Pavediena drukājamā versija
Klikšķini šeit, lai skatītu šo pavedienu sākotnējā formātā.
Kurbijkurne forums _ Lomu spēļu arhīvs _ Ceļojums pretī nezināmajam.
Iesūtīja: Emo.tional. ; laiks: 29.03.2007 20:05
Mierīgi bija aizritējis kārtējais mēnesis. Pirmais vasaras mēnesis jūnijs bija pienācis. No kuģa nokāpa daži cilvēki. Pavisam sveši viens otram un nemaz neapzinājās, kur nonākuši. Nosaukuma salai nebija, arī īpaši daudz iedzīvotāju manīt nevarēja. No ostas varēja redzēt paplukušu daudzstāvu ēku. Pie tās bija piestiprināta šilte ar uzrakstu Viesnīca. Briesmīga vieta..
Pati sala, gan bija visai patīkama okeāns te pat līdzās, ir arī mežs un visapkrt tik kluss, ja neskaitīja viļņu šalkoņu. Nekādas lielas pilsētas steigas, svaigs gaiss, mierīgi cilvēki.
Kā izskatījās, tad uz salas tomēr nebija elektrības, jo elektrības stabus nekur neredzēja..
Cilvēki, kas bija kaut kur devušies uz mirkli apstājās un nobolīja acis uz iebraucējiem. Salas tomēr bija informēta par notiekošo un pašlaik te neredzēja nevienu meža iemītnieku, kas varētu nobiedēt šos ļautiņus.
Pie iebraucējiem pienāca gara meitene, ogļu melniem matiem un rokās nesa savu melno kaķi. Seja bija ļoti nopietna, varētu teikt, ka pat pārāk. -Jūs laikam būsiet mūsu viesi uz visu šo mēnesi..- Viņa klusi noteica un visus uzmanīgi nopētīja. -Lūdzu, sekojiet..- Meitene sacīja un devās viesnīcas virzienā.
Pašlaik bija vēlīna vakara stunda. Ap desmitiem.. Nevarētu teikt, ka ir tumšs, nē - vēl varēja redzēt debess malu viegli iesārtu pēc skaistā saulrieta. Nu varēja sākties nakts, kad sala dzīvos pilnvērtīgi.
Bet meitene ar kaķi tikai gāja uz viesnīcu, pat neatskatīdamās.
Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne* ; laiks: 29.03.2007 22:16
Beidzot, beidzot tuvojās nakts. Kantursadzikavajam gan tas neko nemainīja, bet vecmamma bija teikusi, ka pa salu drīkst pārvietoties tikai naktīs. Kantru ļaudams fenekai skriet pa priekšu iznira no viesnīcas stūra. Interesanti bija nopētīt cilvēkus, kas tiesa tas tiesa. Mazā mēlīte kasījās lai uzsāktu sarunu, bet nē, tik daudz puisēns bija iemācījies, cilvēki bija bailīgi. Sperdams visai drošus taču pilnīgi nedzirdamus-elfu soļus Kantru dungoja vien sev zināmu dzimtas dziesmeli, šķita, ka Mecs arī dungoja šo melodiju līdzi. Elfu puika paskatījās uz savu ceļa biedru un sev tik labi zināmajā elfu dialogā uzrunāja lapsēnu. Šodien atkal derētu parunāties ar kādu cilvēku, viņi ir tik smieklīgi. Pēc šiem vārdiem pats Katursadzikavajs iesmējās un feneks pamāja ar rūsgano galvu, lielās ausis spēcīgi novicinot. Tuvāk cilvēkiem gan mazais pagaidām baidījās iet. Pilsētnieki-tā bija viena lieta, iebraucēji, pavisam cita.
Iesūtīja: Elven ; laiks: 29.03.2007 22:32
Mazs labradora kucēns izkrēja no krūmiem skriedams cik vien ātri tas varēja viņš skrēja uz Kantra pusi. Piekskrējis klāt pie Kantursadzikavajka no sākuma skriedams tas pagrūda Fenkeu ar visu savu mazo ķermeni. Kucēns pieskrēja pie Kantra kājām un skaļi ierējies iekoda tam potītē..
Iesūtīja: Ilivarra ; laiks: 29.03.2007 22:33
Marko staigāja pa salu ar basām kājām, bet tērpies savā uzvalkā un rokā turēdams vīnu malkoja to. Vējš pūta cauri viņa matiem un žaketei. Ierāvis malku vīna, Marko turpināja staigāt un sāka svilpot uzvaras melodiju.
Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne* ; laiks: 29.03.2007 22:40
Kris! Ar manāmu elfisku pieskaņu balsī iesmējās Kantru un noliecās pie kucēna, Mercs iekoda kucēnam ausī. Tu redzēt kādi dīvains cilvēki, skraidīt būt? Viņš vaicāja vsai nepareizi, bet tāpat viņš cilvēkus nesaprata un runāja viņiem saprotamā valodā ar grūtībām. Vienīgais ko viņš patiesi pazina bija savvaļas elfu dialekts. Spilgtās, zaļās acis spoži mirdzēja, ugunīgi sarkanie mati patiesībā pat nodzēsa gaišzilos simbolus uz puisēna sejas. Pats dīvainākais bija tas, ka viņš bija praktiski kails, tikai netīra lupata bija apsieta ap gurniem un kājās bija spilgti, spilgti dzelteni gumijas zābaki, kas bija kādus 3 izmērus pa lielu. Kantrusadzikavaja vienmēr bija dievinājis cilvēku lietiņas, bet tagad, kad viņš bija savā dzimtē un varbūt pat rasē vienīgais savvaļas elfs interese par cilvēkiem bija kļuvusi vēl nevaldāmāka.
Iesūtīja: Elven ; laiks: 29.03.2007 22:54
Tur kur stāvēja kucēns pēkšņi izlslējās Kristofera stāvs viņš izlaida pirkstus cauri garajiem blondajiem matiem un pasmaidīja Svieks! Kristofers ar viņu sāka runāt savvaļas elfu dialektā ,kurš viņam gandrīz vislaik bija sagādājis nelielas problēmas Te patiešām ir ieradušies daži jauni cilvēki es.. piedod aizmirsu kāds tas vārds bija nu līdzīgs tagad... Kris mazliet pasmaidīja Atcerējos, es tiko ierados tāpēc neko par viņiem nezinu.. Un tu? Tava kais.. aizraušanās ir cilvēki! viņš mierīgā balsī pateica..
Iesūtīja: Ilivarra ; laiks: 29.03.2007 23:00
Staigādams pa salu, Marko pamanīja divus stāvus tālumā un ierāvis vīnu noprātoja.
-Laikam jau vietējie, nekas tāds pa ko būtu jauztraucās.-
Iztukšojis pudeli, Marko to aizmeta un apgājis nelielu līkumu, gāja pa smiltīm atpakaļ uz pilsētu, svilpodams to pašu iepriekšējo meldiņu. Viņš skatījās tagad debesīs, kuras kļuva tumšākas un tumšākas.
Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne* ; laiks: 29.03.2007 23:02
Kantru bija piefiksējis kādu vīrieti, kas tik bezkaislīgi klīda pa salu ar vīnu rokās. Puisēns nešpetni uzsmaidīja Kristoferam un sasitis kopā kāju potītes metās pieskriet tuvāk cilvēkam. Interese bija nevaldāmi liela. Viņš klusītēm pielavījās aiz muguras vīrietim un nopētīja viņu. Garie gumijas zābaki nodevīgi šļūkāja uz katra soļa. Viņš pagriezās pret blondo vīrieti un ar smaidu gandrīz līdz ausīm klusi iespurdzās. Es neko daudz par šiem cilvēkiem nezinu, viņi ar pūķi pa nāru ūdeni atpeldēja. Kantru vienmēr saukāja kuģus pa pūķiem,jo tādi nu tie reiz bija puisēna interpretācijā. Cilvēks, nejēga, tu mani redzēt būt? Viņš vaicāja ar manāmu interesi un puspavērtu muti.
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 30.03.2007 07:43
Daniels klusējot, tāpat kā visu ceļu, sekoja meitenei, kura tikko atnāca. Atvērtā žakete un viegli atpogātais krekls pie katra vēja pūsmas noplandījās, bet puisis ne to centās savaldīt, vispār izskatījās, ka viņš to nepamana. Skatiens vienaldzīgi vērās taisni uz priekšu, kad negaidīti palūkojās sāņus, kur nesen bija norietējusi saule, mirkli pakavējies pie debesīm, viņš atkal truli sāka vērties uz priekšu. Bez viņa bija vēl pāris cilvēki, kuri atbrauca reizē ar viņu, varbūt vajadzēja iesākt sarunu? Nē, bija vieglāk vienkārši ļauties straumei un neko pašam vairs nedarīt, tā bija lielāka iespēja, ka visiem būs labi.
Iesūtīja: Ilivarra ; laiks: 30.03.2007 09:18
Marko apstulbis, bet tad ar dusmīgu seju nodomāja.
-Nejēga? NEJĒGA!?!? Kā viņš tulīt dabūs ribās..-
Viņš griezās apkārt un teica.
-Klau...-
Bet tad pamanīja kāds viņu sarunu biedrs izskatās, pats viņš viņu vienreiz ir redzējis un dzirdējis, ka cilvēki runā pa viņu, ka viņš naktīs vazājās un izprašņā visus.
-Esmu, esmu tevi redzējis mazais. Tevi gadījumā nesauca.. K-kan, kā tur bija?-
Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne* ; laiks: 30.03.2007 09:47
Kan-tur-sa-dzi-ka-va-ja. Pa zilbēm nosaukdams savu vārdu, kā runādams ar kādu nejēgu Kantru pasmaidīja atsedzot ilknīšus. Piegājis tuvāk viņam puisēns konstatēja, ka vīrišķis smird, nē, drīzāk smaržo pēc vīna. Tu ir smuki smirdēt, vīrišķis. Mecerstresepek, tu jūti? Smaržo dīvaini. Kantursadzikavaja vēlreiz paskatījās uz vīrieti un nesaudzīgi parāvis viņu aiz pleca, lai šamējais pietupjās pagramstīja viņa matus. ŪŪŪ... zaļš, kā tāda uguns uz galvas rasties? Tu mācēt ugunsgrēks uz roka taisīt?
Iesūtīja: Ilivarra ; laiks: 30.03.2007 09:53
Marko ar lielām acīm noskatījās uz Elfu.
-Viņš tiešām ir kaitinoš!-
Bet tad sadzirdēdams Kantru jautājumus viņš atbildēja.
-Tāda ir mana dabīga matu krāsa. Mans piedzimt ar uguns matiem.-
Viņš centās runāt Kantru veidā.
-Brīnums, ka viņš man netausta zobus!-
Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne* ; laiks: 30.03.2007 10:00
Tas skanēt neinteresanti. Kantru domādams vārdu interesanti nosprieda un pielika pirkstu pie lūpām kā tāds apdomīgs vīrietis. Viņš tā bija redzējis salas biznesmeņus kad tie sarunājās par nopietnām lietām. Bet tu mācēt ugunsgrēks uz roka taisīt? Vecmamma-Okainakortuva- teikt, ka visi tā mācēt.
Iesūtīja: Ilivarra ; laiks: 30.03.2007 10:03
Marko iebāza vienu rokā un paņēmis šķiltavas, paslēpa tos plaukstā.
-Tavs domāt šādi?-
Viņš pacēla roku un aizdedzināja šķiltavas.
Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne* ; laiks: 30.03.2007 10:08
Asā elfa redze piefiksēja kādu lietiņu, kas aizsvilās, bet varbūt viņam rādījās. Nu, gandrīz to gribēt redzēt. Esx ar mācēt ugunsgrēks uz roka taisīt, tu skatīties? Viņš pārvaicāja un tad pacēla smalko, izstīdzējušo rociņu uz augšu, tā līdz pat elkonim aizdegās. Tu redzēt, tā mācēt visi, vai ne.
Iesūtīja: Ilivarra ; laiks: 30.03.2007 10:13
-Es vēl tik labi neprotu, bet mācos.-
Marko pasmaidīja un atkal nobāza šķiltavas kabatā.
-Ko tu viens pats staigājies Kantrū? Te nav droši, visvisādi ļauni radījumi pa šo salu vazājās. Tev nav brāļi/māsas, vai kādi tuvinieki pie kuriem palikt?-
Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne* ; laiks: 30.03.2007 10:20
ES būt pieaudzis savvaļas elfs, klusēt, vīrišķis. Es dzīvot savu dzīvi ar Kristoferu un Mecerstresepeku. Man būt daba, daba būt mājas. Un komats zem i. Pilnā pārliecībā, ka cilvēki tā saka Kantru pacēla galvu un mazā feneka sekojot saimnieka piemēram apsēdās un izdarīja tāpat. Ap vidukli aptītā netīrā lupata, kas knapi sedza plikumus kontrastēja ar spilgti dzeltenajiem gumijniekiem un bālo ziliem simboliem rotāto ādu.
Iesūtīja: Melnais Akvareļu Vienradzis ; laiks: 30.03.2007 14:28
Rafaels bija izkāpis krastā un viņu bija uzrunājusi kaut kāda sieviete
Kas tā par dīvaini? viņš nodomāja un palūkojās apkārt
Ak kungs, kādā Dieva aizmirstā nostūrī es esmu nonācis!?
Puiša seja saviebās nepatikā. Rādījās, ka šis būs viens garš mēnesis. Lai nu kā, Rafaels sekoja sievietei, ar kritisku skatu vērodams apkārtni.
Iesūtīja: Vilku meita ; laiks: 30.03.2007 15:03
Nāru bērns, jau atkal kartējo reizi nošķīries no bara, garlaikoti klīda pa dzelmi, kad pari pārslīdēja liela ēna. Viņa reiz bija redzējusi to divaino lietu, kas veda pa udens virsmu īpaši labi peldēt neprotošas būtnes, bet tā ari nedabuja noskaidrot neko vairāk.
Zinātkāres dzīta Siralla uzmira un nemanāmi sekoja lidz molam. Pat ja arī kāds butu manījis, tāpat būtu noturejis par vientuļu delfīnu vai haizivi drošā attāluma un muguras spuras dēļ. Vēl bridi pavērojusi, nāra ienira, lai atrastu ceļu līdz lielajām sauzemes alām, kur šīs būtnes mitinājās - vietai kur kāda akmenī veidota radiniece lēja ūdeni no liela trauka mazā, piemīlīgā baseinā.
Iesūtīja: Meila ; laiks: 30.03.2007 20:02
Nokāpusi no kuģa, Meridiāna uzreiz pamanīja, ka sala nav tāda, kādas viņa bija pieradusi redzēt salas. Viņus bija uzrunāju kāda sieviete, kas lūdza viņus doties viņai līdzi. Meitene neprotestēja, lai gan pavērojot pārējos atbraucējus, viņu sejās varēja manīt nepatiku. Meridiāna brīnijās, ka iebraucēju bija tik maz. Par spīti visam, viņai sala likās jauka. Bez visiem elektrības stabiem un mūsdienu ērtībām. Bez tā viņa varēja iztikt. Šis solījās būt jauks mēnesis. Lapeja sarosījās, gulēdama viņas rokās. Kaķenītei bija aplikta smalka, gliemežvākiem izšūta pavadiņa. Piesardzīgi nolikusi kaķenīti zemē, Meridiāna satvēra pavadiņu un ļāva mincei tipināt sev blakus.
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 30.03.2007 20:09
-Skaists kaķis- Pašam sevi pārsteidzot, Dens ierunājās. -Man reiz arī bija kaķis, ļoti līdzīgs šim, pat biedējoši līdzīgs- Pelēkās acis vērās uz minku, kas tipināja blakus meitenei, kura arī atbrauca reizē ar viņu. Dīvaini, bet skatiens pie kaķa pakavējās ilgāk kā pie skaistajām debesīm iepriekš, vai pie kā cita, kas atradās uz šīs salas.
Iesūtīja: Meila ; laiks: 30.03.2007 22:02
Meridiāna pasmaidīja. Jā, viņa ir skaista. Es viņu atradu pirms trim gadiem, kad viņai pakaļ dzinās asninskārs suns. Viņa vēl bija pavisam mazs kaķēns. Puiša teikums par līdzību, meiteni samulsināja. Brīdi viņa domāja, ko atbildēt. Patiešām? Kas notika ar tavu kaķīti? viņa visbeidzot jautāja. Lapeja apstājās un pieglaudās saimniecei, pēc tam viņas sarunu biedram. Viņa saprata, ka runāts tiek par viņu. Tad viņa apsēdās blakus Meridiānai un palika tur sēžam, eleganti ielocījusi asti. Kaķenīte bija mazliet piešķiebusi galvu, šāda poza vērta viņas stāju karalisku. Starp citu, kā Tevi sauc? minces saimniece vaicāja, Gribētu zināt, kā Tevi uzrunāt.
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 30.03.2007 22:26
-Labi, ka uz pasaules vēl pastāv tik labi cilvēki, kuri nevar noskatīties tik skaistu būtņu bojā ejā.- Puisis pakasīja minku aiz austiņas, kad kaķe pieglaudās viņam klāt. -Es savu minku atdevu... manai dzīvei nebija vietas, tik skaistas radības mūžā.- Dens runāja stipri savdabīgi, bet cilvēkam, kurš iet cauri tam kam iet cauri viņš, tas bija jau ļoti sakarīgs un garš teksts. -Agrāk mani sauca Dens, bet tagad...- Puisis atkal lūkojās taisni uz priekšu. -... sauc mani par Denu. Un kāds ir tavs pašas vārds? Ja, protams, drīkst zināt.
Iesūtīja: Meila ; laiks: 31.03.2007 17:51
Meitenei šķita, ka Denu kaut kas nomāc. Tomēr viņa neuzdrīkstējās paprasīt, vai patiešām tā ir. Tā vietā viņa sirsnīgi uzsmaidīja puisim un noteica. Mani sauc Meridiāna. viņa norādīja uz minci sev pie kājām. Un viņu sauc Lapeja, starp citu. Meridiāna viegli parāva pavadiņu, cenšoties izkustināt kaķi no vietas. Lapeja padevās, piecēlās, lēni nopētīja Denu, pēc tam Meridiānu un apņēmīgi devās uz priekšu. Meridiāna viņai sekoja.
Iesūtīja: Vilku meita ; laiks: 02.04.2007 20:13
Nāru bērns izbāza galvu no udens. Jā, kļūdas nebija. Akmens radinece nebija izkustejusies un joprojām ar skaļu plīķšķi lēja ūdeni, tas liecinaja par ceļa pareizo izvēli. Siralla izkļuva no ūdens un izslēja sudrabaino asti, kas pēc brīža pārvērtās par kajām, tiesa spura slējās visa godībā uz balās muguras. Drīz ar atrada kādu palagu. Tas tika apsiets tieši tāpat kā reiz redzeja kādu sauszemes būtni to darām smilšainajā pludmalē, līdz ar to nosprieda ka sieviešu kārtas būtnēm tā pieņemts ģērbties. Nāra piecēlās un viņasprāt pareizi uzsaka pastaigu. No malas gan likās diezgan jociga ši augstā kāju cilāšana ko pavadīja pamatīga roku vicināšana.
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 03.04.2007 15:55
-Skaists vārds- Bija vienīgais, ko puisis atteica Meridiānai. Vai viņš to teica pa pašas meitenes vārdu, vai kaķa, tas palika nepateikts. Ar vienu acs kaktiņu, viņš pamanīju dīvainu meitenei, kas bija parādījusies pludmalē. Pirmajā mirklī puisis saspringa, bet viņa uzvedībā, stājā vai sejas izteiksmē nekas nemainījās, it kā viņš neko nebūtu pamanījis. Nekādas agresijas pazīmes nav pamanāmas, ieroči un citi bīstami priekšmeti tāpat... Dens nomierinājās, Tev ir atvaļinājums, klausi biedrus, atpūties un aizmirsti par ierasto steigu un drošību. Meitenes gaita, kura gāja pa pludmali, bija diez gan uzjautrinoša, šī kāju cilāšana, lika pasmaidīt, bet sejā neparādījās pat, kas līdzīgs smaidam.
Iesūtīja: Meila ; laiks: 03.04.2007 16:56
Tā kā atbdile bija ļoti nenoteikta, meitene nolēma neiejaukties. Ja puisis gribēs, viņa ļaus viņam pašam pateikt, ko viņš ar to bija domājis. Viņa paspēra dažus soļus uz priekšu, tad sastinga. Viņa pamanīja uz ko Dens skatās. Apvaldījusi smaidu, viņa pavilka pavadiņu un ātrā solī devās uz priekšu, jo pārējie jau bjia labā gabalā. Neatskatīdamās, meitene sasniedza pārējos. Aši pametusi skatu atpakaļ, viņa redzēja, ka Dens ēl tagad stāv turpat. viņš likās jauks. meitene pie sevis nodomāja.
Iesūtīja: Vilku meita ; laiks: 03.04.2007 23:07
Vienā brīdī, kad vairs tā nekoncentrējās uz kajām, Sirallas sirds pamira no šausmām. Uz viņu skatījās divkājainis Pirmajā bridī, kaut ar pagalam neveikli, gribejās jau mesties prom, bet tad zinātkāre ņēma virsroku un nāra plati smaidot, sāka soļot tālāk un jau nedaudz tuvāk sauszemes radijumam.
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 03.04.2007 23:25
Beidzot uz puiša lūpām parādījās, kas līdzīgs smaidam. Ārā bija pavēsi un meitene, kas gāja pa pludmali bija aptinusies ar vienu palagu. Dens priekš sevis lēnām piegāja pie meitenes, kaut gan šim puisim lēnām priekš citiem skaitījās veikli un ātri. Puisis aplika savu žaketi, kuru novilka pa ceļam, ap meitenes pleciem. - Nebaidaties, es jums neko sliktu negribu darīt un nodomi man arī nav slikti. Vienkārši ārā ir pavēsi, un nevarēju noskatīties, ka jūs tik vienā palagā staigājat šādā laikā. Zinu, ka visticamāk dzīvojat, kur netālu, bet tāpat nevarēju noskatīties.-
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 04.04.2007 14:13
Safīra mierīgi pastaigājās pa pludmali,cilts bija devusies kalnos uz šo sezonu,cilvēki viņiem ļoti nepatika,Safīra nekad to nuebijua sapratusi ,viņa laimīgi bija nolūkojusies okenāna ūdenī kā pazūd saule,kad pēķšņi tuvojās milzīgs dzivnieks,no metāla pa ūdeni,viņa nesaprata,kā cilvēks var likt metālam peldēt,viņa ieskrēja ēnā,baltais audums kas sedza visu viņas augumu noplīvoja,viņa pazuda ēņa ko meta kāda no celtnē,par brīnumun tur jau bija divi radijumi,tie nav cilvēki noteikti nē cilvēcīgi tie ir ,bet ne tādi kā tie tur viņa pie sevis nodomāja sveiki,vai ti patiešām ir cilvēki? viņa klusi jkautāhja pētīdama kādu vīrietin kas sarunājas ar kaut kādu sievieti kas viņai atgādināja nāru,un vēl bija sieviete kas sekoja kādai vietējai meitenei vcik dīvaini! viņa satraukta nodomāja
Iesūtīja: Elven ; laiks: 04.04.2007 21:37
Labradora kucēns ātri skrēja uz Meridiānas pusi.. viņš īsi pirms bija nokļuvis pie viņas aizķērās pats aiz savas kājas un atsitās ar purnu pret Meridiānas kājām... Tad viņš magi nosmilkstējās un uzlūkodmas viņu ar savām tumši brūnajām kucēna acīm mazliet ierējās...
Iesūtīja: Vilku meita ; laiks: 04.04.2007 22:51
Suszemes butne sakustējās. Tas gandrīz iedina dūšu papēžos, bet pirms paspēja iedomaties klunkurēsanu atpakaļ, tas jau bija klāt un uzlika kadu no saviem apģerba gabaliem uz baltajiem pleciem. Balss kas atskanēja bija diezgan patīkama, bet Siralu sarugtinaja tas ka galīgi neko nesaprata. Viņa kartīgi ar interesi apskatīja būtni, kā arī to ko viņs bija uzlicis uz pleciem.
īiiiiii si īmviiii, tam vajadzēja nozīmet es tevi nesapritu, bet tu izskaties jocigi
Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne* ; laiks: 04.04.2007 23:30
Kantursadzikavajam maigi sakot apnika runāt ar Marko, tāpēc viņš apgriezās otrādi un pasaucis Mecu sāka iet uz Kristofera pusi. Dzeltenajos zābakos, smalkās puišeļa kājas šļūkājās. Kantru piegāja pie cilvēka, nāras un labradora kucēna. Elfs bija mācīts saprast lielāko daļu maģisko būtņu dialektus tāpēc paskatījies uz smalko nāru plati pasmaidīja. Paskatījies uz cilvēku Kantru parāva uz augšu vienu uzaci. Tu gudrs vīrišķi? Viņa nebūt saprast tavs dumš uzvedība. Kantru balss bija pilna sašutuma, viņš piemiedza ar aci nārai kā teikdams, ka viss ir vislabākajā kārtībā.
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 05.04.2007 22:13
-Mans to saprast- Dens ar uzjautrinājumu atbildēja pienākušajam puisim, vai Dievs vien zin kam, bet tam viņš nepievērsa uzmanību. - Es ļoti labi saprotu, ka viņa neko nesaprata, jo abi esam vienlīdzīgā...- Puisis iesmējās, likās, ka uz brīdi viņā atkal ir ieplūdis vecais dzīvīgums un nebēdnīgums, kas jau tik sen bija nozaudēts. Draudzīgs smaids tika veltīts meitenei, kura nevārdu no viņa teiktā nesaprata.
Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne* ; laiks: 05.04.2007 22:40
Cilvēks ir gūdr', jā... Kantursadzikavaja noņurdēja un atņirdza zobeļus kā tāds suns, to pašu izdarīja Mecerstresepeks, Kantru uz doto momentu neko diži neatšķīrās no maugļa par kuru stāstīja filmās un grāmatās, tikai viņam no šī tēla bija viena atšķirība, viņš bija reāls. Elfs piegāja tuvāk klāt vīrietim un paraustīja viņa apģērbu. Uz mirkli pacēlis viņa kreklu Kantru nobijās no tā materiāla un atkal jau atņirdza zobus, nu jau skaidri redzami bija mazie ilknīši, lai gan spicās ausis jau sākotnēji izcēlās. Vīrietis, nejēga tu smuki smirdēt krekla roka. Viņš izteica komplimentu, vismaz pēc savām domām, jo viņam patika vīrieša smarža, kas nāca no krekla, bet pateica viņš kaut ko galīgi ačgārnu.
Iesūtīja: Vilku meita ; laiks: 05.04.2007 23:07
Viņa nedaudz samulsa kas pietuvojās vēl kāda sauszemes būtne, kas likas nedaudz savadāks neka tas kas pirmīt uzrunāja, un kā noprata jaunpienakušaia ko skaidroja. Pat likas ka saprot nāras valodu. Tā gan atgādinaja delfīnu izdotās skaņas, bet tas bija vienīgais viņai zinamais sazināsanās veids okeāna dzīlēs. Meitene sākotnēji ieķikinajās un tad ar entuziasmu sāka apčamdīt parmaiņus Denu un Kantru, īpaši pieveršoties elfa garajām ausīm. Sirallai tas bija kas pilnīgi jauns un kad gan to izpetīt ja ne tagad.
Iesūtīja: Meila ; laiks: 06.04.2007 14:32
Meitene bija stāvējusi turpat, kur pirms brīža, tad viņa sajuta, ka Lapeja sāk raustīt pavadu. Kaut kas nebija kārtībā. Meitene pieliecās, lai pēdējā brīdī pamanītu labradora kucēnu, kura novēlās tieši pie viņas kājām. Meitene klusi iesmējās un pieliecās, lai kucēnu paglaudītu. Tiklīdz meitenes roka aiskāra kucēna mīksto spalvu, Lapeja iešņācās un ar nagiem klupa virsū kucēnam, tāpēc meitenei nācās minci savaldīt.
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 06.04.2007 14:47
Safīra uzmanīgi vēroja atnācējus tur bija savācies bariņš sieviete un kaķis ne no mūsu vidus un kucēns šejienietis kā izskatās,palūkojusies apkārt viņa ieraudzija nāru muļķe ,vīņa nesaprot kas ar viņu notiksies ja svešnieks atklās kas viņa ir,viņi var būt arī ļauni! viņa pie sevis īgni nodomāja,palēnām zinkāre ņēma virsroku viņa lēnām sāka iet uz Meridiānas pusi,bet līdz galam neaizgāja manas acis ir savādākas nekā ciema iedzīvotāju varbūt arī savāākas kā viņu un es arī izskatos savādāk,ja nu es viņiem visu atklāju u nē viņa palika stāvot ēnā kādus 4 metrus no Merdiānas,viņas acis bija tumša okeāna nokrāsā viņa klusi viņus turpināja vērot
Iesūtīja: Elven ; laiks: 06.04.2007 14:54
Kucēns paskatījās uz Lapeju un smieklīgi ierējās pēc tam meiģinot viņai pieglausities! Viņš paskatījās augšup uz Meiteni un sāka mazliet smilkstēt glaužoties klāt viņas kājām..
Iesūtīja: Meila ; laiks: 06.04.2007 14:59
Lapeja kaut ko atrūca kucēnam, tad apgūlās blakus saimniecei un tik sparīgi sāka grozīt galvu uz visām pusēm, ka pie kaklasiksniņas esošie gliemežvāciņi džinkstēja vien. Meridiāna centās apvaldīt smieklus skatoties, kā kucēns cenšas pievērst sev uzmanību. Meitene tīši ailika roku priekšā kucēnam, lai viņš apgāztos, viņa cerēja, ka kucēns neļaunosies, bet tas bija tik smieklīgi! Uz mirkli pacēlusi galvu, meitene manīja, ka kāds viņu vēro. No sākums viņa to tikai sajuta, bet pēc brīža pamanīja kādu tēlu slēpjamies ēnās. Meitenes sapringa, viņa bija gatava lekt kājās kuru katru brīdi un skriet prom, bet pagaidām viņa izlikās, ka neko nav redzējusi. Lapeja klusi ieņaudējās un pūlējās ielīst meitenei klēpī, laikamj sajusdama svešinieka tuvumu.
Iesūtīja: Elven ; laiks: 06.04.2007 15:05
Kucēns apgāzās un pēc tam mazliet sabozies piecēlās kājās un noskurinājās. Kucēns ieraudzījis ,ko dara kaķis izmisīgi meiģināja tik klēpi pirmais palaikam ierejoties vai iesmilkstoties..
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 06.04.2007 15:07
Safīra iesmājās ,nakts gaisu piepildija gaiša ūdens burbuļošanu atgādinoša skaņa,kaķis bija tik smieklīgs varbūt es varu iet klāt,bte varbūt laāk nē! šaubas nomāca viņas prātu viņa satinās savā kleitā kas bija veidot no gara zīdu atgādinoša balta auduma skatienam atklājot tikai plaukstas un seju,ja stingri ieskatītos varētu pamanīt ka visu delnu klāj dīvainos rakstos ieauguši mazli spīdīgi akmentiņi,
Iesūtīja: Meila ; laiks: 06.04.2007 15:11
Meridiānai atlika tikai nopūsties. Viņa iekārtojās ērtāk, lai abu zvēriņu pārcentības dēļ nebūtu pēkšņi jāatopas ar degunu dubļos. Vērojot kucēna, paralēli arī Lapejas centienus, meitene sāka gudrot, no kurienes kucēns vispār ir uzradies. Viņa pat sāka bažīties, ka pēkšņi viņai pakaļ varētu skriet resnas miesnieks, ar gaļas cirvi rokās, saucot, ka viņa esot gribējusi nozagt viņa mājas sargu. Viņa pieliecās tuvāk kucēnam un klusi nočukstēja Kas tu esi? No kurienes nāc? viņa cerēja, ka kucēns spēs viņu saprast, bet ja tas tiešām bija suns, cerēt uz atbildi viņai saprotamā valodā būtu bezjēdzīgi.
Iesūtīja: Elven ; laiks: 06.04.2007 15:16
Kucēns bija paspējis ierāpties viņas klēpī pirmais ,kad meitene pielieca galvu tuvāk viņš nolaizīja tās seju un vēlreiz ierējās.. Kristofers labprāt būtu viņu uzrunājis taču viņam bija bail no viņas reakcijas.. Un kucēns tādā kā gandrīz nedzirdāmā balsī pateica Es esmu vientuļnieks no šīs salas...
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 06.04.2007 15:21
Safīra saņēmusies un lēnām devās uz meitenes pusi sveika,kā tevi sauc ? viņa klusi jautāja skaņas atgādināja jūras šalkoņu..bet seja Safīrai vēl joprojām bija ēnā un acis bija aizvērtas muļ*ķe,ko tu izdariji! viņā sevi šaustija
Iesūtīja: Meila ; laiks: 08.04.2007 21:44
Meridiāna ar roku noslaucīja seju, un klusi noteica: Kāpēc tu esi vientuļnieks? Tu patiešām esi tāds maz sunītis vai par tādu tikai izliecies? Meitene satvēra ciešāk Lapeas pavadu, jo mince atkal sāka kāpties atpakaļ un centās izmaukt galvu no pavadiņas, jo būtne, kas nāca meitenei klāt, viņāi šķita biedējoša. Meitene pacēla galvu. Būtne bija savāda, pat tagad, kad viņa stāvējā spožajā saules gaismā, viņas seju klāja ēna. Meitene viegli ndrebēja, viņa bija redzējusi, ko šādas būtnes dara ar cilvēkiem. Izrauj kādu mistisku ierociun pirms upuris paspēj atbildēt uz nevainīgu jautājumu, nocērt tam galvu. Baigi. Bet šī būtne nemaz nešķita tik biedējoša, tomēr meitene klusēja. Viņa gaidīja suņuka atbildi.
Iesūtīja: Elven ; laiks: 08.04.2007 21:50
Kucēns mazliet savādāk iekārtojās viņas klēpi un pārvērtas par Kristoferu pēc pāris sekundēm Meridiānas klēpi sēdēja Kristofers un maigā balsī viņa pateica Sveika, ceru ,ka nenobijies! viņš mazliet muļķīgi un reizē mīļi pasmaidīja...
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 08.04.2007 21:54
Es esmu pārāk zinkārīga,nevajadzēja tuvoties nu nevajadzēja tuvoties,muļķ*e! viņa pieklusinātā balsī sāka sevi šaustīt piedod es tā negribēju,novēlu jauku vakaru! viņa ar vieglu smaidu noteica un atkāpās atpakaļ ēnām bet tur pat blakus
Iesūtīja: Meila ; laiks: 08.04.2007 22:15
Protams, ka Meridiāna nobijās. Vienu brīdi tev klēpī sēž suns, tad jau kaut kas cits. Tu varēji vispirms atbildēt uz jautājumu un tad pārvērsties. Viņa noteica un klusi iesmējās. Bet tu neatbildēji uz jautājumu, kāpēc tu esi vientuļnieks? Tev nav savas ģimenes? Radu? viņa centās pavilkt Lapeju sev tuvāk, taču kaķe pielieca galvu un siksniņa noslīdēja no viņas kala. Tikusi brīvībā, mince skrēja prom no saimnieces. Meridiāna pielēca kājās, tajā brīdī viņai bija pilnīgi vienalga, kas notika ar puisi, kas sēdēja viņai klēpī, meitene aši uzsauca būtnei Paldies, ceru, ka vakars patiešām būs jauks, ja vien tu netaisies mani nogalināt. Tu jau neko sliktu neizdarīji, starp citu, mani sauc Meridiāna, tad viņa metās pakaļ kaķis, kas jau bija pazudis kādā šķērsieliņā.
Iesūtīja: Elven ; laiks: 08.04.2007 22:43
Kristofers Meridiānai mierīgi atbildēja Man sen jau nav ne ģimenes ne radu tāpēc es viens ceļoju apkārt! Kristofers nokrita uz zems un pēc tam uzsauca pakaļ Meridiānai Kāpēc visas vienmēr tik ātri aizbēg! viņš aizkrēja pakaļ Lapejai viņam bija viegli zināt ,kur viņa ie jo viņš varēja izmantot daļēju suņa ožu..
Iesūtīja: Meila ; laiks: 08.04.2007 22:49
Meridiāna skrēja pakaļ kaķis, taču līdz viņas ausīm nonāca arī puiša vārdi. Nav ne ģimenes, ne radu, skumīgi. viņa apstājās un paskatījās atpakaļ uz puisi. Man ir tikai puse no ģimenes. viņa sāpīgi pasmaidīja, tad atkal metās pakaļ Lapejai, taču viņa bija nozudusi, meitene ielūkojās paralēlajās šķērsielās, taču kaķi nekur nemanīja. Meitene izmisīgi ielūkojās arī māju pagalmos, vārtrūmēs. Lapeja, Lapeja, kur tu esi, nāc mājās, mincīt!
Iesūtīja: Elven ; laiks: 08.04.2007 22:53
*ja piekrīti ,ka es viņu atrodu?*
Kristofers bija panācis Meridiānu un viņš bija saodis kur apmērma ir Lapeja viņš nostājās blakus Meridiānia un viņu uzrunāja maigā balsī Vajag palīdzēt?
Iesūtīja: Meila ; laiks: 08.04.2007 23:00
*Jā, droši 
Meitene skumji noteica un palūkojās apkārt, no kaķa nebija ne vēsts. Jā, būtu ļoti jauki, ja tu varētu palīdzēt. Es nepazīstu šo pilsētu un baidos apmaldīties, turklāt man nav ne jausmas, kur viņa varētu būt ielīdusi. meitene aptina ap roku Lapejas siksniņu.
Iesūtīja: Elven ; laiks: 08.04.2007 23:04
Kristofers pasmaidīja un vēlreiz viņu uzrunāja Labi ,bet padomā par iespēju kādreiz aiziet ar mani kaut kur kopā! viņš mazliet pasmaidot teica un devās iekšā kādā sīkā ieliņā pēc tam nogriežoties pa kreisi bija strupceļš un šaurās ieliņas galā stāvēja Lapeja viņš mazliet pasmaidīja un turpināj Šķiet esam klāt!
Iesūtīja: Emo.tional. ; laiks: 09.04.2007 12:40
Liandeira nolūkojās juceklī, kas bija radies burtiski dažu minūšu laikā. Laikam jau visi ciemiņi vēlējās pavadīt nakti zem klajas debess.
Uzpūta dzestrs vējiņš, kas arvien mazliet pieņēmās spēkā.
Jūs laikam nenāksiet.. Meitenes balsi dzirdēja visi salas viesi. Likās, ka vējš nes viņas balsi. Verbūt tā arī bija, bet neviens, kas par to aizdomājās, netika gudrs. Meitene bija pavērusi viesnīcas parādes durvis, bet pati meklēja, kur ir noglabātas istabiņu atslēgas.
No iekšpuses gan viesnīca izskatījās vēl briesmīgāka, nekā no ārpuses. Visu klāja bieza putekļu kārta, trepes bija pamatīgi apskādētas. Margu tām vispār nebija, dažiem pakāpieniem bija pamatīgi caurumi.
Sienas vairs tikai šur tur rotāja tapetes, grīdas segums bija nenosakāms. Sveces, kas bija visur - pie griestiem, uz zemes, pie sienām, tās visas dega.
Iesūtīja: Meila ; laiks: 09.04.2007 13:03
Meridiāna aši aplika Lapejai siksniņu, tomēr tik un tā paņēma viņu rokās. Meitene metās atpakaļ pie pārējiem. Viņi jau bija nonākuši pie viesnīcas, meitene vēl uzsauca kaķa glābējam Labi, es pat to padomāšu! un pieskrēja pie viesnīcas. Tādu graustu viņa sen nebija redzējusi. Vai šeit kāds vispār ir bijis pēdējo 300 gadu laikā? meitene klusi vaicāja, tomēr izteikusi šos vārdus, meitene uzreiz saprata, ka tie ir pilnīgi nevietā. 300? Vismaz piecsimt gadu šeit neviens nav spēris kāju. Cerams, ka te vismaz nav čūsku.
Iesūtīja: Emo.tional. ; laiks: 09.04.2007 15:01
Meitene triumfējoši pasmaidīja, kad no pamatīga skapja izrāva saišķi atslēgu. Ha, tēvocim nebija taisnība.. Es visu izdarīšu kā nākas!
Liandeira noskatīja jautātāju no galvas līdz kājām un atkal rokās viņai bija kaķis. Trīs gadu simteņus jau nu ne gluži, bet gadsimts gan jau būs pagājis. Un tik ilgi arī te kāja nav sperta. Viņa dziļi ieelpoja viesnīcas auksto, putekļaino gaisu un klusi noklepojās.
Varu izrādīt jums `viesnīcu`, ja vēlaties. Un arī ierādīt istabiņas. Meitene piedāvāja. Un neuztraucieties, te ir pavisam droši. Ja paši uzmanīsieties no ēkas defektiem..
Iesūtīja: Meila ; laiks: 09.04.2007 17:28
Gadsimtu! Es esmu graustā, kur neviens nav bijis simts gadus, turklāt man te būs jādzīvo. Meridiāna noskurinājās. Jā, jūs varētu izrādīt šo, ēmm, graustu. Vai nekā labāka šeit nav? meitene vaicāja. Tad viņa pameta skatienu uz pārējiem iebraucējiem. Kādiem defektiem viņa visbeidzot piesardzīgi ieminējās. Lapeja nemierīgi sakustējās viņas rokās, tāpēc meitene nolika kaķi zemē, pieskatīdama, ali viņa atkal kaut kur neaizlaižas. Mince apgūlās pie durvju stenderes un sāka mazgāties. Perfekti..
Iesūtīja: Elven ; laiks: 09.04.2007 17:36
Pie Meridiānas atkal pieskrēja klāt kucēns un pasktatījies uz pretīm stāvošo sievieti mazliet ierējās un izkāris mēli elpoja...
*sor (blush) izlaboju...*
Iesūtīja: Meila ; laiks: 09.04.2007 17:44
*Bāc, nu mani nesauc Meila!
Tu jau neko netaisies palaist garām Meridiāna klusi iesmējās un nolaicās, lai paglaudītu kucēnu. Lapeja piecēlās un ar lielu līkumu, šoreiz bez šņākšanas, piegāja pie Meridiānas uz lepni ieņaudējas, kā sakot viņa ir mans īpašums. Paskat tik, Lapeja ir greizsirdīga! Tas nu gan ir kas jauns meitene nodomāja un pasmaidīja. Lapejas pieglaudās pie meitenes kājām, tad nolikās guļus ar ķepām apvijusies ap Meridiānas kāju. Minces saimniece iesmējās.
Iesūtīja: Emo.tional. ; laiks: 10.04.2007 14:46
Lia vēl negrasījās nekur doties, neko izrādīt, neko stāstīt.. Pagaidīsim Tavus atpalikušos ceļabiedrus,Meridiān.. Viņa ierosināja un steigšus pievērsās kam citam.
Ja būtu kas labāks, tad diez vai jūs izmitinātu šeit.. Un tas jau nu bija loģikas jautājums. Turklāt, kā jūs tos saucat, defektu un `mazu` apgrūtinājumu še netrūkst. Ņemsim par piemēru sausās tualetes. Sveces, kuras jūs nekādā gadījumā nedrīkstat nodzēst, jo tas ir vienīgais gaismas avots un naktīs jūs var apciemot `draugi`.. Varētu vēl uzskaitīt putekļus, to, ka te nav kaloptāju un vajadzības gadījumā ir jāvēršas pie manis, bet es dzīvoju visai tālu no šejienes. Turklāt aplūko ēku no visām pusēm un skaties, kur liec kāju. Grīdas te dažviet ir no koka un pilnīgi iespējams ielūzt.
Meitene bēra kā no grāmatas, bet pamanījusi kucēnu apkusa. Tev pašalik te nav ko darīt, draugs. Atnāksi apciemot viņu apmeklētāju laikā*.
[spoiler]* Apmeklētāju laiks ir laiks, kad salas iemītnieki viesosies pie iebraucējiem. Vēla nakts stunda, kad visi pārsvarā guļ.[/spoiler]
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 10.04.2007 14:57
Dens ļāva meitenei darīt, ko viņa vēlējās, te puisis bija viesis, kuram nebija ne jausmas par šīs salas iedzīvotājiem, to paražām un uzvedību. Ar acs kaktiņu viņš pamanīja, ka meitene, ask bija viņus sagaidījusi, pazuda kādā mājām un tai sekoja Meridiāna. -Es ļoti atvainojos...- Viņš izspruka no meitenes tvēriena, -...bet liekas, ka man būtu laiks iet. Bija prieks ar jums abiem parunāt.- Viņš pieklājīgi paklanījās Kantra un Sirallas priekšā, kad mierīgā gaitā sāka iet uz ēkas pusi.
Ieejot ēkā pār miesu pārskrēja drebuļi, nē, drīzāk aukstas tirpas. Šī vieta atkal atsauca atmiņā vecos notikumus, kurus abi satiktie cilvēki bija nezin kādā veidā ngrūduši malā, bet tagad... dzīvesprieks atkal bija pazudis no acīm un Dens bez liela entuizasma nostājās blakus Meridiānai. Viņš neko neteica, vienīgi akli lūkojās taisni uz priekšu, it kā šobrīd ar prātu un jūtām atrastos pavisam, kur citur.
Iesūtīja: Rudens bērns Renīna ; laiks: 10.04.2007 15:36
Nokāpusi no kuģa, Kaleja bija dziļi un tīksmi ieelpojusi sviago, viegli neparastu smaržu piestrāvoto gaisu. Šeit bija jauki. Vienalga, kas viņu sagiada, šeit bija jauki. Prom no pilsētas, prom no šaurības! Plašums un brīvība! Un vecāki vēl grib iespundēt viņu sāurā kabinetā. Meitene zināja, ka neizturētu pat nedēļu.
Gandrīz aplaidusi gar ausīm sagaidītājas vārdus, meitene attapās tikai tad, kad paŗējie atpūtnieki jau devās uz priekšu.
Veikli sakaŗtojusi sporta somas pleca siksnu, viņa steidzās tiem pa pēdām. Ilgi gan ne. Patīakmā ainava un diezgan vēlās stundas skaistums sasildīaj sirdi un ļāva uz mirkli aimirst kur viņa ir un kāpēc iet uz preikšu ar diezgan smago somu vienā plecā un nelielo somiņu otrā plecā, liekot abu somu siksnām uz krūtīm un muguras sakrustoties.
Mazajā somā kas klusi sakustējās un purniņu laukā izbāza gandrīz balts, ar viegli rūsganu galvu, sermulītis. Viegli paošņājis gaisu, Tarruks noskrēja lejā un āpsēdās uz pakaļkājām meitenes preikšā. Ķermenītis viegli trīcēja un tumšās acis ziņkāri raudzījās visapkārt.
Tad viekli uzskrējis atpakaļ pa meitenes kāju, dzīvnieciņš apsēdās uz viņas pleca un viegli paskrubināja ausi.
-Kas noticis, Tar?- viņa klusi ievaicājās, atraujoties no apkaŗtnes. Ak, es laikam esmu atpalikusi!- satraukti eisākusies, Kaleja paātrināja gaitu un steidzās turp, kur bija redzami paŗējie atūtnieki.
Viegli aizelsusies viņa nonāca pie viesnīcas. Ziņkārīgs skatiens tika veltīts tās fāsādei un iekštelpām. Uz pelca vēl joprojām sē3dēja sermulītis.
-Ekstravagantāki apstākļi. Tieši tas, kas vajadzīgs!- meitene droši spēra soli uz priekšu. -Vai sitabiņas augšstāvā? Vēl kas nozīmīgs būtu jāzina?- daduz nedomādama, viņa izvaicāja melnmataino meiotenei. Kaleja bija pilņigi droša, ka tā ir viņu sagiadītājā, kaut uzmetusi iepreikš viņai bija tikai īsu mirkli.
Iesūtīja: Meila ; laiks: 10.04.2007 15:58
Mazi defekti, kurus pat kopā saliekto nevar panākt nekādu efektu. Meitene neapmierināti nodomāja, tad saņēmās: Jo vairāk burkšķēsi, jo vairāk sāksi citiem riebties. Tā reiz bija teicis meitenes tēvs. Vēl tikai mēnesis un viņi atkal tiksies, bet šīs pēdējais mēnesi ir jāizbauda, pat uz Graustu salas. Arī citi atpūtnieki sāka parādīties. Brīdi viņa vēroja kādu meiteni, kura šķita uzradusies no kaut kurienes. Viņai bija glīts, balts zvēriņš, tad viņa pievērsās pavadonei, vai kas arī viņa skaitījās. Un kas būtu tie mazie `draugi`? viņa vaicāja, likās, ka Graust salā nekas vairs nav neiespējams. Lai nu kā, ja šie mazie draugi nebija indīgi, atpūta varēja izvērsties pavisam jautra. Meridiāna pamanīja Denu, kas stāvēja viņai blakus, būsdama ziņkārīga meitene klusi nopētīja puisi, tad vaicāja.Vai kas noticis? Meitene mūžīgi bija izcēlusies ar savu ziņkārību un vēlmi visu noskaidrot.
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 10.04.2007 16:49
Safīra klaiņoja apkārt vietai kur bija cilvēki,tie viņu intriģēja tie neatgādināja saliniekus tie arī ģērbās savādāk,beidzot viesi devās iekšā viesnīcā un Safīrai radās iespēja nemanītai aplūkot viņa piegāja pie kāda loga un laimīgi lūkojās uz iebrocējiem tiem bija līdz glīti dzivnieciņi Pērlens lidinājās vai peldējās kaut kur laukā, interesanti vai es varētu ar viņiem iepazīties,kāpēc tā meitene kaut ko runāja par nogalināšanu,interesanti kā tas notiek Safīras prātu nomocija nskaitāmi jautājumi
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 10.04.2007 18:10
-Kādēļ gan lai ar mani būtu, kas noticis?- Tekstam vajadzēja izskanēt jautri un kā jokam, bet pat pie lielākās puiša piepūles, tas neizskanēja ne tuvu vēlamam. Dens joprojām skatījās kaut kur taisni, un varbūt tas bija pat uz labu, jo... Puisis palūkojās uz jaunatnākušo meiteni, kura arī bija atbraukusi ar viņiem, viņš sevi piespieda pasmaidīt. Tas, ka jūs visu laiku ļausieties šīm atmiņām, jums nekādi nepalīdzēs, viss kļūs tikai ļaunāk. Atveraties, uzsmaidat kādam cilvēkam, atcerieties tos laikus pirms notikuma. Galvā atskanēja psihologa vārdi un Dens mirkli saguma vēl vairāk.
Iesūtīja: Meila ; laiks: 10.04.2007 18:31
Meridiāna saminstinājās. Nu parasti cilvēki, ar kuriem nekas nelabs nav noticis neskatās ar tādu līķu skatienu. viņa domīgi noteica. Tu izskaties noreizējies, vai varbūt es kļūdos, pamatīgi.. Pēc pailgas pauzes viņa klusi noteica. Vai man taisnība? Pēdējos vārdus dzirdēt varēja tikai Dens. Meridiāna pacēla Lapeju un turēja to rokās. Kaķe nopētīja visus klātesošos, tad nošķaudījās un iemiga.
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 10.04.2007 19:09
Dens iesmējās, smiekli atbalsojās visā telpā, viņš palūkojās uz Meridiānu. -Neuztraucies, ar mani viss ir kārtībā un tev vecāki nemācīja, ka svešu cilvēku darīšanās nav jābāž savu deguntiņu? To sakot, viņš mīļi ieknieba meitenes degungaliņā, un visu to laiku, viņš plati smaidīja, no nesenā pelēcīguma nebija ne miņas, un viņš nepārprotami tagad jokojās. Kādēļ viņa par to uzprasīja? Vai tiešām es esmu tā nolaidies? Un... Den! Nomierinies! Viņa vienkārši ir ļoti jauka persona, sen nav satikts tik draudzīga un jauka persona, kurai uztrauktu sveši cilvēki.
Iesūtīja: Meila ; laiks: 10.04.2007 19:21
Nu, tagad tu patiešām tu izskaties pēc tāda, kuram viss ir kārtībā. Meridiāna pasmaidīja. Nē, nemācīja, vajadzēja? Viņa rotaļīgi ieknieba Denam ausī. Vakars ir jauks, nav laika īgņoties!
Meridiāna gribēja pēc iespējas ātrāk tikt savā Viesnīcas numuriņā, taču viņu pavadone, šķiet, īpaši nesteidzās. Tomēr prātā vēljoprojām uzrdījās doma: Bet kāpēc viņš tā īgņojās. Tas tomēr neizskatās tik tīri, kā vajadzētu. Varbūt es vienkārši esmu pārāk aizdomīga?
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 10.04.2007 19:34
-Vakars tiešām jauks, bet vai mums tas ko dos? Un uzmanīgāk, tev tak kaķis rokās.- Viņš mīļi pakasīja kaķim aiz auss, -Varbūt vajadzēja gan to pamācīt, dažkārt uzmanība var izglābt tavu dzīvību.- Dens ielūkojās Meridiānas acīs, un pēkšņi novērsās. Es nevaru! Es... -Interesanti, kad tad tiksim augšā uz istabiņām? Gribas ātrāk iekārtoties un apskatīt apkārtni.- Viņš jau bija pagriezies normāli, lūpas rotāja smaids, balss bija jautra un acis arī, bet tomēr mirkļiem likās, ka acīs uzpeld, kas dīvains, kas tāds, kas uzdzen aukstas tirpas.
Iesūtīja: Elven ; laiks: 10.04.2007 19:43
Kucēns ,kas vislaik bija sekojis Meridiānai redzēja ,ka viņa sarunājas ar kādu pusi. Viņš vislak bija sēdējis malā un malziet pagriezis galvu ientresēti klausījās viņu sarunā tāču pēc īsa brīža viņš nostājās blakus Meridiānai un smieklīgā balsī ierējās skatoties uz puiša seju pēc tam lēnām un uzmanīgi piegāja viņam klāt un vāji iekoda puisim kājā.
Iesūtīja: Meila ; laiks: 10.04.2007 19:47
Vakars ir jauks, bet kāpēc mums? Meridiāna viltīgi pajautāja. Un kaķītim nekas nenotiks, vai ne, Lapej? Viņa mirkli pačubinājās ap kaķi, tad atkal pievērsās Denam. Nu, manai dzīvībai vēl briesmas nav draudējušas. Un viņiem, ēē... tētim bija interesantākas lietas, ko darīt. Meitene saminstinājās. Teikt vai neteikt? Neteikt, tu viņu galīgi nepazīsti, tas nekas, ka viņš ir jauks, bet no otras puses? Meitene nolika Lapeju zemē. Laikam jau kaķei nepatika šāda nemitīga cilāšana un viņa, tiekot uz cietas zemes, veltīja saimniecei neapmierinātu šņācienu. Nu kas tad atkal.Beidz muļķoties. Meridiāna nopurpināja, un novērsa acis no Lapeja, skatiens brīdi klejoja telpā, tad apstājās pie Dena. Apkārtni? Kur atrodas virtuve?
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 10.04.2007 19:55
kā es gribētu but tik maza un nemanāmanāma!ūn klausīties viņu sarunas!Safīra skumīgi nodomāja un apsēdās smiltīs zem loga,pēc ilgas prātošanas viņa noplēsa malu garajam baltajam audumam kurā bija ievīstijusies un to apsējka ap acīm,caur balto audumu viss bija ļtoi labis saskatāms ,bet viņas acis citi redzēt nevarēja,auduma gabalu viņa sakārtoja tā ka nevienu viņas ānas gabaliņu nevarēja redzēt,,bet toties atklājās auguma slaidās un smalkās aprises viņa devās uiz durvīm un palika durvju ailā ,klausoties sarunās
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 10.04.2007 19:59
Puisis par jautājumu "mums" tikai platāk pasmaidīja, par pārējo daļu, kur tika pieminēts viņas tēvs, likās, ka meitene vienā mirklī aprāvās, bet puisis nevēlējās uzmākties ar jautājumiem, kā nekā viņi tik tikko bija pazīstami un ja kādreiz meitene pati vēlēsies pastāstīt, tad to arī izdarīs. -Virtuve? Vai esi tāds pats vēdera vergs kā pārējie?- Dens uzjautrināti teica, bet tas pieliecās uz Meridiānas pusi un čukstus teica, -Es tev atklāšu noslēpumu, es arī esmu vēdera vergs.- Nostājies taisni, viņš ļoti nopietni pamāja ar galvu tā apstiprinot savu sakāmo, bet tad notupās zemē. Pie viņa bija piegājis kucēns, tas pats kucēns, kuru viņš redzēja pludmalē un kurš... -Lapej... nāc šurpu, es tevi nemātāšu šurpu turpu, un tu...- Puisis viegli aizkāra suņuka degungalu, -... esi viens palaidnieks, ja es nezinātu, ka tu...- Dens atkal pasmaidīja, turpinot tupēt un gaidot Lapeju, -Kad biju vēl maziņš un mani vecāki bija vēl... jā, tad es gribēju kļūt par vetrenārārstu. Man ļoti patika dzīvnieki, un tobrīd likās, ka viņi burtiski man līp klāt- Viņš jautri teica un palūkojās uz augšu uz Meridiānu.
Iesūtīja: Meila ; laiks: 10.04.2007 20:06
Vēdera vergs?Nevaru galvot, ka piederu šajai kategorijai. Meridiāna pasmaidīja. Atkal jau. Denā bija kaut kas tāds, kas meitenei lika smaidīt. Jau atkal šurp bija atlēkšojis kucēns. Meridiāna atskārta, ka tā arī nezināa, kā viņu sauc. Vai viņa to vispār nebija paprasījusi, vai aizmirsusi, arī to viņa neatcerējās. Redzot, kā Dens čubinās ap abiem zvēriņiem, meitene noteica; Šodien man ne tikai dzīvnieki līp klāt.
Iesūtīja: Elven ; laiks: 10.04.2007 20:07
Kucēns parādija pusim mēli un kad viņš pateica to ,ka dzīvnieki viņam līp klāt kucēns pacēla kāju pret Dena kāju kā žestu ,ka grasās to apčurāt viņš arī to izdarīja un pēc tam nostājās puiša priekšā un pskatījās pa brīdim uz viņu pa brīdim uz Meridiānu ar skumjam, tumši brūnām kucēna acīm...
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 10.04.2007 20:14
Puisis iesmējās, -Lipa klāt, kad vēl biju maziņš, tagad es pats mūku no tiem prom... ups... nu ne tik burtiski- Viņš pats sāka smieties, šādas muļķības nebija runātas no... Viss ir kārtībā! Mirkli acis tika pievērtas, -Ļaušos izteikties, ka pieaugušiem cilvēkiem tāda uzvedība nav pieklājīga- Pirms celties kājās, viņš pakasīja kucēnu aiz auss un klusu noteica. Dens tak nebija stulbs, un tas, ka viņš pludmalē sarunājās ar citiem cilvēkiem nenozīmēja, ka viņš neredzēja, kas notiek apkārt, kā nekā ne jau izskata vai manieru dēļ viņu pieņēma viņa darbā. -Un kas tad tev vēl šodien līp klāt?- tagad bija Dena kārta viltīgi pasmaidīt.
Iesūtīja: Meila ; laiks: 10.04.2007 20:22
Meridiāna nopūtās. Vakars sāka izvērsties jauks. Luk, kur viņu bija novedusi viņas ziņkārība un gribēšana pazīties ar visiem. Viņa paskatījās uz kucēnu. Tu nu gan esi... Tādas mazas mīļas kucēna actiņas mani nemēdz ietekmēt. viņa pati savilka žēlīgu ģīmi, tad iesmējās. Neko teikt. Tad viņa pagriezās pret Denu. Ē.. visādi dzīvnieki! Tādi, kuri savu mūžu nav uz manu pusi skatījušies. Meridiāna mirkli nogaidīja, tad iesmējās. Meitenes smiekli bija jautri un skanīgi.
Iesūtīja: Emo.tional. ; laiks: 10.04.2007 20:26
Liandeira manīja cilvēku nepacietību un pavērās uz nedrošajām kāpnēm.
Nu jā.. Istabiņas ir otrajā stāvā, bet te pirmajā jūs atradīsiet virtuvi, un.. Vispār īpaši neceriet atrast ko ēdamu. To var atrast visur - mežā, okeānā, veikalā, bet ne šeit. Meitene saminstinājās - teikt, neteikt.. Galu galā tur bija tā mazā daļa civilizētības, kuru uz salas pazina retais. Un ir arī pagrabs, bet tur neviens nav ilgi bijis. Ja moka ziņkāre, paši vainīgi, jo tas ir aizslēgts un atslēgas mums diemžēl ir tikai no istabiņām.
Viņa nopūtās un paspēra pāris soļus uz kāpnēm. Tad lēnām sāka kāp augšā, izvairoties no šaubīgām vietām vai caurumiem.
Otrais stāvs neizskatījās labāks kā pirmais. Gaitenis nebija garš, bet durvis bija gandrīz viena pie otras. Viņa pacēla gaisā atslēgu saišķi - Kurš uzņemsies visu ielaišanu istabiņās? Tās visas ir pilnīgi vienādas. Ak jā, pirmajā stāvā ir arī vanna un ūdens pumpis, ja vēlaties mazgāties aukstā ūdenī.
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 10.04.2007 20:37
Dens izdzirdot, ka var jau iet uz otro stāvu, kā tāds mazs bērns saķēra Meridiānu aiz rokas, -Nāc, ejam!- Viņš joprojām turot meiteni, kāpa pa kāpnēm. Vienā vietā viņš gandrīz ielūza jeb pareizāk iekrita caurumā, bet smejoties laicīgi paleca malā. Kad viņi bija tikuši kāpņu augšā, puisis atlaida Meridiānas roku, pēkšņi smaids no puiša lūpām izdzisa. -E...e... es ļoti atvainojos.- Klusām tika pateikts, acis bija nolaiztas. Dens vienkārši cik sen nebija smējies un ļāvies priekam, ka tagad iesākot, viņš nebija spējis laicīgi apstāties. -Dodiet man tās atslēgas.- Jau nopietnāk, viņš piegāja pie meitenes, kas viņus bija atvedusi uz šo vietu, lai paņemtu atslēgu saišķi.
Iesūtīja: Meila ; laiks: 10.04.2007 20:42
Virtuve! Tava paradīze, Den! Meridiāna paguva iesaukties, pirms puisis saķēra viņas roku un uzrāva augšup pa kāpnēm. Nonākusi otrajā stāvā Meridiāna jutās nepatīkami pārsteigta, par Denu pēkšņo garastāvokļa maiņu. Viņa pieklājīgi nogaidīja, kamēr Dens paņema atslēgas, tad saķēra viņu aiz rokas un aizrāva pa gaiteni. Nonākusi gaiteņa galā, viņa pasmaidīja un noteica. Par ko jāatvainojas? Es arī tā varu! Pēc brīža viņa klusāk piebilda: Bet tu tikai neaizmirsti, kur ir virtuve.
Iesūtīja: Elven ; laiks: 10.04.2007 20:43
Kucēns sekoja viņiem augšup pa kāpnēm gandrīz iekrītot caurumā viņš nonācis augšā izkāra mēli un sekoja pārītim...
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 10.04.2007 20:51
-Par to neuztraucies, ceļš uz virtuvi man ir te.- Viņš norādīja uz galvu, sejā atkal bija parādījies smaids, -Paldies.- Viņš klusām noteica, kad pamanīja mazo suņuku, kas bija uzsteberējis pa kāpnēm viņiem līdzi, puisis atkal sāka runāt normāli, -Kā gan nabaga pieaugušam...- Dens aprāvās, -...vajag pazemoties. To sakot, viņš jautri smaidīja.
Iesūtīja: Meila ; laiks: 10.04.2007 20:56
Nu tas jau ir labi, ka ceļš tev ir galvā. Var gadīties, ka nākas piestrādāt par gidu. Meridiāna iesmējās. Labi, un tagad gida kungs, es gribētu sev dabūt istabu. Tādu, kura nav īpaši sapelējusi, un tādu, kurā nedzīvo žurkas. Viņa paziņoja, cerīgi skatīdamās uz daudzajām durvīm gaiteņa abās pusēs. Viņa pamanīja suņuku, kas arī bija uztenterējis augšup pa kāpnēm. Viņa uzsmaidīja sunītim un vaicāja: Hei, kā Tevi vispār sauc?
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 10.04.2007 21:05
Visi devās augšup un Safīra lēnām sekoja,kad suņuks bija augšā viņa viegli uzskrēja pa trepēm un ieskrēja ēnā gaiteņa galā,zinkārība bija guvusi virsroku,viņa pavisam lēni tuvoj'as cilvēkiem,no malas viņa atgādināja parastu cilvēku izņemot matu zilgano nokrāsu un nedabīgi balto ādu Sveiki,apsveicu ar ierašanos! viņa smaidot teica acis bija ieguvušas gaiši zilui noktrāsu,bet to caur apsēju nevarēja samanīt
Iesūtīja: Elven ; laiks: 10.04.2007 21:09
Kucēns mazliet paskrēja apkārt ,kad apstājās un aizkrēja aiz kāda stūra pēc dažām sekundēm no stūra iznāca Kristofers šoreiz viņš bija ģērbies tumši violeta uzvalka un viņam galvā bija platmale viņš piegāja klāt pie Meridiāns un pasmaidījis novilka cepuri un turot to roka graciozi paklanījās un galntā balsī teica
Vispār skaistā dāma mani dēvi par Seru Kristoferu Fon Hevaku ,bet varat mani saukt kā vēlaties!
To pateicis viņš iztaisnojās un nolieca galvu mazliet uz leju skatoties uz Denu, izdirdējiējis Safīras balsī viņš pagriezās un atkal paklanījās..
Iesūtīja: Meila ; laiks: 10.04.2007 21:16
Meridiāna pasmaidīja. Labi, Kristofer, ja tev nav nekādu pretenziju, saukšu tevi vārdā. Tā 'seru' būšana man ne visai padodas. Tad viņa pievērsās Būtnei, kuru viņa jau bija satikusi jūras krastā. Paldies par sveicienu! Man patiešām ir prieks šeit viesoties. Jūsu sala ir ļoti viesmīlīga. Viņa nomurmināja pāris pieklājības frāzes, tad ziņkārības dzīta klusi nomurmināja dažus jautājumus. Kā jūs sauc? Un kāpēc jums ir acu apsējs?
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 10.04.2007 21:19
Dens sekoja Suņa, atvainojos, Kristofera piemēram un arī palocīja galvu. Pie šādas pieklājības viņš bija pieradis, pat pārāk, un atkal, šis puisis atgādināja par dzīvi ārpus šīs vietas. -No sākuma apskatīsim kādas tās istabas vispār izskatās, un tad jau redzēsim, vai vērsim vaļā visas, meklējot tās labākās.- Jau ejo uz istabiņu, viņš humoriski noteica, bet tas nezin kādēļ neskanēja tā kā viss pārējais, ko viņš bija pateicis iepriekš. Tas vairāk atgādināja, tādu kā teātri nevis dabīgu tekstu, kā iepriekš. -Lavakar.- Dens vēl pieklājīgi noteica kādai būtnei, kas tikko bija atnākusi, pirms sāka meklēt atslēgas, lai atvērtu durvis.
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 10.04.2007 21:23
Man nav acu gaismas,un mans vārds ir vienkārši Safīra! viņa smaidot teica un palūkojās uz Kristoferu Nebiju gaidijusi tevi te satikt! viņa laipni smaidot teicatad viņas skaitiens itkā aizķērās pie kaķa skaists dzivnieks,kāpēc viņam ir siksna tā kā suņiem? viņa negaidīti jautāja,bet tikai tad atklāja ka šī sieviet var pamanīt ka viņa redz kā jūs pašu sauc?Un no kurienes jūs nākat un kāpēc jūs domājāt ka es jūs gribu nogalināt? viņa nobēra jautājumu virkni vēl joprojām laipni smaidīdama
Iesūtīja: Meila ; laiks: 10.04.2007 21:31
Ja jau Tev trūkst acu gaismas, kā gan tu varēji zināt, ka manam kaķim ir siksniņa? Meridiāna mazliet aizdomīgi noteica, bet pāŗējās atbildes uz jautājumiem bija sirsnīgas, tā, ka neuzmanīgs klausītājs sīko dzēlienu nemaz nepamanītu. Safīr, jauks vārds. Atgādina tālzemju dārgakmeņus! Manam kaķis siksniņa ir tāpēc, ka es daudz ceļoju un lai viņa ceļojumu laikā kaut kur nenoklīstu. Mani sauc Meridiāna. Dzīvoju jūrā, uz kuģa. Vairs es tā nedomāju!. viņa nobeidza, mazliet kaunēdamās, ka no sākuma Safīru bija uzskatījusi par slepkavu. Tad viņa pagriezās pret Denu: Labi, taisi tās istabas vaļā, cerams, ka mēsli virsū negāzīsies.
Iesūtīja: Elven ; laiks: 10.04.2007 21:35
Kristofers stāvēja malā un klausījās sarunā ,tad viņš izvilka no žaketes kabatas violetu rozi un pasniedza to Meridiānai
Atvainojos par iejaukšanos taču kādi ir īsti Jūsu plāni uz šīs salas?
viņš meirīgā balsī pavaicāja pasneidzot rozi..
Iesūtīja: Meila ; laiks: 11.04.2007 14:45
Meridiāna viegli palocīdamās paņēma rozi uz iesprauda sev matos. Paldies, tā ir skaista! Viņa pieklājīgi noteica. Mani plāni? Nu man nav nekādu īpašo plānu, varbūt vienīgi nodzīvot līdz mēneša beigām, ja to vispār var saukt par plānu. Viņa ievilka elpu. Es gribētu iepazīt šīs salas iedzīvotājus un maģiskās būtnes.
Iesūtīja: Emo.tional. ; laiks: 11.04.2007 15:04
Liandiera ar prieku atslēgas atdeva Denam. Vismaz to kāds uzņemsies. Vāri uzsmaidījusi paliekošo ļaužu bariņam viņa steidzās lejā pa kāpnēm, vēl paspēdāma uzsaukt: Ja ko vajag, taujājiet pēc Liandeiras..
Un meitene pazuda palicēju skatienam.
Aptuvenais istabiņu iekārtojums [to, kas nav minēts šeit izdomājiet paši!]:Istabas, protams, nebija labāks par visu citu šajā mājā. Sienas neizskatās ne pēc kā, grības šur tur ielūzušas. Gulta katrā istabā tikai viena, noputējusi, čīkstoša un gulēšana arī nekāda ērtā nav. Spogulis, naktsskapītis un divi skapji. [vienā no tiem ir dažādas veclaicīgas drēbes, tās vēlāk noderēs! Otrs tukšs] Greisti vienospleķos, kas radušies no mitruma. Gultu no abām pusēm ierobežo lieli logi. Mēbeles no smagnēja koka, kas pilnīgi iederas šādā noplukušā ēkā.
*Ja vajag vēl citu telpu aprakstus, tad postojiet ATD pavedienā ar pieprasījumu pēc tiem*
Iesūtīja: Rudens bērns Renīna ; laiks: 11.04.2007 15:33
Palocīji pateicībā galvu apr atbildēm, Kaleja sekoja paŗējiem augšā pa trepēm. Tarruks veikli nolēca no viņas pleca un naski uzskrēja augšā, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi.
Veiksmīgi izlavierējusi ar gana smago somu uz pleca garām visiem caurumiem un šaubīgām vietām kāpnēs, meitene apstājās pie pārējiem.
Atslēgas paņēma Dens un uzradās vēl divi svešinieki, šķiet salas iemītnieki. Viens stādījās preikšā kā Seru Kristoferu Fon Hevaku , bet otra kā neredzīga (par ko gan radās šaubas) vārdā Safīra. Palocījusi peiklājīgi galvu par atbildi, Kaleja ar skatienu sāka meklēt Tarruku, kas šķita kaut kur nozudis. Šķiet dzīvnieciņš pētīja apkārtni.
Iesūtīja: Melnais Akvareļu Vienradzis ; laiks: 11.04.2007 16:18
Rafels bija gājis visiem pašā aizmugurē, kas gan netraucēja sadzirdēt Liandeiras teikto. Braucot šurp viņš biaj gatavojies vērtējoši aplūkot šīs vietas interjeru, taču tagad jelkas, kas šeit atradās, varēja sagaidīt tikai riebuma un nepatikas pilnu skatienu
Ak kungs, kādā čuhņā es esmu iekūlies!? Paskat, manā vardu krājumā pat nav pietiekama vārda, lai aprakstītu to, kāda ir šī vieta, un tas jau kaut ko nozīmē.
Vīrietis piegāja pie Dena, kurš izskatījās aptuveni vienā vecumā ar viņu, un teica
Klau, ielaid mani kaut kur un miers. Nav ko ilgi čakarēties.
No visām viņa maliņām strāvoja neapmierinātība.
Iesūtīja: Meila ; laiks: 11.04.2007 21:39
Meridiāna iegāja savā istabiņā. No visām, kuras Dens bija atvēris, šī meitenei šķita visjēdzīgākā, taču varēja arī kļūdīties. Lapeju viņa bija ielaidusies ārā paskrieties, citādāk mince radīja pārāk daudz problēmu. Meitene uzmanīgi lavierēja, starp, viņasprāt, nedrošiem dēļiem. Vienreiz viņa gan kļūdījās, dēlis uz kura viņa uzlika kāju bez skaņas iegrima grīdā. Meridiāna iekliedzās un steigšus izvilka kāju ārā no cauruma. Laimīgi viņa aiztika līdz gultai un iegāza mantas tajā. Gulta nelāgi nočīkstēja, bet ielūzt grīdā tomēr netaisījās. Tas labi. Meitene nopētīja istabu. Labāka gan varēja būt, bet a te nebija žurku vai tarakānu, viņa bija gatava samierināties ar šo pašu. Blakus gultei bija spogulis. Meridiāna ieskatījās tajā, atspulgs nebija nekāds labais, viņai pretī vērās spocīgi pelēks ģīmis, ar pamatīgu plaisu starp acīm un divām melnām pumpām uz pieres. Spogulis bija šausmīgi netīrs, meitene irāva no skapja kādu vecu apģērba gabalu un uzmeta to virsū spogulim.
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 01.05.2007 16:08
Dens bija atvēris pāris durvis. Vienas priekš Meridiānas, otras priekš vēl vienas meitenes, trešās priekš puiša, kurš nesen bija palūdzis, lai tam arī atver durvis, un beigu beigās arī priekš sevis. Viņš uzskatīja, ka salas iedzīvotājiem tomēr nevajadzēs istabas, jo kā nekā tie bija salas iedzīvotāji, nevis kā viņi - iebraucēji. Nevērīgi nopētījis savu istabu, viņš jau atradās pie Meridiānas istabas durvīm. Mirkli minstinādamies, viņš pie tām pieklauvēja un pavēra mazu šķirbu, nezin kādēļ jau pašo mazo laika posmu, meitene puisim bija iepatikusies. Nē, ne jau uzreiz, ka viņš viņā būtu iemīlējies, bet viņas sabiedrībā vienkārši bija jautri, viņai bija patīkama dvēsele. -Ceru, ka netraucēju, es vienkārši gribēju pajautāt, vai...- Pamanījis meitenes mantas uz gultas, viņš mirkli apklusa, -Vai tev nekas nepalika kuģī? Vienkārši es nepaņēmu savas mantas un nodomāju vai kaut kas tev nav palicis tur pat, jo tad man nebūtu problēmas paķert līdzi tās, lai tev nevajag iet un stiept.-
Iesūtīja: Meila ; laiks: 01.05.2007 16:27
Meridiāna nebija dzirdējusi klauvējienu, tāpēc Dena balss viņu pamatīgi nobiedēja. Viņa salēcās un pagriezās pret puisi. Piedod, es nedzirdēju klauvējienu,tāpēc tu mani pamatīgi nobiedēji! Meitene iesmējās. Nē, tu patiešām netraucē. Mantas? Ne liekas, ka visas savējās esmu paņēmusi līdzi, Meridāna ātri pārskatīja somas, ka bija noliktas istabas stabīlākajos katos, jā visas bija. Visas manas mantas ir šeit, bet vai tad kuģis jau nebūs aizgājis? Es gan neesmu droša, taču man gan neliekas, ka viņi te sēdēs visu mēnesi. Bet ja vajag, varu sastādīt kompāniju.
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 01.05.2007 16:35
Nu tad būs īpaši jāpasteidzas, un es būtu pateicīgs, ja tu man sastādītu kompāniju. Dena seju atkal rotāja smaids, Tad ejam? To pasakot puisis vēl uzmeta skatu meitenei un steidzās prom pa gaiteni, drīz vien jau atrazdamies kāpņu apakšā. Viņš bija mazliet pārcenties, pavisam piemirzdams, ka tas, ko viņš sauc par mazliet, citiem būtu krietni, jo darbā bija vajadzīga izcila izveicība un ātrums, kā arī Meridiāna bija meitene, un kur gan steigties tik skaistām būtnēm? Tagad puisis stāvēja kāpņu apakšā un gaidīja jauno sievieti, jo tomēr vēlējās iet kopā ar viņu tālāk.
Iesūtīja: Meila ; laiks: 01.05.2007 16:47
Labi, jau skrienu! Meitene noteica, un pieliecās, lai paķertu jaku. Kad viņa izslējās, Dens jau bija pazudis. Laikam viņš to skriešanu bija ņēmis pa pilnu. Nākamreiz būs labāk jāizvēlas izteicieni. Viņa nodomāja, un cik vien ātri spēdama, devās lejup pa kāpnēm. Viņai tas prasīja pāris minūtes ilgāku laiku, nekā Denam, taču jau pēc brīža viņa stāvēja blakus Denam. Ejam?
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 01.05.2007 16:51
Saprotams, ka ejam. Es tak negribu palikt bez mantām. Puisis draudzūgi noteica un sāka soļot uz durvju pusi. Pieturēdams durvis kamēr pa tām izgāja Meridiāna, puisis ieelpoja svaigo salas gaisu. Kur tad mazā kaķenīte palikusi? Jau ejot pa liedagu, puisis tā starp citu pajautāja.
Iesūtīja: Meila ; laiks: 01.05.2007 16:56
Palikšana bez mantām šādos apstākļos nebūtu īpaši patīkama. Meridiāna iesmējās, un pagriezās, lai uzmestu skatienu ēkai, kurā viņi bija spiesti dzīvot. No ārpuses gan neizskatās pēc tāda grausta, kā no iekšpuses. neticu, ka neviens tur nav bijis simts gadus. Tad tā būda būtu nopelējusi no pamatiem. Viņa domīgi noteica. Lapeju es izlaidu paskrieties, citādāk viņa rada pārāk daudz problēmu.
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 01.05.2007 17:04
Puisis iesmējās, Kaķiem vienkārši vajag daudz uzmanības, kuru cilvēki nereti nespēj dot, un tad tie cenšas to sev sadabūt. Ar kāju viņš paspēra kādu akmentiņu, Varbūt salas iedzīvotāji to māju turējuši kaut kādā līmenī neļaudami tai sabrukt, bet varbūt kāda burvestība? Dens to nedomāja nopietni, bet to pasakot skaļi, sāka likties, ka šādu iespēju nevarētu izslēgt pavisam. Viņi jau bija nonākuši līdz vietai, kur bija kuģis. Puiša mantas bija noliktas tur pat smiltīs. Tur bija divi nelieli čemodāni un soma, kopējā skatā tas nelikās daudz, jo čemodāni un soma tiešām nebija lieli.
Iesūtīja: Meila ; laiks: 01.05.2007 17:20
Bet es taču Lapeju neizgnorēju. Dažreiz vienkārši nav iespējams pievērst uzmanību viņai. Kaķi ri sarežģītas būtnes. Viņa apsēdās smiltīs, blakus puiša mantām. Viegls vējš lika dažām viņa matu šķipsnām aizsegt seju. Meridiāna gan centās sakārtot matus, bet viņas pūliņi pagaidām bija neauglīgi.
jau no šejienes viesnīca izskatījās nejauka. Var jau būtu. Šaubos vai tā varētu būt kāda burvība, vispār es tādām lietām neticu, bet mājai vienkārši ir izturīgi pamati?
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 01.05.2007 17:27
Nu ja viņai ir izturīgi pamati, tad ceru, ka arī mūs viņa izturēs. Jau smejoties Dens teica, kaut gan sava daļa taisnības tur bija. Jeb kādā gadījumā šī sala ar visu šo māju būs mūsu mājas veselu mēnesi. Puisis apsēdās tur pat blakus Meridiānai. Un es zinu, ka tu rūpējies pa Lapeju, bet es runāju visā visumā, kā jau teici, kaķi tiešām ir sarežģītas būtnes, ja pievērsīsi uzmanību viņi gribēs, lai tu liec viņus mierā un otrādāk, ja nepievērsīsi gribēs, lai pievērs. Dens izstaipījās, Galvenais, lai virtuvē vienmēr būtu ēdiens, tad es par neko nesūdzēšos.
Iesūtīja: Meila ; laiks: 01.05.2007 17:37
Nu, ja daudz nelēkāsim, tad jau izturēs. Meitene pasmaidīja. Piedod, es jau aizmirsu, ka tava mīļākā vieta ir virtuve. Meridiāna ieklausījās jūras šālkās un kaiju klaigās, kad tās lidoja virs ostas. Ar roku satvērusi kādu īpaši bezkaunīgu matu šķipsnu, meitene negaidīti ievaicājās. Kāpēc tev mati nekrīt acīs?
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 01.05.2007 17:42
Dens atkal iesmējās, Viņi nav tik gari, lai kristu man acīs, un ja ir, lai krīt. Turpinot smiadīt, viņš pieliecās pie savas somas, atvēris to un sācis rakāties pa tās saturu, viņš izņēma kādu sieviešu kosmētikas maciņu. Atvēris to, viņš atkal skaļi iesmējās un pasniedza no tā Meridiānai matu gumiju, kamēr pats pa to laiku no tās bija izņēmis zīmīti un sirsnīgi smējās.
Iesūtīja: Meila ; laiks: 01.05.2007 17:53
Es gan nevaru paciest, ka mani mati krīt acīs. Paldies, Meridiāna paņēma gumiju un sasēja matus mazliet nekārtīgā zirgastē. Tad viņa palūkojās uz Dena iedotās matu gumijas agrāko mājvietu, Nezināju, ka tu aizraujies arī ar šādām lietām. Jeb varbūt tu esi precējies? Meridiāna atspieda zodu plaukstās un smaidot palūkojās uz puisi.
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 01.05.2007 18:01
Precējies? Kādreiz jau varētu, bet neesmu vēl atradis nevienu, ar kuru varētu dzīvot kopā visu atlikušo mūžu. Vēl ne. Dens viltīgi noteica, bet tad jau atkal iesmējās, Jāatzīst, ka sen neesmu smējies tik daudz kā vien pa šo vakaru, un šis maciņš, tā sakot, ir dāvana no maniem darba kolēģiem. Viņiem vienmēr ir bijusi tāda padīvaina humora izjūta. Kad puisis teica, padīvaina humora izjūta, nemaz nelikās, ka viņam šis humors liktos slikts vai padīvains. Man tikko radās jautājums, kā tu izdomāji braukt uz šo salu? Un kādēļ uz cik ilgi laiku? Protams, es sapratīšu, ja nevēlēsies atbildēt.
Iesūtīja: Meila ; laiks: 01.05.2007 18:09
Ā, tātad tu gribi šeit atrast kādu vietējo sirdspuķīti? Jauki jau, ka pat kolēģi grib lai tu beidzot atrastu kādu. Meridiāna pasmaidīja. Es? Nav aju nekas slēpjams, drošu sirdi varu atbildēt uz tavu jautājumu. Tā kā pēc mēneša šeit pietauvosies mana tēva kuģis, gribējās ar viņu satikties. Neesmu redzējusi viņu veselu mūžību!
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 01.05.2007 18:21
Sirdspuķīti? Atrast? Nē, nē, speciāli meklēt nē, bet saprotams, ja kādu tomēr satikšu, tad neatteikšos. Neesmu braucis šurp, lai sev atrastu otro pusīti, nu tāds vismaz nav mans galvenais mērķis... ...ja man tāds vispār ir. Puisis palūkojās uz jūru, vilnīšiem, kuriem nebija daļas gar viņiem, sejā atkal iegūlās nopietnā sejas izteiksme, domas atkal aizklīda ne tur, kur varēja vēlēties.
Iesūtīja: Meila ; laiks: 01.05.2007 18:29
Ak tā. Bet kāds tad ir tavs galvenais mērķis? Izklaidēties, atpūsties? Mazliet sarūgtināta Meridiāna vaicāja. Iekārtojusies ērtāk, viņa mirkli vēroja jūru, tad dzidri iesaucās: Lapeja! Lapeja, mincīt, kur tu esi? Nekādas atbildes. Dīvaini.
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 01.05.2007 18:42
Safīra mierīgi aizgāja kad cilvēki sagāja pa istabiņām viņi ir tik dīvaini,tik neprognozējami,uzskatija ka es esmu monstrs,bet es neesmu,kāpēc viņi domāja ka es esmu slepkava man nogalināt ir pretdabiski, viņa iegrima pārdomās ,lēnām pastaigājās pa pludmali,acu apsēju viņa bija notinusi un kā lenti apsējusi ap sava gulbja kaklu,kas peldēja viņa blakus,acis bija debes zilas ,doomās iegrimusi viņa nmaz nemanija ka uzskrien kādam virsū,mazu gabaliņu tālāk bija divi cilvēki,viņa sastinga bailēs cerēdama ka viņu nevien nepamanīs,gulbis bija aizpeldejis tieši viņiem pretī un līdzīgi kā Safīra vērās viņos
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 01.05.2007 19:02
Puisis sajuta meitenē sarūgtinājumu, bet neko neteica, nebija jau ko teikt. Ja tā godīgi es nezinu kādēļ esmu šeit, dzīve mani te atveda, bet varbūt biedri, bet visticamāk, ka vienkārši... Viņš apklusa, Neuztraucies pa Lapeju, ļauj viņai pastaigāties, gan jau viņa atradīsies, bet ja nē... iedosim viņai vēl laiciņu priekš pastaigas, un tad redzēsim, kas būs. Viņš mierīgi teica, acis bija pievērstas gulbim, kas tikko bija atpeldējis un ar acs kaktiņu viņš pamanīja sievieti no viesnīcas, bet puisis neko neteica. Žēl, ka pa rokai nav maizes, varētu piebarot šo lidoni. Viņš jau mazliet jautrāk teica.
Iesūtīja: Meila ; laiks: 01.05.2007 19:18
Kā dzīve atveda? Pie tevis pienāca būtne vārdā dzīve, saķēra aiz rokas un ievilka kuģī? Tam nu gan es neticu. Meridiāna iesmējās. Jā, viņš ir skaists, meitene noteica un centās ar roku aizsniegt gulbi un noglāstīt tam kaklu. Putns laikam nebija apmierināts ar šo ideju, tāpēc paslīdēja šāņus, ļaujot neuzmanīgajai Meridiānai ievelties ūdenī.
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 01.05.2007 19:39
Varētu arī tā teikt, saķēra un iesvieda kuģī. Puisis it kā pa jokam teica, bet kaut kas lika domāt, ka savas patiesības daļa tur ir. Pat nepaspējis piekrist Meridiānai pa gubli, kad meitene iekrita ūdenī, ilgi nedomādams viņš saprata, ka ar rokas pasniegšanu te nelīdzēs, tādēļ novilcis kurpes, viņš ieleca ūdenī, veikli saķēris meiteni viņš peldēja uz to krasta pusi, kur tas nebija tik stāvs. Ar tevi viss kārtībā? Pa vidu noteiktai peldēšanais, kas bija diez gan ātra, viņš uztraucies jautāja.
Foruma dzinējis: Invision Power Board (http://www.invisionboard.com)
© Invision Power Services (http://www.invisionpower.com)