Pavediena drukājamā versija

Klikšķini šeit, lai skatītu šo pavedienu sākotnējā formātā.

Kurbijkurne forums _ Lomu spēļu arhīvs _ Dēkaiņi

Iesūtīja: sirds1 ; laiks: 14.10.2007 11:47

Jūras ūdens bija praktiski gluds kā spogulis. Tikai šur tur uzņirbēja pa kādam viļņu kuprītim. Vai nu noslēpumaina kuģa radītiem, vai nu arī kāda neredzama ūdens dzīvnieka izraisītiem.
Ūdens bija dzidrs un skaidri atspulgoja katra atslpulgu, taču tas arī bija kā vāks un nodalīja svešo virszemes pasauli no pavisam svešatnīgās ūdens pasaules.
Nevienam nebija izdevies caurskatīt ūdens virsmu. Un neviens tātad nezināja, kas slēpjas ūdenī. Un, ja, ko nebija lemts uzzināt, tad labāk izturēties pret to kā pret kaut ko tādu, kas nepastāv un nav.
Un tā te tas arī bija. Pelēkos un visādos citādos apmetņos ieslēpušies tēli steidzās uz kaut kurieni un kā sapņu ilūzija izplēnēja putukrēmīgajā miglā, kas klāja savādo jūru un ostu.
Šī, cik varēja noprast bija osta, jo šur tur no miglas iznira pa kādam kuģa mastam, buru fragmentam vai kuģa apveidam, taču neko par noslēpumaino vietu tas nestāstīja.
Paskatoties uz aizmuguri varēja saredzēt kādas brūnas divstāvu mājas jumtu.
Pie krastmalas stāvēja divas mucas. Neviens gājējs nelikās par tām ne zinis un pat nedomāja par zagšanu.
Migla slēpa šo piejūras vietu vai miestu no septiņiem svešinieku stāviem gaisīgajā parādībā…

Iesūtīja: Ilivarra ; laiks: 14.10.2007 12:13

Kādu laiku atpakaļ, Dernolls kādā ciematā vazājoties apkārt un iepērkot sev pārtiku, izdzirdēja, ka tirgus centrā kāds ziņnesis sauca pēc viņa vārda. Elfs bija piegājis klāt un neuzkrītoši uzdevis jautājumu vai viņu meklē. Saņēmis pareizu atbildi, Dernolls saņēma vēstuli, kur bija aicinājums elfam doties tā teikt piedzīvojumos.
Tākā elfam aizrāva ceļošana un piedzīvoji, viņš neateicās un pavadīja nākamās dienas kārtojot sev somu ar visu vajadzīgo un protams ēdienu. Paņēmis savu tēva zobenu un viņa dāvāto dunci, Dernolls ar ''sapelnītu'' naudu bija aizgājis iepirkt sev loku un bultas.
Tad pienāca diena, kad vajadzēja izmantot maģiskos vārdus, kas bija teleportācija, to nu elfs uzreiz saprata. Kā jau visiem elfiem, viņiem bija, kas kopīgs ar maģijām. Veiksmīgi noskaitījis buramvārdus, Dernolls ievēroja, ka viņu apņem gaisma un viņš ieiet citā dimensijā. Tas bija, kas neizmirstams, tas ātrums, gaismas, Dernolls jutās kā dievs, bet tad... viss apstājās un elfs atradās pie ostas.
Pēc teleportācijas, viņa mati bija izpūruši pateicoties teleportācijai un uz sejas bija prieka asaras, kuras tika arī uzreiz noslaucītas. Dernollam virsū bija viņa drēbes(kas redzamas bildē) zobens un duncis, kā arī pāri rumpim loks, bet blakus somai pie muguras bija piekārta maksts ar bultām. Vēstulē bija rakstīts, ka jāsagaida pavadoni, ko Dernolls arī cītīgi darīja.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 14.10.2007 12:37

Marti, sēžot spoguļa priekšā sapurināja tumšbrūnās cirtas, ieskatījās spogulī un, pavērsusi vienu vaigu pret to, rūpīgi nopētīja. Nē, būs izlicies, nekāda plankumiņa tur nebija, bet katram gadījumam viņa uzlika vēl mazliet pūderi. Šādā kārtā nomierinājusies, viņa vēlreiz izlasīja šorīt pienākušo vēstuli. No kā tā ir, viņa tā arī nebija sapratusi. Neviens sulainis vai istabene neko nezināja, vēstule vienkārši bija - uzrakstīta skaistā rokrakstā uz viegli iesmaržināta papīra, adresēta viņai personīgi un aizzīmogota ar sarkana vaska spiedogu, kura zīmējumu nevarēja skaidri saskatīt. Nika (viņas brālis) apgalvoja, ka tāda spiedoga neesot nevienam, bet uz viņu šajā ziņā varēja paļauties.
Jaunā sieviete apdomāja rakstīto. es esmu varena būtne... kontrolēju daudzas daudzo pasauļu lietas Mī un žē! Taču nevar būt, ka šo vēstuli rakstījis pats Dievs tas Kungs! Marti pārmeta krustu. Tomēr viņa nez kā zināja, ka arī Nelabais tas nav bijis, un šim kādam, spēcīgajam vajag viņas palīdzību. Marti sajutās gluži nepareizi - lepna uz sevi, pagodināta un kāda vēl ne.
Viņa izlēma sekot vēstules aicinājumam, tikai nolēma vārdus lasīt kaut kur slepenībā - ja nu tas tomēr ir mulķīgs joks, un nekas neiznāks?
Sešas dienas bija pietiekams laiks, lai apdomātu, ko ņemt līdzi, ko nē, sakrāmētu ceļa somu un pateiktu visiem radiniekiem, ka viņa dosies ceļojumā - un nemēģiniet atrunāt! - uz nezināmi ilgu laiku. Visi kā viens grozīja galvas un pukstēja, bet, zinot Marti raksturu, tiešām neko neiebilda pat tad, kad viņa atteicās ņemt līdzi istabeni.
Iepriekšējā dienā izsūdzējusi grēkus un saņēmusi svētību ceļojumam, Marti noteiktajā dienā saģērbā kā uz medībām - mīkstas, bet izturīgas ādas bikses (un otras - somā), balts zīda krekls (vilnas - somā), garie stulmzābaki ar atlokiem, pie viena no kuriem viņa piestiprināja garu nazi, josta ar somiņām visādiem sīkumiem, tumšbrūns vamzis ar augstu apkakli, skaisti izrotāts, ieveidoti mati un cepure ar spalvu, virsū apmetnis ar kapuci. Rotas, bet protams! bija visur - auskari, aproces, akaklarota un gredzeni. Pie jostas zobens un duncis, kuriem viņa pievienoja vienu garstobra pistoli. Paņēmusi ceļasomu, kurā bija ari guļamās lietas, un ēdamo kādai nedēļai (visu sausu, lai vieglāk nest), un divas blаšķes - ar vīnu un ar ūdeni, viņa visiem redzot, cēli izsoļoja no nama. Nonākusi vietā, kur neviens pats viņu neredz, Marti paņēma vēstuli un izlasīja vārdus otrā pusē, ko brīnumainā kārtā bija noturējusies neizlasījusi visas šīs garās gaidīšanas dienas. Ja nekas nesanāks, es došos uz Ibērijuu! viņa pie sevis nodomāja. Atpakaļ iet... tas būtu neiespējami.
Bet sanāca. Apkārtne pazuda uz brīdi, itin kā savērpās, savirmojās, un Marti attapās vietā, kas ļoti izskatījās pēc ostas. Tur dažu jardu attālumā stāvēja viens, un Marti paspēra pāris soļus uz viņa pusi, līdz ieraudzīja, ka dīvainajam vīrietim ir garas un smailas ausis. Marti pakāpās tikpat soļu atpakaļ, cik bija spērusi uz priekšu un apskatījās rūpīgāk. Viņš bija glīts, patiešām, ja ne tās ausis, un sieviete rūpīgi mēgināja saskatīt, kādā krāsā viņam ir acis. Sastopoties ar viņu acīm, Marti uzelpoja - izskatījās, ka tās nebija sarkanas, - un atkal pagājās uz priekšu. Dīvainis, bet dēmons tas nav, viņa nodomāja.

Iesūtīja: Līg ; laiks: 14.10.2007 13:21

Bija pagājušas sešas dienas kopš tās dīvainās vēstules saņemšanas. Aurorai nebija ne mazākās jausmaz, kas bija Karls Hameks. Visas šīs sešas dienas viņa bija cītīgi urbusies cauri grāmatām, internetam un uzziņu birojiem, taču neko nebija atradusi. Varbut tas bija joks vai kāda pagalam neizdevusies tehnikas preču veikala reklāma?
Par vēstuli viņa gan nevienam nestāstīja. Gadījumā, ja tas būtu kāds nolādēts joks, viņa nevēlējās ļaut jokdarim priecāties par meitenes apmulsumu. Lai nu kā, visas šīs dienas jaunā deviņpadsmit gadīgā de Merteija bija pavadījusi nemitīgā galvas lauzīšanā par šo tēmu, taču par spīti viņas liesliskajam prātam, atvērt plīvuru, kas sedza šo savādo vēstuli, viņai neizdevās.
Nu, pēc sešām dienām, viņa stāvēja savas no vecākiem mantotās mājas koridorā un apdomāja savu pārdrošo rīcību. Viņas mati bija bija izlaisti un pārlikti pār vienu plecu. Tā Aurora vienmēr mēdza darīt, kad jutās neizlēmīga. Paņēmusi rokās vēstuli viņa to vēlreiz nopētīja ar savu dzirdi zilo skatienu, taču lai cik reizes tā nebūtu pārlasīta, saturs nemainījās un skaidrību tā arī neieviesa. Droši vien izskatījās dīvaini, ka meitene siltā, tumši brūnā apmetnī stāv viena koridorā un blenž vēstulē, kas no biežās ņurcīšanas un vilkšanas iekšā un ārā, jau bija nobružāta.
Lai gan viņa vēl aizvien nebija pārliecināta par savas rīcības pareizību, mantas jau bija sakravātas un tumšsarkanais čemodāniņš jau bija iegūlis viņai vienā rokā, kamēr otrā tikko bija paspējusi piesavināties būri ar neciešami melnu kraukli. Viņa labprāt būtu Aiviju laidusi laukā, taču cilvēki skatu ar jaunu sievieti un kraukli tai uz pleca vēl aizvien uzskatīja par dīvainu. Fakts par kraukļa līdzņemšamnu iekšējā monologā pat netika apspriests, jo Aivijs bija pārāk dārgs, lai to atstātu šeit.
Tumšsarkanajā čemodāniņā jau bija saliktas visas svarīgākās lietas. Drēbes un nedaudz pārtikas. nebija aizmirsts arī par mazo nažu komplektu kā arī bultu maku, kas bija tik tikko ielīdis.
Vēlreiz izvilkusi vēstuli Aurora pagrieza tai otru pusi. Burvju vārdi! Ko tu neteiksi? Viņas zinātniskā puse klaji ateicās to pieņem un tam ticēt, taču puse, ,kas dzīrās meklēt noslēpumus dziļāk, kāri vēlējās to ātrāk sākt.
Lai gan de Merteija nemaz nejutās droša par to, ko dara, vādi tomēr tika izrunāti skaļi un skaidri un...
Kad miglainajā ostā parādījās slaidais un smalkais meitenes stāvs, Aurora no sākuma neko neredzēja. Migla.
Kur es esmu?
Priekšā jau bija kāda savādi ģērbusies tikko saskatāma sieviete un būtne, kas izskatījās pēc vīriešu dzimuma.
Meitenei pāršalca tāds kā nožēlas vilnis par tiko izdarīto. Kur viņa tgad bija nonākusi un ko darīs? Būris ar Aiviju vēl joprojām tika turēts rokās tikai tagad pirksti ap to sažņaudzās ciešāk it kā cenšoties pasargāt.

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 14.10.2007 15:36

Tumšā un drūmā naktī Elons atradās dziļi mežā, sēdēja uz liela akmens un dziļi domāja. Viņam rokā bija mazs kristāls, kas izstaroja gaismu.
Pirms kāda laika savāds cilvēks, kas it kā piederēja pie dumpiniekiem, nodeva viņam vēstuli. Dīvainu vēstuli, kas lika Elonam aizdomāties.
Viņs sākumā negribēja ņemt to nopietni, uzskatīja par muļķībām vai lamatām.
Citas pasaules... vai tas var būt? Citas pasaules, kur ir cerība, kur ļaunums nav aprijis visu?
Ilgi šaubījās paladins, līdz izlēma. Viņš izlēma atsaukties uz aicinājumu.
Viņš bija ietinies pelēkā apmetnī, zem kura bija manāmas spožas bruņas un zobena maksts. Seja Elonam, par spīti viņa trīsdesmit gadiem, bija vēl jauneklīga un glīta, kara rētas viņa seju nebija skārušas, pateicoties prasmei un veiksmei. Elona tumšie mati bija pagari un ieskāva seju. Viņa lūpas bija mierīgas un stingras, taču lūpu kaktiņiem bija tieksme noliekties uz leju. Tumšās acis, kas reiz bija kvēla dedzīguma un tainīguma paziņas pilnas, nu lūkojās uz pasauli skumjas un nogurušas.
Uz muguras Elonam bija neliela, noplukusi mugursoma, uz pleca - melns krauklis.
Elons piecēlās, uzvilka galvā ķiveri, kauras spārniņi bija nolaisti un pieplacināti ķivers sāniem, p\ari ķiverei uzvilka kapuci, ka slēpa seju, bet, labi ielūkojoties, varēja manīt, ka vīrietim uz sejas ir metāla maska vai ķivere. Elons izvilka pergamenta gabalu no sava apmetņa. Viņš kaut ko pateica un parādijās gaisams aplis viņa priekšā.
"Nu, Krā, cita pasaule mūs gaida." savam krauklim noteica Paladins un ienira gaismā. Tad gaisams aplis pazuda, uz zemes palika vien mazais, gaismu izstarojošais kristāls.

Elons bija vietā, kas bija pelēkāka par viņa apmetni. Bieza migla. Smaržoja pēc jūras.
Liekas, ka tās nebija lamatas un noteikti nebija joks. Varbūt tiešām, tas viss bija taisnība? kas tad bija šis Hameks? Burvis, dēmons, dievs?
Elons cerēja, ka atkal spēs būt par to, kas viņš ir - gaismas un visa labā aizstāvis - paladins. Nevis ierocis ļaunuma un nodevības rokās.
Viņš pamanīja vairākus stāvus tuvumā. Vai tie kaut ko zināja? Vai kāda no sievietēm bija Lidija Maglēra?
Elons zināja, ka ar draugu runājot jānoņem ķivere un kapuce, bet vai viņi bija draugi? Vienam bija spicas ausis. Tas bija dīvaini, atgādināja elfus, kas viņa pasaulē bija pazuduši un bija vien leģendās un mītos pieminēti.
Elons palika uz kāda pakalna tuvumā pārējiem un vēroja viņus.
Krā ieķērcās un nopurinājās. Viņam ceļojums nebija paticis.

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 14.10.2007 16:13

Anke tupēja kādā smacīgā kroga stūrī. Visur oda pēc alkohola un dūmiem. Jautrība krogā sita augstu vilni. Parasti viņš tagad būt spēlējis kārtis ar saprātu nodzērušiem vīriem vai arī centies nopelnīt rādot trikus, taču tagad bija jābūt piesardzīgākam. Vīrietis bija ietinies apmetnī, galvā viņam bija kapuce. Pirksti sita ritmu uz galda malas. Priekšā bija atlocīta vēstule, kuru viņš pārlasīja jau piekto reizi.
Ik reizi viņš brīnījās par to, kā šī vēstule bija atradusi adresātu. Jau trešo dienu Anke bēguļoja no viena mazā miestiņa uz nākošo. Šorīt no rīta šī vēstule bija nonākusi viņa rokās. Sākumā gan viņš bija domājis, ka tā bijusi kļūda, taču uz tās skaidri un gaiši bija rakstīts viņa vārds.
Tās noteikti ir kādas lamatas. Kāds viltīgs triks. Kas gan ir šis vīrs, kas sūtījis vēstuli? Nekad par tādu neesmu dzirdējis. Varbūt vēl kādam ir vajadzīgi mani pakalpojumi? Nē, vairs es šādās spēlēs neiesaistīšos... viņš sprieda. Garām viņa galdiņam nogāja krodziniece, apjautādamās, vai nevajagot atnest ko dzeramu. Anke noslēpa vēstuli un papurināja galvu. Drīz vien viņa bija prom, taču puisis manīja, kā viņa aizdomu pilni noraudzījās viņā.
Vīrietis atkal izvilka vēstuli, taču pirms tam paraudzījās apkārt. Tad viņš apgrieza vēstules otru pusi, domās izlasīdams tur rakstīto. Tad viņš atkal pacēla acis, nopētidams telpu. Viņš klusi nopūtās.
Te pēkšņi durvis, kas atradās otrā telpas galā atsprāga vaļā. Durvīs parādījās kalsnēja vīra stāvs. Anke novērsās. Sirds sāka sisties straujāk. Viņi bija viņu atraduši. Vīrietis norija siekalas. Viņš savilka roku dūrē, saņurcīdams lapiņu. Anke palūkojās uz to. Šī vēstule bija vienīgā iespēja tikt ārā no šejienes. Dzīvam. Durvis atradās otrā telpas galā. Maz ticams, ka viņš, pat izmantodams savas spējas, tiktu līdz tām nepamanīts. Bija jārīkojas ātri. Pēddzinis smagiem soļiem soļoja uz bāra letes pusi. Anke juta kā viņa skatiens pēta visus krogus apmeklētājus. Citi viņam nepievērsa uzmanību, turpinādami dzert un svinēt. Anke pameta vel vienu skatienu uz durvju pusi. Durvīs parādījās vēl divi stāvi. Rokaspuiši. Jaunais vīrietis klusi nolamājās.
Aši atlocījis lapiņu viņš sāka klusi lasīt. Tagad bija vienalga, kas tas bija par vīru. Vienalga, kāds darbs viņam būs jāveic. Bija jāglābj sava āda.

Pēc mirkļa Anke jau attapās kādā miglas tīrā miestā jūras krastā. Viņš atviegloti uzelpoja. No vienām nepatikšanām viņš bija ticis ārā, taču varbūt viņš bija iekūlies citās. Ieelpojis svaigo jūras gaisu, Anke kārtīgi nopētīja apkārtni. Viņš stāvēja netālu no vēl četriem stāviem, taču uzsākt sarunu neuzdrīkstējās. Arī pakustēties no vietas viņš neuzdrošinājās. Viņš tikai sakārtoja savu ceļa somu, kas bija noslēpta zem garā apmetņa, un nopētīja apkārtni. Osta bija ietinusies miglā.
Pēkšņi no mierīgās apkārtnes apskatīšanas Anki iztraucēja ķērciens. Anke strauji pagrieza galvu. Tas bija krauklis, kas sēdēja uz vīrieša pleca. Anke tikai nogrozīja galvu, pavērsdams skatienu jūrai. Viņš vēlreiz ieelpoja svaigo gaisu un ļāva vaļu fantāzijai.

Iesūtīja: Lianjuks ; laiks: 14.10.2007 17:37

Sēdēdama uz kāda klintsbluķa un klausīdamās vēja šalkoņā priežu galos Etna domāja. Bija pienākusi izdevība kaut uz mirkli kaut ko mainīt savā dzīvē, bet viņa iespēju negribēja tā īsti izmantot, pārāk pierasts bija pie šiem mežiem un kalniem, pie šī ugunīgā saulrieta kalnu smailēs, kas pat šobrīd sērīgi nolūkojās uz Etnu. Piecēlusies kājās tumšmate apņēmiīgi ielocīja vēstuli savā ādas somā un sāka garo ceļu uz mājām. Melno matu klājiens rāmi krita pār sievietes pleciem, bet tumšais acu skatiens vēstija nelielu pacilātību un uztraukumu. Viņa tomēr nebija izšķīrusies par savu lēmumu vēstules sakarā, tādēļ arī nemaz īpaši nesteidzās uz māju pusi. Un tad mierīgo meža ainavu pāršķēla kliedziens, kas nepiederēja cilvēkam, kliedziens, kas nepiederēja dzīvniekam, šaušalīgs kā no aizkapa pasaules nācis. Šo sirdi plosošo troksni Etna pazina kopš bērnu dienām. Vakars, barošanās laiks pūķiem. Gaisā lidojošie putni skaidri norādija uz kuru pusi nevajadzētu doties, tādēļ klausījusi šiem radījumiem, Etna apcirtās un ieskrēja mežā, vietā kur varētu meklēt drošāko slēptuvi no visbīstamākā radījuma šajā apgabalā. Viņa nezināja cik ilgi tovakar ilga kaķa un peles spēle, bet kad kārtējais vakara vājprāts bija beidzies viņa izlēma. Apsēdusies uz celma viņa domīgi lūkojās uz lapiņu, kuras teksts nakts tumsā bija grūti saskatāms, bet viņa to atcerējās teju no galvas, pēdīgi piecēlusies kājās sieviete noskitīja vārdus.

Nakts tumsa pārvērtās pelēkā miglā, īsu mirkli sieviete truli blenza miglā un klausījās jūrā, tas viss viņu pārsteidza gluži kā mazu bērnu. Pasperdama pāris soļus miglā viņa ievēroja Elonu. - Kāpēc neiepazīsties? - dzestri iejautājās Etna paiedama kraukļa īpašniekam garām. Mugurā esošās drēbes lika viņai izskaties pēc alu cilvēka, kājās viņai bija ādas zābaki un uz pleca ādas soma, acīm redzami viss bij paštaisīts. Atglaudusi melnos matus viņa piestājās blakus Elona vērotajam bariņam, šoreiz nebildusi ne vārda.

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 14.10.2007 17:50

Elons cerēja, ka viss ir noticis, kā teica cilvēks, kas atsūtīja vēstuli: viņš ir citā pasaulē, kur nevalda Elona ienaidnieki. Tad viņam te briesmas nedraud. Taču jābūt uzmanīgam atklājot savu vārdu. Uzticība nedrīkst būt pārsteidzīga, jo īpaši tik savāda sievietei...
Bet godīgi, arī viņš pats izskatījās mazliet dīvaini - ar ķiveri galvā un kapuci pār to.
"Es esmu Elons. Esmu ieradies, jo te mani kāds aicināja ierasties..." ierunājās Elons un viegli paklanījās sievietes priekšā. Viņš bija apmetnī ietinies tā, ka bruņas un ieroči nebija redzami. Ja tās tomēr bija lamatas, vai citādi draudi... Elons tam būs gatavs.
"Vai tu esi Lidija Maglēra?"

Iesūtīja: Līg ; laiks: 14.10.2007 18:41

Aurora sajuta savā rokā šūpojamies nevienmērīgu smagumu. Krauklis Aivijs, kas vēl aizvien sēdēja savā būrī bija nepatīkami sakustējies un nu vairs nerimās.
-Beidz taču dīdīties,- viņa neapmierināti nočukstēja uz kraukļa pusi, tomēr dzīvnieks neatbildēja. Viņa melnās acis bija smagi piekaltas kādai vietai.
Strauji palūkojusies uz to pusi, Aurora saprata, kas bija tā piesaistījis mīluļa uzmanību. Turpat, netālu no viņiem, kādam vēl iepriekš neredzētam vīrietim, uz pleca sēdēja krauklis. Uz pleca uu nevis kā viņš, Aivijs, savā būrī.
Tad viņas dzirde saklausījas vārdus "Lidija Maglēra", lai gan nevarēja īsti saprast kādā sakarā tie nāk. Jā, vēstulē bija kaut kas minēts par šo sievieti. Vai tā varētu būt viņa?
Dzirde tika sakoncentrēta un meitene vērīgi ieklausījās, tomēr bija diezgan pagrūti to darīt, jo Aivijs nepārtraukti dīdījās. Un tagad tam klāt nāca vēl viņa spedzieni.
-Aivij, lūzu nomierinies!- nu jau skaļāk viņa teica.
Kas viņam bija noticis? Kāpēc dzīvnieks tā satraucās ieraudzījis savu sugas brāli? Labi, ka Aurora vismaz bija padomājusi par būrīti, savādāk pekles melnais krauklis jau būtu sadomājis nezin ko. Iespējams ietu un izplēstos. vai tieši otrādi, ietu un apsveitu savu sugas brāli.

Iesūtīja: Lianjuks ; laiks: 14.10.2007 19:04

- Nē, neesmu. - atbildēja Etna uzlūkodama Elonu. - Mani sauc Etna Sereiza. - palūkodamās uz miglā tīto jūru viņa drošības pēc pagāja pāris soļus dziļāk sauszemē. - Mani ar aicināja, bet nezinu kāpēc. - Cītīgāk sākusi pētīt Elonu viņa pavēlēja - Novelc kapuci Elon, nespēju uzticēties tev, ja tu pats nespēj uzticēties.

Iesūtīja: Ilivarra ; laiks: 14.10.2007 19:22

-Es visnotaļ neesmu... vismaz es tā ceru..-
Dernolls nosmīnēja un ievēroja, ka kāda sieviete viņam pietuvojusies klāt, nopētīja viņu un tad atkāpās atpakaļ, tā it kā būtu nedaudz pārsteigta. Elfs ar nedaudz sārtiem vaigiem, ar savām zaļajām acīm uzlūkoja Marti un pieklājīgā tonī teica.
-Nebīstaties no manis..-

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 14.10.2007 19:54

- Atvainojiet! - Marti patīkamā balsī, kurā nevarēja manīt ne pēdas no pirmītējā izbīļa (un viņa nekavējoties mēģinātu uzdurt uz zobena jebkuru, kurš iedrošinātos pateikt ko tādu skaļi) noteica un eleganti pavēdinājusi apmetni, tikpat graciozi noliecās vieglā reveransā, sveicinot. Tagad bija skaidri redzams, ka viņam ir skaistas, zaļas acis.
- Kas jūs esat? Kāpēc jums tādas dīvainas ausis?
Viņa nenosauca savu vārdu pirmā - tas tā kā būtu vīrieša pienākums.

Nu jau bariņš bija palicis lielāks. Viņi visi uzradās pēkšņi, kā no gaisa nokrituši - bija tur, un viss. Droši vien, tieši tāpat izskatījās mana ierašanās, sieviete nodomāja.
Viens no "jaunajiem" izskatījās kā no viņas mājas sienas nokāрis cienīgs sencis. Bruņucepure! Marti pa ausu galam sadzirdēja, ka viņu sauc Elons, un sievieti - tā taču bija sieviete? kaut kādās ādās ģērbta, vārdā esot Etna Sereiza. Kur esmu iekļuvusi! viņa nodomāja. Kā viņai nav kauna! Tikko uzradās un jau uzplijās tuvākajam vīrietim!
Tur bija vēl viena sieviete, bet viņa stāvēja nedaudz nostāk, tāpēc Marti pagaidām nevarēja novērtēt viņas izskatu, toties labi dzirdēja kraukļa balsi, un, šķiet, vēl viens vīrietis, par kuru arī viņai vēl nebija nekāda priekšstata.

Iesūtīja: Ilivarra ; laiks: 14.10.2007 20:10

-Nekas, viss kārtībā.. Vai jūs neesat dzirdējusi par tādiem elfiem?-
Dernolla sārtums vaigos izzuda un viņa tonis bija nedaudz izbrīnīts, bet pieklājīgs kā vienmēr. Elfs ieskatījās Marti acīs un ievēroja to pašu acu krāsu, pasmaidījis, viņš nopētīja klātesošos. Bruņinieks, četras sievietes un viņš pats. Elfs jutās nedaudz neērti starp tik daudz sievietēm, bet gan jau viņš spēs sadzīvot.
-Mans vārds ir Dernoll's kundze..-
Viņš laipnā balsī pievērsās atkal Marti.

Iesūtīja: Dvēseļu marionete ; laiks: 14.10.2007 21:01

Vecais vīrs padeva Adrianam mazu, tumšbrūnu ādas maisiņu, kurā šķindēja zelta monētas.
Es tev dodu divas dienas, lai Lilianna būtu mirusi, vai es skaidri izteicos?
Elfs paņēma maisiņu, pameta to gaisā, noķēra un tad iebāza to kabatā.
Uzskati, ka lieta darīta uz mani tu vari paļauties.
Apmetņa tumšzaļajā kapuces radītajā tumsā pavizēja divas viltīgas, košas, zaļas acis. Jūstess jau grasījās doties prom, kad vīra vecišķā plauksta uzgūla uz elfa muguras.
Straujš pagrieziens, Adrians paskatījās uz veci.
Jā?
Īss un aprauts jautājums tika vērsts pret vīru, kurš neko neteikdams iespieda puisim plaukstā vēstuli, puiša sejā ielija neizpratne.
Man šo vēstuli piegādāja šorīt, lai atdodu pirmajai personai, kas taisās nākt pie manis. Šķiet, ka rakstītājs zināja, ka tas būsi tu.
Pēc šiem vārdiem vīrietis piecēlās no sava krēsla un aizgāja, neko nesaprasdams aizgāja arī Adrians.

Bija pagājušas vairākas stundas, kopšs slepkava bija atvēris vēstuli, brīnumaini, bet tā patiesi bija adresēta tieši viņam, Jūstess ilgi bija lasījis un pārlasījis vēstules tekstu, līdz sapratis kas un kā.
Puisis nosmīnēja un savā galvā automātiski piekrita šai avantūrai.
Pēc tam ātri un tīri nobeidzis sievieti Adrians bija dabūjis visu vajadzīgo ceļam noskaitīja burvju vārdus.

Nozibsnīja spilgta gaisma un Adrians juta kā viņa ķermenis un saprāts tiek pārrauts uz citu dimensiju, mirklis un vieglajos zābakos tērptās kājas sajuta cietzemi. Migla valdīja visapkārt, tumšzaļais apmetnis uzvilkts pāri vieglajām, zaļajām elfu bruņām slēpa elfa seju, jo kapucis bija pārlikts pāri galvai. Būtnes izmētātas pa ielu kaut ko gaidīja, minēto Maglēru? Puisis par to nezināja. Lēnām viņš tuvojās personām kad pēkšņi skatienam pavērās pazīstama seja-Dernolls. Jūstess pieskrēja pie pie elfa un burtiski vai uzleca viņam virsū.
Dernij, tu arī esi te?
Viņš iesaucās pa pusei priekā, pa pusei pārsteigumā.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 14.10.2007 21:04

(OOC - Marti ir tumšzilas acis smile.gif Un Anke nav sieviete tongue.gif Tā kā pagaidām ir 3 pret 3. Aha! 3 pret 4.)

- Priecājos iepazīties! - viņa šoreiz viegli palocīja galvu tā, ka cepures spalva liegi noplīvoja, - Mani sauc Marti Līvo, mans kungs. Esmu dzirdējusi, bet nekad nedomāju, ka tādi pastāv patiesībā, turklāt nez kāpēc mana auklīte par elfiem runāja kā par mazmazītiņiem lidojošiem radījumiem ar tauriņa vai spāres spārniem. Tagad redzu, ka tā tas nepavisam nav.

Sieviete pagriezās pret pārējiem te esošajiem, lielajām, skaistajām acīm nozibot un dārgakmeņiem neatpaliekot no tām spožumā. Skat! vēl viens krauklis, bruņiniekam uz pleca. Vismaz Marti domāja, ka viņš ir bruņinieks, ķiveres dēļ. Kādi dīvaini ļaudis...

Un pēkšņi ieradās vēl viens. Un tu brīnums! Šis te, kāds pazīst Dernollu! Varbūt viņš arī ir elfs?

Iesūtīja: Ilivarra ; laiks: 14.10.2007 21:50

* Neņem mani galvā tongue.gif

Dernolls jau grasījās piebilst to, kad viņš nav kungs un visvairāk to, ka elfi nav tauriņi, kas lidinās pa puķēm, bet viss tika pārtraukts, kad viņam kāds uzlēca virsū. Elfs bija nedaudz šokēts un jutās bezpalīdzīgs, bet viņš izdzirdēja pazīstamu balsi.
Tākā soma bija uz muguras un svars nebija mazs, Dernolls ar visu Adrianu nogāzās uz muguras. Gandrīz atsitis galvu, Dernolls paskatījās uz Adrianu un apkampis viņu iesaucās.
-Adri!! Kāds prieks tevi beidzot redzēt!! Kur tu biji visu laiku?!?-
Elfa vaigos bija redzams neliels sārtums, tik sen neredzēts draugs. Viņš nevarēja sagaidīt, kad abi piesēdīs bārā pie glāzes vīna.

Iesūtīja: Līg ; laiks: 14.10.2007 22:41

Nu jau bija saradušies vēl cilvēki. Laikam tie bija cilvēki. Vismaz izskatījās. Lai gan, kas gan cits tas varēja būt?
Kāda skaista sieviete drānās, kuras Aurora bija redzējusi vienīgī izrādēs par senaizmirstiem gadsimtiem, vīrietis, kura ķermeņa proporcijas neizskatījās īsti pareizas, jau minētais puisis ar kraukli uz pleca, kas pašlaik sarunājās ar sievieti, kuras vārds vēl aizvien nebija noskaidrots, kā arī zēns, kas tikko ieradās un savādo ausu proporciju dēļ atgādināja to otro.
Kas viņi visi bija? un ko īsti šeit darīja?
Ja meitene tagad vēlreiz noskaitītu buramvārdus vai nokļūtu atpkaļ mājās? Nē, viņai vēl bija nepieciešams visu kārtīgi noskaidrot. Prāts neļāva pamest kaut ko neizzinātu.
Tad ausis saklausīja vārdu "elfs". Kāds no puišiem dzīrās apgalvot ka ir elfs. Elfs?
Muļķīgs, bezjēdzīgs, nepatiess, nezinātnisks un katrā ziņā neloģisks apgalvojums.
Aivijs vēl aizvien spirinājās savā būrī un izdvesa savādas skaņas, tomēr tas meitenei netraucēja pieiet viņiem klāt.
-Elfs tu teici?- smīns uz lūpām, - tas vienkārši nav iespējasm. Elfi neeksistē!- balss skanēja tā it kā viņa būtu pateikusi vispatiesāko patiesību uz pasaules un būtu par to apmierināta.

Iesūtīja: Ilivarra ; laiks: 15.10.2007 06:38

Dernolls vēljoprojām vārtīdamies ar Adrianu, smieklu pilnā izteiksmē teica.
-Pastāv, pastāv, jau vairākus gadu tūkstošus. Ticiet vai neticiet, bet es un Adrians esam elfi!-
Elfam bija grūti šādā situācijā runāt normāli, ja vaigi bija sārti palikuši un virsū viņam gulēja sen neredzēts draugs, kuru it kā vajadzētu laist vaļā un dabūt viņu nost, un it kā nē.
Lai apliecinātu savu eksistenci, elfs ieskatījās ar sārtiem vaigiem uz brīdi Auroras acīs un teica.
-Vai Jūs esat redzējusi cilvēku ar ausīm un acīm kā man?-

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 15.10.2007 07:57

(OOC - man palika interesanti - kā izskatās mūsu paladīns, ja viņa bruņucepurei ir tādi ragi kā attēlā, un viņš tiem pāri vēl pārmet diezgan paliela izmēra kapuci? biggrin.gif Tie ragi, es domāju, mazliet traucē, ne? Jeb viņš paņēmis līdzi puslīdz kaujas bruņucepuri, nevis šito turnīra variantu? smile.gif)

Marti stāvēja netālu, skatījās uz vāļājošamies diviem slaidajiem un nenoliedzami skaistajiem elfiem un skaļi (bet melodiski un patīkami, kā viss, ko viņa darīja) smējās, zibinādama baltus, līdzenus zobus.
- Ar ko jūs... - viņai pietrūka elpas smejoties, - ar ko jūs tur tagad nodarbojaties? Nav tā kā par atklātu, jums, kungi, tā nešķiet?

Sieviete kaut kādās dīvainās drēbēs - tādas Marti nekad nebija redzējusi un mugurā vilkt pat neiedomātos, piepeši skaļi paziņoja, ka elfi neeksistē. Kā tad neeksistē, ja re, kur divi ir? sieviete sašuta. Kā var neticēt Visaugstā spējām un varēšanai radīt visu, ko Viņš vēlas!?

- Tur divi ir, cienītā kundze, - viņa mazliet vēsākā tonī norādīja roku uz abiem joprojām zemē esošajiem, - jums ir iemesls neticēt tam, ko rāda jūsu acis? Manas rāda, ka tur ir divi elfi un es, paldies Dievam! par redzi nesūdzos.

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 15.10.2007 13:36

Elons apdomāja sievietes priekšlikumu. Atklāties?
Bet kāpēc ne? Ja tās bija lamatas, tad viņam nav jēga slēpties. Galu galā viņš bija citā pasaulē, kur viņam ienaidnieku nebija. Un cilvēkiem bija jātic...
Nolaidis kapuci, Elons novilka savu ķiveri un ielika to somā. Viņš arī atpīdīja apmetni vairāk uz aizmuguri (kā redzams attēlā), un kļuva redzami ieroči pie sāniem un viņa brīnišķīgās bruņas, kas drūmajā miglā likās zaudējušas savu spožumu un bija pelēkas, taču rotājumi uz tām bija tikpat nevainojami.
"Nu tu redzi manu seju, Etna Sereiza. Tu zini manu vārdu un teikšu savu dzimtas vārdu - Elatīls. Es esmu gaismas bruņinieks, ticības un taisnības aizstāvis - paladins. Esmu aicināts uz šejieni, jo kāds sauca mani palīgā. Un man liekas, ka ar tevi ir tā pat?"

Pirms sieviete atbildēja, bija parādijušies vēl vairāk klātpienācēju, daži no tiem uzvedās visai vaļīgi. Elfi... tiešām šeit bija elfi, vismaz tie radījumi tā apgalvoja. Elonam interesēja, vai elfi no viņa pasaules bija aizbēguši uz citām dimensijām, vai arī vienkārši izmiruši...
Bet viņš palika tepat, blakus Etnai un klausījās, ko saka elfi.

Blakus ieķērcās cits putns un Krā atsaucās tam saucienam. Krā sapurināja spārnus, taisīdamies pacelties.
"Mierā draugs," Elons centās nomierināt putnu, "vēlāk varēsi iepazīties ar šo vietu un citiem zvēriem. Pagaidām paliec pie manis."
Krā nepamierināti noķērca un ieknāba Elonam ausī, bet palika uz pleca.
Vajadzēja man ar noņemt ķiveri.

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 15.10.2007 17:31

OOC: Jā, vispār Anke ir vīrietis, taču tāpat to skaidri nevarētu pateikt, jo pšlaik viņš viscaur ietinies apmetnī un stāv pret jums visiem ar muguru. tongue.gif

Anke bija aizdmājies un fantazējis par savu gaidāmo ceļu un pieņemto darbu. Pieņemto - ranrirs uzskatīja, ka atrodoties šeit viņš pierādīja, ka ir gatavs strādāt šī vīrieša labā, lai arī kas viņš bija. Jā, tieši tas viņu nedaudz biedēja. Kas bija šis mistiskais vīrietis ar, kā viņš pats bija minējis - spējām?
No pārdomām jauno vīrieti iztraucēja sarunas, kas norisinājās turpat viņam aiz muguras. ANke idzirdēja Lidijas vārdu. Tas lika saausīties. Viņš tikai nedaudz pamīņājās, taču nepagriezās pret pārējiem. Anke uzmanīgi ieklausījas sarunā. Par elfiem Anke bija dzirdējis un arī vienu tādu savu ceļjumu laikā Ankem bija nācies sastapt. Vai tiešām šīs brīnumainās radības varēja citos izraisīt tādu izbrīnu? Diez vai par ranririem arī kāds tā domātu? skumji nodomāja Anke un nopūtās. Savā ziņā viņš arī bija īpašs. Vēl iepriekš viņš nebija saticis nevienu sev līdzīgu. Viņš bija daudz meklējis, taču velti. Vai vispār kads kaut ko zināja par šīm būtnēm? Anke nespēja uz šo jautājumu atbildēt. Viņš aizvēra acis. Tad lēni pagriezās, noņemdams kapuci. Viņš lēni pietuvojās runājošo bariņam.
Labs vakars, Anke noteica, uzburdams sejā nedaudz lietisķu smaidu. Kā dzirdēju arī jūs atrodaties šeit pēc tā paša uzaicinājuma. Viņš palocīja galvu, paskatīdamies uz visiem klātesošajiem. Mans vārds ir Anke.
Jaunais vīrietis vēlreiz palocīja galvu, atglauzdams kādu garāku matu cirtu, kas aizsedza viņa kreiso aci. Par sevi vars Anke neko neatklāja - pagaidām.

Iesūtīja: rudo lapu vilcēns ; laiks: 16.10.2007 15:52

Pelēkos svārkos tērpies zvirbulēns lēkāja pa aizmiguša vulfora somu. Saule gan jau plaši lēja savus starus pār zemi, likdama svinēt dienu visām tās radībām, taču viņš, ietinies zaļganpelēkā apmetnī, noguldījis galvu uz saliektas rokas, daudz par to nelikās zinis. Trīs dienas nebija gulēts, noskaidrojot un pierakstot. Nu varēja atvilkt elpu, vismaz mirkli, pirms doties tālāk savās gaitās.
Zvirbulēns pikti iečirpstējās un pacēlās spārnos.
Apjucis vulfors pamodās un piecēlās sēdus. Viņš nebija manījis teju neko, kas norisinājās apkārt, bet nu, pamodināts varbūt diezgan netaktiski, pamanījās vienā elpas vilcienā aptvert vai nedraud briesmas un nekas, kopš agrās rīta gaismas, kad viņš nolicies guļus, nav mainījies.
Nekas nebija mainījies, tikai nu viņš bija nomodā.
Izstaipījies un brīdi pabaudījis saules gaismu, Revends apcerēja iespējas, ko darīt tālāk. Ceļš veda uz priekšu, tomēr pirms sešām dienām saņemtā vēstule lika viņam vilcināties. Vai maz bija jēga atrisināt Senzemes mīklas, noskaidrot cik patiesas ir teiksmas, ja viņš varēja noderēt kur citur? Iespēja vēlreiz pārbaudīt sen jau kaut ko notikušu skatoties uz to, ko piedāvāja vēstules autors, šķita garlaicīga.
Brīdi parakājies šķiet bezizmēra pleca somā, Revis izvilka biezos linu vākos iesietu grāmatu, no kuras, savukārt, izcēla vēstuli. Vēlreiz to pārlasījis, viņš izlēma. Zaudēt ko nebija, viņam vēl visa dzīve priekšā.
Sakārtojis atkal somu, rūpīgi aizsprādzējis apmetni ap pleciem, smaidot pārlaidis skatienu tuvākajai apkārtnei, viņš pievērsās vēstules otrai pusei. Sešas dienas bija pagājušas, nu bija laiks doties jaunā ceļā. Varbūt kādreiz par viņa piedzīvoto rindosies plaukti, pilni ar grāmatām Mēnesnīcas bibliotēkā? Kas zin!
Ievilcis dziļi elpu, vulfors noskaitīja vajadzīgos vārdus.

Saulainais mežs un miglas pilnā piekraste bija ass kontrasts, liekot Revim pārsteigumā noelsties. Kur viņš bija? Deguns viegli trīcēja, cenšoties uztvert smaržas, ausis grozījās uz visām pusēm, lai palīdzētu viņam noskaidrot kur īsti atrodas, kamēr acis sazīmēja miglā vairākus stāvus, kas kļuva skaidrāki.
Vēstules autors bija minējis ko par citiem biedriem, bet kas viņi bija? To vajadzēja noskaidrot pašam. Bet vai viņš pats neizraisīs izbrīnu? Kapuce nebija uzlikta, par to viņš nebija aizdomājies, kaut gan, tā rādās, derēja. Nu visi, kam vien nebija slinkums, varēja apskatīt cilvēcisko seju, kuras vaibstus, mazliet īpatnējus, vērta vilka deguns, nedrošībā mazliet pieglaustās ausis un zaļās, dziļās acis, ar viegli sudrabainu spīdumu.
Nolēmis labot to, kas varbūt vēl labojams, vulfors veikli pārvilka pāri galvai kapuci. Tas nešķita aizdomīgi, ņemot vērā, ka daļa pārējo arī slēpās zem kapucēm. Varbūt gan tur pie vainas bija drēgnais, miglainais laiks? Lai nu kā, tas bija nokārtots, ja vien kāds no, šķiet, topošajiem ceļabiedriem jau nebija viņu pamanījis un ievērojis neparastos vaibstus, par ausīm nemaz nerunājot.
Nolēmis to noskaidrot, daļēji, un uzzināt vai arī pārējie ir Karla Hameka noalgotie, vulfors ievilka dziļāk elpu un devās tuvāk lielākajam pulciņam. Daži pa ausu galam saklausītie vārdi ļāva nojaust valodu, kurā runāja lielākais vairums. Viņš gan nebija drošs, vai visi viņa teiktie vārdi skanēs pareizi.
-Labdien vai labrīt vai labvakar!- viņš droši iesāka. -Atvainojiet par traucējumu, nezinu kurš diennakts laiks šobrīd šeit varētu būt. Tomēr ne jau tādēļ vēršos pie jums. Vēlējos jautāt, vai jūs pazīstat Karlu Hameku vai Lidiju Maglēru?- balss bija droša un neparastā seja, cerams, labi paslēpta kapuces ēnā, ļaujot saskatīt vien viegli spīdošās, tikko jaušami sudrabotās, zaļās acis.

Iesūtīja: Dvēseļu marionete ; laiks: 17.10.2007 00:29

Atkal redzēšanās ārkārtīgi iepriecināja elfu, taču jautājums ko uzdeva Dernolls par to ko Adrians visu šo laiku darījis manāmi apstulbināja. Ko gan viņš varēja teikt draugam, kā gan viņš varēja noņemt labākā drauga priekšā bērnu dienu masku-jaukā, jautrā vazaņķa un pateikt, ka visus šos gadus ir slepkavojis un ui kā slepkavojis, kā gan viņš varēja pateikt elfam, ka ir nogalinājis daudzus-bērnus, pieaugušos, sievietes un vecus ļaudis, iznīcinājis pat ciematus un ar to lepojies un lepojās joprojām? Jūstess to nespēja un varbūt nevajadzēja arī. Beigu beigās viņš Dernijam tikai atbildēja.
Ehh... neko ievērības cienīgu, tu jau mani pazīsti, skraidīju apkārt pa pasauli.
Taču acīs bija redzama skumju izteiksme, kas gan patiesi veiksmīgi tika maskēta, taču labs draugs uzreiz pamanītu melus, De Vilkrafts vienkārši jutās vainīgs par to, ka nav spējis pateikt puisim taisnību. Pēc kāda mirkļa atbrīvojies no Dernolla tvēriena elfs pietrausās kājās, piekārtoja zaļos matus un palūkojās uz Marti. Zemu noliecies Adrians stādījās priekšā.
Adrians Jūstess De Vilkrafts, priecājos redzēt tik skaistu dāmu un jūs būtu?
Pa vidu iepazīšanās tekstam elfs vēl bija noskūpstījis sievietes roku un dzirkstoši uzsmaidījis. Vēl platāku smaidu, sejā radīja neticība elfiem, kas iekšēji lika Adrianam skaļi un gardi smieties.
Ak, patiesi, šai jaunkundzei ir pilnīga taisnība, kā jūs varat apšaubīt elfu eksistenci ja tādi kā es un mans draugs Dernolls stāv jums tieši priekšā kā uz gleznas uzzīmēti? neesiet, jel, muļķi un noticiet.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 17.10.2007 08:49

Marti pārstāja smieties, un tagad skaisti smaidīja rādot pieklājīgi mazlietiņ pavērtās lūpās spoži baltos zobus, un drosmīgi ļāva savādajai būtnei ar zaļajiem matiem, elfam, par kuru patieso izskatu un eksistenci viņa līdz šai dienai neko nebija nojautusi, noskūpstīt sev roku un, kad viņš bija galanti stādījies priekšā, atbildēt:
- Marti Lorinda Līvo, mans kungs. Kas jūs atvedis šurp? Ne tas pats, kas šķiet, mūs visus?

Viņa paskatījās uz nesenāk klāt pienākušajiem:
- Esiet sveicināti, kungi! Tā izskatās, ka mēs neviens te neesam ne Karls Hameks, ne Lidija Maglēra, vismaz neviens pats nav atzinies, ka viņu tā sauktu.
Marti bija jautri. Stāv viņi te, tāds bariņš savādnieku, miglainā ostā un gaida kaut ko. Cik tas jocīgi izskatās no malas! Un viņa prata paskatīties uz sevi no malas un pasmieties kopā ar skatītājiem par to, ko ieraudzīja.

Iesūtīja: Līg ; laiks: 17.10.2007 10:56

Viņa jutās kā mazs bērns par kura naivumu tagad smejas. kur viņa bija nonāusi? Kādā aptrakušo bariņā?
Lūk sieviete, kasizskatās kā no aizlaikiem nākusi un divi vīrieši, kas apgalvo, ka ir elfi, pie tam vienam no tiem mati ir zaļi. Tas bija neticami.
gribējās to visu izpētīt un uzdot miljoniem jautājumu, jo visa šī sitācija meitenē radīja iekšēju satraukumu un uzbudinājumu.
Tātad līdz šim Aurora bija dzirdējusi tikai Marti, Dernolla un Adriana vārdu, kaut gan uzradušies bija vēl. Bet prāts bija pārāk noņemts, lai pievērstu uzmanību tam, ka pašas vārds pārēiem jorpojām bija miglā tīts.

Šajā rīta miglā meitenes jau tā bālā āda izskatījās vēl bālāka un to tādu padarīja arī satraukums.
-Es apšaubu elfu eksistenci, jo tas gluži vienkārši ir pret jebkādiem fizikas un zinātnes likumiem,- ironiski uzsmaidījusi, viņa atkal centās apgalvot to pašu. Nevarēja tā būt. pasakas nekļuva par īstenību. Tāpat kā Aurora nekādi nespēja noticēt, ka šie te ir elfi. Jā, savādi viņi jau izskatījās, bet tas gluži labi varēja but arī kāds maskējums par ko viņa vēl nebija dzirdējusi.
Melnie, garie mati tika pārlikti pār vienu plecu.
Neizlēmīga, savāda, biedējoša un neizprotama situācija. Ejiet nu un noticiet, ka jūsu priekšā stāv elfi. Tas nebija iespējams. Tomēr tā savādi ģērbusies, taču skaistā sieviete gan viņiem ticēja.

-Un kā gan es varu būt muļķe, ja gluži vienkārši neticu pasakām?- nu jau balss bija ieguvusi spīta pieskaņu, kamēr tievais un vijīgais ķermenis noņēmās ar būra turēšanu. Aivijs joprojām negribēja likties mierā.'Tagad jau putns pat ar savu knābi centās atvērt būrīša durtiņas.
Viņš bija jālaiž. Viena īpašība Aurorai un viņas krauklim bija vienāda. Spītība. Aivijs neapstāsies, kamēr nebūs tās durtiņas atvēris, tāpēc pacēlusi savu bālo roku viņa atvēra durtiņas un tūlīt pat sajuta kraukli nolaižamies uz pleca. Viens zilo acu skatiens viņa virzienā, un Aivijs palika mēms un mierīgs.

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 17.10.2007 12:37

Elons nolema, ka vajag kārtīgi iepazities ar pārējiem. Viss liecināja, ka arī viņi ir izsaukti tapat kā viņš no citam pasaulēm.
No citam pasaulēm... Ko tas vispār nozīmēja? Vai daudz bija šo pasauļu? Ar ko tās atšķīrās no viņa pasaules? Tik daudz jautājumu bija un atbildes varēja dot tikai Karls Hameks, vai Lidija Maglēra.

Elons gaja pie pārejiem, viņš bija atmetis apmetni atpakaļ, tapēc bija labi redzamas viņa bruņas un ieroči pie sāniem. Pietrūka tikai ķiveres, kas bija ielikta somā, bet ne jau karot Elons nāca...
Viena radība sākumā viņam likās jocīga, atgādināja vilkati, bet tomēr nebija Tumsas radība, viņš to juta. Tas bija divaini, bet Elons labak sastapās ar kādu, kas izskatās pēc vilka, nevis ir ir īsts vilkatis.

"Esiet sveicināti," palocijies visu priekšā, iesaka runāt Elons, "Es esmu bruņinieks, Gaismas un taisnības aizstāvis, ko dēvē par paladinu. Mans vārds ir Elons Elatīls. Tāpat kā jūs, esmu aicināts šeit ierasties un mēs būsim biedri šajā uzdevumā, kas pēc šī Karla Hameka vārdiem ir svarīgs."
Elons pievērsās Dernollam un Adrianam.
"Es nāku no zemes, kur elfi ir vien mīti un leģndas. Runā, ka sendienās daudzi elfi devušies no mūsu zemēm prom... vai jūs zināt ko par Dalidaru? Trim diželfu ķēniņvalstīm? Šie vārdi jums ko izsaka?" Elons minēja savas zemes nosaukumu un leģendu par senajām ķēniņvalstīm, ja šie elfi bija no viņa pasaules, tiem vajadzeja ko par to zināt.
"Negribu but uzmacīgs, vienkārši mani tas interisē, jo tas nozīmētu, ka elfi manā zemē nav vienkārši gajuši bojā pirms tūkstošiem gadu..."

Iesūtīja: rudo lapu vilcēns ; laiks: 17.10.2007 14:50

Rādījās, ka neviens te nav vēstulē minētā pavadone vai arī kāds cits, kas pazīst vēstules autoru. Neko darīt. Tomēr iepazīties, kā rādās, derēja. Vismaz daļa to jau darīja.
-Priecājos iepazīties.- viņš atbildēja paladinam. -Reveledins Meridinats no Isakijas.- tas tika teikts arī pārējiem, kas varbūt klausījās.
Tad vulfors nolēma pieklājīgi atkāpties un nejaukties sarunā par elfiem. Rādījās, ka būtnes, kas viņa dzimtenē nav nekas neparasts dažiem šeit šķita kā nākušas no pasakas. Neviļus viņš pasmaidīja. Nez ko viņi teiktu par vulforu pašu? Ja vien, protams, viņam līdzīgas būtnes jau nemita viņu ierastajās pasaulēs. Par to gan viņš šaubījās, bet neko nevarēja zināt.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 17.10.2007 15:09

- Priecājos iepazīties, kungi! - Marti nozibināja skaistās acis un pietupās elegantā revernasā - tā, kā to dara ar apmetni mugurā, nevis kleitā. Tas viņai iznāca pilnīgi dabiski, un kā savādāk - viņa pie tā bija pieradusi kopš bērnības. Par elfiem un viņu zemēm Marti nezināja neko, tāpēc klausījās, kas taps atbildēts.

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 17.10.2007 19:03

Anke veltīja sieviešu dzimuma pārstāvēm savu sirsnīgāko smaidu, bet vīriešu priekšā vielgi palocīja galvu. Bariņam pievienojās vēl kāda būtne. Vīrietis, viegli palocījies, sasveicinājās ar šo radību. Anke. viņš tikai atkārtoja un nedaudz uzsmaidīja.
Kamēr citi runāja, Ankem radās iespēja nopētīt klātesošos. Viņam piemita māka izdibnāt par cilvēka personību pietiekami daudz, vērojot cilvēku kustības, mīmiku un runasspējas. Līdz šim šī māka viņu nebija pievīlusi. Anke to darīja prasmīgi. Tik prasmīgi, ka citiem nerastos aizdomas. Cilvēki šeit bija salasījušies tik dažādi. Elfi, cilvēki, bruņinieki. Par Reveledinu Anke neko daudz nevarēja spriest. Ar šādām būtnēm viņš vēl netika sastapies. Pie vulfora Ankes skatiens pakavējās visilgāk.
Manā zemē gan elfi nav izzuduši, bet ir ļoti reti sastopami, pieklājīgi teica nke. Šajā kompānijā, vismaz pagaidām, citas viņa prasmes daudz nelīdzēja, tādēļ derēja iesaistīties sarunā, lai noskaidrotu kaut ko vairāk par citiem. Īpaši jau šo neparasto būtni. Nenācies savos klejojumos daudz tādu redzēt, taču pie mums elfi tiiek turēti lielā cieņā. Viņi vislabāk pazīst mežus, ļoti daudz zina par dziedniecību. Anke zināja pastāstīt. Elfi un ranriri... viņš nedaudz kavējās pie šī vārda, taču tad tekoši stāstīja tālāk, Vienīgās maģiskās būtnes, kas vēl nav pametuši manu dzimto zemi.
Ranriri. Viņš zināja tikai vienu. Un tas pats stāvēja šet. Viņam pat nebija pierādījumu, ka kāds no viņa rases vēl staigāja pa šo zemi. Elfi jau bija retums, bet par Ranririem klīda vien cilvēku stāstīti mīti un nostāsti. Par ranririem Anke bija uzzinājis no kāda veca vīra, kurš ciemā tika uzskatīts par jukušu. Daudz kas no viņa teiktā patiesi bija īsts, tādēļ Anke cerēja, ka ranriru vēsture, ko bija stāstījis večuks, bija patiesa.

Iesūtīja: Lianjuks ; laiks: 17.10.2007 19:16

Etna domīgi sēdēja kājas sakrustojusi, viņa negribēja runāt, jo nebija par ko. Neviens šobrīd nelikās pietiekoši vērts lai ar to runātu. Un vai tad kāds gribēja runāt ar viņu. Visvairāk viņu šobrīd interesēja Krā un viņa sugas māsa, bet piecēlusies kājās viņa nomurmināja, kaut ko par vientiesīgiem radījumiem un nedaudz atkāpās no bara.

Iesūtīja: Ilivarra ; laiks: 17.10.2007 20:24

Dernolls ievēroja, ka Adrians kaut ko no viņa slēpj, kas lika elfam nedaudz uztraukties. Abi viņi bija labi bērnības draugi, kuri šķiroja noslēpumus, palīdzēja viens otram, kad vajadzēja un neatstāja viens otru nomaļā. Pirms Adrians atbrīvojās, Dern's viņam iečukstēja ausī.
-Parunāsim par to, pie glāzes vīna.-
Elfs pieslējās kājās un ievēroja, ka Adrī ar visiem sāk sveicināties, izlēmis ņemt piemēru, Dern's nedaudz kautrīgā balsī teica.
-Dernolls... Prieks ar visiem iepazīties..-
Sarunas tēma grozījās ap elfu eksistenci un to izmiršanu, nedaudz noskumis, Dern's teica.
-Daudzās vietās, mūsu skaits strauji krītās, dažās vietās pat vairs nav neviena elfa, vai arī ir patvērušies kaut kur no orkiem un gobliniem - mūsu mūža ienaidniekiem. Pa saviem entajiem ceļojuma gadiem, esmu sastapis pārāk maz.. pārāk maz elfu. Man bailes, ka mana un Adrī rase sāk lēnām izzust...-
Nopūties, Dern's piebilda kautrīgā balsī.
-...Un mums jādara visu, lai to atkal atgriestu atpakaļ..-

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 18.10.2007 10:59

Cik Elons noprata, tad šie elfi nebija no viņa pasaules un par to nezināja. Elfi Elona pasaulē laikam bija miruši.
"Mums katram ir vēlēšanās, ko mēs gribētu mainīt pasaulē. Varbūt, ka tas tik tiešām būs iespējams..." skumjā balsī, bet ar zināmu cerību piedevu runāja Elons. "Man nav ne jausmas, kas ir mūs šeit aicinājis. Bet viņš laikam ir ļoti varena būtne. Viņš zināja, ka es būšu ar mieru pamest savu pasauli, lai gan parasti to nedarītu.
Taču man rādās, ka vairāk biedru mums nebūs. Jo vairāk neviens neparādās. Tagad atliek sagaidīt to sievieti, kas minēta vēstulē."
ELons nejuta ļaunumu nevienā no klātesošajiem, te nebija ne vilkaču, ne vampīru, ne tumsas bruņinieku. Tiesa, bija tā, ka daļa klātesošo nebija īsti saprotami, īpaši elfi. Vai viņi spēja noslēpt savas sirds nodomus un tieksmes? Vai ari tas bija citāds ļaunums, līdzīgs karalim tirānam? To paladins nespēja noteikt, viņa daļa bija Tumsa, nevis Ļaunums un diemžēl tas bieži nebija viens un tas pats.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 18.10.2007 11:14

Marti klausījās, ko citi runā, pie sevis viegli smaidīdama. Elfi... nekad viņa neiedomātos, ka tādi patiešām ir, un tad vēl viens nedzirdēts vārds pievērsa viņas uzmanību tam, kurš bija teicis, ka viņu saucot Anke.
- Atvainojos, mans kungs, jūs teicāt "ranriri"? Ja vārdu 'elfs' es vēl esmu dzirdējusi, tad šādu gan nekad. Kas viņi ir? - jaunā sieviete noprasīja. Tumšzilās acis vērās tieši un atklāti Ankes zaļajās acīs.

Gaidot atbildi, viņa dzirdēja jaunākā elfa žēlošanos par elfu izzušanu un tikko novaldīja uz mēles dzēlīgu ieteikumu vairāk precēties un gādāt vairāk bērnu. Atturēja vienīgi tas, ka viņa itin nemaz nezināja, kāds elfiem ir dzīvesveids, un, protams, viņa saprata, ka šāds ieteikums drīzāk ir apvainojums.

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 18.10.2007 20:03

Anki šī saruna sāka ieinteresēt. Vēl daži no viņu vidus izteica svu viedokli par elfiem. Anke tikai nošūpoja galvu. Cik viņi visi bija dažādi. Dažādi ārēji, dažādi savā iekšējā pasaulē un piederībā. Pēkšņi kāda sieviete bija iejautājusies par ranririem. Anke lēni pagrieza galvu. Jauno vīrieti bija uzrunājusi Marti. Viņa acis sastapās ar šīs sievietes acīm, bet viņš nejuta mulsumu.
Nebrīnītos, ja Jūs par tiem nebūtu dzirdējusi, Anke laipni skaidroja, nenovērsdams skatienu. Pat mūsu zemē viņi ir liels retums. Par ranriru izcelšanos vien vēsta nostāsti. Anke nopūtās un turpināja. Ranriri izskatā līdzinās cilvēkam, taču ranriri nav cilvēki. Tās ir maģiskas būnes, kuras spēja pārtapt par dzīvnieku un tām piemīt pārdabiska veiklība. Katrs ranrirs spēja pārvērsties tikai par vienu dzivnieku. Bija tādi, kas spēja pārvērsties par putnu, peli, kādu meža zvēru. Neviens nevar pateikt kā katram jaundzimušajam tika izvēlēts viņa dzīvnieks., kā arī to cik īsti garš bija ranriru mūžs. Kāda leģenda vēsta, ka pēc nāves ranriru dvēseles pieņem savu dzīvnieku veidolu un arvien mitinās mums līdzās.
Anke pavēstīja to, ko viņš pats zināja par savu rasi. Ilgi viņš bija meklējis atbildes, taču nesekmīgi. Ankem nepietika ar to, ka ziņas par viņa tautu nebija mīts, jo viņš taču bija pierādījums tam. Šī Ankem bija neatrisnāma mīkla. Vieglāk bija par to nespriest un nedomāt, dzīvojot vienkārša cilvēka dzivi.
Stāstot šo stāstu Ankes vaigs kļuva nedaudz drūms un viņš nolaida skatienu. Tad viņš pavērās miglā. Nojausdams, ka sievietē tas varētu radīt aizdomas, viņš atkal nedaudz pasmaidīja un paskatījās viņas acīs. Viņš nevēlējās, lai kāds pašlaik zinātu par viņa noslēpumu. Pagaidām ne.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 18.10.2007 21:20

Jaunā sieviete uzmanīgi noklausījās stāstu.
- Cik dīvaini! Es esmu lasījusi grāmatu, kurā ir šādas būtnes, tikai viņus sauca savādāk - par jātniekiem-vilkačiem. Tāds neveikls nosaukums, jo viņi nemaz visi nepārvērtās par vilkiem, bet katrs par savu, savādāku dzīvnieku. Vēl tur bija rakstīts, ka viņi ir vareni karotāji, it īpaši zvēru izskatā, un burvji arī, kas prata sajaukt prātu saviem pretiniekiem ar ilūzijām. Par to, kas notiek ar viņiem pēc nāves, tur rakstīts nebija, bet bija kaut kas teikts par to, ka viņiem ir atgadījusies kāda liela nelaime, kurā gājušas bojā viņu sievietes, un tāpēc viņi izmirst. Jo jauktās laulības vairs nekas nesanākot, bērni neesot tādi. Tā tur bija rakstīts! Es nezinu, pati nekad nevienu tādu neesmu redzējusi. Viņi kā cilvēki esot skaisti, bet īstenībā dzīvojot citā pasaulē, no kuras atnākot tikai laiku pa laikam, kā paši vēloties, - viņa paskaidroja, neuzkrītoši nopētīdama sarunubiedru. Glīts! Tas bija redzams uzreiz, bet vairāk pēc tik īsas sarunas grūti pateikt.

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 19.10.2007 14:00

Anke uzklausīja jaunās sievietes stāstu un nošūpoja galvu. Jā, ir redzama līdzība starp šīm būtnēm, taču es nedomāju, ka ranriri un, kā Jūs bildāt, jātnieki-vilkači ir viens un tas pats. jaunais vīrietis sprieda, saraucis pieri. Viņš neprata radīt ilūzijas, taču viegli prata aptīt cilvēkus ap pirktu, taču šīs spējas nenāca no viņa ranrira asinīm, bet gan no gadiem ilgas dzīvošanas blēžu un spēlmaņu vidū. Vilks, Anke spēja pārtapt par vilku, tikai šādā izskatā viņš nebija ar nevienu cīnījies. Un kā bija ar ranriru sievietēm? Viņš savu klejojumu laikā nebija sastapis nevienu. Varbūt tomēr ne viss, bet daļa Marti stāstītais bija attiecināms uz ranririem. Pēc nelielas pārdomu pauzes, Anke turpināja, Kaut gan... viņš atkal nogrozīja galvu, savā ziņā kāda daļa Jūsu stāstītā atbilst ranriru raksturojumam.
Marti teiktais patiesi lika aizdomāties. Kaut gan tas arī varēja būt vien mīts. Vīrietis pavirši notrauca matu no acs, virs kuras rotājās nelielais vilka attēls. Tad viņš nedaudz ciešāk savilka savu apmetni, sakārtodams pleca somu. Tad viņš pavērās uz vienu, tad otru pusi, nopeētīdams apkārtni. Ceru, ka šis nav kāds viltus piedāvājums, Anke lietišķi noteica, atkal paveroties uz sievieti. Šķiet, ka neviens no mums nav sastapis šīs vēstules autoru vai arī sievieti vārdā Lidija. Kā mēs varam būt droši, ka šis nav kāds viltīgs triks vai vienkārši ļauns joks? ievaicājās Anke. Jautājums bija adresēts Marti.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 19.10.2007 18:59

Marti piekrītoši pamāja
- Jums taisnība - izdomājumu no īstenības grūti atšķirt, un ko gan cilvēki nepiedomā klāt, lai izklausītos interesantāk, it īpaši, ja paši neko skaidri nezin. Ō! Tādus brīnumus izdomā, ka nevari saprast, no kurienes tas viss.
Viņa mazliet pamīņājās, platais apmetnis sašūpojās, un Marti iesmējās, atbildot uz Ankes pēdējiem vārdiem:
- Ak! To mēs nevienam te nevaram zināt. Klau, ja ilgi neviens no šiem diviem, kas mūs uzaicināja, te neparādīsies, nekas cits neatliks kā ieņemt kādu kuģi un kļūt par pirātiem. Tie savādie vārdi vēstules otrā pusē, tie, droši vien, nestrādās, lai tiktu atpakaļ, kā jūs domājat?

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 20.10.2007 13:38

Eldo apdomāja Marti teikto. Viņu mulsināja, ka daudzi runāja jūs, runājot ar kādu vienu personu. Tā viņa pasaulē nebija parasts.
"Tev taisnība, Marti Lorinda Līvo, jo mēs nākam no dažādām vietām, kas visas ved uz vienu vietu - šejieni. Domājasm tie vārdi ir domāti, lai aizvestu uz šo pasauli un šo konkrēto vietu. Tas nozmē, ka tie nevestu atpakaļ uz mūsu zemēm."
Elons saprata, ka šī bija avantūra, kas prasīja uzticēšanos svešiniekam un paļaušanos uz veiksmi. Viņš tam bija pakļāvies, riskējis un nonācis šeit.
"Bet pavadones joprojām nav... Te nu mēs esam - būtnes no dažādām un savādām pasaulēm, bet nezinām kāpēc un kas mums jādara..."

Krā pietecēja pie Auroras, sāk vicināt spārnus un ķērkt uz otru kraukli krātiņā.

Iesūtīja: Līg ; laiks: 20.10.2007 13:53

Aurora visu šo laiku stāvēja klusējot. Visi šie cilvēi...viņi runāja ar tādu pārliecību. It kā elfi tiešām pastāvētu. Tas nebija iespējams. Kaut gan , jā, visām pasakām šie divi bija atbilstoši. Tās dīvainās ausis un...un pat nedaudz sarkstot bija jāatzīst, ka viņi bija izskatīgi. Daudzu tautu folklorās elfi minēti kā ļoti izskatīgas būtnes. Ai, ko tur...
arī pārējie nebija necik mazāk dīvaini. Un meitene pat brīnījās par sevi. Parasti viņa jau sen būtu paspējusi uzdot vismaz desmitiem jautājumu katram no šiem viesiem, taču šoreiz viņa stāvēja klusi pat vārdu savu nenosaukusi. Ausis tomēr bija pilnīgi vaļā un ieklausījās visā teiktajā.
Lai gan prāts gan atteicās ticēt.
Tas taču bija...neiespējami. Nu jā, tāpat kā daudz kas viņas pasaulē. Tomēr šie acīmredzot nākuši no dažādām pasaulēm...Tas nozīmē, ka pat ja Auroru tagad dzītu prom viņa nekustētu ne no vietas, līdz nebūtu uzzinājusi visu iespējami par šo.

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 20.10.2007 18:00

Anke pamāja, vēlēdamies atbildēt uz Marti jautājumu, taču sarunā iesaisījās trešā perona. Ankem nebija nekas pret lielāku kompāniju. Derēja iepazīties, ja ar šiem cilvēkiem tagad kobā būs jāstrādā. Ja būs jāstrādā. Anke joprojām nebija pārliecināts vai viņu pavadone tmēr parādīsies. Ja arī neparādītos, viņš vismaz bija ticis sveikā ar veselu ādu. Pēddzinis ar saviem vīriem nebūtu viņu želojuši. Anke atcerējās par neveiksmīgo darījumu. Viņa ceļa somā joprojām atradās viņa laupījums. Anke sev nosolījās, ka pēc iespējas ātrāk atbrīvosies no šī priekšmeta.
Sakārtojis pleca somu, Anke nopētīja vvīrieti, kas bija iesaistījies sarunā. Viņš Marti uzrunāja vārdā, taču vienalga tas pauda cieņu pret dāmu. Ankem tas likās savādi, bet viņš saprata, ka dažādās pasaules malās, dažādās pasaulēs bija dažādas kultūras, dzīvesveidi, tādēļ neko par to neteica.
Piekrītu, Anke palocīja galvu un noteica, Šaubos vai šie vārdi mūs aizvedīs atpakaļ uz mūsu mājām. Tas taču ir izdevīgi arī šīs vēstules sūtītājam. Šķiet, vēstulē kaut kas bija minēts par to, ka mums nevajadzētu doties prom.
Šī doma darīja Anki nedaudz nemierīgu. Bet varbūt pat bija labāk, ka viņš vairs nevarēja atgriezties. Šeit vīņš vismaz bija drošībā. Vismaz tā Ankem šķita. Viņš aši uzmeta skatienu apkārtnei, tad atkal palūkojās uz saviem saruna biedriem.



Iesūtīja: Roviela ; laiks: 20.10.2007 18:21

Par tādu Elona uzrunu Marti jautājoši pacēla vienu uzaci un no garo un biezo skrpostu apakšas ieslīpi paskatījās uz bruņinieku.
- Mans kungs, mēs vēl neesam tik tuvi, lai viens otru uzrunātu uz 'tu', - viņa aizrādīja. Un tad līksmi pasmaidīja, pamirkšķinādama viņam ar aci.
- Bet, šķiet, mēs visi esam vienā laivā, un neviens no mums te nav augstāks vai zemāks, tāpēc es esmu ar mieru. Lūdzu, uzrunājiet mani vārdā - par Marti un uz 'tu', ceru, nevienam nav iebildumu?
Pēdējo viņa paziņoja skaļāk, lai būtu dzirdams visiem klātesošajiem.

Iesūtīja: Ilivarra ; laiks: 20.10.2007 20:15

Dernolls ievēroja Ranriru un viņa sejā ieplaka liels smaids. Uztraukts un ar sarkanu seju, viņš piesteidzās klāt un sajūsminātā balsī iespurdzās.
-Vai jūs tiešām esat īsts Ranrirs?!? Es savos ceļojumu gaitās esmu sastapis vienu, bet.. bet viņš nebija diez ko dzīvelīgs - piedodiet. Vai jūs kādreiz varētu mūsu ceļojumu gaitā pastāstīt man ar savu rasi sīkāk?? Es plānoju sarakstīt grāmatu par savām ceļojumu gaitām un pieminēšu jūs tur arī klāt cienītais... emm piedodiet, es nesadzirdēju jūsu vārdu..-
Elfs nosarka vēlvairāk dēļ pēdējā teikuma. Šobrīd viņš varbūt likās diezgan kaitinošs, bet ko jūs gribat? Viņam ir 16 gadi, naivs un zaļš, kurš grib apceļot pasauli, cerībā kļūt par slavenu rakstnieku.
Tēma netālu gāja par to, kā uzrunāt cits citu un Dernolls piekrītoši noteica, ka viņam nav iebildumu uz ''Tu''.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 20.10.2007 21:20

Marti apstulba.
- Viņš ir ranrirs? - sieviete gandrīz neticīgi paskatījās uz elfu un tad vēlreiz pavērās sejā glītajam garmatainajam bižainim, un tikai tagad ievēroja mazītiņo tetovējumu viņam virs acs.
- Tiešām? Kā tu zini? Viņš neko tādu nav teicis. Tā ir?
Nupat visādu divaiņu te bija tik daudz, un apkārtne tik savāda, ka Marti vairs nebrīnījās, vien juta dzīvu interesi par to, kas te vēl brīnumains varētu atgadīties.

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 21.10.2007 11:48

"Lai būtu uzruna uz tu, kas ir parasta manā zemē gan dragu, gan svešinieku starpā." atomātiski teica Elons. Viņam būtu jocīgi uzrunāt kādu cilvēku daudzskaitlī, it kā tur būtu daudzi cilveki, bet tās ir citas pasaules. Tas, ka Mari piemiedza aci, Elonam bija vel viens nezināms žests.
Vārdu ranrirs Elons nebija dzirdējis, tads viņa zemē nebija. Bet tā būtību saprata - būtne, kas var pārtapt par dzīvnieku. Tādi viņa pasaulē bija.
Taču paladins neko neteica. Ko gan viņs varētu teikt šiem cilvekiem, elfiem un ranriram, kas nākuši no sitām zemēm cauri portaliem pēc svešinieka aicinājuma? Piedāvāt meklēt kādu krogu? Aizināt uz draudzigu divkauju? Kāpēc? Elons nojauta savā sirdī, ka ne jau niekiem viņi ir aicināti, bet gan svarīgam darbam, lai kāds tas būtu. Un prastas nodarbības, lai nosistu laiku, ir zem viņa goda, kad darāms kas svarīgs.
Tāpēc Elons tikai vēroja pārējos, gaidot, kad beidzot uzradīsies kāds, kas zina viņu mērķi.

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 21.10.2007 11:55

Anke viegli pasmaidīja un palocīja galvu, likdams noprast, ka viņš ņems vērā Marti teikto. Viņš jau pavēra muti, lai atbildētu dāmai, taču pēkšņi kāds piesteidzās klāt un sāka klaigāt. Anke sākumā nesaprata, par ko šis jaunais elfs bija tik sajūsmināts, taču tad pār viņu nāca apjausma. Izbrīnīts jaunais vīrietis pakāpās soli atpakaļ.
Pagaidiet, pagaidiet... Anke centās pārtraukt elfa runas plūdus, taču veltīgi. Viņš taču nevienam nebija teicis, ka viņš bija ranrirs. Pat ne devis mājienu. Kā šis elfs varēja zināt, ka viņš pieder šajai rasei? Varbūt viņš bija vienkārši pārpratis. Anke vēlējās pavēstīt elfam, ka viņš laikam ir kļūdījies, taču ierunājās Marti. Anke tikai pakratīja galvu un nopūtās. Viņš nespēja izlemt.
Melot? Ķādēļ? Tāpat reiz visi uzzinās, ka esmu ranrirs. Pārmetumi par to, ka neesmu pateicis to ātrāk. Man būs jāceļo kopā ar šiem cilvēkiem. Varbūt ir pēdējais laiks sākt kādam uzticēties? Anke domāja, tad pacēla acis un skumji pamāja ar galvu.
Jā, viņš vienkārši noteica palūkojoties uz Marti, tad uz jauno elfu. Pēkšņi šķita, ka viņš melojis visai pasaulei. Centies noliegt to, kas viņš īstenībā ir. Šis viens vārds, šķita, novēla akmeni no Ankes sirds, kas ilgi nebija ļāvis dzīvot un pavērties uz pasauli skaidrāk. Anke apdomāja, vai teikt kaut ko vairāk, taču tad nolēma, ka tomēr klusēs. Ko tad viņš būtu teicis? Centies paskaidrot? Nē. Tad viņam būtu jāizstāsta viss. Savu pagātni gan viņš vēlējās paturēt noslēpumā. Pēkšņi kļuva kauns par savu rīcību. Ranrirs - zaglis. Tagad uz viņu lūkojās kā uz kaut ko īpašu, maģisku. Viss noteikti mainītos, ja viņš pateiktu, pastāstītu. Anke šaubījās vai viņi saprastu.

Iesūtīja: rudo lapu vilcēns ; laiks: 21.10.2007 13:58

Ankes teiktais vulforu ieinteresēja. Senzemē tikai burvji varēja pieņemt dzīvnieka veidolu, ja, protams, neskaita pašus vulforus un santonus, taču tie varēja arī netikt pieskaitīti pie cilvēkiem. Jaunajam vīrietim atzīstoties, ka viņš pats ir ranrirs, viegls pārsteigums neizpalika, tomēr nojaust viņš to jau bija nojautis. Un kāpēc gan nē? Kaut kas no dzīvnieka bija manāms viņā, bet nevarēja pateikt tieši kāds dzīvnieks, vismaz pagaidām. Tomēr tas bija saprotami, pagājis taču vēl tikai īss brīdis.
-Atvainojiet, ka iejaucos.- vulfors nolēma iesaistīties sarunā. -Tomēr priecājos iepazīties ar cilvēku, kas prot pārvērsties par dzīvnieku. Senzemē, no kuras es nāku, pārvērtības pieprot tiki burvji un rases, kuras gluži par cilvēkiem nenosauktu.- sejā vizēja smaids, kurā bija jaušami tik tikko manāmi ilkņu galiņi. Zem apmetņa, rūpīgākam vērotājam varbūt neparasti, nokustējās aste, viegli paluncinoties. Žests bija automātisks un pats vulfors to nemaz nemanīja

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 21.10.2007 16:30

Marti acis iespīdējās aiz intereses.
- Tiešām? - viņa palūkojās uz Anki no vienas puses, tad pagājās no otras, - piedod, ka tā nopētu, es nekad neesmu redzējusi nevienu pašu ranriru. Ja pēkšņi tie, par kuriem lasīju, jātnieki-vilkači ir aprakstīti skatoties uz līdzīgiem kā Tu, tad vienu varu teikt - par ilūzijām un citu ko tādu nezinu, bet Tu esi skaists, un rokas un pleci runā arī par spēku. Man gribētos, lai Tu parādi, par kādu zvēru proti pārvērsties, bet es, laikam, spēšu pagaidīt, kamēr būs tāda vajadzība.

Sarunā iesaistījās apmetnī tērptais, kurš pirmīt bija sevi nosaucis par Reveledinu.
- Kā ir tajā Senzemē, no kuras Tu nāc? - Marti painteresējās, skatīdamās uz būtni, kurā viņa manīja kaut ko savādu, bet pagaidām nesaprata, ko tieši. - Mums nav neviena, kas spētu patiešām par ko pārvērsties, esmu tikai dzirdējusi un lasījusi stāstus. Burvji un raganas esot, bet kaut kā tos arī neesmu redzējusi nevienu pašu. Un kas ir tās rases, kuras par cilvēkiem nenosauksi? Tādu gan manā pasaulē nav. Vai nu cilvēki, vai dzīvnieki, vai prot pārvērsties, bet ne savādāk.

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 21.10.2007 22:04

Anke bija pateicīgs, ka neviens neko nepārmeta par to, ka viņš bija slē```` to, ka bija ranrirs. Jaunais vīrietis tikai palocīja galvu, parādot, ka jūtas pateicīgs, ka klātesošie saprata un nu jutās ieinteresēti. Sarunā pēkšņi bija iesaistījusies arī būtne, par kuru ko vairāk vēlējās uzzināt Anke. Viņš jau pirms brīža bija sapratis, ka šī būtne nelīdzinās cilvēkam.
Kamēr Marti klāstīja Reveledinam par savu pasauli, vīrietim bija iespēja viņu neuzkrītoši nopētīt. Vai tiešām Anke bija samanījis asti, kas sakustējās zem viņa apmetņa? Vai tiešām viņš nebija pārskatījies un tie bija ilkņi, kas uz mirkli uzmirdzēja būtnei pasmaidot? Ankem atlika cerēt, ka Reveledins nebija bīstams, un drīz vien viņš pats atklās kaut ko par sevi. Viņš nolēma iesaistīties sarunā, lai vēl kaut ko izdibnātu.
Nostāsti vēsta, ka senos laikos manu dzimto zemi apdzīvojuši ne vien cilvēki, elfi un ranriri, taču arī dažādas citas būtnes. Stāsta, ka reiz kalnos valdījuši pūķi, mežos mitušas nimfas un driādas, pļavās lepni ganījušies vieradži, taču tagad maģija lēni atstāj mūsu zemi, skumji pastāstīja Anke, atkal savelkot savu apmetni nedaudz ciešāk.

Iesūtīja: rudo lapu vilcēns ; laiks: 22.10.2007 09:52

-Kas ir Senzemē?- Revis viegli iesmējās, smiekli šķita mazliet rejoši. -Daudzas vietas un daudzas būtnes, kuras uzskaitot paietu vairākas dienas.
Jā, tur mīt gan burvji, gan raganas, gan arī vienradži, pūķi un pegazi, nimfas, driādas.- iesaistoties arī Ankem, vulfors turpināja. -Ne visi, tie, kuri nav cilvēki un nav arī dzīvnieki, prot pārvērsties, piemēram, fauni un kentauri. Man zināmas tikai divas rases, kurām piemīt šī prasme – santoni un vulfori. Nešaubos, ka, ja labi pameklētu, atrastu arī citas, taču man vēl līdz šim nav izdevies nedz vaigā skatīt, nedz teiksmās lasīt par tādām būtnēm.- to, ka Revis pats ir vulfors, viņš nolēma noklusēt, vismaz pagaidām, jācer gan, ka sīkāku abu minēto rasu aprakstu viņi neprasīs.

Iesūtīja: Ilivarra ; laiks: 22.10.2007 10:19

Dernolls pats nedaudz noskuma ievērodams Ankes reakciju pēc viņa rīcības. Elfs jutās vainīgs, ka licis tā ranriram justies, bet elfs pasmaidīja to, ka Anke to atzina un papliķēja viņam draudzīgi pa plecu.
Sarunā iejaucās arī vēl kāds interesants radījums, elfs šādu nebija redzējis savās ceļojumu gaitās un labprāt izprašņāt visu pa viņu, bet.. varbūt nedaudz vēlāk. Taču vēljoprojām sajūsmināts, Dernolls apsēdās uz zemes un sāka pārmeklēt savu somu, beidzot viņš izvilka grāmatu laukā un tintes pudelīti. No citas kabatas izvilcis spalvu, viņš to iemērcēja tintē un ar mēli izbāztu laukā no mutes sāka rakstīt.
-Pēc vēstules saņemšanas es izmantoju teleportāciju un nonācu kādā nezināmā pilsētiņā, kur bija stipra migla un klusums valdīja pāri visam, neilgi pēc manis parādījās vēl cilvēku un Adrians - kāds prieks bija viņu atkal redzēt, bija pagājusi bez maz vai mūžība, kad pēdējo reizi satiku. Vēl mums pievienojās Ranrirs un kāds radījums, ko es pirmo reizi mūžā redzu....-
Turpinādams rakstīt, Dern's aprakstīja sastapto ranrira fizisko raksturojumu un Revisa rasi arī. Paskatījies uz Revisu, Dernolls ar nedaudz sārtiem vaigiem, uzrunāja Revi..
-Emm es atvainojos, bet vai jūs nevarētu lūdzams izklāstīt, kas pa rasi jūs esat. Vismaz nosaukumu, lai es varētu kādu dienu pabeigt savu grāmatu - vismaz kā jūsu rasi dēvē?-

Iesūtīja: rudo lapu vilcēns ; laiks: 22.10.2007 10:41

-Rasi?- vulfors jutās mazliet pārsteigts. Vai šis elfs redzēja cauri apmetņiem? Maz ticams, bet droši vien bija pamanījies ievērot nedaudzās īpatnības, kas viņam piemita. -Rādās, ka agri vai vēlu tāpat šis jautājums tiks uzdots.- viņš atkal apsmaidīja, parādoties tik tikko jaušami ilkņu galiņiem. -Esmu vulfors.- un viņš novilka kapuci atklājot visiem klātesošajiem cilvēka seju, kuras vaibstus īpatnējus vērta melns vilka degungals, ausis, zaļās acis, viegli sudrabainā āda un smaids, kurā tik tikko jaušami vīdēja ilkņu galiņi.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 22.10.2007 10:55

Marti pakāpās solīti nostāk un paslēpās aiz Ankes. Skatoties no šīs drošās vietas viņa pavaicāja:
- Jūs, es domāju, vulfori, visi tā izskataties? Un... ē... ko tu labu spēj? Nu, es domāju... tu taču nekod visiem, ko sastopi, vai ne? Un neskrāpējies?
Viņa mazliet piešķieba galvu nopētot Revi un tad paziņoja:
- Tu izskaties labi! Nekad nebūtu domājusi kā šāds te apvienojums varētu izskatīties labi, bet tā ir.
- Vai aste tev netraucē? - jautājums izspruka pats no sevis. Marti nosarga, - piedod...

Iesūtīja: rudo lapu vilcēns ; laiks: 22.10.2007 11:15

Vulfors atkal viegli rejoši iesmējās. cilvēki mēdza reaģēt dažādi. Viņš gan bija mazliet raizējies par šiem, kas šķiet par vulforiem neko nebija dzirdējuši, taču cerēja, ka viss būs labi.
-Mēs nekožam un neskrāpējam visiem ko sastopam. Ja vien, protams, tie negrib kost un skrāpēt mums.-
Vaigos iezagās mazliet sudrabainuma, taču smaidīt Revis nebeidza. -Pateicos. Nav par ko atvainoties. Aste man nemaz netraucē, tā pat palīdz paust emocijas skaidrāk.- to sakot aste atkal viegli noluncinājās, draudzīgs žests, tiem, kas kaut ko zināja par suņveidīgajiem.
-Ja jautājat par spējam, ko jūsuprāt es varu?- viņš atvaicāja, ziņkaŗīgi sasmailējis ausis uz priekšu. Vulfors vēlējās uzzināt kādas prasmes viņam piedēvētu, pirms ķerties pie to pateiksānas. Lai gan visas pateikt vai maz bija iespējams?

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 22.10.2007 11:50

Marti, joprojām mazliet piesārtusi (viņai tas piestāvēja) pagājās tuvāk vulforam, kurš luncināja asti. Neparasti redzēt tādu izpausmi cilvēkveidīgai būtnei, bet suņus sieviete pazina pietiekami labi, lai redzētu, ka aste un viņa sejas izteiksme kopā vēsta draudzīgumu.
- Es arī neduru uzreiz nost visus sastaptos, tikai tos, kas uzbrūk, lai mani nogalinātu, - viņa mulsi pasmaidīja, - ai! kāda es muļķe! tā jautāt!
- Es neko nezinu par spējām, - Marti atzinās, - es tikai iedomājos, ka tev tās varētu būt krietni savādākas nekā cilvēkiem. Citus jau es nepazīstu, manā pasaulē nekā tāda nav, un salīdzināt tevi ar suni kaut kā negribas... bet, ja salīdzinātu, tad tev ir krietni jutīgāks deguns, tu esi krietni vērīgāks un pamani citu noskaņojumu, pirms tie vēl ir kaut ko pateikuši, un ātrāks esi, ašāks. Vai tā ir? Par pārējo, kas tev varētu piemist, man nav ne jausmas, nevaru iedomāties.

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 22.10.2007 12:10

Jaunais elfs bija ļoti zinātkārs. Kad viņš, nedaudz izbāzis mēli, sāka kaut ko ierakstīt savā grāmatā, Anke pasmaidīja. Kādēļ gan vēstules autors bija šeit uzaicinājis arī šo elfu? Viņš vēl šķita tik ļoti bērnišķīgs. Anke tikai pasmaidīdams, nogrozīja galvu, apsolot sev, ka uzmanīs viņu.
Anke bija priecīgs, ka zinātkārais elfs, kura vārdu diemžēl Anke neatminējās, bija izvilinājis no Revi ko vairāk par viņa izcelsmi. Vulfors? Par šādām būtnēm vīrietis netika dzirdējis, taču viņš nebrīnījās, ka tādas varētu mist kādā citā pasaulē. Kad Revis noņēma kapuci no savas sejas, Marti paslēpās aiz Ankes muguras. Anke gan negrasījās bēgt prom. Arī vulfora āriene viņu nebiedēja. Varbūt tas bija tādēļ, ka viņš jau iepriekš bija pamanījis asti un ilkņus. Vīrietis draudzīgi nopētīja Revi. Viņš nebiaja vienīgais, kurš kaut ko bija slē```` par sevi. Vulforam tomēr bija labāks iemesls to darīt. Revi un Anke bija savā ziņā līdzīgi. Abiem bija kaut kas nedaudz no vilka.
Vulfori patiesi bija ļoti interesantas būtnes. Vismaz Ankem Revis tāds šķita. Ranriri spēja pārvērsties par dzīvniekiem, taču vulfors visu cauru mūžu bija šādā izskatā. Anke tikai nedaudz zināja Tadrerinu - senvalodu, kuru viņa zemē zināja tikai daži. Vull - vilks, fur - cilvēks. Diez vai vulfora nosaukums bija cēlies no šiem vārdiem? Tādā gadījumā, vai vulfori bija tikai vilkam līdzīgie?
Piedodiet, iejautājās Anke, es īsti nezinu kā noformulēt savu jautājumu. Jau iepriekš atvanošos, ja būšu nepieklājīgs, taču vai vulfori ir tikai cilvēki - vilki, vai arī tie var pieņemt kāda cita dzīvnieka vaidolu?

Iesūtīja: rudo lapu vilcēns ; laiks: 22.10.2007 12:42

-Jums nav sevi jānosoda, dažādas būtnes dažādi reaģē uz neparastām, viņprāt, būtnēm un, visbiežāk, ar bailēm.
Par prasmēm jums arī taisnība. Varētu vēl iebilst ko vairāk, bet man nav zināms, ko jūsu pasaulē uzskatītu par spējām un ko par ikdienišķumu. Teikšu tikai, ka arī dzirdu vairāk kā cilvēki, vismaz tie, kuri mīt Senzemē.-
Ierunājās arī ranrirs, liekot Revendam pievērsties viņam. -Cita dzīvnieka veidolu spēj pieņemt vien tie vulfori, kurus Radītājs apveltījis ar daļiņu sava spēka, tie, kas, līdzīgi kā cilvēku vidū, piedzimst par burvjiem, bet to arī ne visi. Vienkāršiem vulforiem ir tikai divi veidoli-
Saruna sāka arvien vairāk pievērsties viņam. Tas bija savā ziņā patīkami, bet arī nedaudz mulsinoši. Kā lai citiem pastāsta to, kas viņprāt, ir ikdiena? Grūti izdarāms. Tomēr varēja saprast, viņu pasaulēs vulforiem līdzīgas būtnes nemita, ja nu vienīgi neņem vērā ranriru.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 22.10.2007 13:01

- Nu, šīs bija pareizās bailes, kā tu izteicies, - Marti aizrādīja. Kad tik klaji tās nācās izrādīt, tad bija velti izlikties, ka vismaz uz mirklīti nebiji nobijusies, - ja būtu citas, ja būtu negaidītāk un piepešāk, es bruktu virsū ar zobenu. Tāda kaktā iespiestas žurkas reakcija.
- Galu galā, manā pasaulē, kā jau teicu, neesmu sastapusi nekā no tā, ko tu pieminēji, - viņa nopūtās.
- Bet kas ir santoni?
Ziņkāre bija atgriezusies.

Iesūtīja: rudo lapu vilcēns ; laiks: 22.10.2007 13:28

Rādās, ka varēja stāstīt daudz un dikti, un atrastos klausītāji, vismaz Marti noteikti.
-Santoni?- viņš pārjautāja. -Līdzīgi vulforiem, tikai kaķi, ar savām stiprajām un vājajām pusēm.- tā būtu īsa atbilde, bet pietiekami paskaidrojoša. Sīkāk teikt bija lieki, vismaz pēc Revja domām. Skaidrojot par spēkiem, to samēriem, neviļus būt jāsāk stāstīt par pašu Senzemi, tās vēsturi, radīšanu. Protams, stāsti bija interesanti, taču tie labāk piederējās vakariem ugunskura gaismā, nevis miglainajā ostas piemalē, gaidot kad parādīsies noslēpumains pavadonis. Bez tam vulforu mazliet sāka mocīt ziņkāre par to, kas bija pati Marti un no kādas pasaules viņa nākusi, arī Anke šķita interesants sarunu biedrs.

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 22.10.2007 15:17

Elonu piepildīja grūtsirdība.
Saķumā viņš domāja, ka pie vainas ir atmiņas par notikumiem viņa pasaulē, bet tad viņš saprata, ka tas tomēr it kas cits. Šie biedri, kas aicināti tāpat kā viņš... viņi nebija ļauni, to paladins juta, taču viņi nebija arī... labi. Viņus nevadīja šajā vēlme darīt labu un aizstāvēt taisnību, drīzāk piedzīvojumu kāre, kas bija neitrālas jūtas.
Elons nespēja noteikt kā katrs no viņiem rīkosies konkrētā situācijā, vai rīkosies tā, kā rīkojas gaismas aizsargi, vai tumsas kalpi. Varbūt vienkārši kā egoistiskas, savtīgas būytnes, kas meklē izklaidi. Tas nebija patīkami - apzināties, ka tu viens esi tāds... kāds esi.
Vai tiešām tas varenais burvis, kas aicināja šurp cīnītājus, nevarēja izvēlēties citus, kam sirdī deg kvēla liesma cīņai pret ļaunumu? Vai arī tādi nemaz nebija vajadzīgi? Bet kāpēc tad bija aicināts viņš - Elons?

Elons pavirši klausījās sarunā, kas ritēja biedru starpā. Par būtnēm, kas maina veidolu un tamlīdzīgi... Ktra pasaule ir atšķitīga, cik varēja spriest. Elons nolēma, ka drūmās domas jācenšas izmest no galvas un nolēma iedziļināties tajā, ko runāja pārējie.

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 23.10.2007 11:52

Marti jau bija paspējusi uzdot vulforam jautājumus, kurus Anke bija vēlējies pajautāt. Vulfori patiesi bija interesantas būtnes un, šķita, arī nāk no ļoti interesantas un maģijas pilnas zemes.
Vēlreiz pārlaidis skatienu ostai, Ankes acis apstājās pie kādas jaunas sievietes, kas klusa un nerunīga stāvēja netālu no runātāju bariņa. Viņa šķita nedaudz izbijusies un pārdomu pilna. Anke diemžēl nebija saklausījis sievietes vērdu, vai arī nespēja to atminēties. Viņš arī nevēlējās viņu traucēt, jo varbūt sieviete nemaz nevēlējās ar nevienu runāt, tādēļ viņš nolēma atgriezties pie iesaktās sarunas.
Taču te Anke atkal pavērās uz Elonu, kurš arī šķita ieslīdzis pārdomās, taču tad viņš atkal izskatījās ieinteresēts un sāka ieklausīties runātājos. Tad jaunais vīrietis atkal pavērās uz Revi un Marti, nedaudz pievilkdams savu apmetni.
Tagad jūs zināt ko par manu zemi, kā arī par Revenda zemi, Anke ieminējās. Viņa sacītais tika domāts Elonam un Marti, Taču mēs neko daudz nezinam par jums pašiem un par zemēm, no kurām nākat jūs.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 23.10.2007 12:11

- Par mani nav daudz ko stāstīt, - Marti paraustīja plecus. - Es esmu pavisam parasts cilvēks, bez kādām varēšanām vairāk nekā cilvēkam piedienas. Salīdzinot ar jums, tas nav nekas īpašs. Arī pasaule, no kuras esmu, ir vienkārša. Stāsta jau, ka tajā ir visādas maģiskas būtnes, bet es nevienu nekad neesmu redzējusi, tāpēc apstiprināt nevaru.

Iesūtīja: rudo lapu vilcēns ; laiks: 23.10.2007 14:25

-Ikviens ir īpašs.- Revis, daudz nedomājot, iebilda. -Ja nebūtu, vai tad būtu atsaukts šurpu? Kaut kas jau mums katram piemīt, kādēļ Hameks mūs ataicināja.-
Skatiens, nedaudz ziņkārīgi, sāka klejot apkārt, meklējot, vai pulciņam netuvojas vēl kāds. Bija pagājis jau, šķiet, kāds brīsniņš, kopš viņi, vairāk vai mazāk, bija te sapulcējušies. Vai pavadone bija kaut kur aizkavējusies? Šī neizskatījās arī pēc vietas, kur varētu atpūsties un ilgi gaidīt. Migla bija drēgna, jūras tuvums jūtams. Vieglā nedrošībā, atceroties tikko pamesto saulaino mežu, vulfors pieglauda ausis.

Iesūtīja: sirds1 ; laiks: 23.10.2007 18:25

ooc: Un es metos uzbrukumā ar veciem postiem.

Lidija raitā solī soļoja gar krastmalu un zābaku papēžu klaboņa slāpa zem zolēm. Viņa rokā turēja garu, resnu, posmainu ķēdi.
Sieviete vēlreiz ieskatījās pulkstenī un pēkšņi pamanīja, ka tas rāda tikpat daudz, cik iepriekšējo reiz viņai tajā paskatoties.
Nē nu forši...Lidija klusu norūca noņemdama pulksteni un nopētīdama ar ūdeni pilno ciparnīcu.
Maglēra atvēzējās un iesvieda pulksteni jūrā. Plunkšķis skaļi atbalsojās miglā.
Lidija pati satrūkās no šīs skaņas un palūkojās apkārt, lai pārbaudītu vai kāds nav viņu redzējis vai dzirdējis. Galu galā viņa bija turpat netālu no astoņiem svešiniekiem. Turpat jau vīdēja viņu stāvi. Varbūt, ja kāds ieskatītos ciešāk miglā, viņš samanītu Lidijas pelēkajā apmetnī tīto stāvu.
Lidija nopētīja astoņus savu padoto stāvus tā iegūstot pirmo priekštatu par viņiem.
Lidijas acis viltīgi iemirdzējās un viņa viegli pacēla slaiko roku. Sieviete ar roku viegli pārbrauca pār ķēdi un tad palaida to vaļā. Ķēde ienira miglā un atskanēja dobjš, kluss būkšķis.
To izdarījusi viņa vienā mierā tuvojās astoņām vēl svešajām būtnēm.

Klejotāja Lidija pēc savām domām nostājās kaut kur vidū starp astoņiem svešiniekiem. Viņa pārlaida zaļo acu skatienu apkārt un izslējusies skanīgi ierunājās savā murrāšainai līdzīgajā balsī.
Nu? Vai visi ceļam gatavi?Un viņas acis iedzirkstijās.
Viņa bija skarba paskata sieviete. Asi sejas panti, plānas, mazliet sakniebtas lūpas, pelēkzaļas, mirdzošas acis un ideāli taisns deguns. Bet mati bija gaiši un spuraini.
Lidija Maglēra bija ģērbusies gaiši violetā korsetē, zem kuras bija balta blūze un svārkos ar šķelumiem abās pusēs. Kaut arī tie īsti nelikās kā svārki. Tiem tomēr bija pārāk dziļi šķēlumi, pie tam zem tiem vēl rādījās, ka sieviete ir uzģērbusi pieguļošas, paplānas bikses. Bet tam visam pa virsu bija vienkāršs, pelēks apmetnis - viegls un glīti šūts.
Un, protams, tas viss viņai lieliski piestāvēja. Lidijai bija īstās auguma formas - tvirtas, spēcīgas, taču šur tur ar nepielaidīgākām, asākām kontūrlīnijām.
Šī sieviete bija skaista, bet skarba savā skaistumā kā leduspuķes zieds.

Iesūtīja: Lianjuks ; laiks: 23.10.2007 18:30

Etna salēcās, kā dzelta ieraudzījusi Lidiju. Nagi niezēja kādam iedot pa purnu. Nolaidusi rokas gar sāniem un piecēlusies kājās viņa kritiski nopētija Lidiju. Mēles galā karājās vārdi. Un viss?, bet viņa teica. -Tad lūk kāda jūs esat. Lidija, Lidija.. Ko mums jaunu pastāstīsiet. Noprotu, ka jūs jau mūs pazīstat.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 23.10.2007 19:46

Marti pagriezās uz pienākušās pusi. Dīvaini! Viņa bija ģerbusies kaut kā ļoti līdzīgi tam, ko Marti arī mēdza vilkt mugurā, bet Marti, nudien, nekad neienāktu prātā šādā gadījumā vilkt korseti, lai cik slaidu tā nepadarītu augumu. Marti toties bija uzvilkusi pieguļošu jaku, kurā iestrādātais metāls itin nemaz netraucēja kustības, toties pret cirtienu aizsargāja itin labi.
Atnācēja bija skaista, to nevarēja noliegt, bet tikpat nevarētu teikt, ka šāda uzruna aristokrātei patiktu, tāpēc viņa diezgan augstprātīgā balsī atbildēja:
- Nu? Ja jūs esat Lidija Maglēra, kuru mums pieteikts gaidīt, tad, jā. Ja nē, tad nē.

Iesūtīja: rudo lapu vilcēns ; laiks: 24.10.2007 04:59

Rādījās, ka beidzot bija ieradusies pavadone, tas lika vulforam ausis atkal sasmailēt un pasmaidīt. -Manuprāt, mēs ceļam esam gatavi jau kopš brīža, kad noskaitījām formulu, kas mūs atveda šurp. Varbūt daži pat ātrāk.- vai viņš pats piederēja pie šiem dažiem, Revis nolēma noklusēt. Tomēr viņš nešaubījās, ka jauniegūto ceļabiedru vidū varētu būt citi rūdīti klejotāji, kas raduši atrasties kustībā.
Cik nu vulfors varēja spriest zem apmetņa, pavadone bija simpātiska, bet simpātiskas bija arī Marti un pārējās ceļa biedres, varbūt arī pievilcīgas, tomēr laikam vairāk cilvēkiem. Viņš nemēdza spriest par skaistumu, vismaz bieži.

Iesūtīja: sirds1 ; laiks: 24.10.2007 07:31


Lidija pameta asu, noteiktu skatienu kādas pēc izskata skaistas un lepnas meitenes virzienā [Etna]. Gandrīz vai varēja likties, ka gaišmatainā sieviete ir dzirdējusi viņas nicīgās domas.
Bet lasīt domas, taču neviens nemāk? Tas taču nav iespējams, vai ne?
Patiesībā es jums pagaidām nestāstīšu neko.sieviete atbildēja, viegli pārlaižot skatienu jautātājai.Mēs parunāsim uz kuģa.viņas acis pārcēlās pie citiem svešiniekiem. To skatiens bija piesardzīgs un pētošs. Arī caururbjošs. No tāda sliktus nodomos noslēpt būs grūti.
Nav slikti… Bet tomēr varēja būt labāk. Šāda tipa cilvēkus kā šos ir grūti novaldīt.Lidija nodomāja. Viņa arī manīja, ka praktiski visi bija simpātiski vai skaisti. Un neizskatījās, ka tas būtu tikai ārējs skaistums. Kaut arī... kā gan savādāk? Vai tad Karla Hameka prāts aprobežojās tikai ar ārišķībām?
Bet - nē. Es jūs nepazīstu.Maglēra atsacīja.Man nebija laika papētīt par jums šo to tuvāk.viņa atteica.

Nē, zini mani sauc Rolands un es pienācu pie bariņa ar septiņiem svešiniekiem, nezinādams vai viņi ir bīstami izsitēji, vai nav.Lidija sarkastiski teica.Atceries, meitenīt un arī jūs pārējie! Atcerieties, ka šeit neviens nevienu uz ielas neuzrunā un izvairās no sarunām. Tas jums tā uz priekšdienām, kad atgriezīsimies atpakaļ. Kāpēc tā? Jo labākajā gadījumā tā var dabūt pa degunu. Šī ir Starpdimensionāla osta. Te pulcējas dažāda tauta un ir labāk paklusēt. Spiegu daudz, noziedznieku daudz, visādu algotu slepkavu, ka biezs…gaišmates balss kļuva par toni zemāka. Čērkstošāka. Viņa pameta žiglu skatienu apkārt.

Lidijas acis pēkšņi pievērsās tam trešajam ceļiniekiem, kas bija ierunājies pēc viņas ierašanās. Viņa mazliet pasmaidīja.
Parādi man savu seju.sieviete pēkšņi ierunājās, ar zaļajām acīm urbjoties kapuces mijkrēslī.

Jā, ar šiem ceļiniekiem nebūs viegli. Nepakļāvīga mīkla, skarba daba, nekaunība, necieņa. Bet tāds pats prāts kā visiem citiem. Tiem, kas bija bijuši pirms viņiem. Viņi gan jau iedomājās, ka Lidija, ja ne izskatīsies kaut kā savādāk, tad vismaz atlidos uz pūķa vai uz pegaza, vai ar vienu roku piekaus kādus bandītus, bet ar otru - žņaugs kādu slepkavu. Bet pa vidu tam visam vēl vedīs saviesīgas sarunas.
Bet par pārsteigumu Lidija bija cilvēks un visai ērti ģērbts klejotājs ar savu stilu un eleganci.
Protams, tas vien Lidiju nepadarīja par cilvēku. Bet nesteigsimies visu izpļāpāt.

Iesūtīja: rudo lapu vilcēns ; laiks: 24.10.2007 08:05

Kapuce tika noņemta un bija redzami vulfora nedaudz neparastie vaibsti un smaids, kurā bija tikko manāmi ilkņu galiņi.
-Nešaubos, ka arī jebkurā vietā var dabūt pa degunu neuzmanoties. Pasaulēs jeb , kā jūs izteicāties, dimensijās droši vien netrūkst šai līdzīgu vietu, kaut arī varbūt ne tik nozīmīgu un ievērojamu, tomēr pietiekami ‘biezu’.
Lai vai kā, prieks ar jums iepazīties.- vulfors viegli palocīja galvu. Šobrīd viņš necentās spriest par šo miglas tīto vietu. Katra vieta citā laikā ir savādāka, viss atkarīgs no brīža. Rādījās arī, ka sājā noziedznieku, blēžu un slepkavu’ pilnajā vietā viņi ilgi neuzkavēsies. Hameks bija teicis par uzdevumiem, bet vai tādi veicami šeit? Varbūt arī. Tomēr drīzāk rādījās, ka šis ir tikai sākumpunkts kaut kam lielākam. Līdzīgi kā ostas teiksmās, kuras Revends varēja atminēties, par tāliem aizjūras ceļiem.

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 24.10.2007 08:25

Beidzot klāt bija arī viņu pavadone. Asa, skarba, bet valdzinoša. Anke nosprieda, ka noteikti arī bīstama, ja jau vēstules rakstītājs viņu bija sūtījis uz šādu vietu. Maglēra neliekuļoja. Viņa šķita teica itvisu, ko domāja. Skatiens pētoši slīdēja pār katru no sanākušajiem. Anke vērās uz sievieti tik pat pētoši. Šoreiz viņš necentās slēpt, ka vēro šo sievieti. Viņš vēlējās parādīt Lidijai tieši tādu pašu laipnību, kā viņa rādīja viņa jaunajiem ceļa biedriem.
Viņš necentās nosaukt savu vārdu, iepazīties vai stādīties priekšā. Šķita, ka tas bija lieki, ja vien nevēlējies saņemt kādu piezīmi. Šķiet, Lidija centās panākt, lai visi justos pēc iespējas niecīgāki un nezinošāki. Anke stāvēja tik pat taisni cik iepriekš, cenšoties parādīt, ka viņš nav tik viegli ietekmējams, taču šī sieviete bija atstājusi uz viņu iespaidu.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 24.10.2007 10:44

Marti sāka smieties:
- Esmu cieši pārliecināta, ka tu esi pārģērbies Rolands! Neiesaku mani nākamo reizi uzrunāt par meitenīti. Tad es neatbildēšu par sekām. Kā teici - apšaubāma vieta, kur katrs aizstāv savu ādu, kā prot.
Balss skanēja maigi, bet bija skaidrs, ka tā viņa arī domā.
Pēc tāda iesākuma šķiet, ka paladīns ir nonācis gluži nepareizā vietā, viņa vēl nodomāja, pametot acis uz Elona puses. Te jau uzvedas kā sliktākajos krogos, kādi redzēti!
Marti negrasījās sevi noniecināt tāpēc, ka šai savādajai Lidijai tā gribējās. Nez, kādā veidā viņa grasās panākt, lai citi viņai klausa? Tas bija interesants jautājums. Ja šādi, tad Marti šaubījās par savām spējām pakļauties šādai vadībai. Tas nebija komandieris, kuru varētu cienīt, bet tas Marti bija ļoti svarīgi. Viņa nolēma pagaidīt, vai turpmākais neapgāzīs nelāgo pirmo iespaidu, pirms izlemt, kā īsti izturēties.

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 24.10.2007 12:07

Elons redzēja, ka viņiem tuvoja sāvs, kas bija sieviete, kas pie tam ģērbās diezgan... necienīgi un kareivīgi. Viņš bija pārliecināts, ka tā ir Lidija, bet saruna sākās pavisma jocīgi. Elons kādu laiku klusēja, cenšoties visu aptvert.
"Labi, Lidij, vai Roland, via kāds tad ir tavs vārds, tad ved mūs uz to kuģi, kur varēsim runāt atklāti. Un par bandītiem un neliešiem neuztraucies. Vismaz daži no šeit esošajiem zina, kā cīnītie pret noziedzniekiem."
Elons pielika roku pie sava zobena, tad atkal ietinās apmetnī. kapuce palika noslaista un ķivere bija somā.

Iesūtīja: sirds1 ; laiks: 26.10.2007 10:34


Lidija pasmaidīja neparastā izskata būtnei. Viņa nekad tādu vēl nebija redzējusi, taču to neizrādīja. Varbūt mazliet nodeva tikai ziņkārīgais skatiens, ko sieviete pārlaida vuflora sejai.
Vari arī mani neuzrunāt uz ''jums''.Maglēra laipni atteica.Labāk pārtraukt jūsošanu uzreiz, nevis lieki tēlot cieņu.viņa noteica. Seja palika nopietna. Liekas, ka Lidijai kaut kas iešāvies prātā. Kāda nopietna doma vai arī atmiņa.
Viņa lēni novērsās un veltīja [Marti] meitenei vienaldzīgu skatienu.
Tad, lūdzu, pasaki man savu vārdu, ja tev nepatīk šāda veida uzruna.balss tonis bija ledains un korekts. Tas nepieļāva pat domu par draudiem, kur nu vēl draudu respektēšanu.
Lidija apzinājās, ka jau daudziem ir nepatīkami ielēkusi acīs un sazin kā nepatikusi vēl, tomēr tā bija viņa… Viņa tagad neies tēlot gudro, jauko, mīlīgo sievietīti un neies skriet un pārģērbties pāris nicīgo skatienu dēļ no svešu cilvēku puses.
Tas bija pavisam dabiski. Viņi visi bija klejotāji, katrs no savas dimensijas, dažādas pasaules un, ja ne tā, tad vismaz uz to pusi - rūdīti, skarbi un... Kuru vispār tas interesē?! Lidiju jau nu nepavisam nē.
Taisnību sakot, Lidijai normas robežās bija gluži vienalga.
Vēsu prātu. Vienmēr vēsu prātu.
Tomēr varbūt arī varēja pacensties un atstāt labāku iespaidu… Galu galā nebija zināms cik gadsimti būs ar viņiem jāpavada… Tāpēc Lidija pāris reizes klusu ieelpoja un izelpoja, ieturot īsu, mierīgu pauzi un tad mierpilni paskatījās uz pēdējo cilvēku, kas bija ierunājies. Viņas pelēkzaļās acis ieskatījās viņa sejā. Tajās pelēki plājās rudens lauki - apdzisuši savā dzīvīgajā zaļumā un iegrimuši nāves miegā, lai kādreiz atdzimtu par jaunu.
Apbrīnojama savaldīšanās un neprasta noskaņas maiņa.
Lidija.viņa mierīgi atteica, tad viegli un laipni pasmaidīja ar lūpu kaktiņu.Tad jau labi!sieviete atsaucās un pagriezās pret miglu.
Viņa pastiepa rokas un iebāza tās pienbaltajā, biezajā miglā. Rokas pazuda tajā līdz pat elkoņiem. Lidija it kā taistījās miglā līdz viņas roku muskuļi jūtami saspringa. Tagad varēja pamanīt, cik klejotājas rokas ir stingri un sīksti veidotas. Muskuļi un spēcīgs satvēriens.
Klejotāja kaut ko vilka.
Mēs tūlīt dosimies prom!viņa atmeta pār plecu, pametot žiglu skatienu pārējo virzienā.Bet varbūt iepazīstināsiet ar sevi? Es labprāt gribētu dzirdēt jūsu vārdus! Kā jau teicu, man nesanāca laiks pameklēt kādu informāciju par jums.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 26.10.2007 10:53

- Mani sauc Marti, un es neparasīšu, lai mani uzrunā pēc pilnas etiķetes. Sāku nožēlot, ka ierados. Kaut ko TIK prastu gaidījusi nebiju. Mani aicinot, droši vien, būs kļūdījušies un sajaukuši ar kādu citu. Kad tā, tad tā. Sīkāk pastāstīšu uz kuģa, ja vajadzēs, - viņa atbildēja skaidri un tieši. Protams, viņa nesaprata, kā var gribēt sastrādāties ar kādu, ja visu laiku tam krīt uz nerviem, bet jaunā sieviete nolēma pagaidām par to neraizēties. Sadot pa ādu var mēģināt vienmēr, bet tas nav labākais risinājums pirmajā tikšanās reizē.
Šī te Lidija var necerēt, ka Marti viņai klausīs tāpat vien. Ja paskaidros, kas un kā, tad jā, ja nē, lai visu dara viena pati. Marti nav grīdlupata, kuru var uzklāt jebkurai slotai un tad berzt grīdu. Un viņa, lai cik labi par sevi domāja, nekad neatļautos TĀ izturēties pat pret pašu zemāko vergu.

Iesūtīja: Dvēseļu marionete ; laiks: 26.10.2007 11:25

Jau attāli elfa asā dzirde bija saklausījusi noteiktus un striktus sievietes soļus, taču to skaņa viņam likās ārkārtīgi nepierasta un tad viņa parādījās skatam, šī Lidija Maglēra. Nenoliedzami Adrians jutās lepns redzot, ka ir izvēlēts ceļojumam kopā ar tik skaistu būtni, taču viņas izskats Jūstesu ārkārtīgi mulsināja, tur no kurienes elfs nāca nebija nekā tamlīdzīga. Nekādas kurpes ar tādiem papēžiem puisis nebija redzējis, kur nu vēl spējis iedomāties, ka ar kaut ko tādu varētu paiet. Tik smaili bija šie papēži, taču nenoliedzami Adrianu apņēma doma, ka cīņas karstumā tie lieliski varētu ieurbties pretiniekā, kalpot kā nenovērtējams slepkavības ierocis. Bet tai pat laikā tomēr slepkava nevēlējās pakļauties sievietei, jau tā viņš bija vienpatis, lielisks slepkavas eksemplārs, kas cīnās viens, ne barā, kas nepakļaujās nekādai ieaudzināšanai un nekādām normām. Ak ja arī viņa dārgais draugs zinātu kāds šis elfs bija patiesībā. Slepkava, ar visu sirdi un dvēseli, Adrians ļoti šaubījās vai Dernolla un viņa mūžsenās draudzības saites strauji nesairtu. Kādu laiciņu pirms Jūstess bija ieraudzījis no tumsas iznirstam sievietes stāvu kapuce atgriezās savā vietā un ieskāva tumsā elfa seju, mirdzēja tikai abas smaragdzaļās De Vilkrafta acis. Adrians nebilda ne vārda, pēkšņi viņā bērnišķīgā aizrautība bija nomainījusies pret noteiktumu un nepārprotamu noslēpumainību, kapuča tumsā viņš smīnēja.

Iesūtīja: Ilivarra ; laiks: 26.10.2007 12:31

Dernolls bija ieurbies savā grāmatā un rakstīja pa savām gaitām. Pa to, ka ar Adrianu kaut kas nebija tā kā vajadzēja, iepazinies ar jaunām radībām, skaistām sievietēm. Elfs neizrādīja nekādu uzmanību ārējai pasaulei, viņš tik rakstīja un rakstīja savā grāmatā, līdz ielicis punktu, aiztaisīja grāmatu ciet.
-Tā... Šodienai laikam pietiks.-
Viņš gandarīti pateica un grāmatu kopā ar spalvu, un tinti ielika atpakaļ somā. Dernolls beidzot izlēma pievērst uzmanību apkārtējiem un, kad viņš ievēroja, ka vēl viena sieviete ir pievienojusies, elfam bez maz vai uzsprāga vaigi un tie palika sarkani.
-V-vai es kaut ko palaidu garām?-
Dern's kautrīgi ievaicājās.

Iesūtīja: sirds1 ; laiks: 26.10.2007 15:43


Lidija paraustīja plecus.
Nu, ja tu negribi, vari arī nepiedalīties. Manis pēc.viņa bezrūpīgā vēsumā atteica kaut arī patiesībā tik vēsa vis nejutās. Bet saglabāt mieru un nosvērtību arī bija māksla. Māksla, ko Lidija pieprata.
Vari palikt šeit. Tikai par mājās tikšanu mūsu birojs neatbild...sieviete mierīgi vērās miglā, turpinot saspringti vilkt.Bet vispār, ja jau runājam atklāti, tad es arī šo to TIK prastu nebiju gaidījusi... Bet ko jau nu es...Lidija uzlūkoja meiteni pār plecu. Nekādu emociju ne balsī, ne sejā, ne skatienā. Nekur.

Jā, esi.Lidija stingri atteica citam no astoņu būtņu bariņa.
Nesaprotu, ar kuru galu vispār Hameks domāja... Viņi taču pat nemācēs sadarboties komandā... Visticamāk dažs labs, nevis pieliektos un palīdzētu pacelties paklupušajam, bet gan viņam uzspļautu, lai tikai tas izskatītos stilīgāk... Bet necelsim latiņu par augstu, Lidij! Necelsim! Pie tam visi te nav vienā maisā metami... Bet gribētos samest... Nē... Viss... Kušš.

Iesūtīja: Līg ; laiks: 26.10.2007 16:44

Beidzot visu gaidītā sieviete ieradās. Ak, šī Lidija. Tad šī ir tā..patiesībā meitene par viņu neko neiznāja, izņemot to, ka visi kā viens viņu gaidīja. Un, ka viņa bija ļoti izskatīga.

-Beidzot,- klusi izlauzās pār Auroras lūpām. Nejau tā naidīgi, nē, meitene vēl aizvien bija apjukusi par visu to daudzo pasauļu, elfu, ranriru un paadinu padarīšanu.
-Tātad mēs brauksim ar kuģi.Kad tas atnāks?- skaisto, melno un vijīgo matu īpašniece ļoti centās visu izprast un ignorēt to, ka viss akārtējais, kas ar viņu ir noticis runā pretī zinātnei un fizikai kā tadai. Aurora vienkārši centās...centās uzzināt pēc iespējas vairāk. Lai gan arī tā nebija prātīga doma, jo visa informācija ko viņa ieguva, lika apjukt tikai vēl vairāk.
Aivijs uz viņas pleca vēl arvien sēdēja kluss un vērās visos ar nedaudz naidīgām acīm, it kā vēlēdamies pasargāt saimnieci. Krauklis bija apklusis kopš Auroras pēdējā un stingrā skatiena.

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 26.10.2007 17:06

"Pietiks, lūdzu, šīs muļķības un strīdu, vismaz kamēr nav zināms, ko no mums grib." ierunājās Elons, uzlūkojis pārējos. Mari asā reakcija bija raksturīga augstmaņiem, kas nekalpo gaismai vai tumsai, bet paceļas iedomībā pāri par sevi. Viņa pasaulē tie karoja muļķīgu iemeslu un strīdu dēļ, kā neprecīzi pateikts tituls, nepareizas krāsas tērps un tamlīdzīgi.
"Mans vārds ir Elons, esmu bruņinieks un paladins. Vienmēr cīnos tikai gaismas un taisnības labā. Un es ar nepacietību gaidu, kad uzzināšu, kāpēc mūs šurp aicināja, tāpēc lūdzu pasteigties un nogādāt mūs uz kuģa, ko minēji."
Elons nebija piekritis sadarboties. Viņam bija svarīgi zināt ko no viņa grib, tālākais sekos pēc tam. ja darbs būs pieņemams, viņš to darīs. Ja ne - piepiedīs nogādāt sevi mājās. Tik vienkārši.

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 26.10.2007 17:59

Sieviete izrādīja teu vai klaju nepatiku. To pašu viņa saņēma no citiem. Elonam bija taisnība - nevajadzēja ķildoties, kamēr nebija zināmi visi fakti, informācija. Viņi pat neznāja, kam bija piekrituši, uz ko bija parakstījušies. Anke sāka apsvērt sava lēmuma pareizību. Vai viņš bija rīkojies pareizi? Lai arī viņš bija ikūlies no vienām nepatikšanām, varbūt šeit sekos nākamas? Katrā ziņā atpkaļceļa jau vairs nebija.
Anke, ranrirs nosauca savu vārdu, pamādams ar galvu. Ko gan viņš par sevi vairāk varēja teikt? To, ka viņš ir zaglis? Ranrirs? Vīrietis nolēma, ka viņš gana par sevi pateicis. Vismaz Lidijai. Katrā ziņā, viņš strādāj Hameka labā, ne Lidijas.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 26.10.2007 18:42

(OOC - ja nav saprotams, tad drīkst manu tēlu likvidēt. Man gribējās spēlēt, bet, piedodiet, kašķēties un klausīties muļķīgus apvainojumus pret savu tēlu, kurš ne ar ko neizraisa tadu reakciju, man nav gribēšanas sad.gif Tas ir tas, ko es LS neciešu. Mēs visi, piedodiet, tur esam pieauguši, bet pieaugušie neizturas kā skolasbērni. Tas, pēdējais, par TIK prastumu bija skolasbērnu līmenī un pilnīgi bez iemesla. Marti nebija laipna (dots pret dotu, t.i., kā Lidija izturējās, tā izturējās Marti), bet nerunāja nepatiesību. Bet šis ir meli. Teikts tikai tāpēc, lai paliktu pēdējais vārds un lai tīši kaitinātu. Karstgalvīgs dauzonis nekad nevar ko tādu piedot, ticiet man! Un labi, ka viņa vēl nedzirdēja elesarela domas. Jo tas absolūti nav par Marti.)

Ar vienu lēcienu Marti bija klāt pavadonei un iecirta viņai pamatīgu pļauku
- Cienītā! Es prasu tūlītēju atvainošanos par nepelnītu apvainojumu un nepelnītiem vārdiem! Strīdu varam izšķirt ar zobeniem, vai pistolēm, man vienalga. Manis pēc, uz kuģa. Darbs, kura dēļ mūs atsauca, ir viena lieta, bet tava izturēšanās pret mums - pavisam kas cits. Neviens te nav kājlupata, ja neproti izturēties kā pret biedriem, nāksies pamācīt.
Varēja redzēt, ka karstgalve skaistā meitene ir noskaitusies ne pa jokam. Vaigos bija kareivīgs sārtums, bet balss skanēja pavisam rimti un klusi, un lūpās mazliet bija smaids. Turēt vēsu galvu Marti mācīt nevajadzēja, lai kāda būtu rīcība. Tikpat skaidrs bija tas, ka viņa nevairīsies no cīņas, un nežēlosies, kā kāda izlutināta skaistulīte.

Iesūtīja: sirds1 ; laiks: 26.10.2007 19:04

ooc: Kuš, kuš. Mieru.

Lidija samirkšķināja acis. Varbūt tas tikai norēgojās, bet tik tiešām viņas vaiga kontūra noraustījās.
Neizskatījās, ka sieviete būtu kaut ko īsti jutusi.
Es varu atvainoties. Bet tikai ar noteikumu, ka tu darīsi to pašu.Maglēra sacīja. Viena viņas roka izlīda no miglas un mierīgi nolaidās gar sānu.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 26.10.2007 19:30

Marti eleganti palocījās. Ārējs miers pie iekšēja karstuma.
- Es to izdarīšu, un strīds būs izbeigts un aizmirsts.

Iesūtīja: sirds1 ; laiks: 26.10.2007 20:02


Lidija viegli pamāja ar galvu un vingri palocījās kā jau nu varēja, turot ķēdi savās rokā.
Tad, lūdzu, atvaino. Es biju netaktiska un uzvedos pagalam muļķīgi. Nepieklājīgi. Tā nevajadzēja.sievietes acis mirdzēja un viņas plānās lūpas smaidīja garu smaidu, bet bez zobu līdzdalības.
Maglēra pastiepa roku un ieskatījās meitenes acīs.




Iesūtīja: Roviela ; laiks: 26.10.2007 20:44

Marti eleganti bez mazākās piepūles un pilnīgi dabiski palocījās vēlreiz, cepures spalvām noplīvojot, un skaistā žestā padeva savu roku Lidijai:
- Piedod Tu arī man! Es esmu strauja, zinu, centīšos apvaldīties, bez ļoti nopietna iemesla, ne tāda kā šī, nekas tāds vairs neatkārtosies.
Viņa pasmaidīja, rādot savus skaistos, baltos zobus, un līksms smaids bija redzams arī acīs:
- Toties Tu tagad zini, cik man nejauki ātrs raksturs, bet to es parasti pietaupu ienaidniekiem. Pret biedriem esmu mīļa kā trusītis, lai gan, nenoliegšu, esmu pieradusi vairāk visu darīt pēc sava prāta un saprašanas. Bet kopēja rīcība ar daudziem, arī nepazīstamiem viena mērķa vārdā man nav sveša, nepavisam.

Iesūtīja: sirds1 ; laiks: 27.10.2007 09:49


Viņa jūtās kā uzvarētājs. Cik piemīlīgi...Lidija zobgalīgi nodomāja un viņas smaids pārauga smīnā, tomēr viņa neko neatbildēja un atkal uzgrieza meitenei muguru. Atkal viņas abas rokas sāka vilkt.
Tas ir jauki.sieviete atsaucās, pieliekot ritmu vilkšanai. Tā viņa atsaucās vienmēr, kad nebija, ko piebilst, negribējās, ko piebilst vai uz mēles dega rupjāki vārdi kā šoreiz. Neteiksim, ka rupjāki. Bet tas pats asais sarkasms.Un tagad,jaunā dāma man pateiks savu vārdu? Domāju, ka ir bezjēdzīgi tevi saukt visādos īpašvārdos. Protams, es varētu palikt pie viena, bet šaubos vai tu par to būsi sajūsmā. Jā, bet tas ir jauki, ka tu tāda esi.Lidija, visbeidzot kaut ko izdomājusi, piebilda.
Vēl tikai mazliet…viņa cieši atspērās pret bruģētās zemes malu un sakoda zobus.

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 27.10.2007 12:10

Elons vēroja, kā saruna starp Mari un Lidiju gandrīz aiziet līdz divkaujai. Tas likās aptriprinām bruņinieka domas par mari un arī Lidiju varēja piekaitīt šai kategorijai.
Bet viņas abas strīdu izbeidza bez asins izliešanas. Nu ko, ja viņa pasaulē tie augstmaņi apstājušies nebūtu. Varbūt viņas tomēr nav tādas.
Un tomēr - cīnīties ar kādu tāpēc, ka viņš nav pieklājīgs. Elons zināja, ka tā daži mēdz darīt, bet viņš to nespēja saprast. Kāpec riskēt ar savu dzīvību vai nogalināt cita, ja tam nav kāds dižs mērķis? Tad jau viņš drīzāk izprata Tumsas kalpsu, kas bija ļauni, bet to, kādēl viņi nogalināja un tikai nogalināti - to saprast paladinam bija vieglāk.
Vismaz varbūt tagad varēism doties uz kuģi? Vai arī vēl kādam ir aizskarts gods?
Elonam te nepatika. Bet viņš bija ziņkārīgs un gribēja zināt, ko no viņa grib, ļoti gribēja. Bet izrādīt savu ziņkārību būtu nepareizi, atlika gaidīt, kad samierināsānās būs pabeigta un varēs beidzot uzzināt, kas īsti te notiek.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 27.10.2007 12:34

Marti bija pamatīgi izbrīnījusies. Viņa šo sievieti nesaprata. Kaut kas jocīgs! Varbūt pie viņiem tā pieņemts?
- Es taču pateicu savu vārdu! Vai tad Tu nedzirdēji? Mani sauc Marti. Pilnā vārdā Marti Lorinda Līvo. Uzrunai tas ir par garu, un manā pasaulē cilvēkus ir pieņemts uzrunāt tā, kā viņi pateikuši, ka viņus sauc. Nekādas īpašas atļaujas vēl pēc tam nav vajadzīgas. Ja es gribēšu, lai mani uzrunā titulā, tad tai personai tieši tā arī savu vārdu nosaukšu. Tev es teicu - Marti.

Jaunā sieviete skatījās kā Lidija velk kaut ko. Kuģi?
- Palīdzet vilkt? - un jau pastiepa cimdoto roku uz priekšu.

Iesūtīja: rudo lapu vilcēns ; laiks: 29.10.2007 14:38

Pēc pavadones atbildes, vulfors uz mirkli apjuka. Lieki tēlot cieņu? Viņš to nemēdza darīt. Un kādēļ gan? „Jūs” bija vienīgi pieklājīga uzruna, tā runāja visi, ja neskaita tuvus draugus, bet vai par tuviem draugiem var saukt tādus, kas tikko iepazīti.
Savu protestu Revis gan nolēma paturēt pie sevis, vismaz pagaidām. Galvenais iemesls bija strīds, kas uzliesmoja starp Marti un Lidiju.
-Revends Meridinats, bet variet saukt arī par Revi.- atbildot uz lūgumu pateikt savus vārdus, vulfors viegli palocīja galvu.

Iesūtīja: sirds1 ; laiks: 03.11.2007 12:28

Un tomēr... Man gribētos viņu ņemt un ielidināt pār mola malai ūdenī.Lidija nodomāja, bet te atcerējās par savu sākotnējo darba partneri Lesliju - apdomīgu, vēsu, mierīgu un neitrālu. Viņa tagad labi varēja iedomāties kā draudzene iesit viņai sāpīgu dunku sānos vai arī uzmin uz kājās, liekot pievaldīt karstasinīgo raksturu. Iespējams Leslija arī būtu iežmiegusi zobena galu Marti kaklā, pirms tā būtu pat paspējusi tikt klāt Lidijai. Bet Leslijas te nebija. Viņa bija citā uzdevumā, un tas lika Lidijai paslepšus nopūsties. Viņas draudzējās jau sazin cik gadsimtus un bija viena otrai vistuvāki cilvēki. Lidijas māte un tēvs vēl dzīvoja, bet Leslijas pasaules vecāki un draugi bija jau miruši pirms vairāk kā sešiem gadsimtiem.
Piedod, laikam, nesadzirdēju.Lidija mazliet papurināja galvu. Viņa pameta Marti virzienā vienu žiglu, neko neredzošu skatienu. Vajadzēja mazliet laika lai izrautos no pārdomām.
Protams, ja kādam sagādā neērtības ātrā pāriešana uz ''tu'' formu, tad es neko neuzspiežu. Vienkārši labāk pāriet uz ''tu'' uzreiz. Galu galā kādreiz tas tāpat būs jādara.viņa atteica un palocīja galvu Revim.Ļoti priecājos iepazīties.sieviete atteica, zaļajās acīs iemirdzoties draiskām uguntiņām.

Nē...Lidija stingri pavilka ķēdi un sakoda zobus....paldies...viņa spēcīgi parāva vēlreiz un pēkšņi viņas rokas atslāba. Bet tajās parādījās liela, posmota, metāla ķēde.

Ceļinieku acu priekšā pavērās kuģis. Tas bija skaists, lai arī no kuras puses uz to skatījās. Gaišbrūnais krāsojums izstaroja savādu siltumu. Kuģis bija pacēlis trīs lielas, baltas buras pretī vējam, kas spēlējās tajās, dzietot maigu melodiju, kas liecināja par to, ka ceļojums būs ļoti labs. Likās, ka kuģis gluži vai vibrē gaidās. Kuģis bija izgatavots no koka. Tikai šis koks likās savādāks, kā pierasts. Kuģis bija paliels- tajā spēja ietilpt visi ceļinieki un palika krietni daudz vietas pāri. Kuģa vadīpas telpu varēja labi pārredzēt. Kuģim nebija kapteiņa- to vadīja maģija. Kuģī atradās vairākas kajītes, kurās kopā varēja būt trīs cilvēki. Kajītes bija mājīgas, tās no iekšienes apgaismoja silti maģijas stari. Katrā kajītē bija neliels, ovāls logs, no kura lieliski varēja pārredzēt jūru un viļņus- kā tie spēlējas savā starpā un šūpo kuģi. Visas kajītes savienoja garš gaitenis, kura galā atradās virtuve un kopējā ēdamzāle.

Tad te nu tas ir. Mūsu kuģis.Lidija pagriezās pret ceļiniekiem un apklusa, ļaudama katram no dažādajām būtnēm nopētīt kuģa glīto stāvu un kaut ko par to nodomāt.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 03.11.2007 23:26

Marti pavilka jau pastiepto roku atpakaļ, un paraustīja plecus. Kad nē, tad nē.
Ko tur slēpt - viņai nepatika Lidija, tāpat kā nepatika viena no viņas tantēm, kuras mīļākā izklaidēšanās bija izteikt ironiski aizvainojošas, nesmalkjūtīgas un pilnīgi nevajadzīgas piezīmes par saviem tuviniekiem, un tāpēc mīļā miera labad visi no viņas izvairījās, ieskaitot Marti. Jaunā sieviete ļoti šaubījās, vai viņas ar Lidiju jel kad spēs saprasties, par to, ka nekad nekļūs draudzenes, Marti nemaz nešaubījās, toties kuģis, kuru tā izvilka no miglas, šķita visai pievilcīgs.
Tas bija gauži savāds kuģis, pavisam ne tāds, kādus Marti bija redzējusi. Ne visai liels, un nez kāpēc te, ostā ar paceltām burām, bet kopumā gluži tīkams. Kuģis Marti patika. Vienīgi cerams, ka nenāksies dzīvot tuvumā Lidijai, viņa nodomāja, nolēmusi pēc iespējas sekot domai - ja kāds tevi bez iemesla aizskar, tad sadod viņam pa purnu, vai, ja uzbrukt nevar, un tieši tagad bija tāda reize, tad izvairies no viņa, un dzīve kļūs mierīgāka un patīkamāka. Jo neviena raksturu jau nevar pārvaidot. Kā šī Lidija iesāka, tā viņa arī turpinās, un Marti bija aizdomas, ka Lidija spētu atraut Marti arī no nopietna darba ar kādu nepiemērotu ironisku piezīmi. Bet Marti raksturs tad varēja uzdot, un, štrunts par Lidiju un viņas piezīmēm! darbs paliktu nepadarīts.

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 04.11.2007 15:52

Elons domāja, ka tas viss bija savādi - šī maģija. Tā bija tik izteikta un... ārpus pasaules esoša? Pārāk nesaistīta ar zemi, dzīvniekiem un saprātīgajiem ļaudīm.
Bet kuģis bija glīts, tāds nebija nevienā no viņa zemes jūras flotēm.
Tiesa, šobrīd viņš netaisījās ļauties sajūsmai. Joprojām bija pārāk dadz nezināma. Tas bija jānoskaidro vispirms.
"Lieliski," teica Elons, "tagad varam doties un turieni un visi apsriest, kā tu to piedāvāji... lēdija Lidija"
Elons saprata, ka te daudziem ir svarīgi tās tu un jūs būšanas, bet viņš nespēja izsekot, kad jārunā tu vai jūs. Viekāršāk bija runāt kā viņš parais un izrādot dziļu cieņu, lai nevienu neaizvainotu.
"Dāmām tieke dota priekšroka." Elons galanti paklanījās, ar roku norādot, ka ļauj sievietēm doties uz kuģi pirmajām. Vīriešu dzimtas pārstāvjiem, jeb abiem elfiem, būtu jāsaprot, ka šāda pieklājība būtu jāizrāda arī viņiem.

Iesūtīja: rudo lapu vilcēns ; laiks: 16.11.2007 14:03

Kuģis, kas teju pārsteidzīgi iznira no miglas vāliem, lika vulforam pievērst visu savu uzmanību tam. Zaļo, mazliet neaprasto acu skatiens slīdēja pāri korpusam. Augums teju fiziski izjuta burinieka vēlmi doties ceļā. skriet pāri viļņiem vēja vieglās rokas dzītam. Un šī vēlme, neaprakstāmas alkas, kas neļāva stāvēt mierā, neļāva uzkavēties ne mirkli uz vietas, lika pašam vēl karsāk vēlēties steigties ceļā. Atkal ceļā.
Smaids uzpluka nedaudz paltāks, nedaudz skaidrāk atklājot ilkņu galiņus virs kopā sakļautajām lūpām. Acis šķita teju mirdzam. Visas nesaskaņas, strīdi, neizpratne un neziņa palika malā. Vienalga kurp viņi dosies, vulfors vēlējās doties turp ar šo kugī.
[OOC: Turpmāk - citā krāsā rakstītais teksts ir teikts valodās, ko nedzird tie, kuriem nav attiecīgo spēju. Dzird tikai uzrunātā lieta/vieta/dzīvnieks.]
-Topi sveicināts buriniek!- citiem nedzirdami, vulfors uzrunāja kuģi. Viņa lūpas nekustējās, lai runātu ar burinieku, lūpas un mēle nebija vajadzīgas.

Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 17.11.2007 16:13

Anke jau agrāk bija kuģojis, taču viņš nebija sevišķi sajūsmināts par šādu pārvietošanās veidu. Labprātāk viņš būtu gājis kājām, taču ja jau bija jāpeld pāri jūrai, ar soļošanu neizlīdzēsies. Ranrirs paspēra nelielu soli uz priekšu, nopētot kuģi. Tas noteikti bija lielākais kuģis ar kādu viņš bija kuģojis. Iepriekš redzētos kuģus varētu tiešām nosaukt par "tupelēm".
Nogrozījis galvu, Anke nopūtās, sakārtodams savu pleca somu, savilkdams apmetni. Viņš bija gatavs ceļam. Paspēris pus soli uz priekšu, viņš gaidīja, kad tiks dota atļauja kāpt uz klāja.

Foruma dzinējis: Invision Power Board (http://www.invisionboard.com)
© Invision Power Services (http://www.invisionpower.com)