Pavediena drukājamā versija

Iesūtīja: Moriartijs ; laiks: 21.01.2009 18:50

Šī gada 3. marts. Agra pavasara diena. Gaisa temperatūra Parīzē ap 11 grādiem pēc Celsija. Skaidras debesis, bez mākoņiem. Mērens vējš.

Pēc jauki pavadītas dienas Luvrā un Parīzē, pēc anketas aizpildīšanas Jūs saņemat paziņojumu, ka Jūs kopā ar 12 citiem laimīgajiem iegūstat iespēju apmeklēt Luvru pēc slēgšanas laika. Tā ir lieliska un vienreizēja iespēja apskatīt mākslas darbus bez steigas un citu cilvēku netraucēti. Viss ko no Jums lūdz apmaiņā pret šo iespēju ir uzrakstīt recenziju, ko publicēs Luvras oficiālajā mājas lapā. Piekrītot šim nosacījumam, Jums tiek lūgts ierasties 7 vakarā pie Luvras ieejas – pie stikla piramīdas.

Ierodoties Jūs tiekat ielaisti Luvras telpās un nonākat http://i248.photobucket.com/albums/gg197/korkijwolfijs/6pointz/pic_123-2330_img.jpg

Nonākot lejā pa kāpnēm Jums paziņo, ka ekskursija sāksies tiklīdz kā visi būs ieradušies. http://i248.photobucket.com/albums/gg197/korkijwolfijs/6pointz/plaans.jpg. Līdz tam laikam ir iespēja baudīt uzkodas, iepazīties un sarunāties savā starpā. Līdz ar jums telpā ir vairāki apsargi, viens kas Jūs ielaida Luvrā, pārēji pie ejām tālāk Luvras teritorijā, un Jūsu sagaidītājs, Luvras kurators - ap trīsdesmi, stalts, ģerbies vienkārši un neuzkrītoši. Ar gudru skatienu, taču reizē viņš likās noguris - galu galā strādāt Luvrā nav joka lieta. Viņam pie žaketes ir piesprausta zīmīte kura vēsta ka viņa vārds ir Džeroms Ridlijs.

OOC: Daži spēlētāji pievienosies nedaudz vēlāk, tādēļ neaizraujaties ar spamošanu. Notikumi dosies uz priekšu, kad visi būs klāt. Tādēļ Jums ir iespēja sarunāties un iepazīties savā starpā. Lai veicas!

Iesūtīja: washulis ; laiks: 21.01.2009 19:04

Tas būs tik superīgi! Persefone jūsminājās, dodoties Luvras virzienā. Pa dienu jau bija lieliski, bet nu, neviena netraucēti. Viņa runāja ar meiteni, kas atradās viņai blakām. Teju uz mata tādu pašu, kā viņu. Viņa sarunājās ar savu dvīņu māsu Lēnu.

(OCC: atvainojos, ka to nepieminējām, ka mans un Džea tēls ir nevis tikai māsas, bet dvīnes, bet to droši vien peč vecumiem varēja noteikt. Arī attēli nebija tie līdzīgākie, bet lūdzu, izmanotjiet nedaudz fantāzijas.)

Persefone vēl no attāluma nopētija lielo stikla piramīdu un atcerējā no grāmatas "Da Vinči kods" izteicienu - "Kā rēta Parīzes sejā." Man gan tā neliekas... Viņa pie sevis jūsminājās, lūkojoties, cik tā krāšņi izgaismota.

Viņa turpināja doties uz priekšu, pāri plaājam laukumam. Te bija klusi, bet vērienīgā ēka izstaroja mākslas auru. Viņai tas patika.

Iesūtīja: Džea ; laiks: 21.01.2009 19:32

Nomierinies Persij. Es esmu tikpat sajūsmināta, kā tu.
Lēna pasmaidīja ejot blakus māsai. Studijas biedri viņas abas apskaudīs. Padomā tikai. Apskatīt Luvru neviena netraucēti. Tas taču bija brīnišķīgi. Nonākot uzgaidāmajā telpā Lēna ar apbrīnu pavērās apkārt.
Paklau, bet te taču ir vienkārši burvīgi

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 21.01.2009 19:52

Samanta vieglā gaitā nāca pa Elizejas laukiem no Triumfa arkas puses. Nemaz neizskatījās, ka viņa pa šodienu paguvusi nostaigāt savus 30 kilometrus, ja ne vairāk. Laiks Parīzē turējās lielisks, un meitene par to bija priecīga, jo iepriekšējā reizē, kad viņai bija bijis ilgāks brīvais laiks "ieraugāmi mirstamajā" pilsētā, bija valdījis gandrīz vai negaiss ar stipru vēju un nemitīgām aukstām lietusgāzēm.

Viņa bija nolēmusi izmantot izdevību Luvras muzejos pavadīt savu pēdējo (un vienīgo) vakaru līdz lidmašīnai uz Keniju, lai gan jau no rīta bija kārtīgi izpriecājusies par skaistajām mantām, kas apskatāmas Luvras muzejos. Samantai patika visādas meistarīgi darinātas mantiņas - lādītes un tabakdozes, Faberžē juvelierizstrādājumi un vēdekļi, ķīniešu miniatūras un seno ieroču meistaru darinājumi. Tagad varēs nedrūzmēties, un visu apskatīt lēnām.

Samanta bija tikusi līdz ieejas stiklotajai piramīdai un gāja tik iekšā, nevainojamā Šveices franču valodā paskaidrodama sargam, ka vinnējusi vakara ekskursiju. Noklausījusies atbildi (Parīzes franču valodā), viņa kāpa lejā pa trepēm un piegāja pie norādītā sagaidītāja. - Sveicināti. Vai Jūs būsiet mūsu gids šovakar? Priecājos.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 21.01.2009 20:04

Persija arī jūsmināti lūkojās apkārt. O, jā. Skaidīgs. Un pamatīgi. Laba sajūta, vai ne? Viņa smaidot palūkojās uz māsu, aizliekot vienu roku aiz mugursomas lences, viņa turpināja. Burvīgi pat nebūtu īstais vārds.

Jau atrasties Francijā bija jauki. Laba pārmaiņa no Vācijas. Vairāk romantikas un negaršīga siera. Bet nu arī šāda iespēja, kas droši vien ir vienreiz mūžā.

Ieejot telpā, pa lielajām vītņu kāpnēm lejā, viņa neviļus nopētīja apsargus. Nav brīnums. Ir tūkstošiem tādu, kas vēlētos te visu izlaupīt.

Viņa ieraudzīja arī kuratoru un kādu citu sievieti, kas arī bija ieradusies. Labdien... Tas ir, labvakar. Viņa uzrunāja klātesošos. Mēs abas esam no tiem, kas saņēma to anketu. Ceru, ka neesam aigājuši garām pareizajai piramīdai, un iegājušas citā. Viņa muļķīgi izmeta. Necik smiekligs joks nav, bet dažreiz viņamēdza buldurēt muļķības.

Iesūtīja: Mitrene ; laiks: 21.01.2009 20:15

Luisida pamodās no modinātājpulksteņa zvana. tas bija uzlikts lai zvanītu precīzi uz četros dienā. Pamodusies viņa palūkojās ārā pa logu, ieraudzījusi tuvējā kokā sēžot kraukli viņa iedomājās ka tā nepavisam nav laba zīme un pārmeta krustu.

Klusi pie sevis bubinādama viņa taisīja sev zāļu tēju. Krauklis... un arī tās sliktās zīmes kāršu izlikumā... neko labu šī diena nenesīs... mana trešā acs redz vienīgi nerpatikšanas un sliktas zīmes...
Pamanījusi ka virtuvē ienāk kaķis viņa devās pie skapja izņēma no tā sausās barības kārbu un piebēra pilnu bļodiņu līdz malām Pūciņ neapēd to visu uzreiz, iespējams es pāris dienas nebūšu mājās.

Viņa devās atpakaļ uz guļamistabu uzģērba savu ierasto ikdienas ietērpu, kādā parasti viņa devās uz darbu. paņēmusi indiāņu stila pleca somu ielika tajā savu kristāla lodi Tu dārgā man noderēsi Taro kāršu komplektu, un vecu nobružātu grāmatiņu ādas iesējumā. tajā brīdī iezvanījās telefons, viņa devās pie tā, pacēla klausuli

Madame Luī klausās.

šodien nestrādāšu

mājas izsvēpēšanai?

Vajadzēs pelašķus un rožu eļļu. tad vēl pakvēpini salviju.

jā labi, lai Miers ar tevi. uz tikšanos

nolikusi klausuli viņa atkal pie sevis nopurinājās un noteica tikai un vienīgi sliktas zīmes
Viņa izgāja pa durvīm un nokāpa lejā pa kāpnēm šķendēdamās par to ka lifts nestrādā jau otro mēnesi. Viņa devās gar Sēnu uz Luvras pusi. Cilveki izvairījās no Luisidas viņas pabaisā izskata dēļ. Iegāja Dievmātes katedrālē nolikt svecīti un palūgties lai kaut mazliet labāk vērstu visu šodien redzēto zīmju iespaidu.

Tad dodoties tālāk viņa ieraudzīja Luvras ēku, tieši tajā pašā brīdī viņa izdzirdēja sev tieši blakus mašīnas taurēšanu, un ievēroja ka pār viņas ceļu pārksrien melns kaķis. viņa iesaucās Ak dievs! un sāka pie sevis purpināt kādu mantru.

Ieraudzījusi Luvras lielo stikla piramīdu viņa apstājās. Mazliet atvilka elpu. tad atkal turpināja doties ieejas virzienā. Luvra viņai vienmēr bija uzdzinusi baisas nojautas. par spīti tam ka viņa jau četrpadsmit gadus dzīvoja Parīzē.

Tad viņa dodas tieši iekšā. Uzgaidāmajā telpā viņa pamana Džeromu, un nospriež ka viņa aurā kaut kas īsti nav kārtībā. Pārāk daudz negatīvās enerģijas. Viņa pieiet pie Džeroma sasveicinās, bet uzreiz pēc sasveicināšanās dodas uz kādu no soliņiem apsēsties, izvelk no somas melno grāmatiņu un sāk to lasīt.

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 21.01.2009 20:24

Loreta neteikdama ne vārda, toties klusi pie sevis dungodama melodiju no Edītes Piafas repertuāra, izkāpa no takša, pamāja atvadas vecmāmiņai un iegāja uzgaidāmajā telpā, kur nostājās blakus vīrietim, kurš acīmredzami bija gids. Viņas franču valodu varētu vēlēties krietni labāku, un meitene jau bija nogurusi visu dienu ar to nopūlēties, jo vecmāmiņa, redz, uzstāja, ja mēs esam Parīzē, runāsim franciski, Loret, tu taču mācies skolā franču valodu, tas noteikti nāks par labu tavām sekmēm.

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 21.01.2009 20:51

Precīzi pulksten 18:59:00 (savu pulksteni Luvras kolēģim viņš bija pieregulējis jau iepriekš) Rendels piegāja pie ieejas stikla piramīdā un pieteicās tur stāvošajam uzraugam, ka ir ieradies uz vakara ekskursiju. Uzraugs viņu laipni ielaida, un Rendels veikli noskrēja lejā pa trepēm uz grandiozo uzgaidāmo telpu, kurā jau bija sapulcējušies ļauži. Ātri viņus nopētījis, Rendels uzreiz atpazina amatpersonu pēc identifikācijas šiltītes, kas vēstīja, ka amatpersonu - Luvras darbinieku sauc Džeroms Ridlijs. Rendels bez kavēšanās devās pie amatpersonas un angliski pieteicās:

Labvakar, es uz īpašo vakara ekskursiju. Rendels Redborns. - viņš pastiepa Džeromam roku.

Veterāns bija pārliecināts, ka vislielākā varbūtība, ka viņu sapratīs, būs tieši tad, ja viņš runās tieši angliski. Par spāņu valodu, arābu valodu un farsī viņš nebija tik pārliecināts, un pārējās valodas Rendels diemžēl neprata (patiesību sakot, vēl viņš gan prata Morzes ābeci, bet tā bija PĀRĀK specifiska `valoda`, lai lietotu to saziņā ar muzeja darbinieku). Bez tam, uzvārds Ridlijs netieši liecināja, ka puisim ir vairāk vai mazāk anglosakšu izcelsme un, galu sānā, viņš strādāja Luvrā - muzejā, kur ikdienas apgrozījās tūkstošiem tūristu no visām pasaules malām.

Iesūtīja: Ného ; laiks: 21.01.2009 20:55

Parīze paliek Parīze, bet nu jāatzīst, tomēr Utrehtai ir sava, daudz patīkamāka aura. Jans par savām domām pasmaidīja, jo galu galā sava pilsēta vienmēr būs mīļāka lai kādā vietā atrastos. Vien šī jaunā vieta dod jaunas sajūtas - kā jau viss neredzētais un nepiedzīvotais.

Šī jau bija otrā diena Parīzē, bet viņš nekādi nespēja atcerēties savas viesnīcas jokaino un garo nosaukumu. Vēlreiz apskatījis bukletiņu ar tās nosaukumu - Hotel Jardin de Paris Marais Bastille - Jans paņēma savu vienā plecā uzmetamo somu un devās lejā uz vestibilu. Bija jau sarunāts, ka pie Viesnīcas viņu gaidīs taksis, kas aizvedīs līdz Luvrai. Protams, ja būtu laicīgi sākts kustēties, tad jau attālums no Bastīlijas laukuma līdz muzejam nebūtu liels šķērslis.

Bija nedaudz vairāk kā bez piecām septiņi, kad auto apstājās pie Luvras. Izkāpis un samaksājis prasīto, Jans ātri savā somā sameklēja ielūgumu uz vēlo ekskursiju. Īsā laikā viņš jau bija nokļuvis līdz ieejai. Līdz tam priecājoties, ka nu beidzot šogad Utrehta spēs atņemt Amsterdamai neoficiālo kultūras galvaspilsētas titulu. Jans bija paredzējis izmantot šo ielūgumu un parunāties ar muzeja darbiniekiem par pasākumiem, kā uzlabot pakalpojumu līmeni un daudz ko citu, ar muzeju infrastruktūru saistīto.

Pārvarējis visus šķēršļus un nokļuvis piramīdas iekšienē, vīrietis pievienojās jau gaidošo cilvēku bariņam, visai možā tonī sasveicinoties.

Iesūtīja: Mitrene ; laiks: 21.01.2009 21:01

Loretas ierašanās pievērsa Luisidas uzmanību. Luī sajuta izteikti negatīvas auras klātbūtni. pacēlusi acis no grāmatiņas viņa ielūkojās Loretai sejā. Tu mirsi! Luisida iekliedzās skaļā mazliet pārveidotā balsī. Tad Luisida pamodās no transa un tikai kā pa miglai atcerējās kas tikko bija noticis. Piedod lūdzu, man reizēm tā gadās Luisida noteica pieklājīgā bet ne pārāk sirsnīgā tonī. Es esmu Madame Luī, pasaulslavenā gaišreģe. Ja vēlies varu ielūkoties tavas nākotnes miglainajos nostūros.

Iesūtīja: Džea ; laiks: 21.01.2009 21:37

Lēna vēroja kā pamazām sarodas cilvēki. Visinteresantākā likās tā večiņa. Kā rādās viņa bija mazliet sajukusi prātā. Māsa protams jau steidzās ar pārējiem sasveicināties. Lēna gan vienkārši nosauca savu vārdu. negribējās iesaistīties sarunās.
Atspiedusies pret sienu un izvilkusi savu blociņu un pildspalvu meitene nolēma uzskicēt večiņu. Lieki minēt, ka portreti Lēnai padevās vislabāk

Iesūtīja: Fidgy ; laiks: 21.01.2009 21:39

Lizija sēdēja savā kabinetā pie milzīgas veca paskata grāmatu kaudzes un aizrautīgi pētījā kādu dzeltenīgu papīra rulli, tai pašā laikā veicot dažas piezīmes savā kladē. pabeigusi to pētīt viņa to sarullēja un nolika pie pārējiem nedaudz piekārtoja grāmatu kaudzi lai tā neizskatītos veselībai bīstama, viņa izstaipījās savā krēslā My gosh, man būt šķist ka šodien kaut kas man bija jādara tad domīgi piegāja pie kalendāra un uz šīs dienas datuma ieraudzīja sarkanu apli un ar sīkiem burtiem pieraxtītu Šodien jābūt Luvrā Hmm šodien jābūt Luvrā... Šodien jābūt Luvrā?! ai, gan jau paspēšu

Tad viņa gāja uz metro, kad beidzot tika vagonā viņa apsēdās vagona stūrī, izvilkusi savu kladi viņa tajā ieraxtīja Mood: Unfabulous. tad pacietīgi sēdēja un vēroja stieni domādama Ko tik tas sevī neslēpj... un sagaidījusi savu pieturu viņa izkāpa un steidzās uz Luvru, viņai šķita ka kavē, bet no viņas saules pulksteņa bieži neko nevarēja saprast.

Raitā solī viņa piegāja pie stikla piramīdas, brīdi nopētīja to un noteica Piramīdas simbolizē uz debesīm vedošas kāpnes. Bet ko varētu nozīmēt ka tā ir no stikla...? atcerēdamās ka viņai jābūt kur citur viņa devās uz ieejas pusi, tur viņa jau sastapa nelielu cilvēku grupiņu, piegājusi pie oficiāli tērptā vīra viņa sasveicinājās Goodevenig pašķielējusi uz vārda nozīmīti turpināja Džerom .. gluži kā katoļu svētais Stridonijas Džeroms hi hī, esmu Elizabete Mičela esmu viena no tiem, kas aizpildīja anketu, prieks iepazīties

Tad Lizija pameta skatu uz apkārt esošajiem cilvēkiem, kuri šķiet arī bija aizpildījuši to pašu anketu viņas skatiens uzkavējās pie kādas tumšas tantiņas, kas izskatījās pēc zīlnieces Ar nosaukumu zīlnieks, zīlniece mūsdienās galvenokārt tiek apzīmēta kārtīs licēja. Tāpēc nebūsim pārsteidzīgi atlikdama cilvēku izpētīšanu uz tam labāku laiku viņa sāka pētīt sienas Siena ir gluda struktūra, kas nosaka vai arī aizsargā kādu laukumu.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 21.01.2009 22:09

Persefone sveicināja katru, kas parādījās pie apvārša. Pie gaišreģes kliedziena par nāvi, viņa krietni salēcās. Viņa nav nedaudz...? Viņa pie sevis nodomāja, bet neteica skaļi. Ja nu pareģiem ir superdzirde?

Palūkojusies uz māsu, kas atkal patālāk kaut ko zīmēja, viņa piegāja klāt un nopētīja portretu. Skaisti. Nesaprotu, kāpēc man nekad nesanāk līdzīgi. Viņa klusi šķendējās, ka to dzirdēja tikai viņa un māsa. Toties Persijas stiprā puse bija klusā daba un ainavas. Vismaz labi.

Neatgājusi tālu no māsas, viņa lūkojās uz apkārtējiem, gaidot, vai kāds uzsāks kādu sarunu pirms sākas ekskursija. Cik sapratu, tad kopā būs divpadsmit? Viņa ierunājās kuratora Ridlija virzienā. Un apmēram, cik ilgi mums būs dots laiks, lai visu apmeklētu. Ne jau nu pilnīgi visu nakti un rītu, jo esmu dzirdējusi faktu, ka lai apskatītu te visu, vajag vidēji divas nedēļas.

Iesūtīja: Moriartijs ; laiks: 21.01.2009 22:23

Sagaidīdams gaidāmās ekskursijas dalībniekus Džeroms tos sveicināja un atbildēja uz viņu jautājumiem angļu valodā, jo tā bija viņa dzimtā valoda, tomēr arī franču valoda nebija viņam šķērslis,

Jā, es vadīšu šovakar paredzēto ekskursiju. Ir plānots ka tā ilgs ap trim stundām. Mēs dosimies caur Denon spārnu, apskatīsim lielformāta Franču gleznas, tad Grande Galerie un La Jaconda, tad apmeklēsim Galerie d'Apollon un virzīsimies uz Richeliu spārnu kur atrodas labākie Renesanses darbi, viņš atbildēja pirmajai ieradušajai meitenei un vēlāk arī vienai no dvīņu māsām.

Mēs dosimies tiklīdz kā visi divpadsmit būs ieradušies.

Apsveicinājies ar Madamme Luī un paspiedis roku Rendelam Redbornam un pasmaidījis Elizabetei Mičelai, atbildēja,

Vecāki man patiešām deva šo vārdu par godu svētajam. "Be ever engaged, so that whenever the devil calls he may find you occupied."

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 21.01.2009 22:24

Tā jukusī vecene lika Loretai pamatīgi satrūkties — meitene izbijusies paleca atpakaļ un gandrīz nokrita. Ielūkoties nākotnes tumšajos nostūros? Paldies, es jau zinu savu nākotni, es miršu. Ne jau nāves pareģojums — Loretas plānos nebūt neietilpa dzīvot mūžīgi, bet vecenes pēkšņais uzbrēciens bija meiteni sabiedējis.

Loreta pakāpās nostāk no jukušās, cik nu tas bija iespējams, pilnībā neatdaloties no grupas.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 21.01.2009 22:34

Labi, paldies, Persija teica. Trīs stundas. Ja varēs viegli pārvietoties, neuztraucoties, ka uzskriešu virsū kādam japāņu tūristam, tad apkatīt varēs gana daudz.

Penija beidz knibināt savu somas lenci, pamanot jaunā Loretas satraukumu par nāves vēstīm. Viņa piegāja meitenei klāt. Neklausies, ko tā vecā večiņa saka. Tici man, lielākoties, ko es esmu dzirdējusi no viņu mutēm, ir bijušas pilnīgas muļķības. viņas parasti tikai mēģina izpiest kādu naudu, lai pārdotu dziriņas, kas it kā palīdz pret neko. Viņa centās izklausīties gana gādoši, bet ne uzbāzīgi, ar devu pārliecības par to, ko saka.

Vai jūs katru dienu vēlat kādam nāvi? Viņa uzrunāja zīlnieci. Zīlnieki, nu vai zinies. Viņa tādām muļķībām neticēja.

Iesūtīja: Mitrene ; laiks: 21.01.2009 22:50

Vai jūs katru dienu vēlat kādam nāvi?

Es nevienam nevēlu nāvi. Es tikai pateicu to ko redzēju. Domā es pati brīvprātīgi izvēlējos šādu dzīvi? Nē, protams ka nē, nevienam nenovēlētu šādu dzīvi.

Redzot kā Persija mierina Loretu viņa piebilda Vari tam neticēt, bet uzmanies no sarkanās krāsas un pulkstens divpadsmitiem. Par spīti tam ka esat dvīnes jūs vairs ilgi nebūsiet kopā. Es nedraudu ES ZINU!

Viņa nostājās precīzi pret ziemeļiem un sāka lēnā balsī skandēt kādu dīvainu dziesmu pamazām atkal ieslīgdama transā.

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 21.01.2009 22:58

Rendels smaidīdams pieklājīgi, taču visai atturīgi sasveicinājās ar cilvēkiem, kuri sasveicinājās ar viņu. Pats kontaktu nemeklēja, galu beigās, tā ir tikai ekskursija, ar šiem cilvēkiem viņam nebūs jāguļ plecu pie pleca ledusaukstajā tuksneša naktī vai kalnu alā, un arī dzīvība nebūs viņiem jāuztic. Mēs tikai kopīgi paskatīsimies mākslas un vēstures mantojumu, varbūt mums parādīs arī ko tādu, ko nerāda publikai ikdienā, un ar to viss beigsies. Ak jā, beigās būs jāuzraksta atsk... tfu ti, recenzija.

Kad Džeroms nosauca ekskursijas ilgumu, Rendels refleksīvi ieskatījās pulkstenī. Bija jau 19:06:46, tātad pasākums beigsies drusku pēc 22:00. Nu ko, pašā laikā, viņš nodomāja.

Džeroma nosauktie termini Rendelam neko daudz neizteica, un viņš arī negrasījās īpaši iespringt, noskaidrojot, ko tieši tie nozīmēs. Es vienkārši vērošu mākslas darbus un izbaudīšu tos. Klasifikācija, analīze un mākslas darba stāsts lai paliek mākslas zinātniekiem un vēsturniekiem. Man pietiks ar `patīk/nepatīk`, `virtuozs darbs/haltūra`.

Iesūtīja: Džea ; laiks: 21.01.2009 23:07

Persefonei protams kā parasti bija jābūt tai aktīvākajai un nebija jau arī brīnums ka māsa metās ar visiem sveicināties un iepazīties. Toties Persijas šķendēšanās lika Lēnai pasmaidīt.
Toties man nepadodās ainavas. Tas liek tev justies labāk?
Lēna pavaicāja māsai joprojām neatraujot acis no blociņa un ik pa laikam uzmetot skatienu vecajai sievietei kura kā rādās esam trakā. Bija jau gana daudz zīlnieku redzēts. Šī nebija labāka
Don' t-Gespräch wie eine alte Frau des Idioten. I don't belive solche Sachen mögen dieses
Lēna nomurmināja večiņai. Tiesa gan, diezin vai kāds vel bez māsas viņu saprata

Iesūtīja: washulis ; laiks: 21.01.2009 23:13

Jā. Liek gan. Persefone smejoties teica māsai. Vai vismaz nedaudz.

Ak jūs nabaga mocekle. Persija ironiski iesmējās. Kas nevar paturēt savus muļķīgos pareģojumus pie sevis. Persefone sāka pamazām aizsvilties. Ko? Kas? Kas tad jums tā pastāstīja, ka tik droši zinat. Ka esat te vienīgā, kas redz kaut kādas apgarotas vīzijas. Persija vēl nosmēja par māsas vācisko izteicienu, nopētot viņu ar smaidu. Vēl tikai nedaudz..

Nav runa, kam es ticu, kam nē, bet ja jūs teju katram te vēlat nāvi. Pat man un manai māsai, kad vecā pareģe pieminēja viņas dvīnūmāsu, viņa jau aizsvilās vēl vairāk, tad jādomā, kā pati tik ilgi esat izvilkusi, solot nez ko.

Persefone apgriezās, dziļi ieelpoja un centās nomierināties. Tas tik trūka, lai mani tagd izmestu no muzeja, jo neuzvedos korekti. Tas nebūtu tā vērts. Ne jau nu, lai tiktu izmesta dēļ muļķīgiem pareģojmiem.

Apgriezusies, viņa aizgāja atpakaļ pie māsas. Viss. Klusēšu un nerunāū ar viņu bez vajadzības. Ar tādiem nav labi komunicēt

Iesūtīja: Mitrene ; laiks: 21.01.2009 23:36

Hennā mučakūrā zumm Luī turpināja skandēt senu indiāņu dziesmu. Ar katru reizi kad viņa atkārtoja šos dziesmas vārdus, viņas seja arvien vairāk un vairāk pārvērtās. Dziļā bezemociju izteiksme nomainījās pret sāpju un dusmu pilnu izteiksmi. HENNĀ MUČAKŪRĀ ZUMM dziesmas vārdi jau tika praktiski izkliegti nevis izdziedāti. Tad viņa pārtrauca dziedāt paceļot rokas pret debesīm pusbalsī izteica vārdus Diabolus operor vos audite mihi? Tad pagriezās pret Persiju un skaļi, bet rāmā balsī nobēra EGO vomica vos quod vestri sanctimonialis! Tad Luī bespēkā nokrita gar zemi. kādu brītiņu smagi elsodama pagulēja, tad piecēlās kājās un aizgāja līdz soliņam. Apsēdusies viņa izvilka no somas kristāla lodi viņa ar to klusiņām sarunājās.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 21.01.2009 23:40

Persija ar šausmās nopētīja pareģi. Ar katru viņas teikto, viņa tik sev atkārtoja. Tiešām jukusī. Līdz viņa nozvēlās garzemi, pirmā domaienāca prātā, kaut nu viņa paliktu tā guļam. Bet tad to nogrūda dziļi prāta dziļumos, nosodot sevi par tādu nejaucību.

Viņa palūkojās uz māsu. It kā pārliecinoši, bet reizē tomēr satraukusies. Tu saprati, ko viņa teica? es nesapratu. Nez vai kāds pie pilna prāta to saprata. Bet izklausījās pēc latīņu valoda.

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 21.01.2009 23:52

Rendels, nomaļus stāvēdams, brīdi vēroja pareģes performanci. Tad piegāja pie Džeroma un klusām ierunājās, viegli pamājis uz viņas pusi:

Sakiet lūdzu, vai nav bīstami ielaist trako sievišķi muzejā? Nu, ziniet, unikāli mākslas darbi... un kas būs, ja trakā sāks ārdīties ekspozīcijas telpās?

Iesūtīja: Klusētājs. ; laiks: 22.01.2009 00:16

Džeimss stāvēja un nemanāmi no malas vēroja Luvras ieeju – interesanto stikla piramīdu, kura slēja savu galu pret skaidrajām pavasara debesīm. Viņš tik ilgi nebija izbaudījis ārpasaules daiļumu, jo bija sākusies kārtējā, noslogojošā eksāmenu nedēļa, un šī bija īpaši smaga. Bezmiegs, stress un nogurums bija pārņēmis visu būtību. Uzdotā bija tik daudz, ka īstai gulēšanai nebija laika jau vairākas dienas, tādēļ zem acīm bija parādījušies noguruma loki, kurus viņš neveiksmīgi centās noslēpt ar dzīvo acu skatienu un smaidu lūpās. Ilgais laiks, ko viņš pavadīja pie mūzikas teorēmas un literatūras pierakstiem, cītīgi iegaumējot ikkatru sīkumu, kas varētu noderēt, laupīja spēju pievērsties muzikālajai pasaulei, kad viņš spēlēja. Skaņas, kuras viņš radīja, likās tik sausas un asas, ka dažreiz bija bail pieskarties taustiņiem. Viņš bija dusmīgs uz sevi, uz apkārtējiem, kuri bieži nelika mieru, lūdzot palīdzību kādā mācību priekšmetā, jo Džeimss bija viens no vislabākajiem studentiem, lai gan viņš pats sevi neuzskatīja par tādu. Īpaši jau šajā laikā, nespējot izpaust nevienu sajūtu. Viņš tik pēkšņi bija palicis iztukšots. Vienīgā cerība atraisīt sevi slēpās viņa acu priekšā – aiz tās stikla piramīdas, kura ieveda ar otu krāsotajā mākslas pasaulē, kura apžilbināja prātu un dvēseli. Cerība slēpās tikai tur. Tā teica viņa draugs, kad pēcpusdienā piezvanīja uz viņa mobilo telefonu un pierunāja doties uz Luvru. Viņš zināja par drauga nelaimi un bija centies palīdzēt vairākos veidos, bet viss beidzās bez jebkādiem panākumiem. Bet šis tiešām varētu līdzēt un nekas, ka pēcāk jāraksta recenzija. Tas būs kā labs treniņš priekš viņa.
Puisis bija saģērbies savās ierastajās, gaišzilajās džinsu biksēs, melnā, siltā un biezā džemperī, kura garo apkakli pārlocīja tā, lai tā sniegtos tikai līdz zodam, nevis pāri degungalam. Kājās uzāvis tās pašas http://i396.photobucket.com/albums/pp42/majoneeze/all-star-denim-04.jpg, bet pāri visam uzvilcis melno, vidēja garuma pogājamo http://i396.photobucket.com/albums/pp42/majoneeze/6a00d83451cbb069e200e54f742a928833-.jpg. Ādas cimdi silti nosedza lielās plaukstas ar garajiem pirkstiem. Kā jau esot mazliet narciss, viņš izskatījās elegants, nevainojams ja vien neskaita matus, kuri krita nekārtīgās šķipsnās. Viņa stāvs, kurš bija iztaisnojies, zodam esot paslietam uz augšu un acīm raugoties tikai uz priekšu, neskatoties uz zemi kā būtu nokaunējies, izstaroja noslēpumainību un atturību, kas tieši lika acu skatieniem pie viņa atgriezties.
Jau sperot pirmos soļus ārpus skolas, Džeimss bija sajuties dzīvāks, ieelpojot dziļi plaušās pavasara svaigo, saldo aromātu, uzsūcot to sevī līdz pat pirkstu galiem. Ielas likās krāsainākas un gaišākas, cilvēki atraisītāki un laimīgāki, jūtot, ka laiks pēc ziemas mainās uz vasarīgi saulaino. Gaišzilās debesis radīja vēlmi iegrimt tajās kā vasaras sasildītos jūras viļņos. Nemanot prātā ieskanējās vijoles melodija no viņam nezināmas dziesmas. Uz stūra stāvošais ielu muzikants noplukušajās drēbēs un ar vējā saveltajiem matiem, pievērsa viņa uzmanību. Visu pēdējo laiku viņš bija dzirdējis tikai sevis radīto troksni un šī maigā melodija kā beidzot pavisam atmodināja viņu no saviem nomoda sapņiem, skaudrāk liekot apjaust tukšumu sevī, kurš prasījās pēc ielāpa. Daudz nedomājot un iemetot vīrieša futrālī pieklājīgu naudas summu, viņš, pieliekot soli, bija aizsteidzies uz Luvru.
Tagad, stāvot pārsimt metru no ieejas, pulkstenim rādot pāris minūtes līdz laikam, kad jāierodas, viņš nez kādēļ vilcinājās tajā ieiet. Viņš gaidīja vēl kādu cilvēku, lai pārliecinātos, ka šis nav joks, ka viņš nebūs atstāts viens pats, kaut gan tāpat varbūt būtu labāk – pilnīgā mierā, pilnīgā klusumā, tikai elpu aizraujošu mākslu visapkārt. Lai gan, kas zina cik tā māksla būs elpu aizraujoša priekš viņa.
Sagaidījis, kad pirmie cilvēki sarodas, puisis beidzot devās uz ieejas pusi. Pie tās stāvošais sargs viņu ielaida tālāk un Džeimss nonāca iespaidīgā uzgaidāmajā telpā. Tālāk nokā```` lejā pa kāpnēm, viņš devās pie grupiņas, kura jau tur bija savākusies ap Luvras kuratoru, uz kura žaketes bija zīmīte ar viņa vārdu, bet sejā manāms nogurums gluži kā Džeimsam. Tāpat telpā bija arī citi apsargi. Likās, ka tie ik pa laikam uzmet visiem aizdomīgus skatienus, kā pārliecinoties vai neviens neslēpj pie sevis bumbu, kura drīz varētu eksplodēt.
- Bon soir dames et messieurs. – Viņa zemā, samtainā balss izskanēja telpā, centienā pievērst apkārtesošo uzmanību, lai ar viņiem apsveicinātos. Lūpās aizvien bija sastindzis smaids un acīs tik tikko manāms dzīvīgums.

ooc: balstoties uz googli, ceru, ka ir pareizi.

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 22.01.2009 00:18

Loreta nervozi pasmaidīja, kad tā sieviete viņu sāka mierināt. It kā es būtu piecgadīgs bērns, ha! Taču vecene viņai tiešām krita uz nerviem. Tu mirsi, tu mirsi, abrakadarba, šarlatāne, nekas vairāk.Reiz viņas draudzenei bija sitis kanti džeks, kurš spēja salocīt dakšiņu tai nepieskaroties, un viņš gan atturējās pievērst sev uzmanību. Loretasprāt, šitik uzkrītoša uzvedība liecināja par šarlatānismu, turklāt neprofesionālu.

Ārkārtīgi patīkami, ka grupas vadītājs iesāka runāt angliski, it īpaši ņemot vērā princpia pēc franciski runājošo vecmammu, kura Loretu gaidīja kafejnīcā tepat netālu. Tas ļāva Loretai sadūšoties un uzrunāt viņu:
— Es ļoti atvainojos, taču man ir ļoti nepatīkami uzturēties tāda cilvēka sabiedrībā, kurš mēģina mani noburt. Meitene pārspīlētās šausmās nodrebinājās, — baidos, ka man būs jāatvadās.

Jā, jā, viņai ir iegansts nevazāties pa Luvru vēlreiz!

Iesūtīja: Moriartijs ; laiks: 22.01.2009 01:44

Pamanījis, ka ne visi grupas dalībnieki, tā teikt ir pilnīgi stabili, Džeroms paaicināja nedaudz tuvāk kādu no apsargiem un uzdeva pārraudzīt grupu,

Ja nu kaut kas atgadās.. vai varētu atgadīties, labāk kādam nākt līdzi, Žak, viņš teica apsargam franču valodā.


Nu re, mums būs pavadītājs, viņš atbildēja Rendalam. Tādā veidā kārtība tiks ievērota, tad piebilda vērodams Madame Luī, kura apsēdās patālāk no visiem un šķiet ka sāka nomierināties, Cerams ka nekas tāds nenotiks.


Tad Džeroms sasveicinājās ar jaunpienācēju un paziņoja, Vēl trim ir jāierodas un ekskursija varēs sākties.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 22.01.2009 09:57

Samanta vēl pajautāja Džeromam, vai drīkstēs fotografēt, vai arī tomēr jānopērk attiecīgā atļauja, un arī - vai virsējais apģērbs nebūtu jānodod garderobē. Šoreiz viņa runāja angliski. Par somu Samanta neko neprasīja, jo tādas viņai līdzi nebija.

Meitene neuzkrītoši nopētīja katru, kas pievienojās ekskursantu grupai. Raibi! Pārsvarā mākslinieki, bet, re, nupat pienāca profesionāls karavīrs, lai arī civilā apģērbā. Ierodoties "slavenajai zīlniecei" (par kuru Samanta neko nebija dzirdējusi), meitenei sanāca smiekli, bet, kad lupatās ģērbtā vecā sieviete sāka bļaustīties, krist gar zemi un vēlēt rudmatainajai skolniecei nāvi, Samanta pie sevis nolēma, ka psihologa vai psihoterapeita apmeklējums zīlniecei ir jau krietni iekavēts. Samanta neticēja nekādiem pareģiem un ekstrasensiem, izņemot vietējos kalnu pakāju iemītniekus, kas vienmēr precīzi zināja, kādi būs laika apstākļi. Vēl viņa, protams, rēķinājās ar alpīnistu grupas "vājo locekli" - tāds bija vienmēr, un tas bija instruktora pienākums paredzēt un neitralizēt jebkādus grupu apdraudošus individuālus izlēcienus.

Samanta atbildēja uz sveicieniem tādā valodā, kādā tie tika izteikti. Un, jā, jauko murminājienu vācu valodā viņa saprata gan, bet neko neizrādīja. Samanta taču bija šveiciete no Lucernas.

Iesūtīja: Moriartijs ; laiks: 22.01.2009 14:55

Samantai Džeroms pasmaidījis atbildēja,

Jā, fotografēt drīkst bez atļaujas.

Tad pievērsa visu uzmanību, Tā kā ekskursija tuvojas sākumam, tad nevienam vairs nav steidzamas vajadzības iet ārā. Par virsdrēbēm. Garderobe ir tur, viņš norādīja uz netālu esošo garderobi blakus Rišeljē spārna durvīm.

Iesūtīja: September ; laiks: 22.01.2009 14:57

Iekāpusi taksometrā meitene nosauca precīzu vietu kurp viņu vest. Izņēmusi no savas lielās rokassomas mobilo telefonu viņa ieskatījās pulkstenī- dažas minūtes pāri septiņiem. -Nekas nedaudz nokavēšos.- viņa pie sevis noteica. Vēl daži kvartāli bija atlikuši līdz Luvrai. Pateikusies un iedevusi naudu par atvešanu Bella izkāpa ārā no taksometra palūkojās uz neticami lielo, stikloto piramīdu. Uzkarinājusi savu lielo rokassomu uz rokas viņa devās uz piramīdas pusi.
Iegājusi iekšā, viņa devās uz turieni kur stāvēja daži cilvēki. Ar saviem mazajiem solīšiem piesteidzās pie Džeroma. -Atvainojos par kavēšanos un lavakar visiem. - Bella sveicinājās.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 22.01.2009 16:12

Samanta aizgāja nolikt garederobē vējjaku un, atpakaļ atnākusi, izpakoja no fotosomas fotoaparātu, kam uzlika speciālu objektīvu, lai var bildēt tuvumā.

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 22.01.2009 16:12

Loreta jau visā nopietnībā grasījās ekskursiju pamest. Taču iedomājoties, kā viņa vecmammai skaidro, ka nepiedalījās, jo kāds viņai pateica "tu mirsi"… Nu nē. Labāk klausīties "tu mirsi" nekā vecmammas lekcijas.

Viņa nodeva savu mētelīti garderobē un atgriezās pie grupas vadītāja, visu laiku turēdamās pa gabaliņu no nāvi vēlošās vecenes. Vai tad šitādas nav zināmas, pieķersies pie rokas, teikdamās nākotni izzīlēt, un pie reizes arī kabatas iztukšos.

Iesūtīja: Klusētājs. ; laiks: 22.01.2009 20:10

Džeimss palūkojās ciešāk uz kuratoru, kurš, šķiet vienīgais pamanīja viņa klātbūtni un atbildēja sveicienam. Puisis pasmaidīja un strupi pamājis ar galvu, pakāpās pāris soļus atpakaļ, lai kārtīgāk nopētītu savākušos grupiņu. Viņu nebija daudz, taču interesantas personas likās izraudzītas šai ekskursijai. To secinot viņa skatiens bija pievērsts zīlniecei, kura sēdēja uz sola un lūkojās lodē, tad pievērsās tuvāk stāvošajai jaunkundzei, kura šķita mazliet sabijusies un ne īpaši apmierināta ar atrašanos šeit, kas bija pārsteidzoši, jo ikviens taču būtu laimīgs saņemt šādu iespēju pabūt Luvrā. Nu.. vismaz visi viņam pazīstamie. Tālāk skatiens nopētīja divus pārējos vīriešus, daiļās sievietes un jaunkundzes. Krāsaini. Atlika tikai sagaidīt tos trīs cilvēkus, kuriem vēl bija jāierodas.
Padzirdējis par iespēju pakārt savu mēteli garderobē, viņš novērsās no vērošanas un devās izmantot iespēju. Novilcis melnos ādas cimdus, viņš tos sabāza kabatās un karot mēteli, viņš pārkārtoja savu maku uz džinsu aizmugurējo kabatu, bet telefonu, kuram atslēdza skaņu, priekšējo kabatu. Palūkojies spogulī (pieņemot ka tāds ir), viņš piekārtoja džempera apkakli un devās atpakaļ pie pārējiem. Nu jau bija pievienojusies vēl viena persona. Vēl viena skaista jaunkundze.
- Bon soir. - Viņš atbildēja uz Bellas sveicienu, apstājoties pāris soļus no visa bariņa.

Iesūtīja: Moriartijs ; laiks: 22.01.2009 20:31

Džeroms ar nepacietību gaidīja to mirkli, kad viss sāksies, trūka tikai vēl divi grupas dalībnieki. Tajā brīdī iezvanījās viņa telefons,

- Jā? ... Ak, tā. Nu neko darīt. Jūs palaidīsiet garām lielisku ekskursiju. Jā. Visu labu.

Džeroms pievērsās grupai,

Mēs diemžēl būsim par vienu cilvēku mazāk, viņš pasmaidīja un paskatījās pulkstenī, tā tūlīt jau sāksim, tikai viens cilvēks vēl trūkst.

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 22.01.2009 21:13

Kamēr cilvēki gaidīja kvorumu, Rendels uzmanīgāk aplūkoja ekskursijas biedrus. Tipiski civilisti, ar bērnudārza un nelielu trakāsmājas piešprici, viņš klusībā pavīpsnāja. Tikai meitene ar fotoaparātu un apģērbu, kurā jautās profesionālu tūristu akcents, likās mazliet radniecīga dvēsele - vitāla, briesmas un risku pieredzējusi un psiholoģiski spēcīga - kā jau karavīrs, Rendels augstu vērtēja spēku, it īpaši psiholoģisko.

Izdzirdējis Džeroma lūgumu nodot virsdrēbes garderobē, Rendels paklausīja un atbrīvojās un plānā mēteļa un lietussarga. Vēl joprojām tika gaidīti nokavējušies, tāpēc laika īsināšanai viņš nolēma parunāties. Piegāja pie Samantas un pasmaidījis, Rendels uzsāka sarunu: Neizskatās, ka mākslas muzejs būtu ikdienišķa jūsu ceļojumu programma... skatoties uz jums, es redzu kalnus, vēju, akmeņus.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 22.01.2009 21:58

Samanta uzsmaidīja vīrietim, - Man tiešām reti iznāk būt lielpilsētās, un arī tad pārsvarā lidostās. Jūs uzminējāt - kalni. Es esmu profesionāla alpīniste. Bet Jūs noteikti esat karavīrs. Virsnieks. Vai ne? - Tad meitene nolēma stādīties priekšā, lai turpmākā saruna būtu ērtāka, - Mans vārds ir Samanta Veisa. Kā sauc Jūs?

Iesūtīja: Fidgy ; laiks: 22.01.2009 23:26

Elizabete neatrasdama nekāds zīmes uz sienas kas par kaut ko liecinātu pievērsās pieaugošajam cilvēku pulciņam Ārprāts cik daudz cilvēku, manā atmiņā nevajadzētu aizņemt vietu ar nesvarīgu informāciju tāpēc nāksies sagrupēt, tā bars meiteņu, saujiņa vīriešu un vecā tantiņa - viņai noteikti jāatvēl vesela grupa

Atcerēdamās Džeroma izklāstīto plānu viņa devās uz viņa pusi lai apvaicātos bet pa ceļam viņas uzmanību pievērsa tantiņas un meiteņu radītā aina Hmm pareģojums , angliski prediction no latīņu valodas prae- "pirms" dicere- "pateikt" , izteikts apgalvojums par lietām kas varētu notikt nākotnē. Tā redziet meitenes viņas pareģojums ir pavisam patiess- jūs mirsiet šā vai tā gribat to vai negribat , ja vien protams neiegūsiet nemirtības elixīru jeb dejojošo ūdeni jeb , kā persieši saka, filozofu akmeni, bet tākā tā atrašanās vieta naw zināma jau gadsimtiem ilgi šādu iespēju izslēdzu un par sarkano krāsu un divpadsmitiem - ap to laiku vajadzētu sākties exkursijai un nedomājat ka jūs varēsiet pārvietoties neievērojot sarkanos paklājus

Ievilkusi elpu pēc garā monologa Lizija pievērsās tantiņai kura tobrīd dziedāja dziesmiņu Hmm Amerikas iezemiešu valoda, ja nemaldos no Acteku atzara, trasna izraisīšanas mantra, lai panāktu efektīvāku rezultātu tika veikta prepanācija .. hmm interesanti Elizabete sāka pētīt tantiņas galvu pec caurumu pazīmēm bet tākā viņas mati trausēja viņa atmeta tam ar roku.

Beidzot piegājusi pie Džeroma, kas atradās pavisam netālu viņa to uzrunāja Sveiki vēlreiz, ja pareizi saklausīju mūs gaida laicīgās mākslas autori un šedevri, bet vai šeit ir arī kādi artifakti no pirms Kristus laikmeta, es tajos būtu vairāk ieinteresēta

Iesūtīja: washulis ; laiks: 23.01.2009 00:06

Persefone darīja tā pat, ka daži citi. Nolika virsjaku garderobe, paņemot arī māsas, lai viņai nav lieki jastaigā. Jāparbauda kabatas, ja nu tai psihopātei arī ir kleptomānija.. Viņa pie sevis sprieda, atrodot tikai konfektes papīrīti un izlietotu metro biļeti.

Nopetijusi klatesošos un dzirdot paziņojumu, ka nu jāsagaida tikai viens ekskursants, viņa pasmaidīja. Viņa palūkojās uz augšu, kur slējās stiklotā piramīda.

Ko lai dara? Neko, vai meģinat uzbāsties citiem ar savu vēlmi izveidot jaunus sociālos kontaktus? Viņa pie sevis domāja, izšķiroties par otro.

Sveiki. Vina piegāja klat Džeimsam. Vai jus esat francūzis? Tas ir, runājat tikai franciski? Viņas pašas balsi vareja sadzirdēt vācu akcentu. Atvainojos, ja uzbāžos, vienkarši man Luvrā, cik nu esmu bijusi... Tikai vienu reizi, bet.. Parasti neesmu manījusi pašus fracūžus tik daudz. E tikai interesējos. Viņa sāka buldurēt. Būtu muļķigi, ja viņš saprastu tikai franciski.

Iesūtīja: Moriartijs ; laiks: 23.01.2009 00:35

Džeroms jau kļūdams nepacietīgs gaidīja pēdējo grupas dalībnieku, kad pie viņa pienāca Elizabete,

Pirms Kristus laika relikvijas? Nē, mūsu tūrē nē. Bet.. vai tad jums nebija laika apskatīt visas šīs lietas jau šodien agrāk? Ja ne, nu, tad vienmēr ir rītdiena, viņš pieklājīgi paskaidroja.

Iesūtīja: Mitrene ; laiks: 23.01.2009 00:53

Luī saprata ka laikam pārējiem viņa nepatīk tāpēc tā vietā lai dibinātu kontaktus ar mirstīgajiem atklāsmju nesaprotošajiem profāniem viņa skaļi balsī (tā ka apkārt esošie varēja lieliski sadzirdēt) runājās ar savu kristāla lodi

Ak tā? Tad viņi paliks kopā? Pag tu domā to pašu ko es? Tas tur militārists un Samanta? Jā beidzot redzu... Bērnu pulciņš. Tālāk redzu uguni. Svece, Nē kaut kas deg. Māja laikam... nē bērni ir drošībā. Bet iekšā palicis kāds pieaugušais. Militārists tas nav. Samanta? Ak dies dārgā, domā mums vajadzētu viņai to pastāstīt. Tik šausmīga nāve. Pat vēl trakāka kā Džeroma nāve. Ak kaut viņi mani saprastu labāk. Viņuprāt esmu tikai ķerta vecene. It sevišķi tās šausmīgas dvīnes. Tikai šķiet ka viņas vēl nezin, ka arī vecākajai ir gaišredzības spējas. KOA? pag parādi vēlreiz! jā saprotu esmu Luvrā, kas notiek tālāk? Ekskursija. jā redzu mūs visus ejot pa Grande Galerie. Jā. tālāk tumsa. Migla. Laikam kāds traucē astrālo kanālu. Redzu nāvi. Kāds mirst. Skaļi kliedz, nokrīt gar zemi, agonijā raustās. Atkal tumsa un migla. Tagad redzu tualeti, laikam sieviešu. Kāds iespiež ziepju gabaliņā raidītāju un izsviež ārā pa logu. Redzu kādu vārdu, Žans nē nav Žans ir Žaks šķiet Žaks uzvārds sākas ar S. Atkal tumsa un migla. Apgrieztā piramīda. Dzirdu kādu sakām Marija Magdalēna. Kaut kādā sakarā rozes un līnijas. Viss neredzu vairs neko. esmu pilnīgi iztukšota. Paldies dārgā, šodienai pietiks.

Tad viņa atrāva skatienu no lodes. Noglāstīja pāris reizes un ielika somā.

Kad viņa izdzirdēja par vienu kurš neieradīsies uz ekskursiju. Pielēca kājās. aizskrēja pie Džeroma Es zināju ka tā būs. Tādēļ ka kārtis tā teica. Es izliku kārtis, lai saprastu ko nesīs šī ekskursija un viņai draudēja nāve. Tieši viņai. Tai kura zvanīja. Viņa drīz mirs.

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 23.01.2009 00:59

Rendels Redborns. - atvaļinātais virsnieks stādījās priekšā Samantai un izvairīgi, bet tomēr atzinās: Jā, es esmu strādājis ASV valdības labā. Nu jā, ko tur liegties, armijā. Uzdienējos līdz majoram. Bet nu jau esmu atvaļināts. - viņš pasmaidīja, - Bet kā jūs to noteicāt?

Runādams Rendels gan pamanījās piefiksēt arī enciklopēdisko Elizabeti, kura monologa veidā, it kā ar sevi runādamās, bārstīja dažādus faktus un cita starpā pamanījās noinspicēt trakās zīlnieces galvu. Viņam likās, ka meitene pārbauda, vai zīlnieces matos gadījumā nedzīvo parazītiski kukaiņi.

Bet kad zīlniece uzsāka savu visnotaļ skaļo monologu un pieminēja terminu `militārists`, Rendels mazliet satrūkās. Sasodīts, vai tiešām tas ir TIK pamanāms?

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 23.01.2009 09:16

(OOC - Jā, man arī gribas zināt, pēc kādām pazīmēm pārējie noteica, ka Rendels ir militārpersona? Pēc ATD anketas un Samantas minējuma? )

Nē, ļoti redzams nav. Tikai kaut kas stājā un pārliecinātajā izturēšanās veidā. - Samanta atteica. - Es esmu strādājusi kopā ar armijas glābšanas vienībām Alpos.

Samantas un Rendela tālāko sarunu iztraucēja skaļais zīlnieces murgojums, blenžot stikla lodē. Meitene pavērsās uz vecās sievietes pusi un uzjautrinātā tonī atteica, - Ja es būtu apprecējusies ar katru, ar kuru pārmiju dažus vārdus, man šobrīd jau būtu vairāk vīru kā Zālamanam bija sievu! Kundze, aiztaupiet savus un citu nervus, un, ja jau nāve ir tik tuvu, tad varbūt Jums būtu laiks šo vietu pamest, lai taču paliek kāds, kas vēlāk varētu apgalvot - Es to paredzēju iepriekš? Iedomājieties, cik ļoti pieaugtu Jūsu slava!

Tad Samanta atkal pagriezās pret Rendelu. - Atvainojiet. Man nebija nodoma Jūs aizvainot, jo būt armijā jau nav nekas slikts. - Tajā, ko skaļi murmināja patoloģiski pļāpīgā meitene, Samanta neieklausījās. Dzīvi, saprātīgi cilvēki - kā Rendels - Samantu vienmēr bija interesējuši vairāk.

Iesūtīja: Klusētājs. ; laiks: 23.01.2009 16:27

Kaut kur blakus atskanēja smalka balss, kura atvilināja Džeimsu no kārtējās iegrimšanas sevī. Smalka, melodiska balss ar nelielu akcentu, kuras īpašniece nu atradās viņam blakus. Džeimss pacēla skatienu no Luvras sienām un nokoncentrēja to uz daiļo jaunkundzi.
- Labvakar. - Viņš mierīgi noteica, veltot viņai smaidu.
- Jā, esmu gan. Varu arī runāt angliski, ja jums tā būtu vieglāk? Pēc jūsu akcenta nojaušu, ka esat no kādas citas valsts. Varbūt Vācijas? - Puisis minēja, atceroties kā viņa sens ģimenes draugs no Vācijas centās runāt franciski. Tiesa, viņa akcensts bija daudz briesmīgāks, tādēļ Džeimss knapi saprata ko viņam saka un lūdza labāk sarunāties angliski, jo kaut viņš ir iepazīts ar Vācu valodu, viņš neuzdrošinās to pielietot.
- Nu.. esmu šeit pirmo reizi un turklāt sava drauga vietā, kurš nevarēja ierasties. Tāpat vien nebūtu iedomājies ierasties. - Puisis teica, vēlreiz pasmaidot un nodomājot cik gan daudz laika viņš zaudēs no mācībām. Vai tiešām bija prātīgi nākt. Atļāvis sev pāris mirkļus ieslīgt domās, viņš atkal palūkojās uz jaunkundzi sev pretī un jautāja.
- Vai drīkstu zināt kas jūs būtu?

Iesūtīja: September ; laiks: 23.01.2009 17:49

Tāpat kā pārējie devās uz ģērbtuvēm nolikt mantas, Izabella tāpat. Tikusi līdz ģērbtuvēm uz letes nolika savu sarkano mēteli un veikli to iedeva sievietei. Atpakaļ ejot uz norādīto vietu iezvanījās viņas mobilais. -Hallo, jā es jau te esmu, nevajag lieki par mani uztraukties. Vis kārtībā, atā!- Bella salti noteica runātājam iekš telefona un to ielidināja lielajā rokassomā. Bella piegāja pie lielā stiklotā loga, no kā pavērās ar laternām apgaismotas ielas. Būs interesanti.

Iesūtīja: Fidgy ; laiks: 23.01.2009 17:56

Noklausījusies Džeroma atbildi Lizija izvilka kladi un ieraxtīja No artifacts from before BC , mood: really unfabulous. Tad izdzirdējusi zīlnieces skaļo pareģojumu viņa atkal pi viņas piegāja šoreiz apsēsdamās blakus un tad viņu cieši nopētīja un beidzot ierunājās Hmm uzkrītošais tērps tiešām ceļ aizdomas uz šarlatānismu, bet aizspriedumi zinātnei reti kad ir alīdzējuši, varbūt šī tantiņa ir tas par ko viņa uzdodas, bet cilvēki ir par cietpaurīgu lai viņā ieklausītos, viņai varētu būt kādas zināšanas ko viņai ir devusi seno indiāņu pielūgto elku enerģija

ievilkusi elpu viņa ieskatījās tantiņai sejā un viņu uzrunāja Sveiki esmu Elizabete Michela, pētniece, es ļoti gribētu uzzināt kā jūs spējat izteikt pareģojumus ar šīs bummbas palīdzību - vai jūs lasat tajās zīmes, vai tā sūta jums impulsus, kurus jūs pārvēršat informācijā, vai gluži vienkārši tas jums iešaujas prātā? Un protams vai jūs esat sev vai kādam citam veikusi prepanāciju, kā zināms tas palīdz ieplūst galvā dievišķajai enerģijai atkal dziļi ievilkusi elpu elizabete gaidīja atbildi acu nenolaizdama no tumšās tantiņas.

Iesūtīja: FireOfTheDoom ; laiks: 24.01.2009 00:11

Ieva lēnā garā tuvojās pasaules slavenajam mākslas templim, tiesa, šī nebija viņas pirmā apmeklējuma reize. Kārtējo reizi darbs. Viņa pie sevis novīpsnāja. Šī bija jaukākā profesora amata šķautne - ceļošana un pētīšana vienlaikus. Iespēja iespraukties īpašās galerijās un paskatīties ar acs kaktiņu tur, kur lielākā daļa parasto "mirstīgo", nesaistīti ar mākslas pasauli, nevarēja ielūkoties. Ieslīgusi savās sistemātiskajās pārdomās par to, kas noteikti jāaplūko un kādus materiālus viņa varētu savākt grāmatai, Ieva nemanot bija nonākusi līdz stikla piramīdai, kas futūristiksi nesaderējās ar Parīzes senatnīgo kopainu.
Vēlreiz, brīdi pirms ieniršanas zem kristāliskā kupola viņa nolēma pārbaudīt kuratora izskatu un vārdu, lai ātrāk uzzinātu sev nepieciešamo telpu atrašanās vietu un specializētās ekspozīcijas.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 24.01.2009 14:40

Persefone brīdi novērsās, jo Džeims uzvedās ļoti galanti un pārliecinoši. Tas viņai patika. Jā, Vācija patiesi. Viņa atbildēja, pasmaidot plašāk un ielūkojoties Džeimsam acīs, bet ne pārāk uzmācoši.

Atvainojos, ka nestādījos priekšā jau uz reiz. Mani sauc Persefone Sfonta. Vai vienkārši Persija. Liekas, ka mani vecāki man nolēma dot garu vārdu, lai citiem būtu grūti izrunāt. Viņa klusi iesmējās. Un tur ir mana dvīnū māsa. Lēna. Abas mācamies Hamburgas mākslas akadēmijā. Viņa norādīja uz savu dvīni, kura bloknotā skicēja gaišreģes portretu.

Pirmo reizi Luvrā? Tad jau jāsaka, ka pirmo reizi nekad neaizmirst. Es pirmo reizi Luvrā esmu bijusi tikai šodien. Jācer, ka šī būs tik pat neiazmirstama.

Persija neviļus dzirdēja gaišreģes sarunu ar lodi. Ko viņa tur muld? Atkal nāvi vēsta. Tik muļķīgi. Vai jūs ticas maģijai? Viņa skaļi iejautājās, manāmi palūkojoties uz zīlnieci, tā likekot manīt, ka jautājums ir arī saistīts ar vienu no ekskursijas dalībniekiem.

Dzirdot, ka šeit ierodas vēl kāds, viņa nedaudz satraukti noteica. Laikam ekskursija ir sākusies. Viņa lūkojās uz Ievu, tad uz Džeroma kungu.

Iesūtīja: Džea ; laiks: 24.01.2009 15:35

Nobeigusi savu skicējumu Lēna bloknotiņu ielika džinsu kabatā. Jaka tika novietota tur, kur jakām ir jāstāv. Proti , ģērbtuvē un kad Lēna atgriezās, pavērās visai interersants skats. Lai gan ja tā padomā, tad tas bija tieši Persijas stilā.
Hallo Ich bin Lena.
Pienākusi pie jaunā vīrieša un māsas Lēna noteica, pat nepamanot ka jau atkal runā vāciski. Tiesa, ja Džeims iepriekš nebija īpaši pievērsis skatu, kāda izskatās Persija, tad tagad viņam priekšā stāveja divas identiskas meitenes

Iesūtīja: washulis ; laiks: 24.01.2009 16:27

Jā. Tā nu ir mana māsa. Lēna. Persija teica angliski, uzliekot roku uz māsas pleca. Viņa jau zināja, kā Lēna vienmēr automātiski runā vāciski, bet viņai jau pašai nebija ar to problēmu, jo labi saprata vācu valodu.

Tu nemaz nenosauci savu vārdu. Varbūt drīgst arī zināt, ar ko tāds pēc skata māksliniecisks jaunietis nodarbojas? Viņa uzrunāja Džeimsu. Persija neviļus nopētīja sevi un māsu. Drēbes bija līdzīgas, bet viņas tomēr saģērbās atsevisķi, lai nemulsinātu citus, ja nu atkal sākas līdzīgi, kā pagātnē. saģērbies vienādi un tevi noteikti sāks jaukt. Abas ir mēģinājušas arī mainīties vietām, tas vienmēr ir novedis pie neērtām situācijām.

Iesūtīja: Klusētājs. ; laiks: 24.01.2009 17:01

Džeimss pasmaidīja par savu veiksmīgo minējumu un ieskatījās meitenes gaiši brūnganajās acīs, kurās jautās liels dzīvīgums un enerģija.
- Priecājos iepazīties, Persefone. – Viņa izteica balsī, kurā tiešām ieskanējās patiess prieks, izrunājot meitenes vārdu bez jebkādām problēmām. Savas gadiem trenētās dzirdes dēļ viņš viegli spēja atkārtot visādus sarežģītus vārdus pēc pirmās noklausīšanās reizes.
- Es gan teiktu, ka jums ir ļoti skaists vārds. Neparasts un bieži nesastopams. Mans vārds ir gaužām vienkāršs un neinteresants salīdzinot ar jūsu. – Džeims noteica pasmaidot plašāk. Vārdu viņš nenosauca, jo netika lūgts iepazīstināt ar sevi. Skatiens aizklīda pie otras meitenes, kura turēja rokās bloknotu un tajā kaut ko skicēja. Viņa bija tik ļoti līdzīga Persefonei. Vispār, pirmo reizi viņš dzīvē redzēja dvīnes, kuras ir tik līdzīgas viena otrai.
- Hamburgas mākslas akadēmija? – Džeimss pārjautāja, interesei atļaujot sevi pārņemt.
- Vai jau ilgi studējat? – Viņš uzdrīkstējās pajautāt, atkal pievēršoties meitenei blakus.

- Nu ko var zināt, cik neaizmirstama šī reize būs man. Bet ja nepatiks šovakar, vienmēr paliek arī citas reizes, kad atstaigāt. Nav jau tālu. – Puisis noteica, klusi pasmejoties.
Pēkšņi viņš sadzirdēja neparastu sarunu pie soliņa, uz kura sēdēja pareģe. Atskatījies, viņš lūkojās uz dīvaino večiņu, nedaudz uzjautrināti un pārsteigti.
- Khm.. – Viņš nokrekšķinājās, paraugoties uz Persefoni.
- Tātad.. arī kādai no jums ir tādas spējas? – Viņš smaidot jautāja pēc pareģes monologa. Nu dien, šādu cilvēku klātbūtne, kuri redz tikai sliktas lietas un pat nāvi, protams, nebija patīkama, tādēļ viņš saprata apkārtējo vēso attieksmi.
Un atkal pēkšņi blakus ieskanējās dzidra sievišķīgi smalka balss. Nu jau vēl viena meitene stāvēja viņam blakus un sveicināja. Tiesa, vāciski, kas nedaudz samulsināja, taču viņš atbildēja.
- Guten abend, frehlen. - Tiesa, nedroši, tomēr skaidri un saprotami.
Tagad tuvumā abas dvīņu māsas izskatījās vēl līdzīgākas. Arī drēbes bija vienādas, taču savas atšķirības viņš pamanīja.
- Mani sauc Džeimss Dalī. Esmu mūzikas akadēmijas students. - Viņš atbildēja uz Persefones jautājumu.

ooc: nesapratu jautājumu par maģiju. Tad kam viņš domāts?
Un.. atvainojos, ja uzrakstīju nepareizi vāciski.

Iesūtīja: Džea ; laiks: 24.01.2009 17:12

So sind Sie zu hier, zum lok an der Kunst James?
Nu re, šis kāds kā rādās saprata vāciski, tādēļ arī nākamo jautājumu Lēna nolēma pajautāt vāciski. Varētu jau arī franciski, vai angliski, bet vai nav vienalga.
Ak nē nepavisam. Manuprāt tikai trakie uzskata, ka viņiem piemit kādas pārdabiskas spējas.
Lēna iesmiedamās noteica. Tiesa gan, tagad jau runādama visiem saprotamajā angļu valodā.. Viņa bija reāliste un pārdabiskām lietām neticēja

ooc: Tulkojas kā, '' Vai jūs arī šeit ieradāties baudīt mākslu?
ooc2:Man gan nebija īsti skaidrs ar ko bija domāts tas pēdējais vārds bet būs labi

Iesūtīja: washulis ; laiks: 24.01.2009 17:30

Persija nedaudz piesarka, kad Džeimss tik jauki runāja par viņas vārdu. Bet Džeimss arī ir skaists vārds. Pasaulē ir tik daudz izcilu cilvēku ar šadu vārdu. Viņa smaidot teica.

Es domāju jautājumu par maģiju, sakarā ar gaisŗeģi. Mums nekā tāda nav. Viņa nosmējās. Personiski es maģijai neticu, tāpēc tik vēlējos uzzināt jūsu domas par šo tēmu. Persefone paskaidroja. Tā pat mana māsa netic. Viņa noteikti teiktu, ka mēs esam realistes.

Mūzikas students? Tā arī ir izcila māksla. ne katram tas ir pa spēkam. Personiski man tā arī nav sanācis iemest roku mūzikas pasaulē. Mēs studējam jau trīs gadus. Pabeidzot vidusskolu, tā uz mākslas akadēmiju.

Vai jūs spēlējat kādu mūzikas instrumentu?

Iesūtīja: Klusētājs. ; laiks: 24.01.2009 17:35

ooc: Pēdējais vārds pēc tulkošanas ar googli - jaunkundz.

Tā. Un nu sekoja vēl viens jautājums vācu valodā. Protams, Džeimss saprata, taču viņš bija tik vājš vārdu ziņā, ka labāk izvēlējās atbildēt angliski, ko, šķiet, saprata arī meitene, ja jau tik labi spēja tajā runāt, atbildot uz puiša iepriekš uzdoto jautājumu.
- Es šeit ierados sava drauga vietā, kuram nebija laika ierasties. Bet jā, man patīk arī šis mākslas veids. - Viņš palūkojās uz Persefoni, kuras vaigos bija iezadzies viegls sārtums. Piemīlīgi.
- Neesmu dzirdējis. - Viņš noteica.
- Es.. ticu maģijai. Bet ne tik atklāti izrādītai. Sava veida maģija jau pastāv it visā. Jebkurā radībā, augā, jūtas arī varētu pieskaitīt pie maģijas. Gan jau ir cilvēki, kuriem tiešām ir spējas. Tikai viņi neplātās ar tām, tādēļ neesam tos pamanījuši.- Viņš pasmaidīja, izskaidrojot savas domas.
- Jā, mūzikas students. Arī man ir trešais gads. Pēc šī vēl tikai viens būs palicis. Esmu pianists. -

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 24.01.2009 17:45

Nē, viss ir ok. Jūs mani ne ar ko neaizskārāt. - Rendels pasmaidīja - Kalni, sakāt? Tad jau būsiet pārstaigājusi visus mūsu planētas augstākos reģionus - Himalajus, Pamiru? Re, par Alpiem jau atzināties... tās glābšanas vienības droši vien bija vācu vai šveiciešu kalnu strēlnieki? kas tad vēl paliek, Andi, Kordiljeri, Kaukāzs? Tur jau gan pēdējās desmitgadēs ir diezgan nemierīgi...

Viņš uz brīdi apklusa, jo pamanīja, ka grupai pievienojas, acīmredzot, pēdējais dalībnieks, tātad ekskursijai drīz bija jāsākās.

Bet kā tas nākas, ka kalnu un virsotņu iekarotāja ir šeit, mākslas muzejā? Tas tā kā īsti nav alpīnistu lauciņš...

Iesūtīja: washulis ; laiks: 24.01.2009 18:55

Varbūt jums taisnība. Ja, tā teikt, Māti Dabu var saukt par maģisku lietu, kā ta,s kas liek augiem augt, tad man jums jāpiekrīt, Džeims. Persefone smaidot teica. Parasti viņas vecuma cilvēki bija vienkārši, domā par iedzeršanuun tādām lietām, bet pagaidām Džeimss bija viņai radījis labu iespaidu. Inteliģents. Jauks. Un spēlē klavieres!

Skaisti. Klavieres ir ģēnija izgudrojums. Persija nodūdoja. Cik žēl, ka es neapmeklēju nekādus mūzikas kursus. Beidzot iemācīties notis arī derētu.

Es ceru, ka jūsus draugam, kas nevarēja ierasties, viss ir kārtībā, jo lai nedotos uz Luvru, mani būtu jāpiesien pie gultas un jāsamaksā man kaudze eiro. Viņa nosmēja, prātojot, vai visi ir sanākuši un sāksies mierīgais ceļš pa kluso Luvru.

Iesūtīja: Klusētājs. ; laiks: 24.01.2009 19:45

- Prieks, ka mūsu domas saskan. – Džeimss noteica, viegli pamājot ar galvu, gandrīz kā pateicībā.
- Šis ģēnijs bija Bartolomeo Kristofori di Frančesko. – Smīns. Mūzikas literatūras stundas noder. Tikai tagad atlika cerēt, ka viņš neizklausījās lielīgs, izrādot savas zināšanas, ko viņam parasti ne īpaši patika darīt tieši tā iemesla dēļ, ka cilvēkiem ir tieksme pārprast.
- Nezinu ko bez tām darītu. Visu mūžu esmu ar tām saistīts un ceru tā arī turpināt. – Balsī iezagās sapņainība, domājot par nākotni gan uz skatuvēm gan vecumdienās savu skolnieku priekšā. Visi pianisti taču agrāk vai vēlāk kļuva par skolotājiem un profesoriem. Un ar bērniem viņam saprasties padevās.
- Nē, manam draugam nekas nav noticis. Viņam vienkārši bija.. citi plāni. – Džeimss noteica, atceroties šodienas sarunu un viegli pasmejoties par meitenes pēdējiem vārdiem.
- Nekad vēl neesmu redzējis tik ļoti par mākslu jūsmojošu būtni. - Puisis ķircināja, protams saprotot, ka iepriekš pateiktais bija joks. Bija taču, vai ne?

Iesūtīja: Moriartijs ; laiks: 24.01.2009 20:24

Džeroms nopriecājies ka nu visi ir iaradušies apsveicinājās arī ar pēdējo ekskursijas dalībnieci, Labs vakars, virsdrēbes var atstāt garderobē. Un ekskursija tūlīt sāksies.

Tad pieaicinājis Žaku tuvāk, tam teica, Tu iesi kā pēdējais, pieraudzīsi lai neviens neaizklīst. Uzmetis skatienu visiem esošajiem, viņš nokremšļojās un pievērsa visu uzmanību,


Nu, kad visi esam klāt, viņš pasmaidīja, ekskursija var sākties. Pirmā pieturvieta būs Denon spārns, tad Garnde Galerie, Galerie d'Apollon un Richeliu spārns. Lūdzu nepazust Luvrā, te viņš atkal pasmaidīja.

Labi, dodamies, viņš vēl noteica un sagaidījis kad grupa savācas vienkopus devās uz Denona spārna gaiteni. Nonākuši tur, visi devās augšup pa kāpnēm vienu stāvu, un izveda visus cauri Grieķijas klasiskās mākslas zālei līdz nākošajām kāpnēm. Tad viņi kāpa vēl divus stāvus uz augšu līdz nonāca galerijā, kur izstādītas bija lielformāta Franču gleznas, un ļāva visiem atelsties no kāpšanas uz zemajiem ērtajiem dīvāniņiem, kamēr pats sagatavojās stāstīt par Luvras vēsturi.
Galerija kopumā izskatījās sekojoši:


Galerijas sienas tuvumā:

Iesūtīja: washulis ; laiks: 24.01.2009 20:51

Persefone palūkojās uz Džeimsu. Ko lai saka. Ja neesi sava priekšmeta izinātājs, tad tas nav pilnībā apgūts. Viņa teica, novērtējot vīrieša zināšanas. Tagad vismaz zināšu, kā sauc klavieru patentētāju. viņa nosmēja.

Džeroma Ridlia basij pārsknot paŗi nelielajam atstatumam abu starpā, visi vareja redzēt, ka Persija burtiski sāk starot. Tur nu jūsu novēojumi ir pilnīgi precīzi. Mēs ar māsu dzīvojam mākslā. Butiski to elpojam. Viņa jūsmoja un devās nopakaļ gidam, grozot galvu visos virzienos. Lai varētu kārtīgi redzēt katru gleznu, to izbaudīt un tad toties pie nākošās.

Klusējot un pētot, piemetinot dažas frāzes māsi, Šī ir superīga un citas tādas, viņa beidzot nonāca pie lielformāta Franču gleznām. Atpūtinot kājas, viņa nosēdās uz atpūtas krēsla un slinki vēroja mākslas darbus. Pasakaini...

Iesūtīja: September ; laiks: 24.01.2009 21:16

Izabella sakārtojusi savu somu devās iepakaļ grupai. -Vaine!- viņa piekrita Persefonei, par gleznu pasakainību. -Liekas, ka tu esi esi mākslas cienītāja.- piebilde.
Lūkojoties griestos meitene netīšām uzskrēja Džeimsam virsū.
-Es atvainojos. Laikam tiešām neskatos kur eju.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 24.01.2009 21:44

O, jā. Māksla un vis pārējais. Ja man būtu iespēja, tad es noteikti neatteiktot te pavadīt tik ilgi, lai apskatītu visus mākslas darbus. Tālāk uz Ermitāžu, tad uz Kairas odernās mākslas muzeju, tad uz jebkuru citu. Perefone smaidot teica, atstutējusies ar rokām aiz muguras, somu nolikusi blakām, meklējot bukletiņu, ko bija savākusi šodien pa dienu. Tajā bija Luvras galeriju saraksts un karte. Viņa nopētīja viņu maršrutu. Bet man liekas, lai te kāds nāktu, viņam ir jāmīl māksla, jo te nekā cita, kā makslas nav. Un nevajag arī. Zinu cilvķus, kas te ierastot, lai tikai Monu Lizu un Dāvidu apskatītu. Varbūt arī Botičelli un Ēģiptes nodaļu, kur ir īsta mūmija.

Ko tu saki? Viņa jautāja māsai, atbrīvojot arī viņai vietu, kur apsēsties. Kur varētu būt mūsus nākamā ceļošans pietura? Kaut kad vasarā, ja naudas pietiks. Vai rudens sezonā. Vēl jau arī ir ziemas brīvlaiks.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 24.01.2009 22:17

Alpos tāpēc, ka esmu no Šveices. Jā, toreiz tie bija strēlnieki. - Samanta labprāt pastāstīja, jau kāpdama pa kāpnēm nopakaļ Džeromam. - Himalajos es vēl neesmu bijusi. Es jau vēl tikai piecus gadus ar alpīnismu nodarbojos, esmu tikai paguvusi nokārtot instruktora eksāmenus un divus gadus šajā arodā pastrādāt. - Tad meitene iesmējās, - Man šodien bija brīva diena, jo lidmašīna uz Keniju būs tikai rīt pēcpusdienā. Arī Āfrikā ir kalni, un ne mazie. Es esmu ceļā uz Kenijas kalna virsotni Batianu. Luvrā iegriezos, jo nebiju Parīzē iepriekš bijusi ilgāk kā dažas stundas lidostā. Man patīk skaistas lietas, sevišķi amatnieku izstrādājumi.

Laikam gan šovakar uzsvars būs uz gleznām. - Samanta klusiņām - tikai Rendelam - noteica, kad visi bija sagājuši lielā zālē ar milzonīga izmēra gleznām.

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 24.01.2009 22:45

Uz Batianu? Tādu nemaz nav gadījies dzirdēt. Iesildīšanās pirms Kilimandžaro? - Rendels vēl paspēja retoriski pajautāt Samantai, pirms viņi nonāca zālē ar lielajām gleznām, jo atbildi viņš vairs īsti negaidīja - bija skaidrs, ka tūlīt pat Ridlija kungs sāks stāstīt par ekspozīciju, tāpēc traucēt šo nelielo ekskursantu grupiņu ar sarunu turpināšanu būtu nepieklājīgi. Tikai pamājis ar galvu kā atbilsi uz Samantas piezīmi par uzsvaru uz gleznām, Rendels lēnām aplūkoja iespaidīgo ekspozīciju. Lai arī bija pieviekti 3 stāvi ar augstajiem griestiem, Rendels nejutās aizelsies un nesteidzās pūsties uz dīvāniņa.

Iesūtīja: Mitrene ; laiks: 25.01.2009 00:28

Luī pievērsās Samantai

Sveiki esmu Elizabete Michela, pētniece, es ļoti gribētu uzzināt kā jūs spējat izteikt pareģojumus ar šīs bummbas palīdzību - vai jūs lasat tajās zīmes, vai tā sūta jums impulsus, kurus jūs pārvēršat informācijā, vai gluži vienkārši tas jums iešaujas prātā? Un protams vai jūs esat sev vai kādam citam veikusi prepanāciju, kā zināms tas palīdz ieplūst galvā dievišķajai enerģijai

Koa? Luī bija pārsteigta par to ka tika uzrunāta Esmu Madame Luī. Zināmās aprindās ļoti slavena gaišreģe ko jūs gribat uzzināt? Ā to kā man palīdz lode. nu tā man vienkārši rāda nākotni. šo lodi es saņēmu mantojumā no savas dižās garīgās skolotājas, Satīnas Dimantas, Viņa bija eksperte šajā jomā, tieši viņas dēļ es atklāju ka man ir spējas. Šī lode ir gatavota no īsta kalnu kristāla. Runā ka tā esot piederējusi pašam dižajam Nostradamusam. Prepanāciju? Kādēļ diez man tādu veikt. Es redzu nākotni gana skaidri arī tāpat. Starp citu dārgā, ja vālies varu tev izlikt kārtis. tāpat bez maksas.

Tad viņa pamanīja ka ierodas pēdējā ekskursijas dalībniece. pie sevis nomurmināja paldies dievam viņa izspruka no viņai paredzētā slazda, un vēl ir dzīva. Vismaz pagaidām

ievērojusi ka visi dodas prom viņa sekoja līdzi visiem pārējiem. nonākusi zālē viņa apsēdās uz sola un izvilka no somas taro komplektu un sāka maisīt to Ja gadījumā kāds vēlas kliedēt savas nākotnes miglu tad drosi nāciet, šajā zālē ir lieliska aura, kas nodrošina lielisku astrālu saikni ar manu trešo aci, ko šobrīd netraucē ļaunās ša bultas kas veidojas stikla piramīdas sliktā fen šui dēļ, un par laimi šī zāles sarkanā krāsa lieliski neitralizē neptūna konjukcijas izrasīto opozīciju ar venēras un marsa transcendentu ko vēl vairāk paspilgtina šīs telpas numeroloģiskais raksturojums kas balstīts uz seno čigānu mēness novērojuma tabulām

Luī lūkojās apkārt esošajos ekskursantos un gaidīja savu nākotni redzēt gribošos.

Iesūtīja: Ného ; laiks: 25.01.2009 01:27

OOC: Atvainojos par šādu nozušanu - pasākumi un mācības, neplānoti daudz laika atņēma.

Jans bija pavisam iegrimis sevī. Pēc vecās pareģes izlēcieniem viņš izvilka savu blociņu ar rakstāmrīku un gluži vai izgaisa, saplūda ar telpu - večiņa bija devusi labu ideju kultūras pasākumu apmeklētāju izklaidei ar uzvedumiem, protams ne tik negatīviem. Ideja tika pierakstīta un tika sākts akumulēt citas līdzīgas.
Jans pilnīgi nepamanīja, ka ierodas jauni ekskursijas grupas biedri un gaišreģe sarīko veselu teātri ar uzmanības pievēršanu, ka pilnīgi šermuļi skrien pār kauliem.

Pēķšņi viņa galvā uzpeldēja kāda atmiņa - Van Nekera kungs, Zeme izsauc Marsu - Koncentrējieties mums, šobrīd pavisam citi uzdevumi! - To teica viņa palīdze vienmēr, kad Jans aizdomājās, pie tam pat ļoti uzkrītoši aizdomājās.

Jans sapurinājās un atgriezās realitātē. Ekskursijai jau bija gandrīz sākusies, ka neatlika nekas cits kā skriešus mesties uz garderobi, lai novilktu āra drēbes. Pēcāk tādā pašā tempā nācās sekot grupai un uzklausīt apsarga aizrādījumus, lai neatpaliekot.

Pirmais pieturpunkts bija grandiozs. Jau šāda krāsas teplas viņu fascinēja un iedvesmoja. Reiz pat bija doma sev kabinetu tā pārkrāsot, bet nekas nesanāca. Arī tik lielas gleznas nebija nācies redzēt. - Grandiozi! Es ko tādu gribētu sev mājās, tiesa nekas no šī laikam nemz neietilptu tur. - to sakot viņš nostājās pāris soļu attālumā no Rendela un Samatas.

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 25.01.2009 11:49

Loreta vilkās visiem iepakaļus un garlaikoti ik pa brīdim uzmeta kādu skatienu gleznām. Kaut nu šitas beigtos ātrāk. Viņa lāgā neklausījās, kas notiek apkārt, tai skaitā gaišreģes vāvuļošanu viņa laida gar ausīm. Vai ne, viņa zināja gan, kā tas notiek, vispirms viņas pareģo nelaimi un tad pieprasa samaksu, lai nelaimi novērstu.

Iesūtīja: Fidgy ; laiks: 25.01.2009 12:32

Pamanīusi ka ir ieradusies pēdējā ekskursijas dalībniece Lizija nodomāja Hmm šķiet ka ekskursijai ir jāsākas nu bet kamēr neviens nekust...

Lizijas uzmanību tantiņai atkal pievērsa viņas skaļais Ko? tad noklausījusies tantiņas sacīto viņa steidzās atbildēt Wow šī lode ir no kalna kristāla? Kā gan tās veidotājiem ir izdevies to dabūt tik dzidru, ka varētu pat domāt ka tas ir iekrāsots tikls? Un pašam Maiklam de Nostradamus, 16. gs. franču aptiekārs, kurš kļuvis pasaulslavens savu pareģojumu dēļ, un pat sarakstījis grāmatu "Pareģojumi", kura šobrīd ir noslēpta no sabiedrības jo ir pārāk nereāla, jo pareģoja lielāko daļu katastrofu, kā, piemēram, Ferdinanta nāvi, kura izraisīja karu? This is simply fabulous!

Ievilkusi elpu Lizija pamanīja ka ekskursanti sāk doties tālāk un noteica tantiņai Šķiiet ka mums tagad nebūs laika, bet es tiešām vēlētos, lai jūs man izliktu kārtis tikai vēlāk, jo tagad ir jādodas, es tiešām gribētu uzzināt savu nākotni, vai man izdosies pārspēt labinieku Džekillu un uzpūtīgo Kelvinu, viņi ar saviem atklājumiem mani vienkārši kaitina

Sekodams Džeronam viņa pavēroja apkārējos un pamanīja 2 cilvēkus kam arī ir kladītes dvīne tai dvīnei, kura viņai ir dvīne, vārdu gan nezinu un puisis kurš no skata tāds teiksim "neparasts" un patīk sienas izvilkusi kladīti viņa tajā ierakstīja Seen probable artifact of Michel de Nostredame Mood: A bit more fabulous. ielikusi kladi atpakaļ somā viņa turpināja sekot gidam un prātoja, kam vajadzētu pievērst lielāku uzmanību.

Iesūtīja: Klusētājs. ; laiks: 25.01.2009 12:33

Liekas, ka meitene nebija no tiem, kuri pārprot, jo uzņēma viņa nelielo izrādīšanos ar zināšanām vienkārši ar smaidu un tas puisi iepriecināja.
- Un man atkal nākas jums piekrist, jaunkundz. Turklāt, nav jēgas šo priekšmetu izvēlēties, ja patiešām, patiešām nedomā ar to saistīt nākotni nopietni un nemīli to. – Viņš piebilda, atceroties savu vecāku vārdus, kad viņam bija jāpieņem izvēle par to, kas viņš būs nākotnē. Tas bija smags laiks. Tikai pēc mēneša ilgas, cītīgas visu iespējamo priekšmetu apguves, viņam tapa skaidrs, ka nekas cits viņu tā nevilina un nekas cits viņam tā nepadodas kā mūzika.
Atskanēja kuratora balss, kura iztrūcināja viņu no pagātnes atmiņām un aicināja visus sākt ekskursiju. Puisis pameta skatienu uz Persefoni, kura sāka vai starot, priekam un satraukumam iezīmējoties viņas sejā, kas to padarīja tik gaišu un daiļu. Džeimss neatbildēja uz viņas pēdējiem vārdiem, jo nebija ko, ja atbilde bija pilnīgi redzama.
Puisis devās visiem nopakaļ, lēnām nopētot un izbaudot katru gleznu, novērtējot to izcilību un apbrīnojot cilvēka spējas radīt ko tik skaistu. Pie katras gleznas apstājoties, viņa domās negaidot atskanēja dažādas melodijas. Džeimss jutās pārsteigts, sajūtot sevi pieņemam visu tikai caur mūziku, kas reizē bija arī labi, jo norādīja, ka gleznas pamazām sāk viņā raisīt sajūtas. Viņš pat nedzirdēja gaišreģes skaļo piedāvājumu pazīlēt ikvienam, kurš vēlas. Zālē ar lielformāta franču gleznām, viņš ievēroja, ka šeit kurators Džeroms ļauj apsēsties uz mīkstajiem dīvāniem, kas nozīmēja, ka tūlīt sāksies lekcija. Džeimss apstājās netālu no vienas gleznas, raugoties uz to un gaidot, kamēr pārējie sasēžas. Pēkšņs, sāpīgs trieciens mugurpusē un puisis apgriezās apkārt, lai sastaptos ar samulsušu meiteni, kura steidzās viņam atvainoties.
- Nekas, jaunkundz. Es jūs saprotu. Nav viegli novērst skatienu no šīm gleznām. – Viņš noteica, gaiši pasmaidot, aizvien jūtot trieciena pēdas, bet tās jau sāka lēnām pagaist.
- Ceru jūs nesasitāties? - Viņš jau nu nebija no tērauda, bet tomēr. Trieciens bija pietiekoši spēcīgs.

Iesūtīja: Džea ; laiks: 25.01.2009 13:04

Un jau atkal māsa tika runāja un runāja. Reizēm Lēnai šī Persefones īpašība pamazām krita uz nerviem, taču citreiz tā lieti noderēja. Bieži vien runājot Persija nemaz nepamanīja, ka Lēna tā īsti nemaz neklausās. Arī šoreiz, viņa tikai gāja blakus Persefonei, kad māsa beidzot bija nolēmusi pievērsties arī viņai.
Ēģipte varētu būt laba, tomēr man kaut kā vairāk velk uz Itāliju. Nu pati saproti, Roma- mūžības pilsēta. Lielākā daļa mākslinieku ir itāļi. Zini, mēs rīt varētu aiziet arī uz Parfimērijas muzeju
Lēna noteica. Galu galā, šoreiz viņu ceļojumu kartē pārsvarā bija muzeji, protams arī Versaļas pils bija apmeklējumu objektā.
Apbrīnojami ne.
Lēna klusi noteica māsa palūkopdamās uz kādu Marsela Dišāna darbu

Iesūtīja: September ; laiks: 25.01.2009 14:29

Bella nopūtās. -Vēlreiz atvainojos par sagādātajām neērtībām,- viņa noteica un pārbrauca ar acīm pāri visām gleznām uz sienas. Ļoti skaistas... viņa nodomāja.
-Nē, nē, es nesasitos tikai mana riba mazliet ietriecās jūsējā mugurā. Es ceru, ka arī ar jums viss ir labi.- viņa atbildēja, šķībi pasmaidīja un aizgāja apsēsties uz brīvajā dīvānā.

Iesūtīja: Klusētājs. ; laiks: 25.01.2009 18:29

- Tas tiešām ir nieks. - Džeimss noteica, kad meitene vēlreiz atvainojās. Nu kuram gan negadījās? Arī viņš kāpjot pa kāpnēm gandrīz paklupa tikai tādēļ, ka neskatījās kur liek soli, jo aizrautīgi pētīja gleznas.
- Jā, man viss ir kārtībā. Nekādas vainas. - Džeimss noteica, neatzīstoties par sāpēm mugurā, kuras tāpat tūlīt pāries. Meitenei nu gan asas ribas. Viņš pie sevis nosmēja un nolūkojās kā viņa aiziet apsēsties uz brīvajiem dīvāniem, pats vēl nesteigdamies to darīt. Viņa skatiens nopētīja zāli, apstājoties pie katras gleznas, ļaujot melodijām pāršalkt prātu. Tas bija savādi. Un ar katru mirkli aizvien vairāk māca vēlme doties uz skolu, kamēr šīs sajūtas nepāriet. Pirksti tirpa. Viņš tik ilgu laiku nebija ļāvies pavadīt tik daudz laika no dienas brīvībā. Skatiens apstājās pie cilvēkiem. Pie Persefones, kura sēdēja uz dīvāna un runājās ar savu māsu. Liekas bija arī viņam laiks ieņemt vienu uz dīvāniņa, tādēļ Džeimss lēnām piegāja pie dvīnēm un jautāja.
- Vai neiebildīsiet par manu klātbūtni jums blakus? - Puisis pieklājīgi apvaicājās, norādot uz brīvo vietu viņām blakus.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 25.01.2009 22:07

Mūziķiem dzīve nav no vieglākajām. Persija teica Džeimsam. Bet toties ta ir skaista dzīve.

Persija piekrītoši māja ar galvu savai māsai vāciski. O, jā. Tev taisnība. Jau pati arhitektūra spētu nolikt gar zemi. Noteikti tad derētu aiziet uz revi strūklaku. Kā arī Spāņu kāpnēm. Ziedu laukumu, Kolizeju... Viņa sāka saukt visas vietas, kuras spēja atcerēties no vēstures grāmatām.

Kad viņas atkal uzrunāja Džeims, Persefone atkal plati pasmaidīja un teica. Bet protam, droši. Vietas te pietiks visiem. Un māksas cienītājiem it īpaši. Viņa norādīja uz brīvu vietu blakām.

Iesūtīja: Klusētājs. ; laiks: 25.01.2009 22:38

- Gluži tāpat kā māksliniekiem. - Džeimss atteica Persefonei.
- Ja dzīve kļūst pelēka, iekrāso to ar krāsām, kādas vēlies tajā redzēt. -

Meitene aizrautīgi spriedās ar savu māsu. Vāciski. Dažus vārdus puisis sadzirdēja, taču to nozīmi nesaprata un arī neiedziļinājās personiskajās sarunās. Viņa deva atļauju Džeimsam, tādēļ puisis pasmaidīja un apsēdās brīvajā vietā blakus.
- Šķiet, mēs visi jau te esam mākslas cienītāji. Savādāk jau te neatrastos. - Viņš atļāvās precizēt, kas varbūt liktos kaitinoši, ja vien viņa acīs nebūtu tas mirdzums un lūpās tas smaids.

Iesūtīja: Mitrene ; laiks: 26.01.2009 00:46

Luī sēdēja mazliet skumīgi, neviens vēl nebija atsaucies viņas aicinājumam ielūkoties savā nākotnē. izņemot to sievieti. Elizabet? atnāc lūdzu. Ko īsti tu vēlies uzzināt par savu nākotni? jautā droši es palīdzēšu kliedēt biezos miglas aizkarus kas apklāj tavas nākotnes izredzes un slazdus

Luī pirms saņēma atbildi uzsāka kādu klusu mierīgu indiāņu dziesmu kas palīdzētu sagatavoties pareģošanai Muntā Šakarā Muntā Hilimena
un vērsās pie savas trešās acs.

Iesūtīja: Fidgy ; laiks: 26.01.2009 01:20

Ieradusies nākamajā telpā Elizabete ātrumā neatrada ko noderīgu saviem pētījumiem tāpēc pieslēdza savu uzmanību apkārt notiekošajam un sadzirdēja ka tumšā tantiņa viņu uzrunā Hmm jums laikam ļoti patīk izlikt kārtis.. nosēdusies viņai tuvāk Lizija turpināja Par ko precīzi, grūti pateikt, tad par maniem panākumiem pētniecībā un anu nāvi, vai es paspēšu pierādīt savu satriecošo hipotēzi.. vai nebūs par daudz?

Tikmēr tantiņa sāka skandēt vēl vienu indiāņu dziesmu Hmm šo esmu dzirdējusi, melodija lai palielinātu trešās acs spējas, vai jūsu priekštečiem ir bijusi kāda saistība ar Šambalu? Un vai jūs spējas ar zīlēšanas palīdzību noskaidrot kādas lietas atrašanās vietu?

Elizabete bija ļoti satraukta no iepējas ka viņa ir uzrakusi zelta āderi Šīs tantiņas paaudzēm nodotās zināšanas varētu būt ļoti vērtīgas, tam vajadzētu pārspēt Kelvina runājošo pērtiķi izvilkusi savu kladīti viņa tajā ierakstīja I gonna kick that tard's butt! Mood: even more fabulous

Iesūtīja: Mitrene ; laiks: 26.01.2009 05:04

Madame Luī beidza dziedāt dziesmu jo juta ka ir nodibinājusi astrālo kanālu ar savu personīgo astrāla valdnieku

viņa atbildēja uz uzdotajiem jautājumiem pirms pievērsās taro kārtīm
Hmm jums laikam ļoti patīk izlikt kārtis..
Tas ir vienīgais ko patiesi protu
vai jūsu priekštečiem ir bijusi kāda saistība ar Šambalu?
Nu maniem priekštečiem gluži nav bijusi saistība, bet es pati iepriekšējā dzīvē esmu dzīvojusi Šambalā to atklāja mana garīgā skolotāja Satīna, lai miers viņas pīšļiem!
Un vai jūs spējas ar zīlēšanas palīdzību noskaidrot kādas lietas atrašanās vietu?
Vispār varu. gan lietas, gan cilvēkus atrast.



Luī rokās maisīja kāŗsu čupu. Iedeva Elizabetei tās pārcelt. Tad viņa uz soliņa starp sevi un Elizabeti izlika septiņas kārtis. Hmmm es redzu tev labus panākumus. it sevišķi labi tev veiksies jomā kas saistīta ar septiņpadsmitā gadsimta glezniecības iespaidu uz mūsdienu tehnoloģijām. hmmm vēl uzmanies no vīriešiem ar sirmiem matiem, viens no tādiem nozags visus tavus panākumus kādā jomā, tiks izputināts gadiem ilgs pētījums. par nāvi... Domā es tā vienkārši visiem varu paredzēt nāvi. domā man gribās tās visas nāves redzēt? tavējā būs saistīta ar dzīvniekiem. Laikam suņiem. tas notiks trešdienā. Vai paspēsi pierādīt hipotēzi? HMMMM Grūti saredzēt. kkas īsti nav pareizi. bet laikam tā tiek apstiprināta

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 26.01.2009 09:13

Samanta pārlaida acis milzīgā izmēra gleznām, pie sevis prātodama, kādēļ gan kaut kas tik milzīgs vispār jāzīmē. Pasūtītāju lielummānija? Īpaši vērīgi viņa gleznas nepētīja cerībā, ka tūlīt dzirdēs Džeroma stāstījumu ar norādēm, kur tā īpaši jāieskatās. Bez tam - Samanta šajā zālē šorīt jau bija iegriezusies.

Viņa stāvēja blakus Rendelam un pie sevis uzjautrinājās par cilvēku priekšstatiem par alpīnismu. Kilimandžāro! Nu, tādā tālākā virsotņu rindā jau ir arī Kilimandžāro. Un Džomolungma. Pēc gadiem pieciem. Bet bijušajam majoram viņa savu noskaņojumu nelika manīt.

Apkārtējā balsu jūklī Samanta neiedziļinājās.

Iesūtīja: Moriartijs ; laiks: 26.01.2009 19:01

Džeroms uzmetis vienu skatienu lielajām gleznām pārgāja savā lekciju-lasīšanas-režīmā. Viņš vēroja kā grupas dalībnieki atpūšas no kāpiena un daži šķiet ja jau ir labi sapazinušies. Redzējis ka Žaks arī uzkāpj pa kāpnēm Džeroms nolēma sākt ekskursiju,

Es sākšu ar Luvras vēsturi. Tā patiesībā ir visnotaļ fascinējoša... šķita ka Džeroms nedaudz par daudz aizraujas ar vēsturi, vismaz tā varēja likties no viņa balss un skatiena,
Luvra savos pirmssākumos tika uzbūvēta kā aizsardzības cietoksnis. 13. gadsimta sākumā Filips II Augusts to uzcēla lai aizsargātu Parīzi no Normāņu un Angļu uzbrukumiem.

14. gadsimta vidū Parīze izpletās pāri cietokšņa sienām un sakarā ar 100 gadu karu, bija nepieciešanas attālākas aizsardzības būves, kā rezultātā Luvra zaudēja savu aizsardzības funkciju.

1364, Čārlza V arhitekts Reimonds du Templē sāka cietokšņa pārveidošanu par grandiozu karaliskajo rezidenci. Apatramentiem ap centrālo galmu bija lielu ar grebumiem rotāti logi. Interjers bija grezni rotāts ar skulptūrām, gobelēniem un dekoratīviem paneļiem.

Šī pils, kura 14. gadsimta laikā tika ievērojami palielināta un izgreznota, tika upurēta par labu tik pat lielai Renesanses būvei 16. gadsimtā Franča I valdīšanas beigās.
Tikai rietumu spārns un daļa no dienvidu spārna tika pabeigti. Tos veidoja arhitekts Pjērs Leskots un izrotāja Žana Gujona skulptūras.

1564. gadā Ketrīna Mediči lika arhitektam Filibertam Delormam uzbūvēt nelielu chāteau vārdā Tiljerī, blakus atrodošajā laukā uz rietumiem no esošajām Luvras daļām. Nedaudz vēlāk tika nolemts izveidot grandiozu karalisko rezidenci, savienojot Luvru un Palais des Tuileries ar vairākām ēkām. Pati svarīgākā no tām ir Grande Galerie, kura tika uzbūvēta paralēli Sēnai Henrija IV valdīšanas laikā.
Garā pasāža veidoja tiešu ķēdes posmu, kas savienoja rojālos apartamentus Luvrā ar Tiljerī pili, beidzoties ar Pavillon de Flore.

Lai izvairītos no monotonijas galerijas interjerā tika noalgoti divi arhitekti. Louis Métezeau no austrumu puses un Jacques II Androuet du Cerceau no rietumu. 16. gadsimta otrajā pusē Luvra bija dažādu ēku mikslis, daudzas ēkas bija pusgatavas, citas pussabrukušas 200 gadīgas celtnes.

Ar Luī XIV un viņa ministra Kolberta gādību tika izveidots Cour Carrée, liels kvadrāta pagalms, kurš atrodas pa vidu Sallija spārnam. Austrumu fasādi arhitekts Luī Le Vau un Klods Perrolts rotāja ar klasisku kolonādi. Rojālos apartamentus grezni rotāja Čārlzs Le Bruns un citi.

1660. gadā Luī Le Vau tika uzticēta Luvras celtniecības pabeigšana – tajā ietilpa Petite Galerie fasāde, Cour Carrée ziemeļu spārna pabeigšana, un starp 1661. un 1663., dienvidu spārna paplašināšana.

1661. gada 6. februārī uzgunsgrēks plosījās Petite Galerie augšējā stāvā. Kamēr Le Vau pārraudzīja rekonstrukcijas darbus, Luī XIV uzdeva Čārlzam Le Brunam izveidot galeriju veltītu Romiešu saules dievam Apollonam. Tobrīd dekorēšana palika nepabeigta, tomēr trīs griestu paneļi un vairākas lielizmēra stucco skulptūras tika pabeigtas.

Luvra kā karaliskā rezidence tika pamesta 1682. gadā, kad Luī XIV pārcēla galmu uz Versaļu. Tomēr 1692. gadā, Luī XIV pasūtīja antīko skulptūru galeriju Salle des Caryatides spārnā. Tajā pašā gadā Académie Franēaise, Académie des Inscriptions et Belles Lettres un Académie Royale de Peinture et Sculpture visas trīs ievācās pamestās pils telpās. 1699. gadā pēdējā no tām noturēja pirmos gleznu salonus, piesaistos lielus pūļus - tā pirmoreiz radot ideju par muzeja eksistenci Luvrā.

1791. gadā Nacionālā Asambleja nolēma ka Luvra un Tiljerī kopā “būs nacionāla pils, kur valda karalis un tiek uzturēti visi mākslas un zinātņu monumenti.”
Pēc 1789. gada Revolūcijas, Napoleons un vairāki vēlākie karaļi kā karaliksko rezidenci izvēlējās Palais des Tuileries. Pārējā Luvras daļa tika izmantota birojiem un muzejiem. Gar Rue de Rivoli, Napoleons I sāka būvēt spārnu, kurš bija paralēls Henrija IV būvētajam gar Sēnu. Napoleons III pabeidza šo spārnu, tā aizverot vareno četrsūri.

Museum Central des Arts atvēra savas durvis 1793. gada 10. augustā. Pirmie izstādītie mākslinieki bija gleznotāji Hjūberts Roberts, Fragonards un Vinsents, skulptors Pajou, un arhitekts de Wailly. Ieeja bija bez maksas, māksliniekiem dodot lielākas priekšrocības pār vispārējo publiku, kam bija iespēja apmeklēt muzeju tikai nedēļas nogalēs. Mākslas darbi galveno kārt nāca no Franču karaliskās ģimenes un uz ārzemēm aizbēgušajiem aristokrātiem, un tika izstādīti Salon Carrée un Grande Galerie.

Tā sākās Luvras kā muzeja funkcija Parīzē, no Džeroma pagaidām nepagurušās balss bija skaidrs ka tas vēl nav viss, bet grupas dalībniekiem bija dota iespēja komentēt vai uzdot jautājumus pauzītes laikā.

Iesūtīja: Fidgy ; laiks: 27.01.2009 00:13

Noklausījusies tantiņas sacīto līdz galam Lizijai pat nebija ko piebilst, veltījusi brīdi pārdomām, viņa to visu pierakstīja savā kladē tad pievērsās tantiņai.

Liels paldies, jūsu pareģojumus ņemšu vērā, un pie tam trešdienas man tikpat nepatīk visvairāk un tagad vēl. Un Jūs sakāt ka spējat atrast jebko, tad kas jums ir nepieciešams lai to uzmeklētu, jo šāda brīnumaina spēja nav zemē metama, bet ar manām nelielajām zināšanām, man tomēr šķiet ka kaut kas īpaš ir nepieciešams, nezinu kāda dzira vai okults priekšmets...

Kad gids sāka runāt viņa vēl neatguvusies no izteiktā pareģojumu truli noklausījās viņa stāstījumu (kas ir neraksturīgi viņai) un pie sevis noteica tas nu gan ir viena staigājoša vēstures grāmata, I like it vārgi pasmaidījusi viņa turpināja sēdēt, nespēdama saņemties un paskatīties uz laicīgo mākslu, kas nav viņas lauciņš , kaut gan tantiņa apgalvo pretējo. Hmm jaunam sunim vēl jaunus trikus var iemācīt..

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 27.01.2009 09:20

Samanta klausījās ar pusausi - tieši to pašu, tikai īsāk, austiņās bija vēstījis audiogids, kuru viņa bija nopirkusi Luvras individuālajam apmeklējumam vēl šorīt. Visos tajos gados iedziļināties meitene nejuta ne mazāko vēlēšanos. Skaidrs, ka karaliskā rezidence, kas gan cits?

Iesūtīja: washulis ; laiks: 27.01.2009 20:07

Persfone smaidīja par Džeimsa teikto. Es jūs pazīstu tikai pāris minūtes, bet jau liekas, ka varētu izveidot jūsu domu pērļu sējumu. Viņa smēja, bet daļa to domāja arī nopietni.

Varētu piebilst: dzīve ir tik skaista, cik ļoti to vēlamies un esm gatavi radīt.

Kad Džeroms Ridlijs sāka savu vēstures runu, Persija uzmanīgi klausījās. Galvu pieliekusi, lūkojās uz gidu. Kad stāstījums bija cauri, Persija pacēla roku un jautāja. Jūs teicāt, ka ēkas ir no dažādiem laikmetiem. Tas nozīmē, ka arhitektūras stili ir dažādi? Rokoko, renesance, klasicisms, broks, modernisms... Kādas ir jaunākās piebūves, neskaitot stikla piramīdu, Luvrā, kopš muzeja atvēršanas perioda? Viņa jautāja, cerot, ka pati jau neatbildēja uz pirmo jautājumu, nosaucot daudzos arhitektūras stilus.

Iesūtīja: Klusētājs. ; laiks: 27.01.2009 20:29

Džeimss iesmējās par meitenes vārdiem.
- Domu pērļu sējumu? - Puisis pārjautāja, nezinot ko atbildēt.
- Jūsu teiciens ir labāks un pareizāks. Kāda būs dzīve, ir atkarīgs tikai no mūsu pašu darba un gribasspēka.. - Viņš labprāt piekrita Persefones nākamajiem vārdiem.

Sākās lekcija. Pār Džeimsa galvu nobira vesels lērums vārdu un gadskaitļu. Īstenībā šī bija reize, kad viņš tā īsti neieklausījās nevienā vārdā, vienkārši lūkojās uz priekšu, acīm aizplīvurojoties un sapņojot par to kā gleznā attēlotais pēkšņi atdzīvojas un sāk kustēties. Ja viņš vēlēsies ko uzzināt par Luvru, bija taču internets, kurā noskaidrot vajadzīgo. Viņam interesēja tikai māksla. Protams, jauki papildināt savas zināšanas un ja kāds ko jautātu, viņam arī būtu ko atbildēt, taču ne tagad.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 27.01.2009 21:32

Ai. Persefone nedaudz kautrīgi un koķeti nosmēja.

Neesiet nu tik pieticīgs. Ir viegli izveidot kādus teicienus, ja jau ir uz ko balstīties. Viņa teica.

Ceru, ka jums tagad neliksies, ka es izkratu siedivai ko tamlīdzīgu, bet es dodu priekšroku ļoti raibam dzīvesveidam. Viņa sāka Ko jūs sakat par gumijas un izplētņa lēkšanu? Kā arī citām ekstrēmām nodarbēm.

Kad pati ir adrenalīna atkarīgā, viā vēlējās uzināt, vai tik pat māksliniecisks cilvēks arī mīl šādu izlaidi... vai risku. Kā nu cilvēki to pašu uztver.

Iesūtīja: Klusētājs. ; laiks: 27.01.2009 21:52

Džeimss iesmējās vēlreiz. Sirsnīgāk, uztverot meitenes balsī koķetumu un kautrību, kas radīja savādu sajūtu. Noteikti patīkamu.
- Vienkāršas dzīves pārdomāšanas rezultās.. vai labākas dzīves vēlēšanās.. ai.. balstīties var uz daudz ko. - Viņš nokāra galvu uz leju un sapurināja matus, lai tie atkal nekristu acīs. Atkal pacēlis galvu uz augšu, viņš paskatījās iesāņus, lai ielūkotos meitenes acīs.
- Nē, man tā neliekas gan. Varat jau arī izkratīt savu sirdi, ja tā vēlaties. Man nav grūti uzklausīt. - Viņš ar smīnu noteica un piebilda.
- Bet gumijas uz izpletņa lēkšana.. ja būtu laika, gribētos jau pamēģināt. Vienmēr ir izklausījies vilinoši, taču mācības, mācības.. - Nopūta. Jā, jau bērnībā viņš bija vēlējies pamēģināt kā tas ir - just brīvību, vēju, kad krīti no liela augstuma. Reiz viņš triecās zemē no ābeles un tā kņudoņa vēderā aizvien bija palikusi. Bet tādā augstumā.. ar iespējamību, ka kaut kas var notikt.. bet, ja dzīvo tikai šodienai un saprot, ka jebkurā mirklī var gadīties kāda nelaime, tad ir vienalga.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 27.01.2009 22:16

Persefonei nebija ko teikt par domu graudu tematu. Šķiet, ka tur viss svarīgais jau bija pateikts. Un nekā vairs lieka.

Vai patiesi esat tik aizņemts cilvēks? Zinu, ka mūzika balstās uz praktiku un pieredzes uzkrāšanu, bet... neiesaku laist garām kādu iespēju izbaudīt adrenalīnu. Pati personiskiesmu izmēģinājusi teju pusi Vācijas augsto tiltu un klinšu. Savu māsu uz to arī mūždien mudinu. Viņa palūkojās uz māsu un viegli iedunkāja, tā parādot, kā viņu parasti mudina uz šādiem pasākumiem.

Mums sapnis ir arī apceļot pasauli... Bet nu ko tikai par mums. Ja jau esat mūziķis, vai arī kaut ko komponējat? Esmu dzirdējusi, ka pēc spilgtām izjūtām, melodijas ir tās interesantākās un emociju pārpilna. Viņa arī ielūkojās Džeimsam acīs. Neko nedomāja.

Viņai nebija ko domāt. Viņa vēl tik daudz ko nezināja par šo cilvēku, bet reizsē zināja daudz. Laikam to viņai svarīgāko un jaukāko..

Iesūtīja: Klusētājs. ; laiks: 27.01.2009 22:39

Džeimss mirkli ieslīga klusumā, pārdomājot jautājumus un atbildes uz tiem.
- Nu.. es nespēju iztikt dienu bez.. vismaz divām stundām mākslas. Šis ir laiks, kad jārāda labākais, lai vispirms izsistos dzīvē, sabiedrībā, jātiek pamanītam un tā.. varbūt pēc tam laika atliks. Līdz tam ir daudz jāstrādā. Un vislabāk to tiešām ir darīt jaunībā, jo vēlāk būs par vēlu. - Skumīgs smaids.
- Laikam izklausījās tā, it kā es to darītu pienākuma pēc. Bet tā nav. Arī aizrautības un patikas pēc es nespēju nepieiet pie klavierēm, kad tās ieraugu. Un jā. Sanāk komponēt. Pat beiži. Gan tādēļ, ka tas ir vienā no priekšmetiem, gan tādēļ, ka tā ir, kad sakāpinās emocijas, gribas tās izlaist uz āru un ar laiku ir tā, ka esmu iemācījies labāk izteikties ar pirkstiem nevis vārdiem. Tā jau drīzāk ir improvizācija, jo visu, kas ienācis prātā, vēl ne reizi neesmu paspējis pierakstīt uz papīra. -

Meitenei patika aizraujošas lietas, adrenalīns.. Džeimss jau nojauta, ka viņa nav no mierīgajiem un parastajiem cilvēkiem.
- Pusi Vācijas? Tad jau drīz būs jāsāk paplašināt loks ar augstākiem mērķiem un svešākām valstīm. - Viņš noteica, atkal pievēršot sarunu Persefones dzīvei.

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 27.01.2009 23:31

Rendels uzmanīgi, gluži kā brīfingu vai instruktāžu pirms operācijas, noklausījās Džeroma lekciju. Diemžēl daudzie franču vārdi un termini, kas Rendelam neizteica praktiski neko, apgrūtināja informācijas uztveri un sapratni. Taču, tā kā no tās nekas nebija atkarīgs un tai bija informatīvi-izklaidējošs raksturs, tad atvaļinātais virsnieks pārāk neiespringa, lai savirknētu dzirdēto loģiskā ķēdītē vai vērstos pie Džeroma ar jautājumiem; bez tam, atļauju tādus uzdot Džeroms nemaz nebija devis.

Visa rezultātā viņš turpināja gleznas vērot pats pēc savas izpratnes un saprašanas.

Milzīgās gleznas ar savu grandiozumu viņam atgādināja Sadama Huseina pili Tikrītā, kura pēc tam, kad koalīcijas spēki bija pārņēmuši kontroli par šo pilsētu un ēku, bija kļuvusi par savdabīgu muzeju (cik nu bija palicis pāri pēc aviācijas uzlidojumiem, apšaudēm un marodieru vandālisma).

Iesūtīja: Džea ; laiks: 28.01.2009 15:59

Lēna centās sekot līdzi Džeroma teiktajam, tomēr nesanāca. Vēsture viņu nekad nebija īpaši aizrāvusi un te nu Lēna bija līdzīga māsai.
Jā, tikai tev vel nav īpaši padevies vai ne?
Lēna pasmaidīja.Persijai līdz šim vel nebija izdevies Lēnu pierunāt uz kaut ko traku.Ja Lēna ko gribēja darīt, tad viņa pati to izlēma.
Māsa turpināja runāt ar jaunekli un Lēna pievērsās Džeromam. Atršķirībā no Persefones, lēna bija klusa. Varētu teikt, ka ļoti klusa

Iesūtīja: Moriartijs ; laiks: 28.01.2009 17:36

Jūs teicāt, ka ēkas ir no dažādiem laikmetiem. Tas nozīmē, ka arhitektūras stili ir dažādi? Rokoko, renesance, klasicisms, broks, modernisms... Kādas ir jaunākās piebūves, neskaitot stikla piramīdu, Luvrā, kopš muzeja atvēršanas perioda?

Uzklausījis Persefones jautājumu, Džeorms pasmaidīja, Aptuveni tā arī būs - katrā pils daļā arhitektūras stils ir atkarīgs no uzcelšanas momenta un paša arhitekta. Un visi jūsu pieminētie stili ir pārstāvēti.


Bet turpinot ar lekciju, ceru ka tā nav pārāk garlaicīga, viņš nokomentēja pirms turpināja,

Luvras, kā muzeja uzplaukums tikai sākās - muzeju papildināja īslaicīgi arī Napoleona karu laupījumi, un ilgtermiņā pirkumi un dāvanas, kā arī arheoloģiskie izrakumi.

1803. gadā muzejs tika pārdēvēts par Musée Napoléon. Pils palielināšana un izgreznošana tika uzticēta aritektam Fonteinam. Pēc Impērijas krišanas 1815. gadā, okupētās nācijas pieprasīja atdot salaupītās mākslas vērtības. Kā rezultātā muzejs tika izformēts.

1824. gadā Cour Carrée rietumu spārnā iekš Galerie d'Angouléme tika izveidots Musée de Sculpture Moderne. Piecās Fonteina rotātas telpās tikai izstādītas skulptūras no Musée des Monuments Français, kā arī no Versaļas. Trīs gadus vēlāk tika izstādītas Ēģiptiešu antīkās vērtības, bronzas vērtslietas, Etrusku vāzes, un Viduslaiku un Renesanses dekoratīvā māksla. Spāņu māksla tika izstādīta Franču publikai līdz ar Louis-Phillipé's Spāņu galerijas atvēršanu. Vairāk nekā 400 gleznu kolekcija tika izstādīta Luvrā no 1838. līdz 1848. gadam. 1847. gada 1. maijā atvērās Eiropā pirmais Asīrijas mākslas muzejs.

1848. gadā Fēliksam Dubānam tika uzdots atjaunot Galerie d'Apollon. Dekorēšana tika pabeigta 1851. gadā līdz ar centrālā griestu paneļa uzstādīšanu.

1871. gada maijā Parīzes Komūnas pēdējās dienās tika aizdedzinātas vairākas ēkas, tai skaitā Tiljerī pils. Uguns draudēja vairākām apkārtnes ēkām un pašai Luvrai. Flore un Marsan paviljonu atjaunošanas darbi sākās 1874. Tiljēri drupas tika novāktas tikai 1883. gadā.
No Marcel Dieulafoy izrakumiem Susā, Irānā, tika pārvesti dažādi mākslas priekšmeti 1888. gadā. Tas bija lielisks papildinājums tobrīd radītajam Tuvo Austrumu mākslas departamentam.

1926. gadā Henrijs Vernē, Francijas Naciolāno Muzeju direktors, izveidoja ambiciozu plānu palielināt Luvras izstāžu zāļu platību. Darbs sākās 1930. gadā un turpinājās caur un pēc 2. pasaules kara.

Sākoties karam 1939. gada septembrī, muzeja kolekcija tika evakuēta. Tikai smagākās skultptūras palika savās vietās, aizsargātas ar smilšu maisiem. Drošības apsvērumu dēļ kolekcija tikai pārvietota vairākas reizes kara laikā.

1981. gada 26. septembrī Françoise Mitterand, tā brīža prezidents, paziņoja par plānu atjaunot Luvras pili tikai un vienīgi kā muzeju. Finansu ministrija, kas līdz tam brīdim joprojām atradās Rišeljē spārnā tika pārcelta uz jaunām telpām un Grande Louvre projekts tika sākts.

1983. gadā arhitekts I.M. Pei tika izvēlēts kā projekta meistars stikla piramīdai, centrālajā laukumā. Piramīda un tās apakšzemes lobijs tika pabeigti 1988. gada 15. oktobrī. Grande Louvre otrā daļa La Pyramide Inversée tika pabeigta 1993. gadā. Tajā pašā gadā atjaunotais Rišeljē spārns tika atvērts, tā radot lielāko paplašināšanos muzeja vēsturē. Stikla jumti pār trim iekšējiem pagalmiem deva iespēju izstādīt monumetālās skulptūras jaunās telpās bez briesmām no lietus, vētrām un erozijas.

Šobrīd Luvra izstāda skulptūras, mākslas objektus, gleznas, zīmējumus un arheoloģiskos atradumus. Tas ir pasaules visapmeklētākais muzejs ar aptuvni 15 tūkstošiem cilvēku dienā, 65% no tiem ārzemnieki. Muzejā strādā aptuveni 2000 cilvēku. Šobrīdējais muzeja direktors Henri Loyrette ir panācis ka 90% no galerijām ir pieejamas apmeklētājiem katru dienu. Viņš panāca ilgāku darba laiku un bezmaksas ieeju piektdienu vakaros.

Luvra un tās muzejs ir vitāli nepieciešams. Jo mākslu un tās attēloto vēsturi var pārāk viegli iznīcināt. Tādēļ Luvra nodarbojas ar tās aizsargāšanu. Un reizē arī cilvēkiem parāda cik vēsture un māksla ir svarīga un trausla, Džeroms uzsvēra pēdējos teikumus tā pabeigdams savu lekciju.

Jautājumi, komentāri? viņš pajautāja.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 28.01.2009 17:56

Persefone klausījā, kā Džeimss stāsta par savām attiecībām ar mūziku. Tas ir skaisti.

Njā. Būs gan jāmeklē jauni mērķi, kur izmēģināt kaut ko jaunu. Bet tas jau tikai man, personiskajam priekam. Piemēram mana māsa pilnībā atdodas māklsai un daiļradei. Viņa atkal palūkojās uz māsu, pamājot ar galvu, kaviņa apstirināja, ka patiesi mudina viņu uz šādiem pasākumiem, bet vienmēr neveiksmīgi.

Bet mūzika arī ir skaista lieta. Viņa tupināja. Tā pat komponēšana. Neesat domājis savas izdomātās melodijas uzlikt arī uz papīra?

Viņa teica, pirms Džeroms Ridlijs sāka turpināt savu lekciju. Vēsture ir jauka lieta. Jastāstītājs to pārzina, tad ir viegli klausīties, bet teju neiespējami atcerēties. Tāpēc vēsture var izvest no pacietības tos, kas cenšas to iemācīties. Viņa klusi teica Džeimsam un Lēnai, bet tā lai Džeros nedzird. Ja nu kas.

Viņai vairs jautājumu nebija. Tagad ļoti gribējās iet apskatīt pārējās gleznas. Nebija ko noliegt, ka vēsture varēja sākt garlaikot, bet šis tomēr bija īpašs gadījms.

Iesūtīja: Klusētājs. ; laiks: 28.01.2009 21:05

- Tātad, jūsu māsa nekad nav lēkusi ar izpletni vai tamlīdzīgi. - Džeimss noteica, palūkojoties uz Lēnu. Viņa likās tāda diezgan līdzīga viņam. Labāk mierīga, klusa un iegrimusi mācībās. Tāds pirmais priekšstats.
- Jūsu mērķos ir arī Everesta iekarošana? - Puisis atkal pievērsās Persefonei. Pilnīgam māsas pretstatam.

- Jā.. viss ir skaists, ja to māk skaisti pasniegt. Pat miskasti var pārvērst par mākslas šedevru. - Viņš klusi noteica, izstaipot rokas sev priekšā.
- Bet mūzika.. jā.. komponēšana gan ar laiku aizies. Ir jau doma pierakstīt. Nākamreiz arī būs jāpamēģina. -

Sākās lekcijas otrā daļa. Džeimss sāka apbrīnot Džeroma lieliskās spējas atcerēties visus tos gadus un datus. Tas taču bija tik grūti! Viņš to lieliski zināja. Turklāt, viņš zināja, ka kurators ne visu viņiem izklāsta, bet tikai konspektu - pašu svarīgāko. Nez cik daudz vēl viņa atmiņas kartē glabājās? Persefone izteica tieši viņas domas par vēsturi.
- Tiesa, tiesa. Ceru, ka šeit ir iespējams iegādāties audioierakstu.. jeb arī nākamreiz, kad šeit atnākšu, būs jāpaņem līdzi diktofons. - Viņš pasmaidīja un jutās atvieglots, kad lekcija beidzās.
- Jums kā mākslas pārstāvei jau šīs zināšanas noteikti ir krietni vajadzīgas.? - Džeims noteica ar pusjautājošu izteiksmi.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 28.01.2009 21:57

Samanta pagriezās un sāka pētīt gleznas uz pretējās sienas. Tagad viņa jau sāka garlaikoties. Nez, vai šajā telpā ir kāda ainava ar kalniem?

Iesūtīja: washulis ; laiks: 29.01.2009 00:23

Nē, nav gan. Bet es zinu, ja viņa to vēlēsies, tad viņa to noteikti izdarīs. Par to es nešaubos. Viņa pārliecinoši nopētīja māsu. Viņai jau nebija grūti uzminēt, ko māsa domā par šo visu - ekstrēmo sportu un pārējo. Kurš gan cits zinātu labāk par Persiju. Vienīgi pati Lēna.

Everests. Zinu, ka līdz tam vēl ilgs ceļš priekšā, bet dzīve arī ir tikai sākusies. Viņa sapņaini piebilda, domājot, kādi ceļi nākotnē aizvedīt.

Ja man kādreiz būtu iespēja, es labprāt paklausītos, kā tu spēlē. Viņa īsti nezināja, kurā brīdī jau bija pārgājusi uz "Tu," bet viņai būtu grūti turpināt uzrunāt Džeimsu ar "Jūs." Jo spriežot pēc jūsu izrādītās mīlestības pret mūziku, es domāju, ka tā jums ir vairāk nekā komponēšana un taustiņu spēle. manās acīs tas ir daudz.

Audio ieraksti, tas tiešām noderētu.Jā, patiesi, vairāk vai mazām man ir jāzina mākslas vēstures fakti, bet mums ar māsu tas ir klupšanas akmens. Abām vēļš caur galvai svilpo, ja runa par gadskaitļiem un vietu nosaukumiem. Ar mākslinieku vārdiem varbūt nav tik traki, tā kā galīgi nekur neliekamas arī neesam. Viņa smēja.

Dodoties uz šejieni, cerējām uzlabot arī vēsture zināšanas Francijas mākslā. Un, protams, lai apskatītu mākslas darbus. Viņa plati pasmaidīja.

Iesūtīja: Klusētājs. ; laiks: 29.01.2009 19:32

- Nu ja. Galvenais jau ir dot iespēju izvēlēties un nepiespiest. Tad varbūt ar laiku viņa patiešām piekritīs. – Džeimss pasmējās par šo ieteikumu, kas izklausījās kā sazvērestība pret Lēnu.
- Dzīve jau nav arī pārāk gara. Turklāt jāpaspēj visur izrāpties, kamēr tie gadi ļauj. – Puisis piebilda.

- Nu.. ja šeit būtu klavieres, man nebūtu grūti jums kaut ko veltīt, jaunkundz. Un tiesa, tiesa. Mūzika man nav tikai veids kā nopelnīt vai tikai skaņas.. tā ir mana dzīve. Veids kā es iepazīstu pasauli, raugos uz to un izsakos.. – Džeimss smaidot sapņaini noteica.
- Nudien man gribas jums kaut ko veltīt. – Viņš iesmējās un paraudzījās uz gleznu sev pretī. Vienu mirkli viņš dzirdēja kā meitene jau pāriet uz vārdu ’’Tu’’, bet vēlāk tomēr atpakaļ uz ’’Jūs’’ . Viņam nebija grūti šādā uzrunā, taču kā meitene vēlējās?
- Vai jūs jau vēlaties pāriet uz ’’Tu’’, jaunkundz? – Viņš klusi jautāja. Bija tik neparasti viegli ar meiteni sarunāties. Un viņš jau jutās tik pazīstams ar viņu, kaut bija pagājis ļoti neilgs laiks. Nudien dzīve ir savāda.

Džeimss saprotoši pamāja un noteica.
- Es jau tā domāju. Māksliniekiem šī vieta ir kā.. nezinu. Paradīze? Tik daudz iedvesmas avotu, tik daudz izsmalcinātas, krāšņas, ideālas gleznas. Vismaz es šeit esmu nācis, lai iepazītu šo mākslu un atmodinātu savu iekšējo pasauli, kura pēdējā laikā kļuvusi melnbalta. - Viņš noteica ar mazliet skumju pieskaņu balsī.
- Turklāt saprotu kā jūs jūtaties. Mūzikas literatūrā visi tie komponistu vārdi, gadi, darbi, dzīves apraksti un tas jāzina no galvas stāstīt jebkurā mirklī. Lai gan jau esmu pieradis.
Varbūt jūs viņam pēc ekskursijas varēsiet pajautāt pierakstus, papildus mācības.. domāju, ka viņš piekristu tik jaukām meitenēm. – Džeimss piebilda nu jau atkal ar smaidu uz lūpām.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 29.01.2009 20:46

Njā. Mana māsa ir stingras gribas. Viņa vēl piebilda un arī nedaudz sazvērnieciski pasmaidīja. Viņa sāka brīnīties, jo parasti arkādu runājot tik bieži nesmaidīja. Un ne jau šā tā, bet no visas sirds.

Kā man ies ar galotņu sasniegšanu, to laikam rādīs laiks. Lai arī mēģinu plānot dzīvi uz priekšu, iekšējā balss vienmēr saka, lai dažbrīd paļaujos uzspontāno likteņa balsi.

Veltīt man? Varēja manīt, kā viņas vaigos iemetas viegls sārtums. Bet viņa nesamulsa, toties ap sirdi iezagāstāds patīkams siltums. Man jums pilnīgi jāpiekrīt. Tas nav be bizness, ne skaņa. Tas ir kas daudz, daudz vairāk. Kā mana vecā māte teica: mūziku nevar nodefinēt arvārdiem. Tā ir vienkārši jābauda.

Labi Džemss. Kopš šī brīža man tu būsi "Tu." neliels smiekliņš. Bet kā paradīzi, šo vietu gan varētu nodefinēt. Viņa piekrītoši māja ar galvu pie katra Džeimsa teikā vārda, kas spēj cilvēku ievest katarsē. Bet bez vēstures ir grūtāk veidot nākotni. Solos sev labāk mācīties vēsturi, betvienmēr trūst gribasspēka, betceru, ak arī tas nāks ar laiku. Droši bvien naivi cerēts, bet tagad... negribas domāt par mācībām. Tagad vienkārši gribas izbaudīt viņa klātbūtni, viņa pie sevis sprieda.

Domāju gan, ka Ridlijam nebūs grūti izpalīdzēt. Viņa atkal pasmaidīja, par Džeimsa komentāru, ka viņa ir jauka meitene.

Vai ir arī tāda vieta mūzikas pasaulē, ko varētu saukt par paradīzi? Viņa interesējās.

Iesūtīja: Džea ; laiks: 29.01.2009 21:00

Un kapēc tu domā, ka es neko tādu nēesmu darījusi?
Lēna viltīgi noteica un meitenes sejā parādījās smīns. Iespējams, ka Persefone to nezināja, taču reiz bijušais draugs Hans pierunāja Lēnu lekt ar izpletņiem. Toreiz tā bija burvīga sajūta, taču māsai tas tā arī netika pateikts.
Kad Persefone atkal sāka runāt ar Džeimsu. Lēna nolēma neiesaistīties. Tikai turpināja klausīties Džeroma stāstītajā un gaidot, kad viņi dosies tālāk uz priekšu

Iesūtīja: washulis ; laiks: 29.01.2009 21:10

Persija palūkojās uz māsu. Kā tad to saprast? Tu tā vien liec domāt, ka es kaut ko nezinu. Viņa viltīgi jautāja. Ko tad tādu slēpjam? Protams, es neuzbāžos, bet... Viņa pasmaidīja māsai.

Lai arī viņas bija dvīnes, viņas gan pēc rakstura, gan pēc dzīves stila nebija pilnīgi vienādas. Tas noteikti jau gana labi izpaudās. Viņām bija arī personiskās dzīves. Un, labi vien ir, ka viņas necieta no problēmas, ka viena satiekas ar kādu cilvēku, bet tikmēr otra jūtas nostumta malā. Bet nez vai Persefone ilgi spētu izturēt bez māsas klātbūtnes. Tā viņa jutās droši un omulīgi.

Iesūtīja: Klusētājs. ; laiks: 29.01.2009 21:23

- Apbrīnojama īpašība. Daudziem tās diemžēl ļoti pietrūkst, bet ja tāda ir, tad jau daudz var sasniegt. – Džeimss izteica savas domas, pasmaidot. Bija uz mirkli aizmirsties, ka Lēna ir tepat blakus un var lieliski dzirdēt to, par ko viņi apspriežas (ja vien pati nav iegrimusi savos domu tīklos), kad viņa pēkšņi ierunājās. Lūk. Mierīgā meitene varbūt nemaz nav tik mierīga. Puisis pie sevis nodomāja par viņas vārdiem māsas virzienā veltītajiem, taču viņš nespēja nedzirdēt.

- Bet dzīvi jau arī nekad nav iespējams saplānot, jo tā nemitīgi mainās, tādēļ jau bieži jāpaļaujas uz mirkļa instinktiem. – Puisis noteica pēc nākamajiem Persefones vārdiem.

- Jā, jums. Ja, protams, tiešām pieņemat šo risku – noklausīties mani. – Džeimss pasmējās, atkal sajūtoties patīkami, kad meitenes vaigos iezagās sārtums. Viņa dēļ.
- Un jūsu vecmāmiņai ir taisnība, jā.. mūzika ir vienkārši jābauda. Tie ir vārdi, kurus nav iespējams izrunāt, sajūtas, kuras nav iespējams aprakstīt, ir tikai jāspēj uzklausīt. – Viņš nobēra, sakrustojot pirkstus un paraugoties apkārt. Šī zāle bija jauka, jā. Bet kad viņi taisījās doties tālāk?

- Labi, jaunkundz. Esmu pagodināts. Vai man jūs arī dēvēt uz ’’Tu’’? – Viņš jautāja, jo tiešām, ja tikko iepazīts cilvēks viņu jau sāka dēvēt uz ’’Tu’’, tas nozīmēja, ka viņi jau kļūst tuvāki. Kā draugi, ne vairs paziņas.

- Jā, vēsture tiešām vajadzīga. Tā papildina kultūru, neļauj to aizmirst un kādēļ viss īpašais ir tik īpašs. - Viņš piekrītoši noteica, viegli pamājot ar galvu.
- Nu novēlu jums pietiekami gribasspēka, apņemšanās, jo bez tā jau ir pavisam grūti tiekties uz priekšu un ko iesākt darīt un pabeigt. - Puisis pasmaidīja un palūkojās uz Persefoni.

- Mūzikas paradīze? - Viņš domīgi pārjautāja un novērsās.
- Hmm.. es neesmu tā domājis. Man tā ir vieta, kur ir klusums.. vai arī tieši pretēji - visu laiku skan mūzika. Bet laba, kvalitatīva. Vēl skatuve, kur vari izlikt sevi visu, ziedot klausītājiem. - Džeimss atbildēja beigās pasmaidot.

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 30.01.2009 12:08

Loreta garlaikoti blenza uz glenzām, kas bija izkārtas pie sienām. Nu i kāda mārrutka pēc tām jābūt tik lielām? viņa izklaidīgi prātoja. Varētu jau izlekt un uzdot šo tizlo jautājumu tam tur gidam, taču viņa nebija pārliecināta, ka viņš ko tādu jau nav teicis, un galīgi palikt muļķes lomā ar negribējās.

Kulturāls cilvēks. Ha! Interesanti, kā pastaiga pa Luvru veicina manu kulturālumu, inteliģenci un visādas citādas figņas? Ar katru gida teikumu un katru apskatīto gleznu meitene saīga aizvien vairāk un vairāk. Rādās, arī citiem lekcija nešķita pārlieku interesanta, dažs labs garlaikoti pētīja audekla gabalus pie sienām, daži nodarbojās ar saviesīgu tērzēšanu… Loreta nopūtās, palūkojās pulkstenī un cītīgi nobruņojās ar pacietību, pacietību un vēlreiz pacietību, un pievērsās gidam. Vecmāmiņa noteikti uzdos kontroljautājumus.

Iesūtīja: Moriartijs ; laiks: 30.01.2009 19:14

Džeroms pabeidzis savu lekciju un apskatījies un grupas dalībniekiem noprata, ka viņi pārāk ieinteresēti neizskatās, teica,

- Domāju lai ekskursija virzītos uz priekšu, dosimies tālāk un Grande Galerie. - viņš teica un sāka vest grupu uz priekšu, tad pa kreisi caur nelielu galeriju uz Luvras visievērojamāko galeriju.

Nonākuši tur Džeroms ļāva grupai nedaudz izklīst (atstājot Žaku vienā galerijas galā, un pats dodoties uz otru pusi pastājoties netālu no telpas, kur izstādīta Mona Liza) un vērot gleznas.


OOC: Es pavirzīju darbību uz priekšu, jo iepriekšējā galerijā bijām nedaudz aizķērušies.



Grande Galerie apskatāmo objektu saraksts: http://cartelen.louvre.fr/cartelen/visite?srv=crt_frm_rs&langue=fr&initCritere=true
Izvēlēties meklēšanas kategoriju: By Room

Ievadīt:
Wing: Denon
Floor: 1 etage

Tad nospiest: Show Map. Kartē nospiest uz Grande Galerie, Salle 8. (pēc tam lai apskatītu nākošo zāli, Back un Salle 5 (vai Salle 6, bet tur ir tikai Mona Liza)) Tad parādīsies gleznu/itemu saraksts.

Atvainojos par čakaru, bet tiešais links neļauj apskatīt atlasītās gleznas.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 30.01.2009 19:36

Es neticu, ka tāds mūzikas mīļotājs spētu nospēlēt uz pusi tik slikti, kā Mocarts. Viņa nosmēja, kad Džeimss bija teicis, ka viņa ūziku klausoties, ir jāriskē ar savu veselību. Neesiet nu tik pieticīgs.

Kad Džeroms aicināja paŗējos uz nākamo zļi - Grand gallerie -, viņa sekoja, mudinot arī pārējos. Es domāju, ka tev varēšu sevi atļaut dēvēk, kā vēlies. bet "Tu" būs labs sākums. Un paldies par vēlējumiem vēstures jomā. Domāju, ka tas man noderēs. Persefone to sakot, iegāja plašajā galerijā. Zem kājām bija skaists parkets, kas likās mainam savu rakstu ik uz soļa. Augstie griesti pustumsā izksatījās nedaudz spokaini, bet skaisti.

Tātad mūzikas paradīze ir visur, kur ir pati mūzika. Viņa turpināja, palūkojties atpakaļ uz jaunekli. Laikam man atkal būs tev jāpeikrīt, ka tā. Viņa teica, bet juta nepacietību sirdī. Lai arī "Mona Liza" bija maza un nemaz ne tik, Persefonesprāt, izcila, kā visi to dēvē, katrs mākslas mīļotājs tomēr vēlējā to apskatīt, cerot ieraudzīt viņas smaida noslēpumu.

Sfumato... Viņa pie sevis skaļi teic. "Džokonda" ir gleznota sfumato tehnikā. Tas padar gleznu it kā miglainu, bet tā sapludonot ēnas un ādas kontūras un toņus. Da Vinči bija viens no lielākajiem meistariem, kas prata gleznot šajā tehnikā. Viņai ļoti sagribējās paspīdēt ar mākslas zinašanām, pirms tas ir izdevies Ridlijam.

Bet pie Monas Lizas viņa uzreiz nedevās. Labāk it labāko atstāt uz beigām. Papriekš viņa nolēma, apstaigās pārēo lielo galeriju. Visus izcilākot itāļu mākslinieku darbus.

Iesūtīja: Klusētājs. ; laiks: 30.01.2009 19:58

Džeimss klusi iesmējās un noteica.
- Nu.. es jau vēl patiesībā esmu tikai māceklis. Vēl neesmu īsts pianists. Vēl ir daudz, daudz ko apgūt.. lai gan tā nekad nepietrūks un lietas var izklausīties visai briesmīgas. It īpaši pašlaik.. - Viņš sevi kritiski novērtēja.
- Bet jaunkundzes dēļ ir vērts pacensties vairāk kā jebkad. - Viņš piebilda, rotaļīgi pasmaidot un ceļoties kājās no mīkstā dīvāna, jo Džeroms Ridlijs, kurators, aicināja visus doties tālāk. Kājas jutās mazliet smagas un notirpušas, tādēļ viņš tās nemanāmi izpurināja, pirms sekoja Persefonei uz Grande Gallerie.

- Labi, jaunkundz, tagad arī es jūs uzrunāšu uz Tu. - Džeimss priecīgi nočukstēja. Draugi.?
- Nav par ko. - Puisis atbildēja uz pateicību.

- Aha.. Tā jau laikam sanāk. - Džeimss piekrita Persefones saīsinātajam mūziķa paradīzes aprakstam.

Viņi jau bija nonākuši izcilajā, ievērojamākajā galerijā visā Luvrā. Visur vienas gleznas. Garīgās, bībeliskās, dievišķās tēmas bija jaušamas. Skaistums visapkārt. Puisis piegāja pie tās pašas gleznas, pie kuras stāvēja meitene un dzirdēja viņas teikto.
- Iespaidīgi. - Viņš noteica, neattiecinot to uz gleznu, bet gan meitenes zināšanām un pasmaidot.
- Ja tu būtu ar mieru, mēs varētu pārējās gleznas apskatīt kopā. Es no šīs mākslas neko nesaprotu un jūsu zinības man palīdzētu labāk šo visu izprast un izbaudīt, un saprast kādēļ viss ir tik ļoti izcils. - Džeimss izskaidroja ar jautājošu toni balsī.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 30.01.2009 20:31

Samanta tā arī nebija pratusi novērtēt milzumlielās gleznas iepriekšējā zālē, tāpēc tagad lēnām staigāja gar normālu izmēru gleznām, līdz apstājās pie "augļuportretiem". Tie meiteni ieinteresēja, un viņa pieliecās izlasīt, kas tādus brīnumus sagleznojis. "Džuzepe Arčimboldo". Samanta sāka pētīt, kā gan šajās gleznās veidojas portrets, un, gan atkāpās tālāk, gan piegāja tuvāk.

Samantu interesējošo skaistumlietiņu vai kaut mēbeļu nebija arī šajās zālēs, tāpēc fotoaparāts tā arī palika pie acs nepacelts.

Iesūtīja: Džea ; laiks: 01.02.2009 19:33

Ja atceries Hansu tad sapratīsi.
Lēna pasmaidīja. Hans bija izpletņu lēkšanas instruktros. Toreiz viņi šķirās draudzīgi.Māsa turpināja runāt ar Džeimsu un Lēna nolēma netraucēt. Tā vietā Lēna pagāja mazliet patālāk lai aplūkotu gleznas. Galu galā, tieši tādēļ viņa bija šeot

Iesūtīja: Fidgy ; laiks: 03.02.2009 23:14

Lizija atapās ka ija iesnaudusies, pielēkusi kājās un atcerējusies kur atrodas, pēdējā brīža pārdzīvojumi kā notikumi no sapņa atgriezās viņas prātā un drošības labad viņa atkal piesēda Ak tad es gūšu panākumus citā, jomā ne sava ērķa jomā...? Tas ir nomācoši, kā viss ko līdz šim esi darījis ir "kaķim zem astes"

Pamanījusi ka viņa vairs nerunā enciklopēdiski, bet sāk jau filozofēt, noskurinājās, ko tādu viņa reti atļāvās, tikai savos melanholiskajos melnajos. Tas ar abām plaukstām uzsita sev pa vaigiem "Saņemies!" vietā un nodomāja Kad jau, tad jau.. tad atgriezās viņas telpiskā uztvere un pamanīja ka ekskursija ir pārvietojusies uz citu telpu un devās turp Laikam šajā telpā nav man kas noderīgs, ja jau liktenis velk mani prom Kopš kura laika viņa tic liktenim, viņa nesaprata, laikam tas ir tantiņas ietekmē ... ai tantiņa.

Apcirtusies uz papēža viņa steidzās atpakaļ un uzsauca Luī, jāiet!

Iesūtīja: Mitrene ; laiks: 04.02.2009 03:30

Luī atguvusies savāca visas savas pekeles un devās uz grande galerie. pie sevis murminādama mums jāstaigā pa šīs ķecerīgās un pagāniskās mākslas telpām. Ejot pa Grande Galerie viņa uz brīdī ieraudzīja dīvainu skatu tālumā uz grīdas gulēja kails vīrietis ap piecdesmit izpletis rokas un kājas. tad viņa saprata ka viņai tikai rēgojas. Pēkšņi viņai prātā ienāca dīvainas rindas

O, Draconian devil,
Oh, lame saint

Tad viņa ielūkojās apsargam Žakam tieši sejā un kādu laiku to vēroja. Tad piegaja klāt un pajautāja Lai kliedētu miglu virs bezdibenīgās nākotnes miglas pie nāves klintīm pasaki man lūdzu kāds ir tavs uzvārds?


Tad viņa devās pie slavenākā darba šajā zālē Monas Lizas un nokrita ceļos Ak diženā sieviešķības dieviete, lej pār mani savu svētību lai mani pavadītu veiksme it visā ko es daru un svēti manu sievišķību jo es tāpat kā tu esmu īpaša jo esmu sieviete

Viņa aicināja citas sievietes pievienoties Māsas pievienojietie, lūgsim svētību mūsu dievietei

gaidot vai viņai kaut viena pievienosies viņa turpināja skaitīt lūgsnas un himnas dievietei. Jo es esmu pirmā un pēdējā, sākums un gals, es esmu padauza un svētā, esmu māte un meita. Dieviete ļauj mums ieiet tavā templī lej pār mums savu dievišķo gaismu, ak Sofija! dod mums zināšanas un spēku būt sievietēm. Venēra skaistuma dieviete apveltī mūs ar pārpasaulīgu skaistumu, Izīda lūdz par mums, Ištara lūdz par mums, Marija lūdz par mums...

Iesūtīja: washulis ; laiks: 04.02.2009 23:25

Māceklis vai nē. Status nemaina mīlestību pret mūziku. Manuprāt tas ir visai svarīgi. Persefone smaidot teica Džeimsam. Laikam arī tik bieži vārdus "mīlestība pret" viņa nav teikusi tik bieži. Bet to nemaz nevarēja noformulēt savādāk.

Hanss? Persija pārsteigti palūkojās uz māsu. Tas izpletņlēcējs instruktors? Viņa bija lēkusi ar viņu pāris reizes, bet viņa nezināja, ka arī maša to darījusi. Tik mierīga un klusa dvēsele. Un cik viņa noprata, ta Lēna to darīju tik vien divatā. Māsai neatliak nekas cits, kā viltīgi pasmaidīt. Nu apsveicu māšel.

Kad Džeims piedāvāja apskatīt gleznas kopā, Persija neatteicā. Arī paaicināja māsu, lai viņa varētu palīdzēt kaut ko pastāstīt, ko Persefone bija iecerējusi darīt, lai varētu paspīdēt Džeimsa acīs.

Lūk. Sandro Botičelli. Izcils itāļu māslinieks. "Venēras dzimšana." Jāsaka, ka ar šo glaznu ir tik pat daudz nostāstu, kā ar Monu Lizu. Varbūt tikai ne tik populāri. Glezna gloeznota četrus gadus. Sākot ar.. 1482 gadu. Viņa centās atsaukt atmiņā pareizos skaitļus. Gleznots ar temperu vairākās kārtās. Pašā gleznā attēlota Afrodīte, kas dzimst no jūras putām.

Viņa centās ignorēt trakās pareģes izsaucienus, lai pielūdzam sievišķības dievietes. Tas protams ir jauki, neaizmirst seno kulturu reliģijas, bet tā nu bija tīra kopēšana no "Da Vinči koda." Kopš šīs grāmatas noteiti muzejā tūristu pieplūdums audzis, cerot patiesi atrast agdalēnu.

Iesūtīja: Moriartijs ; laiks: 07.02.2009 19:45

Džeroms vēroja, kā grupas dalībnieki vēroja gleznas un sarunājās. Viņam bija plānots, ka vēl nedaudz uzkavēties šajā zālē, pirms doties tālāk.

Pie viņa pienāca Ieva Kurmīte un Izabella Boltana un atvadījās,

- Man jādodas, es tikko saņēmu ziņu, ka kāds ko pazīstu ir ieradies, - Bella pasmaidīja, - un ... tādēļ es došos, - viņa pamāja un devās prom.

- Nu, jā viskaut kas gadās. Es nejūtos pārāk labi, tādēļ arī došos. Žēl, ka jālaiž garām šāda iespēja. Tas ir vienreizēji, te būt, - Ieva teica un devās prom.

Džeroms atvadījies atskatījās uz grupu, viņi bija palikuši tikai deviņi.

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 07.02.2009 20:28

Rendels klusēdams vēroja gleznas. Nevarēja teikt, ka gleznas viņā radīja kādas īpašas sajūtas. Nujā, te bija jaukāk un patīkamāk, nekā bāzes konteinerā (kaut arī tur bija kondicionēts gaiss) vai patruļbāzē ienaidnieka teritorijā. Jā, sirdi patīkami sildīja acīmredzamais fakts, ka cilvēki prot radīt arī ko skaistu, nevis tikai kropļot un nogalināt viens otru. Bet tas arī viss - nekādu sajūsmu Rendels sevī nekonstatēja. Tīri intereses pēc viņš lasīja plāksnītes pie gleznām, kuras vēstīja, kurā tieši gadā konkrētais darbs ir uzgleznots.

Māsu čalošana ar mūzikas studentu, kā arī dīvainās gaišreģes klaigāšana viņam netraucēja, un viņš nejuta nekādu diskomfortu, kāds būtu jājūt normālam cilvēkam, kurš ir atnācis baudīt mākslu un kuru traucētu dažādi blakusfaktori...

Iesūtīja: Ného ; laiks: 08.02.2009 00:27

Jans apstaigāja visu telpu. Viņš īpaši nepētīja gleznas, to nosaukumus un autorus. Šobrīd tas viņu neinteresēja - Viņam tuvākas bija 20.gs. sākuma mākslas izpausmes, nevis renesanse. Viņam bija svarīga telpas noskaņa, kā tā iedarbojas uz apmeklētāju - kā grupu un individuāli. Interesanti bija tas, ka šajā telpā lielā mērā apklusa čalas, sarunājās vien daži jaunieši, bet pārējie, pat pareģe neko daudz neteica, vien aizrāvās ar dažām savām izdarībām, kas pārlieku uzkrītoši liecināja par Dena Brauna darbu ietekmi.

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 08.02.2009 12:57

Vai izvilkt mobilo telefonu un aizsūtīt draudznei kādu īsziņu būtu pārāk uzkrītoši? Jā, laikam gan. Loreta nopūtās un pievērsās gleznu pētīšanai, bet — kāds pārsteigums — tas viņai pavisam drīz apnika.
Labi, ka tas gids runāja angliski, Loretas mēle jau šķita pa pusei izmežģīta no buldurēšanas franciski. Meitenes acis nerātni iezibējās, bet tikai uz mirkli. Jautājuma uzdošanas brīdī viņas seja jau atkal šķita tik eņģeliska un nevainīga, cik vien vasarraibumaina seja vispār var tāda būt:
— Sakiet, lūdzu, kāpēc visas šīs gleznas ir tik lielas? Lai ietaupītu tapetes vai kā?

Iesūtīja: Klusētājs. ; laiks: 08.02.2009 13:29

- Mīlestību pret mūziku nemaina gan, taču iespējas izspēlēt, profesionalitāti, toni, muzikalitāti gan. - Džeimss noteica.
- Vari mīlēt mūziku, dievināt, klausīties to dienām, taču kas no tā? Visur jāiegulda liels darbs. Labi, ja ir mīlestība, ir vēlme darboties vairāk. Tam piekrītu. Bet spēlējot nedrīkst paļauties tikai uz jūtām, jo jābūt milzīgam domu un gribas spēkam, tehnikai. Jūtas var pielikt pēc tam. Kad nošu teksts ir pareizs, precīzs, no galvas.. tikai tad ir muzikālā puse. -

Persefones un 'viņas māsas sarunā gan Džeimss vairs neiejaucās un centās arī neieklausīties, jo tā bija tikai viņu darīšana.

Puisis bija priecīgs, kad meitene piekrita kopā ar viņu apskatīt pārējās gleznas. Viņš pasmaidīja un pamāja ar galvu, kad Persefone uzaicināja arī Lēnu. Ekskursijai turpinoties, Džeimss apbrīnoja meitenes lielās zināšanas, uzmanīgi klausījās viņas vārdos un pētot katru gleznu ar pieklājīgu interesi.
Viņi bija apstājušies pie kādas skaistas gleznas un Persefone kārtējo reizi pārsteidza viņu ar savām zināšanām.
- Varbūt varat pastāstīt arī kādu no šiem nostāstiem? - Viņš jautāja, pieliecoties tuvāk gleznai, lai to kārtīgāk izpētītu.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 08.02.2009 18:18

Laikam jums taisnība. Jums jau pieredze mūzikas radīšanā noteikti ir lielāka. Persefone smaidot teica. Bet tomēr liela daļa jūtām ir, tur nu taisnība.

Par nostāstiem...? Bet protams. Runā, ka šī glezna ir bijis tikai atdarinājums kāda cita mākslinieka gleznai par Venēras dzimšanu, bet šāda glezna nav atrasta. Viņa teica. Nav zināms, kāpēc šādas baumas radušās. Varbūt tāpēc, ka Botičelli laika biedri neticēja, ka viens cilvēks spētu tik skaisti attēlot ainupatiesi neredz. protams, priekšā bija modeļi, bet liela daļa te ir tīrās fantāzijas.

Ir nostāsts, ka arī sieviete, kas bijusi šīs gleznas galvenā modele, bijusi augstdzimušo Mediči dzimtas, Simonette, ko Botičelli mīlējis. Bet šī sieviete jau noskatīta, tāpēc viņiem nekas nav sanacis.

Vēl šī glezna ir pētīta ar interesi, jo neatbildusi tā laika reālisma standartiem, kurus ievērojuši, piemēram, Leonardo Da Vinči. Run kājas novietotas neticamos lenķos. Arī kakls ļoti garš, plecs ļoti zemu, lai arī parasti pats Botičelli gleznojis reālisma stilā, kas bijis viens no svarīgākajiem aspektiem renesances laikmetā. Tāpēc runā, ka arī pati modele bijusi... izklausās nežēlīgi, bet kropla. Protams, ja tā nav bijusi Sinonette Mediči. Viņa klāstīja visus, kas nāca atmiņā.

Bet vai tam visam var ticēt, nevar zināt. Varbūt tie ir izdomājumi, varbūt tikai teorijas, bet varbūt patiesi fakti.

Iesūtīja: Moriartijs ; laiks: 11.02.2009 15:08

- Tapates, - Džeroms atkārtoja vārdu klusi it kā, tas būtu mazs kukainis un tīras virsmas. - Nē, tapetēm ar šo nav nekāda sakara.

Šī konkrētā perioda gleznas ir tik liela izmēra, jo, kā lai to pasaka - jo karalis vēlas izskatītes varenāks, jo krāšņākas un lielākas ir visas lietas ap viņu. Un kā jau lekcijas laikā mineēu Luvra ir bijusi karaliskā rezidence. šīs gleznas radīja speciāli karaļiem un to apartamentiem. - Džeroms stāstīja Loretai.

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 12.02.2009 16:42

Rendels dzirdēja Loretas jautājumu par tapetēm un Džeroma atbildi. Gleznas lielas, atradušās ap karali, kurš atrodoties starp lielām gleznām, licies pats sev lielāks? Sadama pilī es redzēju tieši to pašu, tieši to pašu...

Šajā ziņā maz kas ir mainījies, mister Ridlij, - viņš gluži kā skaļi domādams teica Džeromam, - tikai vairumā gadījumu gleznu vietā cilvēkiem ir citi pielūgsmes priekšmeti. Katrā ziņā, labi protams ir tas, ka tagad šīs gleznas var aplūkot gandrīz vai katrs mirstīgais. Atšķirībā no Sadama pils mākslas kolekcijas... pils teritorija šobrīd ir armijas bāze, un tajā tiek ielaistas tikai koalīcijas amatpersonas...

Sakiet lūdzu, cik ilgu laiku māksliniekam vajadzēja, lai uzgleznotu šādu milzu gleznu? - Rendels vaicāja Džeromam, daļēji pieklājības pēc, lai izskatītos ieinteresēts, bet daļēji arī tāpēc, ka šis tehniskais jautājums viņu patiešām bija ieinteresējis.

Iesūtīja: Moriartijs ; laiks: 12.02.2009 20:32

- Atkarībā protams no maksimālā izmēra. Nu un protams viss ir atkarīgs no iesaistīto cilvēku skaita. Pie šādiem darbiem, nekad nedarbojās viens vienīgs mākslinieks, kurš skaitās kā autors. Parasti ap šāda izmēra gleznu darbojās kādi divdesmit cilvēki. Pats mākslinieks visu "orķistrēja" un darbojās pie pašām svarīgākajām detaļām - piemēram, ja kāda rojālā persona tika attēlota, tad mākslinieks darbojās pie paša portreta, un viņa mācekļi darbojās pie fona un detaļām. - Džeroms atbildēja Rendela jautājumam.

- Ja karalis pasūta gleznu, tad viņš sagaida to visai drīz - sākot no vairākām nedēļas līdz pat mēnesim vai vairāk. Vajag laiku lai sagatavotu krāsu, un gleznā ir vairāki slāņi. Dažreiz kādu vienu nācās pārkrāsot vairākas reizes, līdz mākslieks atzina to par labu. - viņš papildināja.

- Arī no gleznā attēlotā ir atkarīgs izpildījuma laiks. Vidējo nespēšu nosaukt. Taču minimums būtu divas līdz trīs nedēļas. 18. gadsimtam protams. Bet tādēļ jau arī šīs gleznas ir tik iespaidīgas, ka to tapšanā ir ielikts tik daudz laika un pūļu. -

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 13.02.2009 06:17

— Tātad, patiesībā, Monu Lizu un tamlīdzīgus palagus negleznoja tas, kurš apakšā parakstījies, bet vesela orda palīgu? Loreta sašutusi ievaicājās. Fui. Šitāda smaukšanās!

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 13.02.2009 09:07

Apbrīnojami! - Rendels secināja, - man bija licies, ka šādu milzeņu radīšanai būtu vajadzējis vairāk laika, mēnešiem ilgi. Kaut gan protams, ja palīdz vesela mācekļu brigāde, tad iet ātrāk.

Iesūtīja: Moriartijs ; laiks: 13.02.2009 12:31

- Mans stāstītais attiecās uz lielformāta gleznām. - Džeroms atkārtoja, - Monu Lizu gan ir gleznojis pats mākslinieks. -

Iesūtīja: Džea ; laiks: 13.02.2009 17:41

Vai tā ir taisnība, ka Monas Lizas smaids patiesībā nemaz nēesot bijis tāds, kāds izskatās gleznā? Esmu dzirdējusi, ka Da Vinči to esot pielabojis lai izskatītos labāk.
Lēna jautāja palūkodamās uz Džeromu

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 13.02.2009 19:36

— Nu jā, bet Mona Liza taču arī ir liela, vai tad ne?
Ja reiz uzdot muļķīgus jautājumus, tad pēc pilnas programmas. To Loreta labi prata, kopā ar paris klasesbiedriem viņa ne vienu reizi vien bija skolotāju aizrunājušas tālu pro no stundas tēmas.

— Kā jūs domājat, vai ir godīgi, ka gleznu rada vesela amatnieku orda, bet godu saņem viens pats Rembrants vai Rubenss vai nu kā viņus tur visus sauca?

Iesūtīja: washulis ; laiks: 13.02.2009 19:50

Persefone turpināja stāstīt pamata informāciju arī par citām gleznā. Pamazām viņa, kopā ar citiem, tuvojās Monai Lizai. Ne tikai sarunas tematā, bbet arī pašai gleznai.

Es zinu to, ka Da Vinči "Monu Lizu" visur sev vadāja līdzi, jo uzskatīja to par pašu labāko, ko viņa ota radījusi, tāpēc arī papildus interese. Neuzskaties, ka tagad izsmeju, bet man šī glezna nemaz neliekas TIK apbrīnojama. Man liekas, ka to tīkamāku skatīt raa tas, ka viņu apvij noslēpumi Dēļ Da Vinči paša un kur gleznots, dēļ skata aiz muguras un kāpēc Džokondai nav uzacu un skropstu. Var jau būt, ka tā bijusi modes lieta, bet... Eh, tās ir manas domas. viņa skaļi sprieda.

Dzirdot jauno Loretu pieminam, ka Mona Liza varētu būt liela, lika Persefonei smīnēt. Daudzi cilvēki uzskata, ka Mona Liza ir liela, kas ir papilduis nopelns gleznas slavai, bet tici man, Loret, kad ieraudzīsi tās izmērus, būsi pārsteigta. Nezinu gan, vai patīami, vai nepatīkami.

Iesūtīja: Klusētājs. ; laiks: 13.02.2009 21:59

Džeimss pasmaidīja un vairāk neko neteica par tēmu, kuru viņi bija iesākuši. Viņam bija patīkamāk pievērsties mākslai sev apkārt. Vērot gleznas, daiļo meiteni, kas gāja viņam blakus un stāstīja interesantas lietas par katru mākslas šedevru, liekot viņam apbrīnā nopūsties. Viņš pēkšņi sajutās neparasti kluss un klusumu vēlošs. Nu, ne gluži. Viņš vēlējās, lai Persefones smalkā balss nepārtrauktu skanēt.
- Cik interesanti. - Viņš noteica.
- Un visi šie nostāsti par gleznām.. manuprāt, tas arī ir tas, kas dāvā tām vērtību. Tas, ka nezinām visu kā tas ir bijis un varam tikai minēt. Balstoties par tā laika pieņēmumiem, kādām jābūt lietām, atšķiram interesantākos un neparastākos.. viena mistiska lieta. - Viņš sapņaini noteica.
- Ak, mēs jau esam tik tuvu Monai Lizai? - Viņš nebija ievērojis to, kā paiet laiks un cik daudz viņi jau bija manījušies apskatīt.

Iesūtīja: Fidgy ; laiks: 13.02.2009 22:21

Sekojusi drūzmai Lizija arī piegāja nopētīt "Monnu Lizu" Njā šo to esmu dzirdējusi no kolēģiem, pati neesmu speciāliste, bet cik atceros, glezna vēl nebija pabeigta, kad modele vairs nevarēja pozēt, tādēļ pārējo viņš pabeidzis pēc savas līdzības un tādēl abas sejas puses ir asimetriskas, bet par to kādēļ horizonti atšķiras arī ir dažādi viedokļi Njā šoreiz neatbildēju enciklopēdiski, bet kļūst jau labāk

Tad strauji apgriezās uz papēža un gāja apskatīt citas gleznas, tad vienā gleznā viņas uzmanību kaut kas piesaistīja, vairāk kā autors un nosaukums, gleznas stūri kaut kas bija, kas ļoti pazīstams bet neredzēts, izvilkusi savu kladi viņa šo objektu centās ieskicēt, bet nesanāca viņai kā nākas tādēļ gāja uzmeklēt to meiteni - mākslinieci.

Kautgan viņas ir dvīnes Elizabete spēja viņas atšķirt, kā flirtējošo un mierīgo un piegāja pie Lēnas Sveika, Mani sauc Elizabete Mičela, kā pa ausu galam dzirdēju, tu esi Lēna vai ne tā? Cik noprotu tu šobrīd mācies par mākslinieci un labi skicē, vai tu nevarētu, lūdzu manā kladē ieskicēt, rau to tur dīvaino objektu šīs gleznas stūrī, es būtu ļoti pateicīga un viegli pasmaidīja, ar cerību, ka netiks atšūta, jo ir pārāk uzmācīga.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 13.02.2009 22:35

Persefone jutās ļoti pateicīga par Džeimsa klātbūtni. Lai arī klusums, viņa zināja, ka domās abi ir pie gleznām. Tas viņai nozīmēja daudz.

Cilvēki mīl to, ko nein, jo mīl izzināt to, ko nezin. Viņa noteica. Tāpēc cilvēki tā mīl ar vien pievērsties vēsturei.

Mona Liza ir Grand Gallerie vidū, atsevišķā telpā. Persija teica, atminoties Luvras plānu. Vairs neatceros, kā konkrēti sauca galeriju, bet tur ir tikai trīs gleznas. Divi Da Vinči darbi "Jaconda" un "Madonna of the Rocks" (Džokonda un Madonna grotā) Jā. Mēs tai tuvojamies.

Ceļš līdz vēl vienām divviru durvīm patiesi nebija tāls. Lai arī Persefone nebija sajūsmā par šo gleznu tik ļoti, kā par višām citām, tuvojoties šīm durvīm viņa tomēr pielika soli, bet reizē tomēr kustējās lēni.

Tad arī viņa iegāja telpā. Acis vērsās pie pavisam mazas glezniņas. Tikai 77 × 53 centimetri.

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 14.02.2009 13:39

Ja pēc aizrādījuma washulis savu rakstu rediģēt neuzskata par vajadzīgu, es uzskatu, ka tā tas bija domāts tīšām un attiecīgi arī in game reaģēju. Ceru, ka šīs īpašās spējas ir saskaņotas ar GM.

Loreta sarāvās, izdzirdusi to pļāpīgo meiteni, kas tēloja gidu, uzrunājam viņu vārdā. Viņa pavisam skaidri zināja, ka viņas vārds šeit bija jāzina vienīgi grupas vadītājam, un arī viņš diez vai to bija papūlējies iegaumēt. Meitene sarāvās, pavirzījās tālāk no Persefones un uzmanīgi nopētīja. Vai viņas būtu tikušās? Katrā ziņā viņa neko tādu neatcerējās. Vai tiešām viņas vārds bija lieliem burtiem rakstīts uz pašas pieres? Vai vēl viena "gaišreģe"?

Galu galā viņa nolēma pajautāt to pašai Persefonei.
— Atvainojiet, vai mēs esam pazīstamas? Es diemžēl jūs tiešām neatceros, — meitene ārkārtīgi pieklājīgi pajautāja.

Uz Monu Lizu viņa neskatījās, galu galā to jau viņa bija apskatījusi priekšpusdienā kopā ar vecmāmiņu. Vai tiešām vienīgais īpašās ekskursijas ieguvums būs gids par brīvu un īpašie ats````zinājumi beigās? Viņiem neparādīs neko īpašu? Neļaus aptaustīt Monas Lizas smaidu? Cik neinteresanti.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 14.02.2009 20:59

Samanta bija pietiekami izklaidējusies, pētīdama no augļiem, dārzeņiem un visādām citādām lietiņām "sastādītos" portretus, lai pārietu vēlēšanās nožāvāties. Grupa devās uz nākošo telpu - un Samanta pilnīgi noteikti atcerējās, ka tur redzama Mona Liza. Viņa to jau šajā priekšpusdienā bija redzējusi, bet varbūt tagad varēs uz gleznu palūkoties tuvāk (ja neskaita pusjukušo gaišreģi, kas joprojām tupēja barjeras priekšā).

Apkārtējās sarunās Samanta neieklausījās, un pati nevienam neko neprasīja.

Iesūtīja: Moriartijs ; laiks: 17.02.2009 01:47

Džeroms priecīgs, ka tomēr kāds arī interesējas par Luvras mākslu, nolēma saīsināt laiku iekš Grande Galerie un vest grupas dalībniekus uz vismaz viņa paša mīļāko galeriju. Un arī visiespaidīgāko. Zelta tur jau nu netrūkst, viņš nodomāja un teica,

- Dosimies tālāk. Nākošā galerija ir saukta Galerie d'Apollon. Proti Apollona galerija. Veltīta grieķu saules dievam. Un līdz ar saules iesaistīšanu, galerijai ir kāda īpaša iezīme, kas iespējams pievilina zagļus, taču reizā izraisa godpilnu apbrīnu. -

Džeorms veda procesiju līdz Grande Galerie beigām, tad nogriezās pa kreisi un nonācis līdz tām pašām kāpnēm, pa kurām visi uzkāpa šajā stāvā, veda visus vēl nedauzd uz priekšu. Galu galā nonācis nelielā apaļā " koridorā" vai "alkovā" viņš atvēra durvis uz vienu no ievērojamākajām Luvras galerijām. Galerie d'Apollon.

http://i248.photobucket.com/albums/gg197/korkijwolfijs/7islucky/apollon-1.jpg http://i248.photobucket.com/albums/gg197/korkijwolfijs/7islucky/apollon.png http://i248.photobucket.com/albums/gg197/korkijwolfijs/7islucky/apollogriesti.jpg

Džeroms ļāva visiem sajūsmināties par redzamo pirms nedaudz pastāstīja par pašu galeriju.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 17.02.2009 18:55

Samanta beidzot jutās nonākusi vietā, ko būtu ļoti labprāt lēnām un pamatīgi izpētījusi jau šorīt, bet cilvēku pūļi te bija bijuši nepārvarami biezi. Meitene pagājās uz galerijas vidu un sāka pētīt, kas jauks ieraugāms pirmajā vitrīnā. Drīz jau viņa bija pielikusi fotoaparātu pie acs un režīmā bez zibspuldzes knipsēja vienu tuvplāna sīkdetaļu kadru pēc otra.

Bet tik ļoti ar šo nodarbošanos viņa aizņemta nebija, lai neklausītos, ko stāsta Džeroms.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 17.02.2009 21:55

Persefone Svonta. Es redzēju to divpadsmit cilvēku vārdus, kas ieguva šo iespēju, izrakstītus internetā, kur apkopoja iesūtīto anketu rezultātus. Tur klāt bija arī vecums, tāpēc nebija grūti izspriest. Viņa vienkārši noteica un pastiepa Loretes virzienā roku, tā apstiprinot oficiālu iepazīšanos.

Kad visi devās tālāk, Persefone sajuta nelielu satraukumu, kādu izjuta ik reizi, dodoties uz jaunu galeriju. Tas, ka šī bija viena no iespaidīgākajām galerijām, viņa noteikti nenoliedza. lai arī domāta kapitāliem augstmaņiem, kam ir lielummānīja, bet tomēr te ir skaisti. Persija skaļi jūsmoja, dodoties lēni uz priekšu pa galeriju, lūkojoties uz griestiem. Jācer, ka tā neuzskriešu kaut kam tā virsū.

Iesūtīja: Džea ; laiks: 17.02.2009 22:05

Kāds bijia pienācis klāt. Māsa tā noteikti nebija, jo Persefones balsi viņa atpazītu jebkur.
Sveika, pareizi saprati. Taču tev labāk uzmeklēt manu māsu. Viņai ainavas sanāk labāk nekā man, es vairāk noņemos ar portretiem.
Lēna pasmaidīja. Taču māsas nekur vairs nebija. Šī, kā rādās bija aiznesusies uz citu zāli kopā ar to smukulīti Džeimsu. Ha, un kurš bija teicis ka dvīņi ir vienādi? Taču meitene paņēma bloknotiņu un sāka skicēt. Pēc aptuveni piecām minūtēm neliela skicīte bija sanākusi. Persefonei droši vien būtu sanācis labāk, taču viņa šeit nebija.
Lūdzu.
Lēna noteica atdevusi meitenei skici. Pati viņa tikmēr devās tālāk uz nākamo zāli. Nonākusi tajā Lēna ar apbrīnu noraudzījās griestos.
Zini, mūsu istabās arī derētu ko tādu.Meitene sacīja un viņas sejā iezagās smaids. Griesti bija vienkārši apburoši un Lēna pat nepamanīja, ka Persefone pašlik sarunājas ar Loretu.

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 17.02.2009 22:09

Loreta, joprojām gan aizdomīga, paspieda Persefones roku un tūlīt pat to atlaida. Dīvains cilvēks, kurš atceras nejauši ieraudzītus vārdus. Bet lai nu tā būtu.

Galerijas bija grandiozas, jā, taču pa tām meitene jau bija gana izstaigājusies rīta pusē. Tagad smeldza kājas, un viņa ilgojās pasēdēt kādā kafejnīcā kaut vai kopā ar vecmammu iedzert glāzi laba vīna, fui nē, tējas, viņa taču bija kopā ar vecmammu.

Ehh, visa šitā ekskursija bija pagalam nejēdzīga. Vai tiešām viņiem neļaus aptaustīt kaut ko, kas vienmēr ir aiz vitrīnām vai neparādīs ko tādu, ko parasti tūristiem nerāda? Kāda tad jēga no Īpašās Ekskursijas Pēc Muzeja Slēgšanas? Tikai bezmaksas gids?

Iesūtīja: Klusētājs. ; laiks: 17.02.2009 22:17

- Bet vēsture var būt arī tīri garlaicīga padarīšana. – Viņš piebilda, atceroties garās stundas parastajā skolā pie vienas no ļaunākajām pasniedzējām, kāda viņa mūžā ir bijusi. Veca, kašķīga, amnēziska un mazliet alkoholu lietojoša tantiņa, kura par brīnumu noturējās darbā visus viņa mācīšanās gadus. Kā viņu neatlaida? Tā bija mistika. Tikai sātans to zināja.
Džeimss staigāja visiem līdzi, atkal iegrimis savās sapņu fantāzijās par dievišķajām melodijām, kuras pavadīja visus šos mākslas darbus un saprata, ka atgriežoties no šīs mākslas pasaules, viņam būs daudz darāmā. Ne mirkli viņš neatpalika no grupas, kura jau bija izstaigājusi visu Grande Gallerie un piestājusi pie slavenā Monas Lizas portreta, kurš tiešām bija apbrīnojami neliels. Un raugoties uz to, nekādas atklāsmes un atbildes nenāca viņa galvā. Vienkārša glezna. Viņaprāt.
Nākamā telpa, kurā viņi nonāca, bija tīrais brīnums. Viss mirdzēja tīrā zeltā un likās tik iespaidīgi. Tā aura, kas šeit bija. Tā bagātības, varas, lielības, varenības.. tas kaut kā atbaidīja, bet reizē vilināja. Vai tik viņa galvā jau nesāka rasties ideja par jaunu simfoniju un operu? Džeimss palūkojās uz Persefoni, kura vērās krāšņajos un visādiem greznumiem, ornamentiem rotātajos griestos un lēnām devās uz priekšu. Puisis nemanāmi piegāja meitenei atkal blakus un nočukstēja.
- Skaisti, vai ne? Tik uzmanies, ka neuzskrien kādam virsū. -

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 17.02.2009 23:52

Rendels gandrīz vai iesvilpās, kad ieraudzīja grezno Apollona galeriju. Atkal gribot negribot uznāca asociācijas par Sadama pili. Un viņa apzeltīto šaujamieroču kolekciju.

Šoreiz viņš nostājās tuvāk Džeromam, lai labāk dzirdētu visu, ko viņš stāstīs par šo ekspozīciju. Rendels bija pilnīgi pārliecināts, ka ir vērts to noklausīties uzmanīgi un līdz galam.

Iesūtīja: Mitrene ; laiks: 18.02.2009 18:33

Luī izjuta īstu reliģisku ekstāzi pēc dievietes pielūgšanas. pamanījusi ka visi dodas prom viņa pierausās kājās un devas uz nākamo galeriju. Iegājusi Galerie D' apollon viņa uzreiz sajuta ko nelāgu. Laikam pie vainas bija griesti! Luī riebās zelts kā tāds. viņa salika rokas ļaunumu un lāstus atvairošā žestā un meditēja.

Iesūtīja: Moriartijs ; laiks: 26.02.2009 20:37

Žaks palika pie Galeire d'Aopollon durvīm un garlaikoti skatījās apkārt.

Priecīgs ka grupa bija kopā un nekur tālu neizlklīst, Džeroms visus veda uz galerijas otru galu, pa ceļam runādams,

- Apollona galreija, nosaukta Romiešu saules dieva vārdā, tika veltīta Francijas karalim, Luī XIV, kurš ir plašāk pazīstamams kā Saules karalis. Šī galerija, kas sevī ietver labākos Franču autorus, glabā savās sienās arī Kroņa Briljantus. Pati galerija ir aptuveni trīs simti piecdesmit gadus veca, taču kā redzat tā izskatās it kā vakar tiktu apzeltīta. Taču jāsaka, ka tas ir dēļ nesenās rekonstrukcijas. -

- Kā jau minēju pirms tam, 1661. gada 6. februārī uzgunsgrēks plosījās Petite Galerie augšējā stāvā. Kamēr arhitekts Le Vau pārraudzīja rekonstrukcijas darbus visā Luvrā, Luī XIV uzdeva māksliniekam Čārlzam Le Brunam izveidot galeriju veltītu Romiešu saules dievam Apollonam. Tobrīd dekorēšana palika nepabeigta, tomēr trīs griestu paneļi un vairākas lielizmēra stucco skulptūras tika pabeigtas. -

- Tikai 1848. gadā māksliniekam Fēliksam Dubānam tika uzdots atjaunot Galerie d'Apollon. Dekorēšana tika pabeigta 1851. gadā līdz ar centrālā griestu paneļa atkārototu uzstādīšanu. -

Nonācis galerijas galā viņš apstājās pie zeltīta kroņa http://i248.photobucket.com/albums/gg197/korkijwolfijs/7islucky/paris-016-p018.jpg un izņēmis no kabatas atslēgu, ielika to slēdzenē, kas atdalīja kroni no pārējās pasaules.

- Jums iespējam līdz šim mirklim likās, ka šī ir vienkārši tāda pati ekskursija kā dienā apmeklējamās, tikai mazākā cilvēku skaitā un mierā, taču te nu tam pienāk gals. Luvrā ir pietiekami liels skaits mākslas priekšmetu, kurus ir ļoti iekārojuši zagļi vai arī vienkrāši priekšmeti, kuriem gribētos pieskarties, bet tas nav iespējams. Galu galā stikla siena starp jums un šo priekšmetu. Tādēļ sākot ar šo kroni turpmākajā ekskursijas gaitā ir paredzēti vēl šādi priekšmeti. -

- Par pašu kroni runājot... - Džeroms ievilka nedaudz elpu pirms turpināja,

- http://i248.photobucket.com/albums/gg197/korkijwolfijs/7islucky/Krone_Ludwig_XV.jpg ir vienīgais kronis, kurš ir saglabājies līdz mūsdienām no Franču ancien regime jeb vecās kārtības. Franču Kroņa Dārgumi pamātā ir dažādi kroņi, lodes, diadēmas un dārgakmeņi, kas simbolizēja Franču monarhiju. Šos kroņus valkāja daudzi Karaļi un Karalienes Francijā. -

- Līdz 18. gadsimta sākumam, Franču monarhi valkāja vienkāršus, neizgreznotus un neintrustētus kroņus, bez visādiem dārakmeņiem iestrādātiem tajos. Tas mainījās līdz ar Karali Luī VX 1722. gadā, kad viņš pasūtīja jaunu kroni rotātu ar briljantiem no Rojālās Kolekcijas. Viņš to pirmoreiz demonstrēja savā kronēšanas dienā. -

- Jauno kroni izveidoja Laurent Ronde, franču monarhijas dārgakmeņu speciālists. Tas orģināli tika inkrustēts ar Mazarin kolekcijas briljantiem, kā arī ar slaveno briljanu "Reģents", kurš tika uzstādīts kroņa priekšējā daļā līdz ar simtu mazāku briljantu, rubīnu, dimantu un safīru. -

- Visi Franču senākie kroņi tika pazaudēti, nozagti vai iznīcināti Franču revolūcijas laikā. Luī VX kronis ir vienīgais, kuram ir izdevies saglabāties līdz mūsdienām pieejamā veidā. -

- 1885. gadā Francijas trešā republika nolēma pārdot Kroņa Dārgumus, taču ņemot vērā Luī XV kroņa vēsturisko nozīmi, tas tika saglabās, taču dārgakmeņi tika nomainīti ar stikla imitācijām. -

Savu sakāmo pabeidzis un gaidīdams jebkādus jautājumus vai komentārus, Džeroms pagrieza atslēgu un atvēris stikla sienu, pastiepās ar roku vitrīnā un izņēma kroni no tās ārā.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 26.02.2009 20:49

Samanta noklausījās gida stāstījumu un paguva arī apskatīt vitrīnas, šo to nofotografēdama. Visuresošais zeltījums meiteni atstāja vienaldzīgu, bet smalki izstrādātās greznumlietas priecēja aci. Kāds smalks darbs! Cik rūpīgi, cik meistarīgi!

Nu jau Džeroms aicināja tuvāk aplūkot kaut ko, kas parasti netiek tik tuvu rādīts - Francijas karaļa kroni. Samanta piegāja to aplūkot. Vispār jau žēl, ka dārgakmeņu vietā kroni tagad rotā strazi - nav tā īpašā mirdzuma, ko Samanta atcerējās no Zviedrijas karaliskās dārgumu glabātuves apmeklējuma Stokholmā. Bet pats kronis kā juveliera meistardarbs jau no tā nav cietis.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 26.02.2009 22:10

Tas gan. Vēsture var būt garlaicīga. Bet pagaidām laikam būs jāizbauda. Vismaz šīs ekskursijas ietvaros noteikti. Persefone smaidot teica Džeimsam.

Džeroma Ridlija teiktajā viņa centās klausīties gana uzmanīgi. Lai arī zelts tik lielos daudzumos likās kā izšķērdība, viņa tomēr nevarēja noliegt, ka šī vieta liak sajusties, it kā viņai rkās būtu iemesta kripata no karaliskās ģimenes. Un viņa starp to. Tāda savāda sajūta.

Kad Džerosm pat izņēma smalko, zeltīto un ar dārgakmeņiem (lai jau neīstiem) noklāto kroni, Persijai acis burtiski iemirdzējās. Cik skaisti. Cik tāds sver? Noteikti smagi uz galvas. Viņa piegāja tuvāk klāt. Vai to var pataustīt? Tas ir... viņa gribēja pārfrāzēt, jo izklausījās, viņasprāt, visai muļķīgi. Vai ir atļauts tam pieskarties? Protams, tikai šīs ekskursijas robežā.

Iesūtīja: Moriartijs ; laiks: 08.03.2009 19:44

Džeroms jau māja ar galvu, ka, jā, var paņemt rokā un uzlikt galvā kroni, kad tas pēkšni sāka likties smags, sāka palikt karsts un spīdēt sarkanā tonī, it kā nokaitēts. Tā nešķita normāla kroņa rīcība. Džeroms mēģināja nolikt kroni zemē, taču tas neizdevās. Tā vietā kronis sāka spīdēt ar vien spilgtāk, līdz viņš aipildīja visu galeriju ar spilgtu gaismu. Likās ka vējš šalc garām. Likās ka cilvēks atrodas uz vilciena jumta, kurš tikai brauc uz priekšu. Un ne tikai gaisma pildīja zāli. Bija dzirdami smiekli - no augšas - it kā tie būtu griesti, kas smejas.

Likās ka gaisma nebeigs spīdēt. Taču pēc kāda laika, gaisma sāka dzist. Vairums grupas dalībnieku palika stāvam kājās, taču daži arī apgāzās. Galu galā ceļošana laikā nav joka lieta. Jo paskatoties ārā pa tuvāko logu varēja redzēt, ka ir diena un pati apkārtne izskatījās savādāk. Nebija daudz stāvu māju, nebija šosejas. Nebija mašīnu un vienīgais transports ko varēja redzēt ārā pa logu bija zirgu vilktas karietes.

Uzmanīgi ieklausoties varēja dzirdēt kņadu ap galeriju kurā viņi atradās. Pati galerija bija puspabeigta, trūka gan griestu paneļu, gan gleznu un jebkādu mākslas priekšmetu.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 08.03.2009 20:00

Samanta no spilgtās gaismas samiedza acis. Kas te notiek? Kāpēc tādi specefekti? Lāzerus tajos stikla akmeņos iebūvējuši, vai? Bet viņa juta, ka notiek vēl kaut kas - tieši kas, to gan nevarēja saprast. Tad šis kaut kas beidzās, un gaisma apdzisa. Samanta atvēra acis, palūkojās uz Džeromu un izbrīnījās - viņu gids izskatījās pilnīgi apjucis. - Vai kaut kas notika nepareizi? - Samanta pavaicāja, paskatījās sānis un arī apjuka - aiz logiem bija diena, bet ekskursija taču sākās pievakarē... Meitene neko vairāk nevaicāja, vien lēni grozīja galvu, skatīdamās uz grezno galeriju, kurā atradās - "grezno" atmiņās, ko acis tagad rādīja pilnīgi nepabeigtu.

Samanta dziļi ievilka elpu, lai nomierinātos.

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 08.03.2009 20:24

Rendelam jau bija licies, ka izņemt karaļa kroni no vitrīnas nebija laba ideja, un iluminācijas un caurvējš, kas bija novērojās, Džeromam paņemot kroni rokās, viņam sākotnēji bija asociējušās ar iedarbojušos signalizāciju. Tomēr viņš pietiekoši ātri saprata, ka vainīga nav signalizācija.

Kad iluminācijas un vējš beidzās, Rendels pirmām kārtām apjautājās pakritušajiem, vai viņiem viss kārtībā, t.i. vai nav iedzīvojušies kādā traumā.

Kaut arī telpas vizuālā paskata izmaiņām bija tikai viens loģisks izskaidrojums (joki ar hologrammām atkrita, gids bija PĀRĀK apmulsis), proti - nejauša pārceļošana laikā, Rendela prāts atteicās tam noticēt.

Iesūtīja: Moriartijs ; laiks: 08.03.2009 21:21

Džerijs tiešām bija apmulsis. Pametot skatu apkārt un nedauzd padomājot viņam pieleca, kas bija noticis. Taču tas bija tik neticami, ka viņam ne pārāk gribējās pieņemt šādu patiesību. Tādēļ viņš nolēma apskatīt apkārt notiekošo.

Pirmais ko viņš pamanīja bija, ka Kronis bija pazudis. Tas viņu uztrauca, tādu vēstures vērtību pazaudēt... Vēsture taču ir tik trausla - pazaudēsi kroni, pazaudēsi vēsturisku vērtību. Būs šmuce. Viņš negribēja ķerties klāt vēl laika paradoksiem. Par Laiku vispār negribējās domāt.

Otrais, ko viņš pamanīja bija ceļotāju drēbes. Sķiet ka ar laika iešanu atpakaļ atpakaļ bija gājuši apģērbi. Krāsas saglabājās, taču tas kad bija mugurā vairs neizskatījās pēc 21. gadsimta, tas vairāk izskatījās pēc 17. gadsimta. Tas Džeromam kaut ko atgādināja.

Viņš atkal izdzirdēja kņadu. piegājis pie loga viņš palūkojās ārā un ieraudzīja vienu Luvras spārnu degam.

- 1661. gada 6. februāris. - viņš pateica nolemtā balsī.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 08.03.2009 21:42

(OOC - Apgērbs kā augstmaņiem vai kā kalpotājiem? Tas ir šaušalīgi sažmiegto korsešu un pūderēto parūku laiks!)

Deg? - Samanta satraucās un pieskrēja pie loga. Sajutusi drēbes sitamies gar kājām, meitene automātiski palūkojās lejup. Brunči! Gari brunči! Samanta aši aptaustīja sevi un beigās pacēla rokas pie galvas - aube! Tagad viņa pamanīja to, ka visiem apģērbs mainījies, un ka pašai rokās vairs nav fotoaparāta.

Nevar būt! - Viņa izdvesa.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 08.03.2009 22:46

Sākoties lielajai gaismai, Persija instinktīvi pieķērās māsai, aizgriežot skatu prom. Vai kronis uzsprāga? Smiekli dunēja galvā. Kam tie piederēja?

Likās, ka šī viena doma cauri viņas galvai iet mūžību. Bet drīz viņa sajuta savādāku apkārtni. Smarža. Pamats zem kājām arī likās nedaudz savādāks. Viņai vajadzēja laiku, lai saprastu, ka ne jau pamats mainījies, bet viņas kurpes. Tagad tās līdzinājās kaut kādām dīvainām tupelēm no vecās mātes bēniņiem.

Šaise! Viņa skaļi iesaucās, nopētot visus. Tad sevi. Was...? Kas pie velna te notiek? Tas būtu tas, ar ko šī ekskursija būs īpašāka? Super reāls 3D? Varēja tā kā iepriekš pabrīdināt! Viņa skaļi sauca, bet pamanīja, ka Džeroms Ridlijs ir tik pat bāls un pārsteigts, kā citi. Bet kas tad smējās, ja ne gids?

Deg? Kas deg? Bet Luvrai taču ur ugunsgrēka signalizācija! Un kur kronis palika?

Izdzirdot Džeroma īso teikumu, brīdi Persefonei likās, ka tā ir vienīgā skaņa telpā. KO? KO JŪS TEICĀT? Kāds vēl 16... kāds tur gads? Tas tak nav normāli. Tas ir, tas nav reāli. Viņa, muti atplētusi piespiedās logam, pētot apkārtni. Viņa jutās slikti. Viduklis bija iespiests korsetē. Zem korsetes laikam kāds ducis apakšvārku.

Kas..? Kā? Ko.. ko mēs tagad darīsim? Viņa stenēja, šausmās lūkojoties, kā aiz loga deg.

Iesūtīja: Beppo ; laiks: 10.03.2009 18:48

Nu gan, šitas nepavisam vairs nebija garlaicīga. Netraucētu korsete elpot, Loreta domātu, ka viss šitais ir īpaša atrakcija īpašās ekskursijas dalībniekiem, bet korsete bija arguments. Vai arī viņus visus iemidzināja un pārģērba? Diez vai.

Meitene mainoties laikiem bija pakritusi un tagad pierausās kājās, atļaudamās izmantot Rendela palīdzību.

— 1661. gads? — Loreta atkārtoja gida nosaukto gadskaitli, — Stilīgi! Es ar savām vidusskolas zināšanām varētu klūt par slavenu zinātnieci, un nākamās paaudzes mācīsies nevis par Ņūtonu, bet gan par Loretu Greju.

Spulgojošām acīm viņa pavērsās pret gidu.
— Man tikai vajadzēs kādu vīriešu kārtas palīgu, ja pareizi atceros, šajā laikmetā sieviete viena lāgā nevarēja tikt galā. Un vispār, ko mēs tagad darīsim? Vai nebūtu jātaisās no šejienes prom? Ja karaļa pilī tiks atrastas nepiederošas personas, visa mana zinātnieces karjera paripos zem giljotīnas.

OOC: Jā, Loretas vēstures zināšanas nav no tām labākajām.

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 10.03.2009 19:54

1661. gada februāris!? - Rendels iesaucās un nenoturēja muti. - [cenzēts]!

Tagad līdz viņa apziņai aizgāja arī tas, ka visi cilvēki, viņš tai skaitā, ir tērpušies dīvainās, neērtās drēbēs. Vēl viens iemesls lamāties...

Par cēloņiem, kāpēc tas notika, domāsim vēlāk. Tagad ir citas prioritātes. Mēs esam PAVISAM svešā valstī, nezinam valodu, esam būtībā totāli svešinieki. Pie kam, blakus plosās ugunsgrēks, un mēs esam vietā, kas...

Džerom! - viņš uzsauca apmulsušajam gidam, - Tu esi drošs par 1661. gada februāri? Un, Luvra šajā laikā vļe joprojām ir karaļa rezidence? Pareizi? Un ko mēdz darīt ar nepiederošām personām, kas atradušās karaļa pilī laikā, kad tajā ir izcēlies ugunsgrēks?

Iesūtīja: washulis ; laiks: 12.03.2009 20:27

Karaļa rezidence! Tas nebija jautājums, bet gan Persefones kliedziens, lai viņa saprastu, ka ir nonākuši bezcerīgā situācijā. Es droši vien murgoju. Nevar tak tā būt, ka mēs... esam pagātnē.

Viņa atgāja nostāk no loga. Ridlij. Viņa uzrunāja gidu. Kur ir ātrākā izeja no Luvras, skatoties uz to, ka plānojums derīgs 1661 gadam. Es noteikti negribu sadegt! Viņa atkal skaļi sauca, teju nogāžoties, jo lindraki bija gari. Pārāk gari. Olīvzaļā kleita varbūt uz viņas izskatījās normāli, bet viņa tā noteitki nejutās.

Iesūtīja: Džea ; laiks: 12.03.2009 21:30

Nomierinies taču.
Lēna uzsauca Persefonei, kura nebija apmierināta par situāciju. Lai gan ja tā padomā, tad arī Lēna nebija apmerināta, taču attiecībā no māsas viņa spēja saglabāt mieru.
Mums ir jāatrod izeja un tad iespēja tikt atpakaļ uz divdesmit pirmo gadsimtu.
Lēna sacīja skatoties apkārt. Situācija nebija no jaukākajām. Nez kapēc 1661. gads bija kautkur dzirdēts. Taču tagad nebija īstais laiks lai atcerētos.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 12.03.2009 21:42

Jā, jā, labi. Persija stresaini murmināja, saproto, ka māsai taisnība. Lūk kur runā saprāta balss. Es vismaz ceru, ka tā ir tā.

Izeja ir laba manta. Kur tā ir...? Tagad ri tas ugunsgrēks, ja? Un Gallerie d'Apallon nav vēl pabeigta? Un kur palika kronis? Persijas balsī atkal varēja sadzirdēt satraukumu. Viņa sataustīja savu somu, kas bija uz pleca. Tās izskats bija mainījes. Tagad tā likās līdzinājās prastai kulei, bet telefons, eiro, fotoaparāts un citi nieki bija pazuduši. Eiro vietā bija franki. Nepārāk daudz, bet tā tomēr bija šo laiku nauda (ar GM atļauju.)

Ellē ratā, kur ir mans fotoaparāts?! Viņa iesaucās, secinot, ka viņas uzticamais draugs, ko viņa bija pa lielu naudu nopirkusi, nu vairs nebija.

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 12.03.2009 21:55

Par kroni un iespējām tikt atpakaļ uz 21. gadsimtu domāsim vēlāk, kad atjēgsimies un nomierināsimies, - Rendels uzrunāja Persefoni, - tagad galvenais ir tikt prom, pirms mūs kāds ir pamanījis. Džerom! Mister Ridlij! - viņš vēlreiz pievērsās gidam, - KUR ir izeja?

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 12.03.2009 22:02

(OOC - Tad visiem skaidrā nauda kļūst par derīgu tā laika naudu, ja? Bankas kartes, protams, pazūd. Par izskatu - Samanta izskatās kā tā muzikante, ko ieliku iekš ATD ar baltajiem svārkiem un sārto jaku, un zvērādu ap kaklu.)

Mums būtu jātiek ārā nepamanītiem. Atliek cerēt, ka visi ir aizņemti ar ugunsgrēka dzēšanu, bez tam, man šķiet, šajā pilī jābūt tik daudz kalpotājiem, ka visi visus nemaz nepazīst. - Samanta teica pavisam parastā balsī. No ārienes meitene izskatījās mierīga un koncentrēta. Kā bija iekšā... tas citiem nav jāzina. - Un nomierinieties, lūdzu, šis pils spārns nenodega, ja pareizi sapratu.

Viņa nepierastajā apģērbā jutās labi, arī kurpes bija ērtas. Samanta tagad palūkojās apkārt rūpīgāk - viņai bija ienācis prātā, ka varbūt telpā ir kādi mākslinieku vai arhitektu atstāti zīmējumi, kuri tagad noderētu par iemeslu tos nest ārā, glābjot no iespējamās sadegšanas. Tad neviens neko nejautātu.

Iesūtīja: Moriartijs ; laiks: 13.03.2009 01:37

Džeroms bija joprojām nedaudz apmulsis, taču savāca vienkopus visu pateikto un nobēra,

- Deg, jā, ugunsgrēks, - paskatījies ārā pa logu, - Jā, 1660. gads. Ahh. Jātiek prom. Lai te viss nomierinās. Izlikties par strādniekiem? - viņš pats ierosināja, - Karaļa rezidence? Err, - likās ka vēstures zināšanas nozudušas. Tad sapratis, ka tā ir izcila iespēja izpētīt īsto vēsturi, gids sakoncentrējās un teica, - Karaļa rezidence... tikai 1682, tas ir pēc 81 gada, karalis te vairs nedzīvos. tādēļ jatiek prom. Domāju gan ka šādā burzmā varēsim pazust. Izeja. - viņš pagriezās uz durvīm caur kurām ienāca pirms ceļojuma laikā, tās bija puspavērtas. Dūmi nenāca, cilvēki arī nē. Kliedzieni franču valodā pēc ūdens un smiltīm bija dzirdami ārā pa logu.
- Atpakaļ? - viņš samulsa, tad paskatījās uz augšu. Nē, tas bija pārāk dīvaini. - Domāju, ka jātiek būs te atpakaļ, līdz kaut kas būs skaidrāks. Galerija.... - paskatījies vēlreiz apkārt, - nav pabeigta. Mums derētu būt te kad tā tiks pabeigta. Vai vismaz daļēji pabeigta. -

- Jo, - gids pārgāja lektora mode, - "Tikai 1848. gadā māksliniekam Fēliksam Dubānam tika uzdots atjaunot Galerie d'Apollon. Dekorēšana tika pabeigta 1851. gadā līdz ar centrālā griestu paneļa atkārototu uzstādīšanu." tieši tā. Nedomāju ka varam gaidīt līdz 19. gadsimtam. -

- Atgriežoties pie izejas... - viņš veda grupu uz durvīm. Visiem sekojot, viņi gāja ārā no galerijas, cauri apaļajau telpai pa labi iekšā Sully spārnā. - Vēl uz priekšu un tad pa kāpnēm lejā. Pāri iekšējam pagalmam un ārā Parīzē. Ja kādu cilvēku redzat, izskataties nobijušies un steidzīgi tikt prom. - viņš teica turpinot iet pa gaiteņiem uz priekšu. Lejā pa kāpnēm divus stāvus un ārā pagalmā.

Ārpagalmā bija kādi desmit cilvēki, kas saka spaiņos smiltis un grants zemi un nesa to uz ugunsgrēka pusi. No pagalma varēja redzēt tikai dūmu stabu ceļamies pāri jumtam. Visiem "laika ceļotājiem" bija jātiek pāri pievēršot maz uzmanības. Taču par laimi apģērbam izskatoties pēc pareizās modes, tas izdevās.

Piecas minūtes vēlāk, viņi stāvēja Luvras ārpusē un skatījās uz pāri akmeņainajam ceļam Parīzi tādu, kāda tā izskatījās 17. gadsimtā.



Cilvēku bija redzams maz. Taču tie kas bija redzami iznākam no http://i248.photobucket.com/albums/gg197/korkijwolfijs/8_haha/ielinjas.jpg, visi devās Luvras virzienā uz ugunsgrēka pusi.

Paskatoties pa labi, attālumā bija redzama Sēna,

Iesūtīja: washulis ; laiks: 14.03.2009 00:15

Persefone neko neatbildēja visu mēģinājumiem trakot. Esmu to pelnījusi. Iztrakoties, nevis tik iesviestai laikā!

Džeroms ieteica izskatīties nobijušamies. Viņš ko joko? Vai viņš jau neredz, ka es drebu kā apšu lapa?! Bet viņa neteica neko skaļi, tikai metās pakaļ kuratoram uz tuvāko izeju.

Persijai nebija laika izbaudīt jauko Parīzi. Viņa neklausījās arī saucienos pēc smiltīm un ūdens. Viņa bija saķērusi māsas roku, nelaižot viņu vaļā. Viņa pieraudzīja, vai arī Džeimss ir gana tuvu.

Pēc piecām minūtēm Persija aizelsusies atstutēja rokas pret ceļiem. Ko... ko mēs iesāksim tagad?

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 14.03.2009 14:44

Tātad, mūsu pati lielākā problēma ir tas, ka mēs atrodamies 17. gadsimtā, vai ne? - Rendels ierunājās, - Un, ja mēs pieņemam, ka netiksim atpakaļ tuvāko stundu laikā, kas mums vēl draud? Nu, teiksim, pajumtes trūkums - ja nu te ir kaut kas līdzīgs komandanta stundai? Nespēja atbildēt uz jautājumu kas un no kurienes mēs esam, valodas barjera - cik tas ir bīstami? Stāstīt, ka mēs esam no nākotnes, nav gluži vērts, tam tāpat neviens neticēs un ka tik vēl beigās nesanāk nonākt uz raganu sārta. Viņas taču vēl joprojām dedzina, jeb arī?

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 14.03.2009 16:40

Samanta gāja līdzi pārējiem, tā arī neatradusi neko glābjamu no nepabeigtās galerijas. Viss norisa laimīgi, viņus tiešām neviens neievēroja. Bet ko tālāk?

Mums nevienam nav iemesla te atrasties. - Samanta atbildēja Rendela runai. - Raganu prāvas mums diezin vai draud, bet izdomāt gan derētu, kāpēc esam te. Mēs, šķiet, neesam aristokrāti, kas var brīvi ceļot apkārt. Tirgotāji arī neesam. Sorbonnas studenti arī nē, bez tam sievietes tāpat šajā laikā nevarēja studēt.

Meitene brīdi padomāja un teica, - Man nav ideju. Šveice šobrīd ir atzīta konfederācija, bet nav katoliska. Mani var izraidīt no valsts, ja es teikšu, ka esmu no Lucernas. - Samantu sāka kratīt sīki drebulīši - atliktā reakcija. Viņa par to neuztraucās, drīz pāries.

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 14.03.2009 16:58

Kurš no mums visiem runā franciski? - Rendels painteresējās, - es nerunāju. Un pieņemu, ka reti kurš 17. gadsimta francūzis runā angliski...

Tad viņš pievērsās Samantai: Tie 17. gadsimta cilvēki, kas nav aristokrāti, ir piesaistīti konkrētai teritorijai un nevar brīvi ceļot apkārt?

Iesūtīja: Beppo ; laiks: 14.03.2009 17:19

— Es mazliet runāju, — Loreta pacēla roku, — tikai septiņgadsmitā gadsmita franču valoda noteikti ir atšķirīga.

Iesūtīja: Džea ; laiks: 14.03.2009 17:48

Man un Persefonei franču valoda skolā bija obligāta.
Lēna teics tikliz bija tikusi ārā no Luvras. Tas viss bijja pārāk murgaini, taču atšķirībā no māsas viņa lieliski spēja saglabāt mieru.
Nu mēs varētu būt celojoša ģinene. Manuprāt tagad tas nav retums, ja ģimenē ir tik daudz cilvēki.
Lēna sacīja. Bija dīvaini par pagātni runāt kā tagad.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 14.03.2009 18:12

Es runāju franciski. - Samanta atsaucās. - Protams, ka nevar ceļot apkārt. To tikai tirgotāji var, un tie neceļoja ar visām ģimenēm. To darīja tikai tad, kad pārcēlās uz dzīvi citā vietā. No kurienes mēs varētu būt šurp atceļojuši ar mērķi te apmesties uz dzīvi? Un... pēc apģērba mēs neesam nabagi, bet mantu mums nav, un naudas arī laikam nav? Mūs vienkārši noturēs par zagļiem un iespundēs cietumā.

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 14.03.2009 18:39

Ģimene mēs nevaram būt, mēs visi nerunājam franciski, - Rendels iebilda, - un uz aci mums vecumu starpība nav tik liela.

Par naudu izdzirdis, Rendels pārmeklēja sava dīvainā apģērba kabatas - sauja naudas tajās atradās, un darba piedāvājuma vēstule no `Blackwater` - arī. Viņš brīdi ar interesi aplūkoja 17. gadsimta monētas.

Ceļot apkārt tiem, kas nav aristokrāti un tirgotāji, ir aizliegts ar likumu, vai vienkārši viņiem nevar būt tik daudz naudas? Respektīvi, ja ne-aristokrāti, ne-tirgotāji brīvi ceļo apkārt, tad tas ir aizdomīgi? - Rendels atsāka taujāšanu, - Nu, es gan nedomāju, ka mums uzreiz tā ķersies klāt un metīs cietumā. To darīs tikai pēc tam, kad mēs sev pievērsīsim pietiekoši daudz uzmanības.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 14.03.2009 20:40

Persefone pamāja ar galvu, kad māsa paliecināja franču valodas zināšanas. Tagad es pateisi nožēloju, ka nepameklēju visas tās mācību stundas. Tas būut pamatīgi noderējis. Viņa pie sevis purpināja.

Bet patiesi. Mēs jau neskraidīsim apkārt, žandarmiem matus raujot ārā. Ja mums kaut ko prasīs, tad tie, kas ir labākām valodu zināšanām, kaut ko atbildēs. Persija sprieda, līdz viņai ienāca prātā savs minējums. Mēs varam izlikties, kā kristietības sludinātāji! Nē, tas noteikti nenostrādās. Varbūt kādas apvienības biedri, kas... kaut ko dara. Erm... Viņa centās piedomāt klāt vēl kaut ko. Tas ne visai labi izdevās.

Viņa izslējās, satraukti nopētot dūmu stabi, kas virmoja virs namu jumtiem. Viņa vēl jo projām nespēja noticēt, ka kaut kas tāds notiek.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 14.03.2009 21:26

Pārsvarā viņiem nav tik daudz naudas. Un sievietes vispār neceļo. - Samanta bēdīgi teica. - Par sludinātājiem gan labāk nē. Trīs musketierus tak būsiet lasījuši? Par karu ar hugenotiem. Francijā šobrīd valda katolicisms latīņu variantā. Tāds tīrs un fanātisks. Tāpēc jau par Šveici teicu - tur šobrīd kalvinisms pilnā plaukumā. Varbūt mēs varam būt svētceļnieki? Kā ir, monsenjor Ridlij, vai Parīzē nav tagad kādi reliģiski svētki gaidāmi? Katoļi no vairākām valstīm, nejauši satikušies - tas būtu ticami? Izņemot to, ka es varbūt tikai Tēvreizi latīniski varētu noskaitīt, un Ave Maria.

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 14.03.2009 21:39

Svētceļnieki - tā ir laba izvēle, - Rendels piekrita, - un reliģiski svētki nav vajadzīgi. Manuprāt, pietiek ar dievmātes katedrāli, ja vien tā jau ir uzcelta, protams...

Iesūtīja: washulis ; laiks: 14.03.2009 23:23

Par Notre Damu nav jāuztraucas. To sāka celt 1163. gadā, tā kā jau sen stāv, kur ir. Persefone teica Rendelam, izrokot no atmiņas mākslas vēstures faktus par viduslaiku arhitektūru.

Bet jāsaka, ka par tām dievlūgsām, kas jāskaita, nezinu necik. Kur nu latīniski, bet par garīgu personu, kas ir par kristietību, gan spētu izlikties. Man liekas... Persija spriedelēja, ar šaudīgu skatienu, te pievēršoties vienam, te otram.

Iesūtīja: Beppo ; laiks: 26.03.2009 16:05

— Tātad, mēs esam svētceļnieku grupiņa, vai ne? Vai mums pa visiem kopā ir ar ko samaksāt par iebraucamo vietu?

Loreta pati pārbaudīja arī savu ģērbu, divdesmit pirmajā gadsimtā viņas somiņā vajadzēja atrasties piecdesmit eiro banknotē un vēl kādiem eiro pieciem monētās. Un kredītkartei arī, un divdesmit mārciņām.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 26.03.2009 20:30

Ā, nauda. - Samanta sāka pētīt savu apģērbu. Viņa nekādu somu neatrada, un palika tīri bēdīga, bet tad atcerējās, ka dāmas svarīgas lietas glabāja korsetē. Meitene neuzkrītoši pagriezās nost no citiem un pārbaudīja. Viņa sačamdīja maciņu un izvilka to. Vai būs tur kas vai nē?

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 26.03.2009 21:55

Vērodams, kā bēdubrāļi (un bēdumāsas) pāršķiro savu budžetu, arī Rendels pārmeklēja kabatas. Līdz liktenīgajam ceļojumam laikā viņa budžets bija sastādījis kādus 250 EUR skaidrā naudā un 15 000 $ uz konta, kuram varēja tikt klāt ar līdzpaņemto bankas karti.

Iesūtīja: Moriartijs ; laiks: 29.03.2009 22:09

Klausīdamies ko visi runā, Džeroms vēroja apkārtni. Pagaidām garām gājēji bija pārāk aizņemti ar Luvru nekā ar viņiem. Tad ķērās pie jautājumu atbildēšanas,

- Cik zinu komandantstundas nav, naktīs zināmos kvartālos cilvēku vairāk kā dienā staigā apkārt. No izglītotākajiem francūžiem kāds angļu valdodu zinās. Iebrauktuvēs apgrozās dažādu nacionalitāšu pārtāvji, tas nozīmē ka traktiernieki zinās kādus pamatvārdus arī angļu valodā. -

- Raganas? Iespējams kaut kur arī dedzina, bet ja nepievērsīsism sev lieku uzmanību, kā jau Rendels teica, viss būs kārtībā. Pilsētas robežās pārvietošanos nevarētu aizliegt. Taču tāpat, kā arī 21. gadsimtā ir daudz daudz cilvēku no laukiem, kas ierodas pilsētās pelnīt un uzdzīvot. Tas var noderēt, kā aizsegs. Turklāt, mums vajadzētu tikt atpakaļ Luvrā, un ja mēs izliekamies par strādniekiem, tas varētu arī nostrādāt. -

- Reliģiski svētki? Nav ne jausmas. Es vairāk Luvras iekšienē specializējos. Te nu ārpusē... Nav bijusi izdevība studēt pašu Parīzi tik daudz. - viņš noteica. - Dāmas var izlikties par svētceļniecēm, lai kāds mums neierobežotu pārvietošanos. Ceļojošo māsu ordenis... - viņš teica pasmaidījis.

Ja visi pārbauda savus makus, tad tur atrodošā skaidrā nauda bija parvērtusies frankos, bet kredītkartes Francijas bankas izrakstītā vekselī. Tādēļ par naudas trūkumu nevarēja sūdzēties.

- Šķiet, ka tūlītējs uzdevums būtu kādas iebraucamās vietas atrašna. - Džeroms teica. Paskatījies uz tumšajām ieliņām, teica, - Kādus trīs kvartālus uz priekšu ir... būs viesnīca. Vismaz 21. gadsimtā bija. It kā šo reklāmā bija teikts, ka būvēta uz sena traktiera drupām. Vajadzētu pārbaudīt. - viņš teica un sāka ietu uz priekšu.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 31.03.2009 15:43

Smukas banknotes. Tik tīras un nesaburzītas pat vairs muzejos reti redzēsi. Persija nopētīja frankus, ielikdama tās atpakaļ audekla kulē, kas bija nomainījusi viņas jauko somu. Māsu ordenis. Smieklīgi...

Cik ilgi ugunsgrēgs turpinājās? Vai arī to apdzēsa ātri? Jo ātrāk nokļūt atpakaļ Luvrā un ātrāk izdomāt, kā tik atpakaļ, jo labāk. Viņa skaļi spriedelēja, dodoties Džeroma norādītajā virzienā, kur esot jābūt traktierim. Es ceru, ka tur nebūs tik netīrīgi, kā mēdz rādīt filmās. Viņa klusi noteica savai dvīņumāsai.

Iesūtīja: Beppo ; laiks: 31.03.2009 17:00

OOC: Visa nauda pārvērtusies frankos? Arī britu mārciņas, kas ir Loretai?

— Kas, tu jocīga esi? — Loreta dedzīgi iesaucās, — padomā, tāda izdevība nokļūt pagātnē! Tu maz apjēdz, ko mēs ar savām zināšanām varam paveikt? Mēs varam kļūt slaveni un grozīt pasaules vēsturi!

Vienlaikus meitene vērīgi raudzījās apkārt un nepiemirsa arī skatīties, kur likt kājas.

— Bet ja jau mēs esam šeit un uzdodamies par svētceļnieku grupiņu, mums derētu vismaz zināt citus nosaukt vārdā. Es esmu Loreta Greja.
Brīnums, kā meitenei izdevās vienlaikus čalot, iet pat nepaklūpot, raudzīties apkārt un vēl priekšā stādoties uz brīdi pakniksēt.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 31.03.2009 17:14

Slaveni, grozot pasaules vēsturi? Persija pārsteigti palūkojās uz jauno meiteni. Ja tas, kas bieži vien ir parādīts filmās un izteikts teorijās, ir taisnība, tad man jāsaka, ka grozot pagātni, nez vai beigās iznāks kaut kas labs. Varbūt es neko no tādām lietām nesajēdzu, bet grozīt pagātni... tas ir, tagadējo laiku, man nemaz negribās.
Viņa spriedelēja.

Jā, nokļūt jaukajās mājās likās pieņemamāk. Bet viņas nelielā atkarībiņa pēc adrenalīna, prātā kliedza kaut ko pilnīgi citu.

Iesūtīja: Beppo ; laiks: 31.03.2009 17:33

— Tu jocīgā! — Loreta skanīgi iesmējās, — neviens cits bez mums taču nezinās, ka vēsture ir mainīta! Un kas būs divdesmit pirmajā gadsmitā, mums ir vienalga, ja jau mēs atrodamas [i]tagad.[/b]

Iesūtīja: washulis ; laiks: 31.03.2009 17:53

Persija domīgi nopētīja Loretu. Ja nu pagātne tiek mainīta tik ļoti, ka mūsu vairs nav šeit? Nav, kas atceļo uz šo laiku? Kas tad notiktu? Mēs izčākstētu? Vai arī izmaiņu vienkārši nebūtu? Viņa nezināja atrast labus komentārus šī m idejām. Nedz arī kaut ko, kas to visu apstrīdētu. Viņas sejā varēja redzēt neuzticību šādam Loretas plānam, bet viņa tomēr neko neteica, līdz vienkārīs nomurmināja:

Neesmu droša, vai tā ir laba ideja. Tam var būt sliktas sekas...

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 31.03.2009 19:02

Un kāds būtu pasaules vēstures grozīšanas stratēģiskais mērķis? Tas ir, kāds mums būtu no tā labums? - sekojis līdzi meiteņu sarunai, Rendels pauda savu viedokli. - Es uzskatu, ka pasaules vēstures grozīšana nevar būt pašmērķis. Kaut vai tāpēc, ka ja mēs nejauši nokļūsim atpakaļ, izmainītā nākotne mums var nepatikt un var sanākt vēl svešāka nekā šī pasaule. - viņš uz brīdi apklusa, bet tad piemetināja: Es tomēr labprātāk atgrieztos 21. gadsimtā tādā, kādā viņš bija.

Iesūtīja: Beppo ; laiks: 31.03.2009 19:56

— Bet iedomājies, mēs varam būt tie, kas atklāj Ameriku, — Loreta likās varen sajūsmināta, — nē Amerika jau ir atklāta, nu tad Austrāliju! Vai izgudro Ņūtona otro likumu pirms viņa un tad tas būs Grejas otrais likums! Un par to saņemt kaudzi naudas un dzīvot cepuri kuldami! Nevajag tikai aztikt visādu karaļu kroņus, lai netīšām nenonāktu atpakaļ divdesmit pirmajā gadsimtā!

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 31.03.2009 20:07

Atklāt Austrāliju? - Rendels iesmējās, - kurš no mums māk vadīt burukuģi un noteikt koordinātes pēc zvaigznēm? - tad viņš palika nopietns: Bet jā, karaļa kronis acīmredzami ir atslēga. Ja reiz grābstīšanās ap to pārcēla mūs uz šejieni, tad diezgan droši, ka lai nokļūtu atpakaļ, mums ir jāizdara apmēram tas pats. Principā, neiespējams tas nav, tomēr tikt visiem vienlaicīgi pie kroņa gan jau būs praktiski neiespējami. Savukārt, izzogot kroni, mēs riskējam ar to, ka izzadzējs atgriežas atpakaļ viens pats, pametot pārējos šeit, lai izmaina vēsturi... - viņš vēlreiz iesmējās, jo perspektīva tik tiešām bija traģikomiska.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 31.03.2009 20:17

Samanta arī bija atradusi ne mazumu naudas aiz savas korsetes, kā arī Francijas bankas vekseli. Jaukā, apģērbam pieskaņotā maciņā. Šobrīd viņa soļoja kopā ar pārējiem, un, atšķirībā no Loretas Grejas, kas sapņoja par vēstures mainīšanu, viņa prātoja par iespēju izdzīvot Francijā, Ludviķa XIV Parīzē, 1661.gadā. Ja tā ir taisnība. Samanta reizē ticēja un neticēja tam, kas noticis.

Kādēļ kronis lai atgrieztu mūs atpakaļ? - Viņa pajautāja. - Un kā gan jūs iedomājaties tikt klāt Saules Karaļa kronim?

Iesūtīja: Moriartijs ; laiks: 31.03.2009 20:51

Persefone, Lēna, Rendels, Samanta, Loreta.

- Ugunsgrēku apdzēsa divās dienās. - Džeroms iegirmis domās atbildēja. Sarunā par vēstures mainīšanu nepiedalījas, tikai nobālēja. Ja viņi nogalētu savus senčus tad nebūtu kam aizceļot? Taču ņemot vērā, ka mēs jau te esam, tad nav svarīgi būsim nākotnē vai nē... Par laika paradoksiem gidam negrībējās domāt. Viņš labāk koncentrējās uz ceļu.



Madame Luī, Elizabete, Džeims, Jans.

Atskanot smiekliem daļa biedru pazuda gaismā, taču Madame Luī, Elizabete, Džeims un Jans palika. Bet ne uz ilgu laiku. Bija dzirdama balss - tā tiešām nāca no grietiem - un teica, - Vai cerējāt uz grandiozu pavērsienu? Muahahahahahahahahahaha. Diemžēl nē. Elizabete, Džeims un Jans atmodīsies savās siltajās gultiņās un tikai plānos doties uz Luvru tajā dienā. Jūs nevēlēsities aizpildīt anketas un rakstīt recenzijas par muzeju. Taču reizē jūs apskaudīsiet tos, kas vakarā dosies uz privāto Luvras vērošanu. Kā lai to jums vieglāk, pasaka... Šodienas nebija. -
Bija dzirdams paukšķis un Elizabete, Džeims un Jans bija pazuduši. Tad atskanēja griestu balss - Ak, madame Luī. Ko jūs vēlējāties, to arī dabūsiet. - Smiekli. Tumsa. Zibsnis. Zālē vairs neviena nav.

Tikmēr izplatījumā.

Madame Luī peldēja par kosmosu. Taču viņai netrūka gaiss un arī vakuums viņai nekaitēja. Tas ko viņa redzēja sev priekšā bija melnais caurums. Un Luī saprata, ka tajā tiek vilkta iekšā. Garām pašāvās skaņas, tēli, vārdi, vietas - Šveice un ballīte un rīsi un Viļķene un zini vai mini un Spēle un ...
Madame Luī iekļuva melnajā caurumā. Un peldēja tajā mūžīgi.

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 31.03.2009 21:12

Ak jā, es aizmirsu stādīties priekšā, - Rendels atcerējās, - Mani sauc Rendels un, ko tur liegties, esmu atvaļināts virsnieks, ar kauju pieredzi Afganistānā un Irākā. Amerikānis, protams.

Vēl brīdi padomājis, viņš vēlējās precizēt: Vai tiešām ir tā, ka es vienīgais nerunāju franču valodā?

Iesūtīja: washulis ; laiks: 31.03.2009 21:57

Persijai tikai nācās pamāt Rendela izteiktajiem faktiem. Labāk neriskēt. Un atklāt jaunas zemes varbūt varētu, bet es to noteikti nespētu ar šī laika ierīčēm. Kompasi nav tik precīgi, nez kādi vēl tur verķi un kuģi. Uz tiem paču jāpeld mēnešiem ilgi. Protams, Loretas idejas likās jaukas un vilinošas. Kas neriskē, tas nedzer šampanieti, teica Persefones nemiera gars, bet viņa to ignorēja.

Divas dienas. Tātad mēs Luvrā noteikti netiksim vēl divas dienas. Kur tagad būtu jāatrodas tam kronim? Karaļa rezidencē vai viņam galvā? Un kronis tāpēc, ka tas mūs te atveda. Vajadzētu vismaz pārbaudīt, vai tas spēj mūs atvest atpakaļ, bet kā pie tā tikt, tas nu ir labs jautājums...

Uz Rendela izteicienu, Persija gribēja atbildēt vienkārši: Jā, man liekas, ka tu vienīgais neproti runāt franču valodā. Mans vārds ir Persefone Svonta, mana māsa - Lēna Svonta.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 01.04.2009 08:57

Mani sauc Samanta Veisa. - Samanta teica. - Es esmu alpīniste, kas, diemžēl, šobrīd laikam nevar noderēt. Es runāju vācu, franču, itāļu, retoromāņu, angļu un svahili valodās. Šveice, saprotiet, un pailgs laiks Āfrikā.

Par kuģiem iesaku nedomāt. - Viņa piebilda. - Tie vispār attiecas tikai uz vīriešiem, bez tam 17.gadsimtā katrā braucienā apmēram ceturtdaļa jūrnieku nomirst ar cingu. Esmu par to lasījusi, un medicīnas kursos mums arī par to stāstīja, jo garās ekspedīcijās tādas lietas ir jāņem vērā.

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 01.04.2009 09:33

Tātad, ko mēs no tā visa varam secināt? - Rendels skaļi prātoja, - Secinājums numur viens: sabiedriskā vietā man labāk vispār muti vaļā nevērt un tēlot muļķīti, kurš neko nesaprot. Jo viesis no Anglijas varētu nebūt laba ideja, cik atceros, tad franči ar angļiem tradicionāli diez ko labi tomēr nesatika. Secinājums numur divi: mūsu ģenerālais mērķis ir, nu jā, ielavīties karaļa pilī, atrast viņa kroni un pagrābstīties gar to. Vai tik tālu visi tam piekrīt?

Iesūtīja: Beppo ; laiks: 01.04.2009 11:31

Loreta pārsteigumā pat apstājās un platām acīm raudzījās pārējos. Viņiem dzīvē ir radusies tāda izdevība un pirmais, par ko šie domā, ir tikt atpakaļ?
— Nu labi, neatklāsim Austrāliju, bet vismaz Grejas otro likumu gan! Vai arī mēs varam iekļūt vēsturē kā slaveni pareģi, — meitene nervozi palūkojās apkārt it kā meklēdama to trako veču, kas bija pareģojusi vinās nāvi, — un vispār, kā jūs domājat, kur ir pārējie, nu tie, kas arī bija kopā ar mum ekskursijā pa Luvru? Kādēļ tikai mēs?

Iesūtīja: Džea ; laiks: 01.04.2009 12:53

Turklāt šajā laikā runāja, ka sievietes uz kuģa nes nelaimi.
Lēna noteica piebilstot Samantai. Meitene ļoti cerēja, ka franču valoda būs tāda pati kā mūsdienās. Tas ir nākotnē.
Tātad, atliek doties uz Saules dārzu. Kurš Luijs tagad īsti ir pie varas?
Lēna jautāja Džeromam.
Ja negribi kļūt par ceptu grauzdiņu, tad neiesaku plātīties par nākotni.
Meitene sacīja pagrozot galvu. Raganas šajā laikā dedzināja, ja vien viņa pareizi atcerējās.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 01.04.2009 13:17

Luijs XIV, saukts "Karalis-Saule". Ļoti absolūts valdnieks. - Samanta paskaidroja. - Neko daudz vairāk nezinu, tikai to, ka atbalstīja mākslu un karoja ar protestantiem.

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 01.04.2009 13:38

Par nākotni plātīties nesanāks, - Rendels iebilda, - pirmkārt jau tāpēc, ka, kā jūs te pareizi sakāt, var nonākt uz sārta. Otrkārt, lai to darītu, it ļoti labi jāpārzin vēsture hronoloģiskos sīkumos ļoti īsā laika posmā. Tagad ir 1661. gads, un mums palīdzēs tas, ka mēs sāksim pareģot notikumus 1685. vai 1700. gadā... Mums tie sīkumi būtu jāzin jau par 1661. gadu, un ar precizitāti līdz dienai. Baidos, ka tik sīki neviens no mums vēsturi nezin. Tad jau drīzāk jāprasa, vai kāds nepārzin pietiekoši smalki karaļa pils plānu un kārtību, kādā tajā uzturas cilvēki...

Iesūtīja: Beppo ; laiks: 01.04.2009 19:08

Ai, cik tas viss bija sarežģīti. Loreta manāmi sadrūma. Bet nu labi, vismaz Grejas otro likumu viņa taču varēja izgudrot? Kāds tas vispār bija? masa ir spēks reiz paātrinājums? Un varbūt spēku mērīs Grejos nevis Ņūtonos!

— Nu labi. Bet mēs vienalga esam gudrāki par septiņpadsmitā gadsmita cilvēkiem, un noteikti varam atrast veidu, kā kļūt stāvus bagāti. Tikai sievietēm vienām nekas nesanāks. Rendel, tu būsi mans tēvocis labi?
Līdz ar siem vārdiem Loreta pieķērās vienīgajam vīrietim bariņā pie rokas.
— Tikai neizprecini mani kādam idiotam, norunāts? — meitene vēl šķelmīgi piebilda.

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 01.04.2009 21:02

Es būšu štruntīgs tēvocis. Es nerunāju vietējā mēlē. - Rendelam perspektīva šajos apstākļos iegūt audžukrustmeitu diez ko negāja pie sirds, - Un nē, mēs kopā ņemot, neesam gudrāki par 17. gadsimta cilvēkiem. Jo mēs atrodamies viņu vidē, kas mums ir sveša.

Iesūtīja: Beppo ; laiks: 01.04.2009 21:44

— Protams, ka mēs esam gudrāki par viņiem, — Loreta pārliecināti noteica, — padomā pats, es skolā mācījos to, kas vēl nav atklāts vai ir zināms tikai dažiem dažiem cilvēkiem pasaulē.

No sava "tēvoča" rokas meitene vaļā nelaidās.

— Un tu vari būt mans mēmais tēvocis. Vai jukušais tēvocis. Vai arī mēs varam braukt uz Angliju.

OOC: Eu, GM, mēs vēl līdz tam traktierim neesam tikuši?

Iesūtīja: Džea ; laiks: 01.04.2009 21:46

Es tikai ceru, ka dvīņi šajā laikā nebūs reta parādība.
Lēna klusi nomurmināja sekojot masai. Ja viņa kļīūdās, tad abām būs vairāk nepatikšanas nekā pārējiem.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 01.04.2009 21:48

Ak tad Luijs 14. Tad jau tagad ir baigā uzdzīvošana no karaļu un augstmaņui puses. Visi iedzīvotāji sadalīti trijās kārtās: Karaļa galms, grāfi un pārējie. Mēs laikam piederam tiem trešajiem.

Tātad droši vien apkārt valda ne tā lielā bagātība. Un jā. Jau no sākta gala angļi ar frančiem nesatika. Viņa skaļi secināja. Ak, jel. Būtu es zinājusi, ka dzīvē vajadzēs tik daudz vēstures faktu, būtu mācījusies to cītīgāk.

Katrs noliedza Loretas idejas. Presijai brīdi palika viņas žēl, bet varēs patiesi žēltot tad, kad būs nokļuvuši atpakaļ pareizajā gadsimtā. Tas ir, divdesmit pirmajā.

Persija sekoja gidam, turoties blakām māsai. Viņa tagad bija viņas vienīgais balsts. It kā jau nevajadzētu būt retiem. Vienkārši nav bijuši datēti. Ak kungs, tas gan izklausījās muļķīgi. Viņa novīpsnāja, secinot, ka datēti nez vai bija labākā frāze, ko lietot.

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 01.04.2009 21:54

Tad labāk jukušais tēvocis, tas būs ticamāk. Mēmais vismaz saprastu, ko viņam saka, un atbildētu kaut vai ar galvas mājienu. Es diemžēl nevaru pat to. - Rendels iesmējās, - Bet nekas. Pēc pāris dienām es noaugšu ar bārdu, apbružāšos un izskatīšos jau pietiekoši nožēlojami priekš jukušā.

Iesūtīja: Moriartijs ; laiks: 02.04.2009 01:34

aptuveni 7 vakarā

Sešiem laika ceļiniekiem runājot, viņi bija nonākušie pie traktiera. Džeroms atviegloti uzelpoja - tomēr te bija traktieris. Viesnīcas izkārtne laikam tomēr nemelo.

Traktieris atrodas divu ielu krustpunktā ar nedaudz plašāku laukumiņu vidū. Rajons nav no nolaistākajiem, taču bagātnieki te arī nedzīvo. Netālu no kroga durvīm viens guļ renstelē, trīs nedaudz tālāk iedzēruši smej. Kādā brīdī no traktiera iznāk vēl divi cilvēki. Aiziet prom pa ielu.
Pirmajā stāvā krogs un trepes uz otro un trešo stāvu (kreisajā pusē no durvīm). Krogā aptuveni 20 cilvēku. puse no tiem pie bāra letes. Otra puse pie nelieliem galdiņiem. Siena ar četriem logiem ar skatu uz ielu pa kuru ceļinieki tikko atnāca. Pretējā siena - bārs. Līdz augšai piekrauts ar pilnām un tukšām pudelēm. No bāra tālākā gala visu laiku skan greiza dziedāšana.

Pie kāpnēm lejā neliels galdiņš, skaidrs ka istabu izīrēšana. Pie galdiņa sēž tantiņa, aptuveni 60 gadus veca. Pieejot un prasot pēc istabas nāk atbilde, - Ir divs brīvas istabs, daliet, kā gribiet. Mēbeles nelauzt! Uzvesties kārtīg'! - nopētījusi ceļieniekus piebilst, - Cen' 35 frank' par istabu. Ja negrib maksāt, tad tiš! - tantiņa negrasījās kaulēties. Ceļotāji izskatījās pietiekami turīgi, lai samaksātu. Tantiņas franču valoda bija saprotama. Bija jūtams ka tā nav tā pati franču valoda - izruna, fonētika, vārdu krājums atšķīrās, taču komunicēt bija iespējams.

Ja samakstā, tad tiek iedotas atslēgas numur 7 un 9. - Trēšais stāvs, mīlīš' -

Otrais un trešais stāvs pēc uzbūves identiski. Uzkāpjot pa kāpnēm redzams gaitenis, kuram vienā pusē durvis uz istabām. Gaiteņa galā abos stāvos ateja - primitīva, taču mēslus aiztransportē uz leju. Smird ne pārāk.

Istabām iekārtojums arī identisks. Pretī durvīm logs (visai liels). Kreisajā pusē gulta, divguļamā. Otrā pusē skapis. Tur segas un dziļāk ietūcīts rezerves matracis.

Ceļotājiem ir vakars un nakts, ko pavadīt iedzerot lejās bārā, snaduļojot, veidojot plānu, kā tikt pie Luija XIV, utt...

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 02.04.2009 08:20

Kurlmēms. - Samanta ieteica. - Pareizāk sakot, kurls, jo mēmums ir tikai sekas no nedzirdēšanas. Jukušu labāk nevajag, tādus centās likt nespējnieku namos. Ieslēdza, lai netraucē citiem dzīvot. Toties kurlmēmiem ir priekšrocība - tos uzskatīja par uzticamiem. Redz, saimnieka noslēpumus citiem nevar pastāstīt.

Džeromam izdevās atrast traktieri. Īpaši jauks gan tas neizskatījās - ne tikai augstdzimušie, bet arī pilsētas vidusslānis tādā iekšā neietu. Samanta pieķērās Rendelam pie otras rokas. - Oh, tēvoc, mēs par Jums labi rūpēsimies. - Un uzmundrinoši uzsmaidīja un iedrošinošā tonī klusi teica bijušajam gidam. - Džerom, darījumus kārtojiet Jūs. Šajā gadsimtā tas ir tikai vīriešu pienākums.

Kas vecā sieviete iedeva atslēgas, Samanta tomēr nenoturējās, viņu neuzrunājusi. - Saimniec, cienītā, vai vakariņas šeit varam sarunāt? Augšā istabās, kā pieklājas.

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 02.04.2009 14:02

Labi, būšu kurlmēms, - Rendels pasmaidīja. Un, lai iejustos lomā, viņš tālāk sekoja grupai klusēdams. Kad grupa nonāca traktierī un sāka pārrunas par mitināšanos, Rendels tās pilnībā ignorēja un tikmēr aplūkoja traktiera interjeru un cilvēkus tajā.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 02.04.2009 22:09

Persija arī drošības pēc pieķērās pie māsas rokas, lai tā nekur nenoklīst. Vai precīzāk, lai viņa pati nekur nenoklīst, jo brīdi uzjundīja tāda vēlme aizmesties pie letes un pasūtīt kārtīgu septiņpadsmitā gadsimta alu. Gan jau paspēšu vēl... Bet vai maz vajag?

Sametamies visi naudu, lai samaksātu par tām istabiņām. Persefone ieteica visiem, saprotot, ka vekseļu jau nu netrūkst, be ar tādiem šeit, jau laikam daudz rādīties nevajag, jo visiem jau patīk skaidra nauda.

Viņa paņēma dažas banknotes (neņemot visu naudu ārā, savādāk kāds ieraugot, nolems vēl aptīrīt) un nolika tās vecajai tantiņai, gaidot, kad to izdarīs arī pārējie. Lai ir godīgi, jo gulēsim tak visi. Kaut kā jau saspiedīsimies tajās divās istabiņās.

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 02.04.2009 23:25

Rendels gan dzirdēja Persefonas piezīmi, bet nereaģēja uz to (OOC: cita starpā es defaultā pat pieņemu, ka visas sarunas svešu ļaužu klātbūtnē notiek franču valodā). Pēc brīža, lai neliktos aizdomīgi, viņš pagriezās pret večiņu un naudas skaitāmo galdu un, ieraudzījis, ka ļauži meklē naudu, piebakstīja tuvāk stāvošajam 21. gadsimta cilvēkam un ar zīmēm centās parādīt jautājumu Cik?

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 03.04.2009 08:03

Samanta nepārprotami tēloja labi. Viņa ar rūpju pilnu skatienu pagriezās pret "tēvoci" un, pacēlusi Rendela plaukstu, uz tās ar pirkstu uzvilka "35", reizē ar lūpām bez skaņas izveidodama teikumu "35 par istabu" angļu valodā. To, ka tiek dotas divas atslēgas, Rendels pats var redzēt.

Meitene netaisījās šobrīd nekādu naudu vilkt ārā, kā to izdarīja Persefone. Lai samaksā kāds no vīriešiem. Istabā, kad neviens neredzēs, varēs atdot.

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 03.04.2009 08:40

Atcerējies Samantas vārdus par to, ka darījumu kārtošana ir vīriešu pienākums, Rendels, savilcis bargu sejas izteiksmi, savāca Persefones izlikto naudu un, piedraudējis meitenei ar rādītājpirksta pavicināšanu, ielika to tukšā kabatā. Tad sazvejoja kabatā savu naudu un, noskaitījis večiņai 70 frankus, savāca abas atslēgas. Ticis ar to visu galā, viņš jautājoši paskatījās uz Samantu, izteiksmīgi parādīdams uz trepēm, cerībā ka tas izskatās kā jautājums Kur tālāk? Tur?

Iesūtīja: Moriartijs ; laiks: 04.04.2009 00:23

Francūziete nosmaidījusi, ka bruņinieki, kaut arī nerunājoši, nav zaudējuši savas pareizās iezīmes, atdeva atslēgas un smaidot pievērsās meitenei, kas jautāja par vakariņām,

- Protama lieta, protama. - viņa pamāja. - Man jau likās, kā jūsieši ēst prasīsiet. Vakariņas cenā. Brokasti, to gan piemaksāt. - pagriezusi galvu uz nelielām durtiņām pretī ieejas durvīm un blakus bāra letei, - Anrī! Sešas vakariņas! Un neslinkot. - bija redzams, ka francūziete ir visai augstā lomā šajā iestādījumā.

Džeroms paskatījes uz bāru, tad grupu, tad francūzieti, teica, - Ejiet jau augšā, sadaliet guļvietas, es samaksāšu par brokastīm. - un parādīja ar pirkstu uz augšu.



Pēc minūtēm 20, Anrī - puisis ap divdesmit gadiem, tumši blondi mati, plats smaids un taisna mugura, avīze kabatā - uzkāpj augšā un klauvē pie 7. un 9. numura durvīm atnesdams vakariņas: dārzeņu http://blog.fatfreevegan.com/images/roasted-ratatouille.jpglielā bļodā, franču baltmaize, viena pudele sarkanā vīna uz visiem. Anrī izsniedz arī ēšanas piederumus, māla bļodiņas un glāzes. Tad atkorķēja vīnu. - Tos lūdzu nonest uz virtuvi pēc paēšanas. - viņš palūdza ceļiniekiem pirms devās atpakaļ lejā.






Ja kāds nāk lejā tuvākās pusstundas līdz stundas laikā uz bāru, Džeroms atrodams uz soliņa pie paša bāra ar pustukšu džina glāzi, un sarunā ar blakussēdētāju.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 04.04.2009 00:41

Persija tikai nošķobīja ģīmi un aizgāja uz trešo stāvu. Kā mēs gulēsim? Pa trim un trim, vai vīrieši un sievietes atsevišķi? Tas ir divi un četri. Man labāk patīk pirmais variants. Viņa nosmīkņāja, palūkojoties iekšā vienā no istabiņām. Viena divguļamā un papildus matracis. Jā, tad laikam pa trim.

Kad tika pieminētas pusdienas, Persija manāmi sarosījās. Kā nekā kāds laiks jau bija pagājis, kopš pēdējās ēšanas reizes. Plus vēl stress.

Viņa paņēma šķīvi un ielika sev nedaudz sautējuma un nosēdās uz divguļamās gultas (istabiņā nr.7). Nedaudz nogaršojusi, teica: Garšo līdzīgi tam ratatouille. Bet visai labs. Un pat vīnu atstiepa

Es varētu tos traukus aiznest. Viņa pieteicās. Galvenokārt, lai papētītu tuvāk bāra leti. Un to, kas alus kausos.

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 05.04.2009 12:59

Drīzāk jau pa trim, - Rendels klusi atbildēja, kad viņi nonākuši istabiņā un aizvēruši durvis, - Kaut gan sadalīšanās šādos apstākļos principā nav laba ideja, bet te nekas cits nesanāk.

Kad atnesa ēdienu, Rendels iekrāva sev pamatīgu porciju sautējuma. Ja operācijas laikā ir iespēja paēst vai atpūsties, izmanto to. Nekad nevar zināt, kad būs nākošā iespēja.

Es domāju, ka tu vari aiznest traukus, - viņš teica Persefonei, kad viņa izteica šādu piedāvājumu, - cik saprotu, tas neizlec ārpus vietējo paražu un tradīciju kopas. - Rendels tomēr jautājoši paskatījās uz Samantu, kura, spriežot pēc visa, visnotaļ labi orientējās vēsturē.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 05.04.2009 13:28

Istabas Samanta nopētīja ar interesi - muzejos, pat ja kāda telpa ir atbilstoši iekārtota, tajā iekšā nevienu nelaiž, kur nu vēl dzīvot. Kā istabas sadalīt, viņai bija pilnīgi vienalga.
Meitene arī ielika bļodiņā sautējumu un ļāva, lai Rendels viņai ielej glāzē vīnu.

Noskatījusi Anrī, kas uznesa pusdienas, Samanta kādu brīdi klusēdama ēda un prātoja par vēsturi. Sautējumā bija tomāti, un Anrī kabatā bija avīze. Viņa centās izdomāt, vai tas ir dīvaini vai nav? Brīdi paprātojusi, Samanta nolēma, ka dīvaini ir tas, ka Anrī, kalpotājs krogā, prot lasīt. Vai varbūt viņš ar avīzi slauka galdus?

Rendelam jautājoši palūkojoties uz viņas pusi, Samanta atbildēja, - Vispār nezinu. Droši vien, ka tā var darīt.

Iesūtīja: Džea ; laiks: 06.04.2009 21:21

Lēna pārsvarā klusēja un runāja maz. Kad atnesa ēdamo meitene tāpat kā visi paēda, taču no vīna atteicās. Viņai nelikās, ka šis varētu būt īstais laiks dzeršanai. Vajadzēja domāt, kā nokļūt mājās. Arī Persefonei līdzi Lēna nesekoja.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 07.04.2009 13:09

Labi. Gan jau būs viss labi. Persefone noteica, pabeidzot ēst.

Kad bjia to izdarījusi un sagaidījusi, kad to būs izdarījuši citi, viņa vēl iedeva porciju Loretai, un devās lejā uz pirmo stāvu. Tur viņa ar acīm meklēja kādu, kam atdot traukus.

Viņa pamanīja Anrī. (ar GM atļauju). Labdien, viņa centās izrunāt vārdus labā franču valodā. Lūk ir trauki no 7 un 9 numuriņa. Viņa koķeti pasmaidīja.

Viņa pamanīja avīzi un interesi nopētīja to. Vai tad krodzinieki prot lasīt?

Iesūtīja: Moriartijs ; laiks: 07.04.2009 14:24

Virtuve bija garena telpa ar vairākām plītīm, galdiem un lielu izlietni pie vienas sienas. Tajā bija kādi cilvēki pieci, no kuriem četri sēdēja dziļumā pie galdiņa un spēlēja kārtis. Anrī mazgāja traukus un klusi dungoja pie sevis. Avīze joprojām bija priekšauta kabatā.



Anrī ieraudzījis meiteni no trešā stāva numuriņa pasmaidīja un paņēma traukus. Ielieka tos lielajā izlietnē un sāka mazāt. Ik pēc brīža uzmeta acis atnākušajai meitenei.

- Kā Jums patīk pilsēta? - viņš jautāja.

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 07.04.2009 14:30

Kad Persefone bija aiznesusi traukus, Rendels, brīdi padomājis, pievērsās Samantai:

Šovakar droši vien vairs nekādus kalnus negāzīsim, bet rītdien vajadzētu kaut ko pasākt. Pirmkārt, vajadzēs nomainīt bāzēšanās vietu - ilgstoši vienā vietā uzturēties varētu nebūt labi. Otrkārt, piedāvāju apstaigāt karaļa pili un apskatīt to no ārpuses, lai rastu priekšstatu, kas un kā. Kur ir ieejas un izejas, kā tās apsargā, kā mainās sargi, un visādus tādus sīkumus.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 07.04.2009 15:13

Manuprāt, mēs tur iekšā varam tikt tikai kā kalpotāji. - Samanta atbildēja. - Vismaz pagaidām neko citu nevaru izdomāt.

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 07.04.2009 15:17

Vispirms vienkārši paskatīsimies no ārpuses, kā tas izskatās. Kā tikt iekšā, domāsim pēc tam. - Rendels iebilda. - Man personīgi labāk patiktu nakts.

Iesūtīja: Beppo ; laiks: 07.04.2009 16:03

Loreta tīksmīgi izdzēra pēdējo vīna malku un ķērās pie pudeles, lai ielietu sev vēl. Lēna taču no vīna atteicās, tātad, viņa var dabūt papildporciju. Labs vīns tas bija, vismaz Loretasprāt.
— Nu kāpēc jūs gribat tikt tajā pilī, tas taču ir bīstami, — arī meitene beidzot iesaistījās sarunā. Nudien, ja viņa būtu džeks, viņa dotos plašajā pasaulē uz savu roku, bet tagad viņa to neuzdrošinājās, tāpēc nācās vien turēties pie pārējiem, kas bija kā apsēsti ar domu par atgriešanos savā laikā. Un kāpēc? Loreta nemaz nešaubījās, ka viņi var dzīvot šajā laikmetā gluži labi, lai neteiktu krietni labāk kā divdesmit pirmajā gadsimtā.

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 08.04.2009 08:19

Nu personīgi es labprātāk atgrieztos savā laikmetā, - Rendels atzinās, - un ieteiktu to pašu arī tev. Kaut vai tāpēc, ka par tevi noteikti šobrīd... nē, par tevi raizēsies vecāki un citi tuvinieki. Un atslēga atceļam mājup visdrīzāk ir karaļa kronis. Lai pie tā tiktu, jāielavās pilī...

Tad viņš atkal painteresējās pie Samantas: Kā šajā laikmetā šādos iestādījumos sastāv ar iespēju nomazgāties?

Iesūtīja: washulis ; laiks: 08.04.2009 17:32

Skaista, skaista, nudien. Persija neviļus samulsa. Viņa novērsās, palūkojusies uz virtuvi. Viņas acis atkal piesaistīja avīze.

Vai jūs... viņa iesāka, bet aprāvās, nodomājusi, ka tas varētu izklausīties muļķīgi. Kaut gan, šajos laikos ne jau visi bārmeņi un trauku mazgātāji prata. Varbūt viņam tas ir gods? Vai jūs protat lasīt? Viņa norādīja uz avīzi, nopētot gadskailti tās stūrī. Vēl jo projām neticējās, ka tas patiesi ir teju 400 gadus atpakaļ.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 08.04.2009 19:41

Ja var ticēt romāniem, tad kaut kur jābūt mazgājamajai istabai, bet parasti laikam mazgājās guļamistabā. - Samanta padalījās ar informāciju un pārlaida acis istabai. - Te gan neredz ne bļodu, ne ūdens krūzi.

Iesūtīja: Džea ; laiks: 08.04.2009 19:48

Gadījumā ap šo laiku cilvēki nemazgājās ūdenstiplnēs?Nu upēs vai ezeros?
Lēna jautāja palūkodamās uz Samantu.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 08.04.2009 20:00

Mazgājās, droši vien. Laukos, ne pilsētā. Un, jo augstdzimušāki, jo mazāk mazgājās. Man liekas, ka esmu šā laika holandiešu gleznās redzējusi gan bļodas, gan krūzes, gan kalpones, kas gatavo vannu. Par Franciju īsti nezinu - te laikam nebija modē gleznot ikdienu. - Samanta stāstīja, ko zināja.

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 09.04.2009 14:13

Labi, rīts gudrāks par vakaru, - Rendels nopūtās. Savācis matraci un segu, viņš iekārtojās naktsguļai uz grīdas.

OOC: Istabiņas numurs, ja tam ir nozīme - pēc GM ieskatiem.

Iesūtīja: Beppo ; laiks: 09.04.2009 15:56

Nudien, viņi visi ir gluži kā apsēsti ar to kroni un atpakaļtikšanu. Loreta nopūtās.
— Vecāki? Gan pārdzīvos, — skuķis strupi atbildēja Rendelam, kurš jau sāka iekārtoties uz naktsguļu.
— Kā mēs sadalīsimies pa istabiņām?

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 09.04.2009 18:49

Domāju, ka es un Tu iekārtosimies šajā gultā, bet abas māsas un Džeroms varētu aizņemt otru istabu. Ja nevienam nav iebildumu, protams. - Samanta ierosināja.

Iesūtīja: Moriartijs ; laiks: 11.04.2009 16:13

Anrī nedaudz samulsa par meitenes jautājumu un teica, - Jā. Māte iemācīja. Tas ir visai pārsteidzoši ka laukos kāds vispār māk lasīt. - nedaudz iepauzējis turpināja, - Šajā krogā esmu vienīgais, kurš māk lasīt. Tādēļ arī viņi mani neizmet. - viņš iesmējās un turpināja mazgāt traukus. - Lai gan esmu visai noderīgs. Vai zināji ka mums izdevās uztaisīt tā lai ūdens mucu varētu uzcelt uz trešo un otro stāvu? Tas ir visai gudri. -




Ja rūpīgāk pameklē skapī esošo, tad tur atrodas bļoda un krūze ūdenim. Gaiteņa galā kur ir ateja ir arī liela muca ar tapu un līdz pusei pilna ar ūdeni.

Iesūtīja: Beppo ; laiks: 15.04.2009 11:30

Loreta šķībi paskatījās uz gultu — viņu nepavisam nevilināja iespēja gulēt ar kādu vienā —, bet neko neteica. Galu galā, ko tad viņa varēja, pieprasīt istabu sev vienai un visiem pārējiem likt gulēt otrā?

— Nu, vismaz man iebildumu nav, — viņa noteica un sāka pētīt savu kleitu, mēģinādama saprast, kā no tās tikt laukā. Nē nē, pavisam izģērbties viņa negrasījās, tikai līdz apakšveļai, kas šajā gadsimtā bija pietiekami bagātīga, lai arī tajā vien meitene justos gana apģērbusies, bet rādījās, ka bez palīdzības viņa to nespēs. Loreta pievērsās Samantai:
— Palīdzēsi man tikt no šitās laukā, lūdzu?

Iesūtīja: washulis ; laiks: 15.04.2009 17:03

Jā, patiesi. Persija noteica, pakratot galvu. Divdesmit pirmajā gadsimtā noteikti ir daudz vieglāk izglītoties.

Vai tad būtu iemesls tevi izmest? Vismaz traukus tu, manuprāt, mazgā ļoti profesionāli. Man nekad nav paticis to darīt. Tieši tāpēc mums ir trauku mazgājamā mašīna.

Uz trešo stāvu? Kādā veidā? Viņa interesējās

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 15.04.2009 20:28

Samanta piecēlās un gāja pie Loretas, kas, šķiet, bija pavisam apmulsusi un pētīja savu kleitu. - Man šķiet, ka te vajadzētu būt kādām šņorītēm vai āķiem, pie tam priekšā vai sānos. Jo aizmugurē nav. - Meitene sāka skatīties, kā tad Loretas kleita īsti aiztaisīta.

Iesūtīja: Moriartijs ; laiks: 19.04.2009 20:02

Pamazām tuvojās vakars un pēc tā arī nakts. Taču traktiera bārā parādījās tikai arvien vairāk cilvēku. Džeroms joprojām atradās tur.

Virtuvē Anrī uzmeta skatu kāršu spēlmaņiem un teica, - Neesmu pa prātam un esmu ceļā dažiem labiem, - Anrī mistiski atbildēja, un tad tikai pasmaidīja par meitenes komentāru attiecībā uz trauku mazgāšanu.

- Nu, - viņš pieklusināja balsi. - Mājas sānos mums ir tāds kā tornis ar tukšu vidu un ar auklām un trīšiem var pacelt un nolaist tādu kā platformu... - viņš negribēja iedziļināties detaļās, tādēļ pārgāja pie cita temata, - Man liekas, ka mēs nemaz neiepazināmies... mans vārds ir Anrī. -

Istabiņā Samantai izdevās attaisīt Loretas kleitu bez problēmām. (Ja es pareizi sapratu un jūs gaidījāt GM apstiprinājumu )

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 19.04.2009 21:22

(OOC Ne gluži. Patiesībā nav, ko rakstīt.)

Veiksmīgi izķimerējusi Loretu no kleitas, Samanta aizgāja gultas otrā pusē un arī novilka virskleitu. Izrādījās, ka tā pat nebija kleita, bet svārki un jaciņa. Mazliet šaubīgi palūkojusies uz gultu (ja nu tur ir blaktis vai blusas?), Samanta tomēr atbīdīja segu un apgūlās. Pagaidām viņa gan nebija pārliecināta, ka spēs iemigt.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 21.04.2009 16:13

Pa ceļam dažiem labiem? Persefone nopētīja apkārt esošos, it kā tā cerot uzzināt, kas tad ir tas, kas gribētu Anrī novākt no ceļa. Nekas tāds acīs nekrita.

Trīši, auklas, to jau mēs zinām... platformu? Tas jau izklausās peč lifta. Jūs to darāt ar rokām...? Tas ir, to virvi ar rokām velkat uz augšu, uz leju? Kādu trīšu metodi jūs lietojam? Atvainojos, ja esmu pārāk uzmācīga ar jautājumiem.Persija atminējās, ka bija vienkārši trīses un bija dubultās, kas krietni vairāk atviegloja tāda tipa darbus. Ja Loretai patiesi bija taisnība, tad ne varbūt kļūst slaveniem, bet varbūt viņi ir kādreiz palīdzējuīs attīstīties pagātnei uz mums zināmo nākotni? Bet cik liela šāda iespēja ir?

Prieks iepazīties, Anrī, mani sauc... Persefone gadījumā nebūtu tāds pārlieku garšs un sarežģīts vārds? Šiem laikiem jau nu noteikti neraksturīgi. Tā pat Francijai. Persija. Viņa beigās vienkārši pateica, nenosaucot uzvārdu. Ja nu kas.

Iesūtīja: Džea ; laiks: 21.04.2009 16:37

Lēna atteica, ka viņai iebildumi pret istabiņu sadalīšanu nav, toties Persefone lejā bija pārāk ilgi un Lēna nolēma iet māsu lejā. Nonākusi tur viņa pamanīja dvīņumāsu ar kādu runājam.
Nu protams, raksturīgi Persijai.
Lēna pie sevis nomurmināja un devās klāt māsai.
Kur tu tik ilgi paliki? Daļa jau iet gulēt.
Pienākot pie Persefones un Anrī viņa klusi pajautāja vāciski. Abas meitenes pašlaik varēja visai viegli sajaukt, jo viņas izskatījās kā ūdenslāses. Pat apģērbi bija vienādi.
Labvakar.
Pamanījusi māsas sarunbiedru Lēna ar jaušamu akcentu franciski pasveicināja Anrī.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 21.04.2009 17:05

Ai, piedod, es aizrunājos ar Anrī. Viņa klusi vāciski atbildēja, nedaudz nokaunējusies palūkojusies uz māsu. Viņa jau bija nojautusi, ka māsa drīz viņu uzmeklēs. Tā bija viņa, kas parasti Persiju savāca pēc dažādiem pasākumiem un citiem atgadījumiem. Viņas mūžīgais un nenogurdināmais balsts. Persija cerēja, ka tas ir arī otrādāk. Vismaz dažreiz.

Šis ir Anrī. Viņš sagatavoja mums garšīgās pusdienas. Viņa teica franciski, zinot, ka sapratīs gan Anrī, gan Lēna. Bet šī ir mana māsa, Lēna. Laikam piebilst, ka abas ir dvīņumāsas, bija lieki. Ir jau vakars? Grūti iedomāties, ka tikai šorīt... viņa uzreiz aprāvās, gribēdama teikt, ka bija Luvrā un divdesmit pirmajā gadsimtā. Vēl ceļojām apkārt pa pilsētu. Kā laiks skrien Viņa klusi piebilda.

Iesūtīja: Moriartijs ; laiks: 22.04.2009 21:20

Anrī jau gatavojās atbildēt Persijai, kad ieradās vēl viena meitene. Viņas izskats Anrī pārsteidza. Tik vienādas!

- Vai jūs... vai jūs abas esat viena un tā pati? - Kaut arī dvīņi bija pietiekami izplatīti pasaulē, Anrī nevienu pats nebija redzējis, tādēļ visai izbrīnīti uz abām skatījās.

- Lēna. Sveiki. - viņš nedaudz palocīja galvu otrajai meitenei. Tad paskatījās ārā pa mazo lodziņu, - Merde.... - uzmetis skatienu meitenēm, - Atvainojos. Bet man ir jāiet. - Anrī novilka priekšautu un pakāra uz nagliņas blakus izlietnei. - Vai jūs vēl no rīta šeit būsiet? - viņš pajautāja pirms aiziešanas.



Tikmēr trešajā stāvā bija viss mierīgi, ja neskaita klusu dziedāšanu 8 numuriņā. Ap to laiku arī Džeroms kāpa augšā un trešo stāvu, un iegājis istabiņā, kur jau atradās Rendels, atradis matraci un segu nolikās gulēt uz grīdas - lai nu gulta vēl kādam tiek - un aizmiga.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 22.04.2009 21:25

N-nē... Neesam gan viena un tā pati. Persija sīnot palūkojās uz māsu un pat nedaudz nosarka, redzot Anrī tik ļoti pārsteigto seju.

No rīta? Kādu brīdi jā. Persija jautājoši palūkojās uz māsu. Droši vien, ka uz brokastīm.

Viņa pievērsās māsai: Ko mēs pēc tam darīsim, kur iesim? Kāds no numuriņā esošajiem neko neteica, par mūsu tālākajiem plāniem. Ugunsgrēku tak vēl nenodzēsīs veselu dienu vai divas. To viņa teica klusi, līdz atkal pievērsās Anrī, kas jau steidzās prom.

Kādu brīdi būsim. Tik nezinu, cik ilgi. Viņa jau grasījās jautāt, kur tā Anrī steidzas, bet nolēma nejaukties personiskās darīšanās. Vēlreiz paldies par maltīti. Tiksimies rīt. Viņa vēl noteica.

Iesūtīja: Džea ; laiks: 22.04.2009 21:50

Vai tad jūs nekad nēesat dzirdējs par dvīņiem?
Lēna mazliet apmulsusi jautāja,tomēr Anrī nakamais izsaukums par muļķībām lika viņai vel vairāk apmust. Tā vien rādās, ka šie cilvēki bija visai dīvaini.
Es nezinu. Neatceros. Īsti neieklausījos, lai gan man liekas, ka visprātīgāk būtu palikt iekšā. Lai neapmaldītos vai neizdarītu muļķības.
Lēna klusi teica atkal savā dzimtajā valodā. Pašlaik viņa jau lēnām devās uz nummuriņu

Iesūtīja: washulis ; laiks: 28.04.2009 16:44

Nu labi, skaidrs. Persija novilka, sekojot māsai. Tā gribējās ielīst siltā un mīkstā gultā. Lai viņa zināja, ka tā krietni atšķirsies no mājam Vācijā vai no viesnīcas divdesmit pirmajā gadsimtā.

Viņa iegāja vienā no istabiņām, kur bija brīva lielā, divvietīga gulta. Gulēsim tur? Lai netraucētu citiem uz zemes. Viņa viegli nosmaidīja un nolēma arī uzreiz likties gultā. Protams kleitu viņa novilka, bet tā kā zem šā laika kleitām bija vēl pantaloni un citi brīnumi, tad viss bija kārtībā. Viņa iekārtojās vienā gultas pusē, novēlot vēl neguļošajiem ar labu nakti.