Pavediena drukājamā versija
Klikšķini šeit, lai skatītu šo pavedienu sākotnējā formātā.
Kurbijkurne forums _ Lomu spēļu arhīvs _ Cerības: Jaunā Nākotne
Iesūtīja: Zōzā zač zač ; laiks: 05.03.2009 20:18
Saule jau rietēja un debesis iekrāsojās sārtā, dzeltenīgā un violetā tonī. Un no austrumu puses nāca milzīgi un melni mākoņi, kas aizsedza debesis. Romantiska ainava, ja vien apkārtnē, kur atradās Metjū, nebūtu daudz un dažādu līķu un to ekstremitātes, kas lēnām sadalījās šajā purvājā. Viņš nekur nesteidzoties vēroja kā saule pazūd horizontā.
Tikmēr no Dienvidpola lielās bāzes pacēlās slepeno operāciju Helikopters, kurā iekšā sēdēja Katerina, Nakamura, Kirils un Bleiks, katram bija pie kājām milzīga mugursoma, kurā iekšā bija saliktas visas viņu mantas. Viņi dzirdēja kā pilots nosauc dažādus vārdus, jeb komandas un tad uzņēmis lielāku augstumu ar spēcīgu grūdienu aizsāka savu straujo lidojumu uz noliktajām koordinātām. Caur helikoptera loga rūtīm bija redzama saules maza maliņa, kas zaigoja koši sarkana, spēlējoties ar krāsām debesīs.
Sempera Heila kopā ar Taniju Leiko stāvēja pie pietiekoši jaunā, jeb mazlietotā 22. gs armijas auto. Tas bija ļoti labi saglabājies, jo vilkačiem bija vairākas slepenas noliktavas, kur atradās visādas noderīgas lietas. Acīmredzami šīm sieviešu kārtas vilkatēm bija atvēlēta šī mašīna. Leia, trešā vilkate pēdējā ielika savas mantas šīs mašīnas bagāžas nodalījumā un iesēdās aizmugurējā sēdeklī. Mašīnā tieši panalī bija iestrādāts GPS, kurš norādīja cēļu, kā tikt līdz vietai, kur vajadzēja. tagad atlika izvēlēties šoferi, kas tur aizbrauktu.
Vampīriem, gan vajadzēja gaidīt, kad saule norietēs, lai varētu aizbraukt uz tikšanās vietu, bet dēļ tā, ka viņus aizturēja dienas gaisma, vampīri jau bija netālu no noteiktās satikšanās vietas. Vismaz Bens, Džeroms un Džeikobs. Viņi visi trīs uzturējās speciāli atvēlētā vietā, kur pārlaist dienu. Un ārpusē pie pašām durvīm viņus gaidīja Džips. kurā aŗi bija GPS, kurš rādīja ceļu.
Metjū pagriezās ar muguru pret sauli un vieglā solī devās uz vecas trīsstāvīgas mājas pusi, kura atradās burtiski purvā un uz to veda tikai viens ceļš, kas bija nobērts ar akmeņiem un smiltīm. Netālu no šīs vecās mājas bija milzīga nosēšanās platforma, kura bija apaugusi ar sūnām, krūmiem un nezālēm, bet uz šo vakaru bija ieslēgtas mirgojošas brīdinājuma lampas, kas rādīja nosēšanās platformas atrašanās vietu. Tās bija pavisam jaunas. Acīmredzami nesen uzliktas. Māja izskatījās veca un sabrukusi, vismaz trešais stāvs. Pāris logi bija izsisti un aiznagloti. Visa māja bija apaugusi ar vīnstīgām un dēļ purvainās apkārtnes neizskatījās droša. Bet Metjū nostājās mājas priekšā un palūkojies sev aiz muguras nopētīja šo ceļu, kas veda pie mājas. Viņš ievilka dziļu elpu un palūkojies uz rietumiem vairs neredzēja sauli, tikai tā krāsas spēli ar debesīm. Bija laiks gatavoties viesu uzņemšanai un sevis sakopšanai, jo Metjū bija apaudzis, mati izspūruši, bārda, kas bija pagara un nedaudz saķepusi, kā arī viņa drēbes, kas bija saplēstas un smaržoja pēc trūdošām lapām un purva.
Iesūtīja: storyteller ; laiks: 05.03.2009 20:30
Skārleta atglauda gaišās matu šķipsnas no glītās sejas un drošiem soļie devās pa vienīgo taku, kura veda uz Metjū mītni. Viņa bija izlaista kādu gabaliņu iepriekš un sievietei patika pastaigāties. Turklāt ātra, viegla pastaiga bija tieši viņas gaumē. Somas svaru viņa pilnībā nejuta un turpināja vieglā gaitā doties tālāk uz priekšu pa taku. Ar parasta cilvēka aci skatoties, viņa bija vien nedaudz lēnāka par izplūdušu zibsni. Garie armijas tipa zābaki tik tikko skāra ceļa segumu. Skārlea pasmīnēja. Metjū varēja saost jau pa gabalu. Vismaz viņa vilkaču mītni jau noteikti. Varbūt tas tādēļ, ka Skārletas maņas gadu gaitā bija kļuvušas arvien asākas, vai arī tāpēc, ka Metjū patiešām smirdēja. Vēl pāris apdomīgi soļi un priekšā jau pavīdēja grand palace.
Skārleta nosmīkņāja. Vēl pāris soļi un viņa jau bija blakām Metjū un ieskatījās milzonīgā hibrīda sejā.
-Tu smirdi,-Skārleta sacīja, piešķiebusi galvu kā pusaugu meitene, kura pirmo reizi kādu nopēta. Asinssarkanajās lūpās bija jaušams viegls smīniņš un acīs dzirkstēja prieks par atkalredzēšanos.
Iesūtīja: Zōzā zač zač ; laiks: 05.03.2009 20:51
Metjū pievēra acis un ievilka dziļu elpu caur degunu izbaudot katru smaržu, kas bija apkārtnē, kaut arī te ļoti dvakoja maitas smārds. Atvēris acis metjū tālumā ieraudzīja kustamies kādu ļoti strauji un viņš uzreiz saprata, kas tur tuvojas. Viņš nedaudz nolieca galvu, it kā zinādams, kur apstāsies šī sieviete.
-Sveika, man arī tevi prieks redzēt.-
Viņš noteica un viegli pasmaidīja, to varēja noprast, kad bārda nedaudz sakustējās.
-Izskatās, ka tu esi te tiksu veiksmīgi. Un es cerēju, ka tu būsi ātrāk, jo Tev būs jāsagaida pāris puiši.-
Metjū to noteica, gan pavēloši, gan laipni.
Tad no mājas iznāca pagaršs un kalsns vīrietis, kas bija uzvilcis auduma bikses un baltu T-kreklu. Skārletai uzreiz nāsīs iecirtās spēcīga un patīkama smarža, kas nedaudz apreibināja. Un vņa saprata,ka tas ir cilvēks. tad viņš ierunājās.
-Metjū, viņi tikko izlidoja un Drū ir kaut ko atklājusi..
Vīrietis apstājās, kad ieraudzīja Skārletu un uz viņu neuzticīgi lūkojās.
-Labi, kad viņi būs tuvāk, Tu viņus sagaidīsi.-
Metjū noteica pat nepaskatoties uz Gabrielu un puisis iegāja atpakaļ mājā.
Metjū nopētīja Skārletu no galvas līdz kājām.
-Tu nemaz neesi mainījusies-
Iesūtīja: washulis ; laiks: 05.03.2009 20:51
Sempera nolūkojās, kā Leia ieliek mantas mašīnā. Viņas nedaudzās pekales jau bija saliktas. Viņa bija atstutējusies pret durvīm un gaidīja labu momentu. Viņai jau galvā jau bija nobriedusi ideja sēdēt pie stūres.
Esam savākušās? Viņa uzrunāja savas sugasmāsas. Es vadīšu. Tas nebija ierosinājums. Ja kāda sāktu klaigāt, ka pati grib vadīt auto, Sempera to vienkārši ignorētu.
Lai arī viņas ir vilkates, es tomēr esmu radusi rīkoties viena. Viņa pie sevis nosprieda un apgriezusies otrādāk, aizlika pāris brūnās matu šķipsnas aiz pleca un nosēdās pie auto stūres. Nopētījusi auto paneli, viņa aktivizēja GPS ierīci un nopētīja shematiksi atzīmēto vietu GPS aparātiņā.
Ar vieglām rokas kustībām transporta līdzekļa motōrs jau rūca. Nav jau kā kvadracikli, ar ko viņa baudījusi braukāties pa Āfrikas bijušo pilsētu drupām un tuksnešie, bet šis arī nebija peļams.
Iesūtīja: storyteller ; laiks: 05.03.2009 20:58
Skārleta vēroja notiekošo un viņas lūpās vēl aizvien neizdzisa smaids.
-Es ceru, ka puiši, kuri man būs jāsagaida būs tīrāki par dažu labu,-viņa piezīmēja.-Kas tie būs par puišiem?
No mājas iznāca... cilvēks. Smarža bija patīkama, nedaudz eibinoša, tomēr Skārleta ātri nokratīja sajūtu, kura bija uzmākusies. Tāpat īpašas nepieciešamības pēc pārtikas nebija. Kas jaunais vīrietis aizgāja, vampīre atkal pievērsās Metjū.
-Vai tad vampīri īpaši mainās?-viņa vaicāja, nopētīdama Metjū.-Toties tu izskaties vecāks. Un savārdzis,-viņa izdarīja slēdzienu.
Iesūtīja: Semijs ; laiks: 05.03.2009 21:20
Bens diezgan tramīgi ņēmās par viņu ievēlēto vietu. Vampīrs nevarēja sagaidīt, kad saule pazudīs, lai varētu iet paēst, viņš sen nebija ticis pie svaigām, jaunām meitenes asinīm kā arī miesu. Skatīdamies apkārt un būtībā ik pēc piecām minūtēm ieskatīdamies pulkstenī, viņš aizpīpēdams cigareti, apsēdās uz krēsla un atkorķējis alus pudeli, teica.
-Es nezinu kā Jūs, bet tiklīdz būs tumšs, es visticamāk vēlāk ieradīšos, sen nav pusdienas ēstas.-
Viņš ar mēli izbraukāja visus savus zobus un iedzēris kārtīgu malku, uzreiz ievilka kārtīgu dūmu un izlaida ārā dūmu mutuli.
Iesūtīja: semo ; laiks: 05.03.2009 22:00
Pa to laiku helikopterī Nakamura vērīgi, bet neuzkrītoši nopētīja savus jaunos biedrus. Lai gan cilvēki, viņš nodomāja, tomēr jāiepazīst tuvāk, vai uz viņiem tiešām var paļauties, perfekti jāiepazīst katra stiprās un vājās puses, lai izšķirošā brīdī būtu skaidrība, kā rīkoties. Nakamura apzinājās uzdevuma nopietnību un saprata, ka būs nepieciešama spēcīgi saliedēta komanda, lai tiktu ar to galā.
Iesūtīja: Moriartijs ; laiks: 05.03.2009 22:16
Džeroms nebija pārāk priecīgs par apkārtni. Saule rietēja (laikam), bija ne ar ko nesajaucama līķīšu sadalīšanās smaka gaisā. Nepatīkami.
Noskatījis telpu ap sevi, Džeroms iespurdzās un ignorēja pārējos. Vieta nebija no patīkamākajām. Tā vietā viņš izņēma no kabatas Skarabeju un ļāva tam izlūkot apkārtni. Tikmēr pats apsēdās uz mugursomas un sameklējis savu E-Rīderi, ķērās pie lasīšanas. Ja reiz jāgarlaikojas, tad to vismaz var darīt noderīgi.
Uz Bena komentāru, viņš atteica, - Svaigas pusdienas ir laba ideja. Esmu Džeroms. -
Kādu brīdi lasījis pametis skatu apkārt, viņš pamanīja Skarabeju ošņājam durvis. Piecēlies, viņš pie tām piegāja lai pārbaudītu saules rieta progresu. Varbūt jau varēs iet svaigā gaisā. Nu ... nosacīti svaigā ...
OOC: Man likās ka Skārleta bija ar mums, un saule vēl nebija norietējusi. Kā tad īsti ir?
Iesūtīja: Zōzā zač zač ; laiks: 05.03.2009 22:42
-Tie ir tie, kas nāks uz viesībām šodien. Tev pazīstami.-
Metjū noteica skatīdamies Skārletai acīs. Un tad palūkojās uz austrumiem, tur mākoņi nāca virsū kā melna migla, kas vēsta,ka būs negaiss. Saule, jau bija norietējusi un Metjū ieskatījās Skārletai acīs.
-Tas ir tapēc, ka neesmu pārticis no sātīgas barības jau pāris gadus.-
Tas tā arī daļēji bija, jo Metjū pēdējos gadus ir pārticis no dzīvniekiem un ja kāds cilvēks patrāpījās, tad to atdeva Drū, jo viņai vajadzēja piemēroties pie savām pārmaiņām.
Helikopterā otrs pilots pagriezās pret aizmugurē sēdošajiem un skaļi ierunājās.
-Mēs jūs uzreiz izlaidīsim un tad pazudīsim, tādas bija mūsu pavēles un ja kāds paliks helihopterī, tad Jūs tiksiet nošauti. Piedodiet, bet savādāk mēs nevaram.-
Pilots pagriezās un kaut ko pateica otram pilotam, kas vadīja šo helikopteru. Tad pagriezies uzrunāja apkārtējos.
-Nu, jūtat satraukumu?
Viņš pavaicāja plati smaidot. Viņa acis spīdēja, kā mazam bēernam, acīmredzami viņa pirmais īstais uzdevums.
ooc: Skārleta nebija ar Jums.
Iesūtīja: B.A.L.O.D.I.S ; laiks: 05.03.2009 22:48
Kirils nedaudz nemierīgs nopētīja visus apkārtējos. Doma, ka būs jāsadarbojas ar vampīriem, viņam īpaši negāja pie sirds. Bet izvēles nebija. Kirilam nedaudz kņudēja vēders no neliela uztraukuma.
Mūsdienu helikopteri nerada neko vairāk par dūcošu skaņu, bet uzsākt sarunu vienalga kaut kā negribējās.
Kāpēc vienmēr ierodoties visi klusē?
Sastapies ar Nakamuras skatienu viņš izmeta:
Mani sauc Kirils Konrāds...
Iesūtīja: storyteller ; laiks: 05.03.2009 22:50
-Man pazīstami? Dzirdējusi neesmu, ka kāds no maniem paziņām arī taisītos uz šo pusi,-Skārleta sacīja, viegli pasmaidot. Soma stāvēja viņai pie kājām.
-Tev derētu ne tikai sātīga barība, bet arī duša un labāka sabiedrība, teiksim, augstākās aprindas,-Skārleta pasmaidīja un, pārvarējusi riebumu pret Metjū smirdoņu, cieši apskāva veco draugu.
Iesūtīja: Hworang666 ; laiks: 05.03.2009 23:08
Gaisā atkāpās pat paranoja. Pirms tam klusumā viņš bija kārtojis jakas vīlītes un iztaisnojis lielu daļu kabatu. Pēc tam bija naža un granātu kārta, viss tika ievietots precīzi tam paredzētajās vietās, lai tad, kad ir vajadzība, visu ātri varētu dabūt ārā. Beidz uzvesties kā iesācējs.. Pats labi zini, ka vajadzīgajā mirklī laidnis iesprūdīs, granāta nesprāgs un nazis iekārsies tajā pat makstī... Bezcerīgs gadījums tu esi, Bleik, patiesi bezcerīgs... Kad ierunājās Kirils, arī Bleiks viegli iesmējās. Bleiks... Bet ļauju visiem mani saukt vienkārši par Bleiku...
Iesūtīja: Semijs ; laiks: 05.03.2009 23:18
Bens ievēroja kā ārpusē satumst un viņa acu zīlītes sašaurinājās. Paņēmis savas mantas, vampīrs paskatījies uz pārējiem, teica.
-Laiks medīt.. tiekamies, kur norunāts.-
To izteicis, vampīrs bez maz vai izgaisa, atstājot dažas ilūzijas aiz sevis, kas tika radītas dēļ viņa ātruma. Vampīrs sākumā kārtīgi izkustējās uz ielas, ar savu ātrumu pārvietojoties bez maz vai pa jebkuru vietu. Iekārtojies uz kādas pussagruvušas mājas jumta, vampīrs sāka rakāties pa savu somu. Nepagāja ne mirklis, kad viņš bija izvilcis maisiņu ar kokaīnu, svētlaimē smaidīdams, puisis uz jumta izbēra kādu gramu kokaīna, paņēmis un ar cigarešu paciņu uztaisījis taciņu, Bens pielika klāt savu nāsi un fiksi visu iešņauca. Pakasījis degunu un nopurinājies, Bens tā teikt ierēcās no labsajūtas un sajutis sevī enerģiju, viņš nolēca no mājas, lai dotos kādu upura meklējumos.
-Sākumā miesu un tad asinis... jā... nabaga meitene ko satikšu. Sākums viņai varētu patikt, bet beigas šaubos vai ies pie sirds.-
Nolaizījis savas lūpas, Bens strauji, bet klusām virzijās pa tumšajām ieliņām kā ēna, cerībā atrast kādu upuri.
Iesūtīja: semo ; laiks: 05.03.2009 23:28
Pilota izteikumi neatstāja ne mazāko iespaidu uz Nakamuru un viņa sejas izteiksme palika nemainīga. Vairāku gadu trenniņu un cīņu pieredzes gaitā viņš bij instinktīvi gatavs jebkādiem pavērsieniem, šis noteikti nebij nekāds pārsteigums. Vampīri un vilkači ir viņa specialitāte, bet abi piloti tiktu nekaitīgi atslēgti, pirms paspētu iepīkstēties - nekādu problēmu. Viņa prātā tagad bij domas par gaidāmo misiju un kā noritēs komandas saliedēšanās. Uz jautājumu viņš atbildēja ar savu caururbjošo nobrieduša vīra sakatienu skatienu - viņš paskatījās uz pilotu dziļi un nopietni, kā skolotājs uz nenobriedušu muļķa puiku
Novērsis skatienu no pilota, viņš pievērsās Kirilam - Nakamura - viņš vienkārši un draudzīgi atbildēja, pasniedzot roku un viegli pasmaidot, lai liktu saprast, ka ir draudzīgi noskaņots, taču tajā pašā laikā ar dīvainu atturību, baidoties no tuvākas draudzības. Nakamuram bij zema, patīkami tembrīga balss
Iesūtīja: Zōzā zač zač ; laiks: 05.03.2009 23:53
Metjū līdz ar elpu ievilka nāsīs arī Skārletas smaržu. Tā bija specifiska un spēcīga. Un viņš viņai aplika rokas apkārt. Apskāva. Un tad viņš klusām ierunājās.
-Viens ir mūsu paziņas Bena radītais. Papūlējos noskaidrot, kam ir ticis tas gods būt kā ātrākajam vampīram, kurš rada pamatīgu troksni.-
Metjū viegli iesmējās un atlaida Skārletu. Pagājis soli nostāk no sievietes viņš palūkojās uz Skārletas somu.
-Tu vari tagad ieiet iekšā mājā. Paprasi Drū, vilkatei, vai arī Gabrielam, tu viņu sajutīsi, kur nolikt savu somu un lai tev ierāda vietu, kur mēs visi sapūlcēsimies. Un es tikmēr sakopšu sevi.-
Viņš paberzēja savu bārdu un zīmīgi nopētija savu tagadējo apģērbu.
Tikmēr Bens bija nonācis kādā izpostītā pilsētā un viņš dēļ narkotiku reibuma sajuta, ka tuvumā ir kāds bars cilvēku. Viņi atradās kādā mājā, vai arī kādā telpā. Bija grūti to noteikt, bet tur bija cilvēki. Pēc sirdspukstu daudzuma varēja noteikt, ka tur bija pieci cilvēki.
Tagad medniekam atlika tikai uzdarboties.
Jaunais pilots paraustīja plecus pagriezās un sāka lasīt koordinātes otram pilotam. helihopters pagriezās a labi un tas bija jūtams, jo pagrieziens bija straujš.
Iesūtīja: B.A.L.O.D.I.S ; laiks: 05.03.2009 23:55
Kirils joprojām vigli nervozēdams pamāja ar galvu pilotam un viegli pasmaidīja. Izskatījās, ka viņš nebija gaidījis no mums tādu reakciju.
Uzlicis nelielo somu uz pleca, viņš izrausās no helikoptera no helikoptera reizē ar pārējiem.
Kirila skatienam pavērās, šķiet, kādu gadsimtu veca māja un divi stāvi pie tās.
Vietiņa ir nu gan baigā. Izskatās, ka būs jautri.
Viens
Iesūtīja: Semijs ; laiks: 06.03.2009 00:01
-Pieci? Tātad grupņiks!-
Vampīrs pie sevis laimīgi nodomāja un pazuda iekšā mājā, kur vajadzēja atrasties cilvēku baram. Atradis daž ne dažādus asus priekšmetus, Bens pārliecinājās, ka tie nav sudraba un speciāli sagriezās ar tiem, pēc iespējas vairāk, lai būtu vairāk asiņu un brūču. Reģenerācija uzriez nedarīs darāmo, bet laika arī nebūs daudz, sāpes patīkami smeldza, sen viņš nebija to izjutis.
Nosmērējis savu beisbola nūju pret savām asinīm, Bens sāka iet uz to pusi, kur juta cilvēkus, sakņupis un vārgā balsī bļaudams.
-Vai te kāds ir?! Palīdziet lūdzu!-
Vai nu viņa upuri muks prom, ar domu, ka ''ievainoto'' Benu meklēs tagad plēsoņas, vai arī būs muļķi un steigsies palīgā. Vampīrs nekur nesteidzās, viņš gāja lēnām un klusi, lai dzirdētu visu sev apkārt.
Iesūtīja: Zōzā zač zač ; laiks: 06.03.2009 00:20
ooc: pieņemsim, ka Kirils iemiga un to nosapņoja.
Visi gulēja un neviens nedzirdēja Bena kluso balsi, bet kad viņš nonāca līdz durvju ailei, tad viņš istabā ieraudzīja trīss vīriešus un divas sievietes. Viens it kā bija sardzē, bet bija iemidzis, jo viņš vienīgais sēdēja. Kad tika izdarīts nākamais solis no bena puses, tad viņš juta, kā noklikšķ kaut kas sienā un pēc mirkļa viņš sajuta smagu sajūtu ribās. Viņa ribās bija iesprūdis ass metāla priekšmets. Ribas netika salauztas, vai pāršķeltas, metāla plāksne bija iedūrusies, tieši tur, kur ribas savienojas. Un labā plauša bija nedaudz ieplēsta. Un pirmais, kam refleksīvi vajadzēja notikt, bija klepus.
Iesūtīja: Semijs ; laiks: 06.03.2009 00:31
-Khe! Ā bļ.e, Jūs kro.pļi ar savām sū.da idejām!-
Bens ieklepojās un saprata, ka tikko tā stulbi nodeva sevi. Laika nebija un izskatās, ka nāksies vien tērēt lodes šoreiz. Vampīrs nebija labu laiku ticis pie asinīm, tādēļ viņa spējas nebija tik stipras kā ierasti, bet pārdabisks spēks un ātrums viņā vēljoprojām bija.
Satvēris metāla priekšmetu un to pārlauzis, Bens meta to pa guļošo sargu, nevilcinādamies, vampīrs izvilcis savu dunci, veica tālu lēcienu uz nākamo guļošo vīrieti, ar domu ietriekt dunci viņam ribās.
Iesūtīja: Zōzā zač zač ; laiks: 06.03.2009 00:40
Visi uzmodās no Bena balss un pirmais cieta sargs, kuru pāršķēla Bena mestā plāksne. un viņš nokrita uz grīdas raustīdamies pēc nāves krampjos. Abas Sievietes krita panikā, viena sāka skaļi kliegt. Un bena lēciens bija veiksmīgs, viņš trāpīja guļošajam vīrietim, pirms viņš piecēlās sēdus, bet Bens pārcentās ar spēku un brutāli ietriegdams dunci šī virieša krūtīs viņu gandrīz vai saplacināja. Vīrietim tika pārdurtas plaušas un caurdurta sirds. Trešais vīrietis izvilka pistoli, kad viņš savā sejā sajuta siltas šļakatas un uzreiz izšāva visu aptveri pa Benu. Divas lodes trāpīja. Viena ietriecās metāla plāksnē, kas bija vēl palikusi Bena ribās un otra izgāj caur vampīra bicepsam. Benam tagad vajadzēja dabūt kaut nedaudz asinis, lai uz brīdi apslāpētu sāpes, kas tagad viņam bija jāizjūt.
Iesūtīja: Semijs ; laiks: 06.03.2009 00:50
Asinis... asinis šļakstījās Bena sejā, tās garša bija patīkama, neskatoties uz to, ka vampīrs viņus tieši nesūca, viņš dabūja kādu šļakatu izgaršot, bet visu viņu baudu izbojāja tas nožēlojamais cilvēks, kas centās nogalināt vampīru ar pistoli.. ar parastu pistoli. Sāpes bija jūtamas jā, bet asinis, kas šļācās mutē mazināja to. Atņirdzis zobus, Bens zibens ātrumā ietriecās trešajā vīrieti un ielidoja ar viņu sienā, iespējams salauzdams viņam daudz ko svarīgu. Iecirtis savus zobus viņa rīklē, Bens sāka sūkt asinis šausmīgā ātrumā, viņš bija izsalcis.
-Ak jā... meitenes.-
Viņš viltīgi pasmaidīja un satvēris vīrieti aiz kakla, aizsvieda viņu projām no Bena un abām sievietēm. Nolaizījis lūpas un izrāvis ārā metāla asmeni, vampīrs to ietrieca vienā no līķiem istabā. Kliedzošās sievietes sāka krist uz nerviem, tādēļ Bens abas sievietes burtiski iedzina stūrī un abām ausī iečukstēja.
-Ššš...-
Pēc tā vampīrs izmantodams savu vampīra šarmu un hipnozi ķērās pie deserta.
Iesūtīja: storyteller ; laiks: 06.03.2009 13:53
Skārleta atlaida Metjū no sava tvēriena un pasmaidīja.
-Bena radīts? Tas ož pēc nepatikšanām,-Skāleta pasmīnēja.
-Pret to es neiebilstu,-viņa sacīja, kad Metjū piedāvāja viņai nolikt somu un iekārtoties, tā teikt.
Paņēmusi somu, viņa atvēra durvis un iegāja mājā. Nu vajadzētu uzmeklēt tikai kādu no pieminētajiem - otru vilkati vai arī nu jau redzēto cilvēku.
Iesūtīja: Hworang666 ; laiks: 06.03.2009 15:34
Kādēļ lai gan es paliktu te, ja man pienāksies naudas žūksnis, kad viss būs galā? Tas gan - iespējams, ka pienāksies, jo cilvēki melo un tas tips neizskatījās pārāk uzticams... Vispār... Viņa sejas izteiksme aizdomīgi atgādināja to situāciju, kad tu kādu nolem nāvei... Aizdomīgi... Pēkšņi viņš aizdomājas, ka ar acīm skanē debesis, vai nemanīs kādu lidojošu objektu. Ja nu vampīri mūs atkal izseko? Bet, tā kā acīs neviens, jeb, precīzāk - nekas nekrita acīs, Bleiks atslābinājās. Tad viņš viegli iespurdzās. Izskatījās, ka Kirils ir iemidzis... Protams, biedrs, kurš visu uztver mierīgi nav sliktākais variants, bet, vai šis nav tā kā pārāk mierīgi. Kad helikopters asi pagriezās, viņš viegli uzslīdēja virsū blakus sēdošajai sievietei. Ai, atvainojos... viņš veltīja viņai strauju smaidiņu, kas varētu norādīt, ka viņi ir kaut mazliet pazīstami, vai arī to, ka viņš vienkārši galanti izturas pret sievietēm.
Iesūtīja: B.A.L.O.D.I.S ; laiks: 06.03.2009 17:57
Kirils joprojām snauduļoja ar vieglu smaidiņu uz sejas. Pēc nelielā grūdiena viņš atvēra acis uz brīdi, pārbaudīja vai nekas nav mainījies un aizvēra atkal acis. Drošības sajūta un komforts darīja savu par spīti uzdevuma bīstamībai. Lai atbrīvotos no stresa un saglabātu modrību, reizēm ir jāizguļas.
Iesūtīja: semo ; laiks: 06.03.2009 18:14
Šis būs pailgs lidojums - noteica Nakamura un iekārtojās ērtāk, lai mazliet iesnaustos - jāuzkrāj spēki, kas zina, kas mūs sagaida Viņš nebaidījās iemigt, jo labi zināja savas spējas, ka nepieciešamības gadījumā spēs momentāni pamosties un adekvāti reaģēt - līdzīgi kā labs sargsuns.
Iesūtīja: Moriartijs ; laiks: 06.03.2009 20:08
Tikai pasmīnējs par Bena straujos aiztīšanos, Džeroms paņēmis Skarabeju ielika kaķi atpakaļ kabatā un devās ārā. Nonācis pie mašīnas, viņš iemeta savu mugursomu bagāžniekā un domāja doties "pusdienās" vai nē.
OOC: jautājums, ārs taču ir ārs. vai būtu pieejama kkāda apkārtnes karte?
Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne ; laiks: 06.03.2009 22:31
Viņa salika mantas bagāžniekā, iekāpa aizmugurējajā sēdeklī un aizpīpēja savu cigareti. Leia nevilcinājās ar liekām pārdomām par braukšanu, sieviete zināja, ka uzradīsies kāds cits, vai šai gadījumā cita, kas to izdarīs viņas vietā. Vilcene nosmīnēja un ievilka pirmo dūmu, lēni izpūtusi izbaudot katru mirkli kad tabakas un marihuānas dūmi aizskāra daudzās garšas kārpiņas. Abu vielu smarža un dūmi piepildīja mašīnu. Leiai bija pilnīgi vienalga vai kāda īdēs vai nē par šo egoistisko izgājienu, viņu "zālīte" nomierināja un reizē padarīja dzīvi gaišāku.
Vari braukt tikai neapmaldies četrās eglēs...vai priedēs, īsti neatceros to muļķīgo teicienu.
Noņurdēja sieviete un ievilka vēl vienu dūmu. Topogrāfiski idioti un idiotes nebija nekāds retums un ar šo divu jaunkundzīšu vidū noteikti bija vismaz viena ar īpaši augstu intelekta līmeni.
Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 06.03.2009 22:37
Džeikobs vienkārši sēdēja krēsla nolaidis platmali zemu pār acīm, apslēpjot zem tās cinisku smaidu. Šis Bens bija devies medībās, tikko pēc saulrieta, bet viņiem vajadzēja doties ceļā cik vien drīz iespējams. Nē punktualitāte pēdējos gadsimtos nebija tā visvairāk izkoptā vērtiba. Ak jel, Džeikobs vēl atminējas tos laikus kad par nokavēšanos nāca bargi sodi, mūsdienās tā bija pagātne.
Tikko saules pēdējais stars pazuda aiz apvārkšņa Džeiks pieleca kājās uz sāka soļot uz mašīnas pusi. Tā kā Džeika nebija daudz personīgo mantu, tik vien kā papildus munīcija, viņs nometa to uz aizmugurējā sēdekļa un pienāca pie vadītāja durvīm, uzlicis roku uz roktura viņš sacīja otram vampīram: Sēdies iekšā, Džerom. Tonis bija vēss, neizteiksmīgs un pavēlošs pat ar zināmu izsmiekla devu. Neliksim organizatoriem gaidīt. Nesakot vairāk ne vārda Džeiks iesēdās mašīnā un ieslēdza GPS, lai aplūkotu ceļu un iespējamās problēmas, ar ko šī grabaža, ko dažs labs uzrošinās saukt par mašīnu, varētu saskarties.
Iesūtīja: Moriartijs ; laiks: 06.03.2009 23:42
Nolēmis nedoties "pusdienās", jo bija jau nesen paēdis, Džeroms apskatīja apkārtni.
- Piekrītu. Būtu laiks doties. Labāk ātrāk, nekā vēlāk visu nokavējot. - Džeroms noteica Džeikam un apgājis otrā pusē mašīnai iesēdās iekšā. Padomājis sprādzēties vai nē, Džeroms uzmeta vienu skatienu GPS un ļāva ar to tikt galā pašam Džeikam.
- Gaidīsim Benu? Vai tomēr dosimies? - viņš painteresējās skatoties laukā pa logu.
Iesūtīja: Zōzā zač zač ; laiks: 08.03.2009 14:27
Sievietes bija pārbijušās un būtu varbūt pretojušās, ja vien Bens nebūtu sācis izmantot savu vampīra šarmu, kas lika viņām nomierināties, bet tik un tā viņas trīcēja un mēs jau varam iedomāties ko šis vampīrs, kurš brutāli nogalināja trīs vīriešus, izdarīs ar šīm divām neaizsargātām sievietēm.
Metjū pagriezās un devās uz durvju pusi. Apstājies pie durvīm viņš pasmaidīja, jo bārda sakustējās, it kā viņš smaidītu.
-Iespējams, ka tā tas varētu ost. Un tagad es tevi ievedīšu mājā un tad sameklē kādu, kas tev palīdzēs iekārtoties.-
Vīrietis noteica un pagriezies pret durvīm, tās atvēra. Durvis bija sākušas nedaudz pūt, bet tas acīmredzami neuztrauca Metjū un pamatoti. Ieejot mājā, tā no iekšienes izskatījās tik pat drausmīgi, iespējams pirmā reakcija varētu būt - "Un šī ir Tā māja kur mums būs sanāksmes? Ūķis nevis māja."
Ārdurvīm aizveroties Metjū drošā solī devās pie durvīm, kas bija tieši pretī ieejas durvīm. Tas izskatījās pēc sienas skapja, dēļ durvju noformējuma. Apstājies pie durvīm viņš tās atvēra un ielaida Skārletu pa priekšu. Pirmais ko sieviete redzēja bija gaišs garš gaitenis un tas izskatījās gaumīgs, jo gaiteņa sienās bija iestrādāti visādi tēli un zīmes, kas padarīja šo telpu nedaudz mājīgu, kā arī spogulis, kas atradās tieši telpas kreisās sienas vidū. Un gaiteņa grīda bija slīpa, jo tā veda uz leju, acīmredzami uz pagrabu.
Izgājis cauri šim gaitenim Metjū nonāca pie vēl vienām durvīm, kuras atvērās pašas. Un tad priekšā pavērās siena un gaiteņi, kas aizgāja uz abām pusēm, viens pa labi un otrs pa kreisi. Šī vieta izskatījās pēc labi koptas un pārtaisītas militārās bāzes, kas ir uztaisīta zem šīs vecās mājas.
Metjū apstājās un pagreizās pret Skārletu.
-Tu ej pa to gaiteni un atrodi, kas tevi te izvadās un es tikmēr piekārtošos un atradīšu labākas drēbes par tām, kas man tagad ir mugurā.-
Metjū pagriezās un aizgāja pa gaiteni kas veda pa kreisi un pazuda aiz stūra, kas veda atkal pa kreisi. Skārletai tagad vajadzēja atrast kādu, kas viņai izrādītu šo vietu. Viņai atlika iet taisni pa šo gaiteni, kas veda pa labi, ka tikko ienāca un kas apmēram, pēc pieciem metriem nogriezās vēlreiz pa labi. tad atkal parādījās priekšā milzīgs gaitenis, kurš bija platāks un gar sienām bija vairākas durvis. Tālākās durvis, labajā sānā, bija atvērtas un no tām varēja dzirdēt skaņu, kādu var dzirdēt, kad kāds kaut ko metina. Tuvākajās durvīs, kas bija nedaudz atvērtas, bija jūtama patīkama un reibinoša smarža , kas jaucās kopā ar eļļas smaržu.
Skārletai tagad bija izvēle kurās durvīs ieiet, lai viņai kāds izrādītu šo vietu.
Tikmēr helikopterī otrais pilots atkal pagreizās pret aizmugurē sēdošajiem un skaļā balsī ierunājās, tā lai visi viņu dzirdētu, pat tie, kas bija aizmiguši.
-Labi, piesprādzējieties, tagad mēs paātrināsim lidojumu. Nevēlos, lai kāds tiktu izmētāts pa visu kabīni.-
Viņš skaļi iesmējās, laikam pēdējais teikums bija kā joks, kuru saprata viņš. Bet piesprādzēties vajadzēja, tas bija tīri tā drošības pēc.
Tikmēr, kamēr helikopters uzsāka savu straujo lidojumu, visas vilkates jau atradās mašīnā un varēja sākt savu ceļu uz galapunktu, kuru rādīja mazais GPS ekrāns.
Pēc 10 minūšu stāvēšanas, kad Bens vēl neparādījās, vampīriem, kas jau sēdēja mašīnā vajadzēja saprast, ka Viņš pats varēs nokļūt galā, jo viņš, kad viņi nokļuva šajā mītnē, bija tas, kurš visvairāk bija pētījis ceļu un gala punkta atrašanos vietu uz šī mazā GPS ekrāniņa.
OOC: Ja tu domā, Moriartij, ārs, kā zemes - tā mērvienība, tad jā, ja tas ir no kāda posta, tad visticamāk tas ir domāts ātrs.
Iesūtīja: Semijs ; laiks: 08.03.2009 14:55
Bens iznāca ārā no izveidotās asinspirts un atbalstījies pret sienu, elsodams teica.
-Jomajo, nezināju to, ka cilvēku sievietes spēj panākt vampīres līmeni. Ehzz(aizpīpē cigareti) nu būs vien jādodas uz to mītiņu..-
Izvilcis ārā lapiņu, kur vampīrs bija saszīmējis ātrāko ''skriešanas'' maršrutu, Bens to nopētīja visvisādi un ielicis lapiņu atpakaļ somā, viņš pirms došanās prom, veltīja gaisa skūpstu visiem cilvēkiem, kuri gulēja izsūkti sausi. Vampīrs bija viss notraipīts asinīs, bet uz to viņam bija vienalga, kas spēs par to piesieties? Izlīdis uz mājas jumta, Bens ievilka dziļu elpu caur nāsīm un nopūties, acumirklī pazuda no vietas, kur bija atradies. Pēc kādām trim sekundēm Bens jau bija uz cita mājas jumta un tādā gaitā viņš lēkāja/skrēja uz sarunāto vietu..
Iesūtīja: Moriartijs ; laiks: 08.03.2009 19:18
- Nešķiet, ka viņš plāno nākt atpakaļ, - Džeroms pēc 10 minūšu gaidīšanas teica. Sķiet ka Bens bija nolēmis nonākt galā saviem spēkiem/kājām. Lai jau.
Vēlreiz uzmetis skatienu ceļam, teica, - Braucam? Lai nenokavētu ... -
Iesūtīja: B.A.L.O.D.I.S ; laiks: 08.03.2009 19:35
Kirils pamodās, paskatījās pulkstenī un nosvilpās.
Interesanti, kāpēc šādās misijās jāpārvietojas ar helikopteriem.
Apkārtējie cilvēki bija vai nu aizmiguši, vai noslēgti sevī un mācās virsū garlaicība. Viņš domāja prasīt pilotam, cik ilgi vēl jābrauc, bet pārdomāja. Tad viņš izvilka veco labo spēļu kāršu komplektu un paprasīja:
Zoli mākat?
Iesūtīja: Hworang666 ; laiks: 08.03.2009 22:08
Bleiks neviltoti iesmējās: tev piekodina piesprādzēties, lai tu neizšķīstu pa kabīni, bet tu vēlies uzraut zoli? Tagad sāk šķist, ka mūsu komandā ir pat flegmatiķis, kurš gandrīz vienmēr aizmieg un nedzird visu svarīgo.. Būs jāsāk pielietot savas balss spējas, savādāk cauri netiksim. Pasmaidījis viņš piesprādzējās ciešāk. Patiesi negribējās ietriekties pilotos, tādējādi pat netiekot līdz mīļotajiem vampīriem... Uzlicis kājas uz somas savā priekšā viņš iekārtojās ērtāk.
Iesūtīja: storyteller ; laiks: 08.03.2009 22:22
Skārleta sekoja Metjū norādījumiem un drošā solī devās uz priekšu. Viņu neuztrauca ēkas īpatnējais, paplukušais izskats, galu galā, ne jau viņa tur mitinājās.
Viņa devās uz telpu, kur varēja jaust neparasto un patīkami eļļaino smaržu, tur, cerams, būs kāds pieejams personāžs.
Paskaļi pieklauvējusi, viņa vēra durvis vaļā.
Iesūtīja: B.A.L.O.D.I.S ; laiks: 08.03.2009 22:33
Kirils pamanījis apkārtējo cilvēku pasīvismu, ielika kabatā atpakaļ kāršu komplektu.
Izskatās, ka ceļojums uz Baltiju būs jāpavada bezdarbībā. Kāpēc es savu PDA kompi nobāzu dziļi somā?
Lai īsinātu laiku Kirils sāka mēģināt noteikt šobrīdējo atrašanās vietu novērojot ainavu, cik nu varēja redzēt.
Iesūtīja: washulis ; laiks: 08.03.2009 22:55
Sempera brīdi samulsa, kad dzirdēja Leias teikto. Ko? Viņa jau gribēja sākts smieties pat tik muļķīgu izteikumu no vilkates puses, bet tikai nosmīnēja un uzlika roku uz ātruma kloķa, to ātri sākot bīdīt, liekot vecajajai grabažai ātri uzsākt braucienu.
Tas nedaudz pakauca, bet drīz viņi jau straji brauca uz priekšu. Sempera viegli izņēma dažādus līkumus, pagriezienus, ik pa laikam iemetot acis GPS aparātā, lai ātrāk varētu tik tālāk no tās marihuānas smakas. Viņa deva priekšroku ūdenspīpēm.
Tikmēr kāds piekūns veikli sekoja mašīnai, turot to visu laiku acīs. Hadža nedomāja atstāt Semperu kopā ar kaut kādām svešiniecēm vienu.
Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne ; laiks: 09.03.2009 00:25
Šķita, ka junkundzīti pie stūres nemaz neapmierināja "zālītes" patīkamais, rūgtenais aromāts, bet Leiu tas tikai uzjautrināja, viņa sakrustoja kājas un ievilka vēl pāris dūmus, tomēr kā jau tas ir ierasts, nekas nebija mūžīgs un arī "kāsis" izzuda drūmā pelnu čupiņā. Vienīgi dūmu mutuļi, smarža un Leias spīdošais acu skatiens atgādināja par kādreizējo psihoaktīvās vielas klātbūtni šai mašīnā. Trīs grami bija pazuduši kā nekad nebijuši, bet Vilcene jutās stabilāka par stabilu, jā... saki ko gribi, bet organisms izstrādā imunitāti, it īpaši nepilnu tūkstots gadu laikā.
Saki cik ilgi mums īsti būs jādirn šai konservu bundžā? Protams ja tev nav problēmu atbildēt.
Vienaldzīgi vaicāja Leia, piekrāvusi pilnu klēpi ar YSL kosmētiku, lai cik gadsimti būtu pagājuši, tomēr šī firma nemira un aizvien bija labākā kosmētikas ražošanas vēsturē. Uzdotais jautājums bija pavisam vienkārš, jo Leiai bija jāzin, cik ilgs laiks bija dots makiāža uzklāšanai.
Starp citu Leia, jūs abas būtu?
Iesūtīja: washulis ; laiks: 09.03.2009 20:08
Sempera. Sempera Heila. Vilkate iepazīstoties atbildēja, uz brīdi nopētot augsprātīgo būtni caur aizmugures spogulim. Bet darot šo darbiņu, vārdam jau noteikti būs maza nozīme.
Pavērusi acis atpakaļ uz GPS ierīci, viņa noteica. Pārlieku ilgi nevajadzētu, bet tas atkarīgs arī no tā, kādi būs ceļi. Ne pa tādām vien sūdu takām ir nācies braukt. Tas lika viņai atcerēties reizi, kad pa vecajiem Kongo džungļiem, kurus nu par džungļiem gan nenosauksi, sanāca iebraukt grimstošajās smiltīs ar savu kvadraciklu. Tas bija jautri...
Sempera atkal pievērsās ceļam, cerot, ka arī pašai ar šo grausta gabalu nebūs ilgi jābrauc.
Iesūtīja: semo ; laiks: 10.03.2009 07:40
Nakamura dzirdot pilota norādījumus, klusējot piesprādzējās. Uz Kirila uzaicinājumu spēlēt zoli viņš noraidoši pagrozīja galvu, taču kad Kirils atlika kāršu komplektu atpakaļ kabatā un sāka skatīties pa logu, Nakamura tomēr nolēma ko pateikt, lai nerastos komandas starpā nevajadzīga spriedze, īpaši jau Bleika piezīmes dēļ. Neņem ļaunā, bet es neesmu kāršu spēļu cienītājs, turklāt nekāda spēle šādos apstākļos nesanāktu. Iesaku labāk mazliet pagulēt un uzkrāt spēkus, mums priekšā grūtas dienas.
Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 10.03.2009 12:16
Dodamies. Džeiks sacīja ar tādu kā nopūtu. Gan jau panāks, ja nē, pats vainīgs. viņš piebilda iedarbinādams motoru un ielikdams to pirmajā robā.
Un jā, ja nu kas, mani sauc Džeikobs, Džeikobs Aleksandrs Bleks.
Iesūtīja: Moriartijs ; laiks: 10.03.2009 12:45
- Džeroms Pīters Ridlijs, - Džeroms katram gadījumam nosauca savu vārdu vēlreiz. Tad pievērsās ceļam un gaidīja kad nonāks galā.
- Man tāda sajūta, ka Benijs sagribēja ierasties ar grand entrance, nevis kā parastie "mirstīgie". Atvainojos par kalambūru. - viņš iesmējās.
Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 10.03.2009 13:07
Atgādini lai ielaizu viņam lodi pēcpusē, ja mēs plānojam kaut ko lielu labāk lai nav nekādu aušību. Džeikobs sacīja uz mirkli atlaisdams stūri un atbīdīja savas pistoles aizslēgu lai pārbaudītu kādas lodes tur bija ielādētas, jā, sprāgstošās, būs jauki skatīties kā viņš mēģinās atreģenerēt pusi pēcpuses.
Tagad mašīna traucās pa iezīmēto ceļu krietni virs atļautā ātruma. (It kā ātruma ierobežojumi pastāv postapokaliptiskā pasaulē?) Vadoties pēc GPS vēl bija vismaz desmit minūtes braucamas.
Iesūtīja: Moriartijs ; laiks: 10.03.2009 13:10
- Noteikti atgādināšu. Nav ko aizlaisties. Pusdienas šis sagribēja, - Džeroms sarkastiski noteica, - Lai gan būtu jauki redzēt viņa seju, ja šis aizies atpakaļ gaidīt mašīnu! - vampīrs iesmējās.
Iesūtīja: Zōzā zač zač ; laiks: 10.03.2009 16:03
Kad SKārleta atvēra durvis, viņas sejā un visas viņas ķermeni pārņēma viegla eiforija. viņa izjuta saldenu smaržu un tās nebija tās eļlas, kas te smaržoja, tā bija patīkamāka un uzbudinošāka smarža. Gabriela asinis.
Tikmēr pats Gabriels stāvēja pie galda ar muguru pagriezies pret durvīm. Viņam pretī stāvēja galds uz kura atradās viņa snaipera ierocis, pāris lodes, vīraks un šķīvis, kurā pa vidu bija deglis un kas bija piepildīts ar kādu šķidrumu un acīmredzami tā bija tā smarža, ko no sākuma bija sajutusi Skārleta pirms viņa iegāja istabā, kas bija piesūkusies ar reibinošu asins smaržu. Gabriels uz abām rokām uzlika savas metāla aproces un uzvilka džemperi, jo pirms tam viņš bija tikai pelēcīgās auduma biksēs. Protams, viņš dzirdēja, ka kāds kaluvēja, tapēc tagad viņš pagriezās un viņam no labās rokas aproces iznāca divi gari asmeņi, kurus apspīdēja zilganvioletas gaismiņas. Acīmredzami UV. Pacēlis labo roku pie krūtīm asmeņi ievilkās aprocē un gaismas nodzisa.
-Metjū atsūtija?-
Viņš pajutāja skatoties tieši Skārletai acīs.
Džeikobs un Džeroms, jau bija ļoti tuvu, bet tomēr bija gabals ko braukt. Viņi jau bija nonākuši mežā, bija grūti saprast, kas kur ir, jo apkārt bija koki, krūmi un mežs bija gandrīz vai necaurredzams.
Vilkatēm gan bija lielāks gabals ko braukt, nemaz nerunājot par cilvēkiem, kas bija nobraukushi tikai pusceļu.
Tikmēr Benu kāds novēroja. Tumsā iemirdzējās gaisma un tad mazs sarkans punktiņš vien palika, kas zaigoja koši srkanā krāsā. Tad tas palika nedaudz blāvāks un nolaidās nedaudz zemāk.
Iesūtīja: storyteller ; laiks: 10.03.2009 16:15
Ja pēc pieklauvēšanas neviens akurāt nebļauj, ka iekšā iet nedrīkst, jāiet tur, kur bija domāts. Skārleta tieši tā arī darīja un pirmais, kas pārsteidza vampīru sievieti ienākot bija smarža. Asins smarža, kura teju vai deva dullumu galvā. Daudz jau nevajadzētu, vien pāris lāsītes un alkas būtu apmierinātas kā pēc kāda našķa. Skārleta pie sevis pasmīnēja un nokratīja šo domu. Cilvēku jaunulis bija Metjū draugs, turklāt arī nevarēja zināt, vai viņš gadījumā nav kāds īpašs un visiem nepieciešams eksemplārs.
Skāleta uzbūra naivāko un piemīlīgāko smaidiņu. Viņa apzinājās savu skaistumu un valdzinājumu, kā arī apzinājās to, ka vēlas būt draudzīga pret šo cilvēku. Kāpēc gan, galu galā, ēdājs nevarētu sadarboties ar savu ēdienu un gastronomiskās izvirtības neatlikt uz citu laiku?
-Tieši tā, Metjū sūtīja,-Skārleta pamāja un ļāva, lai cilvēku jaunulis uzņemas vadību, arī viņa skatījās Gabrielam acīs. Bez kauna, nožēlas vai asinskāres. Tā vienkārši.
Iesūtīja: Zōzā zač zač ; laiks: 10.03.2009 16:46
-Skaidrs..-
Puisis gari novilka it kā domādams, ko teikt. Novērsis acu kontaktu un pagriezis galvu uz sāniem puisis paņēma atslēgu, kas stāvēja blakus viņa snaipera ierocim. Un atkal ieskatīdamies Skārletai acīs laipni pasmaidīja. Smaids viņam piestāvēja un bija redzams, ka viņš nav no tiem, kas visu laiku smaida.
-Tātad, Tu būtu Skārleta. Ja kļūdos, tad izlabo.-
Viņš uzreiz pārgāja uz Tu, lai būtu vieglāk komunicēt. Puisis nopētīja šo vampīru no galvas līdz kājām, neslēpjot, ka to dara, protams , neuzmācīgi, bet pietiekami uzkrītoši.
Nolaidis labo roku gar sāniem viņš paspēris pāris soļus uz priekšu nostājās Skārletai tieši pretī. Acu kontakts. Asins smarža.
-Un, ko viņš lika man tev ar tevi izdarīt?-
Viņš uzdeva vēlvienu jautājumu un gaidīja Skārletas atbildi. Acīmredzami puisim bija kāds nodoms, ko viņš vēlas panākt ar savu mierīgo uzvedību un savu asins īpatnēji spēcīgo smaržu.
Iesūtīja: storyteller ; laiks: 10.03.2009 18:25
Skārleta atbalstījās pret sienu un pētoši noraudzījās Gabrielā. Dots pret dotu, jo arī viņa nesteidzīgi nopētīja cilvēku jaunuli, kurš bija pietiekoši drosmīgs, lai viņu izaicinātu. Viņa nezināja, cik daudz Metjū Gabrielam bija pateicis par viņu, vai viņš vispār kaut ko zināja, tomēr tas vienmēr bija izpētāms.
-Jā, es esmu Skārleta. Prieks iepazīties, Gabriel,-viņa sacīja, pasmaidīdama vieglu lūpu kaktiņu smaidu. Viņa gaidīja. Viņa varēja gaidīt vien mūžību, ja tas būtu nepieciešams, jo ne jau viņas dzīve aizritēja garām degunam. Bet kā kāds gudrs cilvēks bija teicis, laiks ir tikai vēl viena ilūzija, kuru rada prāts.
-Metjū teica, ka tavs uzdevums būtu mani iepazīstināt ar apkārtni. Es te skaitos kā vecs draugs, tā teikt,-Skārleta pasmaidīja vēl mazliet un vēl aizvien lūkojās Gabrielam acīs.
Iesūtīja: Bizii van Dope ; laiks: 10.03.2009 22:29
Mašīna, kuru vilkaču pārstāvjiem tika atvēvēlēta ceļam, bija kaut kāds labi saglabājies, tomēr nemoderns antikvariāts. Nekaunība, ja jau gribēja, lai labākie palīdz, taču, ja labāku transporta līdzekli viņām nedeva, tad nevajadzēja arī. Tas nebija gluži vienalga. Varbūt kādam būs jāieminās, ka Tanija Leiko ir Tanija Leiko galu galā, taču pašreizējo situāciju tas nemainīja. Kas bija, tas bija. Ko jau nu…
Vismaz GPS tai bija. Ha! Vismaz kaut kas! Rudmatainās vilkaces sejai pārslīdēja viegla smīnsmaida atblāzma.
Patiesībā Tanija būtu gribējusi, lai gan vairāk vienkārši varējusi vadīt mašīnu, taču tikai paraustīja plecus. Būtībā viņai jau bija vienalga. Ar vieglu, neapzinātu graciozitāti sieviete pagrieza muguru pārējām vilkatēm. Koši sarkanie mati novizēja gaisā kā ugunīga blāzma. Viņa iekārtojās aizmugurējā sēdeklī un sakrustoja pārsteidzoši slaidās rokas uz krūtīm, izskatīdamās nopietna un bezkaislīga. Bet pie reizes brāzmaina ar dzirkstošajām kaķes acīm un dzīvīgajām kustībām, kas jāatzīst viņai pašai nenozīmēja itin neko. Tanija Leiko nekad sevi īpaši neievēroja un nenovēroja.
Patiesībā jau visi varenie pasaules vēstures gaitā ir sēdējuši tikai aizmugures sēdekļos.
Sieviete ar vienu lielu aci iešķībi palūrēja uz abām pārējām vilkatēm, viņām mazliet nelaipni pārmainot vārdus. Tanijai nebija noskaņojuma kaut ko īpaši runāt un arī uz mēles nekas neniezēja sakāms.
Rudmate no malas novērtēja abas pārējās sievietes un atzina, ka Sempera Heila ir skaista vilkate. Toties jau viņas abas bija acīmredzami pieradušas dominēt. Tanija gan sevi negrasījās padarīt par muļķi… bet tas tā.
Mani sauc Tanija Leiko. Viņa ierunājās smalkā, uzsvērtā balsī. Tā bija pirmā reize, kad vilkate ierunājās abu sieviešu sabiedrībā.
Tad te nu bija trīs labākie vilkači pārstāvji. Acīmredzot katrs no savas pasaules malas. Tanijai likās, ka gaiss piesātināts trīs dažādu smaržu…
Viņa sakrustoja arī kājas un pavērās ārā pa logu.
Jā, man arī. Tanija piekrita Heilai par ceļiem, kas izbraukāti.
Metjū, Metjū… Viņa reizē prātoja par mapītes personu saraksta savādāko vilkaci un pārcilāja prātā parakstītā līguma nolādētos noteikumus. Griežot zobus, Tanija bija uzlikusi tam savu parakstu. Bet tas nebija labi. Tomēr pašlaik tur neko nevarēja padarīt. Tikai tas bija dīvaini. Jau otrā vilkace no viņu dzimtas iesaistās nopietnā darbiņā. Jau otrā, kas izvēlēta tādai kā pasaules glābšanai.
Iesūtīja: Semijs ; laiks: 10.03.2009 23:54
Bens jau tāpat bija uz kavēšanas robežas, tā kā viņš negrasījās veltīt savu laiku, lai uzzinātu, kas pa spožu gaismiņu viņu novēroja, bet drošības labad, Beretta jau bija stingri satverta vampīra rokā. Puisim pa ceļam nekas nesagādāja pārlieku liekas problēmas, pārvietoties no jumta uz jumtu bija jau ieradums.
-Sarkanā gaisma nozīmē stāt, bet šoreiz es nestāšos.
Vampīrs noprātoja un paātrināja savu gaitu, apzinoties to, ka būs diezgan piekusis, kad nonāks galā, bet Benam vienmēr pie sirds ir gājis teiciens ''Jo ātrāk, jo labāk.''
Iesūtīja: Moriartijs ; laiks: 11.03.2009 17:21
Džeroms turpināja ceļā garlaikojoties. Skarabejs toties izlīda no kabatas un ložņaja pa mašīnu. Nolēmis paasināt nagus, kaķis izvēlējās aizmugurējā sēdekļa polsterējumu tam par atbilstošu. Pat sāka murrāt kādā brīdī.
Iesūtīja: washulis ; laiks: 11.03.2009 17:28
Sempera pamāja ar galvu, tā sasveicinoties ar trešo vilkati. Visas sieviešu pārstāves! Interesanti. Laikam vilcači vīrieši mūsu laikus palikuši vairāk nīkuļaini. Ja neskaita tos dažus, kas bija pieminēti papīros. Nē, tas laikam bija tikai viens. Eh, vienalga...
Pie Tanijas piezīmes par ceļiem un to sūdainību, Sempera pasmaidīja. Jā... mūsdienās ceļi lielākoties tādi ir. Vai arī ceļu nav nemaz un tie jāveido pašiem.
Varēja dzirdēt uz jumta grabināšanos. Tur Semperas piekūns bija piezemējies, lai lieki nenogurdinātu spārnus. Tā varbūt nevar tik viegli apskatīt apkārtni, bet mašīnu un kas tur iekšā, gan. Sveika Hadža. Sempera klusi teica, pieliecoties pie nedaudz atvērtā loga, kur vīdēja putna galva.
Iesūtīja: Zōzā zač zač ; laiks: 12.03.2009 01:24
Puisis nebrīnījās, ka šī sieviete zināja viņa vārdu. Galu galā visiem bija tā iespēja redzēt, katra īsu aprakstu. Jeb arī vārdus, ko pārstāv, jeb kas ir, un īsu aprakstu par šo indivīdu.
Novērsies no Skārletas Gabriels uzlocīja džempera labo piedurkni atsedzot metālisko aproci viņam ap roku. Vērojis sevi darbojamies viņš ierunājās.
-Skaidrs, tātad viņš atsūtīja tevi pie manis.-
Viņš sāka iet un viņa galva vēl joprojām bija noliekta. kad viņš bija ļoti tuvu sievietei, puisis pacēla galvu un bija ar seju pret seju ar Skārletu. viņa Varēja sajust viņa elpošanu, saldu un kārdinošu smaržu un mierīgus sirds pukstus.
-Labi, tad seko man, izrādīšu visu nepieciešamo...-
Gabriels pagrieza galvu uz durvju pusi un izsoļoja ārā pa tām. Pat neuztraukdamies vai sieviete seko vai nē viņš apstājās gaiteņa vidū un ar viegli paceltu roku norādīja uz durvīm, kas bija gaiteņa galā.
-Tur notiks visa pieņemšana un no turienes var vadīt visu, kas ir šajā bāzē, protams, tikai caur DNS un bals pārbaudi. Seko-
Viņš ar roku norādīja komandu, pats pat to nepiefiksējot. Viņš kustējās uz durvju pusi, kas bija tieši blakus durvīm, kuras norādīja Gabriels Skārletai. Pirms kāda brīža tajās durvīs uz kurām viņš devās skanēja metināšanas skaņa. Apstājies pie durvīm viņš skaļi ierunājās.
- Drū, iepazīsties Skārleta. Drū ir mūsu zinātniece, mehāniķe un vienīgā sieviešu kārtas pārstāve šeit.-
Viņš pagrieza galvu, lai redzētu Skārletu, bet viņš sajuta, ka kāds uz viņu blenž. Un tad ierunājās vilkate ar smaidu sejā.
-Saldumiņ, esmu tev parādā.-
Sieviete pieliecās tuvāk un ieelpoja Gabriela reibinošo asins smaržu. Un ar vieglu reibumu galvā viņa ar smaidu sejā ieskatījās Skārletas acīs.
-Andromēda, jeb vienkāršāk Drū.-
Pacēlusi roku viņa viegli pamāja. Bija acīmredzami, ka no viņas staro pozitīvisms. Vismaz tagad.
Pati sieviete bija slaida un baltiem matiem, pat uzacis un skropstas, un ļoti bālu sejas ādu un visvairāk kas piesaistīja šajā sievietē bija viņas acis, tieši to krāsas. Viena bija tumši zila otra brūna. Tagad meitenei mugurā bija milzīgs priekšauts, kuram bija daudz kabatu un visas pilnas ar visādiem rīkiem. Sākot no skrūvgriežiem beidzot ar urbjiem. Viņai mati tagad bija saņemti astē un viņas apaļā seja padarīja viņu mīlīgu.
Istaba, kas bija vilkatei aiz muguras, bija piepildīta ar visādām tehnikām un metāliem un pie tālākās sienas, kas bija pretī durvīm stāvēja kaut kāda ierīce, kuras viens metāliskais sāns kvēloja, acīmredzami to viņa bija metinājusi, vai arī karsējusi.
Vēl viens pagrieziens un mašīna kurā bija vampīri izbrauca ārā no meža un viņu priekšā parādījās milzīgs purvs un ceļš, kas veda uz vecu visai nedrošu trīsstāvīgu māju, šķērsoja tieši purvu pa vidu. Vēl dažas minūtes un mašīna būs apstājusies. Vampīri sajuta kā mašina piepildās ar trūdošu smaržu kāda ir raksturīga purvam un pūstošiem ķermeņiem.
Tieši tagad vilkatēm bija jaatrodas desmit minūšu intervālā no vampīriem. Un drīzumā viņas arī ieraudzīs ceļu, kas vedīs uz vecu māju, kura bija ieskauta purvainā apkārtnē.
Bens jau bija nonācis pie meža, kur bija tikko aizbraukusi mašina, kurā viņam vajadzētu būt. Tagad vajadzēja sekot ceļam un viņš panāktu savus kompanjonus,lai līdz ar viņiem ierastos pie vecās trīsstāvu mājas.
Tikmēr Dienvidpolā, galvenajā zālē, kur apspriedās pasaules galvenie.
- Mums tas Nav jāapspriež ar mūsu tagadējiem sabiedrotajiem -
Melnādains vīrietis, ar izteiktiem pleciem un kārtīgi koptu sirmu bārdu un pliku galvas vidu uzsvēra vārdus "Nav" un "sabiedrotie". Visi saprata, ka viņš runā par Vampīriem un vilkačiem. Kājās piecēlās vīrietis uz gadiem 70 un ieklepojoties mierīgā balss tonī ierunājās. Viņš bija visvecākais un pēc izskata visvairāk pieredzējušākais. To nebija iespējams nepamanīt.
-Bet es neuzskatu, ka mums nevajadzētu izsūtīt Tās atombumbas uz neapstirpinātām koordinātēm. Tas vilkatis teica...-
Vecais vīrs tika rupji pārtraukts, kad zālē ienāca kāda sieviete un ar riebumu ierunājās, kad vecais vīrs bija izteicis vārdu vilkatis.
-Jūs varētu apsēsties, mister Vērdžer...-
Viņa bija sieviete uz gadiem 40, vismaz vairāk viņai nevarēja dot. No viņas plūda vara un viņa pēc dabas bija valdonīga sieviete. Viņa bija savam vecumam ļoti slaida ar izteiktiem gurniem. Tas liecināja, ka viņa ir māte.
-Šādus jautājumus vajadzēja pārrunāt, kad Mēs visi šeit bijām.-
Viņa stingri iesāka un apsēdās. Atvērusi mapi, kas bija uz galda to ātri pārlasīja. Un kad sieviete apsēdās, tad arī apsēdās Vērdžers.
-Atvainojos, Miss Dhēva, bet mums būtu jāpaklausa šis vilkatis - Metjū. Viņam ir jāļauj izpētīt tā zona, pirms mēs rīkojamies. Apdomājiet to visi, jo tas var izšķirt visas pasaules likteni.-
Vecais vīrs piecēlās un nopētija kādu jaunekli, kas pienesa krūzes ar dzeramajiem pie galda. Vecais vīrs papurināja galvu, atteikdamies no šī cienesta un visai raitā solī izgāja ārā no istabas, bet bija manāms, ka vecums ietekmē viņa raito gaitu. Pārējie palika lielajā zālē runādamies.
Turpinājis iet pa gaiteni pie Vērdžera pienāca kāds viņa vecuma vīrs. Pēc izteiktajiem pleciem un milzīgajām rokām varēja pateikt, ka viņš ir bijis kareivis.
-Jauniesaucamie, cerams uzķersies kā zivis uz āķa, lai varētu uzzināt, kurš no viņiem būs tas kurš salūzīs pirmais-
Visi vārdi no jaunpienācēja skanēja nosvērti un daži uzsvērti. Vērdžers palūkojās uz sava saruna biedra un smagi nopūties ierunājās.
-Cerēsim, ka nebūs neviena, kurš salūzīs, jo savādāk viņš novilks savu vienību līdz ar viņu.-
Viņš cerīgi un tai pašā laikā skumji noteica. Viņi izlika lamatas, ja kāds no valdības būtu "Kurmis", jeb inficētais, un ziņotu visu Bleikam. Visa informācija ko viņi aplūkoja bija farss, un ja Vērdžers kļūdās, tad viņu izmetīs no valdības, bet viņš bija vecs jau un viņu tas neuztrauca.
Iesūtīja: storyteller ; laiks: 12.03.2009 09:05
Kad Gabriels pagāja garām, Skārlea vien pasmīnēja. Viņa saprata cilvēku jaunuļa ķircināšanos. Viņš viņu pārbaudīja nezinot, kas viņa tāda ir. Vēl viens mazs smaidiņš. Tas nozīmēja, ka Metjū nav izpļāpājies. Tas priecēja.
Skārleta pārvietojās klusi un vingri, ja Gabriels neatskatītos, viņš nemaz neapzinātos vampīru sievietes klātbūtni.
Daiļava ar interesi klausījās tajā, ko Gabriels stāsta un rāda. Jautājumu pagaidām nebija, tie parādījās vien tad, kad viņi nonāca pie Drū.
-Sveicināta, esmu Skārleta, kā jau te tika minēts, varētu teikt, ka sena Metjū paziņa,-Skārleta silti pasmaidīja. Atrast te jebkādu sieviešu kārtas pārstāvi bija labi. Tas nekas, ka viņa nesmaržoja tā kā šis cilvēks vai kā jebkurš vampīrs, ar to laika gaitā allažiņ varēja samierināties. Turklāt šī vilkate bija savādāka... pārāk balta? Albīne?
-Kās vēl ieplānots dienas kārtībā līdz sagaidam pārējos?
Iesūtīja: Zōzā zač zač ; laiks: 12.03.2009 15:53
Drū ar pozitīvu smaidu sejā viegli nosvērus galvu uz kreiso pusi uzlūkoja Gabrielu.
-Manu Saldumiņ, tagad ej un sakopies, pie reizes arī pasaki, lai to izdara Metjū. Viņš teicās, ka to šodien izdarīs.-
Viņa nedaudz koķeti to pateica Gabrielam, un bija saprotams, kapēc viņa viņu sauc par saldumiņu. Nostājusies taisni pret Skārletu Drū smaidot viņu uzrunāja.
-Tā, tagad mēs - meitenes, divatā paliksim.-
Viņa novilka savu priekšautu un zem tā bija gaiša kleita, kas izcēlas un tajā pašā laikā apsedza visas meitenes aprises. pagriezusies sānus viņa nolika priekšautu uz pakaramā, ka sbija iekšā telpā. Gabriels tikmēr ar acīm vērodams Skārletu pagriezās un aizgāja uz istabu, no kuras viņš nāca. Pazudis durvīs no viņa bija palikusi tikai patīkama smarža.
-Tulīt es tev parādīšu, kur mēs visi sapūlcēsimies...- Aiz sevis aiztaisījusi durvis viņa turpināja. -Tātad, nekādas grūtības tev nesagādāja šīs vietas atrašana?-
Vilkate smaidot centās uzturēt sarunu, kaut aŗi klusumam arī nebija ne vainas, bet viņu interesēja šī Metjū paziņa. Viņa izjuta nelielu uztraukumu, jo nevēlējās neko sabojāt, vismaz savu pirmo iespaidu.
Meitene paspēra trīs soļus un jau stāvēja tieši pretī aizslēgtām durvīm. Aplikusi plaukstu ap durvju rokturi viņa nedaudz pieliecās un bišķi pacēlusi savus svārkus un labo kāju uz augšu, šī vilkate atklāja melnu lenti, jeb precīzāk somiņa, kas aplikta ap meitenes labās kājas augšstilbu. Viņa izņēma no vienas kabatiņas atslēgu un izslējusies nogludināja svārkus sev priekšā. Ielikusi atslēgu slēdzenē viņa attaisīja durvis kolīdz noskanēja knapi dzirdams signāls otrā istabā.
Durvīm atveroties, tur parādījās plaša telpa, kura smaržoja pēc svagas krāsas. Bija saprotams, ka šī telpa ir nesen izremontēta. Telpas vidū bija gaumīgs koka galds, kam apkārt bija koka krēsli ar sarkanu polsterējumu. Izskatījās, ka šie galdi būtu veidoti pēc gotikas stila. uz galda atradās metāliska plātne ar ovālu iedobumu tajā un greistos bija tāda pate plāksne. Pati istaba bija gaiša un gar sienām bija visādi monitori un rādija visādus attēlus. Acīmredzami tā bija video novērošana apkārt mājai. Un tālākajā istabas galā bija grāmatu plaukts. Istaba bija milzīga.
-Jā, Metjū nekur nevarēja atrast normālu galdu, tapēc viņš palūdza, lai es viņam palīdzu kādu uztaisīt.-
Viņa to sakot palūkojās uz Skārletu. Un tad piegājusi pie galda viņa dziļi ieelpoja.
-Jauka smarža...- Viņa aizvēra acis, tad tās atvēra un strauji pagreizās pret Skārletu. -Starp citu, tava telpa ir šeit.-
Viņa uzlika roku uz metāla plāksnes, kas bija uz galda, un galda otrā pusē siena nedaudz izkustējās un tajā ievilkās sienas daļa, kas bija durvju platumā.
-Tur ir speciālie apartimenti. Sienas ir izklātas ar gaumīgām tumši srkanām tapetēm un melniem smalkiem ornamentiem. Kā aŗi īsta luksusa gūlta. Un piebilstos vēl vēlos pateikt, ka ja gadījumā kas tad tavās rokās paliek arī slepenā eja. Ārkārtīgos gadījumos. No grāmatu plaukta izņem sarkanos vākos tērptu anatomijas grāmatu.
No sejas smaids nebija pazudis, tas bija kļuvis pozitīvāks. Vilkate atspiedās pret krēslu un lūkojās uz Skārletu.
Letīcija tikmēr bija nonākusi līdz vietai, kur viņa bija sajutusi asinis. Kur Bens bija pamielojies. Šī, pēc skata jaunā būtne, pārstaigāja līķus telpā. Trīs vīrieši un divas sievietes. Vissmagāk bija cietuši vīrieši, bet acīmredzami sievietes bija tikai izsūktas sausas. Viņai ārpus šīs ēkas gaidīja motocikls ar kuru viņa bija pate izvēlējusies braukt.
Iesūtīja: storyteller ; laiks: 12.03.2009 16:37
Ķircināšanās starp Gabrielu un Drū nebija nemanām, lai ko arī viņi necentās to īpaši afišēt. Skārleta par to tikai pasmaidīja.
Vilkates apģērbs zem priekšauta lika Skārletai uzraut uzacis. Neviena sieviete, cik nu Skārleta ar šiem radījumiem bija iepazinusies, nevaklātu kaut ko tādu tad, kad strādātu ar netīrām lietām. Tomēr katram jau savas īpatnības. Tāpat nedaudz pārspīlēta likās atslēdziņas glabāšana, tomēr Skārleta ar laiku attapās. Viņa tak bija vecāka par jebkuru šīs mājas iemītnieku un bija skaidrs, kāpēc viņai tas viss liekas nedaudz savādi. Pierast pie pārlieku jaunas kultūras bija pagrūti un šeit, Baltijā, viņa bija pirmoreiz. Vismaz vairāku gadismtu laikā jau nu noteikti.
-Jā, ar atrašanu nebija nekādu problēmu, man ir iekšējas radars,-Skārleta atjokoja un sekoja Drū, kura bija aizvedusi uz galveno sapulču telpu.
-Iskatās labi,-Skārleta sacīja, ievilkusi nāsīs smaržu.-Smaržai arī nav ne vainas, pēc manas saprašanas mazliet par stipru, bet var iztikt,-viņa noteica, pastaigādamās pa telpu.
Personīgie apartamenti skanēja labi. Varēs nolikt somu un tamlīdzīgus krāmus.
-Slepenā eja? Uz kurieni tā ved?-Skārleta interesējās, pakustinājusi vajadzīgo grāmatu.
Iesūtīja: Zōzā zač zač ; laiks: 12.03.2009 16:51
-Tas ir sava veida bunkurs. Tur glabājas visāda veida ieroči, kurus Metjū ir savācis no ziņtkāŗigajiem, kas te ir lozņājuši, kā arī te jau esošie ieroči, ka sno sākuma te atradās. Visi tiek kārtīgi tīrīti un uzterēti darba kārtībā. Tā sakot, tur ir visādas puišu mantiņas.
Drū paberzēja nedaudz savu labo roku un novēroja, kā grāmtu plaukts atveras tieši pa vidu. tieši pa vidu , kādus 5 metrus no durvīm stāvēja milzīgs ierocis, kas sakustējās un ar lāzeri iespīdināja skārletai sejā. Tas sei uzlādēja un iepīkstējās. Tā stobrs sāka griesties un bija dzirdami daudzi klikšķi. Acīmredzami šis ierocis šāva pa "tukšo".
-Neuztraucies, tas ir bijis pielādēts tikai vienu reizi un darbojās perfekti.-
Drū noteica jau stāvēdama Skārletai aiz muguras. Un uz milzīgo angāru zem zemes veda pagarš gaitenis, kas gāja vairākus metrus aiz šī ieroča.
Ja kāds iekliegtos , tad dzirdētu tur atbalsi.
Iesūtīja: storyteller ; laiks: 12.03.2009 16:59
-Man patīk puišu mantiņas,-Skārleta daudznozīmīgi noteica un palūkojās uz atvērtajām durvīm. Ierocis. Interesanti. Tas, ka ierocis bija notēmēts uz viņu, bailes neiedvesa. Dzīvē vēl trakākas lietas bija piedzīvotas.
Skārleta pasmaidīja.
-Es nemaz nedomāju uztaukties, puišu lietas, kas var būt labāks par to,-vēlreiz plats smaids. Pēc mirkļa jau Skārleta bija pievērsusies bibliotēkas izpētei.
Iesūtīja: Ķipītis amonjakā ; laiks: 12.03.2009 17:16
Letīcija palūkojās apkārt, bija ideāls laiks, lai dotos ceļā. Debesīs jau sāka iespīdeties pa zvaigznei, un nekādi saules stari nedraudēja. Viņa izlaida matus, kuri vējā noplīvojā kā melns zīds. Debesis sāka krāsoties tumši zilas, un šis laiks bija viņas mīļākais brīdis, kad sākās vampīru nakts. Gaisā virmoja saldena smarža, tā bija asiņu smarža, un Letīcija nolēma sekot tai.
Viņa nonāca kādā mājā, kur bija pieci līķi.
Kāds pasteidzies pirms manis. Mjām, vampīrēns bija pamatīgi izsalcis.
Pie šāda skata meitene jau bija pieradusi. Saprazdama, ka te vairs nav ko darīt, vņa devās ārā atpakaļ pie sava moča, lai beidzot dotos ceļā.
Ārā tas bija, skasitais spīdīgais motocikls.
Motors skaļi ierūcējās, un viņa sāka braukt. Ātrums sasniedza 180km/h, vējš plivināja viņas matus, tā bija lieliska adrenalīna sajūta.
Iesūtīja: washulis ; laiks: 12.03.2009 20:52
Sempera jau sāka garlaikoties. Ja šis vāģis varētu uzraut lielāku ātrumu un iztuēt lielākus pagriezienus, tad viņa to izmantotu, bet baidījās, ka braucamais varētu izjukt pa detaļām.
Nonākot pie purvainā ceļa, viņa pie sevis nodomāja. Šie droši vien būs tie sūdu ceļi. Un ož tā pat. Viņa piebrauca mašīnu pie nolaistā nama un izslēdza motoru. Īss moments un viņa jau izkāpa no transporta līdzekļa, nopētot trīsstāvīgo graustu. Nu gan viņi sev vietiņu izvēlējusieš.
Piekūns nolaidās sievietei uz pleca, neuzticīgi nopētot namu.
Iesūtīja: Bizii van Dope ; laiks: 12.03.2009 23:31
Tā nu visu ceļu pēc Heilas piezīmes bija valdījis klusums. Tanija bija tinusies savās pārdomās un lūkojusies ārā pa logu, ja nu vienīgi pāris ziņkārīgus mirkļus par gabalu pētījusi Semperas piekūna lidojumu un izskatu, bet tad arī beigu beigās novērsusies. Būs tik daudz citu reižu, kad visu izpētīt
Skatīties ir gluži tāpat kā ēst.
Mašīna nepatīkami kratījās bedrēs. Tanija vairākas reizes ar roku atsitās pret durvju rokturi un nelielā aizkaitinājumā iekoda lūpā, taču viņas ātri bija galā, ceļa pēdējo posmu pavadot kratoties vēl trakāk.
Stulbās 22. gadsimta grabažas. Tanija nodomāja, kad viņai, aizciršot mašīnas durvis, tās vienkārši ņēma un izkrita. Viņa palūkojās uz abām pārējām vilkatēm ar mazliet niknu skatienu. Sieviete gan nezināja vai grib viņas tā brīdināt, lai nejautā par to kā tas ir iespējams. Labāk, lai palasa programmiņas, kur rakstīts, ka Tanija Leiko ''bieži par ieročiem pielieto dārza mājiņas.'' Bet, ja jautās, tad jau būs jāatbild.
Sarkanmate nosvieda mašīnas durvis zemē un stoiciskā mierā piegāja pie bagažnieka. No tā viņa izņēma milzīgu somu un vēl milzīgāku zobena formas ieroci. Tanija sakārtoja abu piederumu lences sev pār pleciem. Zobens garumā un soma resnumā gandrīz pārsniedza viņu pašu, bet vilkatei ne viens, ne otrs nesagādāja nekādas problēmas.
Viņa paspēra malā izlauztās durvis un nostājās blakus Semperai Heilai. Vispār Sempera Tanijai simpatizēja.
Neko labāku gaidīt tā vai tā nebūtu bijis jēgas. Sarkanmate nīgri nopurpināja, blenžot uz apaugušo graustu. Visapkārt tam bija purvs.
Iesūtīja: Zōzā zač zač ; laiks: 13.03.2009 00:42
Pirms piebrauca vilkates, vampīru mašina jau stāvēja pie mājas. Bija jūtams, ka viņi arī bija tikko apstājušies, jo vēl neviens nekāpa ārā. Varbūt baidījās, jeb arī kādu gaidīja. Un tas bija visticamākais variants.
Tikmēr telpā, kurā atradās Andromēda, jeb Drū, un Skārleta, iedegās divas dzeltenīgas gaismiņas virs monitora, kas rādīja mājas priekšpusi. Un monitorā bija redzams kā piebrauc divas mašīnas. Un kameras režīms pārslēdzās uz siltumu meklējošo. Bija redzams, kā divi izplūduši sarkanīgi zaļi pleķi izkāpj no mašīnas un kāds vēl tur iekšā sēdēja. Tad kameras režīms pārslēdzās uz vēsākiem punktiem. Tā kā zeme vēl bija diezgan silta, tad otrā mašīnā bija redzami divi melni tēli. Pēc dāzām sekundēm kamera atslēdzās normālā režīmā un varējaredzēt, kā kaut kādi tēli ārā pie mašinām kustas.
Drū pasmaidīja un ierunājās paskatījusies uz Skārletu.
-Tā, mums ir ciemiņi. Aizver grāmatu plauktu un visas savas svarīgākās mantas noliec uz galda, jo mēs pēc šīs sanāksmes dosimies izlūkot pāris vietas. Un pārējās mantas noliec savos apartimentos.- Sieviete pagrieza galvu uz durvju pusi un nonākusi līdz durvju ailei, viņa pagriezās pret Skārletu un ierunājās.
-Tev būs tas gods nogādāt šeit mūsu puisīšus.-
Viņa viegli iesmējās, gluži vai ieķiķinājās un drošā solī gāja pie savām sugas māsām - vilkatēm.
nočīkstēdamas atvērās šīs nedrošās ēkas durvis un pa tām iznāca ārā gara, slaida un bāla sieviete ar baltiem amtiem, kā aŗi uzacīm un skropstām. Viņa smaidīja, pat viņas acis, kas bija divās dažādās krāsās. Viena brūnā un otra tumši zilā.
-Sveikas Meitenes...- Viņa iesāka tuvojoties mašīnai ar kuru piebrauca vilkate -Mani sauc Andromēda, jeb vienkāršāk - Drū. Uz neilgu laiciņu es būšu jūsu pavadone.- Viņa to noteica laipnā balsī nopētot katru savas sugas māsu no galvas īdz kājām.
-Interesanti, viņas izskatās daudzsološas. Ātrums, spēks un dzīvnieciskais vilinājums..-
Viņa nodomāja lūkodamās uz katru no šīm sievietēm. bet viņa uzlūkoja vīriešus, kas bija otrā mašīnā un viņa smagi nopūšoties piekrita sev.
-Tieši tā. Visi smukākie par nelaimi ir vampīri.- bet viņa ilgi uz vampīriem neskatījās. Viņa tikai viņiem uzmeta acu skatienu, gluži kā uzmanītos, ja nu viņi izdomā uzbrukt. Bet Drū zināja, ka tā nebūs, šī tagad ir viena komanda un komandā nav vietas nodevībai, jo savādāk būs nepatikšanas visiem.
Tikmēr, tiem kam bija spēcīgāka dzirde varēja dzirdēt tālumā vienmērīgu rūkoņu. Tur brauca vēl viena sieviete, bet uz motocikla. Un tā bija Letīcija. Viņa strauji tuvojās, lai paspētu uz šo satikšanos.
Iesūtīja: Moriartijs ; laiks: 13.03.2009 00:44
Mašīnai apstājoties, Džeroms sajuta mašīnu piepildāmies ar trūdošu smaržu, kas bija ne ar ko nesajaucama purva un pūstošu ķermeņiem smaka.
- Tiešām. Vietiņu jau varēja izvēlēties labāku. - viņš nokomentēja izkāpjot no mašīnas.
Iesūtīja: storyteller ; laiks: 13.03.2009 15:08
Skārleta izdarīja kā likts un drošiem, vingriem soļiem devās pakaļ Andromedai. Jānogādā puiši, ko? Tas būs interesanti.
Gaišmatainā vampīru sieviete ar teju vai pārdabiski daiļajiem vaibstiem atlauda matu škipsnas no sejas un piekārtoja nedaudz nosmulēto bezpiedurkņu armijas stila kreklu un pārvilka tam pāri melnu blūzi, kuru gan ciet netaisīja. Zābaki, tāpat kā bikšu staras, bija nedaudz netīri, tomēr to varēja pieciest.
Izgājusi ārā, viņa ātri vien noprata, kurš bija vampīrpuišu braucamais, tādēļ tikpat drošiem un vingriem soļiem viņa turpināja ceļu pie atbaucējiem.
-Sveiki, es esmu Skārleta,-vampīru lēdija pasmaidīja. No viņas teju vai bija jūtams fizisks strāvojums, kurš vēstīja par pievilcību, mieru un draudzīgumu.
Iesūtīja: Ķipītis amonjakā ; laiks: 13.03.2009 15:30
Letcīcija brāzās kā vējš. GPS sistēma rādija, ka viņa jau ir gandrīz klāt, un tālumā jau varēja saskatīt nelielu ļaužu bariņu un pāris mašīnas.
Tuvojoties, viņa ātrumu samazināja un tad strauji piebremzēja. Motocikls nedaudz nosvērās uz vienu pusi, bet pēc tam veikli apstājās. Letīcija veikli nokāpa no motocikla, papurināja galvu un pieglauda vējā izspūrušos, melnos matus.
Nopētījusi visus klātesošos, nopietni noteica- OUh, es taču neesmu neko nokavējusi?? Saprazdama, ka visi tikai iepazīstās, ar neveiklu smaidiņu uz lūpām vēl piebilda- Redzu, ka nē. Es esmu Letīcija. Meitene uzlūkoja visus.
Vampīri, kā vienmēr likās tik pievilcīgi. Savējos viņa atpazina uzreiz.
Apkārtne nav diez ko patīkama, arī tā smaka. [?]
Iesūtīja: Bizii van Dope ; laiks: 13.03.2009 16:26
Tanijas nāsis iepletās.
Jā, un tur jau ārā kāpa vampīri.
Ko tur daudz. Tanija ar viņiem īpaši daudz nekontaktējās, bet, ja gadījās, tad problēmu nebija. Lai arī viss, protams, atkarīgs no attieksmes. Vampīri vienmēr bija bijuši visu zemes cilšu cietēji un nekādi nebeidza cildināt sevi par to, ka ir tik apbrīnojami daiļi. Bet Tanija nebija neapmierināta. Viņa bija pat ļoti apmierināta. Tieši ar sevi. Un izskatījās, ka vismaz Sempera Heila nedarīs vilkačiem kaunu. Par otru vilkaci nevarēja neko daudz spriest. Varbūt mazliet negatīvi. Bet cerams, ka viņas trīs spēs sastrādāties. Savējiem jāturas kopā.
Vai ne?
Tanijas zaļo acu skatienu notvēra balss, kas pēkšņi ieskanējās tepat blakus. Viņa vienā acu mirklī pagriezās pret runātāju un ieraudzīja neparastu vilkaču albīni. Tieši viņa bija atsūtīta pretī vilkaču cilts pārstāvēm. Interesanti. Viņai bija fascinējošas acis.
Sarkanmate sakrustoja bālās rokas uz krūtīm.
Tanija Leiko. Viņa ierunājās pirmā no visām un spēra soli uz priekšu, pasniedzot roku sveicienam.
Ceru, ka šeit neviens mani nepazīs un neliks uzpeldēt Rūbijas iesaukai. Sarkanmate prātoja un, diezgan spēcīgi saspiezdama Drū roku, pameta skatienu uz moci un tumšmataino braucēju, kuri bija pievienojušies viņu pulciņam pagalmā.
Iesūtīja: washulis ; laiks: 14.03.2009 00:30
Vilkate apgriezās apkārt, dzirdot kaut ko nograbam un nokrītam. Mašīnas durvis. Tas tā pat nebūtu izvilkušas mēnesi ilgāk. Viņa smejoties piezīmēja.
Sempera smaidot pallūkojās uz Taniju. Tur nu jums, Tanij, ir taisnība. Biju gan cerējusi kaut ko kaut vai nedaudz spožāku. Jācer, ka visaz aprīkojums iekšpusē šiem brašāks. Viņa ziņkārīgi nopētīja Tanijas Leiko saiņus, kas bija visai iespaidīja izmēra. Vai man vajadzētu skaust? Viņa sev jautāja, izņemot no bagāžnieka savas tašas. Divi šaujamie jau bija pie sāniem un viens duncis zābakā. Bet piekūns Hadža nolaidās uz vilkates pleca.
Es jūs neipazīstināju ar savu draugu. Tas ir Hadža. Viņa teica abām sugasmāsām.
Tuvojoties gan mašīnā, gan ar motociklu, Sempera sarauca degunu. Cik viņu te ir? Neviļus viņa paspēja soli tuvāk abām vilkatēm, bet, pieklājības pēc, iepazīstināja klātesošos ar sevi. Sempera Heila. Viņa kārtīgi nopētīja klātesošos, lai, pēc vajadzības, varētu atcerēties viņu sejas.
Laikam mūs jau gaida iekšā. Viņa vēl ierunājās, pamazām soļojot trīsstāvu grausta ieejas virzienā. Pamazām prātu pārņēma ziņkāre. Vēlme uzzināt, ko tieši šī kompānija grasās stādīt priekšā un vai tā nebija liela kļūda parakstīties uz tā papīra gabala.
Iesūtīja: Semijs ; laiks: 14.03.2009 01:50
-Čaļi gan bremzē.-
Bens pie sevis noteica un turpināja skriet tālāk pa ceļu, izmantodams jebkuru īsāko ceļu, kas gadījās viņam pa ceļam. Drīz vien, uz horizonta parādījās norunātā tikšanās vieta. Paātrinājis gaitu, Bens tuvodamies mašīnai, sāka bremzēt ar kājām, sļūčot pa smiltīm un tā stāšanās punktu izmantoja mašīnu, pret kuru vampīrs atspiedās ar rokām. Parādījies visiem, diezgan asiņainā skatā, viņš nolaizot lūpas katkiņus, ievaicājās.
-Vai kaut ko nokavēju?-
Iesūtīja: storyteller ; laiks: 14.03.2009 14:29
Kad ieradās kāds vampīrs, kurš, kā likās, visu ceļu bija skrējis, Skārletai nebija ne mazāko šaubu,. ka tieši viņš ir Bena pāctecis. Metjū bija kaut ko teicis par ātrumu, ja Skārletas atmiņa nevīla un te nu viņš bija.
-Sveiki, nekas vēl nav nokavēts,-viņa sacīja un vēlreiz mazliet pasmaidīja.
-Nu ko, iesim iekšā?-viņa vērsās pie visiem sanākušajiem vampīriem.
Iesūtīja: Ķipītis amonjakā ; laiks: 14.03.2009 16:22
Neko negribīgi viņa stāvēja un gaidīja, kas sekos tālāk, kādas norādes un tas viss šaudījās viņai pa galvu. Pētīdama visus klātesošos, viņas acis pievērsās puisim, kas tikko bija ieradies, un bija klāts vienās asinīs. Tad varbūt viņš bija tas kārais uz asinīm??
Uz Skārletas jautājumu meitene atbildēja ar nepacietību- Jā, varētu gan. Un smaidā pavērās žilbinoši balti zobi.
Viņa vismaz gribēja būt nedaudz draudzīga.
Iesūtīja: Hworang666 ; laiks: 14.03.2009 17:57
Bleiks neizturēja un pēkšņi iesaucās: vai patiesi vēl ilgi jālido? Viņš jau bija nosēdējis visus savas pēcpuses muskuļus un tagad jau viņš nepacietīgi sāka knibināties ap lielo somu, kas viņam pie kājām. Vēl vaļā varēja nevērt, bet kaut ko jau gribējās padarīt. Ja būs ilgāk par piecpadsmit minūtēm, es sākšu spēlēt zoli... viņš klusi pie sevis norūca. Un tas nepavisam nebūtu labi...
Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne ; laiks: 14.03.2009 21:08
Kā pēdējā no mašīnas izkāpa Leia, izsmēķējusi vēl divus ar marihuānu jauktos papirusus viņai bija sācis nākt miegs, minimāli un tomēr. Galu galā sieviete bija vilkate nevis kaut kāds asinssūcējs, kam miegu nevajag nemaz. Viņa kā pēdējā izkāpa no mašīnas, automātiski piekārtojot savus tumšos karē griezuma matus. Leia bija pārgurusi, izsalkusi un jebkurā gadījumā ļoti neapmierināta. Sieviete paķēra savu rokassomiņu un uz augšu savilkusi savas šaurās, tumšās uzacis devās uz mājas pusi, bet tur kā pārsteigums priekšā stāvēja sieviete, šķietami vilkate un pie tam balta, Leia noskurinājās. Viss viņai likās nekam nederīgs, pavisam vienkārša izsalkuma un medību kāres dēļ.
Sveiki.
Viņa noņurdēja iepretim gaišajai sievietei un tad nevērīgi palūkojās uz vīrieti kas ar diezgan manāmu būkšķi ieskrēja mašīnā, lai nobremzētu. Vampīru salkanā asā smaka lika Leijai sašķobīties, tomēr nebija laiks būt egocentriskai, iedomīgai kazai, galu galā viņa tāda nemaz nebija, tā bija tikai maska. Tikai mūžīgo ienaidnieku smaka uzsita vēl nevaldāmāku neomu, nek tā bija jau pirms tam. Vilcene notrīsēja un domās teju vai lūdzās, lai beidz viņu mērdēt badā.
Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 14.03.2009 22:09
Džeiks nobremzēja un dziļi ievilka elpu tad atbildēja kompanjonam. Heh, tur tev taisnība. Džeks sķībi pasmaidīja, ievērojot Benu, Un lūk mūsu pazudušais biedrs. Džēiks nolaida mašīnas logu un izvilka savu pistoli. Benij, ja tu vēlreiz sadomāsi šitā uz savu roku aizlaisties, tad esi drošs, ka es tev ielaidīšu lodi pēcpusē. vēl joprojām smaidīdams vampīrs sacīja kompanjonam, kas tikko bija nobremzējis pie mašīnas.
Iesūtīja: Moriartijs ; laiks: 15.03.2009 00:58
- Benijs neizskatās pārāk labi, - Džeroms teica Džeikam vērodams trešā vampīra pārvietošanos. Sasveicinājies ar Skārletu un Letīciju, paskatījās uz vilkatēm.
- Sveiki. Džeroms Ridlijs, ja kāds vēl nezina. - viņš nosauca savu vārdu pārējiem tuvāk stāvošajiem.
Pēc pauzas pajautāja, - Mums jādodas? -
Iesūtīja: washulis ; laiks: 15.03.2009 01:06
Sempera pamāja ar galvu visiem klātesošajiem, kad tie nosauca savus vārdus, bet neuzrunāja viņus. Viņai nebija personisku pretenziju pret vampīriem, bet viņiem nevarēja ticēt. Pārāk asinskāri un patmīlīgi, kas sevi iedomājušies par nez kādiem arisokrātiem.
Kad viņa beidzot novērsās no vampīriem, kas apkārt netrūka un lika viņai sajusties ne diezko patīkami, vilkate palūkojās uz sievieti ar divkrāsainām acīm. Interesanti. Mani sauc Sempera Heila, bet to jūs noteikti jau zināt. Viņa pieklājīgi iesāka. Man ir tas prieks zināt, ka vismaz kāds no šī pasākuma vadības ir arī vilkatis, skatoties uz to, cik te to nedzīvo ilknaiņu savācies.
Iesūtīja: Semijs ; laiks: 15.03.2009 01:11
-Tikai tad ''Džeikij'', kad būsi spējīgs tikt līdz manam dupsītim.-
Bens gāja garām Džeikam, sev ieperot pēcpusi, ar ļoti nogribējušu acu skatienu. Protams, ja radījums bija ar humoru izjūtu, tad viņam vajadzēja uzreiz saprast, ka Bens tik joko. Vampīrs sveica Skārletu, graciozi paklanoties un nemaz neprasīdams atļauju, un izmantodams savu ātrumu, viņš noskūpstīja vampīres roku.
-Cik noprotu Skārleta.. mans vārds ir Bens.-
Sasveicinājies, viņš iztaisnojās ar cerību, ka visi sadzirdēja viņu vārdu(Jā, Benam ir slinkums atkārtoties). Kaut vai no malas skatoties, likās dīvaini, ka tāds mežonīga paskata vampīrs, zina šo to no manierēm, bet tie, kas pazina Benu, zināja, ka viņā mīt arī neliels džentelmenis.
Pievērsies Džeromam, Bens teica.
-Nav tik traki, tik tie sū.da cilvēki sāk taisīt tizlas lamatas, kas pamatīgi var sačakarēt garoni, bet tiklīdz upuri ir rokās, tad ir lāāābi..-
Pēdējo vārdu Bens novilka. Jā, kā viņš tās abas sievietes ņēma priekšā..
Bens laida gar ausi visu, ko vilkates teica. No viņām nebija pārlieku liela jēga, izņemot gultā.. nu tur derēja jebkuras rases pārstāve.
Iesūtīja: storyteller ; laiks: 15.03.2009 14:37
Skārleta nopētīja sanākušo kompāniju ar visai skeptisku skatienu. Smaids gan viņas sejā nepazuda, tomēr acīs varēja jaust nopietnību un tieksmi šo to izzināt.
-Nu tad savāciet nepieciešamās mantiņas un nāciet,-Skārleta sacīja, jau atlak atglaužot matu šķipsnas no sejas.
Viņa pameta skatienu uz vampīru pusi un lēnā garā devās atpakaļ uz māju, pagaidot visus pie sliekšņa.
Iesūtīja: Ķipītis amonjakā ; laiks: 15.03.2009 14:57
Beidzot kaut kas virzījās uz priekšu, beidzot varēs uzzināt ko vairāk par notiekošo, beidzot varēs ieiet mājā. JĒ.
Letīcijai patika noslēpumainās Skārletas pelēkzaļās acis, tās kaut ko zin, bet noklusē.
Labs ir, jāsavāc mantas. Tikai meitenei tādu nebija daudz. Varētu teikt, ka nebija vispār.
Tikai maisveidīga soma pārsviesta pāri plecam, tas arī bija viss.
Visi bija sadalījušies pēc rases, nu protams, kā gan savādāk.
Letīcija vēlreiz parlaida skatienu uz vampīriem, aizpogāja savu tumši zilo jaciņu un sekoja Skārletai.
Iesūtīja: washulis ; laiks: 15.03.2009 15:22
Ko atbildēs citi, to Sempera uzzinās vēlāk. tagad ziņkārība ņēma virsroku un viņa sekoja Skārletai, lai dotos iekšā graustīgajā namā. Ko gan viņi stādīs priekšā?
Viņa soļoja uz priekšu, bet uzticīgais piekūns sēdēja uz pleca, nopētot visus ar neuzticīgu skatienu. Ejot iekšā namā, viņš sāka klusi čiepstēt, tā sakot, ka viņam šis nams it ne maz nepatīk.
Iesūtīja: Semijs ; laiks: 15.03.2009 15:40
Benam visa viņa mantas bija pie viņa, nkeas cits lieks viņam nebija līdzi, tādēļ viņš nopētīdams apkārtni, devās līdzi Skārletai, mierīgā gaitā. Vampīrs bija noskrējis pieklājīgu gabalu, tādēļ viņš gāja ar lēniem soļiem, atgūstot savus spēkus.
-Laikam vajadzēs ieiet dušā un atrast tīras drēbes..-
Iesūtīja: Moriartijs ; laiks: 15.03.2009 16:33
Paķēris savu mugursomu, Džeroms devās nopakaļ pārējiem iekšā mājā. Labāk spēlēt vēsi, pagaidām nav saprotams, kas gaidāms. Vismaz neviens nav atklāti naidīgs. Galu galā vampīrus un vilkačus kopā salaist nav pārāk prātīgi - ļoti jau nu dažādas sugas. Un ja vēl cilvēkus klāt pievieno, tad jau nu vispār nav saprotams ar ko viss beigsies, Džeroms nodomāja ejot.
Iesūtīja: Zōzā zač zač ; laiks: 15.03.2009 20:22
Drū, vilkate, kas sagaidīja pārējās savas rases pārstāves ar smaidu uz lūpām novēroja, kā visi vampīri iegāja mājā un tad pagriezusies pret visām sievietēm visai dzīves priecīgā balsī ierunājās.
-Labi, tagad mēs varētu iet iekšā.-
Drū pagriezās un devās uz durvju pusi, kur visi vampīri nozuda.
Kad Skārleta ar visiem vampīriem jau bija iekšā majā, tā no iekšienes neizskatījās diez ko drošāka, kā ārpusē. Bet cik noprotams, Skārleta viņiem neizrādīja māju, bet devās tālāk. Tieši pretī galvenajām durvīm, pa kurām visi ienāca, bija citas durvis, kas izskatījās pēc skapja durvīm. Tās atvērās un pavērās skats uz pagaru gaiteni, kas slīpi veda uz leju. Izejot cauri šim gaitenim, visi nonāca pie vēlvienām durvīm, kuras pašas atvērās. Izgājuši caur sīm durvīm Skārleta veda visus vampīrus pa kreisi, tad pie nākamā stūra pagriežoties pa labi, visiem pavēras skats uz vairākām durvīm, kas bija katrā sānā un vienas durvis, kas b9ija atvērtas. tās atradās gaiteņa galā, kur bija redzams liels koka galds, kuram apkārt bija krēsli. Un tas bija gala mērķis.
Tādu pašu ceļu veica arī Drū ar pārējām vilkatēm. Un tagad atlika visiem ieņemt vietas un sagaidīt kad atbrauks cilvēku grupiņa.
Tieši tajā mirklī, kad visi bija iegājuši iekšā mājā, virs mājas apstājās helihopters. Tam nebija skaņas, tpaēc tas radīja spēcīgas gaisa plūsmas, kad tas nosēdās. Un tad , kad helohopter sbiaj nolaidies uz platformas pilots skaļā balši ierunājās.
-Jums ir piecas minūtes laika izrausties ārā no šīs grabažas.-
Tie izklausījās pēc draudiem. Iespējams, ka tā aŗi bija, bet viens gan bija skaidrs - viņi bija galamērķī.
Acīmredzami Gabriels bija jau pametis savu istabu un aizgājis kaut ko apspriest ar Metjū, jo,kad viņš izgāja no mājas ārā, viņs tad tikai pamanīja, ka ir atbraukuši jau vampīri ar vilkačiem. Puisis ģērbies garā mētelī, kas nosedza visu viņa ķermeni apstājās redzamā vietā un vēroja, kā helihopters nosēžas un nedaudz piemiedzis acis no propelleru radītā vēja vēroja, kā atveras helihoptera durvis, kur bija cilvēki.
Iesūtīja: storyteller ; laiks: 15.03.2009 20:26
Tavedusi visus uz sapulču zāli, Skārleta pasmaidīja.
-Klāt esam. Ieņemiet vietas, patērzējiet. Mūsu galvenais dīdītājs un pasākuma iniciators vēl nav atnācis uz šo burvīgo vietu, tomēr domāju, ka viņš drīz ieradīsies, jo viņam bija pāris lietas nokārtojamas,-Skārleta sacīja un smaidīja. iņa pati vēl neapsēdās, bet slaikiem soļiem pārvietojās par telpu.
Iesūtīja: Ķipītis amonjakā ; laiks: 15.03.2009 20:31
Letīcija un pārējie vampīri beidzot bija majā. Pēc viņiem sekoja arī vilkaču grupiņa. Sekojot Skārletai šo ceļu, meitene nedaudz apjuka. Tikai durvis, un durvis,un vēl vienas durvis, kur pagriezās pa labi, un re, tur atkal bija daudz daudz durvju. Bet viņas labā atmiņa nepievils nekad, un atpakaļ ceļu, ja nu kas, viņa vienmēr atradīs.
Ienākdama telpā, kas izskatījās pēc konferenču zāles, ar lielo galdu pa vidu, un daudzajiem krēsliem tam apkārt, satraukums un neaprakstāmā vēlme izzināt lika manīt.
Pēc Skārletas teiktā, Letīcija negaidīdama apsēdēs un nolūkojās pārējos. Nu ko, vēl tikai cilvēki jāsagaida!
Patērzēsim?
Iesūtīja: storyteller ; laiks: 15.03.2009 20:40
Cilvēki... Skārleta pie sevis nedaudz noskurinājās. Viņas cilvēciskās puse bija aizmirsta pat pārāk sen, tomēr tas netraucēja izbaudīt visu, ko dzīve sniedz.
-Šķiet, ka arī cilvēki drīz ieradīsies, vismaz spriežot pēc skaņas, noteikti,-Skārleta sacīja, patbalstīdamās pret kāda krēsla atzvelni.
Iesūtīja: Ķipītis amonjakā ; laiks: 15.03.2009 20:48
ooc: šķiet helikopters bija bez skaņas [?]
Dzirdēdama, ka vismaz kāds atsaucās uz viņas teikto, jo laikam Letīcija nebija iemīļots obkejts, atbilldēja nevilcinoties-
Prieks, patiess prieks par to, ka lietas sāk kustēties straujāk. Un šī visa rīkotājs, cerams arī nekavēsies.
Gan satraukumā gan garlaicībā viņa šūpināja kāju, kas bija pārlikta otrai pāri, un ar pirkstiem tikšķināja pret galda virsmu.
Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne ; laiks: 15.03.2009 21:04
Seviete bija lúgusi, nē, drīzāk aicinājusi vilkatēm ienākt, ko protams Leia arī darīja. Tomēr viņa palūkojās uz mašīnu ar bažīgu skatienu, visas mantas palika tur, tomēr fakts paliek fakts, galvenais bija pie viņas.
Noskurinājusies Leia devās iekšā mājā, spožās, tumšās acis šaudījās no vienas sienas pie otras, smaka cirtās degunā, sejas izteiksme bija īgna un pats galvenais- lai cik arī veca kā vilkate viņa bija, vēlme ieņemt orģinālformu un paretināt vampīru skaitu bija neiespējami spēcīga.
Noņurdējusies, izīgņojusies un pārburkšķējusies Vilcene beidzot nomierinājās, kad, protams, cauri gaiteņiem no izejas puses uzvēdīja vēl viena stipra, spēcīga tomēr salda smarža.
Skaisti, uzkodas.
Viņa nosmīkņāja. Protams Leia bija informēta par līguma noteikumiem, bet sakiet ko gribat, vēlmes šai vilkatei bija galvenais. Leia šķērsoja pēdējo durvju aili un nevienu negaidot ieņēma viņasprāt labāko vietu.
Iesūtīja: washulis ; laiks: 15.03.2009 22:13
Bija nācies bieži satikties ar tādiem vilkačiem, kas ir vientuļnieki, vai pat degradējušies līdz zvēru līmeni, bet Semperai bija prieks apzināties, ka sādu te nav. Leia, Tanija un Drū. Visas likās savas rases vērtas. Un tas Semperu iepriecināja.
Viņa devās cauri daudzajām durvī, gaiteņiem, atkal durvīm un vēl durvīm, līdz ienāca pieticīgā apspriežu zālē. Tur arī viņa, bez liekām ceremonijām, nosēdās, lai varētu redzēt visus klātesošos. Soma ar visām mantām bija pie viņas, tā kā nebūtu jāuztraucās, ka ar tām kaut kas varētu notikt vecajā tarataikā.
Cilvēku ierašanos viņa arī nojauta. Ak šausmas... Četri vilkači pret kaudzi cilvēku un vampīru. Lielāka konkurence? Lai tā būtu!
Piekūns turpināja visus nopētīt ar caururbjošu skatienu, kas bija neuzticības pilns
Iesūtīja: Moriartijs ; laiks: 15.03.2009 22:21
Iedams cauri mājai, Džeroms apkārt pārāk neskatījies. Nonācis pēdējā telpā apsēdās pie galda. Pagaidām nekas interesants nebija noticis. Samanījis helikoptera vibrāciju, viņš pasmaidīja zobainu smaidu - tiešām, uzkodas ieradušās. Ja nu viss beidzas slikti, tad varēs uzkost kādu saigu personu.
Iesūtīja: Semijs ; laiks: 15.03.2009 22:24
Izgājis cauri tik daudz durvīm, ka pilnīgi aizmirsis, kur ir tualete, Bens papētīja apkārt visu mājas dizainu un secināja, ka nav tik traki. Nekur labāk vismaz nebija uzturējies. Paskatījies uz Skārletu, vampīrs droši iejautājās.
-Skārlet, vai te ir kaut kur duša un varbūt kādas tīras drēbes?-
Viņš nopētīja sevi un varēja secināt, ka vampīrs nebija diez ko tīrs.
Iesūtīja: storyteller ; laiks: 15.03.2009 22:29
-Domājams, ka duša kaut kur būs, par drēbēm neko nezinu, tas drošāk Drū prasāms, jo arī es šeit esmu tikai viesis. Tiesa, namatēvam zināmāks viesis,-Skārleta atzina un pasmaidīja. Smaids bija glīts, patīkamas un tā laikā varēja redzēt mazos, smailos acu zobus.
Iesūtīja: Hworang666 ; laiks: 15.03.2009 22:40
Visbeidzot! Bleiks paskaļi iesaucās un izleca no helikoptera vēl pirms tas bija nolaidies lēciendrošā attālumā zemei. Pēkšņi ārkārtīgi spēcīgi uzsita paranoja, viņš sajuta visus sev pievērstos acu skatienus un ar lielu piespiešanos neķēra pēc ieroča, granātas vai zušiem. Bet - palūkojies uz lidaparātu, viņš ar interesi palūkojās, vai viņam pievienosies vēl kāds, vai arī viņam nāksies vienam pašam līst čūsku un... Ermmm - vampīru un vilkaču midzenī.
Iesūtīja: semo ; laiks: 16.03.2009 08:25
Nakamura uzreiz pamodās, taču vēsu prātu nogaidīja, līdz helikopteris nosēžas, tad tikpat vēsā mierā izkāpa no tā, pagājās nostāk un nopētīja apkārtni. Nāsīs sitās pazīstama smaka, atgādināja, kā viņš kopā ar saviem kolēģiem Okinavā dzina pēdas vampīriem un vilkačiem, kuri aiz sevis atstājuši pūstošus līķus. Tas, ka māja bij riktīgs grauzts, viņu īpaši neuztrauca, jo galugalā uz darbu viņš te ieradies, ne atvaļinājumā, kā arī ar pieczvaigšņu apartamentiem nebij īpaši lutināts nekad, patiesībā pieradis pie jebkuriem apstākļiem, darbs pirmajā vietā. Visā visumā būs ļoti dīvaini atrasties kopā ar vampīriem un vilkačiem, un atstāt viņus dzīvus, šādā situācijā Nakamura bij pirmoreiz. Lai nu kā - mēs cilvēki viņus tikai izmantosim savā labā, viņš nodomāja, jo nekā citādi nespēja pieņemt šādus apstākļus.
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 16.03.2009 17:26
Lidaparātam nosēžoties, sieviete izkāpa pēc Nakamuras, pieturot mapīti padusē ar visu klātesošo dosjē un melno mēteli, lai tas nelidinātos apkārt viņai kā kabatslakatiņš, kuru uz atvadām mīļotā māj kareivim.
Lidojuma laikā tumšmate nebija īpaši runīga, tikai pateica savu vārdu - Katerīna, ko gan šiem vīrišķiem, ja viņi draudzējās ar savām smadzenēm un bija iepazinušies ar iedoto informāciju, vajadzēja saprast - viņa bija vienīgā sieviete, kas pārstāvēja cilvēkus.
Patipinot krietni tālāk no lidaparāta un aplūkojot apkārtni, uz Katerīnas lūpām parādījās pieklājīgs smaids un nākamos soļus viņa jau veica pie vīrieša melnajā mētelī. -Laba diena vai precīzāk nakts,- viņa joprojām pieklājīgi smaidot, tik pat pieklājīgi bilda, kad pasniedza roku vīrieša virzienā, -Katerīna.-
Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 16.03.2009 21:19
Džeiks nolēma ignorēt Benu, galu galā nebija jēgas ar viņu kaut kā strīdēties. Nolaidis platmali zemak pār acīm viņš deas iekšā mājā rūpīgi pratā atcerēdamies ceļu pa kuru bija nākuši. Viņa karavīra instinkti šobrīd strādāja ar pilnu jaudu. Viņš neuzbruktu sarunu dalībniekiem, ne arī pilnība atslābinatos, tas būtu bīstami.
Ienacis telpā viņš noskatīja ēnainako nostūri pie galda un apsēdās tur nepievērsdams gandrīz nekādu uzmanību sarunām.
Iesūtīja: semo ; laiks: 17.03.2009 07:32
Jāpiebilst, ka, kā jau minēts aprakstā - pildot kādu uzdevumu, saistībā ar savu profesiju(tātad arī šobrīd), Nakamura vienmēr bij tērpies modernizētā samuraju bruņutērpā, kas ir standarta ekipējums 29. gadsimta Japānas armijā. Bez šaubām, pirms helikopteris bij piezemējies viņš pārliecinājās arī vai visi ieroči ir darba kārtībā. Pēc tam, kad Nakamura bij pārlaidis acis pār tuvējo apkārtni, viņš pievērsās Gabrielam - acīmredzot šis cilvēks pagaidām būs mūsu gids. Viņš iekšēji priecājās, ka starp vietējiem ir arī kāds cilvēks, lai gan ārēji šo prieku neizrādīja.
Iesūtīja: Zōzā zač zač ; laiks: 18.03.2009 14:17
Drū stāvot telpā, kur visi jau bija sanākuši, vismaz vampīri un vilkači, nostājās tieši galda galā. Viņas acis lēnām pārgāja pāri visiem, kas te atradās, tos nopētot. Viņa bija dzirdējusi, katru izteikto vārdu, tiklīdz bija iegājusi mājā. Ko jūs gribējāt, dzirde tač ir ļoti labi attīstīta.
Sieviete ar savām interesantajām acīm palūkojās uz Benu. Gan brūnā, gan zilā acs bija pievērsta viņam. Un neviļus viņa saoda asins smaržu.
-Ben, ja nemaldos..- Viņa iesāka nedaudz apdomājoties, jo viņa nevēlējās kļūdīties nosaucot nepareizo vārdu. Tas nu gan nebūtu labi. -Pēc tam Tu un jūs visi...- Viņa ierunājās skaļāk, lai pievērstu savu uzmanību, jo uz šo brīdi viņa bija namamāte, -Tiksiet pie iespējas sakārtoties.-
Drū acis nenolaidās no Bena, bet kā gan varēja, ja viņš iskatījās tā it kā būtu izdzīvojis kādu cīņu ar mielastu beigās. -Laikam izskatās, ka es blenžu uz viņu.- Drū nodomāja un iztaisnojās nedaudz piekārtojot savu balto kleitu, kas gandrīz saplūda ar viņas bālo ādu un matiem. pagriezusi galvu uz durvju pusi viņa viegli pievērusi acis ievilka caur degunu gaisu un līdz ar to visas smaržas, kas virmoja te apkārt. Tā bija interesanta smaržu buķetīte, ko šī vilkate neaizmirsīs.
Gabriels noraudzījās, kā viens izlec no helihoptera un piezemējies jau bija gatavs izvilkt ieroci, bet to neizdarīja. Vīrietis viegli ieliekdams galvu uz labo pusi lūkojās šajā vīrietī. Viņš lēnā solī piegāja tuvāk Bleikam un ierunājās pietiekoši skaļā balsī.
-Atslābsti, visi jau ir iekšā.- Viņš to noteica nosvērti un bez jebkādiem zemtekstiem. Vējš, ko radīja helihoptera propelers, spēlējās ar gabriela matiem un drēbēm, tās plivinot.
Vīrietis pievērsa savu acu skatienu helihopterim un tiem, kas bija iekšā un kāpa ārā no tā. Viņš apmanīja, kā pēdējais, kas izkāpa bija Kirils, kas bija gulējis un pilots viņu brutāli pamodināja un gandrīz vai izmeta ārā no lidaparāta. Tiklīdz visi bija izkāpuši Helihopters pacēlās un aizlidoja prom. Uz dienvidiem.
Gabriels noskatījās kā lidaparāts aizlido un tad pievērsās visiem cilvēkiem, kas bija izkāpuši. Ieklausījies apkārtējās dabas klusumā vīrietis palūkojās uz sievieti, kas bija pienākusi pie viņa un pasniegusi roku. Viņš viņu vispirms nopētīja un tad palūkojās uz viņas roku. -Tātad, pieklājība.. Viņš pie sevis nodomāja un ar savu roku satvēra sievietes roku. Viņš to mēģināja satvert pēc iespējas maigāk, bet lai vai kā viņš censtos, tas vienalga bija spēcīgs satvēriens.
-Jā, Labs vakars.- Viņš noteica ieskatoties Katerīnai acīs, -Gabriels.- Atlaidis rokas Gabriels pievērsās pārējiem.
Nopētījis katru indivīdu atsevišķi viņš ierunājās.
-Visiem sekot man, ja ir kādi jautājumi, jautājiet.-
Viņš pagriezās, mētlim noplīvojot, un devās uz vecās mājas pusi. Apstājies pie durvīm viņš pagreizās un palūkojās vai viņam seko.
Iesūtīja: Semijs ; laiks: 18.03.2009 21:26
Bens ievēroja, ka Drū uz viņu blenž, to nemaz nebija grūti ievērot, jo visi kā nekā pievērsās runātājam un vampīrs redzēja, ka visa uzmanība veltīta viņam. Uzsmaidījis vilkatei, viņš strauji ar acīm nobrauca pāri viņas ķermenim.
-Nav slikti...
Nenovērsis acis no Drū, Bens teica.
-Tieši tā, Bens.. Kad ieradīsies namatēvs?-
Iesūtīja: Hworang666 ; laiks: 18.03.2009 23:04
Bleiks ar acīm pavadīja ikkatru vampīra kustību viņam tuvāk un tuvāk, bet roka nenolaidās zemāk, tuvāk ierocim, ne par milimetru un uz vampīra teikto viņš atbildēja vienkārši - būs jau labi, neuztraucies... Šī atvere nav domāta tev... Šodien... Un ar skatienu viņš pavadīja helikopteru, kura pilotus vajadzēja uzmanīt visvairāk. Kad runa gāja par nodevību, cilvēki krietni ielika pat vampīriem un vilkačiem. Tad, acis nepamirkšķinājis viņš atkal pievērsās vampīram. Skatiens bija patiesi neitrāls, viegli uzspēlēti garlaikots. Tiesa, mirkli, kad vampīrs pieskārās sievietei, Bleiks viegli pieliecās tuvāk viņai. Ja nu viņas smarža padara viņu traku? Skāde liela, bet nelaimes gadās...
Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne ; laiks: 18.03.2009 23:12
Kluss ņurdoņai līdzīgs troksnis izlauza ceļu uz brīvību, Leia vēroja vampīru, kuru baltā vilkate bija dēvējusi par Benu, viņa "gribošais" skatiens Vilceni šķebināja. Sieviete klusībā apdomāja dzīvi ar cerību, ka nebūs jāpavada pārāk ilgs laiks ar šīm personām, vienīgā vēlme bija doties atpakaļ uz Holandi, vismaz vietu kur tā reiz bija bijusi. Jā... diez kā bordelim sokāsLeia čukstus noteica, atcerēdamās aizvien vēl dzīvo biznesu, kas plauka un zēla Amsterdamas pievārtē, blakus narkotiku tirzniecībai. Sievietei nekad nebija trūkusi nauda, jo neierobežotais laiks, līdzekļi un patika pret aizliegto augli pārspēja robežas. Roka nevilšus saņēma vienu no duncīšiem, kā resns runcis, kurš uz krāsns mūrīša patikā murrā, viņas asajos vaibstos ielija kas maigs, līdzīgs mīlestībai, jāatzīst gan, ka pret aukstajiem ieročiem.
Iesūtīja: Zōzā zač zač ; laiks: 19.03.2009 01:33
Vilkate pagreiza galvu uz Bena pusi un ievilkusi dziļu elpu atspiedās pret krēsla atzveltni. -Drīzumā jābūt, bet nemāku teikt cik drīz.- Viņa noteica un palūkojās uz vilkati, kura oda pēc dūmiem un izrādīja savu nepatiku, ka bija šeit. pacēlusi vienu uzaci, tieši kreiso, viņa palūkojās šīs sievietes sejā. Klusums. Drū skatiens bija nedaudz izaicinošs, bet viņa tagad nevēlējās pārbaudīt Leias robežas, cik tālu varētu iet.
Tikmēr Gabriels klusēdams veda cilvēkus sev līdzi uz telpu, kur visi jau bija sanākuši. Iegājuši mājā iekšā, bija aplūkojama māja no iekšienes, bet tik un tā tas nebija galamērķis. Viņi devās uz atvērtām durvīm, kas veda taisni uz priekšu pa gaiteni lejā uz pagrabu. Gaitenis bija gaišās krāsās. Nonākuši gaiteņa galā, viņu priekšā bija durvis, kas atvērās pašas. Un cilvēkiem bija iespēja ieraudzīt garmaitanu, garu slaidu vīrieti ar ļoti labu veidotu augumu, jo ķermeņa augšdaļu sedza tikai veste, kurā bija visādas lietas. Sākot no ieroču aptverēm, beidzot ar granātām. un pie jostas, tieši aiz muguras, bija redzami divi ieroči ieroču makstīs. Kājās bija tumšas bikses un armijas zābaki. Tas bija Metjū, kurš vienā rokā turēja savu mēteli un ar otru roku pie rokas stiprināja aproci, kur atradās duncis. Pievērsis acu skatienu visiem cilvēkiem viņš pagrieza galvu un straujā solī devās uz telpu, kur jau atradās vampīri ar vilkačiem. Gabriels viņam sekoja, kā arī visi cilvēki. pagriezušies pa kreisi, tad pa labi un nonākot gaitenī, kur gar sāniem bija daudz durvis un vienīgās, kas bija vaļā atradās gaiteņa galā, kas arī bija galamērķis.
Kamēr Gabriels vēl gāja telpā ar drošiem un pašpārliecinātiem soļiem ienāca Metjū. Vīrietis bija sakopies, acīmredzami nesen bijis dušā, jo no viņa neplūda nekāda smarža un viņa tumšie mati bija mikli. Viņa acis nopētija visus un ja kāds tajās ieskatījās neko nevarēja redzēt. Bija tāda sajūta, ka tajās bija tukšums. Piegājis pie Drū, kas atradās galda galā un bija atspiedusies pret krēsla atzveltni, viņš viegli pamājis ar galvu nolika savu mēteli sev priekšā un apsēdās krēslā. Drū smaidīja, lakam tapēc, ka Metjū bija sakārtojies.
Un tad istabā ienāca Gabriels, kas piepludināja visu šo telpu ar ļoti saldenu un reibinošu smaržu, katram vampīram un vilkatim. Tās bija viņa asinis. Katra vampira un vilkača "saldā uzkoda". Gabriels pagriezies pret cilvēkiem ierunājās.
-Atrodiet brīvu vietu un apsēdieties.-
Viņš noteica un piegāja pie Drū. Nostājies blakus Drū un aiz Metjū, nopētīja visus apkārtējos.
Metjū pieliecās nedaudz un uzlicis savus elkoņus uz galda viņš nedaudz paberzēja savu zodu. Tas bija tikko noskūts un bija bišķi neierasti sajust savu ādu nevis sejas apmatojumu. bet pie tās domas viņš ilgi nekavējās, jo viņš pētīja visus, kas bija šajā telpā. Viņš uzmanīja visus, piefiksēja katru viņu darbību. Un, lai visi novērstos viens no otra, Metjū uzlika plaukstu uz galda un galda vidū esošajai metāla plāksnei nedaudz iemirdzoties, tieši vidum, kas bija ovāls, kā arī plāksnei, kas bija tāda pati griestos, parādīja hologrammu dabīgās krāsās, bet tā nedaudz raustījās - vietām izplūda. Hologrammā bija redzams cilvēks, kurš stāvēja, bet tajā pašā laikā griezās, lai visi viņu varētu redzēt. Tas bija parasts cilvēks, sieviete ap gadiem 30, ļoti slaida un izskatīga priekš sava vecuma. Dēļ apģērba varēja pateikt, ka ir nākusi no ļoti turīgas ģimenes. Varētu būt kāda sieviete, kas strādā kādā ietekmīgā industrijā.
Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne ; laiks: 19.03.2009 07:47
Drú pievērsa savu dīvaino acu skatienu Leiai, tas bija nedaudz izaicinošs, bet visā visumā ieturēts. Šķita, ka otra vilkate tā vien centās novērtēt Vilcenes pacietības mēru. Viņa novērsa tumšzilās acis.
Mieru, tikai mieru.
Un tad jau no liela attāluma jūtama smarža caurauda telpu, kurā viņi atradās, bet brīdī kad vainīgais ienāca telpā vilkate gandrīz pamira, smarža bija tik salkana un spēcīga, ka grūti bija iedomāties gardāku asiņu buķeti. Leia strauji piecēlās, neizsakāmais izsalkums un vēl šis bija par daudz viņai vienai, nelielas uzkodas un tad Leiai nebūtu problēmu tomēr attiecīgais stāvoklis lika vēderam uzlaist riņķa danci.
Atvainojos.
Sieviete nomurmināja un devās uz gaiteņa pusi, vēl attāli redzēdama hologrammu. PAgājusi tālāk no telpas viņa atspiedās pret sienu roku aizvien turot priekšā mutei.
Iesūtīja: Semijs ; laiks: 19.03.2009 15:59
Bens gāja ieņemt sēdvietu tieši pretī Drū. Vampīrs gribēja nedaudz pakaitināt šo vilkati(labā nozīmē), bet pirms viņš apsēdās, neizskadrojama asins smaka piepildīja telpu. Strauji pagriezis savu asiņaino seju, pret Gabrielu, Bens nolaizīja savas lūpas uz kurām vēl bija kaut kādas asinis.
-Labi, ka es nesen paēdu..-
Vampīrs paspēja iedomāties kāds asinspirts te būtu izcēlies, bet savaldījies apsēdies tieši pretī Drū(Nu galda otrajā galā) un censdamies apslāpēt asins smaku, kā arī parasto cilvēku smaku, Bens atstutējis zodu pret pirkstiem ar mierīgu acu skatienu lūkojās Drū.
Iesūtīja: storyteller ; laiks: 19.03.2009 16:48
Skārleta ieņēma vietu uz tā krēsla, pret kura atzveltni bija atspiedusies. Viņa īpaši neiesaistījās sarunās un arī sēdēja mierīgi un nosvērti, ik pa laikam nopētot kādu no klātesošajiem. Visilgāk viņas skatiens pakavējās pie Džeika. Vampīrs likās nedaudz savāds, tomēr arī no viņa pietiekoši ātri aizklejoja projām.
Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 19.03.2009 17:28
Džeiks sēdēja klusēdams ieklausīdamies sarunās, viņš bija gandŗiz vai sastindzis savā krēslā. Bet tad ieradās cilvēks un viņa asiņu smarža piiepildīja telpu. Uz mirkli likās, ka Džeikoba ais iemirdzas, bet tad tas arī pazuda. Viņš tikai pabīdīja platmali mazliet augstāk lai labāk varētu aplūkot cilvēku.
Tad viņš sajuta sktienu veltītu viņam, vampīrs ievēroja sievieti, bet neteica neko, tikai viens lūpu kaktiņš noraustījās tādos kā klusos smieklos.
Iesūtīja: semo ; laiks: 19.03.2009 17:33
ooc: Hworang666, Gabriels taču ir cilvēks
Nakamura klusēdams sekoja Gabrielam. Visas maņas maksimāli sasprindzinātas, prātā gatavi rīcības plāni dažādām situācijām, viņš pamatīgi nopētīja visu, kas acīm saskatāms un paturēja prātā - Nakamura bij pilnā gatavībā reaģēt uz jebkādiem draudiem. Tomēr ārēji neko nevarēja manīt, neviena muskuļa šķiedra neietrīsējās, sejas vaibsti un acu skatiens mierīgi, sirds pukstēja mierīgi un arī elpa bij mierīga, vārdu sakot - absolūta paškontrole, itkā viņš atrastos mājās, drošībā starp pazīstamiem cilvēkiem. Ieraugot Metjū Nakamura instinktīvi bij gatavs nogalināt, taču apvaldīja sevi tā, ka uz āru nekas no tā neparādījās.
Sapulces telpā viņš iegāja uzreiz pēc Gabriela drošiem, bet piesardzīgiem soļiem, pārlaida veiklu, bet vērīgu skatienu pār telpu un tad apsēdās tuvāk izejas durvīm, tad vēlreiz nopētīja katru indivīdu atsevišķi. Ne pirmo reizi Nakamura sastopas aci pret aci ar vampīriem un vilkačiem, taču pirmo reizi viņš sastopoties necenšas viņus nogalināt - nekad agrāk viņš šādā situācijā nebij nonācis un arī tagad nespēja noticēt, ka viņam būs jāsadarbojas ar tiem izdzimteņiem, tas ir viens no lielākajiem izaicinājumiem, kāds jelkad ir bijis. Viņam nelikās tik daudz bīstami tas, ka jāatrodas vienā telpā ar šiem radījumiem, cik tas, ka oficiāli nav pieļaujama nekāda vardarbība starp grupas biedriem, bet Nakamura zināja, ka satrakojies vilkatis un izbadējies vampīrs nespēj sevi kontrolēt un adekvāti domāt - tādiem pie vienas vietas kaut kāds tur līgums, viņš bij redzējis, kā tādā stāvoklī esoši vampīri un vilkači nogalina pat savējos vistuvākos sugasbrāļus, par citiem nemaz nerunājot. Lai nu kā - ja šie sāktu slaktēt viens otru, Nakamura neiejauktos, bet ja kāds kaut pirkstiņu piedurtu vienam no cilvēkiem, tad pilnīgi droši, ka saņemtu veselu pistoles aptveres saturu galvā. Ja klātesošajiem cilvēkiem viņš vienkārši neuzticējās, tad vampīrus un vilkačus uzskatīja par potenciālajiem nodevējiem, kuri tikai gaida izdevību. Līgums ir viena lieta, tomēr viņš apzinājās savu vietu barības ķēdē un perfekti zināja, par ko vampīri un vilkači domāja brīdī, kad telpā ienāca cilvēki, ka viņi to acīs bij tikai barība un nekas vairāk.
Siekalojieties vien, nelieši - Nakamura nodomāja - citos apstākļos vismaz daži no jums jau būtu iznīcināti. Un Pat tagad Nakamura gan ārēji, gan iekšēji bij pilnīgi mierīgs, vampīrs varētu sadzirdēt mierīgus sirdspukstus. Viņš ievēroja Benu - patiešām, ja man tagad būtu jāpilda tiešie darba pienākumi, tad šis te mirtu pirmais, nez cik līķus atstāja aiz sevis.
Tad Nakamura pievērsās Metjū un hologrammai
Iesūtīja: Hworang666 ; laiks: 19.03.2009 22:44
ooc: man bija KONDĪCIJA! Tādēļ jūtos tīri priecīgs, ka tik sakarigs raksts sanāca... 
Neuztraucaties - palabošu, ja sanāks... 
Bleiks gluži vienkārši sekoja Gabrielam. Cilvēks, kurš viņus sagaidīja arvien nebija vampīru skarts. Diezgan dīvaini. Viņš pieņēma, ka smarža, kādu viņš izdala - viņa asiņu smarža noteikti bija diezgan traucējoša lielai daļai vampīru un vilkaču sapulču telpā, bet ja jau viņi bija savaldījušies, varbūt pastāv izredzes uz labvēlīgu sanāksmes iznākumu - t.i. viens otru neapslaktēs pirmajās sešās minūtēs. Bet ieejot telpā kurā atradās agrāk tik nīstie pretinieki, paranoja uzmācās mazliet spēcīgāk. Bet noskaitījis parupju mantru viņš atrada vietu, kur piesēst un, ar kājām izveidojis 90 grādu leņķi attiecībā pret grīdu, viņš bija pilnībā gatavs ko nu hologramma teiks.
Iesūtīja: Zōzā zač zač ; laiks: 20.03.2009 00:19
ooc: Nu, viņa tēls tā domā. Un lai domā. Vismaz Gabrielam būs iespēja papriecāties ar Zušiem
Visi jau bija ienākuši telpā un ieņēmuši vietas. Metjū tikai ar acīm nopētija vienas vilkates reakciju uz Gabriela ienākšanu telpā. Tapēc viņš pacēla nedaudz labo roku un Drū pakāpusies nedaudz atpakaļ arī izgāja no telpas. Ar ķircinošu smaidu uz lūpām, vērojot Benu, pazuda durvīs. Drū iegāja savā telpā, atverot durvis viņa ātri paķēra mazu paciņu ar sarkanu šķidrumu, kas stāvēja uz maza galdiņa pie durvīm, un aiztaisījusi durvis aiz sevis, devās uz šīs vilkates pusi. Piegājusi Pie Leias viņa mierīgā balsī ierunājās vērojot viņu ar savām unikālajām acīm. Brūno un zilo.
-Paņem šo. tas apslāpēs tavas alkas pēc asinīm.- Viņa viņai pasniedza mazu paciņu un bija saprotams, ka tur ir asinis. -Iztukšo sev to mutē un uzreiz rij nost. Tam ir specifiska garša, tapēc pamēģini neizspļaut to ārā.-
Drū vēljoprojām runāja mierīgā balss tonī. Un tās paciņas satura garša bija tiešām savdabīga, jo tas garšoja pēc kaut kāda asiņu mikslojuma kopas. tur bija gan cilvēku, gan dzīvnieku asinis. Lai gan garša nebija tā labāka, tās bija ļoti barojošas, bet ne tik, kā cilvēka asinis.
Tikmēr Metjū piecēlās kājās un ar šo darbību viņš bija izvilcis savas abas nobružātās un modificētās pistoles. J, viņš bija ātrs, bet viņš negrasījās šaut, jo pistolas tika noliktas viņam priekšā uz galda. Un viņš ierunājās pietiekoši skaļā balsī, lai pievērstu sev uzmanību.
-Kā jau Jūs visi zināt, Mēs šeit esam sapūlcējušies, lai apvienotos un kļūtu par komandu. Mūs visus vieno viens mērķis...-
Metjū apklusa un hologrammā redzamā sieviete lēnām pārvērtās, jeb puva un sakņupa. Tas nebija no patīkamajiem skatiem, jo mati izkrita, daļa ādas nokrita, bija redzams, kā viņa lēnām saplēš savas drēbes, jo tās viņai bija neērtas, vismaz pēc sejas to varēja rezēt. Un beigu beigās viņa bija pārvērtusies, jeb sapuvusi līdz tādai robežai, ka viņai bija palikuši gandrīz tikai kauli un ļoti sīksti muskuļi, kas arī nebija pa visu ķermeni. Viņas iekšas knapi turējās viņas ķermenī, jo bija redzamas, kā zarnas karājās , jeb ir izspiedušās caur kādu sapuvušu vietu vēdera muskuļos. Kopskatā, viņa izskatījās, kā staigājoša dzīva miroņa parodija. Un Metjū turpināja.
-Kā jau Jūs visi tikāt informēti, šis roku darbs ir Profesora Bleika, kurš bija apsēsts ar savu eksperimentu un kad viņa projektu apturēja viņš sevī injekcēja nepārbaudītu serumu, kas tika uztaisīts no vampīru asinīm. Šis serums saturēja arī kādu neindificētu bioloģiska ieroča formulu, kas, Jūs jau redzat, nodara postījumus dzīvam ķermenim. Cilvēku valdība centās kaut ko atrast par šo bioloģisko ieroci, bet Profesoram Bleikam vēl bija pieeja visiem bioloģiskajiem pētījumiem, pirms viņa pieeja visiem datiem tika liegta, un viņš likvidēja jebkādus failus un informāciju par šo ieroci, kā arī savu pētījumu. Profesors Bleiks nozuda no valdības acīm, kamēr viņā plūda viņa serums, kas padarīja viņu līdzīgu tikko redzētajai sievietei. Bet, kad valdība atklāja, kas notika ar Profesoru Bleiku, bija jau par vēlu, jo šadas būtnes, jau bija izplatījušās un iesaistījušās Profesora Bleika radītajā "Sektā". Pēc amnām domām šī Bioloģiskā otra blakusparādība ir prāta un apziņas kontrole, ka visi, kas ir saskārušies ar šo serumu pakļaujas Profesoram Bleikam bez ierunām. Un tas dod viņam ļoti lielu plusu, jo neviens no viņa nenovērsīsies un neviens pret viņu nesacelsies.- Metjū palūkojās zīmigi uz visiem klātesošajiem, gluži radīdams no sevis auru, kas brīdināja, ja kāds uzdrošinātos sacelties un izjaukt šo dīvaino grupu. -Neilgi pēc Bleika nozušaas tika atrasta viņa pirmā apmešanās vieta. Viņa primitīvā labarotorija, kurā bija visādi pieraksti, dažādi video un viņa piezīmes audio formātā. Viņš līdz pēdējam pierakstīja un filmēja visu. bet sasniedzis šādu stadiju...- Metjū norādīja uz hologrammu. -Viņš kļuva dzīvniecisks. Instinkutu vadīts viņš devās pēc asinīm, bet viņš apzinājās ko dara, jo viņš arī dokomentēja savu pirmo maltīti.-
Šīs sapuvusī sieviete pazuda no hologrammas un viņas vietā parādījās taisnstūra attēls, kurā bija redzama kāda radība, kas injekcēja kādā sievietā kaut ko. Visticamāk, tas bija kaut kas tāds, kas uzturēja šo nabaga kailo sievieti pie samaņas, jo viņa bija burtiski pienaglota pie sienas un tad ierunājās šī radība, kas izskatījās līdzīgi tikko redzētajai sievietei, kas sapuva. Bet šī radība bija savādāka, jo viņa ķermenis bija mutējies un izskatījās vairāk "miesīgs". Un tad tā radība ierunājās. Viņa balss izkalusījās šņācoša.
-Šššodien, ššš, ešš nobaudīšššu pirmo maltīti ššāvā mūžššā. Ššavā jaunajā dzššīvēē.-
Un šī radība ietrieca savu roku viņai vēderā un iegrūda šīs sievietes krūskurvī. Viņa kliedza no sāpēm, bet nespēja paģībt, pat ne no sāpēm. Viņš iesmējās un viņa smiekli izklausījās dīvaini, jo smieklu vietā skanēja pārsvarā šņākšana. Tad viņš izrāva no viņas krūtīm sirdi, sadragājot viņas krūskurvi. Viņš pacēla roku sev virs galvas un atliecis savu galvu viņš izspieda sev mutē no sirds asinis. kameras objektīvs tika nostiešķs ar asinīm, kad tika izrauta sirds un sieviete dēļ adrenalīna, kas pēkšņi pārņēma viņas ķermeni, jeb no bailēm vai sāpēm bija izrāvusi savas labās rokas plecu un atdalījusi to no rokas, kas bija pienaglota pie sienas ar vairākam naglām, tā pat, kā otra roka un viņas kājas. Šī radība notiesāja sirdi un tad ķērās pie pašas sievietes. Nepagāja ne divas minūtes, ka pie sienas vairs bija palikušas pienaglotās rokas un kājas.
Tad šī radība pazuda aiz kameras. Nepagāja ne dažas sekundes, kad kamera tika pacelta un tika noslaicīts tās objektīvs. Un tad ierunājās kāds vīrietis. Balss vairs nešņāca.
Tā bija mana pirmā barošanās. Es biju domājis, ka tas notiks tā pat, kā vampīriem, ka es tikai izsūkšu sausu šo nevainīgo sievieti, bet tā vietā es apēdu viņu un tā vietā, lai justos vainīgs vai nosodītu sevi. Es.... Es nejūtu neko, izņemot sātu sevī, apmierinātību. Un nekādas žēlsirdības. Tagad es saprotu, kā jūtās vampīri pēc tādas mielošanās.. Es saprotu... Beidzot es saprotu ko nozīmē dzīvot... Un es izbaudīju ko es daru, jo es.. Es to darīju pats, pats pēc savas vēlmes....- Iestājās klusums. Bija saprotams, ka šis video materiāls ir bojāts, jo parādījās avirāki attēli bez skaņas, bet tad bija viens mirklis, kad atkal varēja dzirdēt balsi.-Piezīme sev - Jāatklāj veids, kā pārvērst cilvēkus par sev l'dizīgiem, jo šis upuris arī nomira. Bet piecdesmit septītajam kaut kas parādījās, kad es iebaroju viņā savas asinis. Iepriekšējie, pirms viņa, nomira un...- Hologramma parādīja švīkas un bija saprotams, ka video ir beidzies.
- Kā Jūs redzējāt, video tika bojāts, jo spevienība Profesora Bleika mītē aktivizēja lamatas,kas iznīcināja lielāko daļu informācijas un šis bija viss ko varēja saglābt.- Metjū pārtrauca runāt un ievilka dziļu elpu. Tikmēr hologrammā parādījās kāda ēka, kas izskatījās pēc cietuma. Metjū pārlaida acu skatienu pāri visiem un ieturēja pauzi, ja nu kāds kaut ko vēlas uzzināt. Un šoreiz hibrīda pienākums bija viņus informēt.
Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne ; laiks: 20.03.2009 09:45
Leias burvīgo semināru, savaldi savus nagus, iztraucēja Drū, kura pasniedza viņai kādu paciņu. Sieviete mirklīgi uzsmaidīja.
Mjā, labāk būtu bijis nedaudz nokavēt nekā pataisīt sevi par apsmieklu visas šīs auditorijas priekšā, paldies.
Leia paņēma piedāvāto šķidrumu un uzplēsusi stūri izdzēra to. Noskurinājusies par ne īpaši izmeklēto garšu, sieviete jutās labāk.
Tiešām paldies.
Viņa pateicās vēlreiz un beidzot jusdamās kaut nedaudz drošāka par sevi devās atpakaļ zālē.
Piebiedrosies,vai tev ir nosūtījums uz citurieni?
Leia droši jautāja atkal jau izskatīdamās pēc visparastākās sievietes, nevis suņa, kurš sāk palikt traks no pusbada.
Iesūtīja: storyteller ; laiks: 20.03.2009 10:59
Kādam bija palicis nedaudz nērti cilvēku klātbūtnē. Skārleta mazliet pasmīnēja. Tas vairāk izskatījās pēc lūpu kaktiņu noraustīšanās, tomēr iekšējais smaids bija diezgan plats. Vilkači un jaunuļi, ko padarīsi, ne visi ir tik savaldīgi, kādiem tiem vajadzētu būt. Galu galā, ļautiņi ir jāizbauda, jāizgaršo.
Hologramma un Metjū stāstījums uz Skārletu neatstāja īpaši dramatisku iespaidu, viņa bija redzējusi arī daudz trakākas lietas un skaidri zināja, kāpēc šeit ir ieradusies.
Atglaudusi gaišos matus no bālās sejas viņa plūkojās uz Metjū.
-Bioloģiskais karš ar mūsu pašu ieročiem. Tagad mums vien nāksies radīt tādus, kādi viņiem nav,-Skārleta pasmīnēja.-Lai gan esmu pārliecināta, ka arī mums vēl bez visa kā ir daži trumpji paslēpti peidurknē,-vēl viens neliels smīniņš. Seja kļuva glītāka, tomēr tajā pašā laikā arī nedaudz šausminošāka.
Iesūtīja: semo ; laiks: 20.03.2009 15:26
Neredzu īpašu atsķirību starp Bleiku un jebkuru citu no klātesošajiem izdzimteņiem, esmu pats savām acīm redzējis, kā vilkači un vampīri dara to pašu - nodomāja Nakamura un atcerējās, kā vampīrs izsūc viņa māti sausu viņa acu priekšā, kad viņam bij vēl tikai 10 gadi - nez, kā Metjū iedomājies vadīt šo grupu, ja dažs labs knapi spēj savaldīt savus instinktus, acīmredzot nevar uzticēties nevienam, tomēr ar nožēlu jāatzīst, ka vampīri un vilkači mums būs nepieciešami, taču ceru, ka valdībā cilvēki ir pietiekami guri, lai saprastu, ka mums šie izdzimteņi tikai jāizmanto savā labā un pēc problēmas, vārdā "Bleiks", atrisināšanas jālikvidē arī šie....ieskaitot Metjū - šādas domas rosījās Nakamuras galvā.
Tad nu kāds būs rīcības plāns? Nakamura uzreiz ķerās pie lietas būtības
Iesūtīja: washulis ; laiks: 21.03.2009 23:35
Kad ieradās smaržīgais cilvēks, Sempera paiecās nedaudz uz priekšu un saknieba lūpas. Viņa centās iztikt bez tād aveida maltītēm - kas vēl skrien un bļaustās -, bet šis cilvēks lika viņai nedaudz pasvīst, lai viņa tomēr nosēdētu krēslā mierīgi.
Sempera, kad parādījās hologramma un sāka pūt, kārtīgi nopētīja katru detaļu. Pretīgi. Neko teikt.
Kad klāstīja, kas un kā un arī otro videofailu, Sempera secināja, ka Bleiks ir vēl vairāk nojūdzies, nekā viņai bija licies. Burvīgi. Kas gan var būt trakāks par mutētiem psihopātiem?
Radīt tādus, kādi nav viņam? Varbūt ar cēlu mērķi, bet var izvērsties līdzīgi, kā pašam Bleika. Sempera ieminējās. Ja Bleiku nogalinās, tad vai šo viņa pārvērsto šausmoņu kontrole pazudīs? Tas ir, vai viņu saprāti kļūs normāli?
Iesūtīja: Semijs ; laiks: 22.03.2009 09:12
Bens ar mierīgu sejas izteiksmi noskatījās hologrammā. Viņš neredzēja neko tādu, kas liktu viņam slikti justies, jo vampīrs ir piedzīvojis un izdarījis daudz briesmīgas lietas savā mūžā. Kāds no klātesošajiem ieminējās par Bleika novākšanu un Bens uzreiz teica.
-Nogalināt Bleiku, būs nogalināt visus viņa ''bērnus'' pa ceļam, jo es šaubos, ka viņš viens pats kaut kur sēž un dzer tēju..-
Iesūtīja: washulis ; laiks: 22.03.2009 19:09
Sempera palūkojās uz vampīru Benu. Ja tā būtu jānogalina Bleiks, pa ceļam arī visus tos šausmoņus, tad man nekas pret to nebūtu iebilstams. Ģenētika nav sodāma, kad tai ir savas robežas, bet tā, viņa norādīja uz hologrammām, jau ir māžošanās un slimīga tieksme pēc varas. Derētu attīrīt Zemi vismaz no šādiem šausmoņiem. Ja ne no vampīriem...
Iesūtīja: storyteller ; laiks: 22.03.2009 19:20
-Vismaz?-Skārleta pārvaicāja, lūkojoties uz Semperu. Gaišmatainās sievietes acis bija pilnas ar viegu uzjautrinājumu, puskrēslā nozibsnīja baltie zobiņi, kuri principā bija vienīgais, kas vizuāli atšķīra Skārletu no parasta cilvēka.
-Jādabū rokās Bleiks, tas būtu kā viens no galvenajiem un primārajiem darbiņiem. Ja šamējais vēl aizvien ir dzīvelīgs un pietiekoši saprātīgs, mēs viņu varētu patērpināt un uzzināt ko vairāk. Tad arī pēc tam rīkoties tālāk,-Skārleta sacīja.
Iesūtīja: Hworang666 ; laiks: 22.03.2009 22:31
Bleiks neuzkrītoši slīdēja zemāk un zemāk savā sēdamvietā. Cerams, ka viņiem nav izveidojušās apātijas pret vārdu Bleiks vien tā pat. Varbūt vajadzēs nakamreiz painteresēties, kam pakaļ es braucu, un tad pamainīt vārdu, lai nesanāk, ka kāds izdomā pašaut pa mani tāpat vien - profilaksei... Kādas sešas minūtes pacīnījies ar vēlmi atklāt, ka arī viņu sauc par Bleiku un viņi varētu beigt lietot viegli aizvainojošus teicienus, vīrietis tomēr palika kluss. Kā nekā - lietišķas darba attiecības. Vārda izpaušana šobrīd ir vājības pazīme no kuras var izvairīties.
Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 23.03.2009 08:56
Manuprāt, jūs visi aizmirstat vienu svarīgu lietu, Džeiks klusi sacīja no sava stūra, Mutagēniem ir nejauka īpašība, tie mutējas, līdz ar to, Ja mēs novācam to plānprātiņu, mēs zadējam izejas formulu. Mošķi turpina vairoties evolucinejot, vai man vajag turpināt? Džeiks jautaja. cerot ka pārējie uzķers viņa domu.
Iesūtīja: Ķipītis amonjakā ; laiks: 23.03.2009 14:46
Letīcija skatījās video ierakstu bez nekādam emocijām. Viņa bija gaidījusi kaut ko biedējošāku un intriģējošāku, nevis vienkārši brutālu kanibalismu. Lai kā arī nebūtu video ierakstā redzamā sieviete izskatījās briesmīgi, viņa iekšēji puva, rezultātā radās jautājums- Bet jau jau šis serums rada tādu iedarbību, uz sievieti es domāju- kā profesoram izdevies izdzīvot un vienīgajam mutēties? Hmm.. viņas prātā bija tukšums sakarā ar šo visu. Un neizpratne. Tas viss būtu ļoti svarīgi, jo, lai pārējie nekļūtu "tādi" vajadzētu uzzināt kāpēc tas notiek ar dažiem, bet ar citiem ne, tas būtu nozīmīgs faktors.
Un tad sāka izskanēt apkārtējo viedokļi un rīcības plāns, o jā, tas pašlaik ir galvenais.
Letīcija vairs nešūpināja kājas un netikšķināja ar pirkstiem pa galda virsmu, viņa sāka saspringti klausīties. Saņēmusi garos, melnos matus zirgastē, salocījusi rokas krusteniski pāri krūtīm, viņa atlaidās krēsla atzveltnē Jā, mēs varētu izveidot bīstamākus bioloģiskus ieročus, bet vai tad tas būtu izdarāms vienas nakts laikā? Manuprāt zinātnieki to tik vien dara kā katru dienu cenšas izgudrot ko jaunu un pasaulei bīstamu!! Un pat ja mēs kaut ko tādu izveidotu, tas jau nenozīmēs, ka pastāvošā problēma izzudīs, mēs varam rast tikai jaunas.
Un nogalināt viņus visus? Tas arī nav nemaz tik vienkārši. Pieņemu, ka sapulcināt visus inficētos laukumā un tad apšaudīt no visām pusēm arī neizdotos. Viņa iesmējās. Un daļa tikko inficēto to sākumā varētu arī nenojaust, tāpēc pilnīga iznīcināšana varētu neizdoties.
Ja jau būtu tik vienkārši iznīcināt kādu rasi, kāpēc gan mēs ātrāk neko tādu neizdarījām ar vilkačiem? Viņa ļauni nosmīnēja. Tikai, lūdzu, bez apvainošanās.
Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne ; laiks: 23.03.2009 17:06
Atguvusi "mugurkaulu" Leia uzturējās durvju ailē un uzmanīgi klausījās viedokļos, nevainīgs smaids dzirkstīja vilkates sejā, vairs nebija ne miņas no iepriekšējā bada nelabuma. Lai gan vēdera saturs aizvien bija tukšs kā muca, smadzenes vairs neurdīja instinktus. Viņa aizgāja līdz savai iepriekšējajai sēdvietai, klusītēm apsēdās un pauda arī savu viedokli.
Vilkačus, vampīrus vai clvēkus izskaust būtu neiespējami, tāpat kā pilnīgi visu pasaules ūdeni vai zemi, bet mutantus kas radušies pilnīgi nereālā procesā, respektīvi žestikulējot ar DNS, iznīcināt nebūtu grūti, ja vien mums ir līdzekļi, vēlēšanās un kaut nedaudz laika.
Runājot par laiku tumšzilās acis pievērās. Laika nebija, jo ar katru sekundi radības vairojās arvien lielākā skaitā, tikai nebija vēl zināms cik ātri notika mutācijas process.
Pieņemu,ka radot injekcijas, vai attiecīgas ierīces, kas izsmidzinātu sekojošo vielu ārējā vidē, tā nekaitētu neinficētajām personām. Tas taču būtu saprotami? Respektīvi, ja cilvēkam ir klepus un viņš dzer sīrupu tas pāriet, bet ja klepus nav tad tam nav nekādas reakcijas. Tiesa?
Sieviete šķita domīga, viņa pētīja te telpu, te personāžus kas tajā bija sasēdušies. Vairs nemaz i nenāca prātā doma kādam uzklupt. Vīpsnādama viņa tikai pārslāņoja idejas, kā iegūt mutanta DNS, lai attiecīgi iegūtu pretindi, injekcijai, kas radīja mītiskas būtnes un zombija kopproduktu.
Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 23.03.2009 17:27
Khem, šķiet es neskaidri izteicos. Džeiks gurdeni novilka, tiešam, vai viņam nāksies strādāt ar bariņu idiotu? Pretindi kuru jūs te apsverat iegūt teorētiski varētu iegūt arī no radījumiem,bet, te ir mazs bet, mans minējums ir tāds, ka vīruss ar ko ir inficēts Bleiks ir citādāks, un jo arhaiskāks vīruss jo vieglāk pret to radīt pretlīdzekli nevis veidot pretlīdzekli pret velns viņu zina cik variācijām kas jau pastāv. Tā ir ideāla bāze cīņai pret visām citām variācijām. Džeiks aplaida skatienu, no platmales apakšas, kas tāvien teica: Vaijums beidzot pielec?
Iesūtīja: semo ; laiks: 23.03.2009 17:47
Ja vien viņi zinātu, ka eksistē nekskaitāmas slepenas cilvēku radītas organizācijas, kuru mērķis ir pilnīga vampīru un vilkaču iznīcināšana, nebijis viņu, tad arī nebūtu šie Bleika mutanti
Tiesa, mums ir jādabū rokās pirmavots - Bleiks, netērējot veltīgi laiku, cenšoties pārējos iznīcināt, bet gan tikai tos, kas stāvēs ceļā. Kad būsim ieguvuši antiserumu, tad tiksim galā arī ar pārējiem.
Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne ; laiks: 23.03.2009 17:49
Leia nopútás, vírietis platmalē viņu nogurdināja,sieviete tikai nokratīja galvu.
Jūs esat ļoti nervozs, varbūt baderiāņu tēja jūs nomierinātu.
Sieviete nosmējās un pārkrustojusi kāju pār kāju nopūtās, cik gan reizēm cilvēki un pārējās radības bija dīvaini, tās centās par katru cenu ieskaidrot to, ko citi sen jau saprata, tikai ietērpa nepareizos vārdos. Pateikusi pāris asus vārdus holandiski, Leia atkal jau staroja kā maija saulīte.
Kā senās Cilvēku pasaciņās, atradīsi Drakulu un iznīcināsi to, iznīks arī viņa asinssūcēju pēcteči, taču lai cik Drakulas tu atrastu neviena nav īstā, un tie gnīdas aizvien vēl pārtop par asinis sūcošām utīm. Tikai bez aizvainotām sejiņām, es nevienu necenšos aizskart, bet tā jau šai kompānijā saka katrs otrais, vien brīnos pati par savu un pārējo stulbumu.
Leia nošķobīja smalko seju.
Kādam ir kaut mazākā nojausma kāds Bleiks varētu izskatīties tieši šajā brīdī? Mums ir vecs ieraksts un pliks ideju kopums, bet kaut kas tuvāks īstenajai varbūtībai? Tas ir kails nekas. Mēs zinam, ka ir bars Holivudas filmiņas pārskatījušies cilvēki, kas ir kļuvuši par kaut ko zombijveidīgu un pūst neiegūstot barību attiecīgā laika sprīdī, mums ir nojūdzies večuks kam garšo askrubināt arī kauliņus, ko es ļoti labi saprotu.
Vilkate piemetināja.
Un mums NAV ne mazākās nojausmas kas ir mainījies Bleika pašinficētajā ķermenī pēc tam kad mēs redzējām viņa pirmo maltīti. Varu teikt vien... tik pat labi jebkurš no šeit klātesošajiem var būt tas kroplis, jo mēs nezinām kā uz viņu iedarbojās attiecīgais serums ar laiku.
Iesūtīja: semo ; laiks: 23.03.2009 19:03
Nakamura palika tai pašā stoiciskajā mierā, kā tad, kad ienāca sapuces telpā, viņš nepiegrieza vērību aizvainojošajām piezīmēm.
Lai gan pastāv tāda iespēja, tomēr tam nav pierādījumu. Turklāt ir zināms, ka vairāki inficētie ir iefiltrējušies starp cilvēkiem, ja viņiem būtu tendence ar laiku mainīties izskatam, tad to noteikti cilvēki pamanītu. Datu bāzēs ir saglabājušies arhīvi gan par Bleika izskatu, gan citām pazīmēm, kā par jebkuru, kurš strādājis valdības labā. DNS gan viņam mainījies, tomēr ir metodes, lai atpazītu Bleiku, ja arī viņš būtu mainījies ārējā izskatā. Katrā gadījumā visefektīvākais risinājums būs antiserums no Bleika asinīm. Kamēr nav pamatotu pierādījumu par citu līdzvērtīgu vai labāku efektīvu metodi, kā tikt ar šamiem galā, šī būtu visloģiskākā tad viņš pievērsās Metjū - droši vien šī informācija nav vēl viss, kas zināms
Iesūtīja: storyteller ; laiks: 23.03.2009 19:30
Viens no cilvēkiem pārāk skaļi domāja. Skārleat caururbjoši palūkojās uz Nakamuru un pasmīnēja. Vampīri un vilkači noteikti nebūs tie, kuriem klāsies visplānāk.
-Kā jau mūsu kolēģis sacīja,-Skārleta pamāja uz Džeika pusi,-ši vīruss, ja to tā var saukt, ir gluži kā gripa pavisam parastiem cilvēkiem. Tai ir neskaitāmi dažādi veidi un nevar zināt, kura vakcīna nostrādās, tomēr tajā pašā laikā neviens nešpricē simtus vakcīnu, vienkārši cer, ka tā viņu neķers. Vien tagad mums jāapzin jau saslimuši indivīdi, kuriem vakcīnas vairs nelīdz.-Skārleta noteica.
Iesūtīja: semo ; laiks: 23.03.2009 20:48
Nakamura atbildēja ar tikpat caururbjošu, drosmīgu skatienu, bet saglabājot nesatricināmu iekšējo mieru. Viņš nolēma pagaidām vairs neko neteikt un gaidīja, kad Metjū turpinās prezentāciju. Viss, ko viņi prot, tēlot visgudros, bet sniegt reālu risinājumu ne. Viss, kas viņiem rūp bez barošanās ir intrigu vērpšana un sava pārākuma demonstrēšana
Tomēr jādomā vēsu prātu, hipotēze par mutēšanos un evolucionēšanu nav pilnīgi noliedzama, taču, lai to apstiprinātu, būs jāveic laboratoriski pētījumi un eksperimenti, taču tik un tā - lai to paveiktu, ir jānotver Bleiks un iespējams arī daži no viņa mutantiem. Ja Bleiks būs mainījis ārējo izskatu, būs jāveic DNS atšifrēšana, jo tas pilnīgi droši būs mainījies un mutējies.
Iesūtīja: Ķipītis amonjakā ; laiks: 23.03.2009 21:41
Vaij, tas bija sarkasms. Nākamo reizi pirms ko tādu teikšu, pabrīdināšu. Iesmējās. Viņu uzjautrināja apkārtējo centība uztvert un saprast, un steidzīgi kaut ko izdomāt. Viss ir skaidrs- jādabū rokā ķertais profesors, jāizštuko viss par serumu, un aiziet, izglābsim pasauli no iznīcības. Tas ir cilvēkus.. Visai vajadzīgi. Viņa iesmējās. Acīmredzot Letīcija bija līksmā noskaņā.
Nakamura vārījās un vārījās, bet pareizi, vismaz kāds centās izštukot visas versijas, līdz pie kaut kā arī apstāsies.
Ēm, paga, tu neredzēji? Aktīvais Bleiks bija tāds pats kā sieviete, tikai miesīgāks, mutējies. Nu varētu gan teikt, ka izskata ziņā ir mainījies. Letīcija pasmaidīja un raidīja to apkārtējiem. Viss šis process viņu padarīja nedaudz nervozu, pacietība nebija viņas stiprā īpašība. Sāka pat nedaudz gribēties ēst, tāpēc acis nemitīgi uzlūkoja Bleiku. ņamīīgi.
Iesūtīja: Zōzā zač zač ; laiks: 23.03.2009 23:31
Drū palūkojā suz Leiu un vigli pamādama galva acināja iet pievienoties visiem konferenču zālē, un pate iegājusi telpā apstājās blakus Gabrielam, kurš stāvēja aiz uguras Metjū.
Metjū klausījās kā visi diskutē un izvirza savas teorijas un pieņēmumus par Profesoru Bleiku un viņa seruma iedarbību uz pašu Profesoru un citiem cilvēkiem. Ja kāds būtu vērojis tikai Metjū, tad viņa sejā nebūtu manams nekādas izmaiņas. Tā bija nopietna un nosvērta. Un tad viņš pietiekošiskālā balsī ierunājās, kas liecināja, ka visiem ir jāapklust un jāklausās viņā.
-Vairāk vai mazāk jums ir taisnība un pirmārais ko mēs darīsim ir atradīsim Profesoru Bleiku un likvidēsim visus šķēršļus, kas mums gadīsies pa ceļam.- Metjū palūkojās uz cilvēku, kuru arī sauca par Bleiku un tad turpināja.
-Pēc visiem sakopotajiem pierakstiem viņa ķermenis adaptējas, tā pat, kā vampīriem un vilkačiem, kad viņi pārvēršas, bet dēļ seruma, kas rit viņa asinīs, tas liek ķermenim mutēties pat ārpus normām. Nav ne jausmas, kāds viņš tagad izskatās un kā viņš tagad uzvedas un ko ir ieplānojis. Un pārējie, kas viņam klausa, tas ir cilvēki, kas ir inficēti, ir dabūjuši Profesora specifiski radīto serumu no viņa asinīm, kas pakļauj tos cilvēkus tieši viņam un liek viņu ķemreņim līdz noteiktai robežai nopūt, kad viņi ir izsalkuši, vai saskaras ar UV gaismu, bet kad paēd, viņi paliek cilvēciski normāli. Tas ir kā nodrošinājums, lai neviens pret viņu nesaceltos. Pēc visas informācijas vampīri un vilkači pret šo serumu ir imūni. Un kāds jautājums izskanēja, kapēc viņš izdzīvoja un viņa inficētie arī. Atbilde ir vienkārša. Seruma iedarbībai ir arī savi plusi, tas ir spējīgs noturēt šos inficētos dzīvus līdz pat mēnesim, pat tad, ja nav dabūjuši asinis. Varam iedomāties, kādas sekas ir tīrajam serumam, ja tas ar ko viņš inficē pārējos ir tikai viņa asiņu vāja mikstūra. Protams tie ir tie kurus zinam un esam sastapušies. Ir liela iespējamība, ka ir aŗi citi, kas nespēj atgūt cilvēcisko veidolu. Vismaz ne tik dabisku. Un inficētos mēs spējam noteikt, pēc viņu "smaržas" tajā ir jūtams viegla puvuma smaka. -
Metjū noteica un hologramma parādīja milzīgu ēku, kas izskatījās pēc cietuma.
-Mūsu pirmais mērķis būs šī ēka,jeb precīzāk, cietums, no kura nav pienākušas nekādas ziņas jau divus mēnešus. Tas tika paziņots man nesen. Tur tika turēti visdumpīgākie cilvēki, tur atrodas vilkaču un vampīru moku rīki, kas tiek izmantoti uz pašiem vampīriem un vilkačiem. Tas ir plašs kompleks, kurā atrodas, bet tās ir baumas, profesors Bleiks. Izpētot visas viņa pieturas vietas, šī ēka ir vispiemērotāka viņam. Daudz cilvēku pēc kuriem neviens neilgosies, labi nocietināta un grūti pieejama. Mūsu mērķis - tikt iekšā, izdzīvot un visu izpētīt.
Metjū noteica un apsēdās, kamēr ēka riņķojoa savā nodabā tieši galda vidū. Viņšievilka elpu un saprata, ka šī būs viena no grūtākajām un visticamāk viņa pēdējā misija, ko viņs vadīs un ko viņš piedzīvos.
Iesūtīja: semo ; laiks: 24.03.2009 08:49
Nedomājiet, ka Nakamura runādams rīkojās neapdomīgi un impulsīvi, gluži vienkārši viņš savā dzimtenē bij uzdienējies līdz pašaizsradzības vienības galvenajam vadītājam un viens no viņa pienākumiem bij militāro operāciju plānošana, tāpēc, lai gan ikdienā mazrunīgs, tomēr kad notiek plānošana, tad ir pieradis vadīt to, bet vienkārši izteikties jau vispār ir gluži pašsaprotama lieta. Kļūdainas hipotēzes plānošanas porcesā nav nekas nosodāms, galugalā viens cilvēks visu nevar zināt, tāpēc ir labi, ja vairāki nāk ar savām pieredzēm un zināšanām, un izsaka savus viedokļus, palabo viens otru, tā vismaz notiek Japānā. Tad ir garantija, ka gatava izplānota operācija nebalstīsies uz nepareizu informāciju, kā tas būtu gadījumā, ja vieglu roku noraidītu kādu hipotēzi, kas vēlāk izrādās patiesa vai pieņemut tādu, kas izrādītos nepatiesa. Nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara, bet arī no otras puses - viņš izteicās pietiekami piesardzīgi, lai neieslīgtu otrā galējībā - runājot galīgas muļķības.
Un arī vēlveins aspekts - viņš pamanīja, ka vampīriem un vilkačiem, izņemot dažus indivīdus, ir tieksme būt bravūrīgiem, sarkastiskiem un gluži vienkārši uzvesties, kā neprātīgiem mežoņiem, visi tādi muļķīgi izteikumi tikai kavē laiku un novērš koncentrēšanos no būtiskā. Metjū dara godu savai rasei, bet te viens otrs taisni vai jābrīnās, ka tik daudzus gadus nodzīvojuši, bet tik nenobrieduši
Iesūtīja: semo ; laiks: 24.03.2009 09:59
Nakamura paskatījās uz Metjū un sāka runāt - Vai mainīts ārējais izskats viņam ir tikai tad, kad viņš pūst vai arī tad, kad barojies un atguvis cilvēcisku veidolu? Cik droši mēs varam būt par to, ka ārējais izskats mainās līdz nepazīšanai - vai tas ir novērots pie jau zināmajiem indivīdiem, tie ir minējumi vai uz faktiem un pētījumiem balstīti pierādījumi? Šis jautājums ir būtisks, jo no tā atkarīgs, cik viegli vai grūti būs Bleiku atrast, pirms sākam meklēšanu, mums jāzina, ar ko rēķināties
Metjū ir gudrs, taču tik un tā vilkacis, pat cilvēku valdībai nevar uzticēties, bet necilvēkiem vēl jo mazāk. Pilnīgi iespējams, ka ir vēl daudz kā, kas mums nav atklāts ar nolūku, iespējams, ka mūs tikai izmanto. Komanda ir neveiksmīgi nokomplektēta, nesaliedēta, dažiem tā šķiet spēlīte, nav nopietnas attieksmes
Iesūtīja: Zōzā zač zač ; laiks: 24.03.2009 17:10
Metjū palūkojās uz Nakamuru un bezizteiksmes sejas izteiksmē atbildēja uz viņa jautājumu.
-Kā jau Jūs visi zināt, inficētie pēc barošanās atgūst savus cilvēciskos veidolus, kādi tie bija pirms inficēšanās, tapēc tos ir grūti atšķirt no cilvēkiem. Izņemot, pēc specifiskās puvuma smaržas. Un tas ir pierādīts. Un cik zināms par Profesoru Bleiku, tad cik ļoti mainījies viņš tagad ir... Par to ir grūti spriest. Bet pēc pēdējiem video materiāliem, viņa ķermenis ir ļoti mainījies un mainās ik reizi, kad tas, kā pārējo ķermeņi, pūst. Un vienīgās pārmaiņas, kas ir manāmas viņa cilvēciskajā ķermenī, kad viņš ir paēdis, ir tas, ka viņš ir palicis "būdīgāks", jeb precīzāk - viņa ķermenis pielāgojas jaunajiem apstākļiem. Tas tika izpētīts pēc viņa pierakstiem un visas informācijas, ko viņš bija savācis. Un tā ir pietiekoši veca, lai viņš tagad izskatītos savādāk. Bet es šaubos, ka Jūs neatpazīsiet Profesoru Bleiku, kad viņu ieraudzīsiet.-
metjū ieskatījās Nakamuram acīs un tad novērsies pagrieza galvu pret Drū un viņai kaut ko iečukstēja ausī. Vina pamājusi ar galvu izgāja no telpas. Un Metjū pievērsās pārējiem.
Iesūtīja: storyteller ; laiks: 24.03.2009 17:58
Skārleta par dažu labu smīnēja. Nakamura domāja pārāk skaļi, turklāt droši vien neapzinājās, ka viņa domas var dzirdēt arī citi, kuri nav gluži cilvēcīgi.
Nolikusi rokas uz glada sev priekšā, neatvairāmā vampīru sieviete palūkojās uz Metjū pusi.
-Vai specifiskā puvuma smaka ir pietiekoši spēcīga, lai to sajustu arī cilvēki vai tā ir saožama tikai indivīdiem ar smaklāku degunu?-viņa vaicāja, kā pēdējos domājot vampīrus un vilkačus.
Iesūtīja: semo ; laiks: 24.03.2009 20:08
Nakamura viegli pamāja Metjū ar galvu, likdams noprast, ka viņš visu teikto sapratis. Nu skaidrs - viņš pie sevis nodomāja - tātad cilvēciskā veidolā mēs visi viņu viegli atpazītu, taču ja viņš sen nebūs ēdis, tad atpazīt būs grūti Viņš ievēroja, ka Skārleta pasmīn ikreiz, kas viņš ierunājas, taču tas viņu interesēja tikai tādā ziņā, lai zinātu, ar ko ir darīšana, patiesībā tā viņš nopētīja un centās izprast katru no klātesošajiem, profesionāls ieradums - iepazīt komandas biedrus.
Ak tad mums te ir viens domu lasītājs, bet ja tu esi pietiekami gudra, tad tev nebūs daudz jāpūlas lai bez domu lasīšanas saprastu, ka vislabprātāk tevi nogalinātu uz vietas, ikvienu no klātesošajiem necilvēkiem, bet mums ir līgums un mums ir uzdevums, gan jau pēc tam paspēsim nokārtot savstarpējos rēķinus - apbrīnojami bij tas, ka šajā domā nebij ne mazāko emociju, domu lasītājiem, kas lasa domas balstoties uz cilvēka emocijām šādi varētu būt diezgan grūti un tomēr, ja nu kāds vai kāda saprot. Jebkurā gadījumā tiešā vampīru tuvumā viņš nebij aktīvajā apziņā iznesis nekādu tādu informāciju, kuru nevarētu zināt arī bez domu lasīšanas palīdzības. Jāteic gan, ka šoreiz viss bij daudz savādāk, nekā strādājot kopā tikai ar cilvēkiem. Patiesībā viņš nekad mūžā nebij komunicējis ar vampīriem un vilkačiem savādāk, kā ar lodēm, zobeniem un dūrēm. Tā tikai ārēji šķiet, ka viņš brīvi izsakās, patiesībā viņš to darīja vajadzības spiests, vislabprātāk viņš klusētu, taču priekšā stāvošais uzdevums ir pārāk bīstams, lai atstātu kaut ko nenoskaidrotu
occ: cik sapratu, vienīgi Leticija nedaudz prot lasīt domas, bet vai Skārletas prāta kontrole būtu tas pats kas domu lasīšana?
Iesūtīja: Ķipītis amonjakā ; laiks: 24.03.2009 20:24
Letīcija sēdēja, lūkojās citos, jā pilnīgi ignorēta. Uhh.. nu ātrāk darbībā, ātrāk darbībā. Šajā brīdī viņa sāka domāt par to vai vispār bija tā vērts braukt un piedalīties šajā avantūrā, viss pārāk, pārāk, viņa īsti nemācēja saprast pati sevi. Nu, varbūt ātri noprecizēsim visus sīkumus, un dosimies ceļā?
Citādi man liekas es atstiepšu kājas. Vai tiešām viņa bija vienīgā, kas ātrāk gribēja rīkoties?
Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 24.03.2009 20:47
Džeiks pārējā klausījās ar neitrālu seja izteiksmi, to varētu salīdzināt ar kieģeļu sienu, tik neizteiksmīga tā bija. Viņš tikai ik pa mirklim uzmeta acis vienam vai otram sarunu dalībniekam, nopētot viņu seja izteiksmes.
Lai gan japānis izskatījās ta it kā viņu neutrauca nekas, Džeiks no pieredzes zināja, ka viņam šī kompānija derdzās, nevarētu teikt, ka viņš varētu viņam ko pārmest. Tāpēc viņs tikai iesēdās ērtāk krēslā un novilka zemāk pār acīm platmali.
Iesūtīja: Hworang666 ; laiks: 24.03.2009 22:39
Bleiks tikai sēdēja un nolūkojās visā gluži kā skatītājs no malas. Nakamura diez gan labi pārstāvēja cilvēkus, tiesa Skārleta bija ārkārtīgi tieša un mazliet kaitinoša. Ne uz mirkli nepameta iespaids, ka viņš šo sievieti jau kaut kur ir redzējis. Pēc mirkļa viņš pieķēra sevi domājam, ka iespējams Drakula bijis sieviete, bet, jau pēc pāris sekundēm viņš atkal ar visu apziņu bija telpā. Palūkojies uz apkārt esošajām sejām viņš pēkšņi tēlotā garlaicībā iesaucās: nu labi, cilvēk...veidīgie! Pieņemu, ka prātošanas daļa ir beigusies un mēs patiesi varētu doties tālāk!
Iesūtīja: semo ; laiks: 25.03.2009 10:31
Nakamura sāka just izsalkumu, pavisam gluzī parastu cilvēka izsalkumu un nav jau brīnums, pēdējo reizi normālu ēdienu dabūja pirms izlidošanas no Dienvidpola, pa ceļam bij paņemtas līdz uzkodas, taču, kas tas ir tādam lielam vīram. Ja būs laiks un Metjū nebūs par cilvēkiem padomājis, nāksies doties medībās...kādu medni vai paipalu, varbūt tuvumā ir upe vai ezers, kur zivi noķert. Jā dīvaini - viņš sprieda, nu jau pilnīgi apzinādamies, ka vismaz Skārleta, ja ne vēl kāds, lasa viņa domas - vai vampīri un vilkači uz mums raugās tāpat, kā mēs uz karbonādēm, suši un augļiem? Droši vien, jā nekādu naidu, tieši otrādi - labpatiku. tik pat labi es varētu līdzīgi Bleikam noplūkt no koka apelsīnu un tad izspiest tā sulu sev mutē, vienīgā atšķirība, ka apelsīnkoks nejūt sāpes un nekliedz
Šķiet viltīgais plāns bij vismaz daļēji nostrādājis, Nakamura iespējams bij radījis neapdomīga un neapķērīga cilvēka iespaidu, kas liktu vampīriem domāt par to, ka viņa CV ir mākslīgi uztjūnēts, lai radītu iespaidu un īsti neatbilst patiesībai. Iespējams, visas viņa domas tiks paziņotas Metjū un pārējiem necilvēkiem, kuri neprot tās lasīt, lai tad nu viņi ir tagad neizpratnē un neziņā par to, kādus pārsteigumus sagaidīt. Nakamura zināja, ka pat vampīri un vilkači baidās no nezināmā. Viens mīnus - tagad viņu vairāk uzmanīs un izturēsies ar aizdomām, taču no otras puses tas radīs starp viņiem nedrošību, jo par Nakamuru nav īsta skaidrība, kas šis ir par "putnu", kā arī Nakamura nezināja vai pārējie cilvēki spēj kontrolēt savas domas, tāpēc šis arī iespējasm novērsa attiecīgo vampīru uzmanību, ka viņi neizlasa pārējo cilvēku domās tiešām ko svarīgu, ko izmantot pret mums. Kopumā ņemot - viņš zināja, ka cilvēka rīcību vada domas, bet daži vampīri tās spēj lasīt, bet diemžēl tā uzreiz nevar pateikt, kurš, tāpēc vajadzēja to noskaidrot un arī viņš saprata, ka šākātā kā nevar zināt kurā brīdī kāds lasa domas, tāpēc viens viltīgs paņēmiens bij domāt tā, lai vampīram tiktu pasniegta juceklīga un nesakarīga informācija, kas ārēji šķiet svarīga un pēc iespējas lai izsakatītos ticamāk, ka cilvēks tiešām itkā domātu brīvi nemaz nenojaušot, ka viņa domas lasa, taču paanalizējot - tās ir tikai pašsaprotamas lietas, kuras vampīrs zin tāpat bez domu lasīšanas - šo plānu viņš izdomāja tiklīdz uzzināja no valdības, ka būs jāstrādā kopā ar vampīriem un vilkačiem, šajā telpā viņš to saprotams neuznesa apziņā, bet ar īpašām metodēm dziļi noslēpa un nošifrēja, ja nu kādam ienāktu prātā "parakņāties pa viņa smadzenēm"
ooc: nesmejieties par mani, esmu lomu spēlēs jauniņais un cenšos būt elastīgs, pielāgoties, bet droši izsakiet man aizrādījumus atd
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 25.03.2009 11:39
Katerīna bija atradusi vietu blakus Bleikam, visas sarunas laikā viņa nebija minējusi ne vārdu un pamatā uzlūkoja Metjū, reizēm pametot skatu uz Gabrielu vai Drū. Dažkārt viņa mapē ko pierakstīja, vairāk, kad runāja Metjū.
-Vai ir zināms kāda tipa ieroči viņus ietekmē visvairāk un kur būtu viņu vājie punkti?- Visi bija kaut vienu reizi redzējuši kādu no stulbajām šausmenēm par zombijiem, kuriem varēja nošaut galvu vai cauršaut sirdi ar simtiem ložu, bet tie tāpat turpināja kustēties un alkt pēc tavas miesas.
Iesūtīja: washulis ; laiks: 27.03.2009 18:37
Sākās gudras runas par DNS un mutācijām. Tur Sempera neiejaucās. Par to viņa nezināja tik daudz, lai sāktu te gudri diskutēt. Bet jaunā hologramas parādīšanās - tā jau ir cita lieta.
Tātad cietums. Kāpēc tieši šis? Ir informācija, ka Bleiks ir tur? Droši vien inficējis visus ieslodzīvos? Ja tā, tad kāda ir piekļuve cietuam, plānojums, lai varētu sākt taktisku uzbrukumu, nevis pa galvu pa kaklu mesties iekšā, ceroties palikt dzīviem un veseliem. Viņa jautāja.
Iesūtīja: Zōzā zač zač ; laiks: 27.03.2009 19:18
Metjū palūkojās uz Skārletu un kodolīgi atbildēja. -Jā, tikai indivīdi!-
Tad pa durvīm ienāca Drū, kas nesa divas milzīgas paplātes. Uz vienas bija asins paciņas un uz otras ēdiens, ko ēd cilvēki. Tur bija gaļas gabaliņi. Vismaz tā izskatījās. Drū apgāja apkārt galdam un nolika visiem priekšā "ēdienu". Vampīriem asinis, vilkačiem arī bija asinis, bet savādākas, varētu teikt gaļīgākas. Un cilvēkiem gaļveidīgi gabali, kas atradās uz šķivjiem.
-Droši cienājities. Un ēdiet ātri.- Drū noteica un aizgāja pie Gabriela, kas stāvēja aiz Metjū.
Tad, kad Drū visu izdarīja Metjū ierunājās lūkojoties uz katerīnu.
-Viņus var nogalināt, ja iznīcina viņu centrālo nervu sistēmu. Respektīvi, Šaujiet galvā, par apstiprinošu nāvi.-
Viņš paskatījās uz hologrammu un iesāka.
-Mēs drīz izbrauksim. Mūsu misija ir iefiltrēties šajā ēkā. Tas ir pats drošākais un bīstamākais cietums visā pasaulē. Iespējams esat dzirdējuši par "Izgāstuvi". Cietums, kurā tiek turēti bīstamākie cilvēki un visi vampīri un vilkači, kas ir notverti un atstāti dzīvi. Protams, tur viņiem patīk viņus spīdzināt un sazin ko vēl darīt. UN mēs tur dodadmies, jo tur atrodas profesors Bleiks pēc pēdējās informācija atrodas tur. Un Daži no jums tiks pārģērbti par ieslodzītajiem, pārējie par sargiem, kas jūs tur aizvedīs. Mūsu misija,ir atrast Profesoru Bleiku.- Metjū noteica un hologamma nozuda.
-ātri paēdiet un...- Metjū palūkojās uz Skārletu un turpināja,-..pēc tam, kad visi būs pamielojušies, tad Tu ierādīsi visiem, kur atrodas "Puišu rotaļlietas". Viņš piecēlās kājās un palūkojās uz Semperu. - Ko viņš tur ir sadarījis nav zināms. Un pēc pēdējās informācijas cietums strādājis kā vienmēr. Tapēc mēs tur iefiltrēsimies.-
Iesūtīja: washulis ; laiks: 27.03.2009 19:27
Labs ir. Iefiltrēšanās izlausās visai bīstams pasākums. Nezinu, kā te dažiem ar aktieru dotībām, viņa nopētīja cilvēkus un vampīrus, pasniedzoties pēc kāda gaļas gabala. Kāpēc nepanašķoties? Šaubos vai tajā cietumā būtu pienācīga ēdmaņa. Varbūt tur tāda svispār nav. Ja ne tikai kameras biedri.
Viņa nedaudz uzkoda, neviļus palūkojoties uz hologrammu vēlreiz. Mēs tur tiksim ievesti, it kā jauns ieslodzīvo pievedums? Noprotu, sargi būs cilvēki, bet, ja kaut kas noies greizi, cik liela būs iespēja no cietuma tikt laukā? Vai arī tiksim tur atstāti, sapūt kopā ar pārējiem ieslodzītajiem. Semperā ierunājās neuzticības balss.
Iesūtīja: storyteller ; laiks: 27.03.2009 19:41
Nozīme tam, ka cilvēki nevar saost savus neīstos līdziniekus bija diezgan liela. Tas nozīmē, ka jebkurš mutants, kurš izskatās tā kā vajag, var efektīvi piemānīt cilvēkveidīgo. Protams, ja vien mutantam ir pietiekoši labas pārliecināšanas spējas un cilvēks nav koncentrējies uz mutantu atrašanu. Protams, bieži vien meklējamo acu priekšā atrast nevar, bet tie ir īpaši gadījumi.
Par Metjū teikto par puišu rotaļlietām, Skārleta tikai pamāja ar galvu. Viņai patika tas, ka Metjū viņai uzticas. Atgādināja vecos, labos laikus, kuri bija bez visādiem pārmutantētiem cilvēciņiem, kurus radījis viens trakais. Tolaik viss bija vienkāršāk - aci pret aci un zobu pret zobu. Vai kaut kā tā.
Paņēmusi asiņu paciņu, Skārleta to pasvārstīja rokās. Vai viņai to vajadzēja? Droši vien. Bet vai viņa to gribēja?
Īgni atplēsusi vienu paciņas stūri, Skārleta bez īpaša prieka iztukšoja tā saturu. Daudz viņia nevajadzēja, šī deva bija pārlieku liela, nedaudz iedeva galvā, tomēr nelabums ātri pārgāja.
Skārleta nospausolās un atkal pievērsās komandai.
-Es esmu gatava, kad vien jūs esat gatavi,-viņa noteica savā patīkami samtainajā balsī.
Iesūtīja: Ķipītis amonjakā ; laiks: 27.03.2009 19:47
Letīcija sāka atkal tikšķināt ar nadziņiem pa galda virsmu. Pēc cik ilga laika mēs dosimies ceļā? Beidzot visa grupa sāka tuvoties kaut kādam noslēgumam. Puncītis prasīja savu tiesu, meitene sāka uzvilkties, slāpes pēc asinīm, neaptverama kāre, nekas cits viņas galvā pašlaik nešaudījās. Nu tikai izturi mīļā, vairs nav ilgi, tad varēsi pamieloties..izturi dargumiņ. bet drīz vien viņa apsvēra domu, ka varētu pajautāt to pašu asiņu sajaukumu, ja kļūs pavisam ļauni.
Iesūtīja: semo ; laiks: 27.03.2009 19:59
Šķiet pārējie bij piemirsuši, ka cilvēkiem, kuriem apgreidots DNS arī piemīt šādas tādas vampīru vai vilkaču īpašības, bet tas Nakamuru nemaz neuztrauca, toties viņš pašlaik lika lietā savu vampīra cienīgo ožu, lai pārbaudītu vai ēdiens priekš cilvēkiem nav sazāļots, viņš sajuta...
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 27.03.2009 21:41
-Pietiek ar parastajām vai vajag specifiskas lodes?- Katerīna mierīgi apjautājās, vēloties visu noprecizēt līdz pēdējam. Protams, varēja derēt visas, tas būtu tikai saprotami, bet viņa vēlējās zināt, kuras ir viss efektīvākās.
Uz atnesto ēdienu sieviete palūkojās tikai acu mirkli, paēdusi viņa bija pirms lidojuma šurp un... viņa izvēlējās kaut ko mazāk gaļīgu no ēdiena klāsta cilvēkiem, ēdot lēni un, varētu pat teikt, domīgi.
Iesūtīja: Zōzā zač zač ; laiks: 28.03.2009 18:44
Metjū acu skatiens tika pievērsts Katerīnai. -UV, vai arī tādas, kas nodara pēc iespējas lielākus postījumus,- Metjū pārlaida acu skatienu pāri visai telpai un turpināja savu teikto, -ēdiet droši, tā ir brieža gaļa. Un man nav vajadzīgs, lai kāds no jums nebūtu labā formā pirms izbraucam. Viņš piegāja pie skaŗletas un iečukstēja viņai ausī.
[b]-kad viņi īeturas, tad parādi, kur viņiem doties.
Viņš iztaisnojās un nostājās pie Gabriela. kaut ko pateicis viņš izgāja no telpas un tad ierunājās Gabriels.
-Metjū aizgāja , lai uzliktu drošibas sistēmu pilnā darba kārtība, tapēc šo prieku uz kādu laiku pārņemu es.-
Viņš noteica lūkodamies uz visiem.
Iesūtīja: washulis ; laiks: 28.03.2009 21:29
Sempera turpināja uzkost, domājot, kā varētu iet cietumā. Nav zināms, kur tieši ir Bleiks? Viņa tomēr pajautāja, apjaušot, ka precīza atbilde netiks dota. Vai tad mēs tieši tāpēc nemēģināsim iefiltrēties, lai uzzinātu kur? Ja viņi zinātu, kur ir viņa laborotorija, vai kas tamlīdzīgs, tad jau sen būtu gājuši paši. Ātrāk būtu ar skaļu, visiem redzamu misiju, nevis slepenu iefiltrēšanos
Kad kunģis vairāk neprasīja, viņa atlaidās krēslā, gaidot, kad tiks doti tālāki norādījumi. Mantas bija līdz ar viņu, arī Hadža pamielojās ar brieža gaļu. Viņa bija gatava.
Iesūtīja: storyteller ; laiks: 29.03.2009 19:06
Kad Metjū gāja viņai agrām un iečukstēja to, ko iečukstēja, Skārleta vien mazliet pasmaidīja un pamāja ar galvu.
-Protams,-viņa noteica, nepievērsdama īpašu uzmanību tam, ka Metjū dodas prom. Viņas skatiens nu tika pievērsts Gabrielam. Jauneklim, ar īpašajām asinīm un neparasto tieksmi izaicināt likteni.
Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 29.03.2009 22:21
Džeiks noklausījās visu sakāmo un viegli pamāja, ka visu sapratis, iefiltrēšanās misija, labi pārģērbjamies, dodamies iekšā, noskaidrojam kovajag, izballējamies, un ātri prom, aizejot visu satīrot ar vairākiem jaudīgiem spridzekļiem, kas var būt vienkāršāks?
Protams, vēl bija iespēja, ka viss aiziet FUBAR, un tad viņi visi laikam skaitīsies MIA vai KIA, bet tas bija pieņemams risks.
Uz atnesto ēdienu Džeiks palūkojās ar visai neuztticīgu aci, bet tā kā pastāvēja iespēja, ka pārtiku viņš dabūs tikai pēc krietna laiciņa, un pārtikas trūkums var ietekmēt viņa spējas kaujas laukā viņs tomēr paņēma vienu paciņu un atplēsis sāka to lēnām tukšot.
Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne ; laiks: 30.03.2009 02:01
Nu jau mazliet atguvusies no "Gabriela trieciena", Leia neuzkrītoši barojās, paralēli vērojot aizdomīgās, pārbadinātās un visas citas sejas, tomēr visilgāk skatiens uzkavējās pie personas ar aso, salkano smaku.
Gluži kā kokosrieksti, gardi izskatās un garšo, bet smaka pa stipru.
Attiecīgu daudzumu asiņu ievadījusi savā kuņģī sieviete jutās gatava doties ceļā, vajadzēja tikai pārģērbties un sakārtot ieročus, ko protams viņa arī darīja. Neuzskatīdama par vajadzīgu kādam paziņot par plāniem, Leia šķērsoja gaiteņu kopojumu un nonākusi pie mašīnas, īsā laika posmā, pārģērbās un sapakojās braucienam.
Iesūtīja: Zōzā zač zač ; laiks: 30.03.2009 13:32
Gabriels sakrustoja savas abas rokas uz savām krūtīm un pārņēma Metjū vietu, kā galvenais. Vismaz tagad.
-Cik mums zināms, viņš ir tajā cietumā, bet kā - tas nav zināms. Mēs zinām to, ka viņš tur "uzturas". Bet ko viņš tur ir izdarījis? Tapēc mēs tur braucam, lai uzzinātu un atrastu viņu.-
Viņš vēroja Sempēru, kamēr to visu pateica, tad uzlūkoja katru necilvēcīgo un viņa acīs bija manāms neliela dzirkstele, kas vēs'tija par uzbrūkošu nostāju.
Iesūtīja: Semijs ; laiks: 30.03.2009 13:56
Bens bez nekādiem iebildumiem apēda pienesto ēdienu, pilns kuņģis vienmēr ir vajadzīgs pirms došanās uzdevumā. Par uzdevumu vampīram nebija nekādu jautājumu, viņš saprata visu skaidri un gaiši, vienīgā lieta, kas viņam mazliet traucēja bija tīras drēbes. Atkal nopētijis savu apģērbu, kas bija viss nošļākts asinīs, netīrs, diezgan smirdīgs, Bens uzlūkoja atbildīgos, kas bija palikuši pie pārējiem.
-Liekas drēbes nav? Duša ar nenāktu pa ļaunu..-
Iesūtīja: Zōzā zač zač ; laiks: 30.03.2009 14:07
šoreiz iniciatīvu uzņēmās Drū, kas uzlūkojusi BEnu ierunājās.
-Labi, tu dabūsi sev jaunas drēbes un dušu.-
Viņas acīs bija kaut kāda dzirksts acīmredzami viņa kaut ko bija ieplānojusi viņam.
-Seko man.-
Viņš izgāja no telpas un nonāca ie durvī, kas veda pie mašinām, bet viņa apgāja tām garām un devās uz otru pusi, tad nogriezusies pa kreisi viņai priešā bija trepes, kas veda dziļāk pazemē. Tur arī bija garš gaitenis ar daudz durvīm sānos. Viņa piegāja pie otrajām durvīm , kas bija labajā sānā un atvēra tās. Tur atradās duša, tualete un visādas higēnas lietas.
-Izģērbies un drēbes noliec uz galdiņa,kas ir pie dušas. Dŗebes tūlīt atnesīšu.-
Viņa izgāja no telpas un pazuda gaitenī.
Iesūtīja: storyteller ; laiks: 30.03.2009 14:19
Skārleta bija saritinājusies uz krēsla kā kaķis, kājas pievilkusi sev klāt un uzlikusi zodu uz ceļgala. Sieviete vēroja klātesošos un gaidīja, kad visi būs iestiprinājušies, lai varētu viņiem parādīt nepieciešamās vietas un dažādu mantiņu glabātuvi. Jo ātrāk tā lieta sāksies, jo labāk. Komanda vai nu sadalīsies vai kļūs vienota. Par to vienošanos Skārleta gan šaubījās, tomēr visādi varēja notikt.
Iesūtīja: Semijs ; laiks: 30.03.2009 14:21
Bens ievēroja to dzirkstelīti un pie sevīm pasmaidīja. Sekodams līdzi Drū, vampīrs neko daudz nerunāja, viņš izlēma taupīt vārdus. Nonākdams līdz dušas telpai, viņš pamāja ar galvu Drū un nepievērsdams uzmanību, vai viņa jau ir projām, vai nav, izģērbās un nolika drēbes uz galdiņa, kā teica.
Izņēmis svarīgās mantas ārā no kabatām, viņš tās nolika malā un iegājis dušā, pagrieza silto ūdeni, kas sāka tecēt lejā.
[i]-Cik sen nav būts dušā..-[/b]
Vampīrs pie sevis noprātoja un izbaudīja ūdeni.
Iesūtīja: Ķipītis amonjakā ; laiks: 30.03.2009 17:35
Letīcija sēdēja mierīgi un giadīja, kad visi beigs rīt un beidzot brauksim un sāksim kaut ko arī darīt. Šī kvernēšana un apspriešanās bija pārāk ilga, sen jau viss dibens atsēdēs. Viņa pabužināja matus, papētija nadziņus, un atkal ieņēma miera pozīciju. Jā, starpcitu, labu apetīti. bet rādās, ka tā tāpat ir gana laba.
Iesūtīja: washulis ; laiks: 31.03.2009 16:04
Sempera ar interesei vēroja, ko tādu ik pa laikam kāds kādam čukst ausīs. Patīk palikt noslēpumainiem? Lai tā būtu. Kamēr vien tas pārlieku neietekmē mani. Viņa spriedelēja.
Citi devās pārģērbties, citi dušoties, viņa turpināja sēdēt krēslā, garlaikoti blenžot griestos. Hadža turpināja sēdēt uz pleca, lūkojoties uz Gabriēlu, jo tam nepatika, kā tas nopētīja Semperu un citus vilkačus. Jāsaka, viņas lidonim bija līdzīga nostāja pret cilvēkiemm un vampīriem, kā viņa saimniecei.
Interesanti, kāds viņiem te ir ekipējums? Pagaidām jau nu gan nav parādījuši neko spīdošu. Sempera Heila nodomāja, atceroties veco mašīnu, kurai Tanija bija apskādējusi durvis.
Iesūtīja: Zōzā zač zač ; laiks: 02.04.2009 14:19
Drū pēc kāda mirkļa bija atnesusi Benam baltas drēbes, kas bija salocītas un saliktas viena virs otras. Viņš nopētīja Bena siluetu matētajā stiklā, kas aizsedza viņa kailo augumu.
-Es tev atnesi drēbes un nebrīnies, ka tās varētu būt... dīvainas!-
Viņa skaļā balsī noteica un vēljoprojām vēroja Bena siluetu.
Tikmēr Metjū novēroja kā drū aiznes drēbes Benam un tad iegājis iekšā telpā, kur bija visi pārējie viņš pamāja ar galvu skatoties uz Skārletu. Tā bija zīme, ka viņai bija jāuzņemas neliela iniciatīva. Metjū tikmēr pats piegāja pie galda un paņēmis savas pistoles tās ielika makstīs, kas atradās viņam aiz muguras, un paņemot mēteli viņš to uzvilka.
Iesūtīja: storyteller ; laiks: 02.04.2009 14:32
Skārleta viegli uzsmaidīja Metjū un piecēlās kājās.
-Nu ko, ja visi, kuri vēlējās ēst, ir paēduši, dosimies apgādāties ar ekipējumu, lai ilgāk nestieptu visu lietu garumā, ko?-viņa pasmaidīja kā maija saulīte un devās uz saviem apartamentiem.
Iesūtīja: washulis ; laiks: 02.04.2009 22:15
Sempera neko neteica. Nebija jau arī ko teikt. Viņa vienkārši piecēlās, savāca savas pekeles un sāka sekot Skārletai. Nu tad beidzot varēs patiesi redzēt, kas šai kompānijai ir iekšās. Lai var sākt patiesi šķaidīt kādam iekšas. Pēc vajadzības, protams...
Piekūns turpināja sēdēt uz pleca, visai nemierīgi reaģējot uz faktu, ka notiek kāda kustība.
Iesūtīja: Semijs ; laiks: 07.04.2009 10:49
Bens bija jau nomazgājies un izbaudījis sen neizjusto ūdeni. Visu to prieku mazliet izbojāja Drū teiktais, ka drēbes ir diezgan dīvainas. Atvēris kabīnei durvis un izkā```` no tās ārā, vampīrs pilnīgi kails paskatījās uz Drū un tad uz drēbēm.
-Kas tad tur tāds dīvains?-
Iesūtīja: Hworang666 ; laiks: 07.04.2009 21:04
Bleiks tikai nopūtās, kad tika piedāvāts ēdiens. Lai gan viņam tāds informācijas nebija, viņš patiesi cerēja, ka briežu gaļa nepalielināja eritrocītu skaitu asinīs, tādējādi viņam neliekot tapt par kaut kādu rezerves maltītes variantu. Bet īpaši daudz izvēles nebija un viņš negribēja izrādīt nepieklājību, tādēļ atļāvās uzkost. Dēļ paranojas, ik matiņš uz galvas niezēja, bet bija vien jāsatur sevi rokās...
Iesūtīja: Zōzā zač zač ; laiks: 08.04.2009 12:55
Drū nopētīja Benu un tad pacēla kreklu, jeb drīzāk trako kreklu.
-Tev būs šis jāuzvelk.-
Un Vilkates sejā bija manāma viltība.
Pēkšņi pavērās gŗamtu plaukts un aiz tā bija redzams milzīgs ierocis, kas uzreiz ar lāzera palīdzību piefiksēja katru sīkāko kustību un sāka tā stobrs ātri griesties. Un acīmredzami eirocis nebija pielādēts, jo tas greizās pa "tukšo" un bija dzirdama tikai tā ātrā klakšķināšana.
-Sekojiet man.-
metjū pavēlo[šā balsī noteica un pagāja garām šim ierocim un gāja tālāk pa gaiteni, kas veda uz milzīgu angāru, kurā pa vidu bija divi lidaparāti. Viens helihopters, otrs ,kas izskatījās pēc kastes uz kuras bija savādi simboli. Gar sienām bija visvisādi ieroči, gan no 20 gs, gan uzlabotāki un labāki līdz šim gadsimtam. Un aŗi pamatīgi munīcijas krājumi. Un tiem, kam labāk patika tuvcīņas ieroči, bija arī atrodami visādi naži, zobeni, elektriskie zobeni, kuriem to asmeņi elektrizējās un vēl visādas mantiņas. Te bija gandrīz viss ko sirds vēlējās.
Metjū apstājās pie kastveidīgā lidaparāta un uzspiedis uz tā roku, tas atvēra durvis. Iegājis ieklšā viņš paņēma pāris jakas, kuras turēja rokās lūkodamies uz visiem pārējiem.
-Uzvelciet šīs jakas un ejiet ieņemt vietas.-
Metjū noteica un pārskaitīja visus, kas te atradās. Daži trūka, bet viņš zināja, ka tie, kas trūka ir šīs operācijas "naglas".
Iesūtīja: washulis ; laiks: 08.04.2009 18:04
Sempera jau ar interesi sāka vērot viņu krājumus. Lai gan lidaparāti nebija viņas lielā sirds mīlestība, viņa tomēr atinīgi nopētīja helikopteru un otru kasti.
Bija arī dažādi zobeni. Jau kur tas laiks, kā ar tādiem nekas nav darīts. Viņai vēl jo projām bija divi savi šaujamie un nazis, bet ja dos, tad neatteiksies no kāda elektriskā zobena.
Papriekš gan viņa uzvilka jaku, kā bija lūgts, lai gan būtu labprātāk iztikusi pēc. Bet ja jau vajag...
Iesūtīja: Semijs ; laiks: 08.04.2009 21:27
Bens nopētījis kreklu, viltīgi uzsmaidīja vilkatei un teica.
-Man būs vajadzīga palīdzība, lai uzvilktu to..-
Viņš jau bija paņēmis dvieli un slaucīja savu augšdaļu, lai būtu pēc iespējas sausāks, savādāk tādu kreklu būs grūti dabūt mugurā.
Iesūtīja: semo ; laiks: 08.04.2009 22:50
Vai bruņas un savus ieročus drīkst paturēt? Iejautājās Nakamura. Doma, ka būtu kaut uz brīdi jāšķiras no ierastā ekipējuma viņam ne visai patika, tomēr tas viņam nesagādātu nekādas problēmas, vienīgi neuzticība necilvēkveidīgajiem palielinājās, īpaši jau dēļ tā, ka bij uzkodis Skarletas slepeno spēju, kas nebij minēta viņas CV. Tas Nakamuru darīja divtik uzmanīgu, viņš nenoliedza iespēju, ka var notik nodevība vai slepena sazvērestība pret cilvēkveidīgajiem komandas biedriem, tieši otrādi - viņš bij gandrīz 100% pārliecināts un gatavs uz to, ka tikko uzdevums būs izpildīts, tā pilnīgi droši, ka vismaz daži no izdzimteņiem uzbruks cilvēkiem. Par savu dzīvību Nakamura nebaidījās, jo pēc samuraju tradīcijām bij tā audzināts, ka nāve ir neizbēgama. viss notiks tā, kā liktenis būs lēmis.
Iesūtīja: Zōzā zač zač ; laiks: 09.04.2009 17:55
Drū nedaudz iesmējās, varētu noprast, ka viņa ieķiķinājās, bet, kas to lai zin.
-Labprāt. Viņa noteica gari novilkdama šo vārdu. Paņēmusi trako kreklu viņa tam attaisīja ādas siksnas aizmugurē un atvēra to. Tagad Benam vajadzēja tikai pieiet tuvām pie Drū un ievilkt rokas iekšā garajās piedurknēs.
Tikmēr milzīgajā angārā Metjū palūkojās uz Nakamuru un apstiprinoši pamāja ar galvu.
-Jā, tas būtu pat vēlams, jo šīs jakas jūs varēsiet novilkt jebkurā laikā. Tās ir tikai maskēšanās nolūkiem, jeb pirmajam iespaidam.-
Metjū iekāpa šajā kastveidīgajā lidaparātā un nolia jakas uz krēsla, kas bija gar sāniem. Krēsli bija abās pusēs gar sāniem un tālumā varēja redzēt divus būrus, kas acīmredzami bija paredzēti psihopātiskajiem ieslodžitajiem, jo tajos bija pa vidu milzīgi stāvi, kam gar sāniem nokarājās gan ķēdes, gan ādas saites un pat bija specifiski "ietērpi", kas ļautu šos bīstamākos ieslodzītos pārvest bez jebkādiem starpgadījumiem. Pat kājas bija ietērptas šajā metāliskajā ietērpā. Un tas izskatījās, kā sarkofāgs, bez iespējām kustēties.
Iesūtīja: semo ; laiks: 10.04.2009 08:17
Nakamura uzvilka jaku, pārliecinājās vai visi ieroči kārtībā un ieņēma vietu lidaparātā. Būri, ķēdes, sarkofāgi...tas viss viņam bij pazīstams, jo arī Japānā veica eksperimentus ar vampīriem un vilkačiem, kas nozīmē, ka viņus vajadzēja arī sagūstīt dzīvus.
Iesūtīja: Semijs ; laiks: 10.04.2009 13:53
Nometis dvieli malā, Bens ar izaicinošu smaidu devās uz Drū pusi un ar rokām uz priekšu, uzvilka kreklu un izbāzis galvu, ieskatījās vilkates acīs, kuras turpat vien deguna priekšā bija.
-Man piestāv?-
Viņš nosmīnēja.
Iesūtīja: washulis ; laiks: 11.04.2009 14:53
Sempera sekoja uz kuģi, kad jaku jau bija uzvilkusi. Ieraudzījusi saites, viņa klusi nosmēja. Mūs tur iesūtīs ka trakos. Tas nu gan būs interesanti.
Ja Bleiks tiek atrasts, kā notiks mūsu izkļūšana no cietuma? Viņa ierunājās, jo tik iekšā nav grūti, ir problēmas atkal izkļūt ārā. Vismaz viņas pieredze tā stāstīja.
Hadža, kamēr būšu tur, izklaidējies. Šaubos, vai cietumā būs droši lidināties putniem. Vari lidināties cietumam apkārt. Viņa teica savam uzticamajam mājdzīvniekam. Tas paklausīgi izlidoja no lidaparāta. Uzreiz prom pa kādu lūku, ja tāda ir. Ja nē, tad nogaida, kamēr atvērsies eja, pa kuru izlidos kastīgais lidaparāts.
Iesūtīja: Zōzā zač zač ; laiks: 16.04.2009 14:29
ooc: Atļaušos visus Jūs izkustināt. Jūtams ir tas, ka Jūs visi vēlaties papriecāties.
Drū pasmīnēja un pietuvojusies Benam tuvāk, viņa uzlika savu labo roku viņam uz kreisā pleca un visai tīksmi un ķircinoši nostājās puisim aiz muguras. Pieliekusi galvu tuvāk vampīra ausij viņa viņam klusām iečukstēja.
-Man patīk...- Viņas rokas noslīdēja gar puiša rokām un tad pēkšņi viņa iecirta savu delnu viņam mugurā. Un pirms Bens piezemējās, vai arī noreaģēja viņš sajuta, kā viņa rokas jau ir krusteniski un sievietes celis jau durās mugurā. Viņš atradās apmēram 60 grādu leņķī.
-..Bet šādi tev piestāv labāk.- Viņa viegli iesmējās un sastiprināja garās piedurknes vampīram aiz muguras. Iztaisnojusi Benu, Drū sastiprināja atlikušās ādas siksnas, kas aŗi bija baltas.
Nostājusies priekšā BEnam viņa iesmējās, jo vampīram nebija kājās bikšū. Tapēc viņa paņēma baltas auduma bikses, kurām ap vidu bija gumija. izstiepusi rokas uz prikešu un papletusi bikses nedaudz viņa pamāja ar galvu, ka derēs. Un nedaudz pieliekusies viņa papleta bikses.
Paskatījusies uz augšu teica, -Brašuli, kāp tik iekšā.-
Tikmēr visi jau ija lidaparātā. Trūka vairs tikai Bena un Drū. Lielākajai daļai bija formas tērpi - zāketes. Vismaz tiem, kas tos vēlējās vilkt.
Visis šedēja gar sāniem. No pirmā skata šīs lidaparāts likās mazs, bet ieejot tajā iekšā, ta sbija pietiekoši liels, lai ietilptu viss šis mazais burzmiņš. Metjū nostājās pie atvērtajām durvīm.
-Tā, pēc piecām minūtēm izbraucam un mēs atpakaļ tiksim ar šo pašu braucamrīku. Gabriels ar kādu nojums, visticamāk tas būs Džerijs, paliks lidaparātā, lai to apsargātu. Lai nebūtu nekādu lieku problēmu, kad atgriezīsimies. un Benam būs īpaša loma, viņš būs bēdīgi slavens sērijveida slepkava, kurš nežēlo nevienu. Un Jūs esat atlīdzību mednieki, algotņi vai arī dezertieri. Un Jūs visi strādājiet manā labā. Tas ko Jūs darāt jums ir skaidrs. šaubos, ka vajadzētu paskaidrot.-
Metjū pagreizās pret visu ieroču klāstu.
-Cerams, visiem viss ir līdzi un ja bija vajadzīgs kaut kas, tad esat paņēmuši no šī klāsta.-
ooc: Vnk uzrakstiet, ka pirms iekāpšanas jūs paņēmāt k-ko. Te ir gandrīz viss.
Iesūtīja: semo ; laiks: 20.04.2009 15:53
Nakamura pirms iekāpšanas paķēra līdz krietnu daudzumu granātas (ja tādas bij) un salika tās somā. Kāpēc viņam tādas jau nebij? Jo viņa dzimtajā pusē bij katram komandas dalībniekam sava funkcija, komandai bij noteikta stratēģija - parastie ģenētiski modificētie piesedza tos, kuru spējas pārsniedza parastos modificētos (piemēram, Nakamuru un viņam līdzīgos), ar granātām, plazmas šaujamiem un citādos veidos apdullināja un novājināja vampīrus/vilkačus, pēc tam Nakamura ar izlases koandu izgāja uz tuvcīņu , sacirta nezvērus gabalos un tad sakrāva kaudzē un sadedzināja, vai arī sagūstīja dzīvus un aizveda uz bāzi eksperimentiem - tāda īsumā bij stratēģija, pie kā Nakamura bij pieradis, taču šeit bij pavisam savādāk, nav viņa uzticamās komandas, turklāt vēl jāsadarbojas ar tiem, kurus viņš bij radis nogalināt.
Iesūtīja: washulis ; laiks: 21.04.2009 16:18
Sempera bija gatava ceļam, ieņemot vietu. Viņai bija savi ieroči, bet drošības pēc, vairāk laikam nostaļģijas dēļ par daudzajiem ceļojumiem pa pasauli, vienkāršu zobenu, ko varēja paslēpt zem mēteļa un tik pat viegli izvilkt un pielietot. Ja nu kāds uzprasās uz nepatikšanām un met acis, kur nevajag, tad kāds bez acīm arī varētu palikt.
Vairāk vai mazāk viņai viss par uzdevumu bija skaidrs. Tagad darbojās arī viņas ierastais noteikums: Nedomā nekādus plānus iepriekš. Tikai vilšanās, ja tie nesanāk. Piemērojies tobrīdējai situācijai. Un to viņa bija gatava darīt, lai atrastu to pretekli Bleiku.
Iesūtīja: storyteller ; laiks: 20.05.2009 20:33
Skāleta devās uz bunkuru viena no pēdējiem. Sekojot bariņam lejp pa kāpnēm, vampīru sieviete dungoja kādu sen aizmirstu dziesmiņu un tīksminājās par ieročiem, kuru kolekciju šodien jau vienreiz bija skatījusi. Ne īpaši vērīgi paķērusi kādu ērtu šaujamo un pāris duramos, Skārleta sakārtoja gaišos matus astē un uzvilka iedoto jaku.
Tālāk viņa klusēdama sekoja pārējiem, pie sevis viegli smīnot un ieņēma vienu no vietām kastveidīgajā lidaparātā.
-Bens ir līdzīgs Benam,-viņa noteica, uzlūkojt Metjū.
Foruma dzinējis: Invision Power Board (http://www.invisionboard.com)
© Invision Power Services (http://www.invisionpower.com)