No neliela attāluma varēja dzirdēt, ka klab bruņas un kāds visu laiku ņerkst.
-Draņķa bruņas laikam ierūsējušas, bet vecais Trauberds to var labot!-
Pēkšņi smago soļu un bruņu klaboņu skaņa apklusa. Varēja dzirdēt, ka zemē tiek nomesta soma un pa to kaut ko meklē.
-Re kur ir!-
Trauberds laimīgi iesaucās un izvilcis eļļas kanu, ieļļejo bruņas un nedaudz pavingrinājās.
-Nu jau labāk.-
Atkal atskanēja skaņa, ka kāds rakņājās pa somu un to paceļ. Drīzi vien soļi un bruņu klaboņas sāka skanēt no jauna un uz horizonta parādījās vecais labais Trauberds, kurš bija manāmi nosirmojis. Piegājis klāt pie Serafīnas, rūķis noskatījies uz kāpnēm nopūtās.
-Sveika Serafīna.-
Trauberds paskatījās uz priesteri.
Ja agrā rītausmā- pāris dienas atpakaļ pametusi savu namu Selīna lēnā solī bija devusies uz vienīgo veselu palikušo templi, kurš atradās vairāku stundu gājumā Serafīnās. Laiks tecēja ļoti žigli, bet meitene laipodama pa stāvajām kalnu nogāzēm brīžiem tecēja daudz ātrāk. Pa ceļam viņa atzīmēja, ka ļoti daudzas no šajā pusē augošajām zālītēm ir noderīgas priekš ārstniecības un, ja vien būtu laiks tad viņa noteikti atļautos uz kādu brītiņu apstāties un aplūkot visu to bagātību, kas pletās pie viņas kājām tomēr viņai šķita, ka laiks ar vien neglābjamāk tuvojas kaut kādam mērķim. Viņa pati nezināja kamdēļ tik ļoti steidzas nonākt Serafīnās, bet nez kāpēc viņa, juta, ka kaut kur ir steidzami jādodas. Un jūtas viņu veda tieši uz šejieni. Daudzus gadus dzīvojusi gandrīz pilnīgā nošķirtībā viņa reti, kad saņēma kādas ziņas no ārpasaules atskaitot tās, kas nonāca pie viņas tajos brīžos, kad ieradās kādi no iedzīvotājiem pie viņas ārstēties un pastāstīja jaunākās baumas. Selīna nebija pārliecināta, ka visas tās ir patiesas tomēr zināja, ka viņu templis ir iznīcināts un, ka daļa no visa dzirdētā ir patiesība.
Meitene nonāca tempļa pakājē taja brīdī, kad saule atradās savā zenītā un laiks bija neizturami smeldzīgs. Tik sutīgs un tveicīgs, ka šķita tajā neesam ne mazākās pilītes mitruma. Viņa apstājās tempļa pakājē un palūkojās uz augšu. Veseli trīs tūkstoši pakāpienu slējās meitenes priekšā vesdami augšup, kur pašā augšā viņa ŗedzēja tempļa priesterienes Serafīnas siluetu. Meitene notupās ar celīšiem uz paša pirmā pakāpiena un noskaitīja īsu lūgšanu par godu templim un priesterienei, un tikai tad atkal piecēlusies kājās devās augšup pa pakāpieniem. Jau pusceļā viņa sajuta, ka pietrūkst spēka un tveicīgajā gaisā sak reibt galva. Tomēr viņa apstājās tikai nonākusi pašā augšā un uzreiz godbijīgi paklanījās priesterienei.
-Esiet sveicināta, cienītā Serafīnu saimniece- priesteriene Serafīna.
Viņa mulsi bilda ßaidīdamās uzlūkot priesterieni.
Serafīnas monotonā sejas izteiksme nepamainījās ne pa gramu pat tad kad viņas priekšā bija parādījušies divi no ceļiniekiem. Priesteriene klusi noskremšļojās, palūkojās uz spilgto, gaišo sauli un tad nopētīja rūķi. Sveicināts. Viņa ne visai draudzīģi novilka tāds pats aprauts sveiciens tika veltīts Selīnai. Serafīna pagriezās un katanas roktura zelta grebumiem viegli nomirdzot atkāpās no pārējiem. No mazā būrīša, kas karājās pie sāniem tika izvilkts mazs, kāmja lieluma trusīts un paņemts plaukstā. Priesteriene tam neko neteica, turpretī Sivīdžī gan kaut ko cītīgi viņai skaidroja.
Rūķis pēc visas šitās kāpšanas, nopūtāt un nolicis savu kaujas āmuru pret zemi, atspiedās pret to. Noskatījies atkal uz lielajām trepēm, Trauberds ievilka dziļu elpu caur nāsīm.
-Ehz, es jau sāku palikt vecs..-
Viņš smagnēji nopūtās. Trauberds bija nodzīvojis labu un izdarījis daudz ko priekš rūķa tādā vecumā. Ar otru roku, rūķis nobrauca gar savu lielo bārdu un gaidīja pārējos.
Maeko parādīja pusabrukušā tempļa tuvumā pat nevarēja pateikt no kurienies viņš bija parādījies. Viņam mugurā bija melnas drēbes, bet tām pāri bija uzvilkts balts mētelis. Mēteļa kapuce mazliet sedza viņu seju un tikai daļēji bija redzema viņa seja un tai pāri krītošās melnās matu šķipsans. Viņš sāka iet uz Serafīnas pusi un piegājis mazliet tuvāk viņš vienaldzīgā balsī pateica Sveika!
Aethers pie pussabrukušā tempļa uzradās pilnīgi nemanāmi, attaisnodams savu plaukstošo talantu, kas izpaudās tajā, ko viņš darīja. Vispirms starp krāšņajiem kokiem varēja manīt nozibam viņa ēnu, tad kādu garu, vakara debess sarkanvioletu bizi un visbeidzot viņu pašu- nedzirdamiem soļiem no kreisās puses kā no ūdens spoguļa izlienam garu, slaidu, pievilcīgu stāvu.
Inkubs bija tērpies vienkārši, taču grezni un, likās, pilnīgi neatbilstoši jebkādām medībām, kur nu vēl eņģeļu. Zīda ietērps, maigā vaniļas tonī, bija izrakstīts dārgiem zelta diegiem un apjosts ar smalku, rubīnsarkanu jostu, pie kuras bija piestiprināta pērlēm rotāta maksts vairākiem maziem metamajiem dunčiem. Un vēl viņam līdzi plecos bija soma, taču nekas diži vairāk, lai gan, kas zina, ko tādā somā varēja satilpināt- no ārpuses tā izskatījās ļoti trausla, arī no zīda gatavota, taču, iespējams, bija noburta.
Ar dzintardzelteno skatienu neuzkrītoši, atturīgi nopētījis klātesošos, Aethers nopūtās un atglauda no sejas kādu sīku bizīti.
-Esiet sveicināti!- pieklājīgs, cieņu paudošs un cieņu paturošs galvas mājiens klātesošo būtņu virzienā, patīkams, šarmants smaids. -Aethers no Šefurdasa, jūsu rīcībā.
Lai gan ļoti iespējams, ka jūs jau mani pazīstat. Lūpas uz īsu mirkli noraustījās, lai pārtaptu smīnā, un tad atkal- atpakaļ par plaukstošu, bezgala siltu smaidu. Neliels, pierasts teātris. Ar inkubiem nekad neko nevarēja zināt.
Aethers šeit bija jau brīdi, tāpēc nevajadzēja brīnīties, kāpēc inkubs nav aizelsies pēc garā kāpiena. Jā, tas un vēl viņa iegriba vispirms pavērot situāciju. Pirmīt priesteriene Serafīna par viņu nebija likusies ne zinis,- vai nu viņa jau sen nojauata viņa klātbūtni, vai arī bija pagalam neuzmanīga, kas zina?
Serafīna kā jau viena no galvenajām būtnēm visā zemē jau sen nojauta par visu klātbūtni, bet par to nedomāja, mazais smilškrāsas trusītis viegli skrubināja pūkainos vaigus, Priesteriene pacēla purniņu pret vietu kur atradāš visi tēli, Sivīdžī kaut ko īgni nopurpināja un ielīda atpakaļ mazajā būrītī. Trusim līdzīgā, garā auguma būtne atkal uzmanīgi un pētoši noskatīja katru personu kā domādama, ka tas ir pēdējais radījums zemes virsū. Serafīna šobrīd nedomāja, viņa pavērta savu strikto skatienu vēl dziļāk, pret visiem un klusi iesmējās. Pats par sevi saprotams, ka Serafīna īsti nezināja kā rīkoties, ja bez tevis ir tikai vēl viens cilvēks, kas stājās viens pret vien ar lielāko ienaidu. Par inkuba sasveicināšanos Serafīna tikai klusi, nevainīgi iesmējās. Vai jums šķiet, ka visu tempļu vadītāja varētu nezināt jūsu vārdu, Aethera jaunskungs. Spārniem tiekot viegli izplestiem, jau atkal smējās priesteriene.
Karstais un sutīgais laiks viņam būtu pat vienaldzigs, ja vien tas viss nebūtu ietekmējis elles dzīles, tās padarot saulainas un jaukas, bet kurš gan kārtīgs dēmons tādu cūcību paciestu un pie tā vainojami eņģeļi - būtnes kuru medības sastādīja daļu no dzives.
Melnais, spalvām klatais apmetnis vilkās pa pakāpieniem, bet, kaut arī saule pārlieku karsēja, Aravels jutās pārsteidzoši labi šajā sutoņā. Soli pa solim beidzot tika pievareti pakāpieni un, pārlaidis ašu skatienu klatesošajiem, viņš paklanījās Serafīnai.
Esi sveicināta, tiesa eņģeļu slepkava nejuta vajadzību stādities priekšā, un neviens jau ar netaujāja pēc vārda. Vienīgā kas radīja viņā neapmierinātību, bija cilvēciskā būtne, bet šoreiz tas šķita mazsvarīgi - gan jau noderēs meklējumos. Par acim pārskrēja tāda ka ēna, kad izslējās, bet nopietnajā sejā pazibēja smaida atblāzma.
Maeko kartums pilnībā neietekmēja viņš novilka kapuci un pasmaidot paskatījās uz visiem Ceru, ka ar jums nekas šajā laikā nav notici! Viņš paskatījās uz Serafīnu un viņas spārniem pēc tam mazliet pasmaidot Nu kāds tad īsti ir mūsu mērķis šeit priesterien?
Algorns uzvilkās augšup kalnā smagi pūzdams un lamādams augsto kalnu. Tad viņš beidzot uzkāpa kalnā. Sveicināti,priesteriene Serafīna no Serafīnasas. - Viņš izdvesa. Tad viņš apstājās un atspiedās pret zobenu vēlvienreiz kārtīgi nopūzdamies. Cerams,ka mums tagad nebūs jākāpj lejā, citādi es tiešām nomiršu.
Pat nepaskatījusies uz priesteri Serafīna nolieca galvu un visā savā nopietnībā atbildēja. Mūsu mērķis ir tikt līdz Lavedonijai, ejot cauri šī tempļa slepenajām ejām šai vietā var nokļūt daudz īsākā laikā. Tur mums būtu jāsagatavojās ceļam. Jau iepriekš jums saku, ka nebūs viegli, jo eņģeļi ir ne tikai vareni, tiem ir arī spēks, kā ne kā tie ir erceņģeļi. Domāju Aravela jaunskungs par tiem varētu pastāstīt vairāk. Sagaidīsim pārējos un dosimies, tad es jums visu arī paskaidrošu sīkāk. Vai priesteriene bija teikusi kurš ir Aravels? Nē un nevajadzēja ar', priekš kam gan, ja kādam interesēs pats pajautās.
Tiana bija aizkavējusies, vai varbūt citi pasteigušies? To meitene nezināja, un vienkārši paskubināja savu zirdziņu, lai tas rikšo ātrāk, kurš arī padevīgi paklausīja. Izdzirdot balsis, viņa apstādināja zirdziņu un ļāva tam doties atpakaļ uz mājām, zinot, ka tas bija pietiekami labi apmācīts, lai nonāktu dzīvs un vesels savā miteklī, bet pati pa to laiku klusām gāja balsu virzienā. Kleitiņa un apmetnis varbūt bija vienīgais, kas varēja radīt skaņu un nodot meiteni.
-Es atvainojos pa kavēšanos- Meitene paklanījās Serafīnas priekšā, tad viņa pagriezās pret Maeko, -Liels prieks, ka ar jums skolotāj, nekas nav noticis.- Viņa maigi teica un tāpat kā iepriekš paklanījās, jo kā nekā meitene bija Zamerafī tempļa mācekle, bet Maeko šī tempļa priesteris. Beigu beigās meitene pagriezās arī pret pārējiem, -Labdien.- Tāpat kā iepriekšējās divas reizes, viņa arī šoreiz paklanījās.
Trauberds noskatījās, kā visi ir sanākuši un nopūtās. Priekšā rūķim un pārējiem paklanījās kāda meitene, rūķis uzreiz atbildēja ar galvas mājienu.
-Tik tiešām laba diena.-
Dzirdēdams par gatavošanos, Trauberds piestprināja savu āmuru atpakaļ pie sāniem un nolicis uz zemes savējo somu, paņēma rokās cirvi. Meklēdamies pa somu, rūķis izvilka akmeni kurā vidū bija iedzīta līnija. Ielicis cirvja asmeni starp līniju, rūķis sāka asināt cirvi, tā, lai tas spīdētu un grieztu visu kā sviestu.
Drīz pēc viņa pievienojās vēl pāris ļautiņu.
Tā, vēl viens cilvēks, dēmons pie sevis novīpsnāja, bet elfai gan viegli pamāja ar galvu sveicienam.
Patiesibā viņš bija pat savā veidā pateicīgs Serafīnai par to ka neizpauda, kas ir tā persona par ko viņa ieminējās. Pašlaik nepavisam nebija noskaņojuma atbildēt uz jelkādiem jautājumiem, kā nekā garais ceļš līdz šejienei prasījis savu, bet gribējās atvilkt elpu mierā, kaut uz brīdi, kas varētu šķist pilnīgi neraksturīgi dēmonam.
Aravels, joprojām kluss, piesēda uz kāda akmens un, pievilcis labo kāju sev klāt, atbalstīja zodu uz tās ceļa, bet vairāk tādēl lai pavērotu citus, nevis ko klāstīt. Tikai ne tagad...
Jūliuss domīgi kāpa pa pakāpieniem. Viņš īsti nezināja kāpēc to dara, taču saprata ka plikšanu Lazarīnā, nožēlotu. kentaurs uzticējās savam dēlam, un pat ja tas vairs nesagaidītu tēvu pārnākm, viņš prastu par sevi parūpēties. '
Beidzot redzēdams kāpņu galu, viņš pamanīja jau priekš esošus stāvus. Ticis augšā kentaurs nedaudz aizelsies apstājās. Daudzos pakāpienus viņš varēja pieveikt , taču četrkājainajam radījumam lielāku piepūli drīzāk prasīja kāpņu stāvums, kā arī nelielā nepatika pret augstumu...
Vispirms piegājis pie Serafinas, viņs saliecis celi godbijīgi paklanījās. Tad pagāja maliņā un sāka vērot pārējos.
-Visiem gan nav tik plašu zināšanu krājumu kā jums, priesterien. Un mans vārds svešām ausīm mēdz noderēt. Mēdz. Jūs to noteikti zināt. Viņš vienmēr runāja tik vieglprātīgi, jā, un tik pieklājīgi un nedaudz pieglaimīgi, tik silti, maigi, personiski. Centās ielīst katra intīmākajās jūtās ar savām šķietami skarbajām, taču delikātajām domām.
-Es domāju, ka katrs apzinās, uz ko parakstās, ja reiz ir šeit. Erceņģeļi, jā. Spēcīgās būtnes, neapšaubāmi, varenas un viedas. Aethera balsī bija jūtams pavisam viegls, teju nemanāms sarkasms, ne jau tāpēc, ka viņš uzskatītu to par vieglu darbu, nē, viņš vienkārši neticēja saviem vārdiem. Jo izskatījās, ka daži šeit neapzinās gan, kas viņus varētu sagaidīt turpmāk. Un nez vai viņiem biaj tik personīgas intereses kā iknubam, nez vai šādi rīkojoties viņi glāba savu ādu, savu labklājību un turpmāko dzīvi? Plašos jēdzienos- jā, taču tas nebija vitāli svarīgi, vismaz Aetheram tā likās. Katrs jau varēja patēlot reizēm aukstasinīgu drošsirdi un varoni, vai ne? Katram to reiz gribējās patēlot. Iekāpt netiešā vai tiešā slavas saulītē, but labāk, un, ak. Nez vai šeit vēl kāds grasās nogalināt, lai turpinātu... nogalināt?
Inkuba slaikās rokas pārslīdēja pār viņa zīda tērpam un mierīgais, dzintardzelteneias skatiens- pār klātesošajiem. Atkal. Viņš pasmaidīja, vieglītēm nopūtās.
Nāca, klanījās, zemojās. Jājautā- kas priesteriene viņiem bija?
Acīmredzot, kaut kas tāds, ko šis demons nemaz neapzinājās un nevēlējās apzināties. Viņš bija šeit, vairāk vai mazāk, savtīgos nolūkos, ne tā?
Nu, nu. smaids nekur nepazuda Cik tad mums to varoņu vēl jāgaida?
Kad rūķis atbildēja meitenes sveicienam, viņa tam viegli uzsmaidīja, bet neko neteica. Skatiens pārslīdēja pār klātešošajiem, Cik daudz dažādu būtņu ir atnākušas, vai viņas visas tiešām zina, ko te dara? Vai viņas apjauš briesmas?
-Atvainojos...- Elfa bija netālu no inkuba, tam sakot,-...es ceru, ka netraucēšu, ja te pat netālu apmetīšos.- To pasakot viņa vienkārši apsēdās zemē, neuztraukdamās par apģērbu, kas nenoliedzami bija taisīts pie labākiem elfu meistariem, šāds apģērbs bija viņas ikdiena, bet mazliet banālā pieklājība iedzīta jau no mazām dienām. Es zinu kādēļ esmu šeit, Zemarafī templis ir iznīcināts, vieta, kur esmu dzīvojusi jau vairākus gadus vairs nepastāv, bet es nevēlos atgriezties mājās. Pat ja tur mani mīl un ciena, es tur esmu nekas vairāk par... vismaz templī man bija kādas iespējas, saprotams es nebiju augstākais priesteris kā Maeko, bet es nebiju arī nekas. Es biju mācekle un ne no tām iesācējām... bet ko šīs būtnes te dara? Kāds ir viņu mērķis? Vai tiešām izglābt pasauli? Smieklīgi, tas vienkārši nav ticami, nav nevienas tik tīras un patiesas būtnes, tādas jau sen vairs nepastāv.
-Šaubos vai tagad erceņģeļi ir tik viedi kā pirms tam, viņi ir apskurbuši no uzvaras pār ļauno, viņi nedomā vairs par nevienu citu kā sevi, kas rada viņus pat ļoti ievainojamus. Vajag tikai mācēt to izmantot. Tiana neīpaši skaļi, pēc Aethera teiktā, iebilda, nē, drīzāk papildināja.
Lēnām un mierīgi Hworangs kāpa augstāk un augstāk pa kāpnēm, dungodams kādu dziesmiņu, ko noklausījies no cilvēkiem: Kad vēl viena pudele ruma nokritīs,
Tad pats kapteinis pār sevi vairs nevaldīs,
Līs asinis pa labi un kreisi tad gan,
Jo ho ho, kad vēl viena pudele ruma kritīs.
Pats viņš rumu baudījis bija tikai vienreiz dzīvē, bet cik silti tad palika... Pirāti bija vieni no jautrākajiem ļautiņiem, ko viņš bija sastapis. Pavisam noteikti! Tā aizdomājie, viņš pat nepamanīja, kad bija jau uzkāpis pašā augšā. Serefīn, viņš teica, līdz ko pamanīja priesterieni. Ierados cik ātri vien varēju! Un tikai tad viņš pamanīja arī pārējos. Rūķis! Viņš neviļus iepleta acis... Nebija tā, ka viņam būtu kādi aizspriedumi... Rūķiem tikai nepatika tumšie elfi...
Trauberds ievēroja, ka uznāk tumšais elfs un sažņaudza cirvi ciešāk, bet, lai nebūtu aizdomīgi, rūķis turpināja asināt cirvi, rupji norūcot.
-Tumšais elfs! Pagaidi... šis nav tumšais elfs... kaut kādi nakts elfi tie bija... Pareizi, šos jefiņus es zinu.-
Viņš nopētijis elfu, beidza asināt cirvi un pielicis to pie sāniem, izvilka tagad savu zobenu kuru sāka asināt. Ja nebūtu bijis ko rūķim uzlabot, viņš jau sāktu burkšķēt pa to, ko var ilgi gaidīt.
Redzēdams, ka rūķis asina savus ieročus, Hworangs negaidīja un sāka izklaidēties. Pievērsis uzmanību akmentiņiem, kas bija tuvāk rūķa kājām, viņš ar rokas kustību lika no zemes izlīst pa kādai augu saknei un akmentiņus ieraut sev līdzi. Tad, kad tika ierauts akmentiņš, kas atradās vistuvāk rūķa kājai, viņš izmanīja roku kustību, likdams akmentiņam izšauties no zemes, jo to izgrūda saknes. Akmentiņš lidojot aizķēra rūķa zobenu un ar skaļu pingš! aizlidoja tālāk. Vai, piedodiet... Nepamanīju! Hworangs noteica, veltot rūķim savu lielāko un laipnāko smaidu.
Elfa rūpīgi sekoja līdzi katrai nakts efla kustībai, kurš tikko atnāca. Viņa reiz pazina nakts elfu, pareizāk ļoti labi zināja, jo tas bija viņas brāļa labākais draugs, un tas bija diez gan patīkams elfs, bet šis te gan uzvedās kā tāds mazs bērns. -Es atvainojos, bet vai jūs nevarētu savus akmentiņus sviest kur citur? Vai tiešām jūs neredzat, ka rūķa kungs ir nodarbināts? Un jūsu nodarbes noteikti tam traucē.- Tiana nepiecēlusies no savas vietas uzrunāja elfu. Tas nebija īpaši aizvainojoš tonis, bet gan viegli pārmetoš, kā aizrādītu mazam bērnam, kurš gribējis nočiept konfekti, kuru nedrīkstējis aiztikt.
Trauberds dēļ tā, ka bija diezgan pavecs, noraustījās no tā. Zobi tika sažņaugti un rūķis norūca, kas liecināja, ka vēlreiz tā izdarīsi, mans 38 izmērs zābaks atradīsies tavā melnajā pēcpusē. Nomierinājies rūķis turpināja asināt savu zobenu, līdz beidzis to asināt, nolika aiz muguras un paskatījās uz nakts elfu.
-Labāk klausi meiteni. Tev vēl daudz ko no viņas mācīties, ja negribi norauties pa purnu.-
Selīna uzmanīgi pakāpās pāris pakāpienus uz leju un apsēdās uz trešā pakāpiena pēc skaita no augšas. Viņas skatiens šķita esam sapņains un pilnībā ne no reālās pasaules esošs. Tomēr tajā brīdī jaunā sieviete sekoja līdzi pilnīgi viam, kas notika apkārt. Viņas skatienam nepaslīdēja garām, ne tumšais eņģelis, ne Elfa, ne rūķis, ne arī visi pārējie, kas bija savākušies un atradās apkārt priesterienei. Tomēr no malas sekojot līdzi viņa izskatījās vienaldzīga un tukša. Labs nezinātājs varētu viņu sajaukt pat ar statuju un pat nepadomāt par to, ka tā varētu būt dzīva meitene ar miesu un asinīm.
Diezgan jocīgi, tas nudien... Es pat saku un atvainojos par nejaušību, bet man neviens netic... Mākslīgi "ievainotā" sejas izteiksme nakts elfa sejā neko labu nevēstīja. Jautri, jautri... Viņš nodomāja, tad pēkšņi pamanīja senu dauga draugu... māsu... laikam... Tiara? Tiala? Tiana! Beidzot arī Hworangs atcerējās, kā sauc elfu, kas sēdeja netālu no viņa. Sveika Tiana! viņš viņai uzsauca. Un pagriezies pret rūķi, ar smaidu sejot turpināja: Nu jā, var jau būt, ka man vajadzētu biežāk uzmanīties no cilvēkiem, kas man grib krāmēt pa purnu, bet tieši tādēļ es tik rūpīgi trenējos ar akmentiņiem, lai arī pats krāvējs ieurbtos zemē... Un smaids Hworanga sejā palika tikai platāks...
-Tavi trenniņi varbūt tev palīdzēs, bet ne vienmēr - tākā labāk neaizaicini savu likteni, jo liktenis pret mums spēj izspēlēt nepatīkamas spēles.-
Trauberds noteica un paskatījies uz klātesošajiem, ierunājās.
-Kad mēs dosimies? Jau kauli sāk rūsēt aiz gaidīšanas.-
Negribās te nevienu dīdīt, bet rūķim taisnība... Hworangs tik tikko apspieda vēlmi neteikt pundurim. Esmu redzējis un piedalījies vairākās jautrās ekspedīcijās ar visdažādākajiem mērķiem, bet nu man ļoti, ļoti gribētos tikt skaidrībā par šo... Kāds tad īsti bija mūsu mērķis? Un pavisam neuzkrītoši, piegājis tuvāk rūķim viņš nočukstēja: Mans vārds ir Hworangs... Patīkami iepazīties... Un atkal pasmaidīja.
Rūķis sākumā apmulsa. Nakts elfs, kas tikko kaitināja rūķi un saņemdams draudus no rūķa, pateica savu vārdu?? Tas bija, kas dīvains, bet Trauberds saglabāja savu iepriekšējo nopietno sejas izteiksmi un nočukstēja pretī.
-Trauberds, prieks iepazīties Hworang.-
Elfa mirkli pārsteigti lūkojās uz puisi. Kā viņš zināja manu vārdu? Varbūt viņš kādreiz ir bijis templī un...? Nē, es viņu tur neatminos, bet... Meitene cik cītīgi centās atcerēties, kur zina šo elfu, ka pat radās iespaids, ka spicie ausu galiņi saspringumā kustās. Zinu! Pēkšņi elfu kā zibens caurspēra atklāsme, Nē, tikai nesakat, ka tas ir viņš! Tikai ne tas... brālis tak teica, ka viņš ir aizgājis... nu jā dēkās... ha ha ha... un kas tad ir šī? Vienkārši izcili, atkal vajadzēs uzklausīt stāstus cik es biju mīlīga, kad biju vēl maziņa. Kā es mēdzu noslaucīt degunu piedurknē un... Izcili, aizgāji no mājām, lai būtu neatkarīga un nevajadzētu klausīties šajos te... te atmiņu ainās, bet uzskrien virsū elfam, kas tevi pazīst no bērnudienām, un nemaz nav tevi redzējis pieaugušu. Varu saderēt, ka viņš domā, ka joprojām esmu tā mazā un... Neviens nekad nevar saskatīt... Domas aprāvās, plats un draudzīgs smaids parādījās elfas sejiņā. Viņa piecēlusies kājās, piegāja pie nakts elfa un tam sniedza roku, lai sasveicinātos. Sen neesi satikts, Hworang, kur jau tas laiks... Seju turpināja rotāt smaids, mirkli lūpu galiņi nodevīgi notrīsēja smieklu apvaldīti, jo kā nekā, elfa bija jaunāka par Hworangu un viņa bija meitene, bet pirmā sniedza roku, bet ja elfs atraidīs roku, arī tas neliecinās par puisi neko labu.
Trauberds? Interesants vārds tik tiešām... viņš atčukstēja. Hmm... Varbūt pat jāapskatās vārdnīcā, vai šim vārdam nav arī kāds tulkojums... Nebrīnītos, ja tas būtu nakts elfu slaktētājs... Tad pēkšņi viņs pamanīja, ka viņu atceras arī Tiana. Kad jau viņa viņam bija pienākusi klāt un pasniegusi roku, viņš pats mazliet apjuka, tad pamanīja smīniņu viņas sejā. Ilgi nedomādams, viņš paspēra soli uz priekšu un apkampa Tiaru. Seni draugi tak nespiež rokas, ne tā? Viņs ar smaidu sejā iečukstēja viņai ausī...
Tiana salecās, kad elfs pēkšņi viņu apkampa. Seni draugi... drīzāk paziņas, cik gan es mēdzu dzīvot pa mājām, nē, drīzāk cik gan jūs abi ar brāli dzīvojāt pa mājām... Caur prātu izskrēja rūgtas domas, -Varbūt arī nespiež, bet par to varētu pastrīdēties.- Viņa tāpat kā Hworangs atčukstēja elfa ausī, bet tad pieklājīgi atsvabinājās no puiša tvēriena, tā sakot, kas pa ilgu, to var viegli pārprast, bet starp viņiem nekad nebija nekas, ko varētu pārprast. Viņš bija brāļa labākais draugs, bet viņa mazā māsiņa, kura mēdza sēdēt mājās un izglītoties, kamēr brālis ar draugu meklēja piedzīvojumus un mācījās pie pavisam cita skolotāja, kurš atzina viņu mācīšanās ceļu un pats tiem deva uzdevumus, kā gan Tiana maziņa būdama vēlējās iet kopā ar puišiem, bet viņa nekad neuzdrīkstējās, vienmēr bija bail no mammas un tēta dusmām, bet tad jau meitene tika aizsūtīta uz augstas klases skolu, no kuras atgriezās pieaugusi un izglītota, bet brāļa draugs jau sen bija devies prom, meklēt laimi.
-Atvainojos, ka nestādījos priekšā...- Elfa pagriezās pret rūķi, kurš atradās tur pat netālu, -... Tiana- Viegli pakniksējusi, viņa stādījās priekšā.
Lianna, tik tiešām tik sen neredzēta! Hworangs bija priecīgs, ka atkal ticies ar sava drauga māsiņu. Atceros, kad tu biji maziņa, tu biji tik mīlīga, tu mēdzu noslaucīt degunu piedurknē un parasti gribēji mums doties līdzi, bet baidījies, ka vecāki bārsies... Likās, ka viņš uz mirklīti palicis pavisam vieglprātīgs. Kā tad iet tavam brālim? Sen neredzēts...
Meitene palūkojās uz Hworangu, sejā bija plats un laipns smaids. -Tiana.- Viņa palaboja elfu, -Un ja tā godīgi es nenožēloju savi bērnību, tā man daudz ko iemācīja. Varbūt pat labi, ka jums neaizgāju līdzi nevienu reizi, jo dzīve, tad nebūtu tāda kā tagad. Es nevarētu nevienam palīdzēt un dot svētību...- Viņa smaidot teica, Zamerafī templī meitenei iemācīja daudz ko un deva daudz priekšrocības, par ko citi pat neapjauta, un elfs, kas stāvēja pretī, neko nezināja par Tianu, tikai to, ka maziņa slaucīja piedruknē degunu. Skolotājs... tas zināja daudz, un pat tas neapjauta visu. -Brālim iet ļoti labi, drīz būs precības, esu ļoti laimīga, ka vismaz kādam ir izdevies atrast šajos laikos sev kā radītu būtni.- Mirkli valdīja klusums, -Un kā tad tev pašam pa šo laiku ir gājis? Pats arī sen neesi redzēts...- ...un ja pat tu būtu ienācis pie brāļa ciemos, manas mājas sen vairs nav brāļa mājas... manas mājas vairs nav, tieši tāpat kā skolotāja.
Precības? Viņam gan sen jau būtu vajadzējis atrast sev piemērotu meiteni... Pārāk ilgi biju viņu pakļāvis savām vēlmēm un licis riskēt... Un tad, viegli nosarkstot izlaboja: ak jā, Tianna... Brīdi valdīja klusums. Tukšs klusums. Kad atskanēja Tiannas jautājums, Hvo uz mirkli palika nopietns. Man.. nav klājies slikti... Man pa dzīvi iet tā kā iet parasti... Meklēju savas dzīves aicinājumu, bet neesmu to vēl atradis... Blandos tik pa šo pasauli kā vēja nepieņemts... Un palīdzu citiem... Labiem cilvēkiem, kas nokļuvuši nelaimē... Bet nesaņemu atlīdzību vai gandarījumu... Hworanga acis uz mirkli pat palika tādas kā melanholiskas. Bet tā esmu nonācis šeit, un saticis arī tevi! Viņš pēkšņi it kā atdzīvojās. Un arī Trauberdūru... Trauberdu... Hvo atkal aizdomājās... Nu, rūķi... Un ar galvu viegli pamāja uz rūķa pusi. Un kā iet tev pašai?
Kad Tiana pakniksēja rūķim priekšā, Trauberds atbildēja pamādams ar galvu.
-Trauberds. Priecājos iepazīties.-
Kad, Hwo sāka jaukt vārdus, Trauberds strauji un asi viņam atgādināja.
-Trauberds! Ja manu vārdu ir sarežģīti atcerēties, tad sauciet mani pa Berdu.-
-Ļoti patīkams vārds Trauberds, vai tam arī ir kāds tulkojums?- Elfa pieklājīgi painteresējās, pēc tam pievērsdamās Hworangam. -Pašai iet pietiekoši labi, kaut gan pēdējā laikā dzīve ir nesusi daudz pārbaudījumus, kaut vai ar to, ka Zamerafī templis tika iznīcināts.- Viņa turpināja smaidīt, bet izsakot pēdējos vārdus balsī varēja saklausīt skumju noti. -Bet ja runājam par brāli un viņa izredzēto, tad viņi jau pailgi bija kopā, bet tu jau zini manu brāli, vienmēr kur jāsteidzas un ko jādara, jo īpaši, ka tagad viņš daudz palīdz vecākiem un viņam ir daudz uzdevumi.- Kāda vēja pūsma lika pāris meitenes tumšajām matu sķipsnām iesisties sejā, bet tam viņa nepievērsa uzmanību. - Kā tad tu izdomāji nākt uz šeieni palīdzēt Serafīnai? Vai tas bija spontāns lēmums?- Tiana ar vieglu interesi jautāja.
Berds? Lai būtu... Hworangs apstiprinoši pamāja ar galvu. Vārdi bija vienīgie, ko viņš neatcerējās pārāk labi. Tad mirkli apdomājis atbildi, viņš pievērsās Tianai. Ne gluži spontāns... Pēdējā mēneša liakā es ar pirātiem ceļoju uz kādu salu. Mērķis bija atrast iepriekšējā kapteiņa noraktos dārgumus.. Un tā kā man kā vienmēr nebija ko darīt, es viņiem piebiedrojos... Sastapām vienu ļoti jautru asoņkāji... Manuprāt, kādus metrus 25 lielu... Un uz salas atradām arī pašu veco kapteini, kas klaiņoja apkārt daļēji beigts. Labi... Viņš bija beigts... Hworangs ar smaidu sejā turpināja. Un tad, kad tikām atpakaļ, es nolēmu palīdzēt kam lielākam. Kādam dižākam spēkam... Un tieši tad uzzināju par Sarafīnu... Nakts elfam beidzot runāt, viņš izskatījās viegli aizelsies. Un kā ar tevi? Beidzot pati esi sākusi meklēt piedzīvojumus, jeb meistars lika?
-Izklausās interesanti,- Elfa noteica par Hworanga stāstīto, -Man pašai neviens nelika nākt uz šejieni, tā bija manis pašas izvēle, man tāpat nebija kur...- Tiana aprāvās, turpinot smaidīt it kā nekas nebūtu noticis. -Un Serafīna, nevis Sarafīna.- Viņa atkal izlaboja elfu, skatiens aizklīda kur prom, pētot skaistos kokus apkārt templim, atceroties Zamerafī templi, tā skaistumu un krāšņumu. Interesanti ko skolotājs domā par šo visu? Vai viņš kādreiz domā atjaunot templi? Vai viņam templis vispār kādreiz ir bijis tik dārgs kā citiem? Kā man? Tiana! Kaunies! Ja kāds uzzinās tavas domas... tev pašai par to jākaunās! Mirkli skatiens pakavējās pie Maeko, pie Zamerafī tempļa galvenā priestera, elfa novērsās, smagi nopūzdamās. -Ko vispār esi paspējis izdarīt pa šo laiku, kad biji prom? Pareizāk, ko esi apskatījis un piedzīvojis pa savu dzīvi? Jau atkal smaidot, Tiana pievērsās Hwo.
Trauberds sākumā norūca, bet tad nomierinājies teica.
-Ir gan! Es parasti nesaku citiem savu vārdu tulkojumu, it īpaši elfiem, bet nu jūs esiet savādāki, kā pārējie elfi, ko savā visnotaļ garajā mūžā esmu sastapis. Takā es jums pateikšu kāds ir tulkojums manam vārdam. Bēdbārdis. Bet patiesais vārds man ir Osvalds. Trauberds ir vārds, kā mans klans mani nosauca, tādēļ es to lietoju ar godu.-
Rūķis beigās izspieda no sevis lepnu smaidu.
-Vai jums elfiem ir tulkojums jūsu vārdiem-
Manā dzīvē? Neko diženāku par Zilo pūķi laikam arī neesmu redzējis... Kaujoties ar Sarkano, man bija aizsietas acis un sasietas rokas... Hworangs atcerējās. Un kā vienmēr bezmērķīgi klaiņoju, radīdams par sevi interesantu iespaidu. Bet ir lietas, kuras tā arī neesmu piedzīvojis... Mazliet skumjšs skatiens paslīdēja viņam gar acīm. Un kā ar tevi? Viņš pajautāja atkal paskatoties uz Tianu. Tad arī izdzirdēja Trauberdu ierunājamies. Osvalds? Un viņa sejā parādījās smaids nr. 28. Dzirdējis jautājumu, Hworangs aizdomājās: ja tā godīgi, tad savu īsto vārdu nezinu, jo esmu bārenītis... Un tā kā nolēmu kļūt par druīdu, sakarā ar svētajiem priekšnosacījumiem, es pats savu vārdu varēju izvēlēties 7 gadu vecumā. Lai gan nakts elfu valodā manam vārdam tulkojuma nav, man šķiet, ka gobliniski tam bija kāda saistība ar cietpaurību... Elfs beidzot runāt savilka nopietnu grimasi.
-Osvalds... jāatzīst, ka vārds ir ļoti patīkams... hmm... mana vārda tulkojums...- Elfa pārdomāja, ko teikt. Nē, viņa nedomāja, kā pareizi pateikt, viņa domāja, vai būtu gudri teikt vārda tulkojumu. -...vēja dvesma...- Viņa pateica to, kas bija pati zināmāka, vispār jau pašā senākajā elfu valodā, kuru pat diez vai zināja Hworangs, kur nu vēl kāds cits, vārda tulkojums bija Ilūzija. Vecāki bija iedevuši viņai šo vārdu pa godu kādai senai viņu klana pārstāvei, kura mācēja radīt ilūzijas, bet pat vecāki nezināja, ka Tianai ne tikai ir šīs klana pārstāves vārds, bet arī spējas.
Elfa domās paķircināja Hworangu, Nu tu vārdu sev esi ļoti trāpīgi izvēlējies, cietpauris, kas... , bet neuzdrošinājās neko teikt skaļi, -Mana dzīve kā dzīve. Tu jau noteikti atceries, ka izgāju to Elfronītu skolu, nekas pārāk īpašs...- ...ja neskaita tās nepatikšanas, kuras sadarījām ar draudzeni, aizvietojām patiesās mēs ar manām ilūzijām, lai aizklīstu uz aizliegtu zonu, un papļāpātu ar pārīti nepārāk draudzīgu pūķu, jau nerunājot par fejām, pie kurām mēdzām dzīvot nedēļām, un... -...pēc tam izvēlējos stabilu dzīves ceļu...- -...kuru ieteice Arūns, par spīti visam labs mans draugs, vecs un sakrājis dauds bagātības. Kaut gan nešpetns un mēdza spļaut uguni, bet bija patīkams, deva daudz labus padomus un bija dzīves pieredzējis.
Foruma dzinējis: Invision Power Board (http://www.invisionboard.com)
© Invision Power Services (http://www.invisionpower.com)