāvājusi cienāties," viņa iesmējās par Renlija atbildi uz krietni praktiskāku jautājumu. "Maizes ir gana, un tā ir ceļam laba pārtika," viņa apstājās un saņēma Renlija plaukstu, līdz ar to arī viņam atlika vai nu apstāties vai atbrīvoties no meitenes tvēriena, kas, lai arī bija maigs, tomēr pārliecinoši turēja pasniegto roku.
"Es neesmu burve, tā nav tāda maģija," Grēta noliedza iespēju nozagt viņas spēju. Vismaz meitenei tas šķita neiespējami. Tā bija Sajāra balss, un dievs pats izvēlējās, kura lūpām to nest pasaulē. Ja Renlijs spēja ko tādu nozagt, tad viņš pats bija izredzētais, tuksneša brālis, savējais. Meitene apgrieza puiša plaukstu otrādi, lai tās virspuse būtu uz augšu. Viņas pašas otra plauksta tādā veidā uzgūla virsū un lēnām slīdēja no delnas līdz pirkstiem. Pieliekusies tuvāk un pārgājusi uz čukstiem, Grēta ierunājās. "Tev arī ir kāds, ar ko runāt," viņa bija aizvērusi acis un šķita, ka klausās, lai arī ne pati, ne Renlijs neko neteica. Varbūt tālu aiz mākoņiem runāja zvaigznes, varbūt zem bruģa čukstēja zeme. "Bet ne par pusdienām, par kaut ko lielāku," viņa strauji atvēra un iepleta acis, it kā ieraudzīdama kaut ko lielu, ko savādāk nespētu aptvert. "Ne tagad, bet drīz," meitene piebilda, atlaida burvja roku un burtiski saplēsa kluso, nopietno un noslēpumaino atmosfēru, jauki pasmaidot un atsākot iet. Nestāvēs jau ilgi ielas vidū, kas pilsētas mūri sauc. Kas bija tas lielais, ko Grēta bija ieraudzījusi, viņa neatklāja, jo pati vēl īsti neapjauta. Redzējumi bieži vien bija tieši tādi mīklainas norādes, impulsi, kas ātri iemirdzējās un pazuda, liekot katram pašam tos skaidrot un pieņemt vai nepieņemt. Sajārs bija runājis.
- Es šovakar iešu pie maiznieka pēc karavīru maizes, bet krogā noteikti var dabūt pārtiku līdzi ņemšanai, - Valdegars gluži lietišķi piebilda, vērodams, kā Grēta un Renlijs sāk nodarboties ar paredzējumiem.
Vajadzēja uz brīdi apstāties un klusējot pagaidīt. Vai tad viens skriesi uz priekšu, turklāt bija interesanti pavērot, kā tas notiek.
Debesis runā...
Tas izklausījās tik skaisti! Tāpat, kā zvaigžņu dejotāja. Viņa varētu no debesīm nodejot zvaigznes. - Es gribētu redzēt... - Renlijs atzina īpaši nepiedomājot, ka varbūt tas ir kāds īpašs rituāls, kurš paredzēts tikai Sajāram. Un svešām acīm nemaz to neklātos redzēt. Un varbūt Grēta dejo kaila...
Hmm. Puisis sapurināja galvu, lai aizdzītu kailās dejotājas iedomu tēlus.
Renlijaprāt, kūpināts šķinķis bija labāka ceļojuma pārtika, nekā maize. Bet maizei jau arī nebija ne vainas. Viņš smaidot pamāja un aspstājās, ļaujot meitenei noskaidrot, ko viņš ēdīs pusdienās.
Puisis uzmanīgi vēroja meiteni un Renlijam nācās secināt, ka Grētas redzējumi nudien nav maģija. Viņa nebūrās tā, kā tas bija saprotams viņam. Līdz ar to, Renlijam pat nebija vērts mēģināt. Lai gan, visticamāk viņš tāpat nemēģinātu. Renlija gaumē vairāk bija tādas lielas un eksplozīvas maģijas, kas skaļiem vārdiem apliecinātu to, ka viņš ir burvis.
Taču Grētas teiktais... Renlijs sarauca pieri un viņa skatiens ciešāk piekalās meitenes acīm. - Ēee... - puisis novilka, tā arī īsti nesaprotot, kā reaģēt uz tādu atklāsmi. Kā viņa to domāja?
Nācās secināt, ka viņš neko nesaprata un nekas konkrēts, ko Renlijs ēdīs nākamās dienas pusdienās, tā arī nosaukts netika. Tomēr, burvis izskatījās apjucis. Pa galvu jaucās domas. Beigās paraustījis plecus, viņš noteica: - Nu, labi... - un atsāka iet.
Vēl maizi?
Nē, Renlijs noraidoši pamāja. - Man liekas, ka Grēta jau tā sapirka vairāk, kā spēj pati apēst. - varbūt krogā vajadzēja painteresēties par kādu gaļas gabalu. Bet varbūt arī nē. Nelikās, ka jaunais burvis pārāk iespringtu uz pārtikas jautājumiem un rūpīgi un kārtīgi izplānotu, ko visu viņam ceļā līdzi vajadzēs. Savā ziņā, jauneklis likās nedaudz vieglprātīgs.
Pie Aitu vārtiem
Šuvēja tomēr piespieda Renliju uz mirkli uzkavēties un ar dzīparu ātri noņēma dažus mērus. Bet drīz visi varēja doties uz Aitu vārtu pusi, lai izpētītu virzienu, kurā bija nolēmuši ceļot. Sarunājoties Valdegaram nācās secināt, ka Renlijs saka taisnību, tas ir, izklausījās, ka viņš saka taisnību, bet dvēselē palika nelielas aizdomas, ka puiciskajam šarmam ir pa spēkam melot tā, ka neviens pat nenojaustu. Toties Renlijs secināja, ka Grēta iespējams melo. Nē, dejotāja nebūrās, bet viņas rokas pieskāriens bija silts un izraisīja viegli velkošu sajūtu. Tādu sajūtu, kāda radās, kad viņš centās izzināt burvestības sev apkārt.
Bet tad jau arī ceļš bija galā un sajūtas, īstas vai iedomātas, pazuda. Netālu no pašiem pilsētas vārtiem greznojās otrs pilsētas krogs - "Auns un roze". Šī ēka izskatījās kārtīgāka un svaigāka nekā ostas krogs. Izkārtnē balta auna galva turēja zobos sarkanu rozi. Tās priekšā bija vieta, kur piesiet zirgus, bet neviena lopiņa nemanīja. Plaši vārti ļāva ievilkt pagalmā ratus, lai tirgoņi savu mantību varētu turēt drošībā. Arī iela pie vārtiem bija plātāka nekā cituviet. Pie pašiem Aitu vārtiem nešaubīgi stāvēja divi sargi ar šķēpiem. No krogus skanēja klusa dungošana.
Kiliāns un Agnuss arī bija sākuši klīst vārtu virzienā, izprašņājot ļaudis par vietējiem tirgoņiem. Arī tagad, kad Kiliānam sakārojās zivju, viņš pieķēra pie drēbēm kādam vīrietim, lai uzdotu savu jautājumu. Par pārsteigumu abiem vīrietis izrādījās Valdegars.
***
Sīvera darbnīca
Kalējam īsti nepatika, ka abi atnākušie prašņāja par atsevišķām bruņu daļām. Viņam noteikti labāk būtu paticis pārdot veselus bruņu komplektus. Taču laikam izvēle nebija liela, tādēļ viņš vienu pēc otra vilka ārā dažādu ķermeņa daļu aizsargus. Jā, es varu piemeklēt pie kirases klāt arī sargus gurniem un mantībai, bet tad man būs nedaudz jāpielāgo, lai labāk pieguļ. Sīvers palīdzēja aplikt nākošo bruņu gabalu Ronardam. Pleciem spolderus arī noteikti var dabūt. Puika, palīdzi kungam. Tēvs norīkoja dēlu un tas pienesa klāt Adorilam vienu pāri nelielu plecu sargu un vienus tādu pamatīgākus, kas aizsargāja labāk, bet jau sāka nedaudz ierobežot kustības, ja pamēģināja tā riktīgi izvingroties un izvicināties.
Mēs varam pielaist pie jūsu ādas bruņām, ja vajag. Tad labāk turas un vieglāk nest. Puika ne tikai bija sejā līdzīgs savam sencim. Arī viņa balss skanēja gandrīz tāpat. Protams, vislabāk, ja tos plecu sargus liek pie dzelzs bruņām. Jaunais Sīvers viltīgi pamāja uz vietējo bruņu piedāvājumu.
Re, re! Un te būs vairogs. Vecais Sīvers iedova Ronardam rokās trijstūra veida vairogu, kaldinātu no dzelzs, kas stiepās līdz ieroču nesēja celim. Vairogs bija pasmags un ar tādu ievēzējot pretiniekam to varēja pamatīgi savainot.
Mums pilsētā tā ir iegājies, ka bruņu meistari ir par sevi un ieroču meistari ir par sevi. Tepat pāris mājas tālāk pa ielu ir labs zobenu kalējs. Jums tikai jāpaskatās uz izkārtnēm. Ja tur ir bruņu gabals, tad tas ir bruņu kalējs. Ja tur ir ierocis,- tad ieroču kalējs.
(OOC - Ronads grib http://bern.ru/img/osprey_pics/cuirass.jpg.) un aptuveni http://www.hobbyandleisure.co.uk/hlstore/catalog/images/anc7692d.jpg. Bet tad, kad viņam būs daudz naudas, pilnais bruņu komplekts varētu izskatīties http://i100.photobucket.com/albums/m7/Lunaman1/Swords%20to%20own/52592_411.jpg.
Vai tad šai jau nav gatavs komplekts? - Ronards pabrīnījās. Ko tur vēl pielāgot? Sprādzē tik klāt, un viss. Bet nu lai meistars izrāda savus krājumus, ieroču nesējam nebija iebildumu.
Vairogu Ronards pacilāja, bet īsti apmierināts nebija - smags, paliels un, galvenais, no metāla. Pie tādiem viņš nebija radis. - Meistar, šis nederēs. No koka Randā vairogus netaisa? - Izvēlīgs pircējs, bet, ja uzreiz nebija prom gājis, tas laikam nozīmēja, ka kādu naudu te grasās atstāt.
Nudien! Vērot Renliju šķita interesanti. Tas puika noteikti spētu noslēpt, ka melo, protams, ja pacenstos. Jo vairāk tāpēc, ka bija jūtams, ka viņš tic tam, ko saka, bet teikt var viskautko. Valdegaram gan nebija mērķis atgriezt uz pareizā ceļa tos, kas melo, tāpēc viņš tikai iegaumēja, ka jaunais burvis spētu apmānīt arī tos, kas atšķir melus no patiesības. Vismaz, ja pārbaudītājs ir tāda līmeņa kā Valdegars pats.
- Nē, es nezinu, kur te, pie Aitu vārtiem var dabūt zivis, - priesteris pieklājīgi atbildēja pēc zivīm prašņājošajam elfam, lai arī gluži labi bija atpazinis nākošos ceļa biedrus. Nu jau viņi bija pieci.
- Manuprāt, pēc tām būtu jājautā Ostā, ja vien Najas priesterienes ir nomierinājušas vētru tiktāl, lai ar laivām var iziet jūrā.
Viņš iesmējās.
- Parasti tādu pārtiku meklē krogos! Jūs taču jēlas zivis negribēsiet, ne? Izpētīsim "Aunu un rozi"? Es tikai aši pie sargiem pavaicāšu, vai te tuvumā nav kāda vieta, kur var izīrēt nastu nesējus zirgus.
To priesteris arī dara. Piegājis pie sargiem, viņš pavaicā, vai te tuvumā ir kādi staļļi, vai nav, un vai vispār var izīrēt kādu zirgu, ja dodas ārpus pilsētas.
Tuvāk apskatot, iekutējās aizdoma, ka elfs šo cilvēku ir redzējis un pamanot pārējos algotņus, savilka punktus nonākot pie secinājuma, šī bija mistiskā astotā persona algotņu grupā, kas bija kaut kur nozudusi kādu laiku. - A, sveicināti. - Nedaudz neveiklums iesitās balsī.
- Nē, kaltētas, bet - Elfs acis samiedzās nepatika pie domas likt, ko tik jēlu un vel dzīvelīgi spriganu, savā jaukajā somā. Labāk par to nedomāt. - parasti? - Kiliāna uzacis izbrīnā uzvilkās augstāk. - Krogos viss ir uzcenots. - Loģiskai ķēdei sekojot, krodzinieks nopērk no tirgotāja un tai cenai uzliek pa virsu savu, lai gūtu pelņu, tādējādi padarot preci dārgāku nekā ja pirktu no paša tirgotāja. Ņemot vērā, ka dēļ kara viss tā jau bija dārgs, lieki ietaupīt naudu derēja uz pārtiku, ko nāksies ēst katru dienu.
Elfs skatiens izsekoja līdz vīrietim un viņa sarunai ar sargiem.
- Ārpus pilsētas? - Liekas, ka bija plāns pamest kaut kad pilsētu, vismaz tā pagaidām izklausījās.
Grēta bija pieradusi, ka Anoki uztvēra un saprata arī neskaidrus un nekonkrētus pareģojumus. Ja arī tas nebija nekas skaidrs, cilts bija pieradusi, ka Sajārs nerunā tiešiem vārdiem. Tāpat viņš nenolika priekšā oāzi ar ūdeni, bet gan uzsūtīja vētru, lai karavāna pati novirzītos un atrastu aku. Tādi bija Sajāra paņēmieni, pie tiem bija Anoki cilts pieradusi. Un Grēta arī. Tomēr viņa nespēja neko konkrētāk pastāstīt Renlijam, kā vien meklēt citus vārdus, tāpēc šoreiz puisim būs jāiztiek ar kaut ko tik aptuvenu.
Tā kā viņu šodienas plāns joprojām nebija gluži skaidrs, tad arī apsolīt deju Grēta nevarēja. Tas nenotika tā uzreiz, ceļa vidū. Bet tas nebija arī nekas tik slepens vai neparasts, ka būtu jāslēpjas citu acīm. "Droši vien varēsi..." paklusāk tika piebilsts, vairs neko precīzāku nesolot.
"Nē, nē, es varu arī pati apēst," Grēta iesaucās, kad runa bija par maizi, lai gluži nebūtu tā, ka Renlijs tikai upurējas, palīdzot apēst to, kas savādāk būtu jāstiepj uz pleciem. "Maizi var labi sakaltēt. Tad tā ir vieglāka un glabājas ilgāk. Garā ceļā tas var būt svarīgi," viņa piebilda no pieredzes. Šeit gan, šķiet, ne uz vienu pusi tālāk par divām dienām gājiens nesanāktu, ja vien kāds nesāktu pārvietoties pa īpaši nedrošajām zonām vai ienaidnieka aizmuguri. Vai nesirotu pa neapdzīvotām vietām. Tādu plānu pagaidām nebija.
Nonākot pie Aitu vārtiem un ieraugot krogu ar visai atbilstošu izkārtni, Grēta gluži neviļus sāka meklēt arī rozes. Rozes, tas ir krūmi. Krūmi, tas ir zeme. Tomēr labprātāk viņa izietu kādu nelielu līkumu ārpus pilsētas mūriem, tāpēc arī skatiens atkal un atkal pavērās uz sargiem un vārtiem, it kā pārbaudot, vai tie viņai ļautu savu vēlmi izpildīt.
Kamēr meitene lūkojās apkārt, tepat jau bija uzradušies divi citi redzēti personāži. Par zivīm arī Grēta neko nezināja, vien to, ka Asarās var dabūt asaras...us. "Kāpēc mums vajag vēl vienu krogu?" viņa īsti nesaprata. Ja jau vienā bija pat istabas noīrētas, tad kāpēc vajadzēja vēl vienu. Grēta negrasījās iekšā iet, viņa palika turpat uz ielas, bet pagājās vārtu virzienā, lai vismaz uzmestu skatu tam, kā izskatās tur otrā pusē. "Gulēt un ēst mēs varam tajā otrā," viņa pa ceļam izmeta, jo, ja pastaiga ārpusē nespīdēja, tad droši vien visprātīgāk būtu atgriezties Asarī.
Ieraudzījis pārējo grupu, Agnuss atkal nokļuva tādā sekotāja pozīcijā, īsti nejaudājot iesaistīties viņu visu sarunās, drīzāk vērojot citus un noklausoties to, ko viņi bija sadomājuši darīt. Doties ārā no pilsētas, īrēt zirgus un pirkt pārtiku krogā, kas gan tomēr Agnusam nelikās no lētajiem priekiem, ņemot vērā, ka pilsētā ļoti daudzām precēm izskatījās, ka cenas bija paaugstinātas. Tā būtu kāda reģiona iezīme vai arī aplenkuma sekas... visticamāk jau otrais, jo resursu samazinājuma gadījumā, kad pieprasījums ir liels, piedāvājums zems - cenas kāpa visai strauji. Agnuss par to gan centās šausmīgi neaizdomāties - tas nebija viņa stilā.
Tu biji templī? Agnuss ar savu zemo balsi pievērsās sievietei, kas iepriekš bija izteikusi vēlmi doties uz templi, bet tagad izteica domu, ka gulēt un ēst var arī otrā krogā. Taisnība. Galu galā, Agnuss pats bija samaksājis naudu par nakti, kas vēl būs, tādēļ nevēlējās pārmaksāt, paliekot kur citur, bet tas neliedza iet un paskatīties kā krogs izskatās no iekšpuses, bet vispirms viņam vajadzēja parunāties ar meiteni, kurai nemaz vārdu nezināja tāpat kā lielai daļai no pārējiem kuģa pasažieriem. Varbūt kaut kur bija kādu vārdu nodzirdējis, bet tā jau nevarēja visu galvā paturēt, galu galā.
Kad Grētu uzrunāja lielākā izmēra vīrietis, meitene apstājās. "Jā, es biju templī. Almas, zemes dievietes, templī. Tas turpat netālu bija, parunājos un noskaidroju sev svarīgo. Ja tev interesē, varēšu parādīt, kur tas ir. Tur ir ļoti jaukas priesterienes," viņa atbildēja un piesardzīgi uzsmaidīja vīrietim, īsti nesaprazdama, vai viņš tikai pieklājības pēc interesējas par meitenes gaitām, vai arī pašam ir kāda vēlme parunāties ar zemes dievieti Almu. Un tāpat pieklājīgi viņa arī apjautājās otrā virzienā: "Vai atradāt to, ko meklējāt?"
Tātad templis bija pieejams un tur esot jaukas priesterienes. Neslikta informācija sākumam. Interesē, es vēlāk gribēšu piestaigāt tur. Pat ja Agnuss nekādi neizskatījās pēc tāda, kuram varētu interesēt šejienes ticības vai kas tāds. Kamēr vīrietis apdomāja vai paprasīt to, vai Almas templī priesterienes var iedot arī kādas dziednieciskas zālītes, mikstūras, tikmēr jau bija izskanējis Agnusam veltīts jautājums, kas mazliet pārzīmēja jautājumu un atbilžu secību.
Jā, Agnuss veikli aizķēra aiz siksnas, kas bija uz pleca un noņēma lielo vairogu no muguras to pacilājot. Tiku pie šī ripuļa. te pat Agnuss pasmaidīja. Viņš tādu grimasi pārāk bieži nelietoja.
Tā, ko Agnusam vēl vajadzēja? Maišeli ar graudiem un miltiem putrām, teiksim miežu putraimus, grūbas un kaut ko tamlīdzīgu. Un kādu kaltētu zivi vai žāvētu gaļu. Sāli tāpēc, ka bez tā nevar ziemeļu cilvēks iztikt un tad kādu dziedniecisku substanci, jo ej nu sazini kas var gadīties. Kaut vai uzmet sev akmeni uz kājas un tā. Ne jau ciest cīņās uzreiz Agnuss bija noskaņojies. Lai gan būtu gatavs arī kādam izrakstīt pa galvu, ja vajadzētu, tā tik te, pilsētā viņš bija tāds mierīgs un savākts.
Izskatījās, ka arī Renliju īpaši nevilka otra kroga apskatīšana, pat ja puisis nojauta, kāpēc Valdegars vēlējās ielūkoties arī šajā krogā. Viņš palika ārpusē, pie Grētas un lēnām mina soļus līdzās meitenei, lai līdz ar viņu dotos uz vārtu pusi.
Jauneklis piebremzēja, kad parunāties klāt pienāca plecīgākais no biedriem. Taču viņš arī necentās nekaunīgi noklausīties sarunu. Burvis izlikās, ka saruna īsti uz viņu neattiecas. Pat ja dzirdēja katru Grētas un Agnusa pārmīto vārdu. Un to pavisam droši nodeva jaunekļa palūkošanās uz Agnusa vairogu, kuru karotājs teicās tikko nopircis. Neko komentēt gan viņš nevarēja. Renlijs ne nieka nesaprata no vairogiem.
Tomēr arī vairogs tā īsti nespēja piesaistīt burvja uzmanību. Renlija prāts vēl joprojām kavējās pie dejotājas izteiktā redzējuma. Un tās sajūtas. Sajūtas, ka viņas sarunās ar Sajāru tomēr ir iesaistīta maģija. Bet visticamāk tā jau tam arī bija jābūt. Sajārs bija dievs. Un Grēta bija viņa acis un ausis. Viņus saistīja maģiska saikne, visdrīzāk. Kad Grēta mēģināja ieskatīties nākotnē, viņa izmantoja maģisku spēku. Vismaz tā Renlijs to iedomājās.
Domās apsveicis sevi ar šīs mīklas atrisināšanu, Renlijs palūkojās uz plecīgo vīrieti. - Mēs esam kopā šajā visā, taču liekas, ka es pat nezinu tavu vārdu. - viņš uzrunāja karotāju. - Esmu Renlijs. - puisis nosauca arī savu vārdu.
Agnuss pagrieza skatienu pret jaunekli, kuram vēl sejā bija ierakstīts tas, ka viņš vēl bija stipri pazaļš. Renlijs. Agnuss nu bija uzzinājis viņa vārdu, un tagad, šķiet, pēc labu attiecību priekšrakstiem, Agnusam būtu jānosauc pašam savs vārds. Pēc vērtējošas pauzes, kuras laikā vīrs uzlika sev atpakaļ mugurā vairogu, viņš visbeidzot izteica savu vārdu: Agnuss. Atbilde saturēja pašu galvenāko no visas informācijas, kādu masīvais vīrs spēja sniegt. Viņš varēja nosaukt vēl dzimtas vārdu, pateikt, ka ir no ziemeļiem, bet no otras puses, to tāpat visu skaidri varēja redzēt, ka viņš ir no ziemeļiem. Kur gan citur?
Labāk pastāst`, vai to sardzes priekšnieku atradāt? viņi taču to meklēja? Īsti gan nevarēja saprast ar kuru no viņu kompānijas tieši runā Agnuss.
Anguss pievērsās cilvēkam ar tumšāku ādas krāsu nekā varēja manīt lielākoties uz pārējiem Randas iedzīvotājiem, piesaistot arī jaunā melnmatainā puišeļa uzmanību, kas nelikās sajūsmināts par biedrenes uzmanības novēršanos uz kādu citu. Cilvēki.
- Ripuļa? - Salīdzinājums lika pasmaidīt. Tiesa, milža rokās smagais vairogs atgādināja augļu šķīvi, tikai viņā neatradās šie gardie, sulīgie auglīši. Aizsapņojoties par gardiem ābolīšiem, elfs pēkšņi attapās, ka notiek vārdu apmaiņā kurā viņam netika pievērsta nekāda uzmanība. Varēja jau neviena nejautāts izpļaut savu vārdu cero, ka kāds to vēlējās zināt, bet ja nu nē? Anguss jau zināja, tādēļ atkārtot viņam nebija nepieciešams un melnmatis uzrunāja milzi ne elfu. Zem matiem paslēptās elfu ausis sašļuka uz leju.
"Tas bija uz tā paša laukuma, kur kapteiņa māja," Grēta darīja zināmu vismaz tempļa atrašanos vietu. "Tāda zema ēka ar apaļu logu. Jā, apmēram tādu," viņa pasmaidīja, norādot uz milža vairogu. Grēta neko daudz no bruņām nesaprata, bet tas, ka kāds bija parūpējies par aizsardzību, pelnīja atzinīgu galvas mājienu.
Izklausījās, ka te ir sākusies otrā iepazīšanās tūre. "Es esmu Grēta," meitene drošības pēc nosauca savu vārdu, ja nu arī tas kādam vēl nav zināms. Agnuss bija lielais, bet tas otrs? Skatiens uzmeklēja mazliet nomākto elfu. Vai viņam bija kādas raizes par uzdevumu? Kompāniju? Meitene centās iedrošinoši uzsmaidīt, tomēr sarunu neuzsāka, ja nu tas otrs ir no tiem, kas nerunā.
Samirkšķinot zaļas acis, tās ātri pazuda zem parautas uz leju kapuces, samanījušas skaistās sievietes skatienu vērstu uz viņu. - Ee, Kiliāns, prieks iepazīties.- Elfs ātri izmeta, cerot, ka Grēta nebija aizvainota, ka elfs nosauca savu vārdu bez vārdiskas atļaujas.
Adorils tā tālāk, Anguss, Renlijs un tagad arī Grētas vārds pievienojās viņam zināmajiem.
Renlijs pamāja. Uzzināt biedru vārdus bija visai svarīgi. Vismaz viņam. Lai katrai personai būtu klāt vārds, nevis tie jāapzīmē ar tas tur, vai tamlīdzīgi.
Skatiens nedaudz ciešāk nopētīja Kiliānu. Renlijs bija acīgs zēns un jaunās brūnas, kuras tagad sedza biedra augumu, nepaslīdēja burvim garām.
- Jūs pirkāt bruņas un ieročus? - viņš pamāja uz elfa pusi. - Vai jūsu ekipējums vētras laikā noslīka? - jādomā, ka tā. Viņam pašam soma bija noslīkusi. Un tā taču nevarēja būt, ka karotāji klīda pa pasauli bez bruņām un vairogiem un steidza tikai tagad tos iegādāt.
- Kapteini mēs nesatikām. - Renlija skatiens pievērsās Agnusam. - Kā mums teica, viņš atrodas Aitu fortā. Un uz turieni mums arī jādodas, ja vēlamies viņu satikt.
Patiesībā, mēs grasījāmies par tālāko plānu apspriesties vakarā. Kad visi būs salasījušies atpakaļ krogū. - puisis informēja.
Vairāk tā īsti nebija ko teikt. Vien viņš pamāja uz vārtu pusi.
- Gribējām iziet nedaudz aiz vārtiem. - karotāji, ja vēlējās, varēja pievienoties. Citādi viņš neredzēja jēgu te mīņāties uz vietas.
- Tad es pat templi redzēju, - secinājis, Agnuss atbildēja Grētai.
Agnuss palūkojās uz Renliju ar domīgu skatienu. - Vecais vairogs bija izdilis švaks, - Skaidroties par to kas Agnusam bija zudis vētras laikā uz kuģa, nebija nekāds iekāriens. Tāpat kā skaidrot to, ka tikpat labi Agnuss varēja nodauzīt ar savu smago zobenu arī bez vairoga, bet ja tādu labu var dabūt, tad tā esamība nav nemaz slikta. Pie tam... metāla vairogam vēl var piedēvēt virkni citu, izdevīgu īpašību, bet nu par tām arī Agnuss nebija gatavs gari un plaši runāt. Vispār tāds mazrunīgs tips izskatījās.
Palūkojies blakus uz kautrīgo elfu, Agnuss nesaprata, kas tam jauneklim vainas. Acis pavērsis atpakaļ, Agnuss uzlūkoja Renliju, kurš atbildēja uz jautājumu par kapteini.
- Iemeslu pateica, kāpēc viņš ir Aitu fortā? - Uzjautājis, Agnuss gan pats izdarīja secinājumu, - Laikam jau kaujas rit pilnā spēkā turienē. - Nu labi, ja aitu forts, tad aitu forts. Viņi tagad pie aitu vārtiem stāvēja. - Prātīg` dom` apspriest vēlāk, - Agnuss pamāja ar galvu. Nu jā, neies jau uz ielas bļaustīties par darbu, tā dara tikai tie, kuriem trūkst domājamā orgāna.
- Tad ejam? - mazliet izbāzt degunu no pilsētas varētu pat būt interesanti. Lai gan atkal... vajadzēja tirgotājus un to visu. Tik daudzas izvēles. Un nebija vēlme atlikt uz rītdienu krājumu atjaunošanu.
Tagadējā pēkšņā interese par viņu samulsināja un lika justies visai neveikli, bet Kiliāns centās turpināt stāvēt droši uz nekustīgās zemes. Elfs jau pats mazliet bija piemirsis par neseno pirkumu, īsti nejūtot nekādu diskomfortu.
- Tikai bruņas, - Takā pašam pārliecinoties, skatiens noslīga lejā uz rokām un to sargiem, pārējos - krūšu un plecu, sedza īss zaļš apmetnis. - nē, - kas cits nogrima, bet ekipējums nebija tā starpā. - bija nauda. - Tā teikt, iepriekš tādas nebija. Ne visi var atļauties nēsāt metāla gabalus sev pie kājas piesietus. Reāli jau iemesli bija citi, bet tie nebija svarīgi, kodolā palika fakts - kabatā džinkstēja monētas.
Tālāka saruna iegriezās pareizajā vēlamākā virzienā - par lietu. Anguss skaļi pateica to, ko Kiliāns domāja.
- Apskatīt apkārtni varētu. - Zaļas acis palūkojās uz vārtu pusi, nekāds lielais dabas cienītājs viņš nebija, došanos ārā nostumjot šejienes iepazīšanas dēļ.
Pie Aitu vārtiem
Sargi pie pilsētas vārtiem izrādīja saprātīgu laipnību, ņemot vērā viņu darba pienākumus. Abi nomērīja sapulcējušos ļaudis un viens no viņiem apbēdināja Valdegaru. Baidos, ka zirgus jūs pilsētā dabūt nevarēsiet. Visi, kas nebija vajadzīgi zemniekiem darbam, ir rekvizēti pilsētas karavīriem. Rekur pat "Auns" vairs pēc zirgāboliem nemaz nesmird. Karavīrs pamāja ar galvu uz krogus pusi, no kurienes skanēja jaunas sievietes balss, kura dungoja dziesmiņu par vecpuisi, kuram bija sivēns. Sievietei pievienojās otra, ļoti līdzīga balss, kura apstiprināja, ka vecpuisis sivēnu ļoti mīlēja un pašuva viņam raibus svārkus.
Aitu vārti bija vaļā. No tiem projām stiepās plats zemes ceļš, bet ceļa malās zēla spilgti zaļa zālīte un ziedēja dzeltenas puķītes. No pilsētas iekšpuses izskatījās, ka ārpuse ir spodra un mierīga. Nekas neliecināja, ka tur ārā kāds ar kaut ko karotu.
***
Sīvera darbnīca
Šis nav kopā. Tas ir kopā. Vecais Sīvers rādīja uz otru kirasi ar vainīgu skatienu. Ronards vispirms bija prasījis kirasi un to tad meistars arī palīdzēja piemērīt. Bez tam, es būtu slikts meistars, ja nepaskatītos, vai bruņa der taisni kungam. Tā tomēr dzelzs, nelocās kā audekls. Kungs uzreiz matīs starpību. Kalējam noteikti bija liela pieredze bruņu taisīšanā. Pieliekot klāt papildus gurnu sargus, viņš ar knaiblēm uzreiz laboja atsevišķās plāksnītes un ieroču nesējs skaidri manīja, ka pēc neilgas piestrādāšanas bruņa paliek daudz patīkamāka nēsāšanai.
Hmm, savādi! Es biju novērtējis kungu kā dzelzs vairoga nēsātāju. Tēvs palīdzēja noņemt no rokas izbrāķēto vairogu un pēc brīža atnesa līdzīgu, bet no koka. Dzelzs jau gan būtu izturīgāks, ja pretī nāk kāds ar cirvi. Bet, ja jau uz to vieglumu, tad var arī šitā. Koka vairogs bija krietni parocīgāks manevriem un nokrāsots tumši zilā krāsā. Ja kungs šitā ir mierā, tad man padomā viens dukāts par bruņām un 30 šiliņi par vairogu.
Kalēja dēls tikmēr aizrautīgi rosījās ap Adorilu.
- Nu tad neko, - neizskatījās, ka Valdegars ir ļoti apbēdināts par to, ka zirgu nav. Ziņa, ka pat zemnieku zirgi ir rekvizēti, gan nebija laba. Tas nozīmēja, ka karš tiešām iet pilnā sparā, ja zirgus nespēj pieaudzēt pietiekamā skaitā.
- Paldies par ziņām.
Tā pateicies, viņš paskatījās ārā pa vārtiem. Izskatījās labi, bet priesteris, kā jau pilsētnieks, īpaši neaizrāvās ar lauku ainavu apbrīnošanu. Gan paspēs rīt atskatīties līdz apnikumam, un viņš pagriezās, lai pienāktu tuvāk biedru bariņam.
- Zirgu nav, visi liekie esot paņemti armijas vajadzībām, - viņš pastāstīja pārējiem. - Tur, ārā izskatās mierīgi, es domāju tie, kas vēlas, var izmest kādu līkumu. Es gan iešu atpakaļ uz "Asari". Kāds ar mani?
Noskatījis šeit esošos - vai būs kāds nācējs? Valdegars gāja atpakaļ uz krogu, lai pirms pusdienām nosnaustos.
Paldies, meistar, šis vairogs būs labs. - Ronards diezgan piekasīgi noskatīja vairoga malas. Dzelzs vairogu, izņemot bakleru, ieroču nesējs nebija lietojis. Pat turnīra bruņu pleca vairogs viņam bija bijis koka. Ronards zināja, ko sagaidīt no koka vairoga, un šoreiz vienkārši sekoja pats savam padomam - nepērc to, ar ko neproti labi rīkoties.
Meistara pūles pielāgot kirasu bija veiksmīgas. Pēc neilga brīža Ronards jutās apmierināts ar rezultātu - kirasa ar visu "bruncīti" kustības neierobežoja un nečīkstēja arī. Ronards apzinājās, ka tagad pārgājienā kirasa būs jāpatur mugurā, jo tā to nest ir krietni vieglāk nekā maisā, kur jau bija viņa bruņucepure, cimdi un augšstilbu sargi ar ceļgala plātnēm. Jā, iespējams, Ronards būtu gribējis arī dzelzs "zābaciņus", bet viņam nebija zirga. Tas būtu svarīgi jātniekam. Kājnieks var iztikt. Pilnais bruņu komplekts šobrīd vispār nebija iegūstams, jo tad vajadzētu vēl daudz citu lietu, ieskaitot muižu vai tirdzniecības namu, kas spētu uzturēt bruņinieku.
Vēl pāris dienas atpakaļ Ronards nebija varējis atļauties nopirkt kirasu (un tāpēc viņam tādas arī nebija), bet ar mēra doto naudu viņš netaisījās skopoties vajadzīgām lietām. Meistara nosauktā cena bija pieņemama, un ieroču nesējs izvilka no jostas naudu, lai samaksātu.
"Kiliāns," Grēta smaidot atkārtoja elfa vārdu. Te uz bruģa tas noteikti neizklausījās tik jauki kā būtu ārā starp ziediem. Zaļās ceļmalas bija piesaistījušas meitenes uzmanību. Zaļais kā Almai. Un tik neparasti dzīvs, kādu tuksnesī un stepēs reti varēja redzēt. Krāsa piestāvēja Renlija acīm, bet neparastums kautrīgajam elfam.
"Jā, es labprāt izietu kaut vai pāris soļus," Grēta jūsmīgi vērās ārā pa vārtiem. Kapteiņa un Aitu forta jautājums Grētu šobrīd maz uztrauca. Te bija tik daudzu vīriešu kompānija, ka par šādiem jautājumiem viņi varēja parūpēties, lai Grēta varētu domāt par ko citu. Ausīm garām nepaslīdēja Valdegāra žēlīgā atļauja tomēr iziet ārpus mūriem, pie tam vēl bez viņa virsraudzības. Tas uz mirkli novērsa meitenes skatienu no puķītēm ceļmalā, paveroties uz priesteri, kas kaut kādu iemeslu dēļ bija kļuvis krietni žēlīgāks.
Bet ilgāk Grēta vairs nevēlējās gaidīt. Saņēmusi Valdo svētību, viņa teju palēkdamās devās uz vārtiem. "Labdien, labdien" tika katram sargam, tāpat arī pa smaidam. Bize vien nozibēja, kad Grēta jau devās vārtiem cauri, arvien tuvāk zālei, ziediem, ceļmalām. Pat ceļš te bija no zemes, nevis izlikts ar bruģi. Pāris soļu ārpusē no pilsētas, Grēta apstājās, uz brīdi aizvēra acis un ieelpoja šejienes smaržu. Tā bija savādāka. Kopā jaucās jūras sāļums, dažādas pilsētas smakas un ziedi, ko meitene nepazina. Purngals instinktīvi sāka sist klusu tum-tum uz ceļa, līdz kustība pārvērtās soļos ceļmalas virzienā, kur Grēta pārtrauca bungāšanu, pietupās un ar plaukstu plašā lokā noglāstīja putekļaino zāli. Tā bija dzīva. Tikai pēc tam meitene pārmeta bizi pār plecu un atskatījās, vai arī citi ir iznākuši ārpusē.
Redzēt un dzirdēt, kādu ar smaidu atkārtojam viņa vārdu, šķita pavisam savādi. Krūtīs sabiezēja dīvaina sajūtu, ko viņš nemācēja paskaidro, jo nekad nebija to jutis. Kiliāns noraudzījās, ka meitenes bize rotaļīgi dejoja pātagčūskas deju, attālinoties, šķērsojot vārtu līniju un tiekot tai pāri. Pašķiebis galvu, elfs tomēr nesekoja, neredzot pietiekoši stingru loģisku iemeslu. - Uz templi? - Viņš paraudzījās augšup uz milzi, varēja jau arī iziet ārā, Kiliāns īsti pats nevarēja izlemt.
No vienas puses, Renliju vilka atpakaļ uz "Asari" un iespējams, ka viņs tur pat būtu devies kopā ar Valdo, ja līdz ar Grētu paliktu Kiliāns un Agnuss. Taču izskatījās, ka tiem abiem ir citi plāni.
Tad vēl bija otra puse, kas jauno burvi vilka uz Aunrozes kroga pusi. Proti, tur dziedošās meitenes. Tā dziesma bija savdabīga un Renlijam ļoti gribējās uzmest acis uz dziedātājām.
Vēl bija pievienojusies trešā puse. Grēta, kas jau bija aiz vārtiem.
Renlijs visai aši izvērtēja prioritātes.
- Neko vairāk mēs neuzzinājām. Kalpotājs teica, ka kapteinis esot visus, kas viņu meklē, sūtīt uz Aitu fortu. - tā bija visa informācija, kura bija Renlija rīcībā. Tad nu tika nodota tālāk Agnusam.
Tad vairāk negaidot, jauneklis pagriezās un devās ārā pa vārtiem, tur kur atradās Grēta.
Viņš gan nebija puķīšu ostītājs un patiesībā arī tādu sajūsmu par zemi jauneklis neizjuta, taču netraucēja dejotājai. Un arī nesteidzināja viņu.
Renlijs apsēdās zemē, tādu gabaliņu nostāk no meitenes un vēroja viņu.
Grēta noplūca vienu mazo ziediņu, uzpūta tam, lai nedaudz atbrīvotu no putekļiem, un pasmaržoja.
"Manā zemē tādu nav. Tur ir vietas, kur zāles nav vispār. Stepēs ir pavisam savādāka zāle. Bet visur ir plašumi, smiltis, zeme un akmeņi," Grēta stāstīja, manīdama, ka Renlijs ir atnācis un viņu vēro. "Ārpus mājām un mūriem ir brīvāk, tāpēc es gribēju iznākt ārā. Ja neiebilsti, es gribētu mazliet te pastaigāties. Es gribu paklausīties debesīs un zemē," Grēta bija piecēlusies un lūkojās apkārt, apskatīdama, kā lauki un pilsētas nomale izskatās Randas zemēs. Dienvidos arī pilsētas nomales bija plikākas, ar mazāk zaļo.
Grēta iekāpa zālē, pagāja dažus soļus, pievēra acis un dziļi ieelpoja. Viņa lēnām griezās ap savu asi, ar pirkstu galiem viegli piesitot pie augšstilbiem. "Zeme arī grib dzīvot, bet kari to visu laiku plosa. Redz, te ceļmalās sazied puķes, jo tās nevar ziedēt tur, kur tām būtu vieglāka dzīve. Ja cilvēkiem posta laukus un atņem zirgus, tie arī ir kā puķes. Dzīvo, cenšās ziedēt, tomēr putekļi ir visur, bailes un nedrošība, ka kādā brīdī kāds tos samīs." Meitenes balss bija klusa, mierīga, bet mazliet skumja. Viņa pavirpināja pirkstos noplūkto ziediņu.
"Kāpēc tu esi te?" Grēta pēkšņi pārtrauca vērot puķi un palūkojās uz Renliju. "Randā, šajā uzdevumā, nevis te ārā," viņa ar smaidu izlaboja teikto. Ja pārējie izskatījās pēc piedzīvojumu meklētājiem, tad Renlija tērps un manieres lika domāt, ka viņš drīzāk ir bagāta tēva dēls, kam mājās droši vien klātos vieglāk un labāk nekā svešā zemē, ko kapā kara cirvis. "Vai tevi arī kāds atsūtīja?"
Melnmata, Renlija, teiktais lika apdomāt pāris iespējas, kas radās izfiltrējot dzirdēto, dodot stimulu pieiet pie sargiem un uzjautāt. Likās svarīgi zināt, cik gan sen kapteinis bija devies uz aitu fortu. Maza iespēja pastāvēja, ka viņš vēl pats esot ceļā, turp vai uz šejieni. Tālāk padomājot, varētu maz uzzināt vai sargi ir redzējuši, tādu personu ka kapteini, izejam cauri šiem vārtiem. Tieši šādi gan jautāt nevarēja.
Pasveicinājis pieklājīgi sargus, elfs klāstīja, ka meklē kapteini un viņam tika teikts, ka viņu meklēt aitu fortā. Viņš vēlējās zināt, cik sen viņi redzējuši kapteini pametam pilsētu un vai nav iespējams viņu panākt.
Renlijs vēroja Grētu. Viņas virpuļošanu, viņas kustības. Un nevilšus puiša sejā parādījās smaids. Arī viņas stāstītais raisīja burvī interesi.
- Pastaigāties jau droši vien var. - puisis pamāja. - Tikai nezinu, cik tālu te var klīst, lai uzskatītu, ka tas ir droši. - ja Grēta ar pastaigāšanos domāju tādu paklejošanu tepat gar mūri, vietā, kas ir pārredzama, tad jau nekas. Bet ja meitene taisījās klīst kaut kur tālāk, tad visādi var būt.
Nē, nu ne jau ka tā, ka Renlijs baidītos. Briesmas puisi īsti nebiedēja. Ne laupītāju, ne karotāju izskatā.
- Es nekad par zemi neesmu domājis tā. - Renlijs atzina.
Viņš domāja, ka puķēm ir diezgan vienalga, kur ziedēt. Tās zied tur, kur tās iesējušās. Un tās nedomā vai tās nomīdīs bruņinieka zābaks, vai noplūks dejojoša meitene.
Varbūt Renlijam nebija taisnība? Un zeme patiešām juta? Tai nepatika karš? Tā nespēja elpot? Dzīvot?
Varbūt kaut ko tādu vajadzētu pajautāt kādam gudrākam cilvēkam?
Renlija roka viegli pastiepās, lai plauksta pieskartos zemei. Nē, viņš nejuta nekādu dzīvību, taču puiša maģijas uztveršanas spējas koncentrējās, lai apjaustu maģiju apkārtnē. Vai zemei piemita maģija?
Tas bija iespējams. Galu galā, savas vīnstīgas viņš spēja izsaukt tieši no zemes. Varbūt Renlijs spētu iemācīties likt zemei drebēt tā, ka ienaidnieki nespēj uz tās pat taisni nostāvēt, kur nu vēl kādam uzbrukt.
Viņš spēja zemē sajust maģisku spēku. Bet vai tā būtu tā pati dzīvība, par kuru runāja Grēta?
- Es esmu burvis. - Renlijs atteica. - Es neko daudz nevaru iemācīties, ja sēžu uz vietas. Savā ziņā var teikt, ka mani atsūtīja, jā. - viņš pamāja. - Mans skolotājs. Viņš domāja, ka ir pienācis laiks man pašam meklēt savu ceļu maģijas pasaulē. - Grēta droši vien nezināja, kā burvji iemācās jaunas burvestības. Varbūt viņa arī nesaprot, kāpēc skolotājs Renlijam nevar visu iemācīt. Jo to taču skolotāji dara. Māca.
Bet burvestību iemantošanā viņi katrs bija par sevi.
Grēta negrasījās doties nekur tālu. Viņai patiešām gribējās sajust zemi zem kājām, tās nelīdzenumu, virsmu, kas ir mīkstāka par bruģi un kuģa klāju, ļaut, lai redzeslokā ir mazliet pazītamākas ainavas. Pat ja Randas pievārte bija sveša, klajāka vieta vienmēr mazliet atgādināja par mājām. Ik pa brīdim pavērdamās arī mūra virzienā, Grēta tomēr pārsvarā skatījās tur, kur nebija tuvu māju sienu, logu un durvju. Viņa lēnām gāja tāpat vien no pilsētas pārredzamā attālumā.
"Zeme runā un daudz ko var pastāstīt, bet domāju, ka ne visi to spēj dzirdēt. Kad es biju maza, es ar zemi runāju pavisam savādāk. Pēdas, švīkas, lietus nospiedumi, izdīguši asni. Bet tagad es to sajūtu kā vārdu, kā balsi, kas vienmēr ir līdzās. Tikai pilsētas bruģis ir kā mutei priekšā aizlikta plauksta. Tad ir grūtāk dzirdēt," meitene centās paskaidrot, kā viņa par zemi domāja. Varbūt tā Renlijs saprastu.
Par burvjiem Grēta zināja diezgan maz. Viņa pati tāda nebija, bet starp Anoki piecdesmit diviem neviens nebija centies apzināti savas spējas izkopt tādā virzienā. Varbūt nevienam tādu nebija, un Grēta bija vienīgā, kas sajūt ko vairāk. Varbūt tāpēc viņai bija jārāda ceļš visai ciltij. "Vai tu arī jūti un dzirdi?" viņa vaicāja, paceldama roku un pieskardamās tukšam gaisam, tomēr, skatoties uz Grētas pirkstiem, varētu domāt, ka viņa kaut ko ir sataustījusi. "Zibenim? Stīgām, prātam?" viņa centās iedomāties, kā tas varētu būt. Prātā ieklausīties droši vien varēja. "Vai tu dzirdi prātu?" tas meiteni šķita iespējams, bet visai jocīgi. Dzirdēt dievu caur zemi un zvaigznēm šķita pierasti, bet cilvēku prāti ir pilnīgi savādāki. Tie nebija lēnīgi, nosvērti un mierīgi uzklausāmi. Tie ņudzēja no domām, lēmumiem, atmiņām, kas ne visas bija labas un ne visas būtu jādzird citiem. Grēta ieinteresēti vērās uz Renliju. Vai viņš spēj saklausīt, ko viņa tagad domā?
"Vai tu iemācies to, ko sadzirdi?" tā bija vēl viena ideja. Grēta noteikti pievērsa uzmanību tam, ko viņa dzirdēja no šīm Lielajām Balsīm. Varbūt arī burvji dzirdēja, kā viņus uzrunā, piemēram, uguns, un tad iemācās, kā to radīt pašiem?
"Mani atsūtīja mans dievs," meitene nolēma arī pati padalīties ar atbildi, bet šoreiz viņa vairs nepiesauca Sajāra vārdu, jo Renlijs bija pieteicis uzmanīties. "Viņš atsūtīja ziņnesi kapteiņa personā tad, kad es klausījos, kāds tālākais ceļš mums ejams!"
Sīvera darbnīca
Vecākais no kalējiem priecīgi pieņēma no Ronarda naudu, bet pārskaitīt monētiņas tomēr pārskaitīja. Novēlējis pircējam veiksmīgu dienu, viņš palaida to vaļā. Aiz durvīm ieroču nesējs vēl sadzirdēja kalēja uzrunu dēlam. Puika, mums vajadzēs jaunu vairogu. Tādu kā tas karotājs nopirka. Ja viņš iekulsies kariņā, tad pēc laika viņam vajadzēs jaunu. Cik tad nu koks ilgi turēs?!
Uz ielas patiešām varēja redzēt vēl vairāku darbnīcu izkārtnes. Viena no tā atgādināja zobenu, bet tās saimnieks, kurš stāvēja pie ieejas, acīgi pētīja gājējus uz ielas. Sveiks, kungs! Redzu, ka tev svaiga bruņa. Vai nevajag zobenu vai cirvi piedevām? Ienāc, paskaties! Kalējs aicināja savā veikalā.
***
Resnais asaris
Valdegars lēnām un pratīgi lavierēja pa ieliņām, līdz beidzot atrada krogu, kurā bija apmeties. Vecākais krogus brālis pie pavarda grozījās gar lielu grāpi, no kura nāca sautētu sakņu smaržas. Burkāni, kāļi, kāposti un zirņi sacentās, lai izvilinātu siekalas no apmeklētājiem. Jaunākais brālis kaulējās ar zvejnieku, kurš bija atnesis svaigas zivis. Pašas zivis jau bija noglabātas, bet jūras dvesmu no atnācēja vēl varēja just ļoti skaidri. Vidējais uzmeta acis Valdo un laipni paziņoja, ka drīz būšot pusdienas, ja ciemiņam ir tāda patikšana.
***
Pie Aitu vārtiem
Sargi acīgi noskatīja Kiliānu. Viņu uzdevums noteikti bija pārbaudīt, vai tiem, kas dodas cauri vārtiem, nav kas ļauns padomā. Kaut kas elfa stājā un sejā viņiem neiepatikās. Ko tu mūs te izprašņā? Mēs nestāvam caurām dienām uz vietas. Sardzes mainās. Ne mēs zinām kad kapteinis kur iet, nedz tā ir mūsu daļa. Un tavējā jau arī nē, svešiniek. Gribi zināt sīkāk, ej runāt kazarmās ar seržantu! Viņš izdomās, vai var tev visu stāstīt. Izskatījās, ka abiem pilsētas sardzes vīriem labāk patiktu, ja Kiliāns tītos projām.
***
Ārpus Randas mūriem
Renlijs, kurš nāca no tuvākām zemēm, spēja novērtēt svaigumu, kurš vēdīja no apkārtnes pēc vētrainas nakts, bet kopumā ceļmalas pļavā nebija nekā interesanta. Tad jau vairāk prieka bija pētīt pilsētas aizsarggrāvi, ap kuru rosījās vientuļš ods.
Toties Grētai šī pasaule likās skaļa, spoža un smaržas burtiski gāza nost no kājām. Zāle bija tik mīksta, ka gribējās to sajust starp kāju pirkstiem. Dzeltenā puķe izrādījās pūkaina un kutināja degunu. Putni, kas dziedāja kaut kur tālumā, vija tādas dziesmas, kādas tuksneša meitenei nebija nācies dzirdēt. Šeit bija Almas zeme. Sajārs knapi spēja noslēpties ceļa smiltīs. Pēkšņi urdoša sajūta sāka tirpināt pēdas. Gribējās doties uz laukakmeni, kas iegrimis garā zālē, sildījās saulē netālu no ceļa.
Adorils tā arī neatrada sev neko piemērotu, tāpēc vairāk neko nebija prasījis. Viņš nogaidīja, kad Ronards būs izdarījis savus pirkumus. Tālāk viņa ceļš noteikti veda uz ādmiņa darbnīcu, bet uz ielas jau viņus uzrunāja cits kalējs. Ieroču meistars? Varbūt tad pirms ādmiņa vēl iegriezties tur? Adorils zīmīgi paskatījās uz Ronarda pusi.
Sargu tonis nedaudz izbiedēja, izmantojot stabilās zemes spēku un vienmērīgās elpošanas, lai rimdinātu salekušās sirds ritmu, elfs vien mierīgi noklausījās viņiem sakāmo un atvainojās par traucēšanu, tad pateicās par viņu laiku, beidzot atejot prom, pirms dabū Kiliāns pa savu trauslo degunteli. Agresija vienmēr ir gaidīta, bet nekad patīkama. Elfam tomēr labāk patika draudzīgi cilvēki, jo īpaši draudzīgi cilvēki ar zobeniem, jo naidīgie ar tiem nelika justies pārāk omulīgi.
Grēta un Renlijs jau atgādināja jaunus jērus pirmo reizi izlaistus svaigajā zālītē pēc garas ziemas un neizskatījās, ka viņiem bija nepieciešami kādi traucēkļi elfa veidolā. Zirgu prasītājs jau laikam aizvēlās uz krogu, viņš izskatījās pēc vienpata, kas vadījās tikai pēc savām domām.
Kiliāns saskatījās ar Angusu un tad uzsāka iet uz tempļa pusi.
Jā. Agnuss vienkārši atbildēja Kiliānam un palika uz brīdi viens, kamēr elfs aizgāja noprasīt kaut ko pilsētas sargiem. Protams, ka vīrs negāja pakaļ elfam, jo nejutās kā pakaļstaigātājs un kur nu vēl kā diženais runātājs, kam jāiemanto cieņa. No Agnusa vārdiem pat ziemeļu kaijas stāvus krīt jūrā.
Sagaidījis Kiliānu, Agnuss uzsāka doties arī uz Almas tempļa pusi, pa to pašu ielu, uz kuras viņi bija atraduši kalējus. Nu jau atpakaļceļš šķita pazīstamāks. Nu ko ta` sargi teica? vīrs tik ļoti ausījies nebija, lai pa gabalu samanītu, kā tieši vedās vārdu apmaiņa.
Pie jautājuma, elfs palūkojās augšup uz Angusu. Nedaudz vieglāk būtu atkāpies kādu vienu vai divus solīšus nostāk dēļ milža auguma, bet elfs palika ejam blakus un laužam kakla skriemeļus.
- Nezinot. - Balsī neslēpās izbrīns. - Tas ir parasti, ka cilvēks, kas viņus vada, nav pašiem zinās kur atrodas...? - Neko daudz par iekšējo pilsētas, vadības un aizsardzības, kodolu, cilvēku pilsētās, elfs nezināja, tādēļ nevarēja saprast vai sargu neziņa nozīmēja problēmas vai nē. Tikpat labi viņi varēja teikt, ka nezina, bet patiesībā zināja, tā teikt meloja.
Valdegars atgriezās krogā. Neviens nebija vēlējies viņam būt kompānijā, un tur neko nevarēja padarīt, nācās nākt vienam.
Te jau gatavojās pusdienām, skat' zvejnieks bijis, tad būs svaigas zivis. Droši vien, visas būs pārdevis, bet kas liedz pasūtīt kādu zivi rītam līdzi? Neba jau pats tīrīsi un cepsi, bet gatavas kūpinātas vai žāvētas jau tās nebija. Vismaz gardajām viras smaržām nejaucās klāt kūpinātu vai kaltētu zivju smārds.
Pusdienas ēst bija tā kā mazliet par agru, tomēr priesteris nolēma par labu pusdienām, jo tad atliktu laiks vēl nosnausties, līdz visi uzsāks darīt kaut ko kopīgu. Ir taču kārtīgi jāaprunājas, vai ne?
- Jā, pusdienas varētu gan, - viņš atsaucās - Kas jums labs paredzams? Lai zinu, vai alus vai vīns labāk klāt.
Ronards pie sevis nosmīnēja par Sīvera piezīmi, kad ieroču nesējs devās ārā no darbnīcas ar jaunnopirkto kirasu mugurā. Jauns vairogs viņam būs vajadzīgs varbūt jau pēc pirmās sadursmes, tikai, redz, koka vairogu var nosviest zemē vai sadedzināt ugunskurā, kamēr metāls (pēc tās pašas pirmās sadursmes) līdzi tiek paņemts vien tad, ja pretinieka cirvis to pienaglojis pie rokas. Labāk meistars būtu vairāk bruņu kalis, ne metāla plāksnes, kas sitienus laiž cauri, tos neamortizējot un nebremzējot. Ronardam Randas kareivju ieradumi šķita vairāk nekā dīvaini - ādas bruņas un metāla vairogi! Jontlejā par ko tādu smietos, pie zemes krizdami. Bet puisim tomēr bija izdevies nopirkt tieši to, ko viņš bija gribējis, tāpēc savas domas viņš paturēja pie sevis.
Tā kā Adorils no darbnīcas iznāca reizē ar Ronardu, tad ieroču nesējs, noklausījies zem zobena izkārtnes stāvošā vīra aicinājumu apskatīt ieročus, palūkojās uz pēddzini, - Man ir doma pameklēt kaujas cirvi. Domāju, tas nebūs ilgi, un tad varam iet pie ādmiņa. - Ronards tīri labi bija dzirdējis, ko bruņu darbnīcā meistars stāstīja Adorilam.
Izskatījās, ka Ronards uzvilkto bruņu un vairoga smagumu nemaz nejūt. Viņš viegli pagriezās un devās iekšā ieroču meistara darbnīcā.
Jā. Renlijs bija vairāk kā pārliecināts, ka viņš nespēj sadzirdēt, ko zeme spēj pastāstīt. Puišaprāt, tā klusēja. Un tās lietas, kuras meitene minēja... nu, tā vienkārši pasaulē bija iekārtots. Ka pēc lietus samirkst ceļi, ka asni izlaužas cauri zemei...
Viņš noraidoši papurināja galvu. - Nē... baidos, ka es nedzirdu gan. - Renlijs noteica, mulsi pasmaidījis. It kā viņa smaids prasītu piedošanu par savu nespēju dzirdēt, to ko dzird Grēta.
- Es pavisam noteikti nedzirdu citu prātus. Ir gan iespējama tāda burvestība: lasīt domas. Bet tas īsti nav saistīts ar dzirdēšanu. Nu, tādā ziņā, ka es dzirdu un tāpēc iemācos. Mm, ne-e. - Renlijs noliedzoši pamāja.
- Es iemācos to, ko pārdzīvoju un ko saprotu. Teiksim, lai iemācītos uzburt ugunsbumbu, man ir jāizdzīvo ugunsbumbas uzbrukums, kurš vērsts pret mani. Tādēļ burvji bieži iet bojā un neviens tā īsti nevar man iemācīt jaunas burvestības. - viņš nezināja vai Grēta līdz galam saprot. Tāpat kā viņš nesaprata meitenes attiecības ar viņas dievu. Un to pasaules dzirdēšanu.
- Starp citu. - Renlijs ieminējās, palūkojies uz meiteni, jo tā godīgi sakot, te tuvākajā apkārtnē nebija nekas interesants, kas varētu piesaistīt jaunekļa uzmanību. - Kad tu mēģināji uzzināt, ko es ēdīšu rīt pusdienās, es sajutu maģisku spēku. Tava runāšana ar dievu, tā ir maģiska. - viņš noteica, ne pārāk skaļā balsī, lai to dzirdētu tikai Grēta. Nevienam citam viņu sarunas nebija jādzird.
"Bet tu tā vari iemācīties jebko vai tikai maģisku?" neizklausījās, ka Grētu ļoti skumdinātu tas, ka Renlijs nedzird to, ko viņa. Arī citi no Anoki nedzirdēja, vismaz ne tā, ne tik skaļi un skaidri. Tieši tāpēc jau viņa bija izredzēta, paša Sajāra izvēlēta. "Piemēram, ja es tev uzleju ūdeni, tu iemācīsies liet ūdeni maģiski? Vai tomēr ne? Es apsolu, ka tu izdzīvosi," viņa iesmējās. Lai arī meitene neapšaubīja, ka burvjiem tas viss notiek ļoti nopietni, konkrētais piedāvājums šķita amizants.
Grētas soļi bija brīvi, viņa tiešām staigājās. "Es tā īsti nerunāju ar dievu, es drīzāk klausījos. Zvaigznes runāja," viņa atzinās un nedaudz mulsi pavērās uz Renliju. "Bieži vien nemaz nevajag runāt. Šajā pasaulē ir tik daudz, ko dzirdēt. Zeme, tie ziedi, debesis. Arī jūra runā, tikai es to nesaprotu. Es saprotu smiltis. Un zvaigznes," viņa pagriezās nedaudz kā atpakaļ. "Varbūt tā ir maģija, es nezinu," Grēta paraustīja plecus. "Es to neuztveru kā maģiju, ko es speciāli darītu. Tā vienkārši ir," viņa atbildēja tik, cik zināja, un noteikti nebija pati labākā sarunu biedrene par burvju tēmām. Tomēr te joprojām bija klajāks par pilsētu, un Grēta to izbaudīja un domāja, cik dažādi var uztvert varbūt pat līdzīgas lietas.
Almas zaļā zāle un Sajāra bēšās smiltis noteikti bija divas dažādas lietas, lai arī abas atkāpās bruģa priekšā. Līdzīgi, bet ne vienādi spēki pret cilvēku. Grētas solis gluži neviļus novirzījās, un pazīstamās vides meklējumos viņas pēdas pašas atrada ceļu. Laukakmens, kas turpat ceļmalā bija ieslēpies zālē, bija vēl viens atgādinājums par mājām, jo arī tur vietām bija tik daudz akmeņu. Tas nebija mazs bruģakmens, bet gan daļa no kā lielāka, cilvēka roku netēsta un nelikta. Laika un pasaules liecība, kas te pacietīgi gaidīja blakus vienai no pilsētu barojošajām artērijām. Grēta nekavējās un uz tā uzkāpa. "Vai tas kaut ko maina, ja mana runāšana un klausīšanās ir maģiska?" viņa pagriezās pret Renliju un nedaudz piešķieba galvu, ļaujot bizei noslīdēt paŗ plecu. Jaunais burvis bija interesants sarunu biedrs par tēmām, ko Grēta nepārzināja.
- Tas ir atkarīgs no šādiem, tādiem apstākļiem. - Renlijs noteica. - Ja tu izmantosi burvestību, lai mani aplietu ar ūdeni, tad es šo burvestību varu mēģināt saprast un iemācīties. Bet ja tu vienkārši paņemsi spaini un uzgāzīsi man uz galvas ūdeni, baidos, ka no tā es tikai iemācīšos to, ka esmu kļuvis slapjš. - jauneklis iesmējās.
- Lai iemācītos jaunu burvestību, ir jābūt klāt maģijas klātbūtnei. Teiksim, tā vētra pagājušo nakt. - Renlijs nebija slēpies kajītē. Viņš atradās uz kuģa klāja un mēģināja noķert milzu viļņus, kas sitās pret kuģa sāniem. - Tā bija savāda. Iespējams, ka to bija izsaucis kāds spēcīgs burvis, kurš zināja par mūsu ierašanos Randā un nevēlējās pieļaut, ka mēs galā nonākam dzīvi. Es centos iemācīties kaut ko jaunu. Taču man nesanāca. - burvestību apguve bija specifiska un sarežģīta lieta. Varēja pārdzīvot šausmīgāko maģijas izlādi uz savas ādas un tā arī neko jaunu neiemācīties. Tik vien kā pateikties dieviem, ka esi ticis cauri ar pāris jaunām rētām.
Renlijs nekad tā īsti nebija interesējies par priesteru lietām un veidiem, kā tie sazinās ar savu dievu. Grēta gan bija apgalvojusi, ka neesot priesteriene. Bet Renlijs bija izglītots zēns un sprieda, ka Grētas ciltij zvaigžņu dejotājs ir, varētu teikt, ka tas pats, kas priesteris. Viņa zināja stāstīt par dievu. Viņa bija dieva acis un ausis.
Jaunais burvis pamāja. - Mhm. Tā vienkārši ir. - Grēta speciāli nebūrās, kā to darīja viņš pats. Taču viņas saziņā ar Sajāru vai zvaigznēm jautās maģija.
- Nē, nē. - viņš steidza noraidoši pamāt. - Tas tiešām neko nemaina. Es tikai cenšos saprast. - nedaudz vainīgi, Renlijs pasmaidīja. - Mani interesē saprast visādas lietas. Kamēr es dzīvoju meistara tornī, es izlasīju visas viņa bibliotēkā atrodamās grāmatas. - viņš ar lepnumu paziņoja. - Un nedaudz apguvu alķīmiju. Tu zini, kas ir alķīmija? - Renlijs jautājoši uzlūkoja Grētu.
No vārtiem uz Almas templi
Kad abi nesen iepazinušies biedri nolēma doties atpakaļ uz iepriekš redzēto templi pēc kādas ziedes vai ar zālēm bagātinātiem apsējiem, viņi atklāja, ka ceļš nemaz nav tik taisns. Jā, likās, ka Kiliāns un Agnuss atceras laukumu, uz kuru cerēja nokļūt, bet patiesībā pagriezieni uz vienu un uz otru pusi neveda gluži tur, kur cerēts. Mēģinot novērtēt ceļu Kiliāns neziņā apstājās pie kādas vārtu rūmes uz nemīlīgas ēkas pagalmu. Pēkšņi no ēnas izšāvās sīks stāvs noplukušās drēbēs. Kārns zēniņš sparīgi uzgrūdās elfam un tas sajuta stingrus pirkstus veikli aptaustām augumu, īpaši pievēršot uzmanību jostasvietai.
Skaties, kur brien! Nikni nočiepstēja puika un steidzīgi muka projām pa ielu gar mājām.
***
"Resnais asaris"
Man jau arī liekas, ka pusdienas derēja. Smaidot Valdegaram piekrita krogus saimnieks. Tajās dienās pēc vētras vienmēr kaut kā sastaigājas apetīte un gribas kaut ko siltu māgā. Vēl gan būs kāds brīdis jāpaciešas. Mums būs dārzeņu sautējums. Tomass pavēstīja, ka pusdienas, lai gan tuvojas, tomēr vēl liks uz sevi nedaudz gaidīt. Pamanījis, ka Valdegars vēro zivju vīru un ošņā gaisu, vidējais brālis nolēma paskaidrot. Vakariņās būs zivju sacepums. Noteikti paies laiciņš, kamēr loms tiks atbrīvots no zvīņām un iekšām.
Es kungam piedāvātu izklaides, bet man kungs neizskatās pēc azartiska cilvēka. Ar šaubu pieskaņu balsī turpināja krodzinieks un pamāja uz vienu no mazajiem galdiņiem pašā telpas kaktā, pie kura sēdēja divi pilsētnieki. Pēc drēbēm spriežot ne jau nu paši nabadzīgākie. Viņu priekšā stāvēja nelielas kaudzītes ar sudrabu. Abi sarunājās, iestrēba pa malkam no kausiem un grabināja glāzē metamkauliņus. Viņi spēlē pirātu spēli, bet izskatās, ka viens no pastāvīgajiem spēlmaņiem šodien nav ieradies.
***
Brogarta kalēja darbnīca
Sirmais ūsainis, kas noteikti bija kalēju meistars padzirdēja, ka Ronardam kārojas jauns cirvis un saberzēja rokas. Jūs neticēsiet cik asi spēj būt cirvji, kamēr nebūsiem apskatījuši manējos. Nāciet droši iekšā. Aicināja kalējs. Ievilinājis abus veikalā, vīrs bijīgi nolika uz letes abu vērtēšanai trīs cirvjus. Viens bija ar šauru asmeni, gandrīz līdzīgs cērtei. Otram bija plats asmenis ar izliekumu. Samērā viegls un parocīgs. Trešais cirvis bija kaut kur pa vidu, ar viengabala asmeni un izliektu kātu.
Prātīgi ar pārbaudi. Ļoti asi. Asākie pilsētā. Prasiet, kam gribat. Mani ieroči ir visasākie. Meistars veikli novāca no letes vairākus bultu uzgaļus, kurus iespējams bija pētījis iepriekšējais pircējs. It kā neviļus viņa roka aizskāra mīkstu ādas gabalu, kas bija novietots uz letes. Acu priekšā iemirdzējās neliela sudraba zobena asmens. Ā, atvainojiet! Kungs jau cirvju vīrs. Diezin vai zobenu gribēs. Gadījumā, ja pircēji nebija pamanījuši, kalējs pievērsa viņu uzmanību savam dārgumam, kuru centās pārdot. Varbūt, ka zobens ieinteresēs Adorilu.
***
Ārpus Randas mūriem
Kamēr Renlijs reizē izklaidēja Grētu un nedaudz to arī pieskatīja, tikmēr meitenes soļi paši izšķirās par došanos pie akmens. Būdams labs kavalieris viņš pat būtu palīdzējis Sajāra sekotājai nokļūt uz paaugstinājuma zālē, bet skuķis bija tik veikls, ka palīdzību nemaz nesagaidīja. Žiks un Grēta bija augšā un varēja nopētīt Renliju no sava jaunā augstuma. Pēkšņi asa sāpe iekodās meitenes kājā. Sirdīga šņākšana atskanēja no apakšas. Abu ceļinieku acīs iekrita slaids čūskas augums. Pelēki zaļa ar zigzagveida rakstu uz muguras, aptuveni pusmetru gara, nepazīstamās sugas ložņātāja uzmeta naidīgu mirkli saviem uzbrucējiem un locījās nost no akmens iekšā zālē, virzīdamās projām no pilsētās mūriem.
"Au!" Grēta pēkšņi iesaucās, sajutusi kodienu. Viņa saliecās un, gandrīz līdzsvaru zaudējusi, vienā mirklī bija lejā no akmens blakus Renlijam. "Sasodīts!" meitene sirdījās, pieķērusies pie kājas. Skatienā pazibēja čūskas augums. Protams, protams, tuksnesī un stepēs arī bija čūkstas, bet tās varēja redzēt pilnīgi savādāk. Zāle slēpa nemanāmus uzbrucējus. "Sasodīts, sasodīts," viņa turpināja caur zobiem sodīties, pacēlusi saliektu kāju un atbrīvodama potīti no biksēm, lai apskatītu, kur rāpulis iekodies, jo sāpes neļāva noteikt precīzu vietu. Otra roka uzmeklēja atbalstu uz Renlija pleca. "Pastaiga beigusies," viņa rūgti noteica un izmisusi paskatījās uz savu pavadoni. Acs kaktiņā bija izsprāgusi asara. Renlijs nebija ārsts. Tas, kurš teicās spējam dziedēt, bija atļāvis iet un pats atgriezies krogā.
Ja ir cits atbildīgais, tad tā varētu būt. Bet ja nav, tad tas ir savādi, ka vadītājs ir zudis vai padotie nezina, kur viņš atrodas. Armijā ir tā, ka ir dažāda līmeņa kareivji, un zemākās kārtas kareivis zina tikai par savu tiešo vadītāju, bet par pašu augstākstāvošo ne, jo ikdienā ierindniekam nav itin nekādas darīšanas ar augstāko vadību. Vai nu šeit ir tāds gadījums vai arī ne. Agnuss paskaidroja kā lielām tautām armijas būvējas. Viņa tautā gan bija mazlietiņ citādāk, bet varbūt tādēļ.... Dievi bija pieļāvuši Agnusa tautas iznīcību?
Nu kā var apmaldīties vienā, puslīdz taisnā ielā? It īpaši, ja pats Agnuss bija pievērsis skatienu apkārtnei visai cītīgi uz šo pusi ejot. Bet izskatījās, ka varēja, jo viņi nepagāja garām kalēju darbnīcām un kazarmām. Kā, pie velna? Un tad vēl tas sīkais žurkulēns, kas pielingoja pie Kiliāna. Agnuss to bija redzējis daudz, kā šie sīkie strādā pilsētās. Sīkais mošķis! Agnuss veikli pārbaudīja arī savu jostu, pie kuras bija nelielas ādas somiņas dažādiem sīkumiem (ne maisiņi, kas karājas), bet ar to rādījās, ka viss ir gluži vietā. Sīkais līdz viņa jostai nesniedzās. Elfu gan apgramstīja.
Pilsēta tomēr nebija tik pateicīga, kā sākumā šķita, jaunatbraucējiem. Apmaldīšanās ņēma laiku, pagarināja iešanas procesu un visnotaļ neiepriecināja. Cenšoties iezīmēt karti prātā un kurp būtu jāvirzās, sīka ēna izdzēsa visu. Kiliāns nedaudz apjuka, jūtot roķeles gar savu jostas vietu. Kabatzaglis? To gan viņš negaidīja, viņam taču nav naud... ā, tagad ir, nu vismaz sekundi atpakaļ bija, rokai pārbaudot un secinot skumjo faktu. Laikam vairāk jāpievērš uzmanību mazajiem metāla gabaliņiem.
Takā Kiliāns nevēlējās, lai viņa atlikušās dzīves maltītes aizskrien prom no viņa, tad elfs metās pakaļ mazajai žurkai, lai sagrābtu un nelaistu vaļa, līdz paņemtais ir atpakaļ viņa īpašumā. - ZAGLIS! - Elfs atminējās, ka to mēdza cilvēki saukt, kad tie tiek aptīrīti.
Asi, ne asi, bet tādus es nemeklēju. Man vajag cirvi ar "knābi" pieta vietā un varbūt vēl ar īsu pīķi galā, bet tas nebūtu tik svarīgs. Un krietni garu dzelzs segumu kātam. - Ronards pacilāja piedāvātos cirvjus, reizē stāstot, ko vēlētos pirkt. Viņam nevajadzēja malku skaldīt, viņam bija nepieciešams izsist cauri gan ādas, gan metāla bruņām, par metāla vairogiem pat nerunājot. Nu, vienīgi koka vairogs būtu jāsit ar cirvja asmens pusi, to nav jēgas ar "knābi" dauzīt.
Uz zobenu Ronards neskatījās. Ne gluži tāpēc, ka būtu "cirvju vīrs", kā ieroču meistars izteicās, bet gan tāpēc, ka zobens viņam jau bija. Labi saredzamā vietā, makstī pie sāniem.
- Gan dārzeņu sautējums, gan zivju sacepums ir lietas, kuras ir vērts gan pagaidīt, gan nesteidzīgi novērtēt, - Valdegars atsaucās.
Sapratis, ka pagaidīt vajadzēs, bet ne tik ilgi, lai būtu vērts iet gulēt, viņš mirkli prātoja, vai nepievienoties kauliņu spēlmaņiem, bet tad noraidoši papurināja galvu.
- Ja godājamie kungi spēlētu kaut ko vairāk prātojamu un izprātojamu, tad es pievienotos, bet tīri laimes spēles nav Leksa garā, un slēgt līgumu uz tik nedroša pamata es neesmu gatavs.
Valdegars nemēdza mētāt kauliņus, šī spēle nebija viņa garā. Brālim krodziniekam bija taisnība.
Painteresējies, cik apmēram ilgi vēl būs jāgaida, priesteris kāpa augšā uz savu istabu, lai noliktu visu lieko. Pēc brīža atpakaļ lejā viņš nokāpa bez apmetņa un lielās somas, bet nūja bija līdzi.
Atstutējis nūju piemērotā kaktā pie galdiņa, Valdegars palūdza kausu alus. Kamēr gaidām.
Meitenes pēkšņais Au! izrāva Renliju no pārdomām. Viņa skatiens bija novērsies no veiklās meitenes un tad nu pie šī izsauciena, ar steigu atgriezās pie Grētas.
- Kas notika? - Renlijs gan pamanīja čūsku, kas aizlocījās no dejotājas iekarotā akmeņa. Tā var būt indīga. Tikai skaļi puisis to neteica. Negribējās meiteni lieki satraukt. Lai gan, iespējams, ka viņa pati apzinājās, ka čūska varēja būt indīga.
Laikam visprātīgāk būtu pajautāt sargiem.
Renlijs neiebilda pret Grētas atspiešanos. Arī viņš centās saskatīt, ko tā čūska bija nodarījusi.
- Vai tu vari paiet? - Renlijs palūkojās uz Grētu. - Es varu tevi aiznest līdz krogam. - vismaz viņam likās, ka viņš var. Lai gan, godīgi sakot, Renlijs nekad nebija nesis meitenes tik lielu gabalu. Lai neteiktu, ka viņš vispār meitenes nebija nesis. Bet visam jau pienāk pirmā reize.
Atbalstot meiteni, Renlijs virzīja Grētu atpakaļ uz vārtiem. - Viņai iekoda čūska. - puisis paskaidroja sargiem. - Tāda pelēki zaļa. Ar zigzagu. Tā ir indīga? - sargiem tā kā būtu jāzin.
"Paiet es laikam varēšu," Grēta saviebusies atbildēja. Apskatot koduma vietu, šķita, ka sāk parādīties uztūkums. Varbūt tās bija tikai iedomas, bet klejotāji labi zināja, ka čūskas var būt indīgas, tāpēc labāk ar to nejokot. "Tikai man šķiet, ka nav labi daudz staigāt, ja nu tur ir inde," balstoties uz Renlija plecu, viņa sekoja uz vārtu pusi. Puisim pat nebija par to jāieminās, Grēta pati zināja, ka avr būt visādi. Viņa centās kāju kustināt pēc iespējas mazāk, bet cik nu tas bija iespējams! Pa pusei balstoties, pa pusei klibojot meitene pie sargiem bija gatava kaut parādīt koduma vietu, lai gan arī tie nebija dakteri. Kur Randā kādu meklēt, viņai nebija ne jausmas. Viens bija Asarī Valdo personā, otrs variants bija Almas templis, kur varētu būt kāda pratēja. Pat tad, ja čūska nebija indīga, par brūci labāk bija parūpēties, lai jau pirmajā dienā nenoliktos ar kādu drudzi vai citu nelāgu kaiti.
Pakaļ zaglēnam
Kamēr Agnuss sevi slavēja par veiksmi, kura ļāva izvairīties no zaglēna, tikmēr puišelis dieba projām, ko kājas nes. Kiliāns, sajuties neomulīgi viegli naudasmaka rajonā, brāzās pakaļ savam pāri darītājam. Kāds pilsētnieks ieraudzīja ainu un skaļi piebalsojot Zaglis! Ķeriet zagli! izstiepa pretī puikam rokas, bet tas veikli aizlavījās garām. Onkulis noplātījās vien. Toties elfs desoja tik sparīgi, ka sāka negantnieku iedzīt. Puika, neredzēdams citu izeju, metās tuvākajā šķērsielā, taču nonāca slazdā. Ieliņa atdūrās pret mājas sienu. Sagrābts ciešā Kiliāna tvērienā, zēniņš raustījās, spārdījās un kunkstēja.
Laid, nu, laid! Tas nebiju es. Es ne pie kā neesmu vainīgs. Laid mani vaļā! Zemē žvadzot monētām nokrita naudas maks.
***
"Resnais asaris"
Valdegaram sēžot, sūcot vietējo alu un kārdinot vēderu ar sautējuma smaržām, nebija īsti kur piesiet acis, tādēļ neviļus sanāca novērot abus spēlmaņus. Spēle protams bija azarta, bet pamazām varēja saprast, ka iznākumu bieži izšķīra spēja melot un atpazīt pretinieka melus. Abi pilsētnieki glāzē sakratīja un uzmeta trīs metamkauliņus, bet nerādīja tos pretiniekam. Tad katrs pārmaiņus nosauca ko ir uzmetis, bet otram bija tiesības apgalvot, ka pirmais mānās. Ja izrādījās, ka pirmais tiešām mānās, tad pirmais dabūja maksāt otrajam. Ja pirmais bija runājis patiesību, tad maksāja otrais.
Izskatījās, ka paziņas ir vienādos spēkos un viens otru ir labi iepazinuši. Monētiņas pārvietojās no vienas čupiņas un otru, bet neviens neguva manāmu pārsvaru.
Pa durvīm ienāca divi pilsētas sargi un apsēdās pie lielā galda. Laikam arī gaidīja pusdienas.
***
Brogarta kalēja darbnīca
Ā, man liekas, ka man ir gandrīz tas, ko kungs vēlas. Izsaucās sirmais vīrs un cēla galdā cirvi, kuram bija plats asmenis kā pusmēness, bet otrā galā ass duramais gals, kuru ar spēku varēja mēģināt pat izsist cauri dzelzs bruņai. Pīķa galā gan tam nebija, toties kāts izskatījās tāds, kurš nelūzīs pie pirmā sitiena. Kungs gribētu, lai pie cirtiena rokā nepaliek pliks kāts. Es saprotu! Cirvja asmens izrādījās mazliet dīvainā krāsā, viegli pelēcīgs, tas ļāva pāri savai virsmai pārskriet gaismas zibsnim, kā vientuļai dzirkstelei. Likās, ka Brogarts ir lepns par savu ieroci un gaidīja atzinību arī no Ronarda.
***
Ārpus Randas mūriem
Grētas kāja dega ugunīs un uztūkums ne pavisam nebija iedomāts. Gar acīm sametās raibs. Toties Renlijs, kurš paspēja uzmest aci rāpulim, kas nozuda zālē, tajā virzienā, kur pazuda čūska, starp kokiem pamanīja nozibam slaidu stāvu ar garu loku rokā. Izskatījās, ka čūskai bija saimnieks un abi taisījās pazust no sargu acīm.
Sargi pie vārtiem ar bažām uzlūkoja tos, kurus nesen bija izlaiduši ārā. Mums šeit reti ir čūskas. Parasti tās dzīvo otrpus Melnajai upei. Un tur visas ir indīgas. Jums steidzīgi vajadzīgs dziednieks. Viens no sargiem iepūta ragā. Abi pasteidzināja iekšā cietēju un viņas pavadoni un sāka taisīt ciet vārtus. Acīmredzot čūskas no meža aiz Melnās upes nozīmēja briesmas ne tikai pļavas puķu ostītājiem. Līdzīgas raga skaņas atskanēja kaut kur no dienvidiem.
Grēta sāka justies karstāk nekā pusdienas laikā Sajāra uzraudzītā tuksneša vidū.
Balstoties pret Renlija precu, Grēta nesaprata, kā varēja būt pakritusi, tomēr izrādījās, ka tā nebūt nav. Raibie pleķi nebija vis ceļmalas puķītes, bet gan savdabīgi māņi acu priekšā. Kāja svila, it kā apavos būtu iebērtas ogles, palika nelabi.
"Man ir karsti," viņa izdvesa, velkoties iekšā pilsētā un cenšoties atvēsināt sevi ar rokas vēcināšanu. Tas gan īpaši neuzlaboja stabilitāti, tāpēc meitene sazvārojās un zaudēja līdzsvaru. "Tā nav parasta čūska," viņa runāja, lai nezaudētu saikni ar realitāti, bet pašas bilstās skaņas sajaucās ar šķietami iedomātām tauru skaņām, pilnībā apmulsinot Grētas jutekļus. Pēkšņais karstuma vilnis bija pārņēmis visu augumu, liekot locekļiem kļūt vārgiem. Pat lūpas kustējās tikai aptuveni, radot grūti saprotamas skaņas. "Padzerties vajaga..." Gribējās apgulties un iebāzt kāju spainī ar aukstu akas ūdeni. Domas par dakteri kaut kur samezglojās un pazuda sāpēs un karstumā.
Skrienot, jūtamas bija bruņas, kas apkampa krūtis, plecu sargs, kas vientuļi sēdēja uz pleca kā tāds putns, tomēr neviens ne otrs nelikās traucējam, tālāk par savas esamības atgādināšanu. Turpretī roku sargi ar nelielo smaguma spiedienu, lika vien domāt nedaudz par važām, kas īstenība nemaz nepatika, tādēļ šīs domas elfs dzenāja prom, koncentrējoties uz priekšā esošo, mazo zēnu pie kura bija visa "pusdiennauda".
Kāds centās līdzēt, bet nesekmīgi, elfam nebija laika piebremzēt un pateikties, jo doma bija galvenais.
Panācis mazo skrandaini, Kiliāns nodrošināja tā neaizbēgšanu vien palaida, kad samanīja savu maku pie kājām, bet nekur neļāva iet, ar augumu aizšķeršodams bēgšanas ceļu. Tik vienkārši mazajam zaglēnam viņš neļaus tikt cauri. Ātri pagrābis maku, Kiliāns pārliecinājās par tā saturu un tad ieslidināja plaukstā tieši desmit spīdīgas sudraba šiliņus. - Vēlies nopelnīt? - Atvērtā plaukstā elfs rādīja naudu, bet ne gluži ļāva tikt ātri pagrābtai. - Ko tu interesantu vari pastāstīt par Randas sardzi un vispār par pilsētu? - Kiliāns nopietni vēroja zēnu, dodot iespēju tikt ne tikai cauri veselu ādu, bet arī ar pilnu kabatu naudas, pilnam vēderam. Bads nebija brālis, kuru Kiliāns novēlētu kādam, noteikti ne bērnam, kas atgādināja pašu. Elfs netaisījās vērtēt tos, kas vēlējās tikai dzīvot.
Jā, tas ir gandrīz tas, ko meklēju. - Ronards pašūpoja cirvi rokā, izveicīgi vairākas reizes to apgriežot plaukstā, lai novērtētu, cik viegli tas izdarāms. - Meistar, par šo gan es vēlētos garāku stāstu dzirdēt. Ka ass, redzu, ka stiprs, jūtu, bet no kā darināts? Vai manas nojautas mani nemaldina, apgalvodamas, ka cirvis ir maģisks? - Katram gadījumam Ronards pacentās cirvi ne pret vienu klātesošo netēmēt. Iespējams, tā bija lieka piesardzība, meistars tā vis nebūtu devis svešam kareivim ieroci, ja tas apdraudētu viņu pašu. Bet ar maģiju nevar būt par maz uzmanīgs.
Šobrīd ieroču nesējs jutās priecīgs, ka Brogarts nezina, cik viņam naudas makā. Ja cirvis tiešām ir maģisks, tas būs dārgs.
Brīdi mierīgi pasēdējis, iedzēris alu un pavērojis spēlētājus, Valdegars saprata, ka šī nav tāda spēle, kādu viņš bija ieradis redzēt savas dzimtās pilsētas krogos, proti, te meta trīs, nevis divus kauliņus, turklāt tos uzreiz neatklāja, un tālākais atgādināja spēli ar kārtīm, kas tā arī saucās "Mānīšanās", tikai to Kendenas bērni spēlēja ar kārtīm, kam četras šķiras, liekot aizklātas kārtis kaudzītē vienu uz otras un saucot šķiru. Katrs, kuram radās aizdomas, ka kārti liekošais mānās, drīkstēja tikko uzlikto kārti apmest otrādi un tad, ja tā nebija nosauktā, blēdim tā bija jāpaņem atpakaļ kopā ar visu sakrājušos kaudzi. Uzvarēja tas, kurš pirmais tika vaļā no visām savām kārtīm. Tieši šadas spēles laikā Valdegars pats bija ievērojis, ka viegli spēj pateikt, vai otrs melo vai nē. Sākumā viņš domāja, ka tā ir vienkārši vērība un veiksme, bet tā izrādījās nopietnāka spēja.
Te bija kaut kas līdzīgs.
Viņš sēdēja un apdomāja, vai iesaistīties vai nē. Jā, viņš bieži spēs pateikt, vai runājošie mānās, no otras puses, jau spēlējošie pazīst viens otru, un var to pašu labi nolasīt, kā teikt, no sejas.
Beigu beigās priesteris piecēlās, paņēma nūju un alus kausu un piesēdās tuvāk spēlmaņiem, tos uzrunādams brīdī, kad tie tikko bija norēķinājušies, un jaunu tūri vēl nebija uzsākuši.
- Veiksmi, godājamie! Es labprāt pievienotos uz metieniem pieciem, ja ņemsiet bariņā, tikai man nav kauliņu.
Viņš pameta acis uz kroga saimnieku pusi - varbūt viņiem ir kauliņi? Ja jā, tad varētu, kā viņš teica, reizes piecas uzmest. Gan jau par likmēm pateiks, ja vispār ņems spēlēt.
Kad elfs aizskrēja pakaļ zaglim, Agnuss, protams, piesargoties, lai vēl kāds sīks knauķis, nepiesienas pašam, sekoja veiklajam elfam un sīkajam, kārnajam zēnam. Masīvais karotājs viņus panāca visai drīz, kad jau elfs bija iedzinis sīko strupceļā un satvēris tvērienā, mēģinot sākt tirgoties.
Agnuss neiejaucās, vien uzmanīja apkārtni un klausījās, kā veiksies Kiliānam.
"Resnais asaris"
Tomass uztvēra Valdegara skatienu un klusām pienesa viņam no ādas sašūtu glāzi un trīs no kaula grieztus kubiņus ar melniem punktiņiem,- kvadrāts uz katras šķautnes. Gandrīz vai likās, ka Lekss noskatās, kā viņa priesteris iesaistās spēlē. Spēlmaņi pacēla galvas uz jaunpienācēju, pasmaidīja un priecīgi aicināja viņu piesēst. Izrādījās, ka abi ir tirgotāju dēli, Imurts un Keils. Viņi piedāvāja spēlēt uz salīdzinoši mazu likmi - vienu šiliņu punktā. Protams, maza tā bija tikai bagātam tirgotājam. Zemnieks vai kalps tādu naudu nespētu atmaksāt. Un arī Valdegaram par spīti saviem talantiem uzmācās viegla neomulības sajūta. Bet, kad jau viņš bija pieteicies, tad būtu muļķīgi aiziet no galda pat vienu reizi neuzmetot kauliņus.
Keils skaitījās vakara saimnieks, tāpēc viņš pirmais sauca metienu. Sakratījis glāzē savus kauliņus, viņš uzmanīgi palūrēja zem glāzītes un nopietni ieskatījās Valdegaram acīs. Viens sešinieks, mans jaunais draugs! Ko teiksi? Priesteri pārņēma nemaldīga nojauta, ka Keils melo, bet tirgoņa seja bija cieta kā akmens. Valdo divi kauliņi lepni rādīja sešas acis, bet viens divas. Bija viņa kārta apšaubīt Keila teikto vai pašam pacelt likmes.
***
Brogarta kalēja darbnīca
Ronardam cirvis patika. Tas savukārt patikam Brogartam. Kalējs ievilka elpu un ieturēja pauzi, lai palielinātu efektu. Vai kungs iepriekš pats ir strādājis ar metālu? Vai tas nāk no lielas pieredzes cirvju vēzēšanā? Kalējs apstiprināja, ka gluži parasts šis cirvis nav. Cirvis ir kaldināts no hizagkūra. Tas nav gluži maģisks, lai gan reizēm cērtot izšķiļ dzirksteli. Tā ir materiāla priekšrocība. Hizagkūru apbur ar zibens burvestībām. Tas ir rets. Līdzīgi kā dzīvā dzelzs vai drudža dzelzs. Ja kungs atrastu burvi, kas spēj tādu cirvi apburt, tad es ieteiktu tieši sprakšķošas burvestības. Tomēr arī šāds, nemaģisks cirvis ir varen labs. Tāpēc arī cena būs augstāka. Par šo es gribu 130 šiliņus.
Ņemot vērā to, ka parasti zobens vai cirvis maksāja ap vienu dukātu vai 100 šiliņiem, tad par ekstra labumu vēl daži šiliņi pa virsu bija pieņemami. Ronards protams varēja arī kaulēties.
***
Zaglēna strupceļš
Sīkais zaglis vēl kādu brīdi spirinājās un centās atrast kur sprukt, līdz saprata, ka pie sardzes viņu nevelk un no kāviena iespējams arī varēs izvairīties. Šiliņi mirdzēja viņa acīs un puika nervozi aplaizījās. Tādu naudu viņš katru dienu neredzēja. Pie tam par salīdzinoši godīgu darbu. Par informāciju. Zēns bailīgi paraudzījās gar Kiliāna sānu uz atskrējušo Agnusu un tad pacēla nošmulēto kārno sejiņu pret otru ķērāju.
Un tu palaidīsi mani vaļā un iedosi 10 šiliņus? Lai notiek! Es izstāstīšu visu, ko zinu. Zaglis nošņaukājās un pamāja ar galvu. Kapteinis ir galvenais par visu. Viņš dažas dienas pavada pilsētā un tad dodas no viena forta uz otru. Un atkal pilsētā. Un nevienam sargam nav brīv teikt kad viņš būs atpakaļ. Visi viņi stāv uz pirkstgaliem un baidās no pārbaudes. Jo kapteinis var mainīt maršrutu un atnākt uzreiz atpakaļ. Bet es dzirdēju, ka viņš tagad ir Aitu fortā, jo tur kaut kādu karavīru sodīšot ar pletnēm. Tas kapteinis,- viņš jokus nesaprot.
Bet es esmu dzirdējis, ka viņš pats ir jocīgs. Kapteiņa ģimene, redz', nāk no dienvidu zemēm. Un tur viņi ēd suņus. Es pats neesmu redzējis, bet dzirdēju, ka vienīgais veids, kā kapteini piekukuļot, ir paslepšus sagādāt viņam suni, ko apēst. Esot liels gardums, bet kapteinis negrib, lai citi to zina. Jo mēs Randā jau suņus neēdam.
Pilsēta? Pilsēta ir liela un sena. Mums zem kājām ir visādas alas un tuneļi. Runā, ka caur Sudraba fortu var pa slepenām ejām iziet līdz pat Susuru krogam. Un Robilārs ir ejās ierīkojis maģiskas lamatas. Lai svešie tur neložņā. Robilārs zini? Tur pie pilsētas mūra. Viņš pārdod dzīvas žurkas un vardes. Un burvju smēres. Tikai tās ir ir baigi dārgas.
Un kapteinis Sangvini esot kaut kāds jūras meitu dēls. Viņš tik droši brauc vētras laikā jūrā, jo zina, ka vienmēr izpeldēs krastā. Viņš protot pārvērsties par zivi un elpot zem ūdens. Toties mērs... Zini Narcises kundzes iestādījumu? Nu to, kur meitas plikus pupus rāda? Tas patiesībā pieder viņam. Tāpēc viņš ir tik bagāts. Bet Leksa priesteriene. No tās jāuzmanās. Viņai esot sakari ar čūskām. Viņa protot noņemt un uzlikt indes ar rokas pieskārienu vien.
Puika sparīgi centās nopelnīt savu balvu, bet laikam jau arī viņam apsīka pulveris. Viņš izklausījās savācis gudrības, grozoties pa ielām, bet tagad fakti bija beigušies. Mani šiliņi! Viņš pastiepa roku.
Es neesmu aizmirsis Grētu un čūskas, bet es pagaidīšu, kad Renlijs glābs savu biedreni vai arī Grēta pati izvēlēsies virzienu, kurā doties. Sargi daudz neko palīdzēt nevarēs. Viņi posteni atstāt nevar.
Agnuss stāvēja mierā un ļāva Kiliānam ar puišeli aprunāties. Tāpēc nekādi neiejaucās, vien pieskatīja apkārtni vai kāds vēl nav nodomājis viņiem uzvelties uz galvas šajā pašā strupceļā. Tikmēr puišelis tur dievu zīmes sarunāja, bet šis tas no visa dzirdētā šķita uzmanības vērts. Par to burvi no eksotisko mantu bodes, kuru jau minēja iepriekš pilsētnieki citā sakarā. Un tad vēl par to sardzes kapteini, kurš esot negants vīrs vandās apkārt pa visu savu teritoriju. No vienas puses jau pareizi - ja pārraugi, tad to dari pamatīgi, no otras puses, ko īsti tas pilsētas mērs gribēja. Jā, jā, tas pats, kuram prieka māja piederot.
Slepeno eju darīšana ar šķita vērā ņemama, ej nu sazini, cik patiesi vai ne. Un ja var tikt ārā, tad var tikt arī pilsētā atpakaļ. Kas tur bija ar to burvi? Varbūt tiešām vajadzēja redzēt vaigā. Leksa priesteriene ar vēl nebija redzēta, informācijas caur caurēm un pār pārēm. Tur būtu ko sijāt, bet vismaz kaut kādas lietas no vietējām ausīm un acīm. Tas nemaz nebija slikti.
Elfs ar šo sīkā zaglēna ķērienu bija pacēlis savu vērtību pat Agnusa acīs. Un tas jau bija daudz.
- Lab, do` viņam ar tos šiliņus. - Agnuss norūca, vēl domās apdomājot, ka varbūt vajadzēja sarunāt, lai puika vēl citreiz kādu informāciju pamet, bet ej nu sazini, ja cits samaksā vairāk un puika pasaka, kas viņu taujā? Tas arī nemaz nederētu. Tādēļ arī doma palika noklusēta.
Pie Brogarta Adorils sajutās omulīgāk, cik nu omulīgi vispār var būt, esot starp visādiem asumiem, visasākajiem Randā. Viņš kāri noskatījās, kā nozūd bultu uzgaļi, jo jauni nenāktu par sliktu. Roka neapzināti sniedzās pēc bultu maka, kas ērti piegulēja Adorilam pie muguras. Bet te jau skatienu piesaistīja spožais zobena asmens, kas gulēja ādās. Tiesa Adorilam bija zobens, pavecs un pavisam parasts. Vai varu uzmest aci zobenam? Viņš norādīja uz sudraba asmeni. Bultu uzgaļus arī paskatītos. Puisis pasmaidīja, kamēr Ronards iemēģināja cirvjus.
OOC - Jā, es atvainojos par savu bremzēšanos. Reallaifs un tā.
Ak tāda bija situācija. Un kā izskatījās Grētai palika slikti straujāk, nekā būtu gaidāms.
Nebija jau tā, ka Renlijs nekad nebūtu redzējis cilvēkus, kam palika slikti. Vai pat ievainotus cilvēkus. Panika un apmulsums viņu savā varā nesagrāba. Bet nebija arī tā, ka jauneklis zinātu, kā tieši rīkoties. Viņi atradās svešā vietā. Un tuvākais dziednieks, kurš iespējams varētu palīdzēt bija tēvocis Valdo. Un tomēr... Renlijs necentās grābt Grētu un uzreiz skriet pie jauniegūtā biedra. Viņš, protams, atbalstīja meiteni, lai tā nepakristu un pat sajuta, kā viņas augums ir sakarsis, indei izplatoties pa ķermeni.
Lieta, kas Renliju kavēja, bija doma, ka iespējams, ka Valdegars viņiem nemaz nespēj palīdzēt. Viņš teicās, ka prot dziedēt ievainojumus. Bet ievainojums bija mazākā problēma. Grēta bija saindēta un viņiem vajadzēja dziednieku, kurš prot izārstēt no indes.
Ciešāk satvēris meiteni un kad tā vairs nespēja pati nostāvēt, Renlijs paņēma sainīti no Grētas, uzmeta to savā plecā un paņēma meiteni uz rokām.
- Ko jūs darat šādās situācijās? - viņš uzlūkoja sargu un izspļāva savu jautājumu. - Kurš šeit spēj ārstēt no indēm? Kāds priesteris? Alķīmiķis? - mācoties alķīmiju, viņš pats bija saskāries ar pretinžu eliksīriem, taču, lai tādu pagatavotu, viņam vajadzēja laiku (un nedaudz veiksmes, jo Renlijs nudien nebija spīdošs alķīmijas nozarē), bet laiks kā rādās, viņiem ļoti trūka. Puisis nevēlējās, lai meitene nomirst viņam uz rokām.
- Vai jūs varat šo personu pasaukt, vai man ātrāk būs nogādāt meiteni pie šīs personas? - no sākuma vajadzēja noskaidrot, kā šo situāciju pēc iespējas efektīvāk risināt, tikai tad mesties kaut ko darīt.
Renlija lūpas viegli pieskārās meitenes karstajai pierei. - Viss būs labi! - viņš klusi nočukstēja.
Bet puiša lūpām pieskaroties meitenes pierei, Renlijam ienāca prātā kāda doma. Proti, sava skolotāja grāmatās viņš bija lasījis, ka indi vajagot izsūkt no sakostās vietas. Kas no tā sanāktu, viņam nebija ne jausmas. Taču, puisis saudzīgi nolika Grētas augumu zemē un uzmeklējis vietu, kur čūska bija iekodusi, pieliecās pie tās. Viņa lūpas aptvēra savainojumu un Renlijs mēģināja no ievainojuma izsūkt asinis. Tiesa, nekad agrāk viņš neko tādu nebija darījis. Un īsti neaizdomājās, ka šāda darbība arī no malas varētu izskatīties dīvaini. Bet dīvainība bija sīkums. Viņš jau pat bija pieradis, ka burvjus vispār uzskata par dīvaiņiem. Grētas dzīvība bija svarīgāka. Vienīgi, jādomā, ka ja jau meitenei bija palicis krietni sliktāk, tad inde jau bija nokļuvusi asinīs.
Uz mikli pat elfam salikās, ka viņam nebija gana garas ausis. Tāds lērums izvēlās no zēna mutes, ka likās viņš sācis sarauties, gaisam izplūstot ārā, bet netiekot ievilktam atpakaļ iekšā. Centieni visu iegaumēt sekmēja adatu durstīšanos deniņos, radot netīkamas, pazīstamas, sāpes. Arī bez Agnusa mudinājuma, Kiliāns būtu turējis savu vārdu. Paspēris soli tuvāk, plauksta sasvērās, ļaujot sudraba monētiņām iebirt zēna mazajās plaukstās, cenšoties neļaut tām pārkrist pāri. Soli sāņus un elfs ļāva zēnam doties prom. - Veiksmi. - Kiliāns novēlēja, jo nākamā reize zēnam ar kādu citu, varēja beigties ar rokas zaudējumu vai nopletnēšanu. Diemžēl viņš nevarēja, visiem pilsētas nabadzīgajiem bērniem ar tukšām māgām, sadāvināt pa šiliņu. Kiliāns labi apzinājās, ka šādas domas vien novedīs pie paša bada, ko negribējās atkal just, bet pa reizei varēja atļauties ielikt kāda plaukstā lieku šiliņu, vietā alus vai kāda cita vien baudai paredzēta prieka.
Pāris soļi aizmijās līdz milzim, lai atkal stāvētu viņam blakus. - Tad templis... -Izteicās skaļi, mazliet pārliecinoties, ka iepriekšējais nodoms nebija manījies. Angusam uzsākot ceļu, Kiliāns sekoja, šoreiz gan vairāk uzmanot apkārt esošos un turot naudas maku labi dziļi... turpmāko norēķināties nebūs pārāk viegli, cenšoties to izdabūt ārā. Pie šīs domas, elfs pāris šiliņus noglabāja pieejamākā vietā. To zaudējums negrauztu tik stingri, kā dukāta.
Zaļās acis pētīja apkārtni. - Em.. takā, - Vārdi paši spruka kaklā, gluži slīcinoties rīkles tumsā. - pa ceļas... - Kiliāns nedaudz šaubījās vai Agnuss vēlēsies. - ja Robilārs pārdod smērēs, tad derētu vismaz uzmest aci cenām. - To izvervelējis elfs nosmacējās kapucē. Viņam gribējās tur iemest aci.
Jo-ho! Kroga saimnieki bija savu uzdevumu augstumos. Valdegars nopētīja viņam iedotos spēles piederumus un palika apmierināts. Kauliņi bija precīzi - viņš to pārbaudīja, pāris reizes tos pamētājot, lai zinātu, vai krīt uz visām pusēm vienādi, tiesa, te, nudien, nebija pati prastākā dzertuve, kur tā vien apgrozījās pastāvīgi spēlētāji, kas daļu no peļņas maksāja saimniekam par to, ka tas nejaušiem spēlētājiem iedos kauliņus, kas vairāk krīt ar vieniniekiem uz augšu.
Te viss bija godīgi.
Sasveicinājies, un pateicis savu vārdu, Valdegars piesēdās spēles galdam. Šiliņš punktā! Mjā. Ja daudz zaudēsi, ātri paliksi tukšā, turklāt puisis nekad nebija spēlējis tieši šo spēles veidu, un vēl nebija sapratis, kāda būtu labākā taktika.
Šiliņš, kur šiliņš, bet sākumam Valdegars rūpīgi noklausījās, kādi ir noteikumi, un piekrita uz pieciem metieniem, aizbildinoties, ka šādu spēli nekad nav spēlējis, un tad redzēs, kas tālāk.
Viņš koncentrējās, pie sevis piesaucot Leksa vārdu, lai spētu atšķirt, spēles laikā kāds melo vai nē, un saprata, ka pretinieks melo. Šoreiz pat nevajadzēja ieskatīties Keilam sejā, tik pārliecinoši tas bija.
Tā. Kā tagad sanāk? Keils nosauca vienu sešinieku un meloja, kas nozīmē, ka trīs sešinieki viņam nav, un no kombinācijām, kas lielākas par Valdegara paša diviem sešiniekiem, var būt trīs piecinieki. Gandrīz ir ticami, ka tā arī ir, citādi kāda jēga melot pirmajā gājienā pie tam saucot sešinieku? Tagad, ja Valdegars nosauks divus sešiniekus, tad Keils varēs pietiekt savus trīs pieciniekus un uzvarēs.
Pašam melot? Tik labi noslēpt savas domas Valdegars neprata, visticamāk - pieķers.
- Melo, - priesteris noteica diezgan vienaldzīgā tonī, lūrēdams zem savas glāzītes malas.
Grētu pārņēma jūra. Gādīgi pacēla savās rokās un nesa tālāk, pat ja neveldzēja karstumu. Šobrīd Grēta jūru saprata, tā bija tik cilvēcīga, rūpīga, ne tāda, kā tonakt. Kad raibumi gar acīm uz mirkli nozuda, Grēta manīja, ka kopā ar viņu jūrā ir arī Renlijs. Noraizējies. Kaut kas nebija labi. Kāja šķita vesela kuģa izmērā milzīga, smaga un degoša. Kā tāds aizsvilies kuģis, ko vētra cenšas izsviest krastā. Un krastā Grēta nonāca, sajuzdama cietu pamatu zem muguras. Apkārtne pārstāja līgoties.
"Padzerties," Grēta čukstēja, bet pati savus vārdus nedzirdēja. Vai viņa bija mirusi? Kļuvusi par debesīm un zemi? Viņas balss ir kā dieva balss, ausīm netverama? "Padzerties," meitene mēģināja vēlreiz, sēcošai skaņai plūstot pār gandrīz nekustīgām, sausām lūpām. Viņa dega, bet ne tā kā tuksnesī. Dega no iekšas, no asinīm, kas no kājas cēlās uz sirdi un prātu. Kāds centās veldzēt svelmi. Piešķiebusi galvu, Grēta saskatīja Renlija stāvu, pieliekušos pie viņas kājas, it kā viņš to skūpstītu. Puiša lūpas šķita vēsākas kā viņas augums, tik patīkamas. Prātā bija viena doma neatlaidies! Neļauj man sadegt!
"Resnais asaris"
Imurts noraidoši papurināja galvu, kad Valdegars nosauca Keilu par meli. Tā viņš laikam rādīja, ka nav gatavs piedalīties meļa ķeršanā. Toties Keils īsi pamāja un pacēla glāzīti. Tur uz Valdo lūkojās divi četrinieki un divnieks. Saprātīgi! Es arī vispirms izpētītu pretinieku. Paslavēja bankas turētājs un pabīdīja uzvarētāja virzienā sešus šiliņus. Pa otram lāgam? Tirgonis piedāvāja un sakratīja savus kauliņus. Arī Imurts sekoja viņa piemēram, bet Valdegars jau bija apsolījies saspēlēt vairākas reizes, tāpēc īsti iemesla atteikties nebija.
Viens četrinieks! Paziņoja Keils un Valdo bija gandrīz parliecināts, ka tā tiešām ir taisnība. Bija priestera kārta saukt uzmestos skaitļus. Zem viņa glāzītes bija paslēpies sešinieks un divi vieninieki.
***
Brogarta kalēja darbnīca
Es redzu, ka kungam jāpadomā, bet es skatos, ka cirvis gluži vai tevi bija gaidījis. Kalējs ļāva Ronardam pierast pie domas, ka ierocis varētu nonākt viņa īpašumā par ne pārāk augstu cenu, bet tikmēr dedzīgi pievērsās Adorilam, kurš bija pamanījis Brogarta lielo dārgumu. Ā, redz', tas tik ir viens varens zobens. Ūsainis atsedza skatam īso zobenu, kādus lietoja kreisajā rokā. Vai labajā, ja karotājs bija drīzāk veiklāks un pieradis pie viegliem ieročiem. Alķīmiskais sudrabs. Īpaši spēcīgs pret vilkačiem. Esot maģisks, bet tikai es nezinu precīzi kas tur par burvestību. Dārgs, bet godīgi teikšu,- vērts katru šiliņu. 12 dukāti. Un man nupat no rīta bija viens pircējs. Viņš nopietni domā, ka vajadzētu pirkt, tāpēc jums ātri jāpieņem lēmums. Citādi aizies secen. Kalējs sparīgi lielīja zobenu.
Bet bultas! Asākas jūs neatradīsiet nekur pilsētā un tās apkārtnē. Ja nu vienīgi kāds vienu ir iešāvis pelēčos. Septiņi šiliņi par duci.
***
Pa ceļam uz Almas templi
Puika alkatīgi sagrāba monētiņas un taisījās projām ko nagi nes, kamēr Kiliāns vēl nebija pārdomājis. Tikmēr elfs kopā ar Agnusu varēja mēģināt atrast ceļu atpakaļ pie laukuma, kura malā abi bija redzējuši ieeju templī. Pēc krietna laiciņa viņiem tas arī izdevās. Vispirms vīri ap mājas stūri pamanīja cietuma torni, bet pēc tam nonāca arī laukumā. Almas templī vairāki pilsētnieki kaut ko sparīgi dedzināja ogļu traukā. Viņus uzraudzīja jauna meitene priesterienes drēbēs. Tiklīdz viņa ieraudzīja uz sliekšņa svešiniekus, tā uzreiz piespurdza klāt.
Agnuss bija prāvs augumā, bet laikam izskatījās krietni pierastāks, jo jaunās priesterienes acis pielipa Kiliānam. Rokas neviļus pastiepās, lai pieskārtos elfa vaigam. Vai, dieniņ, kur tu savādi izskaties! No kādas zemes nācis? Tad pēkšņi meitene piesarka un nodūra galvu. Ē... jā... Laipni aicināti Almas templī, kungi. Ja jums nepieciešama palīdzība, tad droši jautājiet... tas ir, lūdziet... nē... nu jūs jau saprotat.
***
Pie Aitu vārtiem
Sargi cieši aizvēra vārtus un viens no viņiem uzkāpa tornī, lai novērotu apkārtni. Otrs palika lejā. Tas līdzjūtīgi noraudzījās Grētā un steidzīgi atbildēja Renlijam. Meklējiet priesteri, droši vien. Almas templis ir tur, Leksa templis - tur. Tie ir tuvākie. Viņš pamāja ar roku vienā un otrā virzienā. Renlijs bija redzējis abus tempļus, lai arī precīzi ceļu ar aizsietām acīm neizstaigātu. Taču sargs no savas vietas laikam nedrīkstēja izkustēt un vairāk palīdzību nepiedāvāja.
Grētu pēkšņi appūta sauss un karsts tuksneša vējš.
Brogarta runāšanai par to, ka cirvis vien viņu gaidījis, Ronards īpaši nepievērsa uzmanību. Tā runā vairums ieroču meistaru, kad grib kaut ko pārdot. Ronards pētīja metālu, kuru meistars bija nosaucis par hizagkūru. Dzirdēts bija, redzēts nē. Par hizagkūra ieročiem viņš bija dzirdējis tikai to labāko, nu, vismaz sliktāki par kārtīgi kaltu dzelzi tie nebija, bet... vai viņam tāds ir nepieciešams? No otras puses - ja to varēs kaut kad vēlāk noburt, tas būtu labi.
Ieroču nesējs svārstīja cirvi rokā un sparīgi domāja. Viņš varēja atļauties samaksāt prasīto summu, bet nebija drošs, ka vēlas sev tādu cirvi. - Meistar, vai drīkstu to izmēģināt? - Roka atbildēs uz jautājumu - pirkt vai nē.
Viegla deguma smarža pavīdēja deguna galā, piesaistot uzmanību rosībai pie ogļu trauka, griežot skatienu uz tā pusi. No tā, ko elfs bija dzirdējis, tad šādi tiekot ziedots dažām dievībām, kamēr citām labāk patika kāda pukstoša sirds, parējām apmierinoties ar vienkārši noliktām lietām, neiesaistot uguni.
Kamēr elfs prātoja, kā uzrunāt tuvojošos tempļu meiteni, tērptu zaļajā, negaidīti viņas plauksta skāra viņa vaigu. Pārsteigts Kiliāns nedaudz atrāvās, neizprotot darbības iemeslu. - E... sa..avādi..?- Ieplestās zaļas acis mirkšķinot, elfs mirkli palika bez vārdiem, šīs savādās būtnes priekšā. Tad arī pats norāva skatu lejā, paraujot kapuces malu. Kiliāns centās atgūt nozudušo balsi. - Em, - Likās, ka zebiekste ierāpojusi kaklā un saritinājusies. - no Vidienes, otrpus jūrai... - Pa kapuces malu zaļas acis zaga skatienus uz meiteni.
- Hm, Sveicināti... kundze? - Balss atkal nogrima pie neziņas, kā uzrunāt zaļo priesterieni. - Mums... - skatiens pašāvās augšup uz Agnusa pusi pēc morāla atbalsta. - tika teikts, ka tempļos var meklēt dziedinošas smēres un zālītes. Almas templī ir pareizais templis? - Nedroši elfs vaicāja tempļa meitenei.
Tā īsti Renlijs nevarēja saprast, vai viņa centieniem bija kādi panākumi, vai nē. Jo skaidrs jau, ka Grētai acumirklī labāk nepaliks.
Jauneklis izspļāva zemē asinis, kuras bija izdevies kaut cik izvilkt no savainotās kājas un noslaucījis muti, palūkojās uz sargu.
- Paldies. - viņš pateicās un lieki laiku nekavēdams, pacēla meiteni un devās sarga norādītajā virzienā.
Renlijam nebija ūdens blašķes. Viņš nevarēja padzirdīt izslāpušo meiteni. Bet iet uz krogu un prasīt ūdeni, Renlijam likās, ka tas tikai kavētu laiku. Gan jau viņa pacietīsies līdz templim.
Jā, templim.
Ja vien Renlijs būtu pārliecināts, ka dodas pareizajā virzienā. Meiteni nest nemaz nebija tik viegli, kā viņš bija iedomājies. Un katra kļūda tikai tērētu viņa paša spēkus un pakļautu riskam Grētas dzīvību.
- Ei! Kāds! - Renlijs iesaucās, kad manīja apkārt kādus cilvēkus. - Parādiet man ceļu uz tuvāko templi. Es samaksāšu par jūsu laipnību un laiku. - jauneklis apsolīja, skatienam uzmanīgi tverot pēc kāda, kurš varētu atsaukties aicinājumam.
Karstums, kas plosīja Grētas augumu, bija pārņēmis visas viņas domas. Jutekļi manīja, kas notiek apkārt, taču līdz apziņai nonāca vien sajaukts iespaidu virpulis, kurā visbiežāk parādījās Renlijs. Meitene ļāvās, lai viņš par visu parūpējas, ja bija īsts, nevis tikai iztēles uzburts. Bet Sajārs noteikti zināja, kādu palīgu viņai vajag, viņš nesa savu zvaigžņu dejotāju Renlija rokām. Cik spēki ļāva, Grēta turējās pie puiša un centās pat saskatīt ceļu, taču ņirboņā to nebija viegli izdarīt. Brīžam acu priekšā viss satumsa, it kā kāds ar lielu roku būtu izplēsis pasaules audeklā caurumu. Tas bija biedējoši, jo tur nebija ne debesu, ne zemes. Grēta piekļāvās Renlijam un skaļi ieelpoja šņukstu.
- Tikai viena no norunātajām reizēm izmantota, - Valdegars paraustīja plecus, atbērdams kauliņus atpakaļ glāzē un sākdams tos kratīt. - Vēl četras. Met!
Ādas glāzīte klusi noklaudzēja pret galda virsu, kauliņi īsi nograbēja, apstājoties.
Tā... kas tur ir uzmeties?
Šoreiz priesteris rūpīgi paskatījās uz Keilu, lai pārliecinātos, ka tas nemelo. Tas ir, viņš par to jau bija diezgan pārliecināts, tomēr tā kā vajadzēja uzvesties nedaudz savādāk.
Nekāda uzvara šoreiz nevarēja sanākt, ja nu vienīgi pārinieki neuzmin, ka Valdegars melo, bet tas nav pārāk ticami. Ar tādu pieredzi spēlē! Ja nu vienīgi uzmin, bet nevēlas teikt, jo tā var dabūt vairāk naudas.
- Viens piecinieks! - Valdegars noteica tādā pašā balsī, kā pirmīt bija teicis "melo".
"Resnais asaris"
Meli! Keils bija metodisks un noteikti izmantoja paša izstrādāto paņēmienu. Viņš gribēja zināt cik nekaunīgs ir Valdegars un vai priesteris spēlē tikai godīgi saucot uzmestos skaitļus vai mēdz arī melot. Meli! Daudz enerģiskāk piebalsoja Imurts, kuram beidzot bija parādījusies iespēja pieķert melos jaunpienācēju spēlē. Kad Valdo atklāja skatienam savu sešinieku un abus vieniniekus, Keils īsi pamāja ar galvu, bet Imurts izplūda smaidā. Valdegars bija zaudējis un viņam nācās samaksāt katram no līdzspēlētājiem pa 5 šiliņiem.
Vēl-vien-reizīt! Pamudināja Keils un sakratīja savu glāzīti ar kauliņiem. Divi trijnieki. Keils runāja patiesību un izskatījās, ka ar nodomu ceļ iespēju nopelnīt vairāk saucot uzreiz divu kauliņu rezultātu. Zem Valdo glāzes lepni gozējās trīs četrinieki,- laba iespēja uzvarēt šo partiju. Imurts pablenza zem sava glāzes un ar acīm alkatīgi nomēroja Valdegaru.
***
Brogarta kalēja darbnīca
Kamēr Adorils pētīja bultas, cenšoties nesagriezt pirkstus, tikmēr kalējam nekas nebija pretī, ka Ronards izmēģina cirvi. It īpaši, ja tas varēja novest pie pirkuma. Uzgaidi mirkli, man te bija viens vecs vairogs. Brogarts nolika uz malkas cērtamā bluķa dzelzs vairogu, kurš izskatījas krietni cietis kādā kaujā. Likās, ka kalējs, kurš bija specializējies ieročos, vairogu turēja tieši izmēģinātājiem. Uz vairoja vīrs uzstutēja malkas pagali. Cērt! Nebaidies! Manis pēc tu to vairogu vari pārcirst uz pusēm, ja sanāk.
Ronards varēja izmēģināt gan vienu, gan otru cirvja asmens galu. Pagale sašķēlās divās daļās bez mazākās piepūles, bet dzelzs vairogā palika pamatīgs robs. Dzirkstele izleca no cirvja asmens un noripoja uz grīdas. Brogarts steidzīgi tai uzmina virsū. Arī cērtei līdzīgais asmenis izdūrās cauri dzelzij kā sviestam. Cirvim bija labs svara balanss un tas ne tikai bija ass, bet pēc saskaršanās ar dzelzi neizskatījās īpaši cietis.
***
Almas templis
Pēc Renlija sauciena tuvējā krogā apklusa dziesma. Atvērās durvis un no turienes izspurdza divas jaunuves. Abām bija salmu krāsas bizes, ka kliņģeros bija saspraustas pie galvas. Ziedošiem vaigiem un mirdzošām acīm, krogus dvīnes noteikti būtu kārums, uz kuru nolūkoties, ja viens Renlijam nebūtu steidzama nepieciešamība. Vai, manu dieniņ! Kas tad ir atgadījies? Nabaga meitene! Abas satraukti čivināja un jaunais burvis pēc balsīm noprata, ka tieši viņas bija nesen dzirdētās dziedātājas. Papu, mēs palīdzēsim aiznest nabadzīti līdz Almas templim. Šajā virzienā! Abas sparīgi sagrāba Grētu aiz padusēm, krietni atvieglojot nešanu Renlijam, un steidzīgi tipināja projām pa ielu.
Necik ilgi un visa procesijai nonāca pie Almas tempļa. Tikai Grēta to vairs nemanīja. Runādama nesaprotamā valodā viņa dega drudzī. Un apkārtējiem atlika vien šausmās nogrozīt galvu.
Tikmēr jaunā priesteriene centās noskaidrot kas tieši bija padomā Kiliānam un Agnusam. Smēres un zālītes? Mēs piedāvājam dziedniecības pakalpojumus uz vietas vai ejam pie pilsētniekiem uz mājām. Bet mēs nedalāmies ar saviem krājumiem. Vismaz ne bez virspriesterienes atļaujas. Un viņa parasti atvēl tikai uzticamiem Almas sekotājiem. Ja kungiem vai kādam viņu paziņām kas kaiš, tad es centīšos palīdzēt. Bet es esmu tikai jaunākā priesteriene. Es nedrīkstu jums pārdot neko bez cienījamās Rajas atļaujas. Meitene bēdīgi papurināja galvu.
Tajā brīdī templī iebruka Renlijs ar meitenēm un Almas priesteriene izbolīja acis platas kā apakštases. Mīlīt! Kas tad nu atgadījies? Atvainojiet kungi! Sieviete steigšus atvadījās no abiem vīriešiem un pievērsās otrajai grupiņai.
***
Sajāra tuksnesī
Grēta samirkšķināja acis. Virs galvas melnēja naksnīgs debesu jums, bet tajā nemirdzēja neviena zvaigzne. Zem kājām bija iesārtas smiltis, viņas dzimtenes smiltis. Priekšā bija skaidri redzama taciņa, ceļš kuru vairākas paaudzes zvaigžņu dejotāju bija ieminušas cauri tukšumam. Drošs un zināms. Bet nē, smiltis sakustējās. Zem pēdām locījās milzīgas smilšu čūskas. Tās ar saviem lokanajiem ķermeņiem aizsedza taku. Nebija vairs ne ceļa ne virziena. Grēta mēģināja spert ritmiskus soļus. Viņa centās uztaustīt ceļu, kuru pēdām vajadzēja atrast pat bez acu palīdzības. Tum-tum vietā atskanēja dīvains švīk-švīk!. Čūska, kurai Grēta bija uzminusi, sadusmojās un iedzina zobus viņas kājā. Uguns ielija locekļos.
Vai es tevi sūtīju meklēt jaunus ceļus, lai tu aizmirstu to vienīgo pie manis? Barga vīrieša balss tricināja gaisu visapkārt. Grēta saprata, zināja, ticēja,- ar viņu runāja Sajārs. Viņa bija aizvainojusi to, kas Anoki cauri gadalaikiem izveda pa drošāko ceļu cauri smiltīm. Čūskas turpināja locīties un aizsegt ceļu. Ik pa brīdim kāda galva paslējās, lai iedzeltu neaizsargātajās pēdās.
- Meli, - Valdegars pasmējās, atklādams savus kauliņus. Viņš netielējoties samaksāja katram runātājam viņam pienākošamies daļu, sabēra kauliņus atpakaļ glāzītē un sāka to kratīt, tā norādot, ka turpina spēli. Trešais metiens.
- Hmmm..., - puisis novilka, veroties zem savas glāzītes malas. Tas bija diezgan rets rezultāts, ka no trīs kauliņiem trīs rāda vienu un to pašu. Skaidrs, ka tie nebija ne trīs piecinieki, ne trīs sešinieki, ja skaita acis, lai gan iespēja tādus uzmest ir tāda pati kā trīs vieniniekus, piemēram, bet trīs vienādi bija visai reti, vismaz viņš tā saprata. Varbūt Imurtam uz kauliņiem pašlaik ir piecinieki vai sešinieki, ja jau viņš tā skatās? Un?
- Hmmm, - Valderags pacēla acis uz Keilu, tajās ieziboties tādai kā viltīgai uguntiņai, un tajā pašā tīši vienaldzīgajā balsī noteica, - Trīs četrinieki.
Grēta gribēja izstāstīt par jūru, par karstumu un par sāpēm kājā. Viņa virknēja vārdus, kas pašas ausīm šķita sveši un tāli no patiesības. Pilsētas ielas steidzās garām, acu priekšā nozibēja jumtu pažobeles, apkārt virmoja sarunas. Un tad klusums...
Tumsa un miers. It kā Sajārs viņu būtu paņēmis pie sevis. Pazīstama balss kaut kur drudža jūrā apjautājās, kas par vainu. Grēta labprāt viņai izstāstītu par čūsku un svelmi, bet lūpas lipa kopā, mēle šķita aizņēmusi visu muti, un plaksti negribīgi turējās vārgā spraudziņā.
Bet nē, apkārtne nebija pavisam tumša. Tā bija pazīstama, mīļa, zināma. Čūskas šķita kā murgi, kas tinās tīklos un nevēlas Grētu laist tālāk. Sāpes atkal un atkal izlija cauri kājai kā pārkarsušas tuksneša smiltis. Tik savādi naktij, Grēta nodomāja.
Es neesmu tevi aizmirsusi, viņa domās atbildēja Sajāra bargajai balsij. Es ne mirkli neesmu šaubījusies. Es meklēju ceļu tikai tā, kā tu man esi licis. Tikai pie tevis es vēršos pēc padoma. Alma... nav mana dievība. Tā šķita tuvākā un nekaitīgākā, ko izmantot, ja nevaru tavu vārdu saukt. Bet sirdī esi tikai tu viens, Grēta skaidrojās. Šeit, Sajāra tuksnesī, nekas netraucēja runāt. Vai varbūt Grēta nemaz nerunāja Sajārs viņu dzirdētu arī tāpat, pa tiešo no sirds.
Parādi man īsto ceļu, kur zeme nedzeļ un soļi būs pareizi, viņa lūdza. Pirksti meklēja iespēju bungāt ritmu. Man vajag tavu palīdzību...
Vismaz nebija ilgi jāgaida.
Drīz vien Renlijam palīdzīgu roku un padomu sniedza divas meitenes. Un viņš būtu gatavs saderēt, ka tās bija tās pašas, kuras dziedāja savādo dziesmu par vecpuisi, kurš mīlēja savu sivēnu. Sivēnu? Vai aunu? Nu, vienalga.
Renlijs būtu pasmaidījis meitenēm, taču Grētas karstais augums likās teju degam ugunīs. Un viņš spēja vien meitenēm veltīt pateicīgu skatienu. Viņas arī palīdzēja Grētu nest. Un lai arī kā jauneklim nepatiktos to atzīt, tad viņam vienam aiznest dejotāju līdz templim nemaz nenāktos tik viegli. Nu, ja viņš vēlētos to izdarīt tā skaisti un cēli. Vēl, protams, pastāvēja iespēja pārmest viņu pār plecu, kā tādu kartupeļu maisu. Tā būtu daudz vieglāk. Bet tas nebūtu tā skaisti... lai gan, diez vai Grētu pašu šajā brīdī pārāk interesēja vai viņu pie dziednieka nogādā skaisti, vai vienkārši ātri un efektīvi.
Renlija skatiens pievērsās murgojošajai meitenei. Viņš centās saprast, ko Grēta saka, taču tā īsti puisim tas neizdevās. Vai tā bija viņam sveša valoda? Vai varbūt drudzī meitene vispār nevarēja pārāk skaidri parunāt?
Nonākt templī bija kā atvieglojums.
Renlijs palūkojās apkārt uz piemerotāko vietu, kur meiteni varētu apguldīt un drīz vien viņa skatiens sastapās ar jaunās priesterienes skatienu.
- Viņu... - puisis ciešāk nopētīja Almas priesterieni. - Viņu sadzēla čūska. Teju pie pašiem pilsētas vārtiem. Bet tā nebija parasta čūska. Tai bija saimnieks. Es redzēju kādu stāvu pazūdam starp kokiem. Čūska devās pie viņa. Tā bija tāda pelēcīga ar zigzagu uz muguras. Un laikam jau ļoti, ļoti indīga. - Renlijs skumji piebilda, veltījis Grētai skumju skatienu.
- Jūs varēsiet viņai palīdzēt? - puisis cerīgi apjautājās.
Tikai, kad svarīgākais bija padarīts, Renlijs palūkojās uz abām meitenēm, kuras bija palīdzējušas Grētu nogādāt templī.
- Jūs esat dvīnes. - viņš pasmaidīja. - un man žēl, ka iztraucēju jūsu uzstāšanos krogā. - Renlijs piebilda un pieķērās pie sava naudas maka. Viņš pasniedza katrai meitenei pa zelta monētai. - Paldies par palīdzību. - jo jāatzīst, ka bez šīm jaukajā būtnēm, viņš nekādi nebūtu ticis galā.
Īsti nepaspējis, ko teikt, kas pārliecinātu jauno tempļa meiteni, skaļi soļi un satraukums, lika pievērsties aizmugurē notiekošajam, kur arī aizskrēja uztraukti priesteriene. Pat ja pirmais, ko Kiliāns atpazina bija Renlijs, savās spožajās drēbēs, viņa eksistence izbālēja ieraugot Grētu. Dzīvespriecīgā meitene cīnījās par savu dzīvību, vairāku cilvēku nesta. Neizprotot situāciju, elfs piegāja tuvāk, bet ieturēja distanci, lai netraucētu priesterienei.
Noklausoties Renlija teikto varēja vien cerēt, ka tas patiešām bija tikai čūskas kodiens. Šie aukstasiņu radījumi nepazina saimnieku, tikai maģija spēja tos pielabināt un ja maģija bija iesaistīta, tad indē varēja nebūt vienīgais, kas meitenes dzīvību apdraudēja. Tikai viena doma iešāvās prātā, kas spētu glābt meitenes dzīvību, bet diemžēl tas bija vien atkarīgs no viņas pašas. Ja meitene būtu burve, tad viņa varētu "iemācīties" šo indi un tad tā vairs nespētu viņai kaitēt.. vismaz ne šādi.
Lieliski! Meistars bija gatavs izpildīt pircēju iegribas, un uzrīkoja "dauzāmo stendu". Pirmais cirtiens - ar cirvja pusmēness asmeni, jo pretī ir koks. Pagale pāršķēlās un cirvis vecajā metāla vairogā atstāja krietnu rievu. Nemaz tik stipri Ronards sitis nebija. Cirvis neiesprūda, un uzreiz varēja cirst vēlreiz - ar "knābi". Šoreiz ieroču nesējs sita stiprāk, un viņa centība vainagojās ar dziļi caursistu vairogu. Pareizā vietā trāpot būtu rokai cauri. Arī šoreiz cirvi izraut nebija grūtību. Atzīstami labi.
Nopētījis, kāds tagad izskatās ierocis, un neatradis robus vai saliekumus, Ronards tomēr vēl noprasīja Brogartam, - Meistar, dzirkstele, kas no cirvja izlēca, nebūtu nodzisusi pati? Man jāzina, ja mans ierocis var pilsētu nodedzināt. - Samaksājis Ronards vēl nebija, bet šis teikums bija skaidra norāde, ka viņš vēlas cirvi pirkt.
Agnuss bija sekojis un runāšanās nepiedalījās, kad jau bija nolēmis ko bilst, izrādījās, ka Grētu bija saskādējusi čūska. Acīmredzot vazāties ārpus mūriem nebija prāta darbs ne tikai kara dēļ, bet arī čūsku. Agnuss ļāva Almas priesterienei steigt palīdzēt meitenei. Čūskas ar saimnieku gan bija tāds jocīgs salikums. - Ko tu par to domā? - Agnuss uzjautāja elfam.
Angusa zemā balss izrāva ārā no pārdomām, zaļās acis uzlūkoja milzi, bet nekas uzreiz netika teikt. Atbilde jau gulēja galvā, tikai žēl ka nebija iespējas visu nokopēt un padarīt dzirdamu. Šāda vienkāršība daudzkārt atvieglotu mūžam domājošā Kiliāna dzīvi.
- Hm... Man ir aizdomas, ka bija iesaistīta maģija. - Rokas pārkrustojis, elfs klāstīja tālāk, lai gan balss nebija tik skaļa, lai visi klātesošie templī to dzirdētu. Nevarēja teikta, ka elfs jutās visai ērti runādams par maģiju tik intīmi, publiskā vietā. - Ja, čūska tikai apburta, tad viss ir "kārtībā", ja tīri no maģijas radīta, tad apšaubu vai parastas "zāles" līdzēs. - Daudz gan Kiliāns nespēja teikt šajā sfērā, esot vien pāris grāmatu gudrībā. Maģija nebija tik paredzama, lai pilnībā pārliecināti paļautos uz visu lasīto un dzirdēto.
- Man liekas, ka Grētai vajag dziednieku, kas spēj ne tikai indes, bet arī maģijas pāri darījumus, dziedēt. - Nedaudz skaļāk izteica elfs, lai priesteriene sadzird. - Drošības pēc. - Atvelkot vien parastu dziednieku var būt par vēlu, kad atklājas ka vajadzēja specializētāku. Lai gan, šeit tādu varētu atrast? Nepatika doma, ka apkārt blandījās cilvēki ar indīgām, maģiskām čūskām. Pret tām jauniegādātās bruņas nekādi nelīdzēja! - Vajadzēja ņemt tās ar kāju sargiem... -
Izdzirdot balsi, kas vēl piebalsoja viņu kopējai problēmai, Renlijs palūkojās uz runātāju.
- Ā, Kiliān. Jūs arī esat šeit... - jauneklis konstatēja. Blakus smalkākajam stāvam manot arī plecīgo Agnusu.
Tiesa, Renlijs gan īsti nesaprata, kāpēc Kiliāns tā izsakās. - Nu ja. - burvis pamāja. - Es ceru, ka Almas tempļa priesterienes spēs palīdzēt. Gan ar indi, gan visu pārējo... - templis pavisam noteikti bija pareizā vieta, kur meklēt palīdzību, kad piemeklēja veselības problēmas.
Jācer vienīgi, ka šeit būs kāda persona, kas spēs tikt galā ar indes iedarbības apturēšanu.
Nu, laukuma otrā pusē vēl bija Leksa templis. Bet ja jau meitenes bija viņu atvedušas tieši uz šo templi, tad vietējiem jau tā kā vajadzēja būt labāk zināmam, kur griezties šādos gadījumos.
Protams, viņš cerēja, ka Grētai spēs palīdzēt, tikai Kiliānā nemita līdzīga pārliecība priesterienes spējās kā Renlijam. Nekad nebija nācies gūt palīdzību no tempļos mītošiem dziedniekiem, kuriem dziedēšana ir vienlīdz svarīga kā viņu dievu pielūgšana, tādēļ nevarēja spriest cik labi viņi pieprata savu darbu. Varbūt tas, ka zālītes spēja iegūt tikai tempļos bija labs rādītājs, norādot uz to, ka nebija nepieciešamības pēc parastām zāļu tantītēm, kas dziedēja. Jācer.
Pamājis piekrītoši uz Renlija teikto, Kiliāns piegāja nedaudz tuvāk. - Kā viņu sakoda? - Elfs uzjautāja lūkojoties melnmata acīs. - Viņa tieši bija mērķis? - Parastu čūskas kodienu varēja atstāt bez šiem jautājumiem, tām neesot vairāk motīva par sevis aizsardzību. Šeit gan bija savādāk. Runa bija par konkrētu nodomu.
"Resnais asaris"
Imurts domāja tikai īsu brīdi. Viņš paliecās uz priekšu pretī Valdegaram un ar pirkstu viegli uzsita pa savu glāzīti, kas slēpa kauliņus. Trīs piecinieki! Priesterim nācās secināt, ka izteiksmīgā auguma valoda, kuru izmantoja tirgonis, ir spēle. Imurta prātu bija grūti atšifrēt. Valdo bija gandrīz pārliecināts, ka viņš melo. Bet tikai gandrīz. Toties Keils pēc drauga paziņojuma saspringa. Valdegaram likās, ka Keils domā, ka Imurts melo. Bet bija vēl kaut kas. Keils izskatījās saērcināts. Varbūt tā tikai sajutās, bet Leksa sekotājs varēja zvērēt, ka Keils Imurtam zem galda uzmina uz kājas. Keils vilcinājās ar savu novērtējumu, tāpēc Valdo bija iespēja pārsteigt Imurtu melos.
***
Brogarta kalēja darbnīca
Ā, nē! Tas man tāds pieradums. Gluži vai atvainojās kalējs un noplātīja rokas. Zini kā, jāpierauga, lai kāda ogle neaizripo, kur nevajag. Patiesībā hizagkūra dzirkstele nav karsta. Tur pat vari to noķert plaukstā un paskatīties. Vienkārši uzsit pa dzelzi un redzēsi! Skaidroja Brogarts un aicināja Ronardu tiešām izmēģināt. Caurumu apģērbā var izkost gan, bet neaizdedzinās pat salmu kušķi. Es jau teicu. Materiāls, kas īpaši labi sadzīvo ar zibeni.
Ronardam mēģinot noķert dzirksteli, tā rokā atstāja viegli kņudošu sajūtu, bet tūlīt pat arī pagaisa.
Nu?! Es jau teiktu, ka kungam nebūs vairs iemeslu atteikties no cirvja, kurš taisni viņu ir gaidījis. Ko teiksi?
***
Almas templis
Nezin kā tur bija ar maģiskām zālēm, bet taisnību sakot ne Kiliāns, ne Agnuss nekur nemanīja atklāti novietus podus ar burvju eliksīriem. Bija vien jātic jaunajai priesterienei uz vārda. Viņi protams varēja mēģināt uzmeklēt virspriesterieni un aprunāties ar to.
Čūska? Pie pilsētas vārtiem? Bet te neviena nav tik indīga, ka jau pēc pāris mirkļiem kāds kristu bezsamaņā. Meitene zaļajās drēbes satraukti aplūkoja Grētas ievainojumu. Izskatās gan pēc čūskas koduma! Jūs, kungi! Jums ir iespēja iepatikties Almas virspriesterienei. Aši pārskrieniet pāri laukumam. Māte Raja aizgāja uz pilsētas cietumu. Steidzīgi dabūjiet viņu atpakaļ! Priesteriene nokomandēja Kiliānu un Agnusu un viņas balsī ieskanējās noteiktība, kādu no tik jaunas meitenes reti varēja dzirdēt. Noguldiet viņu uz sola. Tu, pieturi, lai viņa svaidoties nenokrīt! Savu devu rīkojumu saņēma arī Renlijs. Es tūlīt būšu atpakaļ ar zālēm. Un meitene aizspurdza projām.
Abas gaišmatainās dvīnes, kas bija Renlijam palīdzējušas atgādāt šurp čūskas upuri, stāvēja pāris soļu atstatus. Viņu balsīs skanēja bažas, bet ik pa brīdim tās nomāca neveikla ķiķināšana, kad viņas paslepšus nopētīja Renliju. Laikam abām puisis likās ļoti glīts.
Mēs neuzstājamies. Mēs tikai dziedam kopā ar mūsu mazo māsu, apdarot darbus papus krogā. Mēs esam krogusmeitas. Viņas skaidroja savu dziedāšanu un mešanos palīdzēt, bet no zelta noteikti atteicās, lai arī Renlijs pēc viņu drēbēm saprata, ka dukāts abām ir krietna bagātība. Nu, vai traks esi?! Kas mēs būtu par cilvēkiem, ja nepalīdzētu nabaga meitenei. Lai gan burvis noteikti saprata, ka daudz vairāk māsas bija centušās palīdzēt tieši izskatīgajam glābējam nevis viņa cietušajai biedrenei. Puisis pat likās sadzirdam paslēptu čukstu, kad viena meitene jautāja otrai. Vai domā, ka tā ir viņa brūte?
***
Sajāra tuksnesī
Pēkšņi Grētas mugura saskārās ar kaut ko cietu. Čūskas izgaisa tumsā. Rokas atdūrās pret aukstu akmeni. Sala tā, kā nebija justs visaukstākajā tuksneša naktī. Meitenes zobi sparīgi sita ritmu nezināmai dziesmai. Varbūt tā bija Randas krogā noklausīta melodija? Sienas spiedās virsū. Grētai likās, ka viņa ir iesprostota vienā no pilsētnieku akmens mājām. Visšaurākajā kambarī. Un tā sienas centās viņu saspiest. Viņa zināja, ka Anoki vieglās mājvietas nekad tā nebūtu darījušas pāri. No kaut kurienes kambarī sāka birt smiltis. Tās spiedās ap zvaigžņu dejotājas augumu un neļāva tai kustēties. Ne mazākas iespējas izsist nomierinošo tum-tum. Grēta bija paralizēta.
Mana zvaigžņu dejotāja ceļu prasa man. Mana izredzētā pēc padoma griežas pie manis. Almai viena dvēsele paslīdēs garām nemanīta. Man zudīs viens no saujiņas acu pāriem. Svarīgākais. Sajārs izklausījās greizsirdīgs uz citiem dieviem un savu sekotāju nevēlējās viņiem atdot pat uz laiciņu nē. Grēta sajuta, ka dievišķais ceļvedis gaida no viņas kaut ko. Atzīšanos? Nožēlu? Solījumu?
Aukstums, kas pieskārās mugurai, sākumā stindzināja. Tas strāvoja cauri ķermenim kā svešāda sajūta, ko tuksnesī nebija rasts piedzīvot. Kā sveša inde tas centās piekļūt Grētas domām. Tomēr lielākas izbailes radīja sienas, kas lēnām spiedās tik cieši kopā, ka gandrīz nepalika vietas ieelpai. Aukstas. Cietas. Ļaunas. Sienas. Kapenes, kādās tika guldīti citu cilšu mirušie, ne Grētas. Grētai bija jāizšķīst smiltīs, jākļūst par debesīm un zemi vienlaicīgi. Šī nebija nāve. Tas bija kas ļaunāks. Laiks bija apstājies, viss apkārt bija tik stings kā mirklis starp ieelpu un izelpu. Sajāra balss kā sāpīgs asmenis griezās ikvienā ķermeņa vietā. Grēta burtiski juta viņa teikto. šī vētra bez debesīm un zemes bija vēl daudzkārt ļaunāka.
Tava zvaigžņu dejotāja ceļu prasa tev, tava izredzētā pēc padoma griežas pie tevis, Grēta bez skaņas atkārtoja, cenšoties vismaz vārdos ielikt ritmu, bet aukstās sienas liedza tiem plūst un virknēties.
Tavas acis ir manas acis,
Es dzirdu, ko debesis sacīs,
Tavs padoms uz lūpām manām
Liks nedienām paslīdēt garām.
Grēta cīnījās pēc elpas, bet tajā nebija ritma. Pat sirdspuksti šķita sajūkam un pārvēršamies par čūsku, kas glumi slīd, ne soļo. Viss bija aplami, izņemot to, ka viņa tik sodīta. Tā šķita vienīgā patiesība.
Veriga! Grēta izmisusi iekliedzās no visa spēka, pirkstiem cenšoties sagrābt smiltis, kas bira savādajā zārkā. Ja viņa jebko ar pēdējo izelpu spēja, tad saukt Sajāru, lai tas ved viņu mājās.
Ronards noķēra dzirksteli plaukstā - tas bija interesanti. Sīks dūriens, un sajūta pagaisa. Ieroču nesējs nolika cirvi uz galda un izvilka naudu. Viņš nekaulējās. Cirvis bija labs, to varēs vēl arī apburt, ja reiz būs atbilstoši daudz naudas.
Cirvis ir labs, meistar, vai nu mani gaidījis, vai nē. - Ronards sniedza Brogartam naudu. Viņš neiebilda pret uzrunu "kungs", tīri labi apzinādamies, ka tas ir ieroču meistara tirgošanās paņēmiens. Bet ļoti kļūdījies jau Brogarts nebija - ieročus par tādu cenu vienkāršie ļaudis nepērk.
Cirvi Ronards aizbāza aiz jostas tikai tad, kad meistars bija pārskaitījis šiliņus.
Tempļa meitenei nebija jāsaka divreiz, Kiliāns piekrītoši pamāja galvu un jau devās uz izejas pusi, izpildīt prasīto bez ierunas. Tam nevajadzētu aizņemt daudz laika, ja vien cietumā nerodas problēmas. Nevarēja zināt vai Grēta skaitīja sekundes vai nē, tādēļ labāk bija pasteigties.
- Atvainojiet, - Viņš aši paspraucās garām gaišmatainajām meitenēm, kas abas cielēja melnmati, zaļajām acīm vien uzkavējoties pie abu vienādajām sejām. Varētu padomāt, ka viena no viņām bija burve, kas pārvērtusies par otru.
Dzirdot Grētas balsi izdvešam neizprotamu vārdu, elfs pameta skatu atpakaļ pirms pameta templi.
Izsteidzies ārā, elfs ātri mēroja ceļu pāri laukumam, piebremzēdams tuvāk esot cietumam, labi apzinot sargu iespējamo nepatiku pret kāda atdrāšanos pie pašām durvīm.
- Atvainojiet, - Kiliāns uzrunāja sargus. - Mani sūtīja pēc Māte Raja viena no tempļa priesterienēm. Almas templī ir cietusī kurai nekavējoties ir nepieciešama viņas palīdzība! - Viņš centās runāt ātri, bet skaidri, pasakot šķietami svarīgāko.
Savāda spēle te notiek! Keilam bija divi trijnieki, un viņš nemeloja. Pirmīt. Arī, ja viņam būtu trīs trījnieki, tas būtu mazāk par Valdegara paša nosaukto.
Otru partneri bija tā grūtāk pieķert melos. Tā kā nē, tā kā jā. Trīs piecinieki? Bet nosaukts jau paliek nosaukts! Ko vairs līdz kāpšana uz kājām, kas, tā šķita, te notika? Pateiktu vārdu neatsauksi!
Īstenībā nekas daudz jau te vairs neatlika. Valdegars pats nevarēja nosaukt neko citu, ja viņš sauktu - viņš melotu. Tas ir, ja izliktos, ka notic Imurta teiktajam un nosauktu trīs sešiniekus. Un tad viņš zaudētu vairāk nekā ja tagad kļūdītos sakot, ka Imurts melo.
- Melo, - priesteris pateica tajā pašā neko neizrādošajā tonī.
Kiliāna skatienam pretī vērās tikpat zaļas acis, kādas bija elfam pašam. - Es nezinu. - Renlijs paraustīja plecus. - Vai viņa bija mērķis... - jaunekļa skatiens aizslīdēja līdz Grētai. - Viņa piegāja pie akmens un tur laikam atradās čūska. Tā viņu sakoda. Un viss. Tad čūska aizvijās uz tuvējo koku audzi un tur kāds bija. Kāds, pie kura čūska gāja. - neko diži vairāk Renlijs nevarēja Kiliānam paskaidrot. Tas viss bija noticis pārāk ātri... un viņš nudien nebija gaidījis, ka kaut kas tāds varētu atgadīties pie pašiem pilsētas vārtiem. Bet tad iespējams viņiem bija jārēķinās ar šādām iespējām. Tikt sakostiem pat no čūskām un iespējams citiem meža zvēriem. Ne tikai bandīti un Sarmata burvji viņus apdraud.
- Jā, protams. - Renlijs atsaucās priesterienes ieteikumam novietot Grētu uz sola. Viņš iekārtoja dejotāju pēc iespējas ērtāk un gaidīja atgriežamies priesterieni.
Laipnās krogusmeitas bija atteikušās no atlīdzības. Patiesībā, tā bija savā ziņā tāda pirmreizēja pieredze, jo Renlijs nekad nebija sastapis kādu, kurš atteiktos no naudas.
- Nu labi. Naudu jūs nevēlaties. - Renlijs, protams, nespieda meitenes ar varu ņemt naudu. - Vai ir kas cits, ko es varu jūsu labā darīt? - viņš apjautājās, skatienam kavējoties pie meitenēm. Burvis, protams, arī pieraudzīja, lai Grēta nenokrīt no sola. Viņa laikam murgoja...
Renlija rokas mierinoši satvēra dejotājas plaukstu. Ja vien tas kaut ko varētu palīdzēt.
Puisis gan nebija kurls. Viņš dzirdēja gan jautājumu par brūti, gan meiteņu ķiķināšanu. Taču šobrīd kaut kā viņš nespēja uz to nekā reaģēt. Vien veltīt izpalīdzīgajām meitenēm mulsu smaidu.
Uz zobenu skatoties, Adorila acis tā kā iemirdzējās. Bet 12 dukāti? Tādas naudas viņam šobrīd nebija, tāpēc viņš pievērsās bultu uzgaļiem, neteikdams neko par smalko zobenu. Bultu uzgaļi asi pat ļoti. Ņemšu...divus... dučus šo! Adorils prātā apsvēra vai varbūt vajadzētu vēl ņemt arī trešo duci, kas zina, kādā peklē viņi pavisam drīz varēja iekulties.
Ziemeļnieku milzis aizdomājās, - Čūsku vārdotāji? Manās zemēs retumis bija sastopami vilku un lāču vārdotāji, kuri ar burveklībām spēja valdīt pār dzīvnieku prātiem. Tie zvēri uzbruka ar neparastu agresiju un reizēm nozāļoti, ka to kodiens bija maģiski indīgs. Ķermenis deg trīs dienas, asinis par žulti pārtop un tad jau atliek uz mirušā acīm naudu Aizsaules ceļam uzlikt. Agnuss runāja pieklusinot, nevēloties, ka viņa balss traucē citus. Viņš cerēja, ka vietējie maģijas pratēji var izdziedēt tās čūskas. Viņš cerēja, ka tās nav tā maģiski vārdotas radības, kas bez maz spļauj maģisku ģifti.
Vai tas bija plānots uzbrukums? Ja tā, tad kurš jau viņus vēlējās novākt no skatuves?
Nē nu ja jāiet meklēt palīdzību, tad, mīļā miera labad jāiet. Galu galā bija savainots pat tas tīri glītais skuķēns. Ja būtu kāds cits, tad Agnuss, varbūt būtu mazliet lēnīgāks, lai gan... ej nu sazini. Kaut ko klusi pūtis pie sevis nezināmā ziemeļnieku valodā, Agnuss pagriezās un sekoja elfam, kurš jau aizdevās uz cietuma pusi, kuram jau Agnuss jutās jau nez cik reizes šodien tur garām gājis. Cietumi... nē... nu labi. Pastāvēt blakus, ārā, to jau varēja.
Tā kā elfs jau veikli runāja un klāstīja problēmu, tad milzim, kurš šobrīd bez maz izskatījās pēc elfa bruņota miesassarga vai kaut kā tāda, īsti nebija ko bilst. Pie tam pateikts gana īsi, lai neizklausītos pēc kaut kādas ūdens liešanas.
"Resnais asaris"
Meh! Nosēcās Imurts, paskatījās uz Keilu un nikni pagrāba glāzīti ar kauliņiem, metienu neatklādams. Laikam to piecinieku viņam tomēr nebija. Divdesmit šiliņi pārceļoja pie Valdegara. Keils noraidoši pakratīja galvu, bet tad atkal pasmaidīja. Saki, draugs! Vai tā taisnība, ka atpazīstu tevī Leksa priesteri? Kauliņu spēlmanis noteikti bija ļoti acīgs. Valdegara stāvā nebija nekā daudz, kas atklātu, ka viņš tiešām ir kas vairāk par vienkāršu Leksa sekotāju. Patiesībā pat tādu secinājumu bija grūti izdarīt. Tomēr Keils kaut kā bija trāpījis. Un tagad tirgonis izlikās, ka jautājis vien sarunas uzturēšanas dēļ. Viņa roka sakratīja glāzīti un acis uzmanīgi palūrēja zem tās. Divi divnieki. Keils noteikti meloja, bet Valdegars jau bija pamanījis. Tirgonis gribēja spēlēt uz lielāku naudas summu, tāpēc minējumus sāka jau no lielākām vērtībām. Uzmanīties vajadzēja no tā, ko abi spēlētāji teiks vēlāk.
Valdegaram pašam bija viens sešinieks, viens trijnieks un viens divnieks. Imurts drūmi ar skatienu durstīja savu glāzīti.
***
Brogarta kalēja darbnīca
Kalējs bija priecīgs gan par pārdoto cirvi, gan arī par bultu uzgaļiem. Viņš noskaitīja divus dučus un pretī saņēma savu sudrabu. Novēlējis abiem pircējiem laimīgu dienu, Brogarts abus izvadīja ārā no veikaliņa un palika uz ielas, gaidīdams nākamos pircējus.
Ronardam ar Adorilu nācās secināt, ka viņi ir brīvi doties ādu apstrādes meistaru virzienā, tikai viņiem nav īpaši labas nojautas par to, kur tad īsti doties. Par laimi Brogarts neliedza padomu un aprakstīja ceļu,- uz dienvidiem, garām Almas templim, tālāk ne tik skaidri pa vairākām ieliņām, ap vairākiem stūriem.
***
Pilsētas cietums
Kiliānu un Adorilu sargi pēc viegla pārdomu brīža bija gatavi palaist iekšā. Viņu uzdevums drīzāk laikam bija nelaist ārā tos, ko nevajag. Torņa pirmais stāvs izskatījās pēc cietuma apsargu štāba. Neliels galdiņš un daži ķebļi laikam bija sargu vajadzībām. Tikai šobrīd tur neviens nesēdēja. Sargi ar satrauktām sejām stāvēja pie sienas. Uz galda gulēja kāds noskrandis tēvainis, kuram bija zila seja, izvalbītas acis, uztūkusi mēle un ļengani locekļi. Pār viņu noliekusies bija slaida sieviete zaļās drānās ar kapuci pāri sejai. Nu, ess teiktu, ka viņš ir pavisam miriss. Rociet bedri! Ko tad nu vairss! Sieviete konstatēja klusā balsī, kurā varēja just pavisam vieglu svelpjošu pieskaņu. Sargi neapmierināti purināja galvu, bet pateicās priesterienei par padomu.
Sieviete zaļā pagriezās un sastapās ar abiem ziņnešiem. Nu, nu? Kass kungiem par bēdu? Viņa pievērsās elfam. Templī? Miers uzreiz saplīsa, ieķēries priesterienes steidzīgajos soļos. Līganā, vijīgā gaitā, kādu biežāk piedēvēja fejām, ne cilvēkiem, māte Raja aizslīdēja pāri laukumam, atstājot Kiliānu un Agnusu neziņā, vai viņiem būtu jāseko vai tomēr abi var doties savās darīšanās.
***
Almas templis
Nē, nē, mums neko nevajag. Viena no māsām ierunājās, bet otra uzmina tai uz kājas un turpināja. Bet, ja tev patīk kā mēs dziedam, tad tu vienmēr vari iegriezties papus krogā. Un abas vienlaicīgi nosarka. Mēs tad atgriezīsimies pie darbiem. Ceru, ka tavai draudzenei viss būs kārtībā. Nespēdamas savādāk tikt galā ar mulsumu, abas māsas steidzīgi atvadījās un aizspurdza projām.
Tikmēr Grēta bija palikusi mierīga un pamazām noklājās aukstiem sviedriem. Renlijam pat palika neomulīgi, turot viņas roku. Par laimi palīgā metās vispirms jaunākā priesteriene. Viņa atjoza ar pārsējiem un ziedes trauciņu. Tomēr, kamēr meitene domāja, kā tad īsti palīdzēt Grētai, tikmēr uzradās slaida sieviete kapucē. Pakāpieties nosst! Viņas balss, lai arī klusa, spieda pakļauties. Virspriesteriene bija pieradusi komandēt. Māte Raja noliecās pār Grētu, pārbaudīja viņas elpu un pieri, apskatīja kāju. Parādi! Šis rīkojums laikam bija domāts viņas palīdzei, jo meitene pastiepa pretī ziedes trauciņu, kuru virspriesteriene uzmanīgi apostīja. Pareiza izvēle! Viņa īsi paslavēja jaunāko priesterieni.
Jūs! Varat iet! Meiteni atstājiet! Atnāciet rītā ap rītausmu. Tad zināsim, vai būs dzīvotāja. Vārdi skanēja tik vienaldzīgi, it kā Raja runātu par nagu apgriešanu nevis dzīvību. Virspriesteriene nepacietīgi pamāja, lai Grētas biedri pazūd no tempļa. Viņas rokā nozibēja nazis, kad sieviete atkal noliecās pāri tuksneša bērna kājai.
***
Sajāra tuksnesī
Sienas sabruka un smiltis izšķīda visapkārt. Grētu apņēma bezzvaigžņu nakts. Viņa bija savā tuksnesī, bet ne gluži tādā, kādu atcerējās. Visur bija tumsa. Tikai tālu priekšā iemirdzēja vientuļa gaismiņa. Nāc! Pierādi, ka tu vēl min manu ceļu! Sajārs aicināja sasniegt zvaigzni tālu priekšā. Grēta spēra pirmo soli un sāpēc sarāvās. Nodevīgās smiltis sevī slēpa asmeņus. Ceļš uz vientuļo zvaigzni bija veidots no dunčiem un zobeniem. Simti un tūkstoši to slēpās starp iesārtajiem smilšu graudiem. Aiz muguras smiltīs nokrita melna asins lāse.
Instinkts pierāva plaukstu priekšā mutei un degunam, ieraugot skatu uz galda, vairoties elpot telpas gaisu. Pirmā doma, ka kāda sērga nobendējusi šo cilvēku, ne šī elfam pazīta. - Jā.. - Nespējis ne vairāk izdvest no sevis, neatlaižot acis no mirušā, Māte Raja jau likās aiztešamies viena. - kas ar viņu notika..? - Kiliāns izspieda no sevis uzvaicāt sargiem pirms došanās ārā. Ziņkāre pat tik ļoti nekūlās mēlē kā vēlme zināt vai nebūtu labi pamest pilsētu pirms ielas pildās pārējo sērgas rauto.
Ārā, laukumā, gaiss likās kļuvis varen svaigāks kopš pēdējo reizi elfs bijis to elpot. - Man nepatīk cietumi. - Izteica elfs, patālāk no sargiem, Agnusam. Noskatot templī nozūdošo stāvu, liekas ka priesteriene devās pildīt savus pienākumus. - Ceru, ka Grētai veiksies labāk par... - Kiliāns paraudzījās atkal uz cietumu aiz muguras.
Lēnākā solī par to, kas aizveda uz cietumu, elfs atgriezās pie tempļa. Pa pavērtajām durvīm smailās ausis uzklausīja Mātes Rajas trencienu ārā, veltītu Renlijam.
- Šķiet, ka mēs vairs neesam šeit nepieciešami. - Kiliāns pagriezās prom no durvīm un pagāja mazliet nostāk no tām.
Grēta ielepoja tumsu. Tas bija tik mierinoši, tik pazīstami, it kā pietiktu tikai atvērt acis un būt mājās. Viņa droši spēra soli pretī savam Īstajam, savam Vienīgajam, savai sirdij un dvēselei... bet pārliecināta ieelpa beidzās ar spējām sāpēm, kas teju lika zaudēt apjēgu par vietu un laiku. Viņas tuksnesis nekad tā nedzēla! Nekad tā neienīda viņas soļus tik stipri! Šis bija tas ceļš, kādu Grēta savā jaunībā nekad vēl nebija gājusi. Vai viņa varēja atteikties? Vai spēja runāt pretī savam Vienīgajam, savai sirdsbalsij un vadošajai zvaigznei? Grēta labi zināja, ka viņai nebija izvēles. Vairākas spožas asaras nobira pār meitenes vaigiem, cenšoties sāpes paturēt sevī un neizkliegt tumsā. Bija jāiet. Bija. Bija... jāiet. Jāiet...
Lai katra asara ir zvaigzne debesīs, viņa raudus vēlēja melnajām ārēm.
Lai katra asins lāse ir tukšums starp tām! Aizmiegusi acis, Grēta spēra nākamo soli. Smilšu graudi pašķīrās, lai viņas pēdām pretim izgrūztu dunčus, kas griza un šķēla Grētas pēdas.
Ja es nekad vairs nedejošu, tad lai šis ir mans pēdējais ceļš, zvaigžņu dejotāja nodomāja, apjauzdama, ka šādas sāpes ir vēl ļaunākas par fiziskajām. Visa viņas dzīves jēga bija ielikta šeit melnā, melnā naktī Sajāra priekšā. Te viņš vērtēja un svēra, vai zvaigžņu dejotāja ir sava titula cienīga. Soļos, kas veda pretī dvēseles gaismai, šķēpelējot un pametot miesu aiz sevis. Melnās smiltis, kas palika aiz meitenes, bija apliecinājums viņas ticībai. Tas ir īstais ceļš... tas bija jāiet... Domas kliedza pretī ķermenim, kas knapi spēja spert vēl vienu soli. Un vēl vienu. Asaras nespēja veldzēt uguni, kas pārņēma jutekļus. Grēta gāja... mājās...
Ronards izgāja Randas ieliņā un palūkojās apkārt. Tālāk uz priekšu bija vēl kalēju izkārtnes, tāpat varēja arī dzirdēt smēdēs strādājam, bet vajadzības turp doties vairs nebija. Ieroču nesējs bija nopircis to, ko bija gribējis nopirkt, un tagad labā garastāvoklī teica Adorilam, - Tiksim līdz Almas templim, tad tālāk pajautāsim, ja jutīsimies apmaldījušies. Dzirdēt it kā dzirdēju, kur jāiet, tomēr te ielas ir traki līkumainas.
No ādu darbnīcām Ronardam nevajadzēja neko, gāja viņš turp tikai aiz biedriskuma. - Pēc tam ejam atpakaļ uz "Asari" pusdienās, sarunāts? - Lai arī tagad ieroču nesējs bija palicis "smagāks" par vienu kirasu, vienu kaujas cirvi un vienu vairogu, viņa gaita nebija palikusi smagāka nemaz. Ronards devās Brogarta norādītajā dienvidu virzienā, uz Almas templi.
Šiliņi pārceļoja Valdegara kaudzītē. Vēl divi metieni, un šis, ceturtais priesterim izdevās pagalam neveiksmīgs. Nē, pareizāk būtu - pavisam parasts metiens.
Keils arī spētu atpazīt, kas ir kas? Un kāpēc gan nē? Vai tad Valdegars ir vienīgais, kas ko tādu spēj? Tas izskaidrotu pirmītējo kāpienu uz kājas. Tirgonis vienkārši nevēlējās, lai Imurts, kas savukārt labāk prata noslēpt savus melus, melotu, jo saprata, ka Valdegars viņu pieķers.
Un tas jautājums... tas netieši apstiprināja šo secinājumu. Puisim tiešām nebija nekā ļoti īpaši tāda, pareizāk sakot, viņam bija svētais simbols un nūja, bet apģērbs nebija tāds, kādu valkāja priesteri, ja nu vienīgi bikses bija pelēkas.
- Tavas acis tevi neviļ, - Valdegars piekrītoši pamāja, - Es esmu Leksa priesteris.
Viņš domīgi lūkojās uz saviem kauliņiem, tos nerādīdams abiem partneriem.
- Ek, - priesteris nopūtās, - ko lai nu padara... melo!
- Paldies meitenes. - Renlijs pasmaidīja krogus meitām un apstiprinoši pamāja. - Jā, es iegriezīšos, kad man sanāks vairāk laika. - viņš apsolīja un skatiens īsu brīdi aizkavējās pie aizejošajām māsām un tad atgriezās pie Grētas.
Grētas roka bija kļuvusi vēsa un tas, ka meitene pat lāga vairs nemurgo.
Uz tādu mirkli Renliju pārņēma bažas, ka Grēta varētu nomirt pirms vēl atsteigusies priesteriene. Taču te jau viņas bija. No sākuma jaunākā un pēc tam arī virspriesteriene, kurai pakaļ bija aizskrējuši viņa biedri.
Renlijs paklausīja priesterienei un pakāpās malā. Taču sievietes teiktais gan jaunekli apmulsināja.
- Tas ir kā? - Renlijs neizpratnē uzlūkoja Raju. - Es nevaru viņu te tā atstāt. It īpaši, ja viņa var nomirt. - viņš vēlējās jautāt par maģiju. Vai māte Raja nedziedēja ar maģiju, taču kaut kā jautājums iesprūda puisim rīkle, kad viņš manīja, ka priesteriene laikam jau taisās uzšķērst dejotājas kāju.
Un ko tad ja Grēta vairs nevarēs dejot?
Kaut kā... savā ziņā, Renlijs jutās vainīgs. Viņš taču bija devies līdzi, lai pieskatītu, lai pasargātu. Un beigās nekas no tā visa nebija sanācis.
Un kā viņi vispār tiks līdz tam fortam, ja ik uz soļa var mētāties kaut kāda indīga čūska, pēc kuras dzēliena var nomirt tā arī neko nepasācis.
Un tā čūska... ja tā būtu sadzēlusi viņu pašu? Un ja viņš izdzīvotu? Vai tad viņš pats spētu tā saindēt citus?
Zaļās acis vērās uz priesterieni un tā viņš arī nebija vēl izkustējis no savas vietas.
"Resnais asaris"
Melo, kā kūmiņš savai sievai pēc nakts vistu kūtī. Imurts laikam bija ņēmis ļaunā Keila iejaukšanos un piebalsoja Valdegaram. Vai nu viņš zināja, ka Keils mēdza ar pirmajiem minējumiem uzskrūvēt cenu, vai arī bija pamanījis, ka priesteris ir labs minētājs un bija nolēmis viņam piekrist. Keils vainīgi pasmaidīja un atklāja, ka viņam tiešām katrs kauliņš rāda ko citu. Četrus šiliņus dabūja gan Imurts, gan Valdegars.
Vislabākais kauliņu spēlmanis, ko es jelkad esmu redzējis, bija tieši Leksa priesteris. Un tu, ja godīgi, noteikti varētu viņam turēt līdzi. Keils skaidroja savu interesi Valdegaram, un atkal sakratīja kauliņus. Viens sešinieks. Secināja Keils un nopietni palūkojās priesterī. Valdo zināja, ka Keils saka taisnību. Tagad vajadzēja censties iegūt lielāko labumu no situācijas. Kauliņi zem Valdegara glāzītes bija sakrituši čupā un viens no tiem stāvēja uz kantes. Ceļot glāzi Leksa sekotājs nejauši tam pieskārās un kauliņš novēlās taisni. Divi sešinieki ar nepatiku noskatījās, ka viņu trešais brālis no pēdējā satricināju pārkrita no sešinieka uz četrinieku. Diemžēl trīs vienādi Valdegaram šoreiz nebija.
Ar acu kaktiņu priesteris pamanīja, ka Imurts no neveiklās kustības ar glāzi, viegli saspringst.
***
Almas templis
Kā nu gadījās, kā nē, bet Kiliānam un Agnusam domājot par tālāko ceļu, no kādas ieliņas iznira Ronards un Adorils. Kiliāns nebija saņēmis atbildi par to, kas bija atgadījies beigtajam vīram cietumā, bet viņš varēja mēģināt doties izlūku gājienā pa pilsētu viens vai pieaicinot savus jaunos paziņas.
Visi pa atvērtajām tempļa durvīm pustumsā redzēja Renliju, kurš spītīgi stāvēja pie Grētas un nedevās projām, lai arī priesteriene bija viņu izrīkojusi. Arī māte Raja pamanīja puisi un viegli papurināja galvu. No tā, ka tu te stāvēsi, labāk nepalikss. Tu neesi dziedniekss. Tev nav līdzi čūskass, kas viņu sakoda. Vissss! Meitene visticamāk nevērss acis līdz rītam, bet priesteriene redz kur sēdēs pie viņass visu nakti. Virspriesteriene ne vienu brīdi neteica, ka viss būs labi, vai, ka Grēta izķepurosies. Bet viņa uzlika Sajāra sekotājai uz kājas apsēju, aizkūpināja saldi šķebinošas zāles un noguldīja Grētu pie altāra. Liekas, ka Rajai padomā bija lūgties Almu.
***
Sajāra tuksnesī
Grēta uzsāka ceļu uz priekšu par spīti tam, ka taka, kuru viņa mina, no visas sirds ienīda meiteni. Katrs solis lika kājām sāpēt, krūšukurvim spiesties ciet, it kā kāds joztu tam apkārt dzelzs stīpas, bet galva draudēja pārsprāgt no šaubām par to, ko gan viņa varēja būt izdarījusi nepareizi. Tomēr sirdī ar katru ceļojuma sprīdi arvien vairāk nosēdās miers. Un raugi! Aiz muguras pāri plecam iemirdzējas zvaigzne. Pierasta, mīļa, tāda, kādu viņa atcerējās no bērnības. Tad vēl viena. Jo tālāk Grēta gāja, jo lielāku daļu no sava zvaigžņu juma viņa atguva. Arī smiltis aiz muguras nomierinājās un aprija nežēlīgos asmeņus. Tur atgriezās Grētas tuksnesis.
Cietumiem vienmēr piemita tā dīvainā, klaustrfobiskā sajūta vai pat smaka. Lai arī Agnusam, par laimi, tā pieredze nebija pārāk gara, tik un tā, viņam nepatika doma par došanos cietumā, bet viņš klusēja un devās gan, turpat aiz Kiliāna, līdz ieraudzīja uz galda to, kurš neizskatījās dzīvotājs. Spriežot pēc dzirdētā, vienīgā atbilde uz elfa jautājumu priesterienei, uz kuru gan netika atbildēts bija: "Kas notika ar viņu? Viņš nomira." Protama lieta, ka Agnuss to paturēja pie sevis, nevis izteica skaļi.
Atkal atgriežoties atpakaļ uz ielas, bija patīkami ievilkt pilsētas ārpuses gaisu, apdomājoties par to vai nupat redzētais neliecina par kādu nejauku sērgu, un vai nevajadzētu mazliet stiprāk apdomāt prom kopšanās iespēju vai vismaz kādu zāļu iegādi. Tiesa gan... pēdējais plāns bija pajucis tās čūskas dēļ, kas pārtrauca sarunu ar priesterieni templī. Tas nozīmēja, ka vajadzēja laikam jau ķerties pie otrā plāna. - Jācer, ka Grēta nepievienosies tam nelaimīgajam. - Agnuss pameta, laikam jau domājot cietumā mirušo. Iet uz templi, lai stāvētu uz dvēseles tur esošajām priesterienēm, Agnusam nebija plānā. - Tad jau atliek tikai Robilāra bode. - Un vēl šis tas.
Nē, nu it kā jau Renlijs saprata, ka no viņa stāvēšanas Grētai labāk nepaliks. Taču tā vienkārši aiziet un pašam likties gultā arī nelikās pareizi. Lai gan, doties uz krogu un pastāstīt arī pārējiem par notikušo nelaimi, iespējams, būtu prātīgākais, ko varētu iesākt. Viņš varētu pabrīdināt citus, ka te ir tādas indīgas čūskas un iespējams, ka līdzās maizei un pārtikai, kuru citi grasījās gādāt līdziņemšanai, viņi varētu pameklēt kādus pretinžu līdzekļus.
Nu jā, Renlijs nebija dziednieks. Puisis pamāja. Taču piebilde par čūsku, kuru māte Raja pieminēja lika jauneklim vēlreiz uzlūkot priesterieni ar savādi šņācošo akcentu. - Ja man būtu tā čūska, vai tas kaut ko līdzētu? Vai man iet un noķert to čūsku? - Renlijs apjautājās. Pilnīgi vai likās, ka viņš būtu gatavs iet to darīt.
Puiša skatiens pakavējās pie jaunākās priesterienes, kurai būšot jāsēž pie Grētas visu nakti. Un arī par šo jauneklis sajutās tā kā vainīgs. Viņš nebija gana labi pieskatījis Grētu, kas gan līdz galam īsti nebija viņa pienākums, vispār jau meitene bija gatava doties klīst ārpus mūriem pavisam viena, un redz kā sanāca, bet tagad viņš bija nodrošinājis negulētu nakti arī jaunākajai priesterienei.
- Piedod, ka tā sanāca... - Renlija murminājums tika veltīts meitenei, kurai visu nakti nāksies pavadīt pie sirgstošās Grētas.
Varbūt viņam pašam vajadzēja iet uz kādu templi? Bet... bet... puisis nekad tā īsti nebija domājis, kā šādos gadījumos rīkojas. Vai viņam būtu jāvēršas lūgšanās pie Almas, jo šis bija viņas templis? Vai tepat bija Leksa templis... varbūt tas būtu īstais? Viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka šeit neviens neko nezin par Grētas Sajāru un viņam nav nekādas svētvietas šajā pilsētā. Bet Renlija paša ticība... lai nu paliek.
Renlijs nopūtās. Beigu beigās, sadabūjis no kabatas tos pašus divus zelta gabalus, kurus bija grasījies dot meitenēm, burvis tos pasniedza jaunākajai priesterienei. - Tas ir ziedojums templim. Par jūsu pūlēm. - viņš sāji pasmaidīja, tā kā grasoties doties. Vai nu medīt čūskas vai vienkārši pie biedriem. Vienkārši kaut kur. Ja jau no tā, ka viņš stāv šeit, nevienam labāk nepalikšot.
Foruma dzinējis: Invision Power Board (http://www.invisionboard.com)
© Invision Power Services (http://www.invisionpower.com)