Pavediena drukājamā versija

Klikšķini šeit, lai skatītu šo pavedienu sākotnējā formātā.

Kurbijkurne forums _ Lomu spēļu arhīvs _ Vienīgi atmiņas.

Iesūtīja: Dvēseļu marionete ; laiks: 23.10.2007 11:53

Meža vidū uzslietās pāris teltīs bija dzirdami klusi šņācieni, ik pa brīdim varbūt arī kāds iekrācās. Pulkstens bija apmēram pus vienpadsmit no rīta. Ārā jau bija silts un saulīte cepināja cauri koku zariem, teltis sāka palikt smacīgas, pieelpotas no iekšienes un pārkarsētas no ārienes. Apkārt jauniešu guļvietām slējās vieni vienīgi koki, šī bija jau otrā diena, kad viņi bija devušies pārgājienā, vēl bija atlikušas divas dienas līdz viņi būs mājās, vismaz tā bija sarunāts. Protams viss bija atkarīgs no vairākuma vēlmēm un iecerēm. Karte norādīja, ka pēc apmēram 5 km ejot pa kādu stigu varēja nonākt pie maza ezeriņa, kurā varēja atveldzēties un nomazgāties.
Pamazām telšu iemītnieki sāka mosties, galu galā bija jāpaēd, jāsapakojās un lēnā garā jādodās tālāk. Putni vīteroja, sūnas zem kājām darbojās kā mīksts paklājs, kuru ik pa brīdim izraibināja vairākas alus pudeles vai čipsu pakas, vietām bija redzamas arī dažas tukšas pudeles ar kādu stiprāku dzērienu. Netālu no lielākās telts atradās grills, kurā iepriekšējā naktī bija mēģināts cept viss pēc kārtas. Atlika vien minēt, vai paģiras jauniešus no rīta mocīs vai nē.

Iesūtīja: Lianjuks ; laiks: 23.10.2007 12:05

Eštons pamodās diezgan agri, bet labi izgulējies. Izstaipījies viņs izgāja laukā no telts un ieelpoja mitrās zāles smaržu, cik patīkami bija pamosties pie dabas, pilnīgi nekādu nepatikšanu un nekādas ikdienas drūzmas. Tumsā ieskrējis kokā viņš izvilka nez no kurienes acenes un saprata, ka tiešām ir meža vidū un varbūt tiešām jāskatās kur iet.

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 23.10.2007 12:10

Estere smaidot izvēlās no sevas divvietīgās telts. Tā kā stiprie dzērieni viņai īsti negāja pie sirds, meitene šorīt bija mundra un labā garstāvoklī. Meitene nopētīja apkārtni. Šķita,ka viņa vienīgā pašlaik bija nomodā, jo no teltīm skanēja klusa šņākuļošana. Izstaipījusies, Estere aizvilka rāvējslēdzēju un aizšņorēja savas sarkanās, augstās kedas, un apsēja ap vidukli savu jaku. Tad viņa saņēma savus matus copē un sasprauda ar matadatām. Cope nebija īsti kārtīga. Šur tur ārā spraucās kāda matu šķipsna, citur meta cekulu, taču Esteri tas nesatrauca. Sakārtojusi īsos džinsa šortiņus, Estere devās meklēt ko uzkožamu, censdamās nepamodināt savus ceļabiedrus un draugus.
Pemtusi vēl skatu uz savu koši zaļo telti, uz kuras sāniem rotājās stilizēti ziedi, Estere devās uz grila pusi, kur vakar tika gatavotas visdažādākās 'delikateses'. Šur tur mētājās pa kādam papīram un pudelei, taču ēdienu nekur nemanīja. Droši vien kāds to bija noglabājis kādā teltī. Nolēmusi pagaidīt pārējos, viņa salasīja pāris papīrus un sameta tos kaudzītē, lai pēc tam neatstātu mežā cūku kūti. Tad viņa iespieda rokas sānos un nopūtās.
Meitene nolēma izmest kādu līkumu pa mežu un atbrīvoties no vielām, kas bija sakrājušās viņas organismā.

Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 23.10.2007 12:15

Kriss jau ap pusdesmitiem bija bijis augšā. Puisis bija mazliet piekārtojis viņu vakarnakts izklaides vietu, zemē vairs nemētājās tik daudzas pudeles. Tagad viņš stāvēja, atspiedies pret koku un aizvērtām acīm bija pagriezies tieši pret spīdošo sauli. No malas varēja likties, ka Kriss ir aizmidzis, taču viņš tikai domāja. Pēc mirkļa puisis izdizrdēja, ka kāds jau sāk mosties. Vēl mirkli stāvējis, viņš pagriezās pret teltīm, un sastapās ar Esteri. Netālu no telts bija izlīdis arī Eštons.
'Brīt!
Kriss iesaucās, plati smaidīdams. Viņam šodien bija brīnišķīgs garastāvoklis.

Iesūtīja: Lianjuks ; laiks: 23.10.2007 12:26

- Gutenmorgen! - atsaucās Eštons izstaipīdams kauliņus. - Labi, gulēji? - ar vieglu žāvu atspiedies pret koku viņš sāka vērot Esteri. - Ēst meklējumos? - pasmaidījis viņš palūkojās uz grillu, viņš pasmaidīja. Zinot, to, kas uz tā ir gatavots viņš apsvēra domu, neēst ēdienus, kas gatavoti uz šī grilla vispār.

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 23.10.2007 12:30

Estere uzsmaidīja Krisam. Viņa nebijapamanījusi, ka vēl kāds bija pamodies. Brīt, brīt, viņa priecīgi uzsauca puišiem, lēnām dodamās uz dziļāk mežā. Izmetīšu kādu līkumu, izstaipīšu kājas, pagriezdamās un soļodama atpakaļgaitā, noteica meitene. Tad viņa pagriezās, iebāza rokas kabatās un, viegli palēkdamās, raitiem soļiem devās nedaudz dziļāk mežā tālāk no nometnes.

Pēc mirkļa meitene jau nāca atpakaļ. Solis bija raits. Meitene pie sevis priecīgi dungoja kādu meldiņu, mādama ar pirkstu līdzi ritmu. Meitene apsēdās uz zemes netālu no savas telts. Zeme jau vairs nebija mitra, jo saule jau laikam bija paspējusi to izžāvēt. Meitene paskatījās uz debesīm un sauli, kas spīdēja cauri koku lapotnēm. Laiciņš šodien foršs! viņa klusi bet priecīgi iesaucās, pasmaidīdama. Tad viņa aiztaisīja acis, sekodama Krisa piemēram, un atlaidās zālītē, balstīdamās uz rokām.

Iesūtīja: Ilivarra ; laiks: 23.10.2007 12:31

Varbūt klātesošie cilvēki no vienas telts varēja dzirdēt murmināšanu un lamāšanos. Kā arī dīšanps. Vairāk vai mazāk atskanēja lamuvārdi par to, kā galva sāp, kāpēc vajadzēja dzert un visvairāk varēja dzirdēt pārmetumus pa nabaga guļammaisu, kas visticamāk traucēja Grego.
Bet nepagāja mirklis, kad puisis bija strauji izšāvies laukā no telts un apvēma visu zemi. Paklepojis, puisis ar sarkanām acīm uzlūkoja pārējos.
-L-l-labrīt..-

Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 23.10.2007 12:36

Kriss pamāja.
Jā, izgulējos labi. Man vispār patīk brīvā dabā. Un tu? Kauli nesāp?
Puiša skatiens pievērsās Esterei, kas aizgāja pastaigāties, bet jau pēc brīža bija atpakaļ un atgūlās zālē.
No vienas telts atskanēja lamas n drīz jau no tās izšāvās Grego,kurš tūlīt arī uzdāvināja zālei savu kuņģa saturu. kriss iesmējās.
Cik nu labs viņš tev var būt, Grego.
Kriss vēlreiz atspiedās pret koku, ar aizvērtām acīm skatoties uz sauli. Puiša seju rotāja smaids.

Iesūtīja: Ilivarra ; laiks: 23.10.2007 12:40

Nospļāvies, Grego noslaucīja seju ar kaut kādu jaku, kas izrādījas viņa jaka un apsēdās atkal teltī. Puisis sāka meklēt savus zābakus kurus arī atrada. Izrādās, ka tie tika izmantoti, kā spilvens, nav brīnums, ka Grego sāpēja vaigs.
Uzvilcis zābakus, puisis izlīda no telts laukā pie reizes iekāpjot vēmekļos. Apsēdies uz kāda celma, viņš nopūties teica.
-Kādam nav ūdens?-

Iesūtīja: Lianjuks ; laiks: 23.10.2007 12:43

- Nesāp. Jūtos brīnišķīgi, kā nekā ir gulēts sliktākās vietās. - samiedzis acis Eštons uzlūkoja Grego.
- Bet par viņu to nevarētu teikt. . - viņš pievērsās Grego domājot, ka labāk būtu bijis, ja viņš būtu korķējis, kādā mazāk redzamā vietā. - Man ir.. - uz mirkli pazudis viņš atgriezās ar pudeli ūdens. - Vecīt, cik Tu vakar izdzēri.

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 23.10.2007 12:45

Estere pat neatvēra acis. Tikai pēc puiša balss un lamāšanās vien varēja pateikt, ka tas ir Grego. Meitene iesmējās. Mazāk vajag dzert! viņa smejoties pamācīja. Estere turējās pa gabalu no grādīgajiem dzērēniem. Viņai vienmēr tāpat bija jautri. Arī šobrīd. Meitene priecājās, ka viņai kas tāds šodien nav jāpiedzīvo, bet citi vienkārši nezināja mēru.
Vajadzētu uztaisīt brokastis, viņa ieminējās un attaisīja acis, lēni celdamās kājās, Vismaz tiem, ka var kaut ko ieēst. Estere paķircinājās, piemiegdama ar aci Grego. Viņa nopurināja netīrumus no biksēm un sakārtoja balto, pieguļošo topiņu, kurš bija izdaiļots ar Esteres pašas rakstītiem dažādiem tekstiem, zīmējumiem. Cik tad vakar noēdāt? viņa iejautājās, paveroties uz puišiem.

Iesūtīja: Ilivarra ; laiks: 23.10.2007 12:50

-Es zinu ka vajag mazāk dzert.. Ehz.. Es vairāk nedzeršu un mazāk arī ne.-
Grego nosmīnēja un saņēmis pudeli, par kuru pateicās, izdzēra labu malku. Aiztaisījis korķi ciet viņš to pameta Eštonam, jau iepriekš pabrīdinot. Nopūties, Grego teica.
-Es neatceros cik es izdzēru, neviens no jums nepiefiksēja. Es atceros tos desmit aliņus un 200 gramus šņabja, pēc tam neko neatceros.. Ehz, nejauciet alu ar šņabi..-

Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 23.10.2007 12:51

Man ir.
Eštons jau bija iedevis Grego ūdeni.
Kriss paskatījās uz Esteri un pasmaidīja.
Ko noēdām? Bet brokastis vajag gan, jā. Tu esi meitene, un tā kā brokastu taisīšana vairāk piestāv meitenēm, tev tās būs jāuztaisa. Varu palīdzēt vienīgi sagādājot produktus.
viņš pasmīkņāja un iesmējās par Grego teikto.
Grego, tev jau nu vajadzēja to zināt, bet tobrīd, kad tu jau biji ticis ar to lielāko daļu alus galā, man likās, ka tev ir vienalga ar ko tu viņus jauc.

Iesūtīja: Lianjuks ; laiks: 23.10.2007 12:54

- Visu, kas nav pabijis uz grilla pēc deviņiem.. - saviebās Eštons un sāka vākt apkārt mētājošās tukšās čipsu pakas un noķerdams pudeli. Iemetis visu pie pārējiem gružiem viņš palūkojās uz Esteri. - Tu vakar tiešam nedzēri? - ieklausījies putnos Eštons ar neizpratni turpināja lūkoties uz Esteri. Viņš šādus cilvēkus zināmā mērā apbrīnoja.

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 23.10.2007 13:32

Ne grama, viņa ar prieku paziņoja Eštonam, sirsnīgi uzsmaidot. Meitene bija atradusi vēl pāris papīru pie viņas telts, tādēļ tos pacēla un izmeta. Tad viņa palūkojās uz puišiem, iespiedusi rokas sānos. Kurš solījās sagādāt pārtiku? viņa noteica. Es varētu sasmērēt maizītes, katrā ziņā, ar jūu vakardienas pavārprasmi es mēroties nevaru. iesmējusies viņa noteica.
Vlens viņu zina, ko viņi vēl vakar nebija darījuši. Estere jau laikus bija ielīdusi teltī. Jautrība tikai tad bija sākusies. Vakar pilnīgi nebija noskaņojuma, lai ardītos līdz pagurumam. Toties šodien viņa bija svaigs kā gurķītis un vismaz varēja pavilkt kājas.

Iesūtīja: Līg ; laiks: 23.10.2007 13:36

Kā vienmēr ar aizgulēšanos. Vakardien jauniešu šķiet bija aizgājuši gulēt ļoti, tāpēc šis rīts Evai sanāva tāds pavēlāks.
Izstaipījusies viņa izrāpās no savas vienvietīgās telts. Viņas bālais augums izskatījās lieliski īsajos, rūtainajos šortos, bezpapēža kurpēs un īsajā pogājamajā krekliņā. Gaišie mati bija salikti pavārgā mezglā.
Izrāpusies no jau tā mazās telts, meitene ievēroja, ka daudzi jau ir pamodušies.
-Labrīt miegamices,- žilbinošs smaids apkārtējiem.
Vispār jutās viņa moža, par spīti tam, ka gulēt teltī nebija tas ērtākais, ko viņa ir darījusi. Mugura arī likās nedaudz stīva. Bet visādi citādi, šķiet, nakts vēsais gaiss būs visu tikai uzlabojis.

Vēders nemanāmi sarosījās. Zaļās acis uzmanīgi apskatīja apkārtni.
uz lūpām tika uzburts viegls un gaisīgs smīns.
-Vai tiešām nevienam nav palicis kāda druska pārtikas?- medaina un salda balss. Brīnums, ja visi jau tagad nejutīsies vēl vairāk izsalkuši to dzirdot.

Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 23.10.2007 13:49

Kriss lēnām pacēla roku un pasmaidīja.
Saki ko vajag, mēģināšu tev sadabūt.
No telts izrāpās Eva un pasveicināja pārējos. Jau šis mazais teikums, kas nāca pār Evas lūpām Krisu sadusmoja. Viņa platais smaids pazuda un viņš skaļi jautāja:
Eva, vai tev neliekas, ka tu vienīgā šeit varētu būt tā miegamice?
dzirdot nākamo teikumu, tas vēl vairāk sadusmoja puisi, jo Evas balss viņam riebīgi izgāja caur kauliem. Viņš novaikstījās un piegāja pie Esteres bez, kā likās, raksturīgā smaida, sakot:
Nu, ko tad tu gribi, lai palīdzu?

Iesūtīja: Anomalia ; laiks: 23.10.2007 14:41

Ar garu vaidu Julians izlīda no telts.
Izspūrušie mati slējās kā adatas gaisā , un lai cik tas nebūtu savādi-viņš zināja ka izskatās drausmīgi , taču tas pašlaik nebija galvenais.

Eu , jūs , mazie , pretīgie bērni , paika ir?

Julians labi zināja ka drīz kādam būtu jāatsaucas - pārāk labi viņš pazina šo baru.

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 23.10.2007 14:46

Estere uzsmaidīja, tiko no telts izlīdušajai, Evai, taču pret meiteni Esterei bija dalītas jūtas. Lai neceltu traci un nebūtu strīdu, meitene vairs neko neteica. Izskatījās, ka Kriss jau bija krietni aizkaitināts. Meitenei bija pārāk labs noskaņojums, citādi gan viņa būtu teikusi visu, kas uz mēles.
Visu ko vari dabūt. Maizītes, ko uz maizes liekamu, kādu padzērienu, uzsmaidīdama viņa nedaudz bērnišķīgi noteica. Tad viņa pagriezās un palūkojās uz grilu. Estere nopūtās: Kāds varētu arī parūpēties par grilu?
Meitene cerēja, ka visi drīz būs pamodušies un drīz varēs sākt posties ceļam. Protams, ja lielākā daļa spēs noturēties uz kājām. Estere vēlreiz nopūtās un gaidīja, kad Kriss sameklēs pārtikas krājumus.
Labrīt, Julian, izdzirdējusi puiša balsi, Estere nopūtās, es arī tevi mīlu.

Iesūtīja: Lianjuks ; laiks: 23.10.2007 14:48

- Ēdiens nav mana stihja.. - noliedzoši papurināja galvu Eštons uz Esteres jautājumu.
- Kādos krūmos gan jau ir.. starpcitu labi izskaties. - palūkojies uz Evu viņš nomurmināja. - Saprati?.. Ester, vispirms tas grills kādam ir janotīra..

Iesūtīja: Ilivarra ; laiks: 23.10.2007 14:58

Grego tik sēdēja uz sava celma un smagi elpodams lūkojās zemē. Atradis sev paciņu cigaretes kabatā, viņš izvilka vienu un aizpīpēja to. Šobrīd puisim pa galvu šāvās domas kādēļ viņš tā dzēra, protams sākumā bija forši un labi pavadīja laiku, bet tie rīti bija visgrūtākie.
Gāja runa apkārt pa ēdienu un Grego vēders to dzirdot, ieburkšķējās. Super! Vēl ēst tagad gribējās. Nopūties un iegrimis savā pasaulē, Grego ar cigareti zobos gaidīja brokastis.

Iesūtīja: Anomalia ; laiks: 23.10.2007 15:02

Jā , Ester , es arī jūtu iekāri un kaisli pret tevi , mon ami.

Jēls humors , taču tas bija Juliana garā.

Lēnā garā viņš uzsāka kursu pie Grego.

-Cigareti , lūdzu.Nu patieršām.

Iesūtīja: Ilivarra ; laiks: 23.10.2007 15:14

Grego ar trīcošām rokām izvilka cigareti un iedeva to Juliannai. Nopūties viņš ievilka vēlvienu dūmu.
-Labāk būtu mirušam nekā šādā stadijā...-

Iesūtīja: Anomalia ; laiks: 23.10.2007 15:19

-Žiletīti?
Nē , Juliana sarkasmam nebija gala.

OCC-JUliana?

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 23.10.2007 15:36

Tiamara nebija gulējusi nevienā teltī, un vispār nebija zināms, kur viņa gulēja, bet tagad perfekti sakopusies viņa parādījās draugu redzeslokam. Nevarētu pateikt, ka vakar šī meitene bija viena no tiem, kas samazināja somu svaru, iztukšojot vienu pēc otru alkoholisko pudeļu saturu, viņa pat izskatījās visai labi izgulējusies, kur nu vēl runāt par aiztūkušu seju un galvas sāpēm. Ejot garām Grego Taimara puisim uzsita pa pakausi, -Pīpēšana ir kaitīga veselībai. Tev to nekad nav teikuši vecāki?- Jau apmetoties blakus Esterei, zaļo acu pāris mirkli pakavējās pie Grego, kad netīši aizklīda līdz Julianam, mirkli likās, ka meitenes sejā parādījās pretīgums. -Varbūt uzreiz cirvi? Tādu paasāku, lai varam noraut tev galvu ar pirmo cirtienu?- Toties tagad seju rotāja atklāts uzjautrinājums, kamēr smalkie pirksti spēlējās ar kādu lentīti uz labās delnas. -Un vispār... es teicu, ka jums, puiši, vakar vajadzēja beigt jau pie otrās pudeles. Tas jau bija labi redzams, ka vairāk nespējat pavilkt, lai šodien nesāpētu galvas un nebūtu tamlīdzīgas sievišķas lietiņas, ja pa daudz iedzer.-

Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 23.10.2007 15:45

Kriss izņēma no savas somas baltmaizi un kausētā siera paciņu. Piegājis pie Esteres un tikko viņai blakus apsēdušās Tiamaras, puisis vēl viegli pasmaidot un padevis labrītu, teica Esterei:
Zini, man ir arī cīsiņi, ja tu varēto to...netīro grillu iztīrīt, tu varētu arī tos uzcept. Un vispār es nezinu, kas katram somā un man nav tiesību rakāties, tā ka varbūt paprasi, lai katrs kaut ko noziedo priekš brokastīm, ja taisās ēst. Nevar tak gaidīt, ka tikai viens pats cilvēks taisās visus pabarot. Nav jau bērndārznieki.
Kriss teica, atkal pasmaidot. Viņš piecēlās un turpat izņēma no somas arī pudeli, uz kuras gan bija rakstīts, ka tas ir "karbonizēts minerālūdens", kurā bija kāds sarkans šķidrums.
Pašspiesta ķiršu un ābolu sula.
viņš teica un neapzināti nolaizīja lūpas.

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 23.10.2007 17:17

Estere tikai pakratīja galvu un pasmaidīja. Juliana joki nekad nebija bijuši smieklīgi, taču par viņu pašu gan meitene vienmēr bija gatava pasmaidīt. Kriss tikmēr jau bija atradis nepieciešamos produktus. Tad meitene padeva labrītuTiamarai un pavērās uzgrillu Varat ir necerēt, pie grila es neķeršos, Estere, papurinādama galvu, noteica. Toties es būtu pateicīga, ja kāds aizsistu nazi. Estere pameta skatienu uz Juliana pusi,kurš bija izteicis piedāvājumu Grego. Julian, varbūt ja tev kaut kur mētājas žiletītes, atradīsies arī kāds nazis? Estere atkal paķircinājās, paņemdama no Krisa maizi un kausēto sieru.
Matadatas ilgi nenoturēja Esteres sasieto copi. Tā ātri vien izjuka. Klusi nolamājusies, meitene atrada savas matadatas un pieturēja tās ar lūpām. Nolikusi pārtiku zemē, Estere ātri vien sameistaroja tik pat nekārtīgu copi, cik iepriekš, tad viņa atkal matos iesprauda matadatas. Sakārtojusi matus, meitene apsēdās blakus Tiamarai un gaidīja, kad kāds izpalīdzēs atrast kādu nazi, lai beidzot varētu uztaisīt brokastis.

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 23.10.2007 17:22

Džins saoda cigaretes dūmus un ēdiena smaržu. Viņš pamodās un izlīda no savas telts, tērpies apenēs un krekliņā. Viņam sāpēja galva. Vakar bija par daudz dzerts. Par laimi, viņš tam bija gatavs.
Attapies, Džins izvilka no telts džinesnes un tās uzģērba, tapat kā kedas. Tad ar savu somu nāca klāt pārējiem un apsēdās līdzās Krisam un Esterei.
Viņš izvilka no somas žāvētu desu, un noslēgtu trauku ar dārzeņu salātiem.
"Te būs man daļa," teica Džins, dzirdējis ko saka Kriss. "Pagatavo tad kaut ko ēdamu, lūdzu..." viņš uzrunāja Esteri.
Pēc tam Džins izvilka no somas lidz pusei tukšu sakē (japānu šnabis) pudeli.
"Tas tiem, kam tādas paģiras kā man... uzcienāšu, ja mani kāds uzcienās ar cigaretēm..."

Nekādas disciplīnas. Viņam tagad vajadzētu vingrināties cīņas mākslā, vai vismaz noskriet kādu kilometru. Drīz viņš pavisam izlaidīsies... Lai tad tā notiek, tad ta nelaime!

Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 23.10.2007 17:22

Kriss parakājās pa bikses kabatām, tad izvilka saliekamo nazi, un iedeva to Esterei.
Tikai nesagriezies, tas ir ass.
viņš apsēdās zālē un ar garlaikotu skatienu vēroja, kā Estere sāk vismaz gatavoties gatavot brokastis.
O, brīt. Es ar dzeršu sakē.
Kriss paceļot galvu un izvelot no kabatas vienu cigareti un šķiltavas teica.

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 23.10.2007 17:35

"Jā, labs rīts." noruca Džins. Viņam vajadzeja cigareti un alkaholu. Pietiekam toksīnu deva atgriezīs viņu normālā stāvoklī.
Izvilcis vairāks glāzītes no somas, viņš salēja tajās dzērienu.
Tad paņēma cigareti un šķiltavas no Krisa. (occ: ceru, ka viņs tās deva, citādi Džins tas atņēma var varu. tongue.gif )
"Uff, tas tiešām ir smagi, proti piecelties tadā rītā, pēc vakarvakara iedzeršanas..." ievilcis dūmu un atdevis šķiltavas paziņoja Džins. Bet cigarete uzlabja pašsajutu. Tagad atlika tikai ieraut atsvaidzinošo dzērienu.
"Tad par šo jauko rītu... vai dienu." pacēlis glazi, viņs piedāvāja savu tostu un vienā rāvienā glāzīti iztukšoja.

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 23.10.2007 17:41

Paldies! meitene pateicās gan Krisam par nazi, gan Džinam par salātiem un desu. Taisīt brokastis Esterei nešķita kā apgrūtinājums. Drīzāk tas pat šķita jauki - pagatavot visiem saviem draugiem ko ēdamu. Vienīgais, ko meitene pašlaik piecieta, bija cigarešu dūmi, taču meitene neizteica nekādus aizrādījumus. Visiem bija bijusi smaga nakts. Lai taču cilvēki atpūšas!
Meitene attaisīja maizi un izņēma to no iepakojuma. Tad viņa attaisīja kausēto sieru un apsmērēja ar ti pusi no maizes šķēlītēm. Meitene maizītes salika tur pat uz maizes iepakojuma. Tad Estere attaisīja salātus un ar nazi tos nedaudz apmaisīja, nolikdama zemē. Pēc tam meitene sagrieza desu un salika gabaliņus uz salātu bļodas vāka. Piecēlusies Estere aši aiztaigāja līdz savai teltij, atnezdama gabaliņu siera un pāris gurķu un tomātu. Sagriezusi arī tos un nolikusi blakus sagrieztajai desai, meitene iesaucās:Volā!
Meistardarbs bija gatavs. Katrs varēja izvēlēties, ko pats liks uz maizes. Paņēmusi vienu kausētā siera maizīti viņa uz tās uzlika divas desas šķēlītes un sieru. Cienājaties! nokodusies, Estere noteica.

Iesūtīja: Lianjuks ; laiks: 23.10.2007 17:46

Eštons varēja tikai pavīpsnāt, vakar piedzeras un šodien turpina. Izvilcis no azotes grāmatu "Uz nāvi notiesāts" viņš iegrima lasīšanā, apetītes pagaidām nebija, bet ja vēlāk sagribāsies ēst gan jau kaut kas ēdams būs palicis. Pa pusei iegrimis grāmatā, pa pusei klausoties biedru sarunā viņš sēdēja pie kāda bērza.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 23.10.2007 17:46

-Ceram, ka rīts paliks tik pat labs un mūs vēlāk nesagaidīs duša no debesīm,- Tiamara domīga novilka un tad paņēma somu, kas tur pat blakus mētājās, -Ko tad mums vēl īsti vajag brokastīm? Kartupeļus ja taupīsim pusdienām vai vakariņām, ne tā?- Smaidot meitene noteica, nevarēja saprast vai viņa tieša'm ir paņēmusi kartupeļus, vai arī vienkārši ākstās. -Domāju, ka brokastīm noderētu šīs te tabletītes... negribētos visu dienu labākā gadījumā slapstīties pa krūmiem, ja tagad iedomājamies sataisīt tēju.- Meitenei plaukstā bija pāris tabletes, kas bija priekš ūdens dezinfikcijas [atvainojos, neatminos kā īsti to lietiņu sauca]
Kad Estere piedāvāja brokastis Tiamara bija viena no pirmajām, kas paķēra maizi un mazliet desas, -Apsolos, ka savu daļu pielikšu pusdienām.- jau ēdot, viņa noteica, -Un kāds grib kafiju? Viņa gan padzisusi, bet labāk tādu nekā nekādu.- No somas izvilkusi termosu melmate paķēra vienu no Džina glāzītēm, un ielējusi tur melno šķidrumu, iedzēra kafijas malku.

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 23.10.2007 17:48

"Paldies, tas bija ātri." priecigi atsaucās Džins. Sakē lieliski uzlaboja viņa garstāvokli. Viņš paņēma maizīti, uzdzēra vēl vienu glāzi un tad uzkoda.
"Cienājies arī tu, Esterīt." labsirdīgi piedāvāja Dins, norādot uz pārējām glāzītēm.
Dzēriens tiešām uzlabja garastāvokli. Trešā glāzīte būs vel labāka.
Džins atlaidās zālītē, domājot, vai gadījumā nekļūst par alkholiķi. Pagaidām viņs tajā nespēja saskatīt neko sliktu.

Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 23.10.2007 17:48

(ooc: deva, deva xD.gif )

Cerams, par labo dienu.
Kriss paņēma glāzīti sakē un izdzēra to.
Kad Estere bija uztaisījusi brokastis, Kriss arī paņēma maizīti, uzlika uz tās tomātu un salātlapiņas no salātiem un apēda maizīti.
Tu vēl lietosi nazi? Ja nē, tad dod atpakaļ, negribās lai viņš pazūd.
Kriss teica Esterei.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 23.10.2007 17:53

Alaks lēni un miegaini uztrausās sēdus. Kārtodams savus izpūrušos matus, viņš vēroja savu vēl guļošo māsu un tad centās atsaukt atmiņā vakardienas notikumus. Ievaidēdamies viņš nodomāja: Atkal es nezinu kā es nokļuvu šajā pašā cilvēku pulciņā un ko es šeit vispār daru. Atpūta pie dabas... kā tad. Un vēl paņēmu līdzi viņu.... Viņš sakārtoja Sofei guļammaisu. Likās nedaudz vēss, ārpusē bija dzirdama čalošana, tātad pārējie jau bija piecēlušies.
Tā kā Alaks parasti turējās vairāk ar māsu un vakaru bija pavadījis nevis dzerot, bet gan izstaigājot daļu meža kopā ar Sofei, viņš šorīt jutās labi, neskatoties, ka pavadītā nakts bija savāda, neērta un murgaina.
Nolemdams nemodināt māsu, Alaks izlīda laukā no telts un ieelpoja samērā tīkamo meža gaisu. Labrīt. viņš teica, bet tas izklausījās klusāk, nekā viņš bija domājis teikt. Alaks apsēdās zālē un sākā ģērbt kājās savas aprasojušās kurpes. Jā, dzeršanā nepiedalījos, ceru jūs to nebūsiet pamanījuši. To varētu arī pārmestviņš pie sevis pasmaidīja.

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 23.10.2007 17:57

Kartupeļus varētu uzcept ugunskurā vakarā, tāpat kā desiņas, paņemdama nākošo maizīti, Estere noteica. Šoreiz viņa uz maizes uzlika pāris gurķu šķēlītes. Meitene pamāja Džinam un uzsmaidīja. Viņa jau kā nekā pašlaik tiesāja otro maizīti. Aplaizīdama pirkstu, uz kura bija uztecējis kausētais siers, Estere norija nokosto maizes gabaliņu. Tad viņa paņēma vienu maizes šķēli un notīrīja Krisa nazi. Lūdzu, viņa smaidot noteica. Tā kā kafija nav mans mīļākais dzēriens, kāds man varētu ieliet to ķiršu sulu? Estere jautāja, nolikdama savu iekosto maizīti uz savas kājas. Meitene sameklēja glāzīti, tad atkal paņēma savu iekosto maizīti un nokoda vēl vienu gabaliņu, gaidot, kad kāds ielies, ko dzeramu.

Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 23.10.2007 18:02

Kriss paņēma nazi, saieca to un iebāza kabatā.
Kur tad palika tā sula?
viņš jautāja skatoties apkārt. Ēst vairāk negribējā, liela apetīte puisim no rītiem nebija, bet sulu arī viņš gribēja iedzert.
Pudele stāvēja netālu no viņa labās rokas, Kriss pastiepās pēc tās, un drīz jau ielēja sulu gan Esteres gan savā glāzītē.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 23.10.2007 18:06

-Brīt,- jau piebeidzot otro maizīti, Tiamara atsauca Alaksam, -Kā reiz uz brokastīm, puiss.- Bez liekas domāšanas Tias rokās jau atradās maizīte, kuru viņa sniedza tikko uzrunātajam puisim. -Ja kas man ir atdzisusi kafija un Džinam kaut kas stiprāks, bet domājams, ka to tev jau nevajadzēs.- Meitenes seju atkal rotāja rezgalīgs smaidiņš.
-Domā ugunskurā? Vai tad kāds iesmus paņēma līdzi? Vai arī domā cept tāpat, iemet un kad liekas gatavi izvelc? Tas nebūs pārāk... ē... dabiski? Meitene pievērsās Esterei. -Un nav ne jausmas par to sulu.-

Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 23.10.2007 18:10

Arī Kriss pasveicināja Alaksu, tad pievērsās Tiamarai.
Tu traka esi? Kas tad ir, ka dabiski? Kartupeļus cept ugunskurā ir baigi labi. Viņiem tak ir miza, ja vien tu netaisies no sākuma mizot tos kartupeļus un plikus likt ugunī. Zini, varbūt vienkārši vakarā iedod man kartupeļus un es tos pagatavošu, tā ka tev nebūs jāuztraucas par viņiem.
viņš teica, vēljoprojām būdams neizpratnē, kā kādam var likties pārāk dabiski ugunskurā cept kartupeļus.

Iesūtīja: Līg ; laiks: 23.10.2007 18:12

-Nav vajadzības kļūt par ezi, Kriss,- bezkaunīgs smīns, lai gan balss palika tā pati saldā un medainā. Nu dien, tas taču bija bijis tikai joks. Un tagad viņai vēl būtu jācieš no zēna izlēcieniem? Nē, Evas lepnība kā vienmēr darīja savu: vai nu labu, vai nu sliktu. Šinī gadījumā tas laikam bija nelielais aizvainojums.
-paldies Ešton,- komplimenti, uzmanība. Tas viņai patika, lai pašlaik nebija nemaz tik svarīgi.
Visi jau apkārt sāka celties. un rosīties.
Bet šķiet, ka visus kā viens ir ietekmējis vakardienas...priecāšanās.
-Labrīt, Alaks- pieklājīgs iestarpinājums un viegls smaids. tomēr vēders vēl aizvien prasīja kaut ko ēdamu.

Iesūtīja: Lianjuks ; laiks: 23.10.2007 18:12

- Ēēē, jā..
Aizcirtis un kaut kur aizsviedis grāmatu Eštons piebiedrojās brokastotājiem. Sadabūjis no Esteres kādu maizes šķēlīti viņš sāka to ēst. - Kas mums šodien plānots? Visu dienu te jau nesēdēsim. - paņēmis savu mienerālūdens pudeli viņš nedaudz padzērās un jautājoši uzlūkoja savus biedrus.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 23.10.2007 18:17

-Nu!- Tiamara viegli sarauca uzacis, -Vai tad pēc tam miza nav netīra? Ar smiltīm, pelniem? Nu nezinu, varbūt pēc tam tos kartupeļus tu mizo, bet tik man zināms, tad labāk tak ēst ar visu mizu, bet miza tad sanāk netīra, ne tā? Un labi, ja tomēr cepjam kartupeļus tāpat, tad ko ar cīsiņiem? Tiem gan iesmus vajag, vai arī kāds no puišiem piesakaš sataisīt iesmus no dabiskiem materiāliem? Piemēram tu, Kriss?- Izdzirdot Evas teikto, nopietnā meitenes sejas izteiksme pazuda, un Tia iesmējās, -Eži ir mazi un mīlīgi, nevajag tak izteikt viņam tik jaukus komplimentus, vienīgi, ja tu uz viņiem nesēdies virsū, un domāju, ka Krisam virsū sēsties pagaidām neviens netaisās.-

Iesūtīja: Lianjuks ; laiks: 23.10.2007 18:23

Viņš pasmaidīja pavisam savādi, itkā smietos pats par sevi, Evu un Tiamaru. Viss bija pārprasts, bet ko nu tur skaidrot, lai domā ko domā. Eva un Tiamara, abas bija pārpratušas. Izdzēris vienā mirklī visu ūdens pudeli Eštons ar aprautu žagu kaut ko norūca un paņēma vēl vienu maizīti, skuķi bija tāda dīvaina tauta.

Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 23.10.2007 18:23

Kriss iesmējās.
Kā jau teicu, atstāj visu manā ziņā. galvenais ir uzticēšanās, ka tu atstāsi tos manās vēlīgajās rokās un neuztrauksies ne mirkli!
viņš iesmējās un tad pamāja.
Vislabākie iesmi sanāk no zariem. Arī tos es varu uztaisīt. Dabiskie koka iesmi piedod gaļai pilnīgi jaunu, neaprakstāmi labu garšu.
puisis žirgti klāstīja.
Jāāe, labāk nesēdieties man virsū.
viņš smaidot sacīja.

Iesūtīja: Līg ; laiks: 23.10.2007 18:25

Skanīgi smiekli izlauzās no meitenes lūpām pēc Tiamaras teiktā. Šodienas sākums nu dien bija labs.
-Tur nu tev taisnība, Tiamara!- smaids.
Tā sēžot un gaidot, kad būs kāds ēdiens viņa pati bija aizmirsusi, ka somā vēl mētājas kaut kas. Ātri ielīdusi neparocīgajā teltī, blondajiem matiem noplīvojot un ar triumfālu smaidu sejā, Eva izvilka maisiņu ar tumšsarkaniem un sulīgiem āboliem.
-Kāds vēlas?- pašas meitenes bālā roka jau bija paspējusi izvilkt vienu ābolu un tagad tajā sajūsmināta iekodās.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 23.10.2007 18:31

-Domāju,ka varētu kustēties uz priekšu, kaut kur netālu jābūt skaistam ezeram, tur arī visi, kuri vēlētos varētu apmazgāties, papeldēties un vienkārši atpūsties, ja, protams, mēs nesagribēsim ātri vien virzīties uz priekšu,- ar mazu kavēšanos Tiamara atbildēja Eštonam, puisim uzsmaidot, kad atkal pievērsās Krisam. -Neuztraucies, es tev uzticēšos, jo ja tev neuzticētos jau tāpat, tad vispār mēs nebūtu tuvāk pazīstami, kur nu vēl ietu vienā prāgājienā, un kas būtu, ja uzsēstos?- Tumši zaļajās acīs parādījās negantas liesmiņas, un kafijas glāzīte, kas atradās rokās tika nolikta blakus uz zemes, kamēr pati Tiamara piecēlās kājās. Meitene no sirds izstaipījās, un negaidītā ātrumā piezemējās Krisa klēpī. -Es pat teiktu, ka ļoti ērti.- Viegli pagriežot seju pret puisi, meitene uzjautrināti noteica. -Mazam ezītim tu nemaz nelīdzinies, kur nu vēl lielam.-

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 23.10.2007 18:37

Estere pasveicināja Alaksu, tad klausījās draugu sarunās, mierīgi malkodama savu ķiršu sulu. Esterei gan bija vienalga kā cept kartupeļus vai desiņas. Ugunskurā cepti kartupeļi bija pasakaini garšīgi, arī desiņas, ceptas uz koka iesmiem, garšoja debešķīgi. Patiesībā jau bija pilnīgi vienalga, ko viņi ēdīs vakariņās, galvenais, lai vakariņās vispār kaut kas tiktu pasniegts.
Meitene iesmējās, kad Eva tika nosaukusi Krisu par ezi. Dažkārt viņš tiešām līdzinājās mazam, adatainam ezītim, bet galvenokārt jau bija izpalīdzīgs un laipns. Vismaz pret Esteri. Pēc tam meitene papurināja galvu, paužot, ka nevēlas ābolu. Bija notiesātas divas maizītes. Vairāk Estere pagaidām nevēlējās.
Kamēr jūs vēl baudāt brokastis, es jau sākšu darīt ko lietderīgu un nojaukšu savu telti, meitene smaidot pavēstīja un aši piecēlās kājās. Uzsmaidījusi pārējiem, meitene devās pie savas telts un izvāca no tās visas savas mantas.
Nonākusi teltī, viņa sabakāja mugursomā dažas drēbes un stingri salocīja savu guļammaisu. Teltī bija ļoti smacīgi, tādēļ meitene nolēma to nedaudz izvēdināt. VIņa izlika ārā visas savas mantas un attaisīja telts auduma durtiņas. Tad viņa nopūtās un apsēdās netālu no telts, censdamās aizvilkt rāvējslēdzēju savai mugursomai, kurā bija sabāztas tik daudz un dažādas lietas, ka tā atsacījās vērties ciet.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 23.10.2007 18:41

Pieņemot Tiamaras piedāvāto maizīti, Alaks vēroja rosīgo pulciņu, ar galvas mājieniem atbildēdams uz katru labrītteicienu. It kā ieinteresēti viņš klausījās sarunās par kartupeļu un gaļas gatavošanu, bet iekšēji domās valdīja savāds juceklis. Laikam būšu ļoti neizgulējies.. Pavērdams telti viņš pārbaudīja vai Sofei vēl guļ. Vai varbūt izliekas, ka guļ. Viņai vienmēr patīk izlikties par aizmigušu, bet patiesībā klausīties visā kas notiek. Sajaukt sapņus ar īstenību.
Paldies, nē. Alaks atbildēja uz Evas piedāvājumu. Man lūdzu vēl vienu porciju tavu burvīgo, skanīgo smieklu. viņš nodomāja un pasmaidīja.

Nevis Alaksu, bet Alaku, Alakam, Alak! ^^

Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 23.10.2007 18:42

Krisa acis pievērsās Evas āboliem, taču viņš klusēja.
Jā, tev taisnība.
viņš, juzdamies mazliet stulbi, sacīja.
ā, jā, par to ezeru. Ja pareizi atceros, viņš ir apmēram 5 km no šejienes, tā, ka ja gribam tur nokļūt normālā laikā, vajadzētu jau posties ceļā.
Kriss skaļi, tā lai vismaz daļa apkārtējo to dzird, teica, tad viņa acis pievērsās Tiamarai, bet uz lūpām parādījās smīns.
Es varu kļūt nejauks, bet, sasodīts, es pat pats sev vairs nepatīku, kad kļūstu nejauks.
viņš sāka smieties, kamēr Tiamara neielidoja viņam klēpī.puisim vajadzēja ātri reaģēt, un ar elkoņiem atspiesies pret zemi, lai no spējā grūdiena neokristu uz muguras. Puiša sulas glāzīte izlidoja no viņa rokas, un dāsns daudzums sulas apšļakstīja kādu tuvējo koku. Skatīdamies Tias acīs, viņš pasmīkņāja.
Nu ko, varu vienīgi teikt, ka tev laimējies, jo šodien esmu sasodīti labā garastāvoklī, pat kā ezis.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 23.10.2007 18:50

-Bet ja tā padomā, tad pukšķi tu līdzīgi ezim,- vēljoprojām smaidot, meitene piecēlās no krisa klēpja. -Tu mani nostādi dillēmas priekšā. Es gribēju paziņot, ka tu oficiāli nelīdzinies ezim, bet tagad... tagad tu pukšķi, un Eva mani var sākt apstrīdēt.- iespiedusi rokas sānos, viņa no aukšas viegli nosodoši uzlūkoja Krisu, kad iesmējās un pagriezās pret Evu, -Esi tik laipna, un pasvied man vienu no taviem gardumiņiem.-
-Manis pēc kaut varam iet tagad, man mantas un kartupeļi sapakoti, stāve te pat netālu.- Tia vēl piebilda.

Iesūtīja: Līg ; laiks: 23.10.2007 18:50

Ezers? Pledēšanās?
Ah, kā viņai patika pavadīt laiku ar šiem jauniešiem. Būt kopā. Klausīties jokos. Smieties.
Evai negribējās domāt par atgriešanos mājās pie snobiskajiem vecākiem. nē, nē., šo te viņa izbaudīs.
No telts tika izvāktas mantas, kas gan tāda izskata meitenei kā Eva bija pat pārāk maz. Taču pie telts meitene apstājās.
Aplaidusi spoži zaļās acis apkārtējiem un norādot uz telti viņa iejautājās.
-Kāds zina kā šo zvēru savaldīt?- lakam jau tipiski. parasti Eva nekad neiet šādos pārgājienos, tāpēc nebija sevišķi peradusi pie šādas dzīves.

Ak jā. Un beidzot parādījās arī kāds to ābolu gribētājs.
Izvilkusi vienu, lielu ābolu no maisiņa un piemiegusi ar aci Eva pasvieda meitenei ābolu.

Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 23.10.2007 19:05

Tas ir ļauni. Es nu nemaz nelīdzinos ezim.
Kriss taisnojās, pieceldamies kājās. Viens skatiens tika veltīts pēc palīdzības lūdzošajai Evai, taču Kriss aizgāja pie savas telts un izvāca un sakārtoja tās pāris parpalas, kas viņam bija. Telts gan prasīja neduadz vairāk laika, taču arī to viņš bija iemanījies nojaukt ātri, un pavisam drīz Kriss jau bija gatavs ceļam.
Tad viņš tomēr piegāja pie Evas un palīdzēja nojaukt viņas telti. To tomēr prasīja Krisā ieaudzinātais džentlmeniskums.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 23.10.2007 19:14

Tiamaru tikai parādīja Krisam mēli par atbildi, un pat ja viņa gribētu puisim, ko atbildēt, viņš tāpat aizsteidzās prom, tādēļ neraizējoties par neko, meitene aspēdās uz zemes un atkal parakājusies pa somu, izvilka čupa-čupu, un to ielikusi mutē, apgūlās zemē, vērojot zilās debesis, bet šī nodarbe ātri apnika, tādēļ izņēmusi no mutes čupa-čupu viņa atkal apsēdās un sāka vērot kā Kriss sāk vākt nost savu telti, un pēc tam Evas. Bija patīkami skatīties kā citi strādā, jo īpaši tāds smukulītis kā Kriss. -Labais samarietis,- pār meitenes lūpām nepārāk skaļi pārvēlās vārdi.

Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 23.10.2007 19:21

Kriss cik vien ātri varēja, sataisīja Evas telti un pagriezās, lai ieraudzītu uz zemes sēdošoTiamaru, pār kuras lūpām tieši tobrīd nāca vārdi "labais samarietis", kas nez kāpēc šausmīgi uzjautrināja Krisu.
Vai tu runā par mani? Ak, nē, tu to noteikti neteici par mani, jo es tak esmu ezis. Tā bija visparastākā pieklājība pret meiteni, jo...nu, viņa tak nemāk pat telti nojaukt.
Kriss teica, apsēžoties blakus Tiai, jo pārējie vēl noteikti nebija tik gatavi kā viņi, lai jau varētu iet.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 23.10.2007 19:28

-Neaizmirsti, ka mēs vēl neko par to ezi neesam izlēmuši, jo tu vēl atrodies pētīšanas stadijā, ja pieradīsi, ka neesi, tad nebūsi, vai arī otrādāk.- Krisam sēžoties blakus, viņa vienkārši noteica un apsēdās tā, lai redzeslokā būtu puisis. -Un zini...- Tiamaru izklaidīgi iesāka, uzliekot uz puiša kājas rokas un uz tām atbalstot savu galvu. -...labais samarietis ir tieši tas, kurš visiem palīdz.- Viņa turpināja, zaļajāma cīm no apakšas uzlūkojot Krisu, -Un neaizbildinies ar parastu pieklājību. Mēs tak abi labi apzīstam tevi, ne tā?-

Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 23.10.2007 19:33

Kriss sāka smieties.
Vai tas tiks nolemts tad, ja es atkal "pukšķēšu"?
viņš izklaidīgi skatījās, kā Tia iekārtojas uz viņa kājas.
Ak, es nu gan nezinu. Kurš tad te tikko pukstēja, ka es esot ezis? Vai tad tie sīkie pukšķētāji kādam palīdz? Un tomēr - labais samarietis? Tas nu ir mazliet par traku teikts. Un tā tiešām bija visparastākā pieklājība. Džentlmeniskums. Draudzība? Sauc kā gribi. Es viņai vienkārši palīdzēju.
Kriss visiem spēkiem taisnojās ar negantu smīnu uz lūpām, skatīdamies tieši zaļajās acīs.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 23.10.2007 19:42

-Neizaicini mani, Krismen!- Nenovēršot acis no puiša, meitene ar vielu uzjautrinājumu iesaucās, izmantodama viņas pašas sen izdomāto iesauku Krisam, kuru, dēļ kādu derību zaudēšanas, vairs nebija tiesīga izmantot. -Un jā, pa to pašu pukstēšanu, un vai tagad tu atkal nesāki pukšķēt?- Viņa plaši uzsmaidīju puisism, atklājot savus baltos zobus, kad negaidīti viņa novērsa skatienu no puiša un noņēma no puiša kājas galvu, bet pēc brīža, meitene jau bija apvēlusies uz muguras un ielikusi savu galvu puiša klēpī, jau ērtāk turpināja uzlūkot Krisu. -Un kas tad pēkšņi tev pret labo samarieti? Iekodis vai viņš tev? To sakot, Tiamara piepacēla roku, tai aizskarot puiša matus, -Un jāatzīst, ka pēc izskata, tu ļoti labi atbildsti šai lomai. Esi izskatīgs, kā tikko pierādīji, esi izpalīdzīgs, tik nezinu vai tādas vientuļas sievietes spētu labi iepriecināt.-

Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 23.10.2007 19:49

Krisam pavērās mute, kad viņš izdzirdēja veco iesauku.
To vairs nedrīkst izmantot.
viņš rotaļīgi bilda un papurināja galvu.
Vai tad es tagad pukšķu?!
viņš, satriekts par netaisnību, jautāja, nepieēršot pārāk lielu uzmanību, ka meitenes galva tagad atrodas viņam klēpī.
Nu..nē, vienkārši, kaut kā jocīgi skan...labais samarieties. Ko tas galu galā nozīmē?
viņš iesmējās un ļāva lai meitene pinās gar viņa matiem, kad jau nākamais teikums viņu atkal atstāja ar vaļā muti.
Atvaino? Kāda vēl vientuļas sievietes?
viņš pameta skatienu pār plecu, it kā skatīdamies, vai viņam tiešām patlaban neuzglūn kāda sieviete, tad iesmējās.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 23.10.2007 19:59

Tiamaru iesmējās un nolaida roku, kura bija sākusi rotaļāties ar puiša matiem, -nav te nekādas sievietes, nu vismaz šobrīd nav. Un vientuļu sievieti parasti sauc tādu, kurai ilgi nav bijušas intīmas attiecības.- Meitene mierīgi noteica, pēc tam viegli apjūkot. -Kas ir labais samarietis?- Viņa klusām nomurmināja, mirkli nolaižot saktienu no Krisa, bet, tad atkal pasmaidot, atgrieza savas tumši zaļās acis pie puiša pētīšanas. -Cik es saprotu, atd labai samarietis ir tāds, kurš visiem un visā palīdz, tātad arī...- Tia noklusēja turpinājumu, viltīgi smaidot. -Un tikko iedomājos, kā tad tu man taisies piesiest vairs nelietot to iesauku? Sen jau bija tās derības, un sen jau varēja pieņemt, ka noruna vairs nav spēka, manu Krismen.- Seju atkal rotāja nebēdzīgs smaids, kamēr meitene bija saņēmusi puiša roku un sākusi pētīt plauksats līnijas. Salīdzinot ar citu dienu uzvedību, tad Tia uzvedās kā vienmēr, vienīgi viņa nekad nebija tuvojusies tā puisim, jā, viņa, bija iebuhņījusi to vai kā tamlīdzīgi, bet nekad tik tuvs kontakts nav bijis, kaut gan pēc meitenes uzvedības likās, ka viņa vienmēr ir tā darījusi.

Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 23.10.2007 20:05

Tā bija aizliegta visu manu atlikušo mūžu!
puisis izmisīgi ķērās pie pēdējā salmiņa.
Nesauc mani vairs tā...Tia.
viņš velnišķīgi smīnēdams, ļāva, lai meitene izpēta viņa plaukstas līnijas.
Tikai nesāc pareģot man visādas muļķības, kā to ir darījuši tik daudzi, veci krāpnieki.
viņš pasmaidīja.
Ai, kas tev ir ar to samarieti? Es varu tūlīt pat iet un izvandīt visas tavas mantas, un tad es vairs nebūšu nekāds labais samarietis. Bet es tā nedarīšu. Esmu pieklājīgs un civilizēts cilvēks.
viņš piemetināja, tēlodams skumju pārņemtu cilvēku, tad atkal iesmējās.
Paklau, es tiešām esmu sasodīti labā garastāvoklī. Vajadzētu biežāk ar jums, dažiem indivīdiem iet pārgājienos.
viņš pasmīkņāja.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 23.10.2007 20:28

-Kriss!- meitene iesaucās, kad puisis pateica Tia. Viņi abi zināja, ka Kriss šobrīd spēlējas ar uguni, jo puisis bija no tiem retajiem, kas zināja, kas notiek, ja Tiamaru sadusmoja, un šī bija viena no lietām, kas meiteni mēdza ļoti sadusmot, jo tā viņu tikai drīkstēja Mets, un tā kā arī Meta nebija tuvumā, nebūtu, kas meiteni tik ātri nomierinātu, ja viņa sadusmotos. -Tu zini, ka tā nedrīkst. Neizaicini mani!- Viņa tiešām nevēlējās dusmoties uz Krisu, bet parasti viņa vienkārši sāka dusmoties un viss, viņa nespēja to tā vienkārši kontrolēt, gribu dusmojos negribu nedusmojos.
-Vari vandīt, tik nezinu vai būtu iepriecināts par to ko tur atradīsi. Nu nevis iepriecināts, bet ka jutīsies ļoti ērti. Tu jau zini, meiteņu somiņās atrodas meiteņu lietiņas, kuras dažkārt zēniem ieraugot...-
-Un zini, ko es tev pareģoju? To, ka tevi drīz piemeklēs kāda lieta... vismaz ļoti iespējams, ja tu tā turpināsi.- Neatlaizdama vaļā puiša plaukstu, viņa atgrieza skatienu pie puiša tumši zilajām acīm.

Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 23.10.2007 20:34

Puisis vainīgi pasmaidīja.
Piedod, piedod, bet man vienkārši šausmīgi riebjas ka mani sauc par Krismenu, un tev...tev riebjas, ja tevi sauc nevis par Tiamaru, bet tu jau zini ko.
viņš iesmējās, vairs neteikdams saīsinājumu, jo zināja, ka tad meitene tiešām paliks dusmīga, bet pašlaik viņam negribējās, lai viņa būtu dusmīga.
protams, mēs ieraugām dažādas meiteņu lietas un noģībstam, vai tā? Beidz, es vairs neesmu 10 gadīgs puišelis.
viņš iesmējās par meitenes izteikto "pareģojumu".
Nu, tas vismaz nav tik slikti, kā "pāragra, sāpīga nāve no melnādaino uzbrukuma ar beisbola nūjām, kādā tumšā šķērsielā." , kā man to pareģoja viena no pirmajām pareģēm, pie kurām mani aizveda mamma. Protams, pēc tam viņa bija ļoti nikna un atteicās pareģei maksāt.
viņš sāka smieties.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 23.10.2007 20:41

-Ak, nabaga pareģe, tā pūlējās, bet naudu nesaņēmi. Neesi nekad domājis, kā viņas vienmēr izdomā tādus pekstiņus? Vienreiz, kad mani aizvilka pie pareģes, tā man paziņoja, ka es kaut ko neto izdarīšu un mani nolaupīs mafija.- Tiamaru skaļi iesmējās, Kriss bija viens no tiem, kas kaut ko nojauta par Tias vecākiem un nu jau audžuvecākiem, bet kā jau visiem bija labi zināms, tādās lietās ne dēļ Tiamaras bāzt savu degunu nebiaj ieteicams, ne dēļ tā, ka tā lieta par mafiju varēja būt taisnība, un tad labi neklāsies nekādi.
-Tu neesi 10 gadīgs bērns? Un es tā cerēju, jo ja neesi labais samarietis, tad cerēju vismaz tevi aizvest uz rotaļu laukumu un izmaksāt saldējumu.- Viegli vīlusies meitene novilka, bet jautrāk turpināja -un kā, esi kādreiz redzējis kā kāds noģībst ieraugot ko tādu? Un tu nejautāsi, ko pareģoju?-

Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 23.10.2007 20:48

Njā, mamma bija tik nikna, nu par to, ka pareģe atļaujās ko tādu stāstīt mazam bērnam. Atzīšos, es laikam tiešām izskatījos nobijies, jo nav jau forši dzirdēt savu "gaišo" nākotni.
viņš sāka smieties, bet neteica neko par meitenes atklāšanu viņas pareģojumu.
Njā, ironiski...
viņš nodomāja.
Es varu notēlot 10 gadīgu puišeli vai arī tu tāpat vari to saldējumu izmaksāt.
viņš pasmīkņāja.
Nē, nav gan tā laime bijusi redzēt, kā kāds puisis noģībst, redzot meiteņu personīgās lietas.
viņš smējās.
Nu, ja tu tā vēlies. Kas tad tā ir par lietu?
viņš viltīgi smaidot jautāja.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 23.10.2007 20:59

Meitenes sejā ielavījās noslēpumains smaids, kad viņa negaidīti pieslējās sēdus. Viņas slaidie pirksti aizskāra puiša zodu, tā liekot, viņam palūkoties uz meiteni, kad meitene puisi noskūpstīja. Tā bija pavisam spontāna tikko izdomāta darbība, jo vispār viņa bija vēlējos pamēģināt puisi nokutināt, bet kaut skūpsts bija spontāns, tas nebija bezjūtīgs un spontāns, bet gan maigs un pat mazliet juteklisks. Atrāvusies, no puiša, meitene tam uzsmaidīja, iekārtodamās iepriekšējā stāvoklī.
-Tātad?- Meitene atkal lūkojās puiša tumši zilajās acīs ar viegli smaidu uz lūpām, it kā iepriekš izdarītais būtu pavisam ierasta lieta, bet iekšēji meitene jutās pavisam savādāk. Ko tu dari? Ko tu dari trakā? Es vēl saprotu, ja tu sadusmojies vai tā, bet kas šāds.... Nē, nu nenoliedzami, ka Kriss ir izskatīgs un tā, bet tik neapdomīgi... Bet tad vispār nebija tik slikti...

Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 23.10.2007 21:05

Kriss gan jutās ļoti apmulsis, varētu pat teikt satriekts, bet arī patīkami. Pēc skūpsta viņš ieskatījās meitenes acīs, it kā meklēdams atbildi uz jautājumu "da, ko pie svētajām čūskām, tu dari?", bet tad pasmaidīja.
Tas bija tas pareģojums? Vai tas nozīmē, ka man tevi biežāk jāsauc tajā vārdā?
viņš smīkņājot jautāja, vēl joprojām samulsis, bet tāpēc neatteikdamies no platā smaidā.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 23.10.2007 21:16

Tiamaru turpināja lūkoties puiša acīs, ja puisis pieliktu roku pie viņas krūtīm sajustu cik strauji pukst viņas sirds.
-Varbūt arī bija pareģojums, varbūt arī ne. Ja tā godīgi es tevi vēlējos nokutināt, protams, tev jau noteikti nekutētu, tādēļ šobrīd tas vairs nav tik būtiski.- Vienīgais, kas varēja nodot meitenes iekšējo nosakņojumu bija tas, kā pirksti satraukti spēlējās ar lentu, kas bija aptīta ap delnu.
-Par vārdu, nezinu gan. Vari jau mēģināt, bet zini, ka riskēsi tāpat, un...- šoreiz Tiamara patiesi saminstinājās, reti kad šī meitene minstinās, vēl jo vairāk kāda priekšā. -...un...- viņa vnk nespēja nobeigt sakāmo, tādēļ vnk apklusa, un nolaidusi saktienu no puisā acīm, pievērsās lentītes pluinīšanas nodarbei.

Iesūtīja: Ilivarra ; laiks: 23.10.2007 21:16

Gregoram bija visas balsis aizgājušas gar ausi, vienīgais, ko viņš dzirdēja bija Julliana kaitinošo jautājumu, uz ko puisis atbildēja ar pieciem vārdiem.
-Ej taču tu dir.st!-
Pacēlis galvu uz augšu, Grego atkal nolaida galvu un nopūtās. Tik slikti viņš nav juties kopš... kopš... pagājušāsnedēļas!

Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 23.10.2007 21:25

Kriss sāka smieties.
Tur tev taisnība. Man nekut.
viņš smīkņādams, teica, skatoties, kā Tiamara nervozi spēlējas ar lentīti.
...un? Neuztraucies, es vairs nemaz netaisos tevi tā saukt.
Puisis teica, tagad jau vēl vairāk apmulsis par to, ka meitene vairs nevarēja pabeigt iesākto teikumu.
Kas tev notika?
viņš puisiski un nevainīgi apjautājās.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 23.10.2007 21:34

-Es neuztraucos.- Pēc brīža Tiamara atbildēja un turpināja lūkoties uz pirkstiem, kas rotaļājaš ar lentīti. Izbeidz! Izbeidz! Izbeidz! Viņa domaš šķendējās, kad pēc brīža pirksti beidza savu rotaļu un mierīgi apgūlās uz meitenes vēdera.
-Man nekas nenotika!- Iesmējusies, viņa ielūkojās Krisa acīs, -Tu jau zini, meiteņu garastāvokļu maiņas, tā mēdz notikt. Tātam pie kā mēs palikām?

Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 23.10.2007 21:38

Kriss ar vienu uz augšu sarakutu uzaci pasmaidīja.
Proootams. Un es esmu ezis, kas piestrādā par žēlsirdīgo samarieti. Tiešām, es tev ieteiktu tik ļoti nesatraukties.
viņš pasmīnēja, tad pamāja.
Protams, protams, garastāvokļa maiņas. Esmu dzirdējis, ka tās notiek tad, kad meitenēm ir cikls.
Izskatījās, ka Kriss gan nav pārāk informēts par to, kas tas par ciklu un kas tas vispār ir, kā nekā, viņam nekad nav bijusi neviena māsa, bet tik daudz gan viņš zināja.
Mēs palikām pie....kaut kā, kas saistīts ar pareģojumu?

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 23.10.2007 21:46

-Nu jā, un zēniem kas bija? Stāvošā stāvokļi? Vai kas, kad viņi uzvedas kā grūtnieces kam ik pa piečām minūtēm mainās domas un noksaņojumi?- Meitene jau atkal puisim parādīja mēli, iekārdodamās ērtāk un atkal saņemdama Krisa plaukstu.
-Tātad pareģojums... hmm, es esmu slikta pareģe, un neesmu laba pekstiņu domātāja.- Pasakot pēdējos vaŗdus, meitene vladījās, lai neiesmietos, -Bet tātad, ja ņemam, ka pareģojumu jau izpildīju, vai tam ir iespēja atkārtoties?- Meitenes zaļās acis vērīgi pētīja Krisa reakciju, Viņam patika? Nepatika? Meitenei pa prātu jaucās domas.

Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 23.10.2007 21:57

Kriss iesmējās.
Taisnība, taisnība. Viss laikam ir taisnība. Vai grūtnieces tā dara?
viņš tēloja pārsteigumu, tad atšķirībā no Tiamaras iesmējās pilnā balsī.
Njā, tur vajag trennēties, lai uz vietas izdomātu kaut ko iespaidīgu, piemēram, ka nākotnē tev būs trīspadsmit bērnu, un ka tu nevarēsi visus uzturēt, tāpēc aizsūtīsi viņus uz bioloģisko eksperimentu laboratorijām. Vai, ka tev nākotnē būs spožs, izcils darbs, bet tu viņu zaudēsi, jo kāds muļļa būs palaidis tavā darbavietā baumas, ka tu esi narkomāne un izmanīgi būs paslē```` tavā rokassomiņā heroīna paciņu, kā rezultātā tevi apcietinās, un visa tava dzīve sabruks. Apmēram tā.
Kriss ar pēkšņi nopietnu sejas izteiksmi teica, tad sāka smieties.
Viņš atvēra acis no smiekliem, un ieskatījās meitenes zaļajās acīs. Uz viņa lūpām bija patīkams, viegls smaids.
Un kā pašai pareģei likās?
viņš teica, tagad jau atkal nomainījis smaidu uz viltīgo smīnu. Puisis pieliecās un pavisam viegli un maigi noskūpstīja meiteni.
Kad viņš atliecās, uz lūpām atkal bija nebēdnīgais, jautrais smīns.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 23.10.2007 22:10

Tiamara skanīgi iesmējās, kad Kriss sāka fantazēt notikumus, -Jāatzīst, ka tev labi izdodas, esi izgājis speciālu kursu?- Viņa jautri uzlūkoja puisi, kad puisim uzdodot pēdējo jautājumu, viņa kļuva viegli domīga, kad negaidīti puiša maigās lūpās aizskāra viņas. Sirds, nejaucene, izlaida pukstu, kad puisis meiteni noskūpstīja. Jāatzīst, ka ar Tiu tā sen nebija bijis, varbūt tādēļ, ka parasti viņa īsti nepazina tos puišus, un varētu teikt, ka tas bija aprēķins, bet šoreiz ar Krisu viņu saistīja, kas vairāk par pāris dienu apzīšanos, un tas, ka Kriss... Puisis atkal uzlūkoja Tiamaru, un meitene puisim jautri atsmaidīja.
-Liekas, ka tomēr pareģojums varētu atkārtoties vēl pāris reizītes, vai pareizāk ieilgt.- Viņa piepacēlusi roku, uzsita pa puiša degungalu. -Tu tiešām, varētu būt jauks samarietis.-

Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 23.10.2007 22:17

Nē, es to tikko uz vietas izdomāju. Es varētu pat pamēģināt. Iedod roku.
Kriss saņēma Tias roku savējajā, un sāka skatīties viņas plaukstā, tad ar pašu pirksta galu viegli vilka pa meitenes plaukstas līnijām.
Jā...jā, mhm, viss skaidrs...jā...
viņš domīgi novilka, tad pacēla galvu.
Nu ko, kundze, man ir viens labs pareģojums un viens slikts. Sākšu ar slikto. Jūs nākotnē būsiet tik bagāta un ietekmīga, ka šausmīgi daudzi cilvēki jūs katru nakti mēģinās vai nu apzagt, vai nogalināt. Bet labā ziņa ir tāda, ka jums būs labs vīrs un astoņpadsmit bērni, kurus jūs varēsiet uzturēt, un jums viņi nebūs jāsūta uz bioloģisko eksperimentu laboratorijām.
viņš teica un atlaida Tias roku.
Kriss iesmējās un viegli paklanīja galvu.
Paldies par komplimentu.
Puisis smejoties teica.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 23.10.2007 22:25

-Vienmēr laipni, un kā tu tā, kāds slikts pareģis, es tieši vēlējos tos nosūtīt uz bioloģijas labaratoriju, lai tie ir gudri un labi audzināti, vēl pie tam astoņpadsmit bērni! Ak, dievs. Es tak nevarēšu ormālu dzīvi dzīvo,t to vien darīšu kā staigāšu stāvoklī un dzemdēšu bērnus kā tāds kāmītis!- Meitene burtiski nodrebinājās, to pasakot. -Bet ir iespēja kā mainīt manu likteni? Vienmēr staigāt nevainīgai? Ja, protams, es esmu nevainīga,- Tia jau viegli smejoties teica, -Un kas tad man būs vīrs? Varbūt tu?-

Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 23.10.2007 22:30

Kriss sāka smieties.
Protams, ka var mainīt. Tu, ja vēlies, vari tos sūtīt uz bioloģiskajiem eksperimentiem, un varbūt, ka tu vispār varēsi nedzemdēt. Tavs liktenis ir tavās rokās.
viņš pacēlis rokas un ar platām acīm, šausminošā balsī sacīja, tad atkal normālā balsī teica:
Par vīru es nemāku teikt. Manā vīzijā viņš bija melnos dūmos tīts. Jā, bet ar zelta maliņu. Nu, dūmi. Dūmi bija ar zelta maliņu, tā ka tas liecina, ka viņš ir labs cilvēks. Tā ja, tā ja, mans bērns.
Kriss, kā sačākstējis večuks vai pieredzējis pareģis, teica, viegli smaidot.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 23.10.2007 22:40

-Ak, Krisme...- meitene aprāvās un it kā neko nezinot, noplivināja skropstas, -Galvenais, ka ar zelta maliņu, un citi gudrie saka, ka liktenis ir katram noteikts un to mūsu spēkos ti nav mainīt.- Visnizonši noteica Tiamaru, kad plati pasmaidīja.
-Un zini, šķiet, ka tomēr manas domas, vairāk sliecas uz to, ka tu neesi ezītis, bet, ja esi, tad tāds šaušalīgi mīlīgs.- Meitene atkal uzsita pa puiša degungalu, un refleksīvi iekodās apakšlūpā.

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 24.10.2007 08:09

Esterei beidzot izdevās aizvilkt savu mugursomu. Nopūtusies un aizlikusi aiz auss kādu matu šķipsnu, kas līda ārā no copes, meitene piecēlās kājās. Tad viņa pavēra telts durtiņas Telts vēl bija nedaudz sasmakusi, tādēļ meitene nolēma vēl mazliet pagaidīt. No brokastošanas vietas atskanēja smiekli un runas. Estere izlīda no telts, lai paskatītos, kas notiek. Smējēji bija Tia un Kriss. Estere viegli pasmaidīja, taču smaids bija nedaudz samākslots. Nopūtusies meitene atkal apsēdās tur pat pie savas telts, tā lai citi viņu nemanītu. Estere apgūlās, atspiezdama galvu pret savu mugursomu.
Viņi visi taču bija draugi! Kāpēc Estere jutās tik dīvaini, redzot Tiamaru un Krisu kopā tā smejoties? Meitene nopūtās un papurināja galvu. Meitene centās izdzenāt uzmācīgās domas no galvas. Pirksti spēlējās ar kuloniņu meitenes kaklā. Viņa vērās uz sauli caur koku zariem.
Ir tikai iedomas,
Nekas šeit nav īsts.
Viss apkārt tik samākslots,
Sapņos un cerībās tīts.
Estere klusi pie sevis noteica. Dzeja. Viņas pašas sarakstīta. Vēlreiz nopūtusies, viņa piecēlās sēdus. Cope jau atkal bija izjukusi, bet Estere par to daudz nebēdāja. Viņa matos sameklēja matadatas un atkal uztaisīja copi no jauna. Bija pasakaini skaista diena. Pietika prātu nodarbināt ar visādām muļķībām. Viņi taču bija draugi! Uzburdama sejā smaidu, meitene beidzot piecēlās, lai varētu beidzot nojaukt savu telti.

Iesūtīja: Lianjuks ; laiks: 24.10.2007 11:24

Klausīšanās citu sarunās nebija tā jaukākā nodarbe, tādēļ atgājis no bara un sameklējis kaut kādās sūnās savu grāmatu Eštons sāka lasīt. Paēdis bija, pagulējis bija, pagaidām ar to pietika. Pāršķirdams lappusi viņš vēl nodomāja..
- Kādā jēga ezers ir tik tālu?

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 24.10.2007 11:54

Džins bija iedzēris vēl pāris glāzīšu. nevis paģirām bet tāpat, prieka pēc...
Redzot, ka Estere taisās jaukt nost savu telti, viņš ierunājās: "Vai tiešām šodien kaut kur vēl jādodas? Saule jau ir augstu debesīs, drīz būs pusdienlaiks... varbūt altiksim to uz rītu?"
Šiet bija tik labi... derētu vakarā sarīkot vēl vienu ballīti...

Iesūtīja: Līg ; laiks: 24.10.2007 12:01

krisam pateicības vietā par telts nojaukšanu tika veltīts galvas mājiens un smaids. Labi, ka atradās kāds, kas to lietu māk izdarīt. Sev Eva nosolījās, ka nākamreiz to darīs pati.

Pagriezusies pret zēnu, kas tikko runāja Eva viņam atbildēja.
-Vai tad tu nevēlies šajā karstajā dienā just kādu vēsāku veldzi ap ķermeni?- ezers varbūt bija gabaliņu uz priekšu, bet vai tad viņiem atkritīs kājas?

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 24.10.2007 12:25

"Ak jā, ezers... biju piemirsis."
Džins neteica, ka bija ierebis tik dadz, ka viņam peldēt būtu bīstami. bet viņš to neizrādija.
Piecēlies un grūstsirdīgi noskatījis tukšo sakē pudeli, viņš gāja uz savu telti.
"Labi, posīsimies ceļā..."
Džins sāka jaukt savu telti, domājot, vai otru pudeli iesākt šovakar vai pataupīt rītdienai.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 24.10.2007 14:16

Klausīdamies pārējo čalošanā, kurā īpaši izcēlās Tiamaras un Krisa saruna, Alaks lasīja savas un Sofei mantas somā. Tad, klusi aizskardams Sofei matu šķipsnu, viņš uzmodināja meiteni un pasmaidīja. Taisies, ģērbies, mēs tūlīt dosimies, man šķiet.
Tad Alaks izlīda laukā no telts un telti aiztaisīja. Šeit tomēr daļa cilvēku likās pavisam nepazīstama, dažus no tiem viņš redzēja bieži šajā draugu pulciņā, bet nekad nebija ar tiem īpaši runājies.
Palīdzēt ar telti? viņš pievērsās meitenei ar pajukušu copi. Skumjā meitene, neatceros kā tevi sauca... Alaks nodomāja.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 24.10.2007 14:23

Sofei dzirdēja, kā Alaks iznāk no telts. Viņa klusi nožāvājās un piecēlās sēdus.Teltī brāļa pusē valdīja liela nekārtība. Sofei pasmaidīja un izlīda no guļammaisa.
Ak...Atkal jauna diena...viņa ar labpatiku nodomāja,vakar gan es biju ļoti nogurusi!
Sofei ātri saģērbās un sakopa savus matus. Sajusdama silto rīta gaisu, viņa iznāca no telts.
Burvīgs skats.Sofei sajūsminājās.Viņa apsēdās un sāka vērot citus biedrus un dabu. Gaiss smaržoja patīkami, un Sofei iegrima domās par apburto mežu, kuru ar brāli vakar apmeklēja.

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 24.10.2007 17:14

Meitene jau bija sākusi nojaukt telti, kad pēkšņi kāds aiz muguras izteica jautājumu. Pagriezusies Estere secināja, ka tas ir Alaks. Uzsmaidījusi puisim, Estere noteica: Ja apsoli nenodarīt bojājumus manam privātīpašumam, vari mēģināt palīdzēt. Estere jau bija paspējusi izraut no zemes telts mietiņus. Salikusi tos auduma maisiņā, viņa ķērās pie pašas telts korpusa.
Lai arī telts nojaukšana meitene nekādas grūtības nesagādāja, viņa bija priecīga, ka tomēr kāds bija piedāvājis palīdzīgu roku. Klusi pie sevis dungodama kādu meodiju, meitene ar kāju apabīdīja malā savu mugursomu, kas nedaudz traucēja. Tad viņa vēlreiz uzsmaidīja puisim un turpināja telts nojaukšanas darbus.

Iesūtīja: Lianjuks ; laiks: 24.10.2007 17:22

Jau atkal kaut kur aizsviezdams grāmatu Eštons piecēlās un arī devās nojaukt kādu telti, vienalga kuru, nu labi savu. Drīz jau telti viņš bija savācis, bet nez kādēļ viņš neatcerējās kam pieder tās mantas, kas nepieder viņam, tādēļ paraustījis plecus viņš, tās atstāja turpat kur iepriekš bija telts un devās nelielā pastaigā.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 24.10.2007 18:04

Es apsolu pacensties nenodarīt bojājumus. Alaks pasmaidīja drīzāk teltij nevis meitenei. Palīdzēdams ar telts korpusa locīšanu un mīcīšanu, Alaks pamāja Sofei, kas tikko bija pametusi telti un mierīgā sapņainībā vēroja apkārtni un apkārtesošos cilvēkus.
Tu būtu E... Estere? viņš pievērsās laipnajai meitenei. Tu šeit esi viena? Tā šķiet... tā izskatās Es esmu ar māsu, tā ir viņa, Sofei. Viņš pamāja uz māsas pusi. Es nezinu, ko es šeit īsti daru, bet to es varu arī vajadzības gadījumā izdomāt. Alaks nodevās pārdomām aizvērdams telts maisiņu. Saņemies kaut reizi un neizklausies muļķīgs, neiederīgs.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 24.10.2007 18:05

Sofei skatījās kā aiziet Eštons, kā Alaks un Estere runājas pie telts.Ak, ja teltis būtu pilis, tās tik viegli nevarētu nojaukt.Ja šīs teltis būtu burvja izdomātas, un tajās varētu gulēt arī ziemā...Kaut varētu uzbērt tai virsū burvju zālīti, un tā salocītos pati... Sofei jau varēja iedomāties jaunās telšu krāsas un formas. Viņa jau redzēja sev pretī skaistos Debesu dārzu augļus.Sofei likās, ka viņa pieceļas un lasa to trīstūrainās, zaļās, dziedinošās lapas un rūpīgi ieliek tās grozā. Tur dzied neredzēti putni un dejo neredzētas būtnes.
Meitene tā arī nemanīja, ka Alaks un Estere pievērš viņai uzmanību.

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 24.10.2007 18:27

Beidzot telts bija salocīta. Estere, viņa noteica un pamāja ar galvu. Puisis bija atcerējies pareizi. Meitene gan bija ielāgojusi viņa vārdu, taču par viņu pašu zināja gaužām maz. Tad viņa padeva labrītu Sofei. Paņēmusi telti no Alaka rokām un nosviedusi telti blakus savai mugursomai, viņa turpināja. Es gan tā neteiktu, ka esmu šeit viena. Varētu teikt, ka cilvēks nekad nav viens. Viņš vienmēr ir ar kādu kopā. Pat tad, ja šķiet, ka esi viens, tev vienmēr blakus ir tava ēna, laiks. Tas jau bija Esteres garā. Skaļi un gari filozofēt. Viņu gan neuztrauca, ko par viņas izteikumiem domāja citi, tādēļ viņa turpināja.Pašlaik es runāju ar tevi, tātad es neesmu viena. Un runājot par šo pārgājienu kopumā - nē. Norādījusi ar abām rokām uz bariņu, kas vēl joprojām sēdēja pie 'brokastu galda'. Ar draugiem.
Meitene aizlika aiz auss kādu matu šķipsnu un izstaipījās. Kas tevi atvedis šurp, licis doties tuvāk dabai? pašķiebusi galvu un silti pasmaidījusi, Estere ievaicājās.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 24.10.2007 18:57

Nē, daba laikam gan nē. Mēs gribējām kaut kur doties, vienalga kur un devāmies jau arī... kopā uz šejieni. Un kad mēs ar Sofei esam kopā, bezjēdzība pārvēršas kaut kādā jēgā. Alaks runāja, viņš bija iedomājies, ka tāda izskata meitene atbildēs, ka jūtas viena, nu vismaz mazliet viena. Viņa izskatījās viena. Es taču vienmēr uzminu cilvēku atbildes uz saviem jautājumiem. Varbūt viņai pietiek ar ēnu vai laiku.
Bet gadās ar cilvēkiem būt ilgi un ilgi runāties ar tiem ieinteresēti, bet atskārst, ka ar savu ēnu sarunāties ir daudz interesantāk. Alaks mazliet salti noteica, atskārzdams, ka šo viņš negribēja teikt, bet gan tikai nodomāt. Bet domu un vārdu jaukšana bija viņam īpaši raksturīga. Tas, protams, nav mājiens šai sarunai ar tevi. viņš strauji piebilda. Tā ir muļķīga gudrība nevietā.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 24.10.2007 19:11

Beidzot Sofei atgriezās realitātē, un atbildēja Esteres sveicienam. Viņa nolēma, ka arī viņai ir laiks sakārtot savas mantas, lai dotos ceļā. Sofei ielīda atpakaļ teltī un sāka kravāt no tās ārā guļammaisus, somas, pārtiku...Vārdu sakot, visa iedzīve, kura tur bija atrodama, tagad "gozējās" saulē. Sofei nodomāja ķerties pie telts jaukšanas viena. Viņai nebija nekas pretī, ka Alaks varētu nenākt palīgā, Sofei patika vērot kā brālis sarunājas ar Esteri. Alaks izskatījās nedaudz apmulsis un domīgs. Varbūt to neredzēja Estere viņa šerpo sejas vaibstu dēļ, bet Sofei redzēja visu...viņa juta.

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 24.10.2007 19:12

Estere klusi iesmējās pēc puiša pēdējās piebildes. Meitenei viņš šķita uzmanības vērts un interesants. Viņš nesamulsa no viņas spriedelēšanas, ātri vien atrada vārdus, lai atbildētu.
Piekrītu. Ēna tevi vienmēr uzklausīs un beigās neizteiks muļķīgas piezīmes par to, kā tev jārīkojas vai jākārto sava dzīve. Tā ļaus tev izvēlēties pašam savu ceļu un sekos pa to. Laiks? Laiks nekad neapstāsies, lai atļautu tv padarīt nepadarītus darbus. Tas ir kā stimuls paveikt visu laikā, meitene sapņaini noteica, veroties kaut kur tālumā. Pēc tam viņa atkal pavērās uz Alaku.
Mana ikdiena ir pietiekami nejēdzīga, lai šis pargājiens piešķirtu tai kādu jēgu, nopūtusies Estere noteica, apsēzdamās zālītē blakus savai somai un to nedaudz sakārtodama. Šī bija iespēja kaut nedaudz izrauties no ikdienas vienmuļās gaitas.

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 25.10.2007 14:55

"Jā, izrauties no vienmuļās dzīves un uzsākt tikpat vienmuļu sarunu." Esteres un Alaka sarunā iejaucās Džins. Šī interisantā pieklājība atgādināja japāņu tradicionālo pieklājību, kas Džinu kaitinaja līdz nelabumam. Vai arī viņš bija par daudz ierāvis.
Džins bija sakravājis savu telti un somu. Viņš apsēdās zemē, gaidot pārējos.
"Neikdienišķo un neparasto atrast ir grūti, tā meklējumi var būt bīstami, tāpēc labak ir samierināties ar vienkārsu izklaidi. Ezers - peldēšanās, niršana, skaista daba. Nav nekas neparasts, bet pietiekoši izklaidējoš, lai nebūtu jādomā par ikdienas rutīnu. Izklaide ir zāles pret rutīnas izraisītu depresiju. Izklaide un alkahols."
Džins nodomaja, ka viņu runātīgu tiešām padarīja par daudz sakē. Ezera ūdens viņu atsvaidzinās.
"Viss, klusēju." viņs atmeta ar roku. "Gaidām pārejos."

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 25.10.2007 18:31

Ak, labāk būtu paklusējis! Estere pakratījusi galvu un iespiedusi rokas sānos, paskatījās uz Džinu. Diemžēl tava ikdiena laikam ir alkohols, mīļais! Nesaprotu, ko jūs tai draņķī saskatāt? Vārdi neizskanēja parmetoši. Tie drīzāk pauda žēlumu.
Esterei nebija nekas pret to, ka viņas draugi dzēra. Nu labi - daži eskemplāri pietempās līdz nemaņai. Viņa pati nelietoja alkoholu. Meitene bija pārliecināta, ka tas tikai notrulina smadzenes un neļauj reļauj paskatīties uz pasauli skaidri. Lai arī viņai bija savs viedoklis, viņa nekad necentās draugiem uzspiest savu viedokli. Pašiem bija galva uz pleciem, paši varēja izlemt, ko darīt ar savu dzīvi.
Tad viņa nopūtās un un palūkojās, ko darīja pārējie. Viņa nosprieda, ka laikam atkal viņai būs jākļūst par atbildīgo, kam būs jāgādā par pārtikas krājumiem.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 25.10.2007 19:46

Izrauties no vienmuļās dzīves... Mana dzīve nav vienmuļa. Tur nav ikdienas Alaks domīgi noteica, šķiet, pats sev. Tad redzēdams, ka māsa ķērusies pie kravāšanas darbiem, viņš devās palīdzēt. Protams, vispirms viņš kā ierasts viegli noskūpstīja māsu uz pieres un pasmaidīja. Viņa jūtas labi. Kamēr Sofei salika telti, viņš kārtīgi, cik vien tas bija Alaka spēkos, sakravāja mantas somās un salocīja guļammaisus. Tad viņš izvilka ķemmi no māsas somas un saķemmēja savus mūžīgi izpūrušos matus.
Ūdens nenāktu par sliktu. Varbūt mazliet varētu sevi pamodināt. Naktī staigājot, viņi bija atraduši diezgan pieņemamu ūdenstilpni. Vakarā pustumsā peldēties protams, ir jaukāk, bet arī no rīta nav ne vainas. Atspirdzinoši.
Un vispār Alaks juta nepacietīgu vēlmi ātrāk kaut kur doties. Rīts likās nospiedošs. Alaks uzsmaidīja Esterei.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 26.10.2007 08:03

Sofei uzsmaidīja brālim.Viņa vēroja Alaka kustības un seju, kā to vienmēr ir radusi darīt, un domāja. Neviens princis nav skaistāks par tevi! Tu piederi šai vietai, bet tu aizej.Mežs tevi sveicina. Kungs dodas, lai cīnītos citur. Es sekošu un noskatīšos, kā meža gari māj tev ardievas, kā meža nimfas tevi svētī!Kas tev kaiš? Tu tāds nemierīgs. Viņa pēc brīža jautāja, nolikdama telts maisiņu līdzās pārējām mantām.Sofei apsēdās viņam līdzās, gaidīdama, kad Alaks saķemmēs arī viņas matus.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 26.10.2007 08:38

Evelīna miegā sakustējās. Viņa murgoja par grāmatām ar asiem nagiem un notīm, kuras draudīgi gāja viņai virsū no visām pusēm. Meitene centās bēgt, taču grāmatas tuvojās un kad tās jau metās viņai virsū, Eva strauji piecēlās sēdus un viņas acis bija kā izbiedētam zvēram. Viņa dziļi ieelpoja un nomierinājās. Tad klusi iesmējās par sevi un noteica.
- Nudien. Es nekad vairs neēdīšu pēc vienpadsmitiem.. - Viņa smaidot atcerējās vakarnakts piedzīvojumus un mēģināja nedaudz piekārtot savu telti. Meitenei mugurā vēl bija tie paši vakardienas džinsi un melns topiņš ar tumši sarkanu sikspārni uz krūtīm. Mati tagad bija izspūruši un likās, ka tos nevarēs izķemmēt. Viņa paņēma ķemmi un lēnā garā tos saķemmēja un saņēma augstajā astē. Uzvilkusi kājās baltās botiņas, meitene atvēra savas telts rāvējslēdzēju un izlīda laukā. Bija dzirdamas sarunas un tepat netālu arī sēdēja Alaks un Sofei. Meitene pasmaidīja un skaļi noteica.
- Labrīt. - Diena likās pasakaini skaista un meitene ievilkusi plaušās svaigo gaisu, kārtīgi izstaipījās.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 26.10.2007 09:02

Labrīt, iesaku pasteigties brokastošanā un mantu likšanā. Mēs tūlīt dosimies. Alaks noteica Evelīnai.
Tad viņš pievērsās māsai un, velkot ķemmi pār viņas tumšbrūnajiem matiem, kas tāpat jau izskatījās īpaši gludi un taisni, viņš klusi čukstēja. Nezinu, nekas nav noticis. Slikti gulēju. Mežos man nekad nav nemierīgi, drīzāk šeit ir tāds miers... bet šorīt ir savādi. Vakardienas sajūta arī nav aizgājusi. Zini... es teiktu, šis mežs ir savāds. Kaut kāds neparasts. Alaks apjauta, ka runā pārāk nopietni un tad iesmējās pats par sevi. Labi, muļķības! Es neredzēju, bet vai tu jau paēdi? viņš noprasīja māsai, likdams ķemmi atpakaļ somā, precīzāk, bāzdams ar varu.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 26.10.2007 09:20

Evelīla sarauca uzacis un salikusi rokas sānos, paskatījās uz Alaku.
- Mēs dosimies? Uz kurieni? - Par ēšanu meitene nelikās ne zinis, jo to viņai negribējās. Viņa paņēma no telts ūdens pudeli un mazliet padzērās. Nu dien, viņa neko neatcerējās par tālāko ceļu..

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 26.10.2007 09:31

Nē, man negribas ēst pagaidām...Viņa skaļi noteica, tad čukstus turpināja Šis mežs tevi ir izredzējis.Vai tu nejuti kā visas radības tur tiecās pēc tevis?Viņš skums, kad tu aiziesi, bet tu pat nesapratīsi, kāpēc koku galotnes locīsies tev nopakaļ.
Sofei piecēlās un arī noskūpstīja brāli uz pieres. Mans, princis!Viņa noslēpumaini noteica, kad Alaks viņai uzmaidīja. Tad pievērsās Evelīlai Man patīk nezināt, tas man liek iedomāties notikumus, kuri varētu atgadīties ceļā. Ja tu tici nezināšanas spēkam, tad tu vari saprast, cik skaista tā mēdz būt. Sofei piemiedza viņai ar aci un pasniedza cepumu, kuru tikko izvilka no kabatas.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 26.10.2007 09:44

Evelīna iesmējās un pateikusies pieņēma pasniegto cepumu. No tā gan viņa nespēja atteikties un kārtīgi padomājusi, viņa izlēma, ka tomēr kaut kas jau ir jāpaēd, jo ceļā būs vajadzīgs spēks.
- Paldies. Nu es nezinu, es domāju, ka labāk ir zināt kas tevi var sagaidīt un jau laikus tam būt gatavam. Protams dažbrīd ir labāk vienkarši iet, kur sirds tev liek. Nedomājot par pārējo, bet izbaudot mirkli, kad esi brīva un izjust apkārtni.. - Viņa nokodās gabaliņu no cepuma un domīgi pavērās uz koku galotnēm.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 26.10.2007 10:10

Man patīk pārsteigumi Sofei atbildēja un palūkojās uz to pašu pusi.Bet mēs arī nekad neuzzināsim, kas mūs īsti sagaida.Tāds spēks mums vēl nav dots, bet es ticu, ka tāds pastāv. Koku galotnes viegli locījās vējā, tajos ķērca vārnas. Sofei juta meža smaržu, un viņai sagribējās iegulties sūnās un iegremdēt to maigajā ādā savas rokas. Viņš ir burvīgs, vai ne?

Iesūtīja: melomania ; laiks: 26.10.2007 11:12

- Man pret pārsteigumiem arī nav nekas iebilstams, tikai ja tie ir patīkami. - Meitene domīgi novilka un viegli pasmaidīja. Vējš locīja koku galotnes un saulē spīdošās lapiņas likās kā zeltu paslēpušas, jo tās mirguļoja ar savādu zeltītu spīdumu.
- Nē, mēs neuzzināsim, kas tieši, bet mēs varam vismaz censties un mēģināt sagatavoties tik cik iespējams.. - Evelīna pievēra acis un ieklausījās putnu čivināšanā. Viņa tās atkal atvēra un paskatījusies uz Sofei pasmaidīja.
- Jā, nudien burvīgs. Kā gribētos te palikt uz ilgāku laiku, bet diemžēl tas nav iespējams.. - Viņa nopūtās un nosēdās uz telts maliņas.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 26.10.2007 11:39

Ieelpo mežu sevī, tad tas ilgāk paliks pie tevis. Man arī ir ļoti žēl atstāt šo vietu. Es jūtu, ka te paliks daļa no manis, daļa no Alaka un mazliet no tevis. Sofei apsēdās līdzās.
Tev ir tik skaisti mati. Tu varētu būt meža sirēna.viņa pieskārās Evelīnas sarkanajiem, kuplajiem matiem un pielika tos pie sejas.Tik maigi un smaržīgi!Man tā patīk tiem pieskarties.
Sofei sapņaini novilka, tad sakārtoja Evelīnas matus un atkal pievērsās mežam.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 26.10.2007 11:52

Evelīna pasmaidīja un noteica.
- Daļa no manis paliks te vienmēr. Noteikti. Es zinu, ka kādu reizi vēl šeit atbraukšu.. - viņa pasmaidīja Sofei, kas apsēdās viņai blakus un pielika viņas matus pie savas sejas. Meitene iesmējās un vaigos iezagās mazliet sārtuma.
- Paldies.. Man savukārt dažreiz gribētos lai man būtu tādi mati kā tev. Tik taisni un viegli savaldāmi.. Bet es mīlu savus matus tādus kādi tie ir. - Viņa vēlreiz iesmējās un arī pievērsās mežam.

Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 26.10.2007 14:05

Kriss pasmaidīja par Tias atbildi.
Paldies, paldies.
Tad puisis piecēlās kājās un izstaipījās tā, ka kauiņi nokrakšķēja.
Varētu tā kā sākt kustēties...
viņš domīgi teica, un paskatījās uz tikko piecēlušos Evelīnu.
Laikam jau tas tik ātri tomēr nenotiks.
viņš nīgri piemetināja un tad piegāja pie Esteres.
Tev mantas sakārtotas?
Kriss ar smaidu uz lūpām jautāja.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 26.10.2007 15:05

Aizver acis Evelīna! Es gribu tev ko parādīt. Ja tu neiebilsti, mēs varētu ieiet mežā uz neilgu laiku. Alaks mums pateiks, kad visi sadomās doties ceļā. Nu, vai esi ar mieru? Sofei aicināja Evelīnu. Alaks mazliet pasmaidīja, tad apgūlās zālē.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 26.10.2007 15:10

Evelīna mazliet apdomājās un tas pasmaidījusi noteica.
- Nu labi. Bet kādēļ man ir jāaizver acis? - Viņa piecēlās kājās un palīdzēja piecelties arī Sofei.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 26.10.2007 16:49

Tas ir vajadzīgs, lai tu labāk spētu to sajust.atbildēja Sofei, paklanīdamās Evelīnai kā pateicībā par rokas pasniegšanu. Bet tagad aizver acis, un apsoli, ka darīsi to, ko es lieku. Viņa saņēma Evelīnas roku un piekļāvās viņai mazliet tuvāk. Tikai uzticies man, es tevi vedīšu uzmanīgi, apsolu.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 26.10.2007 16:56

Evelīna mierīgi nostājās un aizvēra acis. Viņa sajuta meža smaržu un dzirdēja putnus čivinām. Meitenes sejā jau atkal bija ierastais smaids un viņa noteica.
- Labi, esmu gatava. Vari mani vest. - Meitene juta kā Sofei saņem viņas roku un pamāja ar galvu kā apliecinot, ka ir tiešām gatava..

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 26.10.2007 16:58

Džins neko neatbildēja meitenei, kas viņam sadomāja mācīt dzīvi. Cik viņai gadu - septiņpadsmit? Lai padzīvo vēl nedaudz, tad redzēs, ko teiks. Bet patiesībā viņš zināja, ka viņai ir taisnība. Bet arī viņam bija taisnība. Diemžēl.
"Lieliski, jāiet prom. bet šamējās sadomā klīst apkārt." Džins teica, pamanījis Sofei un Evelīnu.
Garīgais viņam tagad nebija nekāds labais. Bija vai nu jādzer sakē, vai ezera ūdenī jāizsit no galva dullums. Bet tagad viņam bija jāgaida pārējie.
Mobilitāte ir japāņu tautas panākumu atslēga. Šiem tās acīmedzami trūka. Nu, bet viņam pašam jau arī.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 26.10.2007 17:02

Tātad, turi acis cieši ciet!Sofei iesāka, citādi nekas nesanāks!. Viņa sāka vest Evelīnu uz meža pusi.Tavs ceļojums ir sācies. Ieklausies vējā un pasaki, ko tu jūti. Sofei ļoti uzmanīgi skatījās, kur Evelīna liek kāju.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 26.10.2007 17:10

Meitene jau turēja acis cik cieši vien spēja un lēnām lika soļus tur, kur Sofei viņu vadīja. Viņa ieklausījās vējā, kurš viegli šalkoja koku galotnēs un izmeta pārējo no galvas.
- Es jūtu patīkamas tirmas pārskrienam mugurai, kad tas noglāsta manu seju un sapurina manus matus, kā arī es jūtu maigumu un siltumu rodamies sevī, kad klausos tā koku galotnēs radītajās skaņās.. - Viņa godīgi noteica Sofei.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 26.10.2007 17:25

Tagad es tevi pievedīšu pie maža vārtiem sacīja Sofei un pieveda Evelīnu pie vietas, kur sākās taka uz mežu.Gar meiteņu kājām ailidoja krāsainie taureņi. Turpat auga divi koki- viens vienā galā, otrs otrā.Sofei un Evelīnai pienākot tuvāk, no tiem izlidoja zvirbuļi un skaļi čivinādami aitrauca pojām.Vārti ir veidoti no nezināmu meža ogu zariem.Tie ir saauguši kopā...Vai redzi?Vai vari pateikt kādā krāsā ir ogas?

Iesūtīja: melomania ; laiks: 26.10.2007 17:32

Evelīna klusējot sekoja un dzirdēja nočivinām zvirbuļus netālu no viņas un tas skaļi iesitās viņas attīstītajā dzirdē. Sofei uzdeva nākamo jautājumu un meitene nezināja ko domāt. Kādā krāsā ir ogas? Sirds sita strauji un meitenes prātā nāca tikai viens vārds.
- zilas.. - viņa nočukstēja tikko dzirdami.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 26.10.2007 17:39

Sofei un Evelīna izgāja caur vārtiem.Skaista ogu krāsa! Patiešām tās izskatās kārdinošas. Es tev aprakstīšu.Sofei turpināja, Tās ir sirdsveida formā, un tās izskatās tik sulīgas, ka gribas nobaudīt, bet to gan mēs nedrīkstam! Līdz mežam palika daži soļi. Mēs esam iegājušas meža zemē, un mums pretī nāk daiļais vārtu sargs.Ak, Sakārto savu tērpu! Kāds ir tavs tērps?viņa vēlējās zināt.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 26.10.2007 17:44

Evelīna ļāva Sofei viņu vadīt tālāk un ar smaidu noklausījās viņas aprakstītajās ogās. Prāts uzbūra to kā izskatās aprakstītās ogas un meitene gandrīz jau atvēra acis, lai pārliecinātos, ka tādas tur patiešām ir. Un tad, nākamais jautājums.
- Mans tērps ir sūnu zaļš un ar sarkanīgām ogām izraibināts. - Noteica Eva un tiešām piekārtoja sevis uzburto tērpu.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 26.10.2007 17:55

Mmm...ļoti krāšņš un skaists. Man ir brūna satīna kleita, tā ir apvīta ar tām zilajām ogām. Man ir arī loks un bulta. Viss kas var gadīties! Sofei centās to visu padarīt ļoti dzīvu un baudāmu, lai Evelīnai ir ko atcerēties. Tas sargs ir jauns,garš puisis melniem, gariem matiem un dzidri zilām acīm. Viņš sniedz tev zilu rozi un skūpsta roku! Sofei ātri noplūca pieneni un pasniedza to draudzenei. Ak, nu nestāvi taču kā sālsstabs! vismaz pieskaries viņam, citādi viņš apmulsīs.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 26.10.2007 18:04

- Tev ir ļoti skaista kleita - Noteica Evelīna un viņas fantāzija bija uzbūrusi skatu, kur viņa un Sofei stāv pretim puisim ar melniem, gariem matiem un dzidri zilām acīm.
- Cik skaista - nočukstēja Evelīna un pieņēma sniegto zilo rozi, kas īstenībā bija pienene un ilkā uzlika roku uz puiša pleca.
- Paldies - Meitene noteica un maigi pasmaidīja. Viņa nu jau bija pilnīgi iejutusies Sofei uzburtajā tik dzīvīgajā pasaulē.

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 26.10.2007 18:13

Estere nopūtās un apsēdās. Nu viņas sabiedrība bija Džins. Viņas sarunu biedrs bija aizgājis sakārtot savas mantas ceļam. Estere cerēja, ka pārgājiena laikā vēl paspēs parunāt ar šo puisi. Atsmaidījusi viņam, Estere pievērsās Džinam.
Atspiedusies pret savu mugursomu, meitene vēroja kā Sofe un Evelīna dodas dziļāk mežā. Ak, lai jau bauda dabu! Gan jau lakus būs atpakaļ vai, sliktākajā gadījumā, mūs panāks, viņa atbildēja Džinam, tad pavērās uz Krisu un pasmaidīja. Viss salikts, ser! viņa pajokoja un apgūlās, atspiezdama galv pret savu mugursomu.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 26.10.2007 18:19

Puisis tev paklanījās un palika pie vārtiem. Mēs ejam tālāk. Apkārt ir mazas koka mājiņas, no to skursteņiem kūp dūmi! Mēs ieiesim vienā no tām, un es tev pasniegšu kaut ko svarīgu. Sofei nokomentēja. Viņas gāja tuvāk kādam celmam, kurš bija blakus eglei. Saules stari spīdēja caur koku zariem un veidoja laiskas ēnas. Ko tu vēl pati redzi? Pastāsti man, lūdzu! Sofei kļuva ļoti karsti, bet viņa nespēja atslābināties, vest Evelīnu uz šo skaisto vietu nebija nekāds joks.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 26.10.2007 18:29

Evelīna skumji pamāja ar galvu un klausījās Sofē. Viņa juta saules siltos pieskārienus glāstām viņas seju un ādu, sasildot to un meitene turot galvu uz to pusi kur atradās celms, noteica.
- Es redzu ka mājiņas ir skaisti brūnas un izrotātas ar ogu, sūnu vainagiem. Pie katras ir savs dārziņš un mazi bērni smejoties ķersta tauriņus..

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 26.10.2007 19:54

Vai tu vari pateikt, pēc kā izklausās bērnu smiekli? Mēs jau drīz būsim galā! Sofei uzmundrināja. Viņa atkal iegremdēja pirkstus Evelīnas matos un labpatikā nopūtās. Tie bija tik mīksti. Mati kutināja viņas ādu, bet Sofei tas patika. Kā meža nimfa... viņa nodomāja. Princese!
Jā, mājiņām pie loga stāv dzērveņu pīrāgi.mmm...smaržo burvīgi!



P.S klausījās Sofei nevis Sofē smile.gif viņai tāds diezgan nelokāms vārds.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 26.10.2007 20:00

Evelīna skaidri sadzirdēja savā galvā bērnu smieklus un sajuta dzērveņu pīrāgu smaržu. Viss likās pārāk īsts un viņa pat nejuta Sofei pieskārienus matiem. Viņa iesmējās un noteica.
- Jā, es arī jūtu smaržu, tik salda un kārdinoša, taču bērnu smiekli.. tie ir kā mūzika ausīm. Priecīgi un gaiši. -

P.S. Jā, īsti nevar saprast kā locīt..

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 27.10.2007 12:10

Man tie izklausās pēc smalka pūšamā instrumenta. Sofei atbildēja. Vēl pāris soļi... Viņa vēroja Evelīnas seju un brīnījās, cik padevīga viņa ir. Nereizes neatvēra acis! Viņas būs nopelnījusi, patiešām nopelnījusi burvju atslēgu! Sofei pieveda Evelīnu pie celma un, cik vien uzmanīgi spēja, viņu apsēdināja. Tagad tu sēdi uz lāčādas krēsla. Tev blakus atrodas apaļš koka galds un vēl viens krēsls. Sofei notupās pretī Evelīnai. Tagad es tev kaut ko pasniegšu, bet pirms tam pasaki, kā tev patīk šī vieta? Ko tu vēlētos tajā redzēt vēl? Viņa saņēma Evelīnas rokas savējās un skatījās uz meitenes lūpām.

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 27.10.2007 12:17

"La tā būtu, man jau nav žēl, vienkārši pārāk nemierīga man daba." viņš atteica un nedaudz pasmaidīja Eterei. Viņš apzinājās, ka kopš iedzēra, sāka izturētie sliktāk. Protams, ka dzeršana bija problēma, bet tā bija problēma daudziem. Vai viņš būtu labāks? Skaidrs, ka ne.
Patiesībā tas bija muļķīgi un Džins to zināja. Viņam bija vajadzīgs mērķis, ja ne dzīvei, tad vismaz tuvākajiem gadiem, kam sevi veltīt. Tas palīdzētu koncentrēties un atteikties no netikumiem. Diemžēl nekā tāda īpaša nebija.
"Labi, es dažas minūtes paskriēšos apkārt, izdzīšu no organsma liekos sāļus taukus un toksīnus sviedru veidā. Nekur tālu nedošos un nepazudīšu, kad sākim gājienu, būšu atpakaļ." piecēlie, tieca Džins, uzlūkojis Esteri un Krisu, ka bija tepat blakus. Viņš uzsāka skrējienu kalnā, citā virzienā kā abas meitnes.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 27.10.2007 12:20

Evelīna akli sekoja Sofei un pakļāvīgi apsēdās uz celma. Jautājums.
- Man nepatīk tas, ka krēsls ir no lāčādas. Es labāk vēlētos lai tas ir dzīvs. Un es vēlētos lai te būtu vairāk zaļu augu. Efejas. Un melnu flīģeli un baltu sveci uz tā. - Meitene noteica un iedomājusies šo skatu savā galvā, pasmaidīja.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 27.10.2007 13:30

Nākošreiz, kad tu atnāksi, tas viss te būs! piebilda Sofei un izvilka no kabatas apaļu sudraba amuletu, uz kura bija attēlots koks. Amulets bija iekārts smalkā metāla važiņā un likās veidots gotiskā stilā. Sofei to ielika Evelīnas rokās. Ja vēlies, vari atvērt acis, viņa teica. Tagad šī atslēga pieder tev. Ja tu vēlēsies atkal te nokļūt, noņem važiņu un pieliec amuletu pie lūpām, nočuksti šī valstības vārdu un tu atkal būsi te!

Iesūtīja: Anomalia ; laiks: 27.10.2007 16:09

Julians sajuta- te kaut kas nav īsti kārtībā.Visi likās tādi kā....apreibuši.

Julians nu vērsās pie Sofei.

Jums viss kārtībā?Jums gadijumā neliekas ka viss apkārt ir...tāds....citādāks?Varbūt tas skan neprātīgi , taču man tā liekas.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 27.10.2007 16:26

Sofei iesmējās. Julian, protams. ka te viss ir citāds! Vai tu mums sekoji? Viņa maigi paskatījās uz puisi, tad noteica Laipni lūgts Meža zemē! Sofei pasniedza Julianam roku, tad jautāja Vēlies mums pievienoties?

Iesūtīja: Anomalia ; laiks: 27.10.2007 16:33

Juliana uzacs neviļus pacēlās.
Pievienoties?Izklausās interesanti!un ko jūs te darat?

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 27.10.2007 16:39

Mēs apskatām Meža zemi. Sofei atbildēja. Saki, Julian, tev patīk maģija?viņa interesējās. Sofei apsēdās pie puiša kājām, uzmesdama skatienu Elvelīnai, kura vēljoprojām sēdēja uz celma un klusēja.

Iesūtīja: Anomalia ; laiks: 27.10.2007 16:44

Maģija?Skatoties kāda.tiesa , iespēja izdarīt kaut ko pārdabisku.Kā jau katram!

Julianu parāva smiekliņš.

Jūs taču te neburaties uz manīm?Es baidos!

Julians demonstratīvi sarāvās.Beidzot notika kaut kas ievērības cienīgs.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 27.10.2007 16:52

Apgulies zālē un aizver acis, aicināja Sofei, nepievērsdama uzmanību Juliana smiekliem.Tev ir skaistas acis, tu man atgādini laumu puiku. Vai drīkstu pieskarties taviem matiem? Sofei nopietni jautāja.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 27.10.2007 18:26

Redzēdams, ka Sofei, Evelīna un kāds nepārāk zināms puisis dodas tālāk mežā uz ezera pusi, arī Alaks nolēma nepalikt uz vietas un doties varbūt nopeldēties, vai vismaz pamērcēt kājas. Paņēmis plecos somu, kurai kompakti bija piestiprināta telts un guļammaisi, viņš uzsāka soļošanu. Nāc tu arī. viņš uzrunāja Esteri. Arī Alaks labprāt būtu mazliet izskrējies pa mežu, bet soma prasīja savu, tāpēc viņš vienkārši gāja un vēroja koku stumbru smalkos rakstus, tad mazās eglītes un sūnu segu, kurā kājas grima īpaši stipri, pateicoties kravai. Laiks likās ne karsts, ne vēss, koki neļāva saulei izspraukties cauri un cepināt. Varēja dzirdēt putnu dziesmas un visādas citādas meža skaņas, arī smaržas bija ierastās meža smaržas, bet kaut kas šeit... nebija tāds, kā parastajā mežā.
Drīz vien, pārdomās gremdēdamies, viņš nonāca līdz vietai, kur atradās Sofei un pārējie divi. Ak, tu mulsinātāja., Alaks pie sevis pasmaidīja. Viņš uz brīdi nosvieda somu un apsēdās uz cita celma netālu no Evelīnas un vēroja notiekošo.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 27.10.2007 19:07

OOC: Mēs laikam aizgājām uz pavisam citu pusi, nevis uz ezeru. Turklāt Evelīnas mantas vēl nav sakārtotas.

Evelīna vilcinājās atvērt acis un tad viņa sajuta, kā Sofei iespiež viņai rokās kaut ko apaļu. Viņa pavēra savas acis un nopētīja to. Tas bija sudrabains amulets, kurš likās veidots gotiskā stilā, iekārts metāla važiņā un uz tā bija attēlots koks. Viņa paskatījās uz meiteni un pasmaidīja.
- Paldies. - Viņa noteica un tad ar pārsteigumu pamanīja, ka te atrodas arī Julians un Alaks. Pirmīt meitene bija vēl pārāk iegrimusi Sofei un sava prāta radītajā pasaulē, tādēļ nebija jutusi viņu klātbūtni. Viņa silti pasmaidīja un noteica.
- Neuztraucies. Neko mēs neburam. Tikai apbrīnojam meža daiļumu. - Meitene paskatījaš debesīs un mazliet apžilba no tās spožuma, jo acis jau bija sākušas pierast pie tumsas.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 28.10.2007 11:44

Man žēl, ka tas nebija tik ilgi, cik es domāju,Sofei pagriezās pret Evelīnu un nočukstēja. Tev tikai jāatceras, ka tas nav joks. Es to visu domāju nopietni. Pamanījusi, ka te ir arī Alaks, viņa nopūtās. Es nekad nespētu būt vientuļa. Sofei uzmaidīja brālim. Vai mums jau jāiet?

Iesūtīja: melomania ; laiks: 28.10.2007 11:50

- Nekas. Bija jautri tāpatās. Un es atcerēšos. - Viņa atčukstēja pretim un nopietni paskatījās uz viņu. Tad viņa tā kā pamodās un paskatījās uz Alaku.
- Nudien. Kur mums jāiet? Vai jau tagad? -

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 28.10.2007 12:43

Ak, laiks tik ātri skrien...Sofei konstatēja.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 28.10.2007 12:44

Kad Kriss piecēlās Tiamarai vienkārši neatlika nekas cits kā sekot viņa piemēram. Nopurinājusi netīrumus no baltās blūzītes un īsajiem svārciņiem, kuri noteikti nebija piemēroti šādam pārgājienam, viņa atkal izstaipījās. Visi kaut kur gāja un kaut ko darīja, īsti gan nevarēja saprast ko darīja un kur gāja, bet bija saprotams, ka ne jau uz ezera pusi, kur it kā bija plānots doties. Paķērusi savu somu, kas tur pat mētājās, viņa gāja uz Esteres pusi.
-Hei, Ester, negribi pievienoties mazā pastaigā?- Atrodoties jau tur pat pie meitenes, viņa uzsauca. Tiamara Esteri zināja daudz ilgāk par Krisu vai kādu citu no šeit klātesošajiem, tādēļ viņa bez kavēšanās varēja uzsākt ar otru meiteni sarunu un kur viņu aicināt, kaut gan Tiai nesagādāja problēmas uzsākt sarunu ar ikvienu. Viņas abas ar Esteri bija mācījušās vienā skolā, bet sapazinušās jau daudz agrāk, jo Tiamaras audžuvecāki mēdza pasūtīt pie Esteres vecākiem dažādus mākslas darbus, gan palūdzot ko uzgleznot Esters mātei, vai vienkārši sarunājot jau priekšlaicīgi kādu darbu, kurš vēl nebija izligts apskatei, no Esteres tēva galerijas. Gaidot Esters atbildi, melnmate paspēra ar kedu kādu mazu akmentiņu un palūkojās uz to pusi, kur vajadzēja atrasties ezeram, viņa ilgāk vairs nespēja gaidīt.
-Celies nu kājās, bubucīt!- Tiamara smejoties noteica, jo par bubucīti Esteri mēdza saukt Tias audžuvecāki, tai pašā laikā meitene bija saņēmusi Esteres roku un to uzrāvusi kājās. -Paņem mantas,- melnmate vēl klusu noteica otrai meitenei, piemiedzot tai ar aci, un zinot Tiu, nevajadzēja ilgi domāt, lai saprastu, ka viņai kā vienmēr ir kaut kas padomā.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 28.10.2007 12:56

Nē... es tikai vēlējos varbūt aiziet uz ezeru, tas nav īpaši tālu un šķiet arī pārējie kaut ko runāja par virzīšanos uz ezera pusi. Alaks atbildēja abām meitenēm. Tāpēc, ja tu iesi, tad vari doties sakārtot mantas, jo iespējams mēs tajā meža daļā neatgriezīsimies, bet gan uzreiz dosimies uz mājām. Vai varbūt kaut kas ievērsīsies tā, ka vēl negribēsies uz mājām. viņš pievērsās Evelīnai. Mēs tevi pagaidīsim. Un varbūt arī pasaki pārējiem, ka mēs ejam. viņš noteica un tad neuzkrītoši vēroja Julianu. Vārdu Alaks neatcerējās, bet viņš bija drošs, ka šis samērā skaļais puisis vakardien bija pamatīgi piedzēries un piebļaustījis mežu.
Alaks uzlūkoja māsu. Nāc, pasēdēsim brīdi. viņš pastūmās uz celma malu, atstādams vietu Sofei.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 28.10.2007 13:23

Sofei apsēdās līdzās Alakam.Viņa tuvums vienmēr bija patīkams, viņa nevarētu iedomāties ne dienu bez brāļa. Jā, viņi bija labākie draugi. Sofei uzlika savu galvu Alakam uz pleca, tad aizvēra acis.
Man negribas iet projām. Kaut mēs abi varētu te uzkavēties. Sofei sajuta mieru. Viņai nekad nebija saprotams, kā Alaks to spēj panākt. Meitene klusi pasmaidīja. Mans princis arī jūt mežu...Es zinu, tam nebūs labāka valdnieka! Pēkšņi apkārt kļuva kluss. Varbūt tāpēc, ka viņa aizvēra acis, bet varbūt Evelīna un Julians jau ir prom. Laiks atkal bija apstājies.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 28.10.2007 14:01

Evelīna pasmaidīja un piecēlās kājās.
- Nu ja. Tad es iešu un savākšu mantas. Pateikšu arī pārējiem. - Un meitene aizsteidzās atpakaļ pie savas telts un salika savas mantas somā. Tad salikusi telti, viņa to un guļammaisu uzkāra plecā un jau gribēja iet atpakaļ, kad atcerējās pārējos. Viņa pamanīja Tiamaru un Esteri taisāmies kaut kur iet un piegāja pie viņām.
- Sveikas. Ē, mēs jau laikam ejam. Jūs nāksiet ar mums? - Viņa atglauda kādu matu šķipsnu no sejas un vērās te vienā, te otrā meitenē.

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 28.10.2007 14:28

Džins juta, ka srienot, viņa pašsajūta uzlabojas un ķermenis atgūst spēku.
Alkahols ir slikts, slikts, slikts...
Vispār daudzas lietas ir sliktas, nodara kaitējumu, nevajag pārāk saspringt par to.
Patisībā Džins saprata, ka pie vainas ir problēmas ģimenē, īpaši kriminālāis tētiņš, kā arī viņa ne pārāk labās iemaņas kontaktēties ar cilvēkiem.
Jauneklis līkumoja starp koku stumbriem un juta, kā kērmenis nosvīst. Jā, jātiek uz ezeru! Pelde būs pašā laikā.
Džins jau uzsāka ceļu atpakaļ uz nometni.
Viņš domāja par mēŗki, kam koncentrēties.
Viņu vienmēr sastīja cīņas māksla, karatē, džui - džitsu, tekvando. Viņam patika tā varas un sp''eka apziņa, ka var piekaut pat daudz spēcīgāku un labākbruņotu huliģānu ar tukšām rokām. Sacīkstes - tas būtu labs mērķis, ja vien viņš tik ļoti nebaidītos apkaunojuma...
Priekšā bija koka stubrs un Džinam ienāc prātā apmest kūleni, ar kājām atsperoties pret to.
Viņš tiešam mēģināja. Ieskrējies, Džins skrēja ar kājām augšā pa stumbru un tad meta salto. Viņš novēlās zemē uz muguras, gandrīz laužot sprandu.
"Nolāpīts!" kliedza Džins. Attapies, ka kāds varēja viņu izdzirdēt, Džins sakoda zobus un piecēlās, berzēdasm sasisto muguru.
Atgriezies nometnē, Džins manīja, ka divas meitnes, kas bija devušās mežā, ir atpakaļ.
"Lieliski, tagad beidzot varam doties ceļā." viņš teica un devās pēc savas somas.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 29.10.2007 10:17

Nekas, ja tu vēlies vēl šeit palikt, mēs varam palikt vēl vienu nakti, vai divas, mēs taču esam šeit brīvi. Alaks čukstēja māsai, likās, ka viņa ir tik iedziļinājusies klusumā, ka balss troksnis varētu viņu izbiedēt. Šeit ir savādi. It īpaši tā, kad apstājies, kad ieklausies un nekusties. Šķiet, ka var sajust kaut ko vairāk nekā vēju. Vai varbūt es sen nebiju mežā un tāpēc tagad šeit nokļūstot esmu kļuvis nedaudz vājprātīgs. Alaks nodomāja un uzmanīgi piecēlās kājās. Klusēdams viņš staigāja uz priekšu un atpakaļ, sīkie zari ar patīkamu meža troksni skanēja zem viņa kājām.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 29.10.2007 11:27

Nē, es domāju, ak mums vajadzētu sekot pārējiem. atbildēja Sofei un arī piecēlās kājās.Es iedevu atslēgu Evelīnai, es tikai ceru, ka viņa to nepazaudēs...Kā tev šķiet, Alak? Viņa izbijusies lūkojās brāļa acīs. Vējš jauca meitenes matus un ar un to gali skārās pie Alaka sejas. Vienmēr vējš...Tieši tad, kad es cenšos izdibināt kaut ko tik svarīgu. Kādu brīdi viss atkal bija apklusis. Sofei vēlējās šo sajūtu paturēt ilgāk un skatīties kā Alaks smaida, kā vējš spēlējas ar viņa matiem, kā mežs sauc : Ieej!

Iesūtīja: Anomalia ; laiks: 29.10.2007 14:32

Ja , laiks skrien....Laiks doties , ne?

Ja godīgi- Julianam ne īpaši patika ka šeit tika saradusies tik bieza kompānija.Taču sajūta uz tām dažām minūtēm bija lieliska , tiesa.
Ar nopūtu Julians sāka gatavoties ceļam.

Iesūtīja: Līg ; laiks: 29.10.2007 14:55

Evas telts pateicoties kādam jaukam džentlmenim Krisam tika sataisīta un pēc tā meitene nebij sevišķi ko vākt. Mantu daudz meitenei nebija līdzi, lai gan brīnumainā kārtā viņa vienmēr šķita izskatāmies savādāk un ar jaunām vēsmām.
Lielie sārtie āboli tika iemīcīti kur padziļāk. Galu galā tie vēl noderēs, lai apslāpētu izsalkumu.
Tas viss aizņēma vien mazu mirkli un drīz vien gaišmates mantas bija sakravātas.
-Vai visi ir gatavi?- spoži iemirdzoties acīm un lūpās izplešoties smaidam, viņa jautāja.

Iesūtīja: Dvēseļu marionete ; laiks: 29.10.2007 19:30

Pagāja apmēram pusstunda, visi, kas vēl bija šņākuši nu jau bija nomodā, cits raitāks, cits saīgušāks un mantas arīdzan jau bija savāktas. Ar diezgan paskaļu murdoņu jaunieši bija iesākuši ceļu iepretim ezeram. Pie viena atradās karte un tas ik pa brīdim diktēja ceļu. Pagāja nedaudz vairāk par stundu, jo galu galā kur ielīst pa vidu nebija un solis bija raits. Apmēram 20 metru no jauniešu atrašanās vietas varēja saredzēt neidres, arī koki bija kļuvusi retāki. Skaidrs bija viens, pavisam tuvu bija ezers, jo jau attālis smaržoja pēc tīrā, dzidrā ezera ūdens.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 30.10.2007 07:48

Sofei ieelpoja vēso gaisu, kurš smaržoja pēc ūdens, un ar baudu to izelpoja.Šķiet, ka ezers ir liels.Sofei atcerējās bērnību, kā viņa mazgājās vannā, un viņai likās, ka tā ir tik liela. Meitenei likās, ka dzird sirēnas. Viņa uz brīdi aizvēra acis un ļāva sajūtām viņu vadīt. Sofei vēlējās klusumu. Draugu skaļā uzvešanās ceļā viņai nepatika. Kaut mēs būtu palikuši tur nedaudz ilgāk... Meitene jau grima savā pasaulē, kad viņu pārtrauca ceļinieku sajūsmas saucieni.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 30.10.2007 15:32

Alaks gāja nepārāk tālu no māsas, uz muguras nesdams samērā pasmago somu, kur bija gan viņa, gan māsas mantas. Kā jau pienākas un kā jau parasti ir - māsai viņš neļāva nest it neko. Vēl joprojām viņš izskatījās visklusākais un domīgākais šajā kompānijā. Īsinādams laiku, bet nevēlēdamies sarunāties, viņš vēroja ceļabiedrus, viņu gaitu, seju izteiksmes, smieklus un viņu klusēšanu. Alaks jutās vājš un noguris, kaut vai tik tikko bija sācies rīts, pietam saulains, silts un svaiga gaisa piesātināts. Savādi, es vakar nedzēru... Kaut ātrāk iegrimt ūdenī...

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 30.10.2007 15:47

Estere nopūtās, kad viņu pameta Džins, viņa viegli uzsmaidīja Krisam, kas bija tepat blakus, taču smaids nebija tas siltākais. Te pie meitenes pienāca Alaks un aicināja pievienoties. Meitene tikai pamāja ar galvu piekrizdama un nu jau pasmaidīja nedaudz plašāk. Pieraususies sēdus un sakārtodama somu, Estere jau gatavojās celties sēdus, kad pēkšņi pie viņas piesteidzās Tia arī aicinādama līdzi un pieceldama meiteni kājās. Iesmējusies, viņa paņēma mugursomu, uzmesdama to plecos. Tad aši aizsteidzās novākt to, kas vēl bija atlicis no brokastu galda un sekoja pārējiem. Beidzot viņi bija sākuši kur doties.
Meitene īsti nesaprata dīvainās sajūtas. Viņa vēlējās iet pie Sofes, Juliana un Evelīnas kopā ar Alaku, taču viņa nebija sajūsmināta par Tias kompāniju. Estere centās sevi sapurināt. Kādēļ tik muļķīgas domas? Viņai ar Tieamaru nekad nebija bijušas sliktas attiecības.Viņas taču bija draudzenes! Pasmaidīdama, viņa devās līdzi pārējiem.

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 30.10.2007 17:39

Džins klusēdams soļoja uz ezera pusi.
Viņš vairs nejutās alkahola nomocīts, ja nu vienīgi mazliet depresīvs. nekas, tā gadās. Depresija uznāk un pāriet.
Galvenais sadzīvot ar sevi.
Jaunietis juta, ka viņi tuvojas ezeram un paātrināja gaitu, lai ātrāk varētu atkal atpūsties un doties nopeldēties.
Viņš izvirzījās gājēju priekšgalā.

Iesūtīja: Lianjuks ; laiks: 30.10.2007 17:56

Eštons atradās kaut kur starp bara priekšu un aizmuguri. Līdzi viņš bija paņēmis tikai somu. Izstaigājis mežu un neko interesantu neatradis viņš bija atgriezies apmetnes vietā tieši laikā lai dotos uz ezeru. Nu tāds samulsis un bišku samiegojies, par spīti tam, ka bija izgulējies viņš domāja par referātu, ko bija aizmirsis nodot pirms došanās uz šejieni. Pēdējā laikā bija uznākusi neliela aizmāršība.

(OCC: Neriskēšu runāt, jo šķiet visi klusē.. laughing.gif )

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 30.10.2007 18:19

Kur tāda steiga? Estere klusi pie sevis noteica, kad viņai garām ātrā solī aiztrauca meitenei garām. Estere kādu laiku jau bija pamanījusi pārmaiņas dabā, kas liecināja par ezera tuvumu. Viņa soļoja nedaudz nostāk no pārējiem un bija iegrimusi pārdomās. Bija, jo Džins bija iztraucējis viņas domu.
Noklakšķinājusi ar mēli, Estere sakārtoja mugursomas lenci, kas nedaudz grauza kailos plecus. Nopūtusies viņa turpināja savu nesteidzīgo soli. Nebija jau kur steigties! Skriet līdz ezram? Tas taču nekur neaizmuks, kaēr viņa lēni līdz tam nonāks. Turklāt, viņa jau no rīta zem savām drēbēm bija pavilkusi savu spilgti dzelteno peldkostīmu.
Ieraudzījusi, ka atsējusies sarkanā keda, Estere tikai nogrozīja galvu un apstājās, lai to sasietu. Notupusies vņa veikli uzmeta mezglu un pie reizes pārbaudīja arī otra apava mezglu. Vēlreiz sakārtojusi mugursomu, Estere atsāka iet, šoreiz gan jau grupiņas aizmugurē.
Nu vismaz mani varbūt neviens netraucēs, viņa nodomāja un atkal iegrima savā sapņu pasaulē.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 30.10.2007 19:14

Sofei satvēra Alaka roku un uzsmaidīja brālim. Klau, ļauj man arī kaut ko panest.Viņa ierunājās. Man gribētos nedaudz apsēsties. Tu neesi noguris? Sofei patiešām bija nogurusi. Ne jau ceļa dēļ. Kaut kas smags bija viņas dvēselē, kaut kas zudis un skaists.Mans Princis...
viņa atkal nodomāja un saspieda Alaka roku nedaudz ciešāk, bet tik pat saudzīgi kā tad, kad tikko bija to paņēmusi.









OOC. kas-Sofei, Kam-Sofei, kā- Sofei, pie kā- pie Sofei nevis Sofes smile.gif viņas vārds nelokās.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 30.10.2007 19:33

Nē, es nesīšu pats un jā, esmu noguris, bet ne somas dēļ. Alaks atbildēja māsai. Viņš paātrināja gaitu, nepacietīgi vēlēdamies nopeldēties, bet tad saprata, ka tas ir bezjēdzīgi, tik un tā viņš gāja bariņā un negribēja nodalīties no māsas. Kājas likās īpaši smagas, kaut vai kurpes izskatījās vieglas un ērtas. Alaks pārvilka roku pār matiem un klusi nopūtās.
Vislabprātāk Alaks tagad nosviestu mantas un apgultos zālē un varbūt arī iemigtu. Vakardien naktī pastaigājoties ap šo vietu kopā ar māsu, tā bija kaut kāda citādāka, par to Alaks bija drošs. Kā tumsa maina mežu no dienas gaismas meža. viņš vēlējās to neizrunāt, bet domas kā parasti izrāvās balss skaņās. Alaks satvēra māsas roku ciešāk.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 30.10.2007 19:40

Sofei sajuta brāļa siltumu sevī, to viņa ir jutusi vienmēr, cik vien sevi atceras.Jā, mežs mainās. Daudz kas dienas gaismā vairs nav tāds kā tumsā. Pat tu nē. viņa atbildēja. Uz brīdi viņa iegrima bērnības atmiņās.Saule nežēlīgi cepināja, bet ūdens izskatījās ļoti vilinošs. Sofei iedomājās, ka viņa ir ceļotājs, kurš nokļuvis tuksnesī. Acu priekšā viņa jau redzēja smilšu kalnus un skaisto ilūziju- ezeru. Meitene jau sajuta to mirkli, kad viņa iebridīs tajā, kā ķermenis ar baudu pieņems šo veldzi. Kairinoši...

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 30.10.2007 20:06

Kādu brīdi Estere vienkārši vēroja ainavu un centās sameklēt vārdus jaunām dzejas rindām, bet pēc brīža viņas skatiens pievērsās cilvēkiem, kas soļoja viņai pa priekšu. Ja man pietrūkst spēka, nosargā. Estere klusi nodungoja zināmu meldiņu. Ņem mani uz rokam.
Vien no meitenes mīļākajām dziesmām. Dziesmas vārdi tikko bija iešāvušies prātā, paskatoties uz Sofei un Alaku, kas sadevušies rokās soļoja pa priekšu. Esterei nebija nedz brāļu, nedz māsu. Dažkārt šķita, ka viņa atdotu visu, lai tikai viņa varētu ar kādu dalīt savasrūpes, domas, sajūtas. Meitenei vienmēr bija licies, ka šis tuvais cilvēks varētu būt tikai brālis vai māsa. Un tieši šobrīd meitene bija gatava atdot visu, kas viņai pieder, lai sajustu tieši tādu pašu mīlestību, kā tagad to izjuta Alaks vai Sofei. Ne kaisli, bet vienkāršu rūpību un mīlestību. Neko vairāk.
Vēlreiz nopūtusies, meitene atkal pievērsās apkārtējai ainavai. Viņa nespēja saprast, kādēļ tik daudz pavisam savādu domu šodien rosās viņas galvā.

Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 30.10.2007 20:43

Kriss savāca pekeles un gāja nopakaļ pārējiem.
5 km, tas ir krietns gabaliņš. Varēs izstaigāties. Jē.
Kriss klusi pie sevis iesmējās, kad izdzirdēja Esteres balsi, kas dungoja kādu dziesmiņu. Pielavījies pie meitenes, viņš no mugurpuses apmeta viņai ap kaklu roku, un tāpat, ejot uz priekšu, smaidīdams teica:
Ester, tev skaista balss. Uzdziedi skaļāk. Ko tu vakar vakarā nenāci mums piebiedroties? Būtu tik jauki, ja skanētu dzīvā mūzika.
viņš ar nebēdnīgu smīnu teica, gandrīz vai vilkdams aiz kakla nabaga meiteni.

Pēc laika koki sāka palikt retāki, un kriss dziļi ievilka elpu.
Jūti? Tā smaržo tikai ezers. Iesim nopeldēties, ko?
viņš dzīvespriecīgi jautāja Esterei.

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 30.10.2007 20:55

Estere salēcās, kad Kriss viņu pēkšņi saķēra aiz kakla. Iekliegusies viņa pēkšņi sāka smieties. Trakais! viņa smējās, censdamās izspraukties no puiša tvēriena. Tas bija grūti lielās mugursomas, kurai klāt vēl bija telts un arī guļammaiss. Šādi taču var aiziet ar sirdi! viņa centās puisi iedunkāt, taču nesekmīgi. Laid taču vaļā! viņa noteica un pārstāja spirināties. Nopūtusies viņa cieši ar rokām satvēra Krisa roku. Iesim peldēties! viņa sirsnīgi sacīja, uzk'pdama puisim uz kājas.

Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 30.10.2007 21:01

Kriss smējās.
Kāpēc? Vai tev ir neērti?
viņš gan to bija jautājis tādā nozīmē, vai meitenei traucē soma un viņa roka, kas gulēja uz Esteres pleca, bet varbūt Estere to bija pārpratusi.
Puisis pārsteigumā ne sāpēs iesaucās, kad Estere uzkāpa viņam uz kājas, tad atkal sāka smieties. Jā, Kriss tiešām bija labā garastāvoklī, ka pat pieļāva, lai viņam kāpj uz kājām.
Trakā!
viņš smejoties teica, un viegli iedunkāja meiteni, kamēr viņa, kā izskatījās, to pavisam nevarēja izdarīt, un Kriss smējās arī par to.
Vai kaili?
viņš nevainīgi apjautājās, ar pavisam velnišķīgu smīnu uz lūpām.

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 30.10.2007 21:09

Estere bija cerējusi, ka puisis viņu atlaidīs, kad viņa bija uzkāpusi Krisam uz kājas, taču veltīgi. Es tev iekodīšu, ja tu nerimses! Esstere teica, kad puisis viņu viegli iedunkāja. Viņa satvēra viņa roku vēl nedaudz ciešāk. Izdzirdējusi pēdējo puiša jautājumu, meitene iesmējās. Ak, šausmas! viņa nogrozīja galvu. Par šādiem gājieniem - ij neceri! Labākiesākumā būtu palīdzējis dāmai nest smago somu kā īsts džentlbeņķis, bet tu uzreiz ķeries pie erotikas. Kauns! Estere ar acs kaktiņu palūkojās uz puisi. Nu arī viņas seju rotāja smīns. Krismen, Krismen, Krismen, kā tā var!

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 30.10.2007 21:10

Kad grupiņa bija nonākusi diezgan tuvu ezeram, kādu varēja satrūcināt pēkšņā Lennas uzrašanās, viņai nolecot no kāda koka, kurā viņa bija sēdējusi.
"Hei! Beidzot jūs esat šeit!" pār Lennas lūpām nāca dzīvespriecīgs sveiciens grupiņai un jauks smaids.
Meitene bija uzvilkusi džinsa bikses nedaudz pāri ceļam un parastas, melnas kedas,un īsu baltu topiņu bez rokām.Noņēmusi savas pleijera austiņas Lenna piegāja pie kāda krūmu pudura un izvilka no tā savu nelielo somu un nomērījusi kādu, pēc sev vien saprotamiem kritērijiem, brīvu vietu ejošajā grupā, droši iesoļoja aptuveni vidū un vēl joprojām smaidīdama gāja uz priekšu, šoreiz kopā ar visiem.

No rīta viņa bija pamodusies visātrāk un visagrāk, tāpēc bija savākusi savas mantas un vienkārši devusies uz priekšu, zinot plānu, ka pārējiem vajadzētu iet uz ezeru. Tā kā ar dabu Lenna bija uz "tu", tad vajadzīgā ceļa atrašana nebija sagādājusi grūtības, un te nu viņa bija, beidzot kopā ar visiem pārējiem.
Pagāja varbūt sekundes simdaļa, viņas smaids no lūpām nepazuda, bet domas no atrašanās šeit pārvietojās uz citurieni un lika pa plauktiņiem tikko izrunātās problēmas ar savu šefu, kurš pirms mirkļa viņai bija zvanījis sakarā ar darbu.

Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 30.10.2007 21:15

Kod, kod, vesela.
Puisis smējās un turpināja smieties arī pēc nākamajiem Esteres teikumiem.
Jēziņ, vai tu gribi lai es no smiekliem nobeidzos?
Taču tiklīdz, kā Estere viņu nosauca par Krismenu, Krisa smaids acumirklī pazuda, viņa acis apmācās, roka noslīdēja no Esteres pleca, lai satvertu somu.
Dod, panesīšu.
viņš bez jebkādām emocijām teica un norāva no meitenes muguras somu, lai uzmestu to virsū savējajai un sāktu nest.
Kad no koka noleca Lenna, kuru Kriss vispār nepazina, tikai zināja viņas vārdu, puisis nedaudz iztrūkās, un ar pētošu skatienu noskatīja meiteni no galvas līdz kājām.

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 30.10.2007 21:36

Estere palika stāvam nekustīgi. Kriss bija norāvis no viņas pleciem smago somu. Vai viņš tiešām bija apvainojies? Meitene taču nevēlējās neko sliktu. Tikai to, lai Kriss viņu palaistu vaļā.
Man viņam jāatvainojas, Estere klusi pie sevi noteic un spēra soli uz priekšu, lai to izdarītu, bet te pēkšņi no koka nolēca kāda meitene. Estere atkal iztrūkās. Viņa pakāpās atpakaļ, taču te aizķērās aiz kāda izciļņa un zaudēja līdzsvaru.
Meitene nokrita, apdauzīdama elkoni un pakausi.
Au! meitene izdvesa, berzēdama pakausi ar kreiso roku, kas nebija apskādēta. Galva dunēja. Meitene bija pakritusi aiz kāda celma saknes un gandrīz ugāzusies virsū kādam nogāztam kokam. Acīs sariesās asaras, taču likās, ka ne roka, ne galva nesāp tik traki, lai raudātu. Estere iekoda sev lūpā un centās piecelties. Veltīgi.
Viņa palika tur pat guļot.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 30.10.2007 21:48

Kad Lenna pamanīja, ka kāda meitene nokrīt izbīdamās no viņas lēciena no koka, momentā tika aizmirsts viss apkārtesošais.Lenna pieskrēja klāt pie Esteres un notupusies blakus satraukti jautāja:
"Vai ar tevi viss kārtībā?Vari pakustēties?" vārdi vēlās kā pupas, jo Lennai nepatika, ka kāds cieta, it īpaši viņas dēļ.

Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 30.10.2007 21:54

Krismens, Krismens. Ek, lai jau sauc mani tā. Vai es pārāk ātri aizsvilos?
Viņš izdzirdēja, ka Estere pakrīt un Kriss pagriezās pret pakritušo meiteni, un pastiepa abas rokas pret viņu, lai palīdzētu viņai piecelties.
Uz lūpām parādījās viegls un iedrošinošs smaids.
Blakus uzradās Lenna. Kriss uzmeta viņai pārsteigtu skatienu.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 31.10.2007 13:57

Alaks bija gājis klusēdams, arī Sofei viņam pievienojās klusēšanā. Alaks vēroja viņas seju un zināja, ka viņa atkal ir iegrimusi domās. Tā viņam bieži šķita, ka viens skaļāks vārds varētu meiteni sabiedēt, kad viņa izskatījās tik sapņaina.
Sākumā visi bija gājuši samērā klusi, bet jo tuvāk bija ezers, jo lielāka rosība un prieks parādījās biedru sejās, vārdos un smieklos.
Ieraudzījis Lennu arī Alaks pasmaidīja. Tikai viņai prātā var ienākt sēdēt kokā un gaidīt, lai galu galā kādu līdz nāvei nobiedētu un vēlāk atvainotos. Viņš, nepalaizdams Sofei roku, devās tuvāk apskatīt, vai ar Esteri viss ir kārtībā. Redzēdams, ka Kriss jau ir piesteidzies agrāk, Alaks vienkārši cieši lūkojās Esterei acīs, it kā tur būtu rakstīts tas, vai viņa ir stipri sasitusies, vai veiksmīgi nokritusi.
Alakam bija raksturīgs vienmēr skriet palīdzēt, kaut vai palīdzība pilnībā nav vajadzīga, vai pat otram šķiet uzbāzīga. Māsu viņš vienmēr akli uzskatīja par visievainojamāko personu, bet pats sevi par viņas lielāko sargu.
Es palīdzēju viņai salikt telti, bet ļāvu viņai nokrist. Alaks nodomāja un savādi iesmējās. Joprojām veroties uz Esteri.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 31.10.2007 14:19

Sofei klusēdama gāja visur, kur vien Alaks neparedzami un pēkšņi šobrīd meiteni veda. Viņa ļāva sevi vadīt un zināja, ka drošāka vadītāja nav. reizēm Sofei likās, ka brālis pārspīlē. Bet viņai patika paļauties uz Alaku, jo tas viņam sagādāja baudu.Viņa bieži mēdza brālim rīkot patīkamus pārsteigumus- tāpat vien. Arī Sofei mazliet uztraukti vērās Esterē, bet tad saprata, ka tam nav pamata. Viņa jau bija glābta. Labi vien,ka nav nekas nopietns! Sofei nodomāja. Kas notika? viņa iečukstēja Alaka ausī ar acs kaktiņu vērodama Evelīnu. Meitene nebija pamanījusi jaunpienācēju.

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 31.10.2007 17:41

Izdirdeejis troksni, Dzzins pagriezaa atpakall.
Kas ta atkal? vinnss kkasskkiigi domaaja.
Taa bija Lenna.
"Sveiki, Lenna," Dzzins vinnai uzsauca, viegli smaidiidams, taccu tad pamaniija, ka kaut kas notika ar Esteri.
Vinna guleeja zemee.
Dzzins pagaajaas atpakall un nostaajas blakus Lennai.
Bija gruuti spriest, vai Estere ir bezsamannaa, vai tikai pakritusi.

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 31.10.2007 18:45

Nopūtusies, meitene viegli uzsmaidīja Krisam, kas bija pavedis roku. Tad viņa, vēl joprojām turot vienu roku pie apdauzītā pakauša, satvēra vienu no krisa pastieptajām rokām. Viņa uzrausās kājās, tad apsēdās uz nokritušā koka. Viss kārtībā, paldies, vina klusi sacīja, uzsmaidot pārējiem. Galva arvien dunēja, taču meitene dmāja, ka tas nebija nekāds nopietnais savainojums. Asinus bija tikai uz skrambas, kas bija uzplēsta elkonī. Vēlreiz nopūtusies viņa aplūkoja savu elkoni, tad vēlreiz paberzēja galvu. Tas tik bija kritiens. Huh... meitene noteica, vēlreiz uzsmaidot, vairķ gan Krisam, kurš, kā izskatījās, vairs nebija dusmīgs.

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 31.10.2007 18:52

"Lieliski." bez sevisskka entuazisma atsaucaas Dzzins un pagriezaas, lai turpinaatu doties pie ezera. Esterei bija tuvumaa pietiekami daudz jauku un miillu personu, kas vinnai paliidzzee, ja vajadzees.
Dzzins ilgojaas nopeldeeties, taapeec devaas taalaak.

Ticis tuvumaa ezeram, kaadus desmit metrus no krasta, vinns nometa somu zemee un saaka izggeerbties. Palicis peldbiksees, vinns devaas iekssaa atveesinossajaa uudenii.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 31.10.2007 19:05

"Sveiks Džin!" meitene priecīgi sveicināja.
"Eh!Paldies Meža mātei!" Lenna atviegloti un izjusti izsaucās, kad izrādījas, ka viss kārtībā un uzmaidījusi Esterei, devās tālāk.
Novērojusi, ka Džins iet peldēt, Lenna neviļus izbrauca roku caur īsajiem, sarkanajiem matiem kā atgādinājumu sev, ka tikko bijusi peldēt un ūdens ir bijis brīnišķīgs.
"Iesaku nopeldēties." viņa priecīgi čaloja un nevērīgi nometusi somu zemē, apsēdās lotusa pozā ļoti netālu no ezera malas un vēroja burvīgo apkārtni. Mirklis un Lenna iegrima atmiņas par neseno peldi ezerā, kur aukstais ūdens bija dāvājis viņai iespēju uz mirkli aizmirst visu uz šīs pasaules.Tur iekšā valdīja klusums, nomierinošs, pievelkošs klusums pēc kura tiekties vēl un vēl. Taču tagad Lenna peldēt negāja, jo viņai bija sagribējies apsēsties un atpūtināt muguru zālītē, kas arī bija neizsakāma bauda.
Tāpēc meitene atgūlās zālē un izstaipījās, atviegloti ieelpojot un izelpojot meža gaisu.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 01.11.2007 08:22

Kad Alaks pamāja ar galvu uz Lennas pusi, Sofei viss kļuva skaidrs. Jaunpienācēja...viņa nodomāja. Droši vien pārzin apkārtni.Meitene vairs neko nevēlējās teikt. Viņa vēlējās nopeldēties. Nonākusi pie ezera, Sofei palīdzēja Alakam novilkt smago somu, tad baudkāri sāka izģērbties. To darot viņa aizvēra acis, un jocīgas tirpiņas kutināja Sofei vēderu. Viss ķermenis juta, ka drīz kļūs vēsi un patīkami. Sofei nesteidzās, viņa gaidīja brāli. Beidzot. Kā man gribas tur iegulties un nenākt ilgi ārā. Viņa vēroja dabu. Vieta, kur viņi pašlaik atpūtās, bija pasakaini skaista. Jau pats ezers likās dievīgs. Sofei sajuta siena smaržu, tā bija viena no meitenes mīļākajām smaržām.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 01.11.2007 16:26

Kā pavisam ne savā ādā, Tiamara bija aizdomājusies. Viņa soļoja visiem kaut kur nopakaļ, nemaz nepievērsdama uzmanību dabai visapkārt un skaļi neizteikdama savas domas par dabu, ko viņa bija darījusi visas iepriekšējās dienas. Cik gan būtu jauki, ja te būtu Mets. Tā pavisam naivi un labi, bez uztraukumiem... interesanti kā viņam sokas? Kaut kur priekšā bija dzirdamas čalas, un Tia smagi nopūtās, Varbūt man tomēr vajadzēja braukt kopā ar viņu? Jā, protams, mana tagadējā uzvēle iepriecināja Augšu, jo mana klātbūtne spētu noskaņot vai nenoskaņot Metu, un viņi nezinātu uz ko pats Mets ir īsti spējīgs, bet kad es paziņoju, ka nebraukšu, es varu apzvērēt, ka viņa priekā, ka es labi atpūtīšos, bija manāma vilšanās. Meitene grūtsirdīgi palūkojās zilajās debesīs. Un kādēļ es vispār devos līdzi šiem... draugiem? Labi, es biju viena no ierosinātājiem, bet... Skatoties zilajās debesīs melnmate sarauca uzacis, Tik zilas debesis, ka gribas tās tā graciozi sasmērēt! Tia pati pie sevis iesmējās, un apjēgusi, ka tikko gandrīz iegrima nostalģijā, neapmierināti nopurinājās.
Bija jau sajūtams, pilnīgi saožams ezers. Pēkšņi uznāca vēlme mesties ūdenī, tādēļ Tiamara sāka skriet, pa ceļam nosviežot somu pie Esteres kājām. -Priekšējā, mazā kabatiņa! Plāksteri, draudzenīt!- Nonākot blakus Džina mantām, Tia nosvieda no kājām sarkanmelnās kediņas, norāva no ķermeņa īsos svārciņus un balto blūzīti, paliekot vien melnā apakšveļā. Ar skaļu kliedzienu, meitene metās ūdens virzienā, nemaz nedomājot, ka kādu varētu apmulsināt viņas viegli caurspīdīgā, melnā apkašveļa. Ūdens viņai likās silts, un viņa ienira ūdens dzelmē, kas atveldzināja mazliet stīvo un sakarsušo ķermeni.
-Silts ūdentiņš!- Jau iznirstot no ūdens, tur pat blakus Džinam, viņa iesaucās un, ilgi nedomājot, apšļakstīja puisi. -Tu izsakties pārlieku sauss.-

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 01.11.2007 18:19

Lennai ūdens šļakstoņas ilgāka klausīšanās sāka šķist kā sevis mocīšana, tāpēc viņa uzrausās kājās un nopētīja pašlaik peldošos.Apakšveļā.Lai nu tā būtu. Galanti tika novilkts viss virsapģērbs un atklājās, ka Lennai ir divdaļīgs peldkostīms sarkanā krāsā, kas viņai piestāvēja it īpaši tāpēc, ka Lennai arī mati bija sarkani.
Viņa iegāja ezerā lēnām, roku plaukstas it kā slidinot pa ūdens virsmu. Tiklīdz kā Lennai ūdens bija nedaudz virs gurniem, meitene ienira un iznira pāris metrus tālāk.No savas puses ielikusi pūles Džina un Tiamaras nošļakstīšanā, viņa pagriezās un kraulā peldēja dziļāk ezerā. Nonākusi,Lennasprāt, pietiekami dziļi, lai attālums līdz ezera dibenam būtu vismaz trīs reizes garāks par viņu pašu, meitene klusi ienira aiz sevis atstājot tikai sīku ūdens viļņošanos, kas drīz norima.

Iesūtīja: Līg ; laiks: 01.11.2007 19:05

ūdens prieki. debešķīgie ūdens prieki.
Protams, ka Eva nespēja palikt malā. viņai bija nepieciešams kaut kas vēss, kas būtu jūtams ap miesu. Kaut kas ko varētu sataustīt, taču ne pilnībā. Ūdens bija ideāls partneris.
Daži peldējās peldkostīmos, daži apakšveļā. Pati Eva labprāt būtu peldējusies kaila. Kailums taču ir visskaistākā daile, tomēr vai viņa šos cilvēkus paziana tik labi? protams, viņa pašlaik bija pārgājienā ar viņiem, taču bija daudzas lietas par Evu, kuras viņi nezināja.
Novilkusi savas drēbes un ciešāk sasējusi matus, meitene ielīda ūdenī un uzreiz sajuta patīkamu veldzi. Ak jā, ļoti patīkamu. Lai gan ūdens sākumā likās tāds stindzinoši auksts, tomēr drīz vien bālā āda tika pie tā pieradināta.
Iesmējusies līdzi citem gaišmatainā meitene raidīja pāris ūdens šļakstus apkārtējiem.

Iesūtīja: Lianjuks ; laiks: 01.11.2007 19:35

Noskatījies kā visi lien ūdenī, cits lēkšus, cits iešus arī Eštons atbrīvojās no virs drēbēm. Iebāzis brilles kaut kur somā arī viņš metās ūdenī, nedomājot par tiem ko apšļakstīja, bet tas jau bija sīkums. Ūdens bija vienkārši patīkams. Veltījis pāris šļkstus pārējiem viņš ienira zem ūdens. Tad viņš izvilka kaut ko no ūdens un uzlika Evai uz pleca. Tā bija neliela un nekaitīga ūdens čūska.

Iesūtīja: Līg ; laiks: 01.11.2007 20:30

Uz ūdens atvēsinātā, bālā ķermeņa viņa sajuta ko glumu. Pirmais nāca izbīlis un meitene pat sarāvās, jo juta kaut ko kustamies.
Acis pasitās sāņus uz pleca pusi. Maza ūdens čūska. Bioloģija gan nebija viņas stiprā puse, taču bērnībā šīs čūskas bija tikušas staipītas un mocītas, tā kā bailes viņai vairs nebija. Bailes drīzāk bija mazajai čūskiņai, kas drīz vien jau bija atpakaļ ūdenī un steigšus aizpeldēja uz vietu, kur tai neraucētu.
-Ak, Ešton paldies par tavu jauko dāvanu,- sarkastisks smaids, -Bet šķiet, ka mans jaunais draudziņš mani nemīl. Skaties kā bēg.- tika uztaisītas kucēna acis un ar mulsu smaidu viņa palūkojās uz puisi. nē, dusmoties viņa nevarēja. ūdenī bija ārāk labi un patīkami, tieši tāpēc enģeļa izskats drīz pārvērtās velnišķīgā smīna un zēnam tika uzšļakstīta pamatīga deva ūdens.

Iesūtīja: Lianjuks ; laiks: 01.11.2007 21:07

- Nav par ko. - Eštons pasmaidīja pretī it kā tas vēl nebūtu viss un noskatījās uz bēgošo radījumu. Saņēmis sejā negaidīto ūdens šalti viņš pabrīnījās, ka tā bija tomēr savā ziņā gaidīta. - Labi. Tatad.. - tālāko nevarēja saprst, jo viņš ar škaļu plunkšķi pazuda zem ūdens, it kā kāds būtu parāvis.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 02.11.2007 00:40

Evelīna mierīgi, klusējot bija gājusi līdzi pārējiem. Ceļš bija nedaudz nogurdinošs, taču meitenei tā nebija problēma. Viņa atkārtoja galvā kādu dziesmiņu, kad pēkšņi sadzirdēja kādu pakrītam un paskatījusies atpakaļ ieraudzīja, ka nez no kurienes ir uzradusies Lenna. Viņa tikai vieglītēm pamāja meitenei ar galvu un tad pagriezās atkal uz ezera pusi. Gaisā skaidri varēja just tā smaržu un viņa patikā noskurinājās. Drīz jau viņi bija pie ezera un Evelīna vispirms noklāja smiltīs dvieli, tad nolika uz tā somu un pati apsēdās. Daži jau bija ieskrējuši peldēties, taču meitene vēl to nevēlējās. Viņa parakājās pa somu un izvilka no tās ķemmi. Atkal sataisījusi savus sarkanos matus astē, viņa vēlreiz paskatījās uz ezeru un tad apgūlās guļus. Viņa vērās saulē un sakistajās debesīs, kā arī sniegbaltajos, pūkainajos mākoņos. Tajos meitene centās saskatīt pazīstamus priekšmetus vai dzīvniekus un uz viņas sejas bija redzams jautrs smaids.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 02.11.2007 10:12

Alaks sajuta patīkamo ezera vēsumu jau noņemot milzīgo somu no pleciem. Tad, atbrīvodamies no virsdrēbēm, viņš pasmaidīja māsai, kura jau bija gatava. Alaks sameta drēbes mudžeklī un devās ezerā iekšā. Patīkams ūdens vilnis apņēma kājas. Kādu brīdi Alaks vienkārši soļoja un tad lēni iegrima ūdenī un atvēra acis. Ūdens bija duļķains uz zaļgans tā dzelmē. Aizpeldējis dziļāk, kur pieceļoties kājās vairs nevar aizsniegt zemi, viņš iznira, lai ieelpotu gaisu. Miglains un aizplūdis priekšā pavērās pārējo peldētāju skats. Alaks ienira un peldēja tālāk. Saules gaisma skaisti apstaroja ūdens virsmu, pavērodams ūdenssauli, Alaks ienira dziļāk un noglāstīja ūdens dzelmes maigās smiltis. Jūras sievas maigā āda. Alaks nodomāja un atkal sajuta vajadzību ieelpot. Viņš iedomājās, kā būtu, ja tagad iznirstot viņu pārsteigtu bieza ledus kārta un viņam nāktos noslīkt šeit. Bet ķermenis strauji iznira laukā un Alaks aptvēra, ka nav noslīcis, bet toties ir ļoti tālu no pārējiem un krasta.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 02.11.2007 10:22

Sofei mierīgi peldējās nedaudz atstatus no citiem. Viņa aizvēra acis un peldēja uz muguras. Sofei jutās brīnišķīgi. Viņa iedomājās, ka viņa atrodas jūrā netālu no kādas skaistas salas. Ūdens bija patīkams. Savās fantāzijas viņa redzēja nāras, un uz brīdi vēlējās par tādu kļūt. Sofei jau sajuta kā zvīņas apklāj viņas kājas, kā notiek pārmaiņas viņai iekšā. Meitene atcerējās pasaku par Mazo nāriņu un nodomāja. Varbūt, ja Alaks arī būtu nāra, man nevajadzētu princi. Sofei klausījās pārejo čalās un ūdens šļakstīšanā. Jā, viņa bija laimīga...Vai vispār ir bijis daudz brīžu, kad viņai nebūtu bujis labi?

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 02.11.2007 12:40

Džins metās dziļāk ezerā, tautiņstilā, mētajoties ar rokām kā traks, viņš kūla ūdeni un strauji pledeja talāk no krasta. Muskuļos atkal ielija vinggrums un spēks, prāts atguva skaidrību.
Viņš lēnām sāka peldēt atpakaļ uz krasta pusi, vērojot pārējos jauniešus.
"Lai dzīvo vasaras izklaides pie dabas!" viņs jautri uzsauca.
Jā, viņam bija taisnība. Garastāvoklis atkal uzlabojās.

Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 02.11.2007 14:45

Kriss vairs nevarēja pretoties ezera vilinājumam un skaņām, kas no tā nāca - draugu priecīgās klaigas, ūdens šļaksti. Puisis nometa zemē somu, un uzlicis roku uz Esteres pleca, teica:
Pasēdi mazliet, un tad nāc ūdenī. Varu saderēt, ka tas ir brīnišķīgs.
puisis ar platu smaidu teica, un turpat meitenes acu priekšā norāva kreklu, ko uzmeta uz somas. Pēc mirkļa tur pat, virsū kreklam gulēja arī bikses, un puisis bija palicis peldbiksēs. Nākamajā mirklī, viņš jau atradās pie ezera un godbijīgi to apskatīja. Pie krasta bija labs, zarains koks, pa kuru Kriss jau rāpās augšā. Pēc pāris minūtēm, viņš stāvēja virs ezera un pārējo galvām, skatīdamies lejā.
Ceru, ka tur ir pietiekami dziļš, un es nenolauzīšu kaklu.
Kriss pie sevis ar smīnu nodomāja, un atspēries no resnā zara, kā no tramplīna, lidoja ūdenī, pēc sekundes apšļaksot visus, kas atradās 5 metru rādiusā viņam apkārt.
Izniris, Kriss sapurināja zilos matus un peldēja uz krastu. Iznācis no ezera, slapjais puisis piegāja pie Esteres.
Kā jau teicu, ūdens ir brīnišķīgs. Nāc, iesim.
viņš pasniedza slapjo roku, ar otru, tikmēr, slaucīdams slapjas matu šķipsnas nost no acīm.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 02.11.2007 15:11

Kamēr visi pārejie jaunieši apguva ezeru un ta dziļumu, Lenna jau to bija izdarījusi agrāk, tāpēc zināja, ka ienirstot ezera vidū un aizpeldot līdz pašam ezera dibenam, var šo to atrast. Kopš bērnības Lenna bija lieliska peldētāja, izcēlās ar savām niršanas prasmēm un spēju ilgāk nekā citi aizturēt elpu.Un katru reizi viņa arvien izaicināja sevi uz jauniem sasniegumiem,jo viņai nepatika lepoties ar kaut ko pagājušu.Turklāt viņa nespēja iedomāties ieniršanu ar aizvērtām acīm.Vienalga cik duļķains būtu ūdens, Lennas dūmakaini pelēkās acis vienmēr bija atvērtas un, lai peldēšanu padarītu arvien interesantāku, no dzelmes vienmēr kaut kas tika iznests diensgaismā.
Ezera dzelme bija dūņaina, taču meiteni tas nesatrauca. Viņa pašķīra dūņas pie paša ezera dibena un uzmanīgi nopētīja to.Akmentiņi.Sameklējusi visskaistāko Lenna paņēma to, taču ieraudzīja kaut ko baltu nozibam un pašķīra dūņas vēlreiz.Tas bija pilnīgi balts, gluds akmentiņš, vietām caurspīdīgs un ar mazu caurumiņu tā vidū.Lieliski, Lenna nodomāja, laimes akmens. Sajutusi, ka viņas gaisa rezerves tuvojas baigām, Lenna peldēja uz augšu un ieraudzīja, ka kāds arī atpeldējis tik tālu. Viņa iznira netālu no Džina, cerot, ka viņu nesabiedēs, tīksmi ievilka elpu un triumfiāli aplūkoja savu akmentiņu dienasgaismā.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 02.11.2007 16:40

Alaks ienira vēlreiz. Viņš ļāva ūdenim sevi glāstīt, vienkārši gulēdams ar skatienu uz dzelmes pusi un izplestām rokām. Ezers izstaroja īpašu mirdzumu, šķita, ka gaisma tagad nāk ne tikai no augšas, bet arī dzelme to atstaro - dīvainu, vilinošu un maigu gaismu. Tā nāca netālu no Alaka. Zaļganā dūmaka un ārpasaules skaņas, kas ūdenī likās palēlinātas un nedaudz biedējošas, uzdzina Alakam šermuļus. Peldēdams uz savādās gaismas pusi, viņš ieraudzīja kaut ko pavisam neparastu. Starp biezajām ūdenszālēm atradās kaut kas, no kā nāca šī gaisma. Kaut kas...
Bet pilnīgais elpas trūkums lika Alakam iznirt ārpusē. Viņš atradās starp ūdenszālēm. Mazliet nodrebinādamies no šķietami vēsā gaisa, Alaks peldēja pie Sofei un pārējiem.
Šis ezers ir savāds. Tas mirdz. viņš, jusdamies īpaši piekusis, noteica māsai, cenzdamies elpot mierīgi.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 02.11.2007 16:49

Sofei uzsmaidīja un mierīgi atbildēja: Jā, es arī jūtu. Šis ezers ir noslēpumains. Man šķiet, tas ir dziļāks nekā mēs domājam.Viņa piepeldēja pie satrauktā Alaka un aplika viņam apkārt rokas, tad pietuvināja lūpas pie brāļa auss un nočukstēja: Ko tu redzēji? Pasaki man, kas ir tas, kurš lika tev aizpeldēt? Es jūtu tavu satraukumu pat caur ādu! Sofei juta,ka Alaks mazliet dreb. Viņa zināja, ka pasaulē ir maz lietu, kuras spētu likt brālim nobīties. No malas izskatījās, ka Sofei un Alaks tikai apskaujas. Tā bija laba maska intensīvajai sarunai, kura bija sākusies.

Iesūtīja: Anomalia ; laiks: 02.11.2007 17:46

Julians atbrīvojies no drēbēm nira.
UN ietriecās ar galvu tieši pret ezera dibenu.Lēni grimstot Julians juta ka nespēj pakustēties , un tas gan bija....

Iesūtīja: Līg ; laiks: 02.11.2007 20:23

Eštons nozuda kaut kur zem ūdens.
-kur tu..? bet viņš jau vairs nebija redzams. Ezera ūdens bija pārāk tumšs, lai tagad viņu saskatītu. Iekodusi lūpā Eva vairākas reizes apfriezās apkārt, it kā tas viņai varētu palīdz Eštonu ieraudzīt. Viņai nekad nebija patikušas situācijas, kad viņa nejūtas pārliecināta.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 02.11.2007 21:26

Evelīna sēdēja krastā nu jau ar smaidu vērojot pārējos. Meitene juta, ka šis būs kaut kas tāds, ko viņa nekad neaizmirsīs. Viņa un viņai tuvāk pazīstamie draugi atradās šeit, lai izklaidētos un viņa mierīgi visus vēroja. Katru no viņiem. Meitene pamanīja, ka pazūd Julians, taču Eštonu meitene nmepamanīja, jo priekšā stāvēja Eva un ko nu viņi tur darīja. Evelīna piecēlās kājās un domāja, ka viņš ir tikai uz ilgāku brīdi izlēmis ienirt. Viņa paņēma nomu un no tās izvilka skaistu, gaiši zilu peldkostīmu un iegājusi krūmos, pārģērba to. Meitene iznāca laukā un devās uz ezera pusi. Viņa lēnām iegāja ūdenī un tad strauji ienira patīkamajā ūdenī, kurš viegli glāstīja viņas ķermeni un lika sākumā vieglām tirpām pārskriet pār muguru. Viņa iznira laukā un velnišķīgi pasmaidīja, kad ieraudzīja Lennu un Džinu stāvam netālu no viņas. Saņēmusi spēku, Evelīna salika kopā plaukstās un cik vien ātri spēdama, nolaida tās pār ezera ūdens virsmu. Lielas šļakatas tika viņiem abiem un meitene iesmējusies žigli atkal ienira ūdenī. Viņa vēlējās iepeldēt dziļāk un tad pamanīja, ka kaut kas grimst. Viņa piepeldēja klāt un izbijās, kad ieraudzīja grimstošo Julianu. Meitene steidzīgi piepeldēja viņam klāt, saķēra viņu aiz rokām un mēģināja uzvilkt puisi augšā. Viņa gandrīz jau padevās, kad sasniedza ezera virsmu un dziļi ievilka elpu. Julians šķiet nebija pie samaņas, tādēļ Evelīna sparīgi kustināja savas kājas, lai noturētos virs ūdens un nenogrimtu. Viņa smagi elsoja un lēnām virzījās uz krasta pusi, turot Julianu kā viņai mācīja kāds glābējs. Aplikusi vienu roku ap Juliana krūškurvi un uzmuguras peldēdama tuvāk pārējiem. Viņa juta, ka spēki strauji zūd, tādēļ ar visiem spēkiem iekliedzās.
- Palīdziet! -

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 02.11.2007 23:03

Kad Evelīna uzšļakstīja kārtīgu devu ar ūdeni virsū Lennai, meitene dzidri iesmejās un vēlējās atdarīt ar to pašu, taču Evelīna bija pazudusi zem ūdens.Kad pēc mirkļa Evelīna iznira kopā ar Julianu, Lenna nekavējoties steidzās palīgā un sekundi pēc Evelīnas palīgā sauciena atbrīvoja Evelīnu un paņēma Julianu vienā rokā, piespiežot pie sevis, tā lai galva būtu virs ūdens un peldot sāniski viņa dabūja Julianu krastā.Lenna pat nebija aizeslusies un satraukti nobēra:
"Atgrieziet viņu pie samaņas!Tā bija vienīgā lekcija, ko es izlaidu glabējos!Kāds?" Lennas balsī jautās izmisums.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 03.11.2007 09:36

Evelīna pateicībā paskatījās uz Lennu un ar pēdējiem spēkiem aizpeldēja krastā. Viņa knapi spēja iziet no ūdens un kad izkāpa krastā, sabruka siltajās smiltīs. Meitene nebija pēdējā laikā vispār peldējusi un nodarbojusies ar niršanu vai ko tādu, tādēļ viņa bija pāāk vārga. Aste bija izjukusi un tagad viņas sarkanie mati viegli ieskāva meitenes seju. Viņa vēlējās iet un palīdzēt, taču zināja, ka bija pārķ vārga, tādēļ lūdzās lai kāds viņam palīdz pēc iespējas ātrāk.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 04.11.2007 11:32

Alaks joprojām turēja Sofei apskautu un juta viņas miesu piespiestu sev tik tuvu klāt, ka tas viņam šķita pat mazliet biedējoši. Viņš dzirdēja, ka kaut kas ir noticis ar Julianu, bet necentās iesaistīties. Tur ir citi.
Es redzēju... Es neko neredzēju, bet kaut kas izstaroja gaismu. Viņš čukstēja māsai. Aizpeldēsim tur nedaudz vēlāk kopā. Es tikai nedaudz atpūtīšos. Esmu piekusis un mazliet nosalis. Alaks čukstēja. Tad neveikli atraisījās no Sofei slapjā apskāviena un centās neskatīties māsai acīs. Viņš ātri devās uz krastu, kur atradās pie samaņas neesošais Julians un abas meitenes. Alaks vienkārši vēroja notiekošo. Viņš nekad nebija palīdzējis tādos gadījumos un arī šoreiz cerēja, ka viņam nenāksies neko tādu darīt. Kas šeit noticis?

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 04.11.2007 11:48

Sofei nesteidzīgi sekoja brālim. Viņa piegāja pie Juliana, notupās un noskūpstīja pieri. Man somā ir ožamais spirts! Alak, atnes to lūdzu! Sofei paņēma Juliana galvu un ielika to savā klēpī. Ceru, ka nekas nopietns. Bet, ja Alaks redzēja...Varbūt tam ir sakars ar Julianu... Kad ožamais spirts tika pielikts pie puiša deguna, Sofei nopūtās. Viņam vajadzēs pagulēt mierā kādu laiku. Mēs nezinām, cik nopietna ir viņa galvas trauma. Cerēsim, ka tas nav smadzeņu satricinājums. Sofei vienmēr patika medicīna, taču studēt viņa nevēlējās. Tas bija kā hobbijs, tāpat kā ārstniecisku zālīšu lasīšana. Julian,viņa čukstēja, julian!

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 04.11.2007 15:35

Kad Lenna un Evelīna sāka nedaudz muļķoties un spēlēties, Džins papeldēja malā, bet tad notika nelaime ar Juliānu. Lenne ātri noreaģēja un pusis bija krastā.
Džins arī izkāpa no ūdens un piegāja klāt.
"Vispār labi, ka galvas trauma, nevis slīkšana, jo viņš nepaspēja sarīties ūdeni, bet varbūt kaut kas arī tika plaušās."
Kad Sofei izmantoja ožamo spirtu, Džins pieņēma, ka zēns elpo, citādi tas būtu bezjēdzīgi.
Viņš notupās blakus Sofei.
"Vajag aukstu kompresi, ko jāpieliek pie sasituma vietas. Un jātur viņa galva tā, lai viņš neaizrītos pats ar savu mēli, kamēr nav atguvis samaņu."

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 04.11.2007 16:01

Lenna jutās atvieglota, ka vismaz kāds beidzot palīdz Julianam.Pavērusies debesīs viņa nopūtās un domā cīnījās pati ar sevi Ja viņš...Sasodīts, nedomā par to!Viss būs labi un nākamreiz aizej aizpildi robus glābēju kursos!. Pēc brīža Lenna bija savedusi savas domas kārtībā un nevērīgi paskatījās pati uz savām rokām. Viena roka bija sažņaugta dūrē un paverot plaukstu viņa pamanīja, ka vēl joprojām tur savā rokā balto akmentiņu ar caurumu vidū. Es glābu cilvēku ar sažņaugtu dūri?Lenna!?Tu šodien pārspēj pati sevi.
Brīdi padomājusi, viņa pieskrēja pie savas mugursomas un izvilka no tās melnu, tievu atlasa lentīti, kura bija palikusi somā kopš viņas dzimšanas dienas. Pēc dažu mirkļu ķimerēšanās, Lenna uzkāra sev kaklā lentītē iekārto akmentiņu, kurš tūdaļ pat 'iekārtojās' saulespinuma bedrītē. Tieši kā nomērīts, meitene konstatēja un nu jau laimīgāk paskatījās uz apkārtējiem.
Ievērojusi smiltīs guļošo Evelīnu, Lenna nolēma pārbaudīt meitenes stāvokli un piegājusi viņai klāt jautāja:
"Ar tevi viss kārtībā?Dzīvotāja būsi?" Lenna neviļus uzmeta bažīgu skatu uz Juliana pusi un apsēdās smiltīs blakus Evelīnai.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 04.11.2007 16:19

Evelīna smagi elpojot pievēra acis, jo beidzot kāds bija aizgājis palīgā. Viņa tā gulēja, līdz meitenei blakus apsēdās Lenna.
- Jā, gan jau būs labi. Es neesmu negāda glābēja un ilgu laiku arī nebiju peldējusi, tādēļ tagad ir kā ir, bet ko es, kā Julianam? Viņš ir dzīvs? Viss kārtībā? - Meitene satraukti pieslējās sēdus un uzlūkoja Lennu.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 04.11.2007 17:22

"Tu esi ne mazāk svarīga, it īpaši pēc to ko tu izdarīji." sekoja nopieta piebilde par Evelīnas vārdiem.
Lenna uzmeta šaubu pilnu skatienu bariņam, kas darbojās ar Julianu.
"It kā dzīvs, bet...Īstenībā es galīgi nesaprotu, kas tur notiek." viņas skatienā bija jaušamas bailes par iznākumu, kad viņa paskatījās uz Evelīnu un pirksti nervozi virpināja balto akmeni.
"Es ienīstu šādu bezpalīdzības sajūtu.Labi, ka es gāju tikai uz glabēju kursiem, nevis uz pašiem glābējiem, tad tā būtu katastrofa." Lenna nopietni, bez mazākajām žēlošanās pazīmēm bilda.Paviršība, viņa domās nikni sevi nolamāja.

Iesūtīja: Dvēseļu marionete ; laiks: 04.11.2007 18:50

*Holly mother, jūs esat nenormāli. grin.gif jāatzīst gan, ka mani tas iepriecina, bet nu... xD.gif Pieņemsim... tikai esiet saudzīgāki pret savu GM lūdzu. smile.gif *


Julians tika izvilkts un draugu pulciņš apstājies ap viņu apkārt, centās kaut kā glābt viņa dzīvību, murdoņam šausmas un asinis tas bija praktiski viss, kas bija saskatāms attiecīgajā vietā un laikā. Apkārt čaloja putniņi, ezera ūdens aizvien savos dzidri zilajos toņos urdēja, netālu no tā arī izgāja neliels, taču brīnumaini skaists strautiņš. Viens no grupiņas personāžiem bija atdalījies paģiru un dabisko vajadzību mākts. Aizvirzījies praktiski līdz ezera pretējam krastam, kur pat zāle likās zaļāka, debesis zilākas un ziedi krāšņāki Grego sāka nokārtot visu ko viņam vajadzēja...
Kad puisis jau grasījās atgriezties atpakaļ pie pārējiem nejaukais garstāvoklis burtiski vai tika aizpūsts prom ar vasarīgo vējiņu un skatiens automātiski tika piesaistīts krāšņajai dusošajai būtnei. Eņģeļa spožie spārni sedza gaisīgajā, baltajā kleitā tērpto, svēto ķermeni. Viegla, bāla gaisma plūda no šī ķermeņa atgaiņājot puisim visas sliktās emocijas un pašsajūtu. Var jau būt, ka Gregorijam prātā nāca daudzas un dažādas muļķīgas domas, taču bija skaidrs kā diena, ka eņģelis bija īsts un dzīvs, kā rīkoties palika vien Grego ziņā.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 04.11.2007 21:57

Hahahaha..ha. Esam un būsim. Nesaudzēsim. Pat nedomā par to. grin.gif

- Ik viens rīkotos tāpat. - Evelīna klusi noteica un arī paskatījās uz bariņu. Viņas sirds satraukti sitās un meitene lēnām, uzmanīgi piecēlās kājās. Viņa uzlika roku uz Lennas pleca un mierinoši noeica.
- Nekas. Neuztraucies un nevaino sevi. Nāc, labāk aiziesim paskatīties kā viņam iet. Varbūt Julians jau ir atgriezts pie samaņas. - Evelīnas sarkanie mati bija izjukuši un tagad nevaldāmas čirkas spurojās pāri viņas pleciem un skaistajās, zilajās acīs varēja redzēt maigumu un satraukumu.. Viņa bija pasniegusi Lennai pretī savu slaido, viegli iesauļoto roku un smalkajā sejā jautās viegls smaids.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 04.11.2007 22:19

"Jā, ejam!" Lenna nu jau priecīgāk atbildēja Evelīnai.
Kad Evelīna Lennai pasniedza roku sekoja dzirkstoši smiekli "Man būtu jāpalīdz tev, nevis otrādi!" pēc šī izsauciena Lenna simboliski uzlika plaukstu uz Evelīnas plaukstas un pati, bez palīdzības, piecēlās un veltīja Evelīnai smaidu, "Tikai nesaproti nepareizi, mani varēsi cilāt citreiz, ja vēlēsies, bet pašlaik es jūtos tik spēcīga,ka varētu tevi nēsāt pārmestu pār plecu." Lenna gandrīz jau gribēja piepildīt teikto, bet saprata, ka situācija tomēr prasa lielāku nopietnību, kaut bija arī skaidrs, ka tā ir dabiska psihes reakcija uz apkārt noteikošo, cenšoties jūtas pavērst neadekvāti situācijai.
"Labi, ejam lūkoties kā viņiem iet. Tev palīdzība vajadzīga?" balss bija atguvusi mierīgu toni un Lenna droši lūkojās uz Evelīnu.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 04.11.2007 22:43

Evelīna dzidri smējās un saņēmusi Lennas plaukstu jau taisījās palīdzēt maitenei piecelties, taču viņa pati, bez pūlēm piecēlās. Viņa smaidīja un noteica.
- Šķiet tu izstaro tik daudz enerģijas, ka tā ieplūst arī manī un uzreiz jau jūtos mazliet laimīgāka un spēcīgāka. Tad.. cilāšu tevi citreiz. Dodu solījumu. - Meitene smejoties noteica un tad simboliski uzlika roku uz sirds. Viņa jau jutās daudz labāk un nu lēnām kopā ar Lennu gāja uz Juliana pusi. Viņa gan vēl nebija līdz galam atguvusies un iešana nebija tik raita un dejojoša kā citreiz, taču paskatījusies uz Lennu un mierīgi pasmaidījusi Evelīna noteica.
- Nekas. Teicu, gan jau būs labi. Vienīgi es vēl nevaru tik raiti kustēties... -

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 04.11.2007 23:10

Lenna tik tiešām jutās labi, un viņai acumirklī radās ideja kāpēc tas tā ir:
"Pie visa vainīgs svaigs gaiss.Tas ir kā narkotikas, jo tālāk, jo trakāk.Un man prieks, ka tagad jūties labāk, bet es šaubos vai mana cilāšana novedīs pie kā laba, no tik smagas būtnes var dabūt bruku." viņa turpināja jokot un varēja manīt, ka pati Lenna jūtas diezgan apmierināta ar savu izskatu,tomēr viņa nebija iedomīguma iemiesojums, bet patika par to pajokot.
Lenna nekur nesteidzās, pieskaņojoties Evelīnas solim, viņas abas nonāca pie Juliana un tiem dažiem, kas bija ap viņu:
"Kāds īsti ir stāvoklis?" tagad jau nopietni Lenna jautāja.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 04.11.2007 23:22

- Jā, svaigs gaiss vienmēr nāk par labu. Tas attīra no visiem pilsētas piesārņojumiem un prāts uzreiz paliek skaidrāks. Bet Tu nemaz neizskaties tik smaga, lai man no tevis paliktu sliktāk. Varu saderēt, ka Tevi pacelt būtu nieks. - Meitene smiedamās atbildēja un drīz jau viņas bija pie bariņa. Evelīna nopūtās un notupusies skumji apvaicājās.
- nu? Kā viņam ir? Viss būs kārtībā?

Iesūtīja: Ilivarra ; laiks: 04.11.2007 23:44

Grego tiešām vajadzēja atliet un galva griezās, tādēļ puisis jau bija pasteidzies un aizgājis projām no pārējiem, pirms sākās viss interesantais. Aizdomājies, viņš attapās, ka ir praktiski ticis līdz ezera otrajam krastam. Nu neko darīt, ja vajadzēja, tad vajadzēja.
Piegājis pie krūmiem, Grego atdarīja biksēm rāvējslēdzēju un ar patīkami pūtienu, nokārtoja savas darīšanas. Aizdarījis rāvējslēdzēju, puisis jau gribēja iet projām, līdz izbaudīja tīkamo vēju un ievēroja kaut ko neparastu. Eņģeli... Ar lielām acīm piegājis klāt, Grego nopētījis to, noteica.
-Viss! Es apsolu, kad es vairs nekad nesmēķēšu to zaļo mē.slu! Es zināju, ka viņa saēdīs manas smadzenes, bet nejau tik ātri!-
Puisis sevi iepļaukāja, lai pārliecinātos, ka viņam tikai rādās, bet tomēr tā nebija. Piegājis tuvāk, Grego viegli iespēra līķim un teica.
-Ei čalīt... Viss ok? Līdz helovīniem vēl tālu.-
Dīvaini, bet viņš jau jutās labāk, tā it kā paģiras uz sitienu būtu izgaisušas.

* Bet nu čist piebremzējat tauta.. GM šobrīd ir nelielas problēmas ar interneta sasniegšanu.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 05.11.2007 09:09

Sofei pievērsās līdzi jutējiem. Būs dzīvotājs!Bet viņam būs daudz jāatpūšas. Viņš jau nāk pie samaņas! Julian?Sofei atkal sauca. Mums vajadzētu ārstu! Paklausieties, man jāsadabū ceļmallapas. To uzlējums lieliski palīdz atkopties. Vai kāds tās nevarētu salasīt? Un asinszāli arī? Sofei skatījās uz Lennu kā meklēdama glābiņu vai atbildi saviem vārdiem. Tad viņa atkal pievērsās vaidošajam Julianam. Piedod, mana Evelīna, par to, ka manas rūpes pret tevi izpalika. Viņa lūdzās, Bet esmu tev sagatavojusi ko citu. Man somā ir kaltētas meža zemenes. Palūdz, lai Alaks vai kāds cits uztaisa ugunskuru un uzsilda ūdeni. Tas or ļoti nepieciešams. Sofei kādu brīdi maigi lūkojās uz Evelīnu kā vēlēdamās meiteni apskaut un ietīt savās rokās. Viņa juta īpašu pieķeršanos Evelīnai, taču Sofei klēpī gulēja Julians- slims un puslīdz izgājis no ģīboņa.

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 05.11.2007 11:15

Estere jau bija atguvusies, kamēr visi baudīja ūdenspriekus. Viņa ar smaidu sejā vēroja notiekošo, pirms tam viņa bija klausījusi Tiai un uzlikusi plāksteri uz apskādētās rokas. Kriss veica galantu lēcienu, tādēļ meitene iesmējās un aplaudēja. Tad viņa novilka savas drēbes, paliekot vien dzeltenajā peldkostīmā. Dodamies, viņa uzsmaidīja Krisam, kurš aicināja viņu ūdenī.
Meitene jau grasījās mesties ezerā, kad viņa ieraudzīja Julianu. Ak, šaumas! Estere iesaucās, mesdamās pie parējiem, kuri centās dabūt Julianu atkal uz kājām. Sofei nodeva rīkojumu, kādam atnest ceļmallapas. Ilgi nedomājot, meitene pamāja ar galvu un metās meklēt šos augus.
Estere dedzīgi staigāja gar ezermalu, meklēdama ceļmallapas. Sofei bija teikusi, ka Juliana dzīvībai briesmas nedraudēja, tātad uztraukties nevajadzēja, taču meitenes rokas vienalga nedaudz trīcēja. Pārgalvji! viņa klusi noteica, pieliekusies, lai noplūktu kādu ceļmallapu, Tas viss varēja beigties pavisam nelāgi. Arī Krisam nevajadzēja lēkt...
Te meitene ieraudzōja Grego stāvu. Viņa jau bija aizmaldījusies krietnu gabaliņu no pārējiem. Grego, tu varētu palīdzēt salasīt ceļmallapas! viņa uzsauca, tuvojoties puisim.

Iesūtīja: Dvēseļu marionete ; laiks: 05.11.2007 13:40

-Grego-


Baltais eņģelis aizvien gulēja miris, neskatoties uz puiša izteiktajiem tekstiem un nekaunīgā spēriena.
 Bija skaidrs, ka alkohola lietošanas pēdas nebija skārušas būtni.


-LS ietvaros-

Zvani tika iezvanīti galvenajā pils zālē strauji pildījās dažnedažādas radības, kas uztraukti murdēja un ik pa brīdim izdvesa kādas ārkārtīgi dīvainas skaņas.
Pēkšņi telpu pāršalca klusums, uz augstas platformas parādījās trīs tēli, jau minētais eņģ
lis, vēl viens eņģelis un kāds vīrietis, kas pēc skata nevarēja būt vecāks par 20, varbūt 
1 gadu, melniem brīvi krītošiem matiem, ar pāris baltām šķipsnām. 
Viņa zaļās acis pārslīdēja pāri pavalstniekiem un ar klusu noskremšļošanos iesāka savu sak
mo.
 Sākumā viņš runāja nopietni zibinādams gudro skatienu uz visām pusēm, bet jau pēc brīža v
ņš plaši pasmaidīja.
-Mana tauta, mani pavalstnieki, es Jūs sveicu, gatavojieties dzīrēm, gatavojieties uzņemšanai, jo Viktorijas ķermenis ir atrasts un karaļbērni drīz pārkāps pāri pasauļu slieksnim.-
Gaviles un prieki lika pasaulei sarosīties, visi skrēja pa galvu un kaklu, lai atrastu vajadzīgos dekorus, uzklātu galdus un sagaidītu 300 gadus gaidītās būtnes-cilvēkus, Ādama un Ievas bērnus.

Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 05.11.2007 15:17

Krisam pamazām atgriezās labais garastāvoklis, taču tad Julians izdomāja nogrimt un sacelt baigo traci. Kriss nopūtās, un piegājis pie bariņa, kuri tekalēja ap puisi kā jukušas skudras, viņš ieklausījās izteiktajos rīkojumos, un piegājis viņiem vēl tuvāk, teica:
Ceļmallapas... vai tad viņam tek asinis? Un karstu ūdeni...nē, nu tiešām. Viņam tieši vajag kaut ko aukstu, un vispār, neprofesionāliem cilvēkiem, kuri domā, ka viņiem ir medicīniskā izglītība, nedrīkstētu ļaut pat pieskarties cietušajam. Tajos gadījumos ir jāizsauc ārsts.
Viņš paskatījās un Juliana piepaceloto galvu, kas atradās Sofei klēpī.
Muļķa meitene! Vai tu vispār zini, ka cilvēkiem, kam var būt mugurkaula un smadzeņu traumas, galvu un kaklu vispār un neviens cits, kā vien ārsti nedrīkst kustināt?! Tu viņam vari salauzt jau tā traumētos kakla skriemeļus.
viņš nikni teica.
Ak, nu, labi, ko es te jūs mācu. Gan jau paši būsiet tik gudri, un viss nokārtosies. Varu derēt, ka mūsu pulciņā ir kāds dziednieks, kas Julainu sadziedēs vienā acumirklī.
Kriss uzsita knipi un pagriezās, lai paietos nostāk no cilvēkiem.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 05.11.2007 15:17

Meitene vēlreiz nopūtās un atviegloti noteica.
- Ak, paldies Dievam! - Meitene palūkojās uz Julianu, kurš jau sāka atgūties un mazliet pavirzījās viņam tuvāk. Vina tagad nebija gatava celties un iet meklēt zālītes, tādēļ palika turpat pie Sofei un Juliana, nolēmusi, ka kāds cits gan salasīs. Viņa paskatījās uz Sofei un maigi pasmaidījusi bez nekādas žēlošanās noteica.
- Nekas. Es jau jūtos daudz labāk. Vienīgi nedaudz vārga, bet tas tā...

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 05.11.2007 15:26

"Protams, Sofei!" Lenna atbildēja aizcinājumam meklēt augus.
Redzēdama, ka Estere aktīvi lasīja ceļmallapas, Lenna nolēma pievērsties asniszālei. Visai apkārtesošajai dabai tika veltīts pētošs skatiens, kurš pieversās pie dzeltenajiem ziediem, kas auga netālu no vietas, kur stavēja Grego un Estere. Lenna nekavējoties devās turp. Uzmanīgi apskatījusi asinzāles viņai nācās klusi nošķendēties. Nevēlamās.
Turpinot meklēt un, pēc rūpīgas katra auga apskates, atradās trīs labo asinzāļu laksti.Ar šo pietiks, kaut arī es nesaprotu kā gan šajā gadījumā var noderēt asinzāle? Lenna uzdeva sev šo retorisko jautājumu, paskatīdamies uz bariņu pie Juliana.Kriss pašlaik kaut ko diezgan dusmīgā izskatā skaidroja Sofei un pēc tam aizgāja malā.
Vina piegāja klāt Krisam un pajautāja:
"Vai man tikai šķita, vai arī tu tikko skaidroji kaut ko par šo zālīšu nevajadzīgumu?" Lenna mierīgi jautāja, jo pati sev bija uzdevusi šo jautājumu.

Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 05.11.2007 15:42

Krisa tumšzilās acis pievērsās Lennai.
Jā. To es tiešām tikko darīju. Es gan neesmu ārsts, taču tik daudz gan zinu. Un tā meiča, Sofei, izskatās, ka vispār neko nesaprot no tā, ko šādos gadījumos vajag darīt. Viņa taču var salauzt Julianam kaklu. Ne sū*a viņam tās zālītes nevajag, viņam vajag ledu un ārstu.
Puisis nīgri skaidroja, mestdams nicinošus skatienus uz Sofei pusi.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 05.11.2007 16:07

Lenna ieskatījās Krisam acīs un nopietni, mierīgi un bez jekādām apvainojuma pazīmēm teica:
"Es zinu, ka tas, ko tagad teikšu, tev varbūt liks mani ienīst. Bet viņi ir tādi kādi ir, un pašlaik cenšas kaut ko darīt pēc labākās sirdsapziņas, bet tu stāvi malā un bubini. Pat es, iedama glabēju kursos, nevaru palīdzēt, jo nezinu kā. Būtu gājis klāt, pagrūdis visus malā, piedraudējis un pieprasījis savus noteikumus Juliana ārstēšanai.Domāju tev tas sanāktu pietiekami efektīvi."
Lenna paskatījās uz bariņu un uzlūkoja Krisu, jau būdama gatava pārmetumu vētrai.

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 05.11.2007 16:09

"Ledus laikam mums nav, es jau teicu, ka vajag auksta ūdens kompresi."Džins piecēlās un devā pie savas somas. Viņš izvilka dvieli un samērcēja to ezera ūdeni, ejot apkaļ paņēma arī sakē pudeli un kabatalakatiņu.
"Lūk - izmantojiet kā kompresi dvieli, bet alkaholu lai dezificētu brūci. varbūt no dedzināšas arī atgūs samaņu..."
Viņš nolika šī mantas blakus Juliānam. Džins pats netaisījās apkopt Juliānu. Nekādi labie draugu viņi nebija. Un te bija daudz meiteņu, kam tāda nodarbe būs piemērotāka.
Bet viņš pamanīja murminošu Grego, kurš veica kādu Džinam raksturīgu kustību. Nevarēja saprast kas tā īsti bija. Lai gan patisībā tāpat spicie čaļi mēdza pārbaudīt, vai piekautais un sadurtais vēl elpo...
"Grego, kas tev tur ir?" Džins aizdomīgi pavaicāja. Viņš nezināja, kas tur ir, bet nepatika, ka Estere iet tuvāk. Grego izturēšanās bija... biedējoša.
Džins tāpēc sāka iet tuvāk Grego.

Iesūtīja: Ilivarra ; laiks: 05.11.2007 21:47

Grego nedaudz izbrīnīts, bet ne vēl ar skaidru prātu, pieliecās klāt eņģelim. Uzlicis roku uz viņas vēnām, puisis nejuta neko, izlēmis pārliecināties, viņš pielika divus pirkstus pie kakla. Arī nebija pulsa. Nedaudz atkāpies, viņš noskatījās uz līķi un ievilcis elpu, gari novilka.
-Bļ.ēēēēē.... kāds pārāk daudz saldumus dabūjis helovīnos..-
Viņš izlēma paraustīt spārnus - tie turējās un Grego pavirzījās strauji uz atpakaļu ar muti atkārtu.
-Eu...jūs man neticēsiet, bet man priekšā guļ beigts eņģelis...-

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 06.11.2007 08:56

Šo zālīšu virums palīdz rehabilitēties. Es to zinu, bet ja mana palīdzība nav vajadzīga, es arī varu pastāvēt malā. atbildēja Sofei Krisam, tad atstāja Julianu guļam. Piedod, viņa nočukstēja. Sifei devās pie savas somas. Viņa bija mierīga, un nemaz dusmīga. Nav jau pirmā reize, kad cilvēki netic zālītēm. Viņa izvilka no somas burciņu ar kaltētām zemenēm un gāja pie Evelīnas mantām. Redzot, ka tās stāv kārtīgi saliktas, Sofei pasmaidīja. Mana princese... Meitene atstāja burku pie telts sainīša un devās uz to pusi, kur Grego kaut ko izmisīgi rādīja. Ak, kaut te atkal nebūtu kāds cietis!

Iesūtīja: Anomalia ; laiks: 06.11.2007 16:27

Julians atcereejaas uudeni....
Akmens.
Gaisma.

Ar garu saapju kliedzienu Julians tika iesviests atpakalj realitaatee.

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 06.11.2007 17:34

"Ko tu neteiksi." Džins atsaucās Grego un nāca tuvāk. Acīmredzams, puisim ticis par daudz kāsīšu. Ak, kur ši paaudze iet...?
"Paklau, tas tiešām ir enģelis!" pārsteigti noteica Džins pamanījis guļošo. Varbūt arī viņš bija pillā?
Džins pabikstīja ķermeni ar kāju, tapat kā to darīja Grego.
Džins nosvīda aukstiem sviedriem.
Līķis.
Un viņs bija tuvumā. Un viņam bija... problēmas ir mentiem. Ja šito piesies viņam...
"Liekas, ka te kādam bija masku balle vai kas tāds, ne?"
Džins nezināja ko darīt, viņs nezināja ko darīt...

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 06.11.2007 18:19

Jo tuvāk Sofei gāja, jo mazāk saprata ko abi puši baksta ar kājām. Izskatījās pēc cilvēka. Bet kāpēc tad Džins viņu baksta? Sofei redzēja, ka gulētājs ir baltā nosmērētā tērpā. Varbūt meitene... Viņa apstājās, tad mirkli vēroja apjukušos ceļabiedrus.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 06.11.2007 18:35

Lenna pamanīja dīvaino pulcēšanos un viņai interesēja, kas tur notiek, sarunas intonācijas izklausījās izbrīnītas, uztrauktas, kaut gan vārdus no šejienes Lenna atšķirt nespēja.

Kad tika pamanīts zemē guļošais eņgjelis, Lenna apstulba, bet saparatusi, ka tas ir līķis, nekavējoties pievērsa skatienu Džinam un neuzkrītoši piegāja viņam blakus.Lennas acis Džinam pavēstīja, ka viņa viņu saprot un vajadzības gadījumā dabūs no šejienes prom.

"Ja tas ir miris, tad mums ir vairākas iespējas, ko darīt. Citas godīgas, citas neitrālas un citas negodīgas.Priekšlikumi?" Lenna jautāja klātesošajiem, jo paslaik viņai šķita, ka šī būtne, lai arī magjiska un apbrīnojama, ir neliels traucēklis.Šo apziņu pastiprināja Juliana kliedziens, kad viņš beidzot bija nācis pie samaņas.

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 06.11.2007 18:50

Lennas klātbūtne palīdzēja Džinam aptapties.
"Vispirms visi ir liecinieki, ka es te i tuvumā nebiju..." viņš nomurmināja pie sevis.
Lennas priekšlikumi varēja būt vilinoši, tie neradītu problēmas, bet diemžēl šeit bija pārāk dadz cilvēku un kaut kādas nejaukas darbības ar liķa slēpšanu varētu likties... nejaukas no likumsargu viedokļa, ja tas nāktu viņu ausīs.
Enģeļa tērps bija diezgan reāls, biedējoši reāls.
"Vajadzēs laikam izsaukt policiju. Mēs taču visi esam tikai liecinieki, vai ne?"
Dzīnam nāca prātā doma, ka nav prātīgi iet klāt skatīties, kas tur guļ beigts, bet viņam pāŗak interisēja, kāpēc zemē guļ cilvēks, kā liekas meitene, enģeļa tērpā. Viņš pieliecās un parieza līķi uz muguras.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 06.11.2007 20:04

Alaks bija pievienojies pārējiem dīvainās būtnes vērotājiem. Viņa sejā varēja redzēt īstu pārsteiguma un šausmu izteiksmi.
Vai tiešām nav redzams? Tas ir eņģelis. Spārni ir pilnībā piekļāvušies mugurai viņš savādā balsī noteica pats sev, cenzdamies saprast, vai pats saviem vārdiem spējīgs noticēt. Iespējams, ka tas nemaz nav miris. viņš domāja vērodams, kā Dzins pagriež būtni uz muguras. Enģeļa seja bija pasakaina, baltā kleita un spodrie spārni bija mirdzoši it kā būtne būtu dzīvības caurstrāvota. Alaks neticēja savām acīm. Ja kāds šeit izspēlēja joku, kas bija mazticams, tad joks bija izdevies patiešām nesmieklīgs.
Baltā eņģeļa āda un aizvērtās acis un lūpas... Alaks juta savas māsas roku iekļaujamies savējā. Viņa ir īsts enģelis. viņš nočukstēja māsai. Neticami. Ko tas varētu nozīmēt?


Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 06.11.2007 20:12

Svētā dzēsgumija! nodomāja Estere, pienākdama pie mirušā ķermeņa, ap kuru jau bija sapulcējušies viņas draugi. Salasītās ceļmallapas izkrita no plaukstas. Prāts centās sameklēt kādu loģisku izskaidrojumu notiekošajam. Bet, bet... eņģeļi taču neesksistē! viņa izmisīgi nodomāja, veroties būtnē. Jā, viņa daudzkārt bija rakstījusi dzeju, stāstus, iztēlojusies, ka viņai blakus būtu sargeņģelis, bet tomēr kāda apziņas daļa bija teikusi, ka tas nevar būt, ka tā nav īstenība!
Estere norija siekalas. Tas, tas... noteikti ir kāds joks! viņa iesāka bet pabeidza domās. Vārdi nenāca pār lūpām. Iet klāt pārbaudīt? Noplēst spārnus? Tāpat bija skaidrs, ka tas patiesi ir kaut kas fenomenāls. Tā nevar būt īstenība! viņa izmisīgi nodomāja, iepletusi aicis. Nošūpojusi galvu, viņa strauji pagriezās. Tik dīvaina sajūta.
Viņa apņēma ar rokām savus plecus un nolieca galvu, pasperdama soli tālāk no eņģeļa mirušā ķermeņa.

Iesūtīja: Līg ; laiks: 06.11.2007 20:26

Eva nu jau bija iznākusi no ūdens. Atgadījums ar Julianu nebija no patīkamajaiem un vinš jau nebija nekāds svešinieks, lai meiteni neinteresētu vai zēnam viss būs kārtībā.
Tomēr Julians jau izskatījās atguvies. Švaki, bet tomēr atguviens. Nez kāpēc visu skatieni bija pievērsti kam citam. Eva nekautrējoties tūlīt pat pieslīdēja klāt. Intereses epicentri mēdz būt tie interesantākie. Un lai gan domas nākot pie draugiem bija jautrības pārņemtas, tās pilnībā izgaisa, kad pilnīgs apjukums apkļāva meiteni savās spīlēs, redzot balto būtni.
Kāds kaut ko teica par enģeli. Enģelis?
-tas nav iespējams,- ak, racionālajai un zinātniskajai Evai protams, ka nekas tāds nebija iespējams.
-Enģēli...neeksistē,- un protams, ka prāts vienmēr tiecās noliegt acīmredzamo. tas taču bija enģelis. Diemžēl, apziņa...ko gan tā var līdzēt tādos gadījumos?

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 06.11.2007 21:17

Sofei pārsteigti un skumji vērās uz nabaga mirušo eņģeļa ķermeni. Es ticēju...Un nu te tu esi, bet miris...tomēr pārdabisks... Sofei centās saglabāt mieru. Jauājumi- kāpēc?, vai tiešām? kāpēc tu nevari noticēt, ja jau iedomājies?, nevar būt?- virmoja meitenes galvā.Viņa noskūpstīja brāli uz vaiga tad lēni devās projām pie savām mantām. Un tomēr tik skaists!Sofei nočukstēja. Kņada ap eņģeli bija pārveidojusi dabu. Šķiet neviens nemanīja, ka saule nesilda, bet tikai spīd, ka vējš ir apstājies un sastindzis gaisā, ka koki un viss apkārt ir aizturējuši elpu...Te kaut kas nav labi. Eņģeļi nemirst tāpat vien...un nerādās cilvēkiem...

Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 06.11.2007 22:07

Kriss atmeta ar roku, un tad pievienojās pulciņam, kas bija apstājušies ap eņģeli.
varbūt apzogam to?
Kriss svešādā balsī izmeta, taču tie, kas Krisu pazina, zināja, ka viņš tikai joko un patiesībā ir uztraukts.
Kāds izdomājis muļķīgi pajokot. Laikam.
puisis skatījās uz eņģeli kā uz kādu nosistu prusaku - ar tādu kā pretīgumu.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 07.11.2007 08:17

Sofei pamanīja, ka Julians ir pamodies. Viņa klusi pieslīdēja tam klāt, noglāstīja pieri, tad jautāja : Kā tu jūties? Tu liki mums pamatīgi satraukties. Paguli mazliet, necelies.Julians izskatījās ļoti pārbijies un nemierīgs. Sofe viņam uzsmaidīja. Viss būs kārtībā, manuprāt tu esi pamatīgi sasitis galvu.

Iesūtīja: Dvēseļu marionete ; laiks: 07.11.2007 15:51

-Visiem.-

Tik daudz cilveeku un visi apstaajushies ap vienu nabaga radiibu, kas vairs neatdariija acis. Protams, ka tas bija neticami, iists engjelis un mezhaa, ko nu tur, tachu aciimredzamais bija skaidri aptaustaams. Tik daudzi jau bija bakstiijushi Viktorijas staavu, tik daudzi, ka Aizspogulijas trim gudrajiem jau tas saaka likties paaraak jociigi. Engjelja kjermenis tika apgriezts otraadi un smalkaa seja atklaajaas jaunieshu skatienam. Viena koshi zila asara bija apstaajusies uz buutnes vaiga, tik tieshaam, kaa dziiva, tachu liktenja aptureeta. Nepavisam neshkjita, ka buutne bija mirusi, tikai sastingusi laikaa. Ja cilveeks buutu miris tas gan buutu visai ljengans, tachu engjelis bija kaa izbaazenis, vaska figuura, vai kas tik pat nereaals, tachu briinumskaists. Julians bija atjeedzies, vareeja buut, ka neviens to iisti nebija maniijis, tachu ieprieksheejais atstatums starp Julianu un engjeli bija krasi saraavies, ezers shkjita mazs, gluzhi kaa diikjis. Magjija virmoja visapkaart. Satrauktaa murmuleeshana turpinaajaas, kameer Juliana paarsistaa galva un puns izgaisa kaa nemaz nebuutu bijushi, atkal jau dzidinoshais speeks uzdarbojaas cilveeku labaa.

Peekshnji no mezha skaistaakaas puses iznesaas piecas lielas, satrauktas vaaveres, kas kaut ko savaa starpaa murminaaja, taas bija apmeeram 50 cm garas, rudaam koptaam spalvaam.
Henrij, tu esi kaitinoshs, Vika ir jaasavaac, taa nevar, es tomer neticu, ka tos karaljbeernus atradiis un ja nu kaads kretiinisks cilveeku muulaaps vinju atrod, kaadi eksperimenti var tikt veikti. Mums tuuliit pat tas nekam nederiigais kjermenis ir jaaizvaac uz Aizspoguliju.
Vaavere verveleeja, bet lielaakaa taas pashas sugas paarstaave, kas shkjietami bija Henrijs kaut ko bubinaaja zem deguna un tad nonjurdeeja.
Labi, labi, ko tu esi tik uzvilkta, mees tachu jau skrienam.
Var jau buut, ka dziivniecinji buutu arii savaakushi liikji, ja peekshnji neieraudziitu baru ar cilveekiem.
Kaadas shausmas, vaacieties no vinjas vaacieties.
T'a pati vaavere klaigaaja, tikmeer kameer kaada cita saaka breekt.
Tuuliit pat jaazinjo Vilijamam, lai vinjsh izdzeesh SHO atminjas, ak sveetais Vil, jel piedodiet muusu greekus, es tachu teicu, ka vajadzeeja naakt aatraak.

-Aizspogulijaa-

Vilijams, Viktorija un Teola, visi triis bija saseedushies pie milzu spogulja un veeroja uz Zemes notiekosho. Viiriesha smiekli ik pa briidim piepildiija zaali.
Es vienmeer biju zinaajis, ka Aadama un Ievas beerni ir jokaini, bet no vinju muteem naak taadi joki, ka es nevaru ne nosmieties. Mums vinjus dereetu mazlietinj pabiedeet ko teiksi?
Viktorija pasmaidiija savu engjelisko smaidu.
Es gan nezinu vai tas ir pareizi, bet vari meegjinaat.
Un treshais engjelis noraidoshi papurinaaja zeltmataino galvu.
Ak Juus abi, Henrijs un Vouta kopaa ar paareejiem jau ir sadomaajushi vaakt tavu kjermeni prom, neshaubos, ka uzskries virsuu cilveekiem ar savu karstgalviibu.
Un visi triis atkal jau sasmaidiijaas, veel paraleeli smejoties savus labsirdiibas pilnos, sveetos smieklus.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 07.11.2007 17:10

Lenna, ieraugot lielās, runājošās vāveres, apstulba tik ļoti, ka žoklis tik tiešām stāvēja vaļā. Pēc brīža viņa atguvās un izberzēja acis, bet vāveres nemaz nedomāja pazust no viņas redzesloka. Eņģelis, Juliana brīnumainā izveseļošanās, runājošas vāveres un..."Neviens nedzēsīs ārā manas atmiņas!!!Pat netuvojieties man!" Lenna draudīgi brīdināja.
Viņa gribēja ķert pie naža, kas parasti bija apslēpts viņas kurpēs, bet atcerējās, ka pašlaik stāv vienā peldkostīmā.Velns pret stenderi! viņa domās nolamājās un ar lūdzošu skatienu pievērsās parējiem biedriem.

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 07.11.2007 19:37

"Tas noteikti ir kāds pavisma stulbs joks!" Džins nikni teica. Enģelis nevarēja būt īsts, bet viltojums... tas nebija reāli! Murgs kaut kāds. ja vēl tas būtu viņam vien...
Lai aina būtu pilnīga, parādijās resnas, labi noaugušās radības, kuruas Džins nodēvētu par bebriem, maskējušiem par vāverēm. Galvenais, ka tās runāja!

"Tas ir pilnīgas muļķības! Lai kas šito darītu, tas neies krastā! Visus kaulus salauzīšu, dzirdējāt?!" iekliedzās Džins.
Viņam neienāca nekas labās prātā, kā iespert enģelim, lai pārliecinātos ka tas nav izbāzenis.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 08.11.2007 15:10

Evelīna nesaprata kas notiek, jo visi bija aizgājuši pie kaut kā, kas gulēja zemē, un viņi likās pamatīgi satraukušies. Arī meitene jau devās ceļā, taču tad izdzirdēja Juliana kliedzienu un piegājusi pie viņa satraukti paskatījās kur palikusi Sofei. Meitene pārsteigta pamanīja kā puns pazūd un Julians kļūst vesels. Pie viņas un Juliana pienāca Sofei un meitene nodomāja, ka tagad varētu aiziet un paskatīties kas noticis. Fakts, ka viņai mugurā bija tikai peldkostīms, meiteni neuztrauca un vina pienākusi pie bariņa un ieraudzījusi eņģeli, šausmās ievilka elpu un noteica.
- Tas, tas nevar būt! - Meitene neticēja ka tas ir īsts, taču, kad Džins apgrieza eņģeli otrādi, viņa pieliecās tuvāk viņai klāt un arī pielika roku pie kakla. Tepat arī bija Eva, kura protams noliedza tā eksistenci, taču Evelīna kārtīgi pārbaudījusi eņģeli, satraukti paskatījās uz pārējiem un noteica.
- Tas.. tas nav nekāds joks! Viņa.. viņa tiešām ir eņģelis! Īsts eņģelis! Nekur nekas tāds nemaz nav dzirdēts un pat pierādījumi ar fotogrāfijām vienmēr likušies kā viltojums.. bet te, tagad manā priekšā guļ īsts eņģelis! Es to redzu un.. un varu tam pat pieskarties! - Meitene likās ļoti satraukta, taču viņa turpināja.
- Ja tas nebūtu īsts un būtu tikai joks, tad spārni būtu pielīmēti un varētu saredzēt līmes pēdas! Taču tie ir kā dabīgi izauguši un saistās ar viņas muguru.. ķermenis ir tik stīvs.. nedabīgi stīvs, ka liktos, ka tā ir tikai lelle, taču tas nav iespējams! - Viņa nezināja ko domāt. Viss liecināja par to, ka tas ir īsts eņģelis un meitene nemaz nevarēja attapties, kad pēkšņi kaut kas viņiem uzbļāva lai netuvojas. Meitene paskatījās atpakaļ un ieraudzīja pāris vāveres skrienot uz viņu pusi. Evelīna atguvakaut cik kontroli pār savām jūtām. Pēkšņi viss likās iespējams un fakts, ka vāveres runā, vairs nelikās tik ļoti satraucošs kā tas, ka te atrodas miris eņģelis. Meitene sajuta maģiju visapkārt un noteica.
- Nē, jūs to nedarīsiet! Jūs nedrīkstat izdzēst mūsu atmiņas! - Viņa pavērās uz Džimu un dusmīgi noteica.
- Beidz ta';cu viņu spārdīt! Viss likās savādāks un svešāks...

Iesūtīja: Hworang666 ; laiks: 08.11.2007 21:33

Mišels svilpodams gāja cauri mežam. Protmas, ka tas bija uz velna piesaugšanu, bet viņam bail no mistiskā nebija. Kas nav reāls, man nevar kaitēt... viņš nodomāja un savā nodabā turpināja doties tālāk. Pār plecu viņam bija makšķerkāts. Pašlaik viņš vēlējās vien tik daudz kā izvēdināt savu galvu un, ja paveiksies, noķert kaut ko vakariņām. Pēdējā laikā viņam bieži sāpēja galva un rādījās murgi. Viss sliktais, kas vien viņa dzīvē noticis... Vecāku nāve, drauga nodevība, kāda cita drauga nāve... Iesvilpojies skaļāk, lai šķietami aizpūstu prom saradušās domas, viņš nonāca pie ezera. Izlicis makšķeres, viņš sāka pētīt apkārtni. Lai arī cik jocīgi tas neliktos, viņam šķita, ka citā ezera krastā ir papilnam cilvēku. Iet apsveicināties, vai labāk ne? Mišels saspringti domāja. Nebija jau tā, ka viņam ļoti gribētos līst tādu gaisa gabalu pie citiem un tad vilkties atpakaļ. Bet tas, ka visi ap kaut ko sakoncentrējušies šķita varen aizdomīgi... Izšķīries par iešanu, viņš lēnām sāka soļot pārējo virzienā.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 08.11.2007 21:51

Tiamara pēc ilgas peldes bija apgūlusies ezera krastā, ļaujot mitro un puskailo ķermeni apžāvēt saulītei. Par smiltīm un citiem netīrumiem, kuri varētu pielipt guļot, meitene neuztraucās, bet tā izbaudot saules peldi, viņa bija iemigusi. Īsta atpūta! attālas draugu balsis viņu pamodināja, un pirms atvērt acis, viņa vēl kārtīgi izstaipījās. Tia apsēdās sēdus, "pulks" bija kur aizklīdis un bija tik dzirdama murdoņa, bet viņa nesteidzās. Lēnām piecēlusies kājās, viņa vēlreiz izstaipījās un nesteidzoties no ķermeņa sāka ņemt nost pielipušās smiltis. Vēljoprojām atrodoties savā melnajā apakšveļā, Tia atlaida vaļā savus pagaros, melnos matus un tos izpurināja, jau liecoties pēc savas baltās blūzītes, kas bija uzlikta tur pat virs īsajiem svārciņiem un kediņām, viņa ieraudzīja kādu nepazīstamu, izskatīgu puisi. Uzsmaidot puisim, viņa paņēma blūzīti un to uzvilka uz miesas.
-Ko tad jūs te darat?- viņa viegli pasmaidot, jautāja, kamēr smalkie pirksti lēnām pogāja ciet blūzīti. Kamēr lieki teikt, ka viss pārējais apģērbs, atskaitot, protams, apakšveļu, atradās blakus.

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 09.11.2007 11:13

"Beiz man teikt, ko man darīt un ko nedarīt!" Džins uzkliedza Evelīnai.
Viņš atkāpās no enģeļa.
Tas viss bija pilnīgs vājprāts!
"Kas jūs tādi esat? Kāpēc runājat? Atbildiet, vāveres!" ak dievs! cik muļķīgi tas skanēja! "Vai arī uzduršu uz iesma un būs mums sašļiks mandžūru gaumē!"
Džins turēja rokas sev pie krūtīm, viņš gandrīz vai ieņēma karatē stāju, bet tas būtu vispār neprātīgi. Labi, lai būtu miris, sastindzis enģelis, bet tās bija vāveres! Runājošās vāvers!

Iesūtīja: Anomalia ; laiks: 09.11.2007 13:18

Julians vairs nejuta sāpes.
Tās tika pazudušas kā nebijušas.Gaisā virmoja kautkas maģisks.

Julians piecēlās un devās uz visu pusi.Tur gulēja enģelis.Savadi gan taču bailes netika justas.
Savādi.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 09.11.2007 13:30

- Bet Tu, nekliedz uz mani! Itkā es vienmēr Tev teiktu ko darīt. - Evelīna viņam atcirta un sapurināja savas sarkanās matu cirtas.
- Mēs neko ļaunu negrasījāmies darīt - Meitene noteica vāverēm un pašķielēja uz Džina pusi. Ak, kādēļ gan vienmēr viņam ir jābūt tik.. tik agresīvam! Evelīna nodomāja un arī salika rokas uz krūtīm.

Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 09.11.2007 14:17

Kriss paskatījās uz Evelīnu un nostājās sava drauga pusē.
Apklusti, skuķi.
Puiša acis pievērsās runājošajām vāverēm. Kriss jutās nesaprotami mierīgi. Viņš spēra soli uz priekšu, tuvāk vāverēm, un izveicīgi satvēra vienu aiz čupra. Pacēlis sev to pie acīm, viņš vāveri nopētīja, tomēr turēja izstieptā rokā. Puisis to sapurināja.
Labi, un tagad paskaidrojiet....visu.
viņš nedaudz samulsis bilda.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 09.11.2007 15:30

Sofei pārsteigti noskatījās, kā Julians, viņai neko neatbildot, lēni kā transā piecēlās un devās uz eņģeļa pusi. Viņa nesaprata, kas notiek. Sofei tikai paspēja noteikt: Ar tavu galvas... Viņš taču ir slims...

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 09.11.2007 16:49

Alaks tagad jau jutās gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka tas tomēr ir joks. Eņģelis, vāveres... kāds noteikti šeit cenšas mūs pamatīgi apmuļķot. Viņš nesaprata vai smieties par Džinu un pārējiem, kas sāka smieklīgu strīdu, vai pamatīgi sapurināties, lai saprastu, vai tā nav kāda grupveida halucinācija. Viņš centās neskatīties uz vāverēm, bet tas izskatījās tik amizanti, kad Kriss pacēla vienu un sāka izprašņāt, lai tā visu paskaidro, ka Alaks klusi iesmējās.
Tad Alaks pārdomāja, ka tas ir joks. Viena no vāverēm skatījās viņam virsū ar savādu skatienu. Vāvere skatījās ar cilvēcīgu skatienu... Alaks centās aptvert šī notikuma smieklīgumu.

Iesūtīja: Hworang666 ; laiks: 09.11.2007 21:57

Pamanījis puskailu meiteni, Mišels mazliet sabremzējās. Nebija jau tā, ka vinš nebūtu kailu sievieti redzējis, bet balss kādā meitene runāja šķita pazīstama. Tā līdzi galvā atnesa skumjas, bet Mišls nespēja atcerēties kā tieši ir pazīstams ar šo cilvēku. Viņš ticies bija ar gandrīz tūkstoti dažādu cilvēku un sejas viņam prātā nepalika. Tādēļ, viņš izlēma izmantot pieklājīgu, bet mazliet atturīgu taktiku. To pašu gan varētu jautāt arī jums... Bet.. es... neko dižu... Tāpat vien... Izmetu makšķeres... Viņš tēloti vienaldzīgi atbildēja. Un ko jūs šeit darāt? Atrodaties izbraukumā ar saviem draugiem? Viņš pajautāja un ar roku pieklājīgi norādīja uz bariņu, kas ap kaut ko bija sastājušis.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 09.11.2007 22:19

Aizpogājusi balto blūzīti, caur kuru nepārpotami spīdēja cauri mitrais krūšturis, viņa pieliecās un paņēma īsos, melnos svārciņus. -Kā jau uzminējāt - izbraukumā...- nejauši melnmate ieturēja pauzi, -... ar draugiem. To pasakot, viņa sāka vilkt svārkus. Audums maigi slīdēja gar garajām un slaidajām meitenes kājās, līdz nonāca līdz vietai, kur tam vajadzēja būt, un meitene piekārtoja svārciņus, kuri nepāprotami bija īsāki par pieņemto garumu.
Tiamara atkal palūkojās uz tikko atnākušo puisi, kaut kas lika domāt, ka viņa jaunieti ir jau kur redzējusi. -Atvainojos, bet vai mēs būtu jau kur tiekušies?- Tia pieklājīgi iejautājās, vēlreiz sapurinot savus melnos matus, tā liekot, kādai melnai lentītei, izslīdēt no matiem, kamēr viņas zaļās acis, gaidoši lūkojās puisī. Ja viņš pieklājīgi, es ar, bet interesanti... es vienmēr atceros tos, kurus esmu kādreiz satikusi, bet šis puisis... it kā redzēts, bet...

Iesūtīja: Hworang666 ; laiks: 09.11.2007 23:26

Mišels neviltoti iesmējās. Tiesa gan, smiekli vairāk skanēja kā aukst un ne pārāk omulīgi. Tie bija drīzāk izmisuma, kā ļauni smiekli. Arī viņai šķita, ka viņi ir kur redzējušies... Tātad, viņi noteikti ir... tikušies agrāk. Pēdējais atskanēja visā Mišela galvā. Varētu būt, ka esam... Vieglais smaids uz sejas nu bija gandrīz kā maska. Īstenībā tieši šajā mirklī Mišela galvā gluži kā ar gaismas ātrumu šaudījās domas.. Daudz un dažādas... Vai tiešām varētu būt, ka viņa ir... Auksti sviedri izspiedās uz Mišela ādas. Kā jūs sauc? Viņš pārjautāja, pats nemazām nemanot, ka ausis bija saspicējušās uz maksimumu.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 10.11.2007 00:26

Tiamara lūkojoties uz puisi viegli iesmējās. Atšķirībā no puiša smiekliem, viņas smiekli bija silti un skanīgi, kuros varētu klausīties mūžīgi un sajust to nebēdnību un jautrību. Meitenes rokās jau atradās kediņas, kamēr viņa vēlreiz palūkojās uz puiša pusi. -Kāda gan atšķirība kā mani sauc? Varbūt mani sauc Feija vai Lila, vai Evelīna, vai Tiamara, tas neko nemaina, vārdi nav tie, kas atsauc atmiņas,- tā runājot, meitene jau atradās tur pat pretī puisim. Tas bijas Tias stilā, iepīt patiesību melos un melus patiesībā, sajaukt citiem prātus un... koķetais smaidiņš uz meitenes lūpām viegli notrīsēja, kad viņas zaļās acis, atrodoties cik tuvu šim svešajam puisim, ielūkojās puiša pelēkajās. Viņš nav šai valstī! Viņš vispār nav šai kontinentā! Meitenes galvā nodunēja domas, kad viņa saņēma rokās mirkli zaudēto kontroli. -Sagadīšanās,- pār lūpām neapzinoties pārvēlās vārdi, kad viņa puisim piemiedza, pēc tam paejot tam garām.
-Es atvainojos. Noteikti jūs sajaucu ar citu. Vienkārši jūs, izskatīgie puiši, vienmēr tik labi izskataties, ka sajaucat tādām parastām meitenēm kā man prātus.- tā runājot, Tia bija ar kailajām pēdām iebridusi mežā un atradusi savu somu, brida laukā. Iedomājoties vārdu savienojumu Tia un parasta meitene vien zinot kā Tiamara izskatās, vajadzētu sākt skaļi smieties, jo meitenes melnie mati un delnas ar sarkanjām un melnajām lentītēm, vienmēr baltā, apspīlētā blūzīte un īsie svārciņi, jau nerunājot par neierasti zaļajām acīm, radīja savādi valdzinošu izskatu. Zemes sastāvošās drazas, ejot pa mežiņu, dūra pēdās, bet tas netraucēja Tiamaras temperimentam, kurš šobrīd lika viegli pakoķetēt ar šo visnotaļ izskatīgo puisi, nedomājot par to, ka viņš ir svešinieks un ka tas var beigties arī letāli. -Varu saderēt, ka esmu jūs redzējusi uz kāda no tiem entajiem sieviešu jeb pareizāk jauniešu žurnālu vākiem ar uzrakstu: gada izskatīgākais puisis,- Tia jau atradās tur pat blakus Mišelam un nometa zemē, salīdzinoši smago somu. Nevarēja īsti saprast vai melnmate to domā nopietni vai ir izdomājusi mazliet pasmieties par puisi, jo balss skanēja pietiekoši nopietni, lai noticētu, bet rezgalīgais skatiens un smaidiņš, liecināja par ko citu. Vispār jau šāds stiķis Tiai bija kopš viņa maziņa būdama sāka īsti apjēgt savu rīcību un varbūt pat agrāk, bet izveidojies par izteiktu meitenes rakstura aspektu pēc tam kā tika nogalināti viņas vecāki un viņa ar Mišelu bija ietikusi bērnunamā, kur tādā veidā spēja gan apslēpt, gan parādīt savas domas. -Tātad atklājat noslēpumu: uz kura žunrāla vāka, es jūs esmu redzējusi? Man tak vajadzēs palielīties draudzenēm, ka esmu satikusi tādu smukulīti, kura bildi var apskatīt tur un tur... uz vispār jūs man varētu iedot autogrāfu, lai būtu kādi lietiskie pierādījumi, tik pagaidat, neejat prom!- Tia bija sākusi vārīties, ja tā drīkst teikt, šādās reizēs meitene vienkārši nebija pātraucama, kaut gan viņa nekad nebija pārtraucama, pat ja viņa skaļi nerunāja un ko aktīvi nedarīja. Apsēdusies un ieliekusi somu starp kājām, viņa sāka rakāties pa somu. Vispirms no somas tika izmesta sega, tad caurspīdīgs kosmētikas maciņš, kurš bija pilns ar dažādām tabletēm, tad mp3, telefons un vēl kaudze lietas, kas gan bija, gan vispār nebija iedomājamas pārgājienā ņemamas līdzi, kā mazs vēdeklītis, kurš savu mūžu nevarētu atvēsināt. Beigus beigās meitene izvilka saburzītu lapeli un pildspalvu, to pasniegdama no apakšas puisim. -Jūs jau noteikti esat noguris no autogrāfu došanas, bet lūdzu nesalaužat parastas meitenes sirdi.- Tia sāka likt visas mantas atpakaļ somā, -Ā, un nedomājat, ka es esmu no kā atkarīga...- liekot tablešu pilno maciņu somā, meitene jautri noteica, -...mana māte vienkārši ir apmāta ar visādiem neiespējamiems atgadījumiem, kas it kā var notikt brīvā dabā, tādēļ sadeva zāles pret visu, ko viņa vien varēja izdomāt,- pēc mirkļa viņa pieminēja, -mana audžumāte.-

Iesūtīja: Ilivarra ; laiks: 10.11.2007 11:57

Grego stāvēja starp pārējiem un ar izbrīnu sejā, ievēroja, ka viņiem pievienojušās divas vāveres, kuras runā un pie tam piedraudēja viņiem. Pēc brīža sekoja strīds, un puiša nervi nenoturējās.
-Aizpi.šat mutes!-
Viņš uzkliedza Džinam un Evelīnai.
-ZB, jau tā galva sāp un jūs te aurojat tākā, jums veiktu anālo zondi! Un, kas jūs esat par ķēmiem? Bila Geitsa vai japāņu neizvdevies robots?-
Grego spera soli tuvāk vāverēm, kaut vai viņš nebija tik drošs par viņiem. Puisis sev kala galvā, ka tie ir parasti robotiņi kurus vada kāds asprātis.

Iesūtīja: Hworang666 ; laiks: 10.11.2007 12:59

Mišels uzreiz pamanīja, cik ļoti meitenei patīk spēlēties ar cilvēku psiholoģiju. Dzīvojot neordināru dzīvi pēc kāda laika sāc "paņemt" viņu labākās īpašības un veiklākos izdomājumus. Tāpat kā, kad lūdz tūristam pāris santīmus biļetei un tavs līdzzinātājs paķer tūrista maku, uzreiz kā tas ir izvilkts. Tu skata pēc palīdzi tūristam viņu ķert, bet pa ceļam pakrīti un itkā sāpīgi sasities... Naudu pēc tam dala tieši uz pusēm. Izskatīgs? Mišels pārjautāja un viņa balsī atkal skanēja tā, it kā viņš būtu ļoti uzjautrināts. Nu... Kā teiksiet tā būs, bet par sevi neemu augstās domās... Vienkārši kārtīgi tīru savas drēbes un ievēroju paša higiēnu... Viņš nezināja, vai viņam patīk kaķa un peles spēle, bet turpināja, jo viņu interesēja pati meitene: turklāt jūs gan esat samērā pievilcīga... Viņš turpināja pavadīt meiteni pa meža taku. Saņēmis jautājumu par žurnālu vākiem, viņš iesmējās. Vienīgo reizi, kad viņa seja tika publicēta, bija policijas ziņojums... Nu jā... viņš turpināja plaši smaidot. Baidos, ka man ar žurnālistiem īsti nesanāk... bet... kurš var zināt, kad viņu pūlī nofotografē? viņš uzmanīgi atbildēja. Saņēmis uzaicinājumu parakstīties, viņš pasmaidīja un gandrīz jau parakstījās, kad cauri smadzenēm izšāvās doma: atklāsi savu vārdu, nezinot viņas? Amatieru cienīga kļūda, nekas vairāk. Viņš pasmaidīja un pieņēma blociņu, bet paraksta vietā uzskicēja skaistu rozi ar labi pamanāmiem ērkšķiem. Ikdienišķa cilvēka autogrāfs jums nebūs tik svarīgs, bet, lai zieds paliek jums... kā dāvana no manis. Norunājis viņš pasmaidīja. Tik tālu viss labi... Vēl iekritis viņš nebija. Kad meitene pieminēja audžumāti, tas kļuva par vienīgo salmiņu, pie kura pieķerties, lai uzzinātu par viņu ko vairāk. Audžumāte? viņš pārjautāja. Kas tad notika ar jūsu īsto māti? viņš neuzkrītošā manierē pajautāja.

Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne ; laiks: 10.11.2007 18:07

-Kriss-

Vāveres ārkārtīgi neapmierinātas par viņām izrādīto necieņu atņirdza savus asos zobus tā piedraudot, ka nebūs labi. Henrijs tikām bija paņemts aiz čupra, neapzināti gudrais, cilvēcīgais vāveres skatiens iemirdzējās indīgumā.
Dieva, Vilijama vārdā, es Jums pavēlu tūlīt pat atlaist mani, jo uz doto momentu Jūs pacēlāt savu netīro, cilvēcisko roku pret karalistes bruņinieku, par to Jums varētu draudēt giljotinēšana.
Henrijs bija ārkārtīgi dusmīgs un tāpēc pat neiedomājās, ka viņa teiktais cilvēkiem varētu likties muļķīgs.

-Grego-

Tai pat laikā Vouta bija piegājusi klāt Grego un pacēlusi ķepu parādīja asi nagoto, vidējo pirkstu. Šo žestu vienreiz vāvere bija redzējusi noskatoties Vilijama spogulī redzamās cilvēku izklaides.
Tu zini, melnais purva briesmoni, šitā tās lietas neies cauri, ja, man gan netīk to teikt, bet tu smirdi pēc beigta cerbera, turklāt man nepatīk tavs mūļiem raksturīgais apspalvojums, būtu saķemmējies.
Vāvere tikai murmināja un murmināja, pēc tam viņa sāka domāt ko vēl pateikt, lai pievērtu mataiņa muti. Vouta bija augstprātīga, tas bija dzirdams katrā mazākajā viņas izdvestajā skaņā, bet viņai arī bija tiesības, jo Viktorija skaitījās kā augstākais eņģelis, bet attiecīgā vāvere bija gandrīz vai eņģeļa labā roka.


-Džins-

Kamēr abas vāveres plūcās ar diviem no jauniešiem pārējās trīs neklausoties apkārt dzirdamajās runās un neticīgajās nopūtās pievērsās Džinam. Acis bija samiegtas.
Tu, šķībacainais tiranozaur, no vāverēm nekādi dižie šašliki nesanāktu, vai patiesi tu esi tāds muļķis?
Abas vāveres runāja unisonā, bet tā kura sākotnēji bija piesaukusi sava dieva žēlastību nu sēdēja uz zemes un vēroja Džinu.
Es Jūs lūdzu, ser, atsauciet jel palīdzību, šie necilvēki ir spēcīgāki par manām iedomīgajām rases pārstāvēm.



-Tikmēr Aizspogulijā-

Nosmējušies sarkani visi trīs svētie nolēma, ka cilvēku un vāveru strīds sāk iesvērties ne īpaši drošā gultnē un derētu vāverēm pavēstīt, ka sastaptās būtnes ir karaļbērni, kas ir nākuši, lai atkal savienotu Aizspoguliju ar Zemi.
Vilijams, Viktorija un Teola aizdomājās, un jau pēc mirkļa baltajā zālē tika iesaukts spēcīgas miesasbūves indigo, kas izcēlās baltajā telpā ar savu indīgi zaļo un tumsnēji sarkano ādas toņkārtu. Ķirzakveidīgā radība paklanījās trijotnes priekšā un jautājoši viņus uzlūkoja.
Kā jau tev ir zināms, Kabīrij, karaļbērni ir uzradušies, taču man ir aizdomas, ka mums zināmajai vāveru saimei šodien būs nepatikšanas, jo viņas ir uzsākušas strīdu un tā kā cilvēki atrodās uz pasauļu robežas un var palēnām atgūt vecās spējas un instinktus, bet vēl kādu laiku tas nebūtu ietecams.
Indigo saprotoši pamāja ar galvu un izslīdēja laukā no zāles.

-Visiem-

Jau tā mistisko būtņu pulkam pievienojās vēlviena, kas krasi atšķīrās no citām, indigo netaisījās nevienam dot paskaidrojumus, vai runāt, viņš vienkārši pamāja ar vienu no savām četrām rokām un vāveres atkāpās, turpretī cilvēku priekšā viņš zemu un godbijīgi noliecās. Vāveres automātiski saprata kam brēkušas virsū un pieplaka pie zemes purniņus atspiedušas pret mīkstajām sūnām.

Iesūtīja: Ilivarra ; laiks: 10.11.2007 18:14

Grego gandrīz vai sāka smieties, kad vāvere viņam tuvojās un sāka savā balstiņā, viņam braukt augumā. Palicis nedaudz nopietnāks, puisis spēra strauju soli uz priekšu un aizspēra viņu atpakaļ pāris metrus. Bet tad puisis ievēroja vēlvienu ķēmu un izlaida smieklus laukā.
-Tad robotu vāveres un tagad kaut kāds mudaks, tagad tēlo indigo, ahahaha. Nu davai uzbur man ugunsbumbu!-
Puisis nokrita uz ceļiem un sāka rēkt.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 10.11.2007 18:23

Jūs neatšķirat kliegšanu no atciršanas pretī.

Evelīnai apnika un viņai palika mazliet auksti. Viņa nodomāja, ka nav vērts vairs strīdēties, tādēļ pirms Grego un Kriss kaut ko teica, devās pie savām mantām. Viņa jutās labi nopeldējusies un patīkami tīra. Meitene paņēma somu un iegāja dziļāk mežā, pārģērbties. Meitene noģērba peldkostīmu un uzvilka apakšveļu, kurai pa virsu – īsu, baltu kleitiņu ar vidēju izgriezumu un īsām piedurknēm. Viņa saņēma matus atkal astē un uzāva kājās baltas iešļūcenes. Izgājusi no krūmiem, meitene nolika savu somu blakus noklātajam dvielim un tad pamanīja Tiu runājamies ar kādu puisi. Klusi pasmaidījusi, Evelīna pagriezās un devās atpakaļ, lai ar pārsteigumu pamanītu, kā Kriss tur vienu no vāverēm rokā, bet Grego ir nometies zemē un rēc. Pārsteigums bija arī tāds, ka bija uzradusies vēl kāda dīvaina paskata vāvere un Evelīna ziņkārīgi piegāja bariņam mazliet tuvāk.

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 10.11.2007 20:10

Estere bija nesaprašanā. Visapkārt kņada, neizpratne par notiekošo. Viņa apmulsusi vērās vāverēs. Sākumā šķita, ka tas atkal ir kāds joks. Vāveres - tik lielā izmērā un vēl runajošas. Meitene sāka domāt, ka tas viss ir tikai viena ilūzija. Sasitot galvu, viņai noteikti bija radusies kāda trauma, kuras rezultātā viņa redz halucinācijas. Meitene aizvēra acis un norija siekalas. ROkas nedaudz trīcēja.
Kad meitene, saraustītu elpu, nopūtās, viņa atvēra acis. Nu viņas priekšā jau stāvēja vēl kāda būtne. Estere klusi iekliedzās un ātri aizšāva mutei priekša roku. Būtne godbijīgi paklanījās. Grego locījās smieklos. Estere paspēra vienu nedrošu soli atpakaļ. Tā noteikti ir kāda galvas trauma! viņa nodomāja, iekozdama sev pirkstā.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 10.11.2007 20:28

-Ak!- Tiamara izklaidīgi atsvieda ar roku, kad cēlaš kājās. -Mana māte mūs nodeva un viņa tika sarauta gabaliņos. Zini, kā tajā vecajā labajā filmā par svešajiem,- viņa jautri teica, kaut gan deva patiesības teiktajā bija: māte patiesi bija nodevusi visus savus tuviniekus, un beigās par sodu... bet tā kā to neviens izņemot Metu nezināja, un šobrīd Tias uzvedība liecināja, ka meitene 100% ākstās, nebija iemesla domāt, ka meitene teiktu patiesību. Jā, vēl... Mišels. Tik viņš nezināja kā, viņš tikai zināja ka mamma ir izdarījusi ko sliktu, tādēļ sodīta, bet viņš neredzēja... neredzēja kā viņu... Zaļās acis izklaidīgi lūkojās puisī, kad meitene saņēma no puiša pildspalvu un lapiņu, palūkojusies uz leju, melnmate ieraudzīja skaisto rozi un ērkšķi...
-Tad jūs esat bijis pieminēts kādā māksals žurnālā? Maniem vecākiem patīk māksla, tādēļ nebrīnītos, ja būtu kur jūsu seju redzējusi. Viņi atzīst jaunos māksliniekus,- meitene plati uzsmaidīja Mišelam, atkājot savus baltos zobus, kad viņa pagriezās uz to pusi, kur bija viss "pūlis".
-Hei, Ester, kas jums tur notiek?- Tiamara skaļi uzsauca draudzenei, jo noprata, ka visi ap ko drūzmējas, bet vēlme iet un un stumdīt visus, lai, iespējams, ieraudzītu ķirzaciņu, nebija pārlieku liela. Vēl pie tam viņa bija atradusi diez gan interesantu sarunu biedru, kurš nebija no tiem, kas uzķeras uz paša vienkāršākā āķa, un tai pašā laikā nebēg prom.

Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 10.11.2007 20:45

Pēc vāveres izteiktajiem draudiem, Kriss no sākuma apmulsa, pēc tam sāka smieties, pie reizies sākdams arī purināt dzīvnieciņu, ko turēja rokā.
Uzradās vēl viens jauns radījums, un vāveres apklusa.
Kriss izmeta no rokas vāveri un kā apdullināts, blenza uz indigo un uz vāverēm, kas bija ielīdušas līdz purniem zemē.
Tas viss, protams, būtu ļoti jauki, bet kas te notiek?!
Kriss klusi teica, vairāk pats sev, nevis citiem, nenolaizdams skatienu no vāverēm.

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 10.11.2007 20:47

Estere mēmi lūkojās Tiamarā. Viņa droši vien izskatījās dīvaini. Ģērbusies tikai dzeltenā peldkostīmā, iekodusies savā rādītājpirkstā, taču meitene par savu izskatu nemaz nedomāja. Te notika kaut kas pavisam dīvains. Meitene atsacījās noticēt, ka tas viss bija īstenība.
Kaut kādas vāveres, radījumi, eņģeļi. Tas nebija aptverams. Estere beidzot nolaida rokas un tad vēlreiz palūkojās uz indigo, tad uz meiteni. Likās, ka viņa zaudējusi visas runas spējas.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 10.11.2007 20:56

-Ester?- Tiamara ieraugot draudzenes sejas izteiksmi, sarauca uzacis. Estere tā vienīgo reizi bija izskatījusies tikai tad, kad Tiamara bija pierunājusi, lai skolotāja pajokojas un pasaka, ka draudzene zīmēšanā gadā ir ieguvusi neapmierinošu atzīmi, bet šobrīd... nebija ne skola, ne viņa pati bija ko izdarījusi. Laikam ļoti liela ķirzaka, viņa nodomāja, sākot virzīties "pūļa virzienā", kad apgriezās un palūkojaš uz Mišelu.
-Vai nāksiet ar mani apskatīt to, ko viņi tur atraduši?- Nesagaidot puiša atbildi, viņa saķēra puisi aiz plaukstas un sāka vilkt pie saviem draugiem. -Nebūtu tak pieklājīgi Jūs atstāt sarunas vidū, vēl pie tam, kad izskatās, ka mani draugi atraduši lielu ķirzaku.- Tiamara vēl noteica, pirms atardās blakus Esterei.
-Kas noticis?- Meitene palūkojaš apkaŗt, neredzot neko savādu.

Iesūtīja: Lianjuks ; laiks: 10.11.2007 21:21

Izpeldējies un pamanījis, ka visi kaut kur bišku nozuduši Eštons izlīda no ūdens. Atradis savas brilles viņš pārlūkoja apkārtni. Nepagāja ilgs laiks, kas viņš pārējos atrada, nebija nemaz arī jāmeklē. vispirms viņš ievēroja, ka biedri uzvedas nedaudz savādi, tad uz zemes guļošo Eņģeli un tad vēl kaut ko jocīgu un sev nesaprotamu un vēl vāveres. Novilcis brilles viņš nolamājās. - Sakiet, ka arī jūs to visu redzat.. - notīrijis briļu stikliņus viņš tās uzlika atpakaļ, cerībā, ka ainava mainīsies, bet nemainījās..

( OCC:iebraucu.. xD.gif ATD manu postu #122 var dzēst.. )

Iesūtīja: Hworang666 ; laiks: 10.11.2007 22:44

Mākslas žurnāls? Viņam likās, ka to kā izpletās viņa acis nevar nepamanīt. Domāju, ka ne gluži... Tad beidzot sapratis, ka jautājums uzdots dēļ uzzīmētās rozes, viņš pasmaidīja. Tā jau māk zīmēt liela daļa cilvēku... Puķes r vienveidīgas, bet kādu tik skaistu kā tu es nemācētu uzzīmēt... Pēkšņā kņada likās mazliet kaitinoša, tādēļ Mišels nepretojās, kad tika vilkts aiz rokas. Kā nekā viņš šeit bija nācis vien tādēļ, lai uzzinātu, kas šeit sapulcinājis tik atšķirīgus cilvēkus kā visi redzamie. Hei, kas tas tāds? viņam pēkšni izlauzās.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 10.11.2007 22:54

Izdzirdot puiša jautājumu, Tiamara sāka vērīgāk lūkoties apkārt, atlaidusi vaļā Mišela roku. Tikai tagad viņa pamanīja guļošo būtni uz zemes un vāveres, un indigo.
-Ļoti smieklīgi,- viņa nomurmināja, mirkli viņa bija pavisma apjukusi ieraugot ko tādu, kad pamanīja netālu smejošo Gregu un viņai pašai arī sanāca smiekli. Tu gandrīz iekriti! Tia plaši smaidot, pievērsās Esterei, -Tātad, ko tu piemaisīji brokastīm?- Viņa jautri noteica, kad iedomājās, ka šis blakus stāvošais, un visnotaļ izskatīgasi puisis, nebija ēdis tās pasās brokastis. -Vai pareizāk, kas ta pa teātri? Tik labi nostrādāts, ka... ka pilnīgi gribas to izmēģināt uz...!- To sakot, Tia lūkojās uz Esteri, kad pagriezusies, piegāja pie eņģeļa un to pabakstīja.
-Sakiet, no kādas trupas jūs esat? Ļoti labi aktieri. Ja jūs iedotu vizītkarti, mēs varētu vēlāk šo to sarunāt,- viņa pievērsās vāverēm un indigo.

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 11.11.2007 16:36

Džins bija apmulsis. Un protams nobijies. Un pavisam nopietni apvainojies.
Vai joks, vai ne, vai tie bija dēmoni, ļaunie gari, kaut kādi robati vai kas cits, nelikās, ka tas ir sapnis.
Divas vāveres viņu apvainoja. Vāveres viņu apvainoja!
Trešā muldēja kaut ko nesaprotamu un Džins nesaprata, vai runā ar viņu vai pati ar sevi.
Tad parādijās ķirzakcilvēks un vāvers atkal sāka uzvestis jocīgi.

Loģiski, ka dažiem neizturēja nervi un Grego sākās histērija.

"Vai tas ir joks, vai murgi, es gribu saprast." skaļi teica Džins, gan draugiem, gan būnēm viņa priekšā.
"Runājiet, sakiet kaut ko, kas vismaz kaut kā izskaidrotu, kas te notiek! Tas ir viss ir ārpus normālā! Tu," Džins nezināja, kā lai uzrunā indigo,"jūs... nu jūs esat cilvēka augumā... sakiet, kas te notiek?"
Džins cerēja, ka radījms runās un visu izskaidros, citādi arī viņš pats kritīs gar zemi un sāks zviegt kā Grego.
Džins juta uz muguras drebuļus, bet tas nebija tādēļ, ka viņš ir pledbiksēs, bet no bailēm.

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 11.11.2007 17:34

Ak, šausmas! Estere izmisīgi nodomāja, kad saprata, ka viņa nav vienīgā, kas redz šo neparasto skatu. Meitene centās nomierināties, taču tas nesekmējās tik veiksmīgi. Meitenes rokas trīcēja. Šķita, ka kļuvis vēsi. Viņa pat necentās atkal saspraust copi, kas kārtējo reizi bija izjukusi.
VISS! Estere iekliedzās. Visi noteikti dzirdēja meitenes balsi. Viņa kliedza skaļi un pat histēriski. NOMIERINATIES VISI! Tad meitene noklusināja savu balsi. Es... tas ir, mēs visi vēlamies noskaidrot, kas īsti šeit notiek, tāpēc varbūt kāds kaut ko varētu paskaidrot? meitenes bals nedaudz trīcēja, taču viņa centās saņemties.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 11.11.2007 19:36

Lenna visu šo laiku bija stavējusi ar nokārtu galvu, rokas bija sažņaugtas dūrēs, un viņa neapzināti bija iedokusi sev lūpā un tā lēnām krāsojās sarkana. Netika izdvesta ne skaņa un nebija reakcijas uz apkārt notiekošo. Lenna nejuta neko, kaut arī trīcēja pie visām miesām, bet tas nebija aukstums, tās bija apkārt notiekošā sekas.
Esteres kliedziens atgrieza Lennu dzīvē un viņa ļāva muskuļiem un nerviem atslābt. Mirklis un viņa atslēdžas no savām domām, lai savestu sevi kārtībā, un pēc brīža atgriezusies pameta pētošu skatienu visapkārt. Tukšuma sajūta. Šobrīd viņā vairs nebija nekādu emociju.Lennas skatiens bija pievērsts indigo un tajā jautās kaut kas draudīgs. Un šo draudīgumu pastirpināja gar lūpu katiņu uz leju tekošā asins pilīte, ko viņa nemanīja.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 11.11.2007 21:48

Likās, ka visi beidzot kaut cik saņēmušies un tagad jau mierīgāk vērsās pie savādā radījuma, kurš bija nesen uzradies. Evelīna pārlaida skatienu visam pulkam un pakāpās uz priekšu. Estere bija izteikusi visiem nomierināties, kaut gan viņas pašas balss skanēja visai histēriski. Meitene pakāpās soli uz priekšu un paklanījās priekšā stāvošajam indigo. Likās, ka tā ir vispareizāk un jārunā labāk mierīgi. Viņa viegli pasmaidīja un mierīgā balsī jautāja.
- Sveicināti.. Sakiet lūdzu beidzot. Kas jūs esat? Kādēļ šeit atrodas šis... nezinu kas un vispār.. kas te notiek? -

Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne ; laiks: 13.11.2007 20:56

Vāvere, kas tika aizsperta nu atkal stāvēja stalti izslējusi spalvaino krūškurvi naidīgi ņurdot. Vouta bija neapmierināta, bet tas jau bija viņas dabā, nekad nejusties laimīgai un vienmēr uzkundzēties augstāk nekā viņa varēja uzkāpt.
Tikmēr indigo ar savu zaļi sarkano asti pieslīdēja pie karaļbērniem vēlreiz zemu noliecies. Gudrajā, senatnīgajā sejā paudās noslēpumainība, viņš mirkli padomāja un tad iesāka skaidrot, kas un kā.
Atvainojos par nepieklājību, bet es uz mirkli novērsīšos no skaidrošanas, kuru jāatzīst neesmu vēl sācis.
Zīmīgs skatiens tika vērsts Gregorijam.
Jūs man neticat Gregorija jaunskungs? Vai tiešām visas atmiņas par ledus zemēm Jūsos ir zudušas? To Jūsu vectēvam laikam būs jāatgādina.
Tai brīdī visas četras Kabītija rokas uzliesmoja zili sarkanās ugunīs, taču jau nākamajā mirklī indigo liesmas pazuda kā nebijušas.
Gan jau Jūsu spītīgajam garam tas tāpatās liksies kā lēts zemiešu triks, bet man nav laika ar jums noņemties, tikmēr kamēr citi uz mani gaida. Tātad, atkal pievēršoties jums visiem, mani dārgie, augstdzimušie jaunieši. Es esmu Kabīrijs, indigo vadonis un Vilijama labā roka. Runājot par Vilijamu, viņš ir pagaidu galva visai Aizspogulijai- otrai pasaules daļai, kurā mīt visi maģiskie dzīvnieki un būtnes. Cilvēki ir pārlieku samaitāti, lai varētu dzīvot kopā ar mums un tapēc šai pasaulei ir vajadzīga palīdzība, taču pirms tam Jūs ir kārtīgi jāattīra un jāatjauno Jūsu zināšanas maģijā.
Pēc visai lakoniskā skaidrojuma Kabīrijs pavicināja vienu no kreisajām rokām un zaļākajā meža daļā pašķīrās koki un priekšā izslējās milzīga balta pils, kas mirdzēja visā krāšņumā, bija skaidrs arī tas, ka tā atradās uz mākoņiem, debesu pils, vai paradīze, kā nu kurš to uzskatīja. Runājot par Viktorijas cilvēcisko čaulu... eņģeļa ķermenis izzuda ar vieglu migliņu, kas bija izslīdējusi no pils puses.

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 14.11.2007 10:39

Džins neko netaica, vienārši atkāpās mazliet tālāk no indigo un vāverēm.
No vienas puses, tas bija pārāk neticami, bet no otras - pārāk reāli, lai būtu māņi vai kāds joks. Kā to apstiprinot, enģeļis sāka pazust un izgaisa. Un parādijās pils mākoņos.
Tik tiešām, normāls cilvēks te var galvu pazaudēt!
"Un tomēr es nesapratu, ko jūs no mums gribat. Kas par maģiju, kas par mācīšanos? Ko jūs īsti no mums gribat? "
Džins tomēr nenoturējās nepavaicājis. Vismaz bija skaidrs, ka šitie no viņiem kau to grib. Vislabāk būtu, ja viņi gribētu naudu. Varētu iedot, viņi ietu prom, bet mēs varētu izlikties, ka nekas tāds nebija.

Iesūtīja: Lianjuks ; laiks: 14.11.2007 19:34

Apsēdies zemē Eštons blisinājās te uz vienu te uz otru.. Tas tiešām bija neticami un pils?
Noskurinājies viņš palūkojās uz pārējiem.. Notiekošais nelikās sapnis, bet arī īstenība nevarēja būt pēc Eštona domām! Nevarēja! - Es tik un tā nesaprotu. - viņš noskatījās kā eņģelis pagaist ar vieglu migliņu.

Iesūtīja: Hworang666 ; laiks: 14.11.2007 21:12

Sākotnēji Mišels tik vien kā vēroja īpatnējos notikumus un izdarības, jo kā nekā, tikko pats bija pieklīdis klāt. Runājošas vāveres... Tas varēja būt mazi robotiņi, indīgo - labi pārdomāts tērps, zilās liesmas, optisks māns, bet... pils izskatījās tiešām iespaidīgi! Uzmetis ašu skatienu meitenei, ar kuru bija runājis, viņš pārdomāja savas iespējas: cik vien ātri iespējams skriet prom, vai arī palikt līdz šova beigām? Vienīgais iemesls, lai paliktu, bija iespēja agrāk vai vēlāk uzzināt meitenes vārdu. Bet vai tā dēļ bija vērts riskēt ar savu ādu? Viņš uzmeta vēl vienu skatu meitenei un tad pajautāja Esterei: kā sauc tavu draudzeni? jautājums tika izteikts tik klusi, ka vien Estere to varētu dzirdēt.

Iesūtīja: Ilivarra ; laiks: 15.11.2007 19:56

Gregorijs bija tik aizņemts smieklos, ka knapi sadzirdēja Indigo teikto par viņa vectēvu un viņa smadzenes smieklu laikā sāka filtrēt un iztulkot, ko tikko tā milzu ķirzaka pateica. Kad Indigo sāka runāt par maģijām, karaļa bērniem, kaut kādām zemēm, Grego jau atradās guļus un rēca kā zirgs.
-Kāds kabacis tu esi?!?-
Viņš pārjautāja ķirzaku, kad tas iepazīstināja sevi, bet tad Grego smadzenes sakopoja visu, ko Indigo iepriekš teica. Runa gāja pa viņa vectēvu un bez maz vai uz sitienu Grego pārstāja smieties. Viņš piecēlās kājās un stingri sagrābis indigo, aiz vienalga no kurām rokām un pavēlošā tonī teica.
-Ko tu zini par manu vectēvu?!?-
Acis bija dziļi ieurbušās Kabača acīs.

Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne ; laiks: 15.11.2007 20:25

Indigo sāka kaitināt šo pamuļķīšu naivums un tāpēc viņš pavisam "netīšām" uzkarsējās līdz +200 grādiem pēc celsija tādejādi liekot Gregorijam refleksīvi atrauties nost. Sakrustojis visas rokas uz krūtīm Kabīrijs nosmīkņāja un uzgrieza visiem muguras. Vāveres sastājās apkārt visiem jauniešiem un indigo pamāja ar galvu.
Ja jūs vēlaties saprast, kas un kā es jums lūgšu man sekot, jo pretējā gadījumā man nāksies lūgt jūsu senčiem palīdzību, jo es neuzdrošinos Jūs aizskart ne maģiski, ne fiziski.
Tūdaļ satiksiet Vilijama kungu un viņš visu izskaidros, man nav ne laika, ne vēlēšanās ķēpāties ar Jūsu majestātēm.
Kabīrijs iesāka ceļu iepretim milzīgajai baltajai pilij, neko vairs neteikdams.

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 15.11.2007 23:35

Klausoties indigo vāvuļošanā, pilnīgi automātiski sarāvās Tias uzacis. Nu i gan pļāputaša. Tiamara nolūkojās kā tur pat blakus viņai pazūd skaistais eņģeļis. Ja tiešām būtu pārliecināta, ka tā būtne bija reāla, tad man pat būtu kā tik skaista žēl. Viņa atkal sabužināja savus pagaros, melnos matus, kuros atradās lentītes. Indigo jau sāka iegrimt vienmuļā sarunā ar Gregu, kas meitenei uzdzina vieglas žāvas, kad tas aicināja uz grandiozo pili, kas tikko bija parādījusies. Teātris, ne teātris, bet kā tādā būtu grēks nepiedalīties.
-Hei, tu tak nāksi ar mums, ne? Būtu noziegums, kam tādam piedalīties sākumā, bet vēlāk atteikties, kad lēnām viss pāriet kulminācijā, jau nerunājot par sarežģījmu, aiztīties prom.- Viņa jautri uzsauca Mišelam, un pamudināja puisi iet, tai pašā laikā sākot iet viņam blakus, un neaizmirstot paskubināt Esteri, kura likās, no šoka palikusi mēma. -Tiamara,- melnmate ejot Mišelam blakus, pasniedza viņam roku, lai iepazītos. -Būtu tikai godīgi, ja tagad Jūs atklāt savu vārdu.- šobrīd viņu vairāk nodarbināja šis izskatīgais puisis, nekā tas, ko tur murmināka ķirzaka. Un kā nekā ķirzaka teica, ka visu paskaidros kaut kāds Vilijama kungs, tā kā nebija jēga krist uz nerviem šim te lopam, jo izskatījās, ka tā paskats viņu pašu paŗāk neapmierināja, tādēļ tas bija tik īgns. Laikam, kaut kas līdzīgs scenāristam tas Vilijams. Meitene vēl nodomāja, gaidot Mišela atbildi.

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 16.11.2007 12:07

Varbūt es esmu iekūlies kādā no tam trakajām brīvdabas lomu spēlēm? Nē tas viss ir pārāk reāli!
Džins neticēja maģijai un brīnumiem. Vismaz līdz šim.
Bet nelikās, ka šis būtu kāds joks. Pat ar datoru nevarētu radīt tādu filmu, kur viss būtu tik reāli, bet šeit tas viss notika īstenībā, acu priekšā. Un Džins zināja, ka ja tagad aizies, tad nespēs tikt skaidrībā, kas tas bija un tas viņu nomocīs. Bija jātiek skaidrībā, kas te notiek.
"Labi, es gribu zināt patiesību un iešu uz to pili pie tā Vilijama." Džins teica. Viņs aizskrēja pie savas somas un apģērbās, tad skrēja atpakaļ pie pārējiem.
"Ziniet, iesaku iet visiem kopā. Būs drošāk un tā mēs uzināsim ko vairāk. Tas taču ir labāk kā mocīties neziņā un brīnumos, vai ne?"

Džins ievilka elpu un gaja pakaļ indigo.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 16.11.2007 17:04

Lenna bija urbusies indigo ar gandrīz nāvējošu skatienu, jo viņai nepatika izjokošanas vai sasodīti bruvju triki. Viņa ticēja realitātei, bet ne šķietamajam.
Pils uzrašanās Lennu apstulbināja un lika neviļus paskatīties uz sevi, lai pārliecinātos vai pati vēl vispār pastāv. Peldkostīms. Asinis...Ko?Asinis? Lenna domās konstatēja, ka ir sakodusi savu lūpu un to pat nav manījusi, Sasodīts.
Pēc brīža viņa bija pametusi bariņu un pārģērbusies savās drēbēs, noskalojusi asinis, uzlikusi savu niecīgo mantību mugrusomas un guļammaisa izskatā uz muguras. Lenna mirkli pakavējās, lai paskatītos apkārt un atgriezās pie bariņa brīdī, kad indigo aicināja līdzi. Meitene neteica neko, tikai ļauni smīnēja.Šis smīns varēja nozīmēt tikai to, ka Lennai šobrīd bija uz izsmējību noskaņots garastāvoklis, acīs bija redzamas dzirkstelītes un neko neteikdama viņa sekoja indigo ar manāmu uzjautrinājumu.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 17.11.2007 11:24

Alaks bija vienkārši klusi klausījies savādās sarunas un vērojis vēl neredzētās parādības. Instinktīvi viņš bija cieši turējis Sofei roku, lai kādā briesmu gadījumā, kas, ticami, varētu šeit notikt, viņš spētu vismaz mēģināt pasargāt māsu. Alaks mazliet brīnījās par Grego pārdrošību, kad viņš tik asi runāja un pat satvēra indigo roku, nenojausdams, ka šis varētu būt bīstams. Šeit nebija nekāda iemesla domāt, ka tas varētu būt joks. Nekādā gadījumā. Alaka un māsas lēmums bija sekot līdzi indigo, viņi tikai saskatījās un ātri devās saģērbties. Alaks ģērbās klusēdams un tad, paskatīdamies uz lielo somu, viņš saviebās. Mirkli stāvējis, viņš iegrūda savu somu tuvākajos krūmos, iepriekš no tās izņemdams sērkociņus un saliekamo kabatas nazi un iebāzdams tos bikšu kabatās. Mēs taču vēl atgriezīsimies... Alaks savādi nomurmināja, apsvērdams, vai tiešām tas ir droši. Enģelis izgaisa manā acu priekšā...tā būtu dzīves lielākā kļūda palaist garām virkni iespējamo brīnumu. Alaks nodomāja un kopā ar Sofei ātri devās līdzi indigo tuvāk pārējiem neprātīgajiem līdzigājējiem. Iespējams, tas varētu būt jautri.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 18.11.2007 16:04

Evelīna burtiski palika ar vaļā muti. Pāri lūpām izspruka jautājums.
- Atvainojiet, bet kas tās par ledus zemēm? – Pēkšņi dīvainā radījuma rokas uzliesmoja un Evelīna atkāpās mazliet atpakaļ, taču jau nākamajā mirklī tās bija pazudušas un tas uzsāka savādu runu. Augstdzimušie? Par ko viņš runā? Kas es esmu par augstdzimušu personu, ja mans tēvs ir vienkāršs skolotājs, bet māte ir sekretāre? Un Aizspogulija? Tāda arī pastāv? Nu dien, kur esmu iekūlusies? Maģiska būtnes? Nu gribētos gan man tādas redzēt, vai tās tad tik tiešām ir īstas, jeb arī tie tik tiešām bija ļoti labi izspēlēti triki... Ak, mēs esam samaitāti? Evelīnas sejā iegūla savāds smīniņš, taču tas drīz izzuda, kad viņa pamanīja, kā pazūd skaistā eņģeļa ķermenis un starp kokiem parādās tik krāšņa un skaista pils.. Meitene pavērās uz Kabīriju un tad jautāja.
- Es atvainojos, bet kā jūs to domājāt? Augstdzimušie. Mana māte ir sekretāre un tēvs skolotājs. Kas es par augstdzimušu personu? Un kā Jūs tieši domājāt. Samaitāti.? Un kā Jūs domājāt to - jāatjauno Jūsu zināšanas maģijā. – Tātad mēs kādreiz jau ar to esam saskārušies? Bet kā? Un kad? - Meitene jau bija ātri aizgājusi pēc savām mantām, ielikusi dvieli somā un tagad stāvēja un gaidīja atbildes uz jautājumiem.

Iesūtīja: Ilivarra ; laiks: 19.11.2007 10:46

Grego ievaidējās un atkāpās atpakaļ ar savu apdedzināto roku. Pār puiša ķermeni pārskrēja nepatīkamas tirpas, kas secināja par bailēm.
-Savaldi sevi...
Viņš sev galvā dungoja, bet tad tas Kabacis gribēja visus vest uz hren viņ zin kādu pili, kur karalis ir kaut kāda Lesija, vai, kas tamlīdzīgs.
-Da nekur neiešu, man galīgi neinteresē tikties ar kaut kādu fanātiķi, kas aizraujās ar melno maģiju, kā piemēram tu!-
Gregorijs asi izteica indigo, izpļaujot vēl lamu vārdu.

Iesūtīja: Lianjuks ; laiks: 19.11.2007 16:51

Eštons jau bija paspējis pārģērbties, savākt mantas un nosviest tās krūmos, namaz nerunājot par savām salauztajām billēm, ko bija salauzis tīši vai netīši. Nolēmis, ka salauztas brilles izskatās bezgala tizli viņš tās nobakāja kaut kur savā somā, bez brillēm Eštons izskatījās jocīgi. Varbūt tādēļ, ka bija ieskrējis ne vienā vien kokā.. Ar zariem matos, bet tomēr būdams Eštons viņš atradās kopā ar pārējiem.

Iesūtīja: Hworang666 ; laiks: 20.11.2007 21:28

Viss apkārt viss sastinga. Mišels saprata vien atsevišķas lietas. Pirmkārt, indigo tikko bija palielinājis savu temperatūru, jo zāle pie viņa kājām izdega. Otrkārt, viņš beidzot izdzirdēja meitenes vārdu un saprata, ka viņa ir tā, no kuras viņš baidījies, par kuru cīnījies, ar kuru juties drošībā... Viss likās tik nereāli. Likās, ka visa idilliskā pasaule, kādu viņam bija izdevies izveidot tūlīt sabruks. Tik daudz kas notika vienā dienā, lai gan vairākus gadus viņš bija dzīvojis ikdienišķu dzīvi... Vienkāršu, ikdienišķu dzīvi... Savu dzīvi... Un nu tas viss grasījās pazust... Vai tas maz bija tā vērts? Klusām, ar neredzamu, bet milzīgu piepūli viņš iesāka. Tik klusu, ka to varēja knapi sadzirdēt, bet pietiekami skaļi, lai saprastu. M... M... Mi... Mišels... Ievilcis elpu, viņš centās turpināt: Sveika Tia... Tiamara...

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 20.11.2007 22:43

Meitene mirkli pārsteigta skatījās uz to kā puisis reaģē izdzirdot viņas vārdu. Esmu redzējusi daudzu puišu reakcijas, kad tie izdzird manu vārdu, it kā tas būtu tik rets...tik vienai man, cik es zinu, bet nu... tāda reakcija nevienam vēl nav bijus, viņa viegli iesmējās, bet izdzirdot puiša vārdu, viņa iekšēji nodrebēja. Tik pat biežs vārds kā manējais, Tia sevi uzmundrināja, bet puiša tālākais teksts, lika aizroties elpai, lika apstāties sirdij. Sveika Tia... Tiamara... prātā nu jau atskanēja bērna, puisīša balss. Atmiņā atausa ar šiem vārdiem skats, kā maziņa meitenīte kāpj pa lielājām bērnu nama kāpnēm uz augšu, kur ar audzinātāju sagaida viņu arī kāds gaišmatains puisītis, kurš gan ir vecāks par meitenīti. Puisītis ne pārlieku droši sasveicinās ar meitenīti, kad viņa pieskrien pie puiša klāt un tas viņu cieši apskauj, kamēr meitenīte raud, tā vietā atausa atmiņā pavisam cits skats. Jau lielāks tas pats puisis un meitene, tikai šoreiz meitene iet pa kāpnēm lejā un puisis sauc pakaļ tos pašus vārdus. Meitene atmāj pretī un nosaka, ka viņi jau drīz tiksies, jo viņa jūt puiša balsī bēdas un vienkārši saka kā ir. Izbeidz! Domās tiek skaļi aizdzītas atmiņas, Tas nevar būt viņš. Viņi teica, ka viņš pats pēc savas vēlmes aizgāja pie citiem un pārvācām pavisam uz citu pasaules malu. To teica arī tur... tikai tas, ka šis puisis ir līdzīgs viņam un viņu vārdi sakrīt, neko nenozīmē. Tiamara uzsmaidīja puisim. -Zini, man mirkli likās, ka es tevi jau pazīstu. Muļķīgi, ne? Jau gandrīz izlikās, ka... jebkādā gadījumā tu tas nevari būt, jo tas puisis ir pārvācies no manis tā patālāk,- viņa iesmējās, bet smiekli bija vairāk nervozi nekā tik viegli kā tik tikko. -Jebkādā gadījumā atvainojos, ka uzrunāju jūs uz tu.- Melnmate jau jautrāk noteica, kaut tomēr bija sajūtama maza daļa nervozitātes. Pirksti spēlējās ar lentītēm uz delnas. Kad viņa vispār bija sākusi siet šīs lentas gan matos, gan uz rokām? Vai tas nebija toreiz? Tai laikā, kad viņi ar Mišelu bija bērnunamā? Pirmā lenta, uz kuras pēc tam bija ar flomasteru uzķēpāti abu vārdi, bija toreiz, kad Mišels bija izlavījies no bērnunama un atgriezies ar lentīti, bet Tia teikusi, ka to vienmēr nēsās ap roku, jo pie sirds nepiesiesi, bet ko tik dārgu nepazaudēsi. Kurš gan būtu teicis, ka Tia būtu tik banāla? Bet Mišels bija viss, kas bija toreiz palicis no dārgajiem cilvēkiem. Un kur pēc tam palika puisis, kur palika lenta? Puisis pazuda, aizbrauca kopā ar svešiem cilvēkiem, bet lenta... tā joprojām bija te pat, te pat ap roku. Mazliet gan piestrādāta, un pārstrādāta, lai nebūtu pēc izskata tik veca, bet tomēr te pat, kā jau viņa solīja.

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 21.11.2007 13:02

Džins paskatījās uz atpūniekiem. Šoks, pārsteigums, neticība, muļķīgi komentāri...
Savādi, bet viņu izsakts lika viņam saņemties, vēlēsanās būt pārākam nomāca paša bailes un šoku.
"Paklu tu, ķirzakcilvēk, es tavu vārdu neatceros." Džins uzrunāja indigo. "Liekas, ka visi tev līdzi neies. Neņem līdzi tos, kas negrib. Būs tikai sliktāk. Ņem līdzi tikai tos, kas grib iet. Es, piemēram gribu."

Džins arī pagriezās pret pret pārējiem.
"Nu, kas ir drosmīgs? vai arī visi raustās apskatīt šo arhitektūras objektu?"

Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne ; laiks: 21.11.2007 15:02

Izdzirdis Džina balsi Kabīrijs pasmaidīja savu noslēpunaino smaidu un aicināja puisi pie sevis, zaļā roka apņēma puiša plecus.
Kabīrijs, mans vārds ir Kabīrijs, bet tas vairs nav no svara. Citu bailes ir tava drosme, to es redzu, atsities tētukā tu patiesi esi.
Pēc indigo vārdiem sekoja klusi, dziļi smieklim kurus pavadīja vieglam čūsciska šņākoņa. Tā apņēmis Džinu Indigo sāka ceļu iepretim pilijm tie kas sekojam sekoja, kas nē... paši vainīgim gan jau noraustīsies un tāpat nāksm bet ja nu tomēr nedrošība ņems virsroku... Kabīrijam palīzību dabūt pārējos jaunuļus uz Aizspoguliju.


-Melomanias jautājumiem sniegtās atbildes.-

- Atvainojiet, bet kas tās par ledus zemēm? – Augstdzimušie? Par ko viņš runā? Kas es esmu par augstdzimušu personu, ja mans tēvs ir vienkāršs skolotājs, bet māte ir sekretāre? Un Aizspogulija? Tāda arī pastāv? Nu dien, kur esmu iekūlusies? Maģiska būtnes? Nu gribētos gan man tādas redzēt, vai tās tad tik tiešām ir īstas, jeb arī tie tik tiešām bija ļoti labi izspēlēti triki... Ak, mēs esam samaitāti?
- Es atvainojos, bet kā jūs to domājāt? Augstdzimušie. Mana māte ir sekretāre un tēvs skolotājs. Kas es par augstdzimušu personu? Un kā Jūs tieši domājāt. Samaitāti.? Un kā Jūs domājāt to - jāatjauno Jūsu zināšanas maģijā. – Tātad mēs kādreiz jau ar to esam saskārušies? Bet kā? Un kad? -

Pārlapojis galvā Evelīnas teikto Kabīrijs padomāja un tad vienkārši, nesteidzīgi slīdot pa sūnām atbildēja uz jautājumu virkni

Ledus zemes, Jūsu majestāte, ir mūžīgā sasaluma valstība, kurā mitinās ledus dēmoni un pa retam kāds nemirušais.Augstdzimušie ganm Jūsu asinis krustojās ar daudzām maģiskām būtnēm, par ko vairāk juns pastāstīs Vilijams, negribu viņam atņemt stāstāmo pavisam. Skaidra lietam ka Aizspogulija pastāvm sākoties ar Debesu vārtiem un beidzoties ar Yumshai ceļu, no kura izriet šie vārti uz abām pasaulēm. Samaitāti ar cilvēciskajām padarīšanām, Jūs neticat acīm redzamajam un ausīm dzirdamajam, esat atkarīgi no ārišķīgiem līdzekļiem, ne paši no sevis, turklāt izskataties pārlieku cilvēcīgi. Jūsu asinīs ir iesētas atmiņas par maģiju, tās ir jāatjaunom taču paši līdz šim manuprāt neesat ar to saskārušies.
Pēc garā pentera indigo apklusa un ieslīdēja otrā pasaules pusēm viņš stāvēja uz pūkainiem mākoņiem, viņam blakus Džins un pārējie vēl sekoja.


Iesūtīja: Ilivarra ; laiks: 21.11.2007 22:00

Grego noskatījās, kā pārējie kaut ko ņemās un uzmetis roku, noteica.
-Ai, piedr.āzt jūs visus, es eju atpakaļ uz teltīm..-
Puisis aizgriezās un sāka iet tālāk, murmulēdams par dīvainiem kabačiem un robotu vāverēm. Izvilcis paciņu cigaretes, viņš aizpīpēja vienu un ievilcis dūmus gāja tālāk. Nepagāja mirklis, kad Gregorijs izpūta dūmus un iedams garām ezaram, iespļāva tajā.

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 22.11.2007 09:19

Sofei vairs nespēja izturēt, ka biedri sarunājas ar vāverēm. Viņa cerēja, ka drīz vien arī Alaks atnāks atpakaļ un pateiks- tas bija leļļu teātris.Ak, Dievs, kāpēc visi izskatās tā, it kā veiktu intensīvu sarunu ar vāverēm? Vāveres taču nerunā. Viņa devās uz Grego pusi, kurš smeķēja un kāreiz tuvojās teltīm domīgs un skeptisks.
Hei! viņa iesāka, kas tur īsti notiek? Ko viņi ir izlēmuši darīt ar eņģeli? Sofei pēkšņi sajūtās dīvaini. Viņa drebēja un meitene nesaprata, kāpēc. Tas bija tā, it kā viņa būtu bijusi atbildīga par šī eņģeļa likteni. Trīsas kļuva ar katru minūti stiprākas. Sofei apķēra sevi ar rokjām, lai puisis nepamanītu, ka kaut kas nav kārtībā. Kas ar mani notiek?

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 22.11.2007 11:45

Kad Kabīrijs ierunājās, Džins gandrīz aizrijās un pār muguru pārskrēja baiļu drebuļi.
Džinam gribējās jautāt, kā tas var to zināt, vai viņu izspiego... bet tam jēgas nebūtu, tāpat kā visam šitam.
Pastāvēja maģija un savādas būtnes, runājošas vāveres.
Tas bija jāpieņem, jāieliek prāta un jāpadara par normu, lai saglabātu skaidru domāšanu.

Evelīnai atbildētais Džinu mulsināja vēl vairāk, to pieņemt bija grūtāk. Nu nebija viņš gājis ceļu uz iekšējo pilnveidošanos, džuidžitsu un karatē viņam bija tikai sports. Varbūt tur tā vaina? Pārāk racionāla un eiropiska domāšana?
Džins centās pārāk daudz šobrīt nedomāt un dziļi elpot, lai atjaunotu normālu sirdsdarbību un nomierinātos.
Viņs vairs neko neteica, tikai gaja pakaļ indigo.

Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne ; laiks: 22.11.2007 14:37

Draudziņ, tu tagad domā kā es saprotu to ko saprotu, vai tiesa? Tas ir pavisam vienkārši... Uguns zemēs valdu es, bet tu piederi lavas zemēm, tu esi šo zemju princis, mūs abus vieno liesmas.
Kabīrijs iesmējās un sabužināja Džinam matus.
Kamēr citi mūs nedzird es tev ko parādīšu, ceru, ka tavs tētuks nebūs dusmīgs.
šiem vārdiem tūlītēji sekoja negaidīta rīcība.
Jums katram ir savas spējas, to jau gan jau, ka nopratāt un tu, manu zēn, esi mantojis daudzas un dažādas spējas. Es tev tās neatklāšu, bet vienu zini, uguns ir tava otrā elpa.
Un indigo pacēla zaļi zvīņoto roku, tās plauksta piegūla pie puiša plaukstas un patīkams siltums caurstrāvoja jauneklīgo ķermeni, tikmēr kamēr no malas skaidri varēja saprast, ka viņiem abiem apkārt ir neiedomājama svelme, pret kuru Džins bija imūns.


Iesūtīja: Massacre ; laiks: 22.11.2007 17:39

Lenna gāja drošā atstatumā no Kabīrija un Džina, neskatīdamās ne uz ko. Ne uz augšu, ne uz leju, ne uz dabu, nekur. Viņa bija iegrimusi savā plānotajā un atzīmēja visus darāmos darbus kā otrajai, bet ne mazāk galvenajai, bosa asistentei. Protams, šo atzīmēšanu viņa bija izdarījusi jau sen, bet pašlaik noņēmās ar nevajadzīgu detaļu atzīmēšanu, kuras viņa zināja tikpat skaidri kā savu vārdu. Lenna pierakstīja katru sīkumu, kas bija paredzēts, šķita, ka šādi cenšoties pierādīt, ka viņa eksistē, ka viņas dzīve ir loģiska, un iespējams tas būtu novedis arī līdz "tikos un tikos es eju mazgāties", bet par laimi beidzās pildspalva un nācās atgriezties realitātē.

Padomāsim. Mana dzīve visu šo laiku ir bijusi loģiska. Bez muļķīgiem pārsteigumiem, bez maģijas, bez pārpratumiem. Gandrīz ideāla dzīve. Darbs ir darbs tikai līdz kādam konkrētam brīdim un tad tas pārvēršas izklaidē. Izklaidē ar slavenībām, jautriem un amizantiem, jā, arī apburošiem, bagātiem un tamlīdzīgiem cilvēkiem. Man ir tikai astoņpadsmit, taču esmu apkrāvusies ar darbiem, biznesu, naudu, izklaidēm, karjeru, tā, ka šobrīd nespēju saprast, kur esmu rāvusi laiku šim visam un vēl paspējusi to. It kā esmu nedaudz traka, dažreiz ar dīvainām izdarībām, bet viss šeit notiekošais ir mani pārsteidzis tik un tā. Kādreiz es būtu pasmējusies par notiekošo un jautri situsi plaukstas priekā, bet... Sanāk, ka esmu zaudējusi savu spēju ticēt brīnumiem, manā prātā loģisks ir tikai tas, kas sastāv no skaitļiem un materiālām, pierādāmām lietām. Vājprāts. Pa kuru laiku es paspēju to visu aizmirst? Vai tad tā nebiju es, kas visiem apgalvoja, ka par pieaugušo kļūt ir vieglāk, kā atgrieties atpakaļ bērna prātā? viss šis domu mudžeklis izskrēja cauri Lennai dažās sekundēs, un pieņēmusi lēmumu, viņa iegrūda savu plānotāju un pildspalvu dziļāk somā un pacēla acis, lai baudītu un priecātos par apkārt notiekošo, nevis apstulbtu tā dēļ.

Pirmais, ko Lenna pamanīja, ka ir izgājusi cauri kādiem vārtiem un pašlaik stāvēja mākoņos. Skatiens slīdēja pa visu, kas atradās apkārt, līdz Lenna sajuta svelmi un paskatījās uz tās avotu. Tā nāca no Kabīrija un Džina, bet šoreiz meitenes sejā neparādijās nekādas uztraukuma vai izbrīna pazīmes, viņa vienkārši baudīja notiekošo un Lennas atkāpšanās atpakaļ bija skaidrojama tikai un vienīgi ar neizturamo karstumu.Izlauzās smaids par notiekošā brīnumainību, Šeit sāk kļūt pārāk nopietni, lai uztvertu tā visa burvību, Lenna secināja un jokojot bilda abiem svelmes pārņemtajiem:

"Džin, kā Tev šķiet vai Tavs "darba" brīdinājums , Aizspogulijā arī darbojas?" sakot šo viņa pasmīnēja, cerot, ka Džins sapratīs, ka tas ir joks, ņemot vērā situācijas neticamību, un ka tas attiecas uz Džina situāciju ar policiju un likumu.

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 22.11.2007 17:41

Tas, ka (kā likās) indigo prot lasīt domas, Džinu uztrauca tikai vairāk. Te tev nu bija nomierināšanās.
Bet Kabīrijam bija zināma taisnība, no visa šitā... teiksim murga, Džins sāka saprast, ka uz to pusi jau velk, ka viņi ir īpaši via kaut kā tā. Bet maģija, uguns...
Indigo pieskārās viņam. Džins nebaidījās no reptīļiem, bet tomēr uztraucoši jau bija. Viņa rokai vai ķetna bija tikpat liela cik cilvēka...
Bet savas rasistiskās pārdomas Džinam nācās pārtraukt, jo notika kas tiešām jocīgs.
Viņš juta sevī to, ko nebija jutis, sapratis. Kas varbūt bija vien senos mītos, kurus Džins aizmirsa jau bērnībā, jo modernam puisim neklājas ko tādu ņemt nopietni...

No vīņa nāca uguns, svelma, karstums. Ne garīgs, tas nebija kastrasinīgums. Viņš iekšēji bija pat mierīgāks kā pirms brīža. Fizisks karstums bija viņā un arī indigo, un tas bija abos un nāca uz āru...

Džins atrāva roku un atstreipuļoja sānis. Atgriezās apjukums.
"Man nekad nav vilcis uz piromāniju," viņš stulbi pateica. Ko gan vēl viņš varētu teikt?
"Zini, man tagad tas viss ir... pilnīgi vienalga." viņš atbildēja Lennai. Bija jāatgūst pašpaļāvība.
"Un viņi arī var... ko līdzīgu?" Džins norādija uz pārējiem.

Iesūtīja: Hworang666 ; laiks: 22.11.2007 21:28

Visapkārt viss sagriezās vēl vairāk. Mišelam bija neizsakāmi slikti. Ledus zemes... Lavas zemes... Uguns zemes... Tiamara... Indīgo... Spējas... Visas domas viņa apziņā sagriezās vēl ātrāk, likās, ka viņam būs pavisam slikti, bet dēļ gaišās ādas krāsas, nebija iespējams pateikt, kad tieši viņam paliks nelāgi. Atmiņā atausa tā diena, kad visa pasaule izmainījās... Visa Mišela pasaule. Kad mazā meitenīte, kas bija viņa vienīgā uzticības persona... Vienīgā kuru viņš sargāja kā vien mācēja... Devās prom ar saviem audžuvecākiem... Jau tad viņš zināja, ka labi nebūs, bet ar milzu nepacietību un neatlaidību viņš gaidīja dienas... Tad nedēļās... Tad mēnešus... Līdz pazuda pat pēdējās cerības... Mišels bija palicis viens... Viens pret visu plašo un auksto pasauli... Viens pats sevi sargājis pret visu apkārtējo un nepieķēries nevienam... Indīgo ieminoties par Lavas zemi, Mišels sajuta karstuma vilni, tas viņam nelika justies kā savādāk, ne par kripatiņu sliktāk, bet straujais domu gākiens bija panācis savu... Gluži kā palēlinātā filmā Mišels nokrita uz ceļiem... Uzmetis vēl vienu skumju skatienu Tiamarai viņš saļima uz zemes...

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 22.11.2007 21:42

Likās, ka puisī kaut kas noris, tas jau atkal lika saraukt uzacis, bet karstuma vilnis, kas nāca no indigo un Džina, lika novērst skatienu no Mišela un palūkoties uz karstuma vaininiekiem. Karstums bija liels, bet ne jau tāds, kas liktu kā ļoti īpaši reaģēt, bet atgriežot skatienu Mišelam, Tiamara sastunga. Puisis bija nokritis uz ceļiem, meitene paspēja cieši ielūkoties viņa acīs pirms puisis sabruka uz zemes. Mirkli meitene nolūkās puisī, likās, ka šis pēdējias skatiens pirms sabrukšanas, lika meitenei attapties. Tas ir viņš... viņa domās neapzināti novilka, tas ir viņš? Viņa sev pārjautāja, Tas ir... sirds notrīsēja, ...viņš!
Tiamara nokrita ceļos pie puiša, neuztraukdamies par to, ka sasmērētu ceļus vai ko citu. Viņa steidzīgi norāva no pleciem somu, izvilka pudelīti ar ūdeni. Tas ir viņš. Viņa pie sevis atkārtoja, pagriežot puisi tā, lai varētu Mišelam iedot padzerties. Saņēmusi puiša galvu rokās, meitene izmisīgi centās idabūt kaut pilīti strap puiša lūpām. -Lūdzu... lūdzu... Mišel!- Tia satraukta murmināja. Tas esi tu! viņa atkal galvā iesaucās un gan miers, gan satraukums pārņēma ķermeni.

Iesūtīja: melomania ; laiks: 23.11.2007 10:27

Evelīna apstājās kā zemē iemieta un neticībā skatījās uz Kabīriju. Viņa centās sagremot tikko dzirdēto informāciju. Galvā radās jauni jautājumi un meitene atkal pielika soli, lai nonāktu blakus Kabīrijam un varētu tos viņam uzdot. Pēkšņi viņa sajuta savādu karstumu, tik neizturamu, ka tas neļāva viņai tikt tuvāk. Pēc mirkļa, kad Džins atrāvās no savādā radījuma, meitene juta, ka karstums mazinās un pielikusi soli jau atradās abiem blakus.
- Atvainojiet, bet jūsu teiktais manā galvā izraisīja tikai lielāku nesaprašanu. Vai tas nozīmē, ka pastāv vairākas zemes? Un kā viņas visu šo laiku tika nepamanītas? Nu, cilvēki taču ir bijuši kosmosā un ir veikti pētījumi, taču kas tāds nekad nav pieminēts vai atrasts.. Un patiešām pastāv arī dēmoni?! Domāju, ka tādi ir tikai pasakās! - Evelīna ievilka elpu un turpināja.
- Bet, ja mūsu asinis krustojas ar šīm maģiskajām būtnēm un mūsos ir iesēta maģija, tad kādēļ tā nav parādījusies arī agrāk? Un vai mani vecāki par to zin? Vai viņi nemaz nav mani vecāki? Visus šos gadus kamēr es šeit dzīvoju, viņi ir bijuši man vienīgie tuvie cilvēki, mana ģimene un tagad..? Kas tad īsti mēs esam! Kādi brīnumbērni, kā bērnu multenēs? Un ja pastāv tie Debesu vārti, tad sakiet, vai pastāv arī Dievs? Vienmēr esmu domājusi, ka tā ir tikai kaut kāda labā enerģija vai kas tāds.. Un ko jūs gribat teikt ar ''izskataties pārlieku cilvēcīgi'' ? Varbūt mums arī būs spārni kā tam.. tam, kas tur zemē iepriekš gulēja? Un vai tas tiešām, tiešām bija enģelis? Un vai tādu ir daudz? Es ļoti atvainojos varbūt par šiem pārlieku daudajiem jautājumiem, taču es beidzot gribu saprast! Turklāt sauciet mani vienkārši par Evelīnu. Ir nepierasti dzirdēt, kad kāds tevi dēvē par augstdzimušo, augstību, majestāti vai ko vēl ne.. - Meitene pārtrauca uzdot jautājumus un tagad skatījās uz Kabīriju, ar lielām acīm, gaidīdama, kad tas atbildēs. Pa visu šo laiku, meitene nebija pamanījusi, kā jaunpienākušais sabrūk..

Iesūtīja: Ilivarra ; laiks: 23.11.2007 13:37

Grego apstājās un izpūtis vēlvienu dūmu(velns kā pašam tagad gribās!! xD.gif ) paskatījās uz Sofi un sarkastiski atbildēja.
-Atradi kam to jautāt, bet nu pacentīšos tev kaut ko pateikt. Cik es sapratu, visi tagad ies uz to sū.da pili un iepazīsies ar kaut kādu Villliju! Neatceros, kā viņu sauc, vēl mūs uztver par kaut kādiem karaļa bērniem, ai karoč sviests!-
Puisis nospļāvās un ievilcis vēlvienu dūmu, izpūta to.
-Mošk mums kaut kādas zāles iebaroja alkoholā..-

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 23.11.2007 15:19

Lenna Džinam par atbildi vienkārši pasmaidīja.
Kad viņa pati gribēja pajautāt pāris jautājumus priekšā pasteidzās Evelīna ar veselu jautājumu čupu, taču tomēr viens jautājums palika neuzdots.
Gribēdama sagādāt Kabīrijam jautrību visa atbildēšanai, Lenna izteica savu jautājumu uzreiz kā Evelīna bija beigusi uzdot savējos:

"Ja gadījumā, ne tikai Džinam ir spējas, tad vai varētu atklāt kādas ir manējās?" mirkli padomājusi piebilda "Un arī pārējo spējas?Kādas ir tās?" apmierināti pasmaidījusi Lenna ar ironisku smaidu skatījās uz Kabīriju un izvilka no somas piena ledeņu paciņu un iemeta vienu sev mutē.
"Kāds vēlas?" paciņa tika pastiepta klātesošo virzienā, saprotot, ka būtu netaktiski visu apēst vienai.

Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne ; laiks: 23.11.2007 17:01

Džins bija atkāpies no Kabiirija un ar daudznoziimiigu smaidu indigo vēroja puisi.Tie jūsu cilvēciigie termini jūs iedziis kapā ātrāk nekā pēc simtiem gadu.Indigo iesmējās un vēlreiz uzsitis puisim pa plecu aizsldēja prom, Eveliina un Lenna sāka runāt pārāk daudz tāpēc Kabiirijs daudz nedomādams pagriezās un tikai viegli atbildēja.Spēju jums nav, tikai Gregorijs un Džins ir izredzētie.Negaidiidams jauniešu reakciju indigo pazuda aiz milziigām baltām durviim, jo viņu strauji sāka kaitināt šii pārcilvēciskā interese par un ap visu, šii ziņkāriiba.

Debesu valstiibā iestājās nepatiikams miers un klusums, visticamāk ziņkāres pēc, šis kapu mieriigums ieilga uz kādām piecām minūtēm, kad durvis atvērās atkal un pa tām izčāpoja maza auguma večuks ar milziigiem āža ragiem zelta krāsā, garu bārdu un lielām karameljbrūnām aciim.Vilijama kungs Jūs jau gaida.Monotonā balss tembrā nodūca večuks un iečāpoja atpakalj milziigajā pilii. Milziigās durvis palika atvērtas un no nekurienes parādiijās divi stalti eņģelju puiši, kas turēja rokās zelta scepterus, tie bija noriikoti laist iekšā tikai karaljbērnus un neviens cits iekšā tikt vairs nevarēja.


-Grego un Sofei, kas vēl tur ārpusē palika? xD.gif -

Gregorijs runāja un runāja, būtnēm no malas šii iigņošanās pagalam nepatika, bet ilgi tas vairs nebija tik kaitinoši, jo Grego cigarete nodzisa un vasargo karstumu apņēma ledains ziemas gaiss. No jauniešu mutēm plūda aukstuma garaiņi.GREGORIJ, pietiek šitās ākstiibas.Pāri mežam nodārdēja spēciiga dēmoniska balss, kas drii vien arii pārtapa dēmonā.Tas stāvēja puiša un meitenes acu priekšā kādus 3 metrus garš augumā.

Iesūtīja: Ilivarra ; laiks: 23.11.2007 17:31

Gregorijs nometa cigareti, jo nebija vairs jēgas no tās, laiks palika ausktāks un aukstāks, līdz puisis aplika rokas ap pleciem un sāka berzēt tos, lai paliek siltāk. Atskanēja balss, kas lika Grego pārskriet tirpām pār ķermeni un strauji pagriezties uz balss pusi.
Nepagāja ne mirklis, kad jau priekšā stāvēja trīs metrīgs dēmons. Puisis bija šodien tik daudz piedzīvojis, ka negrasījās iebļauties aiz bailēm un mesties iekšā meža biezoknī, taču ar lielām acīm viņš atkāpās uz atpakaļu. Bet saņēmis drosmi, Grego ieskatījās dziļi dēmonam acīs un skaļā balsī teica.
-Un, kas esi tu, lai man aizliegtu darīt to, ko es vēlos?!? Kā pie velna tu arī zini manu vārdu.-
Viņš nolaida rokas un abas plaukstas savilkās dūrēs.

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 23.11.2007 19:35

OOC. Kā jau teicu, Sofei bija kopā ar mani. Viņas pēdējo rakstu ignorēt.

Alaks nepārtraukti juta pilnīgu brīnumu sajūtu. Viens pēc otra sekoja savādi notikumi viņa acu priekšā, tāpēc viņš nespēja ne runāt, ne arī īpaši nomierināties. Visu ceļu viņš turējās māsai pie rokas, atrazdamies cik iespējams tālu no indigo. Viņš vēroja, kā tas piepilda Džinu ar savādi svelmainu gaismu, Alaks nevēlējās neko jautāt, lai nezaudētu šo mirkļu burvību, patiesībā viņš arī nevēlējās neko zināt. Indigo un viņa vārdi likās paši par sevi interesanti un prasīja iedziļināšanos, ka jebkurš jautājums, kam tiktu dota atbilde, varētu būt trieciens. Gluži kā pavisam sajaukta visa iepriekšējās dzīves sistēma. Par to labāk nedomāt.
Alaks domāja, ka nekas vairs nespētu viņu samulsināt, bet atkal... večuks kā no bērnības fantāzijas pasakām un eņģeļi, kurus tā vien gribējās vienkārši aptaustīt. Ak... Alaks dobji novilka, viņš centās iedomāties, kas ir šis Vilijams, saspringti vērodams eņģeļu zelta scepterus un piekļaudams māsu sev tuvāk.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 23.11.2007 21:33

Ja godīgi Lenna jutās nedaudz vīlusies. Viņa vienmēr bija gribējusi, lai viņas dzīvē būtu kaut nedaudz maģijas, bet šīm sapnim laikam tomēr nebija lemts piepildīties. Un labi vien bija. Ja tu nokļūsti maģiskā vietā, tas taču nenozīmē, ka pati arī kļūsi tāda pati.Aizmirsti. Un Lenna tik tiešām aimirsa nupat vēl lolotās cerības un ar manāmu ieinteresētību vēroja Debesu valstību, pasmīnēja par večuku ar zelta ragiem, un nopētīja eņģeļus ar scepteriem, pili un katru sīkumu, kas gadījās ceļā.
Viņas skatienā mijās bijība ar izbrīnu un meitene bija nolēmusi klusēt līdz brīdim, kad viņai kaut kas tiks jautāts, vai arī, ja viņu pēkšņi kāds centīsies novākt. Par pēdējo domu sev pašai tika veltīts ironisks smaids un atcerējusies par konfektēm, ko joprojām turēja rokā, Lenna ielika tās atpakaļ somā un turpināja apskati. Interesanti, kas gan ir šis Vilijams?

Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne ; laiks: 23.11.2007 21:48

-Gregorijs.-

Tu te nelecies, sīkais, ja.
Dēmons uzrēca Gregorijam un pārtapa puisī, kurš izskatījās ne vecāks par 20 gadiem.
Gari melni mati krita pāri platajiem, vīrišķīgajiem pleciem, tumšbrūnas acis vērās pretī puisim. Šis jaunais vīrietis bija gandrīz uz mata līdzīgs Grego, tikai mazliet vecāks un varbūt apģērbu valkāja citu.
Klausies, Grego, es nebūšu tāds kā Kabīrijs, es tev te neļaušu muļķoties, skaidrs? Un domāju, ka tu pats labi zini kas es esmu, tā kā vai nu seko man, vai arī pārvērtīsies par lāsteku, man patiesi nav vēlmes ņemties ar sava nekam nederīgā dēla atvasi.


-Pārējie.-

Apstulbušās jauniešu sejas lika abiem baltmatainajiem eņģeļiem pasmaidīt sirsnīgu, jo sirsnīgu smaidu. Pēc mirkļa no durvīm iznira jauns tēls, tumšmataina meitene ar gaišzilu ādu, lielām gaišzilām acīm un mistisku smīnu uz sudrabainajām lūpām. Sudrabotā atlasa kleita vilkās pa mākoņiem viņai aiz muguras.
Sveiki, mani mīļie.
Zvārgulīšiem līdzīgā balsī notrallināja būtne no kuras plūda patīkams vēsums.
Šķiet, ka viens no jūsu puišiem pamiris, nekas uzcelsim uz kājām, bet meitenes, sargājiet puišus, paskatieties kādi viņi mums.
Sieviete izgāja caur vārtiem, piegāja pie Mišela un Tiamaras un saudzīgi uzsmaidījusi meitenei pamāja ar roku pret puiša ķermeni, to tāpat kā pirms mirkļa eņģeli izgaisināja viegli balta dūmaka.
Par savu draugu neuztraucies, viņš jau ir pilī un viņu aprūpē labākie mediķi, vari būt droša, ar viņu viss būs labi. Es esmu Yuna, citi gan mani dēvē par ledus dievību, bet mani tas diez ko nesaista, nu nāc.
Sieviete aicināja un apņēma Tiu. Gaišzilā roka saudzīgi nogūla uz meitenes pleca.


-Mišels.-

Kad puisis bija izgaisis no vietas kur paģība, viņa ķermenis parādījās milzīgā baltā gultā ar sudrabotiem zīda spilveniem un segām, ap viņu tekalēja 3 burvīgas eņģeļu meitenes, viena ņēma nost negatīvo enerģiju, viena pienesa svēto ūdeni, bet pēdējā, sēdēja un spēlēja arfu ar zelta stīgām, tā ienesot mieru un burvīgu skaņu.

Iesūtīja: Ilivarra ; laiks: 23.11.2007 22:27

Grego palika uz vietas, kad viņam uzrēca, bet, kad dēmons pārvērtās par cilvēku, viņš pakāpās uz priekšu. Acis bija piefiksētas nezināmajam, vai arī zināmajam? Kad tika braukts augumā puisim, viņa acīs bija redzamas dusmas, bet tad, kad tika apvainots Grego tēvs, viņa acis uzliesmoja.
-Neviens manam tēvam nebrauks augumā!-
Viņš uzkliedza dēmonam un trieca savu dūri tam ģīmī.

Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne ; laiks: 23.11.2007 23:07

Impulsīvais puisis trieca savu kulaku Gabrielam tieši sejā, taču kulaks sastinga gaisā, jo to apņēma viegla ledus kārta.
Klausies, es tev jau pateicu, es ar tevi te neņemšos skaidrs? Jau no tava tēva nekas nesanāca, tagad man vēl mazdēls būs nekam nederīgs cilvēks? Kamdēļ tevī rit dēmonu asinis? Lai tu te skraidītu apkārt kulakus vicinādams? Būtu vismaz mani mēģinājis uzlaist gaisā, sasaldēt, vai iedvest manī bailes, bet nē, tu vicini savus ļumīgos kulakus.
Ar katru vārdu jaunais vīrietis aizsvilās ar vien vairāk līdz brīdim kad jau bezkaislīgi kliedza uz Grego.

Iesūtīja: Ilivarra ; laiks: 23.11.2007 23:17

Grego palika mēms. Viņa dūre vienkārši apstājās uz vietas un viņš nespēja neko izdarīt, tik klausīties, kā viņa sanāk vectēvs noliek viņu un viņa tēvu. Vismaz ledus kārta uz rokas lika puisim nedaudz atdzist. Nopūties, Grego ielūkojās viņa vectēva acīs un ar ļaunu smaidu uz sejas teica.
-Labi... bet vai tu man iemānīcisi kā tevi uzspridzināt?-

Foruma dzinējis: Invision Power Board (http://www.invisionboard.com)
© Invision Power Services (http://www.invisionpower.com)