Pavediena drukājamā versija
Klikšķini šeit, lai skatītu šo pavedienu sākotnējā formātā.
Kurbijkurne forums _ Lomu spēļu arhīvs _ Zudušie valdnieki [C]
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 10.02.2007 16:35
Galvenā arheologa žurnāls:
20.maijs.Mēs ierodamies Esrengalnes virsotnē. Tiek ierīkota nometne. Speciālisti ir mazliet uztraukti.
22.Maijs.Mēs atradām ieeju kalnā. Ala bija noklāta ar rakstiem dīvainā valodā. Valodu speciāliste to sāka atšifrēt. Tās stāsta par rasi, kas izmirst.
23.Maijs.Devāmies iekšā alā. Notika šausmīga nelaime. Nogruvums, iesprostoja alā .Seši cilvēki tika iesprostoti vai nogalināti. Viņus izglābt nav iespējams. Mēs beidzam darbu šeit.
Nogruvums bija pēkšņi un negaidīts. Jūs palikāt dzīvi, un tā kā izejas nebija devāties tālāk. Pēc kāda kilometra jūs nonācāt milzīgā telpā, tā bija pilna ar tīstokļiem, dārgakmeņiem ,mākslas priekšmetiem un sadzīves priekšmetiem. Telpas vidū atradās spogulis . Safīra tam pieskārās .Spoža gaisma.
Saule ir tikko uzaususi, tā spoguļojas rasā. Viss apkārt plešas pamežs, putini čivina, pūš viegls vējš, ir dzirdama viegla viļņu šalkoņa vējiņš. Vienīgais ,kas neiederas ainavā ir seši radījumi. Pūķis, gulēja tieši blakus spogulim, zem vītola ,kas aug blakus dīķim
Guļ divradzis, kam blakus guļ vilks, ar spožiem spārniem. Blakus strautam guļ Indigo. Pļaviņā valda miers, viņi sāka mosties. Pļaviņa ir iekopta līdzīgi parkam, vienā malā burbuļo strautiņš, kas tālāk izveido dīķī, kam pārkāries vītols. Netālu no spoguļa jau starp bērziem ir sastādīti ceriņi un citi pavasara ziedi. Tie ir pašā plaukumā. Būdiņa atrodas tālākajā daļā prom no spoguļa ,jau iekšā mežā, tā ir gandrīz neredzama .Pašā vidū atrodas spogulis. Starp bērziem guļ divas sievietes, viena no viņām ir apgūlusies ēnā zem liela laukakmeņa(vampīrs). Otra zem ceriņu krūma, Uz paša akmens guļ putns ar sarkanām spalvām.
Sargs-rūķi, īsa auguma, vecs un reizē jauns. Iziet no sava namiņa un uzkliedz Biju gaidījis jūs vēlāk, varbūt iesim brokastot! Viņa skaļā balss pieskandina gaisu. Jūs mostaties.
Dažas lietas atmiņas ,kas jums ir par dzīvi uz zemes ir ,ļoti miglainas, jūs ātri vien pieņemat faktu ,ka esat šādi, bet ne faktu ka esat valdnieki . Ledera ir gandrīz caurspīdīga, izlem pati, kam pieskarsies.
Atvainojos varbūt šis sākuma posts ir briesmīgs, bet turpmāk tā nebūs. Ceru ka spēle būs izcila.
Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne* ; laiks: 10.02.2007 17:19
Skaļa rūķa balss, Frenks jau bija pamodies, saule vēl nebija rādījusi savus krāšņos starus, kad indigo acis uzmanīgi pētīja apkārtni, tikai kā jau tas bija ierasts viņš nekustīgi vēroja. Garais vijīgais augums visai strauji tika pacelts gaisā. Roka nevainīgi izbraukta cauri spilgti violetajiem matiem. Aste liegi skalojās pa strautiņa auksto burbuļojošo ūdeni. Atmiņas kā murgaini sapņi. Kurš gan ticētu, ja spēcīgais un cēlais indigo sāktu stāstīt, ka patiesībā īpaši neatšķiras no vampīriem? Vismaz pēc izskata. Frenks pagriezās pret rūķi. Nebļausties, neviens te nav vājdzirdīgs vai kurls mans draugs. Monotona balss, lielākā daļa pie tā jau bija pieradusi. Aste tika izvilkta no ūdens un lielā ātrumā Frenks jau stāvēja blakus rūķim. Visiem bija skaidrs, ka rūķis augumā bija mazs, bet kad blakus vēl nostājās cēlais rāpuļveidīgais radījums vīriņš šķietami saruka pavisam. Cēlais mazā auguma draugs vai stāstīsi jel, kas būs mumsīm brokastīs? Frenks vaicāja pieklājīgi un pilnīgi noteikti neizmantoja savu auguma pārākumu. Piedevām šai pavasara gaisā viņa zvīņotā āda laistījās sudrabaina purpura krāsā.
Iesūtīja: Meitene ar melno vēdeklīti ; laiks: 10.02.2007 17:29
Gaiss bija dīvaini svaigs,viss apkār čivināja putniņi,kaut kur burbuļoja strautiņš"Es laikam esmu paradīzē"viņa strauji nodomājapēc mirkļa atskanēja balssis kas paradīzē neskanētu,Safīra piecēlās kājās un lēni devās turp,pa ceļam apbrīnodama vietas skaistumu,iznākdama zālājā viņa šausmās satinga priekša stāvēja rūķis un kaut kas līdzīgs ķirzakai,atskanēja kliedziens "Kas jūs esat,kur es esmu,nenāciet man klāt!"viņa paniski sāka kliegt noslīdēdama uz ceļiem,viņa sasprindzināja atmiņu,bet neko skaidri nevarēja atcerēties vismaz ne par pēdējo dienu.
Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne* ; laiks: 10.02.2007 17:43
Līdz šim par to neiedomājies. Frenks paskatījās uz Safīru. Kā jau čūskām un ķirzakām tas piedien, tad ik pa brīdim viņa šķeltā mēle izšāvās laukā. Tikai tagad puisis sāka apdomāties par to, ka ar asti pārvietoties ir šausmīgi dīvaini, bet it kā jau tam tā nevajadzētu būt. Skatoties kā pārvietojās meitene Frenks sāka apdomāt vai tiešām varētu būt, ka viņš nekad nav pārvietojies ar kājām, nē tas nevarēja būt, bet varbūt tomēr... Mēle atkal izšāvās un uz mirkli apdomājies Indigo tomēr izlēma ko teikt. Es esmu... Klusums, kas viņš īsti bija? Es esmu Indigo. Kaut kur zemapziņā klusa balss pateica priekšā. Arī Frenka balss vairs nebija tik cilvēcīga kā līdz šim dīvainajam notikumam, katrs vārds bija stiepts un tam sekoja šņākoņa. Kur mēs esam nevaru pateikt, bet pieņemu, ka šo vietu varētu dēvēt par šī mazā drauga mājvietu.
Iesūtīja: Elven ; laiks: 10.02.2007 17:45
Sebastians dzirdēja kādu balsi ,kas viņu pamodināja no sapņa ,kaut arī to tikpat labi varēja nosaukt par murgu viņš bija redzējis kā viņš degot krīt no liela augstuma. Pamostoties viss apkārt bija tik neparast viņš paskatījās un redzēja ,ka viņš guļ uz akmens un nesaprata ,kas notiek sajūta bija tik neparasta ,bet reizē arī zināma. Viņš meiģināja noslaucīt seju taču viņš ieradzīja ,ka viņam nav rokas ,bet ir spārni viņš pie sevis nobļāvās ::Kas te notiek?:: viņš nevarēja saprast ,ko darīt ,tad pēķsņi baiļu pārņemts viņš vēlreiz paskatījās uz saviem spārniem ,jo tie sāka tā kā tirpt ,ieraduzījis ,ka tie sāk degt viņš pārbijās vēl vairāk vienā mirklī viss viņa fēniksa ķermenis bija pārvērties liesmās tuvējie koki kuru daļas atradās viņam tuvu mazliet apdega. Sebastians sāka sajust ,ka liesmas sāk apdzist un viņš pārvēšas par cilvēku. Mazliet vēl degdams viņš noslīdēja no akmens ,kad viņš bija nostājies kājas uz zemes viņš vairs nemaz nedega un bija pilnībā pārvērties par cilvēku. Viņš ieraduzīja kādu dīvaina paskata pāraugšu ķirzaku un rūķi ,kas bija nobļāvies pirmstam. Viņš jau nostabilizējies uzrunāju viņus -Kur es atrodos? Un ,kas te notiek?-
Iesūtīja: Meitene ar melno vēdeklīti ; laiks: 10.02.2007 17:51
Iekniebiet man es laikam sapņoju,kas es esmu,un kā jūs sauc un kāpēc es man kaiš?" vinā nobēra jautājumu virkni un pasniedza roku lai iepazītos,un tad ieraudzija kā putns aizdegas un pārvēšas par cilvēku,roku viņa nenolaida,bet lēnmām sāka apjaust ka atrodas mājās"Es esmu mājās!" viņa klusi nočukstēja un atkal pacēla roku
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 10.02.2007 18:11
Mīksta zālīte kutina muguru, tā ir tik maiga un smaržojoša. Paga, paga no kurienes te ir zāle?! Acis atsprāgst vaļā, Ak nu te ir spogulis, par ko uztraukties? Es tak... paga, paga, es esmu uzgūlies uz astes... Pūķis mazliet paveļas uz sāniem. Oo, tā jau ir labāk... Kā man patīk saulīte... Acis atkal vēlas aizvērties, aste atrodas tur pat blakus, tad tā jau atrodas priekšķepās un maigās ķepiņas ar to nomierinoši spēlējas. Njā, šī nodarbe vienmēr nomierina... priekš kam tad vajadzīga aste?... Man ir aste? Acis atkal aši atveras, aste tiek palaista un pūķis cenšas uzstutēties uz divām kājām, bet pārrēķina savus spēkus un ar degunu gandrīz ietriecas zālīte. Kas te notiek? Kur ir Enaoli? haotiski tiek nodomāts. Enaoli, kur tu esi, atsaucies Enaoli! Tiek saukts, bet pēkšņi aptverts, ka tas netika teikts skaļi, bet gan domās, it kā izmantojot telepātiju. Enaoli? Pūķis klusām un mazliet izmisīgi nomurmina, paskatoties uz savām melnajām ķepiņām. Pēkšņi, bet lēnām tās sāk arvien vairāk atgādināt rokas un drīz vien pūķa vietā stāv Miks. Acis klejo pa lauku un meklē Enaoli, melnie mati ir mazliet izpūruši, bet rokas nevarīgi noslīdējušas gar sāniem.
Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne* ; laiks: 10.02.2007 18:41
Meitene bija lūgusi lai viņai iekniebj. Frenks lai gan to īsti nevēlējās darīt, bet tomēr viegli ieknieba Safīrai. Šaubos vai šis ir sapnis. Atkal jau viegli šņācošā balss. Indigo noskatīja visas pārējās dīvainās būtnes. Šokēts viņš bija pavisam noteikti. Bet gudrais indigo prāts ātri vien pieņēma varbūtību, ka tas ir pilnīgi normāli, ka cilvēki var mainīties uz dzīvniekiem un citām mītiskām radībām.
Iesūtīja: Elven ; laiks: 10.02.2007 18:46
Sebastians paskatījās kā tas ,kas bija sevi nosaucis par Indigo iekniebj kādai sievietei viņš nobļāvas vēlreiz un vēl skaļāk -Kas pie velna te notiek?- viņš sažņaudza rokas kulakos un pašam neredzot viņa rokas sāka palikt sarkanas un pirkstu gali mazliet degt...
Iesūtīja: Meitene ar melno vēdeklīti ; laiks: 10.02.2007 18:47
Au!viņa ieklie`dzās,un nemaz nejusdama jau pēc brīža izskatijās tieši tā pat kā FrenksJa es nesapņoju.tad vai es tevi pazīstu?"viņa jautāja pieceldamās kājas ar astas palīdzi`bu un nemaz nepamanīdama ka izskatās savādāk"kā jūs sauc?'viņa pieklājīgi jautāja pasperdama soli uz priekšu.pēkšņi kād ko teica"Ja mēs to zinātu?"viņa teica skumji nopūsdamās
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 10.02.2007 18:59
Ak,dievs jūs esat atgriezušies,pēc tik ilga laika,jums bija pēvēlēts atgriezties tikai pēc bvēl viena gadsimta,nu labi sailgojāties pēc mājām ,piedošu!"rūķis jautri teica skatīdamies uz vissiem nesaprašanā"Kāpēc jūs tā satraucaties,jūsu majastāte Feldeg un skaistā Smaragdas jaunkndz?" rūķis neizpratnē jautāja.
Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne* ; laiks: 10.02.2007 18:59
Frenks strauji atkāpās, precīzāk sakot atslīdēja, grabeklis ko sākotnēji viņš pat nebija pamanījis sāka klabēt, nu kā klaburčūskām. Tu atgādini mani. Frenks, es esmu Frenks. Indigo nu jau klusītēm šņāca ne runāja. Mēle ik pa brīdim izšāvās, tikai nu jau nedaudz agresīvāk, purpurkrāsas āda ieņēma tumši violetu, nē drīzāk indigo toni. Kas Tu esi? Viņš vaicāja, bet tad viņa skatiens strauji tika pārmests uz puisi ar liesmojošajām rokām. Vertikālās zīlītes sašaurinājās pavisam. Nestreso draudziņ, tev tas nenāk par labu, nodegsi.
Iesūtīja: Elven ; laiks: 10.02.2007 19:00
Redzēdams kā sieviete pārvēršas šajā Indigo Sebastiana prātā parādījās dažādi radījumi, un notikumi. Viņš sajuta ,ka viņa rokas sāk gluži kā izplūst palaida zažņaugtos kulakus vaļā un liesmas uzreiz apdzisa -Ļoti jauki jūs arī nezinat ,kur mēs atrodamies! Ja ,kas prieks iepazīties Sebastians!- Tad viņš pievērsās rūķim -Kur mēs esam? Un kas ar mums ir noticis??-
Iesūtīja: Meitene ar melno vēdeklīti ; laiks: 10.02.2007 19:04
KĀPĒC ES IZSKATOS KĀ JŪS?"Safīra kliegdama teicaEs gribu izskatīties pēc sevis!"viņa nervozi teica,un pēc mirkļa viņai jau bija balti mati un spilgti zilas acis,ķermenis bija snieg baltā krāsāKāpēc jūs mani saucat par Smaragdu man vārds ir Safīra?"viņa neizpratnā jautāja rūķim
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 10.02.2007 19:13
Rūķis brīdi stāvēja klusi un tad atbildējaSaprotu,prieks iepazīties,man vārds ir Sokrats,es esu vārtu sargs,jūs milēdij esat miers,un jūs viņš pievērsās Frenkam un Sebastjanam"Esat ziemeļu valdnieki!"viņš mierīgi atbildēja "jūs atrodaties Evelijā,sāklum salā!"viņš pacietiģi skaidrioja Vai vēlaties zināt ko citu/viņa jautāja pētot apkārtējos
Iesūtīja: Elven ; laiks: 10.02.2007 19:17
-Ko? Kas par ziemeļu valdniekiem? Jā un es ļoti gribētu zināt kāpēc es ikpa laikam aizdegos un kas tu esi par vārtu sargātājs?-
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 10.02.2007 19:27
NU ir sešas zemes,un jūs esat divu likumīgie valdnieki,tās ir Vilksora,mežu zeme,tā ir visstuvāk,tālāk ir Ugunslesja,pļavu un pakalnu zeme,pēc tās ir Pureseja,purvi ir viss ko tur var atrast,tad jaupašos austrumos ir Tumsas zeme,tur ir Nāves mežš un Asiņkalni,jau paāsos austrums ir Salīgsela,prēriji un kalni ,un tad ir Arsela miera osta,pļavas kalni,ezeri tur ir viss.!viņš mierīgi stāstija Tu Fredeg esi Puresejaas likumīgais valdnieks un karalis un tu Serelseam esi Ugunslesjas valdnieks!" viņš laimīgi teicaTu visu laiku aizdegies tāpēc ka tu esi Uguns valdnieks un ceribas glabātājs Fēnikss!`"viņa paklanīdamies teica
Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne* ; laiks: 10.02.2007 19:28
Ziemeļu, kas? Frenks neizpratnē vaicāja rūķim. Kādi vārti, kāda sala? Es tiešām atvainojos, bet tevi mans mazais draugs īsti neizprotu, piedevām visiem jau ir zināms, ka vīriešiem sapratne bieži vien iet caur vēderu. Pēdējā teikuma daļa gan nebija īpaši pieklājīga, bet ko gan varēja gribēt no indigo kura vēders kurkstēja kā negudrs. Pag, tu kaut ko jauc... Es esmu F.R.E.N.K.S Frenks pa burtiem lēnām nosauca savu vārdu, ko tā pat īsti nevarēja saprast, jo katru burtu pavadīja gara šņākoņa. Kādas muļķības, kāds valdnieks.
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 10.02.2007 19:32
Ak,man augst dzimušais draugs dosimies pie brokastu galda!"viņš teica un sāka iet uz būdiņas pusi tās priekša`bija izlāta sega ,kura bija noklāta ar dažadiem ēdieniemKo tu īsti nesaprati?rūķis jautāja
Iesūtīja: Elven ; laiks: 10.02.2007 19:33
-Labi tu gribēji teikt ,ka es esmu kaut kādas Ugunszemes valdnieks Serelseams? Ja kas mani sauc Sebastians un es patiešām esmu kaut kāds valdnieks?- Viņam pat rūķa teiktais likās reali ,jo savadāk to izskaidrot nebija iespējams....
Iesūtīja: Meitene ar melno vēdeklīti ; laiks: 10.02.2007 19:37
Pagaidi,kas es esmu?"Safīra jautājaviņš ir fēnikss viņš Indigo ,kas es esmu?"viņa jautāja skatīdamās uz rūķi un apsēsdamās blakus segai ar ēdienu
Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne* ; laiks: 10.02.2007 19:39
Nē, nē neko. Frenks atmeta ar roku. Es pieņemšu, ka tu neesi sapīpējies savu pīpi un saki taisnību. Pieslīdējis pie savdabīgā galda indigo it kā apsēdās, it kā ne, teiksim tā- saritinājās. Zvīņotā, cietā āda nu citā saules leņķī zvārojās viegli iezaļgana, violetās acis meklēja pēc kā ēdama. Pirmajā brīdī neapšaubāmi, ka Frenks gribēja lūkoties pēc kā normāla, bet tad viņš pēkšņi noskurinājās. Ak dievs kā var garšot dārzeņi un tādas lietas, ārprāts. Viņš iesmējās pie sevis domās sakot tādas muļķības un sāka bungot savus trīs pirkstus pret ķermeņa apakšdaļu-asti.
Iesūtīja: Rudens bērns Renīna ; laiks: 10.02.2007 19:40
Varenais, guļošais ķermenis izdvesa nopūtu. Tīkams, viegls vējš rotaļājaas starp smailajiem, vītajiem ragiem, vītols sniedza veldzējošo paēnu un negribējās vēl celties. Bet Džavannijs pavēra savas siltās, brūnās acis. Apkārtne rādījās dīvaini silta un svaiga. Viegli pakustinājis ausis, viņš ieklausījās sarunā, kas notika turpat netālu. Acis vieglā izbrīnā, nedaudz neierastā leņķī vēroja apkārtējo pārvērtības. Viņš šķita visus pazīstam, tomēr nebija par to drošs.
Vēlreiz nopūties, zirgam līdzīgais dzīvnieks centās peicelties kājās. Pirmais mēģinājums beidzās ar pārsteigumu. Lielās acis ar neizpratni vērās uz masīvajiem pakaviem tur, kur vajadzēja būt rokām. Arī ķermeņa proporcijas nešķita pareizas. Viegli pagoizījis galvu, Dzāvannija juta, ka kakls ir garāks un savādāks, galva uz augšu dīvaini pagarinājās, tāpat kā uz leju. Zirdziski nospruaslojis, divradzis novēcināja asti un apjuka vēl vairāk. Viņam bija aste!
Viegli noskurinājies, Džavannijs centās peicelties kājās. Ar trešo mēģinājumu tas izdevās. Pagrozījis galvu uz visām pusēm, viņš apbrīnoja savu ķermeni. Tumšās spalvas klātais augums bija muskuļots un reizē graciozs. Zeme šķita neparasti tālu un reizē vēl tuvāka nekā cilvēka veidolā.
Sapurinājis ragoto galvu un zirdziski nosprauslājis, Džajs paspēra vairākus soļus tuvāk dīķim. Siltās acis vērās atspulgā. Vērās un lēnām sāka saprast, šķiet atcerēties, ka tieši tādam viņam vajadzēja izkatīties. Tieši tāds viņš arī bija. Cilvēka veidols šķita kļūstam miglaināks un neskaidrāks.
Atrāvies no dīķa virsmas, divradzis lēnām pierikšoja pie rūķa un pārējiem, kas sāka pulcēties un rādījās esam brokastu galds. Solis vēl nebija tik veikls un līgans kādam tam vajadzēja būt.
-Es atvainojos par iejaukšanos.- Džavannijs iejautājās mazliet savādā, neierastā balsī. Runāt kā cilvēkam bija mazliet pagrūti dēļ vēl neierastās mutes un zobiem. -Vai jūs, lūdzu varētu vēlreiz pateikt kur mēs esam un kāpēc? Es lwikam īsti nesapratu.- neskatoties uz vēl neierasto runāšanu, Džajs paturēja savu pieklājīgo toni. Siltās, brūnās acis vērās tieši uz rūķi, cenzdamies nebūt pārāk tiešs. Baltā aste tika novēcināta, kā aizgaiņajot neredzamu mušu. Baltās krēpes krita patīkamos viļņos uz tumšā kakla un nosedza metāliskās krāsas pieri, aks šķita viedota no kaula, tāpat kā ragi.
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 10.02.2007 19:42
Labi Sebastjan un Frenk.Jūs esat karaļi ,griba vai negribat,es esmu starppasauļu vārtu sargs,šī ir sala uz kurs tie atrodas.šī sala atrodas apmēram 1000 mietu no Evelijas.'rūķis mīerīgi teica salikdams sev uz škīvja ceptas saknesJūs milēdij esat Ledera,jūss esat viss,jūs esat miera nesēja jūsu klātbūtnē nedrīks karot vaio strīdēties,jūs nedrīkst nogalināt,jūss esat vissi radijumi,uz šīs zemes!"viņš priecīgs nodūdoja"AK,beidzot jūs esat klāt,mēs atrodamioes Evelijai piederošā salā,tā sauktajā Sākum salā!"viņš teica vērodams spēcīgio zirgu'Jūs esat Salīgseglas valdnieks!"viņš pārlaimīgi teica
Iesūtīja: Elven ; laiks: 10.02.2007 19:52
-Tātad es ķirzak puika un jocīgs vienradzos ir kaut kādas zemes valdnieki?- Sebastians paskatījās vēl uz pārējiem ,kas guēja uz zemes un vēl nebija pamodušies...
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 10.02.2007 19:54
Jūs vissi esat izņemot sSafīras jaukundzi,viņa ir ziņnese,!"viņš teica,sākdams grauzt vistas kājiņu
Iesūtīja: Rudens bērns Renīna ; laiks: 10.02.2007 19:55
-Salīgseglas.- Džavannijs domīgi atkārtoja tikko dzirdēto vārdu. Turpinājums gan viņam nepatika. -Pagiadiet! Kāds valdnieks?- viņš nedroši pārjautāja. -Es taču nevaru būt valdnieks! Es taču pats neesmu drošs par to, kas esmu!- varēja manīt, ka divradzis ir vēl viegli apjucis. Neparastā pārvietošanās, vēl nepierastais ķermenis, kurā viņš jutās kā savā ādā, tikai aizmirsis kā īsti tajā bijis pirms tam, tagad cenšoties atminēties.
-Tur jābūt kādai kļūdai.- pēdējais teikums tika pateikts stingri un pilnīgi nopietni.
Izdzirdis Sebastiana vārdus, Džavannijs nedaudz sabozās. -Divradzis, cienītais. Man ir divi ragi, nevis viens kā vienradžiem.- Kā viņš to zināja, palika neatbildēts.
Iesūtīja: Elven ; laiks: 10.02.2007 19:57
Sebastians saspieda roku un to uzreiz atlaida viņa palauksta dega viņš pie sevis nodomāja ::Jocīgi ,bet reizē forši:: viņš arī pacēla vistas kājas un nokodās -Tad kāda ir mūsu jēga šeit?-
-Kāda starpība?- viņš atbildēja Džavannijam, Sebastiana rokai vēl joprojām degot...
Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne* ; laiks: 10.02.2007 20:04
Asā dzirde saklausīja gandrīz nedzirdamu pīkstoņu un rušināšanos, redze ātri vien nofokusējās uz lielas koka kārbas pusi, tajā nesaprašanā uz riņķi skrēj vairākas baltas pelītes. Mēle izšāvās atkārtoti, tikai šoreiz kā jūtot ko īpaši labu. Uzmanīgi tika paņemta viena baltā pele aiz astes, tā spirinājās, bet tad jau burtiski sekundes laikā tā pazuda indigo mutē un tika norīta astītei vēl īsu mirklīti sakustoties starp Frenka lūpām. Jā, tik tiešām, kam tad mēs te īsti esam un kāpēc neatminamies neko par valdīšanu. Piedevām vai Jūs varētu pastāstīt ko vairāk par mūsu pārvaldāmajiem plašumiem?
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 10.02.2007 20:05
tu esi valdniks un ko tur padarīt neko,un tu būsi valdnieks viens=alga kas esi!"mazliet dusmīgi teica"Un ziniet star vienradžiem un Divradžiem ir milzīga atšķīrība!" rūķis noteica
Iesūtīja: Meitene ar melno vēdeklīti ; laiks: 10.02.2007 20:07
Kā jūs nesaprotat jūsu majestēte,jums ir jāpilda savs pienākums,mums ir jādodas un Eveliju,pēc iespējas drīzāk,bet vispirms jāapgūst savas iespējas!viņa nopietni noteica un tikai pēc brīža attapāsVai es viņiem kalpoju?viņa pajautāja rūķim
Iesūtīja: Elven ; laiks: 10.02.2007 20:08
-Šis jautājums jums varbūt nepatiks ,bet kura no rasēm ir viss stiprākā un kādēļ mēs šeit esam ieradušies??- Sebastians to pateicis beidzot nodzēsa savu roku ,kas vislaik bija degusi..
Iesūtīja: Rudens bērns Renīna ; laiks: 10.02.2007 20:20
Džavannijs viegli nopūtās un papurināja ragoto galvu. Smailie ragi mazliet draudīgi pašupojās uz šaniem. Šķiet vēl ko vairāk censties paskaidrot nebija jēgas. Nebija vērts censties arī pierādīt savus vārdus. Rūķis bija spītīgs, pārāk spītīgs. Taču Džajs viņam neticēja. Viņš zināja, ka ir divradzis, taču nejutās kā valdnieks. Pavisam noteikti nejutās.
-Es envaru būt valdnieks, ja nejūtos kā valdnieks.- viņš pieklājīgi atbildēja Safirai.
Viegli nopūties, viņš paspēra vairākus soļus sāņus un noplūca zāles stiebru. Īss skatiens tika uzmests pie gladauta sēdošajiem. Tas, ko viņi šobrīd ēda, lika divradzim noskurināties. Gaļa nekad viņam nebija patikusi, bet tagad, pat tikai redzot kā to ēd citi, skats lika šermuļiem skriet pār kauliem.
Paspēris vēl dažus soļus tālāk, lai neredzētu kārās mutes un gaļas šķiedras, divradzis saudzīgi noplūca vēl vienu zāles stiebru. Bija pamodies izslakums, tādēļ maigās lūpas nesteidzīgi pieskārās zaļajam klājienam zem kājām. Abi garie, vītie ragi dažbrīd piekļāvās kaklam un baltajām krēpēm. Runāt viņš runās ar pārējiem tad, kad tie būs paēduši. Taču stāvās ausis tika uzmanīgi sasmailētas, lai dzirdētu sarunas, kas risinājās pie galda.
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 10.02.2007 20:24
Nu,katram no mums piemīt īpaši spēki,bet vecākie un gudrākie ir pūķi,spēka ziņa tie varētu būt troļļi un ledera,jo tuviņš paskatijās uz Safīruspēj pārvēsties par jebkuru radijumuviņš pagriezās pret SafīruJā un Nē ,tu viņiem palīdzi nevis kalpoviņš smaidot teica
Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne* ; laiks: 10.02.2007 20:31
Indigo mūža ilgums pilnīgi noteikti neatpaliek no pūķiem. Piedevām esam arī pieredzējuši tik pat un vēl vairāk. Nez no kurienes izvilcis informāciju savu rasi aizstāvēja Frenks. Pašam gan viņam nācās apmulst pēc šiem vārdiem, bet mierīgais monotonais tonis atslābināja uzvilktos skrimšļus. Un tomēr jāatzīst, ka visvarenākā no visiem ir tieši Safīra. Galvā nezināmu iemeslu dēļ atbalsojās daudzas svešādas, šņācošas balsis, kas katra stāstīja savu stāstu. Kā atmiņas, kuras uzradušās no nekurienes, nē drīzāk rases mantojums, zināt daudz ko un tai pat laikā nezināt neko.
Iesūtīja: Elven ; laiks: 10.02.2007 20:39
Sebastians piecēlās kājās un viņa rokas un acis bija sākušas degt -Ja kāds no jums domā ,ka spēj uzveikt fēniksu tad viņš stipri maldās ,ko jūs mums varam izdarīt mēs pārvēršoties sastāvam no tīra uguns- viņš pēķšni apsēdās nobīdamies no saviem vārdiem ,jo viņš nezināja ,kā to visu bija tik pēķšņi uzzinājis...
Iesūtīja: Meitene ar melno vēdeklīti ; laiks: 10.02.2007 20:43
Safīra kļuva dusmīga viņi sacentās un sāka strīdēties"Mierā!"viņa klusu noteica ,viņa to necieta viņas augums trīcēja un drebēja
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 10.02.2007 20:47
Safīras teiktais atbalsojās visur ,tas skanēja visiem ausīs,un viņi nevarēja no tā tik vaļa,daudzi nokrita uz ceļiem,jo tas ko viņi dzirdēja bija pārāk sāpīgi,viņi nesaprata ko dzird,bet tas bija tik skumji un sāpīgi.Šis vārds vēl kādu brītiņu dunēja gaisā.PĒC 10minūtēm visi atguvās,vienīgā kas to nejuta bija SAfīra viņa bija pārstājusi trīcēt un jutās labāk.
Iesūtīja: Meitene ar melno vēdeklīti ; laiks: 10.02.2007 21:11
SAfīrai likās ,ka kaut kas nav kārtībā,viņas klusais čuksts atbalsojās viss apkārt,viņai nepatikās skatīties uz citiem redzot ka viņiem tas neoatīk,bet viņa juta tādu kā gandarijumu par to ko izdarija kad tas bija rimiesVai jums viss kārtībā/viņa klusi jautāja skatīdamās uz apkārtējiem
Iesūtīja: Elven ; laiks: 10.02.2007 22:56
Sebastians pakratīja galvu tā vēl nedaudz sāpēja -Šķiet ,ka jā! Tev gan ir diezgan iespaidīgas spējas- Viņš smaidīdams teica....
Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne* ; laiks: 10.02.2007 23:16
Elektriski spilgto matu sapurināšana kam sekoja situācijas izvērtēšana. Frenks nu jau atkal stalti izslējies pāri lielākajai daļai apdomāja Safīras spējas. Iespaidīgi, tie nebija īstie vārdi, jo jau tā mierīgajā indigo prātā nu dusēja slinks mieramika. Es pat teiktu, ka tas bija vienreizēji. Viņš noteica jau atkal šņācot.
Iesūtīja: Rudens bērns Renīna ; laiks: 11.02.2007 10:00
Līdzko ausīs ieskanējās Safīras čuksts, pilns skumju un sāpju, Džavannijs pieglauda ausis un izslēja galvu. Sapurinājis galvu viarākas reizies, divradzis centās atbrīvoties no uzmacīgās sajūtas, uzmācigās skaņas, kas nodarīja sāpes.
Kad čuksts beidzās, viņš jutās atvieglots. Netīksmē noskurinājies, divradzis paraudzījās uz pārējiem. Savas domas Džavannijs paturēja pie sevis. Nebija nepieciešamība izteikties, pārējie jau visu pateica un atkārtoties puisi nejuta vajadzību.
Vēlreiz pārlaidis skatienu pārējiem, kas sāka atgūties, viņš atkal sāka knibināties ap zāles stiebriem. Šoreiz bez īsta izslakuma.
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 11.02.2007 12:56
Rūķis piecēlās un uzlūkoja apkārtējos,es jau teicu,viņai klātbūtnē strīdēties nev iespjams,!'viņš meiģināja jautri noteiktBet vairs tā nedari!viņš lūdzoši vērās Safīrā,un tad piecēlās paēdiet es došos uz savu māju,man tur jāsatiek draudzene,viņa tagad varētu būt jau pamodusies,viņa jums palīdzēs tikt galāvinš noteica un devā pie Nerines
Iesūtīja: Meitene ar melno vēdeklīti ; laiks: 11.02.2007 13:19
Piedodiet,es nezināju ka tas tā notiks!" viņa klusi teica un devās prom nobariņa,un apsēdās blakus zirgam sākdama skumji vērot divradziKā tevi sauc?viņa klusi jautāja veroties uz skaisto radijumu sev blakus Intereanti vai es esmu nekas un reizē kaut kas,ak dievs es vairs neatceros kas es esmu,man nav sava izskataviņa skumji pie sevis prātoja ,asarām piepildot acis.
Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 11.02.2007 13:36
Enaoli mierīgi gulēja zālītē. Vilka ķepa noraustījās. Tad arī otra. Viņa gulēja purnu balsot uz priekķājām. Spārni apsedza ķermeni. Vilks, neattaisījis acis, pacēla galvu, noskurinājās. Tikai tad Enaoli atvēra acis. Spārni tika izvingrināti. Priekšķepas singri stāvēja uz zemes. Drīz vien vilks bija piecēlies kājās. Tad tas sastinga.
Viss apkārt bija neredzēts un neparasts. Kur viņa bija?
Tad vilks paskatījās uz savām ķepām, vēlāk uz spārniem. Tas nekustējās. Apmulsis skatiens raudzījās apkārt.
[Piedodiet, ja kaut ko esmu palaidusi garām vai uzrakstījusi aplami.Ļoti daudz esmu iekavējusi.]
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 11.02.2007 14:00
Kaut kur blakus notika kņada, brīdi ķermeni pārņēma dīvainas sajūtas, bet drīz vien tās pazuda. Skatiens vēlreiz tika pārlaists pār klātešosajiem, visu izskats, paskats un vēl nezin kas, tika utverts ar neredzētu mieru, jo domas noņēma kas cits, kur gan bija Enaoli? Skatiens apstājaš pie vilka ar spārniem, kaut kas tajā likās tik pazīstams un mīļš. Enaoli? Jau atrodoties minimālā atstatumā no vilka, viņš uzrunāja to. Tā esi tu? Paskaties man acīs... tā tak esi tu! Puiša acis, lūdzot, lai vilks ieskatās viņa acīs kļuva melnas, nedrīkstēja aizmirsts, ka skatoties pūķa acīs, pat pašas attīstītākās radības nevarēja melot.
Iesūtīja: Elven ; laiks: 11.02.2007 14:06
Sebastians turpināja sēdēt visi apkārt bija sākuši runāt cits ar citu ,bet viņš neviename īpaši nepievērsa uzmanību ,tikai ik pa laikam aizdedzināja un apdzēsa savas plaukstas....
Pēc kāda laika viņš mierāgā balsī teica -Ko mēs darīsim pavadīsim laiku šeit vai ko? Es domāju doties prom gan jau vēl tiksimies!- viņš piecēlās kājās un gatavojās doties prom...
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 11.02.2007 16:06
pieceļoties Sebastjanam klāt ielidoja kāds putns,tāds pats Fēnikss kaā viņš pats tas nolaidās viņa priekšā,jau pēc mirkļa tur stāvēja gaišmatains jauns vīrietis,vienīgais kas viņā bija neparasts bijaacis tās bija pelnu elēkasLabdien jūsu augstība Serelseam ,es ierodos pie jums,un Lēdiju Smaragdu!"vgaišmatis teica pieliecoties mans vārds ir Setors,es esmu skolotājs!
Iesūtīja: Elven ; laiks: 11.02.2007 16:17
Sebastians paskatījās uz vīrieti ,kas arī bija fēniks -Prieks iepazīties Setors ,bet mani nesauc Serelseams mani sauc Sebastians! Kā to saprast skolotājs?-
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 11.02.2007 16:30
Es tev atbildēšu uz visiem jautājumiem,Sebasita,kad tu atradīsi lēdiju Smaragdu,Setors stūrgalvīgi noteica un apstājās miera pozāEs jūs abus pagaidīšu,tur pie dīķa un devš uz dīķa pusi atstādams sebastjanu sameklēt Safīru
Iesūtīja: Elven ; laiks: 11.02.2007 16:41
Sebastians devās pie Safīras ,kas sēdeja blakus zirgam ar diviem ragiem viņš piegāja viņai klāt -Atvainojos šis vīrietis vēlējas ,lai mēs viņam sekojam līdz dīķim viņš teica ,ka atbildēs uz jebkuriem mūsu jautājumiem tāpēc mēs varbūt varam doties līdz šim dīķim- viņš to pateicis pasniedza roka ,lai palīdzētu viņai piecelties...
Iesūtīja: Meitene ar melno vēdeklīti ; laiks: 11.02.2007 16:45
Labāk jau nepieskaries,viņa teica atgrūzdama viņa roku un pieceldamās kājās rādi ceļu!viņa mei`ģinādama smaidīt teica kas ir tas vītrietis?viņa ejot jautāja
Iesūtīja: Elven ; laiks: 11.02.2007 17:02
Sebastians sāka iet uz dīķa pusi -Šķiet ,ka viņu sauca Setors viņš teica ,ka ir kaut kāds skolotājs un viņam bija tādas pašas spējas kā man viņš arī īr fēniks- Sebastians pacilātā balsī runāja -Viņš teica ,ka vēlas runāt ar mums abiem un teica ,ka tad atbildēs uz mūsu jautājumiem!-
Viņi jau pēc īsa laika bija nonākši pie dīķa un Sebastians uzrunāja svešinieku -Ko tu no mums vēlējies? Un tagad atbildēsi uz mūsu jautājumiem?-
Iesūtīja: Meitene ar melno vēdeklīti ; laiks: 11.02.2007 17:06
Es ceru ka viņam patiešam būs atbildesviņa cerīgi noteica,un pienāca klāt SetoramMan teica ka jūs varēsiet atbildēt uz maniem jautājumiem.Es gribu ziņat kāpēc mēs esam šeit,un kāpēc mani rūķis nosauca par Smaragdu?viņa jautāja skatīdamās viņam tieši acīs.
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 11.02.2007 17:13
Labdien,Setors teica sasveicinoties Ja neiebildīsiet es atbildēšu vispirms uz dāmas jautājumiem. viņiš ierīgi teica Jūs esat šeit tāpēc ka šīs ir jūsu mājas,unir pienācis laiks atgriezt īsts valdniekus.'Jūs visi sauks par Smaragdu jo tas bija jūsu priekšteces vārds vai miers viņas garam.viņš ātri noteicaTagad kas es esmu par skolotāju es `mācu vēsturi un astranomiju,bet šeit esmu lai izskaidrotu jūsu iespējas,jo tikai jūsu spējas es zinu,es uz šīs salas dzīvoju jau mēnesi gaidot jūs!viņš mierīgi runāja
ko vēl jūs gribat zināt?
Iesūtīja: Elven ; laiks: 11.02.2007 17:19
Sebastians paskatījās uz viņu -Kas par mājām manas mājas ir..- Sebastians diezgan ilgi padomājis -Labi es neatceros un ,kas par spējām man piemīt un vai tādi kā es esam dadzu?-
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 11.02.2007 17:24
Nu interesants jautājums jā mūsu ir diezgan daudz,bet Ledera ir tikai viena,visus šos gadus mūsu pasaulē tādas nav bijis! viņš skumji noteica,un apsēdās es jums palīdzēsu saprast savas spējas,piemēram tu Smaragda,piedod Ssfīra vari pārvēstoies par jebukuru radijumu kam ir sirds,bet tu Sebastia vari kontrolēt liesmu un pārvēstis par cerības fēniksu. viņa nopietni nobeidza
Iesūtīja: Meitene ar melno vēdeklīti ; laiks: 11.02.2007 17:31
Vai es tagad piemēram varētu pārvēsties par fēniksu,vai es varu pārvēsties arī par dzivnieku,un kā man to vispār izdarīt,un vai es esmu nemirstīga,un kas ir šī Smaragda,un kurš gads te ir?[/b] Safītra nobēra savu jautājumu virkni
Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 11.02.2007 17:31
Enaoli ieraudzīja Miku. Viņa bija priecīga. Brīdi pat likās, ka viņš pazudis. Vilks paspēra pāris soļu uz priekšu.
Mik! vilks ierunājās un metās pie puiša.
Vilks skrēja. Spārni lēni izgaisa. Vilka kājas nozuda. Kažoks tāpat. Tā atkal bija Enaoli. Meitene pieskrēja pie Mika un apķērās ap puiša kaklu. Viņa nelaida puisi vaļā.
Ak, Dievs! viņa beidzot palaidusi viņu vaļā izdvesa.
Enaoli nezināja, ko lai saka. Kas bija noticis? Viss atmiņā likās neskaidrs. Šī vieta likās tik pazīstama un reizē sveša.
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 11.02.2007 17:45
Meitenei aptverot puisi, puiša rokas apvijās ap meitenes trauslo vidukli, ne speciāli, bet it kā pašas no sevis, zinādamas, ka tā vienkārši vajag, ka tā neapzināti vēlas pats roku saimnieks.
Ar tevi viss kārtībā? Bija pirmais, ko Miks noteica, kad Enaoli palaida viņu vaļā un viņam nācās darīt to pašu. Uztraukts acu pāris, jau ierastajā krāsā, nopētīja meiteni no apakšās līdz augšai.
Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 11.02.2007 17:52
Ar mani viss kārtībā. Enaoli noteica, novēršoties no ainavas un ieskatoties Mika acīs. Tev nekas nekaiš?
Enaoli atkal apskāva Miku. Arī šoreiz viņa nelaida puisi vaļā kādu laiku. Pār puiša plecu meitene ieraudzīja pārējos. Tas lika meitenei atkal atlaist draugu.
Iesim pie pārējiem? Jānoskaidro, kas īsti notiek. viņa ierosināja.
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 11.02.2007 18:13
Paldies Dievam, paldies Dievam, ka ar tevi viss kārtībā. Miks lūkojoties uz sievieti, pie sevis nodomāja, tas bija kā akmens no sirds. Viņš vienkārši pamāja ar galvu, kad viņam tik uzdots tāds pats jautājums, tā apstiprinot, ka pašam nav ne vainas. Atmiņā ieskrēja tas, ka viņš gandrīz sev nogulēja asti, kas likās gan saprotami, gan nesaprotami reizē.
Pie kuriem iesim? Miks vienkārši pajautāja, kad meitene atkal viņu atlaida, tas bija gan atvieglojums, gan arī sodība. Puisis neapzināti vēlējās sajust metenes tuvumu, viņas liego smaržu, dzirdēt viņas smieklu, bet tai laikā baidījās, jo nesaprata šīs jūtas, kas viņā pašā vārījās un burbļoja. Es domāju,ka varam iet pie tiem trijiem, kas atrodas pie ezera. Kaut kā liekas, ka tā būtu pareizāk. Miks spēra pāris soļus uz ezera pusi, Nu, tu nāksi? Viņš apgriezās un, smaidam rotājot seju, saņēma savā rokā Enaoli plaukstu, un lēnām, bet neuzstājīgi atsāka virzīties uz ezera pusi.
Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 11.02.2007 18:18
Enaoli devās līdzi Mikam. Meitenes plauksta bija viņa plaukstā. Meitene piegāja puisim blakus un devās tam līdzi.
Savādi... viņa iesāka, bet tad pati iesmējās. Nē tas liekas pārāk dīvaini. Ea laikam jūku prātā. viņa nosarka no sava teiktā.
Patiesi vis likās dīvaini. Likās, ka šeit ir mājas, bet šeit...šeit bija arī kas svešs un nepierasts. Enaoli bija noraizējusies, kaut gan to neizrādīja. Bija tik patīkami atrasties balkus Mikam. Kaut arī šī tuvība baidīja.
Meitene pavērās uz trijotnes pusi.
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 11.02.2007 19:17
Viņi jau bija gandrīz nonākuši pie trijotnes, kas Miks apstājās un pagriezās pret Enaoli. Es nezinu, kur mēs esam, bet jūtos kā mājās. šī vieta mazliet biedē un atmiņas... nu jā, tās nav īpaši labi saglabājušās, bet zini, Enaoli, ka uz mani vari paļauties. Puiša sejā bija silts smaids, kas atmirdzēja acīs, mirkli likās, ka tajās parādās sudrabotas liesmas. Kā nekā mēs esam draugi, labi draugi. Smaids mirkli noraustījās, acīs it kā kaut kas apdzisa. Tikai draugi... nožēlojami... Skatiens noslīdēja līdz zaļai zālītei pie kājām. ...ko gan tu domā!... Jūs arī esat darugi, tev kaut aks nepatīk?!! Skatiens atkal tika pacelts un cieši lūkojās meitenē, lūpas atkal rotāja smaids. Tātad turpinam ceļu?
Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 11.02.2007 19:27
Enaoli skatījās puiša acīs. Uz brīdi pazibēja cerība. Cerību stariņš. Vai patiesi viņi bija tikai draugi?
Acis zibēja, bet tad. Arī Enaoli nodūra skatu. Piesaistīja zaļā zālīte. ametās skumji. Kad atskanēja ieteikums turpināt ceļu, Enaoli sameistaroja mākslīgu smaidu un lēni turpināja doties pie trijotnes.
Vairs nesaistīja domas par dīvaino apkārt. Tikai par Miku.
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 11.02.2007 20:13
Viņi bija nonākuši pie trijotnes, Labdien. Miks kā jau vienmēr, visus pieklājīgi uzrunāja, Ceru, ka pārāk netraucējam, vienkārši radās vēlēšanās noskaidrot, kur mēs īsti esam. Miks cieši raudzījās trijotnē, acis atkal ik pa laiku palika melnas, bet tad ieguva vienkārši sasodīti tumšu nokrāsu kā kompromisu starp abām krāsām, liedzot iespēju visiem apkārtnē melot... kā nekā pūķis paliek pūķis, pat to neapzinoties, un meli viņa klātbūtnē vienkārši nebija iespējami.
Miks vēljoprojām turēja Enaoli paukstu, bet sākot runāt, to cieši jo cieši saspieda un tad atlaida, lai nevienam nerastos maldīgi uzskati par viņu abu attiecībām.
Iesūtīja: Elven ; laiks: 11.02.2007 20:23
Sebastians paskatījās pienākošā acīs tās palika melnā krāsā Sebastians īsti vēl nezinādams kā itkā izrādoties pārvērta savas acis liesmās un viss uz ,ko viņš skatījās apkārt pēkšņi palika skaidrs un viņš viegli varēja redzēt to sejas ,kas palika stāvēt pie rūķa ''pusdienu galda'' viņš nodomāja ::neticami, bet es šādi redzu gandrīz visus savus sapņus..:: un viņa acis palika normālas -Sveiki man šķiet ,ka jums šie jautājumi būs jaudzod Setoram!- viņš parādija uz vīrieti ,kas stāvēja dīķa malā....
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 11.02.2007 20:25
Tu esi pūķis Mikedons un Arselas likumīgais karalis un tu esi Enaolisija esi Vilsoras karaliene!viņš noteica, tagad atbildes uz taviem jautājumiem,jā tu varētu,un jā tu esi avā ziņā nemirstīga un tevi mēs saucam par Smaragdu jo tu esi Smaragdas pēctece un tieša viņas kopja,tu vari pārvēsties ļoti koncentrējoties un sev acu priekšā izteļojaoties sevi kā radijumu kas vēlies būt,tu vari pārvēsties ,par visu kas ir dzi`vs un kam ir sirds,man liekas kukainis tu nevari būt!viņš nobeidza savu monologu ak,pareizi tagad ir 600 gads pēc spogiuļa viņš visbeidzot apklusa
Iesūtīja: Elven ; laiks: 11.02.2007 20:31
Sebastians pievērsās Setoram -Labi pieņemsim ,ka mēs visi izņemot šo Smaragdu esam valdnieki! Tad jau sanāk ,ka es esmu tavs valdnieks?- viņš skatījās uz savām rokām ,kuras atkal bija sācis pamazām apdzēst un aizdedzināt....
Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 11.02.2007 20:32
Enaoli, nolida skatienu, kad Miks atlida viņas roku, tad viņa atkal pievērsās pārējiem, kad Setors bija ierunājies.Tas likās neticami. Kas šeit notika?
Pagaidiet, šeit ir kāda kļūda... viņa neticīgi, pakāpusies uz priekšu, noteica. Kas šeit notiek!?
Enaoli sejā bija redzams izbrīns un bailes. Viņa nesaprata, kas notika un tieši tas meiteni baidīja.
Iesūtīja: Meitene ar melno vēdeklīti ; laiks: 11.02.2007 21:03
Valdnieki kas sen jau krituši,no jauna spīdēt sāks,saule atkal aus,tumsa projām zogasviņa skaļi ierunājās,pati pārsteigumā verdamās pati,Un ja kas es esmu Safīra nevis Smaragda!viņa klusi un spītīgi noteica Jūs esat Evelijā un jūs esat valdnieki,gribat vai nē,un tu neesi viņa valdnieks kamēr neesi kronēts. viņa izteiksmīgi noteica pasmaidīdama
Iesūtīja: Elven ; laiks: 11.02.2007 21:06
-Nolādēts!- Sebastians smiedamies noteica -Tad ,ko mums ir jādara vai arī ko daram tālāk? Mēs taču nevaram palikt šeit visu mūžu!)
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 11.02.2007 21:17
Miks uzlika roku uz meitenes pleca un drusku to saspieda. Puisis izjuta bailes un izbrīnu, kas nāca no Enaoli, šobrīd vairāk uzmanības tika veltīts šai sievietei, nevis pārējiem, kaut gan arī to sacītais netika palaists vējā. Jā, nevaram gan... bet ko mēs īsti darīsim tur tālāk? Ko no mums gaida tauta? Radības, kuras agrāk kontrolējām? Miks ar šo vērsās gan pie Sebastiana, kas ko tādu bija ierosinājis, gan pie otra vīrieša, kura vārdu neatcerējās vai vienkārši vēl nebija dzirdējis, kurš pirms tam bija runājis par valdniekiem.
Iesūtīja: Elven ; laiks: 11.02.2007 21:24
-Es valdīšu pār savu tautu kā ir to darījuši mani senči!- Sebastians atkal nesaprata kā viņš šo bija pateicis tad jau viņš savā balsī turpināja -Bet ko tad mums darīt mēs nevarm pavadīt visu mūžu šeit?!-
Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 12.02.2007 20:14
Enaoli sajuta kā puisis uzliek roku uz viņas pleca, bet viņa nepagriezās. Viņa bija apjukusi. Kas notika?
Likās, ka šeit jau būts neskaitāmas reizes. Viss likās tik pazīstams. Bet...biedējošs.
Kādi valdnieki? vina vēlreiz iesaucās.
Izmisums. Enaoli kļuva bāla. Viss jaunais biedēja, tomēr arī vilināja. Sirds trīcēja.
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 12.02.2007 21:59
man tāda sajūta ka šī būs īlga diena! Setors pie sevis smagi nopūtās, es varbūt arī esmu skolotājs ,bet sešas reizes skaidrot man arī negribas tā ir pēdējā reize ,vai arī es jūsu īpašumus uzticu Smaragdai,tas ir Safīrai! viņa noteica ilgodamies atpūsties Jūs esat valdnieki ,seši valdnieki kas valda pār Eveliju,gribat vai nē,ir sešas zemes,un jūs esat likumīgie valdnieki,tās ir Vilksora,mežu zeme,tā ir visstuvāk,tālāk ir Ugunslesja,pļavu un pakalnu zeme,pēc tās ir Pureseja,purvi ir viss ko tur var atrast,tad jaupašos austrumos ir Tumsas zeme,tur ir Nāves mežš un Asiņkalni,jau paāsos austrums ir Salīgsela,prēriji un kalni ,un tad ir Arsela miera osta,pļavas kalni,ezeri tur ir viss.!Jūs valdat pār Vilksoru un Arselu,bet Sebastians valda pār Ugunsleju,Smaragda tas ir Safīra ir visu valdnieku padomniece un miera nesēja ,kā jau redzējāt strīdi viņai nepatīk. viņš saguris noteica ikpalaikam jaukdams viņu vārdus un nespēdams izrunāt Sebastjana vārdu. Tagad es gribu atpūsties tāpēc jūs čētr nāciet līdzi,ja neesat paēduši paši vainīgi,mēs dosimies mežā uz kādu vietu,un jūs patrenēsoiet savas spējas,kamēr es mazliet atpūtīšos! viņš jau laimīgāks noteica un saķa soļot pa mežu nemaz neskatīdamies vai viņi seko,liekot noprast ka nevēlas vairs jautājumus.
laiks jūsu sarunām,bariņš kas ir pie rūķa arī ir laiks iepazīties un papļāpāt,es gaidu snorkes atbildi un tad jūs arī tiksiet apskaidroti
jūsu evanģēļija
Iesūtīja: Rudens bērns Renīna ; laiks: 13.02.2007 20:22
Divradzis bija pacēlis galvu, kad tika uzrunāts.-Vai tad tu mani neatceries, Safira? Taču viņa nepaspēja atbildēt, kad tika aizsaukta. Dzajs viegli papurināja galvu un domīgi vērās aizejošajā pārī. Viņi taču bija pazīstami. Iepazinušies ekspedīcijā! Taču nu atmiņas sāka bālēt. Tāpat kā tad esošais izskats, izbālēja arī citi tēli. Vēlreiz sapurinājis galvu divradzis uzsāka vieglu riksi, kas pārauga auļos ap namiņu. Pakavi viegli dunēja pret zemi.
Iesūtīja: Burbulītis. ; laiks: 13.02.2007 20:56
Mia stāvēja maliņā un lūkojās uz īsiņo rūķi.
Viņa īsti nesaprata par ko ir runa. -Kas tie par valdniekiem?- Mia jautājoši uzlūkoja rūķi.
-Mmm... Ja kāds man varētu te visu apskaidrot...-
-Ā... Un vēl... Mani sauc Mia.- viņas balss kļuva maigāka.
Iesūtīja: Elven ; laiks: 13.02.2007 21:01
Sebastians sekoja Setoram un uzsauca pārējiem trīs ,kas vēl stāvēja -Tad jūs nāksiet vai nē?- Viņš mazliet uzmaidīja un ejot blakus Setoram sāka runāt -Tādi kā mēs esam daudz? Un tu teici ,par pļavām tad mēs dzīvojam tikai pļavās vai pilsētās?- viņš ar neskaidru skatienu skatījās uz Setoru...
Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 13.02.2007 21:05
Kas te īsti notiek? viņa noteica jau klusāk, bet vēl nekā nesaprasdama. Šurp soļoja kāds divradzis. Pie bariņa bija pienākusi arī Mia. Enaoli stāvēja kā sasaldēta.Arvien viss bija neskaidrs. Kādi valdnieki? Kādi tīrumi, pļavas, kalni?
Enaoli nesaprata, ko darīt. Nekas neatlika kā doties līdzi. Enaoli paskatījās uz Miku. Acīs bija neizpratne. Patiesi, kas notika? Tad Enaoli sāka soļot , pievērsdama uzmanību visem klātesoājiem.
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 13.02.2007 21:11
nekādu jautājumu tiec galā ar inrormāciju ko tu jau zini,vai arī vērsies pie Safīras,viņa spēj atcerēties vairāk nekā tu vimaz tā izskatās viņš teica smaidot un vērojot ka divis cilvēki vismaz viņam seko.
Ak,meitenīt jūs mani pārbiedējāt,nāciet iekšā es jūs iepazīstināšu ar savu paziņu viņa gaida mūs iekšā rūķis laimīgi nododūja,soļodams uz savu mitekli
burbulīt rūķis ir tas kas rīkoja brokastis ,bet tas kas stāstija safīrai,sebastjanam ,Enoli un Mikam tas ir fēnikss,un es jūs sadaliju uz pusēm ,tāpēc jkums visu izskaidros rūķis,
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 13.02.2007 21:44
Mika roka, kas vēl joprojām stāvēja uz meitenes pleca, maigi noglāstīja viņas vaigu, nebaidies, tikai nebaidies, atceries es esmu tev blakus... Īsais glāsts vēstīja, jo tad jau puisis atkal bija satvēris meitenes plaukstu un veda to sev līdzi, sekodams aizejošajai trijotnei. Pats Miks visu uztvēra nedabīgi mierīgi, tas viss likās zināms, it kā viņš būtu dzīvojis mūžiem ilgi un uzkrājis zināšanas kalniem.
Tu tikai neuztraucies... Līdz ar saviem noteikumiem tevi neapspiež un neietekmē, lai tak viņi runā ko grib. Silts smaids tika veltīts Enaoli.
Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 13.02.2007 21:49
Glāsts nomierināja. Meitene pasmaidīja. Viņa sajuta, kā Miks ved viņu. Enaoli cieši satvēra puiša plaukstu. Sirs gavilēja. Kopā ar Miku viņa jutās labi. Likās, ka visas rūpes pagaisa. Vairs nebija šaubu. Viss atkal likās izprotams.
Enaoli uzsmaidīja puisim. Tagad viņi gāja blakus.
Viss tomēr liekas dīvaini.viņa beidzot bilda, balsī ieskanējās rūpes.Es pat nezinu kā lai to izskaidro...
Enaoli nolieca galvu. Atkal viņa bija nomākta. Prieka mirklis bija īss.
Liekas, ka esmu šeit jau ilgi, ilgi, bet tomēr viss šķiet svešs.viņs noteica un pavērās Mkam acīs. Likās, ka atkal rūpes pagaisa. Vairs negribējās par neko domāt. Puiša acu skatiens meirināja.
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 13.02.2007 22:04
Lai paliek šīs sajūtas... lai paliek... Miks pievilka sev tuvāk meiteni, un tagad ik pa laiku viņu pleci saskārās, tika ieturēta klusuma pauze, ļaujot izbaudīt šo mirkli. Vienkārši centies nedomāt par to... kad būs laiks viss pats saliksies par plauktiņiem... Tādēļ tagad neuztraucies, aiziesim paskatīties, ko tad īsti spējam... pakritīsim nabaga puisim uz nerviem. tagad sejā iezagās viltīgs smīniņš, bet skatiens cieši tika vērsts uz Enaoli, bet tad puisis saprata, ka visu laiku vēro meiteni un kaunoties nolaida skatienu
Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 13.02.2007 22:24
Nerine sēdēja rūķa mājiņā un krēsla un skatoties caur logu, šūpoja kājas. Meitenes košiilie mati bija atlaisti vaļā, un tie slīdēja pār pleciem un krēslam, un gandrīz jau skāra zemi. Atkal viņš kavē. Nekad viņš nav laikā. meitene sāka smieties. Skaļie, jautrie smiekli iespējams pat izgāja caur namiņa sienām, un varbūt sasniedza nācējus, bet varbūt arī ka nē.
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 13.02.2007 22:29
Nerine iepazīsties šī ir Mia viņš teica dīvaini pavelkot a [b] Miā šī ir Nerine,jūs papļāpājat savā starpā es tikkmēr ātri šo to pārbaudīšu,viņš teica klusi bubinmādams un iesteidzās blakus istabā.
Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne* ; laiks: 13.02.2007 22:30
Varbūt ne visi, bet čūskveidīgā asā dzirde noteikti uztvēra smieklus. Frenks viegli aizslīdēja līdz mājiņai un nu jau violeti zvīņotajai ādai liegi virmojot saulē ieskatījās pa logu. Vertikālās zīlītes uzmanīgi nopētīja meiteni, kas tik jautri smējās. Par ko tādi prieki, jaunkundz? Indigo visai pieklājīgi vaicāja līgani kustinot garo, smailo astes galu kura galā atradās kaula baltasi grabeklis.
Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 13.02.2007 22:54
Nerines acis papletās, viņas smiekli noplaka. Meitene it kā velkot elpu, it kā smejoties nokāpa no krēsla un norija siekalas. Sveiki. mazliet nervozi zilmate noteica un atkāpās soli atpakaļ. Viņa sāka nedaudz trīcēt, bet izspieda smaidu. Ak, nekas, man ienāca prāta jocīgas domas.
Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 14.02.2007 16:58
Enaoli nosarka, kad Mika bija nolaidis skatienu. Tagad arī viņa saprata, ka cieši lūkojusies puiša acīs. Tas likās dīvaini. Sajūtas bija kā pusaudzei, kas pirmo reizi devusies uz randiņu un nezina ko sacīt. Viņa izturējās kā bērns.
Saņemies.viņa sevi uzmundrināja un neveikli spasmaidīja, atkal pacēla acis un raudzījās tālumā.
Jā...viņa it kā apstprinot, neveikli noteica un tik pat neveikli pasmaidīja.
Puiša roku Enaoli vaļā nelaida, kaut arī bija jutusies neērti. Iestājās klusums. Vajadzēja to pārtraukt, jo tas lika mulst.
Jāpārliecinās, ko spējam, patiesi.viņa lietišķi turpināja.Negdās bieži uzzināt, ka esi valdnieks...
Enaoli atkal klusēja. Atkal prātā uznira jauni jautājumi par to, kas šeit īsti notika. Kādi karaļi, valdnieki? Kurš varēja atbildēt?
Iesūtīja: Meitene ar melno vēdeklīti ; laiks: 14.02.2007 19:53
'Es gribu pārvēsties par ērgliviņa puie sevis domāja iztēlodamās sevi kā ērgli,un tad pēkšņi viņa sajuta vieglumu,redze bija daudz asāka tāpat kā dzirde,viņa viegli uzlidoja augšā un apsēdā uz Sebastjana pleca interesanti vai es varu runāt šādā tēlā viņa pie sevis domāja,un tad izmeiģināja Sebastjan vai tu mani dzirdi,man izdevās man patiešām izdevās,pameiģini tu arī ! viņa klusi teica (viņš saprata),nezinādama vai viņu saprot
Iesūtīja: Burbulītis. ; laiks: 14.02.2007 20:08
Man aizbrauca, kas notiek! 
-Nu jā... Tātad mans vārds ir Mia. Un ja pareizi nopratu, tad tavs vārds ir Nerine.- meitene teica saldā balsī pētīdama pretī stāvošo stāvu. -Jā... Prieks iepazīties...- Mia vēl piezīmēja un paskatījās uz labo pusi.
-Grrr... Viņa izskatās diezgan garlaicīga. Ē... Jā... Tad jau redzēs kāda viņa būs.-
Mia atkal pasmaidīja.
Iesūtīja: Elven ; laiks: 14.02.2007 20:08
Sebastians paskatījās kā viņa pārvēršas par ērgli un nolaižas viņam uz pleca un viņš pasmaidīja -Es tevi dzirdu, tas bija patiešām iespaidīgi. Es labāk neimģināšu nevēlētos tevi aizdedzināt!- viņš skatījās uz ergi un samidīja...
Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 14.02.2007 21:47
Nerine pievērsās Miai. Sveika. Jā, esmu Nerine. viņa pasmaidīja cik vien mīlīgi spēdama un teica: Tu esi Mia, vai ne? viņa apsēdās atpakaļ krēslā un pievilka kājas pie krūtīm. Piedodiet par tādu jautākjumu, bet kas jūs īsti esat, un ko jūs darat? viņa smaidot jautāja un vairījās uzmest pat vienu nieka skatu Frenkam.
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 15.02.2007 16:46
Piekrītoš galvas mājiens, stingrāk satverta Enaoles plauksta. Par spīti visam jāatzīst, ka šeit ir skaisti, tev tā neliekas? Skatiens atkal tika pievērsts meitenei, Liekas, ka šai pasaulē būs viegli iedzīvoties, es jau tagad varteikt neatceros to, kas bija pirms mēs uzradāmies šeit. Pēkšņi atmiņā atausa aina, tāda miglaina gan, bet drīz vien tā pieņēmās spilgtumā... atmiņā atausa Enaoli maigā āda, pieskārieni, sajūtas... pēkšņi Miks atbīdījās no meitenes, tvēriens kļuva vājāks, gandrīz nemanāms, skatiens bija vērsts pavisam uz citu pusi. Mums vajadzētu mazliet pasteigties. Miks jau bija atlaidis Enaoli roku un skrēja pie Sebastiana un ērgļa, Kur palika tā, skaistā meitene? jau blakus pie Sebastiana Mikelandžello jautāja, Un ļoti skaists ērglis, kur tu jau tādu paspēji dabūt?
Iesūtīja: Elven ; laiks: 15.02.2007 16:56
Sebastinas paskatījās uz viņu un pasmaidīja -Šī ir tā meitene!- viņš teica norādīdams uz ērgi. -Diezgan iespaidīgi vai ne? Šķiet ,ka mēs nēsam pat īpaši iepzinšies mani sauc Sebastians!- viņš teica sniegdams roku uz Mika pusi....
Iesūtīja: Meitene ar melno vēdeklīti ; laiks: 15.02.2007 17:04
Safīra nolaidās no puiša plrca un atkal pārvērtās par sievieti,bet viņai vairsnebija sava iepriekšējā izskata mati bija sniegbalti un āda arī,vienīgais kas bija saglabājies bija spilgti zilās acis Safīra viņa teica pasniedzoty roku pameiģini tagad es gribu redzēt kā izskatās fēnikss! viņa sajūsmināti teica
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 15.02.2007 17:12
Puisis no sākuma saņēma Sebastiana roku, jo tas to pasniedza pirmais. Prieks iepazīties, Mikeladžello, bet parasti jau Miks. Atlaidis Sebastiana roku, viņš saņēma Safīras roku, Prieks arī ar jums iepazīties un jūsu spējas tiešām ir iespaidīgas, nav ko pielikt vai noņemt. Arī Safīras roka drīz tika atlaista. Jūs spējat pārvērsties par Fēniksu? Miks neticībā skatījās uz Sebastianu, bet tad jau pārsteigumms pazuda, ja jau viņš bija svešā pasaulē, tad kādēļ, lai te kāds nevarētu pārvērsties par fēniksu. Un ja tā godīgi, ja atmiņa mani neviļ, tad mēs bijām vienā ekspedīcijā, tikai atmiņas tādas pabalējušas, ja tā drīkst teikt.
Iesūtīja: Elven ; laiks: 15.02.2007 17:20
Sebastians pasniedza Safīrai roku un pasmaidīja un maigi saņēma -Labi, cerams ,ka viss būs kārtībā!- viņas roku tad viņš sajuta ,ka viņa roka atkal sāk kņudēt un viņa plecs jau bija sācis degt, bet roku viņš tomēr neatlaida...
Iesūtīja: Meitene ar melno vēdeklīti ; laiks: 15.02.2007 17:49
Meitene juta kā puisis pārvēšas un kā viņa pārvēšas reizē ar viņu,viņa jutās tik silti un mīļi,līdz viņa lēnām sāka,pārvēsties par putnu līdz ar Sebastjanu Interesanti vai katru reizi kādam pieskaroties es pārvētīšos? viņa skaļi jautāja ,vairāk sev nekā citiem
Iesūtīja: Elven ; laiks: 15.02.2007 18:03
Sebastians atkal sajuta ,ka viss viņa ķermenis izplūst un pārvēršas liesmās, tad viņš ar savām fēniksa acīm paskatījās uz otru fēniksu ,kas atradās viņam pretīm -Nu Sīra kā patīk atrasties fēniksa ādā? Nevēlies mazliet palidot?-
Iesūtīja: Meitene ar melno vēdeklīti ; laiks: 15.02.2007 18:12
Interesanti,man patīk,nav brīnums jka es esmu miera neseja man tak nav savas dzimtas es esm,u jūs visis un tikai es viņa noteica un uzspurdza debesīs un sāka lidōt vēl augstak līdz viņa ieraudzija jūru tālumā vīdēja zeme skats bija fantastisks,liesmas kas apņēma viņas fēniksa ķermeni nebija tādas pašas kā tās kas apņēma Sebastjanu tās bija dauzd gaišākas vēl mazliet un tās būtu baltas, Ak,dies man sāk patikt šāda dzīve interesanti kas es biju agrāk atceros tikai savu vārdu? viņa jautāja iktkā domādama ka debasis viņai atbildēs
Iesūtīja: Elven ; laiks: 15.02.2007 18:16
Sebastians uzlidoja debesīs uzreis pēc Safīras un apstājās viņai blakus -Patiešām iespaidīgs skats!- viņš saktījās uz jūru ,bet pārsteidzošā kārtā varēja saskatīt zemi ,kas atradās ļoti tālu un ar cilvēka acīm viņš nekad to nebūtu tik skaidri redzējis. Tad viņš pacēlās vēl augstāk un izlidoja dažus lokus un pēc tam atkal apstājās blaksu Safīrai...
Iesūtīja: Meitene ar melno vēdeklīti ; laiks: 15.02.2007 18:26
l1īdz zemei bija aptuveni divi km, Es gribu uz turieni,es redzu sava mājas viņa apjukusi noteica redzi tu kur `tā platā upe sadalās vai satek kopā,tur ir manas mājas,vietā kur valda miers,un saticība,es lidoju uz mājām, viņa nepārliecinātya teica un sāka lēnām lidot uz turieni,nolidojusi mazu gabaliņu viņa sajuta ka nezināms spēks viņu velk atpakaļ,viņa pal;ika uz vietas un ar skumju skatienu to palika vērojot
ooc;es par to spēku neizdomāju tā ir ev_angel ideja
Iesūtīja: Elven ; laiks: 15.02.2007 18:32
Sebastinas paskatījās uz leju un uz saviem spārniem kad viņš ieraudzīja ,kad Safīra lido prom viņš nobļāvās -pagaidi es lidošu tev līdzi!- ,bet kad Safīra apstājās viņš izdarīja to pašu un palika stāvot un skatoties uz otru fēnkisu ,kas atradās debesīs -Kāpēc tu apstājies?- viņš maigā balsī noteica....
Iesūtīja: Meitene ar melno vēdeklīti ; laiks: 15.02.2007 18:37
Pameiģini aizlidot tālāk viņa sarkastiski teica mums pēc iespējas drīzāk ir jādodas uz turieni,mana pils tā ir tukša viņa skumīgi noteica,un sāka lēnām virzītieas atpakaļ, Nebīsties ne nieka! viņa teica un gaisā atkal pārvērtās par cilvēku,brīdi viņa krita un nu bija jau dūja,kas spoži laistijās pirmajos rīta saules staros
Iesūtīja: Elven ; laiks: 15.02.2007 18:43
Sebastians sāka strauji laisties lejā un kaut arī viņa ātrums bija ļoti liels viņš nolaidās mierīgi un klusi, tiklīdz viņš bija nolaidies viņš pārvērtās atpakļ par cilvēku un piesteidzās pie tā sauktā skolotāja -Atgriežamies mājās! Mūsu mājās manā karaļvalstī!- viņš pārliecinošā balsī viņam teica...
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 15.02.2007 19:22
Mēs to nevaram ,pār zemi šobrīd valda Elestaros,viņš ir iekarojies visu zemi,un smieklīgākais ir tas ka viņš ir dēmons,un viņi nekad nebija pametuši asinjs kalnus līdz šimSetors teica apsēžoties [b] Jums ar Sāfīru klabi sanāk,vērodams kā dūja nolaižas uz zara kas tieši pārliecās ūdenskritumasm unezeram ap to viņa pārvērtās par cilvēku un iekrita ūdenī,te viņa bija zivs te nāra te atkal cilvēks ,Setors skaļi smējās
vērojot šo parādību.
Iesūtīja: Elven ; laiks: 15.02.2007 19:40
Sebastians arī iesmējās -Kā tas ir dēmons un vai viņš ir pārņēmis visas zemes? Vai viņam ir sava armija?- Sebastians uzdeva vienu jautājumu pēc otra....
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 15.02.2007 20:28
cilvēka ķermenis kas viscaur ir melnā krāsā un viņš kontrolē elektrību,vienu laiku karaļu nebija bet visi dzīvoja saticīgi,viņš sanaidoja tautas un viņam bija kas līdzīgs karaspēkam ,viņš varēja ielausties visur!setors skumji noteica
Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 15.02.2007 20:59
Meitene atkal nodūra acis, kad Mikas bija viņu pametis, aizgājis. VIņa negāja līdzi. Viņa vērās tālumā, ielikusi rokas bikšu kabatās. Domas rosījās ap šo pasauli. Tā nelika mieru. Cauri šīm domām strāvoja domas par Miku. Tās šķita spēcīgākas un drīz vien pārņēma meitenes prātu. VIņa paskatījās uz puisi, kurš stāvēja nu jau pie diviem fēniksiem, kuri uzspurdza gaisā.
Enaoli noskatījās kā abi cilvēki pārvērtās fēniksos. Miks šķita aizrāvies ar šo sakatu. Meitene vēlējās, lai arī viņai jaunais vīrietis pievērstu tik daudz uzmanības. Izņēmusi rokas no kabatām, Enaoli aizvera acis. Viņa juta, ka to spēj. Spēj atkal pārvērsties vilkā kā pirms tam. Likās dīvaini, ka doma, ka esi vilks likās pati par sevi saprotama, bet pasaule visapkārt...
Enaoli sajuta pārvērtības. Drīz vien rokas pārvērtās par ķepām. Ķermeni sedza pelēs amatojums. Uz muguras bija spārni. Enaoli pavēdīja ar tiem, kamēr priekšķepas pieskārās zemei. Tad vilks noskurinājās un atkal paplivināja sparnus. Tas izvingrināja asti, paskatījās uz Miku, kurš stāvēja netālu.
Lēniem soļiem Enaoli dvās uz viņa pusi. Soļi bija nedzirdami. Pat zāles stiebrs neiečaukstējās zem viņas soļiem.
Iesūtīja: Burbulītis. ; laiks: 16.02.2007 19:02
-Jā... Nu laikam jau tā sanāk. Mans vārds ir Mia.- meitene izstostīja. -Es, kas es esmu? Es esmu...- meitene nezināja ko īsti atbildēt. Viņa ieturēja īsu pauzi un atkal atsāka, -nu pēc profesijas psiholoģe.- Mia sāka apsvērt, vai to vispār vajadzēja stāstīt vēl nepazīstamajai meitenei. -Ak jā... Varētu tikpat labi jums uzdot tādu pašu jautājumu. Ko jūs te darāt?-
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 18.02.2007 17:57
Miks pavadīja ar skatienu abus fēniksus, kad sajuta tādu kā kustību sev aiz muguras. Nē, viņš to ne dzirdēja, ne redzēja, ne kā savādāk sajuta, tā bija kā papildus maņa, kas vienkārši lika zināt, ka tur kas ir un pat tieši, kas tur ir. Enaoli... Vīrietis mierīgi pagriezās un palūkojās uz vilku, Ak, Enaoli... Viegls smaids rotāja viņa seju, puisis apsēdās zemē, turpinot lūkoties vilkā un gaidot, ko tas darīs tālāk.
Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 18.02.2007 19:45
Enaoli priecīgi novicināja spārnus. Vilks apsēdās iepretīm Mikam. Tas piekļāva spārnus un nedaudz pielieca galvu. Acis vērās Mikā vairāk ar skumjām nekā ar prieku, taču varbūt puisim tikai izlikās, jo pēkšņi vilks noskurinājās un tad atkal palika sēžam. Acīs rotājās prieks.
Tad vlks ierunājās, tikai tā lūpas nekustējās, taču teikais bija dzirdams visiem.
Ak, Mik.viņa jautri noteica un palieca galvu uz otru pusi.
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 18.02.2007 19:54
Estors smejoši lūkojās uz jauniešiem, žēl ka es neatceros ar ko toreiz aprecējās Smaragda,! viņš skumji pie sevis nodomāja bērni nāciet tuvāk viņš`uzsauca enoli un mikam varat atkal mani iztaujāt! viņ`w manāmi žirgtāks noteica
Iesūtīja: Meitene ar melno vēdeklīti ; laiks: 18.02.2007 19:57
Safīra laiski pārvērtās no viena dzivnieka par otru viņai tas ļoti patika vēl projām peldot viņa vaicāja Setoram vai es esmu nemirstīga un vai šei dzīvo cilveki?
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 18.02.2007 20:18
jā tu esi gan mirstīga gan nemirstīga ja r=u pārvērties par pūķi tad nemirstīga ja par zivi tad mirstīga,šeit dzīvo pāris cilvēki ,bet viņi dzīvo vienatne un klejo bezgalīgi,vienīgais kamā viņi ir noderīgi ir medicīna! viņš nopietni atbildēja
atgriezies rūķi palūkojās un triojotni ujn noteica savācaties visi kopā jums laiks doties uz Evelijuviņš pacilāti noteica un izgāja āŗā no namiņā,uz plāviņu kur palika gaidām pārējos
piedodiet bet man ir slepkavnieciskas tieksnmes un kas neatvilksies to nomušīsu...
Iesūtīja: Elven ; laiks: 18.02.2007 20:27
Sebastians klusā balsī noteica -Kāpēc mēs nedodamies prom ,bet paliekam šiet? Un vai es patiešām nevarētu uzvarēt šo dēmonu?- viņš palika stāvot un skatoties...
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 18.02.2007 20:31
Mēs dosimies šodien un jūs viņu uzvarēsiet,mums jādodas pie rūkā viņam bija jāapskaidro pārrējie,vismaz es ceru ka viņš tā izdarija![/b] Estors noteica pieceldamies un pamājot ar roku pārējiemNĀCIET mums laiks doties viņš noteica un sāka iet
Iesūtīja: Rudens bērns Renīna ; laiks: 19.02.2007 16:46
Džavannijs nesteidzīgi straujā, taču ne pilnīgi straujā riksī aprikšoja apkārt rūķa namiņam un tuvējajam klajumam, solis nesteidzīgi tika palēlināts, kad varenais dzīvnieks tuvojās dīķim un vītolam, vietai, kur bija pamodies. Sapurinājis baltās krēpes un zirdziskai nosprauslojis, Džajs apstājās koka paēnā un pavērās uz pārējiem biedriem, ar kuriem kopā viņš bija bijis ekspedīcijā. Daži bija pārvērtušies, pat ļoti, citi atkal saglabājuši gandrīz visu sevi. Džajs pats bija pārvērties. Vienīgi siltās brūnās acis liecināja par to, kas viņš patiesībā ir, kas viņš bija. Vismaz ārēji.
Vēlreiz sapurinājis krēpes, liekot stāvajiem, garajiem ragiem nedaudz draudīgi šūpojoties, Džajs nesteidzīgā riksī tuvojās bariņam, kurā bija divi ugunīgiem, lidojošs vilks(vismaz vilks, kas apveltīts ar spārniem) un Miks, vienīgais, kuru skaidri Džajs atpazina, un gandrīz vienīgais par kuru nebija paŗliecināts, ka tas tiešām ir viņš.
-Atvainojiet, ka traucēju.- apstājoties pāris platus soļus no mazliet izkliedētā bariņa, Džajs ierunājās. Viņš reti kad sāka sarunu pirmais. Šis bija izņēmums. -Varbūt jums kādam ir skaidri zināms, kas varētu notikt tālāk? Man ir zināms, kas es šeit itkā esmu, bet nav skaidrības par to, kāpēc es šeit esmu un kas tagad būtu jādara.- divradzis runāja pieklājīgi, vairāk uzmanības veltot vissvešākajam šajā pulciņā - otram fēniksam.
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 19.02.2007 17:15
ooc: mini lūdzu precīzāk kuram fēniksam,...un viņi vairs nav fēniksi,palasi postus
Sveiks DZavannij ,nezinu vai tu jau zini,kas un kā bet atbildēšu uz taviem jautājumiem,nu nezinu kā īsti jūs transportēt ir izdomājis rūķis,bet jūš jau šodien dosities un Eveliju pareizāk uz Vilksoru un Arselu pie pašas upes ūdeņim jo tāl;āk doties var būt riskanti,ko tu darīsi tālāk izlem pats vainu dzīvo Safīras valstībā līdz viņš ieņēm arī to un es saku tā atrodas upes vidū un cik es zinu jums ir vajadzīgs plašums,tādejādi atstājot savus ciltsbrāļus nežēlīga irāna varā ,vai nu palīdzi viņiem un valdipār viņiem. setors žigli norunāja un turpināja atgrieszties pļaviņā
Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne* ; laiks: 19.02.2007 17:28
Pa kuru laiku vieta bija mainīta pat Frenks nebija pamanījis, bet viņš atradās blakus dīķim veldzēdams savu dīvaino kāri pēc ūdens, iemērcēdams asti dīķī. Garais izstieptais ķermenis bija manāmi atdzisis. Spilgti violetie mati kontrastēja ar apkārtni. Indigo domāja, precīzāk mēģināja saprast to ko bija sapratuši uz ekspedīciju aizčāpojušie. Piedevām kādēļ viņš pats nebija devies līdzi ekspedīcijā? Viņam bija jāzin un jāsaprot ko viņš spēj un kāds tad īsti ir tas indigo dzīvošanas paradums. Tikai tagad Frenks saprata, ka uz rokām viņam ir trīs pirksti. Uz mirkli iestājās šoks. Viņš pie tā tik ātri pierada, ka pat nepiefiksēja divus iztrūkstošos pirkstus. Puisis domās aizklīdis pētīja savu ķermeni gandrīz vai kā mazs bērns. Attāls cerību stariņš lauzās no neziņastumšajiem mākoņiem censdamies rast atbildes, tās atbildes ko citi jau bija saņēmuši.
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 19.02.2007 18:19
Pēkšņi Frenkam blakus pierāpoja paliela ķirzaka ,un apgūlās uz akmenns kas bija tieši acu augstumā Frenkam u klusi teica Vai tu sei jaunais valdnieks? tas bija klus ,bet ļoti uzstājīgs jautājums,ķirzaka lēni palocija asti un šaudija mēli.
runā ar ķirzaku tā tev atbildēs
Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne* ; laiks: 19.02.2007 18:27
Manāmi iztraucēts no domām Frenks netīšām pavēcināja asti par spēcīgu un ar ūdeni apšļakstīja daļu no dīķa apkārtnes. Jā, laikam tā sanāk. Indigo domīgi apsvēra un skatījās uz ķirzaku. Tāpat kā pretī guļošais rāpulis arī viņš ik pa laikam šaudīja mēli, visai dīvains reflekss patiesībā. Vai tev ir kas sakāms attiecībā uz to?
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 19.02.2007 18:37
Jūsu majestāte,ššš...... es apsveicu jūs ar ierašanos un vēlos veikt uzticības zvērestu un kļūt par jūsu pirmo palīgu uz šī sala!'ķīrzaka iespaidīgi norunāja un salieca asti un nolaida galvu savā veidā paklanīdamies.
Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 20.02.2007 14:16
nerine pasmaidīja. Esmu Nerine. Rūķa draudzene. Viņš man daudzreiz palīdzējis, tā nu...
Kas ir psihologs? viņa viegli izbrīnīta jautāja, un tad sekoja aicinātājam, izejot no būdiņas un uzsaucot arī Miai, lai viņa nāk šurpu. Nerine pieskrēja pie strautiņa, bet pēkšņi sastinga kā ietriekusies neredzamā sienā. Acis bija platas un pievērstas Frenkam.
Iesūtīja: Burbulītis. ; laiks: 20.02.2007 15:14
Mia bija sekojusi Nerines aicinājumas viņai sekot un izgāja ārā no rūķa būdiņas.
Pēkšņi viņa pamanīja, ka blakus stāvošais indigo runā ar kādu radību. Mia redzēja ķirzaku.
-Viņš un valdnieks?-
Iesūtīja: Rudens bērns Renīna ; laiks: 20.02.2007 15:27
OOC:Manuprāt es pietiekami skaidri apteicu ar kuru vēlos sākt sarunu. Bez tam Džajs bija redzējis, ka abi pārvēršas par fēniksiem un tādēļ nolēma uzrunāt svešāko, jo Sebastianu viņš jau pazīst, mazliet.
Divradzis vēlreiz sapurināja galvu. Informācijas uzreiz bija pārāk daudz un tā neveidoja īpaši loģisku saitīti pie kuras varētu pieķerties rāmais prāts. Kāda velna pēc viņam būtu jāpaliek uz salas? Kāpēc viņš vispār bija šeit!? Tas palika neatbildēts. Valdnieks jau ir tikai vārds, tukšs vērds bez nozīmes, ja nezini nedz savas tiesības, nedz pienākumus.
Nedaudz grūti nopūties, divradzis apgriezās un lēnā solī sekoja aizejošajiem. Krūtīs klusi gruzdēja cerība, ka turpmākā ceļa laikā ieviesīsies kaut neliela skaidrība.
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 20.02.2007 16:08
Miks turpināja raudzīties uz vilku, acis rotāja prieks un nebēdnība, Zini, es... Puisi pārtrauca divradzis, kurā viņš atpazina Džeju no ekspedīcijasm, un jau atkal, kad Miks vēlējās atbildēt, viņš tika pārtraukts. Tas jau paliek kaitinoši. Pie sevis tika nodomāts, bet pats puisis nenoskaitās ne pa drusku, it kā viņš būtu nodzīvojis tik ilgi un redzējis tik daudz, ka tāds nieka atgadījums nevarētu saviļņot šo mieru, kas kā spugulis bija pieredzējis visādus laikus gan labus, gan sliktus. Vai iesim, Enaoli? Vīrietis bija piecēlies kājās un nopurinājis no drēbēm netīrumus. Vai vēlies vēl drusku pastaigāt un papētīt apkārtni? Miks viltīgi pasmaidīja un paša acis vēstīja, ka pašam puisim labāk patiktu otrais variants.
Iesūtīja: Meitene ar melno vēdeklīti ; laiks: 20.02.2007 18:05
Safīra pārvērtās no viena zvēra otrā tas sahgādāja viņai milīgu prieku un labsajūtu,pēkšņi viņa ievēroja ka kāds viņu vēro,pamaņijusi ka tas ir divradzis viņa piesoļoja viņam klāt,šobŗid viņa bija sniega tīģeris, ak,dies cik karsti,varbūt šī nav īstā forma,jāpameiģina pārvērstioes par ko līdzīgu viņam varbūt tad varēs uzsākt sarunu viņa intriģēti domāja,un pēs mirkļa bija vienradze ,sniegbalta,ar gandŗiz baltu ,bet tomēr sudrabainu =ragu,vņa piejāja viņam klāt kā tevi sauc es tevi neatceros,man liekas ka es nevienu neatceros! viņa skumīgi noteica sākdama soļot viņam blakus
Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne* ; laiks: 20.02.2007 22:02
Negaidīti, ķirzaku puikiņ, nomierinies, esmu parasts indigo. Neskatoties uz titulu. Frenks pasmaidīja, uz zaļganzilās ādas tas izskatījās visai komiski. Tu vari kļūt par manu palīgu ja tu tā vēlies, bet ar vienu nosacījumu, vai tu vari man pastāstīt ko vairāk par šo čūskveidīgo rasi, kas es esmu? Dīvainas senas balsis ducina man galvā, bet es nespēju saprast ko tās stāsta par pagātni. Indigo izlaida divmetrīgo asti pa zālāju tā, ka astes grabeklis netīšām pieskārās Nerinei. Frenks automātiski paskatījās uz meiteni ar spicajām ausīm, ar viņu indigo jau bija runājis, bet Nerines rīcība bija kaut kāda dīvaina, neadekvāta. Viņa izturējās kā zemē iemieta, bet kādēļ? Vai kas noticis jaunkundz? Atkal jau atskanēja zemi šņācošā balss.
Iesūtīja: Elven ; laiks: 20.02.2007 23:04
Sebastians pagriezās pret Setoru un pārliecinātā balsī teica -Kāpēc mēs nevaram doties pieveikt šo dēmonu? Un kāpēc mums ir jādodas ar kājām ,ja mēs spējam lidot?- viņš saspieda roku dūrē un tā līdz elkonim pārvērtās liesmās to atlaidis no viņa rokas aizlidoja uguns bumba ,kas trāpija tuvējā kokā un tā zari nedaudz apdega.....
Iesūtīja: Rudens bērns Renīna ; laiks: 21.02.2007 12:01
Džajs ieintriģēti paskatījās uz vienradzi, kas sāka soļot viņam blakus. Balss bija pazīstama, šķeit arī acis. Nirkli parakājies atmiņu dzīlēs, divradzis atrada eispējamo atbilstību, arī pēc spējām.
-Pāŗka daudzkas ir noticis īsā laikā. Daudzi mēs esam paŗvērtušies gandrīz pilnīgi, izskata ziņā. Atsvaidzināšu tev atmiņu, esmu Džavannijs, bet parasti mani dēvē par Džaju, Safīr.- zirga purnā šķita atvizam viegls smaids. Iepreikš grūtais solis šķita kļūstam nedaudz vieglāks.
-Tam kas es biju iepriekš, vairs nav nozīmes. Tagad esmu divradzis.- viņš klusi piebilda.
Iesūtīja: Meitene ar melno vēdeklīti ; laiks: 21.02.2007 13:04
kas tu esi es zinu,bet tavs vārds šķiet nepazīstams,atmiņās valda migla,es atceros tikai dazūs attēlus, nemaz nē es atceros daudz ko es atceros iepriekšējo dzīvi v,gandrīz visu izņemot pēdējo mēnesi,bet arī šīs atmiņas ir atālas!Man tev k`divradzim jautājums tev nav bail no tā kas būs,no tā kas var notikt ar tevi,tev nav bail tik nepieņemtam,kļūt izstumtam savējo vidū,kā nē kā tu viņus pameti,jau ļoti sen,un te pēkšņi atgriezies un atkal gribi valdīt? viņa ieintresēti jautāja,meiģinot izvilkt pēc iesējas vairāk emociju no viņa un lēnām soļōjot viņam blakus,ik pa brīdim ar asti dzenot prom neredzamas mušas
Iesūtīja: Rudens bērns Renīna ; laiks: 21.02.2007 15:52
Divradzis kļuva domīgs. Pēdējais jautājums lika paurķēties sevī dziļāk, uzzināt ko vairāk. Viegli pagrozijis galvu, liekot nošūpoties vītajiem ragiem, Džajs nesteidzīgi iesāka runāt.
-Es ne vienmēr esmu pieņemts un izstumšana mani nebaida. Ja esi viens, tu vari būt brīvāks. Citu klātbūtnē ir jāpiesargās kādam neiebakstīt, kādu neaizvainot. Sabiedrībā jāmāk dzīvot, vai es to šeit spēšu, vēl nezinu, tādēļ nebaidos. Kāda nākotne pienāks, tāda tā jāpieņem.
Ja viņi mani nepieņems, es sapratīšu.
Par valdīšanu gan vēl nerunā. Mani sauc par valdnieku, bet es pats nejūtos kā valdnieks. Es nezinu skaidri kāda ir mana tuata, kura itkā jāpārvalda, es nezinu kādi ir mani pienākumi, kādas tiesības. Tas visu padara vēl sarežģitāku. Es negribu pieļaut smagas kļūdas. Jau mazās ir grūti izlabot.- pie pēdējajiem vārdiem, Džajs sapurināja galvu vēl spēcīgāk, izpurinot krēpes. Tas pilnīgi skaidri pauda viņa noledzošo attieksmi.
Iesūtīja: Meitene ar melno vēdeklīti ; laiks: 21.02.2007 16:25
Kā skatos ,tevi nevilina vara! viņa jautri noteica Vai tu mūžīgi taisies šaubīties,un bīties nezināmā,vai tev bail no tā kas mūs sagaida? viņa jautāja man jāizsiež patiesība no viņa ,tas ir jauzina pirms notiek kāda nelaime! viņa satraukta domāja un nespēja saprast ko īsti viņa dara
Iesūtīja: Rudens bērns Renīna ; laiks: 21.02.2007 16:33
Divradzis mazliet samulsis apstājās un pavērās uz vienradzi.
-Es nebaidos no tā, kas sagaida, nebaidos no tā, kas būs priekšā. Ja vajazēs, es cīnīšos, ja nevajdzēs, būšu malā.- viņš atkal atsāka soļot, šoreiz soļus sperdams tā kā apdomīgi.
-Nezināmā ir pārāk daudz, lai no tā baidītos. Tad būtu jābiadās no visas pasaules! Nezināmais ir radīts tam, lai to padarītu zināmu. Visamaz sev. Šobrīd šeit es vēl jūtu pārāk daudz sev nezināma, tāpēc neko nevaru skaidri pateikt.-
Iesūtīja: Meitene ar melno vēdeklīti ; laiks: 21.02.2007 16:45
kam tu nostāsies blakus ,vai tu spēsi stāvēt pāri tam kam ir vara ,vai tu spēsi viens iestāties par savu ticību,vai tu spētu mani nogalināt ,ja es tev traucētu? viņa skarbi jauta`ja,ļaujot runāt evis saprātam ,bet emocijām ,tam kas viņa bija Vai tu arī pēc nāves vēlēsies te palikt?tā bija kā pārbaude,jautājums sekoja jautājumamvai tu mīli visu ko redzi sev apkārt? viņa jautāja ar miglainu skatienu,tas vēstija visu un neko
Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 22.02.2007 12:37
Vilka acis staroja. VIņs nepievērsa uzmanību apkārtējiem. Nevienam nevajadēja viņus traucēt.
Iesim...papētīt apkārtni.vilks draiski noteica, un piecēlās kājās. Tas izleta spārnus.
Enaoli jutās labi vilka veidolā. VIņa negrasījās pārvērsties. Tā vismaz Miks viņai pievērsa uzmanību.
Vilks pagriezās uz iešanu. Tas atskatījas uz Miku un lēniem soļiem devās uz priešu, tā lai Miks varētu vņupanākt. Ik pa bīdim Enaoli atskat'jās vai puisis seko. Vņa nejutās vinīga. Viņa varēja nākt un iet, ja jau patiesi bija valdniece. Tā vismaz viņai bija teikt. Kurš kaut ko varēja aizliegt?
Diena likās pasakaina. Nu viss likās saprotams. Likās, ka viņa jau šeit bija dzīvojusi ilgi.ikās, ka pazūd pēdējās atmiņas par ekspedīciju. Tā pat bija labāk. Pazuda visas rūpes.
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 22.02.2007 12:44
pēc brīža viņi nonāca piekrastē,no ūdens pacēlās lieli klints bluķi uz tiem sēdēja nāras,gozēdamās saulītē pīema viena otrai matus,pulēdamas dārgakmeņus,kas bija uz to rokām un vidukļa un matiem,to zilie mati spīdēja kā sudrabs,sejkas bija jaunavīgas unn pārgalvīgas,acis atgādināja tumšus un dziļus okeāna ūdeņus,astes tām bija dažādos toņos,viņu ādā bija tā kā ieauguši dārgakmeņi,āda bija viegli zilgfana,tās bija pasakaini skaistas un melodija ko tās dzidāja ārī.
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 22.02.2007 14:25
Enoili piekrita puiša otrajai domai, un tas Miku iepriecināja vēl vairāk. Meitene jeb vilks sāka iet uz priekšu, brīžiem puisim nācās skriet, lai panāktu vilku, uz mirkli Miks atrāvās no zemes un skatījums uz šo vietu mainījās, rokas sāka pārvērsties atkal par ķepām, bet tad jau atkal viss bija kā iepriekš, puisis skrēja tur pat pēc daiļās vilcenes. Viņi nonāca pie ūdens, nāras bija burvīgas, bet skatiens vēlējās visu laiku atgriezties pie vilcenes sev blakus. Skaisti... kā tev liekas? Miks apsēdies blakus Enaoli, jautāja. Pēc brīža jau puisis bija apgūlies uz muguras un raudzījās zilajās debsīs, acis atkal bija kļuvušas melnas.
Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 22.02.2007 14:53
Enaoli sēdēja smiltīs blakus Mikam. Ķepas nedaudz iegrima irdenajās smiltīs. Viņa lūkojās tālumā, ieklausīdamās nāru dziesmā.
Jā. Skaisti. klusi noteica Enaoli un paskatījās uz nārām.
Tās viegrātīgi sukāja viena otrai matus. Enaoli nedaudz juta skaudību pret šīm būtnēm. Skaitums un valdzinājums. Nāras tā bija izslavētas ar savu skaisto dabu. Viņai bija bail, ka Miks neiemīlas viņās. Viņu attiecības tā bija trauslas un brīžam drudēja pat salūzt, bet vienmēr kāds nezināms spēks kā ar līmlenti tās salīmējis.
Enaoli paskatījās uz puis, kurš gulēja blakus. Viņa pasmaidīja. Viņa bija laimīga, ka Miks viņai ir blakus.
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 22.02.2007 15:03
kāda nāra ,kas bija vistuivāk krastam ,un kura izskatijās visjaunākā un reizē visvecākā,pamanijusi ka tiek vērota izpeldēja smiltīs,un skumj noskatijās divu cilvēu laimē Apzinaties šo mirkli,mēs neesma sabiedriskas,bet mēs jūs sargāsie,jūs alkstat miera,ko ūdens varētu jums sniegt,mēs esam redzējušas tālas zemes,mēs esma redzējušas tādus skatus par ko jūs tikai sapņoja,bet mēs nedrīkstam pieskarties pat ja kādu mīlam,jums ir dots prieks pieskarties,neizniekojiet to! vina skumji skatīdamās,uz viņiem noteica un ieslīdēja atpakaļ ūdeņi ,pārējās tai sekoja ,tš sapeldēja barā,un vēlreiz uzmeta viņiem skatienu, pasakiet saviem draugiem,ka mēs jūs neaiztiksim ,un neviens cits to nedarīs kamēr būsiet uz ūdens! noteica nāra ,kas bija ar viņiem runājusi,kamēr pārējās ienira dzelmē,tā vēl brīdi skatijās uz viņiem un ienira līdzi māsām
Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 22.02.2007 15:08
Enaoli saslēja spārnus un klusījās, ko teica nāra. Viņs bija piecēlusies uz visām četrām.
Nāras vārdi aizkustināja. Enaoi acīs rotājās skumjas. Viņa paspēra soli uz nāras pusi, bet tad jau tā bija iepeldējusi jūrā. Lai arī no sākuma viņa pret šīm būtnēm bija nedaudz skaudīga, nu viņa juta žēlumu. Varbūt pret sevi?
Viņa raudāja, bet droši vien, ka Miks to nemanīja, jo asaras paslēpās vilka peēkajā kažokā.
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 22.02.2007 15:42
ķirzaka priecīgs sāka šūpot galvu,es esmu tikai divsims gadu vecs,es nezinu no kā mēs īsti esam cēlušies ,tās stāsta par laiku ka mēs bijām brīvi,un dzīvojām Aizspogulijā,man tēvs pirms nāves sacija ,ka tur toreiz vis bjis perfekti,līdz cilvēki izdomāja meltāla bultas,daži mums uzbruka mēs devām pret spēku viņi sāka bīties,un mēs tos atstājām nnomiernāties,pie viņiem palika izredzētie,viņiem bija jāpazziņo ,kad viņi saprot savu kļūdu,bet viņi nesaprata,viņi aizmirsa ,tāpat kā izredzētie,bet nu jūs esat atpakaļ,nu jūs aizdzīsiet prom tos kas neļauj būt brīviem,Aizspogulijā esot vis skaistākie meži,vai tā ir taisnība? viņi ieintresēti nobeidz varēja pilnīgi just ka gais ap viņiem kļūst stīvs.
Viens pēc otra lēnām visi ieradās pļaviņā ,rūķis bija apsēdies uz kāda akmen un tagad vēroja pērējos,,viņam blakus stāvēja milzīga maizveidīga soma pārtiku es jums nevaru iedot,bet dāvanas es jums pasniegšu, rūķis laimīgs noteica un sviniģi sāka rakāties somā,vispirms viņš izvilka divus zobenus,un devās pie Frenka lai tev labi kalpo! viņš apmierināts noteica un atgriezās pie somas,un izvilka vēdeklīti no stipra mētāl;a un noasinātām malām,tā vidū bija trīs sarkani rubīni asis lāšu formā ceru ka noderēs,tāpat kā frenka ieroči šis ir piederējis jūsu senčiem!viņš teica svnīgi paklanīdamies un pasniedzot dāvanu Mia,atgriezies pie somas,viņš izvilka sudraba vairgu,ar sarkanu fēniksu uz tā tas tev Sbastjan ,lai aizsargā tevi no uzbrukumiem! somas izmēri bija samazinājušies uz pusi,viņš izvilka divas mazas melnas kastītes un devās pie Safīras un Džaja,vienu kastiti viņš pasniedz Safīrai šis te piederēja iepriekšējai miera nesējai,ceru ka tev patiks! kastīte bija sudramba kaklarota ar safīriem un Samargdiem,galvenajā lomā,uz tās bija arī kristāli,rubīni un citi dārgakmeņi,Dzājam viņš pasniedza otru pavisam mazu kastīti te iekšā ir gredzens,kas piederēja pēdējam tavas cilts valdniekam,tas ir vienīgais kas man ir ! rūķis nobēra,gredzens bija sudraba ar latīņu rūnam uz tā, un kur ir pārējie divi? rūķis pēkšņi iejautājās apjauzdams ka visi vēl nav sanākuši
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 22.02.2007 15:52
Miks viegli sarauca pieri, Mīlestība... kāds sakars te ar mīlestību, un kas par pieskārieniem, kāda viņiem te vispār daļa? viegli jautājošš skatiens tika pievērsts nārām, melnajās acīs jautās nesaprašana, bet nāras neļāva uzdod jautājumus, jo pazuda skatam. Un kad mēs nebūsim uz ūdens, viņi mūs aiztiks? Miks neapmierināts noburkšēja, bet tad kaut kas lika palūkoties uz vilku. Enaoli? Likās, ka vilks raud, Kas noticis?... Enaoli, godīgi... kas notika? Puiša balsī bija saklausāms uztraukums pa vilku sev blakus.
Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 22.02.2007 15:56
Man? Enaoli pagriezās pret Miku. Acis mirdzēja priekā. Viņa nevarēja rādīt Mikam, ka viņa skumst. Skumst sevis un viņa dēļ.
Nekas. viņa noteica un atkal apsēdās puisim blakus, piekļaudama spānus. Piekļaudama ausis. Tās vienīgās vēstīja par viņas skumjām. Nāras vienkārši mani aizkustināja.
Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne* ; laiks: 23.02.2007 09:49
Ja domājat to zemi ko atminos redzējis vēl nesen, bet miglaini, tad jā, tur ir skaisti. Taču ar šejienes skaistumu to nesalīdzināt. Frenks bija sācis sist ar asti senlaicīga meldiņa takti, kam piebiedrojās arī balss. Viņš dungoja melodiju, kas mijās starp uzvaras, miera un cīņas emocijām. Pacilājoša bija šī dziesma. No tās caurstrāvoja varenība un cieņa pret visu apkārt. No kurienes Frenkam bija zināma šī melodija varēja vien minēt, bet kāds spēks dziļi sirdī teica, ka tā ir dziesma ko indigo spēj saklausīt gadu tūkstošiem, tā nāk no vecajiem un gudrajiem. No pirmajiem indigo, kurus tolaik sauca par oroči, tā stiprināja garu, par miesu nebija jāuztraucās. Violetās acis tika pievērtas, taču pārdomas, kurās bija grasījies ieslīgt Frenks iztraucēja rūķis. Puisis atkal pavēra acis un paņēma zobenus. Paldies, es spēju to novērtēt. Tikai manuprāt neesmu īpaši labs cīnītājs. Frenka acis smaidīja, patiesībā tas laikam bija arī vienīgais, kas viņā bija palicis no tā puiša, kas viņš bija agrāk.
Iesūtīja: Rudens bērns Renīna ; laiks: 26.02.2007 16:37
Pēdējie jautājumi lika Džajam mazliet pārstiegtam apstāties un, izbrīnā ieplētušam acis, raudzīties uz Safīru.
-Vara ir tam, kas spēj sevi valdīt. Vara pieder tam, kurš spēj ieraudzīt citus un nesamīt tos savā ceļā. Es neesmu varenākais, bet neesmu arī zemākais. Ja vajadzēs, es stāšos pretī, ja nevajadzēs - palikšu malā.
Mani nebiedē nāve. Mani nebiedē dzīve. Es to vienkārši dzīvošu un ņemšu visu, kas no tās nepieciešams, ne vairāk, ne mazāk. Un es nenogalināšu. Vari to saukt par egoismu, bet es nevēlos noslogot savu garu ar svešas nāves bailēm, svešām mirušo sāpēm, kuras esmu saminis savā ceļā.
Es mīlu dzīvi un nebaidos savas nāves. Es nepadošos, ja vajadzēs, es cīnīšos par citu dzīvēm, ja redzēšu viņu sāpes. Un es pieņemšu likteni, kas man tiks dāvāts, ja zināšu, ka cita ceļa vairs nav un man jāiet šis. - divradzis runāja viegli stingrā balsī, raudzīdamies vienradzim acīs. Viegls vējš purināja viņa baltās krēpes.
Pateicis visu, ko tobrīd vēlējās teikt, Džajs uzsāka vieglu riksi un apstājās ne pārāk tālu no rūķa, bet arī ne pārāk tuvu.
Tiekot pasniegtām dāvānām, Džavannijs ar vieglu ziņkāri un izbrīnu aplūkoja un uzpūta siltu elpu uz gredzena, kas tika viņam dāvāts.
-Pateicos! Bet ko es ar to iesākšu?- divradzis uzdeva gandrīz muļķīgu jautājumu.
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 26.02.2007 17:10
Miks lūkojās uz Enaoli, viņš piepacēla roku, mirkli vilcinādamies, roka viegli aizskāra vilka maigo kažoku, noglāstīja vilka vaigu. Nāras māk skaisti runāt, bet... Uz mirkli vīrietis aprāvās un sāka lūkoties uz vietu, kur nesen bija nāras. Ko tu teiktu, ja mēs nesēdētu uz vietas, ka piepes, bet kur aizietu? Liekas, sēdēt mēs vēl varēsim daudz un ilgi. Roku jau kādu laiku neatradās uz vilcenes kažoka un puisi māca šaubas vai tieši šādai pasēdēšanai vēl kādreiz atliks laiks.
Iesūtīja: Meitene ar melno vēdeklīti ; laiks: 26.02.2007 19:40
Jūsu majestāteviņa smaidot teica un ieliecot vienu kāju notupās tādejādi paklanīdamies jūs majestāte vai es drīkstu,``sis gredzens ir jūsu priekšējam ragam! viņa priecīga teica un paņēma gredzenu no rūķa rokām redzēdama ka divradzis to nevarēs izdarīt,pārvēsdamās atpakaļ par cilvēk veidīgu būtni,ar sniegbaltiem matiem baltu ādu ,un izteikti sarkanām lūpām, vai drīkstu tev to uzlikt? viņa smaidot jautāja,smaids kaut ko slēpa ,bet tieši ko nevarēja saprast
satverdama melno kastīti viņa turpināja mīklaini smaidīt paldiesa vienkārši noteica,un atverdama to noglāstija kaklarotu,tā bija veidota lai piestāvētu jebkam .
Iesūtīja: Elven ; laiks: 26.02.2007 19:57
Sebastians paņēma vairogu no rūķa rokām, un diezgan skaļā balsī viņam prasīja -Mēs vēl ilgi paliksim šeit vai dosimies cīnties ar to demonu?- viņš satvēra vairogu un tas likās pilnīgi ideals...
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 26.02.2007 20:39
Puis nesteidzies,mums ir pazuduši divi cilvēki,Setior tu neesi viņus manijis?rūķis īgni nomurmināja skatoties ar dusmīgu aci uz Styoru kas bija apgūļies zem ceriņu kruma viņi pazuda mums dodoties uz šejeni,domāju ka viņi ir pludmalē,iesim viņiem pievienoties! Setors noteica pieceldamies,un dodoties uz pludmakli,pēc īsa mirkļa viņi nonāca pludmalē,ieraudzijuši tur pārējos viņi pa gabalu uzsauca lai nāk līdzi,un turpināja soļot kādu mirkli līdz akmeņi ūdenī beidzās,piekrastē starp veciem koku celmiem un maziem oļiem bija tŗīs mazas laiviņas,divas lielākas un viena pavisam maziņa, jūs Frenk Mia un Nerine kāpjat iekšā šajā!rūķis ātri sabīdija cilvēkus pie vienas no lielākajām laivām,Enoli un Miku viņš pievilka pie mazākās laiviņas un atlikusī bija diomāta Džajam,kad visi bija sakāpuši,krastā vēl palika Safīra.pie krasta piepeldēja nāraLabdien,daži jau mani pazīst,bet stādijusies priekšā es vēl neesmu es esmu nāru vadone Karlīna,es jūs pavadīšu,ceļā jūs var gaidīt briesmas tāpēc fēnikss, lai lido un sargā debesis ,ķamē Safīra un es sarhgāsim ūdeni,Safīra pārvērties,tu jau pati zini kā! nāra laipni noteica apmezdama kūleni
Iesūtīja: Elven ; laiks: 26.02.2007 20:51
Sebastians paskatījās uz Nāru un izlaida roku cauri matiem, klusi pie sevis noteiktadams -Nu labi ja jau tā!- .. Pēc īsa brīža viņa ķermenis aizdegās un izplūda un viņš bija pārvērties par fēniksu viņš uzlidoja virs laivām un skatījās uz tām no augšas. Viņš aplidoja dažus mazus apļus virs laivām un gaidīja ,kad tās sāks braukt...
Iesūtīja: Rudens bērns Renīna ; laiks: 27.02.2007 12:13
Divrazis šķita pasmaidām. Vismaz smaidīja viņa siltās acis. -Tas būtu ļoti laipni no tavas puses.- viņš dziļi nolieca galvu, ļaujot abiem garajiem, vītajiem ragiem, kas parasti šķita sniedzamies debesīs, mazliet drudīgi izliekties, taču šobrīd bez briesmām. Ragi bija divi, abi vienādi vīti, vienādā krāsā, tikai katrs savā pusē. Viens pie labās, otrs - kreisās auss.
Kad Safīra uzvilka gredzenu, Džajs stalti izslējās un vēlreiz viņai palocījās. -Pateicos, Tev!-
Ilgāk ar pieklājības frāzēm vairs nebija atļauts apmainīties, rūķis un Sators aicināja doties tālāk. Klusi nopūties, divradzis, viens no pēdējajiem, devās uz piekrasti. Domās pavīdēja jautājums par dēmonu, kuru pieminēja Sebastians, taču Džajs to nolēma noskaidrot vēlāk. Šī steiga, kas tagad šķita valdām, viņam nepatika, taču, vienīgi tikko jaušami saraucis pieri, divradzis to neizrādīja.
Nonākot pludmalē un pie laivām, kurās rūķis aicināja viņus iekāpt, Džajs aizdomīgi apošņāja to, uz kuras pusi tika aizbikstīts. Laiva bija liela, tču divradzis nebija pārliecināts, ka viņš tajā jutīsies ērti, nemz nerunājot par to, vai tā izturēs viņa soli.
-Atvainojiet, bet vai obligāti jķāpj laivā iekšā? Es vari arī aizpeldēt.- divradzis nedroši ieminējās, pievērsies rūķim un pāŗejam bariņam. Ūdens viņu nebiedēja, bet negribējās sabojāt laivu.
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 27.02.2007 12:18
vari jau peldēt,bet uz ūdenī tev var draudēt lielas briesmas,nāras mūs pieskatīs,bet viņas nav spēcīgas,mums piemēram var uzbrukt Ferolijs,jūras briesmonis,bet tā ir tava izvēle,ja tu uztraucies par laivu,td nebēdā tā ir vedusi arī smagākas nastas!rūķis mierīgi atbildēja un krāmēja iekšā somas kurā bija drēbes nepāerprotiet,bet šādi ģērbti teneviens nestaigā! viņš noteica aplūkodams viņu apģērbu
Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 28.02.2007 20:21
Vai mums tiešām jāiet? Izbaudīsim šo mirkli! Enaoli skumji palūkojās Mika acīs un noteica. Mums nekad nav atlicis laika vienkāršai pasēdēšanai. Nekad...
Enaoli novērsās. Skatiens atkal veda tāluā. Viņa lūkojās uz jūru. VIņa patiesi gribēja izbaudīt šo mirkli kopā ar Miku. Taču ne jau kā vilks. Kā cilvēks. Viņa gribēja būt blakus mikam cilvčiskā veidoā. Sajust siltumu līdzīgam ar līdzīgu. Saules apspīdēts, vilks atkal pārtapa meitenē, kas apsēdusies smiltīs un rokas atstutējusi uz cietāa pamata, vērās tālumā. Tik daudz domu rosījās. TIk daudz gribējās pateikt, bet Enaoli nezināja, vai Miks sapratīs.
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 28.02.2007 21:25
Puisim blakus jau atradās Enaoli nevis vilcene, mirkli skatienu vienkārši nebija iespējams novērsts no skaistās būtnes sev blakus. Izskatījās, ka meitene vēlas, ko teikt, bet neko neteica, tādēļ arī pats Miks klusēja, kaut uz mēles niezēja tik daudz ko teikt...nē, nebija gan ko teikt, gribējās paklusēt. Nezin kādēļ, uzrodoties šai vietā, viņš vēl mazāk novērtēja vārdus, bet vairāk šādas situācijas. Dažkārt otra mazākā kustībā varēja pateikt vairāk kā simtiem vārdu, un tikai tagad, tagad viņš to spēja saprast un izprast.
Nāc, mums jāiet uz laivām. Kad viņiem garām jau bija pagājuši visi, nu varbūt ne visi, bet lielākā tiesa, Miks piecēlās un padeva Enaoli roku, lai viņai nevajadzētu piepūlēties, bet negaidīti viņš pieliecās un pacēla meiteni uz rokām, Nav ko tev pārpūlēties. Viņš iečukstēja viņai ausī un jau pagriezās pret laivu pusi, lai iesāktu uz tām ceļu.
Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 28.02.2007 21:32
Enaoli pagriezās pret Miku, bet tad nedaudz izbijās, jo puisis viņu pacēla uz rokām. Enaoli neveikli iekliedzās no izbrīna un apvija tokas ap puiša kaklu. Viņa nesmējās. Viņa jutās neērti. Nedaudz, bet jutās. Viņa neveikli pasmaidīja un nodūra acu skatienu. Tieši tad Miks ausī viņai kaut ko iečuksteja.
Likās, ka puisis lasa visas Enaoli domas. Meitene nosarka. Viņa pacēla acis un pasmaidīja. Tad viņas seja kļuva nopietna. Likās, ka viņa strauji nobāl. Tad viņa pavisam klusi noteica:
Es neticu, ka to tagad darīšu. viņa nočukstēja un viņas trauslās lūpas pieskārās Mika lūpām. Viņa gaidīja kādu atbildes reakciju.
Pirmā doma bija par to, ka viņa ir ķerta. Viņai to nevajadzēja darīt ne pa visam, bet lūpas? Tās likās kā pielipušas.
Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne* ; laiks: 28.02.2007 21:34
Viegli pieslīdējis pie rūķa Frenks ieklausījās sacītajā un noraidoši pamāja ar galvu. Es atļaušos tomēr pledēt. Zem ūdens šķiet es jūtos labāk. Kā arī gan jau spēšu nārām palīdzēt uzbrukuma gadījumā. Indigo ieslīdēja ūdenī un aste strauji un eleganti sāka kulstīties pa ūdens apakšu. Jūtos kā no jauna piedzimis. Uzsmaidījis nārām puisis sacīja.
Iesūtīja: Snorkes Jaunkundze ; laiks: 28.02.2007 21:36
Nerine pasmaidīja un papurināja galvu, taču uzreiz aizgriezās. Piegājusi pie rūķa viņa klausījās, ko tas runā un vairs neteica ne vārda, tikai ik pa brīdim palocīja galvu.
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 28.02.2007 21:47
Enaoli reakcija sākumā mazliet smīdināja, bet tā likās tik mīļa, ka lika kust sirdij, un tad pēkšņi un negaidīti viņa... Miks nespēja noticēt, brīdi vienkārši stāvējis un pārsteigti lūkojoties uz jauno sievieti sev rokās, viņš vienkārši pasmaidīja. Varēja likties, ka puisis tūlīt pārtrauks šo nenozīmīgi pozu, jo par skūpstu šo vēl nevarēja nosaukt, bet tā nebija. Viņš izdarīja tieši otrādāk, liekot šim skaitīties par pilnvērtīgāko skūpstu kāds vien var pastāvēt, skūpstam beidzoties sejā bija uzradies vainīgs smaids. Ceru... Viņam uz mirkli aizkrita balss, ...ceru, ka šoreiz tā nebūs kļūda. Sejā parādījās mazliet jautrāks smaids, bet sava vainas daļa tur palika, Nu vismaz ne tik liela kā pagājušā.
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 01.03.2007 17:22
nu kā vēlaties! rūķis bezrūpīgi noteica,kad vienradzis un pārējie bija iekāpošio lielajās laivās rūķis tās iestūpa dziļuimā,laivu mālās bija divi pāri airu,katram pa paciņai sviestmaizīšu,izņemot Džaju kam bija sasietas visādas zālītes,rūķis devās pie mazās laivas un ielika tur vēl divas paciņas,vienā paciņā bija daudz krāsainu lentu,un dazās dziednieciskas zālītes,paciņa bija veidota tā lai to varētu izmatot arī kā mugursomu,otrā paciņā bija grāmata'Evelijas augi un novadi',biezs sējums ar ārstniecisko augu nosaukumiem un zīmētoiem attēliem,bija arī pāris kartes,kur bija atzīmēti meži un ezeri utt.mazā laiviņqa gaidija divus braucējus šūpodamās ūdenī,rūķis un Setors pamāja atvadas braucējiem un nozuda mežā kaut u viņiem izdotos,un viņus neatrstu ! rūķis noteica Setora ,tas tikai pasmaidija un pacēlās debesīs virs salas.nāra instinktīvi turējas zem laivām,un tikai pasmaidija par Frenka teikto,par īstu smaidu to nevarētu saukt ,jo tas bija ļoti skumjš
Iesūtīja: Meitene ar melno vēdeklīti ; laiks: 01.03.2007 17:55
Safīra ļēnām iegāja ūdeņi ļaudama savai brūnajai kleitai samirkt,viņa bija iegājusi līdz viduklim viļņi bija smērcējuši viņu viscauri un vējš plosijās viņas matos,,viņa pārvērtās ,nāras baltais ķērmenis bijia kontrastēja ar ūdeni,baltie mati bija pilni ar smalkiem Safīriem un kristāliem,uz auguma ni šiem ieaugušajiem akmeņiem bija izveidojies mežģīņu raksts,sudraba aste mirgja ūdenī,ja nebūtu aste jebkurš vīrietis viņā iemīlētos,viņa tikai pasmaidija par frenka teito un peldēja apkārtnes skaistums un miers viņu saviļņoja,viņa laiski peldēja apkārt laivām un apkātr klintīm pēc brīža viņa piepeldēja pie Frenka,matioem apkārt mirgojot viņa klusi teica tu kādreiz karosi? viņa pilnīgi no gaisa jautāja
Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne* ; laiks: 01.03.2007 18:23
Nezinu, ja būs vajadzība karošu. Esmu dzimis lai cīnītos un mirtu par tautu un draugiem. Nez no kurienes tāds patriotisms uzjumdīja Frenka būtībā. Viņš nopētīja Safīru, kas nu izskatījās kā nāra. Tu esi skaista sieviete, skaista nāra. Indigo palocīja galvu un tad ienira zem ūdens.
Iesūtīja: Meitene ar melno vēdeklīti ; laiks: 01.03.2007 18:27
Safīra sāka skaļi smietes par Frenka vārdiem,viņa viņam sekoja,un pēkšni atkl`ja ka viņa elpo to neapzināsamās Vai tu cīnīsies par mieru vai varu? viņa smaidot jautāja rinķojot ap Frenku,un klusībā pie sevis smejoties
Iesūtīja: Elven ; laiks: 01.03.2007 22:06
Sebastians lidodams gaisā skatījās uz pārējiem ,kas atrodas uz zemes. Tad viņš nolēma neudz izmeiģināt cik ātri spēj lidot un sāka pamazām atālināties no pārējiem ,kas atradās jūras krastā!
Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 03.03.2007 21:45
Šķita Enaoli nosarka vēl vairāk, kad Miks atbildēja uz meitenes skūpstu. Likās, ka apziņa vien, ka tas ir noticis, cēla spnos, bet sajūtas... Sajūtas bija neaprakstāmas. Tieši tad Mks pārtrauca skūpstu. Enaoli pasmaidīja, kaut gan jutās pagalam neveikli.
Vņa gribēja pateikt kaut ko, kas raksturotu viņas emōcijas, kas uzjundīja meitenes sirdī, taču nekas nenāca prātā. Likās, ka klusums ir vislabākais, kas izteica visu. Vēl smaids. Tas pateica daudz vairāk.
Enaoli novērsās no Mika. Viņa paskatījās jūrā. Viņa vēl joprojām sarka. Sarka kā padsmitgadniece.
Iesim? arī meitenes balss bija noklusināta, bet viņa vērās tālumā.
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 03.03.2007 22:04
Miks pamāja, to, ka meitene neko neteica, mazliet satrieca puisi. Vai tiešām? Vai tiešām atkal vajadzēs izlikties, ka nekas nav bijis? Vai tiešām nebūs lemts?... Nē! Lūdzu! Es to vairs nevēlos, es to vairs nevarēšu izturēt! Miks lēnām gāja ūdenī, turpinot uz rokām turēt Enaoli, lai viņa nesamitrinātu savas kājas, skatiens mirkli vēl pakavējās pie skaistās sievietes sejas, kuru viņš īsti nevarēja saskatīt, šis ideālais augums, kuru viņš turēja. Es nevēlos... es vienkārši nevēlos! Vīrietis iesēdināja Enaoli laivā un pats uzmanīgi arī tajā iekāpa, apsēdies meitenei pretī. Es ceru, ka tas briesmonis par ko te tika teikts mums tiešām neuzbruks. Miks izvēlējās pēc iespējas neitrālāku tematu. Ja jau tu negribi, es nespiedīšu.
Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 03.03.2007 22:11
Jā, cerēsim. Enaoli klusi noteica, bet viņas prātu nodarbināja līdīgas domas kā Mikam.
Esmu muļķe. Atkal vis kļūs bāls. Viss izbalēs. Viss paliks kā bijis. Tas neko nenozīmēs. Esmu muļķe. Man kaut kas ir jādara. Esmu nejēga... viņa domāja, iekārtodamās ērtāk, bet vēl joprojām vērdamās uz citu pusi. Meitene nopūtās un aizvēra acis.
Man ir jābeidz noliegt tas, ko jūtu. Ja viņš nevēlēsies turpināt tad arī tu tp zināsi. Tagad tu mocies nezinot. Un skūpsts bija apliecinājus. Viens no tiem. viņa pti sev skaidroja. Meitene iekoda sev lūpā un atvēra acis.
Lūpā palika zobu pēdas, kas drīz vien izdzisa. Nu Enaoli lūkojās Mika acīs. Viņa bija norūpējusies. Pār lūpām nraisījās neviens vārds, bet bija kas jāsaka. Jebkas. Viņš nedrīkstēja domāt, ka viņa ir vienaldzīga.
Mik? Kas notiek? viņa uzdeva pavisam muļķīgu jautājumu.
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 03.03.2007 22:46
Puisis ielūkojās Enaoli acīs tik cieši, it kā censtos tur atrast kādu atbildi. Pa to laiku paša puiša zīlītes sašaurinājās kā kaķim un kad jau bija sašaurinājušās līdz tam, ka nevarēja tās vispār saskatīt, acīs no vietas, kur saraušinājās zīlītes izcēlās tāds kā sprādziens, un tad Mika acis bija melnas kā piķis, viņās neko nevarēja saskatīt vienīgi tumsu. Nezin kādēļ Miks kļuva dusmīgs, šis Enaoli jautājums, viņu tā sadusmoja. Puisis izleca no laivas, Es tūlīt nākšu. Viņš vēl noteica, pāris soļi un Mika vietā jau bija pāri diviem metriem melns pūķis, pūķa acīs spēlējās sarkanas liesmas, tas dusmīgs slāja pa krastu prom no pārējiem. Skats noteikti bija amizants un varēja izraisīt smieklis, bet kā pūķis uzlūkoja kādu, tā smiekli kā ar roku tika noņemti.
Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 04.03.2007 12:56
Enaoli nobijās, kad Mika acis pēkšņi pārvērtās. Viņa kļuva bāla, taču neizkustējās no vietas. Viņas pirksti bija cieši saspieduši laivas malas. Viņa neko neteica. Acīs kāpa asaras, taču Enaoli centās tās apslāpēt. Enaoli ar skatienu pavadīja katru mika kustību. Tagad pat puiša pārvēršanās par pūķi nemeinīja neko. VIā noraudzījās kā Mika attālinās. Meitene atlaida laivas malas. Viņa noslēpa seju plaukstās. Nē, vņa nereudāja. Likās, ka visas asaras izsīkušas. Raudāt vairs negribējās. Viņa drīzāk jutās vainīga.
Mirkli Enaoli nosēdēja iespiedusi seju plaukstās, tad viņa pārlaida rokas pāri sejai un tad pacēla acis. Miks bija projām. Varēja vēl viņu saskatīt, tikai sekot viņam Enaoli negribēja.
Kāpēc? viņa nočukstēja un noguldīja elkoņus uz laivas malas, atstutēdama pret tiem zodu.
Varbūt tomēr mēs neesam radīti, lai paliktu kopā? atkal Enaoli pārdomāja šo sāpīgo jautājumu, et viņa tam negribēja ticēt. VIņa patiesi mīlēja Miku. No visas sirds. Viņš aizies. Tev kaut kas jāmaina, ja jūs abi kopā to nespējat, tas jādara tev.viņa sev skaidroja.
Meitenes ķermenis atkal mainījās. Drīz vien laivā sēdēja vilks. Spārnots vilks. Tas noskurinājās un izpleta spārnus. Stingiri atsperdamies no laivas pamata, tas pavēlās spārnos. Tas apmeta loku ap laivām un strauji sāka lidot pūķa virzienā. Pirmo reizi mūžā bija tik jocīga sajūta. Ķermenis likās viegls kā pūcņa. Vējš spēlējās at vilka kažoju. Zemu noliecis galvu un piekļāvis kājas tas lidoja pie Mika.
Mik, pagaidi! tas kliedza.
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 04.03.2007 13:17
mežu pieskandināja dobja balss,putni pacēlās debesīs tulīt pat ejat uz laivu,tuvojas negaiss jums ir jāpasēj tikt krastā,savādāk,var notkt nelaime!rūķa balls skanēja dobji un dusmīgi laivā jūs gaida dāvanas,pārējie ir jau gabalā kamēr jūs te strīdaties,izrunāsituies laivā! tā dusmīgi nobeidza
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 04.03.2007 13:24
Miks dusmīgi slāja pa pludmali uz priekšu, nē, dusmas vairs nevaldīja šai būtnē, drīzāk izmisums. Sarkanās liesmas jau pēc pirmajiem soļiem bija norimušas un tagad pūķis vienkārši gāja uz priekšu, lai mazliet izbaudītu šo skaisto dabu. Pūķī sāka vinnēt nevis cilvēciskais skatījums, bet gan tik raksturīgs pūķiem, nu vismaz liekas, ka šim pūķim tiešām. Viņš apbrīnoja sauli, ūdeni, smiltis, to kā saules stari rotaļājās uz ūdens virsmas un vējš tos ik pa brīdi padzen pēc sava prāta. Kāds sauca, bet ko?Kas tas par Miku? Ā, tā laikam mani sauca, vai tiešām? Ar uzjautrinājumu pūķis nodomāja un pagriezās pret saucēju, skats pūķi sasmīdināja, nezin kādēļ lidojoš vilks likās tik jautrs skats, pūķis zemu iesmējās, smiekli atgādināja zemu zvana skaņu, bet šī skaņa bija tik patīkama ausīm kā pati maigākā mūzika. Enaoli, ko tu tā steidzies? beidzis smieties, pūķis sirsnīgi jautāja vilkam. Miks neuztraucās par attālumu, kas varbūt viņus vēl šķīra, pūķis zināja, ka telepātija darīs savu un Enaoli viņu sadzirdēs. Vai, liekas, ka esam kādu sadusmojuši. Pūķis atkal sirsnīgi iesmējās un sāka iet pretī Enaoli, pie viena arī ejot uz laivu pusi.
Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 04.03.2007 13:30
Dusmas Mikā bija nomainījis uzjautrinājums? Enaoli sāka lidot uz vietas, netālu no pūķa. Viņa uzmata skatu rūķim, bet tas tagad neinteresēja. Viņa atkal bija izbrīnīta.
Mik? viņa vaicāja un lēni laidās lejup. Piezemējusies smiltīs, viņa noskurinājās un tad jautājoši vērās Mikā. Enaoli vēlējās pateikt visu, kas uz sirds, bet tagad Mika gandrīz vai nenopietnais noskaņojums neļāva to darīt.
Viss atkal ir kārtībā. Nevajag visu sabojāt. kāda iekšēja balss teica. Enaoli nolēa neko netekt, kaut arī saprata, ka agri vai vēlu, tas būs jāizrunā.
Kas notika? viņa niekārši pajautāja, sākdama lēni soļot pūķim blakus.
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 04.03.2007 13:44
Miks palūkojās uz vilku, tas izskatījās tik maziņš, ka atkal gribējās smieties. Pievaldies... tu tak esi... Zemi atkal pāršalca zemie, bet maigie smiekli. Jā, jā tu tiešām esi... Atkal smiekli. Tātad par ko gāja runa? Atvaino, es te mazliet... Vēlreiz smiekli, puisis nebija tik sen smējies, likās, ka viņam no pleciem ir noņemts slogs, kas visu šo laiku ir viņu spiedis pie zemes.
Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 04.03.2007 13:54
Miks bija jautrā garstāvoklī, taču tieši tas nospieda Enali sirdi. Vilks gāja nokārtu galvu, lēniem soļiem.
Iesim. tas aši noteica un metās skriešus laivu virzienā.
Lai arī likās, ka viss nokartojies, kaut kas nospieda sirdi. Miks bija nenopietns. Viņa tomēr gribēja izrunāties. Kārtējo rezi viss tika notušēt. Viss atkal bija labi. Līdz nākamajam strīdam. Atkal acīs sakāpa asaras, bet Enaoli braši tās apslāpēja,
Vilka apstājās pie laivām, pagriezās pret Miku un gaidīja, kad viņš atnāks.
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 04.03.2007 14:44
Pūķis nemaz nesteidzās, viņš lēnā garā soļoja pie laivas, viegls smaids rotāja tā purnu. Palūkojies uz vilku, tas pasmaidīja platāk un ielika laivā vienu kāju, bet jau atrodoties laivā pūķa vietā stāvēja puisis. Melnie mati bija mazliet izpūruši, puisis izlaida caur tiem roku, ļaujot vējam ar tiem padauzīties līdz brīdim kamēr viņš neieliek matos gumiju. Nebēdā, meitēn. Dzīve rit uz priekšu, nav jēga atcerēties to kas bijis. Miks jautri teica vilcenei, kamēr pats vēl stāvēja laivā.
Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 04.03.2007 14:50
Vilks skumji noskatījās uz Miku. Tad sagatavojās lēcienam. Piekļāvis spārnus, vilks viegli ielēca laivā. Tad tas apsēdās. Vilks nogūlās un uzlika galvu uz laivas malas. Un drīz jau arī Enaoli bija pārvērtusies parcilvēku.
Meitene bija notupusies laivā, atsiedusi zogu pret rokām un vērās tālumā.
Jā. viņa noteica.Neatgriezīsimies pagātnē.
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 04.03.2007 16:02
Nu tātad viss ir kārtībā. Puisis plati pasmaidīja un apsēdās, kaut kas nelika mieru, bet kas? Es ceru, ka šī laiva pati kustēsies uz priekšu, nebūtu lāgā, ja vajadzētu airēt pašiem. Protams, tas nesagādātu lielas problēmas, bet ja mums jāairē nezin uz kurieni un nezin cik tālu, tad ar laiku tas var kļūt pat ļoti nogurdinoši. Miks skaļi klāstīja savas domas, viņš nevarēja noskatīties kā Enaoli skumst, tādēļ puisis apsēdās uz ceļiem priekšā meitenei un satvēris savās rokās meitenes zodu, pagrieza viņas seju pret sevi. Neskumsti, lūdzu neskumsti. Redzot tevi šādu, man liekas, ka pasaule grūst kopā, tu zini, ka tavas bēdas ir arī manas bēdas, tu vari man visu stāstīt. Vīrietis to sakot lūkojās Enaoli tieši acīs, vārdi nāca tieši no viņa sirds un no nesenās jautrības nekas nebija manāms..
Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 04.03.2007 17:08
Enaoli pat neieklausījās Mika pirmajos vārdos. Viņa vērās tālumā un domāja.
Atkal. Nekas nav noticis. Mēs atkal spēlējam teārti. Un klusējam. viņa domāja. Drīz atkal, kad sāksim par to runāt, kāds būs dusmīgs. Naidīgi noskaņots. Un atkal viss tiks aizmirsts.
Meitene nopūtās. Tieši tad Miks notupās laivā un pacēla meitenes zodu. Acīs pavisam noteikti bija manāmas skumjas.Tas ir jābeidz.
Meitene ieskatījās puiša acīs. Vairs nebija smieklu un laimes. Pār Enaoli labo vaigu noritēja asara. Viena vienīga. Tā bija kā zīme, ka vajag ko darīt.
Ko mēs cenšamies apmānīt? Enaoli klusi teica un ar savu plaukstu noglāstīja Mika vaigu.
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 04.03.2007 17:41
Laikam jau tikai sevi. Miks gādīgi noslaucīja no meitenes vaiga asaras pēdas. Un kā tas sākās? To, liekas, nemanījām abi. Skumš smaids rotāja vīrieša seju, mazliet pagriezis galvu, viņš uzspieda uz Enaoles pirkstiem vieglu skūpstu. Un ko mēs tur varam darīt? Viņš bija satvēris meitenes rokas savējās un lūkojās Enaoli acīs.
Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 04.03.2007 17:54
Mēs varam sevi nemānīt un ļauties.viņa teica, saņemot ciešāk puiša rokas un iekārtojoties uz ceļiem.
Mēs varam aizmirst un maldnāt sevi. viņa noteica un ieskat'jas puiša acīs.
Sirdz likās kā pamirusi. Laiks apstājies. Neviena cita. Tikai viņi divi. Divi uz laimes sliekšņa. Enaoli likās, ka viņa bezgalīgi varētu lūkoties Mika acīs, jo puiša skatiens nomierināja. Tas it kā teica, ka viss nokartosies. Viss atkal būs labi.
Enaoli pieliecās tuvāk puisim. Lēni.
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 04.03.2007 18:06
Divas...divas iespējas, bet tikai viena būtu pareizā, bet vai tā pareizā būs tā, kas vairāk iet pie sirds? Tai tādai jābūt, savādāk dzīve... dzīve vairs nebūs, tā būs elle. Miks strauji pieliecās un negaidīti uzspieda vieglu buču uz meitenes pieres, kamēr rokas apvijās ap viņas pleciem un piekļāva Enaoli puisim. Tad klausīsim tam, ko saka mūsu sirdis. Miks klusām čukstēja, viņam bija bail palaist šo neatkārtojamo mirkli, kurš bija tik ilgi gaidīts. Un aizmirsīsim par laiku, saprātu un, galvenais, pagātni.
Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 04.03.2007 18:22
Enaoli nespēja reaģēt. Taču pirmo reizi tas bija pat patīkami. Puisis bija apkāvis viņu un turēja cieši. Viņa nespēra pirmo soli. Enaoli ļāvās, lai viss rit savu gaitu. Viņas rokas lēni apvijās ap puiša vidukli, viņa atspieda galvu pret viņa krūtīm un viegli šūpojās.
Aizmirsīsim.viņa noteica un atkal raudāja. Šoreiz tās bija laimes asaras.
Viss nokārtojās. Tikai tādēļ, ka tā bija lēmis liktenis.metiene domāja un piekļāvās puisim ciešāk, aizvērdama acis.Tagad vairs nav jābīstas. Viņš būs blakus. Vienmēr.
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 04.03.2007 20:25
Neraudi, lūdzu neraudi. Miks klusām teica, piepacēlis Enaoli zodu. Viņš nevarēja novaldīties, mazliet pieliecies viņš noskūpstīja meiteni. Caur ķermeni likās izskrēja tāds kā lādiņš, šis skūpsts bija pavisam savādāks nekā tas, kurš bija iepriekš. Tu man piedosi? Saki, ka piedod. Viegls gandrīz nemanāms smaids bija uz puiša lūpām, nebija saprotams, vai viņš lūdz piedošanu par to ko tikko izdarīja vai pa to, ka bijis tāds muļķis un neko nav darījis lietas labā, kamēr kreisā roka bija cieši satvērusi meiteni, labā maigi slaucīja no viņas vaigiem asaras.
Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 04.03.2007 20:32
Enaoli ļāva, lai puisis paceļ viņas zodu. Viņa raudāja un smaidīja reizē. Tad Miks viņu noskūpstīja. Likās, ka viņi ir divi vien. Neviena visā šajā pasaulē. Viņus nekas nespēs aizskart.
Enaoli izbaudīja mirkli. Kad skūpsts beidzās Enaoli jutās kā piepildīta ar pozitīvu enerģiju. Tā plūda pāri malām. Viņa smaidīja, bet asaras arvien lija pār vaigiem.
Ko tev atvainoties? Tad arī man jālūdz piedošana par savu muļķību. viņa noteica un ar abām rokām paņēma Mika, roku, kas slaucīja meitenes asaras un pielika sev pie vaiga. Viņa aizvēra acis. Tad viņa atkal apskāva puisi un atspieda galvu pret viņa krūtīm.
Princis baltā zirgā. Princese, kura krīt viņa skavās. Nav vecāku, nav naida. Viņu karaļvalstī valda prieks un laime. viņa sapņoja, tad pacēla galvu un ieskatījās puisim acīs.
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 04.03.2007 21:03
Puisis cieši turēja meiteni sev rokās, cik gan sens sapnis bija tagad piepildījies? Vai nebija jau no tā nelaimīgā atgadījuma un vēl nelaimīgāka lēmuma par kļūdu? Cik gan viegli bija novest visu līdz kloķim un neļaut to sev saskatīt, bet tagad... tagad viss būs labi, tagad viss tiks vērsts uz labu. Miks uzsmaidīja Enaoli, kad viņa pacēla galvu. Mirkli viņš vēlējās ko teikt, bet tad pārdomāja, vienkārši nebija ko teikt, mirklis bija pārāk ideāls, lai tam piemeklētu vārdus. Puisis uzspieda vieglu buču uz meitene pieres, tad uz viena vaiga, tad uz otru, tad uz degungala un visbeidzot uz lūpām.
Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 04.03.2007 21:09
Enaoli Saņēma skūpstu no Mika un tad, ieskatīdamās puisim acīs, pasmaidīja. Neticējās, ka viss pēc kā agrāk viņa bija alkusi, pēc kā cerējusi, piepildījās šodien. Šajā pat brīdī. Viņa saņēma puiša rokas un tad paskatījās apkārt. Tagad meitene gribēja, kaut apkārt neviena nebūtu. Laiks atkal bija sācis ritēt uz priekšu. Apkārt bija cilvēki, radības. Enaoli nolaida skatienu. Tomēr tas nebija viss, ko viņa alka. Taču viņa nesūkstījās. Viņ pacēla acis un atkal smaidīja.
Iesūtīja: Rudens bērns Renīna ; laiks: 05.03.2007 16:33
Ar klusu nopūtu, Džajs bija padevies. Saudzīgi sperot soļus lielas, zirgam līdzīgais divradzis iekāpa laivā un domīgi apvērās pār plecu atpakaļ, pirms peivērsa skatienu priekšpusei.
Ar vieglu grūdienu, laiva sāka kustēties. Varenais stāvējā stalti un nekustīgi kā klints. Vienīgi tikko jaušama kustība muskuļos notika, kad vajadzēja noturēt līdzsvaru. Divradža silto, brūno acu skatiens vērās vien uz priekšu, bet prātā tika pārcilāts iemesls jautājumiem, kurus Safīra bija viņam uzdevusi, un ceļš, kas nepārprotami bija sācies.
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 05.03.2007 20:00
Kādu laiku laivas pašas peldēja nepieciešamājā virzienā tieši uz austrumiem,saulee bija tieši dienvidū tāpēc bija samērā karsti,pēkšņi straume mainijās un sāka vilkt ,laivas pretējā virzienā uz dienvidiem kur jau pēc maza mirkļa tādas kustības viņi būtu atklātyā okeānā,laivās bija airi katŗā pa diviem pāriem ,zem soliņiem mētājās arī pāris virves,un makšķeres,ēc mirkļa tālumā parādijās spuras lielas un asas,tumši pelēkā tonī,tās draudīgi tuvojās,mesdamas lielus lokus
Iesūtīja: Rudens bērns Renīna ; laiks: 12.03.2007 16:48
Pēkšņā un laikam negaidītā virziena maiņa Džavannijam nepatika. Viegli saraucis pieri, viņš vērās ūdenī, cerēdams, ka laukā iznirs kāda galva un ko paskaidros.
-Safīr?- divradzis klusi pasauca.
Tad varenā skatienu piesdaistīja asās, trīsstūrainās spuras, aks slīdēja tuvāk. Gandrīz instinktīvi divradzis saspringa, tagad gandrīz ennovērzdams skatienu no tām. Vienīgais, kas kustējās, bija divradža siltās, brūnās acis, sakodamas spuru slīdējumam.
Iesūtīja: Meitene ar melno vēdeklīti ; laiks: 12.03.2007 18:32
Dzirdējusi saucienu viņa iznira,viņas sejā atspoguļojās bailes Laivas apakšā jābūt virvei apmet man to ap kaklu,neuztraucies,viss būs labi!viņa centās nomierināt divradzi pasaki pārējiem lai airē cik var un cik ātri var un to krastu! viņa teica norādīdama ar asti un Evelijas krastu kur bija maz līcītis,kā piemērots piebraukšanai,tālāk no ši paša līcīša aizvijās upe,kad divradzis apmeta virvi viņai ap kaklu viņa pārvērtās par delfīnu un strauji sāka vilkt laivu uz krastu
ooc:informācija ko jums sniedzu ir Ev_angel apsiprinātā ,un tāpēc varat neuztraukties
Iesūtīja: Rudens bērns Renīna ; laiks: 13.03.2007 14:39
Džajs jutās nedaudz atyvieglots, kad laukā zinira Safīras-nnāras galva. Noklausījeis visu, ko viņma teica, divradzis piesardzīgi palieca galvu un saņēma zobos virvi, lai to pamestu nārai.. Pats viņš ap kaklu aplikt nevarēja, tam vajadzēja rokas.
Kamēr Safīra kaŗtoja virvi, Džajs pagrieza galvu pret paŗējām laivām un peitiekami skaļi noteica:
-Mums ja'tiek uz Evēliju. Straume ir spēcīga, tādēļ jums jāairē turp.- virzienu divradzis norādīja ar purnu.
Tad, kad tas bija izrdarīts, Džajs pievērsās krastram un Safīrai, kas, nu jau ka'd elfīns, bija sākusi vilkt viņa laivu uz priekšu.
Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 20.03.2007 19:31
Mikam rokās jau bija abi divi airi un laiva tika mērķtiecīgi vadīta uz krastu, kuru norādīja Džajs. Enaoli tika stingri norādīts, lai viņa nedītās un sēž mierīgi, puisis bija pārāk nobažījies, ka citā gadījumā, varētu notikt, kas sliks. -Jūs esat pārliecināti, ka mums vajag uz turieni?- Vīrietis sauca Džejam un Safīrai, -Es negribētu nonākt uz kaut kādas neapdzīvotas salas, kuras vienīgie iemītnieki būtu līdzīgi tām tur...- Viņš pamāja uz spurām, kas bija kādu gabalu patālāk, -...tikai pielāgojušies priekš dzīves uz sauzzemes.-
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 20.03.2007 20:03
Briesmonis bija sācis rinķot ap laivām ,zem ūdens bija sapulcējušās nāras un atvairija iespējamos uzbrukumus,krastā stāvēja vesals vilku bars uzmanīgi vērodams visu notiekošo,tiem pa vidu stāvēja āds vecāks un nozīmīgāks vilks,tā stāja atšīrās un arī tas bija spoī balts atširībā no pārējiem melnajiem un pelkajiem vilkiem,debesīs bija spēcīgs vējšs,bailes gaisā bija gandrīz taustāmas,spožā saule bija kā izteikts pretstats notikumim,ūdens uz brīdi bija iekrasojies sarkans ,kāds bija cietis
dodaties uz krastu,tie kas var to var darī vairs bez laivām,bet palīdzot tiem kas to nevar bz laivām
Iesūtīja: Rudens bērns Renīna ; laiks: 24.03.2007 09:35
Džajs pacitīgi un mierīgi stāvēja, cenšoties reizē acīs apturēt gan krastu, gan ūdeni. Divradzis bija gatavs jebkurā brīdī mesties iekšā un ar pakaviem apstrādāt ikvienu, kas viņam tuvotos, ja vien, protams, tas nebūtu draugs. Šobrīd šķeit briesmas tik leilas vēl nebija. Laiva naski slīdēja vajadzīgajā virzienā un varēja samanīt, ka krastā stāv vilki.
Izdzirdot Mika jautājumu, divradzis nedaudz pagrieza galvu, lai atbildētu.
-Mēs jau sākuma devāmies uz to krastu, vienīgi straume panesa sāņus. Un arī ja tur būs plēsoņas, man labāk izdodas cīnīties uz sauszemes, nevis ūdenī.-
Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 25.03.2007 11:35
Enaoli saredzēja vilkus. Likās, ka pakrūtē kas sagriežas. Viņa paskatījās uz savām plaukstām, tad atkal uz vilkiem. Tad viņa ieskatījās savā atspulgā ūdenī. Ūdens iekrāsojās sarkans. Bija neomulīga sajūta. Meitene norija siekalas un klusēdama atkal vērās tālumā.
Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 25.03.2007 21:47
Laivas pakāpeniski tuvojās krastam,briesmonis bioja atvairīts uz mirkli,daudzas nāras bija ievainotas
Kad laivas piestāja krastā vecākais vilks devās uz priekšu un strauji nobēra Apsveicu valdnieki ar ierašanos,sekojiet mums!vairāk neviens no viņiem neizdvesa ne skaņas,viņš`lēnāmmdevās cauri mežamtur bija maza taciņa vilkam piemērota,bet cilvēkam bija mazliet pagrūti izlausties cauri,jo asia koku zari skrāpēja plecus,un sitās sejā..
ooc:līdz nonākšanai krastā vēl varat sarunāties..vēlos lielāku aktivitati un vinu postu nedēļā no kara biedra...,kļūšu barga
Iesūtīja: Rudens bērns Renīna ; laiks: 27.03.2007 09:27
Laiva beidzot peistāja krastā un divradzis, ar slaidu lēcienu, bija no tās laukā, gatavs cirst ar pakaviem katram, kas iedrošināsies kaut vai zobus viņa tuvumā nokalbināt. Tomēr tas nenotika, vismaz pagaidām. Vecais vilks ierunājās, un Džajs pieklājīgi nolieca savu lielo galvu. Šķeit briesmas, vismaz viņiem, tik leilas nedraudēja.
Pametis skatienu atpakaļ uz nārām, no kurām dažas biaj savianotas, divradzis vēlreiz palocīja pret viņām galvu, kā pateikdams paldies. Vārdus viņš šobrīd neizmantoja, eispējams, tas tikai traucētu.
Vilki devās uzpriekšu, aicinādami viņus līdzi. Džajs apstājās pie takas šakuma. Viņam, kas bija lielāks par civēku, īsts milzis, kas izskatās kā zirgs ar ragiem, nespēja iet cauri šai takai. Tā bija piemērota vilkiem, kuri sniedzās, pat lielākie, Džajam knapi pāri ceļiem. Pat cilvēks, tikai pastiepjot roku zu augžū, varēja pieskarties viņa skaustam un mugurai, pāri tai nepārskatoties.
Ragotā galva tika pagrozīta uz vienu un uz otru pusi. Kaut kur bija jābūt citam ceļam, pa kuru viņš varētu tikt tālāk, ja vien tas divradzim bija lemts.
Iesūtīja: NorthSee ; laiks: 29.03.2007 15:07
Laivas piestāja krastā. Enaoli izkāpa no tā, nedaudz saslapinādama pēdas. Meitene palūkojās uz Miku. Viņa bija nobijusies. Tad skatiens pievērsās jūrai, kurā bija redzamas nāras. Enaoli sirdī vēl joprojām bija vārdi, ko nāras viņai bija teikušas. Meitene neko neteica. Viņa cerēja, ka nāras sapratīs, ka viņa saka paldies par sargāšanu.
Enaoli pagriezās pret vilkiem. Rokas trīcēja. Apziņa, ka viņa pieder pie šiem staltajiem, bet plēsīgajiem zvēriem, bija biedējoša. Barvedis jau bija devies mežā, divradzis vēlējās sekot. Enaoli saprata, ka arī viņai būs jādodas pa taku, cauri mežam. Viņa vēl uzmata skatu vilkiem, tad atkal paskatījās uz Miku.
Man vajadzētu iet kopā ar viņu. Es zinu, ka viņu mīlu, patiesi. Taču man ir arī jāsakārto savas domas. Jāpaliek vienatnē. Es nespēju atbildēt viņa jūtām. Tas, kas notika viņā krastā bija tikai mirkļa emōcijas. Tā vienmēr ir bijis. Pēc pāris dienām mēs abi atkal slīksim vienmuļības un vientulības ūdeņos. viņa sev stāstīja.
Meitene lūkojās puišī un pieņēma lēmumu. Tas bija smagi. Viņai bija jāpabūt vienai. Uz mirkli.
Pagāji tikai mirklis, kad meitenes stāvs bija pārtapis vilkā. Spārnotā, skaistā un graciōzā. Tas novicināja spārnus. Tad tos piekļāva pie ķermeņa un tad tik ātri kā vējš paskrēja garām divradzim, kas stāvēja pie takas, un nozuda mežā.
Foruma dzinējis: Invision Power Board (http://www.invisionboard.com)
© Invision Power Services (http://www.invisionpower.com)