Pavediena drukājamā versija

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 07.01.2008 17:59

Sāksim ar postošanas sistēmu:

Tātad, pirms sava posta iesūtīšanas posta augšpusē jānorāda atrašanās vieta (kartē norādītās), tai jābūt iezīmētai attiecīgā krāsā un 6. izmēra burtiem . Karti ievietosim drošikavien rīt, kad tas būs aktuāli (ja neatradīsim skaneri, kaut vai photoshopā uzzīmēsim jaunu).
Pašlaik virs jūsu posta gribu oranžu uzrakstu - autobusā. Tas no tā brīža, kad iekāpsiet autobusā. pirms tam varat man neatzīties, kur esat bijuši.

Lūdzu, ja rakstat OOC, tad tam ir jābūt vai nu pirms, vai pēc posta (ieskaitot atrašanās vietas norādīšanu). Lūdzu OOC tekstu iekrāsot pelēkā krāsā:
Paraugs: OOC: šādi lūdzami.

To, ko jūsu character saka, lūdzam pārnest jaunā rindiņā un lietot bold aka treknrakstu:
Paraugs: -čau, kā iet?!
viņa jautāja

To, ko jūsu tēls domā, lūdzam pārnest jaunā rindiņā un rakstīt slīprakstā aka italic:
Paraugs: -tas nu gan ir viens-
viņa nodomāja

Pūķēns Sāra: piezīme tavam charlistam - tev var būt trīs grāmatas, vari izlemt kādas un to iepostot ATD pavedienā, lūdzu, ne enciklopēdijas.

sirds1: piezīme tavam charlistam - spēja aizdedzināt visu, kas deg. Piemirsu PZ pierakstīt laikam, biju pārāk skumja par tava otra brīnišķīgā chara neiespējamību piedalīties spēlē.

Spēles laikā noskaidrosim, vai ir vai nav nepieciešami opsavilkumi, domāju, ka vietas norādīšanai vajadzētu šādu vajadzību novērst.

Tiem, kas šodien līdz sešiem nebūs online, lūdzu citreiz pabrīdiniet mani, es nezinu, kad jums kas iekrīt, vēl jo vairāk tāpēc, ka tikai no dažiem saņēmu tādu nopietnu spēlēs laiku sarakstu . Sāksim tā, kā es vai Icyrain norādīsim. Var, protams, postot arī bez GM online, bet tad lūdzam pārmērībās neiegrimt, tomēr ir lietas, kuras mums jānoktrolē.
Šoreiz ļauju jums nogādāties nometnē ar vecāku palīdzību pat, ja GM nav online, sagaidīšanai gan būs vajadzīgs kāds GM.

Kad es vai Icyrain spēles tūri beigsim mēs to norādīsim un droši vien pieminēsim arī laiku, kad varētu atkal parādīties online . GM OOC: piezīmes būs 6tajā lielumā, pārējiem lūdzam palielinātos burtus nelietot, lai spēle būtu pārskatāma.

Ja noteikumi neapmierina, lūdzu kontaktēties ar mani. Ja tos neievērosies, hmm, lūdzam ievērot .

----------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Jūsu vecāki vai nu caur paziņām, vai mags visvarenais vien zina kādā veidā uzzinājuši par vasaras nometni, ko rīko kāda pazīstama un spēcīga burve. Dzirdēts par to ir daudz kas - tajā būs konkursi ar retām maģiskām balvām, nometni apciemos pazīstami burvji/vampīri/vilkači, nometne paredzēta bērnu mācīšanai, ar bērniem nometnē veiks eksperimentus un vēl neskaitāmas baumas, bet pats smieklīgākais ir, ka neviens īsti nezina, kas tad īsti tur notiks.
Lai nu kā, jūs uz to dodaties, jūsu vecāki paspējuši sazināties ar Diānu Sārtcepuri un sarunājuši jums vietiņu nometnē. Pašlaik jūs dodaties uz norunāto tikšanās vietu, kur vajadzētu atrasties kādam satiksmes līdzeklim, kas jūs nogādās nometnē.

Un, jā, tur tas stāv, hmm, laikam... Izskatās pēc veca un pagalam sagrabējuša autobusa, turklāt tam pat isti nav sienu, toties ir divi stāvi. Visu vēl interesantāku padara divs personas, kas acīmredzami strīdās pie autobusa durvīm.
Sieviete acīmredzot ir ļoti satraukta, viņa ar vienu roku pietur savu milzonīgo, sarkano platmali, un vēcinās rokām skaidrojot:
-Es tev saku, viņiem patiks, tu redzēsi! Vai man kādreiz nav bijusi taisnība?
Zēns domīgi lūkojās sievietē, sabāzis rokas kabatās, viņa sejā jautās nedrošiba:
-Nu vispār, jā...
Seviete piecirta smailpapēžu kurpēs tērpto kāju un dusmīgi noskurināja galvu, tas arī bija par iemeslu tam, ka viņas cepura apmeta graciozu kūleni un nolidoja uz asfalta. Zēns pieliecās un to pacēla.
-Es nebūšu vainīgs, ja viņi tur kalnos kādā pagriezienā no šitā izvelsies...
Viņš norādīja uz autobusu un uzmanīgi novietoja milzīgo platmali uz sievietes tumši brūnajiem, nedabiski mirdzošajiem matiem.
-Nu, mēs pateiksim, lai stipri turās... Es vienmēr ar šitādu esmu gribējusi pabraukt!
Zēns nogrozīja galvu un viņa sejā parādījās ieslīps smīns:
-Nu tad ej aizņem augšā pirmo vietu, citādi kāds vēl pasteigsies pirms tevis.
Viņš pasmaidīja un. noskatoties, kā sieviete pazūd autobusā, vēl piebilda:
-un uzmanīgi ar tām kurpēm, pakāpieni ir šauri.
-Auč!
Atskanēja no autobusa.
-Varēji ātrāk pateikt!
Nils tikai nosmējās, bet neko vairs neteica, klausoties, kā sīkie papēdīši klab jau otrajā stāvā. Diāna šodien bija uzvilkusi savu sarkano, īpašo gadījumu kleitu un viņš visu rītu bija izcietis pārmetumus par savām zilajām džinsām un melno t-kreklu, tomēr bija panācis savu un uzvalku nenācās vilkt.

----------------------------------------------------------------------------------------------

Te būs autobusa bilde, gaidu jūsu postus



Varēja jau būt vesels, bet ideju jau sapratīsiet.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 07.01.2008 18:47

autobusā- vismaz ceļā uz to

Damjāns centās nerīkot traci ar braukšanu, jo tik un tā mājās bija pamatīgs juceklis. Māte nekādi nevarēja saprast, ka brāļi vairs nav mazi, turklāt Damjāns nebija no tiem, kas būtu sajūsmā par otršķirīgiem trikiem. Diena bija pārlieku karsta, tāpēc puisis novilka kreklu, atklāja savu pievilcīgo augumu un notīksminājās par vēja pūsmu, kas aizskāra viņa ķermeni. Damjāns parasti valkāja džinsu bikses ar zemu vidukli un platu spaiku jostu. Iecienīta bija kovboja cepure. Paskatījies mirkli saulē viņš nopūtās un devās uz norunāto vietu. Dominiks kavējās.
- Varētu pasteigties...-
Damjāns apstājās, noraudzījās pulkstenī un nolēma brāli pagaidīt tepat nevis doties uz priekšu. Kavēdams sev laiku, viņš novilka savas kurpes ar spico purngalu un pats apsēdās uz ietves malas. Tikmēr garām aizšāvās melns fords, skaļi dodams ziņu, ka Damjāns ir traucēklis. Puisis tam nepievērsa īpašu vērību un turpināja lūkoties uz pusi, no kuras bija gaidāms Dominiks.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 07.01.2008 19:14

mājas

Mežs, tumsa, kārtīgs izsalkums, bet apziņa, ka vienīgais, kas var apmierināt viņa alkas ir kāds ļoti tuvs un ļoti dārgs cilvēks, smeldz pakrūtē...
Bija tipisks rīts un Roiss kā vienmēr grozījās gulta murgu vadīts. Viņa mamma stavēja pie gultas ar norūpējušos skatienu un dīvainā domām. Viņas dēls aizliedza palīdzēt, lai murgi naktīs pazustu, viņs vienmēr apgalvoja, ka iemācīsies to kontrolēt. Diemžēl pārāk ilgs laiks pagājis, tāpēc kā Maga Visvarenā sūtījums bija nākusi šī diezgan dīvainā nometne. Nopūtusies sieviete atgaiņāja domas, bija laiks modināt savu dēlu, laiks uzlikt maksu.
Meža tumsu pāršalca kaitinoša balss. Mamma. Lai arī kā viņš viņu cienīja, šī sieviete mēdza aizkaitināt, it īpaši viņas balss.
"Ko?"
Roiss norūca paskatījies uz māti, pēc brīža saraucot uzaci. Viņa izskatījās kā savādāk, Roiss nespēja un negribēja sev atzīt, ka lēmumos par vecākiem ir kļūdījies. Pēc brīža cieņu ieviesošā sejas izteiksme mātē pagaisa, it kā būtu atcerējusies, ka šī ir seja, ko rādīt nedrīkst. Bet bija jau par vēlu. Roiss pirmo reizi mūža negribēja pamest mājas.
"Tev jāgatavojas uz nometni." apbrīnojami cik īss mirklis dēlam bija vajadzīgs, lai izmanītu viedokli, bet viņa tomēr turpināja savā čalojošajā, kaitinošajā balsī.
"Es jau esmu gatavs, paldies. Vai tēvs mani aizvedīs līdz tam autobusam?"
"Protams."
Roiss pamāja ar galvu un devās uz dušu, pēc brīža atgriežoties istabā uz gultas stāvēja paplāte ar ēdienu. Pasmaidījis, viņš laimīgi notiesāja savas brokastis un apģērbās uzvelkot parastu baltu T-kreklu un melnas auduma bikses. Viņam piestavēja tik ļoti, ka šis vienkāršais apģērbs pat, varetu teikt, izskatījās elegants. Paņēmis somu, Roiss devās lejā.
Tēvs jau gaidīja lejā un ieraudzījis dēlu, pamāja ar galvu un devās uz mašīnu. Roiss saminstinājās un paskatījās uz māti, kas bija atnākusi viņu apavadīt.
"Izklaidējieties labi." viņš teica ar nelielu smīnu un no mammas tukšās kabatas izvilka zeltītu monētu. Viņs zināja, ka māte to novērtēs un sapratīs, jo Roisam nekad nebija paticis lietas padarīt par naudu.
Arī tēvu viņs pārsteidza, izmaksājot kafiju, kad viņi apstajās benzīntankā, un kopumā viņi šķīrās laimīgi. Tāda saliedētība ilgi nebija valdījusi šajā ģimenē.



autobusā


Roiss no tāluma bija novērojis strīdu, bet nebija dzirdējis ne vārda kaut no malas izskatījās pagalam interesanti un pamazām tuvojās autobusam; tēvs bija viņu izlaidis netālu, jo Roiss vēlējās paiet ar kājām.

"Sveicināti" viņš uzrunāja Nilu un pamatīgi nopētīja autobusu un pajautāja "Vai ar to mūs nogādās galapunktā?"

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 07.01.2008 19:21

Nils uzsmaidīja zēnam un paraustīja plecus:
-Neko nevar skaidri zināt.

-Atliek vienīgi minēt!
No autobusa iekšienes atskanēja dziedoša sievietes balss.

-Cerēt...
Nils piebilda.
-Nu ko, ej aizņem vietu, iesaku savu bagāžu labi cieši ietūcīt zem krēsla un sakopot visus spēkus, ceļojuma kalnainajai daļai.
Viņa acīs iedzirkstīja ķircinoša liesmiņa.
-Ceru, ka tev nav bail no augstuma.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 07.01.2008 19:37

netālu no autobusa

Dominiks klusi gaidīja aiz nezināma nosaukuma vekala stūra un vēroja savu brāli. Viņš saberzēja rokas un diezgan skaļi iesmējās. Viņš vienmēr bija sajūsmā par iespēju strauji parādīties brālim aiz muguras un katru reizi viņš viņaprāt un brāļaprāt dumji ķiķināja pirms baidīšanas procesa. Protams, ģitāras futlāris uz pleciem, nelielā, bet piebāztā soma un smagais apģērbs (šodien viņš bija izvēlējies šauras, melnas ādas bikses, smagus, noplukušus, bet ļoti mīļus šņorzābakus un tumšsarkanu, pieguļošu žaketi ar pašuzšūtām uzšuvēm un neskaitāmus sudraba gredzenus) manāmi apgrūtina teleportēšanās procesu. Sakārtodams savu spīdīgi melno platmali, viņš sasprindzināja ķermeni un prātu uz mazu laukumiņu starp brāli un ietves malu un 'plaukš!' teleportējās tieši aiz muguras Damjānam.
- Esmu šeit!
Viņš skaļi iesaucās, satverdams brāļa plecu un pa jokam izlikdamies, ka taisās iekost brālim kaklā.

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 07.01.2008 19:46

Nils veltīja pētošu skatienu abiem brāļiem. Un mazliet saviebās, kad Dominiks "koda" savam brālim, visai uzskatāmi atklādams savu identitāti.
-Dominiks un Damjāns, cik noprotu? Varbūt sastādīsiet kompāniju Diānai autobusā?
Viņš mazliet paaugstināja balsi, lai brāļi dzirdētu.
-Man bail viņu atstāt tur vienu pašu.
Viņš mazliet klusāk piebilda.

OOC: Dī un Nils jūsu vārdus zina, galu galā apstiprināja jūsu piedalīšanos nometnē . Jūs zināt, kās ir Dī, ja vecāki jums stāstījuši. Nilu nepazīstat, bet varētu iedomāties, ka tas ir Dī audžudēls, ja esat par Dī dzirdējuši.

Iesūtīja: gwinerva ; laiks: 07.01.2008 19:50

Pie autobusa



Tehanu piemodināja viņas dīvainais modinatājs, tas bija kas līdzīgs putniņveidīgam radījumam,kam nebija vārds, jo tas nbija tik svarīgs.Laiski izstaipījusies viņa pieslējas gultā sēdus, un aptvēra, kas šodien par dienu - Šodien bija diena, kad viņai bija jābrauc uz nometni...
Viņa žigli aizskreja uz vansistabu, lai nomazgātu seju...
Viņas vecāki atkal bija aizgulējusšies: Kapēc man vienmēr jābūt tai, kas visus modina? Kapēc nevar kādreiz būt savādāk?
Basajām kājām dipot pa dēļu grīdu viņa skrēja lejup modināt vecākus:
-Celieties!Mēs nokavēsim! Celieties augšā!bals bija ļoti enuiazistiska, un likās, ka ar to arī pietiek, jo abi gultā guļošie stāvi zem segas sakustējās un pamazām sāka laiski staipīties...
Kautko pie sevis nomurminājusi, tā, ka tikai viņa varēja dzirdēt, Tehanu skrēja augšā ggērbties.
Lielisi diena par ko tik daudz domāju ir gandrīz izgāzusies! Raujot augšā drēbes, kuras viņa jau bija sagatavojusi viņa apjēdza ka nākses iztikt bez brokastīm.Pašķielējusi uz augļu trauku viņa paķēra kādu sulīga izskata sarkanu ābolu un iemeta somā, kuru bija nodomājusi ņemt līdz.
Ja nav brokastis, tad brokastis pa ceļam...
Nonakusi lejā viņa veltīja īdzīgu skatienu abiem vecākiem, ka jau gatavi smaidot stāvēja pie durvīm.
Kāpēc gan es neesmu tik veca, lai zinātu kādas burvības, kas varētu pataisīt mau dzīvi vieglāku??Kaut vai burvestību, kas mazgā traukus...vai arī burvību, kas palīdz apggērbties, kā mani vecāki? Vai jebko...Neko neteikusi viņa izgaja ārā pa priekšu saviem vecākiem un iesēdāš mašīnā.
Kad viņas vecāki jau bija iekārtojušies savās sēžamvietās pirmais jautājums ko Tehanu uzdeva bija :
-Vai mums tālu jābrauc?
Nepavisam mīļumiņ, atbildeja Tehanu mamma.Tad jau varēšu nosnausties, nodomaja maitene, jo, ja viņas mamma teica, ka nav tālu, tad bija krietns gabls...
Aiz loga skrēja visdažādākās ainas, koki, ezeri, pļavas,mājas, mašīnas....Tas meiteni pamazām iemidzināja.
Viņa pamodās tikai pēc krietna laika, kad izdzirdēja savus vecākus strīdamies par kaut ko.
-Kas tad nu atkal?Nezkapēc meteni vecāki šodien vienkārši tracināja.
Amm, tēvs iesāka, liekas, ka mašīa salūzusi, laikam tev atlikušais sprīdis būs javeic kājām.
Neuztraucies mēs tev visu izskaidrosim, piebilda meitenes māte, un abi vecāki sāka sirsnīgi skaidrot ceļu.
Ar vienu domu prātā viņa devās uz priekšu meklēt autobusu - Nu gan izdevies rīts...
Drīz meitenes garastavoklis uzabojās, jo viņa sāka prātot par to cik jauki būs nometnē...
Gajusi jau kādas 20 minūtes viņa priekšā pamanīja kaut ko līdzīgu autobusam, viņas sejā atplauka plašs smaids.
Pagājusi tuvak viņa secinaja, ka tas viss nebija nekāds parastais autobus.Tas izskatās pat atbaidošs, meitene nodomāja.
Pa gabalu viņa redzéja divas personas srunájamies pie tá, un tad viena pazuda autbusa iek­šienē...
Skaļi nopūtusies viņa devās pie autobusa, lai apskatītu to tuvāk, jo no pirmā uzmetiena likās, ka barikāde vispār nevar izkustēties no vietas...
Nostajusies autobusa priekšā viņa vērās uz augšu.
Itkā nevērsusies ne pie viena viņa noteica:
-Vai šis ir nometnes autobus?

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 07.01.2008 19:54

Damjāns no sākuma satrūkās, vēlēdamies brālim kārtīgi sadot pa mizu, taču nomierinājās, iesmējās līdzi un tēloti izlikās, ka ģībst turpinādams šo spēli. Nebij jau jēgas apvainoties. Dominiks nedarīja to pirmo reizi.
-Klau, kad tu vienreiz beigsi šito?
Damjāns dusmīgi jautāja iedunkādams brāli, tad pamanīja, ka viņiem tuvojas vēl kāds.
-Skat, mūs jau gaida! Hei, tu ar uz to nometni?-
Damjāns uzkrītoši apskatīja puisi no galvas līdz kājām. Tāds nu bija Damjāns- visu grib redzēt, visu dzirdēt un sajust.

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 07.01.2008 19:56

-Jā, tā to varētu dēvēt.
Gaišmatainais zēns uzsmaidīja meitenei.
-Un tu droši vien esi Tehanu. Prieks iepazīties. Nils.
Viņš pieklājīgi paklanījās, gaišajām cirtām noslīdot uz pieres.

Iesūtīja: gwinerva ; laiks: 07.01.2008 20:01

Tehanu redzēja, ka jau cilvēki sāk pulcēties ap autobusu...Tad jau viņa nebija apmaldījusies, bet, pat ja viņa būtu apmaldījusies, tas viņu īpaši neuztrauktu, varbūt būtu tikai neliela nožēla par to, ka nokavēs nometni.
Tehanu itkā pārsteidza atbilde, jo to viņa vispār nebija pat gaidījusi...
Jā...viņa novilka apstiprinot, ka viņu tā sauc.
Zēna ggērbšanās stils likās interesants...Un pats zēns meitenei uzreiz iepatikās...
Un jūs būtu šoferis? Vai?

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 07.01.2008 20:05

-Būs mans gods censties jūs neizbirdināt kalnos.
Viņš pasmaidīja un skatam atklājās baltu, pievilcīgu zobu rinda un divi sīki ilknīši acu zobu vietā.
-Nedomāju, ka būtu prāta darbs ļaut autobusu vadīt manai māmiņai.
Viņš domīgi piemetināja.

Nils viegli pamāja Damjānam.
-Ja tu domā mani, tad jā, es jūs vedīšu uz nometni.
Viņš piemiedza ar aci.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 07.01.2008 20:09

- Mm, man ir daudz sudraba gredzenu. Tādi kā mēs it kā baidās no sudraba
Dominiks klusi noteica un paplātīja rokas uzskatāmi parādīdams visus milzīgos gredzenus, ievērodams, ka tiek pieķerts pusnosodāmā darbībā. Tad viņš ātri, negaidīdams nekādas piebildes, iespraucās iekšā autobusā, pamatīgi aizķerdams ģitāras grifu aiz ieejas augšmalas. Pārskatīdams patukšo autobusu un mazliet vīlies, ka ieradies tik agri un būs jādirn šeit karstumā, viņš devās uz autobusa aizmuguri un iekārtojās krēslā, iespiezdams starp kājām ģitāru.
Viņš bija pārliecināts, ka sēdēs vienīgi blakus brālim, kā vienmēr un visur. Kaut vai šīs nometnes mērķis bija mazliet atdalīties vienam no otra, tā vismaz būtu gribējuši vecāki, bet Dominiks nespēja iedomāties sev blakus kādas citas būtnes, kuras viņš kaut uz brīdi neredzētu upura gaismā. Vai arī viņš reizēm pārlieku spēcīgi redzēja un uzsvēra sevī vampīru nevis dzīvu un just spējīgu būtni?
- Dzīva būtne? Hmm.
Tur jau tā lieta, ka dzīvas būtnes viņam asociējās ar ēdamām būtnēm. Viņš pasmējās par savām 'grēcīgajām' domām un tad pēkšņi pārtrauca domāt. Šeit kādam var piemist telepātijas spējas, viņš attapās un sāka noņemties ar somas satura pārskatīšanu.

Iesūtīja: gwinerva ; laiks: 07.01.2008 20:10

-Mēs varam sēdēt kā gribam, vai mūs kā sasēdinās?
Jūs esat drošs ka šis...eee....autobus ir drošs?
Meitene vēlreiz nedrošu skatienu nopētija autobusu...Tad pasmaidījusi nodomāja:
Ne nu nometnei jābūt jautrai, ja jau ar ko tādu mūs uz turieni vedīs...un, ja mēs vispār uz viņu tiksim....
Šoferis gan ir simpātisks...vampīrs, vēl ieintriggējošāk....
Kāpēc tad ne? Man liekas,ka tas varētu būt varen jautri...Tehanu acīs lēkāja jautrības dzirksteles...°
Un kur tad ir jūsu māmiņa?Viņa lūkojās apkārt...

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 07.01.2008 20:17

Damjāns arī pamāja Nilam un pēc brīža viņi abi ar Dominiku sēdēja autobusa aizmugurē.
-Fū, ir nu gan sutoņa!-
Damjāns noelsās un ņēmās pētīt autobusu. Kā jau viņam likās, tas bija necils, vecs, bet jauks. Viņš aivēra acis un centās iemigt, kaut gan šaubījās, ka tas ir iespējams. autobusā bija saspiests gaiss. Damjāns iedomājās, ka beidzot varētu notikt kas aizraujošāks nekā šī gaisa elpošana. Piemēram, atklāšana, ka autobusā visi ir nešķīstie gari vai braucot viņi apstāsies pie kāda miesta...
- Nu vispār varētu..-
Damjānam nejauši paspruka. Viņš palūkojās uz brāli,pasmaidīja, tad it kā taisnodamies piebilda:
-Iekod man, lai es aizveros, ja tev apnīk.-

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 07.01.2008 20:18

Niks piemiedza ar aci Dominikam un dziļdomīgi pasmaidīja.
-Nu varbūt galīgs nelietpratējs vēl ticētu tām visām kaitinošajām vampīru leģendām. Tiesa, šādu nelietpratēju bija daudz.
-Uzmanīgāk ar to savu instrumentu, gribētos dzirdēt kādreiz, kā tev sanāk, bet ar salauztu jau diez ko nebūtu.
Viņš piebilda, redzēdams, kā aiz autobusa aizķeras ģitāras grifs.

-Mana māmiņa ir otrajā stāvā "labākajās vietās".
Viņš vēlreiz uzsmaidīja meitenei, acīs lēkājot viltīgām dzirkstalītēm.
-Un mani māc stipras aizdomas, ka šodien viņas garderobe kļūs par cepuri nabagāka.
Viņš nodomāja.
-Bet sēdēt patiesi var kur vien sirds kāro.

Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 07.01.2008 20:18

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 07.01.2008 20:26

OOC: atšķirība starp telekinēzi un telepātiju. Telekinēze- priekšmetu pārvietošana ar prāta palīdzību (piekaita arī teleportāciju). Telepātija - domu lasīšana, tāda veida padarīšanas.

-Labrīt!
Nils pieklājīgi attrauca.
-Nē, neesmu dzirdējis par itin nekādu bagāžu.
Nils izskatījās mazliet noraizējies.
-Vai esi drošs, ka kādam tā bija te jānogādā?
Viņš pieklājīgi apvaicājās.

Iesūtīja: gwinerva ; laiks: 07.01.2008 20:31

Tehanu jutās nedaudz nogurusi...
Laikam tomēr vakar bija aizlasijusies grāmatu un dabujusi pārāk mazu laiku gulēšanai,bet labais garīgais bija atgriezies.
Viņas galvā šaudījās tūkstoš domu, ko viņa varētu darīt.
Visi sanākušie likās interesanti, bet pagaidam viņai likās, ka iņa redz tikai vampīrus...
Tehanu saka lūkoties pēc vietas autobusa, kur varetu sēdēt, gribejas kaut kur tuvāk šoferim, tātad priekša, likās, ka viņš varētu būt varen labs sarunu biedrs, vismaz tāds, no kura varētu dabūt labu informāciju.Gribējas iepazīties arī ar citiem, bet to jau varētu izdarīt ari nometnē...
-Labs i,Tehanu novilka, es laikam tad iesu iepazīties ar viņu, man nekas nav pretī sēdēt ''labākajās vietās'', nedomāju, ka man ir daudz ko zaudēt...uzkrītoši aptaustījusi savas drēbes, itkā pāriecinadamās, ka neko nevarētu aizraut vējš, un viņa patiešām nevar neko pazaudēt viņa devās iekšā autobusā...
Iekapusi iekšā viņa devās uz otro stāvu pa šaurām trepītēm gandrīz vai nokrizdama, bet pēdējā momentā atbalstījusies ar plakstām pret trepēm, lai pasargātu kājas no sadauzīšanas.Tehanu vienmēr dauzīj kāja, tas viņu īpaši neuztraca, vienīgi, ka neizskatījas diez cik jauki...

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 07.01.2008 20:34

OOC: neredzēja viss, es teikšu, ko viņa redz un ko neredz .

Autobusa otrais stāvs bija pilnīgi tukšs.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 07.01.2008 20:36

- Nē, tu vari neaizvērties. Parunā ar mani par visām lietām un domā skaļi, lai es šeit neiemiegu. Man ir nojauta, ka iemigšana šādā temperatūrā var nodrošināt nepamošanos. Varbūt vēlāk es tevi pakutināšu, jo tu izskaties tik saskābis
Dominiks nopietni noteica.
- Es nopirku dažas lietas lieliskai ceļa noskaņai. Krāsaini baloni, daudz košļājamo gumiju, kas viņuprāt nebojā zobus, dažus cilvēku žurnālus un... un
Dominiks ievēroja tumšmatainu meiteni ar spožām dzintarkrāsas acīm. Izskatījās ļoti pēc...
- Vampīru meitene.
Dominiks ļoti reti sastapās ar sava veidojuma būtnēm, it īpaši ar pretējā dzimuma būtnēm, un skaistas vampīru meitenes viņš vispār nekad nebija īsti redzējis tik netālā attālumā.
- Ja es būtu sieviete, es vēlētos izskatīties tā.
Viņš savilka seju savādā smaidā un ņēmās kārtot atpakaļ somā izvilktos pirkumus. Viņš nebija pārliecināts, ka tos izmantos, bet viņam vienmēr patika tas process - ieiet veikalā un ieenteresēti patukšot plauktus, un tad vēl jaukās sajūtas pie letes...

OOC Tagad telekinēze ir telepātija. ^^

Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 07.01.2008 20:45

-nav bagāžas?
Kihaku tonī pagaidām vēl skanēja tikai vieglas, vieglas skumjas, labi ietrenētas jau no bērna kājas, trauslas un maigas kā arfas skaņas - tieši tādas, lai iežēlinātu jebkuru.
-simtprocentīgi drošs! Mans mīļais tētuks teica, ka koferus un čemodānus, un somas atsūtīšos ar kādu no saviem šoferiem.
joprojām pati nevainība, puisis sērīgi ieņaudējās un saguma.
nolādēts, nolādēts, nolādēts! viņš tās neatsūtīja! nevienu pašu! es zināju, ka viņi grib mani pāraudzināt, es zināju, ka viņi grib... bet TIK ĻAUNĀ VEIDĀ?
ievilcis dziļu, dziļu elpu, pusaudzis spītīgi iekodās apakšlūpā un ar skatienu ieurbās zemē, pa ausu galam dzirdēdams kādu divu vampīru sarunu turpat blakus - o, viņam bija izcili sarkastiska piezīme, bet! ne šobrīd. šobrīd viņam bija jāizdomā, kā tik kaut pie daļas savu drēbju. viņš varētu zvanīt māmiņai, māmiņa nekad viņam nedarītu pāri. vai savam sulainim, viņš vienmēr visu salika pa plauktiem. tikai, viena problēma - mobilais tālrunis viņam bija atņēmts.
vēlreiz, lai nolādēts!

Iesūtīja: Develin_ ; laiks: 07.01.2008 20:47

autobusā

Viljams Džeimss Norenbergs izņēma no mašīnas bagāžnieka melnu sporta somu un veltīja īsu mājienu vecākiem, kuri bija mašīnā. Uzmetis īsu skatienu autobusam, viņš sadrūma, tomēr turpināja doties uz braucamā pusi.
Viljamu īpaši nesajūsmināja vecāku plāni par viņa iespējamajām laika pavadīšanas iespējām, tomēr viens mierinājums bija - te būs arī Fierra. Fierra allaž bija mierinājums. Ellīgi patīkams mierinājums, neraugoties ne uz ko.
Viljams sakārtoja somu augstāk uz pleca. Smaga. Ķieģeļi? Ā, ķieģeļi tur nebija ielīduši, nu ja.
Lēnā, bet drošā solī viņš tika līdz autobusam. Puiša tumšās acis to vēlreiz nopētīja, it kā vēloties saprast ar kādiem diegiem tas vispār turas kopā.
-Brīt,-viņš uzrunāja gaišmataino puisi pie autobusa. Neparasta laipnība no Viljama puses, tas tiesa. Tomēr kaut kādi kontakti ar cilvēkiem gribot negribot jau būs jāuztur.

Iesūtīja: gwinerva ; laiks: 07.01.2008 20:51

OOC: ok,ok...

Uzkāpusi augšā Tehanu neko neredzēja...
Bet...Meitene bija nedaudz apmulsusi...Tehanu bija dusmīga uz Nilu..Vai tad viņš būtu melojis??Varbūt viņa kur pazuda?Negribējās sākt strīdu jau pirmajā dienā, tāpēc noraustījusi plecus Tehanu apsēdās vienā no vietām un skatījās apkārt, viņai patika augstas vietas....
Bet tomēr ziņkāre guva virsroku:
Nil?Eee, kur tad viņa ir?Meitene pārliekusies pār autobusa malu izteica jautājumu tā kā nedaudz dusmīgi...Vērīgi lūkodamās uz leju viņa pie sevis domāja: interesanti, ko tagad viņš izdomās?
Meitene jutās pāra slinka, lai dotos uz leju, lai būtu aci pret aci ar vampīru, jo viņa pirmkārt bija mazāka augumā, un otkārt slinkums bija pārāk liels...Bet, cikārt viņu nekas neaturētu...
Tehanu gaidīja atbildi, galvā bija vairākas versijas.

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 07.01.2008 20:51

OOC: hehe, labi, neviens vairs neraksta to "autobusā" bet pagaidām tam nav nozīmes, tas būs vajadzīgs tikai, kad būs karte, tagad ir ok tāpatās.

Nirnaeth:
Nils mazliet apjuka, izdzirdējis tik daudzu somu un saiņu pieminēšanu, bet viņa apjukums izpaudās tikai vienā apjukušā skatienā, kas drīz vien nozuda.
-Pilnīgi drošs.
Brīdi padomājis, Nils piebilda:
-Viņš jau katrā ziņā to visu var atvest uz nometni, ja tev nav nekā ģērbjama līdzi, varbūt šofers kavējas.

Develin_:
-Labrīt!
Nils veltīja puisim siltu smaidu.

Gwin:
-Kā, tu gribi teikt, ka viņas tur nav?!
Nils izklausījās patiešām apjucis.

Iesūtīja: Develin_ ; laiks: 07.01.2008 20:57

Viljams nopētīja autobusu, tad nopētīja puisi un secinājis, ka neko viņš vairāk neteiks, pie sevis nopūtās.
-Uz nometni. Viljams Džeimss Norenbergs. Kas man tālāk jādara?-Vils nolika somu pie kājām, jo tā bija pietiekoši smaga, lai to būtu pagrūti noturēt uz pleca.

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 07.01.2008 21:00

OOC: tikko iedomājos, ka autobusā nevar būt īpaši smacīgs gaiss, jo tam nav sienu . Bildītē ielūkojaties .

-Nu, ja akurāt negribi doties ar kājām, tad laikam jākāpj iekšā autobusā, Viljam.
Nils iedrošinoši teica, cenzdamies nedomāt par iemeslu, kāpēc viņa māte neatradās tur, kur viņai bija jāatrodās.

Iesūtīja: Develin_ ; laiks: 07.01.2008 21:04

Viljams iekoda lūpā, lai nīgri nenopūstos.
Kur ir Fierra?
-Autobusā, cik jauki. Vietas ir numurētas vai jāsēž un grīdas? Ko darīt ar šito?-puisis pabakstīja somu ar kāju.-Un vai ir kādi īpaši norādījumi?
Šāds jautājumu daudzums no Viljama puses bija teju pārsteidzošs, bet nekā savādāk viņš interesējošās lietas nespēja noskaidrot.

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 07.01.2008 21:07

-Nu sabakā zem krēsla tā, lai neizbirst pa kalniem braucot un vietu izvēlies pēc savas patikšanas, tur visiem pietiek un vēl krietni pāri paliek. Ja bail no augstuma, iesaku otrajā stāvā nekāpt.
Nils skaidroja, bet likās, ka viņa domas atrodas pavisam kur citur.
-Ko viņa ATKAL ir sastrādājusi?!

Iesūtīja: Develin_ ; laiks: 07.01.2008 21:12

Viljams strupi pamāja un devās augšā uz otro stāvu. Iemetis somu pirmajā brīvajā dubultkrēslā, puisis apsēdās un ņēmās to iebāzt zem sola. Gaišie mati sakrita acīs un aizsedza skatu, tādēļ pēc mirkļa Viljams atliecās, lai saņemtu matus ar melnu lenti. Nu mati netraucēja un pēc mirkļa soma bija palikta zem sēdekļa.
Viljams izstiepās pa abiem krēsliem un atgūlās, uzlicis rokas uz sejas.

Iesūtīja: sirds1 ; laiks: 07.01.2008 21:13

Tas bija patiesi lieliski. Nu lieliski, lieliski, lieliski. Paskat kas par autobusu! Paskat kas par dienu! Paskat kas par ielu! U-ū!
Lidija apstājās netālu no uz vietas stāvoša autobusa un palūkojās uz augšu, uz visiem autobusa daudzajiem stāviem. Viņa bija ģērbusies taisnos, parasta auduma svārkos nedaudz virs ceļa, kājās meitenei bija vieglas basenes, bet mugurā vienkāršs krekliņš, uz elkoņa atkal uzmesta bēšīga jakai līdzīga žakete vai arī žaketei līdzīga jaka (ej nu sazin), mati izlaisti brīvi un it kā spurainiem galiem, taču savaldīgu izskatu kā redzams kāds no rīta te ir pacenties, lai tos pieglauztu vismaz uz pāris stundām. Tāpēc tagad nu Lidijas asstūrainā seja izcēlās vēl vairāk, tāpat kā iegarenā, šaurā mute ar plānajām lūpām. Dabisks skaistums.
Bet pie rokas Lidijai bija viņas mantu lāde - brūna un lakota kā saulē izkususi piena šokolāde.
Līdz šejienei gaišmatainā meitene bija atnākusi ar kājām. Kā gan savādāk? Pastaiga par ļaunu nenāca, Lidija arī to bija vēlējusies, laika pietika un jā - Maglēra bija vienkārši atnākusi ar kājām. Nebija bijis tālu. Jā, jā, jā!!!
Lidijai bija lielisks garastāvoklis, un meitene tā arī izskatījās it kā viņai būtu labs noskaņojums. Pie tam priekš vilkača lāsta gaišmate izskatījās patiesi labi iedegusi un lieliskā formā - tvirta, vingra un muskuļota.
Maglēra pārāk daudz nekavējās...
Viņi noteikti nemaz nepamanīs! Nepamanīs to, ka esmu vilkate!meitene priecīgi nodomāja un iespurdza cilvēku bariņa pašā vidū ar platu, pašpārliecinātu smaidu uz lūpām.. Viņas gaišie, paplānie mati dzīvīgi noplīvoja, bet pelēkzaļās acis dziļi un aizrautīgi iemirdzējās. Tomēr ne pietiekami dzīvīgi. To dzīles aiz ārējā prieka un pašpārliecības dzelzs un samta priekškara rādījās baisas un tumšas kā akacis vai tikpat labi neizgaismota skatuve bez dekorācijām un aktieriem.
Cilvēku nebija ļoti daudz, bet pietiekami, lai Lidijai būtu ko nopētīt un izpētīt. Tomēr viņa klusēja, lai arī manīja cik plaša, dažāda sabiedrība te salasījusies. Un vai tad vajadzēja sākt bļaustīt sveicienus un visiem pēc kārtas spiest rokas, saucot savu vārdu? Ko?
Hei! Varbūt iet iekšā?
Ej nu sazin...

ooc: Optimistiskais stils. Yo.

Iesūtīja: icyrain ; laiks: 07.01.2008 21:14

autobusā (relatīvi)

Viņa gulēja uz autobusa auduma jumta, kas zem viņas svara bija patīkami ieliecies.
Gluži kā šūpuļtīklā... mm, cik sen tas bija.
Tad viņa izdzierdēja soļus uz kāpnēm...
- Auč!
Tā bija tikai Dī. Viņa turpināja nekustīgi gulēt vēl kādu laiciņu.
Bija dzirdams, kā sāk ierasties cilvēki, bet neviens nekāpa otrajā stāvā.
Hmm, liekas Nils labi tiek galā. Kā vienmēr, šis Misters Galantais.

-Labs i es laikam tad iešu iepazīties ar viņu, man nekas nav pretī sēdēt ''labākajās vietās'', nedomāju, ka man ir daudz ko zaudēt... Viņa izdzirdēja balsi un soļus uz kāpnēm.
Laikam jāiet patraucēt Galanto...
Un viņa pavēlās pa jumtu uz malas pusi un noleca no jumta tik ātri, ka neviens to pat nepamanīja.
- Kas tad vēl trūkst? Viņa jautāja, pielavījusies Nilam no mugurpuses. Šķiet, neviens cits viņu tā arī nebija pamanījis.

Iesūtīja: gwinerva ; laiks: 07.01.2008 21:15

OOC:jap, es par to autobusu arī iedomajos

Nē,tu gribi pateikt, ka tu nezini Kāpēc viņas šeit nav???Kaut kas Tehanu visā šitajā nepatika...
Un sāka sāpēt galva...Viņai vairs negribēja atrasties otraja stāvā...
Lenām un uzmanīgi viņa nokāpa atkal lejā...Viņa lūkojās apkārt pēc kādas brīvas divvietīgas vietas.Gribejas vienkārši kaut ko adarīt līdz sāksies īstā jautrība nometnē...
Viņa nevienu vēl nepazina izņemot Nilu, un apsvēra iespēju ar kādu varbūt parunāt, bet nebija droša, kuru personu izvēlēties.Tehanu saņēma savs gros melnos matus ar rokām un atlika tos atpakal aiz muguras, lai nekrīt priekša, pūles bija veltīgas jau pēc daziem mirkļiem tie bija atpakaļ vecajā vieta uz viņas peciem...
Kaut kur autobusa vidū viņa nolika savu somu uz sola un apsēdās, atkal jautajoši vērodama Nilu...
Un tad viņa pavērās uz diviem pēc izskata līdzīgiem zēniem, kas izskatījas ļoti labi iekārtojušies, varētu teikt, ka viņi pat bija dvīņu brāļi, vismaz pēc sejas vaibstiem.Attapusies, ka blendž Tehanu ātri noversās, viņa atkal paskatījas uz Nilu,

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 07.01.2008 21:19

Steidzīgi soļi. Čaukstošas drēbes. Aizelsušās ieelpas. Kāda blonda meitene, garajiem matiem plīvojot nopakaļ, steidzās uz kādu nezināmu vietu. Diez vai tas bija acīmredzami, bet viņai bija absolūti vienalga, vai attaisno savu izsmalcināto apģērbu ar tam atbilstošu graciozumu.
Ātrāk, ātrāk, kaut es nebūtu nokavējusi!
Drudžaini domāja Vibeke, uztraukuma asarām sakāpjot acīs. Viņa nezināja pie kā vērsties, ja autobuss jau būtu prom, bet tādēļ centās aizgaiņāt tādas domas, apzinoties, ka tā ir iespējams nelaimi tik piesaukt. Vismaz tādu padomu tētis viņai deva. Vibeke apmetās ap stūri, un, atviegloti uzelpodama, konstatēja, ka autobuss vēl ir uz vietas. Apstādamās uz mirkli, viņa izelpoja, un tad - turpināja rikšot līdz autobusam, somai jau lēnāk velkoties nopakaļ. Blondā meitene piegāja pie autobusa ieejas. Brīdi atpūtusies, atspiežoties uz lielā zižļa, viņa iekāpa pasakainajā, viņas sapņu autobusā, un ar platu, sirsnīgu smaidu noteica:
Sveiki! Cik jauki, ka paspēju.

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 07.01.2008 21:26

OOC: sirds1, lūdzu ooc pelēkā krāsā, k?


-Labrīt, Lidij!
Zēns piemiedza meitenei ar aci.
-Laipni lūgta iekārtoties autobusā.
Viņš noteica, redzēdams, ka meitene vēl nav īsti izlēmusi, ko darīt. Te viņš pēkšņi un ĻOTI nosarka, pagriezies pret meiteni, kas tikko bija parādījusies kā no nekurienes. Uzmetis meitenei vienu skatienu viņš uzskatāmi novērsās un klusā, piesmakušā balsī noteica:
-Sineil, ā, tu izlēmi nokāpt... Es te, um... ē... nu, nezinu, īsti vēl neesmu skaitījis. Amm, Dī kaut kur ir pazudusi. Negribi iekārtoties autobusā?
Viņš visbeidzot jautāja, pagriezies pret meiteni ar muguru, izskatījās nu ļoti komiski...

Likās, ka Tehanu teikto viņš savā apmlsumā ir palaidis garām, jo meitenei neatbildēja.
Viņam tas nebija raksturīgi, cik varēja noprast, bet arī Vibekes ierašanos Nils nebija pamanījis, šķita, ka visus viņa spēkus aizņem centieni neskatīties uz Sineilu.

OOC: Sineilas tēls ar nolūku nav iepostots ATD pavedienā.

Iesūtīja: icyrain ; laiks: 07.01.2008 21:37

autobusā (relatīvi)

Nilam nu jau aiz muguras stāvēja neliela auguma meitene ģērbusies balti brūni pleķainā naktskreklā uz lencītēm, kas sniedzās viņai līdz puslieliem.
Vīrieši...
- Labāk atpakaļ uz! Es paklausīšos no malas. Tad redzēs, kas mūsu jauniņajiem aiz ādas! Un - gan jau ar Dī viss ir kārtībā, es neko nedzirdēju.
Un Sineila pazuda aiz autobusa stūra un izgaisa. Ieliekums autobusa jumtā tā arī neparādījās.

Iesūtīja: Apaču tuksneša rēgs ; laiks: 07.01.2008 21:40

Mājās

Gorkijs gaidīja šo dienu. Varbūt ne ar īpašu sajūsmu, bet tomēr tā bija un palika gaidīta.
Savu tēvu puisis atrada viesistabā pie alus pudelēm, tās vienmēr bija viņa iecienītās. Viņš runāja pa telefonu, un pēc sarunas varēja spriest, ka tā ir sieviete tur, otras klausules galā.
Ar nepacietību gaidu mūsu tikšanos, mīļā. Ceru, ka tev ir ieplānots kas lielisks, viņš teica. Ieraudzījis dēlu stāvam pie istabas durvīm, tas uzreiz steidza savai sievietei pateikt, ka atzvanīs.
Es dodos uz nometni. Paliec sveiks, Gorkijs atteica, stāvēdams ar mugursomu vienā rokā, ceļa somu otrā. Nesagaidīdams atbildi, viņš uzmeta mugursomu uz pleca un žigli izsteidzās no mājas.

Pie autobusa

Somas nebija tik smagas kā izskatījās. Kopā ņemot un uzturot līdzsvaru starp uz pleca esošo smagumu un rokā turošo, tas viss pat likās samērā viegls. Mugurā Gorkijs bija uztērpis vienmēr uzticamo pelēko mēteli, brūnās bikses un ap galvu pelēcīgu matu lentu (somā viņam bija vēl dažas lentes), kas vienmērīgi saplūda ar pelēkajiem matiem. Mēteļa kabatā bija viena paciņa sērkociņu gadījumam, ja soma tiktu atņemta.
Gorkijs pamanīja vecu (ak, tiešām vecu, bet viņam jau patīk tādas lietas) autobusu. Sekojis savam minējumam, ka tas varētu būtu transportlīdzeklis ceļam līdz nometnei, viņš platiem soļiem piesteidzās pie tā. Tur stāvēja kāds mazliet apmulsis blonds jauneklis un vēl citi.
Sveicināti. Esmu Gorkijs. Vai šis autobuss mani nogādās uz nometni?

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 07.01.2008 21:42

Kad viņa bija prom, Nils atviegloti uzelpoja, kaut gan jau mirkli pēc tam izskatījās par to satraukts.
-Kur ir mamma, kad viņu patiešām vajag...
Viņš nodomāja un pasmaidīja par šīs domas dīvainību. Tad it kā atcerējies savu pienākumu, pievērsās jauniešu bariņam.
-Hehe, izskatās, ka drīz varēsim braukt.
Viņš domīgi pavērās augšup uz autobusa otro stāvu.
-Tikai mammu jāatrod...

-Ā, emm, Gorkij, tieši laikā, mēs jau domājām, ka jāsāk tā kā taisīties uz braukšanu. Atbilde uz tavu jautājumu ir jā.
Nils pamāja ar galvu un nozuda autobusā. Uzkāpi otrajā stāvā viņš teatrāli nogrozīja galvu un bezcerības pilnā balsī novilka:
-Mamm...


-Kas ir?!
It kā no tikša gaisa atbildēja sievietes balss.


-Tikai ne atkal...

-Es zvēru es nebiju vainīga, tikai domāju par pirtiņu un kādu burbuļvannu...
Gaisā planējošās acis, mute un deguns domīgi novilka.
-Kuram tad negadās neveiksmības teleportācijas. Ai, ceru, ka mans ķermenis aizteleportējās uz pirti, nevis tā kā toreiz, kad mums trīs dienas tas bija jāmeklē kalnos...

Iesūtīja: gwinerva ; laiks: 07.01.2008 21:46

Tehanu izvilka no somas savu melno grāmatu, pašlaik neko negribējas darīt, varbūt tikai uz mirkli noslēgties...Likās, ka Nils ir pār ak aizņemts, lai atbildētu, un arī tas viņai nerupēja viņš vēl dabūs atpakaļ.
Sakārtojusi matus aiz vienas auss viņa iedomājās kādu romantisku stāstu pirms atvēra grāmatu.Atvērusi grāmatu viņa sāka lasīt, bet ēkšn stāsts atkal nomainījās.Saraukusi nedaudz pieri viņa atkal iedomājas kaut kadu piedzīvjumu stastu, bet tad tas atkal nomainījās.Ar skaļu blī
kšķi aizcirsdama grāmatu vina secināja ka pat nezin ko grib lasīt...
Tas bija pēdējais piliens Tehanu domas parak šaudījās...
Viņa nolēma, ka labāk vienkārši pasēdēt un neko nedarīt, nomierināt nervus tā teikt...Pekšņi viņas garīgais uzlabojās.Vina saprata, ka sodiena nebija vienkārši viņas diena, jau no paša rīta nekas nebija izdevies.
Kaut ko nomurminajusi pie sevis, viņa atjēdzās, ka savas domas gandrīz pateikusi skaļi.Tehanu domāja par kādu dziesmu ko varetu padziedāt, bet nekas nenāca galvā.Panēmusi savu piezīmju blocinu vina uztaisīja lidmašīnu un izlidinaja to ara pa autobusa logu?, ja to vispār tā varēja nosaukt...Lidmašīa ļāvās vēja pūsmām...
Tad viņa pavērās uz jaunatnākušo,dzirdedama viņa vārdu viņa vāri pasmaidīja, nu viņa pazina vēl kādu...
Jā, labāk atrod, Tehanu nomurminaja,nosmaidījusi, un tad apjēdza, ka to pateikusi skaļi, bet ne tik skaļi, lai Nils dzirdētu...Ja viņš arī to būtu zirdējis, viņai tas tik un ta nerūpētu.

Iesūtīja: sirds1 ; laiks: 07.01.2008 21:47

Pirmajā mirklī gaišmatainā vilkace bija izbrīnīta izdzirdot savu vārdu, otrajā sekundes simtdaļā Lidija jau domāja, ka te ir arī uzradies kāds pazīstams cilvēks, bet, kad viņa ieraudzīja laipno uzrunātāju tas izrādījās tikai zēns... Paga... Lidija sarauca pieri, taču nepaspēja neko pateikt, pat ar kaut kādu nebūt smaidu atbildēt uz laipnību. Pilnīgi neko. Viņai virsū gandrīz uzdrāzās vēl viena tādi pati blonda būtne tikai steidzīgāka un... mulsinošāka?
Lidija mazliet pakāpās maliņā, dodot viņai ceļu, lai meitene viņu nenotriec ar savām pekelēm un, uzraukusi vienu uzaci, ar neko neizsakošu sejas izteiksmi noskatījās kā zēns, kas tikko bija viņu sveicinājis tagad nosarkst un sāk stostīties, kādas pavisam citas meitenes dēļ. Seja tagad bija nopietna un, ja Lidija šo puisi kaut mazliet pazītu, tad noteikti krietni viņu iedunkātu, pasmīkņātu un izteiktu kādu zobgalību pie reizes ''mulsinošo'' svešinieci iepazīstinot ar sevi un tad, protams, arī pašu apjukušo puisi. Ak, kāda māksla... Bet nu atlika tikai iekost lūpā un žigli nolaist uzaci, lai negūtu ienaidniekus jau pirmajās sološā piedzīvojuma minūtēs.
Khem.
Lidija dziļi noklepojās un, iespiedusi vienu roku sānā, paspēra vienu soli uz priekšu.
Pēkšņi no sprikstošās uguntiņas par Nosvērto Stabu Ar Labo Stilu.
Sveiki.
Maglēra mierīgi noteica.
Es nezinu kā tu mani pazīsti, bet... nu labi. Prieks dzirdēt sveicienu!
Meitene pēkšņi veltīja puisim savu valdonīgo karalienes smaidu un piemiedza viņam ar aci. Matos spoži iemirdzējās saule. Bet smaids bija smaids. Garens un tāds, kas neparāda zobu rindas. Bet Lidija jau nekad nesmaidīja, atklājot zobus.
Piemiedzienu ar aci gaišmate nebija manījusi.
Lidija paspraucās puisim garām, uzmetusi viņam ciešu, pašpārliecinātu skatienu ar uguntiņām acu zīlītēs, viņa devās tālāk. Autobusa dziļumos. Daudz laika domāt nebija. Visi noteikti tagad skatīsies un tāpēc būs labāk, ja Lidija uzreiz pašpārliecināti kaut kur piemetīsies it kā jau būtu to vietu nolūkojusi savos sapņos vai arī šī vieta būtu vienīgā, kas būtu Maglēras cienīga.
Meitene pāris reizes pameta apkārt vairākus zibenīgus skatienus un izlēma iekārtoties kādā pilnīgi brīvā vietā.

Iesūtīja: Apaču tuksneša rēgs ; laiks: 07.01.2008 21:57

Gorkijs noskatījās, kā Lidija tikko pasviedusi sveicienu, iebrāžas autobusā.
Es arī iešu, viņš noteica sev un pasmaidīja.
Kāpnes tik tiešām bija šauras.
Viņš kāpa uz otro stāvu. Jo augstāk, jo labāk.

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 07.01.2008 22:02

Autobusā.

-Mamm, nāc lējā, piesprādzēšu tavu seju pie krēsla, citādi vēl pazaudēsim...
Nils smagi nopūtās.
-Pārējie iekārtojas labi, sabakā bagāžu zem krēsliem, lai nekas neaizlido, paši piesprādzējas, citādi vēl izkritīsiet kalnos. Drīz braucam.
Viņš kāpa lejup, Dī seju aiz deguna. Lai nu ko varēja noprast no mutes, acīm un deguna, tomēr šķita, ka viņai ir visai jautri.

OOC: medusdūrēm kaut kas nav kārtībā ar krāsām, tikko pārslēdzos un pati pārbaudīju, hmm, redzēs kā būs, varbūt atliks vnk vietu rakstīt. Bet klasiskajā skinā viss ir oki doki.

Iesūtīja: gwinerva ; laiks: 07.01.2008 22:10

Autobusā

Tehanu saberzēja rokas, nu tad beidzot, viņa nodomāja...
Fiksi ulikusi jostu viņa iekartojās ērtāk.Viņa parasti to nebūtu darījusi, bet ar šādu ''īpašo'' braucamrīku lābak lieki neriskēt...
Interesanti cik tālu jābrauc?viņa domāja, varbūt pajautāt?
Cik ilgi mums jābrauc?Tas bija jautājums tikai jautāšanas pēc Tehanu patiesībā bija vienalga, pat pati atbilde viņai nekad neko neizteiktu, jo ''maz'', ''tālu'' neko jau īsti neizsaka...
Viņa uztaisīja vēlvienu papīra lidmašīu palaisdama to lidot pa autobusu.
Pabaza savu somu zem krēsla un bija gatava braucienam.

Iesūtīja: Apaču tuksneša rēgs ; laiks: 07.01.2008 22:10

Gorkijs gāja līdz otrā stāva beigām. Kaut kur tālāk no visiem, bet, ja vajadzēs, viņš pie kāda piesēdīsies. Somas tas spēcīgi iegrūda zem krēsliem un ja tomēr tās vajadzēs, viņš pieticīgi tās atkal izvilks laukā. Nav taču tik grūti, vai ne?
Puisis apsēdās. Ieelpoja gaisu visā tā pilnībā. Pavēroja apkārtnes skatu no loga.
Kaut kas šeit likās traucējošs.

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 07.01.2008 22:14

Autobusā.

-Veselu brīnišķīgu mūžību, meitenīt!
Noteica gaisā planējošās lūpas un savilkās veidā, kas nozīmētu patīkamu smaidu, ja būtu redzama pārējā seja un, ja Nils neturētu neredzamo seju aiz deguna (acis un lūpas starp citu brīni planēja ap sagūstīto degunu).

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 07.01.2008 22:21

Autobusā.

Es... Tad jau es iekārtošos autobusā... Ai, nu labi.
Vibeke uz brīdi apjuka, kad uz tik acīmredzamu sveicienu viņai neatbildēja pat tas puisis, kurš atradās autobusā, lai sagaidītu tādus kā viņa pati. Un pacēlusi savu somu viņa devās dziļāk autobusā.
Cik labi, ka šis nav piesmacis.
Vibeke nopriecājās. Viņa jau juta, ka vaigi deg sārti no pirmītējā skrējiena. Viņa nekad nebija bijusi tā izturīgākā meitene, drīzāk pretēji.
Pa kādai vietai autobusā jau bija piepildījušās ar, Vibekesprāt, viņas jaunajiem biedriem. Noskatījusi savu vietu - pie loga, tieši tā, kā viņai patika - soma tika nomesta uz blakus krēsla, bet pati meitene glūnīgi pagriezās, lai apskatītu visus šos neparastos jauniešus. Vibekes enerģija bija teju sautaustāma, gandrīz kā ar nazi griežama. Viltīgajās tirkīza acīs lēkāja mazas elektrības dzirkstelītes.

OOC: velns! Es nevaru dabūt oranžu krāsu. Kaut kas laikam kait šitam platekrāna monitoram. Ja kāds varētu iepostot tās krāsas kodu, lūdzu...

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 07.01.2008 22:36

OOC: Šodien beidzam, es te jau sēžu no 18 00, turmpmākās sarunas varat vest savā starpā, vai gaidīt atbildi rīt, kad es atkal būšu online, ja kas jautājams Nilam vai Dī. Ieskriešu no rīta, lai atbildētu uz postiem, kas te varētu būt, parādīšus laiku pa laikam pa dienu arī online. Bet visus gaidīšu ap kādiem 17 00 - 19 00. Rīt mēs nonāksim nometnē katrā ziņā tā es ceru.

Ceļā.

Piesprādzējis mammas daļas pie krēsla, Nils secināja, ka diez ko cerīgi neizskatās, tāpēc viņš noņēma autobusa priekšā esošo somu un protestējošās Dī daļas ievietoja tajā, apgalvodams, ka tas ir teju vienīgais veids, kā nodrošināt viņas neaizpūšanu.
-Labsi, braucam! Ceru, ka visi ir gatavi!
Viņš uzsauca, apsēdies pie stūres.
-Pārējie, cerams ieradīsies paši.
Viņš klusi noteica, uzspiezdams gāzes pedāli.

Autobuss apsūdzoši iečīkstējās, noraustījās un domīgi sāka ripot pa ceļu Dī drūmo apsūdzību pavadībā.

OOC: Saldu dusu, vai jauku postošanu tiem, kas vēl turpina šodien.

Kopsavilkums -
Autobusā atrodas:
gwinerva
Develin_
Ludiēna
Perfumer
Nirnaeth
sirds1
Juliette
Massacre
Apaču tuksneša rēgs (es drīsktu tavu niku saīsināt uz ATR?)

Paši saviem līdzekļiem nometnē nonāks:
melomania
birokraac
Pūķēns Sāra
Rīt vakarā mums ar vajadzētu būt tur. Varat braukt agrāk katrā ziņā, bet negalvoju, ka jūs kāds sagaidīt, tur ir tikai Icy chari, bet viņa mājās ir vakarā.



OOC2: Jā, medusdūrēs nestrādā krāsās, pati pārbaudīju, tas nekas, galvenais, lai redzam, kur jūs esat pagaidām neuztraucieties par to. Normālajā kbkn strādā btw.

Iesūtīja: gwinerva ; laiks: 07.01.2008 22:38

autobusā

Tad jau jauki, Tehanu atzinīgi pasmaidīja.
Tehanu izgaišana šādā veidā nesagādāja nekādu pārsteigumu, jo pati viņa varēja arī izgaist, bet pilnībā, un šis jau nebija izgaišanas gadījums...
Atcerējusies par ābolu somā viņa to izvilka āra, vēders jau arī tā kurksķeja...Nokodusies viņa izbaudīja sulīgo augli, tas bija pazudis jau pēc dažiem mirkļiem.
Mmmmm...ja tik man būtu vairāk, mīlētu ik vienu, kurš man varētu iedot vēl,viņa nodomāja
Tehanu atkal sagrozījās tā lai varētu redzēt aizmugurē sēdošos biedrus...Nedaudz papetījusi viņus viņa atkal atgriezās pie ''brāļiem'', kā viņa bija viņus iesaukusi,nedaudz paskatījusies viņa iegrozījās atpakaļ ar skatu uz priekšu un pievēra acis.
Viņa izēlojās nometni...Interesanti līdz cikiem viņiem atļaus staigāt ārā.Pēkšņi meitene iedegas interese:
Un sakiet vai šajā nometnē ir arī kādi noteikumi? Tehau vērsas pie gandrīz izgaisušās lēdijas...
Jā, kādi noteikumi, kurus būtu vērts pārkāpt, viņa pie sevis smīnēdama nodomāja.Es jau arī vrētu būt paklausīga, bet tas būtu garlaicīgi...Un kāds labums no tā?
Varētu pabiedēt savus biedrus.Tas gan būtu jautiri
Tehanu juta sevī kūsājam lielu energgiju, tagad viņai sāka palkt interesanti...

OOC:Grāpi paķer mani līdz, nez vai būšu ieksā rīt, jo man ir trenninš no 6-8 peec mana laika(juusu 8-10) un pēctam nez vai tikšu, atkarība no mājasdarbiem...tikai vakarā, kad jums būs kādi 1 vai 2...bet varu papostot 7 vai 9 no rīta juusu laikaa...

Iesūtīja: icyrain ; laiks: 07.01.2008 22:41

OOC - krāsa nav pieejama arī visās citās ādās, izņemot orģinālo, krāsas kods - *color="#FF8C00"**/color* tikai zvaigznīšu vietā lieciet kvadrātiekavas.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 07.01.2008 22:42

Dominiks nepaspēja attapties, kā autobuss jau bija piepildīts dažādām pārsvarā pievilcīgām būtnēm. Viņš centās neuzkrītoši vērot visus jauniešus, nolikdams platmali tā, lai būtu redzama tikai viņa apakšējā sejas daļa.
- Gandrīz vai burvestība - momentāla autobusa piepildīšanas burvestība. Un neizturama smacīguma arīdzan.
Viņš nodomāja, laiski pašķistīdams ļoti nesaistošu cilvēku žurnālu. Likās, ka Damjāns ir iesnaudies, vai arī tikai izlikās iesnaudies, vai varbūt sutoņā nobeidzies. Dominiks pabikstīja brāli ar žurnāla malu.
Mēs jau drīz brauksim. Tā kā varētu tagad mazliet paraudāt, jo tomēr mēs braucam uz vietu, kur nav mūsu vecāku.
Dominiks nopietni noteica un tad sev neraksturīgi skaļi iesmējās. Šķiet brālis bija tiešām iesnaudies. Viņš apsedza Damjānu ar viņa jaku, protams, ne jau tāpēc, ka viņam sala, bet Dominikam vienkārši riebās skatīties uz brāļa kailajiem pleciem - pretīgais paradums.
- Vampīram staigāt karstā laikā bez aizsega ir perversi. Sāpīgi skatīties.
Dominiks pievērsās skatam caur logu, kaut vai viņam šķita, ka šo ainavu viņš jau ir iemācījies no galvas. Galvā veidojās daudz domu - vai šajā nomentē būs jāiepazīstina ar sevi, un visi lielā aplī stāstīs par to, kas viņi ir un tad piespiedu kārtā nāksies piedalīties murgainās grupas nodarbībās... Dominikam tas sagādāja tādas nelielas grūtības. Šī doma lika viņam iekrampēties brāļa elkonī.
- Mans sardziņš.
Viņš nodūdoja.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 07.01.2008 22:49

autobusā


Roiss visu šo laiku ar smīnu bija vērojis kņadu un pamanījies nemanāmi apsēsties autobusa otrajā stāvā.
Viņš paklausīgi sekoja norādījumiem, par somas palikšanu zem krēsla, jo autobuss izskatījās diezgan vējains.
Atplaucis gaišā smaidā viņš vēroja apkārtējos ar savu pievelkošo skatienu, neko neteikdams. Šajā ķņadā bija grūti orientēties, tāpēc Roiss apdomīgi nolēma iepazīties ar visiem brīdī, kad autobuss jau labu laiciņu būs sācis kustēties. Braucot labāk vedās sarunas, vismaz tā līdz šim vienmēr ir bijis.


ooc: Jūs esat vieni vareni postotāji! Es biju prom tikai divas stundas un jau ir 3lpp!
Žetons visiem!

Iesūtīja: gwinerva ; laiks: 07.01.2008 23:02

Autobusā...

Tehanu jau bija pamanījusi, ka vienam no brāļiem patīk runāt pašiem ar sevi, doma par to vien lika viņai pasmadīt.Viņa nekad nevarētu ko tadu izdarīt, varbūt tikai nejauši, ja aizdomājas, bet tas gadījās reti.Pārsvarā viņa visu domāja galvā, un domu un fantāziju viņai patiesi netrūka.Noliekusies un atkal paņēmusi savu somu viņa paņēma piezīmju blociņu un sāka tajā skricelēt drakoniņu.Tehanu dievināja drakonus, tie bija tik skaisti dzīvnieki, pēc viņas domām,ka arī visi citi- laumiņas, vienradži un kenturi...
Kaut notiktu kaut kas interesants, kaut no tiktu kaut kas interesants....Man ir garlaicīgi!Vismaz nav jāsēž mājās varu sēdēt autobusā, kurš var ik brīdi salūst...Interesanti ar ko es būšu vienā namiņā? Ja vispār mēs būsim namiņos...mamma un tētis pat nevarēja pateikt, kas tad īsti nometnē būs.Bāc drakona galva nav laba,japarzīmē...Lai gan viss pārējais sanāca perfekti, galvai jau nav ne vainas, bet varu labāk.
Izplēsusi lapiņu viņa to atkal parvērta - sataisīja- lidmašīnā un izlaida pa autobusa logu, ļaudama vējam to pilnībā vadīt.
Viņa pacēlās uz augšu un pagriezās atpakaļ sekodama lidmašīnai ar skatienu.Tehanu likās dīvaini, ka tāda lieta bez smadzenem vispār var ko darīt...
Viņa bija ievērojusi ari citus biedrus.
Tehanu turpinaja prātot par to kāda varētu izvērsties nometne.Viņai patika jaunā gaisotne.

Iesūtīja: Apaču tuksneša rēgs ; laiks: 07.01.2008 23:12

Gorkijs pamanīja papīra lidmašīnīti. Un noķēra to!

Iesūtīja: gwinerva ; laiks: 07.01.2008 23:23

Tehanu satriekta redzeja roku no augšas, kas satver viņas lidmašīnu.
Pirmais bija panika, pēctam viņa gribēja skaļi protestēt...un to arī izdarīja:
-Hei, tu tur augsā! Atdodiet manu lidmašīnu!viņa izdvesa, neaudz nobālušu seju.
Tehanu bija satriekta, ka āds redzēs viņas zīmējumu, lai gan tas bija tīri ta neko, viņai šī doma nemaz nepatika.
Bāc nu kāpēc es vienmēr iekļūstu tādās situācijās?Kaut es tik todabūtu atpakaļ...Man neveicas!

Iesūtīja: Apaču tuksneša rēgs ; laiks: 07.01.2008 23:32

Gorkijs pētīja mazo drakonu. Tas likās jauks. Kad ieraudzīja tā galvu, viņš pie sevis pasmaidīja. Un tad izdzirda kādu saucam no lejas.
Atvainojiet, bet jūs to palaidāt vaļā un tā būtu piederējusi gaisam un visam, kas tajā, viņš pārliecies ''pār bortu'' klāstīja savu teoriju. tātad arī man, Gorkijs turpināja. Vai varu to paturēt vismaz uz kādu laiciņu? Viņš uztaisīja savu lūdzošo eņģeļa sejiņu.

Iesūtīja: gwinerva ; laiks: 07.01.2008 23:40

Tehanu bija apņēmības pilna dabūt atpakaļ zaudēto...
-Tas, ka es viņu palaidu lidot nenozīme, ka tu vienkārši vari paņemt .Tu neesi gaisā...un vispār uzzīmē pats savu.
Viņā kūsāja dusmas... bet tā nebija viņas vaina.Un viņam bija kaut kas, kas piederēja viņai, lai arī tikai zīmējums, bet tomēr.
Kāpēc tu vispār gribētu to paturēt?Meitene jutās ieinteresēta...Dusmas tāka pagaisa redzot zēna seju.Nevarēja taču būt, ka kādam ctam arī vrētu patikt drakoni un, ja tomēr, tad ne jau nu viņas zīmētais..
Viņu parņēma vēlme uziet augšā bet viņa baidījās, ka varētu nokrist, vai izkrist āra pa autobusa tā saucamajiem logiem, kas patiesība bija tikai caurumi...
Ka tevi visār sauc? Tu zīmēt proti?

Iesūtīja: Apaču tuksneša rēgs ; laiks: 07.01.2008 23:47

Gorkijs piekārtoja matus, skatoties uz meiteni tur augšā.
Es esmu gaisā, tāpat kā tu un visi citi. Tu nemaz nespēj iedomāties, cik liela vērtība tam ir. Manā uztverē. Zīmēt es neprotu, bet mani saista sērkociņi. Esmu Gorkijs. Un tu būtu..?

Iesūtīja: birokraac ; laiks: 07.01.2008 23:48

Stundu pirms izbraukšanas

CITĀTS(birokraac @ 07.01.2008 20:51)

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 08.01.2008 08:15

Damjāns pasmaidīja un piesēdās tuvāk brālim.
-Redzu esi atradis sev līdzīgo..-
Viņš smejoties noteica.
-Zini, to es laikam esmu pārņēmis no tevis...Bet nu es vairs nevaru tikt vaļā no vampīra gara. Zini, tāda sajūta, ka tu reizēm sapņos redzi ķiplokus vai savus upurus un es nez kā tur arī piedalos...Turklāt esmu pašlaik nogarlaikojies, tāpēc es tev varētu atklāt, ka esmu domājis briesmīgas lietas pie sevis klusībā. Gribētos jau izjust ko jaunu...Vai saproti? Šis cilvēciskais veidols mani iegrožo.-
Damjāns nopietni paskatījās uz Dominiku, tad turpināja, kamēr brālis ņēmās ar somas kārtošanu.
-Es sapņoju izdarīt tik daudz, bet mani sapņi nepiepildās. Piemērām, es labprāt būtu tas, kurš skaisti dzied. Padomā, ko tu dari, līdz es atveru muti...Vispār es jau neveru viens pats. Klau. Man apnika runāt, ja tu neklausies un skaties tikai uz to meiteni.-
Damjāns manāmi sapīka.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 08.01.2008 11:05

- Atvainojos. Viņai ir dzintarkrāsas acis. Tas ir labs iemesls, lai vērotu. Pie tam viņa tomēr nav vampīrs, redz. Burve... Bet es dzirdēju visu, ko tu sacīji.
Dominiks čukstēja, ar acīm sekodams lidmašīnītes lidojumam un tam kā viņa 'noskatītā' iepazīstas ar citu jaunieti. Viņš pievērsa brālim savu maigi tumšbrūno acu skatienu. Viņš skatījās ļoti nopietni un tad, cik vien iespējams tuvu un klusu, iečukstēja brālim ausī:
- Man prātā arī ir briesmīgas lietas. Un reizēm garlaicība un atrašanās savā nodabā spēj tās briesmīgās lietas piepildīt. Tu zini. Un tas būs kaut kas jauns.
Viņš zīmīgi pasmaidīja brālim un neīpaši veiksmīgi piemiedza ar aci. Šī sejas kombinācija viņam sagādāja grūtības jau no bērna dienām.
Jā, dziedāšana un dziesmu sacerēšana bija Dominika iecienītākā nodarbe, tūlīt pēc cilvēku vērošanas un iekārošanas. Viņš reizēm varēja spēlēt ģitāru stundām ilgi, it īpaši brīžos, kad blakus nebija brāļa, ģitāra it kā kliedēja visu ilgošanos, un viņa paša balss bija lielisks dziedinātājs visām garīgajām rētām. Damjāns arī reizēm dziedāja viņam līdzi, bet viņa balss bija augstāka un spalgāka - Dominikaprāt brālis vienmēr nevis dziedāja, bet nokliedza dziesmu.

Iesūtīja: gwinerva ; laiks: 08.01.2008 11:06

Autobusā

-Mans vārds ir Tehanu...
-Kāpēc gan tam tavā uztverē ir tik liela nozīme?Meitene bija neizpratnē.
-Sērkociņi, tas gan ir interesanti, un ko tad tu ar viņiem dari?Tehanu bija patiešām ieinteresēta....
Es esmu šodien labā omā, vari paturēt zīmējumu, ja gribi, tāpat uzzīmēšu vēl...Varbūt, pat uzzīmēšu vienu pieklājīgu, ja gadīsies laiks...Nav nemaz tik traki,reku pat sakarīgs sarunu biedrs uzradies,Tehanu nodomāja.Es varētu iepazīties varbūt pat ar kādu meiteni,viņa pameta ašu skaitienu uz meiteņu pusi.
Vai tev vispār ir kaut mazākā nojausma, kas mūs sagaida nometnē?Mani vecāki man nko nav teikuši, man pat liekas, ka viņi īsti nezina paši.Galvenais bija izdabūt mani laukā no mājas.Ne jau tāpēc, ka man patiktu sēdēt iekšā, bet gluži vienkārši man patīk lasīt..Un tev? Tehnu turpināja sarunu ar Gorkiju,tā itkā viņu jau būtu pazinusi vismaz vairākas dienas.Viņa bija pieradusi teikt, ko vien ienāk prātā un nemaz nedomāja ko manīt šajā sakarā.Galu gala, ja gribēji, lai pret tevi ir atklāts pašam bija jābūt atklātam.
Atkal saņēmusi savus matus kopā ar rokām viņa tos atlika mugurpusē, kur tie kavējās vien dažas minūtes līdz atkal krita pār viņas pleciem.Tehanu apsvēra iespēju uztaisīt bizi,bet bija pieradusi, ka mati vienmēr izlaisti, lai gan dažreiz palika nedaudz karsti.
Vismaz,tagad viņa varēja priecāties, ka autobusam nebija īsti sienas, bet gan viss brīvs atļaujot gaisam brīv cirkulēt,Tehanu nepatika braukt utobusos, jo viņai parasti palika nelaba dūša.Vismaz tagad tas izpalika...
Likās, ka diena izvēršas uz labo pus, lai gan bija sākusies diezgan nelāgā noskaņā.Tehanu galvā iepeldēja doma par vienradzi, tad par pegasu, viņa jau zināja, ko viņa grib zīmēt nākamo.Viņa pamanīja, ka viens no brāļiem viņu vēro bet tas likās tikai normāli, neviens te nevienu vēl nepazina, tikai normāla ziņkārība...novērsusi skatienu no viņiem Tehanu iekārtojusies tā lai varētu redzēt Gorkiju- ceļgali viņas vietā un rokas atbalstītas uz atzveltnes, ķermenis vērsts prom no šofera puses, skatiens vērsts uz augšu.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 08.01.2008 11:19

Damjāns atsmaidīja atpakaļ.
- Lai tā būtu...Bet zin ko? Kad mēs atbaruksim mēs varētu kaut kā iedvest dzīvību šajā nometnē. Uzrīkotu ballīti, paši pabiedētu ļaudis ar pesteļiem...Tu jau zini, ka man padodas šie šausmu stāsti.-
Viņš pārskatīja klātesošos, tad sazvēnieciski piebilda:
-Ja vēlies, tās burves telefona numurs būs tavs...Tev tikai jānodzied serenāde un es pasniegšu ziedus.-
Damjānam patika Dominika balss, tā vienmēr aizrāva. Sav balss viņam arī patika, tikai viņš nprata īsti dziedāt. Viņš jau redzēja kā Dominiks izvelk ģitāru, nostājas viņas priekšā uz viena ceļa un uzrauj balādi.
-Žēl, ka man ir ar patikšanu tā pasmagāk. Manā rīcībā ir visas pasaules sievietes un izpriecas, bet nu jāatzīst. Man muļķim, nekas nav tuvs.-
-Piemiedz viņai ar savu neveiklo aci.-
Damjāns smējās, iedunkādams brāli.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 08.01.2008 11:33

- Pabiedētu ļaudis ar pesteļiem? Brālīt, te visi būs tādi pesteļveidīgie kā mēs. Un pie tam...
Dominiks mazliet pieklusināja balsi.
- Man nepatīk ballītes un kur nu vēl TĀS ballītes, kur ir vairāk kā divi cilvēki, tas ir, mēs abi. Diemžēl man to tev jāatkārto atkal un atkal. Pie tam tu zini, ka cilvēki man ir gluži kā gleznas pie sienas. Vērošanai un ar pirkstiem - nē. Tas pats attiecas uz visiem nevampīriem. Es labāk pūtīšu balonus.
Dominiks nomurmināja un noslaucīja pieri, domādams iesmieties, it kā padarot savu nošķiršanos par joku vai varbūt nesmieties, lai izklausītos nopietni teikts. Dominiks nolēma iesmieties. Viņš attapās, ka sācis ļoti svīst. Daudzie apģērba gabali un sutoņa autobusā bija vaininieki.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 08.01.2008 11:49

-Es jau arī tik pie tevis turos...Aplaimosim mammu ar vilšanos. Tad nu dosimies klusākas vietas meklējumos un tad es ar tavu atļauju aiziešu papriecāties.-
Damjāns atbildēja. Viņs paņēma žurnālu, kurš atradās turpat, kur kaudze citu, proti, pie krēsla un sāka vēdināties.
-Vai kāds nevarētu kaut ko atvērt? Vai arī visi ir sajūsmā par šo pirti?-
Damjāns vērsās pie visiem autobusā. Viņš jau bija pamanījis, ka Domoniks svīst, turklāt, arī pats Damjāns neatpalika.
-Sasodītais karstums! Tāpēc man vairāk patīk naktis...

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 08.01.2008 12:01

Vibeke plaši atvērtām acīm neizpratnē raudzījās uz diviem puišiem, kas netālu no viņas sēdēja autobusā. Izskatījās, ka viņiem abiem bija līdz nāvei karsti.
Kas pie velna? Dīvaiņi.
Jaunā burve nodomāja.
Autobusam taču nav logu, pie tam tagad, kad tas kustās, pūš tik patīkami liegs vējiņš.
Viņa vēl kādu brīdi nenovērsās, bet tad neizpratnē tik noskurinājās.
Cerams, ka mēs drīz būsim klāt. Gribētos ātrāk nokļūt nometnē. Es ceru, ka tas būs kādā mežā vai citā cilvēka neskartā vietā. Tā, lai tur milzonīgi enerģijas krājumi.
Viņa vēlreiz noskurinājās, iedomājoties to pasakaino sajūtu, kad katrā šūnā, katrā ķermeņa kvadrātcentimetrā skraidelē mazas maģijas dzirkstelītes, tiecoties izkļūt laukā.

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 08.01.2008 12:12

OOC: Nu gan esat pacentušies . Diezgan ilgu laiciņu aizņēma to visu izlasīt. Man prieks .

birokraac: labsi, pieskaitu tevi autobusā esošajiem, sakarā ar tehniskajām problēmiņām.

Ludiēna un Parfumer: autobusam tiešām nav logu, jūs redzējāt to bildi sākumā? Man šķiet, ka ņemta no ārzemju lapas, ja jums ir vietējais internets, tad žigli izskaidrošu:
divi stāvi, nav logu, šauras kāpnītes autobusa ārpusē, kas ved uz otro stāvu. pirmajā stāvā bezstiklu logi, otrajā tādas kā margas. Krēsli gar sienām starp citu.

Perfumer vai Ludiēna (neatceros ): ja drīks jautāt, kā tu zināji, ka gwin ir burve? Viņa neko Tādu izdarījusi nebija, turklāt vampīri, kā jau minēju, arī var ēst normālo food, tā kā tas neko arī nenozīmētu, viņiem pat tas var garšot, bet jēgas no tā mazas, jo organisms to viu vnk izvada ārā, nepārstrādājot.

Gwin:
-Noteikumi, kādi noteikumi?!
No somas atskanēja satraukta balss.
-Noteikumu nebūs, būs tikai ieteikumi...
Viņa domīgi noteica.

Nils pēkšņi iesmējās.
-Katrā ziņā saistīti ar Dī noteikti nebūs, bet viņa jau nav vienīgā. Mamm, tu vispār zini, ko vārds noteikumi nozīmē?
Viņš vērsās pie somas, no kuras parādījās mēle mēdoties.
-Jūsu pašu labā, jā, būs dažas lietas, kas jāievēro.

Iesūtīja: gwinerva ; laiks: 08.01.2008 12:42

Tehanu jutās nedaudz pārsteigta, nometne bez noteikumiem, tad jau nu gan būs varen jautri ne?Es varētu izdarīt milljons lietu!NAv noteikumi, man pilnīgi neticas, tas ir kaut kas nedzirdēti fantastisks!!Tehanu domas riņķoja jaunas sajūsmas pārņemtas.
Un kāds būtu ieteikums pašlaik?Jūs tiešām nejokojat? Nekādu noteikumu? Pat gulēt var iet kad gribi?
Tehanu dzintarkrasas acis iemirdzējās no sajūsmas.Viņa pat nevarēja iztaikt visas savas izjūtas, jo tas bija kas starp satraukumu, sajūsmu un pārsteigumu.Viss sāka iet uz labo pusi, un tas viņai bija pa prātam.Ja vēl izdotos kādam sabojāt nervus vai izvest no pacietības, tagad gan būtu pa pirmo, bet pagaidām nevienu tādu, kas viņai īpaši nepatiktu, vai ko viņa gribētu sadusmot nebija gadījies viņas ceļā.
Un labi vien bija.Tehanu nepatika, ja ir ienaidnieki, tos viņa dabūja tikai galējā gadījumā, ja tiešām nevarēja savādāk...

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 08.01.2008 12:49

Nils pēkšņi klusi iesmējās. Viņam bija patīkami un t;adi, kā, mierīgi smiekli.
-Jums taču nevienam vairs nav četri gadi.
Viņš uz mirkli pievērsās Tehanu, bet drīz viena atkal skatījās uz ceļu.
-Protams, ka varēsiet iet gulēt, kad vien jums ienāks prātā. Bet ieteikumus jums nodeklamēs Ohegass, kad būsim klāt, viņam tas labi padodas.

-Pat pārāk labi.
Īgni novilka soma.

Iesūtīja: gwinerva ; laiks: 08.01.2008 13:00

Interesanti, jā nu tev laikam paveicies ar vecākiem, Tehanu īgni novlika.
Man jāiet gulēt vismaz 12.00, nu bet tas skolas dienās.Citkārt varu iet kad gribu, bet līdz šim visas nometnes, kur esmu bijusi jāiet gulēt pēc noteikta laika, liekas, ka šī būs pati jaukākā nometne, kurā es piedalīšos visā savā dzīvē.
Tehanu bija pa tiesi priecīga.Plats smaids rotājas viņas sejā...Likās, ka divas nedēļas paies tāda jautrībā, kādu viņai pat sapņos nav rādījusies.Jo mjās viņai mūždien bija jāmācās, un tas jau bija apnicis bija prieks, ka var arī izrauties no ikdienas rutīnas.Tehanu patika apgūt jaunas lietas, bet kas ir par daudz, tas ir par daudz...

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 08.01.2008 13:09

-Ka to ņem.
Nila balsī jautās sarkastiska nots.

-Ka to lai tagad saprot?!
Soma satraukti jautāja.

-Nu var jau atļaut daudz ko, bet pilnīgi visa atļaušana jau arī nav nekas pārlieku jauks...
Nils smaidīja.

-Es neesmu vainīga, ka tu labi uzvedies, varbūt, ja tu sāktu darīt ko sliktu es tev kaut ko arī aizliegtu.
Soma īdzīgi noburkstēja.

-Tehanu, ceru, ka tev būs jautri.
Viņš uzsmaidīja meitenei.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 08.01.2008 14:39

Mājās


-Artēmij pasteidzies, mēs jau tā kavēsim!-
No apakštāva atskanēja strikta sievietes balss, kad garš puisis izgāja, stipri saliecies, no istabas, nedroši uzlūkojot durvju augšu.
-Fū... galva uz vietas...-
Viņš vēl nodomāja, kad skatam pavērās kāpnes.
-Tikai nenokrits, tikai nenokrist... tās margas... tik viegli lauzt sprandu...-
Garais puisis piekļāvies ar muguru pie sienas, nedroši spēra soļus lejā pa kāpnēm.
-Artēmij!-
Kāpņu lejā viņu sagaidīja gara sieviete, kura gan nebija tik gara kā tumšmatainais puisis, bet puisis vainīgam sagumstot, viņa likās gigantiska. Sieviete dusmīgi uzlūkoja puisi, kad viņa burtiski izgrūda puisi laukā pa durvīm, kur viņš satinga ieraugot mašīnu!
-Kas nu atkal?-
Sieviete aizkaitināta jautāja.
-M...Mašīna...-
Sieviete pārtrauca puisis.
-Tā nekož, bet tagad...-
Viņa atvēra mašīnas durvis un iegrūda mašīnā puisi.
-Kādēļ tas piemeklēja tieši mūs? Citiem...-
-Nomierinies dārgā un braucam,-
Kāds vīrietis, kurš jau sēdēja mašīnā, bez emocijām pārtrauca slaiko sievieti, kura nopūšoties paklausīja, bet vīrietis ar tādu pašu acu krāsu kā Artēmijam, sakārtoja no deguna noslīdējušās brilles un atsāka lasīt to, aks atardās viņam rokās. Artēmijs nedroši lūkojās kā pazīstamo vidi nomaina bīstamas vietas, kuras pat Artēmijs nespēja iedomāties šausmīgākajos murgos.

Iesūtīja: Develin_ ; laiks: 08.01.2008 15:56

autobusā

Viljams bija kaut kādīgi savijis sev apkārt drošības siksnas un atgūlies uz abiem krēsliem vienā pusē. Kaut kas starp abiem viņam spieda mugurā, bet puisis par to īpaši nelikās ne zinis, jo iepriekšējā nakts nebija gulēta sīkās māsas sīko kaprīžu dēļ, tādēl Vils bija noguris un par visu vairāk vēlējās pagulēt.
Tad nu viņš arī bija piemidzis, uzlicis rokas uz acīm.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 08.01.2008 16:53

OOC. Dominiks, cītīgi vērojot, ievēroja, ka Tehanu nav ilkņu. Līdz ar to nosprieda, ka tā varētu būt burve. Un par autobusa neesošajiem logiem tagad būs skaidrs. ^^

Dominiks kādu laiku vienkārši nolēma pasēdēt klusi un paklausīties apkārtējo sarunās. Pēkšņi viņš nodomāja, ka nebūs nopircis īsti pareizās lietas laika pavadīšanai. Bet vismaz cilvēku žurnāli izrādījušies samērā noderīgi. Tāpēc viņš, no brāļa iespaidojoties, arī ļāvās vēdināties.
Netālu no sevis viņš ievēroja neievērotu būtni, kas izkatījās gandrīz vai mirdzoša.
- Mati tik balti un tā vien prasās aptīties ap rokām. Tomēr es labprāt izskatītos tā, ja es būtu sieviete
Viņš nodomāja un pasmaidīja savā nodabā. Netālu kaut kas ieskanējās par 'paveikšanos ar vecākiem'. Dominika un Damjāna vecāki vienmēr cītīgi skatījās, lai brāļiem nebūtu īpaši jākrīt kārdinājumā, prātā uzreiz nāk brīdinājums turēties tālāk (bēgt) no savainotiem un asiņojošiem cilvēkiem, kā arī nekādas smiešanās un ilkņu atrādīšanas sabiedrībā. Ak. Un vēl tā tendence atdalīt brāļus vienu no otra. Sākumā viņi vēlējās uz nometni sūtīt tikai Dominiku, bet vēlāk vienkārši nolēma, ka būtu jauki padzīvot brīvībā bez dēliem, ieliekot viņus svešās, bet drošās rokās. Dominiks nosmīnēja.
- Šeit nevienam neizskatās pietiekami drošas rokas
- Iedomājies? Divas nedēļas brīvībā.
Viņš sazvērnieciski noteica, sakārtodams platmali tā, lai būtu vēl mazāk redzams.

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 08.01.2008 17:41

OOC: Atvainojos par novēlošanos, biju iegrimusi granātābola mizošanās, bet izskatas, ka neko daudz nokavējui neesmu .

Melomania: Gaidu tavu postu un PZ. Tu esi pēdējā, kas nav neko iepostojusi.

Perfumer:Tā varētu pieņemt, bet tu izklausījies pārlieku jau nu pārliecināts par saviem vārdiem . Bija jāpārbauda . Ar secinājumiem viegli nemētājaties, mēdz beigties arī slikti .

Hehe, ļausim jums grimt fantāzijās par beznoteikumu nometni līdz vakaram, kad ieradīsies Icy un jūs iepazīsieties ar bibliotekāru .

Karte jau ir gatava, visai apšaubāms photoshop pielietojums līdz vieniem naktī, bet šo to saprast var. Mans pirmais photoshop darbs btw . Iepostosim, kad nonāksim nometnē, cerams, ka pirmajā pavedienā arī būs, palūgsim modiem.

Būtu ārkārtīgi jauki pēc jūsu pēdējā posta saņemt informāciju, kad nākarez tiksiet OOC veidā.

Nils izskatījās priecīgs, sarunās zēns neiesaistījās, tikai mirkli pa mirklim sadzirdējis kaut ko no runātā klusi iesmējās. Viņš svilpoja kādu savādu jautru melodiju un autobuss traucās arvien tuvāk tālumā vīdošajai kalnu grēdai, kura šajā jau diezgan siltajā rīta stundā tomēr bija pilnībā ietinusies miglas vālos.

Iesūtīja: Develin_ ; laiks: 08.01.2008 17:50

Viljams vēl aizvien gulēja. Uz mirkli gan puisis bija uztrūcies un domīgi palūkojies uz visiem, pārliecinādamies vai Fierra tomēr nav tikusi uz autobusu, tomēr nonācis pie secinājuma, ka viņa meitene nav braucamajā, atkal atgūlās un aizmiga pa otram lāgam.


ooc:tagad došos projām, būšu rīt vakarpusē un/vai pēcpusdienā.

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 08.01.2008 18:15

Autobusā.

Vibekes galva bija mazliet izliekta ārā pa logu, vējš, viņas stihija, viņas krāšņā, sirdsšķīstā mīlestība, rotaļājās garajos matos. Visa viņas būtne bija ierauta šajā iedomātajā burvībā, divu nedēļu ilgajā sapnī. No autobusa priekšpuses līdz viņas ausīm nonāca slāpētas balss prieks par šo nometni. Bez noteikumiem. Gulēt var iet kad vien gribas. Kā atbalss, prieks izplatījās arī autobusa aizmugurē, un Vibeke sadzirdēja arī vienu no gejiskā paskata puišiem pieminam Brīvības vārdu.
Divas mūsu nedēļas. Mūsu! Kā es nespēju sagaidīt. Ja varētu, izkliegtu savu satraukumu pa visu autobusu.
Vibeke smaidot prātuļoja. Un viņa sajuta tādu pēkšņu vēlmi iesmieties, ka nespēja tai vairs pretoties. Meitene iespurdzās, atmetot galvu, un aizklāja seju plaukstām, cenšoties norimt. Ak, cik tas viss likās jauki!

OOC: Perfumer un Ludiēnu lūdzu neapvainoties par šo apzīmējumu. ;D Bet no malas, nezinātājam, jūsu ucināšanās nevarētu likties brālīga mīlestība. :]

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 08.01.2008 18:26

O.O.C atvaonojos par logiem. To izgriežam.Un manis pēc varat to ucināšanu uzskatīt kā kkādu tabu. Nerūp.
- MMM...-
Novilka Damjāns.
-Divas nedēļas bez pārmetumiem. Ja godīgi, jau sen biju par to sapņojis. Manuprāt, viņiem tas nekaitētu. Mammai jānolaiž tvaiki un tētim vajag divvientulību ar mammu un atpūtu no kliegšanas, ka esmu atkal ieradies mājās piesūcies ar cigarešu smakām. Tā arī neizdevās paskaidrot, ka man nelabi metas no smēķiem.-
Puisis izstaipījās.
-Paklau, uzdziedi man kaut ko.-

Iesūtīja: birokraac ; laiks: 08.01.2008 18:41

kur gan citur

- Lieliski, bariņš dīvaiņu, kā no Tarantīno filmas izkāpuši, nez, ko vecmamma bija domājusi ar - tā būs mums visiem labāk, mīļais!
Apskatīdams ķiķinošo pārīti aizmugurē, viņš lepni uzkāpa otrajā stāvā, kur valdīja apbrīnojami gaisīga gaisotne. Likās, ka tēvoča Henrija karaļa Edvarda laika rolsroisa spoks salīdzinot ar šito ir karaļa cienīgs braucamais, vismaz par svaigu gaisu šeit sūdzēties nevarēja.
- Nospļauteis, tās taču ir divas nedēļas, kas gan varētu vēl tāds notikt divās nedēlās koes nebūtu jau peidzīvojis?
- Dinozauru uzbrukumu, dieizn vai ...
Kasaubons nejuta, ka ir sācis runāt pilnā balsī pa visu autobusu

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 08.01.2008 18:46

OOC. Vibeke var domāt to, kas tīk. Tādas jau ir šīs spēles - tikai spēles ^^

- Uzdziedāt? Šeit? Nemuļķojies. Es nedomāju gan.
Dominiks nomurmināja, taisot vaļā ģitāras futlāri un tad to atkal aiztaisot. Prātā iešāvās dažas, ašas rindiņas.
- Klausies:
Mūsu ceļš uz mājām būs tāls
un neziedēs rozes, pat magones, nē.
Moku rīkiem un važošanai pienāk gals,
kad divi brāļi dodas plašā pasaulē.

Nejautā man, mīļais brāl',
kurp vedīs taka šī un kāpēc...
Galvenais, ka būsim tāl', pat ļoti tāl'
tik tāl', ka mazliet nedaudz sāpēs.
Dominiks dziedāja sērīgā melodijā un pavisam klusu, pieraugot, lai neviens cits nevarētu īpaši dzirdēt. Viņš ilgi vilka pēdējo zilbi un tad aizvēra acis un izveidoja sejā skumju un drūmu izteiksmi. Gribējās smieties.
- "Nejēdzība a capella", ne?
Viņš iesmējās un paslēpa seju rokās.

Iesūtīja: birokraac ; laiks: 08.01.2008 18:57

-Ak, debesis un zeme aprijiet mani, viņi dzied!!!
Tēlotā šokā zem deguna nobubināja puisis un sāka meklēt kabātā savu atrasto un pazaudēto un atkal atrasto parasto zīmuli. Tad izvilka papīra lapiņu, kas pirsm tam itin droši varēja būt papīra konfekšu tūta, nvirzīta divās palknēs, viņš sāka skribelēt piezīmes, par to cik nāvīgi vientuļš un nevienam nevajadzīgs jutās!

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 08.01.2008 19:02

OOC: Gee, ja es nesēdētu pie stūres varētu ar jum vēl padarboties, bet es diemžēl sēžu pie stūres . Un Dī ir atkal aizteleportējusies . Btw mana mamma beidzot uzzināja, ka viņas foto ir te, hehe, galvu nenorāva, dzirdēju, ka viņas komentārs esot bijis: "man patīk būt zvaigznei". Eh, godīgi sakot mums ir 9 visai sabiedriski radījumi, vadoties pēc manām piezīmēm. saprotu, ka visi neesat online, bet pagaidām ir iepazīšanās daļa tieši tā, kur spēlētāji var brīvi iepazīties . Tā ka likšu jūs mierā . Iejaukšos, ja jūs mani izprovocēsiet, meanwhile I'll keep silent and devote myself to classic vampire studies. Esmu te ik pēc kādām 10 min pārbaudīšu postus tā ka varat mierīgi vērsties pie Nila vai somas, ja tas nepieciešams.

birokraac: gaidu PZ ar skaidrojumu par tavu pulksteni .

Icy solījās būt ap 20 00 vai 20 30, ap to laiku mēs jūs jau sāksim spīdzināt, ļoti ceru, ka būsiet online, lai nepalaistu garām pirmo uzdevumu .

Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 08.01.2008 20:04

OOC: es nopietni apsveru domu par to, ka mana doma piedalīties šajā spēlē nebija īpaši gudra. nav laika. piedodiet, ka nespēju būt tik aktīva, cik vajadzētu. T__T

Kihaku bija samierinājis un saucinājis sevi ar domu, ka viņš atriebsies par apzinātu un speciālu bagāžas nozaudēšanu tēvam dubultā, un ieņēmis kādu brīvu vietu labu gabalu no pārējiem, akurāti sasprādzējies, uzbīdījis uz galvas mp3 pleijera austiņas, kas neļāva viņam dzirdēt pārējo sarunas (vai attiecīgi - dziedāšanu). tā vietā cauri galvai plūda patīkamas, sen zināmas un mīlētas melodijas. tievās, garās kājas bija atspiestas pret priekšējo krēslu un uz lieliem nu gulēja atvērts komikss, ko viņš centās lasīt pēc iespējas lēnāk, zinot, ka jaunu nedabūs veselas divas nedēļas.
slaids rādītājpirksts uz baltās papīra malas sita līdiz ritmu ausīs skanošajai, dzīvespriecīgajai dziesmai, izdomāti un uzzīmēti varoņi - lika smaidīt. drīz, pavisam drīz viņš sasniegs stadiju, kad paliks tik omulīgi, ka būs jāiet un jākaitina citi.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 08.01.2008 20:15

Damjāns klusi ņirdza.
-Mans akapella, vai kā to sauc, samaitātu visiem dzirdi. Nu bet jau atkal man ir jāapbrīno tava balss. Tā man vienmēr ir patikusi.Domāju, ka šī būtu tā prasme, kuru es vēlētos, ja kāds man dotu izvēli-
Damjāns vērās pa logu. Ainava aiz loga mainījās diezgan ātri. Te bija redzamas tikai dažas mājas. Prom no pilsētas, prom no cilvēkiem, tuvāk sirdsdraugam. Puisis nopūtās:
- Soulmate...-
Pasmaidīja un pievērsās autobusa griestiem.Viņš sevī dungoja Placebo.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 08.01.2008 20:16

autobusā

Roiss pasmaidīja. Puišu dziedāšana bija dzirdama arī otrajā stāvā, bet tā nebija tik mokoša kā varētu šķist. Pēc brīžā viņš pat neapzināti dungoja līdzi un aizrautīgi vēroja skatu, kas pavērās šajā bezlogu autobusā, pētot apkārtējos un klausoties sarunās. Nometne bez noteikumiem ir neiespējama, it īpaši attiecīgajās mēness fāzēs, vai arī viņi ļaus pēc pārvēršanās medīt, beidējot citus? Šaubos. Rioss pie sevis sprieda un atcerējās ģimeni, sapņus, bet šīs domas nedrīkstēja ielauzties prātā, tapēc viņš atkal skatījās sev apkārt lūkojoties pēc kāda sarunu biedra.


ooc: mans varonis labprat ar kādu iepazītos, tikai sasodīts(!) es tā arī līdz galam nesaprotu, kurš kur atrodas? Man pietiktu vismaz ar tiem, kas ir otrajā stāvā...
P.S. Šovakar - kaut līdz naktij, rīt - agri no rīta līdz pusdeviņiem un vēlāk vakarā ap sešiem.

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 08.01.2008 20:33

OOC: sakarā ar birokraaceeja lūgumu: nākamajos postos norādiet vai esat autobusa augšā vai apakšā. Karte parādīsie līdz ar Icy pēc 20 -30 min, jāveic labojumiņi.

Pašlaik autobuss brauca augšup pa šauru kalna ceļu. Pa vienu autobusa pusi palūkojoties varēja redzēt sāvu krauju, kurā auga neskaitāmi skuju un lapu koki, klusā šalkoņa atplūda līdz par autobusam. Drēgnā migla iekļuva pa vaļējiemlogiem. Sāka patiešām pamatīgi salt.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 08.01.2008 20:38

OOC. Dziedāja tikai Dominiks. Un vispār bija domāts klusi. ^^

Autobusa apakšā pašā aizmugurē.

- Šķiet, ka būšu pievērsis uzmanību. Iespējams, ka man vajadzēja iemigt, tikko ienākot autobusā. Vismaz nebūtu īpaši dzirdams.
Viņš, rūgti un uzjautrināti vienlaikus, nomurmināja brālim, nolemdams pieklust vismaz uz laiciņu. Tas bija Dominika ieradums - nedomāt par to, kādu iespaidu viņš atstāj, tā tas parasti bija vienmēr un visur. Pārsvarā viņš bija pieradis censties rīkoties, kā rīkotos cilvēks, noslēpjot savu īsteno identitāti, bet neviens vēl nebija atzinis, ka viņam tas izdodas.
- Un ja man kāds dotu izvēli, tad es vēlētos prasmi salikt pa plauktiņiem pats sevi un galu galā pārzināt sevi tik perfekti, lai spētu iekarot visus un visu. Liela vēlme.
Dominiks pievērsās ģitārai, kājas jau bija notirpušas, to turot. Prātā atkal nāca domas par nometni - aizraujošas un biedējošas vienlaikus, lai tās aizdzītu viņš izvilka pāris balonus un, izvēlējies tumšzaļo, centās pārgriezt to uz kreiso pusi.
- Mana miega dziesma.

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 08.01.2008 20:47

Nils pie stūres izskatījās visai saspringts, ja tagad kāds brauktu pretī, tad vietas, lai tiktu viņiem garām gluži vienkārši nepietiktu. Zēns bija prasmīgs vadītājs un ātrā reakcija kā palīgs netraucēja, tomēr pašlaik viņš jau kārtējo reizi bija visai saniknots par mātes ārkārtējo vēlmi braukt tieši ar šo veco grabažu.
-Labi vismaz, ka mēs drīz būsim klāt...
Zēns pie sevis klusi nobubināja, piekalis abas tumši zilās acis grubuļainajam pelēku klinšu ceļam.

Iesūtīja: icyrain ; laiks: 08.01.2008 21:15

OOC: kartes otrais dublis, grape padzinu no sava kompja.

http://www.postimage.org/image.php?v=Pq3TcJf0

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 08.01.2008 21:35

OOC: Dī mājai ir dzeltena zvaigznīte. Krāsas atbilst tam, kādās krāsās jābūt uzrakstam virs posta, nu tam par atrašanās vietu. Tie spalvainie ir koki jauktu koku mežs zinies . Pārējo vietu aprakstus dabūsiet vēlāk, kad turp dosieties .

Sekoja diezgan ašs pgrieziens un viņi sāka braukt lejup. Kļuva pat mazliet siltāk. Priekšā atklājās skats uz kokiem ieskautu celiņu. Un pēc kādu minūšu piecu brauciena skatam atkla'jās maza pļaviņa, ko no visām pusēm ieskāva kalni, bet tieši viņiem pretī, aiz pļaviņas zaigoja ezers.

Iesūtīja: Apaču tuksneša rēgs ; laiks: 08.01.2008 21:41

OOC: grapefruit, sauc mani par AT rēgs. Un būšu vakaros - tādos kā šis, tikai agrāk.

Visam ir nozīme. Gorkijs dziļdomīgi aizdomājās, vērdamies pa logu, tālāk. Viņu iepriecināja, tas, ka Tehanu ieinteresēja viņa mīļie sērkociņi. Bija pie kā pieķerties, vismaz pagaidām. Ar sērkociņiem nekad neko nevar zināt. Tie tev var sniegt gaismu, siltumu... reizēm ar to arī vien cilvēkam pietiek. Parasti puisis nebija tik dziļdomīgs vai sapņains, bet šī meitene (kaut pagaidām parasta sarunu biedrene) lika domāt par lietām, kuras ikdienā ir mazsvarīgas, jo pie sērkociņu būtības viņš jau bija pieradis. Tad viņš atcerējās mēteļa kabatā atstāto sērkociņu paciņu. Viņš to izvilka un pasniedza meitenei. Lūdzu, ņem. Gan jau noderēs, un es zinu, ka tā būs. Tas bija acīmredzams mājiens, lai meitene arī sāktu nopietni interesēties par sēkociņiem. Tas par to, ka ļauj man paturēt savu drakonu. Viņš pasmaidīja. Puisim bija vienalga, par ko viņš šobrīd runāja, svarīgs likās tikai ceļš un galamērķis, bet šī saruna bija kā jauks laika kavēklis. Es nezinu, kas mūs sagaida vispār. Un es apbrīnoju sevi, ka šobrīd sēžu šajā autobusā un braucu kaut kur tālēs zilajās. Mans tēvs par nometni uzzināja šodien un par to neko teica. Man jau vienalga. Runājot par grāmatām... Hmm. Es nemāku lasīt, tāpēc nezinu, kā tas ir un neko nemāku par to teikt.Viņš sajuta vēju matos. Palika auksti. Varbūt šī saruna jāpartauc, viņš neizlēmīgi domāja.

Iesūtīja: icyrain ; laiks: 08.01.2008 22:00

Iebraucot pļaviņā, ezers nozuda aiz koku galotnēm, toties labāk saskatāmas kļuva divas nelielas guļbaļķu mājiņas. Pļaviņa likās kā dīvaina oāze plašajā kalnu rajonā. Kamēr autobuss centās noparkoties, bija iespēja pavērot apkārtni. Varēja redzēt vairākus nelielus ceļus no pļavas vedam mežā. Galamērķus redzēt nevarēja.

Pļavas tālākajā malā atradās soliņš, uz kura sēdēja divas personas. Viens bija vecs vīrs, kas abas rokas bija atbalstījis uz spieķa, otra bija meitene, kas tērpusies biezā vējjakā, garās biksēs un lielos, pūkainos zābakos. Viss viņas apģērbs bija balti - brūni raibs. Likās, ka abi cilvēki sarunājas. Viņiem pie kājām gulēja ļoti ērti iekārtojies plušķains suns. Viņš nepiegrieza vērību autobusa radītajām skaņām.

Autobusam apstājoties pilnīgi, silti saģērbusies meitene piecēlās un pa kādu taciņu nozuda mežā, bet vecais vīrs līdz ar suni piecēlās un lēni tuvojās autobusam.

Iesūtīja: Apaču tuksneša rēgs ; laiks: 08.01.2008 22:09

Skat, laikam esam klāt, Gorkijs noteica it kā sev. Tad piecēlās un devās lejā uz pirmo stāvu. Šis viss tomēr likās grandiozi.

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 08.01.2008 22:13

Ieraudzījis meiteni Nils strauji nobremzēja. Viņš pēkšņi atkal bija nosarcis. Zēns paņēma somu, izkāpa no autobusa un pieklājīgi ieklepojās, pagriezis muguru pret Ohegasu un meiteni.
-Emm, Ohegass, Dī atakal gadījās ķibele, es iešu atrast viņas ķermeni, pieskatīsi tos tur autobusā?
Viņa balss mazliet drebēja un viņš izskatījās gaužām apjucis.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 08.01.2008 22:22

Fierra gulēja saldā miegā savā tumšajā istabā. Tā bija iekārtota tā, lai mostoties saule nespīdētu meitenei virsū. To bija pamācījis tēvs. Arī viņš bija vampīrs. Diemžēl mamma par to neko nenojauta un tas nedaudz sāpēja. Pēkšņi saldo un miera pilno klusumu pārtrauca ass modinātāja trokstis. Meitene neapmierināta atvēra acis un pavērās uz to. Izslēgusi kaitinošo dziesmu, kuru jau ilgu laiku vēlējās nomainīt, Fierra miegaini izkāpa no gultas un nožāvājās. Uz grīdas mētājās jau vakar saliktā soma un uz krēsla, kurš atradās pie galda, kurš atradās piestumts pie loga, bija noliktas šodienai velkamās drēbes. Meitene nedaudz pasmaidīja, jo bija tik labi apzināties, ka beidzot būs kāds laiks, ko viņa atkal varēs pavadīt ar Viljamu. Viņa smaidot piecēlās un lēnā garā saklāja gultu. Viņas melnie, nu jau izspūrušie mati nedaudz traucēja, tādēļ meitene tos saņēma astē. Paķērusi dvieli, viņa iegāja dušā un izmazgāja savus matus. Pēc tam, tos veikli izžāvēja un ienākusi istabā, iesmērēja ķermeni ar mitrinošu krēmu un apģērbās. Viņa savāca visas savas mantas un nogāja lejā uz pirmo stāvu. Tur jau rosījās kāds cits stāvs. Pēc izskata vīrietis un plati pasmaidījusi, Fierra piegāja pie tā un priekpilni iesaucās.
- Labrīt! - Likās, ka tas nebija gaidījis šo pēkšņo parādīšanos un nometa uz grīzas krūzīti, kuru bija turējis rokā.
- Ak. - Viņš nomurmināja un paskatījās uz meiteni.
- Fierra, es taču Tev teicu lai Tu tā nedari. - Viņš pārmetoši ieskatījās meitenes acīs.
- Piedod Karr, es vienkārši trenējos.. - Viņa savilka piemīlīgu, nevainīgu sejas izteiksmi un raudzījās vīrietim pretī acīs. Viņš mirkli dusmīgi uz viņu skatījās, bet tad nogrozīga galvu un pasmaidījis noteica.
- Nedomāju, ka tas Tev vēl vajadzīgs..Labi.. Vai esi gatava doties? Viss ir paņemts? Jo mums pēc desmit minūtēm ir jābrauc. Klāra Tevi nevar aizvest, jo viņa jau ir darbā, tādēļ Tevi vedīšu es. - Vīrietis veikli saslaucīja tējas krūzītes lauskas un paņēmis jaunu krūzi ielēja tajā ūdeni un padzērās. Fierra piegāja pie ledusskapja un izņēmusi no tā jogurta paciņu, piesēdās pie galda un domīgi sāka to ēst. Pēc mirkļa viņa novilka.
- Žēl.. Jā. Esmu visu salikusi. Ēdienu, drēbes.. citas lietas.. - Viņa pasmaidīja un piecēlās kājās. Tētis mirkli viņu aizdomīgi nopētīja un tad noteica.
- Labi, tad taisies. Mums jānonāk tur laikā, savādāk nokavēsi. - Un vīrietis aizsteidzās uz augšstāvu, lai pēc mirkļa jau atkal būtu lejā.
- Gatava? - Viņš vaicāja un skatījās uz Fierru. Meitene pasmaidīja un noteica.
- Laikam jau. Labi, atvadas būt vēlāk. Tagad braucam.. - Viņi izgāja no mājas un iesēdās melnā, spīdīgā kabrioletā. Pa ceļam Fierra bija mazliet iemigusi, taču drīz viņa pamodās un atklāja, ka mašīna ir apstājusies aiz kāda visai interesanta paskata autobusa. Viņa atvadījās no tēva un paķērusi somu, devās uz to. Viņas garie, melnie, saulē mirdzošie mati skaisti plīvoja vējā un maigi ieskāva viņas ķermeni. Galvā bija uzlikta melna, grezna platmale un mugurā, vējā viegli plīvojoša melna minikleitiņa, kura atstāja neaizsegtu lielu daļu no viņas kājām un tajās bija uzvilktas kurpes uz ne pārāk augsta papēža. Lūpas bija koši sārtas. Viennozīmīgi meitene izskatījās skaisti un eleganti. Viņas kustības bija graciozas un viņa viegli smaidot piegāja pie autobusa ieejas un vaicāja tur stāvošajiem.
- Labdien es ļoti atvainojos, ka nokavēju autobusu.. Vai šeit ir tā nometne? - Viņa aizlika kādu šķipsnu aiz auss un viegli smaidot lūkojās visos. Melnā soma, kurā bija saliktas visas viņas mantas, likās smaga, taču noturēt to varēja.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 08.01.2008 22:30

pie autobusa


Roiss tīksmi izstaipījās un ieinteresēti nopētīja apkārtni. Ezers priecēja, jo peldēšanās bija tieši laikā; bija palicis siltāks un ceļa putekļus šādā veidā noskalot šķita patīkami.
Paņēmis somu viņš devās lejā uz pirmo stāvu un brīdī, kad autobuss apstājās, izkāpa ārā un dziļi ievilka gaisu, pats pasmaidīdams par šo darbību, jo viņs taču bija sēdējis autobusā bez logiem.

"Labdien." Roiss pieklājīgi sveicināja veco vīru, ko Nils, šķiet, bija nosaucis par Ohegasu.

"Jā, šī ir nometne, bet es nevaru apgalvot, ka tā, kuru Jūs domājat." Roiss smaidot atbildēja Fierrai

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 08.01.2008 22:32

Pie autobusa.

-Aha, čau!
Nils pamāja meitenei un, sažņaudzis somu plaukstā nevajadzīgi cieši ātriem soļiem devās prom no autobusa.
-Mamm, viņai patiešām tā vienmēr jādara?!
Viņš satraukti čukstēja somai, kura par atbildi uzjautrināti ķiķināja.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 08.01.2008 22:36

Nometnē

Mašīna apstājās netālu no autobusa, kurš tikko bija apstājies, bet no tās neviens nekāpa laukā.
[b-Artēmij, mēs esam klāt,-[/b]
sieviete pie stūres pēc īsa brīža nojaušot, ka viņas dēls neko pats nedarīs, noteica, kamēr garais puisis bija saraāvies uz pakaļējā sēdekļa.
-Rāpies laukā!-
Sieviete asi noteica, kameŗ puisis noliedzoši papurināja ar galvu.
-Ne-e... Mammu tur ir ezeres, vai zini cik tajos ir viegli noslīkt? Un pļavas? Tajās parasti ir bīstami zvēri, jo pļavās ir viegli atrast medījumu, bet medījums ir... cilvēki! Un... un...-
Viņš sāka raustīt valodu,
-T-t-tur ir m-m-m-mežš!-
-Izbeidz! Un saņem sevi rokās!-
Puisis bija pierāvis ceļus sev klāt un iespiedis tajos seju, kamēr pirksti izmisīgi bija ieķērušies matos.
-B-b-bet...-
-Mātei ir taisnība dēls. Centies aizmirst to, kas tev atrodas apkārt un izbaudi brīvdienas!-
Ierunājās vīrietis, kas sēdēja blakus sievietei.
-Iepazīsties ar jauniem cilvēkiem un vienkārši atpūties, bet tagad paņem savas mantas un ej pie pārējiem.-
Vīrietis to pateica tik parasti, ka parastāk nevarēja, bet kā likās, tas Artēmiju kaut cik nomierināja. Tas pamājis ar galvu, paņēma mugursomu, kas atradās tur pat blakus uz zemes un atvēra mašīnas durvis.
-Ar dievu dārgie,-
Puisis aizvēra aiz sevis durvis, bet māte nogrozīja galvu.
-It kā mēs viņu sūtītu nāvē nevis uz nometni,-
Sieviete noteica, kamēr vīrietis viņai blakus, tikai viegli pasmaidīja, nolūkojoties savā dēlā, kurš taisni izslējies devās uz autubusu, kad viņš atkal pievērsās lasīšanai, bet sieviete iedarbinādama mašīnu, uzpīpināja savam dēlam un aprgiezusi mašīnu, aizbrauca.

]Pie autobusa

Artēmijs izkāpa no mašīna un pārbaudīja vai soma pietiekami droši ir nostiprināta, vēl uzmetis pēdējo skatu vecākiem, kas sēdēja mašīnā, viņš nopūtās un devās uz autobusa pusi, no kura lēnām sāka kāpt ārā citi bērni. Bija dzirdams kā māte iedarbina mašīnu un uzpīpina viņam, bet viņš nekādi nereaģēja, turpinot ceļu uz autobusu. Viņa slaikie piksti viegli pārbrauca pār autobusa sāniem, pārabudot vai krāsa ir pietiekoši droša, pagrūdis viegli autobusa sānus, viņš pārliecinājaš vai tas stāv pietiekoši droši. Puisis apstājās netālu no autobusa durvīm, atspiedies ar muguru pret to. Rokas viņš bija salicis džinsu kabataš, bet kājas bija sakrustotas, kamēr viņš bija aizvēris acis un nepievēršot nevienam uzmanību, baudīja saulīti, kura cerams viņu nesadedzinaš līdz nāvei.
-Es ceru, ka ats suns man entuvosies! Savādāk...

Iesūtīja: melomania ; laiks: 08.01.2008 22:37

Fierra laipni uzsmaidīja kādam puisim, kurš bija izkā```` no autobusa un atbildēja.
- Jā, es arī neesmu droša, bet šķiet esmu īstajā vietā. Ja jau esmu te atvesta, tad palikšu arī. Starp citu. Mani sauc Fierra. - Meitene pasmaidot noteica un paskatījās apkārt. Jā, te bija jauki.

Iesūtīja: icyrain ; laiks: 08.01.2008 22:38

pie autobusa

Ohegass palūrēja uz viņu uzrunājušo jaunekli no uzacu apakšas un sarauca seju dīvainā grimasē, kas īsti nepauda prieku.
- Šodiena vēl laba, rīt - tas jau būtu naivi cerēt.
Uzmanīgi viņš nopētīja pienākušo meiteni.
Kas tiem jaunajiem ir ar to melno krāsu? Es te esmu drūmais!
- Es pagaidīšu, kamēr visi izkāps no autobusa un tad runāšu ar visiem.
Dīvainā grimase no sejas vēl nebija pazudusi.

- Priekš īpašiem gadījumiem - suns nekodīs, vai arī kamēr es neteikšu nekodīs.. Ohegass piebilda skatīdamies uz aizdomīgi nevērīgo puisi, kurš nupat atslējies pie autobusa.

OOC - Cilvēki ir online, Ohegass gaida viņus visus pie autobusa.

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 08.01.2008 22:43

Autobusā.

Autobusā ieplūda aukstums, un brīžiem, lūkojoties caur nestiklotajiem logiem un vērojot kraujas, palika neomulīgi. Vibeke nodrebinājās, un no savas somas izvilka īsu, gaiši zilu mākslīgās kažokādas apmetnīti.
Autobuss apstājās, bet neizskatījās, ka kāds viņus būtu uzaicinājis kāpt ārā. Citi jau tvēra pēc savām somām un devās uz autobusa izeju, bet meitene nodomāja vēl brītiņu uzgaidīt. Meža gaiss veldzēja viņas dvēseli, un viņa centās saklausīt klusuma mūziku. Skumji pār Vibeki nāca apziņa, ka ne jau atpūsties un saplūst ar dabu viņa te braukusi, bet apgūt jaunas lietas maģijā, mācīties un kontaktēt ar cilvēkiem, kaut pagaidām neviens vēl nebija izrādījis īpašu interesi.
Lēnām, viņa uzrausās augšā, paņēma savu somu, zizli un devās laukā.

Kāds sirms vīrietis viņus jau gaidīja. Vibeke neapzināti centās piekārtot savas baltās kleitas krokas, un ievilkt vēderu, kas jau tā bija savilkts ar korseti.
Sveiki.
Viņa cerēja, ka tas būs pietiekami pieklājīgi.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 08.01.2008 22:52

"Roiss." viņš pieklājīgi atbildēja Fierrai.

Pasmaidījis par Ohegasa diezgan pesimistisko paredzējumu par nākamo dienu, Roiss turpināja apbrīnot apkārtni. Tik ilgi nebija būts mežā. Un tas viņa dziļākajai, mežonīgajai būtībai bija svarīgi.
Pamanījis diega galu sev uz pleca, viņs to notrauca ar vieglu kustību un nezinātājs pat nepamanītu, ka zilais taurenītis, kas aizlidoja viņam garām, pirms tam bija bijis diegs un pat pats Roiss to nepamanīja - tas notika automātiski.

Iesūtīja: birokraac ; laiks: 08.01.2008 22:55

Pie autobusa

Kasaubons uzrunāja viņam priekšā stāvošo meiteni, bet jutās manāmi šlaugans, biaj paspējis aizmigt autobusā, un nu juta, ka kakls velk uz vieniem sāniem:
- Kur tu tik zilu truli rāvi?

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 08.01.2008 22:59

Dominiks lēni atvēra acis un atjēdzās, ka daļu ceļa ir nogulējis un diemžēl nezinās atpakaļceļu uz mājām. Ķermenis mazliet drebēja aukstumā vai arī kādu nezin kādu citu iemeslu dēļ. Viņš sakārtoja savu cepuri taisni un sagrūda izvilktos balonus atpakaļ somā.
- Klāt, patiešām klāt.
Viņš klusi nopūtās un miegainu skatienu apskatīja vietu, kur atrodas. Noskaņojums pēkšņi likās drūms un gaidošs vienlaikus. Viņam nekad nebija īpašas patikas pret pārsteigumiem un to sajūtu, kad nav zināms, kas notiks tālāk. Viņš uzlika uz pleca somu un uz otra - ģitāru un piecēlās kājās, kā izrādās, reizē ar savu brāli. Pa ceļam laukā, protams, aizķēra pāris sēdvietas un arī izlīšana pa durvju spraugu arkal prasīja ģitāras savainošanu.
- Tikko pamodies...
Viņš domās atvainojās ģitārai. Laukā visus gaidīja kāds vecs vīrs, kas Dominikam dīvainā kārtā atgādināja paša vectētiņu tik ļoti, ka viņš tam uzsmaidīja. Arī suns izskatījās tik cirtains un patīkami mīksts, ka Dominiks nolēma kaut kad vēlāk, bet noteikti šo divu nedēļu laikā, iemērkt rokas tajā pūkās.

Iesūtīja: icyrain ; laiks: 08.01.2008 23:02

pie autobusa

OOC - tie, kas nav aktīvi vienkārši seko un klausās.
p.s. - jums ir atļauts kļūt izsalkušiem un nogurušiem.

Visi jaunieši bija izkāpuši no autobsa un daži no viņiem jau bija sākuši nervozēt un mīņāties uz vietas, nezinot ko darīt. Kādu mirklīti Ohegass viņiem atļāva pamocīties, bet tad skaļi sāka:
- Jaunieši, šobrīd es jūs vēl nedaudz cienu, bet neuztraucieties, tas man drīz pāries. Ja vēlaties, lai šī mana neparastā kondīcija ilgst vēl kādu mirklīti, tad pacentieties apklusināt savas bazūnes!
Balsis strauji zaudēja skaļumu un pēc pārdesmit sekundēm, kuru laikā visa grupa tika nomērīta ar indīgiem skatieniem - tāpat vien - profilaksei, visi apklusa.
- Es esmu Ohegass. Tā jums būs mani godāt turpmāk. Normālos apstākļos, kuri gan ir visai reta parādība, esmu jūsu bibliotekārs, bet šodien, šobrīd, esmu arī jūsu pirmais gids. Ar jautājumiem lūdzu neaizrauties, netaisos skaidrpt acīmredzamo, bet uz kādiem trim kopā es varētu atbildēt. Vai kādu no trim jautājumiem vēlaties izšķiest tagad, vai arī man sākt apgaitu un apskaidrošanu?

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 08.01.2008 23:10

Pie autobusa

Artēmijs pavēra vienu aci mirkli uzlūkojot vīru, kurš skaļi bija atbildējis uz to, ko viņš nodomāja.
-Es patiesi nevēlētos tikt sakost un saslimt ar trakumsēgu vai caur brūci ķermenī iekļūtu mirkobi un sāktos gangrēna, vai kāda cita slimība.-
Puisis bija aizvēris pēc sacītā acis, bet tagad, kad vīreitis atsāka runāt, viņš atvēra savas dzeltenīgās acis un rūpīgi vērās vīrietī.
-Bibliotekārs, tātad bibliotēka te arī būs...-
Puiša sejā ielavījās smaids,
-Es tik ceru, ka tur būs pietiekoši droši...-

Iesūtīja: icyrain ; laiks: 08.01.2008 23:19

pie autobusa

Ohegass novērtēja suņubailīgo viņaprāt - vilkati un piemetināja:
- Un arī domas, lūdzu, pieklusināt, vai vismaz domājiet pa vienam!

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 08.01.2008 23:35

-Es esmu pārmeklējis jau visu apkārtni, nu mammu, varbūt bija vēl kas, par ko tu domāji?
Nils bezcerīgi nogrozīja galvu.

-Konfektes un, un, vai, man šķiet, ka es domāju par miglu, jā, man likās, ka kalnos varētu būt auksti tajā tur autobusā.
Lūpas savilkās vainīgā smaidā.

-Tikai ne atkal?!
Nils nopūtās.

-Nu mēģini uz to paskatīties no gaišās puses.
Dī iebilda.
-Tagad mums ir divpadsmit gabali, kuri to var meklēt...

Nils tikai nobolīja acis un vairs neko neteica.

OOC: Rīt būšu online mazlietiņ no rīta un tad vakarā. 19 00 - 21 00. Ceru, ka tiksimies .

Iesūtīja: icyrain ; laiks: 08.01.2008 23:41

OOC - Es arī laižos! Man, atšķirībā no daža laba rīt ir jāceļas agri. Rīt būšu netā pēc deviņiem(vakarā). Savā starpā varat apmainīties apkārtnes iespaidiem un domām par Ohegasu utt. tikai emm, viņš lasa domas.

Fiksētais punkts: Visi stāv pie autobusa un gaida izvadāšanu pa apkārtni!

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 09.01.2008 00:01

OOC: birokraac, tu to man? ;D

Vibeke pārsteigta satrūkās, kad pēkšņi aiz muguras izdzirdēja kāda puiša balsi sevi uzrunājam. Viņa brīdi domāja, vai tas tiešām bija domāts viņai, bet tad pagriezās un vaicāja:
Es atvainojos, tu ar mani runā?
Velns, Vibeke, tas izklausījās nepieklājīgi!
Viņa nodomāja. Tad pasmaidīja. Tā nedaudz.
Piedod, es nesadzirdēju. Truli zilu ko?

Iesūtīja: melomania ; laiks: 09.01.2008 01:40

PIE AUTOBUSA

Fierra smaidīja un par atbildi puisim, viegli pamāja ar galvu. Pārējie jau sāka kāpt laukā no autobusa un meitene sāka cītīgi skatīties, vai viņas gaidītais cilvēks tūlīt neparādīsies. Ar Ohegasu viņai viss bija skaidrs. Mirkli apstulbināja fakts, ka viņš spēj lasīt domas, taču viņa klusi nopūtās un nodomāja.
Viss skaidrs.
Viņa paskatījās uz atpakaļu un dīvaini paraudzījās uz puisi, ar kuru bija iesākusi sarunu un kurš tagad dzina prom tauriņu no sava pleca. Meitene vēlreiz pašķielēja uz durvīm un nevarot vairs sagaidīt devās pie autobusa. Viņas soma viegli aizskāra kāda cita, puiša ar ģitāru, kāju. Fierra mirkli skatījās uz futrāli un viņas acis iemirdzējās, jo tas bija instruments, kuru viņa mīlēja un pat spēja mazliet spēlēt. Meitene pasmaidīja un klusi noteica.
- Atvaino. - Taču jau nākamajā mirklī, viņas garajeim, melnajiem matiem aiz sevis noplīvojot, pazuda autobusa durvīs.

AUTOBUSĀ

Viņai par nožēlu, puiša tur nebija, tādēļ viņa uzkāpa uz otro stāvu un tur ieraudzīja sev tik mīļo cilvēku. Meitene smaidot piegāja pie guļošā un nostājusies saulei priekšā, maigi pabikstīja puisi.
- Ei! Guļava! Celies! - Viņa jautri noteica un viegli iesmējās.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 09.01.2008 09:06

Damjāns steidzīgi sekoja brālim. Vēlme izkļūt un izlocīt kājas bija pārlieku liela. Puisim bija pārgājis viss miegs, un tagad viņš jutās, ka varētu gāzt kalnus. Ilgi jau nebija jāgaida, priekšā gaidīja Damjāna soma, viņš tikai tagad bija apjēdzis, cik daudz nevajadzīgu mantu ir ņēmis līdz...
-Tas drēbju kalns...-
Viņš ne ar soli neatkāpās no brāļa un pacietīgi gaidīja, kad izkāps pārējie.
-Rādās, ka esam glābti.-
Damjāns piebilda brālim.

Iesūtīja: birokraac ; laiks: 09.01.2008 09:09

TRULI - aij, nee, trusi, nu pūkaino zvēru -pie velna cik stulbi pateikt skuķim ka viņam ir zils trulis, pie velna! - . Bet vienalga uzslavas un greizsirdības vērts apģērba gabals!

Noteica Kasaubons, apskatot kur īsti bija nokļuvuši četros kokos ar dīvainu veci, kurš izskatījās pēc viņa tēvoča, Madleinas tantes trešā vīra Hamfrija. Viņš bija entamologs vai kā nu viņu (un tas ir apbrīnas vērts fakts, jo viņam bija profesija), viņam kabinetā pat bija formalīnā peldoša civleķa roka ar sešiem prisktiem un vesels skelets, un par nožēlu ne tikai skapī. Madleinas tante bija slavena ar saviem vīriem, kuri mira kā muās, un Hamfrija sievas arī mira apbrīnojami ātri, viņi veidoja ideālo pāri. Un tomēr, akut kas slepkavnieciks bija vīriņa, kurš te uzdarbojās. Nu neko darīt. Jāstāv un jācer, ka kaut kas notiks, kaut kas saistošāks par pazudušu nometnes vadītāju, jo bija ievērojis blondo jaunekli, kas izmisīgi sarunājās ar somu, pēc viņa aprēķiniem tas jau bija trešais (viņu ieksaitot) cilvēks, kas sarunājās pats ar sevi! Vaiarī Lēdija Diāna ir pazudusi. šo uzrunu viņam bija piedāvājusi vecmāmiņa, kurai patika ceremonijas pat priekšnamā.

Iesūtīja: gwinerva ; laiks: 09.01.2008 09:46

OOC: karte gan jauka Sor, ka nevru būt iekšā man vienkārši skola tākā sākās...jā un trenniņi arī, un vēl dažas lietas...
Šokar nevaru atkal būt iekšā, varu būt ap bez 20 16.00pm. kādu stundu vai bik ilgāk, tad jau redzēs...Man vakarā karatē treniņš...Tad varu vēl ap 1 līdz kādiem 2, un tad atkal agri no rīta sākot no 7-10...

Autobusā


-LIels paldies, gan jau noderēs, tad jau redzēs...
Sarunu vairs negribējās turpināt, bija daudz interesantāk skatīties, kas notiek apkārt, jo viņi jau tuvojās nometnei, un meitene domāja, ka būs pietiekami daudz laika vēl parunāt ar šo interesanto puisi.
Tehanu noskatījās lejā kraujā uz daudzajiem kokiem un ieklausījās jaukajās skaņās - koku šalkoņā...Un viņai sāka salt, lai gan bija viņas ādas jaka, tā nebija domāta ļoti aukstiem gadījumiem.Šalti drebuļi pārskrēja pār viņas ķermeni.Noskurinājusies viņa sāka skatīties uz priekšu...
Tehanu pamazām atkal jutās izsalkusi.Izsalkums viņu pārņēma lēnām un pamatīgi, līdz beidzot viņas vēders nedaudz iekurkšķējās, viņa cerēja, ka drīz varēs paēst.Stāvoklis kādā viņa atradās nelikās no cerīgākajiem, nu vismaz viņa redzēs drīz nometni...
Pie autobusa

Autobusam apstājoties meitene nekavējas izkāpt ārā, paķērusi savu somu viņa ļāvās plūsmai uz autobusa izeju.
Daži no āra stāvošajiem pasažieriem jau bija sākuši nervozēt un mīņāties uz vietas, nezinot ko darīt, un Tehanu bija vien no tiem.
Ohegass tad nu gan dīvains vārds...Un viņš vēl ir iblotekārs, lieliski, lai gan man ir pašai sava grāmata nenāktu par ļaunu paskatīties, kas ir viņa krājumos.
Tehanu aprāvās domās, kad izdzirdēja komentāru par klusāku domāšanu,bet tas viesa jaunu tematu viņas domu plūsmai:
Vāks, nu gan, un es domāju bez noteikumiem, un..bet, ja jau lasa domas, tad jau neko nevar sastrādāt!Tas jau nav godīgi, tas ir galīgi aplam...Manam domām vajadzētu palikt mana galvā pasargātām, lai gan man jau nav ko slēpt, bet tomēr...Beiz domāt!Tehanu!Beidz domāt...Varbūt pamēmēggināt domāt par okeānu?Uz brīdi Tehanu prātu piepildīj šalcoši lieli viļņi, bet tad atkal atgiezās domas:
Bāc, bet es tak nevaru domāt tikai par viļņiem, man tak informācija arī jāuzņem, un bez tam, ja domā par viļņiem gribas domāt arī par putām, gliemežvākiem un akmeņiem, tas vienkārši nav iespējams...Un kā pie ..... man domāt klusāk??
Tehanu likās izmsusi...šitādā situācijā viņai nekad nebija nācies nonākt...
NU vismaz, kad man kaut ko vajadzēs nebūs jāprasa, bet viņš to varētu no lasīt no manām domām, tas gn ir jauki...
Viņa domīgi sāka vērties apkārt...

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 09.01.2008 12:43

- Bibliotekārs? Mums vajadzēs šeit lasīt, šķirstīt un tādā garā, grāmatas?
Dominiks klusi iečukstēja brālim ausī, kad viņš ar savu apģerbiem piepildīto somu izlīda laukā no autobusa. Dominiks mīlēja tikai dzejas grāmatas un vispār grāmatu lasīšana un bibliotēkas viņam bija svešas lietas un svešas telpas. Un te, pirmais sagaidītājs, dīvainā mērā, bija tieši bibliotekārs. Un, šķiet, ka vīram ar tādu nepārāk pretimnākošu raksturu varētu piederēt tikai iemigšanai domātas grāmatas. Bet, tā kā Ohegass piedāvāja lielākoties trīs jautājumus...
- Kādēļ bibliotekāram nepieciešams suns? Tas ir jūsējais? Drīkst paglaudīt?
Dominiks izgrūda uzreiz trīs savus svarīgos jautājumus un plati pasmaidīja. Viņš domāja, ka varbūt būtu vērts piebilst par viņa līdzību vectētiņam, bet tad Dominiks iedomājās, ka tas varētu būt nepieklājīgi un arī vīrietis neizskatījās, pagaidām, īpaši nasks uz laipnībām.
- Lasa domas... pagalam interesanti. Kaut man būtu sieviete, kas nolasa visas manas vēlmes.

Iesūtīja: gwinerva ; laiks: 09.01.2008 15:35

Pie autobusa

Tehanu sāka atkal justies nomākta.Gribējās pajautāt vai drīz varēs ēst, un kur ir gultas, bet tas būtu vējā izsviests jautājums.To nu viņa darīt galīgi negribēja.Ilgi lauzījusi galvu Tehanu sāka domāt:
Vai tad tas nav noteikumu pārkāpums lasīt kāda privātās domas?Un visār...Vāks viņš taču var zināt pilnīgi visu!Jābūt taču kādam veidam kā var izvairīties...Moš pajautāt?Liela ļaunuma no tā jau nebūtu.Vismaz varētu izvairīties, ja gadīsies tā turpmāk, ja vien tas ir iespējams...
Ammm...atvainojiet Ohegasa kungs, jūs lasāt domas vai ne, nu tad mn radās tāds jautājums, vai no tā ir iespējam izvairīties un kā?Tehanu tas likās labs jautājums...Galu galā no tā arī varēja ko iegūt.Un viņai jau arī bija vienalga ko citu doma, to viņa pati gribēja zināt, un tā nebija viņas vaina, ka varēja uzdot tikai trīš.Un viņai nepatika ideja, ka kāds varētu lasīt viņas domas...Tas tākā bija, nez vienkārši nebija laba sajūta.Viņai arī būtu vienalga, ja kāds uz viņu tagad būtu dusmīgs, jo tas īpaši nerūpētu,Tehanu likās, ka tas ir pietiekami labs jautājums.
Viņa cerību pilnām acīm vērās biblotekārā...


OOC: tieku bez 20 16.00, un tad tikai uz kādu pusstundu vai arī ilgāk, redzēs cik man daudz mājasdarbu...

Iesūtīja: Develin_ ; laiks: 09.01.2008 15:49

autobusā

Viljams kādu mirkli vairs nejuta saules starus savā sejā, tādēļ noņēma rokas no acīm un palūkojās uz sauli. Sākūmā to aizsedza vien kāds izplūdis stāvs, bet pēc kāda mirklīša tas ieguva taustāmus apveidus un pilnībā piepildīja puisi ar prieku.
-Fierra! Tu arī te? Man šķita, ka tu neesi autobusā, viņš sacīja, pieceldamies sēdus un izberzēdams acis. Mati vēl aizvien bija saņemti astītē un tumšajās acīs varēja jaust prieku. Viljams novilka meiteni klēpī un viegli noskūpstīja.

Iesūtīja: icyrain ; laiks: 09.01.2008 15:57

OOC - Viss, te jau ir kopaa četri jautājumi. Vairāk nedrīkst!

Atbildes dabūsiet vakarā.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 09.01.2008 16:03

Meitene vēl aizvien klusi smejoties ieskatījās puiša burvīgi tumšajās acīs un atbildēja.
- Jā, esmu te. Sākumā domāju, ka esmu nonākusi nepareizajā nometnē, tādēļ nācu Tevi uzmeklēt un tagad zinu, ka esmu īstajā vietā. Starp citu es autobusā nebiju gan. Mani atveda tēvs. - Viņas zilajās acīs vizēja prieks un viņa pakļāvās puisim, kad tas novilka viņu klēpī un maigi atbildēja skūpstam. Tas bija maiguma un satikšanās prieka pilns skūpsts. Viņa apvija rokas ap puiša kaklu un tad negribīgi atrāvās.
- Zini, man Tevis pietrūka. - Protams viņi bija tikušies arī ieprikšējā dienā, taču jo ilgāk gāja laiks, jo tuvāks un mīļāks viņai kļuva Viljams.

OOC: atvainojos par krāsu trūkumu. Šim datoram nav tādu..

Iesūtīja: Develin_ ; laiks: 09.01.2008 16:07

autobusā
Viljama tumšās acis lūkojās meitenē.
-Man tevis arī pietrūka. Ļoti.-Viljams atliecās, lai izvilktu no sola apakšas sporta somu un reizē vēl ļautu Fierrai pasēdēt viņam klēpī.
-Mums laikam jāiet, redzi, ja esam nometnē, tad visas tās komunikāciju blēņas, kuras man tik ļoti riebjas, bet vajag. Laikam,-Viljams norūca un pacēla meiteni, lai nostādītu viņu kājās.
Paņēmis somu, viņš uzsmaidīja Fierrai.
-Kur tavas mantas?

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 09.01.2008 16:30

Vibeke iesmējās.
Šis mākslīgais trusis ir no parasta audumu veikala, mājās pati pašuvu. Arī mēs, burvji, iepērkamies pilnīgi parastos veikalos.
Viņa apklusa, vēl mirkli smaidīdama.
Cik šī jauka vieta. Esmu Vibeke.
Viņa pastiepa roku sveicienam tam puisim, kurš bija to uzrunājis.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 09.01.2008 18:06

Damjāns skatījās kā Dominika roka sniedzas pie suņa galvas. Puisis aizmiedza acis un sarāvās. Viņam šķita, ka radījums kodīs, taču nekas nenotika. Viņš par sevi klusi iesmējās, tad teica:
-Laiks tevi ievest grāmatu pasaulē...Zini, pasaulē nepastāv tikai dzejas grāmatas.-
Damjāns lasīja bieži, un viņam tas gāja pie sirds. Reizēm viņš lasīja priekšā brālim, reizēm aizklīda kaut kur ar grāmatu, ka viņu nevarēja neviens atrast, bet reizēm atstāja grāmatas novārtā un devās nakts gaitās.
-Es labprāt apskatītu bibliotēku.-
Damjāns teica Ohegasam.

Iesūtīja: Apaču tuksneša rēgs ; laiks: 09.01.2008 20:17

Gorkijs, izkāpa no autobusa, atcerējās, ka mantas atstāja tai pašā pārvadāšanas līdzeklī, otrajā stāvā.
Atvainojiet, viņš izlavierēja starp stāvošajiem cilvēkiem, es tūlīt būšu atpakaļ.
Nonācis augšā, viņš manīja savas piederošās lietas, pabāztas zem krēsla, un paņēma tās. Tā vietā, lai nestu tās lejā, viņš tās ar piepūli izkarināja pa logu, turēdams ceļa somu vienā un mugursomu otrā rokā, tas nometa uz zemes smagās somas no lielā, bet ne tik lielā augstuma. Varēja dzirdēt plīstošu stiklu. Bija kaut kas saplīsis. Ak nē, Gorkijs nočukstēja, es taču nebūtu varējis aizmirst... un brāzās lejā uz pirmo stāvu un tad ārā no busa. Atkal izlavierējis starp cilvēkiem, viņš apgāja autobusam un ieraudzīja savas somas. Puisis piegāja pie mugursomas un atvēra to. Kaut kur dziļi starp citām mantām, viņš sataustīja stiklu. Panika. Tad tas somu pagrieza augšpēdus un izbēra visu tās saturu uz zemes. Viņš ieraudzīja stikla lauskas un plastmasa nesaplīstošo kuģi. Mātes dāvana bija salauzta gabalos. Kuģis pudelē - vienīgais, kas palicis no mirušās mātes. Man nepieder vairs nekas sevis cienīgs. Es neesmu nekas. Kur man bija prāts to stiept šurp... bet ne par to tagad ir runa.
Ceļa somā viņš atrada maisiņu, kur noglabāt stikla lauskas, pat vissīkākos gabaliņus. Maisiņu ar stikliem viņš ielika atpakaļ somā, šoreiz jau ar īpašu uzmanību un vislielāko cieņu. Varbūt būs iespēja to salīmēt. Appetījis mātes sirdi - kuģi, Gorkijs to ieslidināja savā mēteļa kabatā. Tā drošāk. Mēteli viņš nevelk nost, vismaz pagaidām nevilks.
Gorkijs uzslējās kājās un notrausa pēdējās asaras paliekas no vaigiem.

Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 09.01.2008 20:48

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 09.01.2008 21:19

Pie autobusa

Dominiks pagriezās, aizķerdams ģitāru aiz sava brāļa, un ievēroja vēl vienu iepriekš neievērotu būtni - puisi, kura ķiķināšana viņam dīvainā kārtā atgādināja paša ķiķināšanu.
- Nē, es esmu ļoti jauks, jo uzdevu tieši tos jautājumus, kurus tu nupat taisījies uzdot.
Viņš šķīsti smaidīdams noteica un strauji saķēra Kihaku labo roku, lai iepazītos kā nākas.
- Esmu Dominiks, un viņš ir mans dvīņu brālis - Damjāns. Proti, divus jautājumus es uzdevu viņam, tātad Ohegasam es uzdevu tieši trīs jautājumus.
Viņš klusi noteica, tonī starp laipnību un tādu kā mazu nesapratni.
- Viņam ir gandrīz dzintarkrāsas acis, kā tai burvīgajai vampīr..., nē, burvju meitenei.
Dominiks nodomāja, cieši uzlūkodams jaunekli. Dominiks nodomāja, vai pajautāt, kur viņš esot apguvis augstāko matemātiku tādā jaunībā, bet nolēma, ka to noteikti pajautās vēlāk.

Iesūtīja: icyrain ; laiks: 09.01.2008 22:41

OOC - Jūsu GM ir viegi izmērcēti, jo mums šodien ir plīsis ūdensvads. Ceru, ka tās var uzskatīt par tehniskām problēmām, ar kurām es būtu tiesīga attaisnot kavēšanos, bet vispār, pirms deviņiem reti kad es te iegados.

p.s. - grape jūk prātā. Atkal, viņa visu laiku pievelkas... un viņai ir kantaina galva

Tātad - Dominiks teica: - Kādēļ bibliotekāram nepieciešams suns? Tas ir jūsējais? Drīkst paglaudīt?

- Jauki, tātad vēlāk uz jautājumiem man nevajadzēs atbildēt. - Ohegass nosmīnēja bārdā - Jūtos gandrīz vai pateicīgs. Bibliotekāram suns nav nepieciešams, labāk derētu privāts bende vai giljotīna kādā stūrīti, tas nav mans suns un jā, ja pietiek drosmes, var! Jaunā dāma atbildi varēs saņemt pēc apkārtnes izrādīšanas - varbūt, bet tas, kurš atļausies uzdot vēl kādu jautājumu, kā pirmais pretendēs uz godu saņemt soda posteni.
Kā jau zināms, vislabāk cilvēkiem likt nomierināties var tiem cieši skatoties acīs. Uz dažiem eksemplāriem arī Ohegasam šo metodi nācās izmantot un viņš nekautrējās.
- Tad nu tā, sāksim. Pa kreisi jūs redzat meiteņu māju, pa labi - zēnu. Vienai grupai otru nebarot un nekaitināt. Vēlams šos pasākumus neizvērst arī grupas biedru starpā. Mājās atrodas divstāvīgas gultas, kurās jūs gulēsiet un katram no jums atvēlēta aizslēdzama lāde mantām, kā arī pilnīgi aprīkotas vannas istabas.
Visu šo Ohegass norunāja monotonā balsī, it kā atkārtotu jau nez kuro reizi.
- Pa šo ceļu var nokļūt bibliotēkā, kurā jums pāris reizes būs lemts uzkavēties, bet turp mēs šobrīd nedosimies, jo tas aizņem laiku. Ohegass stāstīja norādot uz ceļu, kurš no pļaviņas vidus veda gandrīz uz ziemeļiem. Tad viņš norādīja uz nākamo ceļu pulkteņa rādītāja virzienā.
- Pa šo ceļu ejot var nokļūt līdz noliktavai, kurā glabājas lietas, kas pēdējoreiz, kad kāds tur iegāja, izrādījās dzīvībai bīstamas, bet tas bija kādu gadu atpakaļ. Ejot pa ceļu tālāk var nonākt līdz ezeram, uz kuru jums vieniem pašiem iet ir aizliegts. Šis noteikums ir mantots no iepriekšējiem šīs vietas saimniekiem, kuri pazuda bez vēsts 1998 gadā. Man gan nebūtu nekādu iebildumu, ja jūs tomēr to darītu, jo noliktavu tā kā derētu iztīrīt un ar savu gājienu uz ezeru jūs sevi izvirzāt kā piespiedu brīvprātīgo. Arī pa šo ceļu mēs neiesim. - Šajā brīdī Ohegasam nedaudz iespīdējās acis - Tā kā jautājumu jums nav, tad mēs dodamies apskatīt pirti.

Un Ohegass sāka iet pa nākamo ceļu aiz "ezera soda" ceļa. Visi nometnes dalībnieki neregulāri izkārtotā grupā viņam sekoja.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 10.01.2008 07:22

Autobusā

Meitene pasmaidīja vēl platāk un iesmējās, kad puisis viņu viegli pacēla. Viņa atlaida viņu un noteica.
- Jā, iesim. Bet es nesaprotu kas var riebties. Ir jauki iepazīt citus cilvēkus, kuri Tev ir līdzīgi. Nākamreiz brauksim izbraukumā tikai mēs abi. Tad nevajadzēt dalīt mūsu personisko laiku ar citiem. - Viņa pieliecās un pacēla somu, kuru bija atstājusi zemē aiz krēsla.
- Te vien ir. - Meitene noteica un pacēla to tā, lai puisis redz, tad viegli ieķērusies puiša brīvajā rokā, viņi nokāpa no otrā stāva un jau pēc mirkļa atradās pie pārējiem.

Pie autobusa

Tieši laikā uz ekskursiju. Viņa ar vieglu interesi klausījās ko stāsta Ohegass un īpaši nopētīja ceļu uz ezeru.
- Varbūt kādreiz aiziesim uz turienēmm? - Viņa paceļoties nedaudz uz pirkstgaliem ļoti klusi noteica.
- Un nedomā par to. Viņš ir telepāts. - Viņa piebilda un pasmaidīja. Puisis pirms tam nebija dzirdējis runu un tādēļ to varēja nezināt. Viņa bija nolikusi somu uz zemes, jo to bija neērti turēt. Paņēmusi to, viņa nesteidzīgi devās pa pēdām Ohegasam, joprojām ieķērusies Viljama brīvajā rokā. Viņi gāja gandrīz pašās beigās...

OOC: Es īsti netieku pie interneta lakā no četriem, pieciem, līdz nezin cikiem naktī. Varbūt ir daži izņēmumi, bet tikai uz pusstundu vai mazliet ilgāk. Vēlāk centīšos iesūtīt konkrētāku tikšanas laiku...

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 10.01.2008 09:21

Damjāns tikai skatījās uz cilvēkiem un klausījās skaidrojumu, kas kur atrodas. Damjāns arī nepievērsa uzmanību tam, ka Dominiks iebelza viņam ar ģitāru. Skaistā meitene bija apbūrusi arī viņu. Viņš tai mazliet pasmaidīja, tad vairs nepievērsa uzmanību, kā attapdamies, ka nevajadzētu ar to aizrauties. Damjāns klusējot sekoja Ohegasam un citiem biedriem, kas bija devušies līdzi.
-Apkārtne diezgan jauka.-
Viņš noteica.
-Domāju, mums patiks.-
Damjāns jau redzēja vietas, kur labprāt pavadīs laiku. Tas viņu sajūsmināja.
-Lieliski!-
Viņš nodomāja.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 10.01.2008 10:36

Dominiks nolēma nesagaidīt jaunā vīrieša atbildi un tādā kā negribīgā gaitā devās līdzi pārējiem. Viņš nolēma turēties blakus brālim un tuvāk Ohegasa sunim, kurš nemaz nemaz neņēma ļaunā Dominika 'glāstus'. Pagaidām plušķainītis viņam šķita patīkamākais nometnes dalībnieks, neskaitot brāli, protams. Ohegasa trīs jautājumu atļauja izrādījās ļoti tieša, tāpēc diemžēl Dominiks vairs nedrīkstēja jautāt "kā šim sunītim būtu vārds?", citādi sods, par kuru Ohegass runāja, varētu izrādīties bibliotēkas apmeklēšana negatīvā nozīmē.
- Šeit būs pirts. Uhh, varu iedomāties vampīru pirtī. Es tik tikko spēju izturēt puslielu karstumu laukā...
- Viņš kaut ko teica par divstāvu gultām? Un es iedomājos, ka te būs istabiņas diviem, vai lielākais - trijiem. Šā vai tā, es gulēšu otrajā stāvā. Un kāda jēga atdalīt puišus no meitenēm?
Dominiks pievērsās brālim, neuzmanīgi sperdams soļus.

Iesūtīja: icyrain ; laiks: 10.01.2008 12:31

OOC - Ja jums nav grūti, paziņojat man kaut kā, vai jūs maz saprotat Ohegasa humoru un piezīmes. Ja ne, es varu šo tēlu izmainīt, lai spēle būtu interesantāka.

Ohegass veda grupu pa koku ieskautu ceļu uz priekšu.
- Par to, kad izmantot pirti, jums būs jāizlemj visiem kopā(pret asins izliešanu nelielus iebildumus varētu celt Dī), jo pirts ir jākurina vairākas stundas pirms to var izmantot.
Aiz pagrieziena grupai pavērās interesants skats. Neliela guļbaļķu mājiņa tika klasificēta kā pirts, bet zālainajā laukumā bija arī vēl vairākas lietas. Tur bija liela koka kulba ar trepītēm pie viena sāna, nojume ar malku, tumšu akmeņu kaudze un pie auklas sakarinātas vairākas lapainas slotiņas.
- Varat izpētīt pirts iekšpusi, bet bez zābakiem.

OOC - atgriezīšos kaut kad ap pus desmitiem.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 10.01.2008 15:11

-Godīgi, es ar tam neredzu jēgu...bet tik un tā, es gribētu ar tevi būt vienā istabiņā. sliktākajā gadījuma var pārcelties uz pirti.-
Damjāns smējās. Viņš apskatīja pirti, tā izskatījās jauka, taču puisis nedomāja, ka gribēs tajā mazgāties, ārā bija pārāk karsti. Damjāns cerēja uz kādu ūdenstilpni tuvumā.
-Klau! Vai te ir kur izpeldēties?-
Viņš apjautājās.

Iesūtīja: Develin_ ; laiks: 10.01.2008 15:13

kaut kur aiz bibliotekāra

Viljams pasmaidīja uz viegli apskāva Fierru.
-Tad jau redzēs kā būs,-viņš sacīja un uzspieda vieglu buču Fierras matiem. Abi tiešām veidoja saskanīgu pāri, gan vizuāli, gan psiholoģiski. Vismaz tā likās no malas.
Vesais vīriņš Viljamam savā ziņā patika. Vienīgais, kas puisim nepatika bija viņa smagā soma, bet pārējais pat savā ziņā iepriecināja un tas puisim bija neierasti, bet interesanti. Turklāt divas nedēļas varbūt pat neizvērsīsies par kaut kādu briesmeklību.

ooc:būšu vakarā.

Iesūtīja: gwinerva ; laiks: 10.01.2008 15:40

Pie pirts

Tehanu varen uzjautrināja biblotekārs, tikai uz jautajumu gan vins varēja atbildēt...
Neko nedomādama viņa izdomaja, ka pieņems piedāvājumu ieiet pirtī, kur tas laiks, kad viņa pēdējo rizi bija bijusi?Novilkusi savas garās melnas kedas un pārmetusi tās pār plecu, turot aiz šņorēm, viņa devās iekšā izpētīšanas kāra, nometne viņai jau patika...
Nez, kā mēs izlemsim, kad kurināt pirti?Man jau gribētos nez cik reizes dienā, bet vai tad tik bieži var...?Es to nejautāju skaļi,un tad tas neskaitās kā jautājums, viņa vēl piemetinaja, ja gadījumā tka lasītas viņas domas.Negribejas apgrūtināt šo visnotal patīkamo cilveku jau pirmajā dienā...
Tehanu patika siltums, un par visu airāk viņa ienīda aukstumu, tāpēc pirts viņai bja tīri pa prātam.
Ieksā bija nedaudz patumšs.Pavērojusi iekšpusi viņa izdomāja, ka negrib vairāk uzturēties šeit, ši telpa viņai uzdzina mieguPatiesība viņa sajuta, ka kājas tākā pieietas ar svinu.ļoti gribējās gulēt, meitene apspieda vieglu žāvu.Uzvilkusi atpakaļ apavus viņa izgaja atkal āra.
Piebilde par sodu posteni likas interesanta: Un interesanti, kas tad tas ir?Ja jau nav noteikumu nevar būt arī sodu vai tad ne? Viņai vismaz tā likās, jo ieteikumi nav noteikumi, un...viņa vairs neskoja savai domu gaitai, ari tam viņa jutās tagad pārak nogurusi...

Iesūtīja: icyrain ; laiks: 10.01.2008 16:30

OOC - Damjāns + soda postenis!! - piektais jautājums!

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 10.01.2008 17:11

PIe pirts


Artēmijs ignorēja sarunas visapkārt, viņam rokās, ejot pa ceļu, jau atradās viena no pāris grāmatām, kuras atļāva viņam paņemt līdzi. Grāmata ļāva novērst uzmanību no apkārtnes, tā notušējot viņa fobijas.
Puisis pacēla acis, ieraugot pirti
-Un mums šeit vajadzēs amzgāties? Visiem kopā?-
Viņš iepleta acis.
-Bez kurpēm? Tā tak varm savainot pēdas un...-
Puisis apsēdās un atšņorēja kedas upurējot savu drošību dēļ savas nākotnes. Grāmata atradās kreisajā rokā, bet kedas labajā, kad Artēmijs iesoļoja pirtī, atsitot pret durvju augšu galvu.
-Au!-
Puisis iesaucās, aizskarot sasito pieri.

Iesūtīja: gwinerva ; laiks: 10.01.2008 18:05

OOC:Neizklusās diezko labi - soda postenis...
Ļoti atvainojos par savām dažām kļūdām raktībā,bet tā sanāk, pat, ja pārbaudu dažreiz neredzu, jo tieku pa visam uz īsu mirli, un, ja gribu iepostot jāraksta ātri.
Es centīšos laboties...

Pie pirts...

Tehanu sevi sapurināja, tā teikt, no iekšienes.Vņa šeit nebija lai gulšņātu...Viņa bija nometnē, laigūtu prieku un nedauz brīvības, un varbūt pat iegūt dažus draugus, bet par to vēl varēja padomāt...Un tagad, lai gan viņa jutās nogurusi viņas gars bija atgriezies, viņa juta tākā tādu energgijas pieplūdumu.Nu jau jūtoties labāk viņa saspicēja ausis, lai labak dzirdētu ko teiks viņu ''gids'' un arī ko saka pārējie, bija interesanti klausīties no malas....To Tehanu zināja jau tad, kad iemācījās kontrolēt savas spējas...Viņa vēl tagad atcerēas graujošos momentus, kad gandrīz tika pieķerta, jo nspēja noturēt sav maggiju.Pašai neaptverot viņa pasaidīja, noslēpumin aizdomajušos smaidu.
Tehanu bija iedegusies vēlme izzināt visu nometni un izlozņāt visas maliņas.Viņa tiešām gribēja šeit pavadīt labi laiku, un netaisījas palaist garām nevienu dienu neizbaudot ik visu ko viņa darīs.Girbējas nedaudz palēkāt, lai aizdzītu aukstuma sajūtu, kas bija viņai apkārt, bet par šo iespeju viņa domāja, ka vēl padomās...

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 10.01.2008 18:35

O.O.C Diezko nesaprotu, kāpēc?

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 10.01.2008 19:33

Dominiks sāka šņorēt vaļā savu garo, noplukušo zābaku, bet tad pārdomāja. Viņš vienkārši palūkojās iekšpusē. Pirtis viņu diez ko neinteresēja.
- Brāl, šeit kaut kur ir ezers. Tur arī varēsi izpeldēties.
Viņš steigšus atbildēja uz brāļa jautājumu un iesmējās. Iespējams, ka Ohegass neapvainosies jeb neņems ļaunā kādu lieku jautājumu. Dominiks tomēr bija pārliecināts, ka Ohegasu nav jāuztver nopietni. Un viņš neuztvēra jau arī.
- Labāk centīsimies formulēt mūsu jautājumus tādā nejautājumu formā. It īpaši viņa klātbūtnē. Drošībai.
Dominiks izjautrināti nočukstēja tā, lai tikai brālis viņu dzird. Jo tuvāk nāca vakars, jo lieliskāks bija Dominika noskaņojums. Viņš jutās daudz dzīvāks un sakarīgāks, nekā bija laiciņu iepriekš. Tepat netālu stāvēja meitene ar dzintarkrāsas acīm, tās īpaši mirdzēja, vai vismaz Dominikam tā likās. Viņš pat gandrīz iejautājās "kā ir iekšā pirtī?", bet tad apspieda šo jautājumu, jo šis te likās pārāk muļķīgs, lai būtu pirmā izrunātā frāze tik skaistai būtnei. Un vārds... viņas vārda uzzināšana viņam šķita tik pat nozīmīga, cik jaukā un patīkamā sunīša vārda uzzināšana. Dominiks centās atcerēties, vai autobusā bija izskanējis viņas vārds.
- Laikam, nē.

Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 10.01.2008 20:37

īk! svētā marija, viņš man pieskaras!Kihaku centās iezmocīt vēl vienu smaidu, slaikajiem pirkstiem ar vieglu, teju nejūtamu nepatiku apvijoties rokasspiedienā - ja šī straujā rīcība nebūtu viņu tā pārbiedējusi, puisis noteikti atļautos arī kādu roku skūpstīšanu vai ko tikpat muļķīgu un amizantu.
-Kihaku, bez dvīņu brāļa. bet es vienu varu uzburt, ja ļoti vajag.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 10.01.2008 21:44

Dominiks atkal pievērsās gaišmatainajam jauneklim, kurš dīvainā mērā likās ārēji ļoti pievilcīgs un skatienu pārņemošs, kaut vai mazliet muļķīgs, bet piestrādājot pie grimasēm un uzvešanās, šis varētu būt vienkārši neatvairāms. Meitenīgs un, šķiet, spējīgs panākt īpašuu padevību vai tieši otrādi - riebumu - no līdzcilvēkiem. Pie tam tas šķita savādi, ka Kihaku, iepazīstoties ar brāļiem, turpina atrasties tiem pavisam blakus. Dominiks bija pieradis pie iepazīšanās bez turpinājuma. Vismaz parasti viņš centās izskatīties garlaicīgs, lai nevajadzētu uzturēt turpmākus sakarus. Pie tam šis pēc vampīra arīdzan neizskatījās.
Iespējams, tādēļ viņam nebija draugu. Protams, arī tā vēlēšanās visus garšīgi 'noēst', kas nav atļauts, bet domas vien jau ir patīkama ēdienreizes sajūta.
- Neatvairāms.
- Un ļoti pārjautrs, sķiet.
Dominiks apskatīja pats sevi, cenšoties ieraudzīt kaut ko daudz maz smieklus izraisošu vai aplūkošanas vērtu, bet viņam neizdevās, tāpēc viņš paraustīja plecus un nosprieda, ka labāk vēlētos nakšņot sieviešu istabiņā.
Neviļus Dominiks satvēra brāļa roku.

Iesūtīja: icyrain ; laiks: 10.01.2008 22:35

Ohegass izdzirdēja jautājumu par peldēšanos un nopūtās.
- Jūs tur, vampīru dvīņi, vai intelekts jums ir sadalīts uz abiem viens? Tas bija piektais jautājums. Viens no jums izšķiež visas grupas jautājumus, lai uzzinātu kaut ko par suni, otrs vai nu neklausās, vai nespēj saprast, ko es saku! Tagad peldēt gribošais, kurš acīm redzot ezeru neatzīst par gana labu, pirmais iemēģinās īpašo vietu oranžērijā!
Uz beigām Ohegass gandrīz vai sāka kliegt. Viņš nespēja saprast, kur var rasties tik neaptēsti radījumi.
- Vai tu zini, kas ir raflēzija? - Viņš jautāja Damjānam. - Sekojiet man uz oranžēriju.
Ohegass izmeta un (piekš viņa) neparasti strauji devās atpakaļ pa ceļu, pa kuru bija atnākusi grupa.

OOC - seko visa grupa

Iesūtīja: melomania ; laiks: 11.01.2008 00:04

Pie pirts..

Fierras acīs dzirkstīja uguntiņas, un viņa centās tās novaldīt, taču lūpās bija mazliet nerātns smaids. Viņa pieglaudās tuvāk Viljamam un viegli smaidot apskatīja pirti no ārpuses, taču iekšā tajā neiegāja. Vienu mirkli viņa jau gandrīz taisījās vilkt sev nost kurpes, taču tad izdomāja, ka nav jēgas un tāpat viņa pirtiņā iespējams neies. Arī Fierrai nedaudz patika vecā vīra sarkasms un izturēšanās. Kad tas sabļāva un diviem vampīru dvīņiem, meitene nedaudz nosmīkņāja, taču neko par to neteica. Vienīgais gribēt zinošais jautājums bija par pusdienām, taču gan jau pie tā vēl tiks. Varēja vēl mirkli paciesties. Sākās ceļš atpakaļ un viņa sekoja. Oranžerija..raflēzija..puķe.. Meitenes galvā atskanēja vārdi un viņa klusi noteica.
- Raflēzija ir puķe ar lielāko ziedu pasaulē un ziedēšanas laikā.. fuj. Negribētu tur atrasties. Puvušas gaļas smaka.. kādēļ vispār lasīju to.. - Viņa sapurināja savus matus un centās izmest no galvas domu, kura tikko bija ienākusi galvā. Proti, ilkņu ieciršana priekšā stāvošā kaklā.. Meitene pievēra acis un atkal atvēra tās. Ceru, ka pusdienas būs drīz. Viņa nodomāja speciāli tā, lai to dzird vecais vīrs un pievērsās tālākai izpētei.

Iesūtīja: Develin_ ; laiks: 11.01.2008 08:30

Viljams pasmaidīja par Fierras savādo dīdīšanos, jo jau pietiekoši labi zināja, kāpēc viņa tā dara. Ēstgriba. Nu ja.
-Neuztraucies, gan jau būs labi. Es tev varu piedāvāt vafeli, gribi?-Viljams no kabatas izvilka mazliet samīcītu, tomēr vēl labu vafeļu paciņu.-Un nevienu sliktu vārdu par oranžēriju, tur jābūt ļoti interesanti,-viņš pusbalsī sacīja meitenei un draudzīgi paspieda viņas plaukstu.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 11.01.2008 09:25

Damjāns jutās kā apdūlināts, Ohegasa jautājumi par reflēziju un kaut kādu jautājumu pārmetumi..
-Manuprāt, man ir tiesības zināt atbildes uz man interesējošiem jautājumiem.-
Viņš saīga.
-Nē, nu es jau varu atvainoties par šo kašķi, bet neuztraucieties, no manis jautājumus vairs neizvilksiet pat ar spīlēm.-
Damjāns arī saņēma ciešāk brāļa roku, bet tikai tāpēc, ka viņam niezēja rokas pamatīgi iekost vecim kaklā un atstāt pakārt kokā ar galvu uz leju.
-Nesaprotu...es jau tikai pajautāju.-
Damjāns nevarēja rimties, tad apklusa un sekoja grupai uz oranžēriju.
-Nu gam nervozs vecis!-
viņš nodomāja. Damjāns centās apvaldīt dusmas par nepelnīto uzbrukumu.
-Nomierinies tak. Tu pats esi nervozs. Kur ir tavs miera gars?-
Tā nu viņš uzmeta ašu skatu Dominikam, bet neteica ne vārda.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 11.01.2008 12:37

Fierra plati pasmaidīja, tā atsedzot divus ilknīšus un pateicībā paņēma vafeli.
- Ak, jā. Paldies. Es neesu uztraukusies.. varbūt arī esmu.. nav svarīgi, taču man nepatīk mana otra puse, kura pašlaik vēlas izlausties. Nevēlos pēkšņi attapties ar līķi sev pie kājām un asinīm notraipījušos.. Nevēlos redzēt Tevi.. -
Viņa mirkli pieklusa, bet tad dzīvespriecīgi noteica.
- Nu.. cik gan interesanti. Puķītes vai augi, vai kas, arī citur ir ļoti skaisti.. Protams saprotu Tevi. Augi un dziednieciskās spējas.. Labi.. Man gribas runāt. Šķiet, ka manī ir pārāk daudz enerģijas. -
Un tā arī izskatījās. Viņas zilās acis dzirkstīja ar neticamu, savādu spožumu un lūpās visu laiku rotājās smaids. Viņas gaita bija priecīga un melnie mati skaisti plīvoja aiz viņas. Viņa negribīi atlaida Viljamu, lai varētu paņemt vafeli un tad kāri nokodās no tās.

Iesūtīja: Develin_ ; laiks: 11.01.2008 14:06

Viljams pasmīnēja un sabužināja meitenes tumšos matus.
-Domā, ka es ar tevi netiktu galā? Tiktu. Tāds vārgulis jau neesmu,-puisis sacīja un iebāza mutā pusi no atlikušās vafeles.
-Turklāt parasti tie, kuriem gribas ēst ir vārgi un nomocīti, nevis hiperaktīvi,-puisis piezīmēja.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 11.01.2008 15:37

- Nomierinies.
Dominiks, mierinoši smaidīdams, noteica brālim. Un, vilkdams viņu aiz rokas, pamazām attālinājās uz grupiņas aizmugures galu, tālāk no briesmām, kā saka. Viņš zināja, ka Damjāns bieži vien kļūst ļoti pārsteidzīgs un, protams, tādā veidā iekļūst nepatikšanās.
- Nav jau pirmā reize, kad nākas sastapties ar peronām kā mūsu vectētiņš un, pietam, kurš zināja, ka šim ir tik niecīgās devās iedalīts humors. Man jau likās, šis jokojas, bet nu laikam nejokojas gan. Kā arī izsalkums mazliet aizgaiņā mieru. Es jūtos ļoti izsalcis. Tiešām.
Viņš, savādi smaidīdams, noteica brālim, pa ceļam vērodams diezgan patīkamo dabu.
Un arī... uzskatīt manus jautājumus par suni par nesvarīgiem, par jautājumu izniekošanu. Nu gan prāts! Ko vēl nozīmīgāku būtu iespējams uzdot?
Viņš nodomāja, cerot, ka drīz varēs ielīst kaut kur vienalga kur vienatnē, vienkārši paspēlēt ģitāru un atslābināties.

Iesūtīja: gwinerva ; laiks: 11.01.2008 17:15

Sekojot biblotekāram....

Tehanu brāļu uzstāšanās nelikās diez ko patīkama, kā gan var kaut ko tādu izdarīt jau pirmajā dienā?
Apvainot visnotaļ patīkamo gidu un biblotekāru vienā personā?Kur viņiem prāts? Pirmajā dienā izpelnīties sodu...Viņiem šeit diez vai ies viegli.Viņa nodomāja...
Paskatījusies apkārt viņa secināja, ka viņi jau sāk virzīties uz priekšu, un arī viņa sekoja cenšoties pārāk neatpalikt ar to, ka brīžam aplaida skatienu apkārtnei.Viņu bija ieinteresējusi ideja par Oranžēriju,kaut ko tādu bija vērts redzēt, it īpši pēc kādas meitenes piebildes, ka tas esot liels zieds un ziedēšanas laikā smirdot pēc gaļas...Nē puvušas gaļas, Tehanu sevi domās izlaboja.Mmm, tas varētu būt interesanti.Lielākais zieds pasaulē!Pag, bet ka var zināt, ka tā ir taisnība?Ka viņai ir taisnība?Nu tad jau redzēs, diez vai viņa to teiktu skaļi, ja nebūtu pārliecināta...
Laiskā gaitā ejot Tehanu turpināja ceļu ar sajūsmas pilnu seju...Vismaz dabūs redzēt, kur viņa varētu nokļūt, ja izdarīs kaut ko ne pa prātam tam, kas vada nomteni.Tagad vismaz viņai būs kāda pieredze un zināšanas, varbūt tas nebija tik traki...Bet varbūt gluži pretēji, bet nekas ļunāks par nepatiku jau nevarēja būt, jo viņus jau nevarēja nogalēt.Tehanu vismaz tā cerēja, nu vismaz viņai bija interesanti.Neaudz svilpojot, tikai sev pazīstamu dziesmiņu, viņa sekoja grupai.Viņa svilpoja pie sevis tā lai dzirdētu tikai tuvākie, ka bija viņai apkārt, un tad arī ļoti vāji...Tehanu bija laba svilpotaja, jo to viņai patika darīt.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 11.01.2008 19:40

Fierra dzidri iesmējās un paceļoties uz pirkstgaliem sabužināja arī puiša matus.
- Tu maldies, dārgais. -
Viņa īpaši uzsvēra pēdējo vārdu un ielika atlikušo vafeli mutē un apēda to. Tad viltīgi pasmīnējusi noteica.
- Tieši tad, kad esmu izsalkusi, esmu spējīga uz daudz ko. Manī atmostas tā otra puse. Diemžēl.. Šķiet esmu izņēmums. -
Viņa paraustīja plecus un tad atkal plati pasmaidīja..

Iesūtīja: Develin_ ; laiks: 11.01.2008 19:44

Viljams silti pasmaidīja un iedeva Fierrai vieglu buču uz vaiga.
-Bet es zinu, ka tavas tieksmes... ē... parasti netiek tēmētas uz mani. Turklāt, ja es miršu, tad ar tavu lūpu saldmi uz savējām,-viņš sacīja.-Un tā varētu būt patīkama nāve,-Viljama tumšās acis raudzījās meitenē. Tas bija mīļš un mazliet viltīgs, bet jauks skatiens.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 11.01.2008 20:04

Fierra maigi pasmaidīja un pieglaudās puisim gandrīz kā tāda kaķene. Viņa silti pasmaidīja un vērās pretī puisim. Viņa skatiens. Kā vienmēr tas spēja apburt meiteni un lika pārskriet tirpiņām.
- Jā, it kā netiek.. bet man tomēr ir bail, kaut vai no tā, ka ciestu citi. -
Viņa noteica un tad pacēlusies pirkstgalos iečukstēja puisim ausī.
- Un man arī nebūtu nekas pretī pret nāvi tavos apskāvienos un skūpstos.. -
Viņa viltīgi pasmaidīja un tad uzspieda maigu skūpstu uz viņa lūpām.

Iesūtīja: Develin_ ; laiks: 11.01.2008 20:08

Viljams pasmīnēja un iedeva Fierrai vēl vienu buču.
-Būs labi. Kad beigsies nometne, dosimies kaut kādā pārgājienā. Es idomāšu maršrutu un mēs kaut kur aizklīdīsim. Tikai tu un es. Tad skatīsim, kas būs tālāk,-Viljams viltīgi pasmaidīja un apņēma meitenes plecus.

Iesūtīja: Apaču tuksneša rēgs ; laiks: 11.01.2008 20:17

Gorkijs saņēma sevi rokās - burtiski - apķēra sevi. Viņam kļuva auksti, un likās, ka šis saltums nāk no kabatas, no kuģa, no mātes saplēstās sirds...
Viņš savāca izmētātās somas no zemes, uzmeta uz muguras vienu, iekarināja rokā otru un soļoja otrpus autobusam. Tur neviena nebija. Kā viņi varēja Gorkiju pamest? Kāpēc viņi nepārbaudīja, vai cilvēki nav atstāti autobusā vai kur noklīduši, kaut šāda iespēja bija visai minimāla. Nekur jau visi nebija pazuduši, taču pret šo gidu viņš sāka izjust nicinājumu, bet ne dusmas. Nevērība... ehh.
Tālumā bija redzama kāda cilvēku grupiņa. Atlika vienīgi bezpersoniski sekot.
____________

Gorkijs beidzot bija pie cilvēkiem. Visi bija sadalījušies pāros un līdzīgi, un sekoja kādam vecim - laikam nevērīgajam gidam, bibliotekāram.
Tad puisis ieraudzīja meiteni, ar ko bija sarunājies autobusā. (Tehanu, tā viņu sauca, jā. Kaut kur dziļi pakrūtē viņš vēl cerēja to satikt.) Un, protams, piesteidzās tai klāt. Sveika, Tehanu!
Daba bija skaista, bet patreiz tā nelikās svarīgākā.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 11.01.2008 20:26

Fierra silti uzmaidīja puisim un noteica.
- Jā, Dosimies varbūt uz kalniem? Man gribētos tos reiz apskatīt un tie liekas tik.. ah. Tu un es - es un tu -
Viņa skanīgi iedziedājās un iesmējās.
- Nevaru vien sgaidīt .. -
Viņa vai staroja un vēlereiz silti uzlūkoja puisi. No malas tas iespējams izskatījās ļoti mīļi un viņi abi likās tik saskanīgi..

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 11.01.2008 20:33

Roiss pasmīnēja par Ohegasa atbildēm, jautājumi viņam neradās un pat, ja būtu radušies, tad iespēju uzdot tos bija atņēmis viens no dvīņiem.

Viņs akli sekoja visiem citiem vienkārši baudīdams apkārtni un bija iegrimis kādā savā pasaulē un gandrīz nekam nepievērsa uzmanību, izņemot sev interesējošo. Roiss atļāvās šoreiz būt egoists, jo to, ka šos cilvēkus viņš varēja kādā nekontolējamā brīdī apēst, puisis lieliski apzinājās un centās pašlaik neiepzīties ar nevienu, kamēr neuzzinās par drošības darbībām, kas tiks veiktas pret viņu.

Iesūtīja: icyrain ; laiks: 11.01.2008 22:31

Visa grupa steidzās atpakaļ uz pļavas pusi, bet pļavā viņi nemaz neapstājās. Viņi iegriezās nākamajā ceļā un devās pa to uz priekšu. Kādā vietā ceļš sadalījās divos un Ohegass nogriezās pa kreisi. No sākuma kļuva redzamas spožas jumta smailes, kas atstaroja saules gaismu, radot pat nelielus varavīksnes lokus virs oranžērijas jumta. Metāla karkass un stikla sienas slējās vairāk kā trīsdesmit metru augstumā. Pieejot tuvāk varēja saskatīt, ka stikla būve bāztin piebāzta ar dīvainiem augiem. Daži veidoja plānu zemsedzi, bet citi bija uzrāpušies līdz pašiem griestiem, netrūka arī pāris koku.
- Šī ir Dī oranžērija. Viņai ik pa laiciņam patīk eksperimentēt ar dabiski iegūtām sastāvdaļām, pievienojot tās mikstūru orģinālajām receptēm. Paldies Dievam, tas viņai padodas labāk nekā teleportācija. Šeit tad arī jūs būsiet pagodināti izciest sīkos sodus.
Grupa devas iekšā oranžērijā. Temperatūra paaugstinājās par aptuveni 10 grādiem. Oranžērijā bija aizpildīts katrs stūrītis. Gandrīz nekur caur augu lapām nebija saskatāma zeme, vienīgā drūmā sasāvdaļa šajā zaļajā vietā bija no tālākā stūra nākošā pūstošas gaļas smaka. Kad pagāja stūrim tuvāk, varēja ieraudzīt milzīgu tumši oranžas krāsas ziedu. Tas smirdēja. Pamatīgi.
- Iepazīsties, vampīru puis, raflēzija. Tavs uzdevums ir to turpmākās divas dienas laistīt. Tā ir jālaista divas reizes dienā, katrā reizē izlejot apmēram pa divdesmit litriem šā šķidruma. - Ohegass teica un norādīja uz kulbu pāris metru attālumā. Kulbai blakus stāvēja mazs spainītis. Uz tā bija uzraksts "2L".
- Atceries, ka tās ir Dī puķes, un viņai nepatiks, ja tās nomirs. Tas nozīmē, ka arī tev nepatiks, ja tās nomirs. Tā tev būs jālaista pēc pusdienām un pēc vakariņām.
Tad Ohegass pagriezās un uzrunāja visu grupu.
- Atpakaļ uz pļavu.

Visi mierīgi devās atpakaļ pa jau ieto ceļu. Vietā, kur bija nogriezies otrs ceļš, pie īsa mietiņa bija piesista nu jau nošķiebusies zīme "administrācija" un mazākiem burtiem apakšā ar roku kāds bija pierakstījis "Dī".
- Varēsiet nolikt mantas un doties pusdienās.

Kad grupa nonāca tpakaļ pļavā, Ohegass vēlreiz visus apturēja.
- Tas, ko jums vajadzētu zināt ir lūk kas: šis bija pirmais pārbaudījums. Tika vērtēta jūsu nosvērtība, paškontrole un cieņa pret grupas biedriem. Varbūt, ka daži, kuri to nebūtu pelnijuši, tagad manās acīs būs iemantojuši augstāku stāvokli, bet uzreiz jau ir redzams pāris, kuri šo pārbaudījumu nav izturējuši. šajā nometnē jūs varat tikt vērtēti vienmēr un visur, ja vien mums, tas ir, vadībai, tas iepatīkas. Nākamreiz esiet gatavi! Tagad - solītā atbilde uz jautājumu par domu lasīšanu - Nav iespējams izvairīties. Ja es to vēlēšos un uzskatīšu par vajadzīgu, tad jūs nespēsiet izvairīties. Ak, vēl, suni sauc Grāfs.

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 11.01.2008 22:56

Meiteņu mājiņa.

Nils sēdēja kādas gultas otrajā stāvā un mētāja pret sienu mazu, zaļu bumbiņu. Zēns klusi pie sevis dungoja kādu savādu dziesmiņu un izskatījās visnotaļ ieslīdzis domās.
Gar istabas griestiem zumēja astoņas mazītiņas atslēdziņas, mirdzinādamas savu spožos sānus. Gar sienu bija novietotas četras platas un augstas divstāvu gultas, kurām bija pārklātas zaļos apvalkos "ietērptas" segas. Katras gultas gala atradās divas blakus novietotas dziļas koka lādes ar vienkāršiem iegrebumiem. Cauri diviem lielajiem logiem, kas aizņēma gandrīz visu istabas sienu, istabā ieplūda saules gaisma, radīdama savādu ēnu spēli uz dēļu grīdas. Tieši blakus Nilam pie vienas no gultām atradās durvis uz plašu vannasistabu ar trim dušām un izlietni. Pretējā pusē bija durvis uz tualeti.
Nils atgūlās gultā un nožāvājās. Soma, kurā atradās Dī vairs neatradās uz viņa pleca. Dī acīmredzot arī te nebija, jo zēns sēdēja pilnīgā klusumā.

Iesūtīja: icyrain ; laiks: 11.01.2008 23:20

Pie ezera

Vēl aizvien tērpusies siltajā apģērbā ar runājošu sporta somu uz pleca Sineila staigāja gar ezermalu, maldoties niedrēs.
- Varbūt burbuļvannas idejas pamatā tev bija parasts ūdens? Āaa!
Un Sineila nostiepās visā garumā niedrēs, kur ūdens bija apmēram līdz potītēm.
- Uzmanīgāk, es negribu, lai sabojājas mana vaibstu forma tādēļ, ka kāds nav spējīgs noturēties kājās! - Atskanēja no somas.
- Pretīgi! - Sineila norūca un trausās kājās. - Tu vismaz esi somā. Vai vismaz daļēji somā.
- Tā vienalga nav ūdensizturīga. - Atkal nodūdoja soma.
- Bet ir mēslu izturīga! Jak! Es eju mazgāties.
Sineila izlīda no niedrēm un izzuda.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 12.01.2008 10:48

Damjāns atvēra muti un neaizvēra. Doma, ka vajadzētu apkopt kaut kādu gaļēdāju puķi, likās šķebīga.
-ja šī nenokodīs man roku, būšu laimīgas.-
-Neko normālāku viņš izdomāt nevarēja-
Damjāns noburkšķēja un skatījās, kā uz to reaģē Dominiks.
-Paklau, vai mēs izskatāmies pēc dārzniekiem?-
viņš neapmierināts vērsās pie Ohegasa.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 12.01.2008 11:29

OOC. Sods ir piešķirts tikai tev, Damjān, ja kas.

- Vienkārši apsveicu tevi! Neļauj viņai nomirt. Tev būs jauka nodarbe brīviem brīžiem un es tev, protams, nepalīdzēšu. Kaut vai tās ir tikai divas dienas. Nav jau tik traki.
- Viņš jau laikam arī zināja par to, ka vampīru oža ir divtik jūtīga.
Dominiks uzmundrinoši smaidīdams noteica brālim un papliķēja viņam pa plecu. Viņš jutās mazliet iekšēji iztraucēts. Ohegass bija pateicis par pārbaudījumu un par 'pārīti', kas nav to paveikuši. Viņš nejutās tā, it kā būtu izturējies slikti. Nu bet atrašanās blakus brālim un vispār dvīņu brāļu būšana nozīmēja to, ka apkārtējo viedoklis vienmēr tiks vērsts uz abiem, jo arī citi, gluži tāpat kā viņi paši, nespēj atdalīt brāļus vienu no otra. Un tāpat viņu rīcības. Dvīņi visiem šķiet ne tikai ārēji vienādi, bet arī iekšēji vienādi. Nelabojams paradums.
- Ļoti gudri izdomāts pārbaudījums. Vai drīkst vēlreiz?
Dominiks nodomāja, un skatījums uz Ohegasa raksturu viņam mainījās. Uz labo pusi.
Bet vispār nometnes sākums viņam nemaz nemaz nelikās daudzsološs.
- Tikai pirmā stunda un jau iemantots nelabvēlīgums.
Nodomāja Dominiks, nezinādams vai satraukties par to vai justies lepnam. Lai nejustos nekā, viņš vienkārši paglaudīja...
- Grāfs.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 12.01.2008 12:59

OOC.Es tā arī sapratu

Damjāns dusmīgi pavērās brālī.
-Paldies par tavu laipno un sirsnīo atbalstu.-
Puisis bija vīlies. Viņš nebija domājis, ka nometnē būs kaut kas tāds.
-Bezjēdzība.-
Damjāns nodomāja un apklusa. Laikam nebija jēgas dusmoties, jo tik un tā nekas nebūtu mainījies. Jā, viņš ies un apkops to nejēdzīgo puķi. Tas taču nav pasaules gals.
-Reflēzija.-
viņš tikai nomurmināja.

Iesūtīja: gwinerva ; laiks: 12.01.2008 13:50

Sekojot Biblotekāram....

Tehanu itkā salecās, atskatījusies viņa pamanīja Gorkiju.
-Ja sveiks...Viņa pat īsti nezināja ko teikt.Jauki ar tevi atkal saskrieties...Viņa pasmaidīja, un lēnā gaitā turpināja ceļu.
-Un kā tev patīk nometne?Man tīri labi patīk, šeit ir pat skaisti, kaut ko tādu nebiju gaidījusi...
Viņa turpināja sekot Bibotekāram...Ieraudzījusi spožas jumta smailes, kas atstro saules gaismu radot nelielu varavīksmi meitene noelsās no sajūsmas.Ēka bija iespaidīga, to nu Tehanu vajadzēja atzīt.
Ielūkojusies iekšienē meitene bija pārsteigta no augu daudz veidības.Tehanu ļoti patika augi, tikai smaka nebija no labākajām, kad viņi tuvojās kādai puķei, patiesībā meitene tiešām sajuta sapuvušu gaļas smaku...Tas bija tik pretīgi...
Tad jau tai meitenei, kura ko nomurminaja ar puķi bija taisnība, Tehanu apmierināta nodomāja.
Izdzirdējusi, kas būs jādara puisim, kurš bija izpelnījies sodu viņas sejā iezagās smaids.Nu gan paveicās,
viņa ndomāja.
Pļavā...

Ejot atpakaļ uz pļavu Tehanu atkal sajutas nogurusi, un izlaida vieglu nopūtu...
Viņa secināja, ka Gorkijs ir tur pat netālu...
-Hei, viņa pisteidzās zēnam klāt.Ka tev liekas, tu negribētu aplaistīt to puķi divas reizes dienā, viņa smaidīdama platu smaidu noprasīja.Man liekas, ka tas ir pietiekams sods...Bet tā smaka ir vienkārši gaujoša...Vēl mani bišku uztrauc tas, ka mūsu cienījamais gids var lasīt mūsu domas, un, ka no tā nav iespējams izvairīties...Diezgan čābīgi, nevar neko sastrādāt, tāpēc jau nevajag notekumus...Nav jau tā, ka man patiktu darīt palaidnības bet nu dažreiz tomēr ir interesanti idarīt kaut ko tādu, ko neviens nezin...Un kā ir ar tevi?Meitene ieinteresēti vērās zēna gaidot atbildi...


OOC:Būšu iekšā tikai svētdien 10.30 vakarā (pēc latvijas laika) šodien vairs nesanāks, jāmācās..man pēc 16 dienām eksāmeni....

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 12.01.2008 14:10

OOC: saspringts brīdis ^^ drīz lidošu prom, bet te tikpat ceru parādīties. Šodien vakarā ap 20 00 varētu ieskriet. Gaidu jūsu postus, ja neies raiti uz priekšu, nāksies jūs bīdīt, bet tas nav diezko patīkami, jo tad jālasa visi posti, sevišķi GM, tiem, kas jau tagad netiek līzi, ja nelaāt visus postus, tad GM postus lūdzu izlasiet gan, jo iespējams esat darījuši kaut ko par ko paši nezināt.

Pļavā.

Nils pabāza galvu pa meiteņu namiņa durvīm, izdzirdējis, ka ārā kāds runā. Pieklājīgi palocījis galvu Ohegasa priekšā zēns nolūkoja visu jauniešu bariņu, viņš šķita norūpējies, kad ieraudzīja dažas drūmās sejas.
-Umm, tiem, ka mantas atstāja autobusā, lūdzami aizskrieniet, paķeriet līdzi, ierādīšu jums namiņus, nāciet visi iekšā ar visām parpaliņām.
Viņam smaidot nozibēja ilknīši un viņš jau bija nozudis namiņā.

Meiteņu namiņš.

Zēns domīgi lūkojās ārā pa logu, atbalstījis dibengalu pret plato palodzi.

Iesūtīja: Apaču tuksneša rēgs ; laiks: 12.01.2008 20:01

Par nometni vēl neko nevaru spriest. Paies laiks, kamēr sapratīšu, ko pret to jūtu. Gorkijs šķībi palūkojās uz Tehanu.
Apkārtni nomāca skumjas par mātes dāvāto saplēsto kuģi. Ja tas vēl būtu vesels, viņs to noglabātu kādā klusā stūrīti, lai vakaros tajā iepildītu skaistās atmiņas par kopā pavadīto laiku ar māti. Un puisis patiešām nezināja, vai atradīs šeit līmi, ar ko kuģi salīmēt. Tas vēl vairāk viņu saērcināja.
Pēc gaļas smakojošā puķe, nevērīgais bibliotekārs Ohegass (viņš bija ticis uzzināt, kā šo vīru sauc) un viss pārējais lika viņa garastāvoklim sašļukt zem 0.
Zini, man vienalga, ka šis samaitātais Ohegass spēj lasīt mūsu sasodītās domas. Man ir tiesības domāt visu, ko vien vēlos. Tas mani nesatrauc. Paldies, ka esi ar mani. Tas padara šo nometni labāku. Gorkijs vārgi pasmaidīja, atklājot garos ilkņus.
Lai nu ko, bet ezers patiesi likās skaists. Tas atsvēra visu šeit notiekošo un lika pazust sapņu valstībā.
Es došos uz Puišu mājiņu. Gan jau vēl saskriesimies. Tā vietā, lai silti uzsmaidītu meitenei, viņš viegli noglāstīja meitenes roku, kā vārgu pieskārienu līdzīgu ezera spulgmei.

Puišu mājiņā


Gorkijs gribēja ēst. Tādu sātīgu asins šķirni. Kārtīgi pieēsties, lai aizmirstu to tukšuma sajūtu. Taisīdamies jau novilkt mēteli, viņš tikko atcerējās, ka bija sev apsolījies to atstāt mugurā, nevilkt nost. vismaz uz kādu laiku. Naktī jau ar to negulēs.
Viņš ieņēma kādu gultu otrajā stāvā, tuvāk logam. Atsēzdamies, lai aplūkotu šo guļamtelpu, viņš pamanīja kādu zēnu uz palodzes. Tas bija autobusa šoferis, cik viņš atcerās. Gorkijs saprata, ka negrib tā vienkārši dirnēt, rokas klēpī salicis. Bija jāiet jāpajautā par ēdienu... Galu galā, ar bibliotekāru viņš vēl nebija runājis.

Iesūtīja: Develin_ ; laiks: 13.01.2008 21:05

-Nāks tuvāk, sarunāsim. Nekur jau nepazudīsi, domājams,-Viljams pasmaidīja un samīļoja Fierru.
-Redzi nu, varēsim dabūt kaut ko ēdamu, es tikai gribētu zināt, kur drīkstu nolikt mantas. Nepazūdi!-Viljams noskūpstīja Fierru un devās uz puišu namiņu.
-Sveiki!-Viljams netipiski mundrā balsī sveicināja.
Viņš ieņēma vietu kādas gultas otrajā stāvā, stūrī. Nometis smago somu uz gultas viņš uz mirkli tajā atgūlās, pārkāris kājas pāri gultas malai, lai nevajadzētu vilkt nost kedas. Pēc mirkļa viņš atkal piecēlās, saņēma gaišos matus vaļīgā astē un pa kāpnītēm nošļūca lejā uz grīdas. Bija patīkami, ja gulta bija tik augstu, ka varēja ar roku aizsniegt griestus, ja pacentās.
Viljams uzlūkoja savu guļamvietu otrajā stāvā un pasmaidīja.
-Kā ir ar pusdienām?-puisis vaicāja klātesošajiem, jo īpaši autobusa vadītājam. Netikpiska sirsnība teju staroja no viņa, bet Vils par to tagad neuztraucās.

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 13.01.2008 21:35

OOC: AT rēgs: Esmu meiteņu namiņā, ignorēšu.

Kas te īsti notiek, kāpēc nav sakrājusies kaudze ar postiem, m? Es jau varu kā GM visu virzīt uz priekšu, bet vai jums būs interesanti? taga es pat atslēdziņu noslēpumu īsti nezinu, kā izspēlēt ><. Labsi, paļaujos, ka līdz tam, kad būšu sagatavojusi mūsu noslēpumaino tēlu visi būsim jau mazliet sasparojušies.

Vilkačiem: Rīt sākas nedēļa pirms pilnmēnes .

Meiteņu namiņš:

Palūkojies uz meitenēm (kas visas starp citu atrodas namiņā) Nils pasmaidīja vienu no saviem jaukākajiem smaidiem:
-Atslēdziņas jums vienkārši jāpasauc un tās nolaidīsies pie jums. katru nākamo reizi tās nolaidīsies, ja tās sauks tā pati balss, sakot to pašu, tā ka padom'jiet, ko jūs noteikti atcerēsieties.
Viņš piemiedza meitenēm ar aci.
-Iešu to pašu pastāstīšu zēniem. Jūs te tikām varat iekārtoties, pēc tam ejiet uz rietumiem, tur atradīsiet ceļu uz ēdnīcu.
Viņš vēlreiz uzsmaidīja, nolēca no palodzes un lēniem soļiem pazuda ārdurvīs.

Zēnu namiņā.

Nils parādījās durvīs.
-Par atslēdziņām. Pasauciet to un viena atsauksies katru reizi uz tādu pašu saucienu.
Viņš garlikoti izstaipījās.
-Vienai no lādēm vajadzētu derēt.
Viņš pamāja uz lāžu pusi.
-Tur varat savietot savas parpalas. Pēc tam ejiet uz rietumu pusi, lai smarža jūs vada, jel. Tur būs ēdnīca.
Tad viņš izgāja no namiņa aizvērdams durvis.

OOC: Šovakar vai rīt pirms lidojuma ieskriešu, tad būšu parīt, ceru, ka otrdien varēsim sākt jauno dienu,. Esmu plānojusie vienu dienu izspēlēt aptuveni nedēļā vai ātrāk, sasparojaties, lūdzami.

Iesūtīja: Develin_ ; laiks: 13.01.2008 21:43

Viljams noklausījās atslēgu instruktāžu un izdvesa savādu svilpienu, kurš bija veltīts viņa atslēgai. Šo svilpienu pieprata tikai puisis pats, tādēļ viņš varēja nesatraukties, ka kāds cits dabūs viņa matas. Lai gan nekas īpašs jau viņa pekelītēs nebija.
Sagaidījis atslēgu, Viljams sameta visu lādē un atstāja uz savas guļvietas jaku, jo puisim tajā bija karsti.
Uzmetis īsu skatienu klātesošajiem, Viljams pamāja un īsi noteicis:-Tiekamies pusdienās,-pazuda no namiņa.
Tagad bija vien jāuzmeklē ēdnīca un tur jāatrod Fierra. Tad viss plāns būs izpildīts.
Viljams tīksmi izstaipījās un palūkojās saulē.
Diena šķita savādi jauka.

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 13.01.2008 21:52

OOC:
Ēdnīca:
Ēdnīca atrodas mazā klinšu uzkalniņa, uz kuru ved rupjas, klintī izcirstas kāpnes. Māja pati ir gaiša, tai ir daudzi logi un lielas, vaļā atvērtas durvis, virtuve ir kaut kur dziļāk ēkā, pie logiem novietoti četri galdi, pie katra galda seši krēsli. Uz galdiem novietotas salvetes, sveces un podiņos iestādītas rasenes, nedabiskā lielumā (aptuveni 0.5m acīmredzot Dī pastrādājusi). Ēdiens jau ir servēts un izskatās dīvaini un reizē kārdinoši. Tur ir kaut kas sačervelējies ar skaistu zaļumu rotājumu un krāsainiem pēc paskata ļoti garšīgiem salātiem. tiem, kas kaut ko tādu jau redzējusi, tie atpazīs mīklā ceptus kalmāru riņķīšus.

Vampīriem:
Hmm, ne miņas no asinīm...

Iesūtīja: Develin_ ; laiks: 13.01.2008 21:57

Viljams veiksmīgi atrada ēdnīcu un iegāja tās klusumā.
Te valdīja savāda gaisotne. Nopētījis ēdnīcu viņš ieņēma vietu pie viena no galdiņiem, kurš bija pie loga. Ēdiens šķita savāds, tomēr puisis to paostīja un atzina par labu esam. Tagad tikai atlika sagaidīt pērējos, jo vienam pašam ēst nebūtu pieklājīgi, lai gan gribējās ļoti. Tādēļ puisis pagrieza galvu pret logu un raudzījās ārā esošajā ainā, lai nedomātu par ēšanu.

Iesūtīja: Apaču tuksneša rēgs ; laiks: 13.01.2008 22:12

Arī Gorkijs īsi pēc Viljama zuda prom no mājiņas. Viņš redzēja uz rietumiem ejam Viljamu, taču nepanāca to. Kaut gabals līdz ēdnīcai, bija jāizvēdina galva. Un steidzīgi jāpajautā kādam par līmes eksistenci. Nila minētā smaka pēc ēdiena nebija saožama. Vai arī bija kas mainījies ar viņa ožas spējām, taču šāda iespēja likās neticama. Sajūta bija tukša, puisis jutās pamests, atstāts uz kaut kāda zemes gabala tālu no mājām. Ko viņš būtu darījis mājās? Pietiktu vien ar to, kā lūkoties uz mātes kuģi...
Iesteberējis ēdnīcā, viņš manīja, ka tā bija pilnīgi tukša. Nevienu nemanīja, atskaitot viljamu. Gorkijs piesēdās pie viena no galdiem. Un gaidīja ēdienu, jo tas, kas atradās uz galda... tas nebija nekas. Viņš saviebās un gaidīja kādu kas aizdzītu viņa izsalkumu un pazudinātu to sasodīto tukšuma sajūtu.

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 13.01.2008 23:09

Ēdnīcā.

Vibeke bija trešā dzīvā būtne, kas ienāca ēdnīcā. Kautrīgi un lēnām viņa palūkojās apkārt, noskatot sev vietu pie viena no jau aizņemtajiem galdiņiem. Ar rokām mazliet pieturēdama kleitas apakšmalu uz augšu, viņa piegāja klāt tam galdiņam un piesēdās pie tā. Viņa aizvēra acis, ievilkdama plaušās kārdinošo smaržu. Vibeke paliecās mazliet tuvāk ēdienam, apskatot, kas viņiem pasniegts šajā ēdienreizē. Saraukdama pieri, viņa saprata, ka nespēj dīvainajā sačervelētajā pārtikā atpazīt neko iepriekš redzētu, viņa paraustīja plecus un atglauda blondos matus no pieres. Viņa iedomājās, ka vajadzētu izdomāt savas atslēdziņas vārdu, jo mantas bija pagaidām atstājusi uz gulas - tik izsalkusi Vibeke jutās. Meitene pameta skatu uz puisi, kas arī sēdēja pie šī galdiņa. Pasmaidījusi, žigli novērsās.

OOC: Apsēdos blakus Gorkijam.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 14.01.2008 00:18

Fierra serkoja uz oran;zēriju un ar interesi nopētīja raflēziju. Tās smaka neļāva viņai pietuvoties tuvāk par durvīm. Meitene līdzjūtīgi paskatījās uz kādu vampīru puisi, kuram šis augs turpmāk būs jālaista.
Nu bet pats arī vainīgs.
Viņa nodomāja un devās tālāk.
Uh.. man tā gribas ēst.
Viņa pie meiteņu namiņa atvadījās no Viljama, iedodot viņam mazu buču uz vaiga un tad iegāja iekšā. Izvēlējusies savu gultu, otrajā stāvā, tā lai saule nespīdētu uz viņu rītos, meitene uzmeta uz tās savu pasmago somu un nolēmusi, ka iepazīties varēs mazliet vēlāk, kad būs paēdusi un nebūs vēlme sarunu biedru uz vietas izsūkt sausu, viņa devās lēnām uz ēdnīcu. Meitene viegli smaidot ienāca ēdnīcā, kurā par pārsteigumu manīja tikai trīs cilvēkus. Ātri vien viņas acis ieraudzīja vajadzīgo personu un viegliem, klusiem soļiem viņa piezagās puisim klāt.
- Sveiks. - Viņa noteica un apsēdās Viljamam pretī. Pārāk kādinoši būtu sēsties tuvāk. Viņa žēli paraudzījās uz galdiem. Ne miņas no asinīm. Nāksies vien gaidīt. Viņa juta patīkamo smaržu no citiem ēdieniem, taču tā nebija tik gaidīta kā kārdinošais asinssarkanais šķidrums.

Iesūtīja: Develin_ ; laiks: 14.01.2008 07:29

ēdnīcā

Viljams uzsmaidīja Fierrai, kura ar savu būtni bija kaut mazliet uzlabojusi ēdnīcas auru un domīgi palūkojās uz viņu.
-Nu, kā telpas?-puisis vaicāja, lūkodamies meitenē ar mazliet piešķiebtu galvu. Priekšējās matu šķipsnas jau bija atrisušas un atbaidzināja viņa sejas līniju, bet acīs varēja jaust mīļumu.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 14.01.2008 10:40

Zēnu namiņš

Dominiks vēl ilgi kavējās istabiņā, kārtīgi aplūkodams gultas, pārbaudīdams, cik tās mīkstas, un vispār būdams mazliet neapmierināts, ka istabā būs jāguļ tik daudzām personām ar atšķirīgu būtību.
- Sasodīts. Likt vampīrus kopā ar siltajiem, kārdinošajiem asinsīpašniekiem un pilnmēness laikā jukušajiem vilkačiem.
Viņš nodomāja, bet lai aizdzītu savu panīkumu, kurš, protams, bija radies izsalkuma dēļ, viņš centās izdomāt piemērotu saucienu savai atslēdziņai. Varbūt nosaukt to brāļa vārdā? Tad atslēdziņa diemžēl nāks arī nevajadzīgā laikā. Labāk...
- Cilvēkgaļas karbonāde!
Dominiks iesaucās, iedomādamies, vai būs jākoncentrējas, vai nē, bet mazā atslēdziņa jau bija viņa rokās. Tas likās tik amizanti, ka Dominiks iesmējās un palūkojās uz brāli. Tad viņš, izmēģinādams pāris lādes, atrada savējo un iegrūda tur ģitāru, kas tik tikko ielīda iekšā, un somu. Dominiks arī izvēlējās gultu sev un brālim, kura viņaprāt atradās mazliet tālāk no pārējām gultām, vai tomēr nē, bet tā bija tālāk no loga, tālāk no saules, kā saka. Dominiks uzteleportējās otrajā gultas stāvā un iemēģināja gulēšanu. Viņš zināja, ka tādā badā pat puslīdz neiemigs, tāpēc cēlās un, novēlēdams brālim pasteigties, ātriem soļiem devās uz ēdnīcu.

Ēdnīca

- Un atkal grupveida pasākums.
Nomurmināja Dominiks. Viņš iedomājās, ka tas gan būtu smieklīgi, ja viņam atļautu ēst atsevišķi, jo viņš, lūk, esot vampīrs. Tātad jāsamierinās.
Bet jaukākais bija tas, ka viņš nesaoda ne kripatiņu savas dienas devas, vai vismaz kādu pusfabrikātu vai asiņu maisījumu. Ieņemdams sēdvietu tā tālāk no pārējiem, viņš ar skumju skatienu pētīja ēdienus un centās atpazīt tos pēc smaržas, daži bija nudien savādi. Dominiks juta, ka drīz sāks dīdīties krēslā, asiņu nebūšana, darīja viņu mazliet nervozu un trauksmainu.
- Nokodīšu kādu, nokodīšu... Nejēdzība.
Viņš murmināja sev zem deguna, iedomādamies, ka izskatās mazliet nejēdzīgs. Kaut vai nejēdzīgs viņš bija jau kopš iekāpšanas autobusā. Ar kārīgu skatienu viņš uzlūkoja gaišmataino meiteni, kas sēdēja nepārāk tālu un nepārāk sajūsmināti vēroja pasniegtos ēdienus.

Iesūtīja: gwinerva ; laiks: 14.01.2008 17:13

Meiteņu naminš...


Tehanu izskatījās apmierināta nklausījusies Nila teiktajā.Stāvēdama viņa domāja kā gan viņai nosaukt savu atslēdziņu?
Mmm..salamandra? Vienradzis?Goblins?Mūija?Kentaurs?....Gorkijs?, meitene sapurināja galvu, Gorkijs? Par ko gan es dmāju?!Es tā vai tā nevarētu atslēgu saukt viņa vārdā, jo tad tā būtu pie manis, kad man to nevajadzētu, jo es tak sauktu viņa vādu, kad gribētu ar viņu parunāt...Un vispār kāpēc gan lai es sauktu viņu Gorkija vārdā?Divaian iedoma.Vispār stulbums, lai nu kā...Laumiņa, uguns,Liesma,pekle, elle, lelle....Salamandra?Ne sapīšu savus matus, man jau anicis, ka viņi ir visur...
Sapinusi savus matus garā bizē, kas izskatījās, kā gara melna spīdīga čūska,viņa jau bija izdomājusi atslēdziņas vārdu.
-Nu tad sauksim tevi par Salamandru,viņa apmierināti noteica, tas likās viss piemērotākais, un viņa zināja, ka to varēs atcerēties, jo viņai gluzi vienkārši patika salamandras, kas bija ugunīgas ķirzakas...Atslēdziņa viegli nolaidās meitenes rokā.Apmierināti meitene to piesēja pie aukliņas pie savām biksēm, viņ bija priecīga, ka atslēziņa atsteigsies pie viņas, kad viņa sauks, jo vinai bija paradusms zaudēt visas lietas, jo sevisķi atslēgas...
Apskatījusies gultas meitene ieņēma kādu, kas bija netālu no loga.Viņa aizņēma pirmo stāvu, jo negribeja gulē aukštāva gultā, jo viņai bija bail ka varētu izkrist, un, ja viņa gribētu nemanāmi izzagties ārā, tad nevajadzētu rāpties lejā, bet gluži vienkārši izskāpt ārā no gultas...Nedaudz iegūlusies gultā viņa pievēra acis uz mirkli...Un tad piecēlusies atkal sēdu nopūtās.Paņēmusi savu somu viņa to ielika lādē...Aizslēgusi lādi viņa nolēma iet uz ēdnīcu, jo vēders bija īaši nemierīgs.

Ednīca...
Veicot ceļu uz ēdnīcu viņa jutās pacilāta.
Nonakusi līdz klinšu pakāieniem viņa kāpa augsā.Māja izskatījas liela ar vairakiem logiem, un Tehanu patika, jo viņai patika arī ēst, un ednīca asocējās ar ēšau...Lielas atvērtas durvis tā vien likās viņu aicinot ieksā.
Iegajusi ieksā viņa apbrīnoja telpu.Ipaši viņas uzmnību piesaistīja podinos iestādītās rsenes, kas bija lielākas, neka tām vajadzēja būt.Vina redzēja, ka telpā jau bija dazi cilvēki, un starp tiem bija arī Gorkijs.Neko nedomājot viņa mēroja ceļu pie viņa un apsēdās pretī.
-Sveiks, kā sviežas?Neiebilsti, ja šeit sēdēšu?Vienkārši man tā liekas ērtāk, jo tevi jau necikdaudz pazīstu...

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 14.01.2008 20:01

Guļamtelpā

Damjāns iegūlās gultā un laikam centās arī iemigt. Viņš bija noguris no karstuma un jāatzīst no nelaipniem cilvēkiem. Viņš pats par sevi brīnījās, kādēļ tādas domas, jo taču būt sabiedrībā Damjānam patika. Droši vien tas ir karstuma dēļ. Damjāns neatbildēja brālim, tikai sekoja.

Ēdnīca

-Trūka vēl galda lūgšanas..-
purpināja Damjāns.
- Zinko, es neredzu asiņu biķerus...-
viņš piebilda, apskatīdams galdu. Damjāns nodomāja, ka labprāt dotos māhjās un laikam labāk paciestu mammas šķendēšanos par brāļu pārlieko neatdalāmību. Damjāns paņēma un paoda kādu apšaubāma izskata ēdienu. Smaržoja labi.
-Neko nevar zināt ar viņiem...-
Viņš nolika atpakaļ bļodiņu un skumji vērās kā arī pārējie nelabprāt kaut kam pieskaras.

Iesūtīja: Apaču tuksneša rēgs ; laiks: 14.01.2008 20:15

Ēdnīcā

Vispirms pie Gorkija galdiņa apsēdās kāda blonda meitene, un tad arī uzradās Tehanu. Gorkijs likās aplaimots un pārsteigts par šādu negaidītu uzmanību.
Sveika, Tehanu, viņš sveicināja jau pazīstamo.
Un tu būtu..? puisis steidzīgi pievērsās arī blonmatei, cenšoties dalīt uzmanību abām vienlīdzīgi, neņemot vērā faktu, ka Tehanu jau bija pazīstama un vēders neglābjami protestēja pret badu.
Es gribu ēst. Viņš skumji nolūkojās uz šķīvi, kurā bija sapildīts visa kā, tikai ne kārotā asins. Ne pilītes. Bet jūs jau varat sākt bez manis, ja vēlaties... viņš saminstinājās.

Ēdnīca bez ēdiena nebija nekas. Tāpēc šīs sienas likās nemīlīgas. Iespējams, vēlāk, ja vēders būs dabūjis savu tiesu kārotā, arī ēdnīca liksies draudzīgāka.
Iekšēji viņš vēlējās tikt pie saviem sērkociņiem.

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 14.01.2008 20:28

Vibeke.
Blondīne izrunāja savu vārdu. Viņa vēlreiz aplūkoja ēdienu. Pašķobījusi degunu, viņa aizdomīgi novilka:
Vai mums nevajadzētu sagaidīt kādu augstāk stāvošu personu, pirms sākam mielastu? Pirmās dienas ievadceremonija un tamlīdzīgus pesteļus?
Viņas uzacs parāvās mazliet uz augšu, uzmetot skatienu otrai meitenei.
Labprāt iepazītos arī ar jums. Tehanu, un...?
Viņa iedrošinot vaicāja. Galu galā, pavadīt visu nometnes laiku vienatnē šā vai tā nebūt iespējams.

Iesūtīja: Apaču tuksneša rēgs ; laiks: 14.01.2008 20:36

Jā, gribētu gan sagaidīt kādu - visvairāk bibliotekāru Ogehasu. Man ar viņu dažas lietas jāpārrunā, Gorkija skatiens aizklīda aiz loga, ar acīm meklējot kādu pieturpunktu, pie kā varētu pieķerties, kaut vai tāpēc, lai novērstu domas no jau nomācošā bada, bez tam neesmu viņu redzējis aci pret aci, tikai no tāluma. Kāds viņš ir? Lai gan varu jau iedomāties.
Starpcitu, esmu Gorkijs. Patiess prieks... viņš viegli palocīja galvu.
Un Gorkijs patiesi nebija noskaidrojis, ko jūt pret šo nometni, jo tā vēl gluži nebija sākusies. Skaists iesākums bez ēdiena. Bezcerīgi.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 14.01.2008 20:45

Puišu namiņš

Roiss pat īsti nepiefiksēja viņam teikto, jo vēders prasīja savu tiesu, taču par atslēgu viņam bija jaizdomā tagad, lai vai tur kas.
Viņs ilgi riņķoja pa telpu, mantas iemezdams, daudz nedomājot pirmā stāva gultā, vistuvāk pie loga. Naktīs viņš gulēja nemierīgi, tāpēc krist no augstuma nelikās pievilcīgi.
Pēc brīža Roiss izveidoja knipi un paņēmis kādu savu matu, pārvērta to mazā zvaniņā. Zvaniņš skanēja ļoti maigi, taču tā skaņa likās iztīram no sliktām lietām pat vistumšāko telpas kaktiņu. Lūk, šī bija skaņa ar ko viņs sasauks savu atslēdziņu. Smīkņādams par savas somas "dārgo" saturu Roiss to ielika lādē un devās uz ēdnīcu.
Ēdnīcā.

Roiss nepievērsa uzmanību nevienai no apkārtnes pazīmēm vai izskatam, šobrīd bija svarīgs viņa vēders pirms kļūt pavisam zvērīgam un neiecietīgam.
Sameklējis kādu pazīstamu, vai vismaz redzētu seju no autobusa, viņš apsēdās blakām Tehanu un smaidīgi nopētīja visus pie galdiņa sēdošos ar savu magnētiski pievelkošo skatienu un viņa acis nedaudz iedzirkstījās pasaktoties uz... Ēdienu.
"Sveiki. Roiss. Kēpēc mēs neēdam?" jautājums bija nopietns, iepazīstināšana aprauta, un arī puiša acis skarbi vēstīja, ka nepaēdis viņš nav īpaši labs sarunu biedrs un neko tur nevarēja padarīt.
Pamanījis uz ēdiena nolaidušos kādu mušu viņš to veikli notvēra un palaida vaļā šoreiz jau kā spāri, kura īpatnēji nopetīja ēdnīcu un aizlaidās uz ezera pusi. Pēc Roisa domām pašlaik mušām vēl nebija tiesības aplidot ēdienu un tas jau bija diezgan nopietni, viņš taču bija izklaidis brokastis, kas viņa vilka apetītei nebija diez ko labs pasākums.

Iesūtīja: Apaču tuksneša rēgs ; laiks: 14.01.2008 20:53

Labs vakars, Gorkijs. Labs jautājums, es arī to gribētu zināt. Tikai šoreiz man nav ko ēst. Jums ir izvēles iespējas. Viņš noskaldīja un pievērsās kam uzmundrinošākam - appētīt kārtīgi ēdnīcu.

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 14.01.2008 21:01

Kādēļ tu saki, ka nav ko ēst, Gorkij?
Vibeke samulsusi noteica.
Vai tev ir alerģija no sažuvušiem mīklas sazin-kā un salātlapām?
Meitene centās mazliet pajokot, redzot, ka noskaņa, kopš izkāpšanas no autobusa, bija manāmi pasliktinājusies.

Iesūtīja: Apaču tuksneša rēgs ; laiks: 14.01.2008 21:09

Gorkijs nopūtās.
Reāli ar šo ēdienu (viņš saviebās) ir iespējams paēst. Taču tā nav bauda. Tas ir tāpat kā kaza dzīva un vilks nepaēdis. Bet laikam par šo visu mums jāpateicas slavenajam bibliotekāram. Viņš bija uz to vīru uzēdies.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 14.01.2008 21:15

Roiss saprata Gorkiju un nojauta, ka puisis ir vampīrs pēc viņa nicīgās izteikšanās par šeit esošo ēdienu.
Un īstenībā te nekas cits izņemot gaļu viņu neinteresēja, taču viņš necentās to izrādīt, saliekot uz šķīvja no visa pa drusciņam, bet gaļu tik un tā vairāk.
"Es atļaušos sākt ēst, ja jums nav iebildumu. Varbūt tev derētu painteresēties pie ēdnīcas personāla?" Roiss ierosināja Gorkijam un pavērsās apkārt, lēnām gremojot pirmo ēdiena kumosu, nesagaidījis tiiko prasīto atļauju.

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 14.01.2008 21:16

Vibeke kādu brīdi sēdēja, saraukusi pieri.
Bet...
Viņa nespēja atrast kādos vārdos vēl lai noformulē savu domu.
Tu gribi teikt, ka tu vienkārši neko neēd? Pārtiec no saulesgaismas vai kā tamlīdzīga?
Jo brīdi, jo šeit kļūst jokaināk. Viņa piezīmēja domās.

Iesūtīja: Apaču tuksneša rēgs ; laiks: 14.01.2008 21:24

Es nebūšu pirmais, kurš uzdrīkstēsies pretoties bada ciešanām. Neriskēšu, nevajag man barot puķi-gaļēdāju.
Savādi cilvēki. Es pārtieku no asinīm.
Nejauši Gorkijs mēteļa kabatā sataustīja mātes kuģi. Un vēlējās kaut nekad nebūtu devies uz šo nometni. Arī dēļ šīm nenozīmīgajām ciešanām.

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 14.01.2008 21:30

WHOA! Mierīgāk!
Pēkšņi viņa saprata. Vampīri!
Lai dievi apgrābstās, man šķita, ka šī ir burvju nometne.
Viņa centās atcerēties vai vecāki bija minējuši ko par vampīriem. Noliedzoša atbilde. Nekādu atmiņu.
Varbūt vilkači te ar būs?
Viņa satraukti domāja. Par šiem diviem Vibeke bija tikai lasījusi, bet nekad satikusi aci pret aci.
Vai varbūt tomēr...

Iesūtīja: Apaču tuksneša rēgs ; laiks: 14.01.2008 21:38

Nomierinies, Vikebe, es tev nekodīšu. Bet, ja man nesagādās ēdienu, maz kas var gadīties... Gorkijs novilka un šķībi paskatījās uz Roisu, pie sevis pasmaidīdams. Šī nometne taču jāpadara interesantāka.
Bet par to, ka varētu sūkt Vikebes svaigās asinis un sajusties kā paradīzē - nē, tāda doma Gorkijam pat prātā neienāca - līdz šim. Kā būtu, ja būtu...?

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 14.01.2008 21:56

Roiss pasmīnēja par Gorkija teikto un nenovaldīja atklātu smaidu. Interesanti, kas notiktu, ja šī meitene uzzinātu, ka viņš spēj saplosīt gabalos jebkuru dzīvu būtni, bez sirdsapziņas pārmetumiem, attiecīgā periodā?
Lai atgaidņātu šīs domas viņš uzkrītoši diviem lieliem kumosiem apēda karbonādi un vienaldzīgi turpināja ēst parējo šķīvī esošo.
"Domāju, ka par ēdiena avota noskaidrošanu tev neliks kopt puķi, ja vien viņi pēc tam nevēlēsies mirt no tavas izsalkušās būtības. Un es pieņemu, ka tu neesi vienīgais šeit tāds." Roiss ironiski piezīmēja, jo saprata, ka ja viņš nepajautās kur viņu taisās novietot pilnmenesī, tad visa šī nometne tiks nemanāmi notiesāta. Atvairījis šo domu, Roiss pabeidza ēst un izslējies krēslā apmierināti smaidīja.

Iesūtīja: Apaču tuksneša rēgs ; laiks: 14.01.2008 22:18

Man šķiet, ka asinis mums, vampīriem piegādās personīgi vai kaut kā tā, viņš sprieda.
Tehanu, es atļaušos pagrābstīties no tava šķīva... viņš izmakšķerēja kaut ko līdzīgu salātu lapai un iebāza mutē. Tad mazliet pašķobījās un norija to. Tad puisis pievērsās savam šķīvim un iekodās karbonādē līdzīgi kā Roiss. Tā bija gaļa. Šķietams ēdiens, jā. Jāsāk iztikt no cilvēku barības, jo izsalkums bija pārāk liels.
Roiss, tu jau iekārtojies mājiņā? Tāda visai nemīlīga. Autobuss man patika labāk.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 14.01.2008 22:25

Viņa viegli uzmaidīja puisim un tad klusi, nedaudz žēli noteica.
- Nu, īstenībā es necik lāgā viņas neapskatīju, jo domāju par pilnīgi ko citu. Es vēl to izdarīšu. Kad būšu apmierinājusi savu ēstgribu.. -
Fierra paskatījās uz puisi un maigi pasmaidīja. Bija manāms mīļums viņas acīs, taču tās pamazām kļuva nedaudz tumšākas. Meitene pavērās apkārt un satraukti sagrozījās. Sāka rasties aizvien vairāk cilvēku un viņa žēli vērās uz tukšumu savā priekšā. Viņa nopūtās un tad pavērās uz kādu bariņu, no kura likās pazīstams jau viens cilvēks. Meitene izdzirdēja viena puiša teikto un uzreiz saprata, ka viņš ir vampīrs.
Hmm.. neesmu vienīgā.. tas labi.. un kas ar pārējiem? Burvji, vilkači..
Meitene pie sevis domāja, vienalga ko, ka tikai ne par gardajām pusdienām sev līdzās..

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 14.01.2008 22:26

Roiss tīksmi ievilka dziļu elpu un paskatījās uz Gorkiju.
"Jā, autobuss, it īpaši tas eksemplārs bija diezgan labs." Roiss piekrita "Nu, es iemetu somu lādē, laikam tā saucās iekārtošanās. Nepiekrītu par nemīlīgumu. Domāju, ka mums tāpat tur būs atvēlēts tikai atlūzt, bet apkārtne man šķiet tīri jauka," it ka to apliecinādams viņš paskatījās ārā. "Un tu pats iekārtojies? Ja tā, tad varētu izdomāt ko interesantāku sevis nodarbināšanai. Man šķiet tās salātlapas un pat gaļa tev diez ko nelīdzēs, vai ne?"

Iesūtīja: Apaču tuksneša rēgs ; laiks: 14.01.2008 22:35

Gorkijs atmeta ar roku ''ēdienam''. Roissa teiktais bija viņu iespaidojis.
Kas gan var likties interesants ar tukšu vēderu? viņš sacīja, pārskatīdams ēdnīcā esošos un sastapdams kādas meitenes skatienu.
Šķiet, būs jāpieradina sevi šamējām lapām un gaļai, kaut, lai nodarbinātos ar sevis mocīšanu, viņš noburkšķēja.
Gorkijam bija radusies interese par citiem klātēsošajiem. Kas gan viņi bija pēc būtības? Un visiem zēniem būs jāguļ vienā istabā...

Iesūtīja: Develin_ ; laiks: 14.01.2008 22:39

Viljams pasmaidīja.
-Eh, ķeramies klāt, nav ko. Citi arī jau ēd,-puisis sacīja un paņēma dakšiņu.
Viņš palūkojās uz meiteni un viegli sabužināja viņas matus.
-Neēd mani,-viņš smalkā,'pārvērstā balstiņā sacīja.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 14.01.2008 22:45

"Man šķiet pat apkārtnes apskatīšana būtu vērtīgāka par tavu mocīšanos ar salātlapām. Īstenībā es varētu mēģināt kaut ko no šī visa padarīt par asinīm, bet šaubos vai mans iespēju klāsts sniedzas tik tālu. " Roiss teica un pēc brīža ierosināja: "Varbūt pirti varētu sakurināt, ja mums par to nenogriezīs galvu?"

Iesūtīja: melomania ; laiks: 14.01.2008 22:46

Fierra saprata, ka kāds cits puisis pie tā galdiņa bija ievērojis viņas skatienu un pavērās atpakaļ uz Viljamu. Meitene pasmaidīja un noteica.
- Tur jau tā lieta. Man NAV ko ēst. Un neuztraucies.. pagaidām manas domas nelido ap Tevi.. vismaz es cenšos. -Viņa nomurmināja un paliekusies pāri galdam sabužināja puisim matus prwetī, bet tad maigi noskūpstīja viņu uz pieres.
- Labu apetīti. - Viņa noteica un atslīga atpakaļ krēslā.

Iesūtīja: Develin_ ; laiks: 14.01.2008 22:51

-Censties tu vari vienmēr,-Viljams noteica un pasmaidīja maza puišeļa smaidu.
-UN tev vienmēr ir kas tāds, ar ko piepildīt kuņģi. Kaut vai šis jocīgais veidojums,-viņš ar dakšiņu pacēla vienu kalmāra riņķīti un iebāza mutē.-Redzi, un es pat vēl esmu dzīvs,-viņš sacīja, kad riņķīti ar savādu sejas izteiksmi bija sakošļājis un norijis.

Iesūtīja: Apaču tuksneša rēgs ; laiks: 14.01.2008 22:53

Bet ja gribas ēst, apkārtne ir mazsvarīga. Galvenais, ko iedaūt matē, kaut vai žokļa plātīšanas - augšā, lejā - pēc. Ja nevari man uzburt asinis, iedod tās no sevis, Gorkijs pilnīgā nopietnībā ierosināja.
Pie joda, kurināt pirti?! Tu tagad pirtī taisies iet? Puisi tracināja jebkāda izpausme novērsties no galvenā - ēdiena.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 14.01.2008 22:58

Fierra saulaini iesmējās un ar jaušamu maigumu acīs noteica.
- Ak.. tas jau nav nopietni. Kaut ko jau var.. - Meitene paņēma kaut ko līdzīgu Vila apēstajam riņķītim un nobaudīja.
- Nekādas reakcijas - Viņa nomurmināja un paraudzījās uz puisi.
- Nesaprotu. Varbūt viņi speciāli tur mūs badā? - Likās, ka viņa pamazām kļūst satraukta un dusmīga.
Tikai ne tagad.. tikai ne šeit un tagad.
Meitene pie sevis domāja un sažņaudza rokas dūrēs..

Iesūtīja: Develin_ ; laiks: 14.01.2008 23:04

-Kuššš,-Viljams nomierinoši sacīja un ar savu dakšiņu sniedza meitenei gabaliņu savādā riņķīša.
-Varbūt tādā veidā viņi cenšas tikt vaļā no nometniekiem. Muti vaļā,-viņš sacīja, pielikdams dakšiņu tuvu pie Fierras lūpām.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 14.01.2008 23:19

OOC: šim vakaram viss...
Fierra ar smīnu pavērās uz puisi un paklausīgi pavērusi sārti uzkrāsotās lūpas, nokodās gabaliņu no riņķīša. Tas bija tiešām gards, taču saprotams ar to nepietika. Viņa norija kumosu un noteica.
- Njā.. viltīgs paņēmiens. Atsaukt visus uz nometni un tad nomērdēt pamazām badā.. Bet garšīgi.. -
Viņa piebilda.

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 14.01.2008 23:36

Vibeke ņēma piemēru no tiem, kas jau bija sākuši mieloties. Pavirzījusies mazliet tālāk no vampīru puiša, viņa uzkrāva sev uz šķīvja ēdienu.
Lai kas tas būtu, vismaz izskatās, ka nav kalorijām pārbagāts.
Viņa pa pusei jokojot, pa pusei nopietni sacīja. Figūra taču jāsaglabā. Viņa pietuvoja bālajām lūpām dakšiņu ar ēdienu - vienu no tiem jokainajiem mīklas pikucīšiem - un pagaršoja.
Mmm, gardi.
Nodomāja Vibeke, un pie ēšanas ķērās jau nopietnāk.

Iesūtīja: Develin_ ; laiks: 15.01.2008 09:46

Viljams sparīgi pamāja ar galvu.
-Bet padomā, varbūt mēs esam pavisam slikti maģiskās pasaules pārstāvji, tādēļ no mums labāk tikt vaļā. Tas varētu būt pavisam loģisks izskaidrojums tam, kāpēc jums nedod ēst. Un es jau vienreiz teicu, ka man nebūtu iebildumu mirt no tavas rokas,-Viljams sacīja un apēda vienu riņķīti, bet nākamais atkal tika iebarots Fierrai.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 15.01.2008 11:50

Dominiks vēl joprojām sēdēja savā krēslā, izskatīdamies arvien sērīgāks un dusmīgāks. Viņš gaidīja un gaidīja, bet neviens neko neteica par asiņu iedošanu, visi jau sāka ēst, bet joprojām ne ziņas, par nepieciešamo barību.
- Mērdēšana. Pirmajā dienā.
Viņš satraukti nodomāja un tad apsvēra, kā varētu justies mīļais Damjāns. Sākumā sods dzirdīt jauku puķīti un tagad nekādas cieņas pret vampīra alkām. It kā šie vēlētos, lai tiktu pastrādāti nāvīgi noziegumi?
Viņš ievēroja tagad, kurie no klātesošajiem ir vampīri un kuri nav. Pievilcīgā dzintarkrāsas acu meitene bija sapinusi savus garos matus un izskatījās īpaši kārdinoša, mirdzoša, smaržojoša, spīdoša... Sasodīts, visi izskatījās kārdinoši, ka Dominiks mazliet dīvaini iesmējās.
- Damjān, kā būtu ja...
Dominiks ar naidu acīs iesāka savu domu.
- Mēs sadusmotos!
Viņš rēcoši iekliedzās pa visu ēdamzāli, iedomādamies, ka nu viņš varētu radīt pilnmēness laika vilkača iespaidu. Vai īpaši izsalkuša vampīra iespaidu, kāds viņš bija. Pietam, nekādu iespēju vairs iegūt draugus šajā nometnē.
- Iesim projām no šejienes. Tagad. Iesim pie tavas puķes un parunāsimies...
Dominiks čukstēdams piecēlās un kopā ar savu brāli devās laukā no ēdnīcas uz oranžēriju.

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 15.01.2008 12:00

OOC: hehe, es te vaartos pa zemi aiz priekiem . kaadu laicinju naaksies parakstiit bez garumziimeem un miisktinaajuma ziimeem, atvainojos, ka tik ilgi neraadiijos, lidoju un braucu ar autobusu, vakar naktii tikai biju klaat, bet tagad es juus pieskatiishu kaa eel nekad .

1. par atsleedzinjaam. Liidzi jums vinjas nav jaanjem, taas lai lido istabaa pie griestiem visu laiku. Atsaucas vinjas tikai tam pasham cilveekam, kam atsaucas pirmajam, jo katram ir atskjiriigs balss tembrs, taa ka varat neuztraukties par vaarda uzmineeshanu, bet to vaardu labaak gan paturiet pie sevism, nez, varbuut kaads maak balss tembrus mainiit arii...

2. Par eedienu - sasmiidiaajat mani.

3. Atvainojos, ka juutaties noniecinaati, bet, ja nometns vadiitaajai pazudis kjermenis, tad diez ko nav, pie tam, ai nu redzeesiet...

4. Hehe mushas tur taapat ilgi neizdziivo, njemot veeraa, ka uz galdiem staav rasenes .

5. Runaajot par eedienu, pagarshojot juus secinaat, ka ir aplam garshiigs, iznjemot vapiirus, saprotams, jums gribas kaut ko citu...

6. Pieziime par asiniim: taas bruuvee labi un pieredzeejushi mikstuuru bruuveetaaji, taa ka taas neviens no jums nepieprot ieguut.

Eedniicaa.

Pa durviim leeni ienaaca Nils. Vinjam muguraa tagad bija gaisha linu jaka un vinjsh bija manaami neapmierinaats, ka diena padevusies tik saulaina, tomeer ar visu to zeens ienaacis eedniicaa visiem uzsmaidiija un nozuda kaadaas durviis, no kuraam driiz vien atskaneeja apmierinaats svilpiens.
-Zhan tu tachu esi gjeenijs!
Tam sekoja apmierinaata kjikinaashana un durviis paraadiijas smaidiiga sievietes seja, kuru ieskaava tumshi mati, sanjemti astee.
-Visus vampiirus luudzam sheit!
Vinja nomurminaaja, izskatoties mazliet nosarkusi un laimiiga par uzslavu.

Telpaa valdiija tumsa, tomeer peec viena Zhana rokas veeziena iedegaas chetras garas, beeshi dzeltenas sveces, kas patiikami smarzhoja peec parafiina. Tur atradaas seshi rakstainiem galdautiem klaati galdi, uz kura katra atradaas liela viina glaaze pildiita ar asiniim. Un kas taas bija par asiniim! Augstaakaa klase - vienradzhu asinis! Turklaat taas bija tieshi tik pluustoshas un siltas, cik vajadzeeja, ne vairaak, ne mazaak.
-Ja labaak veelaties ko citu, tikai pajutaajiet.
Zans nochuksteeja un pazuda kaadaas sanu durviis.
Telpas sienas bija klaatas tumshaam tapeteem, kuraas njudzeeja dazhaadi diivaini radiijumi, pieskanjoti galdautu kraasojumam. Kopaa tas atstaaja izsmalcinaata stila iespaidu. veel vairaak visu papildinaja kaadi augi, kas bija novietoti uz katra galda un izstaroja reibinoshu smarzhu, kas sajaucaas ar parafiina un izteikto asinju smarzhu, piepildot visu telpu ar vampiiriem patieshaam reibinoshu smarzhu bukjeti.

OOC: ja ir veel kaadas neskaidriibas, tad jautaajiet man vai icy.
Shodin buushu atpakalj vakaraa peec shopinga ar mammiitit, hehe, diez vai vareeshu parakstiit properly.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 15.01.2008 12:11

Damjāns sekoja brālim.
- Nav nemaz tik laba tā uzņemšana. Es labprāt padarītu kaut ko citu. -
viņš iesāka.
-Dusmas...Zini, es jau sen esmu dusmīgs kopš tas vecis bez humora man uzbļāva. Nu ko...Ja viņi negrib mūs, tad mēs negribēsim arī viņus.-
Damjāna galvā virmoja visādas nepatīkamas lietas: Reflēzijas iznīcināšana, pazušana kādā vietā vai vienkārši sadošana pa pakaļu...Tas bija tā- virspusēji, visvairāk Damjāns vēlējās it kā nejauši izdarīt pāri un tad sarkastiski atvainoties.
-Es to sasodīto puķi pārvērtīšu normālā salātā, kaut gan man gribētos pavisam ko citu. Paklau, ko tu esi izdomājis?-

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 15.01.2008 12:31

- Nē, nē, viss ir kārtībā, es vairs nejūtos īpaši dusmīgs. Puķe... vienkārši tā smirdīgā oranžērija būs laba vieta, kur varēs mazliet atslābināties un būt divvientulībā. Šaubos, ka tur kāds īpaši staigās.
Dominiks noteica, strauji sperot soļus. Diena bija tiešām saulaina, un Dominiks bija atstājis savu cepuri istabiņā, tāpēc šis karstums likās gandrīz vai svelošs. Līdz oranžērijai viņi nokļuva ļoti ātri un Dominiks iekārtojās kāda koka paēnā pavisam netālu no oranžērijas.
- Es mazliet jau sāku apsvērt, ka vēlos būt mājās. Asinis. He, es taču tur ēdnīcā tiešām izskatījos pēc mežoņa.
Dominiks noteica un iesmējās.
- Nāc, piesēdies blakus, puķi apkopsim vēlāk.
- Man pat šķiet, ka es neizdzīvošu šo nakti. Zini? Es esmu lasījis dīvainu, dokumentālu materiālu par vampīriem askētiem, kas savādā kārtā iemācās iztikt bez asinīm, ja nu viņi šeit cenšas panākt ar mums tieši to pašu?
Dominiks savādi noteica un pasmaidīja. Pēkšņi viņš iedomājās, ka šeit noteikti varētu klaiņot kādi siltasiņu zvēriņi, nav jau augstākā klase, bet iztikt varētu. Pie reizes viņš iedomājās, ka varētu arī atgriezties atpakaļ, ja negrib dabūt īpašu sodu, kas pārspētu raflēzijas laistīšanu. Ja nu tas bija tikai nākamais pacietības pārbaudījums no Ohegasa puses? Tas būtu nežēlīgi...

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 15.01.2008 13:18

Damjāns apsēdās brālim blakus.
- Ir labi, ka mēs aizgājām. Es kaut kā tur nejutos labi. -
Puisis pasmējās līdzi brālim.
-Jā, tāds kā mūžību neēdis...bet zini, esmu izsalcis. Es jau redzu savu upuri. Tas ir vīrietis. Viņam ir gari mati, kuri patīkami smaržo...Dominik, kādus tu biežāk iedomājies savus upurus?-
Damjāns sajuta stipru vēlmi runāties. Viņš negribēja pieļaut, ka viņi abi tagad padotos badam, ka kaut kas paliktu starp viņiem neizrunāts vai neizzināts. Arī ēnā bija neciešami karsti. Damjāns dziļi nopūtās, tad centās iedomāties ko atvēsinošu, bet galvā dunēja tikai asiņu balss.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 15.01.2008 15:38

Fierra mīļi pasmaidīja un jau grasījās ko teikt, kad kāds lūdza vampīriem doties pie cita galda. Viņa uzmaidīja Viljamam un noteica.
- Beidzot. Šķiet, ka mūsu lieliskā teorija par maģiskās pasaules pārstāvju iznīcināšanu nomērdējot badā atkrīt. -
Meitene pasmaidīja un tad piegāja pie viena no galdiem, kurš atradās tuvāk Viljamam. Viņa apsēdās un tīksmi palūkojās uz vīna glāzi sev priekšā. Viņa lēnām ieelpoja. Prikšā degošā svece un augs reibinoši smaržoja un radīja ļoti patīkamu un omulīgu sajūtu. Taču tai visai cauri vijās asiņu smarža. Tik kārdinoša un salda, ka Fierra nenocietās un apņēmusi vīna glāzi ar saviem smalkajiem pirkstiem, pielica to pie lūpām un pagaršoja to. Uzreiz ķermeni caurstrāvoja tīkams siltums un spēku uzplūdums. Viņas acīs iedegās spožas liesmiņas un viņa vēlreiz pielika kausu pie lūpām, lai nobaudītu šo asinssarkano, kārdinoši plūstošo un smaržojošo vielu.
Vienradžu asinis..
Meitene nodomāja un pavērās uz tām. Viņa tikai divreiz mūžā bija tās baudījusi un tās bija vislabākās. Neaizstājamas. Meitene bija kaut cik apmierinājusi savu kāri pēc ēdiena un nu spēja normāli paskatīties uz lietām un cilvēkiem sev apkārt, nedomājot, ka varētu kaut ko nodarīt. Tapetes bija interesantas un smalkas. Uz tām bija attēloti savādi radījumi, kurus agrāk viņa nebija redzējusi un priekšā stāvošais augs arī bija interesants un krāšņs. Meitene turēja savos bālajos pirkstos vīna kausu un domīgi lūkojās uz to. Agrāk šī maltīte bija viņu biedējusi, taču tagad viņa bija jau pieradusi pie tās un pie sava otrā es, kurš tikai vienreiz mūžā bija pamanījies izlauzties brīvībā. Meitene palūkojās apkārt. Kurš vēl būs pienācis pie galdiņiem? Viņa juta, ka nav vienīgā. Tas nebūtu pareizi. Viņa nu jau ar zināmu interesi pievērsās apkārtnei, ik pa brīdim nobaudot nepieciešamo, lipīgo, silto šķidrumu.

Iesūtīja: Develin_ ; laiks: 15.01.2008 16:23

Viljams klusējot pamāja un noraudzījās kā Fierra dodas pie kāda galdiņa uzņemt sev tik nepieciešamo dzīvības šķidrumu.
Viljamam nebija iebildumu, ka viņa meitene ir vampīrs, dažkārt viņš pat par to jutās lepns, tomēr patiesībā visu vampīru padarīšanu uzskatīja par nekam nederīgu apgrūtinājumu. Asinis un visa pārējā ķēpa. Bet tur neko padarīt nevarēja un kāds labums arī bija - viņai nevajadzēja pārtikt tikai no asinīm. Fierrai reizēm varēja iesmērēt arī kādu vafeli.
Viljams bīdīja pa šķīvi riņķīšus, kuri bija pietiekoši garšīgi, tomēr puisim piepeši bija zudusi ēstgriba.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 15.01.2008 17:06

- Es iedomājos... sievieti, protams, gaišu, gaišmatainu, meitenīgu un cilvēcīgu, un tādu, kas nedotos man rokās. Es ilgi dzenātu viņu pa tumšu, krēslainu mežu un klausītos viņas spiedzienos. Kad man apniktu tās skaņas, es klusi teleportētos kokā tieši virs viņas un lektu! Hop!
Dominiks imitēja lēcienu un pasmaidīja. Doma par tādu notikumu viņam lika baidīties un justies tik patīkami reizē.
- Un tad, pēc mielošanās, es ilgi vienkārši gulētu viņai blakus meža sūnās un elpotu asiņu smaržu kopā ar meža smaržu. Sasodīts, cik kārdinoši...
Dominiks ievaidējās, pārliecināts, ka noskūpstītu raflēziju, ja tikai kāds viņu uzcienātu.
- Bet zini šīs alkas ir arī patīkamas, es varu iedomāties, cik apmierināts būšu, kad sajutīšu to svēto garšu. Divkārši apmierināts.
Dominiks, skumji smaidīdams, noteica brālim un tad paņēma viņu aiz vēsās rokas.
- Kamēr tu izstāstīsi savu garšīgo gleznu, mēs mazliet pabarosim smirdīgo puķi. Pēc pusdienām un pēc vakariņām, ja nemaldos, un divdesmit litri.
Viņš iegāja iekšā lielajā, krāšņajā un diemžēl īpaši karstajā telpā, paņēma rokās spainīti un iesmēla pirmo reizi. Jo tuvāk viņš devās puķei klāt, jo vairāk apzinājās, ka smarža (smaka!) atkal pārspēj iedomāto. Ar vienu roku turēdams spainīti un otru aizspiezdams degunu, viņš tuvojās oranžajam ziedam. Un tad ātri iztukšoja spaini un attālinājās.
- Piedod, vairs nepalīdzēšu. Pārāk liela uzupurēšanās brāļa labā.
Viņš smējās.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 15.01.2008 17:26

Damjāns uzmanīgi klausījās brālī, sekoja ar acīm un prātu. Viņš jau rdzēja Dominika upuri, gatavs pieskarties, taču atskārta, ka tās ir brāļa rokas. Tās bija vēsas un patīkamas. Viņš uzsmaidīja. Līdzko Dominiks atgādināja viām par sodu, Damjānam kļuva karsti. Pazuda mežā vēsums un smaržas, palika tikai smaka.
-Ak...paldies par to pašu. Garšīgā glena...Hm... Es iedomājos kā mēs abi braucam laivā un mums blakus ir viena daiļa mirstīgā. Viņai ir brūni gari mati, viņa smaržo pēc jūras. Un tad mēs abi viņu nogaršojam. No sākuma rokas, pēc tam krūtis un kaklu. Tad mēs apguļamies laivā, bet ķrmeni ieguldam ezerā starp ūdensrozēm...-
Damjāns atbildēja.
-Ak.-
viņš novilka ar baudu.
- Dominik, kas ir bijis jaukākais, ko esi piedzīvojis? Ko tu vēlētos piedzīvot?-
Viņš nerimās.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 15.01.2008 18:03

Oranžērijā starpcitu.

- Tas izklausās patiešām garšīgi. Romantiski garšīgi.
Dominiks pasmaidīja, apsēzdamies pie kāda skaista, ziedoša, smaržīga, bet nezināma auga.
Hmm, ko es vēlētos piedzīvot... Neskaitot dzīvo cilvēka asiņu nobaudīšanu, es vēlos uzzināt dažas lietas, dažas sajūtas, kuras es domāju, nav iespējamas. Viena no tām ir nomirt jaunībā, nevis vienkārši nomirt, bet gan tāda, jāsaka, nelaimīga gadījuma rezultātā. Otrā sajūta ir būt sievietei, bet to manu vēlmi tu jau zini.
Dominiks iesmējās un noplūca vienu no zeltainajiem, smaržīgajiem ziediem.
- Un, protams, piedzīvot īstu mīlestību. Par kuru man vēl nav ne jausmas, tādu, kura neliktu man gribēt mīļoto apēst. Ak, naivās vēlmes jaunai vampīra dvēselei. Asiņu trūkums dara mani romantisku...
Dominiks iesmējās vēlreiz.
Tu esi bāls, starpcitu. Laisti raflēziju ātrāk, lai tiekam laukā no šīs milzu siltumnīcas.
Dominiks satvēra zeltaino puķi un prātā viņam ienāca skaista doma, kam viņš šo uzdāvinās...

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 15.01.2008 18:15

- Es nejūtos labi. Tas laikam no zieda.-
Damjāns atbildēja, liedams iekšā kārtējo ūdensdevu. Pēkšņi kļūva tik neizturami karsti. Vājuma sajūta viņu gluži vai aprija. Damjāns palūkojās uz Dominiku.
-Laikam esmu izsalcis.-
Damjāns sajuta smagumu galvā. Viņš aizvēra acis un ieraudzīja mazu bērnu, kas teica : Paņem puķi, Damjān! Gribu piedzīvot īstu mīlestību. damjāns saļima uz grīdas.

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 15.01.2008 19:51

OOC:
Melo, Devel: Ja pirms tam neprecīzi izteicos, tad pateikšu vēlreiz - vampiri ēd pilnīgi atsevišķā telpā.

Ludiēna: Hmm, vai nu tā vienkārši jāgiibst pa labi un kreisi. Ja tā tomēr ir kāda kaite, tad gaidu tavu PZ.

Iesūtīja: Apaču tuksneša rēgs ; laiks: 15.01.2008 19:55

Pie asins izsniegšanas galdiem

Beidzot! Gorkijs skaļi izsauca jau iepriekš dzirdēto frāzi.
Un platiem soļiem devās pie galdiņiem, kur jau sēdēja kāda meitene. Puisim bija vienalga par neierasti nepieklājīgo izturēšanos, nesakot tai ne vārda, un jau pielikot asins pilno kausu pie lūpām.
Vienradža asinis viņu caurstrāvoja. Tik ilgi gaidītais lika Gorkija ķermenim trīsēt no baudas. Viņš dzēra un dzēra. Nespēja apturēt to sajūtu. Jā, gan, viņš bija īsts asiņu cienītājs. Viņa galvā skanēja kaut kas dzirkstošs - tā bija Tehanu maigā balss, kura lūdz uz papīra zīmēto drakonu paturēt pie sevis, un parādījās arī attēls - dziļi tumšs ezers, bet tomēr skaidrs. Un tad arī sērkociņu uguns. Tas bija kā transs. Bet patīkams, vairāk nekā patīkams. Mīlošs.
Kaut kas viņu apturēja. Viņš noskurinājās no baudas un centās izprast, kā viņa galvā bija iemaisījusies Tehanu balss un nevērīgi pameta skatu atpakaļ tādā rakursā starp abām telpām, lai redzētu viņas seju. Viņa ir jauka, tas arī viss. Viņš sev skaidroja. Tad arī pievērsās blakus sēdošajai meitenei.
Sveika! Mani sauc Gorkijs. Redzu, ka esi vampīrmeitene. Viņš tai uzsmaidīja. Ja godīgi, nekad neesmu redzējis vampīru-sievieti. Asinis ir pasakainas, vai ne?
Kauss bija izdzerts līdz pusei. Un runājoties ar meiteni, viņš vēl nevērīgi pameta skatu uz Tehanu.
Augs, kas stāvēja uz galda šķita jauks.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 15.01.2008 20:31

OOC Nevajadzēja Damjān, nu bet nekas. Tu tomēr mans brālis, tikšu galā.

Dominiks strauji pielēca kājās.
- Muļķis.
Viņš iesaucās un izvilka brāli laukā no oranžērijas. Jau ne pirmo reizi Damjāns zaudēja samaņu, viņš savas muļķības dēļ, bieži mēdza cepināties saulītē, bet šodien īpaši ilgi, un pie tam asiņu trūkums. Tāpēc Dominiks aizvilka brāli uz tuvāko ēnu un, vēlreiz ieskriedams oranžērijā, paķēra spainīti ar vēso ūdeni un uzlēja Damjānam tieši uz sejas.
- Nevajag mani biedēt, sasodītais. Un vēl jo vairāk, priecājies, ka te nav neviena cita, vēl aizūtīs tevi mājās un mani atstās.
Viņš nomurmināja un vārgi pasmidīja, kad brālis tā kā pavēra acis.
- Vai viss labi? Ja jā, tad iesim un ātri. Varbūt vismaz par tevi viņi apžēlosies. Ir labi?
Dominiks mazliet satraukti jautāja, bet tad iesmējās. Brālis izskatījās tik slapjš un pavisam apmulsis, it kā nezinot, kas noticis un kur viņš atrodas.
- Šī diena tā vien nepārstāj pārsteigt!

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 15.01.2008 21:39

ēdnīcā.

Roiss atviegloti nopūtās, kad vampīri tika pasaukti paši uz savu ēšanas telpu, jo bija jutis nelielu neveiklību, ja būtu jāatraida Gorkija sliktais garastavoklis pirms paēšanas. Asinis, kuras varēja manīt pa durvju šķirbiņu, likās kārdinošas un puisim bija jāatzīst, ka viņš labprāt tās nogaršotu, taču tas nebija ne primāri, ne nepieciešami.
Roisa skatiens atgriezās pie galdiņa un pie tā sēdošajiem ar savu magnētisko skatienu.
"Labu apetīti. Tevi sauc Vikbete?" Roiss pievērsās blondīnei, kas tikko bija ko teikusi par ēdiena kalorijām, un tad brunetei , "Un tevi Tehanu?" viņa balss bija laipna un tajā bija jūtams smaids, jo viņš vēlējās iepazīties ar cilvekiem, ar kuriem kopā būs jāpavada turpmākās divas nedēļas.

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 15.01.2008 22:32

Ēdnīcā.

Vibeke iesmējās.
Nē man vārds ir Vi-be-ke. Seno norvēģu valodā tas nozīmē "karš".
Viņa atmeta garos, taisnos matus aiz pleca, kamēr centās aizsniegt vēl kādu gardo riņķīti.
Un tu esi? Laikam pie reizes jāpajautā, vai gadījumā neesi vampīrs, kaut visi tie laikam būs aizgājuši uz blakus telpu.
Meitene vēl nejutās pārliecināta, vai atrašanās blakus šādiem asinskāriem radījumiem bija droša.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 15.01.2008 22:43

Ēdnīcā.

"Piedod," Roiss nedaudz nokaunējies novilka "Centīšos šo kļūdu vairs nepieļaut. Taviem vecākiem, šķiet ir bijusi interesanta humora izjūta. Roiss starp citu." viņš mierīgi turpināja un pasmaidīja vēl platāk, "Nē, vampīrs es neesmu." esmu vēl kas ļaunāks vienreiz mēnesī, puisis domās pabeidza un nopētīja Vibeki ar neapzinātu, taču skatienu, kas šķita skatāmies meitenes dvēselē, taču tas nebija ļauns, bet patīkams.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 15.01.2008 22:44

OOC: nu varam vienkārši izlaist to daļu, kad viņa it kā piesēžas tuvāk Viljamam..

Fierra vientuļi sēdēja pie galdiņa un lēnām dzēra asinis, kad uzradās vēl kāds puisis un kāri sāka dzert no sava vīna kausa. Meitene mazliet pasmīnēja un turpināja vērties kādā savādā radījumā, kurš bija attēlots uz tapetēm. Viņas tēvs bija mācījis, ka asinis ir jāciena un jāizbauda, dzerot tās lēnām un pilnībā izgaršojot tās. Pēc uzrunas, Fierra viegli pamāja ar galvu un pasmaidot noteica.
- Sveiks. Mani sauc Fierra. Jā.. asinis ir augstākajā klasē.. vienradžu asinis.. baudi lēnāk.. Šķiet mēs neesam tik izplatītas kā vīriešu kārtas pārstāvji, jeb arī mākam paslēpties.. -
Viņa paraustīja plecus un pasmaidot vēlreiz padzērās no kausa. Tas jau lēnām sāka tukšoties un viņa jutās aizvien labāk un labāk.

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 15.01.2008 22:52

Ēdnīcā.

Puiša... Roisa acis urbās Vibekē. Viņa skatījās pretī, kaut jo mirkli, jo vairāk vēlējās tās nolaist.
Vai tu vēlies mani pārbaudīt? Ielūkoties dvēselē? Iebaidīt? Savaldzināt?
Viņa domāja, joprojām skatoties Roisam acīs.
Ne velti esmu nosaukta par karu!
Viņa pasmaidīja platāk, nenovēršoties. Puiša acis dedzināja.
Izturi.
Tev ir patīkams acu skatiens, Rois.
Vibeke pusbalsī noteica, noslēpumaini smaidot.

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 15.01.2008 22:58

OOC: 1. Hmm, piezīmīte par galdiem nu biju minējusi, ka tie bija pa vienam un uz katra viens kauss, seši galdi, bet var jau protams apsēsties pie cita galda un pilikt tur ari savu kausu/krēslu. Lūdzu ievērot citām reizēm.

2. OMG OMG man ir metālistu zābaki! Neticēsiet, mammīte nopirka .

3. Vampīru brāļi, labprāt redzētu jūs paēdušus, tāpēc šodienu vēl gaidīšu, rīt vai šovakar pēc jūsu postiem turpinasim.

4. meanwhile have fun!

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 15.01.2008 23:09

Roiss atklāti un jauki pasmaidīja Vibekei pretī, bet skatienu nenolaida. Viņš parasti bija pieradis šādi lūkoties cilvēkos, kad runāja, tāpēc kompliments nedaudz izbrīnīja, taču iepriecināja, viegli pieliecis galvu, puisis norādīja, ka pateicīgs par tikko veltītajiem vārdiem.
Viņš netraucēti turpināja lūkoties Vibekē, taču šoreiz pievēršot īpašu uzmanību tieši viņas acīm:
"Tev ir ļoti interesanta acu krāsa. Šajā gaismā pat nevar izšķirt vai tā ir zaļa, zila vai vēl kas īpašāks." tas skanēja gan kā jautājums, gan kā secinājums, gan kā kompliments; Roiss vienmēr bija piepratis savā tonī ielikt vairākas nozīmes, citiem nojaušamas, bet magnētiskais skatiens, kura eksistenci viņš apzinājās bija mantots no vilka būtības. Upuri pievelkošs. Izmet šīs domas no galvas! viņš sev nokomandēja, piezīmējis prātā, ka pilnmēness ir diezgan tuvu.

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 15.01.2008 23:23

Bah, nolāpītais.
Viņa smaidot beidzot novērsās.
Ej nu izturi šitādu.
Zelta rītausmā itin viss top skaidrs.
Viņa neskaidri atbildēja, pieliekot punktu šeit sacītājam.
Diez mums jau ir atļauts doties prom, vai tiešām jāgaida klāds? Gribētos paklaiņot pa apkārtni, ielūkoties zēnu namiņā... Pārkāpt kādu noteikumu.
Vibekes acīs iemirdzējās nešpetna liesmiņa.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 15.01.2008 23:35

Roisa lūpās bija manāms viegls smaids un viņš beidza savā ziņā mocīt meiteni ar savu detalizēto pētīšanu.
"Tad jau noteikti tiksimies kādā rītausmā." pusis labvelīgi piezīmēja un palūkojās apkārt.
"Domāju, ka nometnes vietas apskatīšana nevarētu būt kas aizliegts. Jebkurā gadījumā es labprāt pievienošos, ja iesi." Roiss teica, jo atklāti domājot viņam bija apnicis lūkoties uz ēdienu, kurš vairs nesaistīja, kaut bija izcili garšīgs.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 16.01.2008 09:57

OOC. Piedod. Viņam ļoti gribas ēst un viņš ir pārkarsis.


Damjāns atžirga uzreiz kā Dominiks viņam uzlēja virsū ūdeni. Viņš strauji piecēlās kājās.
-Sasodīts! Es tagad esmu slapjš...un noģībis kā tāds mirstīgais...Piedod.-
viņš ātri noteica un devās atpakaļ pie sava iesāktā darba. Damjāns likās atvēsinājies, tas viņa deva labu sajūtas piegaršu. Bet runājot par garšu, viņš vēljoprojām bija izsalcis.
- Tā, tas bija 11. litrs...Paklau, piedod. Bet neēšana mani dara vārgu. Es jūtos muļķīgi, ka es kā tārps tur novēlos tavā priekšā.-
Viņš atcerējās meiteni,kuru redzēja pirms noģībšanas un iesmējās.
-Īstu mīlestību...Paklau, par ko mēs runājām?-

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 16.01.2008 10:13

- Nē, tu esi nepārspējams. Par ko mēs runājām? Nu vai turpināsim? Piedod, es te mazliet paģību...
Dominiks iesmējās.
- Man pat bail tev atļaut turpināt iesākto. Varbūt es varētu palīdzēt?
Dominiks pajautāja ar cerību, ka brālis atbildēs "nē". Viņš jutās uzjautrināts par to, kā Damjāns pēkšņi centās atvairīt savu vājumu, kā kaut ko nožēlojamu un tagad apņēmīgi devās atpakaļ oranžērijā un turpināja laistīt to... ziedu.
- Es vēl būtu pagulējis. Ļāvis, lai mani pažēlo.
Viņš nodomāja dodoties brālim līdzi oranžērijā un īpaši vērīgi vērojot, kā viņš apņēmīgi turpina savu darbu.
- Esmu gatavs tevi vēlreiz ķert, lai šoreiz tu nekrīti uz grīdas!
Viņš patētiski iesaucās, un uz zemes atrada iepriekš norauto, zeltaino ziedu.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 16.01.2008 10:25

- Es izskatos pēc nevarīga Ohegasa? Es pats, un aizvāc rokas no mana spaiņa.-
Damjāns teatrāli nožāvājās un turpināja iesākto.
- Es jau zinu, ka tu palīdzēt nemaz negribi. Tātad, ko tu tur teici pēc manas gleznas?-
Viņš turpināja liet iekšā ūdeni, gaidīdams Dominika atbildi.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 16.01.2008 11:07

- Es izteicu trīs lietas, kuras vēlētos piedzīvot un pēdējā no tām bija "īsta mīlestība". Tāda, kad negribas savu mīļoto apēst. Piemēram, tagad man ļoti gribētos.
Dominiks klusi noteica.
- Zini? Es gribētu šo zeltaino puķi atstāt tieši uz tās meitenes gultas, tās, kurai es vēl joprojām nezinu vārdu. Zinu, ka viņa varbūt ir burve un viņa ir skaista burve. Bet es, protams, nezinātu, kura ir viņas gulta. Un viņa nezinātu, kas šo ir atstājis. Un tas būtu pārāk romantiski
Dominiks runāja. Tad kādu laiciņu viņi vienkārši klusēja. Šķiet, brālis jau bija pabeidzis savu sodu un viņš izskatījās manāmi līksmāks. Tāpēc viņi abi izspraucās laukā no oranžērijas, kur gaiss likās ne tik ļoti karsts un pat patīkami vēss. Un atkal, ļoti ātriem soļiem, brīžiem teleportējoties, viņi devās atpakaļ uz mājiņu pusi.


Zēnu namiņš


- Tev nešķiet, ka visa pasaule tagad ož pēc raflēzijas?
Dominiks, saviebdams seju, noteica un iespraucās istabiņā. Šeit vēl bija...
- Tukšs. Lieliski. Tas, iespējams, nozīmē, ka visi ir vai nu ēdnīcā, vai arī jau kaut kur citur. Bet mēs dosimies uz ēdnīcu.
- Cilvēkgaļas karbonāde!
Viņš praktiski noteica un atslēdziņa skaisti ielidoja viņam pastieptajā rokā. Dominiks atvēra savu lādi un izvilka somu.
- Es mazliet saposīšos. Pa vampīriskam.
Viņš no somas izvilka glītu, melnu, bieza auduma žaketi ar augstu apkakli un veclaicīgiem, baltmežģīņotiem 'piedurkņu galiem' un līdzīga auduma melnas bikses. Cik vien ātri varēdams, viņš pārģērbās un sabāza bikšu galus garajos šņorzābakos.
- Tagad es esmu īpaši skaists.
Viņš sev noteica un salika novilktās mantas atpakaļ lādē.
- Pārbaudīsim ēdnīcu?

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 16.01.2008 12:29

Zēnu namiņš

-Jā, jau kopš es iegājuoranžērijā viss te smird pēc tās puķes.-
Damjāns atbildēja.
-Arī es saposīšos.-
Damjāns uzvilka sarkanu kreklu ar platām piedurknēm. Tas bija nedaudz līdzīgs Dominika kreklam, taču tam nebija mežģīņu. Ādas bikses tā arī palika Damjāna kājās tāpat kā kurpes ar smailajiem galiem. Savu apģērbu viņš atstāja uz gultas.
- Jā, dosimie kaut ko iekost, pat ja tas būtu galīgais mēsls. Vienkārši, ja es nepaēdīšu, var gadīties insidents. Un jā,-
viņš it kā starpcitu piebilda,
-Tu izskaties skaisti.-

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 16.01.2008 12:34

OOC: dalībnieku OOC normālā lielumā lūdzami, es tikpat visu izlasīšu .

Ludiena/Perfumer: jūs varētu mazliet iepalikt darbībā ēsdamas, bet neko daudz nezaudēsiet, labāk gn paēdiet , iesaku jums būt ienākušiemēdnīcā, kad Nils šo visu stāsta.

Par to noģībšanu labsi, tikai nedariet tā pārāk bieži, vampīriem mana uztverē kas tāds nav raksturīgs, bet var jau vienmēr būt visādi.

Piesakās uz kurieni gribat iet, pirmie četri, kas piesakās iet uz attiecīgo vietu.

Ēdnīca.

Nils, kas visu laiku bija sedējis kāda patumšā stūrī un pārējos vērojis, noslaucīja muti ar balto auduma salveti, as bija novietota blakus asins kausam un klusi piecelās.
-Ja esat beiguši, lūdzu jūs sekot uz lielo edamzāli.
Viņš sev neraksturīgi nopietni noteica. Acis zenam šķita satumsušas. Atveris durvis, viņš uzlūkoja visus edamzālē sēdošos.
-Jūsu pirmais uzdevums ir sagatavojis pats sevi. Vispirms mums ir jālūdz jūs sadalīties trīs grupās, katrā grupā pa četriem cilvēkiem. Uzdevums būs meklēt Diānas ķermeni, jo pašlaik tas nekur nav atrodams. Mūsu apsvērumi izriet no vietā, ko viņa teleportējoties varētu būt iztēlojusies un tās ir:
Ezers (jo tur tāpat kā pirtī ir ūdens)
Kalni (tajos sastopamas vairākas kalnu pļavas, kuras ieskauj klintis un tamdēļ tur ir silti, kā pirtī)
Klinšu alas (viņa minēja, ka prātojusi par tām pirms telepotrēšanās)
Grupu, kas pētīs ezeru vadīšu es, pārējām divām tiks citi pavadoņi.
Nils devās u izejas durvīm, nostadamies kadas mežabeles ēna.
-Meklēšanu sāksim nekavējoties.
Nils bžinaja suņa, kas tikko bija parādijies pie durvīm, kažoku.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 16.01.2008 12:36

OOC. damjāns pārvilka bikses, jo viņam bija džinsas. Sory

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 16.01.2008 12:55

OOC Manā uztverē vampīri arī neģībst, bet tāds nu ir mans brālis :b

Ēdnīcā

Abi brāļi iešāvās ēdnīcā tieši tad, kad visu acis bija pievērstas Nilam un viņš runāja kaut ko par sadalīšanos grupās un kādas personas meklēšanu. Un tiešām visi vēl joprojām bija šeit. Bet kaut kas cits saistīja Dominika uzmanību. Tā bija smarža. Tā plūda no pavērtajām durvīm un pāris būtnēm, kas izgāja no tās smaržīgās istabiņas.
- Asinis.
Viņš nočukstēja pats sev un, cenzdmies būt pārāk ļoti neuzkrītošs, viņš kā apburts soļoja uz telpas pusi un ieslīdēja pa durvīm, labpatikā iesmiedamies.
- Akdievs... katram savs galdiņš un šī smarža.
Dominiks ievaidējās un piesoļoja pie kāda neskarta galdiņa. Viņš pat neprasīja, vai tas ir domāts viņam, bet vienkārši paņēma kausu abās rokās un to ieelpoja.
- Vienradžu asinis. Paradīze.
Tikai reizi mūžā viņš bija baudījis šo paradīzes dziru un tagad viņš ar lieliem malkiem sūca sevī iekšā vienradžu asinis un juta sevī siltumu, juta to bieži piedzīvoto ekstāzi un īpašo sajūtu.
Viņš nolika kausu atpakaļ uz galda un noslaucīja lūpas ar salveti. Piepildījums. Dominika acis un āda ieblāzmojās un viņš apmierināti pasmaidīja brālim.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 16.01.2008 13:09

OOC: kamēr varu izrediģēt..
Šeit ir tā runa par to, ka mājās es tik bieži netieku pie datora, tādēļ palieku skolā un tur dažreiz gadās pie tāda datora tikt, kuram nav tādu iespēju kā slīpraksts vai bloks..
Atvainojos par to.
Kā arī krāsas nav..

Fierra paklausīgi piecēlās, kad ierunājās kāds zēns, kurš jau agrāk bija redzēt. Nu viņa zināja, ka viņš ir viens no nometnes vadītājiem un turklāt arī vampīrs. Meitene izdzēra pēdējās asins lāses un tad dzīvības pilna iegāja otrajā telpā un uzreiz piegāja pie Viljama, kurš likās par kaut ko aizdomājies. Meitene apsēdās puisim blakus, apvija rokas ap viņa kaklu un viegli pieglaudās klāt.
- Te ir brīnišķīgi. -
Meitene noteica un pasmaidīja. Viņa pacēla roku kā skolā un tad iejautājās.
- Atvainojos, bet kas ir šī Diāna? Un vai drīkst, es piesakos uz kalnu pārmeklēšanu.-

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 16.01.2008 13:09

OOC: Ludiēna, lūdzu neliec OOC 6tajā lielumā, pie tam tavam pēdējam postam nav itin nekādas nozīmes, godīgi sakot, tas ir bezjēdzīgs... OOC 6tajā lielumā lieku es un icy, lai būtu vieglāk pamanīt GM piminētās visiem spēlētājiem svarīgās lietas.

melomania: lūdzama tiešo runu liec bolda, k?

Nils domīgi plūkojās uz meiteni.
-Dī, jeb Diāna ir šīs nometnes organizētaja.
Viņš norija piebildi ar jautājumu vai tiešam meiteni neviens to nebija pateicis.

Iesūtīja: Develin_ ; laiks: 16.01.2008 14:31

-Pūkaini,-Viljams nomurmināja un apvija roku ap Fierras vidukli.
-Es arī piesakos,-viņš noteica skaļāk, lai dzird arī puisis, kurš par visu runāja.
Viljams spēlējās ar Fierras matu cirtām un lūkojās ārā pa logu.
Nosacīta brīvība.

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 16.01.2008 15:44

Āh, izskatās, ka mūsu pastaigai vajadzēs atkrist zemākās prioritātēs.
Vibeke, pa pusei sev, pa pusei Roisam, noteica.
Piesakos uz klinšu alām.
Blondā burve izlēma, nospriežot, ka pētīt tās varētu būt vieglāk, jo iespējams vadīties pēc kādas sistēmas. Sak, divreiz vienā klinšu alā neieies.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 16.01.2008 16:23

Ieinteresēti noklausījies Nila vēstījumu, Roiss atsauca atmiņā Diānas izskatu un paskatījās uz Vibeki, kura pieteicās klinšu alām. Mirkli apdomājis, viņš nolēma, ka šī vieta būtu piemērota arī viņam, jo tumsā, tātad alās, vilka intuīcija nemēdza pievilt.
"Es arī piesakos klinšu alām." to teicis, puisis uzsmaidīja Vibekei un ieinteresēti gaidīja turpmākos norādījumus.

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 16.01.2008 17:36

OOC: melomania: hehe, man jau bija tāda nojausma. Njā, ka nevar ta nevar neko ar to padarīt, pati esmu piedzīvojusi PC maiņas, nav patīkami.
Develin_: pieņemu ka uz kalniem, pierakstu.

Nils domīgi lūkojās uz jauniešu bariņu, neviens negribēja doties uz ezeru ar viņu. Nebija tā, ka viņš bija sarūgtināts, bet, njā, laikam jau citas izpētes vietas viņiem likas interesantākas. katra ziņā viņš domāja, ka cerības atrast mammas ķermeni ie ezera ir samēra lielas, no otrs puses tik pat labi tas vareja b,ut kalnos vai alās.

Iesūtīja: sirds1 ; laiks: 16.01.2008 17:56

Lidija noklepojās, pašķielējot uz tiem, kas droši teica, ka vēlās doties uz kalnu alām vai arī pļavām. Viņas skatiens zaļi nodzirkstīja, atsitoties pret meitenei blakus sēdošajiem, arī Lidijas seja bija nopietna. Meitene pievērsās Nilam.
Es labprāt dotos uz ezeru.Maglēras balss droši noskanēja pār citām balsīm, kas runāja reizē ar viņu. Lidijas balss bija skanīga, spēcīga un spēka pilna. Bet Lidijas seja bija nopietna it kā viņu itin nekas no apkārt notiekošā nesatrauktu (patīkami) (vai varbūt arī nepatīkami).
Meitene bija uzvilkusi auduma kapri bikses un baltu, maiga auduma krekliņu. Mati vēl joprojām zem Lidijas matu burvestībām visai gludi krita pusgarā astītē. Ausīs Maglērai bija lieli auskari.
Lidija izskatījās mierīga un pieaugusi priekš sava vecuma.

Iesūtīja: Apaču tuksneša rēgs ; laiks: 16.01.2008 18:33

Gorkijs iegāja zālē pie visiem cilvēkiem un atsēdās atpakaļ pie galdiņa, kur bija Roiss, Vikebe un Tehanu. Viņš pieliecās pie Tehanu auss un iečukstēja: Es iešu ar tevi. Kā būtu ar ezeru? Man vienmēr ir paticis ūdens.
Viņš nesagaidīja no meitenes atbildi. Es došos meklēt ezerā, viņš skaļi paziņoja, tā, lai Nils sadzird.
Tad tas pavērās uz Roisu un Vikebi. Žēl, draugi, ka nebūsim kopā pirmajā pārbaudījumā.
Un tad apmierināti ņēmās atcerēties asins saldo garšu.

OOC: Es pieņemu, ka gwinerva pieteiksies arī doties uz ezeru, tāpēc varētu atstāt vienu vietu ezeram rezervē. Es būtu ļoti pateicīga, ja tas būtu iespējams.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 16.01.2008 18:36

"Žēl gan." Roiss piebalsoja, "Bet domāju mums vēlāk būs iespēja to labot, ja vēlēsimies." to teicis viņš viltīgi pasmaidīja un pēc brīža piebilda: "Daži jau te ir visnotaļ noskaņoti uz noteikumu pārkapšanu." to teicis Roiss uzsmaidīja Vibekei.

Iesūtīja: icyrain ; laiks: 16.01.2008 18:54

Skats no augšas Sineilai vienmēr bija paticis. Tas laikam nāca komplektā ar viņas būtību, kad viņa tika sūtīta uz zemi. Un kalni vienmēr ir viņai nozīmējuši brīvību. Šo brīvību tad viņa arī izbaudīja, cik vien bija viņas spēkos. Kailās pēdas mirka kalnu rasas pārklātajā zālē. Tā bija vēsa, bet ne nepatīkama. Pļavā bija siltāk nekā klintīs. Te arī viņa bija attīstījusi savas spējas, tādēļ pazina ikvienu sīkāko zemes pleķīti.
Nils bija teicis, ka sūtīs šeit grupu meklēt tā arī vēl neatrasto Dī ķermeni. Viņa pieskatīs.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 16.01.2008 19:40

Damjāns bez liekām runām sekoja Dominika piemēram. Viņš ieelpoja asiņu smaržu, baudīja mirkli, kad tās pieskārās lūpām...Sengaidītas un tuvas. Viņš sajutā kā asinis spēcina un izplatās katra ķermeņa šūnā. Tā bija poēzija. Šo mirkli viņš būtu varējis iemūžināt, jo tas bija tik skaists un patīkams, tik svēlaimīgs. Damjāns ilgi skatījās tukšajā glāzē, tad aplaizīja lūpas.
-Tātad, kur mēs īsti dosimies? tas ir, kur teiksiet doties mums?-
Damjāns nevēlējās neko pārprast, jo atmiņā atausa Ohegasa purpināšana. Viņš bija apsolījis neuzdot nevienu jautājumu, bet asinis viņu spēcināja, un dusmas pagaisa.

Iesūtīja: gwinerva ; laiks: 16.01.2008 19:52

Teanu nopētīja dīvaino ēdienu...Nedaudz sarakusi degunu viņa paņēma dakšiņu un to pabakstīja...Krauksķgā virskārtiņa sadrupa apkārt atklājot ritulīša iekšas.
Neko tādu viņa nebija redzējusi.Paraustījusi plecus viņa paņēma dažas daļiņas uz dakšiņas un ņēmās ēst. Tagad jau bija vienalga ko ēst, jo metitene bija tik izsalkusi, ka varēja apēst, ta teikt, jebko.
Pagaršojusi ēdienu viņa secināja, ka nav nemaz tik traki, patiesībā viņai pat garšoja.Apēdusi visu, kas bija uz šķīvja viņa pievērsās Nilam, kurš kaut ko stāstīja.
Galvā uzvirmoja pirmais jautajums, kuru viņa gribēja uzdot par ēdienu, lai nu kā tomēr gribējās zināt ko viņa ēd.Noklausījusies Nila teiktajā viņa pievēŗsās vampīram,
-Hei Nil? Kas tas bija, nu tas, ko es nu pat apēdu?
Tad viņas domā uzvirpoļoja iespējas, kur viņa varētu doties meklēt Dī ķermeni...Varbūt alās?Bet es tur neko neredzētu...Kalnos?Man itkā patīk rāpties,bet es sevi savainošu, nu pazīstot mani tas jau ir 100 procenti,nu tad varbūt uz ezeru?Ezers izklausās vilinoši...mmm...
-Un kā būtu, ja es pieteiktos doties uz Ezeru?Tehanu atjēdzās, ka viņa to pateica skaļi.
Viņa steidzās izlabot savu kļūdu:
-Jā, es eju uz ezeru, man liekas, ka man tur varētu patikt, jo, ja es eju uz kalniem, tad es noteikti sevi savainošu, jo man tā patīk rāpties...Dievīgi.Jūs kādreiz esat mēginājis...Un alās arī atkrīt, jo, nu tur es arī sevi varēu savainot.Viņa noklusēja faktu, ka varbūt arī baidās no tumsas, par to viņa pati nebija pārlicināta, bet nekādu lielu patiku viņā neizraisīja doma maldīties pa lielu, tumšu,aukstu alu....

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 16.01.2008 20:00

Nils domīgi palūkojās uz ēdienu, ko bija ēduši pārējie. Viņam godīgi sakot nebija ne jausmas..

-Kalmāri mīklā!
No virtuves durvīm bij pabāzusies priecīgi smaidoša seja.
-Ceru, ka jums garšoja.

-Paldies Žan!
Nils pavārei uzsmaidīja, pirms viņa atkal nozuda durvīs.
-Jauki, ceru, ka mums izdosies atrast Dī ķermeni pirmajiem.
Nils aicinoši pamāja Tehanu.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 16.01.2008 21:20

Dominiks bija atgriezies ēdamzālē un, atspiedies pret sienu, vēroja, kas kur piesakās doties. Viņam nerūpēja vieta, bet gan kompānija, ar kuru viņam nāksies tur doties.
- Zini? Es iedomājos, ka šovakar mēs iesim ne kopā. Tas ir, es došos uz vienu vietu, tu - uz citu. Sarunāts? Man uznāca tāda neliela vēlme mazliet paklausīt vecāku ieteikumam. M?
Viņš noteica brālim, vēl joprojām juzdamies līksms un tik apmierināts par maltīti, ka viss nervozais noskaņojums bija garām.
Dominiks domāja, vai doties tur, kur dodas pievilcīgā melnmate vai tieši otrādi - tur, kur viņa nedodas. Pietam, šķiet, ka doties uz ezeru vēlējās un pieteicās daudzi.
- Es laikam vēlētos doties uz klinšu alām. Un apņemos atrast Diānu.
Viņš beidzot pieklājīgi noteica Nilam un aplūkoja vēl divas būtnes, kuras viņš dzirdēja piesakāmies doties uz šo vietu.
- Pievilcīgs un mierīga paskata gaišmatains vīrietis un apburoša meitene ar gariem, blondiem matiem. Izskatās kā brālis un māsa...
- Vai varbūt tomēr uz ezeru...
Viņš vēlreiz uzrunāja Nilu, uzlūkodams Tehanu un uzreiz novērsdamies.

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 16.01.2008 21:38

-Tad uz alām vai ezeru?
Nils jautājoši piešķieba galvu.
-Jo, ja tu nāc uz ezeru, tad mēs jau varam iet.

OOC: gaidu pārējo pieteikšanos kādai vietai.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 16.01.2008 21:50

- Uz ezeru.
Viņš atbildēja Nilam.
Dominiks vēlējās pabūt tuvāk ūdenim šovakar. Un pietam šajā kompānijā bija divi vampīri, kas likās esam labākā sabiedrība. Vienīgais, ka viņš pats vēl bija tas, kurš nav īpaši iepazinies ar vizmaz vienu nometnes dalībnieku, tas, protams, arī bija raksturīgi dvīņubrāļiem un, iespējams, viņš jutīsies mazliet nomaļus esošs.
Dominiks uzlūkoja brāli, neveikli piemiedza ar aci un pasmaidīja, atklādams savus ilkņus.
- Vēlāk tiksimies...

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 16.01.2008 22:05

Vibeke ieķiķinājās, aizklājot sejai priekšā plaukstu ar garajiem, bet pavisam noteikti ne smalkajiem un pērlīgajiem pirkstiem. Brāļi vienmēr smējās, ka viņai bija pirmklasīga burves roka.
Noteikumus pārkāpt vienatnē nav tika aizraujoši kā kompānijā.
Meitenes uzacs atkal nerātni parāvās uz augšu. Ar nelielu rūgtumu viņa uzlūkoja simpātisko jaunēkli, kurš bija svārstījies starp alām un ezeru, bet centās neļauties pirmā iespaida simpātijām. Galu galā, šeit bija vairāki jauki... puiši. Vibeke centās nelūkoties nevienam acīs, lai noslēptu zilganās elektrības dzirksteles, kuras tajās mirdzēja.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 16.01.2008 22:11

Roiss pasmaidīja par Vibekes vārdiem.
"Protams, ka kompānijā ir aizraujošāk, taču līdz brīdim, kad pārējie sāk kļūt traucējoši." puiša balss tonis bija slepkavniecisks, taču tajā pašā laikā ironisks un labestīgs. Merlins vien zina, kā viņam tas izdevās.
Zilās puiša acis nedaudz mirdzēja, jo viņš vēlējās kaut Diānas ķermeni varētu atrast tieši viņi un tas uzdzina nelielu sacencības garu.

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 16.01.2008 22:23

Viņa pasmaidīja.
Ak, godkāre, varaskāre. Vitāli nepieciešamas personības īpašības.
Viņa apmierināti pievēra acis, bet nepacietīgā balsī vaicāja, gluži kā mudinoši:
Mums laikam jāgaida kamēr vēl divi pieteiksies? Vēlētos, kaut mēs ātrāk varētu iet.
Vibekes degungals mazliet pašķobījās.

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 16.01.2008 22:27

Pie ezera.

Nils uzsmaidīja jaunpienacējam un ar vieglu rokas kustību aizcināja visus sev līdzi.
-Ejam.
Pēc ceļā pavadīta mirkļa Nils uzlūkoja četrus sekotāus vēlreiz. Viņu priekšā tagad spulgoja ezera virsma.
-Nezinu kā jūs, bet es iešu nopeldēties.
Viņš noteica un novilcis kreklu un bikses devās ezera virzienā.

OOC: tagad jūsu iniciatīva, priecāšos par ezera aprakstiem, bet var iztikt, papļapājat, izklaidejaties, iepazīstaties . Pieskatišu un, ja būs kas interesants, pateikšu.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 16.01.2008 22:29

"Jā, iet tiešām gribētos jau tagad. Varam atklāti pieaicināt sev tautu vai arī aizlaisties prom tā pat." Roiss smaidot bilda un tad turpināja: "Tas tad būtu tavs pirmais kārotais noteikumu pārkāpums." un piemiedza meitenei ar aci. Tā nemanāmi. Iespējams, ka tā arī nenotika.

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 16.01.2008 22:35

Hmm, pieskatītajus nekur nemanīja. Pārējie vēl nebija izlēmuši un neviens taču nebija teicis, ka kādu ir jāgaida...Tikai, ka jāatrod Dī un, k viņus pieskatīs, pie tam viena grupa jau bija ceļā, kas viņu izredzes būt pirmajiem palielināja...

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 16.01.2008 22:38

Vibeke dzidri iesmējās.
Pajautāsim kādam.
Viņa piebilda, nedaudz uztraucoties par to, kas varētu būt viņu pieskatītājs.
Ja tas ir vecai...Ē, ja tas ir jaunais, staltais, ārkārtīgi iznesīgais un simpātiskais bibliotekāra jaunskungs, mēs varētu iekulties kādā negaidītā randiņā ar raflēzijām.
Viņa nodomāja.
Varbūt jāsavervē to gotu pārīti nākt uz alām, nevis kalniem?
Viņa paklusi, smejoties piedāvāja. Tad vēlreiz pasmaidīja, un viltīgi paskatījusies uz Roisu teica:
Laižamies!
Viņa saķēra puiša elkoni un metās laukā no ēdnīcas.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 16.01.2008 22:47

Roiss bija nedaudz pārsteigts par šo negaidīto rīcību, viņam tā šķita varen uzjautrinoša, varbūt pat bērnišķīga, taču bija patīkami ļauties.
Nedaudz tālāk no ēdnīcas viņš Vibeki apstādināja.
"Tu vispār zini, kurp doties?" Roisa lūpās rotājās smīns.

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 16.01.2008 22:54

Apstājoties un paskatoties apkārt, Vibeke sacīja:
Klintis pa labi, klintis pa kreisi.
Viņa pakasīja zodu. Prasās mest monētu. Meitene izvilka no apģērba dziļumiem mazu, sudraba monētiņu, un meta to gaisā.
Iesim pa kreisi. Gar zēnu namiņu, uz priekšu. Vai tu iebilsti?
Viņa iesmējās. Šobrīd gribējās rīkoties spontāni. Ļauties neprātam. Vējam viņas būtībā.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 16.01.2008 22:57

Roiss pamāja ar galvu, piekrizdams Vibekei un sekodams viņai, taču ar ķermeņa plūstošajām kustībām, norādīdams, ka nav kur steigties.
Viņš arī klusēdams apbrīnoja šo meiteni, jo pats šādai spontanitātei nekad neļāvās. Viņs bija vilkacis - tas tomēr varēja novest pie nevēlamām sekām.

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 16.01.2008 23:06

Ejot viņi klusēja. Galvā maisījās daudz dažādu domu. Viss šis pasākums jau bija izvērties krietni interesantāks kā cerēts. Vampīri, izgaistoši ķermeņi... Jauni iespaidi kulinārajā nozarē. Interesanti cilvēki.
Vēl nebija pienācis laiks ilgoties pēc mājām.
Diez kā iet maniem brāļiem?
Klusināta nopūta izbēga no viņas lūpām.
Rois? Vai tev ir kāda nojausma, ko mēs šeit darīsim?

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 16.01.2008 23:15

Vibekes jautājums nedaudz izsita no sliedēm un lika mirkli pakavēties atmiņās par ģimeni, no kuras viņš bija šķīries savādākās attiecībās nekā līdz tam.
Papurinājis galvu, viņs pievērsās meitenei sakot:
"Cik atceros no vecāku stāstītā, šī nometne it kā domāta tam, lai mēs iemācītos kontrolēt savas spējas un sevi arīdzen." Roisa balss skanēja nopietni, taču pēc brīža viņš piebilda jau manāmi priecīgāk: "Un pašlaik redzams, ka mēs aktīvi pretojamies otrajam mērķim, proti, sevis savaldīšanai."

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 16.01.2008 23:23

Domāju, visiem patiks labāk, ja ātrāk atradīsim nometnes vadītāju, nevis slaistīsimies ēdnīcā stūķējot aiz vaiga kalmāru riņķīšus.
Parasti noteica Vibeke, it kā dotos uz veikalu pēc piena pakas.
Hmm. Varbūt.
No galvas neizslīdēja jautājums.
Kas ir tava superspēja?
Viņa piesardzīgi jautāja.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 16.01.2008 23:30

Pasmaidījis par Vibekes secinājumu, Roiss atslabinājās un vēroja apkārtni.
Jautājums par superspēju lika Roisam pasmaidīt vēl platāk. Pieliecies pie meitenes, iepriekš norādot, ka viņa rokā tiešam nekā nav, viņš nemanāmi paņēma kādu viņas matu un pārvērtis to atslēdziņā, izlikās, ka izvelk šo brīnumu no meitenes matiem. Brīdi ļāvis aplūkot mirdzošo atslēgu Vibekei, Roiss aiztaisīja plaukstu un brīdī, kad viņš to atkal pavēra no tās izlaidās paprāvs taureņu bariņš.
Visu šo laiku puisis smaidīja un katra kustība bija dabiska, nepiespiesta un nepmanāma, gluži kā ļoti labs burvju triks. Roiss iztika bez vārdiem, cerot, ka meitene sapratīs, ja nē, tad paskaidros.

"Un ko māki tu?"

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 16.01.2008 23:56

Atskanēja sirsnīgi siekli, sajūsmas pilnā Vibeke pat nedaudz applaudēja.
Vai nu tās bija ārkārtīgi skaistas ilūzijas, vai tev piemīt izcilas spējas. Lietu pārvēršana. Tur ir jāmaina lietas daba, būtība, tās saprāts. Es apbrīnoju.
Aizgrābtā balsī meitene secināja.
"Un ko māki tu?" Atskanēja jautājums.
Es nemāku neko, salīdzinājumā ar tevi.
Viņa smaidot sacīja. Izvilkusi vēlreiz mazo sudraba monētu, ko iepriekš bija izmantojusi izlemjot, kurp iet, viņa pamāja ar pirkstiem - un tā uzlidoja gaisā, apmeta riņķi ap meitenes galvu un nolaidās atpakaļ plaukstā. Viņa iesmējās par savu naivi niecīgo burvestību.
Un vēl...
Viņa izstiepa augšupvērstas plaukstas sev priekšā, aizvēra acis, redzami koncentrējoties. No zemes izauga vēja virpulis, aptuveni pusotru metru augsts, bet tikai kādus sešdesmit centimetrus diametrā.
Bet, kad es esmu ļoti, ļoti priecīga, apmēram tā kā tagad, un es sajūtu, kā ap mani elpo vējš, un tas pārņem manu būtni, tad es...
Viņa pārtrauca runāt pusvārdā, bet uzlidoja pāris krietnu pēdu tiesu augstāk par zemi. Nolaidusies zemē, viņa iesmējās. Mazliet sērīgi.
Ar to pēdējo es aizbēdēju savus pēdējos pāris draugus.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 17.01.2008 00:04

Pieliecot galvu, Roiss it kā pateicās par uzslavu un apbrīnu, taču vēlākās Vibekes darbības izsauca nedalītu sajūsmu.
"Vienkārši dievīgi. Lidošana ir kas burvīgs un tas, ka tu to spēj ir apbrīnojami. Man vienmēr, ja godīgi, ir paticis vējš, tāpēc tava spēja to kontrolēt liek man lēkāt priekā," it kā pierādīdams šos vārdus Roiss palēkāja uz vietas, taču tas neizskatījās ne muļķīgi, ne amzianti, bet vienkārši un patiesi. "Gandrīz jau sanāk, ka tu spēj kontrolēt pašu gaisu. Zini, tas tevi var padarīt par diezgan varenu būtni." viņš smaidot sacīja un ievilka dziļu ieelpu, lai Vibeke saprastu, ka gaiss ir cilvēkam vitāli svarīga lieta.

"Kā gan cilvēkus var, kas tāds aizbiedēt?" viņš to jautāja it kā sev, bet tomēr arī meitenei.

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 17.01.2008 00:15

Tie, kas nekad nav saskārušies ar tādu pasauli kā mēs, tu un es, un visi šeit, pazistām, nu, vienkārši sakot, jūtas pārsteigti, kad pilnīgas laimes brīžos, piemēram, man tas notika pirmā skūpsta laikā, kāds burtiski uzlido trīsdesmit centimetrus gaisā.
Mazliet piesarkusi, viņa izklāstīja faktus tieši tā, kā tie bija notikuši.
Jau agrā bērnībā es sapratu, ka šo dāvanu no citiem nāksies piesardzīgi slēpt.
Viņi pagāja garām zēnu namiņam.
Īpatnēji, bet tad, kad izmantoju savu zizli, visas burvestības sanāk vismaz uz pusi spēcīgākas. Runā jau, ka burvis ar savu instrumentu saaug dvēselēm kopā.

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 17.01.2008 01:58

Juliette/Massacre: Kaut kur kokos atskanēja līksma trallinašana un cauri zariem aizšāvās mazs putniņš. Tuvojošās klintis likās esam daudzsolosa vieta, galu galā, tur taču bija tik daudz vietas, kur atrasties ķermenim... Hmm, no otras puses klinšu bija aplam daudz...

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 17.01.2008 08:50

Damjāns tikai pavīpsnāja.
- Es došos uz alām.-
Nevarēja pārmest, ka Dominiks pasteidzās pirmais uz labāku vietu, kaut gan- vai ta man žēl.
Damjānam nebija īpašas vēlmes nekur doties, taču pastaiga nenāktu par ļaunu. Viņam nelikās arī pārsteidzoši, ka Dominiks vēlējās iet šķirti, jo viņš jau sen bija noskatījis kādu skaistu būtni. Damjāns tikai cerēja, ka viņa ceļabiedri būs sakarīgi.
-Laikam nevajadzētu būt kā mežonim...mammai saskrietu acīs asaras aiz laimes.-
-Kurš ies kopā ar mani?-
Damjāns noteikti jautāja.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 17.01.2008 10:00

OOC Damjān, iesaku pasekot līdzi notikumu gaitai. Mēs jau esam aizgājuši, kad tu paziņo savu iešanas vietu, un uz kalnu alām divi jau ir aizskrējuši neko īpaši neziņojot. Varbūt tu varētu sekot viņiem līdzi un pievienoties. Paskaties un palasi, kuri tie ir un aiziet.

Dominiks klusēdams devās līdzi pārējiem uz ezeru. Ja godīgi, viņš bija mazliet šaubīgs. Un viņš cerēja, ka nevajadzēs peldēties, bet citu veidu, kā varētu ezerā meklēt ķermeni viņš nevarēja iedomāties.
Viņš vēroja savus ceļa biedrus. Skatienu piesaistīja vēl iepriekš īpaši nemanīta meitene, kas bija viņa paša garumā, tāpēc viņš centās iet gabaliņu tālāk. Arī gaišmatainās jaunietes rasi viņš nespēja nojaust. Tad vēl iepriekš redzētais gaišmatainais vampīrs, kas likās kā pielipis tumšmatainajai skaistulei.
Dominiks apsvēra, vai censties iepazīties pašam, vai varbūt uzgaidīt, kad kāds pievērsīs viņam uzmanību...

Pie ezera

Dominiks, maigi smaidīdams, vēroja gludo ūdens grīdu, likās, ka neviens vilnītis to nesagrumbuļo. Un arī ezera malu gandrīz vai nevarēja redzēt.
- Bezgalība ir ūdens būtība
Maigums ir ūdens spārni
Tikai zināt, kāda ir viņa sūtība?
Un šie spārni varbūt būs mani...
Dominiks pavisam klusi dungoja, ar roku pieskardamies akmenīšiem zem ūdens ezera krastā.
- Silts.
Viņš apsvēra pievienoties Nilam, bet mazliet uzgaidīja, lai kāds cits pievienojas pirmais.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 17.01.2008 11:17

Atbildi nesagaidījis, Damjāns izteleportējās no ēdamzāles.
-Iešu viens pats. Varbūt tur kāds jau ir.-
Viņš nokļuva tieši pie alām. Pie ieejas nebija neviena. Damjāns bezrūpīgi paraustīja plecus un uzmanīgi devās iekšā.
- Hm..nemaz tik slikti nav. Vismaz vēsi. Interesanti, cik tālu ir tikuši pārējie?-
Viņš it kā sev uzdeva jautājumu. Damj;ana sakāmais atbalsojās alā tad apklusa. Damjāns mirkli apstājās, lai ieklausītos, taču neko nedzirdēja. Tā viņš lēni turpināja virzīties uz priekšu.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 17.01.2008 11:29

Roiss ieinteresēti nopētīja putniņu, kas aizlaidās garām, nespēdams noteikt, kas tas ir.
"Domāju, ka kļūsi par ļoti labu burvi arī bez zižļa. Un ar zizli vēl spēcīgāka." puisis pasmaidīja par meitenes atzīšanos, bet neko nepiebilda kaut uz mēles bija daudz kas.
Paskatījies uz klintīm, viņš tās pamatīgi nopētīja un pievērsās atkal Vibekei:
"Kā mēs darīsim, sadalīsimies pa alām vai tomēr iesim kopā?"

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 17.01.2008 11:39

OOC. Labojums- Damjāns teleportējās no ēdnīcas uz labu laimi, ik pa brīdim apstādamies un aplūkodams apkārtni. Varētu teikt, ka tā bija vampīra veiksme, kas ļāva izbaudīt veiksmīgu nonākšanu pie alām.
- Es zināju, ka mana intuīcija ir vienkārši fantastiska.-

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 17.01.2008 14:12

Hm, un ko tu iesaki?
Apdomājoties, pie secinājuma nonākt nebija viegli. Ja viņi sadalītos, iespējas atrast meklēto būtu uz pusi lielākas, bet ejot kopā tomēr bija omulīgāk, kā arī jautrāk. Konkurence un vēlme atrast vadītājas ķermeni bija rosinoša rīkoties.
Vibeke un Roiss nonāca līdz vietai, kur sadalās ceļi.
Tāks. Šeit mēs ekskursijā vēl neesam bijuši. Ja mēs sadalītos, es varētu iet pa kreisi, bet tu - pa labi. Ja nedalāmies, tad nezinu. Pa labi izskatās kalnaināks kā uz kreiso pusi. Droši vien vairāk alu.

Iesūtīja: sirds1 ; laiks: 17.01.2008 15:41

Lidija kopā ar pārējiem devās uz ezeru. Viņa mierīgi spēra soļus un izklaidīgā domībā lūkojās apkārt, īsti nekoncentrēdamās ne uz vienu no apkārtesošajiem cilvēkiem. Maglērai bija mazliet vienalga par viņiem. Nu jā iespējams tāpēc meitene vēl nebija pacentusies ar kādu iepazīties. To tikpat labi varēja nosaukt par izklaidīgu ''es to izdarīšu kaut kad vēlāk'' vai arī ''mēs jums piezvanīsim''. Nu, bet nu Lidija nebija pagaidām manījusi kaut vienu personu, ar kuru gribētu likt mēlei un bravūrībai atraisīties. Un, ja neviena persona nebija iedomājusies pievērst uzmanību viņai, tad simts gadus meitenei kādu vajag. Viņa tāpat pagaidām nebija sastapusi nevienu sevis cienīgi un necerēja, ka arī te atradīs labāko draugu, kas spēs meiteni saprast.
Tagad vienkārši jāatslābinās un jābauda dzīve. Galu galā pēc šī būs jāuzsāk mācības grūtajā auroru apmācības skolā. Tad sāksies īstā dzīve. Tāpēc jāpriecājas. Jāāāpriecājas. Vēlāk nebūs laika. Tikai tagad mazliet nepierasti, ka visi pusaudži te čupojās, laikam, pazīstami, bet Lidija nečupojās ne ar vienu kā tas vienmēr bija pierasts vecajos labajos bērnības laikos. Nu, bet jā, jā. Bērnība bija cauri. Viss.
Uz brīdi vilkate sažņaudza slaidpirkstainās rokas dūrēs, bet te tās atkal atlaida. Viņa ejot lūkojās debesīs. Prātā ienāca zvaigžņu izgreznotās debesis un sidrabainais pilnmēness, un nerimtīgi vilkača kaucieni pret debesīm. Viņas kaucieni...
Aūūū. Jā tieši tā arī gribējās darīt. Aizvērt acis un gari un sērīgi iekaukties par godu aizgājušajam.
- PRIECĀJIES, MAGLĒRA! - iekšējā balsss atgādināja.
- Jā, jā, - Lidija iekšā nīgri atsaucās un pašvaibījusies ar nopūtu novērsās. Meitene atkal palūkojās apkārt un bez īpašas intereses vai pārsteiguma konstatēja, ka lielākajai daļai no še ešajiem bērneļiem slejas pāri galvai, ieskaitot puišus.
Hā. Es noteikti izceļos. - Lidija sardoniski nodomāja un pie sevis nosmīkņāja, zaļajām acīm nozibsnot.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 17.01.2008 17:38

Pēc Vibekes vārdien Roiss svārstījās izvēlē, tacu pēc brīža viņš izveidoja knipi un pasmaidīja.
"Pa ceļu iesim kopā. Kad būs vairākas alas - tad sadalīsimies, tādejādi mazākas iespējas pazaudēt vienam otru. Bet, pa kuru ceļu ejam izvēlies tu. Kaut vai met monētu." viņš teica un ieinteresēti lūkojās meitenē, gaitot ko viņa teiks, vai piekritīs šādam risinājumam.

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 17.01.2008 19:14

Izklausās varen saprātīgi.
Gala lēmums bija pieņemts, un Vibeke sāka iet pa taku uz labo pusi, augšup kalnos. Dabai šajā vietā bija pavisam citādāks aromāts kā pilsētā. Ar patiku meitene ievilka gaisu sev plaušās.
Es varētu iedomāties, ka Dī atrodas nevis kaut kur nometnes teritorijā, bet, piemēram, Urālu kalnos.
Vibeke nosmēja.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 17.01.2008 19:27

"Tad jau būtu diezgan grūti viņu atrast, labāk būtu cerēt, ka viņa ir nometnes teitorijā, savādāk mēs iekavēsim savu apmācības kursu." Roiss pasmaidīja un pacēla no zemes divus parāvus akmentiņus. Abus viņš pārvērta zaļos krītiņos un vienu iedeva Vibekei.
"Šos izmantosim, lai atzīmētu, kur esam bijuši. Krītiņi tumsā spīdēs, tāpēc gan tos, gan uzvilktās norādes nepazaudēsim." to teicis viņš uzvilka garu strīpu uz tuvākās klints sienas, lai viņi zinātu pa kurieni atnākuši.

Iesūtīja: Apaču tuksneša rēgs ; laiks: 17.01.2008 19:27

Gorkijs pēdīgi tika pie ezera.

Pie ezera

Toreiz, no attāla skata ezers bija viņu apbūris. Puisim vispār patika lielie ūdeņi un plašums. Vēss, skurbinošs gaiss un nekādas saules. Jā, vēl atceroties vienradža asinis, tas viss likās kā paradīzes atveldzējošais piens.
Ezers viņu atbrīvoja un viņš novilka mēteli. Ar mātes kuģi kabatā. Sajūta bija droša. Līdzīgi kā cits puisis, arī viņš iebāza roku ūdenī.

Iesūtīja: Gloresavena ; laiks: 17.01.2008 19:48

Pie ezera

Sveiki! meitene iesaucaas viegli paknikseedama un tad dzidri iesmeejaas.
Mani sauc Isjana, bet luudzams sauciet mani par Isju! meitene vienreiz apgriezaas ap savu asi, liekot kuplajai kleitinjai sacelties uz augshu un skatam paveeraas divas slaidas kaajinjas. Vinja iespurdzaas. Atmetusi savus bruunos matus atpakalj, Isja, sataisiija pavisam beediigu sejinju un uzmeta luupu.
Man nav daudz draugu... vinja jau klusaak piebilda veroties zilajaa ezerinjaa. Tad vinja pamaniija Nilu. Meitenes labaas rokas mazie, slaidie pirkstinji pieshaavaas pie plaanajaam luupinjaam, lai pieklusinaatu smieklus, un vinja izstiepa kreisaas rokas raadiitaaj pirkstu nepaarprotami noraadot uz jaunekli ezeraa.
Skat! vinja iesaucaas.
Naarinja!

Iesūtīja: icyrain ; laiks: 17.01.2008 20:13

OOC - vispār toč būtu labi, ja izveidotos trīs grupas, kuras tad arī neizšķirtos...

Virs meža

Vējš bija pārņēmis viņas sajūtas, tas bija visur. Tikai gaiss. Viņa vēroja skatu, kas pavērās lejup: Divi, šķiet, zēns un meitene, devās uz kalnu pusi, pēc laiciņa kāds cits puisis, acīmredzot vampīrs, sāka teleportēties no vienas vietas uz otru.
- Hmm, Nils teica, ka man būs piespēlēta grupa, nevis bars atsevišķi klaiņojošu indivīdu.
No koku puses atskanēja trallināšana un noklīdušais pārītis (Vibeke un Roiss) pavērās koku virzienā.
- Jā, nāciet uz šo pusi, vismaz būsiet tuvāk tam vampīram.

OOC - p.s. Ludiēna - atceries, ka tālu teleportēties tu vēl nevari... tas tikai tā..

Iesūtīja: melomania ; laiks: 17.01.2008 22:16

CITĀTS(Develin_ @ 16.01.2008 14:31)

Iesūtīja: Develin_ ; laiks: 17.01.2008 22:18

Viljams paklausīgi sekoja meitenei.
Šodien negribējās domāt un iedziļināties. Gribējās atslēgt smadzenes no visa un vienkārši pārvērsties par būtni, kurai kādu mirkli nekas nav jādara un vien truli jāklausa pavēlēm. Un šoreiz pavēles izteica Fierra.
-Un kas mums jādara kalnos?-puisis vaicāja, jo to bija palaidis garām.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 17.01.2008 22:26

Fierra gaisīgi iesmējās un atmetusi savas melnās matu šķipsnas pāri plecam, paskatījās uz puisi un noteica.
- Kā, jāmēģina atrast šīs nometnes organizētājas Diānas ķermenis. -
Viņa sāka soļot pa kādu taku, kura veda uz kalniem...

Iesūtīja: Develin_ ; laiks: 17.01.2008 22:33

Viljams sarauca pieri, bet tad atcerējās sarunu, kuru bija noklausījies autobusā.
-Ā, nu ja. Tā nometnes vadītāja ir savādniece. Kurš gan pacentīsies pazaudēt savu ķermeni, ja viņam vēl jāvāc bariņš pusaudžu?
Puisis filozofēja.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 17.01.2008 22:45

Fierra domīgi vērās uz ceļu un atbildēja.
- Nu, varbūt tas ir vēl viens pārbaudījums. Atceries raflēziju.. Turklāt mums tiek dota iespēja izpētīt apkārtni tuvāk. -
Viņa pie sevis iesmējās un klusi sāka dungot melodiju, kura tik tikko bija sākusi skanēt viņas galvā.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 17.01.2008 22:52

ooc: Juliette - skatīt manu postu 19:27 un icyrain postu 20:30

Roiss izdzirdēja dīvainu skaņu un intuīcija lika doties tās virzienā. Pārliecinājies, ka Vibeke ir paņēmusi viņa izveidoto krītiņu, Roiss teica:
"Novirzīsimies uz turieni, labi?"

Iesūtīja: Develin_ ; laiks: 17.01.2008 22:54

Viljams pasmīnēja.
-Dzīvosim, redzēsim,-viņš noteica un saņēma meitenes roku.
-Lūdzu, nedziedi, man pielips,-puisis lūdza un apņēma Fierras vidukli.

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 17.01.2008 23:09

Ceļā uz kaniem.

Fierra, Viljam: Jums garam pabizo Grāfs, priecīgi luncinādams asti apstājas un bizo atpakaļ, ausīm un pinkām lidinoties vējā. Laikam gan esat atraduši kādu, kas jums sekos.

Pie ezera.

-Nāriņa?!
Nils apstulbis pagriezāsuzrunātājas virzienā.
-Mani visādi ir saukuši, bet par nāriņu...
Jaunietis izskatījās pagalam apmulsis par šīs meitenes klātbūtni.
-Atvainojos, ko tu šeit dari, negribu izklausīties nepieklājīgs, bet šis ir privātīpašums.
Zēns lenam vēzejās rokām, lai turētos virs ūdens, slapjajiem matiem ieskaujot apjukušo seju.
-Un tuvākajā apkaimē nav nevienas apdzīvotas vietas.
Viņš apjucis nodomāja.

Iesūtīja: Gloresavena ; laiks: 17.01.2008 23:43

Pie ezera

Isjana nokāra galvu un krampjaini iesķērās savaa kleitiņā. Meitenes ķermenis zaudēja tā spilgtumu, krāsas...viņa pamazām kļuva caurspīdīga...tagad bija grūti viņu saredzēt...
Bet...bet...šīs vienmēr bijušas manas mājas...es... viņa klusi čukstēja.
...jūs tā nedrīkstat...es te dzīvoju...manas...manas mājas... meitene šņukstēja. Tālāk kļuva aizvien grūtāk un grūtāk saprast viņas teikto, jo sacītais likās aizvien tālāks un tālāks...līdz Isja pilnībā izgaisa, kā nebijusi.

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 17.01.2008 23:46

Nils tagad izskatījās uztraucis un vainīgs, zēns nebija gribējis nodarīt meitenei pāri.
-Pagaidi, kā tu to domā tavas mājas?!
Viņš sauca izgaistošajai meitenei.
-Te jau vairākus gadus pirms mūsu ierašanās neviens nedzīvo.
Viņš nedroši nobeidza teikumu.

Iesūtīja: Juliette ; laiks: 18.01.2008 01:53

Zaļais krītiņš tikai izcelts no Roisa rokas un noglabāts Vibekei azotē. Uz ierosinājumu novirzīties, viņa tikai pamāja ar galvu. Galu galā, kartes izdalītas viņiem nebija, bet Nils, aizgājis ar grupu uz ezeru, neatstāja nekādas norādes. Protams, nevarēja noliegt faktu, ka viņi paši bija izvēlējušies doties vieni, negaidot pavadītāju, bet tas visu padarīja tikai interesantāku. Izbriduši cauri nelielam, bet kuplam krūmājam, viņi uzgāja pirmo alu, no veselas sistēmas. Vismaz Vibekesprāt, šajos kalnos alu bija vairāk kā tikai pāris.
Tā, es atzīmēšu ieeju. Tad jāiet iekšā skatīties, kas lācītim vēderā.
Ar zaļo krītiņu uz klints tika uzšņāpts liels krusts.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 18.01.2008 09:25

Roiss pamāja ar galvu un iegāja alā, nedaudz pieliecis galvu. Tikai šobrīd viņš tā pa īstam atskārta, ka ir daudz, daudz garāks par Vibeki.
Ieejot vēl dziļāk alā, Roiss uzzīmēja bultiņu uz ieejas pusi un tā kā bija jau palicis krietni tumšāks, jo viņi atradās tālāk no alas ieejas, zaļā bultiņā iemirdzējās un turpināja vilinoši spīdēt.
Pēc brīža Roiss apstājās un pacēla vēl divus akmeņus.
"Kabatas lukturīti vai petrolejas lampu?" viņš atļāva meitenei izvēlēties tīkamāko variantu, pats sev radīdams lampu, kas šķita interesantāk nekā lukturītis.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 18.01.2008 09:47

Damjāns jau sāka nedaudz satraukties. Alā bija neskaitāmas esjas, bet viņš bija viens, turklāt, viņš nezināja ceļu.
-Saņemies vecīt.-
Damjāns alās vairs neteleportējās, bija drošāk, ka viņš pārvietojās tāpat. Puiša kļūda bija tā, ka viņš vairs neatcerējās, pa kurām ejām viņš jau bija gājis. Viņš apstājās un sakopoja domas.
- Tā...Manuprāt, te viņas nebūs, jo ejas ir pārāk nedrošas, neviens nometnē negaida varoņus, jo tas ir tikai uzdevums. Varbūt esmu devies uz nepareizu vietu...-
Damjāns nopūtās un devās atkal kādā ejā. Viņš pamanīja zaļu krustu, kas bija uzšņāpts uz sienas.
- Ha! Man ir uzspīdējusi laime.-
Viņš smējās.
- Es sekošu šiem krustiem, un tad atradīšu Dī. Jā, varoņi tomēr būs, un tas varonis būšu es!-
Damjāns laimīgs gāja tālāk, meklēdams nākamo pavedienu.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 18.01.2008 09:56

Pirms Vibeke paspēja atbildēt Roiss izdzirdēja kādu balsi alas ieejas virzienā. Nedaudz pagājis atpakaļ viņš uzsauca:
"Hei!Kas tur ir?"

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 18.01.2008 10:48

Kamēr Dominiks vilka nost savu pamatīgo drēbju kārtu, viņš ievēroja, ka nenokurienes parādās savāda, meitenīga būtne. Viņš vienkārši vēroja Isjanu ar pārsteigtu skatienu, bet tad viņa, pēc īsas vārdu apmaiņas ar Nilu, izgaisa.
- Dī ķermenis? Vai varbūt vienradža asiņu izraisīta burvīga vīzija?
Viņš nepārliecināti nodomāja.
- Tu redzēji?
Viņš pajautāja Gorkijam, iedomādamies pārliecināties, ka tā nebija viņa iedoma. Viņš mazliet minstinājās līst iekšā ezera spogulī. Pēkšņi ezera aina bija ieguvusi tādus savdabīgus apveidus, vilinošu un biedējošu sajūtu. Dominiks vēlējās pajautāt Nilam, kas tā esot pat meiteni un vai šeit tā nenokurienes var parādīties visādas būtnes, bet likās, ka Nils pats īsti nesaprot lietu.
Tā vietā Dominiks vienkārši iemērcās ezerā, notīksminādamies par siltā ūdens pieskārieniem viņa asiņu piepildītajai miesai.

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 18.01.2008 11:58

Ezers.

Nesaņēmis atbildi uz saviem jautājumiem, Nils ienira ezera dzelmē, pazūdot skatienam.
-Savādi, patiešām savādi...
Viņš murminot peldēja krasta virzienā.
-Es mums sadabūju ūdenselpošanas dziru.
Viņš pievērsās krastā stavošajiem un jau peldošajiem.
-Varētu sākt meklēt.
Par meiteni viņš centās vairs nedomāt, kaut pa galvu tagad sāķa maisīties nelāgas domas.
Viņš pameta Lidijai, Gorkijam, Dominikam un Tehanu precīzi tēmētu mazu, tumšī zili zlgojošu pudelīti.
-Kad dzeriet, uzreiz vajag ienirt, nebūs viegli elpot neudenī.
Viņš visiem iedrošīnošī uzsmaidīja.
-Centieties zem ūdens turēties kopā, atcerēsmies, ka neviens īsti nezina, vai pie iepriekšējo īpašnieku pazušanas vainojams ezers un jūs pazaudēt es nepavisam negribu.

Ceļā uz kalniem.
Suns bija kaut kru nozudis.

OOC: Ņemiet piemēru no Vibekes. Saprāta robežās varat iztēloties akārtni, ja gribas, akut ko specifisku, varat pajauttāt man, bet visā visuma domāju, ka jums aptuvens izskats ir skaidrs. Par ezeru jāin, ka tā gultne ir klinšaina, bet apaugusi ar dažādiem ūdens augiem.
Vibekei: Jā, alu patiešām ir ļoti daudz.

Visiem: Diena vēl joprojām ir jauka un sailaina, tagad tiecas jau uz vakarpusi.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 18.01.2008 12:13

Ezers.

Dominiks satvēra mazo pudelīti, kas nudien neatgādināja asiņu dziru, un pateicās Nilam. Iespēja elpot zem ūdens likās pavisam aizraujošs piedzīvojums. Tāpēc viņš, īpaši neko vairs negaidot, atvēra pudelīti, ielēja visu saturu mutē un norija. Efekts bija gaužām ātrs. Dominiks domāja pateikt, ka šij dzirai nav nekādas garšas, bet nepaspēja, jo steidzami vajadzēja:
- Gaisu, nē, ūdeni!
Viņš ienira ūdenī un vēl joprojām turēja elpu. Pavisam neparasti bija ievilkt pirmo elpas vilcienu un neaizrīties. Viņš iesmējās un strauji peldēja dziļāk ezerā. Nils bija piekodinājis par turēšanos kopā, bet Dominiks bija pārliecināts, ka meklēšana labāk veiksies sadaloties. Pietam viņš vēlējas būt tas, kurš atrod.
- Būšu uzmanīgs.
Viņš nodomāja un iepeldēja ūdenszālēs, cītīgi "šķirstīdams" tās un pārmeklēdams katru laukumiņu, kur varētu būt kāds ķermenis.
- Kaut Damjāns mani tagad redzētu! Kā viņam iet interesanti... Gribēšu dzirdēt viņa stāstu.
Dominiks iedomājās par brāli, piņķerēdams roku ārā no zaļajām ūdenszālēm. Viņš jutās kā daiļš, balts ūdensvīrs, tikai astes tā kā mazliet trūkst.
- Tīrā izklaide.
Viņš notīksminājās.
Par Isjanu viņš jau bija piemirsis, prātā bija Dī, kuras izskatu viņš centās atsaukt atmiņā.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 18.01.2008 12:25

Meitene pasmīnēja un viegli pieglaudās puisim.
- Kapēc ne? Pan patīk kā Tu dziedi. - Viņa klusi iesmējās un iedziedājās nedaudz skaļāk. Garām paskrēja nomentes suns, grāfs un meitene pavērās uz piemīlīgā, mīkstā paskata būtni ar smaidu un mīļumu.
- Hei! - Viņa priecīgi iesaucās un pietupās, lai samīļotu viņu. Meitene glaudīja suņa mīksto spalvu un teica.
- Viljam, šķiet mums ir atradies palīgs. -

Iesūtīja: gwinerva ; laiks: 18.01.2008 12:43

Pie ezera

Tehanu noskatījās skaistajā meitenē, tas gan likās dīvaini, ne jau izzušana, jo pie tās Tehanu jau bija pieradusi, bet gan tas, ka meitene tur bija vispār.
Kāpēc tad savādi? Vai tad viņš nezināja, ka meitene tur dzīvo??Tehanu likās diezgan satriekta, bet tai pašā reizē ieintriģēta.
Viņai ptika visādas mistiskas lietas, un arī kaut kas tāds, ko neviens nezina, viņa dievināja noslēpumus.
Kpmpānija, ka bija pie ezera viņai likās patīkama.Pārsteigta viņa bija par vampīru brāļā parādīšanos bez sava brāļa, tas gan likās dīvaini..
Tehanu dega vien pajautāt kāpēc viņš šeit ir bez viņa.
Un šeit bija arī Gorkijs.VIsmaz parunāt būs patīkami...
Pievērsusies Nilam, kas apturēja viņas domu plūsmu, vņa uzmanīgi klausījās.Noķērusi pudelīti viņa to nedaudz pavirpināja rokās.Tā likās tik smalka un niecīga.Tehanu nebija ne prātā nācis, ka viņa varēs nirt zem ezera...
-Lieliski!Man nebija ne jausmas, ka mēš nirsim zem ezera! Tas ir fantastiski, viņa sajūsmināta teica.
-Amm..un vispār vai zem ezera ir iepējams runāt?Un cik ilgi dzira darbosies?
Vai ezerā dzīvo kādas būtnes, no kurām vajadzētu uzmanīties?Un vai ir kādi ieteikumi?Es jau varētu pajautāt vēl, bet pagaidīšu kamēr atbildad uz šiem, Theanu viegli pasmaidīja.
Gaidot atbildi viņā sāka lēnām ģērbties nost.Viņa bija aizmirsusi peldkostīmu, jo peldēšana nebija viņai ne prātā.
Tehanu nebija no kautrīgā tipa, tāpēc viņu pat neuztrauca tas, ka nāksies peldēt apakšvļā.Lēnām nvilkusi savu ādas jaku viņā nolika to uz zemes.Noliekusies viņa novilka savas pusgarās kedas un zeķes.Nu viņa sajuta nedaudz auksto zemi zem savām kailajām pēdām.Viņa pārvilka pār galvu melno topu atklājot melnu krūšturi ar sarkanu zīda audumu apakšā.Viņa sāka lēnām vilkt nost bikses, to viņa darīja nepiespiesti brīvi, jo Tehanu bija vienalga, viņa izskatītos tieši tā pat peldkostīmā, vienīgi peldkostīms nebūtu tik krāšņš.

OOC: Bilde...



Nenoturējusies viņā izdvesa jautājumu vērsdamās pie Dominika
Un kā tevi sauc?Kāpēc tu esi bez sava brāļā? Izskatās, ka jūš esat nesšķirami, bet taga tu šeit esi viens, Meitene domīgi jautāja.Pabigusi izģērbties viņā visu kārtīgi salocīja un nolika malā....Un stāvot gaidīja atbildi rokas sānos ispiedusi.Viņa apsvēra iespēju atkal sataisīt matus, tagad tie vijās ap viņas pleciem un likās nedaudz traucējam...


OOC: Sirds 1, lūdzu varētu izcelt to tekstu, kuru tavs varonis runā ar bold?Vienkārši vieglāk lasī...

Iesūtīja: grapefruit ; laiks: 18.01.2008 13:35

Nils mazliet nosarka, kad Tehanu izģērbas, zēns novērsās un piespiesti mirīga balsī atbildēa uz meitenes jautājumiem.
-Pēc divām stundām irdarbība beigsies. Varēsim runāt zem ūdens, viena no dziras īpašībām ir dzirdes un redzes uzlabošana zem ūdens, kā arī runasveida pielāgošana.
Nils it kā saminstinājās, tad noteica:
-Ir tā kā laiks iet, un mums jāpanāk Dominiku. Neaizmirstiet, ka jaturas kopā un laiku pa laikam jāsasaucas.
Tad iedzēris dziru, viņš ienira.

Iesūtīja: gwinerva ; laiks: 18.01.2008 13:52

Paraustījusi plcus Tehanu paskatījās uz dziru...Iebridusi ūdenī līdz potītēm viņa ataisīja pudelīti un paostīja, nekāda īpašā smarža nebija, patiesībā viņa nejuta nekādu smaržu, dziras krāsa bija tumši zila un tas viņai patika...
Nevlcinoties vairs ne mirkli, jo viņa ngribēja atpalikt, Tehanu ierāva dziru mutē un norija.Viņa pēkšņi sajuta skābekļa trūkumu...Meitene metās uz priekšu un ienira.
Piena siltais ūdens tīkmi apņēma viņas augumu.Atvērtām acīm viņa lūkojās apkārt.Domas klejoja: Aizmirsu paprasīt Nilam kur būtu jāpeld...Grr...
Pamanījusi priekšā kustību viņa sekoja, patika sajūta, ka apkārt ir kaut kas cits nekā gaiss.Tehanu atviegloti nopūtās, kad pamanīja Nilu.Viņa piepeldēja klāt, bet nemēģināja runāt, jo bija jokaina sajūta....
Viņa lūkojās apkārt debišķīgjā zilumā gaidot kas notiks tālāk.
Tehanu izdomāja amest dažus kūleņūs, tas izdevas pat nepiepūloties, viņa pamsaidīja:
-Forši!Ko mēs daram tālāk?