Pavediena drukājamā versija

Klikšķini šeit, lai skatītu šo pavedienu sākotnējā formātā.

Kurbijkurne forums _ Lomu spēļu arhīvs _ Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!

Iesūtīja: Ļipa ; laiks: 07.10.2008 14:01

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 07.10.2008 19:30

Modinātājs pamodināja Sāru. Tiesa gan sapnī, nevis īstenībā, jo realitātē modinātāju viņa nemaz nebija uzlikusi. Seši no rīta. Nemaz nebija slikti. Sārai patika agri pamosties un vērot pilsētu mostamies no sava dzīvokļa, kas atradās bēniņos pilsētas centrā, terases. Pirms tam viņa iegāja dušā, kamēr vārījās kafija. Sagatavojusi sev vieglas brokastis, Sāra baudīja pagaidām vēso rītu vienā halātiņā, baudot skatu pāri jumtiem. Miers, klusums un nestaidzīga vērošana
Pulksten astoņos viņa bija uzvilkusi savu gaiši zilo kostīmu, tas ir, klasiskus svārkus līdz celim, tādas pašas krāsas žaketīti un baltu bezpiedurkņu blūzi, oranži zeltītu stikla pērlīšu kaklarotu un tādus pašus auskarus. Arī klasiskās augstpapēžu kurpes viņai bija tādā pašā krāsā kā kostīms. Mati no priekšas bija saņemti uz pakausi ar skaistu sprādzi, aizmugurējos matus atstājot brīvus. Viņas vienkāršajā somiņā (un tā bija pietiekami liela, lai satilpinatu tajā dokumentu mapi), kas bija parasta un izšūta lina izstrādājums, kas mākslinieciskai acij varbūt būtu paticis savienojumā ar viņas kostīmu, nevērīgi bija iemestas vieglas skriešanai domātas botas, gadījumam, ja pa muižas apkārtni būs kārtīgi jāiztaigājas un jaiepazīstas (kaut arī viņai tā bija diezgan labi pazīstama).
Baltais Mercedes ieripoja muižas teritorijā ap pulkstens vieniem, atstājot to tur, kur tai bija vieta. Sāra izkāpa no mašīnas, un brīvi iztaipījusies, ar somu vienā rokā, devās pie durvīm, pa ceļam ar smaidu nopētīdama to kā viss izskatās. Lēni un ar baudu ieelpojusi un izelpojusi svaigo muižas gaisu, viņa paraustīja aukliņu, nostājusies tā, lai varētu lūkoties uz muižas darzu un durvīm.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 07.10.2008 20:26

Necik ilgi durvis klusi atvērās un tajās parādījās vīrietis pagariem, sirmiem matiem, kas bija saņemti īsā zirgastē, uz gadiem septiņdesmit. Viņa stāja bija stalta un nelikās, ka vecums tajā būtu atstājis kādas pēdas, atšķirībā no matiem un krunkām izvagotās sejas. Mugurā vīrietim bija tumši zaļa samta livreja un rokās spoži balti cimdi. Sulainis, kas sulainis. Turklāt to apliecināja arī nopietnā, pat mazliet vīzdegunīgā sejas izteiksme, kas liecinaja, ka viņš neapšaubāmi apzinās savu vērtību un stāvokli šajā vietā.
— Labdien, jaunkundz, — viņš stīvi noteica, nopētījis caururbjošu skatienu Sāru. Tad aizlicis vienu roku aiz muguras, viņš pakāpās malā, un viegli palocījās, ar labo roku norādīdams dziļāk mājas iekšienē, kas neapšaubāmi nozīmēja aicinājumu ienākt.

Ienākot Sāras acīm pavērās liels, saules apspīdēts foajē, kura vidū atradās platas, elegantas marmora kāpnes, kas acīmredzami veda uz otro stāvu. Gar sienām bija novietoti četri divvietīgi un ērti dīvāniņi, kur viesiem pasēdēt, gaidot, kamēr mājas saimnieces viņus pieņems. Sulainis, klusējot norādīja uz tiem.

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 07.10.2008 20:50

Šajā svētdienas agrajā rītā varbūt bija kāds, kuru uztrauca kaimiņu labklājība, bet tas noteikti nebija Dmitrijs Lapsa, kuru deviņos un trīsdesmit minūtēs piecēla viņa modinātājs - no 8 kanālu stereo iekārtas aurojošais "Sweet home Alabama". No milzīgās metāla gultas, kas izskatījās kā pēc sprādziena segu veikalā, izkārpījās divas plikas pēdas un rūcoša, pamatīgi sapinkāta galva.
Ir vēl agrs. Pametis skatu uz pulksteni, viņš nodomāja, un ļāva galvai atkrist atpakaļ gultā. Tomēr skaļā mūzika neļāva viņam aizmigt, pēdas kustējās rītmā, un piepildīja vīrieti ar dzīvesprieku. Dmitrijs burtiski izvēlās ārā no gultas, četrrāpus uz zemes izstaipoties. Par savas migas saklāšanu viņam nebija nekādas daļas - kad nākamreiz atvilks kādu beibi uz mājām, liks šai izdarīt pienākumu. Ar smieklīgi dejīgām kustībām, Lapsa iegāja atsevišķajā, nelielajā virtuvē, un ieslēdza espreso automātu.
Sweet home Alabama, viņš dziedāja, Where the skies are so blue. Sweet home Alabama, lord, I'm coming home to you. Dmitrijs nebija izcils dziedonis, tomēr par sliktu viņu nenosauksi. Jau pēc mirkļa viņa mute bija aizbāzta ar zobu birsti, tikai gurni šūpojās ritmā, kas bija sācis skanēt no jauna.
Atgriežoties virtuvē, puisis nogrieza skaļumu un ieslēdza radio. Lēni baudīt kafiju nebija šī vīrieša stilā - stiprais espreso pazuda kā nebijis, bet Dmitrijs jau ģērbās, lai dotos uz norunāto tikšanos. Izvēle krita par labu šauriem, tumši ziliem džinsiem un dabīgā zīda kreklam - pelēcīgi sudrabotā krāsā. Viņa melnie mati kaut kādā neticamā kārtā jau paši bija nogludinājušies, un krita pār muguru. Melno armijas zābaku aizšņorēšana prasīja no viņa septiņas minūtes, un secinājis, ka ārā ir saulaina diena, - uzlika uz acīm aviator-tipa saulesbrilles, paķēra savas automašīnas atslēgas, devās pretī nezināmajam. Bet tas jau to visu padara tikai interesantu, vai ne?
Lapsas melnais volvo šiki slīdēja cauri daļēji tukšajām ielām, bet viegli uzbudinātie nervi lika pirkstiem bungāt pa mašīnas stūri līdzi skanošajai mūzikai. Sākumā viņam bija jāiegriežas birojā, jānosūta klientam vīzija par dažiem kafejnīcas interjera variantiem, un tad viņš dotos uz muižu.
Trīs minūtes pēc vieniem, uz grantētā iebraucamā ceļa uzbrauca melnais auto. Novietojis to blakus pārējām, viņš izkāpa ārā un, neatskatoties aizslēdzis to, devās uz muižas ieejas pusi, kur pirms viņa jau bija ieradies kāds zaķis, kuru ātri vien pirms viņa jau ieaicināja mājā.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 07.10.2008 20:54

"Labdien." Sāra vienkārši sasveicinājās, neuzkrītosi noskatīdama sulaini un droši ienākdama pa durvīm.
"Paldies." bet pirms apsēsties uz viena no norādītajiem dīvāniņiem, viņa sākumā apskatīja interjeru, droši pieiedama katrei interesējošai lietai klāt, caurskatīdama to sīkumos, bet nepieskaroties. Kad šī apskate bija veikta, Sāra apsēdās dīvāniņa malā, atspieda galvu eleganti vienā rokā un gaidīja saimnieces labpatiku pieņemt vakances pretendentu, protu, viņu pašu. Viņa bija izslāpusi, bet nuzdrošinājās izvilkt parasto plastmasas pudelīti no somas šādā vietā, tāpēc viņa minēja Interesanti vai šis, kā kartīgs sulainis piedāvās atnest kaut ko dzeramu?

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 07.10.2008 21:47

Interesanti, ko viņš teiktu, ja durvis tiktu aizcirstas viņam deguna priekšā? tāda apmēram doma tika veltīta nupat piebraukušajam vīrietim, Ak, jākļūst reiz pieaugušai.
Sulainis palika stāvam pie atvērtām durvīm, sagaidīdams, kad Dmitrijs ienāks. Vai vīrietim tikai likās, vai sulainis tiešām centās valdīt smīniņu. Jebkurā gadījumā, kad Dmitrijs ienāk, sulainis vērsdamies vispirms pie Sāras, pēc tam pie Dmitrija, apvaicājas, ko šiem piedāvāt dzeramu.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 07.10.2008 21:57

Sāra Dmitriju pasveicināja vien ar galvas mājienu un smaidu. Darba intervijās viņa nebija pieradusi sarunaties ar tiem, kuri pretendē uz to pašu amatu.
"Jā, paldies, glāze ūdens būtu jauki." viņa laipni pievērsās sulainim. Šis bija labs sava amata pratējs. Vismaz līdz šim.

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 07.10.2008 22:27

Dmitrija acis bez īpašas kautrības pārslīdēja pāri sievietes ķermenim no galvas līdz kājām. Noņēmis saulesbrilles un ielicis tās krekla kabatā, viņš apdomāja atbildi uz uzdoto jautājumu. Vodka martini nebūs īsti vietā?
Man, lūdzu, to pašu ko lēdijai.
Vīrietis atmeta garos matus pāri plecam un atkrita vienā no dīvāniem. Ar pirkstu galiem viņš nobraucīja pār uzacīm un ņēmās pētīt marmora kāpņu uzbūvi.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 08.10.2008 06:32

-Tu zini, ja nepasteigsies, es nokavēšu,- Trēla norādīja šoferim, sēžot tam blakus pasažiera vietā.
-Bet tu zini, ka es nevaru...- vīrietis aši palūkojās uz Trēlu, sastopoties ar gaišmates zaļajām acīm un apklustot pusvārdā, sejā parādoties smīnam, kas lika sievietei tikai nogrozīt galvu un palūkoties laukā pa logu, kamēr lūpas arī klāja viegls smaids. Viņa sajuta kā vīrieša roka maigi aizskar tās augštilbu, bet nekādi nereaģēja, domas nodarbināja pavisam, kas cits. -Ja vēlies, es tevi varu sagaidīt vakarā,- jau apstājoties pie krāšņās mājas vārtiem, kas jau bija vaļā, vīrietis piedāvāja savu palīdzību, liekot blondīnei klusu iemsieities. -Kad būs brīvs brīdis tev piezvanīšu, Greg.- Vīrietis pamāja, kad satvēris Trēlas zodu, sievieti noskūpstīja, -Es gaidīšu ar nepacietību tavu zvanu,- Gregs, atrāvies no viņas lūpām, karsti bilda, liekot gaišmatei, kura jau kāpa laukā no mašīnas, pasmaidīt. Viņi visi grib tikai vienu, Trēla māja jau aizbraucošajai Grega mašīnai, pēc tam pagriežoties pret krāšņajiem vārtiem.

Cikos īsti bija jābūt? Trēla bija nedaudz, būtu viegli teikt nedaudz, satraukusies. Bija tādas aizdomas, ka sevi nepiespiežot, viņa vien būtu sadabūjusi telefonu un jau sēdētu blakus Gregam, braucot atpakaļ uz pilsētu, bet viņa to neatļāvās.
Meitene sāka soļot uz priekšu pa ceļu, aina apkārt bija skaista, bet kaut tai bija pievērsts skatiens, viņa pilnībā neko no tās neredzēja, domās cīkstoties ar vēlmi pagriezties un doties atpakaļ. Beidzot viņa bija nonākusi pie durvīm, dziļi nopūšoties, viņa paraustīja aukliņu, kad uzgrieza durvīm muguru, lūkojoties uz ainu, kamēr pirksti kārtoja kārtējo īso kleitiņu.

Iesūtīja: essy ; laiks: 08.10.2008 10:15

Kaut kur skanēja zvans. Amandu vilināja doma uzlikt spilvenu uz galvas un gulēt tālāk, neviena netraucētai. Galu galā, bija taču svētdiena! Bet tad līdz viņas pusaizmigušajai apziņai aizčāpoja doma, ka šodien taču darba intervija muižā! Tas jaunajai sievietei lika uzšauties no iemīļotās mīkstās apaļās gultas kā raķetei.

"Tā, kur mans vakar saliktais tērps? Kur lielā dokumentu mape?" viņa skaļi vaicāja savam attēlam lielajā ģērbistabas spogulī. Jārada taču atbilstošs iespaids. Te nu tas bija - pusgarie rūtainie svārki, kas viņai tā piestāvēja, baltā blūze un zaļā vestīte. Ausīs, protams, mazie sudraba lāšu auskariņi un kājās smalkās zaļās kurpītes. Mati gludi savākti zirgastē un sasieti ar zaļu lentu. Jā, Amanda bija gatava muižai. Bet vai muiža bija gatava Amandai?


Jaunā sieviete izgāja no sava iemīļotā vecpilsētas dzīvoklīša un devās prom pa ielu. Labi, ka līdz muižai nebija tāls ceļš ejams – varēja izbaudīt skaisto dienu. Amanda lēnā garā soļoja un vēroja apkārt notiekošo - kā ģimenes un pati daba bauda saulaino dienu. Necik ilgs laiks nepagāja, līdz klāt bija arī lielie muižas vārti. Viņa ievilka elpu un devās iekšā, cerot, ka krāšņo apkārtni, kas pavērās skatam, izdosies apskatīt arī vēlāk.

Mazliet uztraukusies, Amanda devās tālāk...uz krāšņo ēku, kas slējās priekšā. Soli pa solim viņa tuvojās, uztraukums auga... kādā mirklī aizdomājusies par to kā būtu, ja būtu, viņa paklupa, un mapes saturs izbira uz celiņa... Drudžaini viņa vāca papīrus kopā... Te nu bija pirmā iespaida radīšana, viņa bēdīgi nodomāja, nu man šo darbu nedabūt, kam viņiem tādu neveikli kā mani. sad.gif

Beidzot savākusi un salikusi mapē visas lietiņas, viņa pacēla acis un tikai tad pamanīja skaisto gaišmataino sievieti, kas stāvēja pie durvīm.

"Labdien! Vai Jūs arī uz darba interviju?", Amanda aizelsusies un no uztraukuma sasarkusi jautāja svešiniecei.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 08.10.2008 10:21

-Laba diena,- Trēla uzrunāja Amandu, kuru tikai tagad pamanīja, iepriekš maldoties pa prāta labirintiem. -Un laikam sanāk, ka jā,- seju klāja maigs smaids, kad viņa pasniedza Amandas virzienā roku, -Esmu Trēla,- varbūt tas nebija ierasts, ka sānsenči iepazīstas, bet nu un kas? Vai tas nozīmēja, ka nedrīkst zināt otra vārdu un nedrīkst veidot sarunas? Pēc sievietes domām sarunas, kas neattiecās uz lietu, parasti ļāva relaksēties un pazust satraukumam, jo domas tika novērstas brīdi uz ko citu un vēlāk satraukuma iemesls vairs nelikās tik liels.

Iesūtīja: essy ; laiks: 08.10.2008 10:46

"Es esmu Amanda", Amanda pasmaidīja, "kādreiz strādāju Austrijas bibliotēkā, bet pēdējo gadu pēc saņemtā vectēva mantojuma vienkārši atpūtos." "Starp citu - vai nezini kādu labu filmu, ko varētu paskatīties?", jaunā sieviete ieprasījās, un tad saprata, ka laikam šim jautājumam nebija ne īstais laiks, ne arī īstā vieta. Viņa saminstinājās un centās labot savu kļūdu: "Vai Tu jau piezvanīji pie durvīm?"
Amanda sakārtoja svārkus, pārbaudīja ar plaukstu, vai mati kārtībā un nav kāda šķipsna izmukusi un vēlreiz dziļi ievilka elpu. "Šķiet, esmu gatava ieiet."

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 08.10.2008 16:28

Atkal viegli paklanījies sulainis jau devās izpildīt viesu vēlmes, bet gandrīz jau nozudis no foajē, viņš lēnām apgiezās un cienīgi devās durvju virzienā. Un tur jā, tur jau atkal atskanēja durvis. Neuzkrītoši notraucis no savas livrejas iedomātu puteklīti, vīrietis atvēra durvis.

Nabaga Dmitrijs, sievietes vien, sulainis nokrekšķinājās, veiksmīgi apslēpdams pasprukušo smiekliņu. - Labdien!
Sasveicinājies viņš pavirzījās nostāk, lai ar rokas mājienu aicinātu ienākt abas sievietes. Kad viņas bija ienākušas, tas pats aicinošais mājiens ieņemt kādu no dīvāniņiem un jautājums: - Ko dāmas vēlēsies iedzert?

Iesūtīja: essy ; laiks: 08.10.2008 17:00

Amanda nopētīja sulaini. Vispār tā neko...ideāls tēls manam romānam "Saulrieta jūra", viņa nosmaidīja, Labdien arī Jums, ser! Pati nesaprotot, kāpēc, uztaisījusi kniksi, sažņaugusi rokās mapi, lai tā atkal neizjūk, Amanda devās iekšā. Ātri uzmetusi skatienu skaistajiem dīvāniem, viņa izvēlējās to dzelteno, kas labi izcēla viņas tērpa skaistās krāsas.
Paldies par piedāvājumu, man lūdzu zaļo citrusaugļu tēju, ja jums ir, meitene klusi trīcošā balsī noteica. Tikai pēc tam viņa pamanīja, ka abas ar Trēlu nav vienīgās telpā. Lai arī tie, šķiet, bija tādi paši darba meklētāji, kā viņa, Amanda tomēr saprata - jāsaveicinās. Ieaudzinātā pieklājība to lika. Labdien, viņa uzsmaidīja abiem svešajiem.
Izvilkusi mazu sarkanu blociņu un tikpat sarkanu pildspalvu ar sirsniņu galā, Amanda sāka ātri pierakstīt galvā esošās idejas un turklāt smaidīja arvien platāk un platāk.

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 08.10.2008 19:32

Sveiki, jā.
Dmitrijs bija pielicis vienu pirkstu pie savām lūpām un pārbraucīja pār tām. Ūdens glāze būtu pašā laikā. Kā arī viņš vēlējās uzlikt atpakaļ saulesbrilles, un, izskatoties varens, stalts un iekārojams, vērot notiekošo kā no citurienes. Tomēr tā nu nebūtu vis pieklājīgi. Bet par to runājot - ierasties tik īsā kleitiņā kā vienai no atnācējām bija mugurā, nu pavisam nebija pieklājīgi! Vai godīgi pavisam noteikti ne, vismaz pret Dmitriju.
Jauks ietērps jums, cienītā. Mazliet pacēlis vienu uzaci, vīrietis sacīja viņa uzmanības objektam.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 08.10.2008 22:52

-Prieks iepazīties, un kādas filmas interesē? Varu ieteikt gan pēc žanriem, gan pēc labiem aktieriem, gan pēc labiem režisoriem,- Trēla sirsnīgi bilda Amandai, kad atvērās nama durvis, liekot atkal kļūt nopietnai un atgriesties tam nelielajam satraukumam.
-Laba diena,- gaišmate sveicināja sulaini, -Un man lūdzu glāzi vēsa ūdens,- viņa vēl piemetināja pirms tas taisījās iet prom, lai veiktu Amandas lūgumu.
-Liels paldies,- Trēla, izdzirdot vīrieša balsi sev aiz muguras, strauji pagriezās, liekot kleitas apakšai vēl nedaudz pacelties, kad viņa pieklājīgi smaidot uzlūkoja vīrieti, zaļajām acīm rotaļīgi lūkojoties vīrietī, pat nedaudz nekaunīgi, -Un Jūsu pašu ietērps nav zemē metams.-

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 09.10.2008 14:16

Uzklausījis pēdējo atnācēju vēlmes, sulainis nozuda aiz lielajām kāpnēm. Pēc minūtēm septiņām viņš bija atpakaļ ar veclaicīgu sudraba paplāti rokās, uz kuras stāvēja trīs glāzes ar ūdeni, un nostāk stikla krūze ar citrusaugļu tēju Amandai.
Joprojām staltu stāju un vīzdegunīgi stīvu sejas izteiksmi, sulainis apstaigāja "viesus", lai viņi varētu paņemt to, ko bija pasūtījuši.

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 09.10.2008 14:41

Bet protams.
Uzsmaidījis sievišķim, Dmitrijs notīrīja neesošus putekļus no sava sudrabainā krekla. Pārlicis kāju pār kāju, viņš iekārtojās ērtāk un turpināja aizdomīgi smīnēt. Tātad visticamāk visas blakus esošās jaukās būtnes tēlo nepieejamās dūdas. Sulainis drīz vien atgriezās ar solīto ūdens glāzi. Dmitrijs bija patiesi priecīgs par vīrieša jauko izturēšanos, un jau bija sācis prātot, cik viņam par šo darbu maksā. Bet, iegūstot muižu savā īpašumā, viņš pavisam drīz to noteikti uzzinās.
Tikai kur kavējās pati īpašniece?

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 09.10.2008 23:46

"Paldies." viņa svētlaimīgi paņēma savu glāzi un kāri nodzērās malciņu. Viņai tiešām neinteresēja šie cilvēki te, lai arī ar kopīgām interesēm. Ja kāds domātu uzsākt sarunu - viņa neatraudītu un runātu, bet iniciatore Sāra nataisījās būt. Bija citas lietas, ko pārdomāt.

Iesūtīja: essy ; laiks: 10.10.2008 10:51

Aizrāvusies ar apkārt notiekošo, Amanda pat nebija pamanījusi, ka Trēla atbild uz viņas jautājumu.

Paldies, ser, paldies! Amanda pasmaidīja un, savu blociņu nolikusi, paņēma tēju no skaistās paplātes. Viņa sajutās kā arostokrāte. Interesanti, vai tā šeit izturas pret visiem....arī pārvaldniekiem? Cik labi būtu, ja tā būtu. Stop! viņa sev paklusām teica un pievērsās pārējiem telpā esošajiem.

Tas vīrietis izskatījās pārāk aizņemts ar sevi un savu personu, lai vispār pievērstu Amandai kādu uzmanību. Neskatoties uz nepieejamības tēlošanu, tīri smukiņš Amanda nosarka no domas vien.
Trēla... skaista sieviete, kas apzinās savu vērtību. Turklāt vēl laipna. Jauks salikums
Un tā nepazīstamā. Varētu uzrunāt, bet viņa izskatās ļoti nopietna. Bet varbūt tomēr? . Amanda dziļi ievilka elpu un pagriezās pret gaišzilajā kostīmā tērpto sievieti Labdien! Skaista diena, vai ne?

Iesūtīja: kukainis ragainis ; laiks: 10.10.2008 13:40

Atkal tas stulbais modinātājs. Pie pirmā zvana tas tika apklusināts, un puisis pagriezās uz otrām sāniem. Pēc stundas viņš atmodās. Kā parasti, Sigvards noņurdēja, supertempos ieleca melnajās ādas biksēs, uzvilka melnu kreklu un ādas jaku. Vēl var paspēt.

Pēdējā brīdī Sigvards strauji nobremzēja un novietoja savu moci netālu pārējiem braucamlīdzekļiem. Gariem soļiem, kas vairākumam sieviešu lika viņam līdzās skriet teciņus, viņš piegāja pie durvīm un pieklauvēja, apkārtnei īpašu uzmanību nepievērsdams.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 10.10.2008 17:39

Atskanot būkšķiem pret durvīm, sulainis ar visu tukšo paplāti, ko pasita padusē, devās tās atvērt.
— Labdien, kungs! — viņš pasveicināja pēdējo atnākušo kandidātu un ieaicinājis to iekšā, tāpat kā pārējiem norādīja uz dīvāniņiem.
— Ko jums piedāvāt iedzert? — atskanēja standartfrāze.

Iesūtīja: Ļipa ; laiks: 11.10.2008 19:16

Efija jau krietnu laiku bija stāvējusi kāpņu augšgalā, lai kaut nedaudz apmierinātu savu ziņkārību. Sajūta bija bijusi mazliet kā bērnībā, kad viņa un māsa no trepju margām bija vērojušas pieaugušos.
Bija pienācis laiks doties lejā pie visiem šeit esošajiem amata tīkotājiem. Iepriekšējā muižas pārvaldniece Efijai bija patikusi tik ļoti, ka tagad gribējās dabūt kādu, kas tai līdzinātos. Kādas iedomas!
Plauksta lēni slīdēja pa trepju margu, kamēr tās īpašniece soli aiz soļa tuvojās pēdējam kāpņu pakāpienam.
Sveicināti!
Efijas skatiens vērīgi uzlūkoja ikkatru, kas atradās telpā.
Kā būtu, ja es vispār ar viņiem nesasveicinātos?
Prātā iezagās nejaukais velniņš un urdīja Efiju no iekšienes.
Esmu Efija Enino!
Likās, ka būtu tikai pieklājīgi pateikt, kas viņa tāda ir.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 11.10.2008 22:57

Sāra it kā mazliet satrūkās, bet neizrādīja to, viņas acis fokusējās uz nule ienākušo sievieti un pasmaidīja:
"Sveicināta, Jums taisnība, skaista diena." viņa būtu turpinājusi sarunu, bet parādījās kāda cita sieviete no kāpņu augšgala un tas bija labs iemesls, lai uzskatītu viņu par darba devēju.
Sieviete piecēlās kājās un tiešām gaiši un cerīgi pasmaidīja:
"Labdien, priecājos ar Jums iepazīties Efija, mans vārds ir Sāra Melnalksne."

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 12.10.2008 14:31

Kā vilku piemin, vilks klāt.
Pie sevis klusībā nosmējās Dmi. Gaisotne šķita saspringta, bet viņa atbrīvoto, mūžigo vienaldzības masku tā neietekmēja. Sekojot Sāras piemēram, arī viņš piecēlās, un palocījis galvu sacīja:
Dmitrijs Lapsa. Esmu pagodināts.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 13.10.2008 12:47

Nepaguva Sigvarts pat atbildēt, kad jau bija parādījusies Efija Enīno.
Sulainis tajā pašā brīdī, pagriezās ar skatu pret kāpnēm un sastinga tā, it kā nupat būtu pārakmeņojies. Vienīgi acis sekoja līdzi visam notiekošajam un vienā brīdī, kad viņam šķita, ka neviens to nepamanīs, viena acs tika dzīvespriecīgi piemiegta, lai uzmundrinātu Efiju.
Tā tik turēt.

Iesūtīja: essy ; laiks: 13.10.2008 15:23

Arī Amanda sekoja pārējo piemēram un cēlās kājās, lai sasveicinātos ar Efiju Enīno.
Labdien, esmu Amanda Spalvija, jaunā sieviete pateica un pakniksēja, nez kāpēc sajutusies kā bērnībā.
Kur lai noliek to sasodīto tējas krūzi? Amanda ar acs kaktiņu vērās sulaiņa virzienā. Nu varēja taču viņš nākt un paņemt, saraukusi smalko pierīti grumbās, viņa cītīgi domāja. Gribējās taču atstāt labu pirmo iespaidu, ar cerību, ka muižas īpašniece nav redzējusi viņas balerīnas cienīgo izklupienu uz celiņa pie mājas. Un tā tējas krūze tomēr mazliet traucēja. Tomēr no otras puses - bija labi, ka tāda krūze bija Amandai rokās - bija pie kā pieturēties un tad tā nemanīja roku trīcēšanu.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 13.10.2008 19:41

Endrjū nebūt necentās braukt tik ātri, cik spēja viņa vaļējais koši sarkanais sporta vāģis, kura jumts par godu tik jaukai dienai bija nolaists, ļaujot vējam plivināt matus un nevērīgi aptīto šalli. Mugurā viņam bija tumši džinsi, balts T-krekls ar sarkaniem dekoratīviem raibumiem un ļoti labas ādas plānā kurtka ar rāvējslēdzējiem.
Iestūrējis muižas piebraucamajā alejā, viņš nopriecājās, ka ir uzlicis saulesbrilles - koku saule/ēna ņirbinājās, žilbinot acis. Novietojis auto stāvvietā aiz mājas spārna, puisis izkāpa un devās uz parādes durvīm, kur enerģiski paraustīja zvana ķēdi.

Iesūtīja: Ļipa ; laiks: 13.10.2008 19:46

Dažkārt ir tik aizraujoši vērot citu sejas un minēt, ko kurš šai mirklī domā. Ne, vienmēr izdevās atminēt patiesās domas, bet tieši tais reizēs, kad neizdevās, spēle kļuva interesantāka. Efija uzsmaidīja ikkatram, kas stādījās priekšā, bet vissirsnīgāko smaidu saņēma sulainis. Pēdējais smaids gan apkārtējiem drīzāk šķita kā kaut kas garāmejošs un pieklājības pilns.
Vai tēja ir garda?
Pie Amandas skatiens aizķērās visilgāk, bet visticamāk tas bija vienīgi krūzītes nopelns, jo pārējie taču neko prātā paliekošu rokās neturēja.
Un, lūk, jau pie durvīm atradās vēl kāds, patiesībā, ātri pārskaitot telpā esošos, būtu vajadzējis apjaust, ka kāda nav. Ak, šī neuzmanība. Efija jau paliecās, lai dotos atvērt durvis, bet tad pārdomāja. Bija savi iemesli.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 13.10.2008 19:52

Puisis brīdi pastāvēja, pagaidīja, nopētīja parku - te, no lieveņa, viss bija labi redzams, tad pagriezās un tikpat enerģiski paraustīja zvana ķēdi vēlreiz. Kas, viņi visi aizmiguši, vai?
Pagaidījis vēl mazu laiciņu, Endrjū enerģiski pagriezās un devās mājai apkārt, lai iekļūtu iekšā pa kalpotāju durvīm vai caur virtuvi. Ja jau reiz viņš ir atbraucis, tad nebrauks projām, nenoskaidrojis to, kā dēļ viņš te ieradās.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 13.10.2008 20:35

Endrū nonāca līdz celiņam, kas stiepās no mājas līdz dārzam. Celiņam abās pusēs bija koka kolonnas, kas balstīja metāla režģi, kas veidoja tādu kā jumtu virs tā. Tiesa, režģis bija grūti saskatāms zem vīteņaugiem, kas bija to gandrīz noklājuši, veidojot virs celiņa zaļu dzīvu un vējā viegli čabošu jumtu.
Durvis no kurām tas sākās bija salīdzinoši vienkāršas, taču ar masīvu rotātu metāla rokturi. Abpus durvīm atradās apaļas dobes, no kurām stiepās jau minētie vīteņaugi, kas veidoja lapeni.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 13.10.2008 20:42

Puisis gāja cauri pergolai, ar roku vilkdams pa režģi un skatīdamies vairāk uz augšu nekā zem kājām. Tepat jau arī durvis! Viss izskatījās jauns, kārtīgs, un, ja nav jauns, tad labi uzturēts. Viņas droši vien nožēlo, ka nav vairs iepriekšējā pārvaldnieka vai pārvaldnieces, kas nu te bija, Endrjū nodomāja par saimniecēm. Te nu reiz bija tāda kārtība, kāda patika viņam pašam arī.
Daudz nedomādams, puisis nospieda durvju rokturi. Varbūt šīm durvīm arī bija zvans, bet to viņš nepārbaudīja.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 13.10.2008 20:49

Durvīm zvana nebija, bet tās bija vaļā, vai vismaz vēras tik viegli, it kā Endrjū būtu gaidīts. Viņš nonāca gaišā gaitenī, pie tā sienām bija divas greznas eļļas lampas, kas šobrīd nedega. Gaisma gaitenī ieplūda no priekšā esošas telpas.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 13.10.2008 20:57

Kārtīgi aizvēris aiz sevis durvis, Endrjū stūrēja tik uz priekšu. Kaut kur taču būs kāds dzīvs cilvēks, ja jau durvis ir vaļā!
Pa ceļam viņš skatās pa labi un pa kreisi - kādas telpas te ir? garderobe? pieliekamie? kurtuve? virtuve? citas palīgtelpas?

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 13.10.2008 22:48

Pa ceļam redzamas vēl vienas durvis, ja Endrjū tās parausta, tas ir ciet. Vairāk nekādu citu durvju nav. Gaitenis izved foajē (jau iepriekš aprakstītajā). Pa kreisi redzamas lielas elegantas kāpnes, kas ved augšup, telpā vairāki cilvēki, kas nepārprotami pievērsušies kādai sievietei un sulainis, kas daudz neatšķiras no livrejā tērptas statujas. Endrjū no savas vietas var redzēt arī to, ka zem kapnēm nekā nav un tām otrā pusē redzama tāda pat durvju aila.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 14.10.2008 08:09

Tā, laikam, būs izeja uz dārzu, Endrjū nodomāja, redzot, ka pa ceļam nav nekādu norāžu uz apkalpojošām padarīšanām. Arī vienīgās durvis pa ceļam bija ciet. Nē, noteikti, ka izeja uz dārzu. Kalpotājiem tāds koridors ir nederīgs. Bet tas ir interesanti! Endrjū šķita savādi, ka nav ierasto palīgtelpu. Vajadzēja būt. Skaista māja, bet tas ir savādi.
Ticis līdz vestibilam, puisis palika turpat netālu no durvīm. Pārtraukt iesāktās runas būtu nepieklājīgi, viņš nolēma, un turpat arī gatavojās paklausīties, kas te notiek, un runāt tad, ja kāds viņu pamanīs.

Iesūtīja: Ļipa ; laiks: 14.10.2008 09:54

Domājams, ka ārā ir gana burvīgs laiks, lai es jūs visus aicinātu uz dārzu!
Noklepojusies, Efija nolēma teikt to, kas bija sakāms jau pirms mirkļa.
Tur arī notiks pārbaudījums, kas ļaus noteikt, kurš no jums ir vispiemērotākais amata kandidāts.
Jaunās sievietes dzintarainās acis iemirdzējās priekā. Vai darba interviju varēja nosaukt par pārbaudījumu? Savā ziņā varēja.
Tu taču parādīsi mūsu viesiem ceļu?
Skatiens aizceļoja līdz sulainim.

Iesūtīja: essy ; laiks: 14.10.2008 10:21

Cik mulsinoši. Īpašniece uzrunāja tieši mani. un Amandas rokās tējas krūze sāka dancot arvien vairāk - uztraukums, lai kā to slēptu, darīja savu.
Paldies, tēja ir ļoti garšīga. Šķiet sūtīta taisnā ceļā no Ķīnas tējas plantācijām jaunā sieviete uzsmaidīja Efijai.
Labi, ka drīz arī sekoja nākamais norādījums - doties uz dārzu. Taču Amandu mulsināja tas pārbaudījums... ceru, ka neliks darīt, ko tādu, kas būtu ārpus visiem iespējamiem rāmjiem. Kaut gan...ja es arī izkristu, varēšu šo situāciju izmantot kādā no saviem romāniem, viņa sevi uzmundrināja, bet kur lai noliek to tējas krūzi? Sasodīta ķeza. Amanda ar acu skatienu centās atvilināt sulaini ar visu paplāti.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 14.10.2008 10:23

— Ar lielāko prieku, Efijas jaunkundz! — noteica sulainis, visi varēja nojaust šķietami tēvišķo prieku un lepnumu par to, ka viņš pazīst šādu personu.
Paklanījies Efijai, sulainis ierunājās: — Cienījamie kandidāti, lūdzu, sekojiet man!
Taisns kā mietu norijis, viņš devās uz durvīm aiz trepēm, garām Endrjū, pa ceļam apstādamies un paskatīdamies uz viņu: — Labdien, Jūs arī, kungs.
Tālāk sulainis devās jau pa to pašu gaiteni, pa celiņu, virs kura stiepās lapene, līdz metāla vārtiņiem, kura metāla rotājumi atgādināja filigrāni veidotus ziedus, kas likās kā dzīvi. Abpus vārtiņiem stiepās metāla pīķu sēta, kuru arī no ārpuses apvija un ieskāva vīteņaugi lielām lapām, kas aizsedza skatu uz dārzu. Sulainis atvēra vārtiņus un nostājās malā, ļaudams pārvaldnieka amata kārotājiem ieiet pa tiem dārzā.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 14.10.2008 10:26

Oho! Pārbaudījums izklausījās daudzsološi. Sārai bija vienalga ko būs jādara, jo šodienas garastāvoklis ļāva un atļāva avantūras un visu ko citu. Protams, tikpat labi varēja izrādīties, ka vārds "pārbaudījums" ir ta pati "intervija", tikai noformulēta tā, lai viņi mazliet izbītos.
Nu, viņa gaidīja, kad sulainis viņus pavadīs uz dārzu.
Sāra droši sekoja un pētīja to, kur tiek vesta un droši devās iekšā pa vārtiņiem Gluži kā mājās.

Iesūtīja: essy ; laiks: 14.10.2008 11:02

Tā arī nesagaidījusi no sulaiņa, kad viņš pienāks, lai paņemtu krūzi, Amanda trīcošām rokām centās salikt somā savus mūžīgos pavadoņus - sarkano blociņu un sarkano pildspalvu. Viņai bija bail, ka tā vēl līdz galam neizdzertā tēja izlīs un aplies skaisto dīvānu vai grīdu. Un tādā gadījumā man to darbu tiešām nedabūt

Kaut kā salikusi visu somā, viņa to uzlika plecā, mapi ar papīriem pasita padusē, lai var krūzi nest ar abām rokām, un devās līdzi sulainim. Cik viņš stīvs...nu gluži kā mietu norijis...ak vai... Amandai no lūpām izlauzās mazs spurciens. Soli pa solim sekojot, viņa centās aptvert visu apkārt esošo ainu. Nonākusi līdz durvīm, meitene salecās aiz pārsteiguma. Tur stāvēja kāds jauns vīrietis, šķiet, arī kandidāts. Bet viņš izskatījās pašpārliecināts, bet tomēr draudzīgāks, nekā tas, kurš bija ieradies pirms Amandas. Hmm....nice... smukiņš...un viņa nosarka. Nodūrusi skatienu, viņa pagāja puisim garām un tikai tad pacēla acis...lai redzētu, ka sulainis viņus ieved tādā skaistumā, kas nav prātam aptverams.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 14.10.2008 11:12

Endrjū pozīcija bija pietiekami ērta, lai viņš varētu labi apskatīt citus, šķiet, amata pretendentus. Ha! meitene, kas pirmā pagāja garām, viņam veltīja dzirkstošu skatienu un nekādi nevarēja nepamanīt, ka mazliet nosarka. Glīta! puisis nodomāja, un veltīja viņai smaidu.
- Labdien, godājamais, - Endrjū mierīgā un rāmā balsī atbildēja virssulainim, atzinīgi pie sevis novērtēdams viņa pašsavaldību - labs virssulainis nekad nezaudē savaldību, lai kas arī nenotiktu, bet viesa ierašanās pa sētas durvīm, kad sulainis nav izpildījis savu pienākumu un atvēris parādes durvis, noteikti ir pieskaitāma pie tādiem atgadījumiem, un gāja pa koridoru, pa kuru nupat bija ienācis, atkal ārā, sekodams ceļvedim.
Ja saimniece vēlas, lai viņi būtu dārzā, tad jāiet dārzā, nav divu domu. Endrjū izgāja cauri vārtiņiem.

Iesūtīja: kukainis ragainis ; laiks: 14.10.2008 12:46

Sigvards, tā arī palicis bez dzeramā, sasveicināšanās un priekšā stādīšanās vietā tikai uzsmaidīja skaistajai mājas saimniecei. Ņemams zaķis. Šādas domas gan viņš tūlīt pat apvaldīja, kad viņš būs muižas pārvaldnieks, par tādām lietām attiecībā gan uz šo sievieti, gan uz viņas māsu, jāaizmirst.
Klusēdams viņš sekoja pārējiem. Ja jau dārzā, tad dārzā. Pie dārza vārtiem viņš uz brīdi apstājās. Režģotais žogs lika justies neomulīgi. Vilcinādamies Sigvards spēra soli dārzā. Re, nekā tamlīdzīga te nav, tu vienkārši esi paranoisks.

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 14.10.2008 14:43

Dmi sekoja procesijai, ievērojot, ka viņa jaukajai sieviešu sabiedrībai pievienojušies daži svešķermeņi, kas lika viņam nedaudz saīgt. Ejot līdzās kādam īpaši naiva un kaitinoši labsirdīga paskata puisim ar tumšiem matiem, viņš cīnījās ar vēlmi viegli uzšaut tam pa degunu no apakšas ar pirkstgaliem. Noskurinājies, no kabatas vīrietis izņēma saulesbrilles, jo spožā gaisma tajās atkal pamanījās iespīdēt. Aiz sava vairoga viņš jutās vēl atbrīvotāks.
Pārbaudījums. Cik interesanti. Nu, to es varu.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 14.10.2008 15:15

OOC: Pieņemšu, ka Pūķēna Sāras (ceru, ka tu neļaunosies) tēls paklausīgi izdarīja, ko vēlējušies GM, tā kā visi pārējie rātni (fjū) sagājuši dārzā... un turpināsim

Labi, ka Dmitrijs bija uzlicis savas saulesbrilles, jo dārzā iegājušos apžilbināja rīta saule, kas tikko bija pabāzusies virs koku galotnēm.
Aiz muguras varēja dzirdēt sievietes balsi: — Lai Jums veicās! Gaidīsim ārā.
Paskototies atpakaļ varēja redzēt jaunu sievieti sulaiņa livrejā, kura pēc sejas mats matā atgādināja Efiju. Sejā viņai rotājās uzmundrinošs smaids un vaigos vīdēja bedrītes, padarot viņu ļoti simpātisku. Un tas arī bija viss, jo nākamajā brīdī sieviete aiztaisīja vārtiņus.
Vēl pēc brīža tie pazuda aiz dzeloņplūmju zariem, kas sakļāvās it kā vienmēr tur būtu tā auguši un vārtiņu tur nebūtu bijis. Tieši tā, dzeloņplūmes, tās auga glītā rindā uz abām pusēm no vārtiņiem, iezīmējot dārza robežu. To zaros rēgojās zaļas vēl nenogatavojušās plūmes.
No vārtiņiem aizstiepās trīs apsūnojušām akmens plāksnēm klāti celiņi — viens uz priekšu, vezdams dziļāk dārzā, viens pa labi un otrs pa kreisi gar dzeloņplūmēm.
Dārzs vairāk atgādināja vecu nekoptu un aizaugušu parku — starp veciem lieliem kokiem zēla un plauka dažādi krūmi. Un visur skanēja dzīvespriecīgas putnu balsis vēstot par dienas sākumu. Un gaisā jautās spirgta svaiga smarža, gluži kā mežā.

Iesūtīja: kukainis ragainis ; laiks: 14.10.2008 15:23

Sigvards nekavējās ne brīdi. Ignorēdams dzelkšņus, viņš parāva dažus zarus nost, tā, lai varētu redzēt ārpusē palikušos.
Eu! Tas nemaz nav smieklīgi! Jedritvaikociņ, kas tie par pekstiņiem? puisis visai agresīvi nobļāvās. Viņu tracināja situācijas, kuras kontrolēja kāds cits.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 14.10.2008 15:33

Sigvarda deguns, vispirms sadūries uz plūmju dzelkšniem atdūrās pret veclaicīgu akmens mūri. Vārtiņu tajā nebija, līdz ar to nevienu ārpusē palikušo arī nevarēja redzēt.
Plūmes ieskrējušais vējš tās sapurināja radot ilūziju, it kā tās būtu sašutušas par tādu agresiju pret to zariem.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 14.10.2008 15:34

Endrjū neko tādu nebija gaidījis, un tagad iesvilpās aiz pārsteiguma. Viņam tas sanāca ļoti melodiski, itin kā viņš būtu trenējies putnu balsu atdarināšanā. Nebūtu brīnums, ja tagad šurp lidotu bariņš putneļu, kas gribētu noskaidrot, kas te tāds par jaunu iemītnieku.
- Tātad izāzēšana! Pasaka par Ērkšķrozīti, mjā... - viņš līksmi noteica. Pagaidām citu nelaimju, kā mēģinot rāpties pāri dzeloņplūmēm saplēst drēbes un pašam saskrāpēties līdz asinīm, te nemanīja. Re, re! Viens jau izmēģina tieši šo variantu. Endrjū tam sekot negrasījās. Savādi jau bija tāpat - tīrās burvestības, jo notikušo savādāk nosaukt nevarēja.
Puisis līdzjūtīgi noskatīja meiteņu kājas (pie reizes pamanot to kārdinošos izliekumus un slaidumu), it īpaši tās, kas tērptas augstpapēžu kurpēs:
- Godātās, es ceru, ka jums līdzi ir piemērotāki apavi šādai pastaigai.

Tad viņš nostājās, un sāka prātot, pa kuru taciņu iet vispirms. "Pa labi iesi, nokautam tapt, pa kreisi iesi, nabagam tapt, taisni iesi..." kas bija ar taisni iešanu? viņš īsti neatcerējās to pasaku... Ā! zirgu noēdīs. Bet zirga nav. Nu labi, diezin vai te ir tiešs pasakas pārlikums, tā kā galīgi nav zināms, kurp iet vispirms.

Endrjū pagriezās un tuvākajā dzeloņplūmē, tajā, kas nupat aizsedza vietu, kur nesen bija vārtiņi, sasēja zarus mezglā. Tad padomāja, un pielasīja pilnas kabatas ar negatavām plūmēm.

- Labi, es dodos, - puisis noteica, - sākšu ar kreiso celiņu. Vai kāds nāk man līdzi?

Iesūtīja: kukainis ragainis ; laiks: 14.10.2008 15:39

Paklau, kas te notiek? Un uz kurieni tu iesi? Ko viņas grasās ar mums darīt, izpārdot melnajā tirgū pa sastāvdaļām? Un kur pazuda vārtiņi, mēs taču tikko pa tiem ienācām!
Delnas bija nosētas ar dzeloņiem no vienas vietas. Cerams, ka kādam no zaķiem kosmētikas maciņā ir pincete

Iesūtīja: essy ; laiks: 14.10.2008 15:51

Amandai aiz pārsteiguma mute palika vaļā. Sāka uzmākties panika... Viņa pieķērās tējas krūzei ciešāk, un drošību meklējot, izdzēra to tukšu. Tā! Redz...nu varu to ielikt somā viņa attapusies atviegloti uzelpoja, ja vēl varētu to mapi iestūķēt turpat Viņa notupās, nolika somu zemē un stūķēja mapi iekšā. Izdevās! Urrā! viņa priecīga iesaucās.

Piecēlusies atkal kājās, viņa sāka vērot apkārtni. Tā...trīs ceļi... kur lai dodas? Nekas, intuīcija pateiks priekšā. Kas būs, tas būs un aiztaisījusi acis, viņa spēra pirmo soli nezināmajā. Aizsoļojusi gabaliņu pa taciņu, Amanda sadzirdēja tā puiša balsi, kas viņai bija iepaticies. Viņš arī taisījās doties pa to pašu ceļu. Bet meitene aizgainīja visas domas romantiska vari būt vēlāk, viņa sev sacīja, tagad ir jāuzmanās. Sažmiegusi somiņu pie sevis ciešāk, platām acīm, Amanda lēni un uzmanīgi soļoja uz priekšu.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 14.10.2008 16:04

Endrjū sadzirdēja kaut kur dziļāk dārzā melodisku svilpienu, līdzīgu viņējam, tikai šis vēl pielika klāt visādus locījumus. Vienu vārdu sakot, kāds centās izklausīties labāks par puisi savā svilpošanas mākā.

Sigvarda delnas gan nebija gluži no vienas vietas nosētas dzeloņiem, bet sadurstītas gan. Izskatījās, ka dzeloņplūmes negribēja tos tik vienkārši atstāt kura katra miesā.

Taciņa pa kreisi turpināja stiepties gar dzeloņplūmēm.

Amanda (un arī pārējie, kas iet uz to pašu pusi) pēc dažu minūšu gājiena ierauga apsūnojušu brieža statuju.


Iesūtīja: Massacre ; laiks: 14.10.2008 16:08

Sārai iestājās neliela panika un viņa, tā vietā, lai reaģētu atdekvāti vienkārši sāka skriet pa taciņu, kas pa kreisi, uz priekšu. Domās jaucās visādas nesakarīgas domas, bet bēgt bija pirmā un visskaidrākā.

Iesūtīja: essy ; laiks: 14.10.2008 16:29

Kādu laiciņu soļojusi Amanda ieraudzīja apsūnojušu brieža statuju. Hmm...cerams, ka no tās pārsteigumi nav gaidāmi viņa skaļi sev teica, lai justos drošāk ērkšķainajā pasaulē. Meitenes sirds dauzījās kā negudra un šķita, ka to sadzirdēt var pa lielu gabalu... Amanda apstājās un kādu mirkli gaidīja, vai tomēr kas nenotiks. Kur gan es esmu iekūlusies? Kas būs tālāk? viņa briedim uzdeva tajā brīdī svarīgos jautājumus. Nē...jāsapurinās... nožēlot varēšu vēlāk. Labāk nožēlot izdarīto, nekā neizdarīto

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 14.10.2008 18:54

Endrjū ar dīvainu izteiksmi paskatījās uz satraukto puisi (Sigvardu) un ieteicās:
- Nomierinies! Un jūs, visi, paklausieties, lūdzu. Viņas, mūsu saimnieces, lai cik dīvaini nebūtu, laikam jau ir īstas burves, kam patīk jociņi. Viņām vajag izvēlēties pārvaldnieku! Un kas tas par pārvaldnieku, kas apjūk neparastās situācijās un nemēģina ar to tikt galā? Ejam vien. Nekādās sastāvdaļās mūs sadalīt neviens nemēģinās, toties raksturus un spējas pārbaudīs ne pa jokam.

Viņš uzsāka iet pa izvēlēto taciņu, nodomādams, ka celiņu derētu izravēt, bet gluži bez darbarīkiem to izdarīt būtu pagrūti.
Pēc laiciņa viņi atdūrās pret statuju.

- Kuš! - Endrjū uzsauca, uzsmaidot nervozajai meitenei, apgāja apkārt brieža statujai.
- Skaista!
Viņš apgāja tai riņķī vēlreiz skatoties, vai kaut kur neredz kādu skrāpi.
- Man ir priekšlikums! Notīrīsim to briedi. Tā viņš būs vēl glītāks.
Endrjū piegāja statujai pavisam tuvu un sāka ar plaukstām berzt nost sūnas no brieža galvas, sākot ar acīm un purnu.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 14.10.2008 19:13

Sāra to, ko teica Endrjū vairs nedzirdēja, jo bija jau paguvusi aizdoties kādu gabalu tālāk.

Briedis turpināja vērties tālēs zilajās un uz Amandas jautājumu neatbildēja.

Endrjū sajuta, ka statuja par spīti tam, ka ir no akmens, ir patīkami silta, turklāt, ja labi ieklausījās varēja pat tā kā sadzirdēt ļoti klusu ritmisku un lēnu dunoņu, kas nāca no tās.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 14.10.2008 19:19

Tikai minūte pagāja un Sāra apstājās. Ar augstapēžiem bija neērti skriet. Apstājusies viņa pārvilka botītes, jo soma viņai bija līdzi un apskatījās kur vispār atrodas. Bija jāizlemj, ko darīt tālāk.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 14.10.2008 19:22

- Ē! - Endrjū novilka, tad apskāva statujas kaklu un paklausījās, vai tā tiešām ir brieža sirds.
- Kā jūs, mis... atvainojiet, es nezinu jūsu vārdu, - viņš uzrunāja Amandu.
- Atļaujiet stādīties priekšā, mani sauc Endrjū Tēlers, bet šis briedis, viņš ir silts un, es domāju, viņš ir dzīvs. Notīrisim viņu, tikai saudzīgi, ja?

Puisis turpināja uzmanīgi lupināt nost sūnas cenšoties saskatīt, vai briedim tas nesāp.

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 14.10.2008 20:28

Apsvēris domu piebiedroties bariņam, kas bija aizgājis pa kreiso taku, Dmitrijs tomēr nolēma būt izlēcējs un devās pa labi uz priekšu.
Šodien saule patiešām karsē muguru. Sudrabainais krekls vizuļoja dienasgaismā.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 14.10.2008 20:51

Sārai ir vairākas izvēles: doties pa celiņu uz priekšu; doties pa to pašu celiņu atpakaļ; doties dziļāk parkā pa celiņu, kas redzams maķenīt uz priekšu un atzarojas no celiņa, kas iet gar malu; doties iekša parkā jau no tās vietas, kur stāv.

Endrjū un Amanda ierauga, kā statuja labpatikā izstiepj galvu uz priekšu, sak' , paieskājiet te zem kakla ar'.

Savukārt Dmitrijs, gājis kādas piecas minūtes, priekšā ierauga gara auguma (tā uz 1,89m) tumšmati melnā uzvalkā, kurš acīmredzot sarunājas ar kādu, ko aizsedz krūmi.

OOC: Atgādinu, ka te ir agrs rīts, zālē rasa. laughing.gif





Iesūtīja: Roviela ; laiks: 14.10.2008 20:55

- Nu, ko es teicu? - Endrjū taisni vai iegavilējās un priecīgi izsvilpoja vienu putnisku trelli, nemaz neraizēdamies par nabaga īstā putna satraukumu par iespējamo robežu pārkāpšanu.
Viņš cītīgi turpina atsūnot briedi, sākot ar kaklu, kuru statuja pastiepusi.

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 14.10.2008 20:56

Skats patiesi bija jancīgs. Pirmajā acu uzmetienā varēja padomāt, ka priekšā esošais vīrietis sarunājas pats ar sevi, bet tas taču būtu neloģiski. Dmi apstājās un kādu mirkli, uzacis saraucis, vēroja priekšā notiekošo, tad viņš uzmanīgi, vēl neuzrunājot saka tuvoties uzvalkā tērptajam tumšmatim. Varbūt tas viņu pamanīs pirmais.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 14.10.2008 21:03

Labi, ka botas bija ūdensnecaurlaidīgas, kaut arī vieglas, savādāk kājas būtu slapjas un labāk būtu staigāt basām. Sār ilgi skatījās uz atpakaļu, bet nolēma, ka nav ko uztraukties, daba viņai taču patika un devās iekšā parkā taisni no tas vietas, kur viņa jau bija. Jauka diena, japastaigājas taču brīvi, ko tur uztraukties? Panika bija pārgājusi un tagad paaugstinajies adrenalīna līmenis.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 14.10.2008 21:58

OCC. Kā reiz paldies, ka pieņēmāt, ka velkos līdzi xD.gif


Satraukums lika Trēlai turēties nopakaļ un ciest klusu. Viņa sev iepriekš bija centusies iestāstīt, ka viss būs tāpat kā vienmēr, bet viņa kā manāms maldījās - šī bija pavisam cita dzīve, kurā viņa bija iesācēja - varbūt patiesi vajadzēja doties vienkārši prom? Te bija daudz pieredzējušāki cilvēki.
Vārti aizvērās un visi izklīda, lielākā tiesa aizgāja pa kreiso taciņu, bet viens vīrietis pa labo. Trēlai gan vairāk simpatizēja vidējā taka, bet šī vieta uzdzina nelāgas trīsas, tādēļ vieglā riksītī viņa devās pa taciņu, kura bija pa labi, lai panāktu puisi, kura vārdu satraukuma dēļ nebija dzirdējusi vai vienkārši palaidusi gar ausīm.

-Pagaidiet,- ieraugot Dmitrija muguru, gaišmate iesaucās, nedzirdot un nemanot vīru melnajā, kas atradās priekšā.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 14.10.2008 22:02

Endrjū. Briedis apmierināts nostenējās: — Jā, tā ir labi, tur mazliet zemāk, labi?
Statujas balss bija zema un smaga.

Dmitrija skatienam atklājās troļļa statuja no akmens, augumā apmēram nepilnu metru. Trollis bija atbalstījies pret resnu zarainu kūju un stāvēja uz neliela, staipekņiem noauguša akmens postamenta. Tas izskatījās pēc veca troļļa - krunku krunkām klāto ģīmi rotāja liels, galā strupi nopaļots deguns ar lielām nāsīm, bet pakausi un deniņus rotāja kupls sirmu matu ērkulis, zodu klāja tikpat sirma un kupla bārdele, vēl vairāk izceldama viltīgi viszinošo smīnu viņa sejā. Mugurā viņam bija kaut kas līdzīgs pogājamam kombinezonam, kuru izspīlēja izgāztais vēders, bet lielās pēdas bija basas, troļļiem jau kurpes nevajadzēja.



Vai Dmitrijam likās, vai arī tiešām trollis nupat pateica: — Jā, tur nu es beidzot varēt' tev piekāpties.

Sāra. Sākumā viņai nācās izlauzties caur krūmiem, kas kā par brīnumu izdevās visai viegli, it kā zari paši izlaistu viņu cauri. Pēc tiem priekšā pavērās klajums ar resniem, veciem kokiem, starp kuriem kā par brīnumu neauga nekādi krūmi un zemi sedza vien zāle un pērnās lapas.

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 14.10.2008 22:03

Kā iemiets vīrietis apstājās savās pēdās, vienlaicīgi izdzirdējis saucienu un ieraudzījis troļļa statuju. Pagriezies apkārt, Dmi ieraudzīja sievieti minikleitiņā.
Tikai ne to. Viņas pašas uzprasās..
Ar smaidu uz sejas viņš gaidīja līdz tā tiks līdz viņam.
Sveiki. Ja jau izvēlējāties šo taku, kā varu jūs dēvēt?
Viņš uzmeta aizdomīgu skatienu priekšā stāvošai statujai, tad atgrieza uzmanību pienākušajai dāmai.
Es laikam jūdzos.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 14.10.2008 22:15

-Paldies, ka pagaidījāt,- gaišmate nedaudz ieliekusies ceļos un rokas atbalstījusi pret tiem atelsās. Nebija jau tā, ka viņa būtu draņķīgā fiziskā sagatavotībā, bet skriešana viņai pārlieku negāja pie sirds.
-Trēla,- sieviete izslējās mundrāk uzsmaidot vīrietim, -Un kā lai Jūs sauc?- Viņa joprojām nebija manījusi savādo vīru melnajā uzvalkā un statuju.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 14.10.2008 22:17

OOC: Jā, es labi zinu, ka Dmitrijs to padomāja, nav jēgas aizrādīt. laughing.gif

Tagad gan svešinieks uzvalciņā, kuram padusē pasista bija maza, melna dokumentu soma, un kura spieķis šobrīd balstījās pret viņu pašu, beidzot ievēroja gan Dmitriju, gan Trēlu. Saruna ar trolli bija dabīgi apdzisusi, tādēļ viņš varēja pievērsties šiem abiem jaunatnācējiem, ko ar lielu interesi arī izdarīja.

— Tu nejūdzies, — viņš smalkjūtīgi aizrādīja Dmitrijam. — Šī vieta jūdzas. Atļaujiet stādīties priekšā — Simons. Vai jūs šeit iegājāt pa vārtiem?

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 14.10.2008 22:20

Tas prieks ir mans. Viņš uzsmaidīja. Dmitrijs.
Īpaši tuvi draugi mani drīkst dēvēt arī par Dmi. Viņš domās piemetināja.
Trēla skan gluži kā zvaniņu skaņas svētdienas vējā.
Tad viņš pamāja ar plaukstu uz priekšā stāvošo parādību - trolli un viņa sarunu biedru.
Kā jūs domājat...?
Vīrietis jau bija paspējis pienākt klāt. Simons? Kas pie velna tas par vārdu? Dmitrijs domās iesmējās.
Mēs atnācām no mājas. Viena no viņa uzacīm uzšāvās centimetru augstāk.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 14.10.2008 22:28

Vaigos iesitās sārtusm dēļ Dmitrija vārdiem par zvaniņu, kad nezin no kurienes parādījās vīriņš melnā, kurš sevi nosauca par Simonu.
No kurienes tas te... viņas acis brīdi atgādināja apakštasītes, pievēršoties no Simona troļļa statujai, uz kuru pirms brīža pamāja puisis blakus.
-Un izgājām cauri vārtiem,- Trēla piemetināja.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 14.10.2008 22:29

— Nu jā. Un iepazīstieties ar, — Simons īsu brīdi centās atminēties statujas vārdu, taču tad padevās, — ar Trolli, — viņš šķietami nevērīgi pabeidza teikumu, taču tad turpināja izjautāt atnācējus.
— Tie vārti vēl tur ir? — Simons ar manāmu cerību vaicāja. Viņš par deviņdesmit procentiem bija pārliecināts, ka gaida smaga aplaušanās, bet ja nu… ?

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 14.10.2008 22:37

Sāra izklaidejās kā bērns nonākusi starp kokiem, zāli un lapām. Te varēja paskraidīt, palēkāt, pamētāt lapas ar kājām un rokām, vienvārdsakot izbaudīt dabu. Un viņu pilnīgi neinteresēja, ka viņa atrodas kaut kur un pat nezina, kur īsti kājas viņu nes. Jo te bija tik jauki...

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 14.10.2008 22:39

Tumšās saulesbrilles tika noņemtas un ieliktas kabatā. Cauri garajiem matiem Dmi izlaida pirkstus. Viņš nevarēja izdomāt, vai trollim pamāt ar roku būtu normāla rīcība, bet viņa prātojuma pavedienu pārtrauca Simons.
Es nesaprotu jautājumu. Kā gan tie varētu izzust? Starp uzacīm bija iezagusies neizpratnes kroka.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 14.10.2008 22:55

— Iepriekš tos nemanīju, — Simons paskaidroja, — bet labprāt iešu paskatīties. Jau ilgu laiku sapņoju no šejienes tikt laukā, kolēga.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 15.10.2008 06:30

-Vārti pazust nevarēja, bet arī tikt laukā pa tiem netiksiet,- gaišmate palūkojās uz Dmitriju, it kā vēlētos, lai tas palīdz atrast vārdus paskaidrojumam, kas notika ar vārdiem. -Redziet, vārti tā kā apauga ar plūmēm, dzeloņainām plūmēm un kļuva nepieejami, gandrīz nemanāmi.-

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 15.10.2008 08:21

- Ō! Jā, labi, - Endrjū piekrita un sāka lupināt un berzēt nost sūnas tur, kur briedis gribēja.
- Kā tas gadījās, ka jūs nonācāt tādā, hmmm... apaugušā stāvoklī? - puisis pieklājīgi vaicāja. Trakais! es uzrunāju statuju, un tā man atbild, viņš nodomāja, bet doma viņu nevis biedēja, bet šķita gluži aizraujoša. Kā pasakā! Kaut kā nemaz negribējās pieņemt, ka tas tāpēc, ka pats juktu prātā. Pārlieku skaisti.
- Starp citu, vai varu uzzināt, kā jūs sauc? Mani sauc Endrjū Tēlers, vai draugiem vienkārši Ens.

Iesūtīja: essy ; laiks: 15.10.2008 09:13

Amanda pamodās no pārsteiguma, ka briedis viņus ir uzrunājis. Un ne tikai briedis. Arī jaukais vīrietis. Nu viņa zināja, kā viņu sauc. Endrjū...skaists vārds. Noplikšķinājusi skropstas, viņa stādījās priekšā gan Endrjū, gan briedim: Esmu Amanda Spalvija. Ļoti priecājos ar jums iepazīties.
Piegājusi klāt briedim, viņa ar maigiem pieskārieniem palīdzēja tīrīt sūnas no tā. Tu esi skaists Amanda briedim domās sacīja un kad notīrīsim sūnas, būsi vēl skaistāks
Man tas briedis patīk, viņa vērsās pie Endrjū, Viņš varētu būt ļoti draudzīgs. Viņa pasmaidīja par to, kā Endrjū ar mazliet pārsteigtu skatienu uzrunā briedi. Nu neesi tik pārsteigts. Viņš varbūt mums varēs palīdzēt izkļūt laukā no ērkšķu dārza!

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 15.10.2008 09:22

- Es arī priecajos. Neiebildīsiet, ja mēs pāriesim uz 'tu'? Vai Tev bieži gadās runāt ar briežiem? - Endrjū atsmēja Amandai, darbodamies ap statuju.
- Tā kā Mērija Popinsa noteikti nebija mana guvernante, tad es jūtos mazliet apmulsis, - puisis nekautrējās atzīties.
Viņš pakāpās atpakaļ, lai novērtētu rezultātu. Jau bija labāk. Vēl patīrīt kājas un beigās nospodrināt ragus, un būs pavisam skaisti. Žēl, ka te nav nekādu piemērotu darbarīku.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 15.10.2008 10:03

Dmitrijs, Trēla un Simons. Trollis turpināja mierīgi stāvēt, nenoreaģēdams uz iepazīšanos, tagad viņš vēroja jaunpienācējus, viltīgais smaidiņš bija vērsies vientiesīgs.

Sāra, izbaudīdama dabu, nejauši uzspriņģoja uz cieši nomītas taciņas, kas sākās klajuma vienā malā un pēc visa spriežot veda dziļāk vecajā parkā.

Endrjū un Amanda.
— Īsti nezinu, biju aizsnaudies, — briedis laiski attrauca, un tāpat turpināja — Nu, ja par vārdu varētu uzskatīt Pārgudrā Zarugalva, tad jūs varat mani saukt par Zarugalvu vai Pārgudro, vai abējādi.
— Ir reizes, kad nemaz nav prieks iepazīties, — briedis paskatījās uz Amandu un tad izstaipījās.
— Izkļūt laukā?

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 15.10.2008 10:09

- Tad jūs būsiet pailgi snaudis, - Endrjū atteica, izmantodams savu šalli, lai nospodrinātu briedim ragus, - kādu gadu vismaz.
- Tā, tagad jusu ragi skaisti spīd, Zarugalva.
Izdzirdis brieža prātojumu par iepazīšanās priekiem, puisis norija smaidu. Jā, tas jau izklausījās pēc tā, ka kāds tiešām pelnījis vārdu - Pārgudrais.
- Jā gan. Mēs esam dārzā, un tam ir sēta apkārt. Var jau būt, ka te ir skaisti un labi bez gala, bet cilvēki ir dīvaini radījumi, kam nekad nepietiek ar to, kas viņiem ir, un tāpēc mūs interesētu, vai te ir kāda vieta, pa kuru var izkļūt laukā, ārpus sētas.

Iesūtīja: essy ; laiks: 15.10.2008 10:18

Protams, cik tad ilgi var jūsot, Amanda pasmaidīja. Tā taču ir vieglāk sarunāties! Zini, ar briežiem var sarunāties arī tad, ja viņi nerunā. Viņi ir ļoti labi klausītāji.
Amanda turpināja tīrīt brieža galvu. Viņai patika skaistais dzīvnieka atveidojums. Radās tāda sajūta, it kā ar katru mirkli tas arvien vairāk atdzīvotos. Nu jā...ja viņš nerunātu, vai tad es domātu, ka viņš ir dzīvs? meitene pie sevis nosmējās.

Klau, Endrjū, es nezinu, vai tas var kā līdzēt, bet man līdzi ir nagu vīlīte, Amanda atcerējās. Viņa ar vienu roku parakņājās pa somu un ar uzvarētāja saucienu izvilka to no somas.

Taču pēc brieža dažiem izteikumiem Amandai viņš sāka nepatikt. Uzmetusi skumju skatienu Zarugalvam, viņa nočukstēja Šķiet, jūs esat bijis ļoti vientuļš šeit stāvot.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 15.10.2008 10:36

Endrjū un Amanda.
— Gadu? Varbūt, kad snaud, tad nemani, kā laiks iet. Ārpus sētas nevar izkļūt, vismaz ne šeit, — briedis lēnām pakustināja ausi, it kā to izlocīdams.
Atbildot Amandai brieža balsī jautās labvēlīgs uzjautrinājums: — Vientuļš? Šeit? Tādā sabiedrībā nav iespējams justies vientuļi, sevišķi, ja jāpieskata, lai viņi pārlieku viens otram nenodara pāri.
Turklāt man jau nav šeit jāstāv visu laiku.
To pateicis briedis, lēnām un tā kā stīvi paspēra pāris soļus uz priekšu un apgriezās, lai atkal varētu vērot abus cilvēkus.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 15.10.2008 10:36

- Laba doma. Ar nagu vīlīti var patīrīt visādas nelīdzenākas vietas, kam tāpat netiek klāt, - puisis atsaucās.
Briedis tagad bija notīrīts, cik vien labi var notīrīt vienu statuju, ja nav, ar ko to izdarīt, kā tikai paša rokas. Jā, un vēl nagu vīlīte un šalle.

- Te nevar, to es redzu, bet mēs te kautkā ienācām, tātad kaut kā var tikt arī ārā, - Endrjū loģiski secināja.
- Ne noteikti pa to pašu vietu, kā iekšā.
Tālākais bija mazliet nesaprotams:
- Kas - viņi?

Iesūtīja: kukainis ragainis ; laiks: 15.10.2008 10:43

Sasodīts, kas šeit notiek! Brīdi Sigvards apdomājās, tad izvilka no kabatas kabatlakatiņu un kārtīgi piesēja to pie plūmju zariem. Drošs paliek nedrošs, katram gadījumam šo vietu viņš gribēja paturēt atmiņā.
Pēc tam viņš pagriezās pa labi un rāmā solī slāja gar žogu, vērodams, vai neparādīsies kādi vārti, varbūt tuvu žogam augošs koks vai vienkārši pārkāpjama vieta.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 15.10.2008 10:58

Uzietā taciņa izskatījās daudzsološi, turklāt bija varen nomīta, tātad veda kaut kur, kur visiem ļoti patika, vai tieši otrādi nepatika, bet kāda atšķirība? Sāra ļāvās taciņas nemanāmajam aicinājumam un devās tik uz priekšu, vērojot apkārtni un taciņas maršrutu.

Iesūtīja: essy ; laiks: 15.10.2008 11:04

Viņi? Nenodara pāri? Kas tie tādi viņi ir? Amanda ar bailēm skatienā apvaicājās briedim.
Cik labi, ka mēs šeit esam divatā.
Neapzināti viņa paslēpās aiz Endrjū un ieplestām acīm raudzījās apkārt. Es sāku justies neomulīgi viņa atzinās puisim.
Tomēr skats uz briedi viņu fascinēja. Tāds stalts un cēls dzīvnieks...un tik tuvu..

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 15.10.2008 11:44

Simons vīlies atslāba.

— Kā parasti. Vai domājat no šejienes izkļūt? Ja jā, tad es labprāt dotos jums līdzi — gana ilgi jau esmu še nomarinējies.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 15.10.2008 11:50

Endrjū ar kreiso roku apķēra meitenes vidukli un piespieda sev pie sāniem. Tas nepavisam nebija tāds žests, kas prasītos turpināt ar skūpstu, nē, tas bija sargājoši.
- Nebaidies tik ļoti! - viņš mierināja.
- Mazliet burvestīgs parks, tam piekrītu, bet vienā mežonīgā lielas pils parkā ir bīstamāk.
Puisis par to bija pārliecināts. Kaut vai briedis - oho! tu tikai pamēģini vienam īstam žuburainam staltradzim pieiet tuvumā, tad uzreiz zināsi, kur vēži ziemo.

Rīts bija visai jauks un silts, un bija pagājis tāds laiciņš, kopš Endrjū bija ko ēdis. Viņam gribējās dzert.
- Zarugalva, vai jūs nezināt, kur te būtu kāds avotiņš vai strūklaka, vai kas tāds? Dzert gribās.

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 15.10.2008 13:02

Dmitrijs noplātīja rokas.
Racionālisms parasti ir mana spēcīgā puse, bet šeit nu esmu pavisam apjucis. Viņš atkal izbraucīja pirkstus caur garajām, melnajām krēpēm.
Uz kurieni mēs šeit varam doties? Un vispār - jokaini kādu vēl te sastapt. Kas šīs ir par maģiskām spēlītēm? Kurā brīdī bija jāsāk justies neomulīgi?
Viņš uzšāva ar plaukstu sev pa pieri un ar aizdomām uzlūkoja Simonu.

Iesūtīja: essy ; laiks: 15.10.2008 15:18

Amandai skudriņas skrēja pār muguru. Lai arī Endrjū balss skanēja nomierinoši, tomēr viss apkārt esošais un notiekošais darīja savu. Viņai BIJA bail…un tur neko nevarēja padarīt pat Endrjū sargājošais žests.
Man ir bail tik un tā, bet paldies, viņa uzsmaidīja puisim. Jā, kad Endrjū pavaicāja briedim par ūdeni, arī Amanda sajuta, ka viņas mute ir izkaltusi. Interesanti, bet man ir tā krūze, no kuras dzēru tēju. Ar to būtu ērti arī pasmelt ūdeni no avotiņa, meitene nosmējās.
Ak…neviens manis rakstīts romāns nestāv blakus īstenībai. viņa pavērās uz briedi.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 15.10.2008 18:18

— Neomulīgi vajadzēja sākt justies brīdī, kad nolēmāt atsaukties uz sludinājumu, — Simons savilka skarbu sejas izteiksmi, — Šīs te abas māsiņas mazlietiņ buras un viņu sencīši ir būrušies vēl trakāk. Šie dārzi ir apburti. Un jūs iekritāt.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 15.10.2008 18:59

Endrjū un Amanda.
— Viņi? Ak, gaisa jaucēji, nodarīs pāri tikai tad, ja jūs viņus apvainosiet, nu vismaz vienu no viņiem. Tas otrs ir pārāk nelīdzsvarots, — briedis nopūtās, it kā runa būtu par diviem rakarīgiem bērneļiem. — Paldies, ziniet tās skudras makten kutināja.
— Strūklaku varam pameklēt, — briedis priecīgi attrauca un lēnām iedevās krūmos.

Sigvards gāja kādas desmit minūtes līdz ieraudzīja tādām pat akmens plāksnēm klātu celiņu, kas atdalījās no tā, pa kuru viņš gāja un ievijās dziļāk parkā.

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 15.10.2008 19:06

Bet kā jūs to visu zināt? Un kādēļ pats šeit atrodaties, ja kopā mēs neatnācām?
Dmi savaldīšanās spējas bija gājušas mazumā. Viņš pacēla pirkstu uz troļļa statujas pusi.
Un. Tā. Statuja. Mani. Uztrauc.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 15.10.2008 19:13

Endrjū palaida vaļā jauno sievieti un, mazliet neizpratnē uz viņu paskatījies un paraustījis plecus sekoja briedim. Par savu pēdu slapjumu vai sausumu viņš neuztraucās - ne jau lakādas kurpes bija uzvilktas par godu darba intervijai.
Viņš panāca briedi.
- Lūdzu! - tas bija par skudrām.
- Vai jūs mums parādīsiet, kuri ir tie viņi? Negribētos nejauši apvainot.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 15.10.2008 19:34

— Tādas te visas, — Simons paraustīja plecus un turpināja krietni sarkastiskākā tonī, — tev atliek tikai samierināties. Man bija pietiekami daudz laika, lai šo dārzu izpētīt tuvāk, nekā gribētos. Patiesībā es te esmu pavadījis tik daudz laika, ka jau sāku alkt pēc pārmaiņām. Nonācu šeit nejauši, tā teikt, garāmskrienot, tās divas mаitаs burdamās ierāva, laikam taču, lai paņirgāties. Nu nekas, kad es tikšu ārā… — Simona vēlme izrēķināties ar Arfeju un Efiju bija nepārprotama.

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 15.10.2008 19:45

Paturi savu sarkasmu pie sevis. Vīrietis aizkaitināti atbildēja.
Baigais nazis atradies. Viņš pie sevis nodomāja.
Nu, ja jau tu esi iepazinis šo dārzu tik labi kā apgalvo, tev būs vairāk nojausmas, uz kuru pusi mums tagad vajadzētu doties. Vai kā rīkoties.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 15.10.2008 19:55

— Kā tad, — Simons neatkāpās un atbildēja tādā pat tonī, — pats baigais dūzis. Daudz izrunāsies, tā arī paliksi duraks un āksts, kāds biji jau no sākuma.
Viņš pievērsās Trēlai.
— Dārgā dāma, ja jūs neesat pārāk pieķērusies šim augstprātīgajam jaunietim, es labprāt jūs pavadītu un aprunātos par iespējām tikt no šejienes projām.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 15.10.2008 20:07

Trēla no malas nolūkojās abu vīriešu strīdiņā, kas bija viegli teikt - savāds, un Simons izrāva tādus Dmitrija sacītos vārdus, kuri, piemēram viņai, nebija dzirdami. Toties arī šajā sarunā tika atklāti daži fakti, kas negāja pa labu dūšai, bet ko tur...
-Jūs par Dmitriju?- gaišmate pārjautāja, palūkojoties uz Dmi blakus un viņam uzsmaidot, kad paspēra soli tuvāk Dmitrijam un viegli aizskāra jaunekļa roku. Protams, ka šis jaunais cilvēks - Dmitrijs, bija tik pat svešs kā vīriņš melnajā uzvalkā, bet bija viena atšķirība - viņa zināja, ka arī Dmitrijs nāk no tās pašas pasaules kur viņa un viņi kopā te bija nonākuši - burvju dārzā, bet kā varēja zināt, ka Simons saka patiesību? -Varbūt mēs visi trīs varētu doties un mierīgi aprunāties? Trīs galvas tomēr ir gudrāks par divām,- Trēla nu silti smaidīja Simonam, cerot, ka tas piekritīs.

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 15.10.2008 20:09

Jo jums ir ļoti liela nojausma par to, kāds es vispār esmu. Viņš pasmīnēja. Augstprātība pa visiem caurumiem lien ārā kā no tāda sietiņa.
Dmitrijs pievērsa jau manāmi izmisušas acis Trēlai.
Apklusini šo uzpūtušos tefteli, saulīt. Jebkurā gadījumā mums jāiet visiem kopā. Pazibēja domas.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 15.10.2008 22:01

Taciņa Sāru ieveda pavisam dziļi parkā, krūmi kļuva biezāki, koku lapotnes saslēdzās ciešāk. Koku galotnēs rotaļājās vējš, vai varbūt tie bija maldi un koki vienkārši sarunājās savā starpā? Taciņa kļuva arvien grūtāk saskatāma, kamēr noveda pie krūmu ieskauta dīķīša, vai pareizāk pie tā atliekām. Tagad tur bija izrakņāta šķidru dūņu bedre.

Dmitrijs, Simons un Trēla izdzirdēja vecišķu balsi — Trollis skatījās uz Simonu ar kūju rādīdams uz Dmitriju: — Tas. Cilvēks. Satrauc. Mani.
Un tad viņš palaida čekstošu sīku smiekliņu, likdams šaubīties par savas inteliģences līmeni.

Endrjū un Amanda.
Briedis lēnam un stīvi soļoja uz priekšu, taisni cauri krūmiem, līkumoja gar kokiem, vezdams abus cilvēkus arvien dziļāk parkā. Kaut kur kokos gavilējoši ievidžinājās iepriekš dzirdētais putnelis.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 15.10.2008 23:23

— Cilvēki vispār ir savdabīgi, — Simons jautri pameta ar aci trollim. — Jo īpaši šis. Kā saka, katrs ar savu viķeri. Bet, kad nonāk galā, tad gan visi pēc vienas šnites.

— Kāds gardēdis, — viņš turpināja uzjautrināties, — irdenā klimpa. Lai nu kā, Dmitrij, pievaldiet savas domas, tās šobrīd ir tik izteiktas, ka es tās bez maz vai dzirdu.

— Protams, jaunkundz, — Simons Trēlai pat galanti viegli paklanījās, — ja tāda ir jūsu vēlēšanās. Šo — pirmo — dārzu es lieliski pārzinu.

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 15.10.2008 23:47

Kas tas par sasodītu vājprātu?
Dmi apstājās kā pret mietu atdūries.
Mister tefteli, aizvāciet lūdzu savus taustekļus no manām domām! Es atsakos ticēt šai paranormālībai.
Ja vīrietim būtu pa rokai kāds pagarāks miets, viņš Simonu pabakstītu ar to kā laboratorijas trusīti.
Netīra būšana. Dmitrijs pievirzījās tuvāk Trēlai.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 16.10.2008 01:52

— Mister klimpa, pieturiet savu muti, un, ja jūsu prāts ar jums nedraudzējas, nepiniet tajā citus. Kā jau teicu, mums te ir pietiekami nopietna situācija, lai psihi dotos atpūsties. Tā kā esiet tik laipns, mister klimpa, kā es jūs turpmāk laikam sākšu oficiāli saukt, un saņemiet sevi rokās, ja esat rīcībspējīgs. Ja esat ievērojis, jūs šobrīd atrodaties pašā vidū šai, kā jūs izteicāties, paranormālībai, ko sauc par apburto dārzu. Un tālāk būs tikai trakāk, tādēļ izbeidziet savus bezjēdzīgi smieklīgos mēģinājumus mani sakaitināt un pievērsieties svarīgākajam, — tas viss tika pateikts gana izsmejošā tonī, lai Dmitrijam kļūtu skaidrs, ka pēkšņā pāreja uz jūs attiecībā uz viņu bija tikai kārtējā pavilkšana uz zoba.

Simonam šobrīd jau rokā bija kas līdzīgs mietam (spieķa apraksts ATD), un viņš izskatījās visai gatavs pārmācīt ar to Dmitriju, ja būtu nepieciešamība. Taču, visticamāk, būtu ticis galā arī tāpat, vismaz sejas izteiksme pauda šādu pārliecību — kā jau minēts, Simona acīs Dmitrijs bija tikai kārtējais pakaļa, ar kādiem jau bijušas darīšanas. Tajā pašā laikā viņš nejauca tajā Trēlu — viņa nebija vainīga, ka atnākusi ar šādu subjektu.

— Nestāviet, pilsoni, ejam, ejam, domāju, jūs nevēlaties te pavadīt vēl septiņus gadus, — Simons noteica. Ja Dmitrijam bija smadzenes, viņam derētu ieklausīties.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 16.10.2008 04:14

Sārasprāt, tas bija vējš, nevis koku sarunas savā starpā. Kurš gan normāls cilvēks spētu līdz kam tādam aizdomāties?
Ieraudzījusi diezgan bēdīgo un pagalam neiederīgo šeit, dubļu vannu jeb drīzāk izbijušu dīķīti, Sāra izdomāja labāk sameklēt kādu veidu kā to apiet pa pievilcīgāku ceļu un to arī darīja.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 16.10.2008 06:39

Trēla lūkojās uz trolli, kurš tik tikko bija runājis, Tā ir statuja, vai kas? Neizpratne bija liela, bet no tās novērsa abu vīriešu ķīviņa turpināšanās. Pie pēdējiem abu jaunekļu vārdiem, gaišmate iesmējās, novērsusies no troļļa - Kā vec pāris. Vīrieši tiešām mēdz būt amizanti.

-Te ir vairāki dārzi?- Trēla ar smaidu uz lūpām pievērsās Simonam, -Un uz kurieni jūs mūs vedīsiet?- Kamēr skatiens laipni kavējās pie Simona, jaunā sieviete satvēra Dmitrija plaukstu, tā norādot, lai viņš nemaz nevārsta muti un dodas līdzi, jo bija aizdomas, ka viņš ir ne tikai ar asu mēli, bet arī ar lielu spītu, bet sekot vienai Simonam nebija drosmes.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 16.10.2008 08:25

Sekodams briedim Endrjū tomēr atrada laiku, lai ar melodisku svilpienu atbildētu putnelim. Nu jā, jā, es jau eju projām, tas nozīmēja, neuztraucies, drīz tavu teritoriju vairs neapdraudēšu! Tu skaisti dziedi! Labāk par mani!
Interesanti, kurp mēs ejam? puisis domāja. Nu taisni kā Alises piedzīvojumos, kad nevar zināt, kas notiks aiz nākamā koka. Vienīgais, kas viņi mazliet mierināja, bija doma, ka viņu saimnieces, kas noteikti ir burves, lai cik savādi tas nešķistu, negrasās viņus nomērdēt badā, teiksim. Cik viņš paspēja apskatīt Efiju un pēc tam mazliet pamanīt virssulaiņa pārvēršanos par Arfeju, protams, ja viņš viņas nesajauca, tad viņas bija visai glītas abas divas, un māja bija skaista, un Ednrjū nespēja iedomāties, ka viņām varētu patikt tik vulgāras izklaides kā nejauši ievilinātu cilvēku nobeigšana. Vismaz viņš neko nebija dzirdējis par to, ka viņas būtu vampīri vai kas tāds, nē, tāda slava par viņām neklīda. Kā par izjokotājām - jā, tas bija dzirdēts.
Puisis nemaz neiedomājās, ka fakts, ka viņš šeit vairāk saskatīja izklaidi sev, nekā apvainojumu vai ko tādu, ir viņa audzināšanas rezultāts.
"Nekas tā neatšķir īstu džentlmeni, kā tas, ka viņš staigā, kur viņam iepatīkas". Čestertons.
Un te beidzot bija iespēja padzīvot pasakā! Pastaigāt pa to. Vai nav aizraujoši?

Iesūtīja: essy ; laiks: 16.10.2008 08:43

Kas to būtu domājis - burvju māja. Neko tādu tak par muižas īpašniecēm nebiju dzirdējusi
Amanda lēnām gāja nopakaļus Endrjū un briedim, jo citu ceļu pamanījusi nebija. Viņa klausījās, ko puisis briedim teica un mazliet brīnījās par Endrjū uzmesto skatienu. Varētu padomāt, ka es pateicu ko ļoti dīvainu, ja uz mani tā jāskatās, viņa sprieda. Pielikusi soli, meitene uzsauca abiem priekšā ejošajiem: Hei! Atvainojiet, Zarugalvas kungs, vai šis dārzs ir liels?
Pieskrējusi tuvāk, Amanda pamanīja, ka Endrjū šādi piedzīvojumi patīk. Vismaz tā varēja spriest pēc viņa smaidiņa.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 16.10.2008 09:08

Endrjū uzsmaidīja meitenei un piemiedza mazliet ar acii:
- Aizraujoši, vai nav tiesa? Nu, es domāju, līdz brīdim, kad sagribēsies ēst. Pēc tam paliks neomulīgāk. Amanda, tev tas neatgādina klasiskās literārās pasakas? Man, nu ļoti pat. Dzīvās skulptūras bija grāmatās par Mēriju Popinsu, apburtie dārzi - par Alisi, džungļi ar pirātiem - Pīterā Penā, nē, teiksim, ar pirātiem satikties man īsti negribētos gan, - viņš atzinās, bet viegls smaids nepazuda.
- Tas tāpēc, ka kauties gan es neprotu un gribēšanas to darīt arī nav.
Viņš mazliet paklusēja, pirms domīgi turpināt:
- Tikai, ja saimniecēm ir tādas spējas, tad kāpēc viņām vispār vajag pārvaldnieku? Jā, un vēl mani mazliet interesē, kāpēc viņas mani nelaida iekšā? Man bija citas izklaides paredzētas? Ja pamanīji, es ierados pa sētas durvīm.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 16.10.2008 11:13

Sārai tad nācās paiet atpakaļ un apmest līkumu krūmiem. Tiesa pretējā pusē kāds bija izlauzījis krūmus un izveidojis ceļu, bet tad bija jābrien pāri dīķim vai jāmēģina to apiet gar pašu maliņu.

Endrjū un Amanda.
— Liels? Daži saka, ka liels, daži saka, ka pārāk mazs, un viss jau te apskatīts. Nāksies iepazīstināt, šis parks ir pārāk mazs, lai ar viņiem nesatiktos, — statuja atbildēja Amandai un pēc tam arī Endrjū.
Briedis apstājās nelielā laukumā, kur auga reti jauni kociņi un gara zāle. Laukuma vidū atradās strūklaka — metrus sešus gara, saritinājusies čūska ar kroni galvā, kronim deviņi zari, no kuriem plūst ūdenim. Tagad tā apaugusi staipekņiem, kas atgādināja zaļu ūdenskritumu. Pati strūklaka jau sen vairs nedarbojās, tās baseins bija pa pusei pilns ar trūdu kārtu, kas izskatījās kā gadu atpakaļ izrakņāta un izvandīta.
Zarugalva uzmeta tai skatienu, skumji nopūtās un tad noliecis galvu ar purnu pašķirstīja garo zāli, kurā vēl jo projām mirguļoja rasa.
— Te ir kaut kādas ogas, zemenes laikam, neesmu ēdis, — briedis paziņoja.
Ja paskatās, tiešām, garajā zālē vīd lielas, sarkanas meža zemenes, kas vēl nav paguvušas paslēpties zem mētrām.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 16.10.2008 12:25

- Jūs mani interiģējat, - Endrjū paziņoja briedim.
- Es tā arī nesaprotu, kas būtu pieminētie viņi. Vismaz kā viņi izskatās?

Puisis noskatīja strūklaku, apgāja tai apkārt. Žēl, ka tā nedarbojas, droši vien, būtu skaisti.
- Man šķiet, ka te tiešām kādu gadu neviens pats nav bijis, un viss ir tā aizlaists, ka bail! Kur skatās dārznieki, ko?

Viņš pagājās uz brieža pusi un apskatījās, ko tas rāda.
- Jā, tās ir meža zemenes.
- Amanda, vai drīkt lūgt tevi palasīt ogas? Es mēģināšu iztīrīt strūklaku.

Endrjū novilka jaku, lai piedurknes netraucētu, un ķērās pie darba. Vispirms izmēza trūdus un vecās lapas no baseina, pie reizes izpētot, kā te ienāk un tiek projām ūdens, tad sāka tīrīt strūklakas statuju. Tas, protams, negāja ļoti ātri. Tad puisis, mēģinot atcerēties, kā strūklakas bija iekārtotas viņam zināmā parkā, sāka meklēt tuvumā krānu, ar ko strūklaku palaist. Parastu krānu, kādus mēdz noslēpt dekoratīvos krūmos, un kuru dārznieki atgriež un aizgriež pēc vajadzības. Viņam gribējās dzert, un ar ogām slāpes neremdēsi. Izsalkumu gan mazliet var.

Iesūtīja: essy ; laiks: 16.10.2008 12:34

Amandai patika tas acs piemiedziens. Viņa pat mazliet nosarka.
Jā, ir kaut kas no piedzīvojumu stāstiem. Bet tie pirāti varētu būt no Pītera Pena labāk. Jo tur viņi tādi bailīgi, bailīgi. Vai arī tādi, ko viegli var sasmīdināt un nav jācīnās. Kaut gan stipri šaubos, vai mums uzglūn kas ļoti ļauns, meitene pasmaidīja pretī.
Skaista strūklaka, viņa nedroši ieteicās, nebūdama īsti pārliecināta par sacīto. Tikai man mazliet bail, vai tik tā čūska neatdzīvojas.

Jā, protams, salasīšu.

Kad Endrjū bija sācis tīrīt strūklaku, Amanda izvilka no somas krūzīti. Salasīšu zemenes šeit, lai ērtāk - ja nu jānes līdzi. Zemeņu bija daudz, šķita, ka krūzītē tām vietas nepietiks. Amanda lasīja un lasīja.
Zini, man šis dārzs sāk iepatikties, viņa strādājot teica, Nu jau tas vairs nav baisi noslēpumains, bet kļūst labvēlīgāks. Vismaz man tā šķiet. Pēc kādas pauzes, pagriezusies pret puisi, Amanda ievēroja, ka viņš kaut ko meklē. Ko tu tur meklē?

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 16.10.2008 12:44

Pēc maza brīža Endrjū ierosināja:
- Godātais Zarugalva, vai jūs arī nevarētu palīdzēt, lūdzu? Ja vien jums negribas ēst ogas, protams? Jūs varētu savus brīnišķīgos un stipris ragus paasināt te, pret noaugušajām malām, būtu divkāršs labums - jums, vēl spožāki ragi, bet baseinam - tīras malas.

- Nu neko, ja atdzīvosies, tad atdzīvosies, - Endrjū prātnieciski noteica Amandai. - Varbūt viņai gribas atdzīvoties un pakustēties mazliet?
- Es tagad meklēju krānu, ar ko ieslēgt strūklaku. Tādi parasti ir tuvumā baseiniem.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 16.10.2008 12:48

Sāra mēģināja dīķīti apiet gar pašu maliņu. Viņai tomēr bija smukas drēbes un tā kā negribējās tās uzreiz sasmērēt, kaut arī brist cauri dubļiem viņai nebija nekādu pretenziju, tikai ne šoreiz.

Iesūtīja: essy ; laiks: 16.10.2008 12:57

Zarugalvas kungs, nu lūdzu,palīdziet, un Amanda uzsmaidīja briedim vissiltāko no saviem smaidiem.

Godīgi atzīšos, man kā kārtīgai meitenei no čūskām ir bail, Amanda uzmeta mulsu skatienu Endrjū, vecmāmiņa stāstīja kā viņas bērnībā kāda sieviete esot nohipnotizēta un aizvesta. Bet nu es ceru, ka šī ir draudzīgā čūska. Varbūt pat čūsku karaliene, jo kāds skaists kronis viņai uz galvas!

Paskatījusies apkārt, Amanda papurināja galvu, Nē, nekādu tādu krānu neredzu. Varbūt tas atradīsies, kad tiks notīrīta arī strūklakas mala.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 16.10.2008 13:07

Endrjū zālēs ieraudzīja resnu akmens sēni pusmetra augstumā. Un netālu no tās vēl divas.

— Viens sevi dēvē par Visbriesmīgāko cūku visā parkā, — briedis rāmi noteica, — otru es neņemšos raksturot.
Varēja redzēt, ka statujai ne visai patīk domāt par otru pieminēto personu. Un, lai izvairītos no atbildes, Zarugalva sāka ar ragiem saudzīgi berzēt nost sūnas no baseina malām.

Sāra. Dīķa mala bija visai sausa un botas nosmērējās pavisam nedaudz. Taciņa bija no vienas vietas nosēta ar nelielu šķeltu nagu nospiedumiem, kāds te bija staigājis un ļoti aktīvi staigājis. Tiesa, tālāk no dīķa, kur zeme bija cietāka un zālēm vairāk klāta, pēdas vairs nevarēja saskatīt, vien pašu iemīto taku.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 16.10.2008 13:09

Pagaidām atmetis krāna meklēšanu, jo tiešām Amandai var būt taisnība, un tas atrodas tepat, basena malā zem kādas plāksnes, Endrjū atkal iekāpa baseinā, tagad patīrīt tā malas un vēl mazliet čūskas ķermeni.

- Es pirmo reizi dzirdu, ka čūskas hipnotizē, - viņš teica, berzdams asti, - čūskām nav plakstiņu, tās nemirkšķina, un tāpēc šķiet, ka viņas kādu cenšas hipnotizēt. Nē, un viņas nav glumas, viņas ir sausas un vēsas, un viņām ir patīkami pieskarties.
To puisis nestāstīja, kā pats reiz bija neganti pārbijies, kad kāds no viņa draugiem gluži negaidīti viņam uzkāra kaklā savu pieradināto boa čūsku. Toties tagad viņš zināja, kā tur īsti ir ar tām čūskām.
- Jā šis vai šī tiešām varētu būt čūsku ķēniņiene vai ķēniņš. Izskatās jau arī karaliski. kad notīrīsim pavisam, būs vēl skaistāk. Derētu, lai iztīrās kroņa ūdens caurumi, bet tur vajag ūdeni no iekšpuses.

- Ā! Tad šis, pirmais, varētu te būt parakņājies. Manīju līdzīgas pēdas, - puisis atteica briedim.
Tā, beržot, Endrjū pamanīja ārpus baseina, malā, kaut ko līdzīgu sēnēm.
Turot rokā beržamo šalli, viņš izkāpa no baseina un gāja izpētīt. Notupās un pieskārās ar pirkstu lielākajai sēnei.
- Labdien, Sēnes kundze! - viņš pa jokam teica.

Iesūtīja: essy ; laiks: 16.10.2008 14:20

Nu var jau būt, ka tā bija tikai vecmāmiņas pasaka. Bet tad es biju maziņa un nobijos pavisam pamatīgi, Amanda atzinās, tik pamatīgi, ka vēl tagad baidos. Amanda pietuvojās strūklakai. Un tiešām – šķita, ka tā nav no akmens. Var jau būt, ka tās ir tikai manas iedomas.
Pagriezusies sānis, viņa pamanīja sēņu pudurīti. No kurienes tad tās te uzradušās? Un tu vēl viņas sveicini? meitene iesmējās. Nē nu, vispār jau interesanti – sarunāties ar sēnēm.
Un tad kā atcerējusies, piebilda Tās atstātās pēdas ir lielas?

Taču par saimniecēm runājot, es pagaidām atturētos izteikt jel kādus spriedumus. Jo man šķiet, ka viņas zina, kas šeit notiek – ko mēs darām un ko runājam Amanda piesardzīgi iečukstējās. Lai nu kā - nāc mazliet atpūties un uzēd kādu zemeni, lai ir spēks turpināt darbu. Runājot viņa bija paklājusi zālē kabatlakatiņu un uz tā nolikusi krūzi ar zemenēm.

Vai Jūs, Zarugalvas kungs, arī nebūtu tik laipns un pievienotos mums? Amanda uzrunāja stalto dzīvnieku.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 16.10.2008 14:53

- Nē, ne ļoti lielas pēdas, toties negantas, - Endrjū atteica, joprojām pētot sēni.
- Nu, tādas kā mežacūkām mēdz būt, ne lielākas.
Par Amandas bažām, ka saimnieces visu dzird, viņš pasmējās.
- Nu ja, ka dzird, kā savādāk? Kam tad mūs te ielaida, ja ne lai noskaidrotu, ko katrs esam vērts? Tu tikai neuztraucies, lūdzu! un uzvedies, kā vienmēr, tad viss būs kārtībā.
Puisis šķelmīgi ieslīpi paskatījās uz jauno sievieti:
- Pagaidām, cik es zinu, neko nosodāmu sastrādājusi neesi.
- Paldies par zemenītēm! Bet kāpēc lai es nesarunātos ar tādu skaistu sēni?

Iesūtīja: essy ; laiks: 16.10.2008 15:18

Hmm...ko tad es pa šo mazo brītiņu varētu sastrādāt jums nezinot? Apmest kūleni un sasmīdināt to lielo sēni? Amanda smējās.
Jā, šī nosacītā savvaļa Amandai lika mainīt garastāvokli no jautrības uz bailēm un atkal atpakaļ pavisam īsā laika sprīdī. Vienā mirklī viņa baidījās no čūskas, otrā, savukārt, smējās par piedzīvoto. Viņa vēl nebija izlēmusi, cik nopietni pret apkārt notiekošo izturēties.
Varbūt, kamēr neesam ar to pēdu īpašnieku sastapušies, pirms laika nedomāt, kas tas par zvēru? viņa ierosināja. Jo fantāzija var izstrādāt visādus stiķus un niķus, bet beigās nebūt ne tuvu īstenībai.

Varbūt uzcienāt man to sēni ar zemenītēm?, Amandai iešāvās prātā. Meitene notupās pie lielākās sēnes un tai pavaicāja Vai nevēlaties kādu zemenīti, Sēnes kundze? Un tās divas sēņu jaunkundzes?

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 16.10.2008 20:03

— Vairāki, jā, vismaz es tā domāju, — atsaucās Simons, — Ja neiebilstat, mums derētu atrast to nolādēto cūku. Dosimies?

Un Simons uzsāka iet dārza centra virzienā, līkumodams pa labirintveidīgajām takām. Vai nu viņš zināja, kur iet, vai arī izlikās, ka zina.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 16.10.2008 20:35

Endrjū pētot sēni nokonstatēja, ka tās cepure ir noņemama. Visādi citādi sēne palika vēss akmens veidojums.

Tās bija Amandas iedomas, strūklaka tiešām bija no akmens.

— Paldies par uzaicinājumu, bet atteikšos, — briedis atbildēja Amandas uzaicinājumam un, kamēr Endrjū ar Amandu nodarbojās ar zemeņu ēšanu un savstarpējām sarunām, staigāja apkārt klajumam, brīžiem ieklausīdamies viņam vien zināmās skaņās, brīžiem iebāzdams galvu garajā zālē, tā ka ragi vien bija redzami.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 16.10.2008 20:52

Endrjū, pagrozījis sēnes cepuri, konstatēja, ka to var noņemt. Protams, viņš gribēja zināt, kas tur ir, un cepuri nocēla.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 16.10.2008 20:55

-Cūku?- Trēla pārsteigti pajautāja, Pie velna, kādu cūku? Viņa, kā izskatās, patiesi nebija ieklausījusies Dmitrija un Simona sarunā pietiekoši labi, palaižot garām sarunu par cūku.
Jau sekojot Simonam, joprojām turoties Dmitrija tuvumā, bet tai pašā laikā arī tur pat blakus Simonam, gaišmate viņam jautāja. -Cik, tad ilgi Jūs te īsti uzturaties?-

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 16.10.2008 21:03

Endrjū ieraudzīja, ka sēnes kāts ir dobs un tajā paslēpts tieši tas, ko viņš meklēja. Tiesa, rokturis izskatījās pamatīgi aprūsējis no ilgas nelietošanas.

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 16.10.2008 21:07

Trēlas pirksteļiem iekļaujoties Dmitrija ķetnā, viņš pārgrieza acis, tomēr tā bija pilnīgi skaidra norāde uz to, ka viņa nevēlas klausīties divu kulinārijas izstrādājumu ķīviņā. Viņš nolēma sekot izlēcējam, gatavs samizot Simonu par jebkuru tuvošanos mēģinājumu viņa pavadāmajai - patiesībā jau, gatavs samizot viņu joka pēc vien. Prasītos tikai pāris litri alus un kāds bāra krēsls, kā tas notika parastos apstākļos.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 16.10.2008 21:10

Endrjū klusi iesvilpās un mēģināja pagriezt krānu. Šā un tā, un pamazām, un mazliet paklapējot, lai izkustinātu no rūsas, bet ne tā, lai salauztu.

Iesūtīja: essy ; laiks: 17.10.2008 09:24

Par laimi Amandai, arī pēc notīrīšanas strūklaka palika tāda pati, kāda bija bijusi jau no sākuma - no akmens un nekustīga.

Ēdod garšīgās zemenes, viņa vēroja arī briedi, kas bija atteicies no tām, un nu savās domās iegrimis klejoja pa pļaviņu. Pa to laiku Endrjū bija atradis strūklakas krānu - lielajā sēnē! Tātad arī tā nerunāja un bija tāda, kāda veidota- nedzīva.

Iztīrījusi krūzīti, Amanda to atkal ielika somā un piecēlās kājās, gatava palīdzēt Endrjū.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 17.10.2008 12:11

Priecīga par to, ka pagaidām tiek cauri sveikā un ir tīra, Sāra turpināja ceļu pa taciņu, ar interesi vērodama pēdas. Tas bija dīvaini, šitik skaidri iestaigāta dzīvnieku taka?

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 19.10.2008 17:13

Simons, Dmitrijs un Trēla.
Trijotne, pa Simonam vien zināmām takām un taciņām devās dziļāk parkā, kamēr nonāca pie vietas, kur koki pailka retāki, taču biezi jo biezi bija saauguši krūmi.

Endrjū un Amanda.
Krāns izkustējās, no sākuma pagalam negribīgi un skaļu čerkstošu skaņu, pirms padevās pavisam. Čūskas iekšienē kaut kas ieburbuļojās, tā kā nosprauslojās un no kroņa sāka tecēt vājas ūdens strūklas, sprauslodamas un burzguļodamas. Ūdens sākumā bija duļķains, tā strūklas vājas, bet ar katru brīdi tās kļuva arvien stiprākas, kamēr pēc kāda brīsniņa kļuva pavisam spēcīgas un dzīvespriecīgi šāvās uz augšu. Kronis vietās, kur to skāra ūdens šaltis, zeltaini ievizējās, tāpat kā čūskas ķermenis, kas nu vizēja tumšā krāsā ar zaļganu spīdumu, pat čūskas acis likās atdzīvojamies.
Tiesa, pagaidām ūdens vēl skaloja laukā smiltis un rūsu.

Sāra sekojot pēdām priekšā ieraudzīja vecu jasmīnkrūmu, aiz kura skanēja visnotaļ skaļa krākšana.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 19.10.2008 17:49

Endrjū mazliet domīgi vēroja nosmērētās plaukstas un rūsainos pirkstus.
Toties strūklaka tagad izskatījās pēc strūklakas.
Viņš piegāja pie baseina, kas pamazām sāka pildīties ar ūdeni, un sāka ar rokām grābt laukā smiltis, kas skalojās laukā no čūskas kroņa, lai baseins būtu tik tīrs, cik vien iespējams. Rokas, protams, noskalojās šajā procesā.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 19.10.2008 18:15

Sāra mazliet sabijās izdzirdējusi krākšanu un gribēja doties tālāk, bet ziņkārība uzvarēja un viņa uzmanīgi palūkojās kas tur krāc.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 19.10.2008 18:46

— Jā, lielu, sarainu cūku, kas te mīt un mērķtiecīgi izvairās no manis jau… pietiekami ilgu laiku. Atšķirībā no dažiem citiem kuiļiem, kas vēl nav izmācīti, —
Iedams, viņš kādā brīdī atskatījās uz Dmitriju un sejā pavīdēja ļauns smīns. Viņš pats neatteiktos sadot pa kupolu tam uzpūtīgajam knariņam. Tiesa, tas varētu radīt nevēlamu priekšstatu par viņu cilvēkiem, tādēļ viņš nevarēja vien nociesties, kad Dmitrijs norausies no ķēdes.
— Domāju, piekritīsiet, ka pēc septiņiem gadiem šis dārzs var būt nāvīgi apnicis?

Kad viņi nonāca pie krūmāja, Simons pamāja ar roku tā vidus virzienā.
— Cik man zināms, tur ir viņa miga. Jāapiet apkārt, tur būs ieeja, — viņš klusu noteica, — cerams, ka saimnieks mājās.
Simons uzsāka gājienu apkārt krūmiem. Savu spieķi viņš turēja kaujas gatavībā.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 19.10.2008 19:14

Endrjū. Vēl pēc kāda brīža ūdens izskaloja visu, kas bija sakrājies caurulē un tagad plūda dzidrs un vēss, jautri čalodams un mirguļodams rīta saulē. Dīvaini, rītausma likās iestrēgusi un saule nekāpa augstāk, bet palika karājamies virs koku galotnēm.

Sāra. Zem jasmīna rēgojās kaut kas tumšs un sarains, kas pa miegam omulīgi nošmakstinājās un turpināja krākt tālāk.

Simons. Krūmos valdīja aizdomīgs klusums.


Iesūtīja: Massacre ; laiks: 19.10.2008 19:16

Sāra uzmanīgi pielīda tuvāk, lai varētu saprast kas tas ir. Ja meža cūka, tad jālaižas lapās vai jākāpj kokā. Ar tiem dzīvniekiem labāk jociņus nedzīt.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 19.10.2008 19:19

Endrjū vēl mazliet pašļakstinājās pa baseinu, tad kārtīgi nomazgāja rokas un seju, un beigās ar baudu padzērās.
- Amanda, re, mums tagad ir ūdens, bet dārzam ir skaista strūklaka ar baseinu! - viņš jautri noteica.
- Godājamais Zarugalva, paldies par palīdzību!

Puisis aizgāja nolikt vietā sēnes cepuri. Pirmīt viņš to nebija izdarījis.
- Kā jūs domājat, uz kurieni iesim tālāk?

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 19.10.2008 20:30

Vairs īpaši neinteresēdamies, vai viņam seko vai nē, Simons, apstaigājis apkārt, ielīda krūmos, tikai, lai no turienes atskanētu pāris izmeklēti lāsti, adresēti mežacūcim.
— Kā parasti, ````!

Viņš no tiem atkal parādījās.
— Šķiet, ka sarainais ķēms nav mājās. Atkal vazājas apkārt, nolādēts. Vai jūs esat vienīgie, kas iegāja šajā dārzā?
Jādomā, ka citādi, pēc tam, kad Dmitrijam jau būs ierādīta viņa īstā vietā, nebūs palikuši pārāk daudzi sadarbības kandidāti. Lai gan, protams, te jau vēl bija Trēla.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 20.10.2008 09:00

Nākamajā brīdī Sāra attapās, ka uz viņu skatās pāris dzeltenbrūnu acu un ir iestājies klusums.

Zarugalva cēli pamāja ar galvu Endrjū par zīmi, ka pateicību pieņem.
— Jūs gribējāt tā kā dzert, tad es jūs vedu uz vietu, kur var dabūt ūdeni. Tā kā strūklaku atdzīvināji, mans mērķis ir izpildīts, tāpēc par jūsu tālāko ceļu nemācēšu teikt, — briedis domīgi atbildēja Endrjū.


Iesūtīja: Massacre ; laiks: 20.10.2008 09:08

Pamanījusi, ka uz viņu skatās, Sāra arī sastinga un apstulbusi skatījās, nespēdama izlemt, ko darīt tālak, jo šī noteikti izskatījās pēc meža cūkas. Nezinot vai tas ir īpaši loģiski, viņa lēnām sāka kāpties atpakaļ, cerot, ka kaut kā dzīvnieku neizprovocēs.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 20.10.2008 09:18

- Paldies vēlreiz, - Endrjū atteica briedim, - Man, īstenībā, bija diezgan liels prieks nodarboties ar strūklaku, jo man patīk skaistas lietas, un ja jau tāda te bija, tad kāpēc lai tā nepriecētu tos, kas to ierauga? Tādam mērķim nav žēl pastrādāt.
- Tagad mums būtu vēlēšanās tikt no dārza ārā, vai jūs nevarat mums ko ieteikt šai sakarā?

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 20.10.2008 09:26

Sāra.
— Kas tu tāda? Un ko tev no manis vajag? — mežacūka nedraudzīgi noprasīja.

Endrjū.
— Es varu ieteikt tikai vienu — sameklēt izeju, — briedis iesmējās.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 20.10.2008 09:34

- Nu jā! - puisis iesmējās, - Tik daudz prāta man ir pašam, es tikai mazliet naivi cerēju, ka jūs man varētu ieteikt, uz kuru pusi labāk doties un ko tieši meklēt. Redziet, vārtiņi, pa kuriem mēs ienācām, nomaskējās par sienu, kas apaugusi ar dzeloņplūmēm. Tas izskatījās ne visai viesmīlīgi, un es nospriedu, ka tie ir vārtiņi, kas ved iekšā. Mums derētu tādi, kas ved ārā.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 20.10.2008 09:43

— Te nav tādu vārtiņu, kas vestu ārā, — briedis noteica, — vismaz ne tādā izpratnē, kādā tu to varētu iedomāties.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 20.10.2008 09:51

- Ō! Tas paliek interesanti! - puisis aizdomājās. Viņš juta, ka patiešām kļūst interesanti.
- Tad mums vienkārši klīst tālāk un tad jau redzēs, pareizi? Man gan būtu gribējies, lai būtu kāds ceļa rādītājs, kaut netiešs, bet kad nav, tad nav.

Iesūtīja: essy ; laiks: 20.10.2008 10:08

Cik ļoti skaista ir kļuvusi strūklaka! Nevar ne atpazīt to, kā te bija sākumā,Amanda priecājās. Tev ir talants, Endrjū!

Man šķiet, ka jāaiztaisa acis un vienkārši jāsper soli kādā virzienā. Varbūt tas tad arī būs īstais virziens, meitene ieteicās, kad Endrjū ar briedi sāka apspriest virzienus, kur doties tālāk.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 20.10.2008 10:21

— Ceļa rādītajs parasti esot mūsos pašos, — briedis domīgi noteica, — Tā ka tava ideja, Amanda, no šādas puses skatoties ir visai laba.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 20.10.2008 10:30

- Hmm... piekrītu! Ja tā padomā, tad ideja nemaz nav slikta, - Endrjū atbalstīja Amandu.
- Jau sākumā gājām uz labu laimi, un skat' ko esam ieraudzījuši un sastapuši - gan satikām godājamo Zarugalvu, gan tagad - strūklaku notīrījām. Un tas viss tiešām sagādā prieku piedevām.
Viņš saberzēja tagad tīrās rokas.
- Būs jāiet papētīt, ko vēl te var padarīt! To - vispirms. Man kaut kāpēc vispirms gribas apskatīties, vai te nepaliek kaut kas aizaudzis, kaut kas, kam ar mūsu spēkiem varētu atgriezt sākotnējo skaistumu, tādu, kāds tas bijis sākumā iecerēts. Vienīgais - viņš pasmējās, - es ceru, ka tādu lietu nav tik daudz, ka viss mūžs te būs jāpavada, vai arī tik lielas, ka mums nekādi netikt galā. Tas tā kā būtu par daudz.

Iesūtīja: essy ; laiks: 20.10.2008 11:29

Tad kurš spers to soli?, Amanda pavērās Endrjū. kādam būs tā atbildība jāuzņemas. Varētu jau abi kopā, bet ja nu mēs katrs speram to soli savā virzienā..., meitene aprāvās.
Gan jau mūsu saimnieces zina, cik daudz un ko mums būs šajā dārzā jādara, viņa pasmaidīja. Bet lai nu kā - man patīk tavs optimisms.
Hmm....tas par to sākotnējo skaistumu man patika. Varbūt viņš ir dzejnieks? Bet to jau mēs noskaidrosim turpmāk.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 20.10.2008 11:45

- Mēs varam darīt tā - sadoties rokās, aizvērt acis un spert soli, - Endrjū ierosināja.
- Tad vismaz būs skaidrs, ka neesam gājuši dažādos virzienos. Ja mūsu saimnieces tā gribēs, tad mēs tāpat katrs nonāksim kaut kur citur.
- Vienīgi ceru, ka tur gluži nebūs sagruvušas pils drupas, kas pēc apjoma līdzīgas, teiksim, Versaļai!
Viņš tēlotās šausmās iepleta acis un samirkšķināja.
- Optimisms kur optimisms, bet padomā! Tādu darbu!

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 20.10.2008 11:50

"Viņa runā!" Sāra, kura nepaspēja sevi novaldīt un pārsteigumā, kā arī tādā kā bērnišķīgā priekā, iesaucās. Tad attapdamās, ka viņai ir uzdots jautājums, sieviete noblisināja acis un atrunājās: "Ak, piedodiet, ja iztraucēju Jūsu mieru, es tikai garām ejot sadzirdēju kādu šeit un nolēmu paskatīties. Es Jūs vairāk netraucēšu, bet došos tālāk. Vēlreiz atvainojos!" cik dīvaini bija šādi runāt ar dzīvnieku. I think I'm going mental. viņa vēl nodomāja, saprotot, ka tik pat labi tā mežacūka varēja tikai nourkšķēties, bet viņai tā izlikusies kā runāšana. Jebkurā gadījumā Sāra devās tālāk, pa taciņu, kur jau bija gājusi.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 20.10.2008 18:53

Zarugalva tikai klausījās, ko Endrjū un Amanda runāja savā starpā.

Taciņas tālāk nebija, jo tā bija aprāvusies pie jasmīnkrūma. Bet, ja Sāra tik un tā kaut kur devās, tad izdzirda aiz muguras tusnīšanu un šņaukāšanos, kas skanēja vienā unisonā ar klusu soļu skaņu. Mežacūka viņai sekoja.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 20.10.2008 19:00

"Atvainojos, Jūs man sekojat?" Sāra apcirtās uz papēža un palūkojās uz mežacūku ar uzrautu uzaci. "Ja tā, tad es gribētu zināt vai tas ir labu nodomu vadīts iemesls, vai sliktu?" Velns viņu zina, ko dzīvnieki darīja un kādas bija viņu taktikas. Sāra zināja, ka mežacūkas ir bīstamas, apmēram nojauta kā tas izpaužas, bet detaļas bija miglā tītas.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 20.10.2008 19:01

Endrjū, meitenes klusēšanu uzskatot par piekrišanu, piegāja pie Amandas un saņēma viņas plaukstu. Pēc tam pagriezās tā, lai vismaz priekšā redzami kādus soļus divdesmit nekā nebūtu.
- Veram ciet acis un ejam septiņus soļus.
Kāpēc septiņus? Tas tāds pasaku skaitlis.
Puisis paskatījās uz Zarugalvu.
- Uz redzēšanos, ja nu mēs pēkšņi kaut kur pazūdam. Lūdzu, brīdiniet, ja grasāmies iekrist, teiksim, baseinā vai ieskriet kokā.

Viņš aizvēra acis, pārliecībā, ka Amanda to izdarījusi, un gāja uz priekšu skaitīdams pie sevis - viens, divi, trīs, četri... septiņi! Un atvēra acis, nezinot, ko ieraudzīs - to pašu vietu, vai citu kādu.

Iesūtīja: kukainis ragainis ; laiks: 20.10.2008 19:27

Sigvardam nepavisam nebija vēlēšanās doties dziļāk parkā, gluži pretēji, viņš gribēja tikt ārā, tādēļ turpināja savu ceļ gar žogu, ik pa brīdim apstādamies un aplūkodams kādu tā fragmentu sīkāk, lai garāmejot nepalaistu nepamanītu kādu ērti pārkāpjamu vietu vai arī, vēl labāk, nomaskējušos vārtiņus.

Iesūtīja: essy ; laiks: 21.10.2008 09:45

Amanda saņēma Endrjū roku, aizvēra acis un spēra septiņus soļus kopā ar viņu. Mazliet mistiski man šķiet. Tāda sajūta, it kā mēs burtos, viņa pasmaidīja.
Bet paspērusi soļus, viņa kādu brīdi acis vaļā nevēra.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 21.10.2008 10:06

Sāra.
— Uh, — cūcis tā kā nostenējās, tas laikam nozīmēja jā.
— Tu esi interesanta, smaržo pēc cilvēka, kura tu esi? Arfeja vai Efija? — dzīvnieks vientiesīgi noprasīja, lūrēdams uz augšu, uz Sāru.

Endrjū un Amanda.
Puisis attapās jau labi dziļi parkā, uz pusaizugušas, sen iemītas un vairs neizmantotas taciņas. Klajums bija grūti saskatāms un Zarugalvu ar vairs neredzēja. Likās, ka nez kādā viedā viņi nogājuši nevis septiņus, bet trīsreiz pa septiņiem soļiem.

Sigvards gāja, bet nekas nemainījās — dzeloņplūmes turpināja augt glītā ierindā, nekur nerēgojās iespēja pārkāpt vai iziet cauri. Tikai ik pa laikam kāda taciņa atdalījās un ievijās parkā. Ja Sigvards tā turpināja, tad vēl pēc piecpadsmit minūtēm nonāca pie vietas, kur zemē mētājās lakatiņš, ko viņš bija iesējis zaros.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 21.10.2008 10:13

Endrjū atkal melodiski iesvilpās.
- Amanda, - viņš vieglītiņām pakratīja sievietes roku, - ver acis vaļā! Mēs esam tikuši visai tālu, itin kā septiņjūdžu zābakos iekāpuši. Te vairs nav ne strūklakas, ne brieža.
Puisis nopētīja taciņu. Ja taciņa, tad laikam jau paredzēts, ka viņi iet pa to.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 21.10.2008 10:13

Sieviete pasmaidīja par meža cūkas interesi. It kā varens dzīvnieks, bet ļoti vientiesīgs un pat mazliet bērnišķīgs radījums, vismaz šajā gadījumā.
"Neviena no tām, kuras Tu nosauci. Es esmu Sāra. Un kas esi Tu?" jautri! viņa iepazīstas ar mežacūku! Mežacūku! Šī pasaule ir slima vai arī mani ir ne tādu izaudzinājuši.

Iesūtīja: essy ; laiks: 21.10.2008 10:16

Atvērusi acis, Amanda pamanīja gandrīz nemanāmo, pusaizaugušo taciņu un pavērsa mirdzošo skatienu uz Endrjū: Dodamies uz priekšu, vai ne?
Atskatījusies, viņa pamanīja, ka briedis vairs nav redzams. Jocīgi - sajūta bija tāda, ka sperti nevis septiņi, bet daudz vairāk soļu. Varbūt tas tāpēc, ka tika aizvērtas acis? Uz redzēšanos, Zarugalvas kungs! meitene iesaucās un devās sparīgā solī uz priekšu - cik nu aizaugusī taciņa ļāva.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 21.10.2008 10:20

- Ejam! - puisis enerģiski atsaucās, un sekoja Amandai. Burvju dārzs! Vai viņš vispār spēja iedomāties, ka kaut kas tāds var pasaulē būt?

Iesūtīja: kukainis ragainis ; laiks: 21.10.2008 12:03

Nolāpīts! Šajā ````ajā žogā vispār ir vārti? Sigvards apsēdās turpat zālītē, gan pirms tam novērtēdams, vai neiesēžas gluži kādā dzīvnieka kakā vai peļķē, bet jau pēc brīža pietrūkās kājās un apņēmīgi devās pie tuvākā koka ar mērķi uzkāpt pēc iespējas augstāk — kas zi', varbūt no augšas varēs ko interesantu ieraudzīt.

Iesūtīja: essy ; laiks: 21.10.2008 12:26

Kamēr viņi soļoja pa pusaizaugušo taciņu, zālei pinoties pa kājām, Amanda ieprātojās Kā diez, klājas pārējiem. Vai ir jau tikuši laukā no dārza, jeb tāpat vēl staigā šeit kaut kur... Viņa pamāja ar roku "kaut kur" virzienā.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 21.10.2008 12:36

Endrjū aizdomājās.
- Nemācēšu teikt, kā tur īstenībā ir, bet, manuprāt, ja mēs skatītos no saimnieču viedokļa, tad viņām būtu ērtāk, ja dārzu mēs atstājam visi reizē. Citādi - uzrodas viens noskaities tips, cienā šo ar tēju un mierini, pēc stundas uzrodas otrs tāds pats - un sāc no gala! Tādas neērtības, vai ne? Nē, nē, droši, ka visi vēl ir te, tikai katrs klīst savā vietā. Man drīzāk interesē, cik tālu viņi ir tikuši un ko sastapuši? Diezin vai būs visiem vienādi. Gribētos vēlāk paklausīties tos piedzīvojumus.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 21.10.2008 12:38

Endrjū un Amandu taciņa līku ločiem aizveda līdz vietai, kur koki bija pavisam reti, toties pa vidu rēgojās pamatīga krūmu biežņa, pie kuras stāvējā divi jau agrāk redzēti cilvēki (Dmitrijs un Trēla) un viens vēl neredzēts tips melnā uzvalkā, tumšiem matiem, tādu kā garu nūju rokā.

— Mežacūcis, tikai mežacūcis, — dzīvnieks stādījās priekšā Sārai, — Saki, tu pa ceļam nevienu melnu ķēmu neredzēji?

Sigvarda nolūkotais koks izrādījās ozols, ja Sigvards pastiepās, viņš varēja aizsniegt kādu zemāku zaru.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 21.10.2008 12:42

- Reku daži jau ir! - Endrjū pamāja ar roku pāris redzēto un viena nepazīstamā virzienā un pamirkšķināja Amandai.
Ko tur vairāk - jāiet vien klāt.
- Sveiki! - viņš līksmi pa gabalu uzsauca. - Ko jūs tur pētāt? Vai nav rieksti ienākušies?
Puisis sevi neapgrūtināja ar pārliecināšanos, vai tās vispār ir lazdas.

Iesūtīja: essy ; laiks: 21.10.2008 12:51

Klausoties Endrjū sacītajā, Amanda pat nebija pamanījusi, ka ap taciņu esošie koki kļuvuši retāki un parādījušies arī kādi tēli.

Paskatījusies uz priekšu, viņa iesaucās Tie taču Trēla un Dmitrijs! Sveiki, kā jums klājies? Bet kas tas tāds ar viņiem, nu jau klusāk meitene bilda Endrjū, tomēr jau gatava skriet pie pazīstamajiem kolēģiem. Nu jā - tā viņus varēja saukt - bija taču kolēģi sacensībā, jo vārds "konkurenti" viņai nepatika.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 21.10.2008 13:05

Simons pasmaidīja, redzēdams vēl dažus cilvēkus. Vismaz bija cerība, ka nebūs tādi bauri kā Dmitrijs.

— Sveicināti. Mēs te meklējam mežacūku. Tas ir, es meklēju — atvainojiet, bet šis jaunietis, Dmitrijs, nekā nesajēdz. Ak jā, būsim pazīstami — Simons.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 21.10.2008 13:06

"Prieks iepazīties." jā, noteikti jūku prātā. "Nē, pa ceļam uz šejieni es pilnīgi nevienu nesatiku. Kas ir šis melnais ķēms?"

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 21.10.2008 13:11

— Uzmācīgs, neuzvedīgs ķēms, nu līdzīgs tev, — mežacūka noteica.

OOC: Pārējie turpina risināt saviesīgas sarunas savā starpā. laughing.gif

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 21.10.2008 13:14

- Prieks iepazīties! Endrjū! - puisis gluži mehāniski norunāja.
- Un kam jums mežacūka? - viņš turpināja ar neslēptu interesi.
- Mēs līdz šim parunājāmies vienīgi briedi, pieēdāmies meža zemenes vairumā un virsū uzdzērām ūdeni no strūklakas. Ziniet, tās, kur čūsku ķēniņš vai ķēniņiene attēlota ar deviņžuburu kroni. Mežacūkas pēdas tur bija, bet pavecas. Bija rakājusies strūklakas baseinā.

Endrjū pilnīgi nemaz neinteresēja, kādu iespaidu uz citiem atstās šis stāsts.
- Cūkām garšo ozolzīles. Te nav tuvumā kāds ozols? Un vēl tām karstā laikā patīk gulēt ūdenī, un, ja mušas par daudz kož, tad noziesties ar dubļiem vai dūņām.

Iesūtīja: essy ; laiks: 21.10.2008 13:23

Amanda nopētīja svešo būtni. Priecājos iepazīties, esmu Amanda, viņa pakniksēja.
Pēc Endrjū stāstītā viņa piebilda Zarugalvas kungs bija tik laipns, ka parādīja mums ceļu pie strūklakas. Endrjū to iztīrīja, kamēr es salasīju zemenes. Vispār tā pļaviņa pie strūklakas bija ļoti skaista. Elpu ievilkusi, Amanda turpināja, ak jā...briedis atdzīvojās, kad mēs notīrījām statuju, brieža statuju. Tas bija skaisti, viņa pasmaidīja.

Pēdas redzēju arī es. Varu apstiprināt Endrjū stāstīto, Amanda pagriezās pret Simonu. Taču nākot uz šejieni vairs neko tādu aizdomīgu nemanījām. Nu vismaz es nemanīju.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 21.10.2008 13:33

— Runa ir par īstu, dzīvu, sarainu cūku, — noteica Simons, — šeit, krūmos, ir viņa miga, bet saimnieka nav mājās. Man ir stipras aizdomas, ka tas ruksis varētu kaut ko zināt par to, kā tikt no šejienes prom. Un vismaz man ir liela vēlme tikt no šiem dārziem prom.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 21.10.2008 13:48

- Man gan vēl īsti nav tādas vēlēšanās, bet, ja jums tāda ir, tad varu mēģināt palīdzēt šo problēmu risināt, - Endrjū bruņnieciski atbildēja Simonam.
- Jā, pēdas, kuras redzējām, bija atstājusi īsta cūka, nenoliedzami, - viņš apstiprināja Amandas teikto un ziņkārīgi turpināja:
- Vai mēs tagad gaidīsim te, līdz viņa nāks mājās?

Iesūtīja: essy ; laiks: 21.10.2008 13:58

Amanda sāka smieties. Protams, varam gaidīt to rukšeli tepat. Bet var jau gadīties, ka tas tagad meklē mūs un klīst kaut kur apkārt pa dārzu. Lai nu kā - man ir stipras aizdomas, ka arī viņš nezinās ceļu, pa kuru iziet ārā.
Lai cik arī bailīgi sākumā nešķita, man šeit ir iepaticies, viņa vēl piemetināja, veroties apkārt, Nu kur gan citur var sastapt brieža statuju, kas pārvēršas par skaistu briedi, vai strūklaku čūsku ķēniņa veidolā? Mazliet uztraucos, bet gaidu, kas interesants būs tālāk.
Pievērsusies Endrjū, Amanda koķeti piemiedza ar aci vai izmantosim mūsu metodi un dosimies tālāk, vai tomēr mazliet atpūtīsimies?

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 21.10.2008 14:23

Endrjū atzinīgi pavērās sievietē.
- Tā ir ideja! Ja ruksis nenāk pie mums, tad mēs ejam pie viņa, un kāpēc ne ar metodi, kā tikām šurp?

- Tas nozīmē - aizveram acis un ejam. Un tad atveram acis un brīnāmies, kur esam nonākuši, - viņš paskaidroja pārējiem. - Mēs tā tikām šurp. Tikai septiņi soļi, bet kā ar septiņjūdžu zābakiem būtu gājuši.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 21.10.2008 18:09

-Nu, vispār...- Trēla iesāka atbildēt Simonam, kad parādījās Amanda un Endrjū. Abiem iepriekš satiktajiem cilvēkiem, viņa uzsmaidīja un pamāja apr sveicienu, ļaujot runāt Simonam, kuram pa šo visu bija daudz labākas zināšanas.

-Jūs to nopietni, aizvērt acis un...?- gaišmate neticīgi iesaucās, bet ne sašutusi, drīzāk patīkami sajūsmināta par tik vienkāršu, bet iedarbīgu paņēmienu - parasti tā darot viņa gan ieksrēja stabos, bet ja šis pārītis bija mēģinājis un viss izdevies, tad jau atlika vēlreiz riskēt. Trēla palūkojās uz Dmitriju, kuram joprojām atradās blakus un pasmaidīja, Es nesaprotu, kādēļ Simons izjūt tādu nepatiku pret viņu. Pieklājīgs, neapšaubāmi izskatīgs... protams, arī Simonam nav ne vainas. Pagaidām ticēšu, ka tā ir greizsirdība par izsaktu no abām pusēm...

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 21.10.2008 20:00

Simons ar mutes kaktiņu uzsmaidīja Trēlai, tad atkal pievērsās abiem jaunpienācējiem.
— Domāju, ka cūcis mūs nemeklē, gluži otrādi, viņš jau septiņus gadus no manis izvairās. Un visai pamatoti, — varēja redzēt, ka, ja mežacūka neatbildēs uz Simona jautājumiem satikšanās reizē, pēdējais ir gatavs sarīkot cūku bēres. Sak, izveda viņu.
— Gaidīt šeit viņu nav nekādas jēgas, saimnieks mājās nenāks, kamēr vien mēs te būsim. Bet pirmo reizi dzirdu par tādu pārvietošanās metodi, kādu jūs aprakstījāt. Labprāt paraudzīšos no malas. Pēc tam gan jau jūs atradīšu, — Simons iedrošinoši pasmaidīja.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 21.10.2008 20:11

Endrjū paraustīja plecus.
- Kurš zina, vai divreiz sanāks? Pamēģināsim, tad jau redzēs. Nu, kuri ir nācēji?

Viņš atkal nostājās tā, lai ar nodomātajiem septiņiem soļiem neieskrietu kādā nelāgā šķērslī, un satvēra Amandas plaukstu.
- Tas tāpēc, lai mēs neaizietu katrs savā virzienā, - puisis paskaidroja tiem, kas šādu pārvietošanās veidu vēl nebija izmēģinājuši, un pastiepa savu brīvo roku uz Trēlas pusi.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 21.10.2008 20:20

Trēla paspēra pāris soļus uz Endrjū pusi. Ja godīgi, tad viņa labprātāk izmēģinātu, ko šādu kopā ar Dmitriju vai vismaz ar Simonu, bet nu...
-Bet ja mēs visi neielienam kādā ejā?- gaišmate, satverot puiša roku, jautri taujāja, pati īsti nezinot par kādām ejām runāja, bet arī šoreiz tam nebija nozīme.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 21.10.2008 21:07

"Līdzīgs man? Vai tad es esmu neuzvedīgs ķēms?" Sāra izbrīnījusies pārjautāja un cerēja, ka ir kaut ko ne tā sapratusi.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 21.10.2008 22:20

— Ko? — mežacūka izbrīnīta paskatījās uz Sāru, — Nē, tu tikai esi šim līdzīga — staigā uz divām kājām, ar otrām divām vēcinies pa gaisu. Nu tā.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 21.10.2008 22:23

"Skaidrs." Sāra palūkojās apkārt ar pētošu skatienu. "Un kur varētu iet tālāk? Vai varbūt Tev kas interesantāks padomā?"

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 21.10.2008 22:26

— Jā, mēs varētu paspēlēties, — dzīvnieks mazliet piešķiebis galvu mirdzošām acīm noteica.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 21.10.2008 22:38

"Paspēlēties? Un kā Tu to parasti dari?" Sāra sajutās tā it kā runātu ar bērnu. Mežacūka, kura grib spēlēties ar cilvēku? Cho za ... ?

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 21.10.2008 22:41

— Spēlējam trušus, es tevi ķeru, un, kad tev pieskaros, tad mūku un tu ķer mani, — mežacūcis nourkšķējās un metās virsū Sārai.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 21.10.2008 22:45

Pirmajā brīdī Sāra pat apstulba, tomēr, ātri attapās un pasitās malā no mežacūķa trajektorijas un... Kaut kur skrēja, neaizmirzdama strauji mainīt virzienus. Kaut kur bioloģijā man laikam stāstīja, ka viņas virzienus nomainīt tik ātri nevar, vai arī tie bija tikai degunradži?

Iesūtīja: essy ; laiks: 22.10.2008 11:40

Amanda satvēra ciešāk Endrjū plaukstu un bija gatava doties tālāk. Tik tiešām - šis paņēmiens ir ļoti iedarbīgs. Vismaz ceļojot pa šo dārzu, viņa iedrošināja Trēlu. Nāc! Tas ir to vērts!
Simon, arī jūs varētu mums piebiedroties, jaunā sieviete aicināja un pastiepa roku uz Simona pusi, Jo vairāk mēs esam, jo jautrāk taču!

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 22.10.2008 12:04

Lai lieki nebremzētu, patinu uz priekšu mazu drusciņu.

Endrjū, Trēla un Amanda (Simons dīvaini pasmaidīja, bet palika stāvam malā un skatāmies) sadevās rokās un aizvēruši acis paspēra septiņus soļus. Atvēruši acis viņi ieraudzīja, ka atrodas uz ZA no Simona, tieši septiņu soļu attālumā un ne tālāk. Vēl joprojām turpat klajumā.

Sāra vienā brīdī pazaudēja mežcūku no redzesloka. Apkārt bija koki un krūmi, bet pašu ķērāju nekur nemanīja.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 22.10.2008 12:15

Pamanījusi, ka ķērāja vairs nav, Sāra apstājās un palūkojās pakārt, uzmanīgi klausīdamās. Varbūt tā ir paslēpusies un gaida, kad viņa sāks pati meklēt vai kaut ko tādu?
Un spēlēties ar meža cūku? Sāra cik Tev gadu un kādā Oza zemē Tu esi nonākusi?

Iesūtīja: essy ; laiks: 22.10.2008 12:17

Pēc septiņiem soļiem Amanda lēni atvēra acis un paskatījās apkārt. It kā bija darīts viss kā pirmajā reizē, bet vieta bija tā pati, un pat Simons turpat vien stāvēja. Tik vien kā septiņi parasti soļi uz ziemeļaustrumiem.
Šoreiz nav nostrādājis, viņa nopūtās. Varbūt tāpēc, ka nedevāmies visi kopā, un Simons palika malā? viņa skaļi nodomāja.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 22.10.2008 12:21

Endrjū atvēra acis un atklāja, ka tepat vien viņi ir.
- Mjā... nekas nesanāca, - viņš noteica, bet nešķita, ka viņš būtu vīlies.
- Varbūt tiešām divreiz tā nevar. Jāizdomā kaut kas cits.

- Zinu! Ejam slēpties aiz kokiem. Nu, kā pasakās, kad aiz viena koka aizej, bet iznāc no pavisam cita aizmugures. Tikai jāskatās koka lapotnē, nevis jāmeklē kaut kas turpat tuvumā. Vai arī uzmanīgi pētot jāiet tam apkārt. Tas ir kā palūrēt aiz stūra - kas tur jauns būs? Saprotiet, ej, un ej, un skaties, un visu laiku kaut kas jauns.
Puisim pašam nešķita, ka viņš būtu labi paskaidrojis savu domu, tāpēc viņš tagad cerīgi skatījās uz biedriem.
- Vislabākais būtu ozols. Mežacūkām patīk ēst zīles. Kur te ir kāds ozols?

Iesūtīja: essy ; laiks: 22.10.2008 12:26

Amanda nebija sapratusi gandrīz neko no Endrjū teiktā. Tikai kaut kas par kokiem un apiešanu. Tad mēs meklējam to rukšeli vai ejam meklēt ceļu laukā? viņa gribēja precizēt. Neizpratnē jaunā sieviete stāvēja, skatījās un Endrjū un Trēlu un vienkārši plikšķināja skropstas.
Endrjū, varbūt vari atkārtot teikto, tikai lēnām un lielākiem burtiem? Citādi es sapratu, ka mums tagad jāapriņķo katru koku šajā dārzā, lai atrastu rukšeli.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 22.10.2008 12:30

- Nē, - puisis, mazliet piesarcis, sāka skaidrot, - mēs vispirms atrodam jauku, lielu koku, un tad ejam tam apkārt, skatoties, kas aiz stumbra jauns paveras. Tas būtu tieši kā pasakā, un šis ir pasaku dārzs. Jā, mēs vispirms meklējam cūku, jo Simonam šķiet, ka to vajag darīt vispirms. Es par to pārliecināts neesmu, bet kāpēc neizpalīdzēt? Citādi mēs varam meklēt arī vārtiņus, lai gan briedis teica, ka tādu te nav, vismaz ne parastā nozīmē.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 22.10.2008 12:37

— Kvī! Tu esi notverta! — nobļāva mežacūka, iznirusi no tuvākā krūma un piegrūda degunu Sāras kājai, nākamajā mirklī skrienot prom.

Iesūtīja: essy ; laiks: 22.10.2008 12:43

Nu gan Amandai viss tapa skaidrs. Tātad rukšelis... viņa nopūtās. Nu lai tā būtu. Tātad mums jāmeklē ozolu vai arī kādu lielu dubļu peļķi, kur viņš varētu dzīvoties. Ja vien varētu kokā uzkāpjot noteikt, kurā virzienā ir kāds liels ozols, es rāptos ar'! viņa šķelmīgi nosmaidīja un tad paskatījās uz savu ietērpu. Nē, laikam tomēr nē. Svārkos kāpt kokā nebūtu īsti prātīgi, vai ne? Amanda paķircinājās, tā ka kokā jākāpj būs tev.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 22.10.2008 12:46

Teatrāli nopūtusies un lūkojoties līdzi prom skrienošajam dzīvniekam, Sāra attapa, ka nemūžam šo zvēru nenoķers, tāpēc mierīgā solī gāja mežcūķim aiz muguras, lai arī kur tas skrietu un aizskrietu. Un vēroja cik ātri mežcūķis skrien un vai varbūt viņa to var panākt.






Iesūtīja: Roviela ; laiks: 22.10.2008 12:48

Endrjū gandrīz izbijies pavērās uz Amandu, tad uz savām plaukstām un pasmīnēja:
- Zini, varētu arī uzkāpt! Mūžību tas nav darīts, ceru, nebūs piemirsies.
Viņš sāka skatīties apkārt pēc kāda ozola.

Iesūtīja: essy ; laiks: 22.10.2008 13:02

Amandai izlauzās smiekli par Endrjū izbiedēto skatienu, kad viņš pavērās uz Amandu. Varētu padomāt, ka tiešām esi aizmirsis, kā kāpj kokos, viņa spurca. Lai nu kā, bet es to procesu gribu redzēt! Žēl gan, ka neesmu paņēmusi līdzi savu fotoaparātu, varētu iemūžināt vēsturei, nu jau nomierinājusies, sieviete pasmaidīja.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 22.10.2008 13:09

- Ja jau tu neiemūžināji manu pēcpusi un nosmērēto degunu, kad es rakājos pa baseina satrunējušajām lapām, tad ar šito tu mani nenobiedēsi! - Endrjū smiedamies paziņoja.
- Labi, ejam meklēt kādu piemērotu koku.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 22.10.2008 13:10

Simons nogrozīja galvu.
— Nu tā kā tādi bērni, — viņš pie sevis nomurmināja.
— Paklau. Mums vajag to cūci, dzīvu vai mirušu. Ja viņš būs dzīvs, mēs tiksim no šejienes ārā. Ja miris, es viņu apēdīšu. Un, tā kā viņam ir tieksme no manis izvairīties, es atļaušos pasēdēt slēpnī, kamēr jūs no viņa izvilināsiet informāciju par izeju. Tik neaizmirstiet pajautāt visu, kas nepieciešams. Nu, ejam?

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 22.10.2008 13:16

- Bet te taču ir šausmīgi interesanti! - Endrjū protestēja.
- Es gribu izmantot un izmēģināt visu, ko vien var.

- Uz kurieni mēs iesim? - viņš gribēja zināt.

Iesūtīja: essy ; laiks: 22.10.2008 13:17

Mjā....tas arī bija fotogrāfijas vērts skats, Amanda novilka. Nekas...gan nākamreiz man būs līdzi arī fotoaparāts. Un tad tu gan nekur nespruksi!
Pašķielējusi uz Simona pusi, Amanda klusi teica Endrjū un blakus stāvošajai Trēlai: Tas Simons izskatās pārāk pikts. Varbūt jāsakutina, lai sāk smieties? Un viņa līksmi pamirkšķināja Simonam ar kreiso aci.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 22.10.2008 13:22

Simons atmirkšķināja un, saraucis pieri, pavērsās pret Endrjū.
— Paklau. Es te esmu sabijis līdz pretīgumam ilgi. Te nav nekā interesanta. Šādi interesantumi jūs gaida kaudzēm vēl priekšā, nebaidieties, paspēs pat piegriezties. Tad nu pietaupiet sajūsmu iespējami ilgam laikam, — varēja saprast, ka Simonā šīs sajūsmas nav ne par kripatu, — Klau. Te ir vēl viens neizpostīts dīķītis. Nav izslēgts, ka tā cūka šobrīd ir tur, tā teikt, iegrimusi procesā līdz pat ausīm. Piedāvāju pārbaudīt un veiksmes gadījumā aiz sarainajām ausīm arī izvilkt. Tas ir, jūs vilksiet.

Iesūtīja: essy ; laiks: 22.10.2008 13:28

Ko viņš iedomājas...mums tas rukšels jāvelk ārā no dubļu dīķa??? Amanda no dzirdētā bija šokā. Bet skaļi viņa teica Ja vien Simons varētu parādīt virzienu, kurā mums doties, tad mēs arī dotos. Vai ne? paskatījusies uz Trēlu un Endrjū, viņa gaidīja apstiprinājumu saviem vārdiem.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 22.10.2008 13:39

- Te tagad ir vairāk par vienu neizpostītu dīķīti, - Endrjū aizrādīja.
- Briesmīgākajai Cūkai ir jaunas iespējas izvērsties. Varam aizstaigāt uz turieni, kāpēc gan nē?
Viņš paraustīja plecus. Puisim nebija iebildumu apskatīt neizpostītu dīķīti, lai gan viņš labāk būtu izmēģinājis iešanu ap kokiem. Nekas! To var paspēt. Mazliet iepalikt, un tad... ja nesanāks, tad neviens nebūs pamanījis, kas varētu par to smīkņāt.
Viņš sazvērnieciski pamirkšķināja Amandai tā, lai Simons nepamana.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 22.10.2008 13:43

OOC: Jums gan raiti iet. Forši. biggrin.gif

Sāra.
Mežacūka aizskrēja labu gabaliņu uz priekšu. Sapratusi, ka Sāra neskrien pakaļ, viņš saka mest lokus ap vinu, ik pa brīdim ķircinoši iesaukdamies:
— Tu mani nenoķersi, tu mani nenoķersi! Es esmu ātrāks.
Brīžiem ruksis pietuvojās rokas stiepiena attālumā.

Endrjū, Amanda, Simons, Trēla, Dmitrijs.
Klajumā auga dažas papeles un kļavas, taču tālāk varēja redzēt arī ozolus, tiesa, zari tiem bija augstu. Vēl kaut kur krietni dziļāk parkā varēja dzirdēt tādas kā kliedzienu atbalsis.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 22.10.2008 13:54

Sāra pagaidīja kamēr meža cūķis ir aizrāvies savā riņķošanā, nevis iespējamā noķeršanas faktā un ķēra viņu. Pagaidi Tu man mazais razbainiek! Un kā vēl noķeršu!

Iesūtīja: essy ; laiks: 22.10.2008 13:54

To strūklaku gluži par dīķīti saukt nevar. Bet nu jā, tā nu ir tīra. Pateicoties Endrjū, Amanda uzsvēra. Taču pirms tam tur izskatījās tā, it kā ruksis būtu tur pabijis un izdzīvojies.
Viņa pagriezās un pavērās tālumā, kur skanēja atbalsis. Man šķiet, ka jādodas tajā virzienā. Ejam! viņa uzsauca un sāka soļot uz balsu pusi.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 22.10.2008 13:57

Arī Endrjū galva pagriezās tajā virzienā.
- Jā, izklausās, ka tur kaut kas notiek!
Viņš devās tajā virzienā. Pa ceļam puisis, kā nodomājis, paslepus no citiem apiet vienam lielam kokam apkārt - vispirms aizslēpjas aiz stumbra, tad skatās, kas tur tālāk ir. Kā spēlējot paslēpes.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 22.10.2008 14:11

— Vī! — cūcis dīvaini spalgi nospiedza, kad Sāra noķēra viņu aiz astes. Tad apmetās pret viņu un nopietni paziņoja: — Tu mani noķēri. Tagad mūc, es tev dodu laiku.

Endrjū ierauga vecum vecu ozolu, kuram tāda kā zaļgana migla ap saknēm vijas. Samirkšķinot acis, migla pazūd.

Amandai un pārējie jau tuvāk dzird spalgu spiedzienu.

Iesūtīja: essy ; laiks: 22.10.2008 14:13

Ejot Amandai uznāca dziedamais un viņa sāka dungot Mēs ejam, mēs ejam, pār kalniem un pār lejām. Lēkādama un dziedādama viņa pat sākumā nepamanīja, ko dara Endrjū. Un tad līdz viņas prātam aizšāvās doma ko Endrjū dara... te parādās, te pazūd.. kā spoks.
Pagriezusies pret Endrjū, viņa uzsauca Hei, paslēpes ar ozoliem spēlē? Un tad salēcās. Tas nu gan bija spiedziens!

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 22.10.2008 14:18

Endrjū jutās ieinteresēts. Viņš pavisam izmeta no galvas dzirdamo spiedzienu, nolemjot, ka tas var pagaidīt, un piegāja izpētīt ozolu.
- Oho! - puisis noelsās, piegājis tuvāk un paskatīdamies uz lapotni augšā.
- Kāds ozoltēvs! Tādu savu mūžu neesmu redzējis, tik varenu un dižu. Labdien, godājamais! - viņš paklanījās kokam.
Tāpat, skatoties augšup, viņš gāja kokam apkārt, tad nolaida acis zemāk, lai izpētītu, kas tā bija par it kā miglu, it kā dūmaku, un vai viņam vienkārši nerēgojās.

Viņš izdzirdēja Amandas saucienu un atsaucās, nekur prom neiedams.
- Apbrīnoju šo diženo koku! Nāc, papētīsim abi kopā.

Iesūtīja: essy ; laiks: 22.10.2008 14:26

Mazliet sabijusies no spiedziena, Amanda pagriezās uz Endrjū pusi tā, ka mati vien noplīvoja. Tomēr pazīstams un drošs, ko nevarēja teikt par Dmitriju, Trēlu un Simonu..un to, kas tur priekšā spiedza.
Atradi kādu īpašo koku? viņa ieinteresējās. Piegājusi mazliet tuvāk, Amanda iepleta acis: Jā, tas tiešām ir apbrīnas vērts! Piegājusi pie paša koka, viņa to noglāstīja.
Tā nu viņa staigāja ap ozolu, bet tā arī neko ievērības cienīgu nemanīja. Ko tu te ceri ieraudzīt?

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 22.10.2008 14:29

Iesmējusies par cūķa "vī", Sāra skrēja arī. Ja jau izklaides šajā mūžīgajā dārzā, tad jau izklaides.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 22.10.2008 14:47

OOC: Miglu pamanīja tikai Endrjū. smile.gif

Endrjū un Amanda.
Koks tik tiešām izskatījās pēc Ozoltēva, resnas saknes iestiepās zemē, resni zari stiepās uz visām pusēm, rievu rievām izvagoto mizu sedza sūnas. Pārējie koki likās atkāpušies, ap šo neauga arī nekādi krūmi. Izskatījās, ka bijis vai pirmais koks šajā parkā un tādas tiesības arī paturējis, neļaujot citiem sevi nomākt. Tikai miglas gan vairs nebija.

Sāra, mukdama no ķērāja ieskrēja klajumā, kur vīdēja reti koki un trīs stāvi (Dmitrijs, Trēla un Simons). Mežacūka priecīgi urkšķēdama skrēja viņai pakaļ.

Iesūtīja: essy ; laiks: 22.10.2008 14:54

OOC: Ups... labojos smile.gif

Esmu dzirdējusi, ka no ozola varot gūt pamatīgu spēku un enerģiju, Amanda, galvu atgāzusi un vērojot ozola lapotni, runāja. Tikai tad vajagot piekļauties kokam cieši klāt.
Apskāvusi ozolu, Amanda paraudzījās arī apkārt. Viņai interesēja, kas notiek ar Trēlu, Dmitriju un Simonu. Nu jā..turpat jau vien viņi bija. Un tikai tad sieviete pamanīja, ka ozols ir it kā lokā - pie paša koka neauga nekādi krūmi, viss bija tīrs. Varbūt tas ir kāds ozolu ķēniņš vai dārza valdnieks, bet es tā viņu glāstu, viņai iešāvās prātā un acīs pavīdēja bailes.


Iesūtīja: Massacre ; laiks: 22.10.2008 15:00

Pamanījusi trīs pazīstamus stāvus Sāra apstājās un uzsauca meža cūkai: "Nāc te reku vēl mums spēļu biedri būs!"

Tad viņa Trēlai, Dmitrijam un Simonam: "Hei ļaudis! Nāciet spēlēties ar meža cūķi!"

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 22.10.2008 15:02

- Man izskatījās, ka tam ap stumbru pie saknēm vīd tāda kā migla kā dūmaka, - Endrjū paskatījās vairāk uz leju, tad pielika kokam roku.
- Jā... - viņš novilka, - man izskatās, ka šis ir Pats Pirmais Koks šeit, dārzā.
Izklausījās, ka puisis vārdus izrunā ar lielo burtu.
- Amanda, zini, man kaut kā negribas tajā kāpt... tā būtu necieņa, lai neteiktu, ka bezkaunīgi. Varbūt viņš ir iesnaudies, tāpat kā Zarugalva, un tāpēc dārzs ir tik aizaudzis? Kā citādi varētu notikt tā kā Simons saka, ka dārzā palīcis neizpostīts viens vienīgs dīķītis?

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 22.10.2008 15:08

Simons, ieraudzījis, kas tur skrien, pirmajā izdevīgajā brīdī neuzkrītoši parāvās malā. Viņš neticēja savām acīm — tur tā cūka skrēja, un šķiet, ka pat nebija viņu ievērojusi. Varbūt tā būs veiksme. Nākamajā brīdī viņš ienira kādā tuvākajā krūmā un caur zariem sāka vērot turpinājumu. Spieķis bija gatavībā — ja šie netiks galā un taisīsies uz izgāšanos, tad solīdam gāzienam cūkai starp ausīm vajadzētu nodrošināt cūku bēres.

Iesūtīja: essy ; laiks: 22.10.2008 15:12

Man gan šķita, ka Simons runāja par rukšeļa plosīšanos - ka tā dēļ visas ūdenstilpnes cietušas. Bet var jau būt, ka es kļūdos.

Jā, es arī kaut kā tā savādi pie šī koka jūtos. It kā jūtu, ka pret to jāizturas ar cieņu un ļoti uzmanīgi. Bet dūmaku gan neredzēju. Varbūt tev vienkārši no tā zaļuma visapkārt acīs zaļš sametās, Amanda maigi uzsmaidīja puisim.

Kad atskanēja sauciens, kas nebija ne Dmitrija, ne Trēlas, ne Simona balsī, Amanda strauji pagrieza galvu uz to pusi. Skat, tur ir vēl kāds! Tomēr no ozola prom viņa nedevās. Viņai patika tā sajūta - tāda kā drošība. Vismaz viņai tā likās, ka pie šī Koka var justies droši, it īpaši, ja vēl Endrjū ir blakus.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 22.10.2008 15:18

- Ruksis nevarētu plosīties, ja dārzam būtu kārtīgs un stingrs priekšnieks. Šis koks gandrīz visvairāk atbilst valdnieka statusam, - Endrjū paskaidroja.
Viņš pagriezās uz Amandas norādīto pusi.
- Tā ir vēl viena no mūsu bariņa, nezinu, kā viņu sauc, bet kāpēc viņa tā skrien?

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 22.10.2008 15:19

Mežacūcis apstājās un tad nedroši pietipināja tuvāk. Dzīvnieks aizdomīgi nopētīja pārējos un pievirzījās tuvāk Sārai, lai noprasītu:
— Labi zini, ka viņiem var uzticēties?

Pārējie ieraudzīja mežacūku:

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 22.10.2008 15:24

"Nu, droši es nezinu, bet uzticēties var." Sāra necentās melot, jo kāpēc gan? Viņa pazina šos cilvēkus tikai dažas minūtes, bet būtu viņiem uzticējusies kaut vai tāpēc, ka tie, ka gribējās pārvaldīt muižu jau bija vērā ņemami cilvēki. Vienā vai otrā ziņā.

Iesūtīja: essy ; laiks: 22.10.2008 15:25

Ciešāk ieskatījusies Sāras virzienā, Amanda pārsteigti iesaucās: Tas tak rukšelis! Laikam par šo mums Simons stāstīja! Nu viņa īsti nevarēja izšķirties, vai palikt drošībā pie Ozola, vai arī doties rukša virzienā. Ar nedrošību skatienā viņa pavērsās pret Endrjū - ko darīs viņš.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 22.10.2008 15:34

Mežacūcis paošņāja gaisu: — Nu labi, lai gan te tā nelēgi aizdomīgi ož. Jā.
Ruksis drošības pēc vēlreiz palūkojās apkārt un tad tā kā nomierinajas, piegrūda Sārai purnu un priecīgi iekviecies, metās uz Endrjū un Amandas pusi:
— Sāra vada!

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 22.10.2008 15:41

"Ak, Tu viltnieks!" un izsaucoties šādi metās pakaļ cūķim, bet tas redz bija māņu gājiens, jo piesita kā nākamo vadītāju viņa Endrjū: "Vada šis puisis!" un tā izsaukusies metās prom.

Iesūtīja: essy ; laiks: 22.10.2008 15:56

Kādu brīdi Amanda aiz brīnumiem muti vien plātīja un acis plikšķināja. Tas rukšelis gan bija simpātisks, un cik ātrs! Nepaspēja sieviete ne muti aizvērt, kā ruksis jau bija piesitis Sārai, un tā bija jau klāt pie koka, piesita pie Endrjū, nosaucās, ka viņš vada un aizmuka.

Brīnumātrā rukša ierašanās un skriešanas satraukta, Amanda ar roku norādīja uz to un nostostījās: Tas...tak...bi-bi-bija...ruksis...ko...mēs...meklējām!

Attapusies no šoka stāvokļa, viņa pagriezās un joza cūķim pakaļ, saucot: Hei, rukša jaunskungs, pagaidiet!

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 22.10.2008 16:03

Cūķis bija aizrāvies, tāpēc izdzirda tikai Amandas saucienu un apstājies paskatījās uz meiteni. Gatavs atkal mukt, ja viņa mānās.

Iesūtīja: essy ; laiks: 22.10.2008 16:14

OOC: izlabojos. Piedošanu, kolēgas. unsure_a.gif

Amanda pieskrēja pie rukša, un, elpai aizraujoties vaicāja: Vai jūs gadījumā nezināt, kur šeit būtu izeja no dārza vai arī kāds, kas zina izeju?

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 22.10.2008 16:23

— Es nezinu, kur ir izeja un nezinu nevienu šeit, kurš zinātu, — mežacūcis atbildēja, piepeši palicis nopietns, acīs viņam pazibēja viltīga izteiksme.

Iesūtīja: essy ; laiks: 22.10.2008 16:28

Ak, Amanda sabruka zālē. Un ko lai mēs tagad darām? Simons sacīja, ka jūs zināsiet. Sieviete uztaisīja pavisam bēdīgu ģīmīti, mēģinot iežēlināt mežaruksi.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 22.10.2008 16:46

— Simons? — mežacūcis noprasīja. — Kas ir Simons? Un par to, kur ir izeja es nezinu, man tikai teica, ka es noderēšot.

Iesūtīja: essy ; laiks: 22.10.2008 17:27

Ak šitā! Amanda iepleta acis. Un nepateica, KĀ tu būsi noderīgs? Lai nu kā, gan jau ka tu arī noderēsi. Vai iesim atpakaļ pie pārējiem? un viņa piecēlās atkal kājās un pagriezās, lai dotos pie pārējo pulciņa.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 22.10.2008 18:09

Endrjū pat nepaspēja attapties, kad jau bija padarīts par sunīšu spēles vadītāju. Tad Amanda sāka skriet mežacūkai pakaļ, un puisis nolēma, ka nupat ir īstais brīdis pielavīties.
To viņš arī darīja. Pamazām, palēnām, gar maliņu un no sāniem, un tad pēkšņi uzklupa, piesizdams mežacūkai pie sarainā dupša.
- Visbriesmīgākā cūka vada!
Un metās prom tieši pie lielā ozola. Varbūt tam apakšā ir zīles?

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 22.10.2008 19:07

— Wuī! — mežacūcis iebrēcās, apcirtās apkārt un metās pakaļ Endrjū, — Ak tu tāds...

Kāds viņš ir puisis neuzzināja, jo mežacūka, nonākusi pie ozola, sāka sparīgi ošņāties, piegrūda degunu pie zemes, paošņāja vēl, vietās, kur Endrjū bija redzējis zaļgano miglu, un sāka urķēties pa zemi.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 22.10.2008 19:11

Endrjū, manot, ka viņam vairs neseko, apstājās un aizturētu elpu sāka skatīties, ko mežacūķis dara.
Viņš uzmanīgi piegāja tuvāk, bet neiejaucās.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 22.10.2008 19:37

Sāra, manījusi, ka viņai pakaļ neviens nedzenās, mierīgi apstājās tā, lai kērājs un ķeramie paliek redzeslokā un skatījās, kurš nu būs nākamais voda un kas notiks tālāk.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 22.10.2008 19:52

Likās, ka ruksim vairs ķeršana nav prātā, viņš rakās pa zemi arvien sparīgāk, tā ka jau sūnu un zālēs kušķi līdz ar zemi gandrīz vai lidoja uz visām pusēm. Brīžiem velēna tika paplēsta ar zobiem, brīžiem ruksis iebāza degunu zemē un tad atskanēja slāpēta šņākuļošana, kamēr visbeidzot, kad jau bija izkasīta prāva bedre, apmēram 30 centimetru dziļumā, dzīvnieks priecīgi norukšķējās un sāka kaut ko garšīgi ēst. Gaisā novirmoja tāda kā kritušu lapu smarža, savienojumā ar trūdu un mitru koku aromātu.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 22.10.2008 19:57

- Nez, ko šis tur atrada? - Endrjū ieteicās. - Trifeles, ne?
Viņš gāja apskatīties, bet uzmanīgi - ja tas tiešām ir kaut kas ļoooti garšīgs, tad ruksim nepatiks, ka kāds nāk tuvumā, jo viņš nodomās, ka viņam grib to gardumu atņemt.
Puisis mēģināja ielūrēt bedrē.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 22.10.2008 20:01

Jo tuvāk Endrjū nāca, jo mežacūcis palika caurspīdīgāks, kamēr pazuda pavisam. Bedrē palika vien pusapēsta trifele, kas sākotnēji varēja būt kartupeļa lielumā.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 22.10.2008 20:06

"Kas notika" Sāra pajautāja Endrjū, nākot tuvāk, pavisam izbrīnīta par to, ka cūķis šitik sparīgi bija racies.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 22.10.2008 20:09

- Izgaisa! - Endrjū paziņoja acīmredzamo, paceldams apgrauzto sēni.
- Paklau, pakasāmies vēl, te vajag būt vēl sēnēm, un tad ņemam un tās apēdam. Noteikti nonāksim kaut kur citur! Ja ne izeja tā būs, tad cita vieta gan.

Iebāzis apgrauzto sēni kabatā, lai netraucē, viņš parādīja vairākas vietas, kur pirmīt pats manīja miglu.
- Varētu pamēģināt te un te, un vēl te! Es pakasīšos tepat.
To viņš arī darīja. Tik egoistisks viņš nav, lai viens aprītu sēni, un pārējos atstātu tepat.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 22.10.2008 20:20

Izlēmusi, ka te viss notiekošais tapat ir pietiekami stilīgi psihs, Sāra klausīja Endrjū ieteikumam un rakās sēņu meklējumos.

Iesūtīja: kukainis ragainis ; laiks: 22.10.2008 20:53

Sigvards apņēmīgi sāka rāpties augšā ozolā. Viegli negāja, bet uz augšu kaut kā varēja tikt. Uzrāpies cik vien augstu var bez riska nolauzt zaru pret kuru atbalstās, viņš rūpīgi nopētīja apkārtni, lūkodamies pēc kā interesanta.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 22.10.2008 20:59

Simons izdrāzās no krūmiem. Ko? Tas… tas… tas sarainais ķēms bija prom! Tā vienkārši — prom. Tātad tā būtu izeja? Simons pieskrēja pie Endrjū.

— Ko tas cūcis izdarīja?

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 22.10.2008 21:04

Endrjū pacēla galvu no bedres, kurā viņš pašlaik rakājās.
- Cūcis apēda trifeli un izgaisa. Mēs rokam trifeles un vismaz es grasos tādu apēst.
Viņš paslējās tupot uz ceļgaliem un parādīja Simonam vēl vienu vietu, kur bija manījis miglu.
- Pamēģini parakties tur. Es pirmīt vietā, kur atradās sēne, manīju tādu dūmaku, un tur ir viena no vietām, kur arī to redzēju.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 22.10.2008 21:08

Simons, šķiet, samulsa.

— Es… Man… ir alerģija no trifelēm. Drīkst, es tajā brīdī pieķeršos kādam no jums klāt? Domāju, arī tā es varēšu aizkļūt.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 22.10.2008 21:14

- Neesmu pārliecināts, ka tādā veidā jūs kļūsiet caurspīdīgs, - Endrjū aizrādīja.
- Cūcis ēda un ēda un kļuva aizvien caurspīdīgāks un caurspīdīgāks, līdz izgaisa. Nevis tā pēkšņi - un nav, pazudis. Jums būs jācer, ka tur, kur nonāksim, aši var dabūt kādu pretalerģijas līdzekli.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 22.10.2008 21:29

— Es tomēr pamēģināšu pa savam, — Simons stūrgalvīgi nosaka, — Es jau mēģināju. Jūs nevarat iedomāties — tas bija briesmīgi. Un uz mani tā trifele, vismaz, cik nu dziļi bija paspējusi nonākt, neiedarbojās. Es arī to neriskēju ilgāk sevī glabāt. Kas attiecas uz caurspīdīgumu — mani neinteresē iespēja kļūt neredzamam. ES GRIBU TIKT NO ŠEJIENES PROM!

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 22.10.2008 21:42

Dīvaini dīvainas dīvainības. Dmitrijam šķita, ka pat šī dārza gaiss viņam dod galvā un ka viņš ir apdolbījies. Mežacūķis, kas spēlējas, dīvainas idejas par pārvietošanos un citas nerealitātes sajūtu radošas lietas viņa psihē grauza caurumus kā ar skābi.
Hei hei hei, mazie draudziņi! Viņš iesaucās it kā nevienam - veroties tālēs zilajās - un palēcās groteskā piruetē, armijas zābakiem smagi nodunot pret zemi, tā kā būtu doba.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 22.10.2008 21:47

- Pat ja tā ir tikai neredzamība, tad es to gribu izmēģināt, - Endrjū jautri noteica, un turpināja meklēt vēl kādu trifeli. Cūkas deguna viņam nebija, atlika paļauties uz atmiņu par miglas pleķu izvietojumu.
Pēkšņi nodunēja zeme, un puisis mazliet izbijies paskatījās uz Dmitriju, kurš nupat bija veicis baletdejotāja cienīgu gājienu.
- Jūs, ē... nezinu jūsu vārdu, vai gadījumā neesat dejojis kādā baletā?
Jautājums bija tikai tā, starp citu. Puisis atkal pievērsās rakšanas darbiem.

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 22.10.2008 21:54

Lapsa. Dmitrijs Lapsa. Viņš pagriezies atbildēja. Es esmu drausmīgs jokdaris. Viņš iesmējās gārdzošā balsī.
Cūķis izgaisa atstājot jums trifeles? Dmitrijs centās nostāties uz rokām, tomēr attapās uz kuslās pēcpuses. Stilīgi. Es arī gribu pamēģināt. Piegājis klāt bedrei, viņš secināja.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 22.10.2008 21:56

- Ko tad? Izgaist atstājot mums trifeles? - Endrjū smīnēdams pārvaicāja. - Starp citu - Endrjū Tēlers.
- Ja tikai izgaist, tad, lūdzu, esiet tik laipns, un rociet savu trifeli pats. Man nagi jau ir pietiekami atlūzuši.

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 22.10.2008 22:00

Tu arī esi drausmīgs jokdaris, Endrjū. Dmitrijs smiedamies noteica, noliekdamies pār bedrei, ar pirkstiem kašņājot tās sienas, mēģinot atrast kādu trifeli.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 23.10.2008 03:24

Nu, cik var rakt? Dodiet taču man trifeles un miers! sieviete nu jau panikusi un dusmīga rakās sparīgāk, taču savu vārdu Sāra neteica, īgni nodomādama, ka neiesaistīsies taču kaut kādā iepazīšanās klubiņā brīdī, kad viņa rok šo sasodīto zemi! Tāpec sieviete raka un klusēja.

Iesūtīja: essy ; laiks: 23.10.2008 09:47

OOC: No tās puses, kur nāca Amanda, cūķa pazušanu nevarēja redzēt.


Lēnā garā pienākusi pie ozola, Amanda kādu brīdi nesaprata, kas īsti notiek. Endrjū rokas pie ozola saknēm, Dmitrijs lec pirueti, un Sāra arī rokas. Vien Simons malā īgņojas. Lai cik tas arī dīvaini nebūtu, cūķis bija pazudis. Laiciņu pavērojusi, viņa noprata, ka tiek meklētas trifeles.

Cik saprotu, man jānāk jums palīgā, vai ne?, viņa uzsmaidīja klātesošajiem. Notupusies pie paša koka, sieviete sāka uzmanīgi darboties.

Paklau, Simon, paskaties, lūdzu, vai te nav kāds nokritis zars vai kas cits tamlīdzīgs, Amanda uzsauca.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 23.10.2008 10:43

Pret Sigvarda pieri atsitās kaut kas ciets, līdz ar niknu, smalku balsi:
— Prom, prom no manas teritorijas! Kā tu te uzdrīkstējies rāpties! Tas ir mans ozols, manas zīles!

Endrjū un Sārai izdevās pēc sparīgas rakšanās izrakt pa trifelei maza kartupeļa lielumā. Rudenīgā smarža kļuva spēcīgāka un apkārt saradās arvien vairak mušu, kas drīz vien jau šur tur virs zemes lidinājās stabveida baros.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 23.10.2008 11:06

Endrjū izslējās. Viņš bija nosmērējies ar zemēm, taisni kā tas ruksis, bet te nekur tuvumā nemanīja nekādu ūdeni, vismaz viņš to nebija ievērojis. Naža kabatā arī nebija, tikai auto atslēgas, kuras galīgi nebija piemērotas šim gadījumam.
Puisis paskatījās uz Amandu, kura cerīgi rakās ar kaut kur sadabūtu zaru, un apžēlojās par viņu.
- Ņem! - Endrjū sniedza viņai atrasto trifeli.
- Man pietiks ar to, ko tas cūcis atstāja. Atlikums ir tikpat liels kā šī te. Tev, gadījumā, nav kaut kas, ar ko to nomazgāt, vai arī nemanīji te tuvumā ūdeni? Zemainu gluži negribas ēst.

Iesūtīja: essy ; laiks: 23.10.2008 11:19

Paldies! viņa pasmaidīja, saņemdama trifeli, paskatījusies uz augšu, uz mazliet nošmulējušos puisi. Vai tev kaut kur nebija tā šalle, ar ko strūklaku tīrīji? Jo man somā laikam nekā tāda nebūs. Tik vien kā pāris zemenes aizķērušās, Amanda bēdīgi nočukstēja.
Kas tās par mušām pēkšņi saradušās? un viņa sāka no tām enerģiski atgaiņāties.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 23.10.2008 11:31

- Mušas grib sēnes. Ja mēs nepasteigsimies tās apēst, tad tās tiks mušām, - Endrjū atteica.
Viņš izvilka savu jau daudzcietušo šalli, kuras viena mala viņam par prieku pat vēl bija slapja, un saudzīgi un rūpīgi sāka tīrīt Amandas sēni, un pēc tam savējo.
- Labi. Tad ēdam tās nost.
Endrjū nobāza šalli un sāka ēst trifeli.

Iesūtīja: essy ; laiks: 23.10.2008 12:00

Amanda vēroja, kā Endrjū notīrīja trifeles un tad iebāza nu jau pavisam netīro šalli kaut kur pie sevis. Jā, ar steigu jāsameklē kādu dīķīti vai ezeriņu, citādi drīz vairs nevarēs pateikt, ka tā ir šalle. Lai tā netiktu mušām, Amanda iekodās trifelē. Tādas gan viņa nekad nebija ēdusi trifeles, bet zināja, kā tās izskatās. Iekodusi kārtējo kumosu, viņa pavērās apkārt. Bet kur tad rukšelis? Aizmuka?

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 23.10.2008 12:51

- Apēda trifeli un izgaisa, - Endrjū paskaidroja pa vidu diviem kumosiem.
- Es arī gribu izgaist, pat ja tas nozīmē vienkārši kļūt neredzamam. Nekad neesmu bijis neredzams.

Iesūtīja: essy ; laiks: 23.10.2008 13:13

Nezinu, man būtu bail kļūt neredzamai. Neredzēt sevi - tas šķiet baisi! Es taču vēl esmu redzama, ko? Amanda satrūkusies iejautājās. Ceru, ka uz cilvēkiem tās trifeles iedarbojas kā savādāk.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 23.10.2008 13:19

- Simons apgalvo, - puisis pacēla acis un pamāja ar galvu uz Simona pusi, - ka viņam esot vienkārši palicis nelabi. Man pagaidām nav nelabi. Un tev?

Iesūtīja: essy ; laiks: 23.10.2008 13:31

Cik šķiet, tad pagaidām ar mani viss kārtībā, nopētījusi sevi, Amanda nopietnā balsī atbildēja. Bet nevar jau zināt, cik ilgi to reakciju jāgaida.

Zini, mani pārņem tāda neomulīga sajūta, skatoties uz Simonu, sieviete pieklusināja balsi tā, lai dzird tikai Endrjū, Šķiet tā, it kā viņš mūs novērotu kādā uzdevumā un tad ziņos tam uzdevējam. Viņa it kā nemanāmi pašķielēja uz Simona pusi.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 23.10.2008 13:55

- Nezinu! Varbūt tā arī ir, - Endrjū paraustīja plecus. - Man tas ir diezgan vienalga, vispār. Kādam taču tā kā būtu mūs jāvērtē, vai ne? Un kāpec ne Simons?
- Es viņam piedāvāju sēni, bet viņš atteicās. Viņam esot alerģija.

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 23.10.2008 14:09

Hehē, jūs atradāt trifeles, bet man netiek nekā. Mazliet vīlies Dmi iesaucās. Arī viņam gribējās trifeli, pat ja tai ir citāda reakcija un viņš pēkšņi no pēcpuses šautu liesmas un zibeņus.

Iesūtīja: essy ; laiks: 23.10.2008 14:11

Var jau būt, ka viņam ir alerģija, Amanda paraustīja plecus, bet varbūt Simons ēd zemenes. Man vēl dažas ir aizķērušās. Hei, Simon, viņa uzsauca, Vai zemenes nevēlies? Man vēl dažas ir no strūklakas pļaviņas.

Varbūt kamēr gaidām, kā tās trifeles uz mums iedarbosies, piesēžam un pavērojam mušas? sieviete ierosināja. Cik tad ilgi kājās stāvēsi.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 23.10.2008 14:17

- Bet tu roc, roc! - Endrjū norādīja Demianam. - Tur, kur tu stāvi, es jau rādīju, tur arī bija dūmaka, tur jābūt kādai sēnei. Viņas nav tā, virspusē, paskat, kādas mums bedres izrakušās.
Viņš vēl nebija beidzis ēst savu trifeli.

(OOC - mēs, varbūt, vairs nebūsim redzami, kad apēdīsim sēni līdz galam. Drošības pēc pieņemsim, ka vēl neesam beiguši ēst.)

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 23.10.2008 17:26

Endrjū un Amanda piepeši ievēroja, ka visapkārt viss kļūst arvien bālāks un bālāks, kamēr to nomainīja pelēka dūmaka, kurai arvien skaidrāk cauri sāka spiesties kaut kas sarkanīgs. Dūmakai pavisam izgaistot, skatienam atklājās magoņu lauks, kas kā sarkana seģene bija izklāta uz zemes un malas tai ieskāva sarkani ziedošas mežrozītes.
Pagaidam viņi te bija divi vien.

Pārējie ievēroja to, ka Endrjū un Amanda paliek arvien caurspīdīgāki, kamēr izzuda pavisam. Toties mušas uzvedās dīvaini, varēja ievērot, ka te tur, te šur, tās veidojas savdabīgus dzīvus stabus, kas karājās virs zemes.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 23.10.2008 18:15

— Jā, labprāt… — Simons tik paspēja Amandai atbildēt, un tad šie abi pazuda.
— Trifeles arī ir atslēgas! — viņš nokonstatēja un pagriežas pret pārējiem, gatavs skriet un ķerties klāt tam, kurš nodomātu pazust nākamais.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 23.10.2008 19:57

- Uh! - Endrjū noelsās.
- Tagad tas izskatās pēc magoņu lauka Oza zemē. Taisnī brīnums, ka mana auklīte man tik daudz pasaku priekšā lasījusi, ka tagad šķiet, ka ainas no turienes.
Viņš paķēra Amandu aiz rokas un taisījās skriet.
- Skriesim! Citādi, kas zina, kā Oza zemē ņemsim un aizmigsim tepat!
- Un varbūt kaut kur ūdeni atradīsim, - puisis skriedams piemetināja. Viņam riebās būt tik netīram.

Iesūtīja: essy ; laiks: 24.10.2008 09:24

Amanda nepaspēja ne acu pamirkšķināt, kad viss ap viņu kļuva bālāks līdz migla izklīda un viņa ieraudzīja magoņu lauku. Cik tas bija skaists! Sieviete bija gatava stāvēt tur vēl ilgi, ilgi, bet Endrjū viņu saķēra aiz rokas un aizvilka līdzi. Skrienot arī viņa atcerējās stāstu par Oza zemi. Jā, tur magones bija bīstamas, bet varbūt šīs tādas nebija? Pagaidi! Kur tu mani velc? Varbūt šīs nav iemidzinošās magones! viņa mazliet pastīvējās. Bet kad izdzirda domu par ūdeni, tomēr ļāvās vilkšanai un skrēja līdzi: Jā, ūdens noderētu. Man sāk gribēties mazliet atsvaidzināties. Un nomazgāt rokas, Amanda paskatījās uz savām netīrajām plaukstām. Interesanti, vai pārējie arī te tiks?

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 24.10.2008 09:34

- Aizskriesim līdz mežrozītēm, tad redzēs, - Endrjū ierosināja.
- Parasti magones nemaz tā nemidzina, kur nu! Man traucē asociācijas un tas, ka šī ir pasakaina brīnumzeme, kur var notikt viss kas.
Viņš skrēja, tomēr vērodams, kur sper kājas, lai nenomīdītu magones, cik vien iespējams.
- Ja apēdīs trifeles, tad tiks, domāju. Bet kur palika ruksis?

Iesūtīja: essy ; laiks: 24.10.2008 09:44

Mirkli padomājusi, Amanda nosecināja: Ja ruksis izgaisa tāpat kā mēs, tad viņam tepat arī jābūt. Kādu gabaliņu priekšā. Gan jau viņš būs tur, kur atrodams kas garšīgs, viņa nosmējās.
Turpinot skriet, sieviete skaļi nodomāja, interesanti, kurā pasakā vai stāstā bija mežrozītes? Es atceros tikai pasaku par Ērkšķrozīti. Vai tas nozīmē, ka te kaut kur būtu paslēpusies vai paslēpta kāda princese? Un izbrīnīta viņa pavērās uz Endrjū, gaidot apstiprinājumu saviem vārdiem.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 24.10.2008 10:03

Endrjū mazliet piebremzēja, lai apdomātos.
- Mežrozītes... mežrozītes. Jā, Ērkšķrozītē bija, bet tur bija arī pils ar torni. No mežrozītēm sanāk labs dzīvžogs. Kas zina, tas te, varbūt, ir dzeloņplūmju dzīvžoga vietā, un mēs tam cauri netiksim. Ja tā, tad domāsim, ko tālāk darīt, bet vispirms tiekam līdz turienei.

Iesūtīja: essy ; laiks: 24.10.2008 10:21

Nu jau tiešām varam piebremzēt. Re - dzīvžogs jau ar roku sasniedzams, Amanda iesmējās. Bet var jau gadīties, ka tā Ērkšķrozītes pils ir maza, vienstāvīga būdiņa aiz dzīvžoga, viņa aizsapņojās, vispār gribētos satikt īstu princesi.

Kā jau kārtīga meitene, viņa bērnībā bija lasījusi daudz princešu pasakas. Tāpēc arī tagad - izaugusi liela, Amanda bija sapņaina un ticēja īstai mīlestībai un gaidīja princi baltā zirgā. Bet tas jau, protams, Endrjū nebija jāzina.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 24.10.2008 12:06

Atradusi savu trifeli, Sāra priecīgi iesaucās, mirkli vēl palūkojās uz to, tad sāka ēst un apēda arī.Atradusi savu trifeli, Sāra priecīgi iesaucās, mirkli vēl palūkojās uz to, tad sāka ēst un apēda arī.

Iesūtīja: kukainis ragainis ; laiks: 24.10.2008 20:22

Sigvards pārsteigumā teju vai atlaida zaru, pie kura turējās. Apsēdās ērtākā vietā, un sāka lūkoties pēc kliedzēja.
Ei, man gar tavām zīlēm nospļauties, lai kas arī tu nebūtu. Gribu tikai pakāpties nedaudz augstāk!

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 25.10.2008 23:33

Simons īsu brīdi šaubījās, taču tad pieskrēja pie Sāras un pieķērās viņas kreisajai rokai ar dzelžainu tvērienu — tā, ka i ne izrauties, tiesa, viņš pacentās to izdarīt tādā veidā, lai jaunā dāma pēc tam neciestu no zilumiem un sāpēm.

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 26.10.2008 00:27

Apmierināts ar panākumiem trifeļu meklēšanā, Dmitrijs savējo notiesāja un gaidīja turpmākos notikumus.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 26.10.2008 09:55

Dmitrijs, Sāra un Simons.
Jau brīdī, kad Simons viņai pieķērās, Sāra sāka pamazām bālēt, lai vēl pēc mirkļa atrastos pie sarkaniem ziediem nosētas mežrozīšu sienas, kas ieskāva tikpat, ja ne vēl sarkanāku magoņu lauku. Tālāk vīdēja Endrjū un Amandas stāvi.
Gabaliņu tālāk, materializējās arī Dmitrijs.

Sigvards lapotnē pamanīja pavīdam rūsganīgu kuplu asti: — Ak tā gan? Kaut kā neticas, pārāk jau viltīgs tu man te izskaties!

OOC: Magonēs nokļuvušie tālāk nonāk Ļipas gādīgajās rokās.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 26.10.2008 12:41

Brīdī, kad abi parādījās magoņu laukā, viņš Sāras roku atlaida un meitenei atvainojās:
— Lūdzu, neņemiet ļaunā, ka nācās jums pieķerties — man tā bija vienīgā iespēja no turienes izkļūt. Kā patīk otrais dārzs? — viņš nedroši pasmaidīja.

Iesūtīja: kukainis ragainis ; laiks: 26.10.2008 14:14

Vāvere? Runājoša vāvere? Varbūt vēl tāda spēj spļaut saindētas bultas? Sigvards bija pārliecināts, ka viņam neizlikās, bet tikpat pārliecināts viņš bija par to, ka vāveres nerunā. Man tikai izlikās, man tikai izlikās. Puisis turpināja kāpt augšup, lēnītēm un prātīgi, tā, lai pēc niecīga trāpījuma ar zīli nežautos lejā.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 26.10.2008 21:51

Sigvards.
— Neuzdrīksties spert kaut soli augstāk! Es kodīšu! — uz zara Sigvardam virs galvas parādījās nikna paskata vāvere, kura bija satvērusi priekšķepās vēl vienu zīli un nikni šaudīja asti, pūlēdamās iedvest bailes kokā kāpējā.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 26.10.2008 22:22

Sārai pat neļāva novērtēt "otrā dārza" skaistumu, kad jau tika uzdoti jautājumi par to un viņas patikšanu: "Atvainošanās pieņemta. Bet, piedodiet es nespēju izveidot savu viedokli pat nepaskatījusies uz dārzu." viņa vienkārši atbildēja un beidzot palūkojās apkārt. Mežrozītes, magones. Kas gan notiks šoreiz? Viņiem būs jāēd ērkšķi vai jāpīpē zāle?
Nu, ko, šķiet nekas cits neatlika kā vien iet uz priekšu. Tā arī neatbildējusi Simonam, sieviete devās pastaigā tur, kur manīja Amandas un Endrjū stāvus. Bet tik gluži akla viņa nebija, Sāra bija garastāvoklī, kas ļāva tikai un vienīgi paveikt visu pašai. Apkārtējās pasaules traucējošie elementi šobrīd pazuda kā nebijuši. Daudz netrūka, lai viņa sāktu domāt skaļi. Jebkurā gadījumā sieviete meklēja vietas, kur aiziet, kādas taciņas, kur klīst, kur atrast vai apmaldīties. Tas bija gluži vienalga. Labāk no nepatikšanām izlīst pašai, nevis cerēt uz citiem.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 26.10.2008 23:16

Arī Simonam nepatika atrasties tik klajā vietā, tādēļ viņš sāka iet tajā virzienā, kur bija nozuduši Endrjū ar Amandu. Ļoti gribējās atbildēt Sārai (piemēram, tev ar magoņu lauku nepietiek?), taču to viņš atstāja nenoteikti vēlākam laikam. Galu galā, tā frāze tika izmantota tikai tādēļ, lai nogludinātu situāciju. Pārsteidzīgi. Bet ko darīt, darbs ar cilvēkiem mēdz aizmirsties, un viņi visos laikos mazliet atšķiras.

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 26.10.2008 23:29

Nolaidies otrajā dārzā, gabaliņu nostāk nekā pārējie, Dmitrijam sametās mazliet šķērmi ap dūšu, tādēļ viņš pagāja uz pretējo pusi kā to, ko centās iekarot viņa kompanjoni.
Nu, pūkainie, strīpainie trusīši, nāciet ārā un padariet šo dienu vēl šizīgāku. Atskanēja zemapziņas sauciens vīrieša dziļākajos smadzeņu slāņos.

Iesūtīja: Ļipa ; laiks: 27.10.2008 00:35

Magoņu lauks bija saules un siltuma pieliets. Savā ziņā tas nedaudz atgādināja par to patīkami silto laiku, kas bija valdījis muižas dārzā. Cik ilgs laiks bija pagājis no tā brīža?

Amanda, Endrjū

Tā steidzoties gar dārza malu no vienas mežrozīšu sienas pie nākamās, viņi nekādi nevarēja nepamanīt strautiņu, kas burbuļoja tepat starp zāles stiebriem. Strautiņš viltīgi spēlējās ar saules zaķēniem, radīdams ilūziju, par siltu ūdeni. Ai, cik gan tādi strauti varēja būt mānīgi!

Sāra
Ejot uz sevis izvēlēto pusi viņa satika vien ērkšķrozīšu sienu. Tomēr tas nenozīmēja, ka sienā nav nekā ievērības cienīga. Piemēram, vai tur tikko kāds klusi neiečabinājās?

Simons
Turpinot ceļu drīz vien ieraudzīja Amandu un Endrjū.

Dmitrijs
No Dmitrija vietas bija saklausāmas savādas skaņas, kas atgādināja tā kā ūdens burbuļošanu, tā kā ko tamlīdzīgu, o viņš gāja tuvāk, jo skaņa kļuva līdzīgāka ūdnesburbuļošanai.

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 27.10.2008 01:06

Dmi tuvojās kaut kam, kas atgādināja burbuļojošu strautiņu. Vai strūklaku? Nolēmis izpētīt tālāk, viņš devās skaņas virzienā, piemirsis, ka varbūt prātīgāk būtu turēties kopā ar pārējiem.

Iesūtīja: Ļipa ; laiks: 27.10.2008 08:43

Dmitrijs
Viņš tiešām atrada starp zāles stiebriem un sarkanām magonēm, jautri lēkājošu strautiņu. Šķiet tā vienīgā nodarbe bija izklaidēt saules zaķīšus un būt jautram. Palikt te, vai iet, kur citur bija tikai un vienīgi viņa paša rokās.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 27.10.2008 10:03

OOC: Dārgā Ļipa, lūdzu uzmangāk lasi postus. Sāra nedevās nekādā citā virzienā kā vien tajā, kur redzēja Amandu un Endrjū, un tikai skatjās pēc cita, alternatĪva cela (tātad ne pret kādu sienu Sāra neattapās esam), jo spriežot pēc Ragastes posta, viņus varēja jau redzēt, kad tur uzradāmies, nevis kā Tu raksti, ka Simons tikai pēc kāda laiciņa iešanas viņus ieraudziija.

Ejot tikai uz priekšu, kur redzēja biedrus, Endrjū un Amandu, Sāra sadzirdēja troksni un gāja palūkot, kas tur notiek.


Iesūtīja: Roviela ; laiks: 27.10.2008 10:53

Tā jautri skrienot tuvāk mežrozītēm, Endrjū pēkšņi bija spiests spert lielāku soli, lai pārlektu strautiņam.
- Stop! - viņš otrā pusē nobremzēja.
- Te ir strautiņš, Amanda. Paskat, cik jautri čalo. Nez, tas ir dzīvs? Man nupat sāk šķist, ka te viss ir dzīvs.
Puisis pietupās strautiņa malā un jau tuvināja tam plaukstas, kad apdomājās un atrāva roku.
- Amanda, Tev bija krūzīte. Nevari, lūdzu, pasmelt ūdeni un uzliet man uz rokām te, nostāk? Strautiņš ir tik tīrs, kā nu es tā viņā rokas mazgāšu. Un pēc tam es Tev, ko?

Iesūtīja: essy ; laiks: 27.10.2008 14:10

Amanda joza pakaļ Endrjū. Nē, nedzinās pakaļ. Tikai viņš bija sācis skriet mazliet ātrāk un viņa netika līdzi. Un tad no Endrjū puses sekoja garš lēciens. Kad viņš pateica stop!, Amanda spēji apstājās, sazvārojās un gandrīz vai iekrita strautiņā.
Jā, tiešām, pamanīju, ka strautiņš, nolīdzsvarojusies sieviete iesmējās. Krūzīte? Tepat jau tā ir. Un attaisījusi savu ietilpīgo somu, viņa izvilka daudz piedzīvojušo krūzīti. Tātad man jālec pāri strautiņam? Laabi! Un mazliet pakāpusies atpakaļ, lai ieskrietos, Amanda atspērās no vienas strautiņa malas, lai piezemētos otrā pusē. Strautiņš nebija liels, bet sieviete ieskrējās tāpēc, lai nekļūdītos un netrāpītu ūdenī.
Otrā krastā viņa pasmēla ūdeni un devās ar to pie Endrjū. Lūdzu, tev ūdens. Sākusi liet to uz Endrjū rokām Skaistas rokas, Amanda apvaicājās Vai nav pārāk auksts?

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 27.10.2008 14:45

Apsēdies strautiņa malā, Dmitrijs kāri ielaida savas plaukstas atvēsinošajā ūdenī, tad noskaloja seju un padzērās. Viņš nolēma uz īsu brīdi palikt tepat, tad iet tālāk. Pārējie jau nekur nepazudīs.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 27.10.2008 15:13

OOC: Ieraudzīja? Pēc Ragastes sanāk, ka jau redzējām.

Domīgi skatīdamies uz pārējiem, Simons pārdomāja. Divi bija aizgājuši pie strautiņa — lai. Pēc Sāras sabiedrības viņš īpaši nealka, tas āksts D. bija aizdevies otrā virzienā, pāris kandidāti vēl nebija ieradušies. Tie cilvēki bija visur, visās malās! Simons tik nošņācās — gribējās mazluet pabūt vienam, tādēļ viņš strauji izmainīja iešanas virzienu, un spieķi rokā sāka slāt cauri magonēm uz lauka vidu. Būs pikniks… vienatnē… bez ēdamā. Ja nu vienīgi tās ir opija magones — tas būs jautrāk.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 27.10.2008 17:19

Endrjū pastiepa plaukstas, lai Amanda var ērti uzliet ūdeni uz tām, un sāka mazgāties.
- Nē, var iztikt! Karsts nav, bet strautiņos jau nekad nav silts ūdens.
Beidzis, viņš brīdi pavēcināja rokas gaisā, lai tās apžūtu, tad paņēma krūzīti no Amandas un devās iesmelt ūdeni.
- Tagad mana kārta.

Iesūtīja: Ļipa ; laiks: 28.10.2008 11:28

[ooc]Atvainojos. Tā nebija neuzmanīga postu lasīšana, tā bija neuzmanīga niku lasīšana un domāšana par citiem, kad jādomā par citiem... Nez kāpēc Dmitrijam domāto esmu uzrakstījusi Sārai un otrādāk, bet nu izlietu ūdeni nesasmelsi. No sirds centos neko nesajaukt šoreiz. [/ooc]


Amanda, Endrjū

Kas te šļakstinās?
Kaut, kur no zāles stiebriem atskanēja sīka balstiņa. Pats runātājs/runātāja nebija saskatāma.
Ļaujiet taču man atpūsties!
Sekoja piebilde. Iespējams, ka runāja zāle, bet tikpat labi zem zāles stiebriem kāds slēpās.

Sāra
Ejot trokšņa virzienā Sāra ieraudzīja Dmitriju un Amandu pie saulainā strautiņa ar krūzītes palīdzību mazgājam rokas.

Dmitrijs
Ielaidis plaukstas ūdenī viņš saņēma uzmundrinošu ūdens devu, kas ne tikai noskaloja putekļus, bet arī atveldzēja, tomēr pēc ūdens nobaudīšanas viņa prātu pārņēma nogurums. Iespējams, tas bija dēļ daudzajiem šīs dienas piedzīvojumiem. Galu galā cik bija pulkstenis un cikos šorīt viņš bija modies? Turklāt zālīte tepat pie strauta izskatījās tik mīksta, mājīga un saules piesildīta...

Simons
Līdz magoņu lauka vidum gan viņš netika, jo kāds, kas atradās magoņu laukā un nebija redzams, viņu uzrunāja.
Sveicināts, jaunais cilvēk!
Tas vai runātājs bija jauns vai vecs, palika apslēpts.
Kurp tā steidzaties?
Kāds, kas bija paslēpies ziedos bija arīdzan ziņkārīgs.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 28.10.2008 11:34

Endrjū pavirzīja nostāk krūzīti un sāka skatīties, kas tur runājis? Pelīte? Kaut kas tikpat sīciņš?
- Es atvainojos! Mēs tikko rakām trifeles, un tāpēc vajadzēja nomazgāt rokas. Piedodiet, ka nejauši tāpēc jūs iztraucējām. Mēs esam, kā lai saka, nejauši garāmgājēji, kas gribētu doties tālāk, bet kas jūs, lūdzu, būtu?

Iesūtīja: essy ; laiks: 28.10.2008 11:35

Nolikusi somu malā, Amanda patiepa rokas uz Endrjū pusi. Lūdzu! Manas rokas ir tavā rīcībā. Viņa silti uzsmaidīja puisim. Brr.. Bet tomēr auksts. Nu nekas. Gan ātri nožūs un paliks siltas atkal, sieviete papūta silto elpu uz savām rokām. To krūzīti vēl lietosi, vai dosi man atpakaļ?

Hei, kas tur runā? Amanda salecās, kad kaut kur strauta tuvumā atskanēja balss.

Iesūtīja: Ļipa ; laiks: 28.10.2008 12:09

Amanda, Endrjū

Vispirms no zāles stiebriem parādījās ūsains, gaišs degutelis, lai pēc mirkļa parādītos nakts micē tērpta galviņa. Deguns cītīgi ostīja gaisu, bet sarkanu ačteļu pāris šaudījās no viena runātāja uz otru. Endrjū bija taisnība, kad tas iedomājās par pelītēm, jo tagad viņa priekšā bija redzama balta pelīte ar nakts mici galvā.
Trifeles? Te nav nekādas trifeles...
Pelēns runāja.
Es esmu es, bet kas esiet jūs?
Vai varēja būt, ka pelēns Endrjū neuzticējās?
Uz Amandas jautājumu iztraucētais zvēriņš, šķiet neuzskatīja, ka vajadzētu atbildēt.
Un vienkārši garāmgājēji netraucē citu miegu!
Pelēns mazliet tā kā sabozās.

Iesūtīja: essy ; laiks: 28.10.2008 12:18

Ak, es ļoti atvainojos, ka mēs jūs iztraucējām! Amanda pietupās un maigā balstiņā sacīja. Jūs izskatāties tik jauks! Vai, piedodiet manu nepieklājību. Esmu Amanda, jaunā sieviete piebilda. Un tad nopūtusies vēl pavaicāja: Vai jūs, augsti godātais, nebūtu tik laipns un nepateiktu, kur šeit ir izeja?

Foruma dzinējis: Invision Power Board (http://www.invisionboard.com)
© Invision Power Services (http://www.invisionpower.com)