Pavediena drukājamā versija

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 26.01.2014 15:15

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.




Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 26.01.2014 16:32

Ziņa bija aizsniegusi sarkano pūķu mājvietas. Droši vien, tā bija aizsniegusi arī citas, bet tas nebija svarīgi. Dragāra ir briesmās! Kam gan vēl sarkanie pūķi mācījās, kam trenējās, kam krāja spēku un prasmi? Kurš tad aizsargās, ja ne viņi - karotāji?

Dragāras Pīlāram tuvojās sarkans pūķis ar dzelkšņiem astē, spārnos un uz galvas. Viņš vēl nebija pilnīgi liels, vēl jāpaaugas, bet, kā jau tas bija ierasts sarkanajiem pūķiem, izskatījās nikns un bīstams. Pūķis sakļava spārnus un straujā pikējumā nolaidās laukumā pie ieejas Pīlārā, kur pārvērtās par apmēram http://sugraphic.com/images/fotolar/2010/11/12/102_1289592523..jpeg ar sarkaniem, pusgariem matiem.
Par godu šim notikumam Atorms nebija uzvilcis savas pilnās bruņas, arī garā divroku zobena nebija līdzi, tomēr karotāja augumu sedza vieglas bruņas un pie sāna bija zobens. Pāri visam tumšsarkans apmetnis ar kapuci, izšūtu zelta rakstiem.

Zābaku biezajām ādas zolēm klusi klaudzot pret grīdu, pūķis iegāja lielajā zālē, kur palika vidējā daļā, nelienot pie sienas aiz galdiem, vien paejoties tuvāk vienai pusei, lai neaizņemtu visu vidējo eju. Viņš lidojot nebija noguris, atspirdzinājumus uzreiz neprasījās, un Atorms sāka gaidīt, izklaidējot sevi ar zāles pētīšanu - te bija daudz, ko redzēt.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 26.01.2014 17:11

Ziņa pie zilajiem pūķiem nonāca ļoti ātri, vismaz tajā vietā, kur dzīvoja Lilija un viņas klans, protams, nekas daudz nebija teikts, bet ar to pietika, lai priesteriene vēlētos doties ceļā uz valdnieka mājām. Pūķene gan īsti nebija pārliecināta, vai tā ir prātīga doma pamest okeāna plašumus un mājas, bet tad atkal... viņa un Ardoss vienmēr bija sapņojuši doties pildīt dažādus uzdevumus, iemantot slavu un kļūt par varoņiem. Tikai diemžēl ceļā viņa devās viena pati atstājot draugu un ģimeni mājvietā.

Lilija zināja, ka uzdevums nebūs vienkāršs, bet kāpēc gan neizmēģināt veiksmi, bet problēma slēpās tajā, ka viņai nebija ne jausmas, kas tas bija par uzdevumu un to pūķenei neviens nespēja pateikt. Bet drosme viņai piemita un tā bija uzradusies daudzās dzīves situācijās, turklāt... viņa domāja par to, ka šādiem uzdevumiem var noderēt arī dziednieks. Šī būtu īsta izdevība izmēģināt viņas spējas daudz nozīmīgākās situācijās. Jo viņa tam bija gatavota, ne tā?

Meitene tuvojās valdnieka mājvietai, zilie spārni viņu pārliecinoši nesa uz priekšu, un Lilija nevienu brīdi nedomāja par to, ka varētu griezties atpakaļ. Priesteriene nolaidās pie Pīlāra ieejas, pārvērtās par cilvēku un lēnām gluži vai ieslīdēja lielajā zālē.
http://i1104.photobucket.com/albums/h325/Rouzijs/Lilija1111_zpsb0fd25f0.jpg Zīda kleita viegli piegūla viņas augumam un kailo muguru kutināja matu šķipsnas, kuras šūpoja vieglais vējš. Soļi bija klusi, tie neatbalsojās telpas sienās it kā viņa ietu pa vēso marmoru ar kailām pēdām.
Zilais skatiens aizkavējās pie vīrieša ar sarkaniem matiem, Lilija nostājās nedaudz nostāk no viņa, vien nopētot viņu cītīgāk. Viņš noteikti bija karotājs.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 26.01.2014 18:59

Tumšajos silos Devana aicinājums atnāca pirms runām par briesmām, kas draud Dragārai. Tā ka sākumā Kenolts nemaz neprātoja, ka varētu doties uz Pīlāru. Valdnieks taču meklēja drosminiekus. Par bailīgu druīds sevi nevarēja saukt, tomēr tāpat vien ceļot prom no meža neviens zaļais pūķis nesapņo. Bet otrā ziņa panāca pirmo jau tajā pašā vakarā, un, kamēr viss pūķu bars no jautājuma pārspriešanas tīri vai zumēja kā bišu strops, pīpēdami "sapņu puķi", Kenolts uzmeta plecā somu un aizlavījās tumšajā mežā. Viņš bija nolēmis aizlidot uz Pīlāru un vismaz noskaidrot, kas noticis. Ka Valdnieks varētu izvēlēties Kenoltu kādam uzdevumam, druīdam tā īsti nemaz prātā neienāca. Tas viņam vienkarši nelikās svarīgi. Izgājis upes krastā, puisis metās no tā lejā, jau gaisā pārvērzdamies par lielu zaļu pūķi. Tas bija labs paņēmiens, kā pārvērsties, jo mežā nemaz nav pārāk daudz klajumu, kas derētu pūķim. Tādu viņam bija iemācījis skolotājs, un Kenolts zināja, ka daudzi zaļie pūķi tā dara.

Līdz Pīlāram bija tālu, uzaususī diena bija karsta, bet zaļais pūķis neatlaidīgi turpināja nodomāto. Viņš nenokavēs. Kenolts nolaidās plašajā laukumā pie Devana pils un pārvērtās atpakaļ par http://th02.deviantart.net/fs51/PRE/f/2009/315/f/d/druid_by_satiiiva.jpg. Karstā laika dēļ viņam mugurā bija vien bikses un ādas apavi. Pār plecu pārmesta pītas somas siksna, ādas jostai piekārta dunča maksts un rokā ceļotāja nūja. Uz pleca zem sūnzaļajiem matiem tupēja http://images.wikia.com/weaselinfo/images/8/86/Stoat.jpg. Zvērēna nadziņus druīds pat nejuta.

Kenolts bez vilcināšanās gāja iekšā augstajā ēkā, lai gan tādā akmens namā jutās nedaudz neomulīgi. Lielajā zālē vismaz bija plašums un gaisma. Tur bija arī bruņās tērpies vīrietis ar sarkaniem matiem un meitene ar ziliem. Nevar būt, ka ieradīsies tik vien, ziņa bija pārāk satraucoša. Kenolts piegāja pie viena no galdiem un ielēja sev ūdeni. Viņš bija lidojis gandrīz diennakti.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 26.01.2014 19:35

Ceļš bija ilgs, bet ar katru nomēroto kalnu, ieleju, upi un pagriezienu Halla juta augam satraukumu. It kā šis ceļš spētu palielināt zeltainā pūķa izteiktos draudus, lai arī katrs solis pretī Pilāriem tika apbērts tik skaistākiem skatiem un ar tīrāku vējos iepītu dziesmu. Tā viņa baidījās, ka šajās brīzēs aizmirsīs tās bēdas, kas solītas. Tik pieskaršanās cietajai zemei atnesa atpakaļ pasaules svaru. Spoži baltais pūķis sarāvās augumā, lepnajiem spārniem sakļaujoties gaisīgā, baltā kleitā, kas apjozta ar platu, ādas jostu, pie kuras atradās duncis, bet pāri mugurai pārlikts loks ar bultu maku. Uzticamā lira bija rokās. Pilnā ekipējumā, tā teikt. Lai, ja pienākums un vēji sauks, viņa varētu uzreiz steigt svešumā.

Ah... tik paskat uz to. Un šo! Ak! Tās bija klusās sajūsmas nopūtas, kas pavadīja viņas kailo pēdu plakšķēšanu pret greznajām grīdām. Acis ar spožu dzirksti lūkojās visapkārt, nevēloties palaist garām ne collu Davara skaistās mītnes skaistuma un auras. Lai papildinātu pašas izjūtas buķeti, viņa ik pa laikam notrinkšķināja pa liras stīgai, kas vientulīgi aizsteidzās uz priekšu, plašajās hallēs.

Nonākusi viņu varoņiem paredzētajā zālē, no Hallas izlauzās vēl viena sajūsmas elsa, lūkojoties uz augstajiem griestiem. Ja tik mana ģimene dzirdētu, kur es esmu... Neticētu nemūžam. Tik tad viņa atģidās, ka nav nemaz te pirmā. To negodu, nesasveicināties. Ak, sveicināti, sveicināti! Cienītie kungi! Lēdija. Un, ak... kāds jaukums! Pēdējais izspiedziens tika veltīts pūkainajam sermulim uz Kenolta pleca. Uzņēmība un piedzīvojumu gars jūs te atvedis, nudien. Tas gods, mans gods! Ar jums. Satikties. Beigām pašas straujā elpa kļuva par īsu, baltajai pūķienei steidzīgi pakniksējot pārējo priekšā, lai tad viņa jau aizvirpuļotu (visai burtiski, vairākkārt apgriežoties ap savu asi) līdz citam zāles stūrim, notupjoties uz grīdas, pētot grezno rakstu, velkot tam līdzi ar pirkstu.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 26.01.2014 20:44

Marko nevajadzēja teikt divreiz. Paklausījis barda aicinājumam, viņš zināja - tas ir viņa ceļš.

Zem spārniem varēja just, kā vēsās ziemeļu gaisa masas kļūst siltākas, melnajam pūķim lidojot uz Pīlāru. Lai arī ceļš bija diezgan tāls, Marko bija jauns un izturīgs, tāpēc brīžam viņš pat izmeta kādu graciozu loku, slaidajam augumam vijoties starp mākoņiem. Tur, mājās, bija brīdis, kad vajadzēja atkāpties un nogaidīt. Un kā gan vēl labāk aizpildīt dīkas dienas, ja ne doties turp, kur sola bagātības vai vismaz slavu. Jā, slava reizēm pat izrādījās vērtīgāka, jo ilgstošā laika posmā ļāva savākt vairāk dārgumu, naudas, zelta... Marko neņēma savas bagātības līdzi. Tām drošāk bija glabāties kalna dzīlēs. Viss līdzņemamais bija rūpīgi pārdomāts - amata rīki, izturīgs, kvalitatīvs apģērbs, tik daudz naudas, lai vismaz kādu laiku par savu iztiku un naktsmītnēm nebūtu jāuztraucas, lai kur arī nāktos nokļūt.

Pamalē vīdēja Pilāra augstais stāvs. Varbūt tas bija zelts, bet varbūt cieņa pret valdnieku, kas lika ietrīsēties sirdij. Pasaulē nebija daudz tādu vietu un ļaužu, kas tā ietekmēja melno pūķi. Viena palika aiz muguras, otra tagad slējās acu priekšā. Marko nolaidās pie Pīlāra un pārvērtās cilvēka izskatā. Viņa apģērbs bija darināts no dārga auduma, izšūts rakstiem, kas pareizā gaismas leņķī teju ievizējās, tomēr viss bija saskaņots un elegants, lai puisis neizskatītos pēc žagatas. Jebkurš, kas viņu redzēja, varēja nešaubīties, ka viņš ir pašpārliecināts,turīgs un zina, ko vēlas sasniegt. Marko galvā šobrīd vairāk jaucās domas par atlīdzību, nekā bažas, ka viņu varenajai un drošai pasaulei kaut kas patiešām varētu draudēt. Vismaz apkārtne bija mierīga, un arī pa ceļam viņš neko draudīgu manījis nebija.

Iegājis lielajā zālē, Marko nopētīja apkārtni. Zelts žilbināja. Jebkurā citā situācijā Marko būtu apsvēris, kā to iegūt sev, tomēr te viņu atturēja cieņa. Iespējams, ka Devans bija vienīgais pūķis, ko šeit bija vērts cienīt. Pie tam puisis bija lidojis pietiekami tālu, lai atgrieztos ar kaut ko vairāk kā pāris zelta biķeriem un valdnieka nosodījumu.

Marko ejot, zālē atbalsojās viņa soļi. Tie nebija drudžaini, nebija bailīgi. Tie droši mina marmora grīdu. Iešvīkstējās audums, melnā krekla piedurknei noslīdot gar tunikas sānu. Ikkatrā ieelpā un izelpā skanēja melnā pūķa pārliecinātība un godkāre. Tā bija darvas uvertīra, iesākums kaut kam lielākam un svarīgākam, kas pacēlās līdz augstākajām velvēm un ļāvās vēja plūsmai. Lai dzird!

Zālē Marko nemanīja nevienu no Devana galma, arī paša valdnieka šeit nebija. Toties bija sapulcējies bariņš krāsainu ļaužu. Viņš pagāja garām kādam sarkanajam pūķim, pavirši uzmetis tam skatienu. Sarkanais bija palicis kā pusceļā vai arī vienkārši apmaldījies. "Atpūtas telpa ir otrajā stāvā, tur var iedzert tēju" viņš pār plecu uzrunāja sarkano, balsī skanot tāda kā uzspēlēta laipnība, sajaukta ar šķipsniņu augstprātības. Šie ļaudis vairāk izskatījās pēc ciemiņiem, nevis drosminiekiem, kas gatavojas doties bīstamā ceļā. Bet Marko varēja viņiem pateikt pareizo virzienu uz atpūtas telpām, nebija taču grūti! "Tu arī, drostaliņ," viņš veica žestu, paceļot pirkstu galus pie pieres kā sveicienā zilmatainajai jaunkundzei. Negaidot atbildi, melnais pūķis drošiem soļiem devās dziļāk zālē.

Te bija ieradies vēl kāds puskails zaļais pūķis, kas saņēma tikai paviršu mājienu kā sveicienu, un garām čalodama aiztraucās baltā meitene. "Neieskrien sienā, dūjiņ!" viņš atbildēja uz meitenes sveicienu, vērodams, cik bezrūpīgi viņa griežas pati ap savu asi. Tomēr Marko mēŗkis nebija saviesīga pļāpāšana ar ļaudīm, kas varbūt bija nākuši cita iemesla dēļ. Viņa skatiens aizķērās pie galda, kur puisis labprāt ieturētos. Ceļojums bija bijis garš, vīns no zelta biķera noteikti garšoja labi un četri jau bija pietiekami liels skaits, ko sveicināt. It īpaši šobrīd, kad neviens no viņiem neizskatījās cienījamāks par pašu. Tā bija Pīlāra aura, kas lika Marko viņus tomēr uzrunāt.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 26.01.2014 21:09

Atorms viegli palocījās sveicinošajai baltajai, gaisīgajai būtnei. Sveicienus neatņemt ir negods. Protams, ja sveicina, nevis kā tas, melnais, augstprātīgi aizpeld garām, izmetot repliku, kas šķita rādām, ka viņš te ir biežs viesis. Ne slulainis, gadījumā?
Pie šīs domas pūķis, kas jau bija paspējis sadusmoties, savaldījās, un nepateica pašus uz mēles lienošos vārdus.

Plēsties pašā Valdnieka pilī? Tas nav pieļaujams, un sarkanais karotājs ignorēja melno nekauņu, kam nebija nekādas daļas, ko šeit meklēja sarkanais, bet melnā pieņēmumi ir viņa darīšana un, ja nepareizi, tad pats vainīgs, ka muļķis.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 26.01.2014 21:22

Lilija viegli palocīja galvu baltajai pūķenei, kad viņa iedejoja lielajā zālē. Protams, te bija skaisti un tieši to arī zilmates acis bija ievērojušas. Pirksti viegli pieskārās medaljonam, kurš iekārts smalkā ķēdītē bija atradis savu vietu uz priesterienes kakla. Viņas simbols... tāpat kā duncītis, kurš apslēpts kleitas drānās.
Tikai tas melnais pūķis gan nebija jauks, bet nebija jau tā, ka Liliju ļoti uztrauktu kāda melna zaraza, lai gan... viņa jutās neomulīgi, pagātni nevarēja izdzēst, pat ja tos sauc par piedzīvojumiem.

- Paldies par rūpēm, bet es neesmu nogurusi, parūpējies par sevi, noteikti pēc tāla ceļa esi izslāpis. - Lilija pasmaidīja tādu jauku smaidu, pat ja sarkanie un melnie pūķi viņai ļoti nepatika, bet šeit... valdnieka mājās viņa bija drošībā un šis iedomīgais pūķis neko nevarēja viņai nodarīt. Tikai pabiedēt un izlikties par neievainojamu.
Meitene palika saspringta, un bija grūti nostāvēt uz vietas, tāpēc viņas klusie soļi veda uz priekšu, pa telpu, lai labāk to apskatītu.

Zilais valis noteikti šai vietai nespētu papeldēt garām, te bija tik daudz zelta, kas viņam varētu patikt. Tik daudz iespēju izpelnīties viņa svētību. Šeit bija skaisti, bet kaut kas pietrūka, vismaz Lilijas prāt, kaut kas... ar ūdeni saistīts.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 26.01.2014 21:46

Pēc spiedziena ak, kāds jaukums! Kenolts uzsmaidīja balto pūķu meitenei. Viņš, protams, zināja, ka sajūsmu ir izraisījis Nūka purniņš, kas ziņkārīgi ošņājās zem druīda kreisās auss. Puisim nebija nekādu iebildumu, ka skaistas meitenes mīļi spiedz par pūkainiem zvēriņiem. - Sveicināta. - Runājot Kenolts neklanījās, viņš skatījās tieši virsū tam, ar ko runā.

Viņš ielēja un izdzēra vēl vienu ūdens kausu, noskatīdamies, kā zālē ienāk vēl citi pūķi un jau sāk tā kā šķilties lepnuma dzirksteles. Pagaidām nededzinošas.

Iesūtīja: Avengedmike ; laiks: 26.01.2014 22:15

Valdnieka ziņa par briesmām un aicinājums doties uzdevumā drīz sasniedza arī Karabrasu. To dzirdot, Elrikam sirds pazaudēja vienu sitienu, bet pēc brīža viņš pie sevis pasmaidīja : Cik gan ironiski, ka briesmas uzglūn , kad dienas ir skaistas un sejā pūš mans mīļais rietumu vējš. Gandrīz vai negribas tam ticēt. To padomājis, viņš savā miteklī uzvilka savas melnās ādas bruņas, paņēma zobenu un dunci , un devās uz mirkli pabūt Sebro kalnā, kas Karabrasā bija augstākā virsotne. Tur brīdi veldzējies rieteņa dvesmā, viņš pārvērtās par baltu pūķi un apmetot loku ap virsotni, šāvās Pīlāra virzienā.
Lidojums bija ilgs un domas šaudījās visos virzienos, par to, kas tās būtu par briesmām, no kā un ko valdnieks vēlas no saviem pavalstniekiem.
Ik pa brīdim viņš saprata, ka lieki domāt par to, jo neko jaunu viņš neuzzinās, kamēr nebūs nonācis galā . Bet kā jau mēdz būt ar nezināmām briesmām , tās vienmēr ielavās atpakaļ prātā.
Nonākot pie Pīlāra , Elriks nolaidās laukumā pie ieejas un pieņēma cilvēka formu. Mierīgiem soļiem viņš iegāja lielajā zālē un ejot pārlaida acis pār zāles plašumiem un rotājumiem, bet pa īstam pasmaidot, kad sejā iepīta viegla vēja vēsma.
Ienākot zālē, viņš ievēroja vairākus vīriešus un sievietes , kurus pa kārtai sveicināja dziļi paklanoties , bet mazliet saminstinājās pēc paklanīšanās vīrietim ar melnajiem matiem . Viņš likās redzēts, bet kur tieši, Elriks nemācēja pateikt.
Pēc sasveicināšanās viņš piegāja pie galda un ielēja sev biķeri ar ūdeni un lēnām dzerot vēlreiz pārlaida acis klātesošajiem .
Šeit esošie liekas tik dažādi, ka tas vēl vairāk uzjunda domas, par to, kas gan īsti ir noticis?

Iesūtīja: Mākoņkaķis Aurēlija ; laiks: 26.01.2014 23:00

...Jo ir taču tik viegli spēlēt uz patriotismu. Un šoreiz vēl jo vairāk - vai Dragārā ir kas spēcīgāks par pūķa lepnumu?

Vien dažas atziņas, bet pietiekami, lai tas būtu laika jautājums līdz tai dienai un stundai, kad arī http://fc01.deviantart.net/fs70/i/2011/313/3/7/forced_serenity_by_lithriel-d4922rm.jpg spēra pirmos soļus pāri Pilāra ieejas slieksnim. Šis nebija pirmais ceļojums tik tālu no dzimtajām mājām, bet vienīgais, kuru jaunā pūķiene spēja atcerēties. Bet ne tas bija vienīgais iemesls, kādēļ, lai arī gaitu viņa saglabāja staltu un izteiksmi pilnu pašpārliecības, viņas skatiens pārāk bieži aizkavējās pie smagajiem biķeriem, greznajiem rakstiem un apzeltītā visa. Teju pārsteigts, it kā nevietā esošs. Ja arī sievietes neuzkrītošais apģērbs - tunika un bikses, attiecīgi brūnā un pelēkā toņos ieturētas, - uzreiz nekliedza par piederību viņas klanam, kur nu vēl gludi skūtā galva, tad rūpīgāks vērotājs ātri vien saprastu - "jā! viņa ir zaļais, pavisam noteikti!"

Vienkārši... Kā neviens šeit nav nosmacis? Vai viņa vienīgā juta, cik šī greznība ir sasodīti lieka?
Kaut gan, nē. Tā nebija lieka - šīs nebija viņas mājas Mūrā, šis bija visvarenais Pilārs, un bija tikai pašsaprotami, ka karalis vēlējās "drosminiekus" uzņemt, atbilstoši savam (ne jau viņu) statusam.
Tādēļ Griša neļāva skatienam klejot ilgāk kā nepieciešams. Izcelties ar savu... neiederību šobrīd no tiesas neietilpa pūķienes interesēs. Un, ja reiz "neiederība", ir jādodas pie tā, ko visvieglāk uztvert par "sev līdzīgu". Kad Griša viņam pienāca klāt, jaunais vīrietis ar zaļajiem matiem saņēma sveicienu, jaunajai sievietei pieliecot galvu. Un šķiet, ka viņa grasījās ko teikt, kad tieši gar degunu viņai novirpuļoja (?) gaišmataina jauniete.

"Khm-hm," Griša īsi noklepojās, un laikam jau varēja noprast, ka viņa sekojošo runu attiecina gan uz zaļmataino jaunekli, gan uz balto pūķieni. Jāteic gan, ka tieši otrā no minētajiem bija piesaistījusi Grišas uzmanību, arī viņas skatienu zem sarauktās pieres. "Pieņemot, ka es neesmu ieradusies ar kavēšanos, un pat, ja tā..." Viņa pamāja ar roku, pārmetot skatienu pagaidām vēl gaužām tukšajai telpai. "Vai esiet informēts, cik plaša varētu būt konkurence uz doto uzdevumu? Grūti noticēt, ka uzaicinājumam atsaukušies esam tikai mēs daži."

Iesūtīja: Malduguns ; laiks: 26.01.2014 23:10

Nevarētu teikt, ka Morigana bija plānojusi ierasties Pilārā. Drīzāk, viņa vienkārši pagadījās tuvumā, kad pirmoreiz uzdūrās kādam no bardiem, kuri vēstīja par valdnieka aicinājumu un to, ka draudēja lielas briesmas. Morigana nekādas tūlītējas briesmas nemanīja, tomēr viņa bija pietiekoši ieinteresēta tajā, kas varētu būt noticis un, protams, ja jau valdnieks bija tik izmisis, ka meklēja drosminiekus, lai pildītu kādu mistisku uzdevumu, tā bija cita lieta. Morigana arī savā prātā neapšaubīja to, ka valdnieks ir daudz gudrāks un pieredzējušāks kā viņa pati, līdz ar to pastāvēja iespēja, ka ir kas tāds par ko viņa nemaz nebija iedomājusies.
Kad Morigana šķērsoja laukumu, lai ietu iekšā Pilārā, saule vizuļoja viņas sarkanajos matos, padarot tos viņas tēlu vēl izteiksmīgāku. Zālē pūķene spēra soļus nelabprāt. Viņai nebija iebildumu pret citu skatieniem vai pret telpu. Viņai sabiedrība nepatika kopumā. Jau no paša pirmā acu uzmetiena bija redzams, ka te jau bija pārstāvji no visām ciltīm, kas nozīmēja, ka raksturu, visticamāk vajadzēs mēģināt savaldīt. Labākajā gadījumā, uzdevumam tiks izvēlēts viens un viņu ceļi, tā īsti nesākušies, šķirsies, tomēr Moriganu pārņēma nelāgas priekšnojautas, ka tik vienkārši viss nebeigsies.
Moriganas soļi atbalsojās lielajā telpā. Tērpusies savās sarkanajās bruņās, košajiem matiem vizuļojot saulē, viņa kādam, pati to nemaz negribot varētu atsaukt prātā pat pašu Liesmu.
Veltījusi sveicinošu galvas mājienu sava klana pārstāvim, Morigana apsēdās pie galda, nostāk no citiem atspirdzinājumu tīkotājiem un izbaudīja to, kā ir vienkārši sēdēt.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 26.01.2014 23:24

Siena? Ieskriet? Halla pacēla skatu pret viņu uzrunājušo vīrieti. Melniem matiem, melnām drēbēm. Lepnums un augstums. Augstums un aukstums? Pat ja lepns skats, melnais bieži sevī slēpj vairāk siltā, kā šķiet no pirmā skata. Halla ir redzējusi savā dzīvē gana daudz sniega, lai zinātu. Jums nevajadzēs raizēties par mani, pat ja tā gadīsies. Varbūt tad man acu priekšā lēkās pat spožākas zvaigznītes, kā šejienes zelts. Tas būtu tik skaisti - pazust gaismā. Viņa atbildēja melnajam pūķim ar smaidi, manāmi neuztvērusi viņa izsmējīgo toni, kas veltīts gan viņai, gan citiem tuvumā esošajiem. Ļaunatminība viņai bija svešs termins.

Viņa pievērsās atpakaļ grīdai, vērojot uz tās greznajiem vijumiem citu siluetus, kā tie kustējās, uzvedās. Viens garāks, cits platāks. Spuraini, stūraini, vijīgi. Katrs ar savu dvēseli un raksturu un Halla varētu tikai sākt minēt, ko tas viss nozīmē. Ko nozīmēs. Katram savs soļu ritms, kluss vai arī uzstājīgs, pieprasot sev uzmanību. Un kādi būtu valdnieka Devana soļi? Halla iztēlojās tos tik liegus un nedzirdamus, klusākus pat pa vēju. Varenus savā iztrūkumā, ka pat zeme neuzzinās, ka tiek mīdīta. Jo zelts ir pārāk tīrs un spožs šai zemei.

Pēdīgi skatiens pacēlās pret citu balto pūķi, kas starp raibajai publikai sagādāja Hallai mirkli piederības. Pat ja šis baltais bija plecīgs un miesās spēcīgs. Ar pieredzes izrētoti seju un varbūt arī ar pieredzes pildītu sirdi, ja atļaujas ticēt vērīgajam skatienam. Mirkli raizējos, vai es te būšu vienīgā no mūsu krāsas. Lai gan nudien būtu jāšaubās tā - zāle tik liela, burtiski pati prasās tikt piepildīta. Viņa ieminējās, pieceļoties kājās un uzlūkojot apkārtējos, lai arī solis veda tuvāk otram baltajam. Nekas nav bilsts, cik varonīgās sirdis atsaukušās šim valdnieka saucienam, nedz tās ir zinošas, ko valdnieks vēlēsies lūgt. Tikai pašu acis rādīs, ko šodien mums ieraudzīt, ar to pašu minēto konkurenci vai nepacietības pilnu garu. Bet atļaujiet man vaicāt... Gaiši pelēkās acis nopētīja te balto, te arī zaļos, melnos un zilos, lai arī sarkanajiem skatiens bija tāds īsāks un kautrīgāks. Viņu skaits auga, tāpat kā jautājumi. Kas Jūs atvedis uz šejieni? Sapņi un lepnums? Pienākums un raizes.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 27.01.2014 00:25

Batirs noteikti nebija dzimis balles zālei un buduāru sarunām. Melns un ražens, viņš izskatījās bīstams pat neko nedarot. Milzu vāle, kas viegli atdusējās viņam uz pleca, situāciju neuzlaboja. Pa taisnāko ceļu resnais, pēc skata pusmūža vīrietis slāja pie atspirdzinājumu galdiem. Viņam bija vienalga, vai kāds stāvēja ceļā un paspēja parauties malā. Ja nē, tad muļķim pašam vajadzēja sadzīvot ar ciešanām, kuras izraisīja nomīta kāja vai iedunkāts sāns. Mazās ačeles zem stūrgalvīgās pieres tā dūrās apkārtējos, ka palika bail nezinot, vai sitīs pa vēderu vai pa seju. Jo runāt tēvainis nerunāja. Pat ne pušplēsta vārda sveicienam.

Tikai smagi nosvempās pie galda un atstutēja vāli pret tā malu. Neganti asmeņi no cimdiem nodzinkstēja pret karafi, kad Batirs to pagrāba un nevērīgi ielēja tās saturu tuvākajā kausā. Melnais dzēra negausīgi un dzēriena lāses pilēja pa garajām ūsām uz galda. Bet skatiens neķītri izģērba sapulcējušās sievietes. Neba jau nu daudzas bija īpaši centušās slēpt to, ko māte devusi pūrā!

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 27.01.2014 10:02

Zālē pamazām ieradās visādi ļaudis. Un cik ļoti viņi atšķīrās viens no otra! Tas bija interesanti. Abi sarkanie karotāji bija koši un lepni. Melnais jauneklis, kas bija ieradies pirmais, šķiet, bija burvis. Īsti gan nevarēja pateikt. Toties otrais melnais milzenis karotājs Kenoltam atgādināja pa palu straumi nestu siekstu vai lavīnas akmeni - tikai dragāt un samīcīt. Zilā priesteriene bija skaista, spoža. Baltā meitene, kas gaisīgi virpuļoja pa zāli un dzejiski runāja (un kurai bija lira), noteikti bija dziesminiece. Bruņinieks ar baltajiem matiem un rētu pār seju neapšaubāmi bija karotājs.

Toties meitene pavisam bez matiem, kas pienāca tieši druīdam klāt bija tāda pati kā viņš pats. Zaļais pūķis. Kenolts būtu prātojis par zilo, bet meitenes apģērbā nebija spožuma. - Nekas nav nokavēts. - Viņam nebija iebildumu pastāstīt. - Nezinām vēl, ne kam vajadzīgi drosminieki, ne kādas briesmas draud. Ejam apsēsties, kamēr gaidām? - Viņi jau atradās pie galda, tā ka atlika vien solu pabīdīt un sēsties nost. - Kādēļ tu slēp savus matus? - Druīds netaisīja īpašas ceremonijas ar jautāšanu. Gribēja uzzināt, un pajautāja.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 27.01.2014 10:49

Marko nepievērsa uzmanību sarkanā šņācienam. Tas arī bija viņa mērķis — mazliet uzkurināt noplakušo uguni. Toties zilmates teiktais jau tika realizēts, piepildot zelta dzeramo trauku ar vīnu. Marko bija pieradis pie greznībām, tāpēc vīna baudīšanas etiķete viņam nebija sveša. Ja pārējie kautrīgi apstaigāja telpas un tikai baltā meitene bija atradusi sev stūrīti, tad Marko jutās kā mājās. Pēc pāris malkiem vīna, kura buķetes bagātīgums saskanēja ar valdnieka iespējām iegūt vislabāko raudzējumu, puisis uzcienājās arī ar dažiem kumosiem aukstās gaļas pīrāga. Valdnieks nebija skopojies ar sagaidīšanu. Ērti atlaidies krēslā, Marko vēroja ieeju.

Kad ienāca baltmatainais karotājs, melnā pūķa acis uz mirkli samiedzās kā vērtējot. Šim pūķim veltītais galvas mājiens ietvēra mazliet vairāk pieklājības nekā pirms tam citiem, taču sarunu Marko neuzsāka.

Pamazām ierodoties vēl citiem, puisis pamanīja meiteni ar gludi skūtu galvu. Kāpēc gan sievietei būtu jāšķirās no savas galvas rotas, viņš nesaprata. Vai nu šī te kautrējās no savas izcelsmes vai arī... viņas mati tiešām bija tik briesmīgi? Melnā pūķa skatiens nepieklājīgi ilgi kavējās pie gludās, noskūtās galvas, kas mazliet pat atgādināja olu. Varbūt kādās attālās pūķu ciltīs tas bija pārošanās signāls? Tomēr Marko tas neuzbudināja. Viņam patika krāšnas galvas rotas, plandošas cirtas, košs ietvars skaistai sejai.

Pārdomas iztraucēja troksnis, ar kādu telpā ieradās un aizkursēja līdz galdam vēl viens melnais pūķis. Tas izraisīja vieglu smīnu. Ja jau te daži šņaukājās par Marko, tad ko viņi teiks par šo indivīdu? Uzjautrināts puisis iemalkoja vīnu un pamanīja vēl kādu neapskatītu sarkano sievieti, no kuras ātri novērsās un pastiepās pēc uzkodām.

Lai arī no malas varbūt šķita, ka melno pūķi interesē tikai ēdiens un zelta biķeris, tomēr, rūpīgāk ieskatoties, varēja manīt, ka kustībās jaušama tikai pakārtota interese. Marko klausījās. Zāle, kas pastiprināja ikvienu skaņu, bija tam lieliski piemērota. Viņš klausījās čalās, ar kādām baltā meitene uzsāka sarunu, sarkano pūķu lepnajās elpās, melnā karotāja bruņu šķindoņā, druīdu sarunās un zilās pūķenes kleitas švīkstoņā, vieglā kā dārgs zīds. Marko klusēja, un viņa pirksti rūpīgi izsekoja smalkam ornamentam uz biķera malas. Ja tiešām šeit sanākušajiem būs jāpiedalās konkursā par varoņa vietu, tad pāragri izpaust savus motīvus un nodomus nebija gudri. Savi pretinieki bija jānovērtē.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 27.01.2014 12:26

Pūķu bariņš kļuva aizvien lielāks un lielāks, un te bija visas krāsas un amati. Pat balts karotājs, un kas tāds nebija daudz redzēts, tiesa, tāpat kā melns. Atorms netrāpījās melnajam pa ceļam, un labi vien bija, jo viņš tieši tāpat kā melnais, nemēdza nevienam griezt ceļu, ja nu vienīgi tiem, kurus cienīja. Te esošajiem tas vēl bija jānopelna, izņemot, protams, pašu Valdnieku.

Lielākā daļa sanākušo apsēdās pie galdiem un uzcienājās ar ko nu kurais. Galdi, zināms, te bija nolikti tādai vajadzībai, soli un krēsli tāpat, un Atorms, atņēmis sarkanās pūķienes sveicienu, apsēdās viņai blakus, ja jau izrādījās, ka būs jāgaida ilgāk, nekā viņš bija domājis.

Karotāju neuztrauca ne uzdevums, ne iespējamās briesmas, un viņš nenotaustīja citus ar vērtējošiem skatieniem. To varēs izdarīt tad, kad būs zināms, kas jādara. Pagaidām viņš vienkārši vēroja un iegaumēja.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 27.01.2014 14:00

Lai arī valdnieka mājvietā bija sapulcējušies visdažādākie ļaudis no visām Dragāras malām, un nevienam nebija noslēpums, ka tā īsti pūķiem reizēm nemaz nevajadzēja pretiniekus, viņi mēdza plūkties arī savā starpā, tā īsti neviens pieskatīt sanākušos nenāca. Acīmredzot, valdnieks uzticējās, ka viņa mājās pūķi nepacels ieročus viens pret otru.

Uz galdiem bija ēdieni, dzērieni... plašs klāsts. Katrai gaumei. Ūdens, vīns. Pat kas stiprāks, ja nu kāds vēlējās. Tāpat, kā cepeši un vieglākas uzkodas.
Sanākušie te bija gaidīti, pat ja pagaidām neviens nebija ieradies, lai viņus uzrunātu.

Bet gaidīšanas laiku jau varēja īsināt iepazīstoties un sarunās, gan ar saviem klanu pārstāvjiem, gan svešiniekiem.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 27.01.2014 16:54

Pūķi... visu krāsu bija pa divi, tikai ne zilie, vai patiešām neviens cits no zilajiem pūķiem nebija atsaucies uz valdnieka aicinājumu, tam Lilija nespēja noticēt, jo vēl taču bija laiks, lai ierastos vēl kāds, jo Devans arī vēl nebija pagodinājis ieradušos varoņus ar savu klātbūtni. Tomēr soļi klusi veda apskatīt šo telpu. Meitene pagāja garām melnajiem pūķiem, pasmaidījusi Marko, viņa neapstājās, toties otru melno pūķi priesteriene nopētīja cītīgāk. Tikai viņai nepatika šī pūķa skatiens, tas likās nedaudz piedauzīgs.
Ausis tikmēr klausījās baltās pūķenes vārdos, iespējams viņai vajadzētu iet aprunāties ar viņiem, jo ar sarkanajiem un melnajiem Lilijai nebija ko runāt, šie pūķi necieta viņas klanu, tāpat kā visus zilos pūķus.

Bet varbūt tomēr? Viņa varēja atļauties paspēlēties un šajā vietā nebaidīties no galvas nociršanas?
Meitene apstājās netālu no Marko un ielēja sev zelta biķerī vīnu, drīz vien viņa apsēdās, bet pirms baudīt dzērienu pūķene sakārtoja savus zilos matus, tos pārliekot pār plecu, lai nenāktos neveikli uz tiem uzsēsties virsū. Priesteriene bija pieradusi pie gariem matiem un no tiem šķirties viņa nevēlējās, tieši tāpēc viņa nesaprata to zaļo pūķeni, kurai nebija galvasrota. Pārlikusi vienu kāju pār celi, pirksti drīz vien satvēra to biķeri, kurā tika ieliets vīns. Nobaudījusi to Lilija pasmaidīja. - Valdniekam ir laba gaume. - Zilmate dzirdami noteica.
Vīns bija gards, lūpās ievilkās smaids, bet balsī bija dzirdama neliela nepacietība. Protams, ziņkārība par gaidāmo uzdevumu.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 27.01.2014 17:54

Marko dzirdēja, kā viņam tuvojas zīda soļi. Lēnām, it kā baidītos, bet varbūt aiz cieņas. Viņš nebija tik ļoti aizmirsies ēšanā, lai tam nepievērstu uzmanību. Skatiens nu jau cītīgāk nopētīja gaišajā kleitā tērpto būtni, kas pati bija nolēmusi apkalpoties. Marko gan nebūtu iebildumu dāmai vīnu ieliet, tomēr viņš neiejaucās. Pie tā, ka visi uz viņu klana pārstāvjiem skatās ar aizdomām, Marko jau bija pieradis.

Viņš paņēma arī savu zelta biķeri, kurā vēl bija vīns, pacēla to pret meiteni. Arī puiša poza nu bija mainījusies, viņam nedaudz pagriežoties pret šo būtni, kas brīvprātīgi bija uzsākusi sarunu tieši ar viņu. "Ir gan," viņš tostā pacēla savu dzērienu un iemalkoja, ar lūpām un mēli izbaudīdams vīna garšu. "Ja es šeit būtu valdnieks, es arī izvēlētos ko līdzīgu," viņš piebilda, mazliet lepni uzsmaidīdams zilmatainajai skaistulei. Marko gan šobrīd vairāk baudīja viņas izskatu, tāpēc arī smaids bija ieinteresēts ar nedaudz vērtējošu piedevu. Kamēr zilā būtne necentās luncināties ap viņa somu vai maku, acis pie viņas varēja pamielot itin labi. Pirmīt izskanējušais iszmiekls meitenes balsī nebija manāms. "Gardumi te ir labi," viņš divdomīgi piebilda, ātri nolaizījis apakšlūpu, bet viņa pelēkais skatiens pārslīdēja meitenes matiem. Ja vien Marko zinātu, ka ar šo būtni nenāksies vēl kādu laiku uzturēties vienās telpās un varbūt pat piedalīties valdnieka pieņemšanā, viņa skatiens varbūt aizceļotu līdz viņas kleitas izgriezumam, slaidajām kājām, kakla bedrītes. Bet Marko jau nebija barbars, lai uzreiz izģērbtu viņu kailu.

"Kas tik skaistu būtni ir atvedis tik bīstamā uzdevumā?" Marko skatiens bija ciešs, bet jautājums vairāk izskanēja kā kompliments. Uzkodas bija aizmirstas, arī vīna biķeris rāmi stāvēja uz galda. "Tas nebūtu skaisti, ja jūs ievainotu vai tikai kaut nosmērētu," viņš piebilda glaimojošā izteiksmē. Puiša lūpās bija manāms smaids, bet vai tas bija patiess, to no malas diez vai varēja uzreiz pateikt.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 27.01.2014 18:27

Zilais skatiens palūkojās uz melno pūķi, kad viņš pacēla biķeri pret viņu, lūpās parādījās smaids, varbūt par šī pūķa manierēm viņa bija nokļūdījusies un iespējams, ka viņam tādas bija. Par to otru izsitēju gan viss bija skaidrs, no tādiem tipiem bija jāuzmanās, lai gan... pret visiem melnajiem pūķiem zināmai piesardzībai bija jābūt, arī pret šo.

- Par to es nešaubos. - Ja viņš šeit būtu valdnieks... ja melnie pūķi būtu valdnieki, tad daudz kas būtu savādāk, vismaz Lilija tā domāja, apkārt klīda baumas par to, ka šie pūķi turot vergus, bet tomēr šis nebija īstais brīdis, lai to pajautātu, turklāt zilmate bija pārliecināta, ka tādā veidā aizvainotu šo pūķi.
- Neesmu tos vēl nobaudījusi. - Lilija viegli pamāja ar galvu, bet par gardumiem viņa nešaubījās, tie noteikti bija augstas kvalitātes. - Varbūt nedaudz vēlāk. - Pēc garā ceļa viņa nebija tik nogurusi, lai uzreiz mestos virsū mielastam. Tāpat kā meitene pieklājīgi ignorēja Marko divdomīgo piebildi, bet nekas nepaslīdēja garām.

- Slava. - Viņas zilās acis ieurbās otra pūķa pelēkajās. - Un vēlme sevi pierādīt. - Pūķene novērsās un palūkojās uz biķeri, kurš dusēja viņas rokās. Tomēr piespiest sevi nesmaidīt bija grūti, un tieši tāpēc priesterienes lūpās joprojām rotājās viegls smaids par Marko vārdiem.
- Es esmu dziedniece, par ievainojumiem neuztraucos. - Bet to jau noteikti varēja redzēt, nekādu ieroču viņai nebija. Un kuru pūķi gan uztrauca, ka viņu nosmērētu? Viņai likās, ka nevienu.

Bet ak... cik viņa bija nepieklājīga.
- Esmu Lilija, Nalaka meita. - Meitene viegli pielieca galvu stādoties priekšā melnajam pūķim.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 27.01.2014 19:20

Šīs mājas saimnieks kavējās. Batirs pabeidza dzert, klusu ierūcās, noslaucīja lūpas un ķērās klāt pie ēšanas,- badīgi un metodiski. Gaļa, maize un dārzeņi pazuda viņa rīklē. Apkārtējie šeit drīkstēja arī nebūt. No tiem pagaidām nekāda labuma nebija. No otras puses svešie pūķi īpaši netraucēja.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 27.01.2014 20:02

"Jūs nekad nevarat zināt, kad tādu iespēju vairs nebūs," Marko dziļdomīgi atbildēja uz noraidījumu uzcienāties. Viņam nevajadzēja, lai meitene ēstu, lai gan skats, kā viņas lūpas nogaršotu ko saldu, noteikti būtu tā vērts. Skatiens noslīdēja pār slaido kāju, lai atgrieztos pie vīna glāzes.

"Slava?" melnais pūķis pārjautāja visai pārsteigtā tonī. Tas bija neparasts atzinums no zilā pūķa puses. Iespējams, ka šī meitene nebija gluži tik vieglprātīga burbuļpūtēja, kā par viņiem runāja. Marko acis samiedzās, vēlreiz jau ar citu nozīmi uzlūkojot sarunu biedreni. Viņa šaurās acis šobrīd nebija pelēkas, tās bija kļuvušas melnas. "Interesanti! Atvainojiet, ka man līdz šim bija šķitis, ka zilo pūķu intereses ir gluži savādākas," Marko pasmaidīja. Vērtējošā izteiksme no sejas pazuda un balss pat šķita laipna. "Protams, valdnieka uzdevums varētu nest slavu."

"Prieks iepazīties, Lilij," Marko turpināja uzturēt nez no kurienes uzradušās manieres. "Marko, Dervina dēls," viņš atbildēja. Balsī varēja saklausīt darvu, lepnumu par savu cilti, par savu izcelsmi. Meitenes virzienā tika galanti pasniegta roka. Ja viņa nebaidījās, ka skūpsts uz pirkstiem varētu būt pārāk dedzinošs, liecināja melnās acis, kas uzmanīgi vērās Lilijā.

Iesūtīja: Mākoņkaķis Aurēlija ; laiks: 27.01.2014 20:29

Kenoltam bija visas iespējas pamanīt, kā pie uzrunas "Tu" jaunās pūķienes sejā kāds muskulis noraustās. Tikai acumirklis un tikai mikroizteiksme, nekas vairāk. Taču jaunekļa jautājums, visticamāk, bija vietā... "Ieradums." ...Bet drīz nācās pieņemt, ka šāda atbilde jaunekli varētu neapmierināt. Visticamāk, tikai sekotu vēl liekas runas, Grišu izvaicājot. "Man šķiet lieki klanu stereotipi." Iespējams, ar šo varētu izsecināt, ka viņa sevi uzskata par uzmanības vērtu. Iespējams, secinājums attiektos uz vēlmi "izlekt". Vai arī tieši otrādi? Lai vai kā viņas sarunas biedrs - vai arī tie, kuri izvēlējās klausīties - uz šo attiektos, Griša ilgi nekavējās to uzzināt: "Nešaubos, ka manu klana piederību var ātri noteikt arī pēc citām iezīmēm. Arī nodarbošanos. Tādēļ nevar teikt, ka slēpjos - tikai izvairos sevi pasniegt uz sudraba paplātes."

Nomaļus notiekošās sarunas nemācēja turēt noslēpumus. Tātad melnmatainais pūķu jauneklis Marko lieliski prata pielāgoties, šķietami sarunas vidū izvēloties sevi nostādīt kā simpātiju, vairs ne zobgali - prasme, kuru Griša vēl nezināja, nosoda vai apbrīno, - un viņa šībrīža kompānijā atradās Lilija, Nalaka meita - dziedniece, kas it kā tiecoties pēc slavas. Cik viegli dziedniekiem ir iemācīties melot? Baltie meli noteikti ir to ikdienas sastāvdaļa, ne tā? Bet viņu bija vārdi, kas Grišai neko neizteica.

"Es esmu Griša, pūķa Raša meita." Kaut vai tādēļ, lai atvieglotu to briesmīgo darbu viņu uzrunāt.
Ja reiz šķiet, ka sevis iepazīstināšana konkurentu - vai drīzāk kolēģu? - lokā ir ne vien vēlama, bet jau valdnieka atvēlēta.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 27.01.2014 20:56

Kad jau nu sanāca pagaidīt vēl. Atorms nolēma, ka būs tikai pieklājīgi, ja viņš iepazīstinās ar sevi sarkano pūķieni, kam bija apsēdies blakus.
Noskatījis krāšņo karotāju, sarkanais pūķis ielēja divos zelta kausos vīnu un vienu kausu piedāvāja blakussēdētājai.
- Tā kā aicinājums mūs ir savedis kopīgi še, varbūt iepazīsimies? - viņš teica, - Atorms, Terlosa dēls.

Pūķis neprasīja sarunu biedrenes vārdu. Ja viņa vēlēsies, pati to pateiks, kā biedrs, biedram.

Iesūtīja: Malduguns ; laiks: 27.01.2014 21:35

Morigana nopētīja sarkano karotāju brīdī, kad viņš sēdās pūķenei blakus. Neraugoties uz to, ka viņa nebija īpaši sabiedriska, bija patīkami apzināties, ka šeit ir vēl kāds no viņas klana. Tas šajās zelta zālēs lika justies mājīgāk.
Viņa pieņēma vīna kausu no Artroma un viegli pacēla to kā tostā.
-Morigana, Ragnora meita,-viņa atbildēja pēc pūķa stādīšanās priekšā.
-Vai kādam šeit vispār ir kāda nojausma, kas tās par briesmām, kas draud mūsu pasaulei un kuru dēļ mēs šeit esam ieradušies?-viņa jautāja Artromam vai tikpat labi kādam citam, apslacījusi lūpas ar vīnu.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 27.01.2014 21:38

Kenoltam būtu pieticis arī ar pirmo atbildi. Viņš visnotaļ cienīja citu ieradumus un izvēles. Un par to, vai citi ciena viņējās, neuztraucās. Tāpēc arī nekādu svarīgu nozīmi Grišas mirklīgajai netīksmei nepiešķīra. Nu, kaut kas nepatika. Tās ir viņas tiesības. - Kenolts, Kerina dēls. - Druīds nocēla no pleca Nūku un nolika sermulim priekšā ūdens kausu, lai padzeras. - Un tas ir Nūks. - Ja nu kādam interesē.

Es nespētu dzīvot ugunī vai ūdeni, vai zem zemes. - Tas bija tas, ko Kenolts saprata ar "klanu stereotipiem". Pūķi ir dažādi, tāpat kā dzīvnieki uz zemes, gaisā un jūrā. Tā vienkārši ir. Tas, ka sarkanie ar melnajiem pavisam slikti sadzīvo, gan nav labi. Viņi ir ugunīgi, un plūcoties saposta visu sev apkārt. - Griša, Raša meita, vai tur, kur tu dzīvo, tev kāds dara pāri?

Netālu sēdošo pūķu sarunas varēja sadzirdēt labi, un tā Kenolts iegaumēja ne tikai Grišas vārdu, bet arī Lilijas, Marko, Atorma un Moriganas.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 27.01.2014 21:49

Atorms pacēla pretī savu kausu, sveicinot, un tad nobaudīja vīnu. Tiešām labs.

- Nē. Bardi nezināja runāt par to itin neko. Tikai baumas, baumas, un nekā konkrēta.
Viņam kā karotājam, protams, daudz labāk patiktu konkrēts plāns, rīkojumi un mērķis. Te to nebija, bet tāpēc jau viņi bija šeit, lai to noskaidrotu, vai ne?

- Mūsu pasaulei draud briesmas, un tas ir viss.

Iesūtīja: Malduguns ; laiks: 27.01.2014 22:18

Morigana pie sevis pasmīnēja. Rādījās, ka citur bardi nebija diez ko izglītotāki par tiem, ar kuriem krustojās viņas ceļi.
-Cerams, ka tādā gadījumā mums to izdosies noskaidrot pieteikoši drīz,-viņa iedzēra vēl vienu malku vīna, lēni izgaršojot tā esenci. Morigana runāja ar Artromu, bet tajā pašā laikā spēja izsekot līdzi arī daļai no pārējo sarunām. Viņa bija pārliecināta, ka citi arī tā dara, jo zālē ar tādu atbalsi tas sanāca gribot negribot.

Iesūtīja: Avengedmike ; laiks: 28.01.2014 02:04

Tas ka zāle prasa savu, nenozīmē , ka tā to gūs - Elriks noteica pa daļai pie sevis, pa daļai baltajai pūķenei . No galda paņemis vēl vienu biķeri ar ūdeni, viņš lēniem soļiem piegāja pie baltmatainās skaistules un pasniedzot kausu teica : Atbildot uz Jūsu jautājumu laikam būs jāmin pēdējais, jo es neatminos dzirdējis, ka Dragāra būtu bijusi briesmās un neviens nezinātu no kā . Ar to vajadzētu pietikt ,lai katrs sāktu raizēties. Un man nepatīk, ka citiem ir jāraizējas . Tādēļ es izvēlējos doties šurp ,lai noskaidrotu, vai es varu kā palīdzēt šīs briesmas mazināt? Tas būtu mans stāsts. Un kas atvedis Jūs šurp?

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 28.01.2014 09:25

- Taisnība, nezinu gan. - Lilija pasmaidīja, viegli aplaizot lūpas, vīna saldā buķete šķita uz tām kavējamies, tāpat kā viņas skatiens bezbailīgi lūkojās melnā pūķa acīs. Viņai nebija ne jausmas, kur radusies tāda drosme, bet viņa spēja spēlēt šo spēli, pielāgoties, gluži kā ūdens, kurš lēnām nes pa straumi.

Izskatījās, ka priesterienei bija pat sanācis pārsteigt Marko. Kaut kas negaidīts, vai tad melnos pūķus bija tik viegli izbrīnīt? - Par mums vienmēr domā ne to labāko, esmu pieradusi pie tā. - Zilmate nopūtās. - Bet tas tāpēc, ka mūs, zilos pūķus, nesaprot. - Viņa atglauda matu šķipsnu no vaiga un novērsās no Marko.
- Vai jūs kādreiz esat redzējis kā mēness spoguļojas ūdenskrituma ūdenī, sēžot aiz tā? Vai lidojis pār okeānu ar spārnu galiem viegli pieskaroties tā virsmai, kad debesīs mirdz miljoniem zvaigžņu? - Viņa nebrīnītos, ja atbilde būtu nē. Bet tas taču bija fantastiski.

- Man arī prieks, Marko. - Lilija pasmaidīja Dervina dēlam, viņas ausīm nepaslīdēja garām tām lepnība, kas bija iemājojusi šī pūķa balsī. Zilais skatiens aizkavējās pie melnajām acīm pirms ielikt savu plaukstu viņa rokā. Tas bija savādi, viņai interesēja, vai melnā pūķa rokas ir maigas, vai raupjas no ieroču turēšanas, vai tās ir izdzēsušas kāda zilā pūķa dzīvību? Bet daudz nepārprotama Lilija lūkojoties pretī tumšajām acīm ļāva savai rokai saskarties ar melnā pūķa roku.
Viņa uzdrīkstējās, viegls smaids joprojām no lūpām nespēja nodzist.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 28.01.2014 10:43

Marko satvēra Lilijas pirkstus. Viņa roka bija stingra, bet tvēriens maigs. No tā vien diez vai varēja noteikt, cik daudz fiziska darba Marko ir veicis. Āda bija gluda, nedaudz siltāka kā Lilijas, tomēr tā pavisam noteikti bija vīrieša roka, ne tāda, kas baidītos pieķerties kam asākam. Nedaudz pacēlis Lilijas roku pretī, viņš pieliecās un uzspieda gandrīz nemanāmu skūpstu uz viņas pirkstiem - lūpas knapi pieskārās, toties viņa siltā elpa noteikti bija jūtama. Tad viņš meitenes roku atlaida. Šis īsais žests nebija zilajai pūķenei neko ļaunu nodarījis.

Uz Lilijas teikto, ka apkārtējie nesaprot zilos pūķus, Marko pasmaidīja. Viņš ļoti labi zināja, kā ir būt nesaprastam, pat savējo vidū. Tā bija savā ziņā tāda kā solidaritāte - būt vienādi nesaprastiem. Viņi sapratās nesaprašanā. Kaut ko tādu droši vien izjuta arī citi klani. "Nešaubieties, ka neesat šeit tāda vienīgā," viņš atbildēja un vēlreiz pasniedzās pēc sava dzēriena trauka.

Klausoties Lilijas jūsmīgajos ūdens piedzīvojumu aprakstos, pūķis vērās pāri zālei ar nedaudz izklaidīgu, domīgu skatienu. Viņas teiktais noteikti neraisīja Marko tādas emocijas, kā tas bija raisījis Lilijā, tomēr pavisam nepiekrist viņš nevarēja.

"Netālu no manām mājām kalnos ir kāds neliels ūdenskritums, bet tas nav gluži tāds," viņš atbildēja. Diez vai Liliju sajūsminās apraksti, kā ūdens burzguļo līdzīgi zelta gabalu biršanai, kā spožie oļi iespīdas kā pērles vietā, kur ūdens no augstā kritiena satiekas mazā dīķītī un ir tos nogludinājis pavisam apaļus. Viņai pavisam noteikti nebija jāzina tas, kā pavisam agrā bērnībā Marko tos bija salasījis, lai lepni aiznestu parādīt vecākiem, un saņēmis pļauku. Tā nebija tēma, ko apspriest šajā situācijā. "Es esmu reiz lidojis pāri okeānam, tomēr domāju, ka neesmu izbaudījis ne pusi tā, ko jūs sakāt," viņš atbildēja, nedaudz šķelmīgam smaidam rotājoties lūpās. Tie bija glaimi, jā, bet vai tad kāds liedza teikt meitenei to, ko viņa vēlējās dzirdēt.

Pacēlis savu biķeri un konstatējis, ka tas ir tukšs, Marko pasniedzās pēc karafes. "Vai jums ieliet vēl?" viņš vaicāja, vispirms piedāvādams savai sarunu biedrenei. Nedaudz vīna, kas iesistu vaigos sārtumu, šai zilo pūķu dziedniecei noteikti nenāktu par ļaunu. Varbūt tieši tas bija raisījis viņas mēli, lai vispār vēlētos sarunāties ar darvas pūķi. Kaut gan arī Marko pievilcība varēja spēlēt lomu meiteņu acīs.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 28.01.2014 17:59

Zilais skatiens neatraujoties no Marko viņu vēroja, iespējams, Lilija viņu vēlējās izlasīt kā grāmatu, kas slēpj sevī interesantas nodaļas, bet līdz tām bija jātiek un tas nebija tik vienkārši. Ne šajā gadījumā, kad viņi nāca no tik dažādiem klaniem, kuri savā starpā nespēj sadzīvot. Pēc puiša pieskāriena un viņa siltās elpas uz meitenes gaišās ādas parādījās vieglas zosādas bumbiņas, viņa noslēpumaini pasmaidīja un novērsās, kad viņš bija atlaidis meitenes pirkstiņus.

- Tad jau varbūt mēs neesam nemaz tik atšķirīgi. - Pat ja viņa tēvs un māte vienmēr bija teikuši, lai Lilija uzmanās no melnajiem pūķiem. Bet ko viņa darīja tagad? Sarunājās ar vienu it kā viņi jau būtu pazīstami ilgu laiku, kur gan priesteriene bija pazaudējusi bailes? Laikam valdnieka mājās tās bija izkūpējušas, to vietā bija cieņa un citas sajūtas.

Bet, protams, šis pūķis nebija baudījis ūdens priekus, Lilijai tā jau likās. Varbūt vajadzēja reiz nomest savu lepnību malā un vienkārši baudīt dzīvi, melnajiem pūķiem ar to noteikti bija grūtības, bet šis... šis bija visai simpātisks indivīds, pat ja ienākot zālē nebija izturējies gluži kā saulstariņš.
- Pamēģiniet, es jums varētu parādīt to, kā tas ir baudīt ūdens glāstus. Tad, varbūt, jūs melnie pūķi spētu mūs saprast labāk un neienīst tik ļoti. - Lilijas balsī ieskanējās nedaudz skumjākas notis, kas varēja liecināt par to, ka viņas pagātnē ir bijis kāds gadījums, kad kāds no melnajiem pūķiem ir izturējies pret meiteni ļoti neganti.

Zilās acis ielūkojās savā biķerī, tas arī gandrīz bija tukšs.
- Jā, lūdzu, ielejiet vēl. - Iespējams, ka zilamatei nevajadzētu tik daudz dzert vīnu, bet viņa nespēja atteikties no piedāvājuma. Tikai Lilija bija pārliecināta, ka pavisam noteikti pēc šīs glāzes vajadzētu ieturēt pauzi, nebūtu labi, ja Marko viņu piedzirdītu, bet noteikti tāds nebija pūķa mērķis.
Meitene pasmaidīja un pasniedza darvas pūķim savu biķeri.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 28.01.2014 20:13

Tad man jāatļaujas izteikt raizes. Vai ar vienu saujiņu varoņu ir iespējams novērst tos draudus, ko valdnieks solījās esam redzējis. Viņa garā dzīvesgājuma viedums diez vai ļautu pārskatīties niekus par katastrofu un otrādāk. Halla raižpilni nogrozīja galvu, tikai ar kavēšanos ieraugot, ka Elriks viņas virzienā pasniedz kausu. Iesmejoties par savu aizmāršību, viņa to pieņēma, iepriekš nesto liru noliekot turpat, uz klātā galda virsmas. Pateicos. Ja alkstat, Jūs varat mani uzrunāt par Hallu, Liosa meitu. Kā gan bez oficiālas iepazīstināšanas. Sava vārda sniegšana vienmēr bija pirmais solis, lai sāktu ar svešiniekiem komunicēt jau personiskākā līmenī. Jo ātrāk tas notiek, jo ērtāk viņai - dzirdot svešus stāstus un svešas cerības, jūtot tās kā savējās. Protams, ir bijis daudz stāstu arī par vientuļām un nelielām ceļotāju grupiņām, kas spējušas nopelnīt savu vārdu vēstures lappusēs. Nebrīnos, ka tas būtu daudzu šeit esošo sapnis, kļūt par vienu no šiem vārdiem. Jau uz optimistiskākas nots baltā pūķiene turpināja, iedzerot ašu malku svaigā ūdens. Kaut kas dzidrs un zils. Lika aizsapņoties par kalnu spicēm, kas slejas tālu, pie horizontiem, novakares gaismā tinoties zilganā dūmakā. Viņa neredzēja jūras dzīles, ko meklētu citi šeit starp viļņiem mītošie. Ne par ūdens putām viņa vēlētos zināt stāstus, bet šo klātesošo drosmes stāsti... jā, viņa mūžam nožēlotu, to laižot garām.

Šis sarunu biedrs patiesi nebija vārdos kautrs, kas jau vien norādīja, ka varbūt pašas nelielais sapnis sāks pildīties jau pārsteidzoši drīz. Jūsu teiktais izklausās cēli. "Nepatīk, ka citiem jāraizējās." Ja jau raizes jūt pat pats valdnieks Devans, tad varat pielīdzināt savas izjūtas viņējām. Valdniekam būs jāpriecājās par tik atsaucīgiem pavalstniekiem. Arīdzan labi bruņotiem. Halla jutās pārliecināta, ka katrs no šeit esošajiem nepacietīgi gaidīja norādes un jau bija gatavi mesties kaut uz otru pasaules malu, ar ieročiem un bruņām jau pie rokas vai mugurā, neatkarīgi no tā, kas ir cerētā balva - slava vai bagātības. Bet ļaujiet man teikt acīmredzamo, bet Jūs noteikti neizskatāties pēc priestera, burvja vai barda. Karotāji mūsu starpā tomēr ir rets arods. Ja neiebilstat vaicājam, kas Jūs pie šādiem dzīves lēmumiem novedis? Halla piešķieba galvu, acīm iedegoties tīrākā ziņkārē, izmetot gurnus uz vienu pusi, šķietami slinkā stājā, kamēr pirksti virpinājās ap rokā turēto ūdens kausu.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 28.01.2014 20:31

Varbūt, liecināja Marko iesāņus skatiens uz zilo pūķeni. Viņš piepildīja Lilijas kausu līdz pusei ar vīnu. Lai baudītu dzērienu un atraisītu mēli jau nevajadzēja tempt, cik uziet. Tikai pēc tam viņš ielēja arī sev. Kāds šķīvis ar rūpīgos apļos sakārtotiem augļiem tika pabīdīts meitenes virzienā. Ja labi iztēlojās, kompozīcijā varēja saskatīt apļus, ko veido lāse, iekritusi mierīgā ūdenī. Lilijai taču patika ūdens.

"Es iesaku kaut ko uzkost, savādāk vīns viens pats..." virs Marko piemiegtām acīm paslējās uz augšu viena no viņa uzacīm, pabeidzot teikumu vārdau vietā. Tas bija draudzīgs ieteikums, kurā nejautās ne izsmiekls, ne piedauzība. Marko šobrīd bija džentelmenis.

"Redziet, tas viss ir pavisam vienkārši. Tā īsti jau melnie pūķi neienīst zilos. Viņi ienīst īpašību, kas piemīt daudziem no jums," puiša skatiens nopietni vērās pretim sēdošajā meitenē, it kā cenšoties saprast, vai šis netikums piemīt arī viņai. "Ja jūs pacenstos neaiztikt lietas, kas pieder mums, mēs varētu pacensties jūs neienīst," viņš lietišķā balsī izstāstīja darījuma noteikumus. Un tad, it kā gaidītu kādu atbildi no Lilijas, noskaloja teikto ar malku vīna. Apzīmogoja. Bet skatiens, tumšs un nopietns, turpināja vērties meitenē. "Un tad varbūt arī klani satiktu labāk," Marko piebilda, pasniegdamies pēc kāda augļa gabaliņa, izbojādams precīzo apli.

Netālu turpināja čalot baltā meitene. Stāsti, varoņi, slava. Dziesminiecei tas droši vien vairāk gāja pie sirds. Bet valdnieka Devana lēmumu šādi pulcēt drosminiekus, lai novērstu pasaules briesmas, Marko neapšaubīja. Gan tāpēc, ka zelta pūķis bija pierādījis sevi kā gudrs un spējīgs valdnieks, kas nepieņem nepārdomātus lēmumus, gan tādēļ, ka Marko pats jutās pietiekami spēcīgs, lai sniegtu savu artavu pasaules drošības atjaunošanai. Nevienam taču nepatika baidīties par savu iedzīvi, mantu un dzīvību. Un melnajiem pūķiem netik.

"Kad zināsim, kas šeit notiks, varbūt arī atradīsies laiks ūdens pārlidojumiem," melnais pūķis atkal pievērsās savai sarunu biedrenei un noteica, neprecizēdams, vai viņš tiešām domāja tādu romantiku un rotaļas kā šķita ieskanam Lilijas teiktajā. Tas tik pat labi varēja būtlietišķs lidojums. Zālē ne viens vien bija izteicis bažas par uzdevumu, bet tā kā nekas nebija zināms, droši varēja pieņemt, ka tas var aizvest arī pie ūdeņiem. Tomēr Marko skatiens nepauda ne sajūsmu, ne noniecinājumu šai stihijai, tas atkal bija kļuvis pelēks un kā glāsts noslīdēja pār Lilijas kakla izliekumu.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 29.01.2014 06:41

Zilmates skatiens vēroja, kā Marko piepilda biķeri ar vīnu, viņas lūpās joprojām rotaļājās tāds nedaudz noslēpumains smaids, iespējams, viņa šajā procesā redzēja, ko vairāk nekā citi spētu saskatīt, bet tas, lai paliek vēlākam, ja vien viņi pēc iziešanas no šīs greznās zāles vēl kādreiz redzēsies. Meitene palūkojās uz augļiem, kurus puisis tik gādīgi pabīdīja viņas virzienā.
- Taisnība, vīnam manā gadījumā ļoti ātri sanāk gūt virsroku. - Varbūt, viņai to nevajadzēja atklāt, bet nolikusi biķeri uz galda pirksti izvēlējās nelielu vīnogu ķekaru, no plašā augļu piedāvājuma, kuru izkārtojums arī nepaslīdēja viņai garām, tomēr to nācās nedaudz izbojāt.
Lilija nesteidzoties nobaudīja ogu pēc ogas, tās bija nogatavojušās un sulīgas.

Tomēr drīz vien viena vīnoga palika kavējamies pie viņas lūpām, kamēr zilais skatiens lūkojās uz Marko ar nedaudz aizvainotu izteiksmi, skatieni atkal satikās. - Ne visi zilie pūķi ir vienādi, tāpat kā nav vienādu lietus lāšu. Nevajag spriest par visiem no dažiem indivīdiem. - Neliels sārtums parādījās meitenes vaigos. Zilmate gan cerēja, ka Marko padomās ka pie vainas bija vīns, nevis pagātnes tumšie rēgi. Bet bija lietas, kuras citiem nevajadzēja zināt, it īpaši melnajiem pūķiem.

Uz brīdi viņa ieklausījās, ko runā pārējie pūķi, bet tik un tā skatiens joprojām bija vērsts pret darvas pūķi.
- Tas ir savādi, neviens neko nezināja teikt par šo uzdevumu. Bet ja spēšu es palīdzēšu izglābt mūsu pasauli, mūsu mājas. Turklāt dziednieki šādos uzdevumos mēdz noderēt. - Viņa pasmaidīja un palūkojās uz vīnogām, pašai nemanot zilmate bija ar tām sākusi spēlēties. Vai viņa nervozēja? Varbūt... mazliet. Bet kaut kā savādāk meitene to neizrādīja, viņa izlikās, ka ir mierīga, kā ūdens pirms vētras.
Lilija ievēroja Marko skatienus, viņai vienmēr bija paticis, ka stiprais dzimums pievērš uzmanību, pat ja viņa necentās nevienu ieinteresēt, bija pati, nevis tēloja kādu citu, tas bija glaimojoši. Tieši tāpēc tas piemīlīgais smaids nespēja pazust, un padarīja viņu brīnišķīgāku, jo kā bija pierādījies nevienam nepatīk pūķi, kas vienmēr purpina zem deguna un ir neapmierināti ar dzīvi. Viņas klanā gan bija maz tādu indivīdu, bet tomēr... tādi bija.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 29.01.2014 08:54

Lilijas un vīna attiecības Marko nekomentēja. Viņš noskatījās, kā zilmate paklausa ieteikumam un uzcienājas ar augļiem. Un tad kaut kas pārtrauca šādu laisku cienāšanos. Marko pretī vērās aizvainotas, zilas acis. Pati izdomāja un pati apvainojās. Sievietes! Marko nopūtās. Šī raksturīpašība laikam piemita visu klanu pārstāvēm. Viņam riebās taisnoties, pie tam situācijās, kad viņš ne pie kā nebija vainīgs. "Tu pati minēji klanu, es atbildēju par klanu," viņš īsi atbildēja uz dziednieces uzmesto lūpiņu. Pūķa balss, to sakot, bija kļuvusi dzedrāka, un arī uzrunas forma bija mainījusies.

Tomēr vairāk viņš nekā neizrādīja nepatiku pret šādu sarunas pavērsienu. Marko lēnām iemalkoja vēl vīnu, bet viņa skatiens no zilmatainās daiļavas aizslīdēja uz citiem zālē esošajiem, īpaši sieviešu kārtas pārstāvēm. Te bija gana daudzveidīga izvēle. Īsti asorti. Lai arī vismaz pagaidām nebija ieradusies neviena melnā pūķene, tomēr pārējās četras krāsas bija pārstāvētas ar pietiekamu daudzveidību. Skaistā, bet cimperlīgā Lilija. Halla, baltā meitene, kas varbūt izskatījās mazliet savādāka, tomēr joprojām jautri sarunājās ar citiem. Sarkanā, visai klusā būtne, Morigana. Un laikam jau zaļā Griša, kuras motīvi šķirties no matiem Marko šķita apšaubāmi. Skatiens kavējās ne tikai pie sieviešu matiem, bet pārbaudīja arī viņu formas, stāju, gaitu, izturēšanos. Vīriešiem pagaidām tika tikai tāda starp citu attieksme. Tomēr tas viss izskatījās kā parasta novērošana, nevis glūnēšana.

Vērošanu iztraucēja Lilija. "Jā, ja tur dodas vairāki, tad noteikti dziednieks ir noderīgs. Viens... Nu, varbūt jūs varat pierādīt spēkus arī viena," viņš pasmīnēja, un pelēkais skatiens atkal pievērsās meitenei. Viņa taču gribēja pierādīt savus spēkus. Manieres un pieklājīga attieksme atkal bija atgriezusies Marko teiktajā. "Bet diemžēl es jums nevaru neko vairāk atklāt," viņš iztaisnojās krēslā, izkustināja plecus, viegli izstaipījās. Bija patīkami uzcienāties un papļāpāt, tomēr arī melnais pūķis nevarēja noliegt, ka gaida tālāku notikumu attīstību. Iespējams, ka vēl nebija laiks. Marko atkal atlaidās krēslā un veltīja Lilijai pieklājīgu smaidu.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 29.01.2014 10:48

Izskatījās, ka lielajā zālē sanākušajiem pūķiem ilgāk vairs nebūs jāgarlaikojas.
Telpā ienāca trīs personas, kuras droši vien spēs kliedēt sanākušo drosminieku neziņu. Pirms vēl bardi paspēs ziņas izstāstīt pasaulei, šeit sanākušie būs pirmie, kas tās uzzinās.

No trim atnācējiem, pirmā nāca sieviete. http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/moira_zps07644420.png bija dziesminiece. Lai arī sarkanajiem pūķiem tā nebūt nebija tuvākā nodarbošanās. Tas nebija pārāk tipiski.
Bet te, pilī, viņa bija valdniekam tuvu stāvoša persona un mēdza runāt Devana vārdā. Sieviete bija tērpusies garā, baltā kleitā, kas gaisīgi plīvoja gar viņas slaido augumu. Garajos, sārtajos matos bija sasprausti mazi, balti ziediņi. Viņa izskatījās, kā pavasarī uzplaucis ābeļzieds. Tik gaiša un neskarta. Moira nenēsāja ieročus. Viņas basās kājas pavisam klusi slīdēja pār zāles marmora grīdu.
Nevarēja nepamanīt, ka jaunā sieviete izskatās norūpējusies. Raizes bija viņas skatienā. Un neslēpās ne no viena, kuru Moira uzlūkoja. Viņas skatiens viegli pārslīdēja pār visiem šeit sanākušajiem pūķiem. Kā meklējot cerību un atbalstu.

Aiz Moiras nāca divi vīrieši. Viens no tiem bija atlētisku augumu, kurš bija tērpts visai bagātīgā bruņu kārtā. http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/Malevon_zpsf0b35eff.png bruņu žvadzoņa noteikti bija tā skaņa, kas pievērsa zālē esošo uzmanību, ka te vēl kāds ir ieradies. Baltais pūķis bija karotājs, kurš komandēja valdnieka armiju - karotājpūķus, kuri nodrošināja kārtību Dragārā, ja radās tāda nepieciešamība. Brīžos, kad klanu savstarpējie kari draudēja nodarīt pārāk daudz postījumu arī tiem, kas vēlējās dzīvot mierā.
Malevona stāja bija lepna un gaita pārliecinoša.
Viņa skatiens, līdzīgi, kā Moiras, nomērīja šeit sanākušos pūķus. Tiesa, ilgāk aizkavējoties tieši pie karotājiem. Par kuru trūkumu, kā izskatījās, te nekādi nevarēja sūdzēties. Bet, protams, karotāji bija drosmīgi. Tie allaž atsaucās pirmie un rāvās uz priekšējām rindām. Nebija šaubu, ka tieši karotāji vēlējās apliecināt savas prasmes un iekarot varoņu vietas bardu radītos stāstos un dziesmās.

Trešais atnācējs pavisam noteikti nebija karotājs. Vismaz viņa auguma aprises un arī ietērps to apliecināja. http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/vejsh_zpsb376a535.png, tā viņu sauca. Lai gan visi zināja, ka Vējš, nav Devana šamaņa īstais vārds. Savu īsto vārdu baltais pūķis visai sekmīgi slēpa. Jo viņš ticēja senai maģijai par īstajiem vārdiem. Ka atklājot savu vārdu nevēlamām personām, var nonākt to verdzībā.
Vēja seja bija apzīmēta ar savdabīgiem rakstiem un simboliem, viņa mati viegli plīvoja pat viņam atrodoties uz vietas, it kā tajos visu laiku spēlētos viegls un draisks vējš. Viņa seja izskatījās pat nedaudz sievišķīga. Tā ka skatoties uz to un pūķa garajiem, baltajiem matiem, bija grūti noteikt viņa dzimumu. Šaubas gan izgaisināja augums. Tas nebija trenēts, kā Malevonam, vai pat citiem zālē esošajiem karotājiem, taču tas pavisam noteikti bija vīrieša augums. Viņam bija plati pleci, arī krūšu daļā nekādi labumi nebija novērojami.
Šamanis tērpās tumšās, garās drānās, kas bija apjoztas ar vienkāršu jostu. Viņš līdzi nēsāja nūju, kas izskatījās pēc tāda pamatīja koka zara, kura galā iekļāvās paprāva kristāla lode, kurā iekšā bija migla. Un izskatījās, ka to visu laiku dzenātu visai spēcīga vēja plūsma. Tā riņķoja iekš lodes. Ja uz lodi lūkojās ilgāk, pa retam varēja manīt arī kādu zibeņa uzzibsnījumu.
Atšķirībā no saviem kolēģiem, šamanis nevienu nevēroja. Viņš gāja taisni uz priekšu, necenšoties izpētīt, kādi tad bija tie drosminieki, kuri bija atsaukušies Devana aicinājumam.

Moira nekļūdīgi izvēlējās vietu zālē, kuru labi varēja redzēt visi šeit sanākušie. Nevienam nebija jāstaipa kakls, vai jāceļas un jāmaina savu atrašanās vietu. Lai arī ikdienā pūķiene savu izvēlēto profesiju izmantoja, lai tikai spēlētu stabuli un dziedātu savam mīļotajam, iemaņas tik un tā bija palikušas.
- Dragāras ļaudis, - Moira uzrunāja klātesošos skanīgā, patīkamā balsī. Abi baltie pūķi nostājās aiz viņas, kādu soli nostāk. - Valdnieks Devans pateicas par jūsu izrādīto interesi un vēlmi palīdzēt.
Palīdzība nudien ir vajadzīga, jo raugi, mūsu pasaulei draud briesmas. - viņa nopūtās. - Dragāras pilāram draud sabrukšana. Un ja tas notiks, mūsu valdnieks ies bojā. Man žēl to atzīt, taču viņš jau tagad jūtas slikti. Tādēļ nevarēja jūs satikt pats.
Mēs nezinām, kas izraisa pilāra grūšanu. Taču tas jau ir sācies. Tas notiek.
Valdnieks jūs aicināja, lai jūs, dotos ceļā un atrastu iemeslus kādēļ pilārs grūst un apturētu tā sagrūšanu. Atlīdzībā viņš sola katram to, ko viņa sirds visvairāk tīko iegūt. - tie bija iemesli, kādēļ Moiras vaigs bija tik rūpju nomākts un pūķienes acīs mirdzēja skumjas.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 29.01.2014 11:18

Zālē ieradās vēl kāds, par to liecināja bruņu žvadzoņa un divi klusāk likti soļi. Marko pagriezās, bet jaunu drosminieku vietā ieraudzīja trīs Devana galma pārstāvjus. Melnā pūķa pozas maiņa un izsliešanās staltāk liecināja, ka no šiem trim atnācējiem tiek gaidīts kas vairāk.

Marko skatiens sekoja pirmajai nācējai. Uzlūkojot sarkanmataino dziesminieci, pūķa skatiens atkal bija kļuvis tumšs, bet pirksti stingri apķēruši biķeri, pirkstu kauliņiem kļūstot bāliem. Viņa augums saspringa kā stīga, kas atbrīvojās brīdī, kad nācēji apstājās. Tad arī Marko strauji piecēlās. Viņa uzmanība tagad bija pilnībā veltīta Devana sūtņiem, ne vairs zilmatainajai sarunu biedrei. Paspēris dažus soļus tuvāk zāles vidum, Marko paklanījās. Kustība bija nedaudz stīva. Devans, iespējams, izpelnītos daudz vairāk cieņas izrādīšanas.

Palicis vairāku soļu attālumā, Marko uzmanīgi noklausījās Moiras sakāmo. Viņš nopētīja arī abus pavadošos baltos pūķus, īpaši pakavējoties pie Vēja nestās lodes. Šamaņu burvestības Marko nebija pazīstamas, tomēr kustīgā migla piesaistīja un uz brīdi savalgoja skatienu.

"Marko, Dervina dēls ir valdnieka rīcībā," skaidrā, pārliecinātā balsī melnais pūķis stādījās priekšā, negaidot kādu īpašu uzaicinājumu. "Esmu gatavs pierādīt, ka esmu piemērots šādam uzdevumam," viņš turpināja, joprojām būdams pārliecināts, ka kaut kāda atlase starp sanākušajiem piedzīvojumu meklētājiem notiks. Nevarēja taču pieņemt, ka katrs no viņiem spēja atklāt patiesos grūšanas iemeslus un tās apturēšanai paredzētie pasākumu nevērsīs visu vēl ļaunāk. Tie bija virspusējie apsvērumi. Devana sūtnes bilstais par atlīdzību iededza Marko acīs jaunu dzirksti un lika sirdij krūtīs sisties straujāk. Vai tiešāk ikviens no šiem pūķiem varēja iegūt to, ko vēlas? Dažu vēlmes jau bija atklātas, dažu — nojaušamas. Lai arī domas apceļoja drosminiekus, Marko skatiens joprojām nedalīti bija pievērsts runātājai, neskatoties uz viņas matu krāsu.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 29.01.2014 13:05

- Noteikti, - Atorms piekrītoši pamāja Moriganai, nemaz nešaubīdamies par to, ka viss kļūs zināms pavisam drīz. Tikai nedaudz pacietības.

Atskanēja vairāku nācēju soļu troksnis, un tas gluži neizklausījās pēc vēl kāda pieteikties gribētāja, tie nāca pa vienam.
Atorms nolika kausu uz galda un pievērsās nācējiem. Viņš nekad nebija redzējis nevienu no viņiem, bet vismaz par diviem zināja droši un trešo - nojauta. Stāstīts par to, kas un kā ir Valdnieka galmā, bija, un karotājam bija ausis un atmiņa, lai dzirdētu un iegaumētu.

Pirmā bija Moira, dziesminiece, un aiz viņas - tur šaubu nevarēja būt! - Valdnieka karotāju komandieris Malevons, trešais bija atpazīstams pēc stāstiem. Vējš, šamanis.

Karotājs piecēlās kājās un sveicienā pielieca galvu. Šī trijotne bija no vecākajiem, no tiem, kuriem pienācās cieņa un kurus bez šaubīšanās varēja klausīt.
- Atorms, Terlosa dēls, gatavs kalpot valdniekam, - viņš uz aicinājumu atbildēja negaidīti labskanīgā balsī.

Tad tāda ir nelaime! Pīlārs grūst, un tas ir slikti. Tas noteikti nāk par ļaunu visai pūķu pasaulei. Nekādas kārtības vairs! Nē, to noteikti nedrīkst pieļaut.
Tikai ar cēloņu atrašanu sarkanajam karotājam bija kā bija. Viņa lieta nebija sameklēt cēloņus, iemaņu arī nekādu, un tāpēc vien bija skaidrs, ka pa vienam viņi šādu uzdevumu nepaveiks, vajadzēs sadarboties. Atormam vajadzēja skaidrākas norādes, kurp iet un ko darīt.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 29.01.2014 14:01

Sarunām pievienojās soļu skaņas, un Kenolts paskatījās uz nācējiem. Nevarētu teikt, ka viņš kādu no Valdnieka galma būtu iepriekš redzējis, bet saprata gan, ka gaidītās ziņas būs klāt. Kamēr trijotne šķērsoja zāli, druīds piemeklēja savās atmiņās saglabātos reiz dzirdētos vārdus tiem, ko šobrīd redzēja. Visdrošāk viņš atpazina Vēju.

Kājās Kenolts necēlās, lai neizjauktu Moiras iecerēto vēstījuma ritmu. Vēstījums pats gan druīdu satrauca. Pirmajā brīdī viņam pat nācās apspiest vēlēšanos mesties ārā no zāles. Ne jau, lai izvairītos no uzdevuma, bet - Pīlārs grūst! Kenolts ļoti labi zināja, kā grūst klintis, kā gāžas lavīnas un krakšķ vētras lauzti koki. Bet tad viņš saprata, ka, lai arī runa ir par senseno ēku, šī grūšana ir citāda. Notiek kas krietni sliktāks kā vienkārša akmeņu būves drupšana gabalos.

Druīds palika sēžam, gaidīdams tālāku stāstījumu par uzdevumu. Iespējams, valdniekam Devanam un viņa padomniekiem ir jau kādi apsvērumi radušies. Balvas solījumu Kenolts palaida gar ausīm - domās par to tad, kad darbs būs padarīts.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 29.01.2014 14:35

Vieglu vēja dvesmu Marko sajuta ap savu ķermeni, kad bija nosaucis savu vārdu un apliecinājis gatavību doties valdnieka uzdevumā. Tas bija šamaņa skatiens. Viņš ieinteresēti nopētīja jauno pūķi. Tomēr, neko neteica.

Pēc karotāja pieteikuma un paredzami, ka arī citi sanākušie tūdaļ steigs izteikt savu piekrišanu, Malevons pamāja ar galvu. - Tas nebūs vienkārši. - viņš noteica, pagājies pāris soļus uz priekšu. - Mūsu valdnieks tika ievainots, kad meklēja atbildes, lai izskaidrotu notikušo. Lai saprastu, kā apturēt draudošo nelaimi.
Ir tikai vēl viena persona, šajā pasaule, kas varētu zināt notikušā iemeslus un zināt, kā rīkoties. Jums nāksies ceļot caur akmens milžu zemēm, uz Pusnakts cietoksni. - Malevons noteica, skatienam pirmām kārtām nopērtot tos, kas jau bija izteikuši savu gatavību doties uzdevumā. Tad tikai pārējos.
Raugi, visi pūķi zināja, ka Pusnakts cietoksnis bija tikai skaists nosaukums, kas patiesībā zem sevis slēpa izraidīto pūķu cietumu. Tā bija vieta, kur nosūtīja tos, kuri bija noziegušies tik smagi, ka viņu atrašanos sabiedrībā, kopā ar citiem pūķiem, valdnieks nepieļāva.
Pusnakts cietoksnis bija vieta, kur izraidītie dzīvoja. Vieta, no kuras tie nevarēja aiziet. Vieta, kurā neviens pūķis nespēja pārvērsties par pūķi. Tā bija tumsas zeme.
Un akmens milži? Tie bija neganti radījumi. Dumji nenoliedzami, taču daudz pūķu bija gājuši bojā tieši no šo radījumu rokas. Tie bija milzīgi, tie bija spēcīgi un tie spēja pūķim noraut galvu, pirms tas vēl bija paspējis likt lietā savus ieročus un prasmes. Iet cīnīties ar akmens milžiem bieži bija jauno pūķu karotāju kļūda. Nē, tas nebija tad, kad apmācība jau bija pabeigta. Jo tad jau pietiek prāta nepatikšanās speciāli nelīst. Tas bija tad, kad likās, ka esi spēcīgs, jauns, visu spēj un nav neviena pretinieka, kuru nespētu uzveikt. Taču akmens milžiem ļoti nepatika, ka pūķi līda viņu mājvietā. Tad tie ņēma milzu akmeņus un svieda pa lidojošajiem pārdrošniekiem un kad tie bija notriekti, vienkārši uzmina savu smago akmens pēdu.

- Jums jāuzmeklē Vordans. Viņš varētu zināt atbildes. - Malevons bija devis skaidrākus norādījumus par personu, kura meklēja Pusnakts cietoksnī.

Vordans bija vārds, kas klejoja daudzās pūķu leģendās un dziesmās. Taču nekad ne ar labu pieskaņu. Tas bija kā pūķu pasaules kopējais ienaidnieks, kurš bija iedomājies sevi esam varenāku par valdnieku. Patiesībā, Devana un lorda Vordana saķeršanās bija notikusi tik sen, ka jaunie pūķi nemaz tā īsti neticēja tāda Vordāna eksistencei, kamēr vecajiem stāsta patiesie notikumi jau bija pagaisuši no atmiņas. Vordans kalpoja kā lamuvārds nepaklausīgiem bērneļiem, kā sliktā persona, ja kādā stāstā tādu savajadzējās.
Un tagad izrādījās, ka kaut kur, Pusnakts cietoksnī, nudien tāds pūķis eksistēja?

Iesūtīja: Romija ; laiks: 29.01.2014 14:56

Kad priekšplānā iznāca Malevons, Marko mazliet atslāba. Tiešais tuvums ar sarkanmati, kaut arī ne šo konkrēti, lika jaunekļa augumam saspringt un galvā raisīties domām, kas būtu pilnīgi nepareizas šajā situācijā. Devana galmā netika dalīti klani, te pūķi vietu nopelnīja savādāk, pie tam visi par to bija cienījami. Un cienot Devanu, nācās cienīt arī viņa lēmumus, kuru šurp sūtīt ar ziņām.

Malevona stāstītais izraisīja divējādas jūtas. No vienas puses Marko jutās glaimots, ka vinš zināja šos stāstus par Pusnakts cietoksni un Vordanu. No otras puses pūķa vārds joprojām stindzināja, it kā Marko būtu mazs bērns, kuru cenšas iebiedēt. Tomēr lepnums neļāva tagad atkāpties vai izrādīt šaubas. Izslējies staltāk, Marko ar labo dūri piesita sev pie krūtīm. "Es esmu gatavs doties," un tieši to arī domāja. Viņam bija līdzi viss, ko pūķis ņemtu ceļā. Pat dodoties uz Pusnakts cietoksni.

"Es neatminos dzirdējis, ka Vordans tiktu piedēvēts kādam no klaniem," Marko ieminējās. Varbūt tik senam pūķim tas nebija svarīgi, jo arī Devans bija ārpus piecām krāsām. Tomēr kādas iezīmes varētu palīdzēt tad, kad nāksies nodibināt kontaktu ar šo pūķi. Milži? Tie Marko šobrīd uztrauca mazāk. Viņš vairs nebija tik pārgalvīgs, lai ielaistos ar tiem jebkādā kontaktā, tomēr par spējām izvairīties viņš bija vairāk kā pārliecināts.

Marko jau bija sācis apdomāt plānu, it kā būtu ticis līdz Cietoksnim un garām milžiem, un tikai tagad skatiens aizslīdēja līdz Lilijai. Tas nebija rūpjupilns skatiens, kas aicinātu viņu atteikties no pārlieku bīstama uzdevuma, tas nebija arī tāds, kas lūgtu dziednieci nākt līdzi un ārstēt viņa ievainojumus. Acīs nozibēja viltīga uguntiņa, skatienam atkal ātri novēršoties.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 29.01.2014 15:25

"Akmens milži" bija vārdu salikums, kuru no Atorma galvas viņa skolotājs bija pamanījies izklapēt savlaicīgi. Kopā ar vārdiem "lidošu un uzveikšu!". Sarkanais pūķis bija tos redzējis, jo mācību nolūkos kopā ar skolotāju bija aizlidojis līdz šo zemju robežai. Tur vēl jaunajam māceklim bija jāuzklausa daudzas pamācības un padomi, un viņi bija devušies projām, līdzko skolotājs uzskatīja, ka skolnieks ir redzējis milzi, bet milzis nav pienācis pārāk tuvu.

Sarkanais karotājs nenolaida skatienu Malevona priekšā. Ja jau reiz viņš bija teicis, ka kalpos Valdniekam, tad to arī darīs tik ilgi, kamēr Valdniekam būs vajadzīgi viņa pakalpojumi, vai arī mirs.
Tas ļoti varēja gadīties. Ne vien jāceļo cauri akmens milžu zemēm, bet vēl jāatrod Vordans, kurš tiešām eksistē (pūķis nešaubījās, ka Malevons nemelo, kāpēc gan lai viņš to darītu?), un par to Atormam nebija nekādu konkrētu ziņu, izņemot atmiņas no laikiem, kad pats tikko bija izšķīlies no olas, un reizēm viņu ar šo vārdu biedēja. Vārdam nebija izskata, un tāpēc tas toreiz likās vēl baismīgāks.
Tagad kļuva svarīgi - ļauns, ļauns, bet kā izskatās?

Viņš atbalstīja Marko jautājumu. Jā.
- Vai ir kādas kādas precīzākas ziņas par Vordanu? - balss labskanība nebija mainījusies, - Kā viņš izskatās, kas patīk.
Bardi apdziedāja vienīgi slaveno Valdnieka uzvaru, un vismaz Atorms nebija dzirdējis dziesmas, kur būtu pieminēts, kā kurš izskatījās.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 29.01.2014 16:18

Un rau, viņu sagaidītāji ieradās. Novēršoties no Elrika, Halla pagriezās pret sarkano pūķieni, kas rotājusies baltiem ziediem. Kā sniegs uz asins upes, lai arī viņas rimtā balss pierādīja, ka ne asmeņus viņa lietotu, lai asinis lietu. Dažkārt spalva tomēr spēj būt spēcīgāka par zobenu. Tam sekoja divi baltie pūķi, apliecinot, ka valdnieka Devana uzticību nopelnījuši tieši daudzi tie. Jo tie, kas seko vēja vārdam, nekad nenodod un nekad nepieviļ. Tas bija lepnums par pašas tautu, kas mudināja lepnāk pacelt galvu. Un, ak, Vējš. Māsas reiz bija muļķojušas Hallu, ka šis patiesi ir tas pats Vējš, kas ieskandina zvanus no rītiem, vai arī plosās negantās rudens vētrās, atkailinot kokus un aurojot kalnu nogāzēs, bet nē. Īstais Vējš ir kas vairāk par tikai vienu personu, lai arī kripata Vēja iespējams atrodama katrā. Viņiem ierodoties, Halla nolika malā ūdens kausu un noslīga uz ceļiem, tā sasveicinoties ar nācējiem, bet pēc tam kājās neslēdzās, neiebilsto just akmens grīdas vēsumu un uzlūkot viņu trijnieku no apakšas. Abas ausis tika saspicētas jo īpaši uzmanīgi, lai saklausītu ik vārdu.

Pilārs brūk. Valdnieks ievainots. Beidzot dzirdot gaidāmo nelaimi, Halla apjauta, ka viņa būs pirmā, kura spēs to ievērpt dziesmā. Pirmais bards, kas pavēstīs pasaulei šo katastrofu. Tas sniedza... varu, jo viņa šo varētu arī noklusēt... sagrozīt. Meli viņai gan bija sveši, bet augstāka labuma vārdā klusēšana vienmēr top par zeltu. Tomēr ne jau tas te saucams par galveno. Viņiem tika nosprausts mērķis. Pusnakts cietoksnis. Halla aizslēpa lūpas aiz plaukstas, apslāpējot īso elsu. Neviens no gudra vai brīva prāta nevēlējās tur klejot, bet tieši tādēļ aicināja tos, kas nebīstas izaicinājuma. Un noskurināties vēlreiz, izdzirdot Vordana vārdu. Šie stāsti nebija viņai sveši, lai arī tikai tagad šis lietuvēns ieguva miesu un asinis, tā topot vēl jo baisāks. Es šaubos, ka Vordanam kaut kas patīk, neskaitot varu un sevi. Baltā pūķiene palūkojās sarkanā virzienā, vairāk gan nopētot viņa kājas, nekā seju. Kā arī Halla nešaubījās, ka viņu ieraugot, Vordanu pazīs jebkas. Ne gluži ar stāstu pievienotajiem ragiem un kā ogli kūpošām acīm, bet tomēr, tuvu tam. Bet lai kādi izaicinājumi, es, Halla, Liosa meita, došos un pildīšu tos. Un te arī viņa sniedza savu uzticību. Solījumu, ko neiedrošināsies lauzt. Viņa netīkoja pēc mantas un nezināja, ko viņas sirds kārotu, šim visam beidzoties, bet ja šis piedzīvojums būs īsts, tad tajā apgūtā gudrība pateiks atbildi priekšā. Ja es drīkstu jautāt - kā tieši valdnieks tika ievainots? Vai viņš pie Vordana devās pats?

Iesūtīja: Mākoņkaķis Aurēlija ; laiks: 29.01.2014 19:06

Vēl par agru nolemt, vai viņa Kenoltam piekrīt vai nē, bet atbilde par dzīvesvietas izvēli jebkurā gadījumā nebija uzskatāma kā pietiekams pamats, lai nu sāktu tiesāt zaļo pūķi un viņa uzskatus. No otras puses - tikai retu reizi tas maz spēja būt "pietiekams"... Bet tad, šis Kenolta jautājums par... "Hm?" Griša samirkšķināja acis, bet vaibsti savu izteiksmi nemainīja - interesanti, vai tie saplaisātu, ja viņa iesmietos...? "Nē."

Un tad notika lietas.

Ieradās valdnieka galms (ja vien šo trijotni tā ir cienīgi dēvēt), un Griša nekavējoties izrādīja viņiem cieņu, paklanoties. Tiesa, pirmajā mirklī radās neziņa, kurp vērst skatienu, tādēļ - (lai arī viņa vislabprātāk uzlūkotu visaugstāko šamani Vēju, un vēl jo labprātāk no cēlā skata nenovērstos) - vien pēc tam, kad bija izrādījusi cieņu, atnācējus pasveicinot, Griša pacēla skatienu augšup, pret dziesminieci Moiru. Šis tomēr bija augsts gods - uzlūkot leģendas, ne pūķus, aci pret aci. Un tikai pēc tam pūķiene atļāvās izrādīt ko citu kā tikai savu cieņu.

Valdnieks iet bojā? ... Dragāras pilārs - brūk? ... Neviens neko nezina? ... Akmens milži, ak, Tavu māti...
Tas pavisam noteikti bija netīši, kā Grišas uzacis krita aizvien zemāk ar katru Moiras un Malevona vēstījuma vārdu. Un viņas skatiens - jo tukšāks. Jā, tieši šādi, un ne savādāk, Griša iekšēji lamājās. Starp citu, ne sliktāk par darvas pūķi, kam vairs nav zaudēt. Pat neņemot vērā nesen atklātos uzskatus par klaniem un to "stereotipiem". Bet labi. Šis taču bija viņas pienākums. Protams, Grišai bija izvēle nu bēgt, bet vai tā viņai tiekties pēc dzīves piepildījuma? Izvēle šeit vienkārša - atsaucoties Griša dosies ceļā, kas nesīs daudzus, daudzus upurus, bet atteikšanās nozīmē ciešanas. "Griša, sarkanā klana Raša meita, es apliecinu savu uzticību valdnieka gribai. Ja Dragāra sauc pēc palīdzības, ir mans pienākums atsaukties." Viņa vēlreiz pielieca galvu, bet šoreiz valdnieka pārstāvjus uzlūkot neizvairījās.

Bet ar pliku vēlmi nepietiks. "Ja atļausiet vaicāt, kādēļ tieši pie viņa? Vai Jums ir aizdomas, ka draudi radušies Vordana vainas dēļ?" Kas būtu sarežģīti paveicams no sensena pūķa, kas iepriekš mitis galvenokārt teiksmās, bet nu - gluži reālā cietumā, no kura ir gluži nereāli izbēgt, lai ietekmētu Dragāras civilizācijas centru... Kas noved pie nākošā jautājuma. "Un vai Jums ir nojauta, ko Vordans varētu pieprasīt apmaiņā pret mums vēlamo informāciju?" Ja nu naidnieks vēlas saņemt atpakaļ savu brīvību? Ja tā ir tiesa, un šī pūķa rīcībā ir kas tik nenovērtējums, tad... Griša viņa vietā šādu prasību vismaz apsvērtu.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 29.01.2014 19:38

Batirs pieslējās no krēsla, izstaipījās un sāka krāmēt tarbā no šķīvjiem šķiņķi un sieru, un rāceņus, un maizi. Un nevērīgi un it kā starp citu noducināja zemā balsī. Uz kuru pusi ir tas cietoksnis? Kas viņam daļas gar senām leģendām un savu vārdu izbrēkšanu zālē ar dīvainām atbalsīm?! Viņam vajadzēja virzienu, kurp jādodas, lai izglābtu to muļķa torni no sagrūšanas.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 29.01.2014 19:43

Valdnieks ievainots? - Tas bija galvenais, ko Kenolts saklausīja tālāk stāstītajā. Viņš sakustējās, gribēdams iet, palīdzēt, dziedēt. Tāpat, kā būtu to darījis mājās. Bet, piecēlies, palika stāvam uz vietas - pilī taču dziednieku netrūka. Viss, kas bija šajā lietā darāms, noteikti ir jau izdarīts. Bet sliktums tik un tā palicis, jo Pīlārs brūk.

Pārējie pūķi uzdeva jautājumus, uz kuriem arī Kenolts labprāt dzirdētu atbildes. Jo tagad tika pieminēti akmens milži un pat Vordans, par kuru pūķi jau ir aizmirsuši, izņemot Devana senā pretinieka vārdu. Un Pusnakts cietoksnis, uz kuru neviens pūķis labprātīgi nedodas...

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 29.01.2014 19:54

Vai patiešām aizvainojums, bija tikai izdomāts? Lilijai tomēr tam neticēja un viņa domāja, ka nav no tām sievietēm, kuras pašas kaut ko izdomā un pēc tam dusmojas uz visu pasauli. Drīzāk viņa bija kā ūdens, mierīga un nosvērta, tikai nevajadzēja sadusmot, ne jau par velti viņas stihija spēja aizslaucīt visu savā ceļā.
Bet pašreiz meitene izskatījās maiga, kā rīta rasa, kurā atspīd saules stari un kur migla lēnām ceļas no zaļām pļavām.

Viņas sarunas ar Marko noklusa, tiklīdz kā zālē parādījās valdnieka sūtņi. Arī Lilija bija piecēlusies kājās, bet nemetās uz zāles vidū, kā to bija izdarījis melnais darvas pūķis, viņa pa priekšu vēlējās noklausīties, kas sakāms ir Devana pūķiem. Pirms solīt savu palīdzību.
Zilmates skatiens aizslīdēja pie Moiras, un tad līdz baltajam karotājam, kurš stāvēja aiz viņas, pie šī pūķa meitene nedaudz aizkavējās, tomēr tiklīdz kā sarkanā dziesminiece bija sākusi runāt Lilija uzlūkoja viņu. Zilā pūķene izskatījās pārsteigta, šīs ziņas bija vēl sliktākas nekā viņa bija gaidījusi.

Akmens milži un Pusnakts cietoksnis, šis uzdevums būs bīstamāks nekā Lilijai patiktu, bet doties atpakaļ viņa negrasījās, bet Vordans... viņš bija leģenda, ar viņu biedēja mazos pūķēnus, nevarēja būt, ka viņš ir īsts... pārāk daudz jaunumu vienai dienai.
Laikam jau priesteriene bija īstajā brīdī palūkojusies uz Marko, lai ievērotu to viņa viltīgo skatienu, meitenei atlika vien minēt, ko tas varēja nozīmēt.

Viņai nebija jautājumi, pārējie tos jau paspēja uzdot, Lilija vien paspēra pāris soļus tuvāk zāles centram un meitenes zilais skatiens uz brīdi ieskatījās Moiras acīs.
- Es Lilija, Nalaka meita esmu valdnieka rīcībā, darīšu ko spēju, lai palīdzētu. - Viņa godbijīgi paklanījās. Bet kad atkal izslējās stalti palūkojās uz Marko, priesteriene pasmaidīja.
Meitene, protams, uztraucās par Devanu, viņš bija ievainots un ja varētu tad viņa visticamāk zelta pūķi izdziedētu, bet nebija šaubu, ka tiek darīts viss iespējamais, lai valdniekam palīdzētu.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 29.01.2014 21:15

- Nē... - Moira noraidoši pamāja. - Valdnieks nedevās pie Vordana. Viņu ievaino pilāra grūšana. Viņi ir saistīti. Viņš un pilārs. - sarkanmate cetās paskaidrot. Viņa īsti nezināja, kā jaunajiem pūķiem izskaidrot. Un vai viņi līdz galam saprata. Jā, nenoliedzami, dziesminiece bija pamanījusi starp sanākušajiem gan druīdus, gan raugi, zilā pūķiene izskatījās pēc priestera. Taču neviens no viņiem nevarēja palīdzēt tieši Devanam. - Ir jānovērš draudi pilāram, lai valdnieks atlabtu. - bija tiešākais paskaidrojums.
Jā, arī Moirai tas likās savādi. Viņa bija kopā ar valdnieku pēdējos trīssimts gadus un viņai allaž valdnieks bija licies spēcīgs un teju neievainojams. Viņš vienmēr jutās labi, sveica viņu ar siltu sveicienu. Aicināja doties kalnos. Un tagad vienkārši tā visa vairs nebija. Viņa bija palikusi viena. Viņas valdnieks bija sasirdzis un neviens pat nezināja padoma, ko iesākt, kā palīdzēt. Moiras acis skuma...

- Vordans ir Krēslas princis. - ierunājās Vējš. Viņa balss skanēja nedaudz asāk, kā būtu gaidīts no šādas personas, kura vaibstiem teju nevarēja noteikt dzimumu. - Viņa klans bija Krēslas pūķi. Violetie pūķi. - šamanis paskaidroja vairāk.
- Bija. Cik mums zināms, Vordans ir vienīgais krēslas pūķis un tā kā viņš nespēj pieņemt pūķa formu, viņam nav iespēju radīt pēcnācēju. Viņa klans tika iznīcināts, kad viņš vadīja savu uzbrukumu valdniekam Devanam. Pēc sakāves, viņam tika atņemti tituli, mājas. - tā vietā viņš ieguva jaunu mājvietu - Pusnakts cietoksni.
- Man nav ilūziju, ka sarunas ar Vordanu vedīsies viegli. Un jūs, mēs... diez vai mēs spējam piedāvāt viņam kaut ko, kas viņam patiktu. - Vēja lūpās pat parādījās viegls smaids.
- Tomēr, pilāra sagrūšana, nozīmēs arī viņa bojāeju. Bet viņam pavisam noteikti patīk būt dzīvam. Ja vien tas kaut kā līdz... - šamanis apzinājās, ka neko daudz Devana varoņiem tas nelīdzēja.
- Mēs nedomājam, ka Vordans ir izraisījis pilāra sagrūšanu. Taču, mēs zinām, ka viņš ir tas, kurš atskaitot valdnieku, varētu zināt, kas notiek. Diemžēl, valdnieks mums nespēj šobrīd palīdzēt... mums ir jāpalīdz viņam. Mums jādodas pie Vordana un jālūdz viņa palīdzība. - Vējš viegli pielieca galvu. To varēja izskaidrot dažādi. Vai nu viņš šādi vienkārši nobeidza savu runu, vai arī tas bija cieņas izrādīšanas žests drosminiekiem, kuri bija gatavi sevi pakļaut briesmām un doties uz Pusnakts cietoksni.

Un par cietoksni runājot... Malevons jau tādu brīdi vēroja, kā melnais pūķis krāva somā labumus no galda. Viņš lūpās bija parādījies uzjautrināts smaids.
- Jums jādods uz ziemeļiem. Pēc dienām trim, būsiet pie milžu zemēm. - viņš paskaidroja. - Druīdi zinās ceļu. - ja nu gadījumā citiem pūķiem tomēr nav ne mazākās nojausmas, kur atrodas ziemeļi un kur ieslodzīto pūķu zeme.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 29.01.2014 21:29

Marko gandrīz iespurdzās, izdzirdējis Grišas teikto. Būtu viņi citā vietā, viņš nekautrētos ne komentēt, ne skaļi smieties par nejaušo sapritību. Proti, ieraugot gludi skūto galvu, viens no uzjautrinošiem minējumiem melnajam pūķim bija doma, ka Grišai ir kāds karstasinīgs sarkanais mīļākais, kurš kādā kaislīgākā brīdī nav noturējies un... manāmi apsvilinājis meitenes galvas rotu, kas lika no tās atbrīvoties un varbūt pat turpmāk turēt galvu gludu. Un izrādījās, ka viņai patiesi ir sakars ar sarkanajiem pūķiem, kas neizslēgtu arī tādu iespēju. Bet nē, šeit smieties nebija vietā, kad tika spriests par Devana ievainojumiem un Pīlāra glābšanu, tomēr roka pasniedzās un pakasīja aiz auss. Marko mati bija. Pagaidām. Pūķenei gan netika veltīts pārāk ilgstošs skatiens.

Vērojot, kā pamazām piesakās arī citi sanākušies pūķi, nācās secināt, ka laikam jau šeit netiek meklēts viens varonis, bet gan grupa, kas pie šāda ceļamērķa varbūt pat bija labāk. Un tas nozīmētu, ka visiem piekritušajiem būtu jādarbojas kopā. Ja zilmataino daiļavu jau bija sanācis diezgan cieši nopētīt, tad tagad skatiens pievērsās arī citiem — tālāk stāvošajam sarkanajam karotājam, par ko pārsteigumu nebija, toties baltās meitenes dedzība gan šobrīd šķita par pārsteidzīgu. Dzirdēt smalkos kauliņus krakšķam zem milžu pēdām nebija bauda pat Marko ausīm. Kad no zāles dibengala atskanēja dobjš rūciens, Marko beidzot paskatījās ciešāk uz savu ciltsbrāli, kas šķita no ēšanas uzblīdis vēl vismaz par kādu pēdu katrā virzienā. Aizsegs, lielakais mērķis un lēnākais skrējējs varēja izglābt kādu mazāku vai veiklāku, ja gadījās nokļūt uzbrukumā. Bet kad tūlīt blakus pievienojās arī Lilija, Marko uz viņu palūkojās ar nedaudz aizdomīgu skatienu. Ne tāpēc, ka viņas teiktais pēc slavas kāres nesaskanētu ar piekrišanu doties, bet tas, ka viņas skatiens par spīti klanam gandrīz vai lipa Marko klāt. Par savu pievilcību un valdzināšanas spēju puisis nešaubījās, bet par meitenes piesardzību un savu mantu drošību gan. Roka neviļus pārslīdēja makam un dunča makstij.

Tomēr Marko uzmanīgi klausījās, kas valdnieka delegācijai sakāms. Katra informācijas druska šķita noderīga, un pie apgalvojuma, ka pats Vordans varētu būt ieinteresēts Pīlāra salabošanā, Marko sajutās tā, it kā viņiem būtu līdzi iedots zelta gabals vismaz melnā karotāja izmēros, ko iemainīt kā samaksu. Vismaz Marko to vērtētu augstu. Tomēr dzīvība... Jebkurā gadījumā — ja bija arguments, varēja vest sarunas.

"Vai ir zināms kāds termiņš, kurā mums jāiekļaujas? Protams, nerunājot par jo ātrāk, jo labāk, bet reizēm apdomāt var būt svarīgāk kā skriet," melnais pūķis vērsās pie trijiem Devana sūtņiem, ne pie viena konkrēti.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 29.01.2014 21:59

Šķita, ka laiks slīd caur pirkstiem kā smiltis, viņiem vajadzētu steigties pretī ziemeļiem, pretī tiem plašumiem, kur Lilija nekad nebija bijusi, ar ko bērnībā tika baidīta. Meitene iedomājās par Ardosu, viņam būtu patikuši šie stāsti un šis uzdevums. Zilais pūķis bezbailīgi būtu devies uzdevumos un Lilija kā jau vienmēr viņam būtu līdzās, bet draugs šeit nebija. Viņš bija palicis ar klanu, viņai nesaprotamu iemeslu dēļ, jo viņi taču vienmēr bija visur kopā. Bet priesteriene viņam uzticējās un cienīja viņu lēmumu nedoties viņai līdzi.
Acīs uz brīdi parādījās tāda skumja izteiksme, bet zilā pūķene klausījās, ko stāstīja valdnieka pūķi, tas bija svarīgāk par visu.

Meitene nebaidoties uzlūkoja Vēju. Viņš bija interesants pūķis, nenoliedzami. Bet klausoties par violetajiem pūķiem sajūtas palika nedaudz neomulīgas.
Tātad viņiem vajadzēs runāt ar Vordanu, neliela sajūsma gan domās valdīja par to, ka viņi redzēs dzīvu leģendu. Tomēr šajā pašā brīdī meitene arī saprata, ka visi būs komanda. Sadzīvot ar sarkanajiem pūķiem varētu būt pagrūti, vai arī ar melnajiem, kuri neuzticējās nevienam.

Varbūt Marko likās, ka Lilijas mērķis ir viņu apzagt, bet tā nebija.
Viņš laikam nebija iedomājies par to, ka viņa nav vairs maza pūķene, kas nedomā loģiski, turklāt šī uzdevuma izpildīšana noteikti sniegtu vairāk kā darvas pūķa maks. Un ap to viņa mieloties nevēlējās, drīzāk gribēja nodrošināties ar spēcīgu aizmuguri, jo ko gan viņa... trausla dziedniece spētu izdarīt pret akmens milžiem un Vordanu?
Bet Lilijas spēks varētu noderēt, ja nu viņi iekļūst nevēlamās situācijās.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 29.01.2014 23:51

Nu, lūdzu! Uz ziemeļiem. Trīs dienas. Batirs apdomīgi iemeta tarbā vēl vienu šķiņķi un aiztaisīja somu ciet. Viņaprāt viss bija gatavs. Melnais pūķis uzmeta plecā vāli un devās ārā no pils.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 30.01.2014 09:42

Atorms nebija tik steidzīgs kā melnais karotājs, kurš laikam jau grasījās doties uz cietokskni viens pats. Lai nu viņam veicas!
Sarkanais pūķis nolēma pagaidīt pārējos. Barā trūkst individuālas brīvības, bet barā ir daudz acu, ausu, ķetnu, nagu un zobu. Kā putniem barā, kas ar baru nojauc plēsoņam galvu, kamēr vienu pašu noķert nav nekādu grūtību.

Ziemeļu virzienu noteikt nav grūti. Saule dienā un zvaigznes naktī, bet taisnība vien ir, zaļie pūķi to pieprata vislabāk.

Nolēmis, ka ņemt smagas pārtikas somas nav jēgas, jo tāpat pa ceļam būs jāmedī kādi lopi vakariņām, sarkanais karotājs savā somā ielika divas pudeles vīna, maizi un žāvētu gaļu tam laikam, kad viņiem būs jāstaigā cilvēka izskatā, un tad bija gatavs doties.

Par to, kas Vordanam patiktu vai par savu atlīdzību Atorms nolēma prātot vēlāk. Vēl tik tālu jātiek.
Viņš noskatīja ziņnešus - Vēju, kurš zināja tik daudz, Malevonu, kuram bija vērts pakļauties, un Moiru, kas izskatījās tik bēdīga, ka žēluma gals. Sarkanais pūķis aiz lepnuma neizrādīja, ka viņu ir aizkustinājušas šīs bēdas, bet tas būs vēl viens iemesls pacensties tā kārtīgi.

Tikai vēl sagaidīt atbildi, un dodamies! Tie, kas nāk.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 30.01.2014 16:51

Vienots ar pilāru. Jā, tas izklausījās sarežģīti, sarežģītāk, kā Halla šobrīd varētu domāt, bet šīm teorijām, kas no tā varētu rasties, būs laiks citad. Tagad? Klausīties citu zvērestos un tālākās norādēs un paskaidrojumos. Par Krēslas klanu un virzienu, tā arī laiku, kas jāpavada šajā ceļā. Tikmēr tā Vēja piebilde par to, ka arī Vordans cietīs no pilāra grūšanas? Tas bija... interesanti. Varbūt arīdzan palīdzīgi, jo lai dzīvotu, daudzi ir gatava uz jebko.

Viens no pūķiem, būdīgs melnis, jau devās uz izeju. Laiks kādām dižām atvadām acīmredzot netiks ielikts. Halla gan negrasījās laist garām īso izdevību. Pieslejoties kājās un aši izdzerot iesākto ūdens kausu, Halla pagriezās pret valdnieka padotajiem, vēlreiz tiem paklanoties. Mēs ceram uz drīzu atkal tikšanos, jau ar atbildēm mūsu rokās. Te savācot savu liru un pasperot dažus soļus atpakaļ, arī viņa bija gatava doties nezināmajā.

Šī diena pielieta ar dzidru un siltu zeltu,
Bet gaismā jau iemirdzas jaunās Pilāra plaisas.
Uz vakaru dodamies, lai no jauna valdnieka varu celtu,
Akmens vai nakts mums draud, mēs atgriezīsimies pie gaismas.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 30.01.2014 18:19

Marko jautājums bija vietā. Jo ja jau runa bija par pilāra grūšanu, tad visi meklējumi bija atkarīgi no tā, cik ātri pilārs sagrūs. Un jaunie pūķi jau nevarēja zināt, vai tas negrasās sabrukt, piemērams, nākamajā dienā, vai nākamajās trīs dienās.
- Jums ir vismaz trīs cikli laika. - Vējš atbildēja uz Marko jautājumu. - Tas ir tik tālu, cik es redzu, šobrīd. Pēc tam... - viņš domīgi ievilka elpu. - Kas būs pēc tam, nav skaidrs. Tas ir tikpat mainīgi, kā vēja plūsma. - šamanis pasmaidīja un viegli paklanījās burvim.

Malevona skatiens aizkavējās pie sarkanā pūķu karotāja, kad arī tas somā sakrāva ēdienus no galda.
Taču vēl pirms melnais pūķis bija paspējis iziet no zāles, viņu sasniedza Devana ģenerāļa balss: - Es turp neskrietu viens, ja es būtu tu.
Patiesībā, es turp neskrietu viens pat esot par sevi. - Malevons pasmaidīja. - Jums jādodas kopā. Lai arī cik vareni un spēcīgi jūs nejustos, diez vai jums ir izredzes individuāli. - karotājs gan apzinājās, ka šeit bija sapulcējušies dažādi pūķi un daudziem no tiem bija problēmas sadzīvot savā starpā. Bet, neko padarīt! Nāksies.

-Ja mēs esam atbildējuši uz visiem jūsu jautājumiem, jūs varat doties. - Moira noteica. Viņas skatiens aizkavējās pie pūķiem, kuri tagad bija viņu cerība. Ne tikai Moiras un viņas valdnieka, bet visas Dragāras cerība. Sarkanmatei gribējās ticēt, ka viņi nepievils. Viņa pasmaidīja, bet skatienā tomēr jautās skumjas.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 30.01.2014 18:40

Pie durvīm Batirs apstājās un pa pusei pagrieza galvu pāri plecam, lai noklausītos, kas sakāms ģenerālim. Tad pavīpsnāja, paraustīja plecus un izgāja pa durvīm. Viņš nebija domājis skriet viens. Viņam gribējās būt pirmajam. Un, skat, kā pārējie arī uzreiz sarosījās soļot līdzi!

Ārā citus uz varoņdarbiem kāros jaunos pūķus sagaidīja liels, melns nezvērs ar apaļu vēderu un garām melnām ūsām. Viņa šaurās ačeles nepacietīgi urbās tajos, kam labpatika steigties pārāk lēni, bet melno zvīņu gali reizēm nozvīļoja ar tumši zaļganu nokrāsu.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 30.01.2014 21:35

Nūks veikli uzskrēja pa Kenolta roku uz ierasto vietu uz druīda pleca, pēc pieredzes nojaušot, ka saimnieks un draugs gatavojas kaut kur iet. Kenolts atbīdīja solu un, pirms promiešanas pieklājīgi uz mirkli pagriezies pret Moiru, Vēju un Malevonu, devās ārā no pils telpām. No galda labumiem viņš neko nepaņēma.

Ārā Kenolts sajutās stipri labāk - virs galvas bija debesis, nevis griesti. Tur, tālāk priekšā, jau dīdījās liels, melns pūķis, un zaļais pūķis arī nekavējās pārvērsties. Kenolts pūķa izskatā arī bija liels, bet nebija masīvs. Viņš mierīgi gaidīja pārējos ceļabiedrus, pat nemīņājās.

Druīdiem, tātad, jārāda visiem ceļš uz ziemeļiem. Kenolts gan domāja, ka visi pūķi pietiekoši labi orientējas pasaulē, bet varbūt Malevons paredzēja ko tādu, kas citiem spēj sajaukt galvu.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 30.01.2014 21:54

Atorms sveicinot viegli nolieca galvu trijotnes priekšā, tad pagriezās un gāja ārā. Trīs cikli laika, tas ir daudz un reizē pavisam maz. Viņiem nesolīja, ka Vordans vispār zinās, kas darāms, pie tam, ja arī zinās un pateiks, tad cik laika prasīs darāmais, ja to vispār var izdarīt. Tātad jādodas nekavējoties.

Laukums pils priekšā bija liels, bet ne tik liels, lai viņi visi reizē iznākuši no pils, spētu pārvērsties par pūķiem, skat, piemēram, kāds pirmais izgājušais melnais pūķis bija ražens augumā, un zaļais nebija daudz mazāks, tāpēc karotājs pagāja tālāk, kur pārvērtās par sarkanu pūķi, kas gandrīz, gandrīz no vidēja jau bija kļuvis liels, ar daudziem dzelkšņiem pāri mugurai un astei, bet tādi jau lielākoties bija vai visi sarkanie pūķi.

Viņš piegāja malai un gaidīja, gatavs mesties lidojumā.

Iesūtīja: Malduguns ; laiks: 30.01.2014 23:37

Ierodoties valdnieka vēstnešiem, Morigana krēslā izslējās staltāk, bet necēlās kājās. Viņa cieši nopētīja atnācējus un to vidū atpazina Moiru, par kuru mēļoja sarkano pūķu ciematos.
Ziņas par pilāra grūšanu un valdnieka slimību nebija labas kaut vai tādēļ, ka valdnieks bija tas, kurš spēja noturēt pūķu klanus ierindā, neļaujot pārāk asi uzplaukt naidam un spēja atrisināt visdažādākos konfliktus vai jautājumus.
Kad daļa no klātesošajiem stādījās priekšā, Morigana sazin kādēļ nevēlējās sekot viņu priekšzīmei. Ja jau viņa bija šeit, bija tikai un vienīgi skaidrs, ka viņa ir gatava doties uzdevumā, piedevām, varoņu vārdus neviens tāpat neatcerēsies līdz kaut kas tiešām tiks paveikts, kas nozīmēja, ka galvenais bija izpildīt uzdevumu, par iepazīšanos ar valdnieka sūtņiem varēs domāt pēc tam.
Kad šķita, ka visas runas jau ir garām, arī Morigana piepildīja savu ceļojuma tarbu un devās ārā pie tur jau esošajiem pūķiem, pagalmā pārvēršoties par vidēji lielu sarkano pūķi, kas nebija masīvs, bet gan stiegrains un izturīgs. Tāpat kā viņas cilvēciskā forma.
Morigana ieņēma vietu blakus Atormam un gaidīja pārējos.

Iesūtīja: Avengedmike ; laiks: 30.01.2014 23:58

Kas mani novedis pie šādiem lēmumiem ? Elriks pie sevis nodomāja Tas gan ir tieši jautāts. Elriks jutās mazliet pārsteigts par šādu jautājumu un skatoties uz sarunu biedreni domāja, kas gan būtu tas, ko sarunu biedrenei teikt. Šajā brīdī pa durvīm ienāca 3 svešinieki , kuri nepārprotami bija valdnieka ļaudis.
Klausoties viņu ziņās Elriks reizē sajuta bailes un centās apslāpēt smieklus, kas plosījās prāta dzīlēs: Nu kur gan vēl citur mums būtu jāmeklē risinājums briesmām; vēl pietrūkst nepieciešamība nogalēt neskaitāmus akmens milžus, lai no viņu atliekām uzbūvētu jaunu Pīlāru. Dzīve laikam nekļūst ironiskāka par šo brīdi , Elriks pie sevis nodomāja. Jo laikā, kad viņš nesen kā bija kļuvis par karotāju viņš arī bija vairākkārt lidojis uz milžu zemes robežām un prātojis, kas gan par pūķiem atrodas šajā cietoksnī , ka tam par "apsargiem" nepieciešami akmens milži.
Vienreiz viņš arī jaunības muļķības balstītā drosmes uzplūdā mēģināja pacīnīties ar vientuļu akmens milzi . Pēc tās reizes gan vēlme to atkārtot pazuda.
Kad Halla, zaļais un sarkanais pūķis bija teikuši atvadu vārdus , Elriks nostājās Moiras, Malevona un Vēja priekšā, un skatoties viņai acīs teica:Es, Elriks, Gervina dēls , esmu valdnieka rīcībā un darīšu visu, kas nepieciešams, lai valdnieks un Pīlārs atkal atlabtu. . Šos vārdus teicis, Elriks dziļi paklanījās katram no viņiem un devās ārā no zāles.
Laukumā iznācis, viņš pārlaida acis pār sarkano, zaļo un melno pūķi. Šādi izmēri noteikti nāks par labu tam, ko mēs grasamies darīt, viņš pie sevis nodomāja.
Pasmaidījis viņš arī pagāja nedaudz nostāk un pārvērtās par lielu balto pūķi, kam spārnu malas bija nosētas ar dzelkšņiem un acīs mirdzēja uguns.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 31.01.2014 00:33

Redzot, ka arī citi pūķi sāk gatavoties lidojumam, Batirs izpleta spārnus un pacēlās gaisā. Nesteidzīgi, lai taupītu spēkus un ļautu atpalikušajiem viņu noķert, melnais pūķis stūrēja uz ziemeļiem. Šad un tad viņš ceļā izmeta nelielus lokus un katru reizi pie sevis nosprauslājās. Pēc kāda laika kļuva skaidrs, ka Batirs vēro zemi sev sevis. Ja pamanīja kādu trusi vai zemes putnu ligzdu, tad noteikti centās pārlaist tiem pāri savu ēnu, bet pats nievīgi ņirdza par pārbiedētajiem radījumiem.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 31.01.2014 17:31

Uzklausījis atbildes, Marko paklanījās Devana sūtņiem. Pūķis bija kļuvis nedaudz domīgs, vēlreiz pēc kārtas noskatot valdnieka galma locekļus. Pateicies par sniegto informāciju un izteicis cerību, ka laika pietiks, Marko devās ārā no zāles. Šoreiz viņa soļi bija apņēmības pilni. Uzmetis ātru skatienu katram, kas vēl nebija pametis zāli, melnais pūķis pameta zeltā greznoto telpu.

Ārpus Pīlāra Marko vēlreiz apskatīja pūķus - nu jau viņu īstajās formās. Lai netrāpītos nevienam masīvākam pūķim ceļā, Marko pagāja mazliet nostāk no sava ciltsbrāļa un pārvērtās par pūķi. Viņš bija augumā nedaudz mazāks, slaids un spēcīgs, īstā darvas krāsā. Izplešot spārnus, gaisā pacēlās uz ziemeļiem vērsta, apņēmīga šautra.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 31.01.2014 17:52

Pa to laiku, kuru pūķi pavadīja pilārā, ārā nekas nebija mainījies.
Vēl joprojām bija jauka, saulaina diena un no tiesas, nekas, neliecienāja, ka pūķu pasaulei varētu draudēt kādas briesmas.

Tik vien dīvaini izskatījās tas, ka vienkopus, vienā barā, kopā lidoja tik daudz dažādu nokrāsu pūķi. Tas nudien nebija ierasts skats.
Ne tikai zvēriņi, kurus baidīja Batirs, labāk izvēlējās pamukt malā. Šur tur, no šāda bara arī nobijās pa kādam jaunam pūķēnam, kuri bija izgājuši laukā rotaļāties.

Zem viņiem palika ciemati, kuros arī debesīs pavērās pa kādai izbrīnītai galvai. Tad lauki un pļavas, ūdens tilpnes. Tam visam nācās mērot pāri ceļu.
Un pat kad pūķu vēderi sāka atgādināt par pusdienslaiku, viņi vēl joprojām priekšā neredzēja neko, kas liecinātu, ka milžu zemes tuvojas. Lai arī varbūt ne visiem pūķiem bija nācies redzēt, kādi izskatījās akmens milži, taču tie zināja, ka viņu zemes izskatās, kā pelēks, izmiris tuksnesis ar akmens grēdām. Ne pārāk jauks skats un ne tā vieta, kur pūķiem patiktu uzturēties.

Taču šobrīd zem viņiem atradās jauka zaļa piemeža pļava un netālu pat saules starus atstatroja neliels ezeriņš.
Vieta būtu jauka, kur apmesties, lai ieturētu kādu ēdienreizi, ja vien pūķi to vēlējās.
Ja nē, tad varēja lidot arī tālāk.
Tā nebija, ka spēki jau bija izsīkuši.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 31.01.2014 18:28

Lilija bija gatava doties, viņa paklanījās valdnieka sūtņiem un pagriezās, lai ietu uz izeju. Laiks viņiem bija diez gan maz, vismaz priesterienei tā likās un viņa vēl saprata to, ka īsti neko no vajadzīgajām lietām nebija paņēmusi līdzi, iespējams, domāja, ka uzdevumu nevajadzēs pildīt uzreiz. Būs iespēja iegriezties mājās un paņemt vajadzīgās mantas. Nu labi. Nekas, viņa iztiks tāpat. Svarīgākās lietas meitenei bija līdzi un tieši tāpēc viņa neskuma. Un galu galā... Lilija bija pūķis, varēs parūpēties par sevi, pat ja iespējams, viņa izskatījās pēc tādas, kura neko nespēj izdarīt, bet tā nebija. Meitene pasmaidīja.

Soļi pārdomāti veda prom no zāles, pagājusi nedaudz nostāk no citiem pūķiem meitene pārvērtās par zilu pūķeni. Netālu arī Marko bija pārvērties, zilās pūķa acis nopētīja darvas krāsas radību. Pie sevis pasmaidījusi, priesteriene pacēlās spārnos un arī lidoja uz ziemeļiem.
Lidot pār ezeriem, un upēm, tas bija tik skaisti. Vairākas reizes Lilija nolaidās tik zemu, ka ar spārnu galiem varēja aizskart ezeru ūdeni un tad atkal kā bulta uzšāvās gaisā, lai pievienotos pārējiem. Kāpēc gan liegt sev izklaides? Viņa gan zināja, ka neviens šo apsēstību ar ūdeni te nesaprata.

Tomēr vienā brīdī arī viņas vēders sāka atgādināt par to, ka gribas kaut ko apēst. Bet vai pārējie apstāsies, tas pūķenei nebija skaidrs.
Bet šī bija brīnišķīga vieta. Zaļa pļava un re... tālāk ezeriņš, kurā viņa varētu uz brīdi pazust no pārējo skatieniem.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 31.01.2014 20:43

Kenolts lidoja vienmērīgi, nespēlēdamies ne ar vēju, ne koku galiem, ne ūdeni. Druīda lidojums bija taisns kā svītra, tieši uz ziemeļiem. Lielie spārni zaļo pūķi nesa uz priekšu ātri. Bija jāatzīst, ka neviens gan te netūļājās. Raibā grupa turējās kopā, krietni izbrīnīdama visus, kam lidoja pāri.

Pus dienas lidojums pūķus vēl nebija nogurdinājis, tomēr Kenolts, ieraudzījis pietiekoši ērto apstāšanās vietu mežmalas pļavā, kur piedevām bija arī ūdens, apņēmīgi laidās lejā. Jāpaēd, vai vismaz jāpadzeras. Zaļais pūķis līgani nosēdās zaļajā zālē, pagājās uz meža malu un pārtapa par cilvēku.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 31.01.2014 20:53

Batirs apmeta loku ap pļavu, nolaidās zemē un pārvērtās par cilvēku. Pusdienas viņam bija ļoti svarīgas. Ūsainais tēvainis nosēdās zālītē un noguldīja blakus vāli. Īsu brīdi pagrābstījies pa tarbu, viņš atrada puskukuli maizes un šķiņķa gabalu, kurus bez prasīšanas viņa azaidam bija ziedojis zeltainais slimnieks. Asi nošķindēja asmeņi pie cimdiem un karotājs nošņāpa biezu riecienu maizes un pamatīgu šķēli gaļas. Labpatikā piemiedzis šaurās ačeles, Batirs lēnām košļāja.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 31.01.2014 21:01

Droši vien no malas tas izskatījās skaisti - visu esošo krāsu pūķi vienā lidojumā. Atorms turējās mazliet citiem aizmugurē, kā sargādams visu baru. Skaidrs, ka šeit viņiem vēl nevajadzēja nevienu sargāt, un tomēr, bija jāpierod, ka nebūsi viens, ka barā ir kādi, kurus vajadzētu aizsargāt, kas nav karotāji. Kaut vai tie paši druīdi vai priesteriene.
Viņš nepievērsa uzmanību citu izbailēm tur, uz zemes, karotāju interesēja ceļš.

Parādījās ērta pļaviņa, un citi pūķi ar zaļo ceļvedi priekšgalā tur nolaidās atpūsties. Arī Atorms grasījās to darīt, tikai vispirms bija jāsagādā pusdienas. Viņš pikējumā ielaidās mežā, kur tā kā bija samanījis briedi. Vismaz viņam šķita, ka tur ir medījums, nevis kāds maziņš pūķis, kuram uzbrukt apēšanas nolūkos nebūtu pareizi.

Nodoms bija medījums-pacepināt ar uguni-pārvērsties par cilvēku, un tad vai visiem būtu pusdienas nodrošinātas, jo cilvēka izskatā viņš viens pats briedi apēst nekādi nevarēja.

Diemžēl, no tā nekas nesanāca. Ieraudzītais nebūt nebija briedis, vai vispār kaut kas ēdams, un tāpēc pūķis drīz bija atpakaļ pie pārējiem, lai vienkārši padzertos, atpūstos un pēc tam lidotu tālāk. Nāksies iztikt neēdušam.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 01.02.2014 13:01

Marko lidojumā vēroja apkārtni, centās iegaumēt pārlidoto ciematu laukumus vai kādas citas zīmīgākas vietas. Apkārne ne ar ko īpaši nepārsteidza. Arī grupa pārsteidzošā vienprātībā virzījās taisni uz ziemeļiem, un garām zibošie meži, ūdeņi, pauguri pārvērtās vienmuļā ritmā. Tikai pēc vairākām stundām, kad saule viņu platos spārnus apspīdēja tieši no aizmugures, daži pūķi nolaidās kādā laukumiņā. Marko apmeta slaidu loku, pēc visai garlaicīgās taisnvirziena kustības atļaudamies šerpākus līkumus.

Laukumiņā nekā īpaša nebija, parasta piemeža pļaviņa, ezeriņš... Ievērojis, ka daži šo vietu ir nolūkojuši, lai ieturētos, arī Marko nolaidās, sakļāva spārnus un pārvērtās par cilvēku. Melnais pūķis ielāgoja apkārtni, lai arī te nekā īpaša nebija. Daži ēda, citiem laikam nebija, ko ēst, vai arī tie vienkārši atpūtās, kas gan spēcīgiem karotājiem pēc pāris stundu lidošanas būtu... ne gluži glaimojoši. Marko bija Pīlārā paēdis, nebija pārlieku noguris, kā arī ar pārtikas nēsāšanu viņš sevi neapgrūtināja, jo priekšā bija jābūt vēl ciematiem, kur iegriezties kādā krodziņā, nolikt monētu uz galda un ļaut turienes krogusmeitām parūpēties par vēdera apmierināšanu, acu pamielošanu un varbūt kādu izklaidi, tāpēc nokādu dižo jēgu no kavēšanās šajā vietā viņš nejuta. Varbūt zaļie un zilie pūķi šo vietu baudīja pavisam savādāk, bet melnajam pūķim tas bija vienkārši praktisks laukums, kur nosēsties, padzerties un doties tālāk.

"Paēst apstājāties?" viņš drīzāk konstatēja nekā jautāja. "Te kaut kur pa ceļam noteikti ir kāds ciemats, kur par to varētu parūpēties citi," viņš nedaudz vīzdegunīgi piebilda, skatoties, kā otrs melnais pūķis bez aizspriedumiem tiesā no somas izvilktu, nedaudz apbružātu maizi un šķiņķi. Droši vien Marko arī par to būs jāparūpējas, kad viņi būs tuvāk ziemeļiem. Vēl ne.

"Ja mums ir jādodas kopā, tad tiekamies tuvākajā miestā," pēc kādas pauzītes puisis pameta ar roku ziemeļu virzienā. Pat ja līdz nākamajai apdzīvotajai vietai bija jālido vairākas stundas, tomēr tas būs silts ēdiens ērtā krogā, nevis kaut kas sagrabināts mežmalā. Daudz nedomājis, Marko ieņēma atkal pūķa formu, lai dotos tālāk vajadzīgajā virzienā.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 01.02.2014 19:14

Kenolts, īpaši nevērodams, ko dara citi pūķi, aizgāja līdz ezeram un padzērās, ūdeni pasmeldams tāpat ar roku. Par ēšanu viņš šobrīd neraizējās, un vispār pārāk nemēdza raizēties, nu, kas gan tur tāds, pagavēt mazliet? To, ko zaļais pūķis bija gribējis sasniegt, te apstājoties, viņš arī bija dabūjis - ūdeni un brīvu dabu visapkārt. Druīds palaida Nūku ezermalas zālē - lai papēta, varbūt noķers kādu peli.

Melnajam pūķim Marko gan, šķiet, šāda atpūta īsti nepatika, viņš sāka runāt par krogu. Kenoltam nekas tāds ceļojot pat prātā nebija ienācis. Rūpīgi apdomājot, viņš nemaz nespēja atcerēties, ka jel kad būtu bijis kādā krogā. Bet to gan bija dzirdējis, ka tur par ēdienu jāmaksā. - Varam tikties tuvākajā ciematā, ja tāds ir pa ceļam līdz vakaram atrodams. - Kenolts atsaucās Marko teiktajam. Katram savi ieradumi. Un vienmēr ir labāk, ja ļaudis ir apmierināti.

Tiesa, tad būtu jānolemj, kur tikties, ja neviena ciemata pa ceļam nav, vai arī ciematnieki kādus no ceļotāju bariņa nevēlēsies uzņemt.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 01.02.2014 20:01

Nebija tā ka Lilija būtu nogurusi, bet acīmredzot pārējie gribēja paēst, izņemot Marko, kurš vēlējās kaut kur skriet. Bet... redzēt citus ciemus meitene gribēja vairāk par ēšanu, jo ko gan viņa bija savā dzīvē redzējusi? Vecāki vienmēr bija bijuši stingri, bet tomēr... viņi ne vienmēr spēja paslēpt viņas un drauga skatienam pasauli. It īpaši tad, kad uznāca piedzīvojumu garastāvoklis, pēc kura nākas lāpīt brūces un laizīt ievainojumus.
Zilās pūķenes skatiens aizkavējās pie tās ūdenskrātuves, kas bija tuvu pļavai. Varbūt prātīgāk būtu iemesties tur, noķert kādu zivi un paēst, lai vēlāk negribās, bet tā vietā, viņa nemaz nepārvērtās par cilvēku un cēli piesoļoja klāt Marko, kurš jau atkal bija pārvērties par pūķi.

- Tev nav iebildumi, ja es došos tev līdzi? - Viņa lietoja telepātiju, un darvas pūķim vajadzētu sadzirdēt viņas balsi savā prātā. - Es vēlos redzēt ciematus, kā ir citur. - Varbūt pat pūķenes balsī varēja dzirdēt smaidu. Priesteriene izstaipīja spārnus, apliecinot to, ka ja Marko ņem viņu līdzi, tad ir gatava lidot.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 01.02.2014 20:27

Marko grasījās atsperties un pacelties gaisā, kad izdzirdēja jau pazīstamo balsi. Melnais pūķis pagrieza ragaino galvu pret zilo pūķeni. Ja Pīlāra zālē Lilijas klanu nodeva tikai gaiši zilie mati, ko attiecīgā apgaismojumā varēja noturēt par baltiem, bet pārējais viņas veidols netraucēja izbaudīt skaistas sievietes klātbūtni, tad te Marko blakus stāvēja zilais pūķis ar visām no tā izrietošajām sekām. Jā, viņš zināja, ka tā ir tā pati zilmatainā daiļava, tomēr nespēja noslēpt instinktīvo nepatiku pret šī klana locekļiem. Nošņācies un aizgriezies galvu, viņš pacēlās spārnos. Slaidais pūķa augums viegli turējās gaisā, it kā palicis pussolī un nevarētu izlemt — doties vai palikt.

"Ja gribi, tad lido, aizliegt nevaru, bet es nelidoju uz ezeriem un okeāniem," viņš atbildēja zilajai pūķenei. Marko balss nebija tik laipna un pieklājīga kā iepriekš. Tagad tajā jautās skarbums, nepieradinātība un liela deva darvas. Vai puisis iebilda pret Lilijas līdzi došanos vai arī viņa balss tāda bija dēļ pūķa formas, to diez vai varēja uzreiz pateikt. Arī pēc skata viņš izskatījās bīstamāks, nedaudz spurains un nepieradināts — tāds, kādam melnajam pūķim pieklājas būt.

"Diez vai ciemati ir pats aizraujošākais, ko mums nāksies redzēt," viņš dobji iesmējās, savēcināja spārnus un pacēlās augstāk. Kāpēc zilā pūķene neizbaudīja varbūt pēdējo neaizsalušo ezeru viņu ceļā, ja pirms tam tā jūsmoja par spārnu galu pieskārieniem ūdens virsmai. Vai arī tas bija tikai aizbildinājums, lai lidotu līdzi Marko? Lilija bija apgalvojusi, ka neesot tāda, kā citi šī klana pārstāvji, ka viņa esot savādāka. Bet šāds apgalvojums viesa šaubas. Vai kāds spēj tik tālu aiziet no savas iedzimtās būtības? Ja spēj, tad kādu iemeslu vadīts? Tas katrā ziņā apgrūtināja viņas izprašanu, jo īsti uz pieņēmumiem un stereotipiem balstīties nevarēja. Dziedniece, kas alkst slavas. Zilā pūķiene, kas lido prom no ūdens. Ja viņas dzinulis ieraudzīt jaunus ciemus bija tik spēcīgs, ka pat dzimtā stihija nespēja aizkavēt, tad varbūt tiešam viņai nevajadzētu līst pie akmens milžiem. Tomēr šo trīs dienu laikā īsti nevienu nekas nekavēja lidot un uzvesties tā, kā pats vēlas, kaut vai dzīties bez atpūtas līdz pašam cietoksnim. Tāpēc Marko negrasījās iesaistīties ķīviņos un tērēt spēkus aizliegumiem.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 01.02.2014 21:00

Marko reaģēja negaidīti, vismaz Lilija satrūkās it kā kāds viņai būtu ar kaut ko iemetis. Pat Pīlāra zālē viņš nebija pret viņu tā izturējies. Varbūt tas bija tikai aiz nejaušības, bet pūķene atkāpās pāris soļus uz aizmuguri, jo pēkšņi viņa jutās apdraudēta un darvas pūķis bija pārāk neparedzams. Ak, ko gan viņa iedomājās, ka viņi visi kļūs laipni viens pret otru? Tas bija pārāk naivi, pat viņai, varbūt tā bija kļūda prasīties līdzi? Zilā pūķene pie sevis nopūtās un novērsās no melnā pūķa it kā viņš būtu izdarījis kaut ko sliktu.

Gribējās vēl piebilst, lai Marko neieķep savā darvā, aiz tā lepnuma, kas bija dzirdams viņa balsī, kā arī tā iedomība... Bet mīļā miera labad viņa neko neteica, nevēlējās pēkšņi cīnīties ar kādu, jo kādas gan izredzes viņai ir pret stiprā dzimuma pārstāvi, kurš ir lielāks un spēcīgāks par viņu? Nekādas un Lilija to apzinājās. Turklāt tas skarbais balss tonis Marko balsī vien norādīja uz to, ka viņai labāk nevajag kaitināt darvas pūķi.
- Es saprotu. - To, ka viņš nelidoja uz ezeriem un okeāniem.

- Nesatraucies, es varu arī viena aizlidot. - Un līdz ar vārdiem sekoja arī darbība, zilā pūķene izplēta spārnus un kā bulta aizšāvās garām Marko. Devās uz ziemeļiem, spītīgi un ātri, Ardoss vienmēr bija teicis, ka viņa ir veikla un izveicīga, bet diez vai varētu sacensties ar darvas pūķi.
Bet savā ziņā meitene cerēja, ka Marko sekos, viņa apmaldīties nevēlējās.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 01.02.2014 21:19

Marko nosprauslojās par tādu Lilijas izturēšanos. Ne nu viņam vajadzēja, lai pakaļ lido, ne virziena rādītāju. Varēja skriet, kur acis rāda! Jau zelta zālē tik asi reaģējusi uz sīkumu, zilā pūķene parādīja savu trauslo, bet visai paredzamo dabu. Tāda nebija sieviete, kam pakaļ skriet. Pie sevis novīpsnājis un citiem uzrēcis, ka būs sastopams tuvākajā ciemā uz ziemeļiem, Marko pacēlās augstāk. Viņš apmeta loku ap klajo laukumu, bet brīdī, kad lidoja virs ezera, palūkojās lejup. Melnais atspīdums izskatījās gandrīz kā spalvas gals, kad tas slīd pāri papīram. Marko bija darva, tumsa, viņš pārvilka skaudru līniju spožajai ūdens virsmai.

Atkal ieņēmis kursu uz ziemeļiem un ļāvis saulei karsēt muguru, Marko lidoja savā ērtākajā ātrumā. Viņš neskrēja zilajai uzmestajai lūpai pakaļ. Viņš pat īpaši nepētīja, vai tālumā ir redzams pūķa apveids. Arī citur ik pa laikam pazibēja kāds lidotājs. Melnais pūķis iegrima pārdomās par uzdevumu un to, ko viņam vēl vajadzētu, pirms tiks sasniegtas milžu teritorijas.

Iesūtīja: Malduguns ; laiks: 01.02.2014 22:58

Morigana lidoja nedaudz augstāk par pārējiem, lai varētu ērtāk pārskatīt apkārtni un, iespējams, nedaudz ātrāk pamanītu briesmas, kas viņiem varētu draudēt. Viņa izvēlējās ne ar vienu nesarunāties, jo tas lielākoties tikai novērsa domas un uzmanību. Bija interesanti vērot raibos pūķu rakstus zem sevis. Morigana neatcerējās, ka kaut kad iepriekš būtu redzējusi, ka visu klašu pūķi dotos viena virzienā, kur nu vēl sadarbotos. Lai gan par pēdējo, protams, vēl nekas nebija zināms arī šajā kompānijā, jo bija jau novērojami tādi indivīdi, kuri teju vai netaisījās sarunāties ne ar vienu. Nemaz nerunājot par sadarbošanos. Bet arī to vēl laiks varēja rādīt.
Kad daļa no grupas pamazām laidās zemāk, Morigana tiem pievienojās, lai arī atspirdzinātos pie ezera. Sieviete noskaloja seju un padzērās. Tiesa, jau šeit parādījās pirmās šķelšanās pēdas un jauno pūķu niķi. Zilā pūķene, sazin ko iedomājusies, uzplijās melnajam pūķim, kurš, acīmredzot, nemaz nebija tik jauks un pūkains kā viņa bija iedomājusies. Nu abi kā mazi bērni šāvās uz tuvāko ciemu, lai arī kur tas būtu, it kā kopā, bet tomēr atsevišķi, jo pūķene savā sievišķībā bija uz sazin ko apvainojusies. Morigana par to tikai pasmīnēja. Viņa ērti apsēdās, atbalstījusi elkoņus pret ceļgaliem un gaidīja, ko pasāks pārējie.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 01.02.2014 23:51

OOC - Par telepātiju. Tos telepātijas saruntekstus dzird tikai tas, kuram tas tiek teikts. Visi nē.
Morigana nevar zināt, ko zilā pūķene un melnais pūķis runājās un kāpēc kur aizskrēja.
Tas no malas izskatītos, ka melnais teica, ka ies uz ciemu, zilā turpat pamīņājās un vienkārši aizlidoja. Melnais pēc brītiņa sekoja tajā pašā virzienā, pirms tam painformējot visus, ka dodas meklēt ciemu.

Klajumiņš, kuru pūķi bija izvēlējušies atpūtai, nudien bija patīkami mierīgs un jauks. Neviens viņus te netraucēja. Likās, ka arī nenāca skatīties, kas te sapulcējušies un ko dara.
Viņi mierīgi varēja atpūsties un ieturēt maltīti.
Ja kādam no pūķiem sagribējās zvejot, tad dīķīti bija zivis un ienirstot tās visai viegli varēja noķert.


Apdzīvota vieta nudien bija. Pietika pārlidot pāri mežam, un tad vēl nelielu gabaliņu uz priekšu, ziemeļu virzienā. Tas pat vairāk izskatījās pēc ciemata, nekā kaut kādas kopienas. Lilija un Marko savā priekšā redzēja diezgan zolīdas, saceltas mājas, no dūmeņiem kūpēja dūmi un sadzirdēt varēja rosības skaņas.
Ciematam nebija nekāda apjosta sēta. Tas vienkārši sākās smilšanai ceļa galā ar pāris mājām, kuras ejot uz priekšu kļuva biežākas un arī ceļš bija izlikts ar bruģakmeņiem. Vietas nosaukumu gan nevarēja pateikt. Vismaz ne no attāluma. Tad vajadzēja laisties zemē un iet ar kādu runāties.
Ciemats nebija tik liels, lai pa ielām klīstu pūķu formā.
Tāda viena centrālā iela, māju ieskauta, no kuras atdalās dažas mazākas ieliņas.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 02.02.2014 00:00

Pamanījis kūpošos skursteņus, Marko samazināja lidošanas augstumu. Viņš pieplanēja pie ciema robežas un turpat arī pārvērtās cilvēka formā, lai pa ielu dotos ar kājām.

Marko skatiens slīdēja pār mājām abās bruģētās ielas pusēs. Viņš meklēja to, kas izskatītos pēc krodziņa, ieskrietuves vai vismaz veikaliņa. Mājas nemēdza būvēt vienkārši tāpat kopā, bet šāda iestāde kalpoja kā svarīgs un vienojošs elements vietējai kopienai. Lai arī kāda klana pūķi šeit mita, Marko nebaidījās. Viņš bija ceļinieks, kas vēlas ieturēties un ir gatavs par to maksāt. Ja arī šeit nez kāpēc prom no kalniem un lavas mita sarkanie pūķi, Marko uzskatīja, ka ir tiesīgs vismaz zināt, ka šeit viņš nav gaidīts. Puisis droši lika soļus uz saules sildītajiem bruģakmeņiem, meklējot, kur paēst vai iegādāties kaut ko ēdamu. Gaišais stāvs mazliet tālāk uz ielas bija pazīstams un vairs neraisīja tādu nepatiku, tomēr meiteni panākt Marko nesteidzās. Viņa bija ieteikusi melnajam pūķim neuztraukties. Un viņš patiesi neuztraucās par to, ko Lilija grasās darīt. Mežam, acīmredzot, viņa bija spējusi pārlidot bez traumām vai pārbīļiem, Marko pie sevis pasmaidīja.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 02.02.2014 00:12

Jau šķiršanās? Halla nogaudās, redzot vismaz divus stāvus lidojam tālāk uz priekšu, bet nedz iespējams to liegt, nedz varbūt arī vajag, ja nu tie, kas steidzas, priekšā redzēs ko jaunu, kā tie, kas vēlējās savus spēkus taupīt. Halla neiebilda pret spēku taupīšanu, lai vēders tālākajā ceļā nerūktu skaļāk, kā to spētu pati.

Esot mazākai augumā, bija savas priekšrocības. Nedz viņa spētu, nedz gribētu nokost lielus zvērus, lai remdētu sev apetīti, tādēļ esot cilvēka formā, varēja uzlasīt pazīstamas ogas, bet sagribot ko treknāku, atkal atplest pūķa spārnus, lai aizlidotu tuvāk koku galotnēm, uzmeklēt kādas putnu ligzdas, kur varētu uzmeklēt kādu putnu olas. Ar barību, kas nebēga, viņai tomēr veicās vislabāk. Īpaši, ja nepacietība liegtu kavēties ilgi. Kaut cik sevi apmierinājusi, viņa atgriezās pie pārējiem, lai noliektu svaigo kaklu pie ūdens un krietni padzeroties. Dodoties uz bezdzīvām pasaules nomalēm, tieši ūdens būs tas, kas atgādinās par savu iztrūkumu.

Un tagad? Mirkli atelpas, pievēršoties pārējiem līdzās esošajiem. Esmu dzirdējusi stāstu par sarkanu pūķu karotāju vārdā Jeriss. Viņš ir bijis izcils cīnītājs, bet liesmas viņam piestāvējušas vairāk un biežāk, kā savā elpā vien. Halla iesāka stāstīt. Protams, kas gan būtu bards bez stāsta, ko dalīt citiem. Dzirdēts no svešām mutēm un arī tālāk aizceļos. Viņa skolotājs vienmēr teicis, lai Jeriss ir pacietīgāks, ka lai nu kas, bet cīņa un sūrais karotāja pienākums ir kas tāds, kas nevienam viņa ārodā esošajam nepaies garām, jo nav pasaules bez cīņas, tomēr Jeriss nav klausījis un no citiem līdzbiedriem dzirdējis, ka viens draugs, kas no sava nesena ceļojuma atvedis lielu akmens bluķi. Teica, ka tas bijis akmens milža deguns, bet pašu akmens milzi viņš pievārējis cīņā. Jeriss alcis tādas pašas slavas un lidojis uz šīm sausajām zemēm, mēroties ar akmens milžiem pats. Nav zināms, vai viņam tas kādreiz izdevies, bet skaidrs viens - Jeriss nekad neatgriezās. Kāds būtu šī stāsta vērtējums? Lai katrs spriež pats, bet tas noteikti nebija vienkāršs uzdevums, kas viņiem dots. Lepnums ir pēdējais, kas viņus paglābs, kad nāks briesmas. Un arī steidzība būs viena no lietām, kas viņus spēs pazudināt. Cīņas būs, tikai jājautā - kad?

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 02.02.2014 00:19

Lilija vairs neskatījās uz Marko, viņa lidoja uz priekšu un pat nedomāja apstāties, ja darvas pūķim kaut kas nepatika, viņš varēja doties uz vietu no kuras nācis. Un re, lai atrastu ciemu viņai nebija nepieciešama, neviena palīdzība. Vienkārši lidot ar kādu kopā būtu bijis nedaudz drošāk, bet meitene uzskatīja, ka spēj pati parūpēties par sevi.
Nolaidusies pie ciemata robežas arī viņa bija pārvērtusies atpakaļ par cilvēku. Gaiši zilie mati plīvoja siltajā vējā, kamēr kājas mina bruģi. Zilais skatiens ieinteresēti slīdēja pār apkārtni. Viņa nemeklēja ne krogu, neko tamlīdzīgu. Drīzāk mēģināja saprast, vai šeit ir kāda vieta, kur varētu samainīt spīdīgus nieciņus, pret kaut ko vērtīgāku.

Un gribējās uzzināt, kur tieši priesteriene ir nonākusi, tāpēc viņa meklēja kādu kam pajautāt interesējošos jautājumus. Jo viņa taču bija vienkārši ceļotāja. Lai gan... varbūt Lilija izskatījās nedaudz par gaišu priekš ceļotājas, vismaz viņas tērps varēja izskatīties nepiemērots, kas liktu domāt, ka pūķene ir apmaldījusies. Bet viņa nesūdzējās.
Vienīgi dusmas un aizvainojums pret Marko nebija pazudis, lai gan drīzāk to varētu nosaukt par izbīli, jo viņas acīm tikko notikušais izskatījās bez maz vai pēc gatavošanās uzbrukumam.

Iesūtīja: Mākoņkaķis Aurēlija ; laiks: 02.02.2014 01:07

Grišai pienāktos visas tiesības justies sīkai un viegli apceļamai šajā raibajā kompānijā, jo tieši tāda viņa bija. Vismaz pirmā daļu varētu saukt par patiesu - nedz viņas zvīņas klāja dzelksņi, nedz tās pašas par sevi bija kā bruņojums. Un viņas augums? Sīks, stiegrainiem muskuļiem, lai arī cik ātrs būtu viņas lidojums, kad zaļie spārni viņu nesa tālāk uz ziemeļiem. ... Bet tas vairs nebija svarīgi, ne tā? Diena vēl bija agra, un pūķienes kunģis, lai arī vairs ne pilns, bet akurāt pēc maizes nesauca. Kad ceļotāji nolaidās, Griša gan neskādējās un sekoja Kenoltam, lai nobaudītu ezera skaidro ūdeni. Arī pasmeļot to plaukstās un sevi padzirdot. Taču neizbēgams bija tas, kā Grišas skatienu piesaistīja Marko un Lilijas atšķelšanās no grupas. Kas varbūt bija, un varbūt nebija gudri darīts.

"Kenolt, es labāk viņiem sekošu. Ja nu kas notiks, nešaubies, es atpakaļceļu atrast spēšu, un to pašu rādīšu arī viņiem - Saule nekad mani nav pievīlusi, un, ja vajadzība sauks, zvaigznes tāpat." Pamājusi viņam ar galvu, Griša atstāja viņu kā "galveno druīdu" šai kompānijai. Kas nebija nekas savāds, ņemot vērā, ka arī līdz šim Griša daudz labprātāk paļautos uz Kenoltu kā zinošāko dabas zini, kam būtu jārāda ceļš. Lai arī cik apkaunojoši to nebūtu sev atzīt, bet Kenolts šķita esam ceļojis tālāk nekā viņa pati. To pašu atzīt skaļi gan Griša nealka.

Zaļais pūķis nekavējās, kad sekoja nopakaļ abiem "izlecējiem", bet nepūlējās panākt nedz zilo, kurš izšāvās uz priekšu, nedz arī darvas pūķi. Taču Griša arī nepūlējās viņus uzrunāt. Kamdēļ? Ne jau sabārt viņa grasījās. Nedz arī vēlētos.

Un, kad viņi sasniedza ciematu, arī Griša viņiem sekoja. Lilija noteikti bija jāpatur redzeslokā - ciemats bija gana mazs, bet Griša bija mācīta neuzticēties šķietamai drošībai -, bet, ja reiz Marko jau tā sķita no priesterienes atpaliekam, pūķiene nolēma doties pie Marko. Viņa piemēroja soļu ātrumu viņējam, savīstīja plaukstas iekš kabatām, un klusi nopūtās. Neko vairāk gan neteica. Bija jāpatur acīs Lilija.
Garlaicīgi?

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 02.02.2014 01:33

Šis ciemats daudz neatšķīrās no citiem jaukto pūķu ciematiem.
Nekas cits jau šeit nevarēja būt, jo klani uzturējās savās mājvietās un ja kāds pūķis nolēma dibināt savu ciematu, kurā uzturētos tikai vienas krāsas pūķi, tas nozīmētu, ka viņš ir nesaskaņās ar sava klana valdnieku un pat gatavojas tam uzbrukt.

Protams, arī šeit, pūķi vairāk vai mazāk savas dzīvesvietas bija iekārtojuši pa rajoniem.
Te, no tās puses, kur ieradās Marko un Lilija, bija sarkano pūķu mājvietas.
Pie vienas no mājām, ārā, stāvēja kāds sarkanais pūķis un viņa skatiens kavējās pie Lilijas. Viņš izskatījās pēc aptuveni četrdesmit gadus veca vīrieša. Un viņš skatījās, līdz beigās arī priesterieni uzrunāja: - Kaut ko meklē? - viņa balss skanēja dzestri. Nekādi sveiki un labdien. Tiešs jautājums. Tomēr, nelikās, ka viņš būtu nelaipns. Tādi vienkārši bija sarkanie pūķi.

Vajadzēja tikai iziet cauri sarkanajam rajonam, lai Marko sajustos nedaudz labāk. Vismaz nebija tā sajūta, ka no katra loga uz viņu blenstu glūnīgas, sarkanas ačeles.
Krogs atradās ciematiņa centrā. Pie tāda, kā laukuma, kur arī bija lielāka ēka, kas bija mājvieta šī ciematiņa pārvaldniekam.
Pie kroga bija izkārtne: "Mekas kaleidoskops". Nu ja. Kaleidoskops. Tāds interesants nosaukums krogam. Nevarēja saprast vai tas tādēļ, ka kaleidoskops bija tā ierīce, kur kopā sakrita vis dažādāko krāsu akmentiņi, vai tādēļ, lai dzērumā būtu grūtibas ar paskaidrošanu, kur tu esi bijis.

Katrā ziņā, kaleidoskops bija vaļā un Marko varēja tajā iegrizties, ja vēlējās.
Tā bija divu stāvu ēka.
Pirmajā stāvā jauki smaržoja pēc pulētām koka mēbelēm. Sprakšķēja kamīns uz kura varījās katrs ar kaut kādu dziru.
Pie letes grozījās omulīgs vīrišķis. Viņa matu krāsa bija balta. Neskatoties uz to, ka Marko bija melnais pūķis, viņam no krodzinieka tika omulīgs smaids. - Svešinieks Mekā! - viņš sajūsmināti iesaucās! - Nāciet vien godātais! - krodzinieks bija gatavs uzklausīt Marko vēlmes.

Kaut kur ceļa vidū Grišai nācās apdomāties. Jo raugi, Marko pagāja Lilijai garām un aizdevās uz krogu. Kamēr priesterieni aizkavēja kāds šī ciemata iedzīvotājs. Sarkanais pūķis.
Druīde varēja izvēlēties vai sekot darvas pūķim, vai pieskatīt priesterieni.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 02.02.2014 01:43

Marko soļi nebija skaļi. Zābaku pazoles tikai viegli šņirkstēja pret bruģakmeņiem, tāpēc viņš sadzirdēja soļus, kas viņam seko. Atskatījies, vai tas nebūtu kāds ciematnieks, kam pajautāt ceļu uz krogu, bet pamanījis plikgalvaino ceļabiedri, Marko neko neteica, vien turpināja ceļu, paejot garām Lilijai. Arī zilmatainajai pūķenei nekas netika bilsts. Te dzīvoja sarkanie pūķi, kur labāk būt pēc iespējas neitrālam, neskatoties uz klana krāsu. Tīši ar šejieniešiem Marko negrasījās saķerties, tāpēc vienkārši šķērsoja viņu apdzīvoto zonu.

Nonācis miestiņa centrā un atradis ēku, kas visvairāk līdzinājās krogum, melnais pūķis devās iekšā. Kaleidoskops vai kaut žiroskops — ja tur varēja dabūt ēst, tad tā bija meklētā vieta.

"Labdien," Marko atņēma sajūsmas saucienu ar pieklājīgu sasveicināšanos. Viņš piegāja pie letes un pamāja ar galvu. "Es gribētu paēst pusdienas un iegādāties nedaudz ceļam pārtikas," Marko darīja zināmu savu vajadzību. Par ceļamaizi diez vai vajadzēja krodziniekam stāstīt. Sātīga maize, cieti kūpināta desa, varbūt vēl kas piedāvājams, kāda ūdens blašķe. Parastās ceļotāju vajadzības. "Un kārtīgas pusdienas ar kausu alus," viņš noteica, ievilkdams nāsīs smaržu no kastroļa. Arī tas šķita labs ēdamais. Pārtikas jautājumos nebūdams pārlieku izvēlīgs, lai arī labprāt baudīja smalkus cienastus, Marko ļāva krodziniekam piedāvāt šodien gatavoto. Uz letes tika izripināta monēta, kurai vajadzētu nosegt gan maltīti, gan saini līdzņemamas pārtikas.

Iesūtīja: Mākoņkaķis Aurēlija ; laiks: 02.02.2014 01:46

Grišas izvēle?

"Marko," viņa nopūtās vēlreiz, un šoreiz tas skanēja teju īgni, "Es nezinu, ko jūs tur runājāt, bet ja ar viņu kas notiks, tas būs arī uz Taviem pleciem..." Ne jau draudi. Tikai atgādinājums, cik šis var būt lieki.

To pūķiene noteica, vēl pirms darvas pūķis atvērs kroga durvis. Un tad druīde mazliet pasteidzās, lai pievienotos Lilijas un sarkanā pūķa kompānijai. "Labdien, cienītais," viņa sveicienā pamāja ar galvu. "Es ceru, ka, ja esam sagādājuši jums neērtības, tās neieilgs vēlāk par šo vakaru. Esam tikai ceļinieki, un, es, kā par piemēru, sevis meklēto nupat esmu atradusi." Viņa palūkojās uz Liliju, no vietējā pūķa uz mirkli novērsusies. Kā nekā, vai gan lieki jākavē viņa laiks?

Nebija iemesla uzskatīt, ka briest jau kādas nepatikšanas. Bet jau atkal - neuzticies šķietamai drošībai, Griša! Un varbūt ar viņas klātbūtni vien var novērst to, kas citreiz draudētu jaunām priesterienēm, kas tērpušās tik... neparocīgās drānās.

Tātad - Lilija? "Ja meklēji vietu, kur paēst, mēs to jau atradām. Nebūtu prātīgi šobrīd nošķirties no grupas." Griša necentās balsi kā īpaši pieklusināt. Tā jau būtu paranoja. Un viņi taču bija tikai ceļotāji.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 02.02.2014 01:47

Lilija nepievērsa uzmanību Marko, viņš varēja doties, kur grib, tāpat kā Grišu meitene īsti nebija nemaz ievērojusi. Tomēr zilmatei bija sajūta, ka kāds viņu vēro, un drīz vien arī dzestra balss atskanēja gaisā. Zilais skatiens apstājās pie kāda vīrieša. Acīmredzot, viņš bija sarkanais pūķis. Vai patiešām viņa bija ielidojusi sarkano pūķu rajonā?
Bet tas jau viņai netraucēja būt pieklājīgai un saglabāt savu stāju.
- Patiesībā... jā. - Meitene pat uzdrošinājās pasmaidīt. - Es vēlējos uzzināt, kas šis ir par ciematu. - Varbūt dzirdēta vieta, bet nelikās, ka viņa te kādreiz būtu bijusi.
- Un varbūt, jūs varētu pateikt, vai šeit ir tirgus laukums, kur šo to var iemainīt? - Paspērusi pāris soļus uz svešinieka pusi Lilijas skatiens vēroja vīrieti. Viņa nedomāja, kavēties ilgi šajā ciematā, vien ātri izdarīt visu, ko ieplānojusi un laisties atpakaļ pie pārējiem.

Ak... kad blakus atskanēja Grišas balss, Lilija pagriezās pret zaļo pūķeni un viegli paraustījusi plecus neko neteica. Vai viņai bija vajadzīga aizsardzība? Nē, bet atbildes uz sev interesējošajiem jautājumiem priesteriene šā vai tā vēlējās uzzināt.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 02.02.2014 03:51

Lilija & Griša

- Šeit ir Meka. Mēs esam ciemats, kurš atrodas vistuvāk valdnieka pilij. - jādomā, ka tam vajadzēja izskaidrot, kādēļ šāds svarīgs nosaukums. Sarkanais runāja lēni. Īpaši nesteidzoties, jo viņa skatienam vajadzēja laiku, lai nopētītu abas atmnācējas. Gan vienu, gan otru.
Tiesa, nevarēja saprast pie kuras sievietes viņa skatiens kavējās vairāk. Vai pie Lilijas, viņas trūcīgā apģērba dēļ, vai pie Grišas viņas skutās galvas dēļ.
- Tirgus laukums ir tikai katru sesto dienu. Un šodien ir otrā diena no sešām. - tātad tirgus laukums nebūs gan, taču vīrietis pacēla roku un pamāja ciemata centra virzienā. - Tur... tur ir bodes. - tātad, tur Lilija varēja mēģināt kaut ko mainīt, vai kas nu pūķienei bija padomā.

Arī par krogu ziņa bija patiesa. - Taisnība... arī krogs tur ir. Vecais Bo pa pāris naudas gabaliem jūs piebaros līdz ūkai. - viņš vēlreiz pamāja krogus virzienā. Roka nolaidās. Taču skatiens vēl joprojām kavējās pie abām pūķu sievietēm.
- Vai tu esi padzīta no klana? - viņš beigās uzrunāja Grišu. Skatienam klejojot no viņas acīm līdz skūtajam pakausim.
- Es jau neko... tikai mūsu vietvaldis. Arkass. Viņš necieš nekārtības. - Tad droši vien varēja noprast, ka Arkass laikam jau arī būs kādā sārtā nokrāsā.



Marko

Krodzinieka skatiens tikai uz mirkli aizkavējās pie Marko noliktās naudas vienības, tad veikli to savāca. Pamājis, ka sapratis jaunekļa vēlmes, viņš sāka rosīties. Pirmām kārtām ielejot alus kausu, kuru arī pastūma uz Marko pusi. - No kurienes nākdams, uz kurieni iedams? - krodzinieks, protams, vēlējās ievākt jaunākās ziņas. Atnācējs nebija no šī ciemata. Viņš noteikti spēja pastāstīt kaut kādus jaunumus.

Bija dienas vidus un krogū nebija pārāk daudz apmeklētāju. Vien kādi trīs vīri sēdēja pie viena galda. Viņu sarkanos matu cekulus nevarēja nepamanīt. Tālāk stūrī sēdēja vēl viens pāris. Abi vīrieši bija ziliem matiem. Vienīgā sieviete bija laikam jau krodzinieka meita. Jo bija līdzīga viņam. Baltiem matiem. Taču ne tik apvēlusies un omulīga, kā tēvs. Meitene bija jauna un izveicīga. Veikli skrēja gar galdiņiem, izdabādama viesu vēlmēm un sakopdama, kas nu bija jāsakopj. Arī dziras katls tika pieskatīts.

Meitene atsaucās uz vārdu Čirka. Tas laikam jau tādēļ, ka viņas mati bija lokaini.
- Viesis vēlas ceļotāja pārtiku. - viņš pamāja uz Marko pusi.
Meitene uzmeta melnmatim īsu skatienu un pasmaidījusi pamāja. Viņa zināja, ko tas nozīmē un jau pēc brīža aizskrēja uz iekštelpām, lai sagatavotu pārtiku, kuru Marko varētu ņemt līdzi.

Krogs, kā jau krogs. Neko īpaši neatšķīrās no citiem krogiem. Jādomā, ka otrajā stāvā bija pieejamas istabas, ja viesi vēlējās palikt pa nakti.
Blakus pudelēm, kuras glīši bija saliktas plauktā, aiz krodzinieka muguras, pie sienas bija piestiprināts uzraksts: Aizliegts uzkurināt klanu naidu un aizliegts pīpēt sūnu pūķu pīpes!

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 02.02.2014 04:39

Meka, Lilija bija dzirdējusi par šo ciemu, bet neko daudz, būtībā atmiņā nebija palicis nekas ievērības cienīgs, tikai nosaukums, bet ar to pietika. Meitene bija izklaidīga, viņa diži nepievērsa vairs uzmanību sarkanajam pūķim, bet diez vai te kāds varētu uzbrukt, pat ja priesterienei nepatika šis rajons. Bet kā tad savādāk, kurš zilais pūķis būtu sajūsmā par sarkanajiem? Vai par melnajiem? Varbūt Marko izskatījās glīts, bet tomēr... Lilija zināja pāris indivīdus, kuri bija jaukāki un no viņas pašas klana. Šis jau nebija vienīgais pūķis, kuru savā dzīvē viņa būtu satikusi.
Nu labi! Pūķene varēja tikai sev atzīt to, ka bija nobijusies no darvas pūķa, viņa izturēšanās tur pie pārējiem bija pārāk iedomīga un ar kādu saplūkties meitene nudien nevēlējās, galu galā viņa nebija karotāja, un ja būtu, tad varbūt iznākums būtu savādāks.

- Ak, tā... - Zilmate domīgi noteica, tātad bija jādodas uz bodēm, skatiens bija aizslīdējis virzienā uz kuru norādīja vīrietis. Viņai vairāk īsti nebija ko prasīt. Nekā daudz meitenei līdzi nebija, pāris sudraba monētas, kuras noteikti nevarēja konkurēt ar citu pūķu makiem, bet nebija jau tā, ka zilajiem pūķiem vajadzētu naudu, viņiem drīzāk vajadzēja spīdīgas mantiņas, lai zilais Valis nespētu papeldēt garām viņu mājvietām. Arī pāris spīdīgas mantiņas viņai bija līdzi un bija neliela cerība, ka tās varētu samainīt.
Brīdi padomājusi, zilmate secināja, ka jāiet uz krogu, varbūt varēs kaut ko sarunāt ar krodzinieku.

Tikai jautājums, vai Griša ir padzīta no klana bija nedaudz rupjš, vismaz Lilija tā domāja, bet nevarēja noliegt to, ka meitenei atbilde arī interesēja.
Bet par vietvaldi... - Mēs neesam šeit, lai radītu nekārtības. - Pūķene pasmaidīja.
- Paldies, pa jūsu palīdzību. - Meitene viegli pielieca galvu un bija gatava doties projām uz kroga pusi, tikai vajadzēja sagaidīt vai Griša viņai seko. - Es nemaz negrasījos nošķirties no grupas. - Zilmate klusi noteica. Darīt viņai laikam nebija ko. Uz ziemeļiem priesteriene noteikti viena nedotos.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 02.02.2014 04:47

Batirs aizdomīgi vēroja pūķi, kas stāstīja pasakas. Bardu tradīcijas viņam nebija gluži svešas, bet daudz vairāk melnajam karotājam patika dziedoņi un bungu rībinātāji. Muļķis tas tavs Jeriss! Visbeidzot viņš izmeta par atbildi Hallas stāstam. Un atkal apklusa.

Rūpīgi sametis maisā pusdienu pārpalikumus, Batirs paņēma vāli un pagājās nost no citiem, lai pārvērstos pūķa formā. Atkal neiecietīgs skatiens dūrās ceļabiedros, mudinot tos celties spārnos un lidot tālāk.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 02.02.2014 10:27

Marko pasniedzās pēc alus kausa un nobaudīja zeltaino dzērienu. "Neticēsiet, bet savā ziņā izciešu sodu," viņš atbildēja krodziniekam, viegli iesmējies, apliecinādams, ka tas nav nopietns sods un krodziniekam nav jābaidās, ka melnmatainais puisis viņa krogā ir noziedznieks. "Pārāk daudz gribēju zināt, tāpēc tā sanāca," viņš zinoši pasmaidīja. "Drīz te varētu parādīties vēl kāds no maniem ceļabiedriem, tad sapratīsiet, kā tas ir. Mūsu ceļš šobrīd ved uz ziemeļu pusi, vienkārši vēlējos nedaudz ieturēties pa ceļam. Ar tukšu vēderu lidot nav tik jauki. Ja vēl pa ceļam raksturi uzšķiļ dzirksteles, tad oma nekāda," melnais pūķis bija neparasti runīgs, lai arī nobaudījis tikai malku alus.

Viņš šeit bija pirmais, un krogus bija ziņu, baumu un viedokļu krustceles, tāpēc bija svarīgi nopozicionēt sevi pareizi vispirms šeit. Ja te parādītos kaut viens no ceļabiedriem, izņemot, protams, melno milzi, kurš šķita pārāk nepieradināts civilizētām iestādēm, tad krodzinieks un apmeklētāji saprastu, kāpēc melnais pūķis šo ceļojumu sauc par sodu, atrazdamies tik raibā kompānijā, ar ko kopā ir jāpavada viss ceļa laiks un jāsajūt klanu atšķirības. Viņš bija upuris, kas jāžēlo. Bet patīkams pūķis par spīti klana krāsai, tāpēc jāžēlo divtik. Viņa balsī neskanēja nekas no iedomības, lepnības vai viltības. Šobrīd Marko pameta skatienu uz kroga daudzkrāsaino publiku, paraustīja plecus un paskatījās ar zinošu un saprotošu skatienu atkal uz krodzinieku. Pamājis uz uzrakstu, viņš piebilda: "Bet nekādas nepatikšanas jums!" To teicis, melnais pūķis paņēma alus kausu un devās ieņemt vietu pie galda. Pie letes bija ērti iemalkot dzērienu, bet pusdienas tomēr ērtāk ēst sēdus. Viņš izvēlējās galdiņu, kas telpā atradās vistālāk gan no sarkanās trijotnes, gan zilā pāra.

Pamanījis apkalpojošo meiteni, Marko viņai atsmaidīja. Baltmate bija pievilcīga un izdarīga, tomēr drīz vien nozuda dibentelpā, liekot puisim gandrīz vai nožēlot, ka ceļotāju pārtiku paprasījis jau sākumā. Tomēr tā bija labāk, lai nekavētos un neliktu šeit ievilkties visai raibajai varzai.

Gaidot pusdienas, Marko ik pa brīdim iemalkoja alu. Viņš bija atspiedis elkoņus pret galda virsmu, sakrustojis pirkstus un atspiedis pret tiem zodu un tagad vērās ārā pa tuvāko logu. Kaut kur tur droši vien bija pārājie vai vismaz Lilija un Griša, kas nez kāpēc viņu bija uzrunājusi ar tādu tekstu. Marko nebija apvainojis vai aizdzinis Liliju. Viņš pat bija piekritis, ka meitene lido līdzi, taču, šķiet, tas nebija pietiekami. Tomēr par viņas sīkajām kaprīzēm melnais pūķis nevēlējās ne uztraukties, ne uzņemties atbildību. Drīzāk jautājums bija tas, ko Griša gribēja panākt, šādi izturoties. Vai viņa bija kaut kāda aizstāve, ka skrēja pakaļ tikai tāpēc, lai parunātos vai brīdinātu? Vai arī draudzene, kas sieviešu solidaritātē iestāsies pret jebkuru Marko izteicienu un darbību? Ja abas pūķenes iepriekš bija pazīstamas, tad Pīlāra zālē to nekā manīt nevarēja. Pie tam, kas tie bija par drosminiekiem, kas devās uz Pusnakts Cietoksni, ja nespēja pat mežam pārlidot bez aizsardzības un uzraudzības. Vai tiešām Lilija bija atvesta uz Pīlāru, nevis mērojusi ceļu pati? Trausla būtne, kuras raksturs un kauli krakšķētu un sabirztu jau no skata uz akmens milžiem vien?

Pārdomās un ik pa brīdim nobaudīto alus malku klusumā, Marko klausījās apkārtni un gaidīja pusdienas. Smarža, kas cēlās no pavarda puses, lika iekurkstēties vēderam un skatienam pievērsties durvīm uz dibentelpu, no kurienes varētu parādīties krogus meita.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 02.02.2014 11:11

Sarkanā pūķa acis uz brīdi nikni pievērsās melnajam, kad tas bija izteicis vērtējumu barda stāstam. Nevarētu teikt, ka vērtējums nebūtu patiess, lai gan taisnības labad būtu jāpiebilst, ka tā mēdza izrīkoties visu krāsu jaunie karotāji, tomēr nedaudz uzdzina dusmas, jo pieminētais Jeriss bija sarkanais pūķis.

Lai norimtu, Atorms piegāja pie ūdens palūkoties atspīdumā, kur bez sava atspulga (ar to viss bija kārtībā), ieraudzīja lielas zivis. Par maziņām viņš neliktos ne zinis, vai tad dzīvas zivteles cilvēka izskatā rīsi, bet lielas solīja vieglu uzkodu.
Sarkanais karotājs pārvērtās par pūķi un, lai arī nebūdams ūdenī tik izveicīgs kā zilie pūķi, pavisam drīz bija ticis pie vairākām zivīm, kuras nekautrēdamies uzkoda pusdienām.

Nu jau pārvērsties atpakaļ nebija vērts, un Atorms vienīgi gaidīja, kad viņi ceļos tālāk. Ticamāk, lidojumu atkal uzsāks darvas pūķis, bet Atorms atkal sargās visus no aizmugures.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 02.02.2014 11:45

Kenolts nebija noraizējies par tiem dažiem pūķiem, kas tūlīt turpināja ceļojumu. Viņš nejutās kā uzraugs vai kā pieaugušais, kam uzticēts pieskatīt jaunuļus. - Labi. - Tas bija viss, ko Griša sadzirdēja par atbildi no Kenolta. Ūdeni padzēries un sermulīti atstājis aizrautīgi tiesājam nupat nomedīto ūdensžurku, druīds pārgāja pāri pļavai un iegāja mežā.

Atgriezās viņš pēc aptuveni ceturtdaļstundas, tieši laikā, lai redzētu, kā Atorms pūķa izskatā nosēžas pļavā un melnais karotājs pārtop par pūķi. Ceļabiedri, šķiet, bija gatavi doties tālāk. Kenolts atkal mēroja ceļu līdz ezera krastam, kur savāca paēdušo un apmierināto Nūku. Tad druīds vairs nekavējās un pārvērtās par pūķi, uzreiz savēzēdams spārnus un uzņemdams lidojumu uz ziemeļiem. - Tikšanās visiem tuvākajā ciemā. - Kenolts pēc kārtas uzrunāja visus, bet pat telepātiski tas neskanēja kā pavēle vai rīkojums, atstādams ceļabiedru galvās drīzāk vēstījuma iespaidu. Katrs var izvēlēties, ņemt teikto vērā vai nē.

Kā par brīnumu, nemaz ilgi nebija jālido, lai priekšā ieraudzītu ēkas un ielas. Tā kā druīds pats bija apsolījis Marko, ka tikšanās norunāta tuvākajā ciematā, tad zaļais pūķis atkal laidās zemē un pārvērtās par cilvēku. Viena taisna iela nekādi nespētu samulsināt pat pāris gadus vecu sūnu pūķi, un Kenots zināja to, ka krogi parasti atrodami ciematu centros. Pirmais iespaids gan bija tāds, ka ciematā mīt sarkanie pūķi. Tas nekas. Ja te nav izcēlies tracis, kad ieradās Marko, Lilija un Griša, tad gan jau viņi pacietīs arī Kenolta klātbūtni.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 02.02.2014 13:48

Batirs uzsāka lidojumu kopā ar lielo, zaļo, un pieņēma, ka tas cenšas norādīt uz kādu ciemu pusdienas lidojuma attālumā, kur varētu pārlaist nakti. Bet ciems pazibēja lejā, kad melnais pūķis vēl lāgā nebija paspējis uztaustīt zem spārniem gaisa plūsmas, kas palīdzētu lidot uz ziemeļiem. Karotājs saviebās un ūsas sirdīgi notrīsēja, viņa rīklei palaižot pasaulē dusmīgu rēcienu. Taču ne tagad?! Mēs tikko jau atpūtāmies. Viņš protestēja pret Kenolta lēmumu un plivināja tumšos spārnus virs ciema ēkām.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 02.02.2014 16:10

Krodzinieks mulsi pasmaidīja Marko par atbildi. Nu, tad, kad melnais pūķis bija piebildis, ka izciešot sodu, dēļ tā, ka esot bijis pārāk ziņkārīgs. Viņam redz likās, ka jauneklis dod mājienu, lai Bo nebāž savu degunu ne savās lietās, citādāk arī viņu varētu sagaidīt sods par ziņkārību. Taču, melnajam runājot tālāk, krodzinieks apjauta, ka tā tas vis nebija domāts un viņa sejā jau atkal vērtās sirsnīgs smaids un viss taču bija kārtībā.
- Jā, tas labi, tas labi... - viņš aši piebilda uz Marko komentāru, ka nesagādāšot nepatikšanas krodziniekam. Viņa skatieni gan paslepus slīdēja uz durvju pusi gaidot, kad te ienāks vēl vairāk viesi. Jo tas nozīmēja vēl vairāk naudu. Un ja viņi visi bija tik turīgi, kā šis jaunais cilvēks? Nemaz nebūtu slikti...
- Jau pagājušajā dienkopā te izcēlās strīdi starp mūsējiem un Arkass, nu mūsu vietvaldis, ļoti noskaitās. Spļāva uguni, lādējās un zvērēja nākamo nekārtību radītāju aiz spārniem pienaglot pie pilsētas staba... - viņš noskurinājās, atminējies sarkanā pūķa dusmu lēkmi.

Viņš gan īsti nebija sapratis, kur Marko dodas. Nu jā... uz ziemeļiem un kopā ar citu klanu pūķiem. Bet kāpēc? Tomēr, Bo neuzstāja un neturpināja izjautāšanu. Nebija nepieciešams, ja melnais pūķis pats nevēlējās īpaši sīkāk izklastīt. Viens bija skaidrs. Viņi drīz dosies tālāk un diez vai vēlēsies krogā naktsmājas.

Nemaz nebija ilgi jāgaida, kad Čirka atnesa Marko lielu šķīvi, kurš bija bagātīgi nokrauts ar gaļu, dārzeņiem un tas viss apliets ar aromātisku mērci. Tā vien lika mutē sarosīties siekalām. Vēl bez lielā šķīvja, meitene bija atnesusi arī deserta trauku. Tajā bija bālgana putra, kas peldēja sarkanā ķīselī.
- Labu apetīti. - viņa pasmaidīja un kā izskatījās, grasījās atgriezties kroga iekštelpās, lai tiktu galā ar līdzi ņemāmās pārtikas pasūtījumu.


OOC - Kenoltam būs nākamajā postā, jo idejiski Lilija un Griša atrodas uz tās pašas ielas, taču viņas ir laikā priekšā un līdz Kenolta atlidošanai, es domāju, ka viņas tur vairs nav. Tādēļ man vajag postu no Lilijas un Grišas, ko viņas dara tālāk. Un kur dodas.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 02.02.2014 16:38

"Nē, nē, kauties un kašķēties pusdienslaikā..." Marko smaidot papurināja galvu kā absolūtu noliegumu tādai domai. Bija taču baudāmākas lietas, ar ko nodarboties šajā laikā.

Ārpuses vērošanu pārtrauca soļi un kārdinošs smaržu vilnis. "Paldies," melnais pūķis atbildēja. Viņa skatiens vērās baltmatainajā meitenē nevis pusdienu šķūvī. Tāpat nenovērsies, Marko turpināja, bet viņa lūpās parādījās smaids. "Tas smaržo tik labi, ka varētu sacensties ar Devana pavāriem." Nekādas citas piezīmes gan Marko neizteica, arī skatienu apvaldīja, nenovērtējis meitenes augumu. Viņam nevajadzēja liekus kašķus vietā, kas viesmīlīgi viņu baroja. Pie tam, bija taču jāuztur savs patīkamā pūķa tēls.

Neaizkavējis meiteni doties tālākās darīšanās, Marko pievērsās ēdienam. Tas šķita labi pagatavots un tiešām komplimenta cienīgs. Iespējams, ka pūķim nebija daudz laika ēšanai, tomēr viņš grasījās izbaudīt katru kumosu, sākot ar dārzeņu šķīvi un beidzot ar desertu, pa vidu piedzerot zeltaino alu. Nepaēdis viņš varēja kļūt pārlieku īdzīgs, kas noteikti nepalīdzētu jau tā trauslajai grupas kopābūšanai.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 02.02.2014 17:24

Lilija mīņājās uz vietas, viņa uzskatīja, ka nav diži daudz laika lai kavētos, jo drīz vajadzētu atgriezties pie pārējiem un doties tālāk uz ziemeļiem, savādāk viņi neiekļausies laikā un tas var būt liktenīgi valdniekam.
- Es eju uz krogu. - Zilmate paziņoja un pagriezās, lai dotos projām. Griša ja vēlējās varēja runāties ar to sarkano pūķi, bet par cik priesteriene bija uzzinājusi visu, kas viņai interesēja tagad nebija iemesla kavēties. Meitene devās tālāk ciemata dzīlēs. Drīz vien viņa atrada to vietu, kuru bija atradis Marko.

Ieslīdējusi iekšā krogā, pūķene nopētīja šo vietu kārtīgāk. Pagājusi garām darvas pūķim meitene piemīlīgi pasmaidīja.
- Labu apetīti. - Bet zilais skatiens meklēja krodzinieku, taču ik pa laikam aizslīdēja pie citiem kroga apmeklētājiem, ilgāk pakavējoties pie zilajiem pūķiem, viņiem priesteriene veltīja patiesāku smaidu, jo redz... viņi taču bija viņas krāsas.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 02.02.2014 17:35

"Paldies, nesūdzos," Marko atbildēja uz zilmatainās skaistules novēlējumu. Viņam nebija nekādu iebildumu, ja Lilija vēlējās nākt uz krogu. Viņš taču neko pūķenei nebija aizliedzis. Viņa pat varēja izvēlēties, pie kura galda sēdēt. Tomēr arī nekādu īpašo uzmanību dziednieces darbībām vairs nepievērsa, jo uz šķīvja joprojām bija palicis gana daudz garšīga ēdamā. Tad, kad būs ticis galā ar porciju, atlikušo laiku varēs tērēt savādāk, ja tāds vēl būs. Kuru katru brīdi cauri krogus durvīm varēja ievelties pārējais bars, bet ne ar vēlmi paēst, tāpēc melnais pūķis cītīgi turpināja tiesāt savas pusdienas.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 02.02.2014 17:48

Ciems, izrādās, bija tepat, un kāpēc viņi pirmīt līdz šejienei neatlidoja visi kopā? Varbūt tāpēc, ka neviens nezināja, ka tāds ciems te ir.
Sarkanais pūķis bija neapmierināts ar kavēšanos. Viņi pirmīt pasēdēja pļaviņā pie ezeriņa, un tie, kas aizlidoja, to pašu brīdi JAU ir pasēdējuši te, tātad laika visiem bija vienādi, un ir laiks doties tālāk.
- Iešu, raušu viņus laukā no ciema, - sarkanais pūķis apņēmīgi norēcās un laidās lejā, kur, pārvērties par cilvēku, ātrā solī aizlēkšoja uz ciema centru, domādams, ka noklīdušie pūķi, visticamāk, ir krogā, bet visi krogi, ja vien tie nebija pilnīgie ūķi, bija ciema centrā.

Atorms neskatījās, paskrien viņš garām Kenoltam vai nē. Viņam bija mērķis - izganīt laukā noklīdušos drosminiekus no ciema. Un pēc iespējas ātrāk.

Iesūtīja: Mākoņkaķis Aurēlija ; laiks: 02.02.2014 18:47

Lilija viņai šķita jocīga. Pārāk ātri aizlaidās, ja reiz neļāva Grišai pat ne reaģēt. Varbūt viņu kaut kas bija izbiedējis? Un šādi pūķiene bēga? Tikai uz mirkli Grišas skatienā iešāvās maza deva apmulsuma. Bet ja Lilija devās uz krogu, pie Marko - vai tiešām darvas pūķis būs viņu tik vienkārši aptinis ap pirkstu? ak, nabaga jaunava... - tad jau Grišas darbs šeit bija paveikts.

Viņa pievērsās atpakaļ sarkanajam, nolaižot skatienu un gurdi nopūšoties. "Nē, es savus matus pārdevu, jo es nesaņemu gana daudz par šī bērnudārza ganīšanu..." Varbūt tieši tādēļ nolasīsies viņas sausais humors, ka tonis bija tieši tāds - sauss. Protams, tā darot, bērnudārzā ietilpa arī viņa pati. Viņas pašuzņemtais pienākums bija "dabūt viņus visus līdz galamērķim", un ja reiz tobrīd šķietami nevienu neraustīja grupas sašķelšanās... Bet ne jau Lilijas, šīs neizlēmīgās meitenes, pieraudzīšana. Griša vēl nezināja, vai tā ir tiesa - varbūt zilā pūķiene sevi kā pierādīs - bet tas taču bija tika pašsaprotami, ka ne visi drosminieki, kas pietiekušies, ir šī uzdevuma vērti.
Un tas pat nebija viņas lepnums, drīzāk spīts (laikam?), kas lika saausīties, tikko vietējais pieminēja savu vietvaldi.

"Ticu, ka tā. Tas šķiet teju apkaunojoši - tik tuvu valdniekam, bet ar nekārtībniekiem ielās." Tāda kā "jā, nu laikam jau tā" piebilde. Nekas īpašs, un Griša neievēroja, kā pats sarkanais pūķis šos vārdus saprastu - viņas skatiens uz mirkli aizslīdēja prom, viņai to izklaidīgi pārlaižot pāri ielas garumam. "Sakiet, vai jūsu vietvaldis ir satraucies dēļ tām ziņām, kuras nesen izsludinājuši bardi un valdnieka sūtņi?" Ja reiz vietēji ir tik piesardzīgi. Viņa gan neminēja, vai domā saucienu pēc brīvprātīgajiem drosminiekiem, vai tās ziņas, kas, iespējams, jau ir pasludinātas, kamēr Griša ar pārējiem bija šurp ceļojuši. Ja nu tās otrās ziņas bija paspējušas ienākt arī Mekā. Galu galā, ne tas bija svarīgākais - ja reiz viņa bija šeit, liekas baumas uzzināt varētu arī nebūt nemaz tik lieki. Kaut vai ziņkāres pēc. Kaut vai, lai iepriecinātu Hallu, viņu vēja cilts bardu.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 02.02.2014 19:04

Viens izsmējīgs komentārs, cits aizgāja pievērsties ūdenim. Halla pārmetoši nogrozīja galvu, pie sevis klusi izdvešot ko līdzīgu "kāda stīva kompānija", un to, protams, viņa noteikti apņemsies labot. Bet tagad jau bija jāceļas spārnos, ko viņa uzticīgi darīja, sekojot melnajam milzenim, ceļā līdz pilsētai savai izklaidei metot vairākus virpuļus un cilpas, ļaujot vējam kutināt sev vēderu un spuras.

Un te jau drīz bija ciems. Daži laidās lejā, citi pārmeta, ka nav jau laiks atkal stāties un slinkot. Tad laikam arī Hallai būs jāizdomā, kurai iespējai viņa vēlas pievienoties un sekot. Prātīgi šķita vērot visu no augšas, līdzās Batirhanam. Pacietību. Sadabūs rokā pārējos biedrus un dosimies tālāk. Pūķiene nodūdoja, apmetot gaisā vēl vienu izklaidīgu apli, grozot slaido kaklu apkārt, lai pētītu pilsēteles jumtus. Varbūt šis melnais pūķis Jerisu sauca par muļķi, bet pats jau arī juta vēlmi steigties. Būtu negodīgi doties tālāk bez viņiem.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 02.02.2014 19:14

Pēc Grišas atbildes, sarkanā pūķa sejā uz augšu parāvās viena uzacs.
- Vai tad dzīvnieku ādas vairs neko nemaksā, ka jāpārdod savi mati? - viņš laikam jau neuztvēra druīdes humoru. Bet saprotams bija viens, ka pasaulē bija daudz pūķu un tiem bija daudz un dažādas problēmas.
- Cerams, ka drīz ataugs... - sarkanais bažīgi noteica, palūkojies vēlreiz uz Grišas skūto galvu. - Atvaino manu blenšanu. Vienkārši... - viņš saminstinājās, kā uz mirkli nezinādams, vai teikt nodomāto, vai tomēr pietaupīt.
- Manā dzimtajā ciemā noskuva tos, kurus izraidīja. Jo viņi tik ļoti apkaunoja savu klanu, ka klana vadonis nevēlējās, lai jelkāds zinātu, ka šī persona nāca no viņa klana. - viņš gan pieņēma, ka citu pūķu klaniem varēja arī nebūt tik drastiski noteikumi.

Sarkanais apstiprinoši pamāja. - Diez vai ir kāds, kurš nebūtu dzirdējis. Tomēr... - viņš noplātīja rokas. - Man šķiet, ka tās ir tikai bardu izgudrotas baumas, lai par velti paēstu krogā un viņi būtu gaidīti viesi jebkur, jo ikviens taču vēlas zināt, kas tad īsti ar tām Dragārai draudošajām briesmām.
Tu redzi, ka te draudētu kādas briesmas? - pūķis pārlaidu skatienu pār ciematu, īsi palūkojās uz sauli, pirms viņa skatiens atgriezās pie svešinieces. - Es nē. - un pēc viņa balss varēja noprast, ka par pretējo diez vai šo indivīdu varēs pārliecināt.


- Pateicos, mans kungs. - baltmatainā meitene kautri nolaida skatienu un pakniksēja. Viņas vaigos bija parādījies kautrīgs sārtums.
Čirka nekad nebija bijusi pat tuvumā valdnieka pilij. Viņa nezināja, kā tur gatavo. Un ja jau šis kungs to zināja, tad varbūt viņš bija kāds no valdnieka svītas. Varbūt pat princis! Viņasprāt, jaunais kungs izskatījās gana pievilcīgs, lai būtu princis.
Meitene vēlreiz kaut ko nomurmināja, kas skanēja pēc pateicības un aši pazuda virtuves virzienā.

Krodzinieks sajūsmināti uzlūkoja nākamo negaidīto viešņu. Vēl vienu svešinieci. Tātad, papildus ienākumi. Bo veltīja zilmatei laipnu smaidu.
- Kā Bo var pakalpot lēdijai? - viņš apjautājās, skatienam tverot pēc kādas glāzes, kas bija smalkāka par alus kausu. Galu galā, jaunkundze taču nedzers alu. Noteikti nē. Šīm dikti pie sirds gāja augļu vīns.


Ciems, kā ciems. Te tiešām nebija nekas tāds, kas liktu druīdam apjukt, vai nezināt uz kuru pusi doties.
Tad jau drīzāk apjukt varētu likt pēkšņi garām paskrējušais biedrs, kurš skrēja centra virzienā tā, it kā būtu uzzinājis, ka kāds zilganas nokrāsas blēdis rakājas pa viņa mājvietu.

- Kur steidzies? - Atormu apturēja dzestra balss, kuru pavadīja viegla bruņu grabēšana.
Sarkanajam pūķim aiz muguras stāvēja viņam pašam visai līdzīgs tēls. Proti, arī sarkanais pūķis un noteikti karotājs, jo viņš bija bruņās un uz muguras viņam atradās garš divroku zobens. Vīrietis gan bija vecās par Atormu.
Un sakrustojis rokas uz krūtīm, viņš uzlūkoja svešo karotāju.

Kenolts atradās netālu. Viņš redzēja abus sarkanos pūķus.


OOC- un, nu jā... man vēl ir problēmas. Proti, laiku nesakritība. Tā kā viena grupa nekomunicē savā starpā, viņiem tās piecpadsmit minūtes mežmalā pagāja ar vienu postu.
uzteicams ir barda mēģinājums uzsākt kādu sarunu, kas principā arī otrai grupai būtu nodrošinājis kādu izklaidi, taču acīmredzami neguva atsaucību. Žēl, jo man gribētos, lai grupa savā starpā arī komunicē.
Tad tiem, kas ciematā tās pašas piecpadsmit minūtes vēl nav izspēlētas, jo viņi runājas. bet tagad sanāk, ka Atorms jau viņus rauj ārā no ciema. Nemaz nerunājot par laikā iesprūdušo Grišu.
Tas, ka Batirs ir aprauts savās runās un dzen visus uz priekšu, nenozīmē, ka jums viņam jāklausa un jāpakļaujas. Ja kādam gribas parunāties ar bardu, to varēja darīt.

Tad vēl tie, kuri ir gausāki savos postu ātrumos. Būtu ok, ja jūs nevis censtos atrakstīties, kā sekojāt visiem pārējiem, jo tāpat jau visi saprot, ka jūs sekojāt, bet iekļautos brīža situācijā.

Pagrūti ar to balansu... es zinu.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 02.02.2014 19:28

- Bet, protams. - Kā gan savādāk, Marko nevarēja sūdzēties par apetīti, bet iespējams, ka ja šis darvas pūķis paēstu, tad Lilijai neliktos, ka viņš vēlas nokost viņas galvu. Vismaz meitene tā domāja, jo nu kā tad savādāk... neviens darvas pūķis nespēja ciest zilos un tur Pīlārā, zālē tie glaimi nebija nekas cits kā netīra krodzinieka lupata, ar kuru izberzt glāzi.

Meitene jau vēlējās Marko vēl kaut ko pateikt, bet viņu gandrīz pārtrauca krodzinieka laipnā balss.
Zilais skatiens pievērsās Bo.
- Es vēlētos pārtiku, priekš pāris dienu ceļošanas. - Smalkie pirksti sameklēja sudraba monētu un paslidināja to krodzinieka virzienā. - Un varbūt, jums atrastos kāda tarba, kur to visu salikt. - Viņa pasmaidīja, ko varēja zināt. Iespējams, paveicas un tieši tāpēc priesteriene mēģināja izmantot savu veiksmi.

Nedaudz pagriezusies pret Marko, pūķene uzlūkoja darvas pūķi.
- Esmu dzirdējusi, ka darvas pūķi tur vergus, vai tā ir taisnība? - Cerams, ka viņš neaizrīsies ar pārtiku, bet jautājums bija izskanējis daudz nekaunīgāk nekā Lilija bija cerējusi.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 02.02.2014 19:28

Atorms apstākās un pagriezās. Sarkans karotājs, izskatās cienījams un vaicā tā, itin kā viņam šajā ciemā būtu noteikšana.
Itin nemaz nebija zināms, vai tas tā tiešām tā arī nav, tāpēc Atorms nesāka kašķi.
- Uz tuvējo krogu, kur, visticamāk, aizgāja bariņš ceļinieku, lai viņiem pavēstītu, ka laiks doties tālāk.
Īsi un konkrēti.
Karotāja balss bija melodiska, bet vēsa un bez iztapības.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 02.02.2014 19:48

Pie sevis pasmaidījis par baltmatainās meitenes mulsumu, Marko noskatījās, kā viņa iesteidzās virtuvē. Pilnīgi dabīga reakcija meitenei, kas mita nelielā ciematā, lai gan nevarēja noliegt, ka melnajam pūķim nebūtu iebildumu arī pret garāku sarunu. Tomēr tad, kad krogus meita bija pazudusi un vairs nesaistīja Marko skatienu, viņš pēc kārtas paskatījās uz Liliju, pēc tam krodzinieku, kā apliecinot iepriekš teikto par ceļabiedriem. Tas gan nebija nekas vairāk par ašu skatienu pirms pievērsties saldajam ēdienam.

Kamēr Lilija tika galā ar savām vēlmēm, Marko piebeidza desertu. Tas bija kā punkts uz i, bet punktus Marko vienmēr lika ļoti rūpīgi. Piecēlies kājās un paņēmis somu, ar pusizdzero alus kausu rokās melnais pūķis devās atpakaļ pie letes. Viņš nekā īpaši neizrādīja savu saistību ar zilo pūķeni, vien vēlējās pārmīt dažus vārdus ar krodzinieku, kad Lilija laikam nolēma tomēr uzsākt kašķi.

Pelēkās acis mazliet samiedzās pēc viņas jautājuma. Tam sekoja divi lieli malki alus, ar plaukstas virspusi noslaucītas lūpas un nopūta. "Tik skaistai lēdijai kā jums par to nebūtu jāuztraucas," beidzot viņa skatiens pievērsās Lilijai. Marko balss bija pieklājīga, it kā viņš nebūtu dzirdējis viņas toni un nenoprastu nolūkus. Viņš šeit bija labais tēls, tāpēc lieki vairs par šo jautājumu nediskutēja. Gaidot savu pārtikas saini, melnais pūķis pievērsās krodziniekam.

"Kādas ir ziņas par laikapstākļiem uz ziemeļiem? Neesmu pārliecināts, vai man nevajadzētu parūpēties par siltāku apģērbu. Šeit taču ir kāds tirgotājs, kam būtu kas piemērots?" viņš laipnā balsī vaicāja, krietni siltāk tērpts stāvēdams blakus visai pieticīgi ģērbtajai dziedniecei. Tomēr apvaldīja jebkādus skatienus uz zilmates pusi.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 02.02.2014 20:43

- Čirkāa! - krodzinieks uzsauca meitenei un kad tā pabāza galvu no virtuves puses, Bo paziņoja: - Vēl vienu ceļotāja pārtiku. Un paskaties kādu tarbu. - krodzinieks savāca Lilijas nolikto sudraba gabalu.
Pirms pazust atpakaļ virtuvē, meitene palūkojās uz Marko. Taču tā kā tagad jau viņam blakus atradās Lilija, Čirka visai ātri apcirtās un no redzes loka pazuda.

Lilijas jautājums par vergiem krogū izsauca nedalītu uzmanību. Bo sejā bija redzama zināma neizpratne, kad viņš lūkojās uz zilmataino jaunavu. Un nevarēja nepamanīt, ka sarunas pieklusa gan pie sarkano pūķu galdiņa, gan pie zilo.
Skatieni vērsās uz Marko pusi.
Krodzinieka pirksti nervozi pabungāja pa galdu.

Marko atbilde noteikti lika vilties. Krodzinieks atslāba. Sarkanie pūķi atsāka pļāpāt.
- Jums vajadzētu ielūkoties pie vecās Rižas. Viņa darina lieliskus apmetņus. - Bo atbildēja uz Marko jautājumu. - Bet ziemeļos... - viņš iesāka, taču teikto nepabeidza. Krodzinieka balsi pārtrauca viens no zilajiem pūķiem, kas sēdēja pie galdiņa.
- Tu, melnais šmurguli... - viņš iesāka, skatienam cieši veroties uz Marko. - Tu neatbildēji uz meitenes jautājumu. - re! Lilijai bija uzradušies aizstāvji, kas gatavi taisnību izcīnīt viņas vietā.
- Ak vai... - krodzinieks nopūtās. - Jau atkal... - pēc viņa sūkstīšanās varēja noprast, ka vispār jau šādi gadījumi krogā atgadījās bieži.

Arī sarkanie pūķi apklusa un pavērās uz zilo pusi. Īsti gan nevarēja saprast, kura pusē viņi nostātos, ja sāktos īsts kašķis.



Karotājs nopētīja Atormu. - Labi. - viņš domīgi novilka. - Izskatījās, ka grasies kādu panākt, lai izdauzītu viņam zobus. - sarkanais atklāti noteica.
- Mums jau pietiek ar vietējo radītajām nekārtībām. Nav nepieciešami svešinieku papildspēki. - vairāk gan viņš Atormu necentās aizkavēt un pūķis, ja vēlējās, varēja skriet tālāk. Vēlams gan labāk lēnākā solī, nekā pirms tam.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 02.02.2014 20:52

Atorms pat nenoturējās un pasmīnēja. Doma bija interesanta, un citkārt varētu būt arī patiesa.
- Nē. Pie Liesmas mūžīgās uguns, šoreiz nē.

Tā nozvērējies par to, ka viņš nedzenas nevienam pakaļ, lai to iekaustītu, pūķis palūrēja uz sarkano karotāju, sak' vai vēl ko nevajag? un sapratis, ka nē, turpināja ceļu, šoreiz lēnākā gaitā.
Kaut kur tepat jau vajadzētu būt tam krogam.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 02.02.2014 21:00

Tātad viņa tiks pie pārtikas un pat pie tarbas. Tas bija jauki, jo kaut kā meitenei nešķita, ka pārējie pūķi varētu būt tik ļoti devīgi un dalīties savā pārtikā, tas būtu tāpat kā atņemt kādam laupījumu. Un nevarēja jau zināt, kas uz ziemeļiem būs ar pārtiku. Iespējams, tur pat medījums nebūs. Tieši tāpēc zilmate vēlējās nodrošināties laiku.

Zilais skatiens palūkojās uz Marko, nenovērsās arī tad, kad darvas pūķis atbildēja uz viņas nepieklājīgo jautājumu. Ak, tad nebija jāuztraucas, kāpēc, lai nebūtu? Ja nu kāds pēkšņi izdomā viņu pārdot? Vajadzēja būt gatavai uz visu, bet nē, nē... pat ja priesteriene izskatījās trausla un vāja, viņa tāda nejutās. Jo Lilija taču bija jauna un spēcīga sieviete, kura kopā ar Ardosu ir neapturama, tikai diemžēl, bez pūķa meitenei kaut kas trūka. Nebija ne tā drošības sajūta, ne tie smaidi, kurus viņi sniedza viens otram.
Šeit bija tikai Marko pieklājība, kura viņas ausīm šķita uzspēlēta un lieka, jo pļavā meitene ļoti labi redzēja pūķa attieksmi, neviens bez iemesla nešņāc virsū citam.

Tikai nepaslīdēja garām tas, ka pēc viņas jautājuma iestājās tāds kā nedaudz saspringts klusums.
Bet Lilija taču nebija neko tādu pajautājusi...
Samierinājusies ar to, ka Marko vairāk neko neteiks viņa jau vēlējās ko jautāt krodziniekam, bet tad iesaistījās zilie pūķi... meitene gan nezināja kā rīkoties, tomēr krodzinieka sūkstīšanās izsauca līdzjūtību. - Es atvainojos. - Viņa klusi noteica.

- Kungi... - Meitene vērsās pie pūķiem. -... tas nav tik būtiski, lai celtu nesaskaņas. - Priesterienes skatiens aizslīdēja līdz viņas aizstāvim, pasmaidījusi viņam, meitene cerēja, ka neviens viņai nebūs jādziedē.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 02.02.2014 21:35

Kenolts turpināja soļot pa ciemata ielu. To, ka viņam garām paskrien Atorms, viņš pamanīja, bet nesauca pakaļ sarkanajam pūķim, lai apstājas, pagaida, vai vēl ko tādu. Gabalu priekšā to izdarīja cits sarkanais pūķis, vecāks, un, droši vien, šajā vietā cienījams. Kamēr druīds tika līdz sarkano pūķu sarunas vietai, viņi jau bija beiguši runāties. Atorms atkal aizsteidzās, bet Kenolts savu gaitu nepasteidzināja. Gan nonāks, kur vajag.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 02.02.2014 21:42

Lai cik ātri parādītos un pazustu par Čirku nodēvētā meitene, Marko skatienu gan viņa varēja sastapt.

Lilijas jautājums bija pārkāpis pieklājības robežas, ko prasīja uzraksts aiz letes. Tik klajai provokācijai toties atsaucās pārējie krogus apmeklētāji. Klusumā noguldzēja viena alus malks, kad Marko iztukšoja savu kausu. "Paldies," gan par informāciju, gan alu Marko pateicās mierīgā balsī.

"Es nevēlos sarūgtināt tik jauku dāmu, apstiprinot vai noliedzot ziņas, kuras nav šeit pierādāmas," pagriezies pret zilo runātāju, Marko atbildēja. Šoreiz gan balss bija mazliet skarbāka, tomēr joprojām pieklājības robežās. "Vai atvainosiet manu nezināšanu?" viņš viegli pielieca galvu kā atvainošanos vai atvadas zilā galdiņa virzienā, tad pagriezās pret krodzinieku. "Piedodiet par šādu misēkli! Un nododiet komplimentus virējai! Man laikam drīz jādodas," viņš jau gribēja atvadīties no krodzinieka, kad atcerējās par pārtikas saini, ko aizmirst būtu tik muļķīgi, pie tam, ja par to jau ir samaksāts. Tagad Marko pirksti nosita īsu bungājamo ritmu uz krogus letes, skatienam nozibot gar durvīm, aiz kurām rosījās Čirka. Viņš uzmanīgi klausījās, kā Lilija tagad tiks pati galā ar savu ievārīto putru. Iekulties kautiņā kaut kāda muļķīga izteiciena dēļ būtu lieki. Valdnieka, Pīlāra un atlīdzības dēļ.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 02.02.2014 21:50

Kenolts izskatījās pārlieku lēnprātīgs, savukārt Atorms bija sarkanais. Uz viņu noteikti nevarēja paļauties. Batirs vicināja spārnus virs ciema un pārdomāja, vai viņam vajadzēja iejaukties. Gribējās lidot tālāk, bet ziņkāre par to, vai sarkanais karotājs tiks galā ar jaunāko no grupas melnajiem un zilo, zaglīgo briesmoni, guva virsroku. Pūķis laidās zemāk un virs namu jumties pārvērtās par cilvēku, bez bailēm nolecot no dažu metru augstuma. Zeme nodunēja, resnajam, masīvajam stāvam atsitoties pret ielas segumu. Batirs atspiedās ārpusē pret krogus sienu, atbalstīja zodu uz vāles un gaidīja pārējos iznākam.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 02.02.2014 22:12

Atorms gandrīz bija ticis līdz centrālajam laukumam, kad zeme nodunēja un turpat, laukumā piezemējās viņu melnais nezināmā-vārdā-saucamais resnulis karotājs. Visi ciema ļaudis, visticamāk, tagad skatās pa logiem, lai redzētu, kas atgadījies.

Sarkanais karotājs itin kā nekas nebūtu atgadījies, pagāja garam melnajam un iegāja krogā.

Vai te maz ir kāds no ceļabiedriem, tāds ir jautājums! Atorms pārlaida acis zālei. Tā. Priesteriene ir, Marko ir, vismaz divi. Pārējie? Viņš sāka skatīties rūpīgāk, tālu no durvīm pagaidām neatejot.

Iesūtīja: Mākoņkaķis Aurēlija ; laiks: 02.02.2014 22:36

"Atvainoties nav nepieciešams, es jūs saprotu. Kā tradīcija tā šķiet... saprotama." Interesanta arī. Viņa šādai filozofijai varētu pat piekrist. Gan izraidīšanas metodei, gan arī to pavadošajām. "Ja atvainosiet šo ziņkāri - no kura ciema nākat? Būtu nepatīkami, ja mani noturētu par izraidīto līdzīga pārpratuma dēļ."

Tālāko Griša atbildēja neminstinoties. "Katrai ķēdei ir savi vājie posmi. Sarauj vienu no tiem, un drīz sekos arī pārējie, lai arī cik droši tie neliktos." Bet tad... pūķiene uzsmaidīja. Izrādās, viņas seja tomēr nesaplaisāja! Smaids iegūlās dabisks un uzmundrinošs. "Bet neraizējieties! Raizes tikai retumis palīdz. Ja arī Dragārai draud briesmas, esmu pārliecināta, ka valdnieks atradīs pūķus, kas tās novērsīs, un viss būs kārtībā."

Viņa vēlreiz aizmeta skatieņu sāņup, uz kroga pusi. "Es ceru, ka jūs neesmu aizkavējusi. Šķiet, man derētu pievienoties saviem ceļabiedriem."

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 02.02.2014 23:33

- No Lavas pūķu klana. - sarkanais pūķis atbildēja. Nu jā, visai pašsaprotami. Šādi sodi varēja būt viņu klana galvas gaumē. Protams, ka ne no jauktajiem ciemiem. Jo tādos ciemos, kā šis, te mēģināja respektēt katra individualitāti. Lai arī tik un tā bieži izcēlās ķīviņi. Un viens tāds palielāks bija pavisam nesen. Tādēļ arī vietvaldis bija tik dusmīgs.

- Esmu pārliecināts, ka valdnieks tiks galā. - pūķis noteica un viņa balsī varēja dzirdēt cieņu. Tā nebija tikai pieklājības frāze, ar kuru atvēcināties. Sarkanais pūķis tiešām ticēja tam, ka valdnieks noteikti tiks galā. Arī viņš pasmaidīja savai sarunbiedrenei.

- Nē, nē... nemaz. - kāda tur aizkavēšana. Viņš jau pats bija uzplijies svešiniecēm ar runāšanu. - Lai veicas! - pūķis novēlēja Grišai un ar skatienu pavadījis bezmataino pūķieni, atgriezās savā mājoklī.

Kad Griša nonāca pie kroga, viņa manīja, ka daži no biedriem, kas palika mežmalas pļaviņā, bija te jau atkļuvuši. Laikam arī viņu gaumē nebija ganīties pa mežu, bet labāk pameklēt bruģakmeņus. Virs ciematiņa, gaisā, plivinājās baltā pūķiene. Un pie krogus ieejas dežūrēja melnais karotājs.


Situācija krogā bija saspringta. To arī Atorms ieraudzīja, kad ieskrēja krogā.
Krodzinieks jau labprāt būtu pieņēmis svešinieku atvainošanos, jo melnais jauneklis pavisam noteikti nebija meklējis kašķi. Viņš bija pieklājīgs un dāsns.
Svešinieces jautājums bija pamudinājums uz strīdu, bet...
Viņš tikai nopūtās.
Bet zilo pūķi vīrišķim nebija gana. Viņš bija iejuties sava aizstāvja lomā un jau slējās kājās, vīstīdams dūres. - Ak, tu nezini, melnais smerdeli! Melis un krāpnieks! - izgriezis krūtis, viņš meta paslepus skatienus Lilijas virzienā, vēloties pārliecināties, ka sieviete ir pamanījusi viņa drosmi. Līdz no sarkano pūķu galdiņa puses atskanēja asa skaņa, kas bija atpazīstama jebkuram. Zobens tika izvilkts no maksts.
- Kese! Nomierinies! - sarkanais pūķis uzrunāja Lilijas zilo aizstāvi. Viņa acis ciešāk samiedzās. Un viņi gluži, kā uz šūpolēm, kurās katrā galā pa vietai. Kā sarkanais pūķis piecēlās, tā, dēvētais Kese, pavisam godīgi un mierīgi apsēdās.
Nē, nu... gandrīz pavisam mierīgi. Viņš vēl joprojām kaut ko purpināja zem deguna. Taču vairs neizskatījās tik bravūrīgs.

- Ja kungs dosies pie Rižas, es pateikšu, lai Čirka aiznes Jūsu saini uz turieni. - viņš ierosināja. Saprotams, ka jauneklis noteikti nevēlējās šeit palikt, ja tika tik klaji apvainots.


OOC - laikam, lai būtu vieglāk, pieņemsim, ka šim ciematam ir tomēr divas centrālās ielas. Un Griša izmantoja vienu, kamēr Atorms un Kenolts dodas pa citu.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 02.02.2014 23:49

Duna, ar kādu pēc brīža krogā ievēlās Atorms, lika uz sarkano karotāju paskatīties ar aizdomu pilnu skatienu. Vai tiešām pūķis bija pikējis uz krogus durvīm? Uz viņa bruņojuma gan nemanīja ne smiltis, ne dubļus. Vai arī vienkārši bija tik izsalcis, ka nespēja nobremzēt pirms krogus, ignorējot pieklājības normas apdzīvotās vietās? Lai gan izskatījās, ka pat vietējie tās īsti neievēro. Tagad tiešām Marko vēlējās pazust no šejienes. Vai vēl labprātāk aiziet un paskatīties, kas labs ir dabūjams pie Vecās Rižas, ja vien pēc visa šī pūķiene, kas pēc vārda varētu būt sarkana, vispār ar viņu gribēs ielaisties jelkādās darīšanās.

"Tā būtu labāk," Marko pusbalsī piekrita krodziniekam, vēl pajautājot, kur šo tirgoni atrast. Iekarsušajiem pūķiem diez vai vajadzēja dzirdēt, uz kurieni tālāk doties meklēt kašķi. Pacēlis pirkstus pie pieres, melnais pūķis atvadījās. "Es ceru, ka visiem ceļiniekiem nav ar to jārēķinās," viņš vēl noteica, lai taisnā ceļā dotos ārā no kroga, garām Atormam.

Turpat pie ieejas pamanījis melno ciltsbrāli, Marko sejā atkal parādījās smaids. Patiesībā puisis sāka skaļi smieties. "Ohoho, būtu viņi trāpījuši uz tevi," Marko pat atļāvās uzsist pa karotāja plecu. Ainas, kas rosījās iztēlē, ja Marko vietā būtu apvainots šis milzenis, bija pārāk uzjautrinošas.

Bet ja jau te bija ieradušies gandrīz visi, tad laikam bija laiks doties tālāk, tāpēc kavēties nevarēja. Vajadzēja paspēt noskatīt kādu apmetni un sagaidīt ceļamaizi, pat ja tāpēc vajadzēs nedaudz iedzīt pārējos. Marko palūkojās apkārt, uz kuru pusi viņam tagad jādodas.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 03.02.2014 00:09

Lilija ar acs kaktiņu pamanīja, ka ciematu atraduši ir arī pārējie, vismaz tā varēja secināt pēc tā, kad Atorms bija ieskrējis krogā, tomēr tas nekā neuzlaboja radušos situāciju. Meitene nevēlējās, lai kāds ciestu neapdomīgu jautājumu dēļ, kuri bija domāti, lai tikai pazobotos par Marko.
Meitenes skatiens lūkojās uz to zilo pūķi, kurš vēlējās aizstāvēt viņu, vīrietim pavisam noteikti nevajadzēja uztraukties par to, ka zilmate pūķa drosmi nepamanītu, tā bija pamanāma. Bet šoreiz bija nevietā, bet nebija jau tā, ka šis būtu vienīgais gadījums, kad puiši viņas dēļ saplūcas.

Tikai šī drosme bija nekas, kad iesaistījās sarkanais pūķis. - Vīrieši. - Meitene novērsās no pūķiem un palūkojās uz Marko. Viņas lūpas izveidoja tikai vienu vārdu - piedod, tas netika teikts skaļi, bet arī viņai laikam bija jādodas projām. Visticamāk viņi drīz dosies tālāk.
Novērsusies no darvas pūķa zilmate palūkojās uz to galdiņu, kur sēdēja viņas krāsas pūķi. Vienkārši tāpat vien ziņkārības pēc, kamēr Lilija gaida savu pārtiku. Bet Marko netika pavadīts ar skatienu, viņa drīzāk palika stāvot izklaidīgi un gaidīja, kad varēs pievienoties pārējiem, pirksti ieslīdēja garajos matos, tos nedaudz sabužinot.

Priesteriene bija dzirdējusi, ka šeit var nopirkt apmetņus, bet viņa bija pārliecināta, ka neviens, ko tādu viņai nedos par skaistām acīm.
Diemžēl.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 03.02.2014 00:46

- Nē... tā nav gluži ar visiem ceļotājiem. Man tiešām žēl. - krodzinieks noplātīja rokas. Ko gan viņš varēja palīdzēt, ka pēkšņi viens no viņa viesiem nolēma strīdēties ar citu viesi.
Bet viens bija skaidrs. Bo sūdzēsies vietvaldim. Šobrīd viņš tikai palūkojās uz sarkano pūķi, kurš bija licis zilajam atdzist un pateicībā pielieca galvu.

Tagad, kad melnais bija aizgājis un sarkanais iestājās par mieru krogā, apsauktais Kese sēdēja itin rāmi un uz Lilijas pusi pat neskatījās. Turējās pie sava alus kausa.

Savukārt krodzinieka skatiens pievērsās Atormam. - Varu kaut ko piedāvāt? - viņš noskatīja sarkano pūķi un kā izskatījās bija gatavs to apkalpot.


Izejot no kroga, Marko bija jādodas uz kreiso pusi. Tur laukuma malā atradās veikaliņi. Pie viena no tiem bija arī izkārtne: "Rižas apģērbi". Skatlogā bija izlikti apmetņi, gan arī citas drānu kārtas. Bet tas pavisam noteikti nebija vienīgais veikals. Tam blakus bija gan apavu veikals, gan dažādu sadzīves mantu veikaliņš. Visi viens otram līdzās.
Te bija arī magu veikaliņš. Logā bija samesti neaprakstīti tīstokļi. Saliktas tintnīcas.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 03.02.2014 00:58

Atradis pareizo virzienu, Marko nekavējās doties turp. Jādomā, ka kauties gribošā un apvainojumus mētājošā varza apmierināsies ar Liliju, Atormu un varbūt citiem un nevilksies viņam pakaļ, jo sacelt traci vēl vienā šī ciemata iestādē nevajadzēja.

Pavēris veikala durvis un sajutis jau pretī plūstošo auduma aromātu, Marko saprata, ka tiešām nav kļūdījies. "Labdien," viņš sveicināja, aiztaisot aiz sevis durvis. "Mani interesētu īpaši silts apmetnis vai kāda drēbju kārta tāliem ziemeļiem," viņš izteica savu vēlmi, nopētot pārdevēju. Marko tonis bija lietišķs un vajadzība skaidra. Īpaši tielēties viņš negrasījās, lai arī galveno uzmanību pievērsa tiem apģērba gabaliem, kas šeit bija tumšā krāsā. Roka noslīdēja gar maku, liekot monētām nožvadzēt kā apliecinājumu, ka viņš par pirkumu ir spējīgs samaksāt.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 03.02.2014 01:38

Lilija nopūtās, viņai vairāk īsti nebija ko teikt. Meitenes skatiens bija noslīdējis līdz zemei un zilmate nožēloja to, ka bija kaut ko tādu jautājusi. Skaidrs bija tikai viens, no Marko priesteriene turēsies pa gabalu. Viņiem labāk nesaķerties un mīļā miera labad, tas pat būtu vēlams. Tagad bija skaidrs, ka viņi šā vai tā bija katrs par sevi. Tāpēc priesterienei nāksies savu piedzīvojumu un izaicinājumu kāri apslāpēt, galu galā visi drosminieki bija svešinieki, nevarēja jau zināt vai kāds no viņiem nav gatavs nodot un pārdot.

Zilais skatiens atgriezās pie krodzinieka. - Es patiešām atvainojos, es nevēlējos radīt nekārtības. - Viņa nopūtās un pirksti viegli bija sākuši bungāt pa leti. Meitene vairs nepievērsa uzmanību ne zilajiem pūķiem, ne tiem sarkanajiem, palūkojās tikai uz Atormu un paraustīja plecus.

- Kad būs gatavs mans pasūtījums? - Zilmate lika noprast, ka steidzās, bet ne jau pakaļ Marko. Viņam pūķene neredzēja jēgu pievērst īpašu uzmanību.
Bet drīzāk vajadzēja atrast, kur ir pārējie, jo šeit bija tikai sarkanais pūķis, kuram Lilijai nebija ko teikt. Krāsu nesaderība, tāpat kā ar darvas pūķi.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 03.02.2014 09:22

Atorms ar acīm pavadīja melno pūķi, kurš izgāja laukā. No tiem pāris vārdiem, kas te atskanēja, viņš saprata, ka pirmkārt, ir briedis kašķis, otrkārt, tur kaut kā ir iejaukta Lilija, treškārt, Marko ies kaut ko pirkt, un tur nez vai vajag viņam traucēt, jo tā vienkārši būs ātrāk, un, ceturtkārt, Lilija savu pasūtījumu vēl nav dabūjusi, un viņam ir tik daudzmaz laika kaut ko iedzert.

- Lai labi veikali, saimniek, - mierīgā gaitā, kādā jau bija še ienācis, nebūt neblīkšķinot durvis, kā saspringtajā mirklī varēja izlikties, Atorms piegāja pie letes.
Viņš izvilka naudu un nolika uz letes malas.
- Kausu sarkanā vīna.
To pūķis grasījās izdzert turpat, pie galdiem nemaz nedodoties.
Cerams, zilās pūķienes pasūtījums arī tad jau būs sagādāts, lai ko viņa tur nebūtu pasūtījusi. Acis, gaidot pasūtījumu tā nejauši noskatīja arī Liliju.

[OOC - lūdzu, nevajag Atormam pierakstīt durvju blīkšķināšanu un šņākšanu tad, kad viņš to nemaz nedara. ]

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 03.02.2014 10:56

Ja atmeta to daļu, ka krogā atkal gandrīz bija izcēlies kašķis, kas ļoti nepatiktu vietvaldim, Bo tā īsti nevarēja sūdzēties, jo šie svešinieki, kuri nāca, viņi bija naudīgi. Jau atkal naudas gabals tika pastumts viņa virzienā, bez kādas tielēšanās, bez mēģinājumiem izdzert viņa krogu sausu un par to neko nemaksāt. Krodzinieks paņēma Atorma pasniegto naudu un sarkanais pūķis pretī saņēma kausu ogu vīna. Zemeņu. Ar dzērveņu piejaukumu. Tam bija patīkami saldenskāba garša. Tas pārlieku neapdullināja un bija gluži vai kā radīts iemalkošanai pusdienslaikā.

- Nedaudz pacietības, jaunkundz. - krodzinieks klusi noteica Lilijai, kad meitene paģērēja pēc sava pirkuma. - Esmu pārliecināts, ka Čirka dara visu iespējamo, lai Jūs savu sainīti saņemtu pēc iespējas ātrāk. - galu galā, meitenei vajadzēja savākt visus tos produktus, kas ceļā nebojājas un vēl sameklēt tarbu, jo Lilijai pašai tādas nebija. Un nebija jau arī tā, ka krogs nodarbojās ar ceļa tarbu pārdošanu.
Visādi citādi, krogā bija atgriezies miers, kurš šeit valdīja pirms Lilijas provokatīvā jautājuma.
Krodzinieks nelikās aizvainots. Viņš neturēja ļaunu prātu uz priesterieni. Vien klusi noteica: - Es zinu, ka Jūs nevēlējāties. Taču, lai arī šim ciematelim patīk sevi dēvēt par Meku, te ne sūda nenotiek un visiem ir garlaicīgi. Ķīviņi savā starpā ir lielisks laika nosišanas veids. Ticiet man... Sākot jau ar pašu kauju un beidzot ar skaidrošanos ar vietvaldi. Bez tam, šķiet, ka Jūsu klana kungi vienkārši vēlējās uz Jums atstāt iespaidu. - viņš pasmaidīja nogurušu smaidu. Un varēja jau saprast. Šādi izrādīties alkstoši džentlmeņi, te bija sastopami ik pārdienas.
- Ja Jūs arī grasāties uz ziemeļiem, Jums arī derētu kāda siltāka apģērba kārta. - viņš domīgi noteica, skatienam kavējoties pie Lilijas apģērba. Bet tas nebija vīrieša iekāres skatiens. Tas drīzāk bija tāds tēva gādīgais skatiens, kurš ieraudzījis, ka viņa meita bez maz pusplika grasās skriet ārā ziemas spelgoņā. Protams, ko gan viņš, kā baltais pūķis, zināja par salšanu...

No virtuves parādījās baltmatainā meitene. Veikli apskrējusi ap leti, viņa piegāja pie Lilijas un pasniedza viņai uz pleca uzmetamu tarbu, kurā bija sakrāmēts siers, maize, aboli, kūpināta gaļa un ūdens blašķe. Meitene viegli pielieca galvu. - Atvainojos, ka liku gaidīt. - viņa acīmredzami bija dzirdējusi Lilijas sūkstīšanos.
Čirkai rokās bija vēl viens sainis, un meitenes skatiens ātri aplidojis kroga telpu, secināja, ka prinča te vairs nav. Baltmates skatiens jautājoši uzlūkoja tēvu un viņš meitenei kaut ko pamāja. Viņa savukārt pamāja pretī un veltīdama īsu, bet laipnu smaidu Lilijai un arī pie letes sēdošajam Atormam, izskrēja ārā uz ielas.


Veikaliņš, kurā Marko bija iegājis, nebija pārāk liels. Un tas bija aizkrauts ar apģērbu grēdām. Ja godīgi, nebija saprotams, kā šeit vispār kaut ko varētu atrast, ja nebūtu pārdevējas palīdzīgās rokas.
Riža nudien bija sarkana pūķiene. Tiesa, jau gados. Droši vien sena pūķiene. Ļāvusi savam vecumam arī atspoguļoties viņas izskatā, jo Rižai likās, ka ļaudis daudz vairāk viņas biznesā uzticas laipnu, vecmāmiņtipu pārdevēju ieteikumiem, nekā jaunām draiskulēm. Jo ko gan jaunules zin par kārtīgi uzšūtu apģērbu un nostrādātām vīlēm. Ko jaunules zin par noslēpumiem, kurus varēja ieaust apģērbu drānā vai maģiju, kas palīdzētu apģērba valkātājam. Uz Marko lūkojās ne pārāk gara auguma večiņa, kuras sārtajos matos bija parādījušās sirmas šķipsnas. Viņai bija patīkams, laipns smaids un dzidri zilas acis, kas lika domāt, ka gluži tīrasiņu sārtā pūķene viņa vis nav.

Naudas skanēšana maciņā bija laba skaņa. Un uz to ietrenētas bija jebkura veikalnieka ausis.
Riža pasmaidīja skatienam nomērojot melno pūķu jaunekli.
- Saprotami. - viņa noteica. Lieki neliekot gaidīt, viņa pati no apģērbu grēdām izraka apmetņus, kuri Marko varētu patikt. Tie, protams, bija tumšās krāsās. vai nu pavisam tumši zili, vai melni. Viens bija melns, ar violetu atspīdumu, izšūts ar smalkiem sudraba diegiem.
Rižas piedāvātie apmetņi bija silti un pārsteidzoši viegli, kad tos pacēla. - Maģija. - viņa pasmaidīja. - Lai nesot sevi vēl nav jāsūkstas par apģērba smagumu. - tā nudien nebija sarežģīta maģija un īpaši nepadārdzināja apmetņa izmaksas. Marko tādu pats varētu uzburt. Bet visi jau nevar. Tie, kas nav burvji nevar. Tad nu Riža bija padomājusi arī par šādiem klientiem.
- Ja jaunskungu interesē maģiski apmetņi, tad man ir arī neizmirkstoši, maģiski sildoši. Taču tas maksā... - viņa vēlējās noskaidrot, ko tieši Marko vēlas.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 03.02.2014 11:34

Neskatoties uz savu klana krāsu, sarkanā pūķene nekā neizrādīja, ka melnais pircējs būtu viņai netīkams. Tieši otrādi. Viņas piedāvātie apmetņi bija piemeklēti ar gaumi un izpratni par klienta vajadzībām un nepavisam nelīdzinājās neliela ciematiņa iespējamam piedāvājumam. Marko roka pārslīdēja audumiem, no kā bija pašūti apmetņi. Viņš tos pacilāja, apskatīja, vai audums un vīles ir izturīgas un neizjuks pēc pirmajām naktīm, vai nav jau valkāti un nobružāti. Tumšo ar violeto nokrāsu Marko uzlika uz pleciem. Tā kā šeit nebija auksts, tas uzreiz sāka sildīt.

"Šis varētu derēt," viņš atzinīgi noteica, noņemdams apmetni no pleciem. "Citu maģiju man nevajadzēs, paldies," viņš nolika pirkumu malā un no maka izvilka monētu, kurai būtu jānosedz apmetņa vērtība un laipna apkalpošana. Viņš nevēlējās lieki kavēties un apskatīt tūkstošiem tādu un šitādu apģērba gabalu ar visām iespējamām maģijas kombinācijām. Par to viņš parūpēsies, ja būs tāda nepieciešamība.

"Tas arī būs viss," Marko bija gatavs iepirkšanos beigt, atvadīties no veikalnieces un doties tālāk. Vai vismaz pacelties spārnos un lieki nerēgoties ciematnieku acīs.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 03.02.2014 11:34

Kenolts līdz krogam tika brīdī, kad no tā jau iznāca Marko (un atkal kaut kur aizgāja). To, kā Atorms iegāja krogā un melnais karotājs nolaidās tieši pie kroga, druīds redzēja pa gabaliņu - iela taču bija taisna.

Tātad tie, ka bija ātrāk aizlidojuši no pļaviņas, tiešām bija šeit. Viss kārtībā. Kenolts palika stāvam ārā laukumā, pavisam klāt melnajam pūķim neiedams. Viņš nebaidījās, viņš ievēroja "sadzīvošanas distanci" tāpat, kā būtu to darījis ar dzīvnieku mežā. Krogā iekšā druīds negāja, arī veikali viņu neinteresēja. Pirmkārt, neko nevajag, otrkārt - nav naudas.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 03.02.2014 12:25

Vīns bija lielisks. Atormam uzreiz uzlabojās garastāvoklis, un to vēl labāku padarīja Čirkas smaids.
Šis noteikti bija labs krogs, kurā būtu vērts iegriezties vēl kādu reizi.

- Lielisks vīns, pateicos, - pūķis noteica, nesteidzīgi izbaudījis padzērienu un noliekot kausu brīdī, kad Lilija jau gatavotos kaut kur iet, teiksim, pēc siltāka apģerba, vai vienkārši laukā, lai tad pēc maza mirklīša ietu ārā, bet tā, lai neizskatītos, ka Atorms Lilijai seko. Pie Liesmas daudzajām mēlēm! Viņam nevajadzēja zilo pūķu uzbrēcienus sev pakausī, jo tad būtu jāatgriežas un jāsadod pa ausīm runātājiem.

Vai nu šā vai tā, Atorms pēc brīža, izbaudījis lielisku vīnu, bija laukumā, izskatoties laipnāks nekā parasti, un sāka apskatīties, kā tad būs ar lidošanu tālāk.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 03.02.2014 14:06

Nu ja, nu ja, pacietības. Tā reizēm bija noderīga, bet ne jau brīžos, kad ir jāsteidzas tālāk. Bet ko gan Lilija varēja teikt, viņa piekrītoši pamāja un turpināja gaidīt savu saini, skatienam ik pa brīdim aizslīdot līdz vīnu dzerošajam sarkanajam pūķim. Meitene neuzsāka sarunu, varbūt tāpēc, ka vienīgā lieta, par ko viņi varētu runāt ir uzdevums, un diez vai citiem vajadzēja zināt uz kurieni un kāpēc viņi dodas. Nevajadzēja citus pūķus lieki satraukt un tāpēc meitene turpināja klusēt.

Līdz krodzinieks atkal ierunājās.
- Tik tikko kā nokļuvu šeit, es uzskrēju virsū sarkanajam pūķim, viņš mani pabrīdināja, ka jūsu vietvaldim nepatīk nekārtību cēlāji, laikam nekārtības un kautiņu notiek nudien bieži. - Ja tas bija vienīgais veids kā sevi izklaidēt... tad tas bija vairāk kā nožēlojami. Lilija varēja iedomāties daudzus veidus, kā pavadīt dienu. - Viņiem tas noteikti sanāca. - Zilmate iesmējās un uz brīdi palūkojās uz to zilo pūķi, kurš bija izlicies tik drosmīgs, bet visa viņa drosme bija kaķim zem astes tiklīdz kā sarkanais pūķis ierunājās. Vai to varēja nosaukt par drosmi? Nē, laikam gan nē.
Bet par siltāku apģērbu kārtu... priesteriene noplātīja rokas. - Es nedomāju, ka man ir tik daudz naudas, lai iegādātos, ko siltāku. - Bet tur neko nevarēja darīt. Viņa bija nākusi no ģimenes, kurai nauda nebija svarīga, un protams, ko gan zilie pūķi zem ūdens varētu ar to iesākt?

- Paldies. - Lilija pateicās Čirkai, kad viņa beidzot bija sagaidījusi savu pārtiku. Gan jau pūķene kaut kā iztiks bez siltākām drānām.
- Visu labu. - Zilmate pagriezās un uzlikusi somu uz pleca devās ārā no kroga, īsi pirms tam pasmaidot krodziniekam.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 03.02.2014 14:36

Jaunskungs bija visai ātri izdarījis savu izvēli. Riža neiebilda. Viņa pamāja, ka sapratusi klienta vēlmes un viņai nav nepieciešams meklēt vēl kādus apmetņus. Izvēlētais jauneklim piestāvēja. Bet jādomā, ka viņš pats to visai labi apzinājās. Šuvēja pasmaidīja.
Paņēmusi Marko pasniegto naudas gabalu, viņa pateicās.
Beigās pameklējusi kaut ko zem letes, viņa izvilka melnu cimdu pāri. - Šie ir kopā ar apmetni. Ja nu tur, kur jūs dodaties ir ļoti auksts. - viņa noteica pasniegdama cimdus melnajam pūķim. Riža bija sarkanā pūķene. Viņa labi zināja, ka aukstums nekādi nav patīkams ne viņas klanam, ne melnajiem pūķiem.

Pie veikala, ārpusē, stāvēja krodzinieka meita. Viņa pacietīgi gaidīja, kamēr Marko beidza iepirkties. Meitenes rokās bija sainis. Pārtika, kuru viņa bija rūpīgi iepakojusi. Tajā atradās, cietais siers, divi maizes kukulīši, āboli un kūpināta gaļa. Protams, arī ūdens blašķe.
- Atvainojos, ka tik ilgi. - viņa noteica, mulsi pasmaidīdama. Uz mirkli skatiens aizkavējās pie Marko acīm. Un tad viņa samulsa vēl vairāk un Čirkas skatiens strauji pārcēlās uz bruģakmeņu vērošanu.



Krodzinieks pateicībā viegli pielieca galvu. Nu, par sarkanā pūķa vīna uzslavām. Galu galā, tas bija viņu pašu darināts un uzslavas bija patīkami dzirdēt.
- Ja kungs vēlas, vīnu ir iespējams iegādāties līdzi ņemšanai. - Bo centās vēl izsist pēdējo labumu no svešiniekiem, kuri acīmredzot taisījās doties prom.

Pirms Atorms bija paspējis iziet no kroga, sarkanais pūķis, kurš pirmīt bija apsaucis zilo drosminieku, pamāja ar roku, lai Atorms apstājās.
- Tu esi no Kairosa klana? - viņš apjautājās.
Sarkanais izskatījās varbūt kādus pāris gadus vecāks par pašu Atormu. Nepārprotami arī karotājs. Viņa skatiens cieši raudzījās svešinieka acīs, sagaidot apstiprinājumu vai noraidījumu uz savu jautājumu.

Krodzinieks saprata, ka ne jau visiem bija gana naudas, lai iegādātos apģērbus, pārtiku... viņš nopūtās un saprotoši pamāja. Bo skatiens pavadīja Liliju, līdz beigās viņš pieliecās un no letes apakšas izvilka ne pārāk jaunu segu.
Panācis priesterieni, viņš pasniedza tai padilušo segu. - Nav jau nekas īpašs, bet varbūt noderēs. - Lilija varēja ņemt segu.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 03.02.2014 14:51

Paņēmis arī cimdus, Marko pieklājīgi atsveicinājās no šuvējas un izgāja ārā, kur blakus durvīm viņu jau gaidīja vēl kas patīkams.

"Labai maltītei nekas nav par ilgu," viņš atsmaidīja un pasniedzās pēc gaidītā pārtikas saiņa, lai meitenei tas nav ilgi jātur. Atšķirībā no meitenes Marko gan nenovērsās. Vēl vairāk. Viņš, saņemot saini, pieturēja viņas roku, lai galanti uz meitenes pirkstiem uzspiestu skūpstu. "Un es nešaubos, ka šādu roku gādāta maltīte man ceļā ļoti palīdzēs." Mulsināt meitenes bija vēl viens deserts, ko Marko labprāt izbaudīja. Pat ja tas nemainīja dažu lecīgu zilo pūķu attieksmi pret melno ceļotāju, laipna attieksme pret krogusmeitu vienmēr gāja tālu ceļu. Ja nu kādā brīdī Marko nāktos ievelties šajā ciemā un meklēt patvērumu, tad viņš droši vien zinātu, pie kā griezties.

"Nevēlos jūs vairāk aizkavēt no svarīgākiem darbiem," melnā pūķa balsī ieskanējās atvainošanās, atlaižot Čirkas roku. Skatiens atpakaļ krogus virzienā liecināja, ka arī viņam drīz nāksies pievērsties ceļam. "Ceru, ka mēs vēl tiksimies," viņš vēlreiz uzsmaidīja smaidu, kurā varēja manīt ne tikai cerību un nojausmu, bet arī pārliecību.

Tā kā gan Marko, gan Čirkai vismaz tie pāris soļi līdz krogum bija kopā ejami, viņš bez steigas pagriezās un gāja atpakaļ pie pārējiem.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 03.02.2014 14:52

Atormam nebija iebildumu izdabāt krodziniekam un par vēl dažām naudiņām paņemt pārīti vīna pudeļu līdzi ņemšanai.
- Labi, pārīti pudeļu ņemšu, bet tad kopā ar kaltētu maizi un gaļu, - ja jau saiņo, tad lai iesaiņo pie reizes. Krodzinieks tika pie vēl naudiņām, un kuram te kāda skāde?

Nupat jau varētu iet, skat, Lilija jau aizgāja, kad Atorms tika aizkavēts.
Viņš pagriezās in īsi piekrītoši pameta ar galvu. Jā, es esmu no Lavas pūķu klana, no Kairosa klana. Vai kādi jautājumi? Acu un uzacu izteiksme vismaz tā vēstīja.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 03.02.2014 14:57

Meitenei jau likās, ka viņai kaut kas seko, pūķene pat vēl nebija tikusi līdz durvīm, kad skatiens atkal vērās uz krodzinieku. Viņš viņai pasniedza segu un Lilijas skatienā ielija pateicība. Tas nebija daudz, šī sega nebija jauna, bet tas bija pietiekami, lai priesteriene neatraidītu palīdzību.
Varbūt ziemeļos patiešām ir tik auksti, ka pat plānākā drēbju kārta spētu noderēt. - Liels paldies. - Zilā pūķene jutās patiešām pateicīga, viņa nebija domājusi, ka varētu satikt kādu laipni pūķi, bet pareizi, krodzinieks jau nebija ne melnais, ne sarkanais. Baltie pūķi vienmēr bija jauki. Paņēmusi segu, viņa to pārlika pār tarbu, lai nav rokās jānes.

Zilmate pasmaidīja un devās ārā no kroga. Viņas skatiens nopētīja apkārtni, tepat bija otrs melnais darvas pūķis, gan jau kaut kur maldījās arī pārējie. Meitene nekur tālu negāja palika kroga tuvumā un gaidīja, kad visi savāksies kopā, lai dotos tālāk.
Uz aukstajiem Ziemeļiem.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 03.02.2014 15:51

Ak, tas bija tik galanti... Neviens nekad nebija skūpstījis viņas roku. Un princis, nu, viņš nepārprotami bija princis, to tagad darīja. Un Čirka sajutās, kā princese. Viņai gan likās, ka princesēm ta neļogās celīši, kā to šobrīd darīja viņas.
Apmulsušo smaidu nomainīja īsi smiekli, kas vaigiem lika palikt vēl sārtākiem.

- Jā, es... man jādodas atpakaļ. - viņa nomurmināja un blakus Marko devās atpakaļ, kroga virzienā. Meitene pat uz mirkli spēja iedomāties, ka viņi iet kopā. Nevis tādēļ, ka tas ir sagadīšanās pēc, bet tāpēc, ka viņi vēlas iet kopā. Blakus. Princis iet viņai blakus. Čirka izslējās staltāk. Viņas zods pacēlās augstāk un meitenes stājā parādījās smalka grācija, kāda piemita tikai vēja pūķenēm.

- Es arī ceru! - Čirka nočukstēja, pirms pazust aiz kroga durvīm.
Skatiens uz mirkli aizkavējās pie Marko un meitene atgriezās pie saviem pienākumiem.

Tieši jau arī laikā. Jo Bo pamanīdams meitas atgriešanos ātri viņu nosūtīja uz virtuvi sagatavot arī pasūtījumu Atormam.
Meitene nopūtās. Īsais sapnis bija beidzies. Un virtuve viņu gaidīja. Bet Čirka nesūdzējās. Tā bija viņas dzīve.


Sarkanā pūķa skatiens aizkavējās pie Atorma. Sapratis, ka nekādu citu atbildi no svešinieka viņš nesaņems, karotājs tad arī izklāstīja iemeslus, kādēļ aizkavēja svešinieku.
- Pirms pāris dienām šeit bija Kairosa mazais princītis. Aizplēsa uz milžu zemju pusi. Ja gadījumā Kaiross nevar atrast savu brašuli, lai pameklē kadā peļķē pie milžu zemēm. - no sarkanā pūķa izsmējīgās attieksmes visai labi varēja noprast, ko viņš domā par Kairosa dēlu.
Tas arī bija viss, ko viņš vēlējās pavēstīt. Lai nodod Kairosam ziņu.

Tikmēr Čirka bija tikusi galā ar Atorma pasūtījumu un sarkanā pūķa rokās nonāca sainis ar prasīto pārtiku un vīnu.
Meitenes vaigi vēl joprojām ziedēja sārti, it kā viņa pati būtu vīnu sadzērusies.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 03.02.2014 16:17

Tagad abas uzacis bija mazliet uzbraukušas uz augšu, un lūpas savilkās visai nosodošā izteiksmē. Bija skaidrs, ka sarkanais karotājs itin nemaz neatbalsīja tādu jošanu uz akmens milžu zemēm. Princi attaisnot varētu tas, ka viņam kaut kā kļuvis zināms, kas jādara. Ja nē, tad tur prasās pēc laba pēriena.

Atorms vēlreiz piekrītoši pamāja.
- Pateikšu, kad satikšu. Paldies par ziņām.
Ne jau nu par saturu, zināms. Ko tādu neviens pūķis, lai kādas krāsas, negribētu saņemt.
Tas ir uz to pašu pusi, kur viņi dodas, un Atorms noteikti nebūs slinks pameklēt princi. Ja nu tomēr ir dzīvs?

Jā, starp citu, kā ar saini? Būtu jādodas. Ā! Redzkur ir.
- Paldies, rozīt, - sarkanais pūķis uzsmaidīja Čirkai, uzreiz izskatīdamies pavisam glīts. Krodzinieka meita pateicību bija pelnījusi pavisam noteikti.
- Labu palikšanu te, - viņš novēlēja, ejot uz durvīm, lai laukā piebiedrotos pārējiem.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 03.02.2014 16:36

Pavadījis meiteni un pavadījies pats līdz krogus ieejai, Marko vēl uzsmaidīja baltmatainajai Čirkai, palaizdams viņu atpakaļ darbos. Jo arī ceļabiedri tepat vien rosījās un varbūt gribēja ēst vai iegādāties pārtiku. Daži nāca klāt, daži nāca ārā.

"Ja jūs gaidījāt mani, tad es esmu gatavs, " Marko paziņoja. Viņš taču bija tas, kas bija nolēmis atdalīties no grupas un norunājis tikšanos šeit, tāpēc bija tikai loģiski pieņemt, ka varētu gaidīt viņu. Markopēc, varēja lidot tālāk. Viņš pameta skatienu uz debesīm, kur pamanīja baltus pūķa spārnus. Tas varēja būt kāds no vietējiem vai ceļabiedriem. Varbūt tika uzraudzīta kārtība pilsētas centrālajā laukumā.

Gan sagādātais ceļamaizes sainis, gan apmetnis, rūpīgi salocīts, tika ietilpināts somā. Paapļojis plecus, lai atbrīvotos no krogū uzkrātās spriedzes, Marko bija gatavs doties tālāk. Viņš ar mājienu parādīja, ka dodas, un soļoja otrā virzienā ārā no ciema. Pārvērsties galvenajā laukumā nebija pieklājīgi, it īpaši pēc saķeršanās ar vietējiem.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 03.02.2014 17:40

Skatiens pievērsās Marko, kad viņš nāca atpakaļ. Tikai tas aizslīdēja līdz Čirkai, kura izskatījās pārāk... nosarkusi? - Vīrieši. - Lilija izlaida pirkstus caur matiem un domāja par to, ka gandrīz visi vīrieši ir vienādi, vienmēr tikai paflirtēt ar kādu, kurai ir pietiekami skaista pakaļa, bet kad tā nav redzama, tad uzšņāc virsū.
Bet nu labi, viņa vismaz zināja vienu pūķi, kurš nebija kā visi un tas lika meitenei pasmaidīt nedaudz vairāk.

Arī Lilija bija gatava doties tālāk, tāpēc sekoja Marko ārā no ciemata, lai varētu tur pārvērsties, meitene klusēja, viņas soļi bija tikpat kā nemanāmi. Uz brīdi viņa likās pat tāda kā nedaudz saskumusi, zilais skatiens lūkojās uz ieliņas bruģi, līdz iela nomainīja savu segumu un viņa bija izkļuvusi ārā no ciemata.
Tas bija viens mirklis, kad priesteriene bija pārvērtās par pūķi un pacēlās gaisā, kad visi devās ceļā, tad viņa viņiem sekoja, joprojām klusi un nemanāmi slīdot pār koku galotnēm.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 03.02.2014 18:56

- Drīzāk jau mani, - sarkanais karotājs noteica, iznācis no kroga vēl brītiņu pēc priesterienes.

Par pārējo gaidīšanu skaidrības nebija, bet, šķiet, tepat jau visi grozījās. Gaisā vīdēja kaut kas balts. Abi baltie pūķi, droši vien.

Atorms devās līdzi Marko un Lilijai uz ciema galu, lai tur, pārvērties, paceltos gaisā un atsāktu ceļu uz ziemeļiem. Tagad viņš skatījās ne tikai debesīs un augstākajās virsotnēs, kas viņam ļoti patika, bet rūpīgi vēroja arī to, kas ir uz zemes. Vēl gan agrs, līdz kalniem tālu, bet kurš zina, cik tālu ticis Beins?

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 03.02.2014 19:03

Kenolts noskatījās, kā pienāk Marko un no kroga iznāk Lilija un Atorms. Melnais karotājs arī tepat vien bija redzams. Vairāk viņš neskaitīja. Neko nejautādams, druīds gāja kopā ar biedriem laukā no ciemata, lai atkal pārtaptu par zaļo pūķi un uzsāktu (cerams, ilgāku, kā pirmīt) lidojumu ziemeļu virzienā.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 03.02.2014 19:46

Batirs vēroja Kenoltu. Zaļais pūķis likās mierīgs. Vairs ne miermīlīgs. Pacietīgs! Viņš bija kā zirgs, kas pirms sacīkstēm nedīžājas, bet gaida iespēju skriet uz mērķi pirmais. Batirs viegli pamāja ar galvu Kenoltam. Tā laikam bija atzinība. Bet tad melnā skatienu piesaistīja jaunā meitene, kura sarkdama un bālēdama kusa Marko priekšā. Pūķis aptaustīja krogus meitu ar acīm un aplaizīja lūpas. Un novērtēja Marko. Pie Batira sievietes nelipa. Marko gan izskatījās gatavots no medus.

Beidzot tomēr visi vairāk vai mazāk steidzīgi atstāja krogu. Karotājs uzmeta plecā vāli un soļoja līdzi citiem. Tikai lidojumā viņš nespēja nomierināties, kamēr nebija visus panācis un iekārtojies lidojuma priekšā. Būt pirmajam bija tik pat svarīgi kā paēst sātīgas pusdienas.

Iesūtīja: Malduguns ; laiks: 03.02.2014 20:53

Morigana bija apmetusies ārpus kroga, pieklājīgā attālumā no Batira. Melanis pūķis viņai neko nebija nodarījis, tomēr ar tiem vienmēr derēja ievērot zināmu piesardzību.
Kad savācās pārējie, pūķene sekoja tiem ārā no ciema, lai atkal paceltos spārnos nedaudz virs pārējās grupas. Lai redzētu tālāk un jau laicīgi spētu citiem paziņot par iespējamajām briesmām.
Šāda raustīga ceļošana un grupas šķelšanās nebija patīkama. Īpaši, ja pēc tam daļa no grupas ir jāgana rokā un jāgaida. Ja valdniekam bija ierobežots laiks, ko dzīvot, vajadzēja pasteigties, jo nevar jau zināt, kur būs jādodas pēc Pusnakts cietokšņa.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 03.02.2014 21:08

Ar šņācienu Marko ieņēma pūķa formu, lai, spārnus strauji savicinot un atsperoties ar spēcīgajām kājām, paceltos gaisā. Ciemā nebija pavadīts pārlieku ilgs laiks, kas nebija būtiski izmainījis saules novietojumu debesīs, tāpēc joprojām tās stari karsēja melnā pūķa muguru un spārnus. Ziemeļu virzienu nojaust nebija grūti, šeit vēl nebija nekas tik sarežģīts, lai būtu īpaši jāvēro druīdu ceļš. Marko pārāk nerāvās ne tikt priekšgalā, ne iepalikt aizmugurē. Kamēr vēl viņus varēja manīt no ciemata, melnais pūķis vienkārši lidoja kopā ar grupu, tomēr tālāk viņš nolaidās zemāk, lai būtu nedaudz tuvāk koku galotnes šķeļošajam zilajam stāvam.

"Tu gribēji zināt kaut ko par vergiem?" Marko uzrunāja Liliju savā zemajā, skarbajā pūķa balsī. Tā joprojām izklausījās asa, lai arī tur nebija ne izsmiekla, ne neiecietības. Drīzāk kā raupja akmens virsma, kas labi apzinās, ka ir par asu maigiem pieskārieniem, un tomēr neko nevar izdarīt, lai mainītos. "Es tev varētu pastāstīt. Es varētu pat parādīt. Bet padomā divreiz, vai tu to tiešām vēlies, pirms prasi atkal. Un trīsreiz, ja vēlies par to parunāt publiski tādā kompānijā," viņš piebilda, uzšņākdams kādai pārlieku augstai koka galotnei, ap ko slaidais stāvs apmeta loku, tā arī neaizskarot ne lapiņas. Viņš pat negaidīja atbildi no dziednieces, jo, iespējams, viņa nevēlējās ar viņu runāt. Un tas arī bija labi. Marko tikai izteica reizē brīdinājumu un piedāvājumu, kas varbūt kādreiz citreiz viņus pasargās no tik nevajadzīgi liekām sadursmēm starp dažādajiem raksturiem. Un tā vietā, lai cītīgi turētos blakus Lilijai, Marko savēzēja spārnus, paceļoties atkal augstāk. Tas bija neliels loks vienmuļajā taisnvirziena lidojumā.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 03.02.2014 21:24

Atorms brīdi lidoja klusēdams un pārdomādams, līdz vienā brīdī pielaidās tuvāk otrajam sarkanajam pūķim, Moriganai.

- Morigana, man krogā viens no mūsu cilts teica, ka dažas dienas atpakaļ ciematā ir redzēts Beins, Kairosa dēls, kas steidzies uz milžu zemju pusi. Mums viņu vajadzētu pameklēt, vai nav ieklūlies nepatikšanās, - viņš norēcās diezgan skaļi. Varētu dzirdēt arī citi tuvāk esošie pūķi. Tā gan vairāk bija sarkano darīšana, citi varētu nebūt īpaši ieinteresēti.
Atorms brīdi lidoja blakus, lai saklausītu atbildi, ja tāda būs.

Iesūtīja: Malduguns ; laiks: 03.02.2014 21:50

Pēc Atroma vārdiem Morigana izbrīnīti palūkojās uz savu klana brāli.
-Kas gan vadoņa dēlam te būtu meklējams? Vai tiešām ziņas par Devana likstām būtu aizceļojušas uz vadoņu mītnēm, bet ne pie vienkāršajiem ļaudīm? Un vai viņš bija viens pats? Varbūt atkal kādas muļķības prātā,-Morigana skaļi prātoja. Ja Beins būtu iekūlies nepatikšanās, nebūtu labi, ja viņam no tām neizdotos izkļūt. Ja viņi uzskries Beinam, Morigana bija gatava palīdzēt. Pārgalvīgs, tas tiesa, un vēl jauns, bet tomēr vadoņa dēls. Un pret Kairosu Morigana juta cieņu, tādēļ palīdzēt ķibelē nonākušam vadoņa dēlam bija viņas pienākums.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 03.02.2014 22:04

- To man neteica, iespējams, nezināja, man teica par viņu vienu, - Atorms atrēca. - Beins vēl ir pārlieku jauns, ka nav aizskrējis ar milžiem cīkstēties slavas dēļ. Ja zina par nelaimi un tāpēc skrēja, tad cita lieta, ja nē, tad pelnījis kāvienu.
Tā bija mācījuši Atormu pašu, un viņš bija labi ielāgojis šo mācību. Nekad tāpat vien nelīst kauties ar skaidri stiprāku par pašu, ja vien to patiešām nevajag lietas labā.

Izpalīdzēt klana vadonim ir goda lieta, turklāt Atormam patika vadoņa ģimene.

Iesūtīja: Malduguns ; laiks: 03.02.2014 22:58

-Cerams, ka viņam pietiks prāta tomēr pie milžiem nedoties,-Morigana domīgi atrūca. Jaunuļu vēlmes skriet un cīkstēties ar akmens milžiem viņai šķita nedaudz muļķīgas. Protams, slava, tomēr pārāk daudzi bija dārgi maksājuši par tādu slavu. Moriganai pat tagad, kad viņa jau bija pieaugusi pūķene, ne īpaši gribējās doties pie akmens milžiem.
-Kāvienu viņš būtu pelnījis arī tad, ja zināja par nelaimi. Tas ir neprāts, vienam pašam doties pie akmens milžiem!

Iesūtīja: Avengedmike ; laiks: 04.02.2014 01:28

Metot lokus virs ciemata, kur pārējie bija atlidojuši maltītes , vai, kā rādījās , interesantas komunikācijas dēļ, Elriks kopā ar Hallu viegli viļņojās patīkamajās vēja plūsmās.Ah, šī jau ir svētlaime. Šis vējš jau mājas atgādina viņš pie sevis nodomāja un labpatikā norūcās. Esam vai neesam milzu zvēri, par mazajām lietiņām jāpriecājas Elriks sacīja Hallai un apmeta cilpu gaisā.
Lejā varēja manīt kādu kustību , kad ceļabiedri sāka virzīties ciemata nomales virzienā un pārvēršoties.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 04.02.2014 09:36

Lilija negaidīja, ka Marko viņu uzrunās, viņa pagrieza galvu pret darvas pūķi, kad viņš bija nolaidies nedaudz zemāk un ieklausījās pūķa vārdos. Protams, viņas uzmanība joprojām bija vērsta uz ceļu, jo negaidīti ielidot kādā augstākā priedē meitene noteikti nevēlējās.
Klusums... zilā pūķene neko neatbildēja, līdz viņa atkal bija palikusi viena pati tik tuvu koku galotnēm.

- Vai tu man draudi? - Priesterienes balss atskanēja Marko prātā.
- Es nevēlējos radīt nepatikšanas, tas nav vajadzīgs. Tāpēc piedod, ja vari, man jāmācās savaldīt mēle aiz zobiem, tas nebija speciāli. - Vai meitene atvainojās darvas pūķim? Tas bija tik savādi, bet iespējams, ka viņa patiešām negribēja nepatikšanas un nebija labi, jautāt kaut ko par vergiem melnajiem pūķiem. Viņas balsī nebija pat izsmiekls, vai iedomība, savā ziņā viņa joprojām izklausījās saskumusi.

- Man vienkārši tas interesēja... - Viņa nezināja, vai ir prātīgi turpināt šo sarunu, varbūt labāk būtu paklusēt un lidot vienkārši uz priekšu. - Pirms vairākiem gadiem, es un mans draugs parakstījāmies uz piedzīvojumu, šis piedzīvojums izvērtās nepatīkami, mēs tikai vēlējāmies apskatīt pasauli, kad viens no zilajiem pūķiem mūs iegāza. - Šo to nācās gan noklusēt, tas Marko nebija jāzina. - Viņš aplaupīja melno pūķi un aizbēga atstājot mūs vienus, neko nezinot. Mums uzbruka, ja nebūtu mana drauga, tad man liekas, ka es šeit nelidotu, viņš pagrūda mani malā un tā darvas pūķa nagi mani neskāra. Mēs knapi izsprukām no briesmām ar pāris savainojumiem, tāpēc es tā iedomājos... - Lilija pat nopūtās.
- Vai visi darvas pūķi ir tādi? Vai vēlas nogalināt, vai vienkārši paverdzina? Nespēj būt mierā ar citu klanu pastāvēšanu... varbūt man vienkārši turēties no tevis pa gabalu, es nepazīstu tevi, tavi glaimi ir kā medus, aizlej ausis un liek sarkt, to nevar noliegt, bet... pat tad, kad tu ieraugi zilu pūķi, nespēj nešņākt. Tas ir tik savādi... Un diez vai visi šie krāsainie pūķi, tik dažādie klani spēs sadzīvot, tas ir tikpat kā neiespējami. - Lilija skumji pasmaidīja, cik nu varēja pasmaidīt esot pūķa formā.

Meitene pacēlās nedaudz augstāk un palidoja uz priekšu, negribējās iepalikt.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 04.02.2014 11:21

"Vai izklausās, ka es draudu?" Marko pie sevis pasmaidīja. Nē, viņš nedraudēja, drīzāk piedāvāja. Kaut gan uztvert to droši vien varēja dažādi, ja nezināja, kas tiek piedāvāts. Melnais pūķis nelīda priesterienei klāt. Iespējams, ka distance bija tas, ko viņai vajadzēja, lai kļūtu laipnāka un vaļsirdīgāka. Viņš uzklausīja Lilijas stāstu, ja jau viņa vēlējās ar to padalīties.

"Un tagad padomā, kurš tajā situācijā bija sliktāks? Zilais pūķis, kurš nodeva savējos, vai melnais, kurš rīkojās pēc savas dabas? Nezināju, ka zilajiem tik pierasta un piedodama lieta ir nodevība," viņš neitrālā tonī izteica savu vērtējumu Lilijas situācijai. Tas, ka melnie pūķi var nodot pat savējo, nebija nekāds brīnums, bet šajā situācijā viss bija aplam. Marko cerēja, ka zilā pūķene nav tik dumja, kā izliekas.

"Vai tu tiki paverdzināta? Vai kāds no jums tika nogalināts?" Marko retoriski vaicāja. Neizskatījās, ka jaunā pūķene būtu piedzīvojusi tādu gadījumu, vismaz ne uz savas ādas. Protams, konkrētā melnā pūķa motivāciju Marko nezināja, tomēr klausoties Lilijas vispārinājumos un stereotipu pilnajā runā, visai varbūtīgi varēja pieņemt, ka zilie pūķi arī sākumā bija rīkojušies pēc savas dabas, un piedzīvojums bija ceļojums uz kāda melnā dārgumu lādi. "Kā jau es teicu, tīši nevienu neienīstam un negalinām," viņš vēlreiz atsaucās uz jau zālē minēto darījumu. Tā šī pasaule bija iekārtota. Varbūt nespēja ar to samierināties bija patiesais iemesls, kas dzina Liliju prom no ierastā, no mājām.

Bet viņas piebilde par šņākšanu lika dziļi melnajās krūtīs dzimt un briest smiekliem, līdz tie izlauzās kā skaļš, saraustīts rēciens. Marko beidzot saprata, kas bija tā aizdzinis zilo pūķeni uz ciematu. "Dodies bīstamos piedzīvojumos un baidies no šņāciena?" pēc brīža smieklu Marko atkal uzrunāja Liliju. Tagad arī viņa asajai balsij bija pievienojies uzjautrinājums. Lai nodemonstrētu smieklu iemeslus, Marko vairākas reizes nošņācās un vienreiz novirpuļoja ap savu asi.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 04.02.2014 16:18

Mazie prieciņi. Halla laimīgi iesmējās/ierūcās par Elrika komentāru. Tas tiesa. Kas vēl var būt patīkamāks par bezgalīgām debesīm? Šī noteikti būs saucama par patīkamāko ceļojuma daļu, turklāt Halla tik bieži jutās pateicīga, ka ir tieši vēja klanam piederoša. Ja viņi dotos tālu no ezeriem, tālu no lavas upēm, tālu no dārgumiem un mežiem, vēl nez kādām citu vērtībām, tad plašums tiek ierobežots tik sasodīti reti. Ja neskaita pazemes alas, šauras un smacīgas. Tādās līst negribētos nemaz. Vējš mūs pavadīs visu ceļu. Kamēr tā, veiksme būs mūsu pusē. Vai nu akmens milžu tuksnešos vai citur. Tur viņa zemē laisties noteikti nealks. Bet nāksies, ne tā?

Bet tā nebūt nebija vienīgā saruna, kas noritēja viņu starpā, kad sarkanie pūķi sāka diskutēt par ciemā dzirdēto. Par Kairosa dēlu. Jauno, sarkano karotāju Beinu, kas pazīstams ar lielu devu lepnuma un alkām pēc uzmanības. Ja abu sarkano teorijas ir patiesas, tad stereotips par jaunajiem karotājiem no tiesas ir dzelžaini patiess. Stāsts par Jerisu būs tālu no pēdējā. Tas būtu liels gods, palīdzēt Kairosa dēlam. Tas varētu būt tikai laika jautājums, kad mēs uzmeklētu kādas viņa pēdas. Esmu dzirdējusi, ka Beins ir no tiem, kurš nemēdz kur doties nepamanīts un kluss. Kas šoreiz bija sliktas ziņas pašam Beinam. Interesanti, ko akmens milži dara ar pūķiem, kad tos pievārējuši? Apēd? Ak, kādi tik stāsti no šī beigās nesanāks!

Bet būs sarežģīti tos rakstīt, nosaucot vārdā tikai dažus. Klausieties, mīļie ceļa biedri! Ja mēs grasāmies skatīties briesmām acīs kopā, tad būtu gods zināt, kā jūs visus uzrunāt un kādus titulus dalīt, ja nu tituli piederas pie lietas. Jādomā, ka kāds no jums ņems ļaunā uzrunu "ei, tu". Halla skaļi norūcās pūķu valodā, palidojot gabalu uz priekšu un apmetot cilpu, lai ērtāk nopētītu viņu raibo kompāniju. Kā īsta varavīksne. Ja vēl tikai pievienotu valdnieka Devana un šausmoņa Vordana spārnus un atmestu nost melnos, tad šis salīdzinājums būtu vairāk ka patiess. Esmu Halla, Liosa meita, ja nu kāds vēl to nezin. Baltā pūķiene pieklājīgi visiem parādīja piemēru.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 04.02.2014 18:14

- Nedaudz... - Varbūt Marko nedraudēja, bet brīdināja gan, vismaz Lilija darvas pūķa balsī bija sadzirdējusi brīdinājumu un viņai liekas nepatikšanas ar vergiem, to iegūšanu un pakļaušanu nevajadzēja. Priesteriene vienkārši nespēja saprast kā var kādu paverdzināt un atņemt brīvību. Ja kāds meiteni atrautu no ūdens, atņemtu to, kas viņai ir tik svarīgs, tad visticamāk viņa nomirtu aiz bēdām.

Kurš bija sliktāks? Viņasprāt, abi pūķi bija nelabojami, gan tas, kurš nodeva, gan tas, kurš mēģināja saplosīt. - Kas teica, ka es esmu piedevusi? - Viņa pajautāja, ar to nodevēju Lilija bija izrēķinājusies pēc tam, protams, nenodarot pāri, bet ar draudiem, tikai tas melnais pūķis... - Ne viens, ne otrs nav labāks. - Protams, darīt pāri bija melnā pūķa dabā, jo redz... viņi savādāk nemācēja, vajadzēja kādam iekost, sakropļot un parādīt, kur ir īstā vieta.

Vai viņa izskatījās paverdzināta? Vējš glāstīja spārnus un augumu, saule spīdēja un sildīja, viņa bija brīva, kā putni debesīs. Kā mākoņi, kurus pūš, kur vien vējš to vēlas. - Es esmu brīva, un nē, neviens netika nogalināts, jo veiksme bija mūsu pusē. - Tas nemainīja faktu, ka aizvainojums pret darvu turpat vien bija.
Cik skumji. - Tur laikam neko nevar mainīt. - Zilā pūķene klusi noteica apmetot gaisā kūleni.

- Labāk neņirgājies par mani. - Lilijas acis samiedzās uzlūkojot melno pūķi, kurš šņāca un virpuļoja ap savu asi. Šajos viņas vārdos varēja saklausīt gan izaicinājumu, gan nopietnumu. Varbūt Marko likās, ka viņa nespētu par sevi parūpēties, bet tā nebija. Darva pret ūdeni... interesanti, kurš būtu spēcīgāks.
- Un nē... es nebaidos no šņāciena. - Pūķene atbildēja arī uz jautājumu. - Ja es baidītos, tad es šeit nebūtu, man tikai nepatīk, ka uz mani šņāc. - Tas arī viss, bet kurai sievietei tas varētu patikt?

Lilija palidoja vēl nedaudz uz augšu līdz Marko augstumam un apmeta nelielu loku ap viņu, spārni gandrīz saskārās, bet tomēr nē, zilā pūķene neuzdrošinājās.
- Bet tu joprojām neesi atbildējis uz manu jautājumu. - Vai melnajiem pūķiem ir vergi? Vai viņš to nevēlas viņai stāstīt? Diez vai uztraucās par priesterienes maigo dabu, kur vergu apstiprinājums varētu izsaukt šausmīgas emocijas. Varbūt, ja ieklausījās varēja dzirdēt smaida atblāzmu meitenes balsī.


Bet tur tālāk Halla mēģināja iepazīties.
- Esmu Lilija, Nalaka meita. - To dzirdēja visi, bet tikai to, viņas un Marko saruna palika noslēpumā tīta.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 04.02.2014 19:40

- Tādi ir gandrīz visi jaunie karotāji, - sarkanais pūķis pārlaidās pāri citiem, pateikdams savas domas.
- Ja vien viņu skolotāji savlaicīgi no galvas neizdzen šādas domas, un arī tad tas ne visiem līdz. Gribas pierādīt sevi!

Viņš apmeta slaidu līkumu, lai neaizlidotu pārlieku tālu un viņu varētu dzirdēt.
- Atorms, Terlosa dēls es esmu, no Lavas pūķu klana, no Kairosa klana.

- Ceru, Beins vispār vēl ir dzīvs, nevis milžu sabradāts.
Atorms to no tiesas cerēja. Viņam patika Beina māte, patiesi skaista pūķiene, un viņš juta cieņu pret vadoni. Princis pats var sadomāt neklausīt. Jauns vēl!

- Ja tā būs noticis, saceri balādi, Halla, Liosa meita. Lai ir vēsts, ko aiznest Kairosam.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 04.02.2014 19:49

Kenolts, kā bija pacēlies gaisā, tā mērķtiecīgi lidoja, no kursa uz ziemeļiem nenovirzīdamies ne par matu. Tas pagaidām bija viss, ko druīds varēja darīt grupas labā. Viņam priekšā apņēmīgi spārnus cilāja melnais pūķis, karotājs, kurš nebija nosaucis savu vārdu. Kenolts lidoja aiz viņa, tomēr nesekoja - ja melnais kāda iemesla pēc pagrieztos citā virzienā, zaļais turpinātu zīmēt debesīs īstu taisni.

Zeme zem lidotājiem bija jauka, zaļa, saule sildīja muguru, un bija grūti iedomāties, ka tur, viņiem aiz muguras, grūst Pīlārs un mirst Valdnieks. Šis brīdis vēl bija labs, kas būs tālāk?

Kenolts, Kerina dēls. - Atskanēja galvā visiem ceļabiedriem. Daži bija dzirdējuši druīda vārdu, citi vēl nebija atnākuši vai nebija bijuši tuvumā. Protams, arī Kenoltam nepatiktu uzruna "ei, tu!", tāpēc viņš labprāt atsaucās Hallas aicinājumam.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 04.02.2014 21:47

Ikkatrs Lilijas apgalvojums bija īsti zilo pūķu garā. Ja vienā teikumā viņa vispārināja, pieskaitīja sevi pie visiem zilajiem pūķiem un visus melnos sabāza vienā maisā, tad jau otrajā teikumā varēja spītīgi apgalvot, ka viņa jau nu gan nav tāda kā citi. Tāpat kā ūdens, kas varēja būt gan sasalis, veidojot vienotu masu, gan izkūpēt gaisā, katram pilienam traucoties pa savam. Un tas, ka Marko nebija ūdens pūķis, viņam netraucēja zināt par ūdens dabu, tikai, atšķirībā no Lilijas, viņam tās bija zināšanas, nevis sajūtas un tīksme.

Lilijas prātojumus Marko izvairījās komentēt. Gan tāpēc, lai nebūtu par neizdarītiem grēkiem jātaisnojas, gan arī tāpēc, ka ar kaprīzām sievietēm vispār strīdēties ir velti. Lai jau domā par viņu, ko grib, neba nu pirmā vai pēdējā reize. Tīši apvainojis viņu Marko nebija, un arī nodoma tāda nebija, bet šķita, ka viņai to nemaz nevajadzēja, lai izteiktu pieņēmumus un pārmetumus. Sievietes!

"Es neesmu atbildējis uz jautājumu un arī neatbildēšu, kamēr man nebūs pārliecības, ka tu saproti, ko jautā," Marko atbildēja tā, it kā šo Lilijas norādi būtu uztvēris kā garāmejošu piezīmi, nevis mēģinājumu viņam iebakstīt acī, ka viņš neesot pildījis kaut kādu nekad neizteiktu solījumu. Tas, ka viņš bija izteicis pieņēmumu par varēšanu pastāstīt vai parādīt, nebija nekas akmenī cirsts un ar zeltu platēts. Pie tam Lilijas mētāšanās no viena noskaņojuma otrā tik viegli kā plānai skaidai viļņos neradīja pārliecību, ka viņa tiešām ir padomājusi divreiz. "Tas tāpat neietekmē mūsu ceļu. Vari neuztraukties, tādā verdzībā man nav padomā paņemt nevienu no jums," viņš piebilda ar nelielu sarkasma piedevu. Nederēja, negribēja... ja kāds vēlējās, varēja domāt pats.

Baltajai pūķu meitenei atkārtoti uzsākot iepazīstināšanos, Marko nekā īpaši priekšā stādīties negrasījās. Viņaprāt, gan tam būtu jānotiek mazliet savādāk. Ja Pīlāra zālē viņi bija tikai interesenti, ar ko papļāpāt, tad varēja iztikt ar vārdu. Tagad, kad viņi devās ceļā, svarīgākas kļuva pavisam citas lietas. Tagad bija svarīgāk uzzināt, ko katrs var un prot, lai attiecīgi plānotu darbības, uzzinātu, ar ko rēķināties ceļā, cīņā vai kaut vai tik banālās situācijās kā kašķis krogū. Tomēr iepazīšanās iniciatore bija Halla, Liosa meita. Dziesminiece, kam svarīgāki bija skaisti vārdi un tas, kā otru uzrunāt, nevis praktisks un stratēģisks piegājiens, ko varētu gaidīt tad, ja kāds sarkanas krāsas pūķis ķertos pie lietas. Tāpēc Marko nepūlējās ieviest kaut kādas izmaiņas. "Marko, Dervina dēls," viņš noteica, pavadīdams savu vārdu ar šņācienu. Tuvumā jau atkal atradās šī trauslā, zilā pūķene, kas to varētu iztulkot savādāk, bet tad tā ir viņas pašas vaina, ja raustīsies no katra šņāciena. Lilijai pašai būtu labāk pierast, ja viņa plānoja atrasties vienā grupā vai pat lidot tik tuvu melnajam pūķim.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 05.02.2014 00:17

Batirs lidoja un klausījās, kā citi izsauca savus vārdus. Neizskatījās, ka kāds no tiem viņam kaut ko atsauktu atmiņā. Pat uz pūķi no sava klana viņš nekādi nereaģēja. Tas arī nebija nekāds brīnums. Karotājs nebija pilsētas bērns. Viņš noteikti nebija iepriekš sastapis šos karotājus pulētās bruņās, dziesminiekus ar zeltītām lirām un dziedniekus bez naudas pieklājīgai kleitai.

Jūs mani sauksiet par Batirhanu. Melnais ierēcās, satricinot gaisa plūsmu zem spārniem. Veids, kādā viņš nosauca savu vārdu un titulu izklausījās nepierasti. Tas lika domāt, ka citi varbūt drīkstētu saukt viņu savādāk, bet Batiram bija svarīgi, lai ceļabiedri izmanto tieši šo uzrunu. Un tēva vārds galā izpalika. Karotājs bija bārenis, rupeklis vai izstumtais. Vai visi kopā.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 05.02.2014 03:32

Un likās, ka viņu saruna ir galā...
Viņas prātā iestājās klusums un meitene jau bija paspējusi nodomāt, ka Marko viņai neatbildēs, bet tas, ko viņš atbildēja nesniedza nekādu gandarījumu. Un laikam jau Lilijai nevajadzēja uztraukties par to, ka viņu kāds varētu sagūstīt un pārdot, bet nē, nē... tas tāpat nebūtu tik viegli. Un visticamāk tie bija meli par pūķiem, jo kurš gan vēlas turēt vergus?

- Kā vēlies. - Zilā pūķene noteica, bet šoreiz viņas balsī nebija nekāds aizvainojums, iespējams, viņa vienkārši bija samierinājusies ar to, ka no Marko, nekādas sev interesējošas atbildes nespēs izspiest. Nu labi, laikam nemaz nebija jēga mēģināt iepazīt šo melno pūķi. Tiesa gan, meitenei viņš šķita interesants indivīds, tikai varbūt nedaudz parupjš un tēloja skarbo pūķi... Varbūt tieši tāpēc viņas skatiens ik pa laikam atgriezās pie tumšā pūķa, kura zvīņas spīdēja saulē.

Kad Marko bija nosaucis savu vārdu Hallai, un nošņācies, Lilija to uztvēra kā mājienu nozust no pūķa personīgās teritorijas, tikai pirms ļaut vējam sevi aizpūst uz sāniem, viņa atbildēja darvas pūķim ar īsu šņācienu, kas protams, neskanēja tik draudīgi kā Marko to bija izdarījis. Viņš to varēja tulkot kā pats vēlējās.
Bet tas bija viens mirklis un viņa jau atradās atpakaļ pie koku galotnēm, izvairoties no augstākajām un lidojot vien sev patīkamākajā ritmā, bet īpaši neatpaliekot no pārējiem.

Secinājusi, ka otrs melnais pūķis ir nedaudz parupjš, viņai sāka likties, ka viņi visi ir tādi. Bet vismaz nu bija zināms Batirhana vārds, tikai diez ko daudz tas jau nedeva. Ceļš priekšā joprojām bija tāls un no vārda uzzināšanas īsāks tas nepaliks.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 05.02.2014 05:26

Stundas, kuras pūķi pavadīja ceļā, zibēja, kā vēja spārniem.
Tikai, kurš gan redzējis vēja spārnus, ja vien nedomā valdnieka šamani Vēju. Bet šamanis bija palicis pilārā un valdnieka glābējiem līdzi nedevās. Viņiem būs jātiek galā pašiem.

Saule bija palikusi kaut kur iepakaļ, mākoņi to aizsedza. Un pat ja mākoņu nebūtu, tā tik un tā jau slīdēja uz rietu, ļaujot pūķu pasaulei lēnām grimt krēslā. Bet Vējš bija teicis, ka Vordans esot Krēslas princis. Tad jau varbūt krēslas iestāšanās lika domāt tikai par to, ka pūķi tuvojās savam mērķim.
Lai nu kā... pasaule nebūt vairs nebija zaļi lauki un meži un saulīte, kas sildītu muguru. Saule bija palikusi aiz muguras un priekšā, ja ieskatījās rūpīgāk, bija tumši violetas debesis. Tajās ik pa laikam iegailējās pa zibens šautrai. Tā bija vieta, kuru dēvē par Pusnakts cietoksni. Bet līdz tai vēl bija tālu.

Nāca vakars un vajadzēja padomāt gan par vakariņām, gan pārnakšņošanu.
Zem pūķiem bija klajš lauks, visai klinšains. Un vietām ganījās pa vientuļai kalnu kazai. Bet bija arī redzams ceļš.
Krustcelēs, pagrieziena rādītājs ziņoja, ka dodoties pa labi var nonākt "Arkvilā", kas bija ciemats, kuram patika sevi dēvēt par citadeli.
Taču, ja izvēlētos doties pa kreisi, tad tur bija pieejams mežs, kurš nesa nosaukumu "Rēzas sils".
Kur doties un meklēt naktsmājas, tas bija pūķu pašu ziņā.

Jau rīt viņi varētu nokļūt milžu zemēs. Pirms tam atpūsties, droši vien bija nepieciešams.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 05.02.2014 09:39

Sarkanais pūķis apmeta loku ap krustcelēm, nolaižoties zemāk, lai izlasītu uzrakstus uz ceļa rādītājiem.
- Pa labi ciemats Arkvila, pa kreisi Rēzas sils, - viņš noziņoja, pacēlies atpakaļ augšā.

- Es uz ciematu.
Atorms sīkāk nepaskaidroja kāpēc, viņaprāt, bija pietiekami skaidrs, ka sarkanais karotājs no pilsētas vēlēsies nakti pavadīt ciematā, kur vēl piedevām, iespējams, varēs dabūt kādas jaunas ziņas par to, kas notiek šaipusē. Milžu zemes ir blakus, Pusnakts cietokšņa vieta no augšas samanāma.

Viņš vēl nelaidās prom, gribot noskaidrot, kurp dosies pārējie, un cikos rīt viņi tiksies, ja sadalīsies tagad.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 05.02.2014 11:34

Lilijas atbilde izsauca dziļu, guldzošu smieklu, ko Marko centās apvaldīt, līdz tomēr no viņa nāsīm izlauzās sprauslājiens. Vari neuztraukties, tādā verdzībā man nav padomā paņemt nevienu no jums. - Kā vēlies. Marko domās atkārtoja viņu sarunu. It kā Lilija pati piedāvātos. Uzklausījis mīlīgu atbildes šņācienu, Marko vairs neuzplijās zilajai pūķenei. Viņš bija atradis pareizo gaisa plūsmu šķelšanās vietu, kur varēja kursēt uz ziemeļiem bez liekas piepūles. Tagad arī pēdējais melnais pleķis viņu grupā bija nosaucis savu vārdu. Batirhans. Hans Batirs. Varbūt viņš bija nācis no tāliem austrumiem. Vai dienvidiem. Katrā ziņā viņš atšķīrās no Marko un tomēr kaut kādā ziņā bija arī ļoti līdzīgs.

Laiks gāja. Mākoņi pamazām, sākumā atturīgi, vēlāk jau neizbēgami aizklāja sauli, bet tālumā pavīdēja violeta nokrāsa. Tumsas valstība. Pusnakts Cietoksnis. Neviens pūķis tur nevēlējās nokļūt un tomēr kāds spēks melno pūķi vilka tieši uz turieni. It kā viņš būtu piesiets taisnā pavedienā, kas arvien, arvien velk viņa gaisā planējošo augumu tuvāk tumsai.

Nonākot krustcelēs, kas ierobežoja tikai kājāmgājēju ceļus, Marko apmeta loku. Gaisā viņš bija brīvs doties uz jebkuru no divām piedāvātajām pusēm vai arī miljons citos virzienos. Viņš varēja turpināt ceļu uz ziemeļiem. Bet nē, vilkme nebija tik spēcīga, lai atteiktos no vakariņām un naktsmājām zem jumta.

Marko jau bija izvēlējies. "Tiekamies no rīta ciematā vai tepat," viņš noteica pārējiem un devās Arkvilas virzienā. Pat ja kādam bija iebildumi, viņš tos varēja izteikt. Diez vai tas būtiski ietekmētu Marko ceļu. Vēders pūķa formā iekurkstējās cilvēka ausīm nepieklājīgi skaļi. Ceļamaize noderēs vēlāk. Pūķis devās uz ciemu, neskaitot, cik ir līdznācēju.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 05.02.2014 12:38

Stundas ritēja, nesdamas ceļotājus tuvāk mērķim, kurš gan šovakar vēl netiks sasniegts. Trīs dienas, tā bija teicis Vējš. Tomēr nu jau tas bija nojaušams, pamalei priekšā krāsojoties violetai. Tāpat zeme vairs nebija zaļa vien, tā bija kļuvusi klinšaina un smilšaina, un meži bija izzuduši pavisam.

Gandrīz pavisam, jo Atorms, ieskatoties ceļu krustojumā noliktai ceļazīmei, pavēstīja, ka labajā pusē atrodama Arkvila, toties kreisajā - Rēzas sils. Sils, tātad mežs. Iespējams, skarbs kā visi kalnu meži, tomēr mežs. No vienas puses, Kenolts varētu veltīt kādu brīdi kalnu kazu medībām jau tagad, pūķa izskatā, lai tad dotos uz ciematu, kurp, droši vien, dosies pie apdzīvotām vietām pieradušie biedri, bet, no otras puses, ja arī viņam nenāktos pirkt ēdienu, par naktsmājām tāpat nav, ar ko samaksāt. Pat, ja viņš būtu ar mieru pieciest griestus virs galvas. Nē. - Es dodos uz Rēzas silu. Rītā tiekamies tepat.

Zaļais pūķis krustojumā pagriezās pa kreisi.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 05.02.2014 16:21

Nešaubies, ka to darīšu, Atorm, Terlosa dēls. Halla atbildēja, ar jautrības dzirksteli balsī un reizē arī nopietnību. Stāstu viņa nešaubīgi sacerēs, bet tas ir atkarīgs tikai no paša Beina, kāds stāsts tas būs - varoņteika, komēdija vai traģēdija.

Laiks slīdēja uz priekšu, tāpat kā Saule virs visu galvām, aizstājot savas siltuma adatiņas ar jau mitrāku drēgnumu, jebšu tā bija ļaunu vēstošā vilkme no viņu ceļa gala? Tur tālu priekšā debesis pārvilkās ar purpura audeklu, izvagotas ar dzīvām zibens šautrām. Vai tā būs vienīgā dzīvība starp klusajām klintīm? Kā jau nostāsti vēstīja - nē. Diemžēl nē.

Līdz viņi nonāca ceļu sazarojumā. Daži jau pieteicās doties uz ciematu, tikmēr druīds alka pēc sila. Laiks sabozties. Mīļie biedri. Vai mēs beidzot varētu nešķirties pie pirmajām un otrajām izdevībām? Kā savādāk mēs iepazīsim viens otra purnus un zināsim, kā uz tiem paļauties? Gulēt mežos iespēju bus tāpat, gluži kā ezeros, alās, klintīs un vēl nez kur. Bet, kā jau vairākums laidās uz ciemu, arī Halla izjuta vajadzību tam pašam. Krogā ne tikai varēs atraisīt citu mēles, bet arī jautri aizvadīt vakaru. Lai arī kāds, drūms un bīstams, nebūtu šis piedzīvojums, tur ir jāvīd saviem pozitīvajiem mirkļiem. Par tiem Halla zinās parūpēties.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 05.02.2014 17:39

Lilija pēc sarunas ar Marko lidoja ļoti klusi, vienā brīdī viņa bija arī mainījusi lidošanas augstumu un turējās kopā ar pārējiem, zilās acis vēroja kā ainava zem viņiem mainās, viss palika tik klinšains, tik... drūms, meitene gribēja pa ceļam ienirt kādā ezeriņā, lai kliedētu savu ūdens trūkumu, jo nevarēja noliegt, ka zilajiem pūķiem ūdens bija tikpat kā atkarība. Un turpat nebija neviens dīķītis, tas bija tik bēdīgi. Bet meitene sevi mierināja ar to, ka tur priekšā ir taču kaut kam jābūt, līdz skatiens ieraudzīja violetās debesis un zibens šautras.

Tas bija baisi, bet bija pienācis vakars, rīt būs garš ceļš veicams un nu vajadzēja izvēlēties uz kuru pusi doties, pa labi, vai pa kreisi. Vislabprātāk, Lilija būtu palikusi pie kāda ezera, bet te jau tādas iespējas nebija. - Es arī domāju, ka mums jāturas kopā. - Meitene visiem dzirdami noteica un uz brīdi pakarājusies gaisā pagriezās pret ciematu. Nē, nē, viņa nesekoja šoreiz Marko, vienkārši bija pārliecināta par to, ka visi dosies turp, jo ne jau melnie un sarkanie pūķi gulēs sūnās. Tikai bija šaubas par to, ka viņai varētu nepietikt naudas samaksāt par naktsmājām.

Priesteriene pagriezās uz Arkvilu un lēnām lidoja tās virzienā...
Tad jau redzēs, kas no tā sanāks.

Iesūtīja: Malduguns ; laiks: 05.02.2014 19:04

Par Beinu vairs īsti nebija ko sacīt. Protams, varēja vēl aizvien sašutumā rēkt par to, cik viņš ir neapdomīgs, bet tik un tā pastāvošo situāciju tas nemainītu.
Halla atkal mēģināja uzsākt kaut vai nosacītu sarunu visu starpā, tādēļ bija vien jāiepazīstas.
-Es esmu Morigana, Ragnora meita,-viņa norēcās pēc visiem.
Pamazām tuvojās vakars un arī pārējie sāka domāt par guļas vietu. Redzot to, ka ir divas izvēles, Morigana nešaubījās par to, ka labprātāk pavadītu nakti ierastākā vidē.
-Dodamies uz ciemu! Gan pagūsim izgulēties arī vietās, kur nav gultu,-viņa piebalsoja tiem, kuri vēlējās atpūsties Arkvilā.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 05.02.2014 19:13

Batirs nolaidās pie krustcelēm un īgni uzrūca virzienu rādītājam. Viņam bija grūti izšķirties uz kuru pusi doties. Arkvila sauca sevi par citadeli un melnajam pūķim nepatika citadeles. Bet Rēzas sils neizklausījās pēc apdzīvotas vietas. Drīzāk pēc brīdinājuma, ka priekšā ir brikšņains mežs. Karotājs mīņājās pie staba un sirdīgi šņāca. Uz ciemu? Vai uz mežu? Beigās izvēlēties palīdzēja Lilija. Kad zilais pūķis aizlidoja Arkvilas virzienā, melnais pagriezās un sekoja Kenoltam uz mežu. Tālāk projām no zagļiem un kramplaužiem.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 05.02.2014 19:24

Pariņķojis brīdi un noskaidrojis, kurš dodas kurp, arī Atorms piebiedrojās tiem, kas lidoja uz ciemu. Satiksimies rīt te, krustcelēs.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 05.02.2014 20:43

Kenolts tīri labi saprata Hallas aicinājumu, un tieši tādēļ apmeta vēl vienu loku gaisā, lai sagaidītu, ko darīs pārējie pūķi. Tomēr viņam nekādi negribējās būt tam, kuram jāpaļaujas uz vēl neiepazītu biedru varbūtējo devīgumu. Druīds lidoja uz silu, pēc brīža sajutis, ka viņam seko vēl viens pūķis, Batirhans, kā varēja pārliecināties atskatoties.

Zaļais pūķis nesekoja takai - no gaisa mežu ieraudzīt nav problēmu. Tā vietā viņš vērīgi lūkojās uz leju, pētīdams, vai arī te, tuvumā, neklīst kāda kalnu kaza. Tad nakti varētu pavadīt bez raizēm par ēdienu.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 05.02.2014 21:46

Marko bija vienalga, vai grupa dodas uz ciemu kopā vai dalās atsevišķi. Viņš neuzskatīja, ka vienu nakti pārlaist dažādās vietās būtu tik dīvaini. Pāris spārnu vēzieni turp vai šurp. Tāpat visi negulētu vienā istabā, kur nu vēl vienā gultā. Vismaz Marko noteikti ne. Un, ja kādam bija bail, ka viņu atstās, vai tumsā ķepiņu vajadzēja paturēt, tad viņam vispār nebija ko domāt par stūrēšanu Pusnakts Cietokšņa virzienā.

Citadele vai nē, krogam tur bija jābūt. Un līdz ar to arī naktsmājām. Ar naudu šādām vajadzībām Marko bija pietiekami nodrošināts, lai varētu izmantot ērtības bez uztraukumiem. Īpaši neatskatoties, drošiem spārnu vēzieniem melnais pūķis lidoja tieši uz Arkvilu.

Iesūtīja: Mākoņkaķis Aurēlija ; laiks: 05.02.2014 22:01

"Mans vārds ir Griša, Raša meita," viņa bija sevi iepazīstinājusi, lai arī jau kārtējo reizi pierādot, cik neērti šie vārdi nāk pāri viņas mēlei. Griša, protams, bija pievienojusies pārējiem, darot to ar mazliet smagāku somu nekā iepriekš - viņa bija iegādājusies mazliet ēdmaņas, kas nu būtu uzkožama arī vēlākā laikā, un... vēl ko jauku, uzgraužamu.

Kad pulks izšķīrās, Griša netērēja lieku mirkli pārdomām. Uz ciemu! Protams! Lai arī mežs varētu vilināt itin viegli, vēl vairāk pūķieni vilināja neatpalikšana. Lēta motivācija, bet toties tik iedarbīga.

Lidojuma laikā Griša uzrunāja vēja pūķieni, veltot šos vārdus tikai viņai: "Halla, Liosa meita, mēs esam ceļa sākumā. To vēl tikai laiks rādīs, ne pirmā novakare, kāda katram ir loma šajā "komandā"." Ja vien tāda maz ir... Bet tad atskanēja savāda skaņa. Griezīga. Vai Griša centās smieties? Sanāca gan tāds ausij netīkams ņurdiens, noteikti ne tas, kas izskanēja sarunā ar iepriekš pamestā ciemata vietējo pūķi. "Bet cepums Tev par centību!"

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 06.02.2014 01:07

Arkvila

Kad pūķi tuvojās ciematam, viņiem bija iemesls pārliecināties, kādēļ šī vieta vēlējās sevi dēvēt par citadeli. Pirmām kārtām, tā bija daudz lielāka, par Meku, kur pūķi viesojās pusdienslaikā. Te kārtīgi bruģēts ceļš veda jau labu gabalu pirms bija saskatāmi mūri, kas apjoza šo citadeli. Jā, pilsētu ieskāva mūris un aizsarggrāvis. Bija arī tilts un vārti. Paceļami un nolaižami. Pa dienu tie bija atvērti, taču pa nakti tiltu pār grāvim pacēla un vārtus aizvēra.
Protams, sākumā tas varētu šķist muļķīgi, jo pūķi taču lido. Taču jau labu gabalu pirms citadeles, bija izlikta brīdinoša zīme: Tikai cilvēku formu pilsētā! Tie, kuri mēģināja ielidot citadelē, tos aizkavēja maģiska barjera, kas ieskāva šo vietu.

Pilsēta mūri ieskāva ieliņu labirintu, kuru malās atradās dažādu izmēru mājas. Bija manāmi arī daži magu torņi. Kādi trīs gabali.
Pie Arkvilas vārtiem stāvēja sardze un nopētīja atnācējus. Taču nekādu iebildumu nebija. Pūķi droši varēja ieiet pilsētā. Protams, kad bija pārvērtušies par cilvēkiem.
Abi sargi, kuri dežūrēja pie mūriem, bija sarkanie pūķi.

No vārtiem, protams, uz pilsētas centru veda viena iela. Tomēr, tepat, starp mājiņām arī bija citas ielas redzamas. Un kā izskatījās, uz šīs ielas atradās veikali. Protams, lai tiem, kas iegriezušies citadelē kaut ko iegādāties, būtu ātri atrodams nepieciešamais veikals.
Netālu no vārtiem bija neliela shēma, kurā varēja aplūkot pilsētas izkārtojumu. Norādīti magu torņi. Un pie katra no tiem atzīmēta krāsa, kāda klana pūķis tajā dzīvo. Viens no burvjiem bija melnais pūķis, viens bija zilais pūķis un tad vēl baltais pūķis.
Tāpat citadelē bija atrodami trīs krogi. "Zelta Lira" pašā pilsētas centrā. Tam blakus bija atzīmēta balta krāsa. Blakus centralajam laukumam, kurā atradās gan skatuve, gan ešafots, uz kura acīmredzami izpildīja nāvessodus likumpārkāpējiem. Tur arī tika pērti noķertie zaglēni. Un par viena neveiksmīga zaglēna sodu, kā reiz ziņoja papīrelis pie ziņojuma dēļa. Ka gaidāmā eksekūcija ir paredzēta divas stundas pēc saullēkta, rītdien. Neveiksmīgais blēdis bija kāds zilais pūķis, vārdā Blinka. Pēc šī vārda gan dzimumu nevarēja noteikt. Taču, tā kā sods bija piecpadsmit pātagas cirtieni, tad jādomā, ka tas bija vīriešu dzimtes pūķis. Sievietēm tik bargus sodus nepiesprieda. Ja vien viņas nebija kaut ko briesmīgu noziegušās. Cienījamais ciatedeles bende bija melnā klana pūķis, vārdā Žmogs.
Otrs krogs saucās "Trīs muciņas." Tas atradās nedaudz nostāk no centra. Tātad tas noteikti bija lētāks par Liru. Šis krogs piederēja sarkanā klana pūķim.
Trešais krogs saucās "Brūzis" un atradās teju pie pašiem pilsētas mūriem un noteikti bija vislētākais. Tas piederēja zilajam pūķim.

Pie pilsētas laukuma atradās vietvalža mājas. Un pie tām bija pierakstīts Kartasa vārds. Viņš bija svarīgākā persona šajā citadelē. Kartass bija sarkanā klana pūķis.
Visa citadele sastāvēja tikai no ielām, mājām. Te nebija nekādu parku, vai zaļumu. Daži koki atradās tempļa dārzā. Nedaudz nostāk no citadeles centra atradās "Visu dievu templis". Tā bija vieta, kur jebkuras dievības sekotājs varēja doties priesteru meklējumos vai pēc garīgās apskaidrības un miera. Templī bija atvēlēta vieta katrai dievībai. Un pie tempļa bija neliels parks, kurā auga pieci koki un trīs krūmi. Tas bija Meža mātes stūrītis.

Ielās bija visai daudz pūķu. Neviens te nebrīnījās par atnācējiem un raibajai kompānijai īpašu uzmanību nepievērsa.


Rēzas sils

Rēzas sils bija visai aizaudzis, mežonīgs mežs. Jā, pa ceļam Kenoltam izdevās saredzēt kādu kalnu kazu, kuru arī varēja noķert maltītei. Arī Batirs, ja vēlējās, varēja kādai kaziņai uzklupt.
Jo, lai silā kaut ko nomedītu, būtu jāpiepūlas krietni vien vairāk.
Koku galotnes aizsedza debesis un ātri vien likās, ka ārā ir krietni satumsis, nekā bija pirms mirkļa. Sils bija jaukto koku mežs. Te lapu koku mijas ar skuju kokiem. Visi kā viens veci un seni koki. Kaut kur pa zariem lēkāja vāverītes. Dziedāja putni. Kādu koku kala dzenis. Un varēja dzirdēt, kā vējš šalko koku lapās. Zeme bija nedaudz mitra, jo saules stari tā īsti nespēja izlauzties cauri koku lapotnēm, lai to izžāvētu.
Taču Kenolts bija mežu pūķis. Viņš zināja, kur doties, lai atrastu kādu sausāku pleķīti.

Pie neliela uzkalniņa arī varēja apmesties. Te ziedēja mazas, baltas puķītes. Sūnas likās mīkstas un ērtas un ne tik mitras, kā citur. Palūkojoties uz augšu pat varēja samanīt kādu strēķiti debesjuma.
Varēja salasīt kādas ogas, sēnes.
Un pie uzkalniņa auga arī retā zālīte, saukta par Smaržzālīti. Pietika ar pāris lapiņām, lai no lietām noņemtu nepatīkamas smakas. Pilsētās šīs varēja pārdot pa diezgan labu naudu. Īpaši veikalniekiem, kuriem vajadzēja maskēt, ka viņu prece ir nedaudz.. ehem... sasmirdējusi.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 06.02.2014 01:56

Spārni droši nesa pretī ciematam, tomēr ieraugot visus mūrus un aizsarggrāvjus bija skaidrs, ka tas nebija ciemats, tā bija pilsēta. Arī nokļūstot tuvāk parādījās visādi uzraksti un tur pie pilsētas vārtiem Lilija bija pārvērtusies par cilvēku, lai varētu doties uz priekšu, ja vien viņu kāds neapturēja.
Meitene nepavadīja ar skatienu pārējos, viņiem katram noteikti bija savi ceļi ejami, līdz no rīta tie atkal saplūdīs kopā.

Soļi pieveda pie pilsētas shēmas. Tikai skatiens aizkavējās pie lapiņas, par notvertu zagli. Zilais pūķis... Lilija nepatikā nodrebinājās, viņai nepatika tas, ka kāds tiek sodīts, protams, varēja saprast, par zagšanu neko citu jau nevarēja gribēt, bet piecpadsmit pātagas cirtieni? Tas bija par daudz un viņai kā dziedniecei iedomājoties, kā plīkšķ pātaga metās zosāda. Klusi nošņākusies zilmate norāva lapiņu un to saburzījusi nometa turpat zemē pie ziņojumu dēļa. Tādas lietas nevajadzēja reklamēt.

Zilais skatiens izsekoja ciemata krogiem, secinājusi, ka viņai varētu paveikties zilā pūķa krogā, priesteriene vēlējās doties uz turieni, ja vien... viņa nebūtu pamanījusi to, ka šeit ir visu dievu templis. Plāni mainījās un Lilija pa priekšu devās uz turieni. Nevienam neko neteikusi, viņas soļi klusi veda uz priekšu, prom no vārtiem, un galu galā zilmatei nevienam nebija jāatskaitās.
Tomēr piesardzību, pūķene nebija zaudējusi un ejot uz priekšu, katrs pretī nācējs tika nopētīts.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 06.02.2014 09:36

Tā tiešām vairāk bija citadele, nevis ciems, un Atorms gandrīz sajutās kā savā dzīvesvietā, ja vien te pa ieliņām nestaigātu tik daudz citu krāsu pūķi.

Aizgājis līdz pilsētas laukumam un izpētījis shēmu, kas kur te atrodas, viņš apdomāja, kurp vēlētos doties. Hmmm... violetās debesis ar zibens šautrām tur, kur viņi rīt dosies nebija viesušas uzticību. Sarkanais pūķis nevēlējās tikt nosperts ar zibeni vēl pirms sasniedzis mērķi, un te gan viņa karotāja prasme nekādi nelīdzēja, lai cik žēl nebūtu.
Viņš piegāja paskatīties, kas rakstīts uz ziņojumu dēļa, bet tur nekas rakstīts nebija, vien zemē mētājās kaut kas, kas reiz varetu tur būt bijis. Atorms noliecās un pacēla papīru. Ha! Vēstījums, kas vēl ir spēkā. Viņš to izgludināja un kārtīgi piestiprināja atpakaļ pie dēļa. Visiem jāzina, ka šajā vietā ir jābūt kārtībai, un kāds sods gaida tos, kas tādi nav. Sarkanajam pūķim bija vienalga, kādā krāsā ir sodāmais, viņš tikai izlasīja, ka tas nav Beins.

Tā. Domas atgriezās pie violetajiem mākoņiem un zibeņiem, un Atorms, nospriedis, ka vēl nav pārāk vēls, un viņš mierīgi paspēs arī uz "Trīs muciņām" (ja būs spars) vai "Liru" (ja būs vairāk noguris), kā būs noskaņojums, pagriezās uz vietu, kur atradās baltā pūķa maga tornis. Pie melnā Atorms ietu, laikam tikai tad, ja būtu prātu zaudējis, bet pie zilā, ja vajadzētu nirt ūdenī uz ilgu laiku un pašam klāt nebūtu nekādu spīdīgu mantu.

Mierīgi soļojot, viņš cerēja drīz būt klāt pie baltā pūķa maga torņa.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 06.02.2014 09:47

Zaļais pūķis bija veiksmīgi pavakariņojis - kaza, tas ir diezgan liels medījums -, tāpēc, meža malā nolaidies un par cilvēku pārvērties, Kenolts jutās apmierināts. Tagad tikai atrast ērtu vietu nakšņošanai, ne pārāk zemu un arī ne blakus skudrupūznim.

Tāpat kā iepriekš, viņš neuzspieda melnajam pūķim savas izvēles, vienkārši gāja virzienā, kurš pēc visām pazīmēm solīja labu naktsmītnes vietu. Pakalniņš starp lielajiem kokiem bija tieši tas, kas vajadzīgs. Jau soļojot cauri mežam, druīds bija vācis sausas kritalas un zariņus, un arī lielākus sausa koka gabalus mazam ugunskuram. Ļoti mazam. Nekādi cepeši nebija jātaisa. Tikai nedaudz siltuma, tējas un sapņu.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 06.02.2014 10:51

Ieraugot īstu pilsētu, Marko nopriecājās. Tas nozīmēja, ka tur pavisam noteikti būs krogs. Viņš tuvojās un piezemējās tur, kur tas tika prasīts, lai pilsētas aizsargvaļņus šķērsotu jau cilvēka formā. Ļaujot Lilijai aizsteigties pa priekšu, tāpat arī īpaši neietekmēdams Atorma gaitas, Marko pie shēmas pienāca drīz pēc tam, kad Lilija to bija pametusi.

"Viņai kremt, ka pieskaita zilo pūķu netikumus," Marko pavīpsnāja, kad redzēja, kas rakstīts sarkanā pūķa iztaisnotajā lapiņā. To, ka dziedniece pirms tam bija kaut ko noplēsusi, nebija grūti pamanīt, jo tik ļoti nemanāma un tālu uz priekšu izrāvusies Lilija nebija. Tomēr melnā pūķa uzmanību vairāk saistīja pilsētas shēma, tāpēc viņš pat nepievērsa lielu uzmanību, kad Atorms devās savās gaitās. Lai arī ar vienu mērķi, viņi tomēr bija dažādi.

Marko uzmeklēja krogus. Protams, ka visvairāk ieinteresēja "Zelta Lira". Viņam par naudu nebija jāuztraucas, un baltā pūķa vadīta iestāde tomēr šķita patīkamāka kā sarkanā vai zilā. Pie tam pilsētas nomalē droši vien arī ēdiena, izklaižu un gultas kvalitāte varētu būt sliktāka. "Zelta Lira" atradās pie centrālā laukuma, kas ļautu arī reizē mazliet iepazīties ar pilsētu. Vēl brīdi pabungājis ar pirkstiem pa pilsētas shēmu, kas kādam uzmanīgākam vērotājam varētu pateikt, kurp Marko grasās doties, viņš pagriezās, lai nesteidzīgi dotos pa centrālo ielu laukuma virzienā.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 06.02.2014 15:47

Batirs bija pieradis redzēt kalnu kazas tur, kur viņš dzīvoja. Arī nomedīt dažas bija nācies. Tomēr viņam vēl bija soma ar zelta pūķa cienastu. Ar to bija jātiek galā vispirms. Soļojot aiz Kenolta, viņš nocirta pāris zaļoksnas maikstes, kurām noasināja galus. Pie uguntiņas, viņš uzsprauda uz iesmiem pāris šķiņķa šķēles un iegrūda liesmās. Burtiski uz pāris mirkļiem. Un tad apmierināti čāpstinādams noglabāja tās savā resnajā vēderā. Un pa virsu uzkoda kādu rāceni un maizes šķēli. Acis pavērās atpakaļ, uz citadeles pusi. Tur būtu bijis miestiņš, ar kuru ēdienu apslacīt. Bet tur bija arī kņada.

Melnais pūķis pievērsās zaļajam. Kenolts bija viens no prāvākajiem barā un neaizrāvās ar muldēšanu. Ja viņam jāpavada nakts kopā ar kādu svešo, tad no visiem jauniegūtajiem paziņām zaļais pūķis noteikti bija laba izvēle. Batirs pabraucīja ādas bruņās iespīlēto vēderu un viņa pirksti noskrapstēja gar grezno, ar opāliem un lazurītu rotāto jostu. Viņa lūpas sakustējās it kā viņš vēlētos kaut ko teikt, bet tad atmeta ar roku.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 06.02.2014 16:15

Mazo uguntiņu Kenolts bija iekārtojis, ļoti rūpīgi to norobežojot, lai nesāk degt sūnas. Katlu druīds līdzi nestaipīja. Virs ugunskura tika uzkārta ļoti rūpīgi izstrādātas ādas stērbele, kurā druīds iebūra ūdeni un iebēra no somas izvilktu tēju. Gatavoja viņš tā, lai pietiktu diviem. Gaidot dzērienu, un kamēr Batirs ieturējās, Kenolts apstaigāja pakalna malu un savāca smaržzālīti - ja nu gadījumā tomēr jādodas uz Arkvilu vai citu vietu, šo "meža naudu" var samainīt pret metāla gabaliņiem, kuri patika citiem pūķiem. Nūks jau bija parūpējies pats par sevi, veikli nozuzdams zālē.

Atgriezies pie ugunskuriņa, viņš nocēla ādas "katliņu" no uguns un piedāvāja, - Batirhan, tēja gatava. Vai vēlies? - Tad piebilda, - Parasts dzēriens, ne zāles.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 06.02.2014 16:55

Lielākā daļa būs ciemā. Labi. Gana laba izdevība, lai nu tā būtu. Tiesa, Halla pašķieba kaklu Grišas virzienā, kas vēja pūķieni uzrunāja. Pirmais vakars viņai nekā nesniegšot? Un ko gan. Nogaidīt dažas dienas un pētīt tad? Nē, nē, nedz man pacietība izturētu, nedz arī citi dažkārt ir tik neizšķitināmi, kā sākumā šķiet. Arī ar vienu vakaru var būt gana, ja tik uzmanīgi vēro. Un tas, kas mēdz kāpt uz skatuves, iegūst to priviliēģiju redzēt visu publiku, kamēr skatītāji joprojām vēros tikai vienu, uz skatuves stāvošo. Tie, kas uzdrošinās stāvēt augstāk, gaismā, mēdz redzēt daudz, daudz vairāk. Tagad Tu, Griša, būsi man parādā cepumu. Pūķiene vēl nosmējās līdzi, krietni smalkākā svilpienā, kā to darīja sūnu pūķiene.

Un lūk jau pilsēta. Piezemējoties uz tilta, viņa pārvērtās par cilvēku un sekoja pārējiem nopakaļ, nostājoties līdzās pie pilsētas kartes, nopētot, kā Atorms piesprauž atpakaļ Lilijas noņemto. Tas ir tik skumji. Baltā pūķiene nolaida skatienu. Kādēļ šādas lietas jādara publiski? Tas bija nežēlīgi, turklāt kauns sodītajam. Vai ar nopēršanu jau nav gana, bet vēl jānoliek pilsētas vidū? Un kad un kas maz spēj taisni nolemt, kāds sods pienākas? Pasaulē ir tik daudz nežēlības. Bet tāda jau tā pasaule ir. Tādā jādzīvo.

Palēnām visi jau sāka noprast savu mērķi. Nepienāktos sērot. Tātad. Dodamies uz „Zelta liru”? Jūs redzēsiet, ka vēja pūķi jau nu māk dzīrot un izklaidēties. Tas būs lieliski! Tieši tas, kas vajadzīgs, ja mums priekšā gaidāmas grūtas dienas. Halla skaļi izsaucās, nopētot visus. Daži tomēr šķūrēja kur citur. Nu... kāda velna pēc? Vai Halla vienīgā bija ieinteresēta liedēt komandu? Jo, sasodīts, viņa nav nekāda karotāja un ja viņa nonāks zobos kādam akmens milzim, tas būs uz pārējo atbildību. Vai uz pašas ziņkārības svara. Viens no diviem. Lai nu kā, viņa noteikti dosies uz „Liru”. Jau pats nosaukums un pašas rokā esošais instruments apliecināja šo lielisko sakarību.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 06.02.2014 17:11

Izdzirdējis, ka vēl kāds no ceļabiedriem, pie tam sieviešu kārtas, piemin "Zelta Liru", Marko nedaudz palēnināja gaitu. Pār plecu pamanījis, ka tā ir baltā pūķene, nācās atzīt, ka tas bija tikai likumsakarīgi.

"Vai jūs mūs pagodināsiet ar priekšnesumu, Halla, Liosa meita?" apstājies Marko uzrunāja Hallu pieklājīgi un ar nelielu cerību pieskaņu balsī. Viņa acis smaidīja, lai arī puisis to šķita sakām pilnā nopietnībā. Līdz šim tā īsti meitenes talantu nebija sanācis novērtēt, bet cik tad bija pagājis laiks? Ceļš bez izklaidēm būtu visai vienmuļš, tāpēc melnais pūķis novērtēja vismaz iespēju, ka viņiem būs līdzi pašiem savs izklaidētājs. Pie tam meitenes formā. Ja arī pārējie nolēma doties kur citur, tad Hallai tika pasniegta roka, lai pavadītu dziesminieci līdz viņas skatuvei. Marko pasmaidīja. Kāpēc gan nepavadīt vakaru vieglā atmosfērā?

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 06.02.2014 20:13

Melnais pūķis neomulīgi sarosījās, kad druīds sāka burt. Karotājam acīmredzot bija saspīlētas attiecības ar maģiju. Skatiens, kuru viņš uzmeta zaļajam, likās gandrīz aizvainots. Batirs bija vīlies.

Resnis trokšņaini paošņāja gatavo Kenolta brūvējumu un samiedza acis. Ja viņš nedzers šo, tad nāksies meklēt kādu ūdens lāmu. Un tēja bija par brīvu. Un zaļais laikam mēģināja sadraudzēties. Labi. Lej! Batirs norūca un pastiepa no tarbas izvilktu smagu sudraba kausu. Tādu pašu verdošu melnais pūķis salēja tēju rīklē. Viņa sugai karstums īpaši netraucēja. Un pamāja ar galvu. Tas laikam bija paldies vietā. Karotājs nebija tas pūķis, kas ikdienā lietoja daudz vārdus, ja varēja bez tiem iztikt vispār.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 06.02.2014 20:29

Tiekot uzrunāta, Halla palūkojās uz melno pūķi. Daudz ne to skaistāko stāstu ir dzirdēts par viņu krāsu, bet pasaule būtu mazāk brīnumiem pilna, ja gribētos ticēt katram stereotipam. Varat mani vienkārši saukt par Hallu. Liksim Liosu mierā. Viņa ar smaidu uz lūpām atbildēja. Un tas būtu mans gods. Mūzika dara dvēseli brīvu, tāpat kā vējš. Un piedzīvojums. Arī tas spēj pierādīt, ka pasaule un debesis virs galvas ir jo vēl bezgalīgākas, kā pirmajā mirklī šķitīs.

Piedāvātā roka atraidīta netika, pie kuras viņa priecīgi pieķērās. Netika arī laists garām vērotais, ka acīmredzot Marko labprāt izbaudīja sieviešu klātbūtni. Lai arī tā iespējams mēdz būt īslaicīga? Tā varēja noprast no skaļi vārdot neieliktā asuma un izvairības, kas mita zilās pūķienes Lilijas stāvā. Vēl jo interesantāk, lai arī viņu šķelšanās pārlieki ātri tikai turpinās traucēt. Laikam tas būs viens no iemesliem, kādēļ tik bieži Halla apkārt ceļojusi viena. Aizmirsusi, ka citi nemēdz būt tik... optimistiski. Vai vieglprātīgi, kad jāaizmirst klusi, mazsvarīgi kašķi, ja nu kašķis ir bijis tas, kas izcēlies abu starpā. Marko jau nu nešķita sērojam. Un kas Tevi motivēja doties šajā avantūrā? Esmu dzirdējusi, ka melnie pūķi jau nu nelaiž garām iespēju gūt materiālu atlīdzinājumu par darbu. Halla nešaubījās, ka citiem zelts patiesi var šķist labs mudinājums kaut ko darīt, bet tas noteikti nebija viņai. Citus nosodīt gan tāpat nemācētu.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 06.02.2014 21:29

"Halla. Tas skan ļoti piederīgi lielām zālēm, krāšņām skatuvēm," Marko pasmaidīja, saņemot baltmates roku un paceļot, lai to gandrīz nemanāmi noskūpstītu. Tad atļāva maitenei ieķerties sev elkonī, lai pamazām virzītos centra virzienā. Sarūpējis sev pavadoni, uz citiem Marko īpaši negaidīja. Viņš soļus lika mierīgi, nesteigdamies, lai viņa dāma varētu viegli tikt līdzi.

"Nauda," viņš iesmējās, kad Halla bija uzdevusi savu jautājumu. "Jā, tā ir laba lieta, ļauj daudz ko iegādāties. Bet pasaulē ir daudz vairāk dārgumu kā tikai plikas monētas," viņš sāņus vēroja balto pūķeni, lūpās vīdot smaidam. Mazliet tādam kā sapņainam, cerīgam. Varbūt mazliet viltīgam. "Bez naudas mēs nevarētu iet uz "Zelta Liru", mums būtu jāpaliek kaut kādā ūķī pierobežā, jāēd ieskābusi putra un jāguļ gultās ar blaktīm," melnā pūķa balsī parādījās riebums. "Bet mēs iesim uz daudz skaistāku, īstas atpūtas cienīgu vietu," viņš paziņoja tā, it kā to apsolītu savai karalienei. Halla taču nevarēja noliegt, ka viņa vēlējās iet uz "Zelta liru", kas tik ļoti piestāvēja tādai dziesminiecei.

"Bet dziesmās par melnajiem pūķiem jūs droši varat pieminēt naudu un zeltu," viņš piemiedza Hallai ar aci un uzlika savu plaukstu meitenes smalkajiem pirkstiņiem, it kā pasargājot roku, kas spētu izvilināt no viņas mūzikas instrumenta tiešām skaistu dziesmu par darvu un zeltu.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 06.02.2014 22:04

Tas bija liels sasniegums, Kenolts to novērtēja - Batirhans pieņēma piedāvājumu dzert tēju, ko pagatavojis īstenībā gluži svešs zaļais pūķis. Pielējis karotāja pastiepto kausu, druīds ierasti saņēma ādas strēmeles stūrus ar vienu roku, izveidojot tādu kā šūpulīti ar vienu vaļēju maliņu. No tā viņš lēnītēm malkoja tēju, klusēdams vērdamies ugunī un pielikdams pa kādam zariņam. Drīz sagādātie žagari izbeidzās, un pēc kāda laika uguns sāka dzist. Tēja arī bija izdzerta. Kenolts nolika savu ādas "katliņu" somā, izvilka no somas kabatas smailu, savītu gliemežvāku un ierastām kustībām piepildīja to ar "sapņu zāli". Ja blakus būtu sēdējis cits sūnu pūķis, tā būtu darījuši viņi abi, vai arī Kenolts būtu piedāvājis pīpi biedram. Ko darīt ar melno pūķi, druīds īsti nezināja. Lai Batirhans izlemj pats.

Kenolts aizdedzināja pīpi un, pagājis gabaliņu nostāk, apsēdās, atspiedis muguru pret liela koka stumbru. Tā bija ērti. Nez no kurienes iznira Nūks, uzlēca Kenoltam uz vēdera un tur arī saritinājās ripulī. Druīds izklaidīgi pacēla brīvo roku un sāka bužināt sermulim kažoku.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 07.02.2014 00:06

Batirs miegaini mirkšķinājās uz padzisušā ugunskura oglēm. Viņš nebija pats agrākais gulēt gājējs, taču diena bija bijusi gara un nekā interesanta, ko mežā sadarīt, viņš neatrada. Nācās lūkoties pēc piemērotas gultasvietas. Rīts savvaļā draudēja būt slapjš un rasains. Masīvais karotājs domīgi raustīja degunu. Vieglais siltums no mazās uguns atliekām vilināt vilināja. Vīrs piecēlās, izstaipījās un pārvērtās par melnu pūķi, kurš apliecās ap ugunskuru un nolaida purnu uz sūnām. Meža iezaļganā tumsa lieliski saskanēja ar melnā pavisam viegli neparasto ādas nokrāsu, bet redzokļos vēl kādu brīdi atspīdēja sārta atblāzma. Batirs iesnaudās un sāka klusi krākt.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 08.02.2014 14:13

Templis

Uz kopējo mājiņu fona, atrast templi nebija pārlieku grūti. Tā bija daudz lielāka ēka par citām mājiņām un templi apjoza sēta. No ielas nogriežoties, vajadzēja iziet cauri vārtiņiem un tad pa akmens celiņu līdz pat pašai ēkai.
Tempļa durvis bija atvērtas.
Ieejot iekšā, Lilijas skatienam pavērās lielas zālēs. Nu, ne tik liela, kā tā, kas valdnieka Devana pilārā, taču arī šeit par šaurību sūdzēties nevarēja.
Zāles centrā dega liesma. Nu ja, sarkano pūķu dievība. Un tā kā šajā citadelē vietvaldis bija sarkanais pūķis, tad savu dievības altāri Kartass bija atļāvies novietot centrālajā vietā. Citu dievu altāri atradās visriņķī zālei. Tur bija agrodama skulptūra un pie tās arī neliels galdiņš, uz kura atradās ziedojumu trauks.

Tempļa telpā grozījās sieviete. Viņai bija zili mati un viņa bija tērpusies tumši zilā, garā priesteru mantijā. Viņai ap kaklu bija svētais simbols. Tāds pats kā Lilijai. Pūķiene izskatījās pieaugusi. Un laikam jau šeit dzīvoja. Šobrīd viņa kārtoja altārgaldiņus. Notraukdama no tiem putekļus un piekārtodama lietas uz tiem.

Templis neizskatījās pārāk apmeklēts. Lai neteiktu vairāk. Šeit bija tikai priesteriene un tagad atnākusī Lilija.


Baltā maga tornis

Šīs pilsētas burvji, lai arī bija dažādu klanu pūķi, tomēr savus torņus bija sacēluši tuvu. Un kā izskatījās, tad centušies viens otru pārspēt. Kuram tornis būs garāks. Šobrīd nepārprotamu uzvaru guva melnā burvja tornis. Tas izskatījās visaugstākais, visbagātākais. Zilajam un baltajam burvim tā līdzība bija aptuveni vienāda.

Pie baltā burvja torņa bija izkārtne "Kelvisa Burvju mantas" un pirmajā stāvā bija atrodams arī veikaliņš. Kurš bija atvērts. Veikaliņā logā bija saliktas gan dažādas mantas, kuras varētu interesēt burvjus, gan dažādi tīstokļi.
Ieejot veikaliņā, pircējs sastapās ar garlaikota izskata jaunekli. Aptuveni piecpadsmit gadus vecu, baltmatainu zēnu, kurš sēdēja pie atvērtas biezas un smagas grāmatas. Viņš stutēja zodu uz rokām, lai neaizmigtu pie savas lasāmvielas. Jo veikaliņā šobrīd nebija neviena pircēja.


Zelta Lira

Šis pavisam noteikti bija lepnākais Arkvilas krogs. To jau, protams, varēja noprast pēc tā, ka krogs atradās pašā citadeles sirdī.
Izkārtne laipni aicināja visus, taču bija skaidrs, ka iegriezties te bija jēga tikai tiem, kas spēja maksāt.
No kroga plūda patīkams ēdiena aromāts. To sajust varēja jau uz ielas. Nu, tā, lai siekalas saskrietu mutē. Un gribētos ieiet un nogaršot kas tad šodien piedāvājumā.

Taču ēdiens nebūt nebija svarīgākā lieta, ko "Zelta Lira" piedāvāja. Māksla! Pavisam noteikti māksla! To varēja nojaust uzreiz kā iegāja krogā. Jo te bija skatuve, uz kuras varēja uzstāties gan dziesminieki, gan stāstnieki. Un kroga galdiņi bija izvietoti tā, lai no tiem ērti varētu raudzīties uz skatuvi.

Krogs bija tīrs un mājīgs. Gaisā vēdīja patīkams guļbaļķu aromāts, kas sajaucās ar virtuves piedāvājumu gardajām smaržām.
Pie ieejas stāvēja vīrietis sarkaniem matiem un nolūkoja atnācējus. Viņš bija būdīga auguma un laikam jau krogā strādāja par tādu kā kārtības uzraudzītāju - ārā sviedēju.
Pie letes stāvēja baltmataina sieviete. Šī kroga īpašniece. Viņa izskatījās pēc elegantas pusmūža sievietes. Viņai rokās bija sniegbalti tīrs dvielītis ar kuru viņa pulēja jau tā spīdošos alus kausus.

Šajā krogā, protams, varēja dabūt arī naktsmājas, ja bija tāda vēlme. Taču pēc kroga iekārtojuma un līmeņa, neizskatījās, ka tas būs lēts prieks.

Kā jau vakarā, krogā bija sasēduši visai padaudz ļaužu, taču vietas atrast vēl varēja. Kamēr vēl neviens neuzstājās, pūķi tukšoja savus dzērienu traukus un sarunājās par dažādā tēmām. Tiesa, cik nu varēja noprast, tad nākamajā dienā gaidāmais, publiskais sods, bija aktuālākā šīs dienas tēma. Tam nebija nozīmes vai lapiņa pie ziņojumu dēļa bija, vai to kāds noplēsa. Tāpat visi zināja par Blinku.


Rēzas sils

Varētu pat teikt, ka nekas pārsteidzošs mežā neatgadījās. Te viss norita tik ierasti, kā Kenolta dzimtajā mežā. Dienu bija nomainījis vakars un vakaru grasījās nomainīt nakts. Nekā pārsteidzoša.
Te pat guļot zemē, varēja manīt zvaigznes, kas pamazām parādījās pie debesu juma.

Tomēr, vēl pirms bija pavisam satumsis, gan Kenolts, gan Batirs mežā sadzirdēja meitenes smieklus. Likās, ka tie parādās vienā pusē, pēc tam citā. It kā viņa skrietu, vai varbūt maģiski pārvietotos.
Protams, tas nebūtu nekas pārsteidzošs un neparasts, ja arī šajā mežā kāds dzīvo. Ne tikai meža zvēri un putni.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 08.02.2014 14:37

Attālums, kas bija jāmēro no vārtiem līdz pilsētas centram, bija pietiekami īss, lai neviens nezaudētu interesi par dārgāko krogu. Tik stratēģisku izvietojumu papildināja arī gardā smarža, kas plūda no "Zelta liras". Tiem, kas nesaprata mākslu, tā noteikti bija skaistākā mūzika, ko šajā laukumā baudīt. Marko nenoliedza arī citas baudas, tomēr kopš pusdienām bija pagājis labs laiciņš, lai mutē atkal saskrietu siekalas. Šis ceļinieks to noteikti varēja atļauties.

Marko nekavējās un neprātoja, bet devās taisnā ceļā uz krogus ieeju. Pie durvīm stāvošais sarkanais iekšāvilcējs-ārāsviedējs viņu īpaši nemulsināja. "Skaists priekšnesums un garda maltīte varētu būt ļoti labs vakara nobeigums," melnais pūķis uzrunāja savu ceļabiedreni, ļaudams balsij skanēt pietiekami skaļi, lai arī sarkanais pūķis dzirdētu, ka abu nācēju nodomi ir pilnīgi piederīgi šai vietai. Viņš viegli pamāja durvju sarga virzienā un aicināja Hallu iekšā.

"Par nelielu izklaidi," Marko roka ciešāk saspieda Hallas pirkstus, bet viņa pelēkais skatiens uz mirkli pievērsās meitenes mūzikas instrumentam, "es labprāt tevi pacienātu ar kaut ko gardu." Puiša balsī bija aicinājums, piedāvājums un arī izaicinājums. Viņš jau bija pamanījis, ka ne visi ir naski uz naudas tērēšanu, bet cik gan šāda maza čiepa varētu apēst? Marko labsajūta bija svarīgāka, tāpēc viņš bija ar mieru šādam nelielam darījumam, kas varēja izvērsties arī nedaudz savādāk, ja meitene ļausies vakara gaitai.

Dodot brīdi Hallai aptvert, ka šī tiešām būs īstā vieta šim vakaram, melnais pūķis piegāja pie letes, laipni pasveicināja krodzinieci un iesākumam pasūtīja divas glāzes tumši sarkana vīna, par ko uz letes nogūla kāda monēta.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 08.02.2014 14:48

Atorms, kurš pavisam neizskatījās pēc burvja, nemaz negribēja tā izskatīties, un šeit bija ieradies tikai tāpēc, ka uzdevums bija stipri svarīgs, iegāja "Kelvisa Burvju mantās" un nopētīja veikaliņu no iekšpuses. Nemaz neizskatījās slikti.

- Labdien, - pūķis nolēma pasveicināt puiku, kas te bija pārdevējs, vairāk tāpēc, lai pievērstu tā uzmanību, ja vien durvīm nav pierīkots kāds paziņošanas līdzeklis, kas burvjiem varētu būt parasta lieta. Sīkums.

- Man vajag kaut ko aizsardzībai pret zibeņiem un aukstumu.
Īsi un konkrēti, un tad redzēs, ko tālāk.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 08.02.2014 16:02

Kenolts jutās labi, viņam nesala, un arī tā gulēt bija ērti. Gliemežvāka pildījums lēnītēm izdega, atstādams zaļajā pūķī patīkamas nojautas un netveramas vīzijas. Pamazām satumsa, caur koku zariem izspīdinājās zvaigznes. Varētu migt ciet, kā to jau bija izdarījis melnais pūķis, ripulī, kā sargādams, apliecies ugunskuram. Kenolts gan domāja, ka ugunskurs jau ir izdzisis.

Jā, varētu iet gulēt. Druīds aizvēra acis, bet tūlīt atkal tās atvēra - līdz šim kluso mežu pieskandināja smiekli. To, ka Rēzas silā varētu dzīvot pūķi, Kenolts tīri labi spēja iedomāties, bet tas, ka smiekli atskanēja te no vienas, te otras puses, viņam ne pārāk patika. Burve? Vai viņa vēlas, lai druīds dodas viņu ķert? Nu nē, - ja smejošajai meitenei no druīda kaut ko vajag, lai nāk pati šurp. Vienīgi acis Kenolts tagad turēja vaļā.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 08.02.2014 20:54

Batirs ieurkšķējās un saspicēja ausis. Kaut kas mežā nebija tīri. Pilnīgi vājprātīgs zilais pūķis dejoja pa brikšņiem un skaļi smējās. Melnais pūķis atvēra vienu aci un pa spraudziņu paslepšus vērās tumsā. Un sāka krākt vēl skaļāk un uzsvērtāk. Ar otru aci karotājs uzlūkoja Kenoltu. Zaļais bija nonācis pie līdzīga secinājuma. Ja nezināmajai smējējai nebija bail, lai nāk pie viņiem! Karotājs gaidīja un izlikās guļam.

Iesūtīja: Malduguns ; laiks: 08.02.2014 23:14

Pie pilsētas vārtiem pārvētusies savā cilvēciskajā veidolā, Morigana droši iesoļoja iekšā, pa ceļam neuzkrītoši nopētot sargus, lai pārliecinātos, vai ar kādu no sarkanajiem pūķiem savlaik nav nācies krustot ceļus.
Tālāk viņa nopētīja ciemata shēmu un nolēma, ka par ļaunu nenāktu doties uz "Trim muciņām". Lai arī cik viesmīlīgi nebūtu baltie pūķi, viņa labāk vēlējās viesoties pie saviem sugasbrāļiem. Tā no Morigana uzņēma virzienu uz noskatītā krodziņa pusi.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 08.02.2014 23:38

Acīmredzot neviens no pārējiem Lilijai nesekoja, meitene devās uz templi un domāja par to zilo pūķi, kurš bija notverts un rīt tiks sodīts, viņa cerēja, ka tad visi drosminieki jau būs devušies ceļā un viņiem nebūs iespējas redzēt un dzirdēt sāpju kliedzienus. Nē, nu varēja jau būt tā, ka Blinka ir spēcīgs un izturīgs, bet acīmredzot, viņš nebija gana labs zaglis.
Par laimi tempļa durvis bija atvērtas un Lilijai nebija jāatduras pret tām.

Klusi soļi ieveda pūķeni lielā zālē, tā protams nevarēja sacensties ar valdnieka zālēm, bet te nebija šauri un par vietas trūkumu viņai nevajadzēja sūdzēties, kā arī nebūs nevienam jāstāv uz galvas, bet likās, ka uz šejieni neviens īpaši nenāca.
Tikai viņa un kāda cita priesteriene, kura izskatījās, ka bija atbildīga par kārtību.

Lilija klusi ieklepojās.
- Es atvainojos, ceru, ka netraucēšu. - Varbūt šī vieta tomēr bija ciet, kamēr otra priesteriene te uzkopa?

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 09.02.2014 03:18

Zelta Lira

- Svešiniekiem ir ļoti paveicies. - sarkanais pūķis bija dzirdējis Marko komentāru un nu uzrunāja krogā ienākušos Marko un Hallu. - Šovakar uzstāsies Lestas jaunkundze. Ticiet man, tas būs īsts baudījums. - viņš laipni noteica un likās, ka šim pūķim nudien nav nekādu problēmu ar citu klanu pūķiem. Viņam bija tikai problēmas ar nekārtību cēlājiem, kas draudēja izārdīt Hēlas kundzes krogu. Un tad nu bija vienalga kādas krāsas matu kušķis šim nekārtību cēlājam rēgojās uz galvas. Viņš no Tarda saņēma pēc nopelniem.

Hēlas kundze pasmaidīja melni baltajam pārītim un par Marko doto naudiņu, pastūma viņu virzienā divas vīna glāzes.
- Ja jaunkundze vēlas uzstāties, - viņa uzrunāja Hallu, - dod man ziņu. - krodziniece laipni pasmaidīja jaunajai dziesminiecei.
- "Zelta Lira" ir īstā vieta māksliniekiem. -

Arī publika šeit bija novākusies tāda, kas vairāk, kā iskatījās, gaidīja priekšnesumus, nekā iespēju pieliet seju, vai vēl vairāk, sameklēt ar kādu kašķi.
Tardam reti, kad nācās pielietot spēku. Krogus kautiņu meklētāji jau bija iemācījušies, ka savu alku apmeklēšanai jāmeklē kāds cits no Arkvilas krogiem.


Burvja veikals

- Par laimi ir jau vakars. - puika atbildēja Atorma sveicienam, un piecēlies no savas sēdvietas, atspiedās pret leti, lai pircējam radītu priekšstatu, ka viņš ir tā kā ieinteresēts sarkanā pūķa vēlmēs.

Kad Atorms bija izteicis savas vajadzības, zēns noskatīja karotāju no galvas līdz kājām. - Kad iesper zibens, tad jau nemaz nav auksts. - jaunais burvis noteica pasmīkņādams, jo viņam pašam savs joks ļoti patika.
Tomēr, viņa sejas izteiksme ātri vien palika nopietna. - Tomēr, es nesaprotu, ser. - puika atzina. - Kādi tieši zibeņi jūs uztrauc? Vai burvju raidītie, vai laikapstākļu. Un kas tas par aukstumu? Vien vienkārši laikapstākļi vai burvju raidītas maģijas? Nu, tikai nepārprotiet, es nemaz neesmu ziņkārīgs un nevēlos bāzties jūsu darīšanās, taču, ja jums salst, tad prātīgāk ir iegādāties siltāku apģērba kārtu. - jaunais prātvēders paskaidroja. Viņam nebija žēl padoma jau pieaugušajam karotājam.


Templis

Ja arī priesteriene bija pamanījusi Liliju pirms tam, savu uzmanību viņa pievērsa atnācējai tikai tad, kad pūķiene bija priesterieni uzrunājusi.
- Nē, nemaz. - viņa pasmaidīja. - Šis ir templis. Šeit neviens nevienu netraucē. - skatiens aizkavējās meitenes stāva.
- Tu esi no Verina māceklēm? - viņa apjautājās. Verins bija Alakira klana virspriesteris. Protams, Lilija zināja Verinu. Zilo pūķi. Tiesa, gluži viņa audzēkne Lilija nebija. Jo Verinam bija tikai viens māceklis. Tas bija Alakira dēls. Tomēr, ja Lilija bija no klana, tad attiecīgi skaitījās virspriestera mācekle.

- Es esmu Alma. - priesteriene stādījās priekšā. - Dzīvoju šeit jau sen. Vai tu ieradies, lai šeit paliktu? - viņa, protams, nevēlējās traucēt Lilijas vēlmei pabūt lūgšanās ar savu dievību. Tikai daži jautājumi, kas Almu interesēja.


Trīs muciņas

"Trīs muciņas" bija otrs populārākais Arskvilas krogs. Lai gan, to īsti pat nevarēja salīdzināt ar "Zelta Liru". Muciņas nudien bija krogs, pēc visiem parametriem. Te bija pilns ar alkoholu patērējošiem un skaļiem apmeklētājiem. Tie sabrēcās savā starpā un gluži vai sacentās, kurš kliegs skaļāk. Kaut kur stūrī kāds baltais pūķis vientuļi pūta stabuli. Un pat ja viņam sanāca visai neslikti, tā īsti neviens viņu nedzirdēja. Nevienam šeit nerūpēja māksla un mūzika.

Krogs bija samērā plašs. Galdi lieli un pamatīgi un pie tiem arī žūpoja pamatīgs ļaužu pūlis. Te bija visādu klanu pūķu. Taču likās, ka zilā un sarkanā krāsa dominēja. Vēl pa kādam zaļam pūķim, kas izskatījās pēc medniekiem un visticamāk bija ieklīduši pilsētā, lai tirgotos ar veikalniekiem. Tagad apslacīja veiksmīgos darījumus.
Te bija viens melnais pūķis. Kas bija aptuveni četrdesmit gadus vecs vīrietis, skarbiem vaibstiem un kā izskatījās, tad apkārt esošie centās viņam pielīst un izdabāt. Viņu uzrunāja par Žmogu. Viņš bija cienījamais pilsētas bende. Un lai neviens to nepiemirstu, pūķim ap vidu bija apjozta pātaga, kuras rokturis karājās pārmests pār plecu. Viņš tukšoja visai makanu alus kausu un ar apkārt sēdošajiem dalījās savos bendes stāstiņos.

Pie letes stāvēja divi sarkanie pūķi. Viens vecāks un otrs jaunāks, kurš kā izskatījās varētu būt vecākā pūķa dēls. Viņi nepaguruši steidza dalīt alus kausus nepacietīgajiem apmeklētājiem. Un gribētāju bija tik daudz, ka pūķi knapi spēja visiem izdabāt. Brīžiem pat nespēja un atskanēja pa kādai uzmundrinošai frāzei, kā: kusties ātrāk! kur mans sasodītais alus! un tā tālāk. Taču, tā kā te atradās arī Arskvilas bende, tad neviens uz tādu tiešu kašķi nerāvas.


Rēzas sils

Pēc kāda brīža meitenes smiekli tā kā apklusa. Taču nevarēja saprast vai viņa ir devusies prom, vai arī nē.

Ugunskuriņš, pie kura Batirs sildījās, bija teju jau padzisis, kad no krūmu puses nošvīkstēja bulta un iedūrās zemē blakus melnajama pūķim.
- Nākamā trāpīs. - meitenes balss atskanēja no krūmu puses. - Kas jūs esat un ko jums šeit vajag? - viņa uzsāka iztaujāšanu.

Likās, ka viņa tā kā runātu no vienas puses, bet apkārt kaut kur čabēja lapas un zari. Kenolta Nūks tā kā sajutis briesmas, veikli nolīda no druīda vēdera, lai paslēptos viņa tarbā. Tur Nūks jutās drošībā.
Visticamāk, tas kas čabināja lapas bija kāds meža zvērs, kuru mazais dzīvnieciņš arī bija sajutis.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 09.02.2014 03:38

Lilija pasmaidīja, protams, tempļos visi bija gaidīti, bet tomēr nevarēja zināt, vai šī priesteriene nevēlas klusi sakārtot visu un tad doties pie miera. Pūķenei noteikti negribējās traucēt citus, viņa tikai vēlējās aizlūgt par saviem mīļajiem, par drošu ceļu un tad sameklēt naktsmājas.
Zilais skatiens pievērsās otrai priesterienei, meitene noraidoši pamāja ar galvu. - Ne gluži. Verins ir mana klana vadoņa dēla skolotājs, mūsu virspriesteris. - Bet to jau visticamāk šī pūķene zināja, ja jau mācēja nosaukt Verina vārdu. - Mans skolotājs ir Ametists. - Varbūt viņi bija pazīstami, to nevarēja zināt.

- Esmu Lilija, Nalaka meita. - Zilmate nosauca savu vārdu un viegli pielieca galvu.
- Man žēl, ja mana atbilde jūs apbēdinās, bet nē, es šeit nepalikšu, vēlējos tikai aizlūgt par drošu ceļu un rīt ar saules gaismu doties tālāk. - Priesteriene skumji pasmaidīja un palūkojās uz to pusi, kur atradās viņas dievībai atvēlētā vieta. Viņai nebija grūti atbildēt uz šīs pūķenes jautājumiem.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 09.02.2014 09:44

Sarkanais pūķis uzjautrināts pasmaidīja par baltā pūķupuikas jociņu, no kā varēja saprast, ka Atorms gluži nebija apdalīts ar humora izjūtu.
- Man jātiek Pusnakts Cietoksnī. Darīšanas. Jūs te tuvāk dzīvojat, labāk zināsiet, kas par zibeņiem šaudās violetajos mākoņos virs cietokšņa. Jā, un akmens milži pa ceļam arī tā kā ir paredzami.

Drosmes sarkanajam karotājam netrūka, bet viņš centās, lai tā nebūtu muļķa drosme, proti, nav jēgas līst kaut kur, no kurienes nevarēs tikt ārā.
- Tātad man vajag kaut ko, lai es bez papildus problēmām tiktu turp un atpakaļ.

Atorms galīgi nepārzināja burvju lietas, bet kādus tīstokļus, teiksim, veiklībai un spēkam šajā gadījumā nekautrētos lietot.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 09.02.2014 11:29

Templis

- Es zinu. - Alma mīļi pasmaidīja. - Es jautāju vai tu vispār esi no Alakira klana. - priesteriene paskaidroja. Un, nu jā, Lilija to jau bija paskaidrojusi.
- Es pazīstu tavu skolotāju. Mēs aptuveni vienā laikā mācījāmies. - redz, arī Alma bija nākusi no Lilijas dzimtās vietas.

- Kur tu dosies? - priesteriene apjautājās. Nācās atzīmēt, ka Lilija jau tā bija visai tālu prom no mājām. Alma gan pieļāva, ka meitene pilsētā nav iegriezusies gluži viena. Vienkārši viņas ceļabiedri noteikti vakaru pavadīja pēc viņu ieskatiem lietderīgāk, kādā krogā.


Maga veikals

- Ū! Pūķu cietums! - puika manāmi atdzīvojās un viņa acis gluži vai iemirdzējās. Redz, tas bija daudz interesantāk, nekā tā grāmata, kura jaunulim atradās priekšā, studēšanai.
- Tie zibeņi līdz zemei nenonāk. Bet tā kā Pusnakts cietoksnī jūs nevarat lidot, tad diez vai par tiem ir vērts satraukties. - redz, tie nebija ne burvju mesti, ne laikapstākļu ietekmēti zibeņi.

- Akmens milži ir muļķīgi radījumi. Esmu dzirdējis, ka karotāji ar tiem tiek galā pat manā vecumā. - viņš domīgi paraustīja plecus noskatījis Atormu. - Diez vai tie spēj sagādāt jums problēmas, ser. - jaunais burvis paglaimoja karotājam.

Puikas skatiens aizrautīgi vērās uz karotāju, bet tad gluži, kā attapis, ka meistars gluži nepriecāsies, ka viņš palaidis prom klientu neko tam nenopārdevis, jauneklis izvilka no galda apakšas pāris tīstokļus.
- Nu, man te ir. Piemēram, šis... - viņš pacēla gaisā vienu no tīstokļiem, kurš bija rūpīgi apsiets ar melnu lentīti, - ... liks jūsu zobenam kļūt asākam uz pāris stundām. Bet šis... - jaunais burvis pacēla citu tīstokli, - ... šis liks kļūt izturīgākai jūsu ādai. Tā kļūs gluži vai par akmeni uz neilgu laiku. Vēl te ir kaut kas, kas ļautu veiklāk un ātrāk kustēties. - nometis demonstrētos tīstokļus atpakaļ kaudzītē savā priekšā un astutējis zodu uz rokām, puisis pievērsa skatienu karotājam. - Katrs no tiem maksā divus zelta gabalus. - viņš paziņoja cenu.
Tas katrā ziņā bija ļoti dārgi. Bet tā jau maksāja burvju pakalpojumi. Dārgi.

Iesūtīja: Malduguns ; laiks: 09.02.2014 12:12

Ienākot "Trīs muciņās", kroga kņada Moriganu teju vai apdullināja. Kā jau bija gaidāms, pūlis bija raibs un troksnis pamatīgs, tomēr tas bija sarkanā pūķa krogs un te varēja kaut nedaudz vairāk sajusties kā mājās.
Morigana devās pie bāra letes, atrada kādu ne pārāk ņudzošu stūri un, kad krodziniekiem atradās brītiņš priekš viņas, pasūtīja sarkano vīnu, vērojot apkārt notiekošo un izvērtējot kārtu sistēmu krogā, pie viena arī neuzkrītoši nopētot Žmogu.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 09.02.2014 12:17

Bezkaunīgā runātāja bija viena, bet mežā skaņas radīja vēl kāds. Batirs novērtēja bultas lidojuma virzienu un vietu, kur vistuvāk čabēja lapas. Svešie nebaidījās no pieauguša melnā pūķa. Vai nu bija muļķi vai sajutās stiprāki. Karotājs pasmaidīja, sajūtot iedomātu kautiņa radīto asiņu smaržu. Viņš nebija zaudējis nevienu cīņu, toties viņa pretinieki bieži nekad vairs nebija spējīgi iesaistīties citā ķīviņā.

Izdzisušais ugunskurs un cauri kokiem izmisīgi izlauzties centušās zvaigznes nedeva pietiekošu apgaismojumu, lai samanītu melnās zvīņas sakustamies un izvijamies. Pūķis saspringa lēcienam un viņa muskuļi savilkās dzelzs mezglos. Zobi atiezās melnumā un tikai ūsas rādīja virzienu pretēju tam, kurā lēca karotājs. Jau atstājot zemi, uz kuras gulēja, pūķis pārvērtās par cilvēku, taču nebija vēl skaidrs, kurš no abiem ir lielāks briesmonis. Batira ēna klusējot metās mežā uz vietu, kur trokšņoja nerunīgais pretinieks. Ķetnas centās sagrābt nezināmo, pirms tas bija paspējis aizmukt.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 09.02.2014 12:18

Lilija mulsi pasmaidīja, bet jā viņa bija no Raju pūķiem, kas mita okeānā. Un redz kā, izrādījās, ka šī pūķene bija no viņas klana, tikai zilmate kaut kā nespēja atcerēties viņu, nelikās, ka agrāk Lilija būtu Almu redzējusi, bet viņa pavisam noteikti bija jauka.
- Mans skolotājs par jums nav neko stāstījis. - Nekad jau nevarēja zināt, vai viņi nebija labi draugi un tieši tāpēc Lilijas balsī ieskanējās atvainošanās notis.

- Uz ziemeļiem, man ir kāds uzdevums, kurš jāpaveic, mani ceļa biedri izlēma izklaidēties krogā. - Nē, nē, Lilija noteikti šeit nebija viena pati.
- Ja drīkstu jautāt, kāpēc jūs esat tik tālu prom no klana? - Vai Alma te bija atradusi mieru? Savu sūtību? Kaut kam taču bija jābūt.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 09.02.2014 12:59

- Tiek galā, jā. Ja atgriežas vispār, - Atorms pasmīnēja, piekrītoši pamājis.
- Muļķi viņi ir, bet spēka un precizitātes netrūkst, un, ja trāpa ar klintsbluķi, tad nekas vairs neglābs no milža pēdas, kas saspiedīs kā pankūku, - viņš paskaidroja.

Viņš aplūkoja tīstokļus, kuriem gan no ārpuses nevarēja redzēt, cik labi tie ir iekšpusē.
- Tātad zobena asumam, akmens ādai un veiklībai. Kopā 6 zelta gabali. Vai tikai man tas izklausās pārāk dārgi? - mazliet apdomāties nācās, jo tas tiešām bija dārgi. Atormam, kas nekad tīstokļus pircis nebija, vien zināja par tādām lietām no stāstiem, tas šķita vēl dārgāk, nekā īstenībā bija.

Tomēr sarkanais karotājs nebija skops, tāpēc pēc neilga apdomas brīža sāka meklēt pēc maka.
- Es ņemtu visus trīs. Tikai cena ir tā kā par augstu. - Neizlēmību pūķim nevarēja pierakstīt. Izdomā un izdari, šaubas pa vidu izlaižot.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 09.02.2014 13:57

Maga tornis

- Aha... - jaunais pūķis domīgi novilka klausīdamies karotāja stāstu par milžiem.
Nu, visādi varēja būt. Viņš pats nekad nebija tos ne redzējis, ne arī domāja, ka tuvākajā laikā viņam gadīsies redzēt. Meistars neļāva vazāties prom no torņa. Un milži uz šejieni nenāca. Laikam jau par laimi.

- Jums tikai izklausās, sēr... - jaunulis atbildēja, skatienam nekaunīgi blenžot karotājam acīs. Viņš nemaz nejutās vainīgs par tīstokļu cenu un galu galā! - Tie ir mana meistara rūpīgi rakstīti tīstokļi. Viņš ir patērējis daudz sava dārgā laika un pieredzes, lai tos radītu. Vai jūs spētu parādīt vietu, kur tīstokļus var iegādāties lētāk? - jaunekļa acis nedaudz samiedzās. Izskatījās, ka viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka Atorms neko tādu nosaukt vai parādīt nespēj.

- Labi. - viņš beigās izspļāva. - Pieci zelta gabali par visiem trim. - jaunais burvis nosauca nedaudz lētāku cenu.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 09.02.2014 14:06

- Mhm, mhm, izklausās, un ausis arī nepareizā vietā uzaugušas, - Atorms norūca, izliekoties, ka sāk dusmoties. Bet ne nu bija, nekā. Parasta kaulēšanās.

- Pa pusotru katrs, un tad tā lieta iet uz Tava meistara labu veselību, - viņš mēģināja nokaulēt vēl, nemaz nepūloties saukt kādas vietas, kur varētu lētāk iegādāties tīstokļus. Nav jau grūti nosaukt jebkuru vietu, kas no šīs atrodas pietiekami tālu, un kuras cenas nevar pārbaudīt.

- Man citas lietas vairāk prātā, jāsaka. Neesi dzirdējis par vienu jaunu sarkano karotāju, kas pāris dienas iepriekš kaut kur uz šo pusi esot devies? Itin kā ar mērķi apmeklēt akmens milžu zemes,- Atorms ievaicājās. Baltais jaunulis bija, nu, jaunulis, un tie parasti pamanās visu uzzināt, kas jauns atgadās, vai savāds.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 09.02.2014 14:19

- Nē, nē! Ko jūs! - puiša balsī bija saklausāms pat atvainošanās tonis. - Ausis jums pavisam pareizā vietā. - viņš nopietni noskatīja karotāju un lai vēl vairāk uzsvērtu savu vārdu patiesumu, nopietni pamāja ar galvu.

- Pusotru? Ēee... - jaunais burvis domīgi novilka, skatienam kavējoties pie pergamentiem. - Tāda muļķīga summa. Četri piecdesmit. - viņš savilka seju neapmierinātā grimasē. - Lai būtu pieci un es klāt piesviedīšu šo izsmalcināto pergamentu. - viņš nolika uz letes divas loksnes, neaprakstīta papīra. Pavisam nevainīgs skatiens pievērsās Atormam.

- Un informāciju. - viņš strauji piemetināja, pēc karotāja jautājuma. Nevienam taču nebija noslēpums, ka informācija maksā naudu.
- Viņu, nu, to jaunuli, rīt pērs pilsētas laukumā. Divas stundas pēc saullēkta. Piecpadsmit cirtieni. Visai skarbi... - jaunais burvis noteica un pārliecinoši pamāja ar galvu.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 09.02.2014 14:29

- Tas nu gan būtu dīvaini! Viņš nav zilais pūķis, bet gan sarkanais. Pie dēļa bija ziņa par zilu. Un vārds nav tas, tā kā nez, vai tas būs tas pats, ko es meklēju, - Atorms bija vīlies.
- Un par ko tad? Tur nebija rakstīts.
Bija skaidrs, ka sarkanais karotājs ir izlasījis ziņas galvenajā laukumā.

Pergaments par pusi zelta! Karotājs nenoturējās un sāka smieties.
- Nu labi. Lai būtu visi pieci par tīstokļiem, dīvainām ziņām un pergamentu.
Labs joks ir tā vērts, lai par to maksātu, un pašreiz notiekošais tā izskatījās.

Atorms noskaitīja uz letes 5 zelta gabalus un pastiepa roku, lai baltais jaunulis viņam iedotu nopirkto, ko iebāzt somā.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 09.02.2014 14:36

Jaunuļa acis samiedzās un viņš izskatījās aizdomājies.
- Taisnība. Jaunuli sauc Blinka un viņš ir zilā klana pūķis. Sīkais ielīda vietvalža mājā. Liekas, ka centās izpildīt kaut kādus zagļu ģildes uzdevumus. Taču iekrita. - tāda lūk vēl bija informācija jaunā burvja rīcībā.
- Ja jau kungs meklē sarkano pūķi, tad tas nebūs īstais. Jums paveicies. - viņš pasmaidīja.

Baltais jaunulis pieklājīgi paķiķināja līdzi Atorma smiekliem un veikli savāca naudu un pagrūda tīstokļus un arī pergamentu uz karotāja pusi.
- Paldies, sēr! Nāciet vēl! - viņš pasmaidīja piemīlīgu smaidu un neatkāpies no savas vietas, sagaidīja, kad karotājs pamet veikalu. Tikai tad atgriezās savā vietā, pie garlaicīgās grāmatas lasīšanas.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 09.02.2014 14:40

Uzstāšanās jautājumus Marko ļāva nokārtot Hallai pašai. Viņš savu interesi jau bija izteicis, un vakars bija pietiekoši garš, lai nobaudītu gan Lestas jaunkundzes, gan Hallas labumus. Pacēlis pret gaismu vienu no vīna glāzēm, ar atzinīgu galvas mājienu novērtējis tā dzidrību - gan stikla, gan vīna - un izbaudījis smaržu buķeti, Marko iemalkoja tumšsarkano dzērienu. "Šķiet, ka neesmu kļūdījies ar labākās vietas izvēli," viņš apmierināti noteica un uzsmaidīja žilbinošu smaidu krodziniecei.

Skatiens pievērsās krogus publikai, kas šķita tik pat izmeklēta kā vīna piedāvājums. Kauties un taisīt nepatikšanas nebija Marko plānos, viņš vēlējās patīkami pavadīt vakaru, jo nevarēja zināt, ko viņiem piedāvās nākamās dienas. Diez vai milžu zemēs vai Pusnakts cietoksnī būs jebkas tik labs, baudāms un ierasts kā "Zelta liras" atmosfēra.

"Es gribēšu arī labas vakariņas," uzrunājot krodzinieci, viņš pameta skatienu Hallas virzienā, ļaujot arī viņai izteikt savas vēlmes, ja meitene tā gribēja, "istabiņu vienai naktij un karstu vannu pēc labākajiem priekšnesumiem," Marko darīja zināmas savas vēlmes. Roka atkal aizskāra maku, apliecinot, ka par visu tiks samaksāts. Melnais pūķis neredzēja iemeslu, kāpēc lai šāda prasība varētu tikt noraidīta, tāpēc viņš atspiedās pret leti, lai izklaidīgi vērotu apkārtni. Viņam nekur nebija jāsteidzas. Vīns, jauka kompānija, maltīte, kulturālas izklaides, relaksācija vannā un, iespējams, karsts vakara nobeigums - Marko bija ļoti apmierināts ar patreizējo notikumu gaitu un iespējām.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 09.02.2014 15:00

- Es vairāk priecātos par ziņām, kas manu meklējamo palīdzētu atrast, veiksme vai ne veiksme, - Atorms atteica. Nu jā! Ielīst paša vietvalža namā un tikt pieķertam - tas varēja beigties vēl sliktāk.

Joprojām smaidīdams par jaunā pārdevēja blēdībām, ieslēdzis tīstokļus un pergamentu somā, lai nejauši neizkrīt un nerēgojas, sarkanais karotājs atvadām pamāja ar galvu un atstāja veikalu.
Nupat tiešām jau bija vakars, visu dienu lidots, un Atormam negribējās kroga skaļo troksni, tāpēc izvēle, kurp tagad, krita par labu "Zelta Lirai".

Jau tuvojoties krogam bija skaidrs, ka tas ir labs un diezgan dārgs iestādījums, toties no tā neplūda parastie skaļi kroga trokšņi, bet gan tīkama ēdiena smarža.

Atorms sveicienam pamāja krogu sargājošajam sarkanajam pūķis, tā apliecinot, ka negrasās celt nekārtības un nav nīgrā noskaņojumā, un iegāja telpā. Tas, ko viņš ieraudzīja, viņam patika. Jā, tieši tas, kas šim vakaram vajadzīgs.

Piegājis pie letes, viņš pasveicināja saimnieci, pamāja Hallai un Marko un pasūtīja vakariņas ar labu dzērienu, pie reizes ierunājās par naktsmājām, vannu un brokastīm.
Ticis ar to galā, Atorms pievērsās ceļabiedriem.
- Ko labu esat redzējuši pa šo laiku? - viņš ievaicājās. Laiks nebija pagājis daudz, bet kurš zina, kādi jaunumi kuram uzkrīt uz galvas un kurā vietā?

Iesūtīja: Romija ; laiks: 09.02.2014 15:36

Pārlaižot skatienu telpai, Marko manīja ienākam Atormu, bet sarkanajam pūķim netika veltīta manāmāka sasveicināšanās, kā vien pavisam neliels galvas mājiens par apliecinājumu, ka ir pamanīts. Viņš arī nekā neiejaucās Atorma un krodzinieces sarunā, bet gan noskatīja galdiņu, kas būtu pietiekami tālu un reizē tuvu ieejai un skatuvei, no kā būtu labi pārredzama un dzirdama uzstāšanās, kur nepūstu caurvējš un vakars varētu izvērsties nesteidzīgs un patīkams. Jau grasīdamies doties tā virzienā, melno pūķi aizkavēja jautājums.

Marko pagriezās pret runātāju. Nekas daudz jau nebija noticis. Viņš apdomāja, kā interesantāk lai apraksta taisnu ielu.

"Redzētais var būt mānīgs," beidzot Marko noteica un pacēla glāzi tā, ka starp abu pūķu skatieniem bija tumši sarkanais vīns. Gandrīz kā asinis, kas vienam otra acīs sarunbiedru būtu notraipījušas. "Iespējams, ka šis ir pēdējais vakars, var var atļauties neko neredzēt," novērsies no glāzes un nopaidis to zemāk, melnais pūķis to pacēla kā tostu kādai zālē ieraudzītai skaistulei. "Šī ir laba pilsēta, te rūpējas par kārtību," Marko pasmīnēja, atcerēdamies lapiņu pie ieejas vārtiem, un cerēdams, ka par to šovakar nebūs jāuztraucas. Pārējais viņu uztrauca mazāk. Līdzņemamās lietas bija sagādātas.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 09.02.2014 16:14

Nu jā. Nekur citur melnais pūķis nebija gājis, un Halla tāpat. Atorms piekrītoši pamāja.
- Man arī nekas jauns, un pret pilsētu nekādu iebildumu. Neiebildīsi, ja Tev pievienošos pie galdiņa? - vispirms jāsagaida Marko atbilde, tad varēs saimniecei norādīt, kurp jānes vakariņas. Vai nu turpat, kur būs melnais pūķis, vai citur, ja melnais sarkano nevēlēsies sev blakus.

Viņam šovakar nekur nebija jāskrien, viss tā kā bija, un varēja atpūsties, pirms rīt lidot uz Pūķu cietumu. Un taisnība. Nekādi mīkstie pēļi viņus turpmāk negaida, jāizmanto, kamēr var.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 09.02.2014 16:30

Par atbildi Marko paraustīja plecus. Droši vien sēdēt pie viena galdiņa nav ļaunākais, ko varētu gaidīt no sarkanā pūķa. Nebija jau tā, ka Marko nespētu izturēties civilizēti, pie tam vēl šādā vietā. Nebija ne vajadzības, ne iemesla iebilst, tāpēc viņš paņēma savu vīna glāzi un devās uz nolūkoto galdiņu.

Izvēlējies labāko sēdvietu uz dīvāniņa, Marko atslīga brīvā pozā un pamāja uz pārējām vietām, no kurām Atorms varēja izvēlēties sev tīkamāko. Protams, ierēķinot vietu Hallai un varbūt vēl kādam vakara ciemiņam. Pelēkās acis ātri pārceļoja visiem no šejienes redzamajiem, mirkli ilgāk pakavējoties pie sieviešu kārtas apmeklētājām. Interesanti, kura no tām ir izslavētā Lestas jaunkundze? melnais pūķis pie sevis prātoja.

"Pasaulē nekas būtiski nemainās. Pirms pāris dienām vispār nebija ne jausmas, ka kaut kas ir mainījies," nobraukdams pa vīna glāzes malu, radot smalku dzirkstošu skaņu, Marko filosofēja. Šeit sanākušie droši vien pat nenojauta neko vairāk, ja vispār bija saņēmuši valdnieka ziņu. "Un varbūt tā arī ir labāk, lai dzīve rit mierīgi un netraucē," viņš piebilda. Ja tagad visi kristu panikā un katrs uz savu roku gribētu kaut ko darīt, droši vien sāktos haoss. Kāds jau to bija pamanījies izdarīt. "Es kaut ko dzirdēju par vienu drosminieku?" Marko ieminējās. Viņš iepriekš nebija īpaši rūpīgi klausījies šajā sarunā, tāpēc dzirdētas bija tikai druskas. Labāk lai Atorms pats pastāsta, jo kaut kā vajadzēja kavēt laiku līdz priekšnesumiem.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 09.02.2014 16:49

Atorms pamāja. Jā, nebija jau tā, ka sarkanais pūķis būtu tik neglābjami ieēdies uz melnajiem, ka nespētu blakus mierīgi nosēdēt. Nē, nepatika jau, tomēr šis bija līdzi ceļojošs biedrs, bet biedri nav aiztiekami, ja vien nenodod vai neapzog. Galvot, zināms, nevarēja, un sarkanais pūķis uzmanīja savas mantas tā neuzkrītoši. Ne gluži no Marko, bet drīzāk no kāda zagļu ģildes pārstāvja, kuri te noteikti apgrozījās, ja jau viens no tiem bija paspējis iekrist.

Karotājs apsēdās otra dīvānā tā, lai starp viņiem abiem varētu vēl apsēsties kāds, ja tam būtu tāda vēlēšanās, bet attālums netraucētu sarunāties.
- Piekrītu, ka šādi ir labāk, - viņš atbalstīja domu par panikas necelšanu. To var paspēt izdarīt tad, kad nekas vairs cits nav darāms.
- Ir tāda lieta, tikai nav zināms, ko mūsu princis skrējis uz šo pusi, - Atorms atteica, - Vai zinot, vai nezinot. Kāvienu viņš ir pelnījis tā vai tā, bet, ja zinot, tad tā kā mazāku tomēr.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 09.02.2014 17:10

Marko uzacis virs vīna glāzes uz mirkli savilkās, skatoties, kuru vietu Atorms ir izvēlēsies kā labāko. Melnajam pūķim labpatiktu šo dīvānu izmantot sev un Hallai vai kādai citai daiļavai, nevis vīrietim, karotājam un pie tam sarkanajam, tāpēc Atorma izvēle par labu otram dīvānam bija atbalstāma. Tādā veidā viņš arī neaizsedza skatu uz skatuvi un leti.

"Tas princis mums īpaši traucē?" Marko atbildē varēja nojaust, ka neko augstās domās par šo princi viņš nav. Aptuveni zinādams sarkanā klana hierarhiju, viņš tomēr nepazina konkrēto pūķi, ko Atorms visai klaji nosodīja. Varbūt tas tiešām bija kaut kāda niecība un "melnā avs", ja pat katrs klana pārstāvis atļaujas izteikt tādu viedokli. "Lai jau skrien, vai tad mums viņš jāgana?" Marko diezgan nevērīgi izmeta. Viņiem bija cits uzdevums. Par auklītes pienākumiem diez vai kāds atsevišķi maksās.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 09.02.2014 17:17

Nūks noslēpās. Kenolts, savukārt, centās sajust, kas tas par čabētāju, kas sermulim likās bīstams. No vietas gan druīds neizkustējās, neredzamajam jautātājam atbildot diezgan nekaunīgi, - Kas, šejienieši vispirms šauj un tikai tad noskaidro, uz ko šāvuši? Nāc runāties, tad arī uzzināsi, kas mēs, un ko te darām. - Jebkurš mednieks skaidri redzētu, ka pļaviņā ir divi gulēt griboši ceļotāji.

Melnā pūķa kustība un tūlītējais lēciens bija zibenīgi, un, patiesībā, tas Kenoltam nebija pārsteigums. Lai Batirhans pieļautu, ka tā pret viņu izturas? Izaicinātāji nebija gluži prātīgi. Druīds tagad bija gatavs divām darbībām - ātri pārvērsties un ātri ārstēt to, kuru melnais karotājs samīcīs. Ko nu vajadzēs.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 09.02.2014 17:25

Atorms nelikās manām sasprindzinājumu, tas bija vienīgi dabisks, viņu daudz vairāk saistīja drīzā iespēja dzirdēt patiešām labu spēlēšanu vai dziedāšanu.

- Mani palūdza par to nodot ziņu mūsu klana vadonim, - karotājs paskaidroja. Viņš nebija aukle, ne arī kāda guvernante jaunajam princim. Un arī ne miesassargs. Tiesa, ja rīt uz sodu tiešām stieptu Beinu, Atorms piedāvātos sodu izciest vainīgā vietā. Bena māte bija jau nu ļoti skaista pūķiene, un tēvs - patiešām cienījams vadonis.

- Tā kā mēs uz to pusi nedodamies, tad pa ceļam skatos, kas ar Beinu atgadījies. Viņš vēl ir pavisam jauns un, acīmredzami, skolotājs nav viņu pietiekami tramdījis, ja viens devās šādā ceļā, - balsī skanēja neapmierinātība pret tādu disciplīnas pārkāpumu.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 09.02.2014 17:42

Marko nebija ne īpaši meklējis, ne ieraudzījis kaut kur tādu Beinu. Sarkanais pūķis, laikam jau karotājs - ar to arī izbeidzās melnā pūķa interese par šo indivīdu. Ja Atormam tas bija blakus uzdevums, tad tā bija viņa darīšana. "Gan jau pie robežas tupēs, asti kājstarpē iespiedis," Marko novīpsnāja, garšīgi noskalojot teikto ar malku vīna. Pagaidām nekas no dzirdētā un uzzinātā nebija izrādījies īpaši derīgs Pīlāra brukšanas noskaidrošanai.

"Un tu?" Marko pievērsa tumšu, vērtējošu skatienu sarkanajam pūķim. Šajā sarunā viņš necentās jūsot vai piesaukt kādus nezināmus titulus. Atorms ne ar ko nebija labāks par citiem, tāpēc tika uzrunāts tieši tā. "Tev ir pieredze ar milžiem vai noziedzniekiem?" viņš tieši jautāja. Arī vergu tirgū neskatīja vīru pēc cepures, bet gan apčamdīja muskuļus. Vajadzēja taču uzzināt, vai uz šo var paļauties, ja ir nepieciešams likt lietā spēku. Marko bija pašam savi paņēmieni, kā risināt saspīlētas situācijas, bet varēja gadīties, ka te ar viņu vienu nepietiks, ja jau pat varenie burvji netika ārā no Pusnakts Cietokšņa.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 09.02.2014 17:57

- Pievaldi mēli, kad runā par Beinu, - brīdinājums tika izteikts draudzīgā tonī, bet tieši. Sarkanie pūķi lepojas ar drosmi, un kādam no viņiem pierakstīt asti kājstarpī, nozīmēja tīši izraisīt kašķi.

- Tam neticu, bet kaut kur pa ceļam milžu samīdītu arī negribētu redzēt, - sarkanais pūķis noteica, atkal atlaidies dīvāniņā, no kurienes bija straujāk pieslējies sēdus, pirmīt dzirdot Marko vārdus, - Tie milži ir muļķi, bet klintbluķus met varen trāpīgi, un necieš nevienu pūķi, kas pagadās metiena attālumā.
To viņš bija redzējis. Līdz izvairīšanās no metiena ticis viņš nebija, toties to, ka milži izklaidējas, metot klintis mērķī, bija redzējis.

- Nē, nekādas, - tur nebija, ko slēpt. Atormam nebija gadījies ne karot pret milžiem, ne arī pārliecināt noziedzniekus par kaut ko. - Esmu mācīts karotājs, ne blēžu mednieks, cietumsargs vai kas tamlīdzīgs.
- Un pašam? Ko proti?

Iesūtīja: Romija ; laiks: 09.02.2014 18:09

Marko smīnu noslēpa vīna glāze, viņam pat nesakustoties pēc asās uzrunas. Tas bija nedaudz komiski redzēt mācītu karotāju pašam solot princim kāvienu un tad šādi reaģējot. Laikam jau sarkanie drīkstēja par sevi izteikties nicīgi, bet no citu klanu mutes viņi to necieta dzirdēt. Tā jau bija - sava tupele ir sava tupele, bet lai kāds cits to tā nosauktu...

Izrādījās, ka Atorms nav diez ko noderīgāks konkrētajās vajadzībās par jebkuru citu. Tāds pats piedzīvojumu meklētājs. Marko interese par viņu zuda proporcionāli kādas netālas daiļavas krūšu izgriezuma atklātajiem labumiem, viņai smejoties par sava sarunbiedra jokiem. "Es?" no tīkamā skata atrāva Atorma jautājums. "Nē, man arī nav tādas pieredzes. Es neesmu karotājs, man labāk padodas smalkākas lietas," viņš pakustināja glāzi aptvērušos pirkstus. Ne jau ar muskuļiem Marko strādāja, lai gan gluži tizls un nespēcīgs nebija. "Man ir citi paņēmieni," atlaidis glāzi, viņš tos pašus pirkstus pacēla pie uzacs, parādot, ka viņa prasmes slēpjas galvā. Arī tad, kad roka atgriezās pie dzeramā trauka turēšanas, pirkstā redzamais gredzens un veiklās kustības apliecināja teikto. Tumšās acis uzmeklēja iepriekš aplūkoto krūtežu, ar vilšanos konstatējot, ka labāko skatu ir aizseguši vijīgi mati. Tomēr arī mati bija skaisti, tāpēc melnais pūķis nesteidzās novērsties.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 09.02.2014 18:25

Burvis? Taču ne jau blēdis? Atorms aizdomīgi noskatīja Marko, kamēr tas ar acīm izģērba kādu tuvējo daiļavu.

Nolēmis, ka priekš blēža melnais pūķis pārlieku izrādās, sarkanais karotājs nomierinājās. Laikam burvis tad. Nekas, tas var noderēt.
Šo vakaru, tātad, var pavadīt brīvi un patīkami, un Atorms tāpat kā Marko sāka aplūkot vietējās daiļavas, kamēr viņi gaida priekšnesumus un vakariņas. Tik ātri jau nevar paspēt sagatavot to, kas pasūtīts, cik vien viņi te runāja. Dažas minūtes?

Nez, kur pārējie? Doma uzradās un aizpeldēja. Visi paši lieli un paši zina.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 09.02.2014 18:54

Ak, jā, zinu. Citi jau ir atlāvušies par to smieties. Baltā pūķiene ar smiekliem izmeta. Halla. Tā kā halle. „Hallai jāuzstājas hallēs”, tā lūk. Muļķīgi joki, protams, nebūt ne jāuztver nopietni. Pārāk bieži sanācis būt vieglprātīgai un reti kāds uzskatījis, ka ir tā vērts smieties.

Kā tulkot šo Marko skatienu? Dažādi, bet Halla zināja, ka viņai nebūs iebildumu vai kauna šī skatiena priekšā nosarkt. Tiesa. Es reti kad varu atļauties smalkas lietas. Tās vienmēr jānopelna ar ko citu. Ne jau pieticīga, vienkārši vieglprātīga. Ja Hallas rokās bija nauda, tā ātri aizplūda prom, bet dziesmu pazaudēt nevar nekad. Un nē, noteikti viņa nevēlētos liegt sev šo prieku, Marko pavadībā doties uz iestādi ar tik vizmojošu nosaukumu un dzīru solījumiem. Noteikti tā darīšu. Par darvas melnuma zvīņām, kuras apspīd zelta siltā vizma. Kaut kas tik melns, ēnām piederošs, un kas tik gaišs, šķietami saulē radies. Viens no košākajiem kontrastiem, ko viņa spētu iedomāties. Tāpat, kā duļķainas jūru dzīles un gliemežvākos atrodamās pērles, kuras regulāri apciemo Valis.

Dodoties krogā, Halla uzticējās Marko solim, kad viņš lepni paziņoja viņu šī vakara mērķus. Tika solīts Lestas kundzes priekšnesums. Vārds varētu šķist dzirdēts, tas tiesa. Tas jau radīja patīkamu satraukumu. Un izaicinājums par ko gardu, pasūtot arī vīnu. Izaicinājumi nav radīti, lai no tiem izvairītos. Viltīgs smaids tika veltīts atpakaļ, lai arī skatiens pievērsās krodziniecei. Ja, es noteikti neatteiktos no šādas iespējas. Tas būtu mans gods, sniegt „Zelta lirai” un tās apmeklētājiem arī savu mūziku. Ja tas iespējams, paspēt uzstāties pirms pieminētās Lestas kundzes. Tā izklausās, ka viņa grasās būt šī vakara nagla, būtu mans gods iesildīt skatuvi viņai.

Bet lai uzstātos, vienmēr vajag nedaudz vairāk drosmes un vīna glāze šobrīd to spēs lieliski radīt. Neliela maltīte un gulta uz nakti, tas būs viss, ko es varētu vēlēties. Un mirklis uz skatuves, protams. Viņa pieticīgā balsī nočiepstēja, kamēr pirksti, atlaidušies no pusiztukšotās glāzes, aizskāra dažas liras stīgas, liekot tām iesīkties smalkā tonī.

Piekāpa Atorms, kura saruna ar Marko Halla nolūkojās no malas, pievienojoties abiem pie viņu galdiņa. Temats atgriezās pie karstgalvīgā Beina. Ja mēs viņu pa ceļam satiktu, būtu tikai godīgi, sniegt viņam mūsu palīdzību, ja tas iespējams. Palīdzība vienmēr sagādā draugus. Viņa nešaubīgi bija no tiem, kas ticēja, ka palīdzība un pateicība iet roku rokā.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 09.02.2014 19:09

Marko nebija iebildumu dalīt dīvāniņu ar Hallu, tāpēc viegls uzsitiens pa sēdekli bija aicinājis meiteni nekautrēties un ieņemt ērtāko vietu. Patiesībā tā pat būtu daļa no viņu darījuma, tāpēc melnā pūķa skatiens bija visai tiešs un gaidīja pakļaušanos, ja vien meitene par lepni pasūtīto atsevišķo istabu negrasījās norēķināties pati. Vai arī uzstāties tik spīdoši, ka istabiņu uzsauc kāds cits, kura nodomi gan varētu būt arī savādāki.

Tomēr baltmatainā dziesminiece pakļāvās noteikumiem un apsēdās blakus. Marko roka nogūla uz dīvāniņa atzveltnes. "Ne pūkas, ne stīgas?" viņš pacēla vīna glāzi meitenes virzienā, bet augums neviļus pavirzījās tuvāk gaišajam stāvam. "Vai kā saka par uzstāšanos?" puisis veltīja Hallai jauku smaidu un skatienu, kas vairs nekavējās pie cita galdiņa viešņas.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 09.02.2014 20:47

Jebkurš vārds, kas veltīts ar labiem nodomiem, man šķitīs gana labs. Halla ar smaidu atbildēja, neiebilstot pret tuvību, pārliekot vienu kāju pāri otrai, šķietami netīši ļaujot pēdai noglausties pret viņa apakšstilbu. Līdzvērtīgi tika pacelta glāze, saskandinot to ar viņējo. Jūs pirmīt minējāt, ka jums ir citi paņēmieni. Kādi slepenie talanti, par kuriem dziesminieces varētu aiz lepnuma mēļot? Vai cīņu biedriem zināt? Ziņkāre mēdz atmaksāties.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 09.02.2014 20:58

Marko sajuta vieglu pieskārienu savai kājai. Lai arī viņš neredzēja, kas tieši viņu aizskāris, tomēr bija visai pārliecienāts, ka Atormam nav tik maiga pēdiņa un blakusgaldiņa daiļavai nav tik gara kājiņa. Viņš atņēma tostu ar smaidu uz lūpām un padzērās vēl vienu malku. Hallas izteiksme bija teju šķelmīga, apliecinot, ka meitenei nav iebildumu pret flirtu.

"Paņēmieni..." Marko it kā nopietni noteica, nolikdams glāzi uz galdiņa. Viņa roka no dīvāniņa atzveltnes pārvietojās uz Hallas plecu, kur pirksti viegli uzspēlēja nelielu ritmu, ko pavadīja maigs glāsts. Puiša skatiens bija pilnībā pievērsts meitenei, un acīs iedzirkstējās nedaudz kārdinoša uguntiņa. "Es ar pirkstiem un vārdiem varu izdarīt to, ko citi ar vālēm un zobeniem nespēj," viņš mīklaini noteica pieklusinātā balsī, jo tas bija veltīts tikai Hallas ausīm. Pirksti noslīdēja vēl mazliet zemāk pār gaišamtes plecu līdz plauksta tam pilnībā uzgūla. "Talanti, par kuriem dziesminieces dzied tikai pašas sev," Marko balss bija kļuvusi gandrīz par čukstu, un arī viņa augums bija paliecies uz priekšu, tuvāk Hallas ausij, lai viņa dzirdētu tikai sev veltītos vārdus.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 09.02.2014 21:08

Marko un Halla nodarbojās ar čubināšanos, un Atormam tur nebija ne sakāms, ne iebilstams itin nekas. Kopš balsis bija noklusušas, viņš pacentās tās negribēt dzirdēt, lai nejauši netraucētu.

Sarkanais pūķis pētīja citas skaistules, bet ne uzbāzīgi, tikai tā, un gaidīja tālākos vakara notikumus.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 09.02.2014 23:07

Templis

Alma klusi iesmējās. Sievietes smiekli ritēja, kā dzidras avota lāsītes. - Es domāju, ka tas nav nekas īpašs, ka viņš par mani nav neko stāstījis. Es jau neesmu nekas īpašs. - viņa noteica. Tomēr, lai arī sevi noniecināja, priesterienes balsī nebija ne nožēlas, ne kāda aizvainojuma. - Es vienkārši esmu priesteriene. Tādu mūsu klanā ir daudz. Neesmu paveikusi neko īpašu, lai par mani runātu. - ko gan jaunā Lilija domātu, ja viņas skolotājs sāktu viņai stāstīt par kaut kādu Almu, kura neko īpašu arī nav izdarījusi. Kā vien pametusi savu klanu.

Viņa pamāja, ka sapratusi iemeslus, kas atveduši jauno priesterieni šeit. Taču nevaicāja neko vairāk. Neiztaujāja, kur Lilijai jādodas un kas ziemeļos meklējams.

- Tā vienkārši sanāca. - viņa atteica. - Es devos līdzi baltajam pūķim. Un tagad mēs dzīvojam šeit. - tas nebija nekas neparasts un viņas stāstā jau atkal nebija nekā tāda, ko citiem aprunāt. Ne tur bija varonības, ne nodevības. Vienkārša vēlme veidot ģimeni ar cita klana pūķi. Tas arī viss.

- Netraucēšu tevi vairāk. - Alma pasmaidīja Lilijai un atstāja meiteni pie Zilā Vaļa statujas vienu, lai viņa varētu netraucēti nodoties lūgšanām.


Trīs muciņas

Moriganas atrastais stūris nudien bija ērts. Viņa varēja atspiesties ar muguru pret sienu un brīvi pārraudzīt visu telpā notiekošo. Gluži izdevīga pozīcija sargsunim. Pats sevi pasargājis vismaz no tās puses, kur piekļāvās siena un pārējos varēja novērot.
Arī http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/zhmogs_zpsa2683ae7.png.
Kā izskatījās, tad melnajam pūķim itin labi patika izrādītā uzmanība. Tajā bariņā, kas viņam bija apsēdis blakām, viņš jutās gluži, kā sabiedrības dvēsele, stāstīdams stāstiņus, kuros dominēja daudz sāpju un asiņu. Kā sodītie lūgušies pēc apžēlošanas un kā tie uz ceļiem rāpojuši viņa priekšā. Bet viņš jau neesot tas, kas spējot apžēlot. Tad nu nav spējis palīdzēt, jo noziedzniekiem jau nepiedodot vietvaldis.
Iespējams, ka sarkanajiem pūķiem nemaz nepatiktu šāda iznešanās un melnā pūķa pārākuma atzīšana, taču tā kā viņš sarunas iegrozīja tā, ka sanāca, ka galvenais tāpat ir vietvaldis Kartass. Tad jau viss bija kārtībā. Sarkanie bija vienisprātis, ka vainīgajiem ir jāsaņem sods.

Kamēr Morigana vēroja telpā esošos, viņai blakus bija nonācis kāds http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/Kajs_zpsc5c25257.png. Tā, varētu būt gadus divdesmit vecs. Neizskatījās, ka būtu karotājs. Tērpies gan viņš bija ceļotāju drānās un nevarēja pateikt kādas profesijas pārstāvis viņš ir. Bet viņa skatiens visai nekaunīgi lūkojās uz Moriganu.
- Nesen ieradies? - viņš uzsāka sarunu bez kādām liekām ceremonijām.


Zelta Lira

Krodziniece apstiprinoši pamāja Hallai. Jā, protams, uzstāties pirms Lestas jaunkundzes. Tā jau tas arī bija domāts. Viņa apsolīja padot ziņu, tāpat, kā tika uzklausīti pasūtījumi par istabiņām un ēdienu, dzērienu vēlmēm.
Savus pasūtījumus arī pūķi saņēma. Galds tika servēts un pie galdiņa sēdošie varēja tikt pie savas maltītes.

Kroga telpa pildījās ar ļaudīm. Te vienlīdz daudz bija gan vīrieši, gan sievietes. Taču pārlaižot skatienu, nelikās, ka kāda no sievietēm varētu būt izslavētā Lestas jaunkundze.
Vai arī viņa nemīlēja sev pievērst uzmanību un pazuda pūlī.

Drīz arī sākās uzstāšanās. Kā pirmais uzstājās kāds balto pūķu puisis, kurš spēlēja stabuli, taču viņa spēle pat īsti nelika visiem viesiem apklust, lai pievērstos mūzikas baudīšanai. Viņš spēlēja labi, taču viņa izpildījums bija vairāk tehniski iedresēts, nekā izjusts.
Pēc viņa nāca uzstājās zilo pūķu meitene, kas spēlēja melodiju uz ūdens glāzēm, kuras bija piepildītas ar ūdeni. Tas bija interesanti. Taču klausītāju nedalītu uzmanību izpelnījās tikai pirmā kompozīcija. Nākamā bija stipri līdzīga iepriekšējai un pamazām skatītāji zaudēja interesi.

Pie Hallas pienāca Tards un paziņoja, ka Halla varot uzstāties, ja vēloties.

Šajā mirklī krogā notika vēl kaut kas. Manāma rosība pie durvīm. Bija ieradusies šī vakara zvaigzne. http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/lesta_zpse2ffc50c.png.
Meitenes virzienā teju bija pievērsušies visu vīriešu skatieni. Viņai tika nedalīti smaidi un komplimenti jau sāka Lestas jaunkundzi apbērt no galvas līdz kājām. Bet viņa tikai smaidīja un laipni pateicās.
Melnajai pūķienei līdzi bija futrālis, pēc kura formas varēja spriest, ka tajā atrodas arfa.

Viņa piegāja pie letes, lai apsveicinātos ar krodzinieci. Viegli piesēdusi uz bāra taburetes, viņa nepiespiesti čaloja ar balto pūķieni, kamēr mākslinieces skatiens klejoja pār telpā sanākušajiem pūķiem.


Rēzas sils

Vietā, kur Batirhans piezemējās, malā palēca kāds dzīvnieks. Tas izskatījās pēc liela kaķveidīgā. Tikpat melns un aristokrātisks savās kustībās, kā Batirhans pats. Taču tam lecot, zem kājām šalkoja vējš, saceļot čaboņu. Palēcis malā, lielais dzīvnieks apgriezās un uzšņāca melnajam pūķim. Tas veikli izvairījās no melnā pūķa cirtieniem un likās, ka gluži vai mēģina to vazāt aiz deguna.

Pēc Kenolta uzrunas no meža iznāca http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/eisha_zps94bd646d.png Viņai rokās bija loks, kurš mirdzēja ar maģiju apburts, tāpat, kā bulta, kas atradās uz stiegras. Arī ap to virmoja maģija.

- Kaut kas svešs un nepazīstams nogalina mūsu dzīvniekus. Es atvainojos, ja mana agresija, jūs aizskāra. - viņa noteica, skatienam kavējoties pie Kenolta un lēnām nolaižot loku.
- Atsauciet savu biedru. Lai viņš liek Simbu mierā. - meitene noteica.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 09.02.2014 23:25

Nevarētu teikt, ka Marko neinteresēja mūzika. Lai arī viņa uzmanība joprojām tika veltīta Hallai, tomēr gan stabules skaņas, gan glāžu priekšmesums radīja patīkamu fonu, uzturot vakara atmosfēru. To gan iztraucēja pie ieejas satiktais sarkanais pūķis, kas pirmajā brīdī saņēma nedaudz piktu Marko skatienu — par traucējumu. Bet, sapratis iemeslus, melnais pūķis atbrīvojās. "Es labprāt to dzirdētu," viņš nočukstēja, atkal pieliecies Hallai tuvāk, un mudināja meiteni doties uz skatuvi. Pietika pamest skatienu tajā virzienā, kad...

Pa durvīm ienākusī skaistule neapšaubāmi bija Lesta. Ja arī nebija, tad Lesta varēja iet mājās. Arī čala apkārt un šur tur izteiktais meitenes vārds apliecināja, ka tā tiešām ir viņa. Marko novērtēja viņas seju, augumu, bet tumšie mati izpelnījās platāku smaidu. Zvaigznei ir jābūt melnajai pūķenei, Marko pie sevis apmierināts nodomāja, un mēle aši pārslīdēja lūpām. Lai arī skatiens aizkavējās ilgāk un ciešāk, nekā tas pieklātos parastam ienācējam pa durvīm, Marko tomēr saņēmās, novērsās un uzsmaidīja Hallai. "Ne stīgu, ne vārdu," viņš novēlēja, kaut kādā veidā saliekot kopā gan novēlējumu mūzikai, gan dziesmai. Meitene taču bija teikusi, ka visādi ir labi. Un kur nu vēl labākus nodomus, kad Marko bija piespiedis sevi neskatīties uz Lestu, bet pievērsties baltajai ceļabiedrenei.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 09.02.2014 23:56

Lilija neticēja, ka šī priesteriene savā dzīvē nav izdarījusi neko īpašu, noteikti kaut kas bija, bet viņa nestāstīja, vai arī vienkārši tas piemirsies. Bet ja nu tāds liktenis gaida arī viņu pašu? Nē! Zilmate zināja, ka pēc šī uzdevuma, kuru viņa izpildīs jābūt slavai... Bardi ievīs viņas vārdu dziesmās, kurš tajās atplauks un nekad nenoziedēs. Tā tam bija jābūt. Un vēl jau bija valdnieka atlīdzība. Jo vairāk priesteriene par to domāja, jo skaidrākas bija kļuvušas viņas vēlmes. Meitene vēlējās spīdīgus nieciņus, dārgakmeņus, ne naudu, jo dārgakmeņi bija daudz reizes vērtīgāki.

Zilmatei noteikti nebūtu bail stāstīt šai pūķenei par savām gaitām, bet Lilija nezināja vai par valdnieka uzdevuma izpaušanu pārējie pūķi nedusmotos. Tāpēc pūķene neko nepaskaidroja vien mulsi pasmaidīja, bet viņai kā ceļotājam varēja būt savi noslēpumi, vai ne? Un tas šajos laikos bija tikai dabiski.

- Es jums novēlu laimi. - Meitene pasmaidīja. Noteikti nebija pārāk viegli būt prom no mājām, bet varbūt mīlestības dēļ Lilija to spētu, bet pašreiz bija pāris personas, kas pārāk spēcīgi turēja pie okeāna, pie mājām, un iespējams, ka viņai pat mīlestības dēļ nevajadzēja nekur doties. Tikai nedaudz skumja nopūta pārslīdēja pār pūķenes lūpām.

- Paldies. - Zilmate pateicās un paspērusi pāris soļus tuvāk Zilajam Valim, notupās uz ceļiem statujas priekšā un nolieca galvu, klusā lūgšanā, kas ietvēra sevī drošu ceļu, tuvinieku sargāšanu un kvēlas lūgšanas par Ardosu. Kad beidzot viņa bija lūgusi Valim visu, kas nospieda sirdi, priesteriene no nelielas somiņas izvilka pāris vara monētas. Viņai nebija daudz naudas, bet meitene ticēja, ka dievībai pat ar šo mazumiņu pietiks. Galvenais taču bija, kas atradās viņas sirdī.
Un nu laikam varēja doties tālāk, bija jāatrod naktsmājas.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 10.02.2014 00:08

Spēcīgie un izturīgie pretinieki Batiram likās parocīgāki. Tie nekad nebija tik stipri, kā paši iedomājās. Veiklie bija sarežģītāki. Bet viņu domas bija tik pat sarežģītas un viņi paši sevi nokausēja. Melnais pūķis turpināja dejot ar kaķi. Kad tas nogurs, viņš to dabūs rokā.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 10.02.2014 09:15

Lūk, skaisto medniec, tagad tu prasi atsaukt manu biedru? - Kenolts beidzot piecēlās kājās. - Batirhans man nepieder, un kaitināt viņu nebija gudri. Kad dzirdēsi mani runājam, sauc Simbu pie sevis.

Druīds veikli aizskrēja pāri pļaviņai uz vietu, kur melnais pūķis ķēra to, kuru medniece bija nodēvējusi par Simbu. - Batirhan! Kā būtu ar vēl vienu tēju? Skaistas meitenes sabiedrībā? - Viņš sauca, pats nemaz nevairīdamies no panteras. - Simba, ej pie saimnieces, viņa tevi gaida. - Ja pirmajā uzrunā izskanēja tikai samierinošs uzaicinājums, tad otrajā Kenolts ielika šo to no savām druīda prasmēm.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 10.02.2014 09:52

Pēc pienācīgi īsa laika Atorms bija ticis pie savām vakariņām un dzēriena, un viņš nekavējās tos novērtēt, vēl pirms sākušies priekšnesumi. Sarkanajam pūķim nebija nekādas daļas gar to, ko tur otrā dīvāniņā runāja abi ceļabiedri.
Stabules skaņas bija patīkamas, bet nekas ļoti īpašs. Glāzes skanēja dzidri un patīkami, bet uz beigām palika nedaudz par garu, un Atorms aizgāja līdz letei, kur pasūtīja kādu desertu.

Atgriežoties pie galdiņa, tur jau bija kroga iekšā laidējs, kas kaut ko teica Hallai. Spriežot pēc Marko novēlējuma, viņš bija teicis, ka Halla var uzstāties.
Atorms apsēdās un atlaidās dīvāniņā, dzerdams savu dzērienu, kad ziņkāre lika paslieties stāvāk. Bija ieradusies šī vakara zvaigzne - Lesta. Sarkanais pūķis saskāba, redzot, ka viņa ir melnā pūķiene. Skaista, nenoliedzami, bet melnā.
Viņš atlaidās atpakaļ dīvāniņā un nolēma spriest par Lestu pēc tam, kad būs dzirdējis viņas mākslu. Iespējams, tas pilnībā atsvērs melnos matus.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 10.02.2014 13:15

Lilija

Alma bija devusies prom un Lilija templī bija palikusi viena.
Klusums un miers. Taču tas nebija nomacošs. Drīzāk jau patīkams. Šī bija gluži, kā noslēgta pasaule, no tā nemiera, kurš valdīja ārpus tempļa sienām.

Nelikās, ka tempļa durvis, kāds uz nakti censtos aizslēgt. Iespējams, ka šeit pat varēja palikt pa nakti. Tiesa, nekādas ērtības gan tas nesolīja, jo templī speciālas guļvietas iekārtotas nebija.

Bet vai palikt šeit, vai doties tālāk, tas bija Lilijas pašas ziņā.
Tiesa, pēc lūgšanām un nelielā ziedojuma atstāšanas viņa sadzirdēja klusus soļus pie tempļa durvīm. It kā tos liktu kailas pēdas. Te kāds bija nācis. Un laikam jau pamanot viņas stāvu tempļa zālē, nolēma tomēr nevienam acīs nerādīties, tādēļ aizdipināja kaut kur tempļa dārza virzienā.


Zelta Lira

Vēl pirms Marko bija novērsies no Lestas, uz mirkli viņa skatiens sastapās ar melnmati. Viņa bija pamanījusi melno pūķi, starp citiem kroga apmeklētājiem. Un, lai arī šajā vietā nebija nekādas īpašas kādu klanu diskriminācijas, melno pūķu šeit bija maz. Tie ne visai rāvās uz mākslas baudīšanas vietām. Bieži vien uzskatīja bardu pļāpāšanu par tukšām runām un dziesmas par gauduļošanu. Droši vien tieši tādēļ Lesta bija nedaudz pārsteigta pamanot šeit vēl kādu melnu matu īpašnieku.
Viņa neuzkrītoši paliecās krodzinieces virzienā un viegli pamādama Marko virzienā, laikam jau apprasījās, kas viņš tāds.
Liegs smaids tika Marko, pirms Lesta novērsās no melnā pūķa.

Te jau bija savācies tik daudz ļaužu, ka īsti vairs nebija vietas, kur piesēst tiem, kas tikko ieradušies. Taču ļaudis bija ar mieru arī atrast kādu stāvvietiņu, lai tikai pabūtu šajā vietā. Nevarēja gan saprast, vai tas tā ir katru vakaru. vai arī tam bija kādi iemesli. Katrā ziņā, vienā brīdī Tards sāka izskatīties viegli tramīgs, apjaušot, ka pūķu šeit saradies tik daudz, ka viņam būtu grūtības ar tikšanu galā, ja izceltos kādas nekārtības. Publika gan likās pārsteidzoši pieklājīga. Un tie koncentrējās uz savām sarunām, dzērienu baudīšanu un mākslu.

Starp visiem krogā esošajiem ļautiņiem http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/Inna_zpsd45016ea.png likās neiederīga. Viņa izskatījās pārāk nervoza. Viņa līda starp kroga apmeklētājiem un viņas skatiens cieši vērās pūķu sejās, kā kādu meklējot. Dzidri zilajās acīs jau bija iezadzies, kas līdzīgs izmisumam.
Meitenes matu krāsa bija savāda. Vistuvākā krāsa, kuru varētu pievilkt viņas klanam, būtu sarkana. Taču vai tā patiešām bija, to nevarēja līdz galam saprast. Tie varēja būt arī dzeltenīgi brūni un brīžiem vispār likās atmirdzam ar baltu nokrāsu.
Likās gan, ka citiem kroga apmeklētājiem tā īpaši nelikās, kā problēma un neviens meitenei nepievērsa uzmanību, kamēr viņa pati teju nopētīja katru telpā esošo.



Rēzas sils

Medniece pamāja, pirms Kenolts bija pazudis kaut kur cīņas trokšņa virzienā.
Viņa sauca Simbu, kamēr druīds runāja ar melno pūķi. Lielais kaķis arī paklausīja. Tas vēl atradis laiku sirsnīgi nožāvāties, skrēja prom, mednieces virzienā.

Zaļmate gan laikam jau vēl joprojām nejutās pārāk ērti abu svešo pūķu kompānijā un kad melnais kaķis bija līdz viņai atskrējis, viņas loks atkal bija uzvilkts, lai arī ne pacelts pret pūķiem.
- Kā jau es teicu, es atvainojos. - viņa noteica. - Šos mežus ir apsēdusi maģija un ilūzijas. Nevar ticēt nekam, ko redzi. - meitene nepatikā nosprauslājās.
- Esmu Eiša. - medniece stādījās priekšā.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 10.02.2014 13:31

Lilija secināja, ka viņa ir palikusi viena pati, otra priesteriene nekur nebija manāma, bet nu nekas. Paraustījusi plecus zilmate bija gatava doties projām, uzmetusi vēl vienu skatienu Vaļa statujai pūķene pasmaidīja. Zilais Valis noteikti no viņas nenovērsīsies un nepametīs, dievība vienmēr bija viņas sirdī un dvēselē.
Meitene apsvēra domu par to, ka varētu tepat palikt pa nakti, bet tas nebūtu tik ērti, tad jau ērtāk būtu bijis doties uz silu un gulēt sūnās.

Ausis sadziedēja klusus soļus, priesteriene palūkojās uz izejas pusi, bet tur nevienu nemanīja, iespējams, kāds lūdzējs vienkārši vēlējās palikt viens pats, tieši tāpēc paraustījusi plecus un atglaudusi no sejas pāris zilas matu šķipsnas Lilija devās projām no tempļa.
Meklēja Zelta Liru uz kurieni bija aizgājuši pārējie, varbūt paveicas un viņa tur varēs dabūt arī naktsmājas.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 10.02.2014 13:36

Oho! Hallai uzradusies konkurente. Tos skatienus uz šo pusi un klusās sarunas ar krodzinieci nevarēja nepamanīt pat ēdot (kam sarkanais pūķis pievērsās ar visu nopietnību, tomēr, būdams karotājs, ne ar visu uzmanību). Atorms pie sevis pasmīnēja. Nē, drīzāk jau nekādas konkurences te nebija, visticamāk, Marko dotu priekšroku sava klana pūķienei, ja vien tuvumā nebūtu kāda izcila skaistule no cita klana. Savādi, bet interesanti, kā tas veidosies tālāk.

Tā pētot, atšķirīgās matu krāsas īpašnieci nevarēja nepamanīt. Ko tik savādu Atorms nekad nebija redzējis, un tā vienā brīdī viņa skatiens tieši sastapās ar neparastās meitenes skatienu.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 10.02.2014 13:41

Marko bija uztvēris Lestas skatienu. Viņš iepriekš nebija īpaši pievērsis uzmanību, cik krodziņa pustumsā varētu būt melnu matu īpašnieku, tāpēc spodrināja savu pašapziņu ar citiem pieņēmumiem skaistules interesei. Un kāpēc gan lai viņu ieinteresētu jauns, skaists, noslēpumains svešinieks, kurš pie tam raudzījās pretī?

Tomēr krodziņš bija piepildījies jau tik pilns, ka Lesta drīz vien nozuda. Nospriedis, ka viņai nepieciešams sagatavoties priekšnesumam, Marko par to īpaši neuztraucās, jo cauri šai burzmai izspraukties, uzmeklēt un varbūt vēl beigās pazaudēt labo vietu viņš nevēlējās. Pie tam vēl kaut kas gluži neapzināti bija uztraucis melno pūķi, kas lika sēdēt uz vietas un īpaši neizcelties. Savādās matu krāsas meitene šķita aizdomīga. It kā arī viņa kautrētos par savu klanu vai būtu padzīta. Bet ne tikai matu krāsa lika kārtīgāk ieskatīties. Meitene pavisam noteikti šeit nebija nākusi, lai meklētu mūziku, dziesmas un izklaidi, tāpēc Marko roka, kas vairs neskāva Hallu, noslīdēja līdz jostai, lai pārbaudītu, vai maks joprojām ir vietā.

Pasniedzies pēc vīna glāzes, puisis novērsās no savādās meitenes un palūkojās uz skatuvi, kur vajadzētu parādīties Hallai un pēc tam — Lestai. Nevarēja taču ļaut, lai kaut kādi sīki salašņas, par ko šajā pilsētā parūpējās godam, snaikstītos un bojātu vakaru. Pie tam bija sagādātas vakariņas, kam arī tika lielākā daļa melnā pūķa uzmanības, kamēr viņš apsvēra, vai tomēr neiet uzrunāt Lestu vēl pirms priekšnesuma.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 10.02.2014 16:50

Kenolts atgriezās pļavā, jo manīja, ka pantera vairs nelēkā ap karotāju. Ko darīs Batirhans? Kā jau druīds bija skaļi atzīmējis, Batirhans viņam nepieder, un, tātad, melno pūķi izrīkot Kenolts netaisījās.

Toties, kā solījis, viņš ķērās pie ugunskura atdzīvināšanas. - Sveicināta, Eiša. Mans vārds ir Kenolts. - Tēva vārdu Kenolts šoreiz nenosauca. Darbodamies, druīds uzvilkto loku izlikās neredzam.

Vai tiešām ir tik slikti? Pastāsti, lūdzu, un nedraudi mums ar loku, tas nesekmē prātīgas sarunas. - Pirmīt neko bīstamu nebija jutis ne viņš pats, ne Nūks. Un arī Batirhans nē. Druīds iebēra tēju savā jokainajā ādas "katliņā". Tagad tikai brītiņš jāpagaida.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 10.02.2014 19:14

Batirhans bija dusmīgs. Lai gan viņš vienmēr izskatījās dusmīgs, tāpēc lielu starpību manīt nevarēja. Nebija jau arī nekā uz ko skatīties. Pazaudējis kaķi, melnais karotājs lavījās cauri mežam uz lokšāvējas aizmuguri. Uzmanīgi pūķis tuvojās svešajai meitenei, turot ķetnas gatavībā, lai sagrābtu loku, ar kuru medniece tik neapdomīgi draudēja Kenoltam.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 10.02.2014 21:38

Paņēmieni... Marko noteikti mīlēja sevi ietērpt skaistā noslēpuma miglā un dažkārt tieši migla bija skaistāka par noslēpumu, ja tik prot tos dūmus skaisti vērpt un Halla noteikti uzticējās savai fantāzijai. Tomēr Marko arīdzan prata skaisti padot mājienus un viņai tik jāklausās. Tātad Tavu vārdi ir spēcīgāki par zobenu. Tik poētiski. Pūķiene apmierināti nomurrāja, jūtot melnā pūķa plaukstu noguļamies uz sava kakla, uz sava pleca. Tas ierobežoja un reizē radīja drošību, gluži kā viss, kas simboliski līdzinātos jumtam. Viņas dvēsele nekad nespēja nolemt, to mīlēt vai no tā bīties. Nebīstoties, viņa stiepās tuvāk Marko lūpām, lai nelaistu garām ne vārdu. Skaidrs, viņš bija burvis, tas, kas spēs atrast neticamu mākslu tīstokļos un plānos, ka nebūtu pieejami tiem bez maģijas. Katru reizi tādu satiekot, Halla juta satraukuma tirpas un neziņu, kā šie maģijas pratēji jau nav paspējuši sev zem kājām nonest zvaigznes. Un ja dziesminieces tos dziedās arī kādām citām, kā tikai sev? Pieļauju, ka pasaule skaudīs, ne tā? Dažas dziesmas paliek tikai slēgtās telpās, tas tiesa. Lai piedod Atorms, sarkanā pūķa klātbūtne šķita pašķīstam no šobrīdējā uzmanības loka.

Bet stāstiem par klusām balsīm un slēgtām telpām tomēr nāktos uzgaidīt, kad Halla saņēma savu uzaicinājumu uz skatuves. Pateicos, viņa uzsmaidīja Marko virzienā, veltot īsu skatu arī Atormam, lai pieceltos kājās, ar savu liru cieši satvertu rokās, tomēr dodoties uz skatuvi, rosību nevarēja palaist garām. Daudzu skatieni pievērsās durvīm un citu mutes čukstēja vārdu „Lestas kundze”. Arī pašai elpa mirkli aprāvās, redzot šī vakara galveno mākslinieci. Gods, lepnums un kripata apziņas, ka nu ir vēl jo vairāk jāpūlas visu skatienus atgriezt pie skatuves.

Viņa uzkāpa uz paaugstinājuma, nostājoties tā centrā. Salmu drudzis bija tāds viltīgs radījums, kas mēdza saķert pat pieredzējušos, bet tas mēdza tikpat strauji atlaisties. Šurp spīdēja gaismas un daudzu ziņkāro acis un tas vienmēr bija gods, gods spīdēt arī pašai citu prātos. Sveicināti, godājamā „Zelta liras” publika! Meitene plaši paklanījās visu priekšā, atplaukstot smaidā, pasperot dažus soļus tuvāk malai. Teju rokas stiepiena attālumā, bet reizē tik tālu – tieši tādi bija mākslinieki. Vienmēr šķietami dziedam tieši Tev. Smalkie pirksti nosēdās uz liras stīgām, tās aizskarot, jūtot pirkstu galos dzidro vibroņu. Šis instruments vienmēr šķita tik tīrs, tāpat kā tā dāvātā mūzika. Mīlas balāde.

Liras stīgu pavadījumā ar balsi tītā lēnā melodija bija cik melanholiska, tik iedvesmojoša, lūdzot savos klausītājos just līdzpārdzīvojumu skaistā, bet īsi dzīvojušā mīlestībā, kas bērna vietās radījusi jaunas mājas tiem, kas nerada mieru savos klanos, tā vietā citur – tur. Lagūnas baltajās smiltīs un džungļu zaļajās ēnās. Mūrā. Pēc dziesmas beigām viņa apklusa, nu vēloties dzirdēt skatītāju balsi. Vai sekos alkas pēc turpinājuma, kā jestrāka.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 10.02.2014 21:57

Marko izbaudīja vakariņas, kas nelika vilkties pēc tik kārdinošas smaržas ārā uz ielas. Viņš īpaši nesteidzās, un šķīvis bija tukšs aptuveni tad, kad Halla kāpa uz skatuves. Ja viņš būtu pūķu formā, tad pakasītu pilnu, zvīņainu vēderu, bet cilvēka formā tas nebija zvīņains. Tāpēc Marko iztika tāpat vien un atlaidās dīvānā, lai klausītos savas jaunās ceļabiedres priekšnesumu. Šobrīd viņš neraizējās par kādu dīvainu meiteni, nemeklēja Lestu, vienkārši klausījās.

Marko bija lasījis par Mūras izcelšanos, bet nekad nebija to dzirdējis dziesmā. Zilie un zaļie pūķi gan drīz pazuda no uzmanības, tā vietā viņš pa pusei pievēra acis un klausījās melodijā. Liras spēle un Hallas balss arī bez vārdiem varēja uzburt iedomātu mīlasstāstu, kur Marko iztēlē darbojās pavisam citu krāsu un temperamentu pūķi. Tomēr nevarēja noliegt, ka priekšnesums — nesteidzīgs un ilgu pilns — bija visai piemērots tieši pēc maltītes, kad vajag mirkli atelpas un pārdomu.

Kad Hallas balss apklusa un drīz tai sekoja arī lira, Marko aplaudēja. Ja Halla meklēja, tad dziļāk zālē uz viņu vērās divas tumšas acis un drīz tām blakus pacēlās vīna glāzes maliņa. Uz veselību, dziesminiec!

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 10.02.2014 22:51

Lilija

Tas, kurš bija vēlējies ieiet templī, bija veiksmīgi noslēpies, un Lilijai iznākot no tempļa, viņa nevienu tuvumā neredzēja.
Neviens arī netraucēja meitenei doties kāda kroga meklējumos.

Pilsētas ielās tagad bija mazāk ļaužu. Visi veikaliņi bija ciet.
Vien pilsētas laukumā notika kaut kāda rosība. Tur, blakus stabam, atradās sieksta, uz kuru pāris sarkanie pūķi bija atveduši jaunu zēnu, ziliem matiem, aptuveni piecpadsmit gadus vecu, un saslēdza viņa rokas un kājas siekstā. Netālu no soda vietas atradās sarga būda, kurā arī palika viens no sarkanajiem pūķiem. Pieskatīt sodīto un arī pilsētas laukumu.


Zelta Lira

Mirklī, kad Atorma skatiens sastapās ar meitenes acīm, likās, ka viņas acis uz mirkli kļuva vēl dzidrāk zilas. Kā iemirdzētos. Taču viņa ātri novērsās, kā nobijusies un iejuka pūlī, lai turpinātu novērot šeit esošos pūķus.
Varēja likties, ka viņa kaut ko meklē.
Zagle? Diez vai... meitene pirmkārt jau izskatījās pārāk uzkrītoši, lai mēģinātu kādu apzagt.

Brīdī, kad ļaudis bija pašķīrušies un Marko atkal varēja ieraudzīt vietu, kur iepriekš bija atradusies Lesta, nācās secināt, ka meitenes tur nebija. Viņa patiešām bija devusies prom. Iespējams, ka sagatavoties priekšnesumam. Vai apsveicināties ar vēl kādiem paziņām.

Atgūt sev uzmanību, Hallai nemaz nenācās tik grūti. Tur noteikti palīdzēja arī tas, ka viņa bija svešiniece un šejienes mākslas baudītāji nebija viņu agrāk redzējuši, tādēļ viņa tika kāri tverta, kā kaut kas jauns un nebijis.
Liras apmeklētāji klausījās meitenes izpildīto balādi un no kāda stūra pat atskanēja žēli šņuksti, kur kāda emocionāla pūķiene apšņukstēja skumjo zaļā mednieka un zilās nimfas mīlestību.

Izskanot pēdējām stīgu skaņām, uz mirkli krogā valdīja klusums un tad tas sāka dārdēt no aplausiem un ovācijām. Acīmredzot, jaunās dziesminieces uzstāšanās tika pieņemta un atzīta par labu esam.
Klausītāji vēlējās otro dziesmu.


Rēzas sils

Simba jau atkal parādījās Batiram priekšā. Kad melnais pūķis gatavojās uzklupt medniecei. Eiša nolaida loku un izņēma no tā bultu, kura atrada vietu bultu makā.
- Es atvainojos. Nedariet pāri manam kaķim, lūdzu. - viņa noteica Batiram. - Man nelikās, ka jūs esat īsti. Bet tagad redzu... jūs esat pavisam īsti. - viņa liegi pasmaidīja.

- Tas sākās nesen. - viņa atbildēja Kenoltam. - Kādu ciklu atpakaļ. - tomēr tā īsti pievērsties druīdam, meitene nevarēja, jo skatiens atgriezās pie melnā pūķa un viņas kaķa. Lai pieskatītu, ka tie neuzsāk kautiņu atkal.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 11.02.2014 00:00

Batirs atbalstījās ar plecu pret tuvāko koka stumbru. Un īgni nopētīja kaķi un meiteni. Karotāja pleci vienaldzīgi noraustījās un viņš ļauni noducināja. Aha! Īsti - neīsti. Un tagad ņem savas paijas un zūdi kokos! Mums jau ir ko darīt. Svešā skuķa ikdienišķās problēmas nevarēja sacensties ar pīlāra brukšanu un zelta pūķa sērgu.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 11.02.2014 00:00

Lilija nopētija apkārtni, viņa patiešām neredzēja nevienu, kurš varētu nākt uz templi, un ja jau šis kāds nevēlējās kļūt redzams, tad pūķenes soļi veda tālāk. Atpakaļ uz pilsētas laukumu meklējot krogu, kur visticamāk bija pazuduši biedri. Vajadzēja ar visiem iepazīties labāk, jo viņiem visticamāk nāksies pavadīt daudz laiku kopā.

Zilmates soļi klusi veda uz priekšu, laikam bija vēls. Pūķi uz ielām bija mazāk redzami nekā iepriekš.
Skatiens pievērsās tam virzienam, no kura atskanēja rosība. Pilsētas laukums... meitene sastinga, tur bija tas zilais pūķis, kuru sodīs. Priesteriene paspēra pāris soļus uz to pusi un viņa nopūtās. Viņš nebija pieaudzis, viņš vēl bija bērns. Tas nebija godīgi!

Viņa nespēja tā vienkārši paiet garām, tas būtu vienaldzīgi un tieši tāpēc pūķene devās Blinkas virzienā.
Tur bija sarga būda, lai nebūtu pārpratumi pūķene pagājās tuvāk būdai un ar skatienu uzmeklēja sargu. Bet, protams, sarkanais pūķis. Viņa mēģināja izskatīties pieklājīga un pēc tādas, kurai nav nekas slikts padomā, bet tas jau nebija tālu no patiesības.
- Khm... khm... - Meitene mēģināja pievērst sarga uzmanību. - Es atvainojos, bet vai es varu aprunāties ar Blinku? - Meitene cerīgi jautāja, cerot, ka viņa netiks padzīta un nosaukta par līdzzinātāju.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 11.02.2014 00:33

Klusums pēc pēdējās nots vienmēr ir tas mulsais mirklis, kad nezini, vai valda paisums vai bēgums. Diena vai nakts. Bet reizē, lai cik bailīgs, tā ir arī īstā sekunde, kad zini, vai bulta trāpījusi mērķī. Jau esot uz skatuves, Halla iztālis dzirdēja šņukstus vai manīja klausītāju aizrautos un stiklainos skatienus, bet nekad nevari būt drošs, vai skanēs ovācijas. Mūzikai stājoties, vai nu publika uzreiz aizmirst, vai arī kliedz pēc vēl.

Sev par laimi, šī diena bija laimīga, iesākusies zeltaini un aizraujoši, turpinājās vējaini un nogurdinoši, bet vakara triumfs liks reibt galvai un dos iedvesmu nākošajam rītam, kad Halla ar jaunu apņēmību lūkoties uz purpura horizontu viņu priekšā. Atskanot aplausiem, Halla steidza paklanīties, bet noteikti ne uzreiz pamest skatuvi. Bēdīgās notis mēdz atcerēties ilgāk, bet beigās ļaudis vienmēr mīl jautrību. Un tagad ko jestrāku! Kungi uzlūdz dāmas! Sakratiet tās vakariņas un ļaujiet dzērieniem burbuļot! Dziesminiece skaļi izsaucās, arī pati paātrinot soli uz skatuves, lai strauji apgrieztos ap savu asi, liekot iedžinkstēties pirmām notīm, ieturēt īsu pauzi, lai atskanētu jau nākošais, nu pievienoties arī balsij, kas aizvadīja šo jautro melodiju tālāk uz priekšu.

Tā dziesma tika pabeigta uz iedvesmojošās nots, ka varoņus var meklēt jebkur. Pati uzmetusi strauju deju soli uz skatuves dēļiem, zinot, ka nu jau gaiss ir sasilis un Lestas kundze jau gatavojas skatuves aizmugurē ieņemt savu pienācīgo vietu. Ziņkārie pašu Hallu varēs uzmeklēt kroga zālē, ja nu patiesi pēc tā alks. Te Halla vismaz jutās pienācīgi nopelnījusi savas vakariņas un naktsgultu, bet vakars bija vēl tālu no sava gala jebkurā gadījumā. Paldies! Paldies Jums! Noceliet jumtu, jo nakts mums vēl tik daudz ko sola! Labiem mērījumiem, vēl viena pakniksēšana, pirms dziesminiece jau devās uz skatuves malu, jūtot to burbuļojošo pacilājumu, kas šādos mirkļos ķermenī ieķeras.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 11.02.2014 00:49

Ieskanoties jautrākām notīm, arī Marko pirksti ap glāzes kājiņu bungoja noteiktā ritmā. Šīs dziesmas vārdi noteikti bija melnajam pūķim interesantāki, jo teju katrā otrajā rindiņā izdziedātais varēja tikt attiecināms uz viņu. Līdzi gan Marko nedziedāja, bet prātoja, vai Halla ir speciāli izvēlējusies tieši šo dziesmu, lai atpelnītu maltīti, kas viņu jau gaidīja uz galda atgriežamies.

Kad meitene savu uzstāšanos bija beigusi un saņēmusi pelnītos aplausus ne tikai no Marko, viņš pabīdījās dīvānā tā, lai atkal meitenei ir vieta, kur apsēsties. Roka atkal tika nolikta uz dīvāna atzveltnes, bet otrā rokā melnais pūķis turēja pusizdzerto vīna glāzi.

"Man šķiet, ka te kāda lieliska dziesminiece ir godam nopelnījusi vakariņas un dzērienu," Marko sagaidīja Hallu izspraucamies cauri apmeklētāju pūlim ar smaidu, komplimentu un mājienu dīvāna virzienā. Lai apsēžas un atvelk elpu vispirms. Un lai parāda, ka šo dziesminieci ir sagādājis tieši Marko, nevis pati ieklīdusi. Šobrīd viņš jutās nedaudz lepns par baltmatainās meitenes panākumiem. It kā viņa piederētu viņam. Vismaz tik ilgi, kamēr uz skatuves nekāpa Lesta.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 11.02.2014 02:14

Mežs

- Vispār šis ir manas cilts mežs. Un kokos, vai vēl labāk, ārpus tiem, būtu jāzūd jums. - Eiša noteica. Tomēr, aizvainojums viņas balsī nebija dzirdams.

- Es iešu. Tikai pasakiet, cik ilgi te paliksiet un ko īsti meklējat šajā vietā. Man jānodod ziņas klana vadonim. - jādomā, ka šis svešiniekiem bija saprotams.

Melnais kaķis, kuru Batirs laikam sauca par paiju, tepat vien mīņājās un gaidīja, kad viņa biedrene būs izrunājusies ar svešiniekiem.

Lai arī meitene teica, ka te valda maģija un ilūzijas, tā īsti nelikās, ka kaut kas tāds būtu. Vismaz šī vieta, kur bija apmetušies Batirs un Kenolts nekā nebija maģijas ietekmēta.


Pilsētas laukums

Sargs bija pamanījis Liliju, pirms viņa vēl bija pietuvojusies viņa būdai. Sarkanais pūķis iznāca laukā no būdas. Taču pēc zilmates jautājuma, viņs visai zīmīgi palūkojās uz notiesātā puikas zilo matu cekulu un domīgi savilka pieri.
- Labi. Runā. - viņš atvēlēja. - Tikai neskaries viņam klāt. Un nekādas maģijas! - sargs piekodināja.
- Un vispār, viņš tāpat nav pārāk runīgs. - sarkanais pūķis noteica, palūkojies uz sīko. Nu, tas tā, lai sieviete nelolo pārāk lielas cerības, ka mazais noziedznieks tagad nezin ko ar viņu runāsies.

Tā arī varēja būt. Vismaz, Lilijas pietuvošanos un sarunu ar sargu, Blinka likās, ka nemaz nav pamanījis. Viņa galva nolemti nokārās pret siekstas malu un jauneklis neizskatījās pārāk ieinteresēts apkārt notiekošajā. Viņa kājas bija basas, tāpat, kā rokas, saslēgtas siekstā un uz zēna īkšķiem vēl bija uzmaukts tāds, kā savienotājs, kas abas rokas noturēja līdzās. Burvju roku dzelži.
Tērpies viņš bija plānās bikšelēs, kuras bija paspējušas krietni apdilt. Un kurās noteikti sēdēt uz vēsā bruģa bija vēsi. Ķermeņa augšdaļu sedza tāda paša auduma, kā bikses, krekls. Kurš arī bija netīrs, vietām jau izdilis.
Puiša mati bija atauguši līdz pleciem, taču tie likās nemazgāti un savēlušies. It kā viņš ūdeni vispār nebūtu redzējis vismaz vienu dienkopu. Ja ne vairāk.


Zelta Lira

Halla jau vēlreiz saņēma savu klausītāju ovācijas. Aplausi dārdēja, pūlis sajūsmā svilpa un gavilēja. Nudien, it kā vēlētos nocelt ēkai jumtu.

Jau neilgi pēc tam jaunā dziedniece saņēma daudz komplimentu no mūzikas un mākslas pazinējiem. Viņai uzsauca dzērienus. Kāda bagātīgi ģērbta lēdija ar sirmot sākušiem iesārtiem matiem, pat uzdāvināja savu maku, kurā atradās pieci zelta un divdesmit sudraba gabali.

Redzot Marko izslējušos stāvu, blakus Hallai, stiprā dzimuma pārstāvji gan pārāk ilgi pie baltās pūķienes neaizkavējās.

Skatuve bija tukša. Nākamā māksliniece vēl nenāca. Bet starp katru uzstāšanos bija kāds mirklis atpūtai, kuras laikā kroga apmeklētāji varēja sagādāt sev jaunus dzērienus un, protams, apspriest tikko baudītos priekšnesumus.

Lestu nekur nemanīja.
Toties dīvainās matu krāsas meitene vēl joprojām tepat grozījās. Šoreiz viņas dzidri zilais skatiens bija pievērsts Hallai.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 11.02.2014 04:31

Pateicos, pateicos... tas ir mans gods, paldies... Halla pūlējās nepalaist garam nevienu sveicēju, pateicību vai komplimentu izteicēju, jo reti kas ir svarīgāks, kā katram justies pamanītam un uzrunātam. Cilvēkiem patīk pateicīgie, bieži vien arī pieticīgie. Pat maka saņemšana bija uzņemta ar plašu smaidu. Es mūžam dziedāšu par dāsnajiem. Viņa sirmajai lēdijai solīja, uzliekot draudzīgu plaukstu uz pleca. Arī dzērienu piedāvājumi atteikti nebija, no tiem iedzerot vismaz vienu malku, lai arī Halla bija gana gudra, lai zinātu, ka piedzerties reti kad ir izdevīgi, galvenais, lai redz novērtējumu.

Tā izdevās nomērot to ceļu atpakaļ pie sarkanā un melnā pūķa, pašai tobrīd jau silti starojot. Es jau nu redzēju tavu uzmanīgo skatu uz skatuvi. Tas palīdzēja dūšai nesaskriet papēžos. Baltā pūķiene pateicīgi paziņoja, iespējams pārspīlējot, bet neba tas tagad būtu svarīgi. Ceru, ka arī jūs, Atorm, izbaudījāt priekšnesumu. Pret viņu vērstais skatiens gan bija daudzkārt kautrīgāks, pie acīm neuzkavējoties.[/b] Tā vietā skatiens atļāvās apceļot apkārtni, apstājoties pie citām dzidri zilajām, kas lūkojās pretī. Sakumā Halla jutās samulsusi. Tas nebija tāds pats skatiens, ko mēdza sniegt ierastā publika. Tur mita sava daļa iztrūcinātības. Tik.. tik savādi šai jestrajai vietai. Vai viņa kādu meklēja? Vai uzsaukt dzērienu nervu mierināšanai? Halla uzrunāja meiteni ar savādi zaigojošo matu rotu, kurā redzēt, cik pazīstamus, tā arī svešus toņus. Bet palūk, šobrīd viņa pat patiesi varēja atļauties ko izmaksāt arī pati, lai arī Marko dāsnumu laist vējā nevēlēsies.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 11.02.2014 05:23

Priesteriene cerēja, ka sargs būs atsaucīgs un tā arī bija, kas šķita ļoti neraksturīgi sarkanajiem pūķiem. Ne viņiem, ne melnajiem zilie pūķi nepatika un viņa bija tieši no šī klana.
- Paldies. - Lilija pateicās par doto iespēju. - Es neskaršos klāt. Un neko neburšu. - Pūķene apstiprināja un pagāja uz Blinkas pusi. Interesanti, vai sargs paliks tepat un uzraudzīs viņu, vai ļaus aprunāties zem četrām acīm? Lai gan tam jau nebija nozīme, tikai skatiens uz brīdi aizkavējās pie melnā pūķa.

Meitene paspēra atlikušos soļus līdz zilajam pūķim un notupās viņa priekšā. Skatienā atspoguļojās rūpes. - Esmu Lilija. - Viņa šoreiz nenosauca tēva vārdu, diez vai kādu tas šeit interesēja. - Es diemžēl nevaru tev palīdzēt, bet vēlējos tikai pajautāt, kāpēc tu zagi sarkano pūķu pilsētā? - Nē, nē, viņas balsī nebija dzirdams aizrādījums, pat ne pārmetums, tas bija vienkāršs jautājums. - Ja es spētu, es palīdzētu, bet diemžēl, tas nav manos spēkos. Bet es nudien nevēlos redzēt kā tiek darīts pāri zilajiem pūķiem. Pasaulē tā jau pārāk daudz ir netaisnības. - Viņa skumji nopūtās un palūkojās uz zēnu. Viņš vēl bija bērns, kurš ģērbies nodilušās biksēs un noteikti sala sēžot uz bruģa.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 11.02.2014 10:09

Kādēļ tu runā par ilūzijām? Neko tādu te nejūtu. Nekādu maģiju. - Kenolts bija sagaidījis tējas vārīšanos un nocēla no uguns karsto dzērienu. To viņš rūpīgi pienesa Batirhanam. - Batirhan, iedzer tēju, atpūties. Ugunskurs tagad deg spoži, silti. Tam blakus gulēt būs pat labāk, kā pirmīt.

Druīds atgriezās pie Eišas. Atkārtot to, ka kaitināt Batiru nebija prātīgi laikam nebija nepieciešams, to medniecei jau vajadzēja būt sapratušai pašai. - Paldies, ka noliki bultu. Jā, mums jau ir, ko darīt, tomēr stāstu par Tavas cilts nelaimēm es labprāt dzirdētu. Kas īsti sākās pirms cikla? - Kenolts devās apsēsties turpat, pļavas malā zem koka, kur jau bija sēdējis. Pietiekami nost no ugunskura, lai melnais pūķis nejustos traucēts.

Ja Eiša gribēs uzzināt, kas viņi tādi un cik ilgi te paliks, meitenei būs jānāk runāties ar Kenoltu.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 11.02.2014 10:49

Halla atgriezās jau pavisam citā tēlā. Pūlim viņa patika, meitene bija pierādījusi, ko spēj. Un reizē kļuvusi it kā spēcīgāka. Tā vairs nebija blonda drostaliņa, kas plikšķina acis un naivi cer, ka kāds viņai izmaksās pusdienas un sniegs naktsmājas. Šī čiepa varēja parūpēties par sevi pati, vismaz tik ilgi, kamēr apkārt bija citi maksātspējīgi ļaudis. Un to viņa arī nekautrējās demonstrēt, uzrunājot savādo meiteni.

Marko saspringa. Viņam īpaši nepatika doma piesaistīt dīvaiņus. Un viņam nepatika doma par izmaksāšanu tādiem. Pat ja Halla solīja dzērienu no savas kabatas, Marko tas joprojām nepatika. Viņš sagrozījās, tad strauji iedzēra dažus malkus vīna un piecēlās. "Pasargājiet man vietu. Man jādodas uzmeklēt svarīgā telpa," viņš atvainojās, pavisam mazliet pielieca ķermeņa augšdaļu Hallas virzienā kā paklanoties, neparastajām acīm uzmeta ašu skatienu un sāka spraukties cauri sēdošajiem un stāvošajiem uz letes pusi.

Tomēr tad, kad melnais pūķis bija ticis līdz letei, viņš notvēra krodzinieces uzmanību, lai pajautātu: "Kur es varētu sastapt šī vakara skaistāko dziesminieci Lestas jaunkundzi?"

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 11.02.2014 12:14

Lilija

Droši vien, ka Blinka bija pamanījis Lilijas pietuvošanos. Taču pēc viņas uzrunas, jaunais pūķis nekā nereaģēja. It kā nemaz nebūtu priesterieni pamanījis. Nebūtu dzirdējis viņas jautājumus.
Klusuma brīdis ieilga līdz mirklim, kad jauneklis atrāva galvu no siekstas dēļa, lai palūkotos uz runātāju.
Zilas acis nopētīja sievieti, kura bija viņu uzrunājusi. Blinka aplaizīja izkaltušās lūpas, taču nelikās, ka tas kaut ko līdzētu. Jauneklis noteikti bija izslāpis. Un kā zilajam pūķim, bez ūdens viņam nācās ļoti grūti.
- Tiešām? - viņš pārjautāja neskanīgā balsī. Tāda varēja piederēt tikai dzīves nogurušai personai.
- Tikai pajautāt to, kāpēc es zagu? - Blinkas acis samiedzās nedaudz ciešāk. - Ne kur ir manas mājas, kur ir mani vecāki, kāpēc par mani neviens neparūpējās. Neko no tā visa...? Tikai to, kāpēc es zagu... - viņa skatiens novērsās un galva atkal atslīga pret siekstas malu.
- Baidos, ka tu tāpat nesapratīsi, bet paldies par līdzjūtību. - jauneklis noteica un apklusa.
Klusums ieilga. Likās, ka viņš vairāk runāt negrasās.

Sargs bija palicis savā būdā. Viņš netraucēja Lilijai runāties un necentās noklausīties viņas sarunu un sīko zaglēnu.


Zelta Lira

Pirms Marko pameta savu vietu, savādā meitene ielūkojās viņam acīs un nevarēja noliegt, ka viņas skatiens lika justies tā kā neērti. Tajā jautās kaut kas no maģijas. Īsti nevarēja saprast, kas tieši...
Taču tiklīdz kā melnais pūķis savu vietu bija pametis, savādā meitene veikli ieslīdēja Marko vietā. Līdzās Hallai.
- Tu esi ļoti talantīga. - viņa noteica, pasmaidījusi baltmatei. - Man gan likās, ka parasti dzērienus uzsauc māksliniekiem, taču, ja tu piedāvā... es neatteikšos. - viņa runāja ātri un nedaudz smalkā balsī.
- Maniem nerviem gan nav ne vainas. - jo tas taču bija iemesls, kāpēc viņai piedāvāja dzērienu. - Es tikai meklēju kādu personu, bet laikam viņa šeit nav. - meitene nopūtās.

Krodzinieces skatiens nopētīja Marko, līdz viņa pamāja Tardam.
Sarkanais pūķis pienāca pie letes un krodziniece viņam pamāja uz Marko pusi. - Vēlas sastapt Lestas jaunkundzi. -
Sarkanais pūķis pamāja Marko, lai seko. Uzveda viņu uz otro stāvu un pieklauvēja pie vienām durvīm. No telpas atbildēja sievietes balss. Aicināja ienākt. Pavēris durvis, Tards ielūkojās telpā.
- Lestas jaunkundz, kungs vēlas jūs sastapt. - viņš pieklājīgi noteica, taču Marko vēl telpā neielaida, pirms dziesminiece nebija devusi savu piekrišanu.
Lesta piecēlās no neliela soliņa, kurš atradās spoguļa priekšā. Viņa palūkojās, kurš tad bija tas kungs, kurš vēlas viņu sastapt un ieraudzījusi Marko, liegi pasmaidīja.
- Paldies, Tard. Es domāju, ka man atradīsies neliels brītiņš, kuru veltīt šim kungam. -
Saņēmis šādu atbildi, sarkanais pūķis pakāpās malā no durvīm un ielaida Marko Lestas istabā.

Melnmate sagaidīja, kad Tards atstās viņus divatā un viņas skatiens pievērsās klana biedram. - Kā es varu palīdzēt svešajam kungam? - viņas lūpās vēl joprojām rotājās liegs smaids.
Uz spoguļa galdiņa stāvēja skaista arfa. Meistaru rokudarbs. Tā bija skaisti rotāta ar vijīgiem liekumiem, maziem dārgakmeņiem un apzeltīta.


Rēzas sils

Pēc Kenolta atbildes, meitene izskatījās nedaudz apmulsusi. - Kā nejūti? - viņa noprasīja. - Pat Simba ir maģisks. - zaļmate pamāja uz sava kaķa pusi. Nevarēja noliegt, ka dzīvniekam kaut kāda saistība ar maģiju bija. Galu galā, tas līdzi sev nesa dīvainu vēju. Un arī mednieces loks noteikti bija maģisks.

Veikli pametusi skatienu apkārt, Eiša norādīja uz kādu vietu, kur nekas nebija. Klajš lauks. - Vai tu tur kaut ko redzi? - viņa apjautājās druīdam. -[/b] beigu beigās ļāvusi lokam nogult uz savas muguras, viņa paspēra pāris soļus tuvāk druīdam.
- Mūsu cilts vadoņa dēls bija pilsētā. Viņš apvainoja kādu sievieti. Viņa laikam bija burve. Viņa neko daudz neteica. Tikai palūkojusies uz jauno mednieku noteica: Tu esi akls. Un tad sākās dīvainas lietas. Mums uzbrūk ēnas. Mežs ir mainījies. - kā vēl viņa varēja izskaidrot?

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 11.02.2014 12:31

Atorms sēdēja dīvāniņā un jutās varen labi. Viņam patika laba mūzika, bet tiešām laba, un Halla izrādījās meistariene. Ko gan viens labi paēdis karotājs vēl var gribēt? Ja nu vienīgi jauku meiteni pie sāniem, bet sarkanais pūķis necentās ātri un uzreiz kādu sev sagādāt. Nebija tā vajadzība tik liela.

Viņš nobrīnījās par savādās meitenes pēkšņi tik zili mirdzošo skatienu, viņu acīm sastopties, bet pēc tam meitene iejuka pūlī, un Atorms palika neskaidrībā - kas viņa tāda bija? Ko viņa meklēja?

Halla caur atbalstītāju pūli spraucās šurp, un iekārtojās savā vietā blakus Marko.
- Lielisks priekšnesums! - pūķis pacēla savu dzēriena kausu par godu dziesminiecei, kas bija kautrīgi nolaidusi acis. Viņa tiešām kautrējās no viņa, Atorma? Bet kāpēc?

Vēl viena mīkla vakara noskaņai, un divas mīklas jau ir par daudz, tāpēc tad, kad Marko atstāja viņu kompāniju un vietā iesēdās savādā meitene, Atorms nenoturējās.
- Nu, meitenes, vareni! Halla, paldies par dziesmām, bet kā tevi sauc skaistā zilace? Un ko tu meklē? Varbūt zinām, kur tas kāds vai kāda ir.
Pūķis pēc labas mūzikas bija miermīlīgā un labā noskaņojumā, un šis bija īstais brīdis, kad varēja cerēt ar viņu jauki papļāpāt. Citos gadījumos Atorms uzskatītu, ka liekvārdība nav viņa cienīga.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 11.02.2014 12:38

Marko sekoja Tardam pavisam citas telpas virzienā. Bet kuru gan tas uztrauca, ja jau promejot viņš bija pamanījis, cik naski svešā iesēžas viņa vietā. Varbūt tur labāk vairs neatgriezties, viņš nosprieda, likdams soļus pa krogus trepēm uz otro stāvu.

Pie durvīm Marko stāvēja stalti, un vērās dziesminiecē droši un laipni. Viņš taču bija džentelmenis, kas ir ieradies pie lēdijas. Un tikai tad, kad Tards bija viņu spametis, paspēra soli uz priekšu. "Labvakar, cienītā! Es šodien tikai ierados šajā pilsētā, un jau dzirdēju, cik īpaša varētu būt jūsu uzstāšanās. Bet tikai līdz brīdim, kad ieraudzīju jūs ienākam pa durvīm. Jūs pati esat dziesma, skaistāka par visām," viņš nekautrējoties aprakstīja sajūtas un pasniedza roku, gaidīdams, ka Lestas jaunkundze zinās, kas jādara. Sasveicinoties skūpsts bija atslēgas elements, kas bieži vien kausēja pat visstingrākās sievietes sirdi, bet šādai būtnei to sniegt būtu bauda arī pašam.

Kopš māju pamešanas melnais pūķis nebija sastapis nevienu sava klana locekli, kas uz viņu atstātu tādu iespaidu kā šī sieviete. Lai arī vēl nedzirdējis viņas dziesmas, viņā jautās kaut kas ļoti pazīstams un reizē nedaudz svešāks, kas pārlieku spēcīgi pievilka Marko, lai viņš vienkārši noklausītos priekšnesumu, aplaudētu un aizmirstu, cik tuvu viņi ir bijuši.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 11.02.2014 12:40

Kenolts palūkojās virzienā, kur rādīja Eiša. - Nē, tur es neko neredzu. Klajums. Simba... starp citu, KAS ir Simba? Kāpēc viņš ir maģisks? Tavs loks noteikti ir noburts, to es redzu, bet neko citu maģisku apkārt neredzu.

Druīds palūkojās uz Eišu, - Tā biji tu, kas smējās? Lūk, tad gan bija dīvaini. Te no vienas, te otras puses.

Tu esi akls. Pateikts vienam, bet dīvainības notiek ar visiem. Paga! Kenoltam galvā iešāvās dīvaina doma. Cilts vadoņa dēls. Nupat viņš bija dzirdējis par vēl vienu cilts vadoņa dēlu. Sarkano pūķu klana vadoņa dēlu. - Eiša, notiek kaut kas pavisam slikts! Tu saki, jūsu vadoņa dēls. Sarkano pūķu klanam arī ir kaut kas slikts ar vadoņa dēlu noticis. Ja nu vēl citiem arī? Man sāk likties, ka tas ir saistīts ar ziņu par briesmām, kas draud visai Dragārai. - Vai stāstīt uzreiz par pīlāra grūšanu un Devanu, Kenolts vēl nebija izlēmis. Ja visas ciltis zaudēs vadoņu pēcnācējus, tad Dragārā noteikti iestāsies haoss.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 11.02.2014 16:17

Halla ļāva Marko paspraukties garām, lai arī sejiņa savilkās nedaudz skumjākā grimasē, tomēr ziņkāre tāpat neļāva ilgi sēdēt uz vietas (labi, sēdēšana turpinājās, bet temats gan grozījās cits), jo zilo acu īpašniece patiesi nāca tuvāk, pat ieņemot Marko vietu. Halla nebija tā, kas pret to iebilstu. Pateicos. Bet māksliniekiem nav žēl būt devīgiem arī pašiem. Kā mierinot viņa bilda, nevēloties, lai jauniepazītā seja te sēdētu klusa un sausa. Tā tās lietas nedarbojas. Vēl vienu vīna glāzi, lūdzu! Baltā pūķiene iesaucās kroga letes virzienā, pašaujot roku gaisā labākai redzēšanai, lai tad atkal nolaistu skatienu seju līmenī, kur Atorms jau pasteidzās ar viņiem interesējošo jautājumu. Baidos, ka iespēja gan maza. Mēs šajā pilsētā esam tik caurbraucot. Viņa godīgi atzina, cerībā, ka tā neizjutīs vainu, ja neiespēs palīdzēt.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 11.02.2014 19:26

- Nē, nepārproti mani. - Lilijas balsī ieskanējās sašutums. - Es to visu būtu jautājusi, tikai sargs teica, ka tu ne ar vienu nerunājot. - Un pat ja Blinka nevēlējās runāt, meitene joprojām negāja projām, palika tupot viņa priekšā un lūkojoties uz zilo pūķi.
Skatiens noslīdēja līdz puiša saslēgtajām rokām. Un, protams, ka meitene bija pamanījusi to, ka viņš bija izslāpis. Skatiens nedaudz nervozi aizslīdēja līdz sarga būdai, un meitene somā sameklēja ūdens blašķi.

- Tu esi izslāpis, padzeries. - Zilmate rokās turēja ūdeni, bet viņa apzinājās, ka nedrīkstēja pieskarties Blinkam, bet pat sarkanajiem pūķiem vajadzēja izrādīt kaut kādu nebūt līdzjūtību, jo šis pūķis bija tikai bērns. Un galu galā viņa nemēģināja iebarot viņam zālīšu mikstūras, kas mazina sāpes. Diemžēl, meitenei nekas tāds nebija līdzi.
- Kur ir tavas mājas? Kāpēc tu nedzīvo pie zilajiem pūķiem? - Kas gan tik jaunu pūķi turēja šādā vietā kā šī? Tā priesteriene, kura bija sastapta templī te bija mīlestības dēļ, lai būtu kopā ar balto pūķi, bet Blinka? Viņam bija visas iespējas, lidot, kur vien deguns rāda un meklēt labāku dzīvi.
Turklāt... - Vai tev ir skolotājs? - Kur viņš bija, lai parūpētos par savu mācekli?

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 11.02.2014 20:33

Lilija

Ieraugot ūdens pudeli, zēna acis gluži vai iemirdzējās. Cik nu viņš spēja, viņš pastiepās pretī pudelei, vēlēdamies padzerties, taču tūlīt pat no sarga būdas puses atskanēja strikta balss: - Tu nedrīksti viņam neko dot! Aizvāc pudeli! - tā nepārprotami bija pavēle un izdzirdējis sarga skarbo balss toni, Blinka spēji parāvās prom.

Viņš izskatījas nobijies un jebkāda vēlme komunicēt, bija pārgājusi. Blinka ļāva galvai noslīgt atpakaļ pret siekstas koku. Viņš klusēja un acīmredzami atbildēt uz priesterienes jautājumiem negrasījās.

Taču sarkanais pūķis bija iznācis ārā no savas būdas un pagājis pāris soļus tuvāk Lilijai. - Nekādus atspirdzinājumus! Tā ir daļa no viņa soda. - sargs paskaidroja un viņa skatiens cieši raudzījās uz Liliju, sagaidot, kad viņa aizvāks dzēriena pudeli.



Zelta Lira

Lesta kustējās viegli un graciozi. Viņas slaidie pirksti iegūla Marko plaukstā, ļaujot viņam noskūpstīt jaunkundzes roku. Protams, viņa zināja, kā izturēties, viņai piemita manieres.
- Jūsu vārdi ir saldāki par krodzinieces saldāko medalu. Tomēr, man liekas nedaudz negodīgi. Jūs zināt manu vārdu, bet es jūsējo nē. - siltā rociņa izslīdēja no Marko plaukstas, pēc tam, kad lūpas tai bija pieskārušās un veikušas cieņas apliecinājuma rituālu.

- Vai varbūt jūs vēlaties, lai es jums izdomāju vārdu? - viņa rotaļīgi piedāvāja, skatienam nopētot Marko stāvu. - Hmm... - viņa novilka, pierei savelkoties, it kā meitene būtu iegrimusi nopietnās pārdomās. - Tiesa, nekas tāds piemērots man nenāk prātā, kā vien Misters 'Es sekoju skaistām sievietēm.'. - viņa klusi iesmējās.
- Jūs neesat vēl dzirdējis manu uzstāšanos. - melnmate atgādināja. - Un man noteikti nāktos atzīt, ka jūsu pavadones uzstāšanās arī nemaz nebija peļama. - Lesta šķelmīgi pasmaidīja.

- Un kad mēs esam noskaidrojuši, ka jūs neesat šeit, lai izteiktu man savas simpātijas par manu lielisko uzstāšanos, tad kā es jums varu palīdzēt? - bija taču jābūt vēl kādam iemeslam, kādēļ melnais pūķis viņu vēlējās satikt. Nu ja vien šis iemesls nebija viņu vienādās matu krāsas.



- Inna, mans kungs. - savādās matu krāsas īpašniece nosauca savu vārdu, pēc tam, kad Atorms bija jautājis pēc tā.
Viņa satvēra krodzinieces atnesto vīna glāzi un pateicīgi uzsmaidīja Hallai.
Ak jā... ko viņa meklēja. Uz mirkli meitene tā kā samulsa, taču ātri atguvās un viņas skatiens pārmaiņus klejoja no Atorma pie Hallas.
- Savu draugu. Viņu sauc Naitans. Mums nācās izšķirties iepriekšējā ciemā un mēs sarunājām satikties šeit. Taču liekas, ka viņš... - meitenes balsī iezagās pat skumjas. - Liekas, ka viņš nav atkļuvis līdz šejienei. - tas pat izklausītos bēdīgi. Taču, skumjas ātri apslāpējusi Inna pasmaidīja. - Pagaidām. -

Likās, ka viņa gan nepamana, ka savu draugu nav noraksturojusi, un tad visticamāk diez vai Halla un Atorms var viņai palīdzēt.
Bet jaunie biedri jau arī šeit bija tikai ieskrējuši, nevis pastāvīgie iedzīvotāji. - Uz kurieni jūs ceļojat? - meitene apvaicājās, zilās acis zibinādama te no viena, te pie otra jauniegūtā sarunbiedra.


Sils

- Nu jā. - Eiša novilka. - Lāsts skar tikai mūsu cilti, acīmredzot. Tas laikam ir ielauzies mūsu prātos. - tā vismaz varēja secināt, ja jau šie pūķi neko neredzēja vietā, kur viņa bija norādījusi.
- Simba? - viņa palūkojās uz melno kaķi un tas murrādams pienāca pie mednieces. - Viņš tāds ir. Jau kopš dzimšanas. - Eiša centās mierināt druīdu. - Es viņu atradu mežā. Pavisam maziņu. Tiesa, viņš tāds ir vienīgais. Šajā mežā. - un ja tā godīgi, medniece nemaz nezināja kur šādi dzīvnieki mīt.

- Es... tā biju es. - meitene nedaudz piesarka, kad druīds bija apglvojis, ka viņas rotaļas ar Simbu citiem bija likušas izklausīties dīvaini.

Viņa nezināja, vai pastāvēja kaut kāda saistība starp klanu vadoņu dēlu nelaimēm. Patiesībā, Eiša vispār neko daudz nezināja, kas notiek ārpus Rēzas sila.
- Tā burve bija no Arkvilas. - to gan meitene zināja.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 11.02.2014 20:45

Meitene satrūkās no sarga balss, viņas skatiens žēli lūkojās uz zēnu, kurš vēlējās dzert, tas bija acīmredzami. Meitene izslējās stalti un palūkojās uz sargu, kurš bija panācis viņai tuvāk. Zilmate neizkustējās no vietas un ūdens blašķi nebija nekur nolikusi.

- Vai jūs vēlaties, lai viņš neiztur sodu? Viņš ir izslāpis un tikai bērns, kuram noteikti bija savi iemesli zagt. - Neliela dusmu deva atspīdēja meitenes acīs. - Jūs sarkanie pūķi, nekad nesapratīsiet mūs. - Jo šie taču sēdēja uz saviem zelta kalniem.
- Tāpēc ļaujiet man darīt, ko es spēju, lai vismaz nedaudz palīdzētu viņam. Vai patiešām jums nav viņu žēl? - Kā gan pūķi varēja būt tik cietsirdīgi? - Es esmu dziedniece un zinu, ko daru, jūs diez vai vēlaties uz savas sirdsapziņas bērna nāvi. - Turklāt piecpadsmit pātagas sitieni bija pārāk daudz.

- Tāpēc ļaujiet viņam padzerties, lūdzu. - Meitene lūdzoši lūkojās uz sargu, viņam bija jāsaprot priesterienes rūpes.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 11.02.2014 21:20

Nekad neesmu redzējis maģisku dzīvnieku. Ja kāds ir maģisks, tad tas parasti ir par dzīvnieku pārtapis druīds. - Kenolts paskaidroja, kāpēc tā jautājis. - Simba, vai nevēlies pastāstīt, kā tu tāds šajā mežā esi radies? Un vai tev arī ēnas traucē redzēt? - Druīdam nebija iebildumu mazliet paburties un parunāties ar panteru. Jau sagatavojies to darīt, viņš gan vispirms pajautāja Eišai, - Vai jūsu mežā druīdu nav, kas būtu varējuši ar viņu parunāties? Simba ir tik neparasts. - Ja pantera nav parasts dzīvnieks, Kenolta maģija varbūt nenostrādās, un varbūt to jau kāds ir mēģinājis pirms viņa. Kenolts bija pamanījis, ka Batiram nepatīk maģija (vismaz tuvumā un vismaz tā, kas nav saistīta ar dziedēšanu), un tāpēc šobrīd nebūtu gribējis jaukt pietiekoši trauslo pamieru.

Tad Kenolts klusi iesmējās, - Es jau sapratu, ka tā biji Tu. Tu smējies un čabēja zāle zem Simbas ķepām.

Burve bija no Arkvilas. Tas jau tepat vien ir, bet mēs tā kā neesam nodomājuši turp doties. Vai viņas vārdu Tu nezini? - Katram gadījumam Kenolts pajautāja. Tai bija jābūt ļoti spēcīgai burvei, ja viņa tā bija spējusi ietekmēt veselu baru pūķu, kaut ko pasakot tikai vienam. - Vai vadoņa dēls neko no Arkvilas toreiz uz silu neatnesa? - Bet to Eiša varēja arī nezināt. To pat vadoņa dēls pats varēja nezināt. Kāds maģisks sīkums, nieciņš, kam neviens nepievērš uzmanību. Kenolts gan šaubījās, vai arī pats tādu spētu atpazīt. Tā nebija viņa maģija.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 11.02.2014 21:28

- Atorms, - sarkanais pūķis nosauca savu vārdu, vēlīgi noskatot zilacaino Innu. Viņš neredzēja iemeslu nepateikt, uz kurieni dodas arī.
- Caur akmens milžu zemēm uz Pusnakts Cietoksni. Darbs, - tāds bija īss paskaidrojums.

Naitans. Naitans. Nē, nevienu pašu ar šādu vārdu Atorms nepazina. Nācās noliedzoši papurināt galvu.
- Kā viņš izskatās? Un kāpēc tu viņu meklē šajā vietā, nevis pārējos divos krogos?
Meitene neizskatījās šeit iederīga, nē, nudien.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 11.02.2014 22:22

Marko saņēma Lestas roku viegli un tad it kā saminstinājās. Uz pavisam īsu brīdi viņas pirksti apstājās pusceļā pie lūpām, kam bija tos jānoskūpsta, toties silta elpa gan tos aizskāra, līdz beidzot tika arī pats skūpsts. Palaižot plaukstu vaļā, Marko smaidīja. Viņš labi zināja, ka lieto saldus vārdus, kā arī to, ka pēc šāda šaubu mirkļa gūtais atstāj paliekošāku iespaidu. Šis it kā apdomātais lūpu pieskāriens droši vien atšķirsies no daudziem citiem pielūdzēju un talanta apbrīnotāju skūpstiem.

"Iespējams, ka jūs varētu mani nosaukt skaistāk, jo mani vecākie neviens nebija dziesminieks," Marko ļāva Lestas jaunkundzei izpausties, ja viņa pati tā piedāvājās. Tā bija nekaitīga spēle, kas tomēr atstāja ilgstošāku iespaidu atmiņās kā vienkārša, formāla vārda nosaukšana. Un Marko patika atstāt iespaidu, tikai uz katru būtni vajadzēja izmantot savādākas metodes.

"Marko," melnais pūķis stādījās priekšā, kad Lesta bija izteikusi minējumu. Viena roka piegūla krūtīm, otra paslēpās aiz muguras, un lēdijai tika veltīta paklanīšanās, it kā Marko zvērētu savu kalpību viņas vajadzībām. Tomēr jau tūlīt viņš atkal stalti stāvēja Lestas priekšā. "Marko-kas-dodas-uz ziemeļiem." Balsī varēja manīt ielikto nopietnību un apņēmību. Viņš bija ceļotājs ar konkrētu mērķi, apdomīgs un neatlaidīgs. Acis bija kļuvušas tumšākas. Melnais pūķis vēroja jauno sievieti tāpat, kā viņa bija vērojusi viņu, ja bija pamanījusi Hallu. "Halla ir ceļabiedre," Marko īsi noteica. Tam vajadzēja paskaidrot viņu attiecības.

"Patiesībā, es nenācu izteikt simpātijas par jūsu uzstāšanos," Marko balss kļuva nopietna, pat nedaudz kā skarba. It kā saldā daļa būtu beigusies un viņi varētu ķerties pie darīšanām. "Es atnācu jums novēlēt atsaucīgu publiku un izteikt cerību, ka šo novēlējumu jums nemaz patiesībā nevajag, lai apburtu visus klātesošos," melnā pūķa sejā atkal parādījās smaids, bet balsī vairs nebija ne miņas no lietišķuma. "Es sen neesmu dzirdējis dziedam kādu darvas meitu, kā arī izdzēris koši sarkanu vīna glāzi pēc viņas apburošā priekšnesuma," puisis šķelmīgi pasmaidīja. Lesta bija skatuves meitene, droši vien pieradusi pie dažādām spēlēm un komplimentiem, tāpēc Marko nešaubījās, ka mājienu viņa sapratīs.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 12.02.2014 01:58

Batirs neļāvās uzpirkties ne ar tēju, ne spoži sakurtu uguni. Ar īsu rokas mājienu, viņš atraidīja Kenolta mēģinājumu samierināt viņu ar svešajiem. Asmeņi pie cimda asi nošķindēja. Karotājs gribēja dabūt projām meiteni, pirms zaļais pūķis bija paspējis apsolīties izdarīt viņai kādu neērtu pakalpojumu, bet tie abi tikai runāja un runāja. Vēl sliktāk. Runas ievirzījās par maģiju. Tēvainis zem deguna nīgri šņākuļoja. Acis ieskrēja mežā, lai novērtētu, vai viņš nevar kaut kur noslēpties, taču nodomu pārtrauca sakritība par vadoņu dēliem, kas viens pēc otra iekūlās nepatikšanās. Batirs palika. Un ar skatienu centās izaicināt kaķi uz kautiņu.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 12.02.2014 03:52

Lilija

Kad Lilija sāka izrunāties, sargs visai straujiem soļiem pietuvojās priesterienei un izrāva viņai dzēriena pudeli no rokām.
- Viņš ir zaglis. Un tam nav nozīmes, cik viņš ir vecs.
Bet jums, cienītā, nevajadzētu runāt muļķības. - sarga balsī bija ieskanējušies skarbāki toņi. - Nekādi iemesli nav attaisnojoši zagšanai. Bez tam, viņš pat nenožēlo izdarīto. - sarkanais pūķis atvēra pudeli un pasmaržoja tajā esošo dziru. Kad nu tai nekādas smaržas nebija, viņš ierāva pāris krietnus malkus.

- Viņš, - sarkanais pūķis apgāja apkārt siekstai un notupies blakus zēnam satvēra viņa matus, lai aiz tiem atrautu Blinka pieri no siekstas dēļa. - Viņš ir no zagļu ģildes. Viņš pārstāv zagļus un neizpauž ģildes atrašanās vietu. Tā taču ir, vai ne, sīkais kucēn! - sargs sagrieza puiša seju pret savējo. Tāpat, turot aiz matiem. - Ja viņš atklātu zagļu bandas atrašanās vietu, vietvaldis noteiktu tikai piecus sitienus. Varbūt pat trīs. Jo bērns taču! Bet šis ir spītīgs! Neatklāj savus drauģeļus. - karotājs gan pietuvināja pudeli Blinka mutei un ļāva viņam iedzert pāris malkus ūdens.

Strauji atrāvis pudeli un palaidis zēna galvu vaļā, tā ka tā teju atsitās pret siekstas malu, sargs atgriezās pie Lilijas un iespieda pudeli viņai rokā.
- Tu nezini, ko dari. Un nevajag spiest man uz jūtām. Ja nevēlies atrasties viņam blakus, pazūdi no šejienes. Rīt, pēc tam, ka puika būs saņēmis savu sodu, varēsi viņu savākt aiz pilsētas mūriem, un darīt, ko zini cik tik uziet. Šobrīd šeit notiekošais nav tava darīšana, ja vien tu neesi viņa līdzzinātāja. Es ceru, ka nē... un man nenāksies traucēt vietvaldi. - sarkanajam pūķim likās, ka viņš bija izteicies pietiekoši skaidri. Viņa skatiens cieši raudzījās uz zilmati, sagaidot, kad viņa aizvāksies.


Zelta Lira

- Priecājos, Atorm. - Innu acīmredzami neuztrauca tas, ka karotājs bija sarkanais pūķis. Viņu nebiedēja viņa klātbūtne. Un Halla... Halla bija dziesminiece un baltā pūķene. Visi zināja, ka baltie pūķi ir draudzīgi.
- Ūū! Pusnakts cietoksnis! - meitene novilka, pārsteigtā tonī. Vietas nosaukums acīmredzami viņai bija zināms. Pēc viņas sejas izteiksmes varēja arī noprast, ka meitene saprot, ka Pusnakts cietoksnī nekāds patīkamais darbiņš nevar gaidīt.

- Naitans ir mana vecuma. - uz mirkli meitene samulsa. b]- Puisis ar ziliem matiem. Veikls, pievilcīgs... -[/b] viņa mulsi pasmaidīja.
Un veikli, noraidoši pamāja ar galvu. - Es jau biju pārējos divos krogos. Viņa tur nav. Bet gan jau viņš ieradīsies. - viņa noteica ar pārliecību balsī un ērtāk atsēdusies dīvāniņā, malkoja vīnu.

- Es dzirdēju, ka milži pēdējā laikā esot ļoti agresīvi. Jums jābūt piesardzīgiem. - viņa noteica, skatienam aizkavējoties pie Atorma acīm.



- Marko... - Lesta atkārtoja melnā pūķa vārdu un no viņas lūpām tas plūda ar pavedinošu pieskaņu. Vai nu tā bija viņas akcenta vaina, vai arī meitene tā vienkārši runāja. Viņas skatiens aizkavējās pie jaunā vīrieša acīm un meitene pasmaidīja, noliedzoši pakratījusi galvu. - Nē... liekas, ka neko labāku piedāvāt nespēšu. Laikam jūsu klātbūtne padara mani mēmu un pilnībā paralizē manu iedvesmu. - viņas pirksti viegli pārslīdēja pār otras plaukstas virspusi, kur pirms mirkļa bija pieskārušās Marko lūpas. Tur āda vēl joprojām viegli ķņudēja.

- Marko, kas dodas uz ziemeļiem, kopā ar ceļabiedreni Hallu. - Lesta klusi iesmējās, smiekliem dejojot, kā klusā dziesmā. - Ziemeļos ir auksti. - viņa domīgi noteica. - Hallas rokas kļūs tikpat dzestras, kā viņas ziemeļu vēja elpa. Kurš gan sasildīs manu Marko...? - viņas skatiens izskatījās aizdomājies. Un vārdi skanēja, it kā Lesta tos jau sāktu savīt kādā dziesmā par ceļotāju, kurš devies prom, viens aukstumā, bez siltuma, kas sildītu viņa nosalušās rokas.

- Paldies. - melnmate pasmaidīja, skatienam izraujoties no sapņu pasaules un jau atkal tieši pievēršoties Marko acīm.
- Darvas meitas pārāk neraujas uz skatuves pusi. - viņa pamāja. To nu nevarēja noliegt. Leģendārākie dziesminieki bija baltie pūķi. Un arī palūkojoties uz Hallu, varēja saprast, kāpēc. Viņiem vienkārši tas sanāca pavisam dabīgi.
- Protams, Marko... kāpēc gan ne. - Lesta pamāja. - Koši sarkana vīna glāzi pēc darvas meitas dziesmas. - viņa deva savu piekrišanu. - Tagad gan man jāsagatavojas, lai neliktu jums vilties. Ja nu darvas meitas dziesma ir vienīgā, kas ziemeļos sasilda Marko sirdi? - skaisti veidotajās lūpās parādījās tikpat šķelmīgs smaids, kas teju varēja sacensties ar Marko smaidu.


Sils

- Simba nav radies šajā mežā. -Eiša paskaidroja. - Mūsu cilts druīds saka, ka šādi dzīvnieki mēdz piederēt burvjiem. Mēs gan nezinām, kāpēc tas bija atkļuvis līdz mežam. Varbūt kāds izmeta. - neko vairāk medniece gan pastāstīt par kaķi nevarēja. Un kaķis īsti Kenolta jautājumiem nepievērsa uzmanību. Viņš bija pamanījis Batira izaicinošo skatienu un uzsāka ar viņu rotaļu. Nē, melnais dzīvnieks nedomāja uzbrukt, tas vienkārši nosēdās melnā pūķa priekšā un staipījās un žāvājās, izskatoties neuzmanīgs un garlaikots. Gluži vai kā gaidot, kad karotājs neizturēsies un metīsies virsū. Beigās tas pat pastiepa gaisā savu pakaļkāju un ņēmās, Batirhanam redzot, laizīt savas olas.

- Es nezinu vai tā ragana tur dzīvo. Iespējams viņa bija tikai pilsētā iegriezusies. Tāpat, kā Teirs. Vadoņa dēls. - Eiša nopūtās. Neko daudz viņa nespēja arī pastāstīt, vai Teirs kaut ko ir pārnesis no pilsētas. - Man šķiet, ka viņš vienkārši viņu apvainoja un viņa sadusmojās. Teiram ir tikai piecpadsmit. Viņš ir nedaudz neapdomīgs. - Viņa, protams, pēc tam var aiziet pie vadoņa un apjautāties, vai Teirs nav pārnesis kādu maģisku priekšmetu. To droši vien meitene darīs.

- Kas atgadījās sarkano pūķu klana vadoņa dēlam? - Eiša apjautājās.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 12.02.2014 04:24

- Bet viņš ir bērns! - Lilija negrasījās padoties, viņa pat neatkāpās, tad, kad sargs bija straujiem soļiem pienācis pie viņas un izrāva no rokām ūdens pudeli. Viņa vēlējās pastāvēt par savu. Zilmatei bija vienalga, par to, ka viņš bija zaglis, meitene labi apzinājās, ka zilajiem pūķiem patīk spīdīgas lietiņas, viņi vēlējās tās piesavināties sev, bet... sist bērnu?
Viņi varēja vienkārši padzīt viņu, izlaist no pilsētas un pateikt, ka ja atgriezīsies tad pērs, bet ne jau speciāli darīt pāri, nevarēja jau zināt, vai pilsētas bendem kādam pāri nodarīt nesagādā baudu un viņš tā vien berzē rokas par to, ka varēs savai pātagai ļaut saskarties ar pūķa miesu.

- Un jūs nodotu savus draugus? - Lilija paspēra vēl pāris soļus uz sarga un Blinkas pusi. - Vai arī labāk jūs paciestu sāpes, bet ar apziņu, ka viņi ir drošībā? - Lilija zināja, ka draugu dēļ spētu paciest daudz ko, un spētu likt sev paciest milzīgas sāpes, tikai, lai tuvākie būtu drošībā.
- Man vienalga, vai no zagļu ģildes, vai no bagātas ģimenes, es esmu dziedniece un es nespēju paiet garām pūķim, kuram ir nepieciešama palīdzība. - Tas taču būtu jāsaprot jebkuram.

Meitene satvēra pudeli un palūkojās uz Blinkas pusi.
- Es neesmu neviena līdzzinātāja. Es pat neesmu no šīs pilsētas. - Viņa piebilda. - Es tikai vēlos, nedaudz līdzjūtības. - Tas arī viss.
Bet Lilija vēl negāja projām.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 12.02.2014 09:42

Kenolts joprojām turēja rokā tēju, kuru Batirhans nebija gribējis pieņemt. Druīdam sāka likties, ka melnais karotājs ir muļķīgāks par dullu melnu rudens mušu. Tikpat apnicīgs un neinteresants. Nu labi, vismaz Eišai vairs virsū neskrēja. Kenolts noskatījās Simbas izdarībās un pie sevis nosmaidīja. Vietējais druīds, tātad, jau ir painteresējies par tādiem melniem kaķiem, Kenoltam nav jāiejaucas. - Eiša, tēju vēlies? - Netieši, bet iepriekš druīds to tā kā bija apsolījis visiem klātesošajiem.

Ko tu tur tajā klajumā redzi? - Tas būtu interesanti - kas īsti rādās. Tad Kenolts pastāstīja visu, ko bija saklausījis no sarkano pūķu sarunām. Daudz jau tas nebija, - Princis Beins esot devies uz milžu zemēm. Viens pats. Droši vien pa šo pašu ceļu. Nevienam nav noslēpums, kā parasti tādi ceļojumi beidzas.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 12.02.2014 10:42

Mans Marko. Lestas izrunātie vārdi šķita kā caurvīti ar nemanāmu saiti, kas tos abus savažoja kopā — viņa vārdu un netveramu piederību. Šis bija vienīgais veids, kā Marko ļāva sevi saukt par savu, vienīgais veids, kā tas izklausījās kā pakāpiens uz augšu, nevis nospiešana uz leju. Marko nevienam nepiederēja un tomēr bija patīkami dzirdēt, kā šie vārdi izskan no šīs dziesminieces mutes. Šīm lūpām, kas varētu tik pat uzbudinoši skūpstīt un čukstēt vārdus kvēlā naktī. Vīzija paklīda, bet siltums palika. Iespējams, ka arī viņa tikai spēlējās, bet sirdī iezagās apmierinājums.

"Jā, es atnācu lūgt dziesmu aukstajiem ziemeļu vakariem. Ja šis ir pēdējais vakars pie karstas uguns," melnā pūķa skatiens noslīdēja no Lestas acīm, pāri viņas lūpām, kaklam, krūtīm, viduklim, iezīmējot uguni, ko viņš bija domājis, "tad, iespējams, man vajag īpašu dziesmu, par ko es būtu patiesi pateicīgs," viņš atkal pievērsās Lestas sejai, lai arī domās rokas aptvēra viņas vidukli un pievilka viņu sev tuvāk klāt, iededzot uguni tur lejā.

"Es nevēlos jūs aizkavēt vai traucēt sagatavoties," balss pieskaņa liecināja, ka Marko pavisam noteikti novērtē Lestas teikto par sagatavošanos un dziesmas izvēli. "Lai skatuve zem jūsu kājām ir tikai pīšļi un klausītāji aizmirstas jūsu mūzikā," viņš novēlēja, vēlreiz paklanījās un pakāpās uz durvju pusi, dodams telpu un laiku Lestai ievilkt elpu pirms solītajiem, sildošajiem vārdiem. Lestas jaunkundzei nebūtu jāšaubās, ka šīs tumšās acis tvers katru kustību, ausis saklausīs katru sniegto vārdu, bet asinssarkanas lāses pēc tam apliecinās pateicību par ceļa uguns sniegšanu.

Vēl uzsmaidījis melnmatainajai skaistulei, Marko grasījās atstāt telpu. Publika lejā droši vien jau gaida, kamēr melnais ceļinieks savtīgi bija zadzis šos mirkļus tikai sev.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 12.02.2014 11:48

- Viens zilmatains zēns apmēram tajā vecumā rīt no rīta pilsētas laukumā tiks sodīts ar piecpadsmit sitieniem par zagšanu vietvalža mājā, - Atorms nopietnā balsī, kuras melodiskais skanējums bija zināmā pretrunā ar teiktā bardzību, pastāstīja Innai, kas, staigādama pa krogiem, varētu tur vēl nebūt bijusi, lai izlasītu paziņojumu. Tiesa, krogos par to runāja, arī šajā, iespējams, viņa ir jau dzirdējusi.
- Saka gan, ka viņu sauc Blinka, nevis Naitans. Es ceru, tas nav tavs meklētais.
Bargs sods, tomēr... iespējams, tāpēc tik daudz te apkārt par to spriedelēja. Vietvaldim zagļi būs ļoti sakāpuši uz varžacīm, visticamāk. Ja Inna nejauši ir no tiem, tad viņai būtu jāsaprot, ka šajā pilsētā ar zagļiem neceremonējas.

- Tā varētu būt, par tiem milžiem. Pašlaik padaudz pūķu varētu jau būt patraucējuši viņu mieru, un tas šiem dikti nepatīk.
Sīkāk Atorms neko neskaidroja. Nebija jau viņu ceļojums nekāds noslēpums, Valdnieka aicinājums bija domāts visiem, un daži noteikti varēja doties ceļā, īpaši negaidot, tikai baumu, ne norādījumu vadīti.

- Tik un jādodas turp. Tas ir pienākums.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 12.02.2014 13:30

Lilija

Sargs visai apjucis skatījās uz priesterieni, kas nespēja valdīt savu muti. Viņa acis arvien vairāk savilkās aizdomās arvien šaurākas.
Atgriezies pie puikas, viņš vēlreiz parāva viņu galvu aiz matiem un skatienu pagrieza pret jauno sievieti. - Kas viņa ir? - sarkanā pūķa balss, klusi izšņāca jautājumu.
Blinka ieelsojās pēc pēķšņā rāviena. Bet jaunekļa sejā atspoguļojās neziņa un sāpes. Nekas vairāk. - Es nezinu. Es viņu nepazīstu. - viņš mēģināja atrunāties, taču nelikās, ka sargs viņam ticētu. Tomēr, kad nu mazais zaglēns nekādu sakarīgāku atbildi nespēja sniegt, viņš palaida viņa galvu vaļā, lai tā atkal atsistos pret siekstas malu.

- Draugus? - karotāja skatiens asi pievērsās Lilijai. - Lai viņš nolādēts, ja zagļi ir viņa draugi. - sarga kāja iedunkāja Blinkas sānu.
- Viņš jau saņēma līdzjūtību. - sarkanais pamāja ūdens pudeles virzienā, kuru Lilija vēl joprojām turēja rokā. - Tagad! Pazūdi! - viņš nošņācās. Un likās, ka no sarkanā pūķa nāsīm teju izlauzīsies uguns liesmas pat viņam esot cilvēka formā.

- Ej, lūdzu, prom... - klusā balsī izteikts lūgums pārkāpa pār Blinka lūpām.


Zelta Lira

Inna klausījās Atorma teiktajā un meitenes acīs bija iezagusies neviltota interese. Tomēr, beigās viņa noraidoši pamāja. - Nē, nē... Naitans nav zaglis. - viņa pasmaidīja. Tā nebūs persona, kuru meitene meklēja. Vai arī tādu iespaidu viņa centās radīt.

Viņa nolēma pāriet uz kādu citu, ne tik nomācošu tēmu. - Jūsu balss! - meitene pasmaidīja. - Tā ir tik melodiska! Nekad neesmu dzirdējusi nevienu karotāju runājam teju kā dziesminieku. Vai jūs arī dziedat balādes? - Inna apjautājās, aizrautu skatienu vēršoties uz jauniepazīto karotāju. Kurš, protams, kā jau tas sarkanajiem pūķiem pienākas, bija ar augstu pienākuma apziņu.

- Un jūs esat tik pieklājīgs! - viņa iespurdzās, vaigos iezogoties sārtumam. Nevarēja saprast vai tas vīna iespaidā, vai meitene ir sakautrējusies.




Tā sajūtu ķīmija, kas viņus saistīja, mēma, vārdos neizteikta, bet tik sajūtama, lika smaidam Lestas lūpās nepazust ne uz mirkli. Viņa jutās apmierināta ar savu lēmumu uzstāties šovakar. Tas bija vairāk, nekā viņa varēja cerēt. Patīkams pārsteigums un tagad jau ne kripatas nožēlas. Varbūt liktens. Varbūt šim liktenim vajadzētu pārtapt par dziesmu.

- Lūkošu, kā varu palīdzēt. - meitene rotaļīgi noteica. Viņas skatiens pavadīja Marko un tad jau viņa pati arī aizgāja līdz durvīm, lai pavadītu savu Marko.

Aiz durvīm neviena nebija. Un no pirmā stāva plūda visi, krogam tik raksturīgie, trokšņi. Tur ļaudis dzēra, sarunājās. Trauki šķindēja un čalas mijās ar skaļākiem izsaucieniem.
Kroga telpā bija vēl vairāk cilvēku.
Kaut kur, spraucoties garām kādam pārītim, melnais pūķis dzirdēja pieminam Lestu. Kāds jauns, baltmatains pūķis dalījās sajūsmā par Lestas dziesminieces mākslu, ar savu draudzeni. Taču baltā pūķene, kas viņam atradās blakus, visai skeptiski savilka seju. - Viņa ir ragana. Nobur viņa, nevis viņas mūzika. - nevarēja gan saprast vai tā nebija tikai skaudība, kas runāja sievietes balsī. Bet baltie pūķi jau īsti tādu īpašību, kā skaudība, nepazina.


Mežs

Eiša paņēma Kenolta doto tēju un viegli ieelpoja tās garaiņus. Nenoliedzami, viņa mēģināja pārbaudīt, kas tas ir par dzērienu, kurš tika piedāvāts. Taču tas bija tika nemanāmi, ka diez vai aizvainotu Kenoltu.
- Klajumiņā? - viņa palūkojās uz iepriekš norādīto vietu. - Tur ir zelta lilija. Reta puķe. - vismaz tā viņa to redzēja. Bet, visticamāk tur nekā nebija. Ja jau druīds nebija manījis. Eiša zināja, ka mēdz mežā redzēt lietas, kuru te nemaz nav.

- Es redzēju princi. - viņa noteica. - Pirms dienas. Taču viņš neiegriezās Arkvilā. Viņš krustcelēs devās uz priekšu. Ap viņa pieri bija stīpa, kas liecina par augstdzimušu izcelšanos. - Eiša paskaidroja, kā viņa atpazinusi Beinu. - Viņš izskatījās steidzīgs. - jādomā, ka nu jau būs ticis līdz milžu zemēm.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 12.02.2014 13:57

Inna bija savdabīga. Un tik jauna vēl! Nu jā, ja viņas draugam ir piecpadsmit, tad cik ir viņai pašai? Neko daudz vairāk nebūs.

- Nevajag man glaimot, - Atorms pasmaidīja Innai, lai viņa saprastu, ka sarkanais pūķis nedusmojas par teikto. Viņš ir karotājs, un ne kāda zvaigzne, vai augstdzimušais, kam būtu vērts glaimot.
- Jā, man ir melodiska balss, un es dziedu arī, bet pavisam ne tik labi kā tie, kas šo mākslu apguvuši pilnībā. Kā Halla, piemēram, un pat ne tik labi kā tie, kurus dzirdējām pirms viņas. Uz skatuves nekāpšu, lai visi par to pārliecinātos, bet kaut kad kādā pārgājienā, vakarā pie ugunskura padziedāt, kāpēc gan nē?

Tā tas arī bija. Viņam nebija dziesminieka talanta sacerēt jaunas dziesmas, augstākais, viņš varēja dziedāt sev pašam, lai izklaidētos, vai mazā draugu lokā piebalsot kādam, kam ir lielāks talants. Nē, nē, Atorms nekādi nebija bards.

- Meitenes, nevēlaties desertu? Viņiem te ir brīnumgards kaut kas, ko es pat nezinu nosaukt vārdā, - arī virtuves lietas Atormam bija diezgan svešas, bet, jā, tas, ko viņš bija ēdis, bija patiešām garšīgs.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 12.02.2014 13:59

- Nē... - Meitenes roka pastiepās gaisā, it kā šī kustība spētu apturēt sargu, kurš darīja pāri puisim. Lilija nevēlējās, lai viņas vainas dēļ jaunais pūķis tiktu vēl vairāk sodīts. Tas nebija tā vērts, viņas roka nolaidās gar sāniem, skatienam veroties uz dusmīgo sargu. Bet jautājumi Blinkam samulsināja. Zilmate nebija pazīstama ar šo pilsēta, kur nu ar zagļu ģildi.
Viņa te bija pirmo reizi un visticamāk vairs nekad neatgriezīsies.

Meitene klusēja, viņa neko neatbildēja sargam labu brīdi, vien skatiens aizkavējās pie zilā pūķa, kurš izskatījās tik nelaimīgs.
- Lai visi dievi stāv jums klāt, kad pār jūsu galvu nāks valdnieka sods. - Tie bija vienīgie vārdi, kuri Lilijai bija sakāmi sarkanajam pūķim. Bet viņam bija jāzina, ka mocīt citus nebija tā vērts, ka viss nodarītais nāks atpakaļ un kādu dienu viņš pats var nokļūt tur, kur tagad atradās mazais zaglēns. Un tad viņš būtu pateicīgs par to, ka kāds izrādītu līdzjūtību.

Tikai puiša lūgums...
- Piedod... - Par to, ka Lilija bija radījusi lielākas nepatikšanas nekā vēlējās. Zilmate pagriezās un devās projām.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 12.02.2014 14:02

Marko šķelmīgi piemiedza ar aci pirms devās prom no Lestas istabiņas. Vēl otrā stāva gaitenī melnais pūķis sapurināja plecus, it kā apmierinātībā sabužinātu kraukļa spalvas. Vakara patīkamā kompānija kļuva arvien patīkamāka. Puisis lēnām kāpa lejā uz pirmo stāvu. Jāsteidzās nekur nebija, jo priekšnesums vēl nebija sācies.

Ejot garām pārītim, kas apsprieda Lestas talantus, Marko pasmaidīja. Kāds tur brīnums, ka puisis jūsmo par šo jaunkundzi, pat ja vārdos lielīja viņas dziesminieces talantu, nevis citus dotumus. Un viņa sarunu biedrenes atbilde sākumā šķita ļoti tipiska greizsirdīgai draudzenei, tomēr kaut kas lika apstāties un ieklausīties. Tas diez vai bija kas īpaši uzkrītošs, ka kāds apmeklētājs, neatradis savu vietu, apstājas turpat netālu, tomēr Marko pavērās uz abiem runātājiem. Protams, tā joprojām varēja būt cita dziesminieka skaudība, bet varbūt Lesta patiesi bija burve? Tas būtu ļoti intriģējoši, jo citu mūzikas maģiju kā bardu sniegto Marko nebija baudījis.

"Vai tad mūzika nav maģija?" viņš it kā starp citu ievaicājās, skatīdamies te uz skatuvi, te uz baltmataino meiteni. "Atvainojiet, neesmu vietējais, bet dzirdēju, ka Lestas priekšnesums tiešām esot īpašs. Vai ir iemesli uztraukties par pārāk lielu iespaidu uz klausītājiem?" Marko uzsmaidīja gluži nevainīgi un ieinteresēti, it kā tas būtu gandrīz vai joks, ko varētu izteikt sajūsmināts pielūdzējs, kas tā īsti netic sliktiem vārdiem, bet arī netur ļaunu prātu. Melnais pūķis gan pārāk neuztraucās, ka Lesta varētu censties viņu tīši apburt, galu galā viņš bija sievieti uzrunājis vēl pirms viņa paspēja pieskarties liras stīgām vai izdziedāt kādu noti, tomēr šāda doma pievijās vīzijai par iespējamo vakara turpinājumu, pieberot mazliet pikantu garšvielu iespējamajam desertam. Mēle nemanot pārslīdēja pāri lūpām, Marko izklaidīgi veroties skatuves virzienā, bet redzot tur kaut ko pavisam citu.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 12.02.2014 14:24

Tātad Beins patiesi nu jau ir ticis vismaz līdz milžu zemju robežām. Pakaļ nebija vērts skriet, bet tagad bija zināms, ka ziņas par sarkanā prinča dēku ir patiesas. Varēs rītdien pastāstīt Atormam. - Kad izdzersim tēju, aizstaigāsim līdz vietai, kur Tu kaut ko redzi, bet es nē. - Kenolts ierosināja. Tas bija interesanti.

Tā kā nekas bīstams tuvumā tomēr nenotika, no somas izlīda Nūks un atkal apsēdās druīdam klēpī. Pēc brīža, sapratis, ka lielais draugs neguļ, sermulis uztipināja druīdam uz pleca un palika tur, sākdams pētīt Eišu.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 12.02.2014 17:22

Un mani var saukt par Hallu. Baltā pūķiene piebalsoja, kamēr Atorms uz sevi paņēma lielāko daļu skaidrošanu. Viņu mērķis nebija noslēpums, vismaz ne pilnībā, tomēr Halla jutīsies mierīgāk, ja gluži visas detaļas, ko viņiem teikuši valdnieka padomnieki, gan nenonāk svešās ausīs. Halla jau nu zināja, cik strauji runas izplatās un cik lielu paniku tās var izraisīt.

Kad Atormam tika izteikti poētiski glaimi, Halla pašķielēja karotāja virzienā. Interesanti... Vai tiešām? Žēl. Man būtu bijis interesanti to dzirdēt. Pūķiene atļāvās pasmīnēt. Mūzikas talants tomēr mēdz uzrasties savādās vietās. Pagaidām Atorms nav apliecinājis, ka būtu skatuves mīlēts. Kas tieši Tev un Naitanam lika šķirties? Taču nekas bīstams?

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 13.02.2014 02:11

Lilija

Sargs visai vienaldzīgi noklausījās Lilijas draudos par valdnieka sodu. It kā tas nemaz uz viņu neattiektos.
Toties uz viņu attiecās, pieskatīt, lai pie sīkā zaglēna neviens nelīstu klāt. Un to viņš arī darīja.

Liliju neviens neaizturēja. Viņa varēja doties prom.
Sarkanā pūķa skatiens pavadīja priesterieni un kad viņa jau bija drošā attālumā, viņš vēl uzmeta īstu pētošu skatienu Blinkam un atgriezās savā postenī.



Zelta Lira

- Es nemaz neglaimoju. - Inna sparīgi centās aizstāvēt savu izteikto domu. Viņa pilnā nopietnībā raudzījās uz Atormu. Un viņas acis smaidīja.
- Es vienkārši nekad neesmu dzirdējusi karotājus runājam šādi. Nu... - meitenes centās paskaidrot. - Draudīgs karotājs, draudīgā balsī noskalda: ja tu nedarīsi to, ko es gribu, es tev nocirtīšu galvu. - Innas seja savilkās draudīgā grimasē un viņa vārdus burtiski vai noskaldīja. - Bet liekas, ka tavā izpildījumā tas skanētu gluži, kā dziesma. - viņa koķeti pasmaidīja atmetusi ar roku, it kā tēlodama Atormu. - Un, starp citu... es tev nocirtīšu galvu... - balss skanēja koķeti un pat nedaudz pavedinoši. Ko vēl papildināja plo, plok ar garajām skropstām.

Un kā piebilde: - Nu, tā kā es domāju, ka kopīgs pārgājiens mums nav paredzēts tuvākajā nākotnē, es samierināšos ar to brīnumgardo desertu. - Inna pasmaidīja.
- Un kā tu? - viņa palūkojās uz Hallu. - Vēlēsies desertu? - laikam ēst vienai, meitenei ne visai gribējās.

Vien Hallas jautājums Innu mazliet samulsināja un runīgā meitene, kas jau bija sākusi iejusties kompānijā, teju pieklusa uz mirkli.
- Tā gadījās... - viņa noteica. Un kā izskatījās, tad vairāk neko daudz paskaidrot nevēlējās. Viņas skatiens pievērsās skatuvei. It kā gaidot, kad uz tās kāds varētu parādīties un paglābt viņu no sīkākas skaidrošanās.


Baltā pūķene noskatīja Marko. Vēss skatiens. Tajā pat nedaudz bija lasāma tāda, kā atziņa, ka viņa ir melno pūķi ierindojusi vien sev zināmajā Lestas pielūdzēju plauktiņā. Un pret šajā plauktiņā esošajiem baltajai laikam jau nekāda dižā cieņa nebija.
- Protams ir... - viņa atbildēja. Un viņas balss nebija nekāds siltais dienvidu vējš. Tas drīzāk bija salts ziemelis, ar kādu viņiem nāksies saskarties milžu zemēs.
- Diez vai uz jums tas atstās lielāku iespaidu, kā jau ir atstājis. - viņa nedaudz sausi noteica. Taču vairāk arī neko nepaskaidroja.

Baltā pūķene aizvirzījās prom. Kaut kur durvju virzienā, jo uz skatuves pusi devās Lesta. Baltās pavadonis gan pirms pazust uzmeta skatienu melnajai dziesminiecei un ar klusu nopūtu sekoja savai pavadonei, kura jau bija paspējusi aizspraukties teju līdz durvīm.

Krogus telpa čaloņa gluži vai pieklusa, kad melnmatainā dziesminiece devās skatuves virziena. Tards viņai atnesa krēslu, kuru novietoja uz skatuves un Lesta pateikusies sarkanajam pūķim, apsēdās uz tā.
Viņas rokās bija skaista arfa. To meitene novietoja klēpī un viņas pirksti viegli noslīdēja pār stīgām liekot telpai pielīt ar dzidriem toņiem. - Jel sanāciet un uzklausiet manu stāstu... - viņas balss melodiski skanēja, kamēr tumšās acis uzlūkoja klausītāju pūļus. ... par Zemi, kur auksti viļņi apskalo vientuļus krastus, bet aukstas sirdis padara ļaudis vēl vientuļākus par viņu zemi. - tas nesolījās būt nekas jautrs. Un minorīgās notis lēnām ieaijāja krogā sanākušos Lestas izpildītajā dziesmā. Dziesmā ietvertais vēstījums bija sens kā pasaule. Par kādu daiļu sievieti, kuras sirds bija auksta, kā ledus. Bet iespējams tieši tas bija iemesls, kādēļ viņas roku un mīlestību lūkoties nāca tik daudz precinieku. Viņa lika tiem minēt mīklas. Un ja nelaimīgais nespēja uzminēt, daiļava palūdza pienest nelaimīgā galvu uz zeltītas paplātes. Vēl nevienam nebija izdevies uzminēt visas viņas mīklas. Tomēr cerību pilnie jaunekļi nāca vēl un vēl. Tie zvērēja savu uzticību pie viņas kājām un zaudēja galvu viņas dēļ.
Dziesma bija savāda. Bija taču saprotams, ka daiļava bija ļauna persona, taču klausītājam nācās pieķert sevi pie domas, ka tieši nelaimīgā sieviete ar ledus sirdi bija tā, kuru gribējās žēlot, nevis viņas kritušie pielūdzēji.
Lestai bija skaista un melodiska balss. Viņas pirksti veikli dejoja pa arfas stīgām, izvilinot toņus, kas uzsvēra un papildināja viņas stāsta svarīgākās nianses.

Dziesmai izskanot, pēdējās stīgu skaņas izskanēja pilnīgā klusumā. Likās, ka krogā sasēdušie cilvēki teju vai bija pārstājuši elpot.
Maģija? Nē, tāda maģija, kādu pazina Marko, Lestas izpildījumā nebija atrodama. Sieviete nebūrās. Viņa vienkārši spēlēja un dziedāja.
Pirms telpu pāršalca ovācijas un aplausi, Lestas skatiens pūlī uzmeklēja Marko acis. Viņa liegi pasmaidīja. Acīs bija samanāma atvainošanās atblāzma: Piedod. Es zinu, ka nesasildīšu tevi. Bet es apsolos arī nenosaldēt.


Mežā

Eiša malkoja tēju. Viņas skatiens kavējās pie Kenolta. Vai drīzāk pie mazā zvērēna, kurš bija uzradies druīdam uz pleca.
Viņa piekrītoši pamāja. Jā, kāpēc gan nē.

Kad tēja bija izdzerta, meitene atdeva trauciņu druīdam un ar galvu pamāja, lai tas seko. Arī Simba slinki piecēlās un sekoja medniecei.
Eiša aizgaja līdz laukumiņam uz kura bija iepriekš norādījusi un pieliecās. Viņas roka veica kustību, kāda būtu izpildīta, ja meitene noplūktu puķi. Taču viņa pagrāba tukšu gaisu. Vismaz tā izskatījās druīdam.

Medniece pasniedza kaut ko Kenoltam. - Ņem. - viņa noteica, pasniedzot puķi. Druīds gan to neredzēja. Taču mirklī, kad Kenolts to, kaut ko, ko medniece viņam sniedza, mēģināja satvert, druīda rokā parādījās zelta lilija. Reta puķe. Tagad viņš to redzēja. Tā bija īsta.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 13.02.2014 04:39

Neviens Liliju neaizkavēja un neierindoja noziedznieku listē, kaut kā meitenei negribējās atrasties blakus Blinkam. Tomēr priesterienei bija ļoti žēl, ka viņa nespēja palīdzēt puisim, viņš vēl bija tik jauns un noteikti nebija pelnījis tik bargu sodu. Jā, sodu vajadzēja, jo zagšanai nebija attaisnojuma, bet tomēr... piecpadsmit pātagas sitieni. Zilmate domīgi nogrozīja galvu un attapās tikai tad, kad kaut kā bija nonākusi pie Zelta Liras.

Ieejot krogā nācās saskarties ar to, ka šeit bija ļoti daudz pūķu, kuri veltīja ovācijas priekšnesumam, to sniedza kāda melna pūķene, tas bija savādi. Jā, tur kaut kur stāvēja arī Marko, kurš siekalojās ap dziesminieci, nobolījusi acis pūķene mēģināja izspraukties cauri pūlīm, lai atrastu Hallu un Atormu, tur viņi sēdēja, kādas meitenes kompānijā, kurai bija savāda matu rota.
Atvainodamās pagājusi garām pāris pūķiem, Lilija apstājās tur, kur bija biedri.
- Vai drīkstu jums pievienoties? - Par Hallu priesteriene bija droša, ka viņai nebija iebildumi, bet ar sarkano pūķi, nekad neko nevarēja zināt.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 13.02.2014 10:34

Akls biju es. - Kenolts lūkojās uz puķi savā rokā. Vajadzēja tā kā būt pārsteigtam, bet viņš tā nejutās. Nojauta, ka viss neaprobežojas ar ilūziju vien, viņam bija jau brīdī, kad pats bija ierosinājis aizstaigāt līdz dīvainajai vietai. - Zelta lilija. Tagad es to redzu. - Nu viņam nāksies apdomāt, vai ir kaut ko iepriekš dzirdējis par zelta lilijām. Reta puķe, jā, bet tas nevar būt viss.

Eiša, pastāsti to savējiem. Vairākas galvas gudrākas par vienu. - Ko īsti nozīmē tāda redzēšana-neredzēšana, Kenolts nezināja, viņš tikai baidījās, ka, ja par zaļajiem pūķiem alkatīgāki dragārieši uzzinās, ka Rēzas silā atrodams kaut kas tik rets, mežā dzīves vairs nebūs.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 13.02.2014 10:52

Saņēmis ne īpaši laipnu atbildi, Marko vairāk vairs nejautāja, un ļāva baltajai pūķenei doties prom. Pats viņš palika uz vietas un gaidīja uz skatuves parādāmies Lestu.

Viņa. Apsēdās krēslā kā tronī. Viņas lira bija burvju scepteris, kas savērpj vārdu un skaņu maģiju neapturamā vilnī. Tas pāršalca skatītājus jau ar pirmajām notīm, aizverot mutes, atverot sirdis un savalgojot. Un tad nāca dziesma... Marko acu priekšā iedegās liesmas un viņa pleci sajuta svelmi. Karaliene ar aukstu sirdi un asu prātu. Tāda bija Fūrija, kas dzima šajos vārdos un nošu uzburtajā pasaulē. Lai kā apkārtne mainītos, viņa palika centrā — liesmojoša, pārāk karsta un reizē tik neaizsniedzami auksta. Marko viņa viens no viņiem. Nē, viņš bija viens un vienīgais, bet tas neliedza viņai rīkoties. Zelts nozibēja, un pakrūtē rūgti iesāpējās.

Līdz ar pēdējo stīgu vibrāciju, apkārtnē atgriezās pamiris krogs. Absolūts klusums ļāva sadzirdēt pat asinis šalkojam ausīs. Un tad kā dunoša lavīna telpai pārvēlās aplausi un atzinības, bet Marko redzēja tikai viņu — Fūriju. Paklausot publikas rosībai, arī Marko sajuta, kā ķermenī atgriežas dzīvība. Neapzināti noslaucījis sasvīdušās plaukstas, melnais pūķis skatījās Lestā ar joprojām nedaudz apburtu skatienu, kurā nebija vilšanās par to, ka dziesma bija tik auksta. Viņa tiešām bija prasmīga dziesminiece, kas ar tādiem vārdiem spēja aizskart tik savādākas, bet uzrunājošās stīgas klausītājos. Un to varēja apliecināt ikviens telpā esošais. Atsmaidījis Lestas skatienam, Marko vēroja, vai uzstāšanās turpināsies.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 13.02.2014 12:01

Atorms pasmaidīja vēlreiz.
- Man šķiet, tas izklausās trakāk, nekā nepārprotami draudi, - viņš paplivināja arī savas nebūt ne īsās skropstas, un balss melodiskumu zaudējusi nepavisam nebija.
Jaukā balsī pateikt - Es tev nocirtīšu galvu, tiešām skanēja kā ļaunā murgā.

Pūķis paslējās un pamāja uz letes pusi, pasūtot divus desertus. Lai nu kā, krogā nupat ļaužu bija ļoti daudz, un Atorms pieskatīja savas mantas.
- Ja Halla negribēs, es apēdīšu.

Viņi tik tikko bija tikuši galā ar desertu jautājumiem, kad uz skatuves uzkāpa Lesta un sāka savu priekšnesumu. Atorms ciešāk ietinās savā apmetnī. Viņam palika auksti. Stāsta sižets bija zināms, bet ne tādā izpildījumā. Šis tiešām bija kaut kas izcils un nekad nedzirdēts, un pūķis ļāvās mūzikas baudījumam, pēc priekšnesuma pievienojoties skaļajām ovācijām.

Ovācijām beidzoties Atorms pamanīja pienākušo Liliju.
- Jā, sēdies vien, droši, - sarkanajam pūķim nebija iebildumu.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 13.02.2014 15:49

Tas, kā Inna burtiski levitēja ap Atorma galvu kā mazs pūķēns, kas ieraudzījis pasaules augstāko klinti. Halla novērsās no vņiem, nu prātojot, vai viņus arīdzan neatstāt divvientulībā. Nešķita gan, ka sarkanais pūķis īsti velējās atbildēt šiem vārdiem. Arī Halla nejutās pilnībā pārliecināta. Tā runā tie, kas kaut ko vēlās sev. Viņa to zināja, jo to darīja gana bieži, kaut šajā vakarā ar Marko. Tomer arī viņa tika uzrunāta. Par desertiem? No deserta neatteikšos. Halla pamāja ar galvu, zinot, ka ar Marko palīdzību ir tikusi arī pie pašām vakariņām, no kā negrasījās atteikties.

Palūk, ieradās vēl kāds, no iepriekš noklīdušajiem biedriem. Baltā pūķiene Lilijai īsi pamāja ar galvu, kamēr, kā iepriekš nolēmusi, pieķērās savai maltītei, arīdzan iztukšojot iepriekš iesākto vīna glāzi, bet viss tika nolikts malā, Lestai kāpjot uz skatuves. Halla zināja, ka viņa tiks notverta šīs dziesminieces maģijā, to noliegt būtu meli, bet viņa alka tur iegrimt dziļāk par jebkuru, arī pati aizturot elpu no pirmās nots līdz pēdējai, sagrābusi plaukstas kopā ciešā kamolā un lūpām savelkoties skumjā smaidā, klausoties nabaga ledus sirds lēdijas skumjās, pat ja atrodoties daudzu acu uzmanībā. Tas bija skumjš stāsts un arī auksta sirds ir kā nocirsta galva. Nāve, kas pienākusi pārāk vēlu. Dziesmai izskanot, Halla pievienojās ovācijām, pieceļoties kājās un plaukstas netaupot. Bravo! Skanēja arī skaļā atziņa. Ne par velti šī lēdija bija vakara zvaigzne.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 14.02.2014 09:36

Zelta Lira

Iespējams, ka Inna būtu vēl kaut ko pačalojusi ar Atormu, taču arī meitenes skatienu piesaistīja melnmatainās dziesminieces uzstāšanās.
Meitene bija gluži aizmirsusi elpot. Vien beigās klusi noelsusies kaut ko līdzīgu: vov!, Inna bija aizmirsusi gan desertu, gan sarunbiedrus.

Tiesa, kad ieradās zilā pūķiene, meitene viņai veltīja visai pētošu skatienu. - Esmu Inna. - viņa stādījās priekšā. - Meklēju savu draugu. Zilo pūķu puisi Naitanu. Tu nāc no āra. Varbūt kaut kur pilsētas laukumā viņu redzēji? - meitenes dzidri zilās acis pievērsās Lilijai.

Nu ja, un tad arī deserts. Meitene gan sajutās nedaudz neērti, ka deserts tikai viņai un Hallai. Un jaunpienācējai nē.
- Vēlies? - viņa apjautājās un pamāja uz ēdiena pusi, piedāvājot Lilijai karotīti.


Aplausi Lestas priekšnesumam ilgi negribēja rimties. Melnmate piecēlās no krēsla un galanti paklanījusies, pasmaidīja publikai.
Bet no kroga telpas aplausus bija nomainījušas prasības pēc kādas konkrētas dziesmas. "Zelta Liras" apmeklētāji Lestu lūdza izpildīt dziesmu, kas saucās "Likteņuguns."
Māksliniece, protams, nevarēja iebilst savai publikai. Viņa pasmaidījusi, piekrītoši pamāja ar galvu un pavisam viegli nemanāms smaids tika arī Marko. Lūk! Melnamatainais puisis acīmredzot dabūs savu uguns dziesmu.

Dziesma nebija ātra. Taču tā bija liriska. Tās temps cēlās un krita un melodija gluži vai atgādināja uguns liesmu.
Tas bija stāsts par kādu pilsētu, kuru savās dusmās nodedzināja nikns pūķis. Pūķa krāsa gan dziesmā netika norādīta. Dziesma vairāk stāstīja par pūķa dusmām un iedzīvotāju likteni sadegot ugunīs. Kā vieniem, gan otriem bija sava taisnība. Kā viens pret otru cīnījās. Kā beigās izdzisa gan pūķa dzīvība, gan sadegušās pilsētas iedzīvotāju dzīvības.
Šī balāde bija sena un visai iecienīta pūķu vidū. Taču Lestas spēlējums un dziedājums tai piešķīra īpašu skanējumu. Dziesminiece lika stāstam izdzīvot teju reālu dzīvi. Tā, ka klausītāji spēja sajust gan pūķa dusmas, gan iedzīvotāju izmisumu. Un visam kaut kur pa vidus, karsta, karsta uguns...

Dziesmai izskanot ovācijas nebeidza rimties, taču Lesta vairāk negrasījās spēlēt. Viņa pateicās klausītājiem un jau pēc mirkļa no skatuves bija nozudusi.



Mežs

- Mhm. - Eiša pamāja, pēc Kenolta ierosinājuma pastāstīt citiem ciltī. - Es tomēr neesmu pārliecināta, ka tā vēl joprojām ir īsta. Man liekas, ka to nevar iznest no meža. Es nevaru. Bet es esmu no cilts. Varbūt tādēļ, ka arī mani skar lāsts. Varbūt tur vari. Pamēģini. - viņa ierosināja.

- Es labprāt netraucētu jūsu atpūtu. Taču tu man neizstāstīji, kāpēc esat šeitr apstājušies. - Eiša atgādināja. - Kad dosieties prom? Man jāpaziņo virsaitim. - varbūt tas izklausījās nelapni, bet īsti jau tā nebija domāts. Vienkārši medniecei bija jāzin, kas tieši bija ieklīduši viņu mežā. Zaļais pūķis vēl tā. Bet melnais...
Medniece uzmeta īsu skatienu melnajam karotājam, kurš laikam bija ļoti vēlējies nokaut Simbu.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 14.02.2014 11:11

Marko atsmaidīja. Jau prasītās dziesmas nosaukums iededza nelielu atmiņu liesmiņu, tomēr viņš gribēja dzirdēt, kā likteņuguni attēlos Lesta. Uguni, kas tik pat labi varēja būt viņu abu, melno pūķu, ienaidniece.

Pirmās notis aizšķīla dzirksteles siltajā pavardā, bet uguns ir bez noteiktas formas un satura, tā plūst, mainās un izplešās, tā nebija noturama rāmjos. Lestas balss un liras skaņas to uzkurināja un slāpēja, dzina un kavēja, veidoja un iededza visos klausītājos. Marko atkal sajuta karstumu, bet šis bija savādāks. Tas bija karstums, kas nāk no ārpuses, nevis kā iepriekš — no iekšas. Uguns kā nevaldāma stihija plosījās visu prātos, bet pret šādu uguni Marko sirds palika vēsa. Acu priekšā nozibēja piedzīvotās liesmu šaltis, spriedze, kas lika uzmanīties un izvairīties. Melnā pūķa elpa nemanāmi paātrinājās līdz ar liras skaņām, un nevēlējās nomierināties arī tad, kad tās norima. Vēl brīdi Marko bija liesmu varā. Arī šāda uguns radīja asociācijas, bet tās bija draudīgākas, spēcīgākas par Marko, tās lika uzmanīties.

Šādi cīnīdamies ar saviem dēmoniem, puisis palaida garām mirkli, kad Lestas uz skatuves vairs nebija. It kā viņa līdz ar pēdējām dzirkstelēm būtu izgaisusi pūļa ovācijās. It kā aplausu vilnis būtu nodzēsis viņas balsi. Nopētījis skatuvi un laizdams skatienu pāri apmeklētāju rindām, Marko centās atras tumšos matus, skaisto seju, brīnišķīgo balsi, bet tad, kad neko no tā nesastapa, viņu pārņēma savāds uztraukums. Marko sāka bīdīties trepju virzienā, lai dotos pārbaudīt, vai Lesta nav atgriezusies savā istabā. Viņa bija piekritusi vīna glāzei ar melno pūķi. Nevarēja būt, ka tie bija māņi, un viņa ir pārdomājusi. Pat ja tas bija melno pūķu dabā — neturēt solījumus —, šim pūķim patika, ja viņam pakļaujas.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 14.02.2014 12:15

Atorms pievērsa pilnu uzmanību Lestas dziesmai, un tikai tad atļāvās 'atgriezties' realitātē kroga zālē. Jā, tā bija īsta māksla, un tās dēļ vien bija vērts iegiezties šeit.
Pūķis nopūtās, tik apmierināts viņš bija.

Tagad, kad ovācijas un sajūsma pamazām noklusa, sarkanais pūķis pamanīja, ka uz galda ir tā kā par maz ēdamā priekš viņiem visiem, un atkal atļāvās pamāt uz letes pusi, šoreiz pasūtīdams, lai pie viņiem pienāk kāds kalpotājs, kam varētu izteikt konkrētas vēlmes, jo aizspraukties līdz letei te gandrīz nozīmēja vai nu pazaudēt savu vietu, vai pa ceļam palikt bez maka, vai vēl ko tādu, kas sabojātu visu noskaņu.

- Meitenes, sakiet, ko katra gribat ēst. Ja nu kādu naudiņu pietrūkst, es piemetīšu, - garastāvoklis tiešām bija labs, un cik gan maksāja pāris maltītes?

Ticis galā ar saimniecību, Atorms pievērsās Lilijai.
- Kur biji šo brīdi? Ko jaunu redzēji?

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 14.02.2014 13:47

Ā, jā, par īstumu nezinu. Es tikai liliju tagad redzu ar savām acīm un sajūtu pirkstos. - Kenolts atbildēja. - Gribi tagad līdz mežmalai aizstaigāt, lai mēs abi redzam, kas notiek? - Druīdi ir ziņkārīgi, viņiem patīk ne tikai apcerīgi skatīt dūmu vīzijas, bet arī noskaidrot lietu kārtību.

Mēs te apmetāmies tikai šo nakti pārgulēt. - Kenolts beidzot atbildēja Eišas jautājumam. - Rīt no rīta tiksimies ar citiem biedriem pie krustcelēm un dosimies tālāk uz ziemeļiem. Viņi vēlējās nakti pārlaist pilsētā. Mēs esam raibu raibais bars, un, pati taču zini, dažādiem pūķiem patīk uzturēties dažādās vietās. Tur, pie Pusnakts Cietokšņa jau vairs nevarēs izvēlēties.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 14.02.2014 19:02

Batirs pat nemēģināja tuvoties vietai, kurā auga maģiskas puķes. Bez tādām muļķībām viņš varēja mierīgi iztikt. Pamazām zaudējot interesi par melno kaķi, karotājs turpināja domāt ļaunas domas. Bet, kad Kenolts piedāvāja medniecei doties līdz mežmalai, viņš atrāvās no koka stumbra, pret kuru bija balstījies. Lai arī iepazīts tikai nesen, zaļais pūķis tomēr skaitījās viņa biedrs. Savukārt svešais skuķis bija neparedzami agresīvs. Melnais nolēma ar vairāku soļu atstarpi sekot abiem herbālistiem. Drošs paliek nedrošs!

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 15.02.2014 09:01

Lilija nedaudz kautrīgi apsēdās, kad pārējie bija izrādījuši, ka viņiem nav iebildumi. Pat sarkanais pūķis nedzina viņu projām. Varbūt, meitene bija maldījusies domājot par to, ka šīs krāsas pūķi vienmēr necieš zilos? Zilmate taču nebija neko sliktu nevienam nodarījusi.

- Mans vārds ir Lilija. - Priesteriene stādījās priekšā Innai, dīvainās matu krāsas īpašniecei. Tikai diemžēl, pūķene nevarēja iepriecināt viņu ar atbildi par kādu puisi. Vienīgais, ko meitene bija redzējusi pilsētas laukumā bija Blinka. Ak, nabaga Blinka...
- Nē, nē... es tev nevēlos atņemt desertu. - Tiesa gan, nevarēja noliegt, ka viņa vēlējās ēst, kad pēdējo reizi meitene to bija darījusi? Tikai panašķojusies ar augļiem lielajā Pīlāra zālē. Vēders nodevīgi ieburkšķējās, bet te jau arī Atorms piedāvāja piemest naudiņu vakariņām.
- Nevienam nav noslēpums, ka zilie pūķi ir nabadzīgi. Tā ir tiesa, būtībā man vispār nav naudas, es pat nezinu, kur pavadīšu šo nakti un es nevēlos apgrūtināt citus. - Zilais skatiens bija pievērsies sarkanajam pūķim.

Bet pareizi. Jautājumi.
Skatiens aizslīdēja līdz Innai un tad pārējiem, labāk laikam būtu pastāstīt visu no tā brīža, kad viņi šķīrās.
- Es sākšu no sākuma. - Meitene pasmaidīja, lai arī svešiniece saprastu, ka viņa ietvers atbildes tūlīt sekojošajā. - Kad mēs šķīrāmies es devos uz templi, satiku tur zilo pūķeni, kas tur laikam dzīvo, aizlūdzu par to, lai mums būtu drošs ceļš. Tad nācu šurp, caur pilsētas laukumu, neredzēju tur nevienu pašu, atskaitot Blinku, pūķi, kuru rīt sodīs, viņš jau ir aizvests uz turieni. Es patiešām ceru, ka tas nav tavs draugs. - Lilija skumji nopūtās.
- Viņš vēl ir tikai bērns, un tik smags sods... mana dziednieka sirds nespēj, ko tādu pieņemt, tieši tāpēc, es aizgāju aprunāties ar viņu. Sargs to atļāva, līdz es vēlējos iedot viņam padzerties, tikai tas bija pret noteikumiem, jo sodā ietilpa ūdens nedošana. Tas puika ir no zagļu ģildes, bet tomēr... briesmīgi. - Zilmate nodrebinājās.
- Tas sargs izrāva man ūdens blašķi no rokām, bet vismaz pāris malkus viņam ļāva padzerties. Tad es nācu šurp, neko citu jau nevarēju darīt. - Viņa skumji pasmaidīja un skatiens noslīdēja līdz galdam.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 15.02.2014 10:48

Zelta Lira

Jā, Lesta bija pazudusi no skatuves un dziesminieces stāvs nekur nebija manāms ļaužu pūlī. Domāt, ka viņa devusies atpakaļ uz savu istabu, bija tikai loģiski. Un kad Marko devās sievieti meklēt viņas telpās, melnais pūķis pamanīja, ka telpas durvis ir pavērtas, it kā tās gluži vai gaidītu, vai aicinātu, kādu ienākt.

Taču, kad Marko pavēra durvis, viņam nācās pārliecināties, ka Lestas telpā nav. Te atradās kāds http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/Kartass_zps438d7d3c.png.
Viņš vērās pretī atnācējam. - Es varu kā palīdzēt? - sarkanais pūķis apjautājās Marko, rokas sakrustojis uz krūtīm. No viņa stājas burtiski dvesa pašpārliecinātība un lepnība. Viņš te jutās, kā saimnieks. Acīmredzami.



Krodziniece laipni uzklausīja visus Atorma pasūtījumus. Viņai jau tikai labāk, ja kāds bija nolēmis piebarot meitenes ar visādiem gardumiem.
Pēc Lestas uzstāšanās, kroga apmeklētāji bija atgriezušies pie saviem dzērieniem un ēdieniem. Sarunas bija atsākušās ar divtik lielu sparu un sarunu tematā lielāko ties dominēja melnā pūķiene, kuras uzstāšanās nespēja atstāt vienaldzīgu.

Inna laipni pasmaidīja Lilijai. Viņa bija gatava sabīdīties tuvāk Hallai, ja gadījumā Lilija vēlētos sēdēt blakus meitenēm, nevis sarkanajam pūķim. Katrā ziņā, izvēle bija Lilijas rokās.
Ak jā, nabaga Blinka... tas, ko priesteriene stāstīja izklausījās visai briesmīgi. Tomēr, meitene noraidoši pamāja. - Nē, nē... Naitans nav Blinka. - viņa noteica un meitenes lūpās iegūla viegls smaids. Tā pārāk plati smaidīt gan negribējās, domājot par to zilo pūķi, kas sala pilsētas laukumā.



Rēzas sils

Nebija tā, ka Eiša vēlējās apgrūtināt Kenoltu un viņa biedru. Taču, ja jau druīds piedāvāja... meitene neatteicās, aizdoties līdz mežmalai, lai noskaidrotu, kas notiks ar ziedu tur.
- Man pilsēta nepatīk. - medniece atzina, soļodama mežmalas virzienā. - Pārāk akmeņaini un saspiesti. - vismaz tās bija lielākās problēmas.

Viņiem tuvojoties mežmalai, melnais kaķis atdalījās no mednieces un abiem pūķiem. Viņš devās atpakaļ mežā. Šoreiz lieki nekaitinot Batirhanu.
Nonākot mežmalā, Eiša palūkojās uz Kenoltu. Kas tad bija noticis ar ziedu?
Bet zieda vairs nebija. Druīda rokās bija sabirzusi sudrabainu pelnu kaudzīte, kuru izpūta vējš. - Ilūzija. - meitene nopūtās.
- Bet, paldies par palīdzību. - viņa pateicās druīdam.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 15.02.2014 11:02

Lilijai nemaz nav naudas? Tas Atormam bija pārsteigums. Viņam pašam parasti bija nauda, un bija tā pagrūti iedomāties, ka kādam varētu nebūt. Pat zaļajiem pūķiem tā bija, vai arī vismaz kaut kas pārdodams, kad viņi devās uz pilsētām. Turklāt Lilija bija priesteriene. Vai tad priesteriem nemaksā naudu, ja lūdz viņu palīdzību kādu izdziedēt vai svētīt? Varbūt zilajai pūķienei neviens neko tādu vēl nav prasījis? Bet doties ceļā pavisam bez naudas!
Hmmm... Uzacis saraucās par tādu vieglprātību. Nu labi.
- Tūlīt varēsi izvēlēties, ko gribi vakariņās, - viņš atteica. Gan tūlīt kāds pienāks, jo sarkanais karotājs bija pārliecināts, ka viņa mājiens tika pamanīts, un tad meitenes varēs pasūtīt. Lūk, un tā arī notika.
- Par nakti arī samaksāšu.
Tur nav ko runāt daudz. Lai nīgrs par šādu vieglprātību, Atorms cienīja priesterus tāpēc, ka tie prata dziedēt, un kaujās tikt pie ievainojuma nav nekāda lielā māka, un tad kāds priesteris vai druīds bija visai noderīgs.

- Tu gribēji pavadīt nakti blakus zaglim siekstā? - Atormam nepatika zagļi, lai arī viņš bija spiests atzīt, ka piecpadsmit sitieni sīkam knauķim ir par daudz.
- Un rīt dabūt to pašu, ko viņš? Nekad, dzirdi, nekad nerunā pretī sargiem, kur nu vēl apšaubi vietvalžu noteikto!
Tāds bija likums sarkano pūķu citadelē, no kurienes nāca Atorms pats, un kāpēc gan apšaubīt tādu skaidri saprotamu un saprātīgu kārtību?

Redzot, ka Lilija ir skumja, viņš pieliecās viņai tuvāk, lai klusītēm pateiktu.
- Rīt no rīta pēc soda tu taču drīkstēsi darīt visu, ko vēlies! Izdziedē viņu.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 15.02.2014 13:29

Tāpēc es arī esmu šeit, nevis Arkvilā. Un ne gluži tikai tāpēc. Devos ceļā, nemaz nedomājot, ka būs jālido tālāk par Pilāru, un man nav naudas. Pilsētā vajag. - Kenolts pastāstīja mazliet vairāk. Tas gan netika teikts ar domu, ka viņš diedelētu naudu. Eiša taču saprot, par ko ir runa. Zaļie pūķi ne vienmēr parūpējas par metāla gabaliņu klātbūtni savās somās.

Iedams, Kenolts vēroja, kas notiek ar liliju viņa rokās. Mežmalā tā sabira putekļos un izkaisījās vējā, izgaisdama satumsušajā pamežā. - Ne gluži ilūzija. Bet, kas īsti, nevaru pateikt. Tā ir burvja, nevis druīda māka. - Ja tā, tad tā, bet, kamēr viņi bija te, Kenolts ielūkojās arī somā, kur bija salicis pakalniņā savāktās smaržzālītes. Vai tās tur ir?

Vai tikai tādas lietas rādās, vai arī dzīvnieki un medījums mēdz būt ilūzijas? - Druīds pagriezās atpakaļiešanai. Lūk, tas būtu slikti. Tad šejienes zaļo pūķu ciltij drīz būtu jādodas ārā no meža, lai iegūtu iztiku. Ja vien viņi neatrod aizvainoto burvi un neizlūdzas piedošanu.

Kenoltam vairāk nekas šovakar nebija padomā, kā iet atpakaļ uz pļaviņu un gulēt līdz rītausmai.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 15.02.2014 13:46

Redzot pavērtās durvis, Marko jutās gaidīts, tāpēc droši devās uz istabu. Telpā viņu sagaidīja pārsteigums.

"Atvainojiet, vai šī ir Lestas jaunkundzes istaba?" viņš jautājoši atbildēja sarkanajam pūķim, pakāpās soli aptakaļ, lai nopētītu durvis, it kā uz tām būtu rakstīts Lestas vai kāda cita vārds. Nekā tāda tur nebija, tāpēc viņš pievērsās sarkanmatim. "Mums bija noruna pēc priekšnesuma tikties, taču laikam kļūdījos," Marko atbildēja pieklājīgi, bet vēsi. Ja viņš gribētu pačalot ar kādu sarkano, tad lejā droši vien joprojām sēdēja Atorms. Tā kā tāda interese Marko nebija, viņš vairs lieki uzturēt kontaktu ar šo vīrišķi neplānoja, devās atpakaļ uz durvīm. Ja nu Lesta lejā meklē viņu, kamēr viņš te pļāpā ar kaut kādu iedomīgu pūsli, melnajam pūķim bija jādodas atpakaļ uz pirmo stāvu uzmeklēt dziesminieci un nobaudīt glāzi vīna viņas sabiedrībā.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 15.02.2014 16:16

Par nabadzību nav jākaunas. Nauda bieži ir pārvērtēta. Halla nogrozīja galvu Lilijas virzienā. Arī baltajiem pūķiem reti pieder manta. Ja Tev ko vajag, vari vērsties arī pie manis, kamēr man ir kāds grasis pie sevis, šovakar nopelnīts. Lilija palaida garām viņas priekšnesumu, nebija redzējusi, kā kas ticis nopelnīts, bet tam jau nav liela nozīme. Un žēlsirdībai nevajadzētu būt sodāmai. Viņa rīkojās pareizi. Tas tika veltīts Atormam, neliels pārmetums. Pat ja Blinka bija zaglis, jebkurš ir pelnījis pret sevi tīru attieksmi un rūpes. Tikai zēns, ne tā? Tikai cīnās par savu izdzīvošanu, visticamāk. Daži ūdens malki palīdzēs, bet arī nevienam nenodarīs pāri.

Marko atpakaļ nenāca. Melnā pūķa interese bija tikpat īsa, kā viena vīna glāze. Nākošo viņš jau vēlējās tukšot cita kompānijā. Skumji. Halla nebūtu iebildusi pret viņa kompāniju. Mirkli domāja, ka ir unikāla, bet šo kļūdu droši vien pieļāva daudzi... daudzas. Bet derēja atkal pievērsties Innai, savādāk viņa te ērti iekārtosies un par savu draugu aizmirsīs pavisam. Jāsaka, ka nezinot neko vairāk, ir grūti izlīdzēt. Mēs rīt jau lidosim tālāk uz ziemeļiem. Ja mums netīši izdotos viņu satikt mūsu ceļojumā, ko viņam teikt? Un kā viņu atpazīt? Var gadīties, ka ar vārdu nepietiek. Kas zina, varbūt ziemeļos mīt vesela orda ar zilajiem pūķiem. Vārdi arī mēdz atkārtoties. Jo es noteikti labprāt Tev palīdzētu. Viņas matu rota jau liecinātu šī fakta vienkāršību. Viņa nevarētu paiet garām nelaimēm.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 15.02.2014 21:31

Atorma laipnība pārsteidza ar katru brīdi vairāk. Jo neviens sarkanais pūķis nekad nebija izturējies tik laipni. Viņš viņai vēlējās izmaksāt naktsmājas un vakariņas? Tas taču šādā vietā kā šī maksās kaudzi naudas. Zilmate nezināja, kā viņam varēs atmaksāt to visu.
- Es nezinu kā es tev varēšu atlīdzināt. - Priesteriene mulsi pasmaidīja, skatienam paceļoties no galda un ielūkojoties karotāja acīs.

- Man negribējās iekļūt nepatikšanās, bet... es vienkārši nespēju paiet garām. - Un tagad vēl jo vairāk palika skumji, tādēļ, ka viņa varēs paēst, pārgulēt nakti siltā un glaunā vietā, kamēr Blinka tur ārā sala un nebija noteikti ēdis un ar tiem pāris ūdens malkiem nepietika.
Hallai gan tika jauks smaids. - Paldies, jums abiem. - Arī Atormam viņa tagad ir parādā, bet Halla bija saprotoša. - Tu šovakar nopelnīji naudu? Es laikam to palaidu garām. - To noteikti bija vērts redzēt un dzirdēt, bet... Lilijai likās, ka vērsties pie dievības arī bija laba doma.

Atorma karstā elpa pārslīdēja pār kaklu, liekot uz miesas parādīties zosādai, varbūt tās bija tikai iedomas, varbūt patiesība, bet viņa juta no sarkanā pūķa plūstam uguni, katrā vārdā un katrā elpas vilcienā.
Zilās acis pievērsās pūķim. - Es zinu... Lilijas lūpās pat parādījās smaida atblāzma, bet tā pazuda iedomājoties par to, kas notiks pāris stundas pēc saullēkta.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 15.02.2014 21:47

Atorms bija atliecies atpakaļ, itin kā brīdi atpakaļ neko nebūtu čukstējis Lilijas smalkajā austiņā.
- Tu esi priesteriene, dziedniece.
Vairāk nekas, viņaprāt, nebija jāpaskaidro. Viņi visi ceļos kopā, lai kādas attiecības un aizspriedumi vienam pret otru, aizstāvēs viens otru un arī dziedēs, ja vajadzēs.
Šodien viens atdod nedaudz naudas, lai otrs nepaliktu neēdis un uz ielas naktī, bet rīt, iespējams, otrais izdarīs kādu pakalpojumu tam pirmajam, un viss būs nolīdzināts. Gluži vienkārši.

- Lilija ir šeit, nevis laukumā, tātad nav sodīta, - un nevajag spiest uz jūtām. Te tāpat neko nevar darīt, ja vien tiešām neej un nepiesakies izciest sodu Blinka vietā, tikai tam gan būtu tādas sekas, ka Atorms tiktu padzīts ne tikai no šīs pilsētas, bet arī no klana. Aizstāvēt zagli, pie tam zilo pūķi!

- Tad jau drīzāk bija jāiet ciemos pie vietvalža, - viņš noteica. No tā nez vai būtu kāds labums, tas gan arī tiesa. - Ja jau tik ļoti uztrauc.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 15.02.2014 22:13

Lilija atglauda zilos matus, un tos nedaudz savirpināja, gluži kā mutuļojošu atvaru, kādā upē. Skatiens kavējās pie sarkanā karotāja, viņam bija taisnība. Meitene bija priesteriene, viņas rokas, viņas maģija spēja izdziedēt slimos un ievainotos. Viņa varēja palīdzēt un, protams, to darīs, ja vien vajadzēs, neatkarīgi kādas krāsas pūķis būs viņas priekšā.
- Jā, dziednieki vienmēr noder bīstamos uzdevumos. - Zilmate pasmaidīja, bet viņi bija vairāki, tas bija labi, jo ne jau visu dziednieku spēka rezerves ir neizbeidzamas. Meitene uzskatīja, ka viņa ir spēcīga, bet tomēr krīzes situācijā Lilija noteikti nespētu palīdzēt visiem vienlaicīgi.

- Jā, ar mani viss ir kārtībā. - Tas nemainīja to faktu, ka skumjas par zilo pūķi nebija nekur pazudušas.
- Man laikam paveicās, ka neviens nesodīja. - Ka neviens īpaši neredzēja un nedzirdēja viņas un sarga sarunu.

- Es nedomāju, ka vietvaldis palīdzētu. Cik es sapratu viņš pats ir noteicis tik skarbu sodu. - Tad jau nekas nemainīs viņa domas. Kāpēc, lai mainītu. - Sargs gan teica to, ka sods būtu mazāks, ja Blinka nodotu savus drauģeļus, bet par cik viņš to nedara, tad nekāda žēlastība neseko. - Lilija piebilda.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 15.02.2014 22:26

- Nu lūk, - kā apstiprinādams savus vārdus, Atorms paņēma savu vēl ne tukšo kausu un iedzēra malciņu.
Viņš bija pieradis iztikt viens pats. Droši vien tieši tāpat kā visi pārējie uz ziemeļiem ceļojošie, tomēr te bija tas gadījums, par kādiem viņam bija stāstījis skolotājs - reti kauslīgs un nikns, bet dzīvesgudrs sarkanais karotājs -, viens pret pārspēku nav nekas, pa vienam drosminiekus aplasa kā zemeņu ogas, līdz neviens nepaliek, toties vairāki kopā, kas darbojas saskaņoti, karaspēks, vārdu sakot, var pieveikt un paveikt daudz.

- Jā, es domāju, ka paveicās gan, un vietvalža nostāju arī saprotu, tāpat kā zaglēna. Mjā... man nepatīk zagļi, - viņš nopūtās, - bet es saprotu.
Pūķis iedzēra vēl malciņu labā dzēriena.

- Šovakar nav vērts par to vairs prātot. Rīt, tad redzēs.
Visādā ziņā Atorms negrasījās tagad iet un lauzt siekstas un vēl karot ar visu vietvalža sardzi piedevām viena zilā zaglēna dēļ. Ja Lilijai tas ir tik svarīgi, tad sarkanais karotājs varēja tikai cerēt, ka Blinka rīt izdzīvos, un tā tam arī vajadzētu būt, un tad priesteriene varēs darīt, ko vien vēlas, neviens neliegs.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 16.02.2014 08:08

Zelta Lira

Blinka problēmas apspriešana lika Innai kļūt klusai un meitene neko daudz sarunās neielaidās. Vien, kad Halla apjautājās, kā izskatās viņas draugs, meitene uz mirkli aizdomājās, lai varētu viņu aprakstīt pēc iespējas precīzāk.
- Naitans ir manā vecumā. - tas nozīmēja kādus piecpadsmit vai sešpadsmit gadus. Nu ja, gluži tāpat kā nabaga Blinkam. - Viņam ir tumši zili, pusgari mati. Un uz sejas, pāri vaigiem, zīmes. Maģiskas. Jo viņš ir burvis. - meitene apstiprināja. Lai gan, pūķi zināja, ka piecpadsmit vai sešpadsmit gados neviens vēl neskaitījās pilntiesīgs burvis. Tikai māceklis. Taču Inna apgalvoja, ka viņas draugs ir burvis.

Vakariņas nelika meitenēm vilties. Krodziniece drīz vien bija sagādājusi visu, ko meitenes vēlējās un par ko Atorms maksāja.
Tika atzīmēts, ka nepieciešama arī vēl viena istaba. Krodziniece pasmaidīja. Šis viņai bija ienesīgs vakars.



- Šī ir... - sarkanais pūķis atbildēja Marko, lūpās parādoties vieglam smīnam. Tiesa, neko vairāk viņš nepaskaidroja un greznajās drānās tērptais pūķis, droši ļāva Marko pazust no šīs telpas. Īpaši nemaz nealkstot pēc paskaidrojumiem, ko tieši melnais pūķis te meklēja.

Nekur tālu gan Marko netika. Uz trepēm viņam pretī nāca Lesta. Graciozi, gluži, kā slīdēdama tādu gabaliņu virs zemes, meitene nāca augšup pa kāpnēm un viņai vienā rokā bija divas vīna glāzes un otrā pudele ar izsmalcinātu sarkanvīnu.
- Ā, Marko! - viņa pasmaidīja, pamanījusi melnmataino jaunekli. - Te tu esi... un es jau domāju, ka mana uzstāšanās ir likusi tev vilties un tu tomēr esi izlēmis atteikties no vīna glāzes manā sabiedrībā. - viņas skatiens kavējās pie jaunekļa acīm un viņa atgrūda vaļā durvis, istabā nemaz neieskatoties.

- kurš gan to spētu, dārgā Lesta... - no telpas atskanēja nedaudz ironisks tonis.
Sieviete pagriezās un uz pa visam īsu mirkli viņas skatiens sastapās ar vietvalža skatienu un dziesminiece likās teju vai apjukusi.
Taču tas bija pavisam īss mirklis. Smaids jau atkal parādījās viņas lūpās un tāpat, viegli slīdēdama pa grīdas virsmu, viņa aizgāja līdz spoguļgaldiņam, lai uz tā novietotu atnestās glāzes un vīna pudeli.
- Kartass, iepazīsties, šis ir ceļotājs Marko. - viņa pasmaidīja, pamādama uz jaunā pūķa pusi. Tad skatiens arī pievērsās Marko. - Marko, šis ir Arkvilas vietvaldis Kartass. - pēc iepazīstināšanas, sarkanais pūķis, pavisam nemanāmi un viegli pielieca galvu, skatienam aizkavējoties pie Marko acīm.
- Man laikam būs jāaiziet vēl pēc vienas glāzes. - Lesta pasmaidīja nepiespiestu smaidu, taču likās, ka attiecības telpā bija tik saspringtas, ka sabiezējušajā gaisā teju cirvi varēja pakārt.
- Nebūs nepieciešams. - Kartass noskaldīja. - Tikai vēlējos pateikt, ka laiks ir pagājis. - viņš atgādināja meitenei un skatienam uz mirkli aizkavējoties pie viņas, pameta telpu, aizverot durvis.

Kartass nokāpa līdz kroga pirmajam stāvam un apstājās pie letes. Viņš neko neteica krodziniecei, viņa pati ātri vien sagādāja un nolika sarkanajam pūķim blakus dzērienu. Vietvalža skatiens pētoši slīdēja pār krogā sasēdušajiem. Pie zilajiem pūķiem tas aizkavējās ilgāk.



Rēzas sils

Kenoltam, parbaudot savu somu, nācās secināt, ka smaržzālītes vēl joprojām atradās viņa somā un tās nebija ilūzija. Druīds bija savācis īstas zālītes un varēja tās doties nopārdot pilsētā, ja vien tā vēlējās.

- Es saprotu... - Eiša novilka. Gan par druīda iemesliem neiešanai uz pilsētu, gan par nespēju izkskaidrot notiekošo. Jā... burvju mākas. Viņa pamāja.
- Esmu redzējusi dzīvniekus. Tādus, kādi nemaz neeksistē. Bet, no otras puses, - medniece iesmējās. - Simba arī nav diez ko ikdienišķs. Man vajadzētu pierast. - viņa pasmaidīja.

- Paldies par palīdzību. Un tēju. - viņa pateicās.
- Lai jums mierīga nakts un drošs tālākais ceļš. - Eiša novēlēja. Viņa grasījās atgriezties pie savas cilts. Svešiniekus vairāk netraucēt.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 16.02.2014 09:07

Ak, tad Naitans ir Blinkas vecumā, Lilija aizdomājās un mēģināja vizualizēt puiša izskatu. - Ja es viņu manīšu, tad noteikti pateikšu, ka tu viņu meklē. - Zilmate pamāja ar galvu, viņas balsī arī varēja dzirdēt solījumu, par to, ka viņa pa ceļam paskatīsies vai neredz kādu jaunu zilo burvi, kurš visticamāk vēl pat nebija ticis pie pilntiesīga šāda titula. Interesanti, kāpēc Naitans tādā gadījumā klīda apkārt nevis mācījās burvju zintis? Un Inna? Viņai nebija jāmācās? Priesteriene nedaudz cītīgāk nopētīja meiteni. - Kur ir tavas mājas? - Varbūt tā nebija Lilijas darīšana, bet viņa nevarēja nepajautāt.

Atormam zilmate nevarēja neko pārmest, nevienam nepatika zaglēni, bet reizēm vajadzēja padomāt savādāk. Ne jau visiem pietika nauda ikdienišķai maltītei, vai istabai ar siltu pavardu. Būtībā arī Lilijai nebija nekāda interese par naudu, drīzāk par dārgakmeņiem, par spīdīgām un vērtīgām lietiņām, kas vērtīgākas pat par visspīdīgāko platīna monētu.

Bet ak... maltīte bija tik garda, Lilija bija laimīga un vēders vairs neizdvesa nevienu izsalkuma skaņu.
- Liels, paldies. - Meitene pasmaidīja un palūkojās uz Atormu, kuram bija pateicīga par šo gardumu un par naktsmājām.

Lilija novērsās, viņa aplūkoja šeit esošos pūķus, varbūt mēģināja saprast, kur ir palicis Marko, bet meitenes skatiens vienā brīdī sastapās ar kāda sarkanā pūķa skatienu, kurš stāvēja pie letes. Kādu brīdi ļāvusi sev nopētīt vīrieti, zilmate pasmaidīja un novērsās, lai palūkotos uz saviem sarunu biedriem. Tikai viņa pieķēra sevi pie domas, ka tas sarkanais pūķis ir tīri simpātisks indivīds.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 16.02.2014 10:34

Marko bija pagriezies iešanai, kad Lesta jau pati nāca pretī. "Nē, protams, ne," viņš attrauca. Izvairīties vai atteikties? Kaut ko tādu melanis pūķis nevarēja iedomāties. "Man šķita, ka par vīnu parūpēšos es," puiša lūpās iezagās smaids. Viņam nebija iebildumu, ja Lesta pati sarūpē dzeramo, lai gan tas uzreiz šo to pavērsa savādāk. Vēderā iekņudējās no domas, ka viņa kā samaksu vēlas pašu kompāniju, nevis vīnu, ja jau pati ir to dabūjusi. Par sarkanmataino pūsli istabā pat piemirsis, Marko sekojot Lestai.

Tomēr balss par viņu atgādināja. Vietvaldis Kartass? Marko žoklis teju atkārās, tomēr viņš savaldījās un tik pat pieklājīgi atņēma sasveicināšanos. Lestai bija tik augstas kārtas pielūdzēji, bet viņa vienalga vēlējās Marko kompāniju? Tas vēl vairāk spodrināja pašapziņu. Līdz brīdim, kad Kartass pateica savu sakāmo un pameta telpu.

"Kas ir noticis? Jums ir jādodas prom?" Marko pieklājīgā un rūpju pilnā balsī vaicāja. Vai vakars beigsies, vēl īsti neiesācies? Tonis, kādā vietvaldis to bija paziņojis, visai krasi kontrastēja ar iepriekšējām patīkama vakara prognozēm. "Man šķita, ka jūs esat pelnījusi mierīgu un jauku vakaru pēc tik burvīgas uzstāšanās," Marko iedūdojās, cenzdamies atgriezt noskaņu, kas starp viņiem bija bijusi iepriekš. Paspēris soļus Lestas virzienā, tumšais skatiens kavējās pie melnmates. Vīns šobrīd nebija galvenais.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 16.02.2014 10:39

Beidzot viņi bija beiguši apspriest Blinku, un Atorms, kas jau tā kā bija sācis uzvilkties, nomierinājās. Kāda jēga tukši apspriest to, ko nevari mainīt?

- Tik jauns un jau burvis? - pūķis pabrīnījās par Innas teikto, - Es gan nevaru to novērtēt. Nelienu burvju darīšanās un dzīvoju mierīgi.
Tā tas bija. Spriest ne pēc paša redzētā, tikai pēc citu teiktā, nav pārlieku droši, un par burvjiem Atormam bija maza jēga.

Par priesterienes pateicību sarkanais karotājs tikai atmeta ar roku un pasmaidīja. Nieks!

Krogā bija tik daudz ļaužu, ka karotājs uzreiz neievēroja pie letes esošo nupat atnākušo sarkano pūķi, vien Lilijas pagriešanās uz to pusi lika viņam arī paskatīties. Neko ļoti savādu jau neieraudzīja, Atorms nekad nebija redzējis Arkvilas vietvaldi, vien varēja novērtēt greanās drānas un cienīgo stāju.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 16.02.2014 11:43

Smaržzālītes bija īstas, kas Kenoltam vismaz deva iespēju nākošajā reizē neatteikties no pilsētas apmeklējuma. Nevar gan zināt, kad tāda nākošā reize būs.

Ceļš uz pļaviņu bija diezgan īss, dziļi mežā viņi ar Batirhanu nebija devušies, tā ka nekādas garās sarunas risināt nepietika laika. Kad Kenolts samanīja vēl kvēlojošo ugunskuru, Eiša tik vien bija paguvusi pateikt kā tos dažus atbildes teikumus. - Paldies par vēlējumu. Lai jums sapņos atnāk jūsu raižu atrisinājums. - Tāds bija Kenolta novēlējums.

Tagad, kad bija jau īsti satumsis, bija laiks gulēt. Rīt garš ceļš priekšā.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 16.02.2014 13:02

Zelta Lira

Lilijas jautājums par mājām, Innu samulsināja. - Ē.. - viņa noplakšķināja acis un tā arī neko sakarīgu neatbildēja.
- Nu, mēs ar Naitanu ceļojam. - viņa beigās noteica un kā izskatījās, tad nekādu paskaidrojumu vairāk nesekos. Inna pasmaidīja un ņurcīdama savas tunikas malu, centās ieklausīties, ko saka citi, lai pie pirmās izdevības mainītu tematu.
Atorms gandrīz vai pameta šādu iespēju. Tiesa, gan tikai gandrīz. Jo saruna tapat nekur neattālinājās no viņas drauga un viņas pašas.
- Nu, viņš vēl mācās. Taču meistars viņam lika doties pāris mēnešus paceļot pa pasauli, lai Naitans apjaustu lietu kārtību. - viņa paskaidroja. - Meistars domā, ka ir lietas, kuras var iemācīt tikai pieredze. Nevis grāmatas un skolotāji. - principā, meitene arī tā domāja.

- Nez... vai vēl kāds uzstāsies? - viņas skatiens aizklīda līdz skatuvei, uz kuras neviens pēc Lestas nebija uzdrošinājies kāpt.

Vietvalža skatiens sastapās ar Lilijas skatienu. Tiesa, vīrietis gan nesmaidīja. Viņš malkoja krodzinieces pasniegto dzērienu un ar rādītājpirktu pamāja zilmatei, lai tā atnāk pie viņa.


Lestas skatiens kādu brīdi pakavējās pie aizvērtajām durvīm. It kā cenšoties pārliecināties, ka Kartass patiešām ir aizgājis. Tikai tad viņa pavērās uz Marko un pasmaidīja.
- Nē, viss kārtībā. - viņa noteica. - Un lūdzu! Nevajag jūsot! Neesam jau gan vēl kopīgi tukšojuši traukus, taču mēs taču to grasāmies darīt. - Lesta pamāja uz pudeles pusi.

- Vai mans vakars būs mierīgs un jauks droši vien atkarīgs no mana Marko. - meitene koķeti pasmaidīja. Lai arī telpā vēl bija palikusi nedaudz saspringtā, vietvalža izraisītā aura, dziesminiece izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis. Un viss būtu noticis tieši tā, kā bija plānots. It kā viņa vēlētos pajautāt: kur mēs palikām? un turpināt iesākto vakara ritējumu.

- Man prieks, ka tev patika. - melnmate pasmaidīja un aizgājusi līdz galdiņam, atvēra vīna pudeli, ielejot glāzēs asinssarkanu dziru. Vienu glāzi viņa pasniedza Marko. Otru paturēja sev. - Tad... par mierīgu un jauku vakaru. - Lesta pacēla glāzi, lai pieskandinātu pie Marko glāzes malas, nelielā tostā.


Rēzas sils

Eiša pasmaidīja un pateikusies par laipnajiem vārdiem, nozuda meža biezoknī. Vien varēja dzirdēt klusus svilpienus. Tā medniece sauca savu kaķi.
Tumsa bija pārņēmusi mežu un varēja doties pie miera.
Nelikās, ka vēl kaut kas grasītos traucēt Batirhana un Kenolta plānoto atpūtu.

Rēzas sils slīga tumsā un tajā bija tikai dzirdams vējš, kas spēlējās koku zaros. Kaut kur tālumā iegaudojās kāds vientuļš vilks. Vairāk arī nekas.
Un klajumiņā, kuru jau iepriekš abi pūķi bija noskatījuši par savu guļvietu, bija uzplaukušas skaistas puķes. Tas tumsā spīdēja, ļaujot izbaudīt visai maģisku skatu.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 16.02.2014 13:17

Dīvaini. Dīvainības Atormam nepatika. Viņam patika skaidri un gaiši saprotamas lietas un atklāta valoda. Pagaidām viņš saprata tikai to, ka Inna kaut kāpēc negrib teikt, no kurienes viņa ir. Lai nu tā būtu.

- Piecpadsmit gadi ir par agru, - sarkanais pūķis noteica, - pie mums karotājus meistars nelaiž vienus klejot ātrāk kā ap astoņpadsmit gadiem. Uz kurieni tad jūs gribējāt aizceļot? - viņš ievaicājās, - Redz, mēs arī pašlaik ceļojam, un mums ir mērķis, kur gribējāt nokļūt jūs?

Vai kāds uzstāsies?
Atorms paskatījās uz paaugstinājuma pusi.
- Izskatās, ka vairāk neviens, Žēl.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 16.02.2014 13:21

Marko tumšais skatiens sekoja katrai Lestas kustībai. Kā viņa pasmaida, kā pasniedzas pēc pudeles, kā pati to attaisa. Viņā pašā bija kaut kāda maģija, ko Marko nepazina, bet tā piesaistīja tik ļoti, ka viņš pat neattapa pats saliet vīnu. Lestas jaunkundze, šķiet, par to nepavisam neraizējās.

Melnais pūķis pasniedzās pēc glāzes. Ja arī viņam vajadzēja būt piesardzīgam, dzerot svešu vīnu, tad dziesminieces koķetais smaids un dzirkstošā glāžu skaņa pilnībā izkliedēja jebkādas bažas. Paceltā Marko glāze satikās ar otru.

"Par tik pat brīnumainu vakara turpinājumu! Tava uzstāšanās pilnībā apbūra klausītājus," Marko apliecināja, paspēris vēl soli tuvāk Lestai. Ja viņi bija pārgājuši uz tu, tad gluži vai neērti bija stāvēt tik tālu. Tomēr tagad viņi bija tuvāk kā rokas stiepiena attālumā. Nekas netraucēja puisim cieši ielūkoties Lestas acīs, nogaršojot viņas sagādāto vīnu, kā aromāts sajaucās ar viņas smaržu — spēcīgu un tumšu kā darva. Šis varēja būt ļoti neparasts vakars. "Pēc jums droši vien neviens vairs nespēj izpildīt ko tādu," kompliments izskanēja reizē ar Marko pasniegtajiem pirkstiem, tiem viegli aizskarot meitenes vaigu un tad noslīgstot lejup, it kā nejauši aizskarot arī viņas atslēgas kaulu. Atrodoties tik tuvu, balss bija kļuvusi klusāka, zemāka, mazliet tāda kā medus, tikai tumšāka, pazīstamāka. Aplaizījis lūpas, uz kurām vēl kavējās vīna garša, Marko pasniedzās pretim, lai noskūpstītu dziesminieci. Daudz labprātāk viņš nogaršotu Lestas jaunkundzi.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 16.02.2014 13:30

Neizskatījās, ka Inna vēlētos, paskaidrot kaut ko vairāk. Lilija paraustīja plecus un neko neuzspieda. Zilmate domāja, ka nevajag nevienam neko uzspiest, ja jau pūķene vēlējās klusēt, tad lai jau. Klusuma brīdis bija ideāls, lai to izmantotu gardo vakariņu pabeigšanai.
Un re... meitene bija paspējusi atbildēt uz citiem priesterienes jautājumiem. - Tam meistaram ir interesanta mācīšanas pieeja. Bet varbūt, ka tas ir labāk nekā nepārtraukti turēt savā tuvumā un ja viņš uzskata, ka Naitans ir gatavs piedzīvojumiem, tad kāpēc gan ne. - Zilmate paraustīja plecus.

Lilija bija palūkojusies uz sarkanmataino vīrieti īstajā brīdī, lai noķertu viņa žestu par to, ka viņai ir jāaiziet pie viņa. Vai viņa gribēja iet? Varbūt, bet neuzskatīja, ka būtu tāda meitene, kura pēc mazākā pūķu mājiena skrietu un aulekšotu kā pakļāvīgs suns pie saimnieka.
Bet ziņkārība lika rīkoties savādāk. Zilmate izslīdēja no savas vietas, palūkojusies uz saviem ceļabiedriem un Innu mulsi pasmaidīja. - Atvainojiet. - Iespējams, viņa drīz atgriezīsies.

Priesteriene lēnām, bet graciozi izslīdēja cauri cilvēku pūļiem, izmanīgi un veikli, saglabājot savu smalkumu.
Lilija piegāja pie vīrieša un nopētīja viņu cītīgāk. - Jūs kaut ko vēlējāties? - Zilmate klusi pajautāja veroties sarkanā pūķa acīs, mēles galiņš pārslīdēja tikpat kā nemanāmi pār lūpām.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 16.02.2014 15:44

Kenolts devās uz, varētu teikt, iesēdēto vietu pie lielā koka, un iekārtojās uz gulēšanu, ļaujot Nūkam atkal ieritināties sev uz vēdera. Pa ceļam viņš bija noplūcis trīs spīdošās puķes un ielicis somā. Ilūzija vai nē, to redzēs rīt.

Gulēšana mežā bija tik pierasta lieta, ka nakts trokšņus zaļais pūķis uztvēra, tajos pat īpaši neieklausoties. Viņš pilnībā paļāvās uz savu pieredzi un uztrenētajām maņām. Drīz Kenolts jau bija aizmidzis.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 16.02.2014 16:15

Innas izvairīgums jau sāka justies divtik ziņkārīgai, tādēļ Halla nevareja noliegt vēlmi lūkoties uz meiteni jo īpaši cieši. Bet draudzīgi, protams. Dzirkstošas acis vienmēr šķita godīgākas. Ja patiesi neviens neuzstāsies, tad mums jāspēj sevi izklaidēt pašiem. Vēl vīnu! Viņa izsaucās krodzinieces virzienā, noteikti neiebilstot, ja gūs vairāk reibuma. Vai, ja to procesā gūs arī citi. Jums jau ir paspējuši būt kādi piedzīvojumi? Varbūt man būs jaunas dziesmas, par ko rakstīt? Ar plašu smaidu tika vaicāts, papildinot jau sarkanā pūķa vaicāto, kamēr skatiens mirkli aizkavējās pie Lilijas muguras, dodoties pie kāda cita. Arī sarkana pūķa. Hm. Šajā pilsētā notika interesantas lietas. Kā jau vienmēr, saviesīgos krogos. Visa pilsētas dzīvība vienā vietā.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 16.02.2014 16:34

Zelta Lira

- Nu jā, varbūt karotājiem tas ir par agru. Bet burvjiem nē. - Inna atteica ar pārliecību balsī. Pirms atbildēt par savu ceļojuma mērķi, meitene paņēma dzēriena glāzi un padzērās. Vai nu bija jāapdomā atbilde, vai arī viņa pēkšņi bija izslāpusi. - Uz Pilāru. - beigās viņa noteica. - Tur esot ļoti skaisti. Es to vēlējos redzēt. Un Naitans piekrita. - Inna sparīgi pamāja ar galvu.

- Dziesmas? - meitene pārjautāja, taču pasmējusies, noliedzoši pakratīja galvu. - Nē, nē. Mēs noteikti vēl neesam paveikuši ko tādu, par ko būtu vērts rakstīt dziesmas. Esam tikai šur tur bijuši. Šo to redzējuši. Tas arī viss.
Mēs gājām skatīties, kā izskatās milži. Bet viņi nebija laipni. - Inna pasmaidīja.

Jā, kā izskatījās, tad uz skatuves pusi nudien vairāk neviens netaisījās. Bet kopumā kroga apmeklētājiem tāpat bija jautri un viņi par izklaižu trūkumu nesūdzējās veldzēdamies sarunās un dzērienu glāzēs.


Sarkanā pūķa, kurš bija paaicinājis Liliju pie sevis, skatiens visai cieši raudzījās uz zilmati, kad tā peldēja cauri ļaužu pūlim viņa virzienā. Viņš izlikās nemanām jaunkundzes mēli, kas nolēma apslapināt lūpas tieši viņa acu priekšā.
- Es esmu Kartass. Šīs citadeles vietvaldis. - vīrietis stādījās priekšā. - Neesmu tevi agrāk šeit manījis. Pastāsti, kas tu esi un vai grasies šeit palikt. - tas bija tas, ko Kartass vēlējās.
Lēnām pacēlis alus kausu pie lūpām, viņš acīmredzami nekautrējās ne to tukšot sievietes klātbūtnē, ne arī kautrējās par savu izprašņāšanu.


Lestas sagādātajam vīnam piemita izsmalcināta garšas buķete. Tas noteikti bija labākais, ko šīs vietas pagrabos varēja atrast. Viņa to bija sagādājusi, lai izpildītu Marko vēlmes par vīna glāzi pēc uzstāšanās. Taču likās, ka vīns nemaz īsti nav tas, pēc kā melnais pūķis alka. Vien pāris malki, kad viņa lūpas jau bija uzmeklējušas Lestas lūpas.
Viņa viegli piekļāvās Marko lūpām un ļāva tās baudīt. Savas lūpas, savu garšu, kas sajaucās kopā ar vīna garšu. Lika sareibt galvai un viņas roka, gluži kā meklējot, kur pieturēties, apskāva vīrieša vidukli.
- Vai jūs vienmēr izpildat ko tādu? - viņa klusi apvaicājās, kad distance starp pūķu lūpām atkal bija atgriezusies pieklājīgos apjomos. Lestas balsi caurvija klusi smiekli un palūkojusies Marko acīs, viņa ļāva savai rokai glāstoši noslīdēt pār pūķa vaigu.

Vīnam un tostiem tā īsti vairs nebija nozīmes. Iepazīšanās? Likās, ka viņi jau gana pazīst viens otru. Bet vīna glāze bija tikai traucēklis, kas aizņēma vienu no rokām, kuru Lesta daudz labprātāk piekļautu melnā pūķa augumam.

Viņa nesteidzināja notikumus, lai kādi tie būtu. Lestas skatiens vērās pretī Marko acīm sagaidot, kad puisis viņu izklaidēs. Tas taču būtu tikai godīgi. Viņa savu izklaidētājas daļu jau bija paveikusi. Tagad bija viņa kārta.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 16.02.2014 16:48

Vietvaldis? Lilija uz brīdi izskatījās pārsteigta, bet drīz vien no vaibstiem šis pārsteigums bija pazudis un priesteriene pasmaidīja. Meitenei vienmēr bija licies, ka vietvalži ir nedaudz vecāki pūķi, bet acīmredzot šo pūķi respektēja, vai arī viņš bija sens kā pasaule un rādījās publikā jauna vīrieša izskatā? Jebkurā gadījumā, pie viņa varēja pamielot acis, pat ja sarkanā nebija zilās pūķenes mīļākā krāsa.

- Mans vārds ir Lilija. - Zilmate atglauda matus un palūkojās uz galdiņu, kur tikko vēl bija sēdējusi, tomēr skatiens gandrīz uzreiz atgriezās pie vietvalža. - Es šeit nekad agrāk neesmu bijusi. - Viņa noteica un veltīja Zelta Lirai tādu pētošu skatienu it kā vēlētos iegaumēt katru sīkumu. - Bet nē, es šeit nepalikšu. Tikai pārnakšņošu un rīt no rīta došos projām kopā ar saviem biedriem. - Vairāk meitene neko neteica, nebija vajadzības, ne? Un tieši tāpēc priesteriene vēroja Kartasu, gaidīja vai viņam ir vēl kādi jautājumi.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 16.02.2014 16:51

Atorms atkal palika drūmāks.
- Nevajag tagad doties uz Pīlāru, - viņš teica. - Mēs esam tikko no turienes. Jā, tur ir skaisti, bet... Pīlārs brūk, Inna, un tagad bēda ir tāda, ka jādodas uz Pusnakts Cietoksni, jo tur ir vienīgā cerība atrast, kā lietu saglābt. Es ceru, jūs milžus pārāk nenokaitinājāt, un mēs tomēr tiksim tiem garām.

Viņš paskatījās uz letes pusi, kur tagad sarunājās nepazīstamais sarkanais pūķis un Lilija, tad acis atceļoja atpakaļ pie Innas un Hallas.
Tagad acis bija palikušas pavisam nopietnas.

Iesūtīja: Romija ; laiks: 16.02.2014 16:54

"Tikai tad, kad burvestība ir pārāk spēcīga," Marko atčukstēja uz Lestas jautājumu. Uz lūpām joprojām varēja sajust par vīnu daudz spēcīgāko sievietes garšu un aromātu, bet seju joprojām kņudināja viņas elpa. Roka bija aptvērusi Lestas skaustu, pirkstiem ievijoties bagātīgajās melno matu cirtās, lai palidzinātu skūpstu un neļautu viņai tik ātri atrauties. Tomēr tas bija beidzies.

"Ko jūs ar mani darat," Marko kā sakautrējies nolaida skatienu, tam apstājoties kaut kur starp viņas krūtīm. Lesta pati bija atgriezusies pie jūsošanas, it kā norādot, ka viņi joprojām pieklājīgi izsaka un uzklausa komplimentus par skaņdarbiem. Roka atlaida sievietes skaustu, tomēr pirksti noslīdēja gar kādu melno matu cirtu, to savirpinot, paceļot pie deguna un kāri ieelpojot viņas smaržu.

Viegli sakustējies un mazliet atbrīvojies no Lestas tvēriena, Marko paskatījās uz vīna glāzi, tad atpakaļ uz dziesminieci. "Man rīt ir agri jādodas tālāk. Manā istabā gaida vanna, lai noskalotu ceļa putekļus un atpūstos varbūt vēl pēdējo reizi tik jaukos apstākļos," melnais pūķis nopietnā, varbūt pat nedaudz skumjā balsī noteica, it kā nožēlodams, ka pienākums sauc. "Vai no jums es varētu izlūgties sastādīt man kompāniju?" viņš cerīgi pacēla skatienu un cieši ielūkojās Lestas acīs, atkal pieliekdamies tuvāk. "Kādu īpašu dziesmu..." lūdza Marko lūpas, bet viņa roka pieskārās un pārslīdēja Lestas mugurai, kā sakot, ka viņš neiebilstu arī pret muguras nomazgāšanu un ko vairāk. Tomēr vārdi joprojām bija pieklājīgi, izteiksme cienīga, vien beigās balss atkal bija pārvērtusies čukstos, lūpām atrodoties pavisam tuvu Lestas ausij. Viņas mati atkal uzvēdīja melnās pūķenes smaržu, ko Marko dziļi ieelpoja, ļaujot izelpai noglāstīt viņas kaklu.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 16.02.2014 18:13

Batirs sapīcis soļoja nopakaļus abiem runātājiem, taču viņu sarunas izskatījās pavisam īsas. Šāvējskuķis pavisam drīz tinās projām. Karotājs dusmīgi grozīja galvu. Kas viņam garantēja, ka svešā neatskries ar draugiem un atkal nemēģinās viņā sašaut bultas?! Šoreiz melnais labu brīdi nevarēja nomierināties un sākt šņākuļot. Ar īpašu dedzību viņš izmīņājās un izvārtījās par uzplaukušo puķu lauku. Vismaz tām varēja atriebties par nepieklājīgo modināšanu meža vidū. Tomēr beigās pūķis tomēr sāka krākt. Refleksi visticamāk viņu paglābs no tik skaļiem pretiniekiem arī otrajā reizē.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 17.02.2014 01:11

Zelta Lira

- Priecājos, Lilij. Tu esi no Alakira klana? - sarkanā pūķa balss skanēja mierīgi un visā visumā jau viņš bija laipns. Lai arī acīs bija saskatāms kaut kas no stingrības un tās bardzības, kas likusi piespriest jaunajam zaglēnam tik bargu sodu.
- Ceru, ka tev šeit patīk. - Kartass turpināja mētāt pieklājības frāzes. - Nav gan tā, ka es cenšos iepazīties ar katru pilsētas jaunpienācēju, taču man diemžēl jāatzīst, ka Jūsu klana pārstāvji man pēdējā laikā ir sagādājuši šādas tādas problēmas. Esmu tikai nedaudz piesardzīgs.

Izsekojot Lilijas skatienam, arī Kartasa skatiens aizklīda līdz Lilijas biedru galdiņam. Un nopētīja viņus centīgāk. - Savāda kompānija. - vietvaldis secināja. Tiesa, pie Innas viņas skatiens aizkavējās visilgāk. - Tā meitene, - viņš pamāja uz savādnieces pusi. - Viņa arī ir ar jums? - kaut kas Kartasa stājā un vaibstos liecināja, ka viņam šī persona nepatīk.



- Ja? - Inna izskatījās tā kā apbēdināta. - Es gan kaut ko esmu dzirdējusi, taču nedomāju, ka tas ir tik nopietni. - kā izpaudās pilāra grūšana? Meitene pat nespēja iedomāties.
- Ko labu sola Pusnakts Cietoksnī? - Inna apjautājās, skatienam aizkavējoties pie karotāja. Idejiski viņa jau varēja doties arī uz turieni. Ja jau tur ir kas vairāk skatāms, nekā Pilārā. Lai gan, Innas prātā rosījās arī domas par to, ka arī brūkošs pilārs ir apskatīšanas vērts.

Par milžiem meitene tikai pakratīja galvu. Noliedzoši. - Nē, nē. Viņi mūs pat nemanīja. - lai vai kas būtu milžus nokaitinājis, tā nebija Innas un Naitana vaina.
- Viņi jau ātri aizmirst visu. - meitene vēl piebilda. Milžiem būs diezgan vienalga, kas noticis pirms pāris dienām.



- Vai tevī iekšā ir medus podiņš? - Lesta rotaļīgi apvaicājās. - Tāda medaina saldme apvij katru vārdu, kas pārkāpj tavām lūpām. - vīna glāzei atrodot vietu uz tuvējā plauktiņa, dziesminiece apvija savas rokas ap Marko kaklu.
Viņa pastiepās uz pirkstgaliem, lai nokļūtu tuvāk Marko sejai un meitenes mēles galiņš viegli pārslīdēja puiša lūpām. - Jā... arī tās garšo pēc medus. - viņa iesmējās, palaidusi Marko vaļā. Pavisam nevērīgi Lestas roka noslīdēja pār burvja augumu, aizskarot viņa cirkšņus. Radot iespaidu, ka tas nemaz nebija tīšām.

Viņa aizgāja līdz spoguļgaldiņam un apsēdās uz soliņa pie tā. Salikusi rokas uz galdiņa, Lesta atspieda zodu pret plaukstām un lūkojās spogulī. Paturot redzeslokā, protams, arī Marko. - Kādu īpašu dziesmu... - viņa atkārtoja Marko lūgumu tā, it kā nopietni apsvērtu šo piedāvājumu. - Bet Marko, īpašas dziesmas maksā īpašu cenu. - viņa noteica nepiespiesti, skatienam kavējoties pie puiša spoguļattēla.

Lesta, protams, nevarēja noliegt, ka Marko bija pievilcīgs un harizmātisks jauns cilvēks. Taču... Marko varēja arī saprast, ka Lesta nebūt nesūdzējās par pievilcīgu un harizmātisku pielūdzēju trūkumu. Vien ar pāris saldiem vārdiem būs nedaudz par maz, lai viņa dotu piekrišanu muguriņas mazgāšanai.



Rēzas sils

Nakts bija mierīga.
Vai arī tā likās mierīga, jo raugi, pēc tam, kad Batirhans bija tā sirsnīgi izbradājies pa luminiscējošamie ziediem, no augiem pacēlās tāda salda smarža, kuru ieelpojot, abu ceļotāju miegs kļuva tikai ciešāks un sapņi saldāki.
Bet kādi sapņi!
Tie bija krāsaini vienradži, kas dejoja uz varavīksnes. Tie dziedāja zvanošās balstiņās un tos apmirdzēja spoža saule. Debesis tik zilas bez neviena mākonīša un zem varavīksnes auga krāšņas puķītes. Nu gluži vai tādas, kuras melnais pūķis bija samīdījis.

Iesūtīja: Rouzijs ; laiks: 17.02.2014 01:53

Zilmate ieskatījās Kartasa acīs, tajās bija kaut kas tāds, no kā meitene bijās un lika nedaudz atrauties no pūķa šarma, pat ja viņš bija laipns un pieklājīgs. Bet varbūt vietvaldim tādam vajadzēja būt? Bet tas nemainīja faktu, ka Kartass bija piespriedis Blinkam nesamērīgi bargu sodu, bet kaut ko iebilst? Tagad sūdzēties par pasaules netaisnību? Nē, nebija vērts, meitenes skatiens noslīdēja līdz zemei un viņa skumji nopūtās. Tomēr tas tur pārāk ilgi nekavējās. Lilija apstiprinoši pamāja. - Jā, esmu no Alakira klana. - Priesteriene klusi noteica ielūkojoties vietvalža acīs.
- Šeit nav ne vainas, bet man kā pūķim, kurš pieradis dzīvot pie ūdens, trūkst tādas iespējas. - Pilsētās bija pārāk daudz akmeņu un pārāk maz strautiņu un upju, ezeru un okeānu.
Ak... meitenes skatiens palika vēss. - Vai es tev izskatos pēc zagles? - Lilija pat nemēģināja noslēpt aizvainojumu savā balsī, bet viņa par zilo pūķu zagšanu noteikti nevēlējās runāt, jā, viņiem tāds paradums piemita, bet daži mācījās no savām kļūdām.
Lūpās parādījās tāds jauks smaids, Lilija pieliecās uz Kartasa pusi un klusi nočukstēja. - Vai tu baidies, ka es tevi apzagšu? - Kluss čuksts un elpa, kas rotaļājās uz vietvalža miesas, pasmaidījusi, zilmate atliecās atpakaļ it kā nebūtu neko jautājusi.

Bet nepatika pret Innu viņai nebija saprotama, jā, meitene izskatījās savādi, bija nepazīstama, bet vai tad tāpēc uzreiz vajadzēja tā izrādīt savu riebumu.
- Nē, viņa nav ar mums. - Lilija noraidoši pamāja ar galvu. - Kad es atnācu šurp no tempļa, viņa te jau bija un runājās ar maniem biedriem, neko daudz par to meiteni nezinu. - Un vai to, ko viņa zināja, vajadzēja stāstīt?

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 17.02.2014 03:21

- Mūsu pilsētas virspriesteriene Alma arī ir no Alakira klana. - Kartass painformēja Liliju, jo viņš jau, protams, nevarēja zināt, ka meitene jau ir bijusi templī un zilo pūķieni tur sastapusi. Tas tikai tā... to viņš varēja piedāvāt plašo ūdenskrātuvju vietā, jo citadelē patiešām tādu nebija. Varbūt kāda seja no mājām, liktu pilsētas viešņai justies labāk.

Lai gan, pēc Lilijas uzvedības spriežot, nevarēja teikt, ka viņa šeit justos slikti.
- Es neko neteicu par zagļiem. - Kartass atbildēja. Jā, protams, svešiniekiem ienākot pilsētā, noteikti garām nebūs paslīdējis paziņojums par zilā pūķa sodu. Taču sevi un savu klanu, sasaistīt ar zagles tēlu bija Lilijas pašas iniacitīva.
Sarkanais pūķis necentās paliekties nostāk, kad Lilija smaidot liecās viņam tuvāk, lai izteiktu čukstus, kurus teju vajadzēja klasificēt, kā pavedinošus. - Nav tā, ka es baidos. - Kartass visai lietišķi atbildēja, īsti nepavilcies uz meitenes laikam jau domāto flirtu. - Taču tev nāktos nožēlot, ja tu mēģinātu. - viņa lūpās parādījās nedaudz iedomīga pārākuma vīpsna.

Ak, nu redz... Lilija jau esot bijusi templī. Viņam vajadzēja iedomāties. Galu galā, ap meitenes kaklu bija redzams svētais simbols. Sarkanā pūķa roka pastiepās, lai pirkstu gali tam viegli pieskartos. - Viņa ir burve. Un ne vienmēr ar tiem labākajiem nodomiem. Esiet piesardzīgi. - Kartass draudzīgi ieteica.