Pavediena drukājamā versija

Iesūtīja: sirds1 ; laiks: 23.11.2006 17:01

Rietumu pamale sārtojās tumšsarkana. Pēdējie saules stari, saulei nogrimstot aiz nesasniedzamā horizonta, lēnām izgaisa zilajā debesu jumā.
Zvaigznes viena pēc otras klusi iedegās debesīs un mirdzēja uz debesu gludās virsmas kā sirdraba gabaliņi uz safīrzila zīda auduma.
Līdz ar sauli arī pazuda svelme un gaiss palika dzestrāks. Gaisma strauji dzisa un mīksts mijkrēslis nemanāmi nomainīja spožo dienas gaismu.
Valdnieka pilsētas ielās lēnām norima dzīvība un cilvēki atgriezās mājās, lai pāēstu vakariņas un baudītu pelnīto vai arī nepelnīto nakts mieru.
No nabadzīgo rajona pacēlās rūgtas, eļļainas smaržas un sajaucās ar svaigo vakara gaisu augstu debesīs.
Ostas pusē pieklusa tirgoņu pavēles, vergu lamas un vaidi un svešu balsu murda. Jo bija vakars un kārtējās dienas beigas.
Pie prieka namiem tika iedegtas gaismas un skaļi, un trauksmaini tajos ieskanējās ēģiptiešu un sīriešu mūzikas sajaukums.
Bija Ražas ievākšanas laiks un tirgotāju spiegi dzīvojās pa krogiem, lai uzzinātu jaunākās labības cenas.

ooc:Jūs vēl neko nezināt par amuletu.

Sehmetas templī augstākā priesteriene Hatšepsuta slaucīja rokas baltā dvielī pēc svaigu upurasiņu nomazgāšanas.
Tikko bija noticis rituāls par godu Sehmetai.
Viņa stāvēja kādā nelielā zālē kopā ar vēl diviem cilvēkiem. Viena bija sieviete, bet otrs vīrietis. Sieviete galvā bija vienkārša, melna parūka, bet vīrietim bija tikai pliks pauris. Sieviete bija vienkārša un padevīga pēc skata, taču vīrietis izskatījās divkosīgs un viņam bija kumpa mugura.
Viņi abi bija zemākie priesteri un viņiem pēc pavēles vajadzēja izdabāt augstākajiem priesteriem kā tas bija pieņemts.
Zālē ieskanējās sveši soļi. Izrādījās, ka ir atnācis kāds pavecs priesterīs ar spoži nospodrinātu pliko galvu un apaļām, mazām acīm.
Hatšepsutas palīgs Katuhs paklanījās kundzei un iesāka runāt.
Kundze, Hatšepsuta, tik tikko ar rituālu nazi tika sadurts augstākais priesteris Navilhs. Kaut kāds mūsu rituālu nīdējs pārģērbies par zemāko priesteri pēkšņi uzbruka Navilham un iedūra viņam nazi zarnās. Lūdzu, ātri nāciet šurp pie viņa. Viņš mirst.vīrelis sacīja.

Bet tikmēr pa to laiku Sekhmets - faraona saimniecības pārzinātājs un nodokļu pārvaldnieks sēdēja Zelta namā pie ķēniņa galvenā rakstveža un centās saskaitīt kopā ar viņu un zemākā stāvokļa rakstvežiem visus tikko ienākušos nodokļus no tautas.
Istabā bija iedegtas gaismas un klusums ļāva sadzirdēt ūdenspulksteņa guldzēšanu istabā, jo valdīja pilnīgs klusums. Visi rūpīgi rēķināja un bija iegrimuši savā darbā. Jo kaut mazākā kļūda un viņus sagaidītu ķēniņa un Sekhmeta dusmas.
Pēkšņi telpā ievēlās ķēnišķīgais vīndaris ar lielu vīna krūku rokās.
Sekhmet, mans draugs!viņš spiedzīgā balsī izsaucās. Ralufs bija ģērbies purpura drēbēs un apkāries ar zelta ķēdēm un roku sprādzēm. Viņš viss bija resns un mīksts visās vietās. Un nodzēries viņš bija kā teļš.
Ralufs palūkojās uz ķēnišķīgo rakstvedi un ātri pieskrējis pie viņa sapličināja viņa bālos vaigus.
Ak, mans mīļais draugs, Kikirub!viņš pārspīlēti sajūsmināti izsaucās.
Kikirubs īgni palūkojās uz Sekhmetu, jo Ralufs atkal gribēja viņiem iesmērēt kukuli, tāpēc, ka nav nomaksājis nodokļus.
Iedzersim, mani draugi! Un aizmirsīsim visus pārkāpumus!Ralufs līksmi norēcās pār telpu.
Visi lūkojās te uz Ralufu, te uz Sekhmetu, gaidot dusmu izvirdumu no nežēlīgā augstmaņa.
Tur arī bija Nefrete, kura bija uzaicināta piebiedroties nodokļu skaitīšanā. Viņa šo iespēju skaitīt nodokļs faraona namā bija gaidījusi daudzus gadus un nu tā viņai bija dota. Tikai bija viena problēma. Šeit pret viņu izturējās kā pret niecību.

Toties Īrisa kopā ar Akrilu atradās Zelta nama skaistajā dārzā un stāvēja zem kādas sikomores, lūkodamies uz debesīm un runādamies, jo abi bija sastapušies pastaigājoties dārzā.
Te pēkšņi aiz viņas muguras ieskanējās kāda jauneklīga, labskanīga balss.
Īrisa, Akril, ko jūs te divatā darāt?tā mazliet izsmejīgi jautāja. jautāja un blakus sievietei nostājās kāds skaists jauneklis ar dzirkstošu, svilinošu skatienu.
Tas bija Rahers - faraona brālis. Nezin kā viņam bija izdevies klusu un nemanāmi pielavīties pie abiem faraona padotajiem.
Jauneklis mazliet nicīgi palūkojās uz Akrilu, taču uz Īrisu viņš lūkojās ļoti labvēlīgi un pat nebēdnīgi.

Anksuna Muna atradās savās greznajās mājās, savā istabā. Istabas grīda bija noklāta ar dārgu Sīriešu paklāju, istabā bija gaisīgs baladahīns un varēja saost jauku vaniļas smaržu.
Bet istabas īpašniece sēdēja uz atvērtā loga palodzes un lūkojās uz dārzu, kurš sākās tūlīt pat aiz viņas loga un beidzās pie augstā žoga. Viņas smalkais deguns saoda smalku ēdienu smaržu, kuru gatavoja viņas un tēva vergi. Tēvs nebija mājās. Viņš bija nosūtījis ziņu Anksuna Munai, ka šovakar aizkavēsies.
No vārtu ieejas puses varēja sadzirdēt strīdīgas balsis. Varēja atpazīt priestera verga balsi, taču otra balss, kas lūdzošā, mazliet uzsvērtā tonī, bija nepazīstama.
Nē, kundze, neko nevēlas dzirdēt no tādām pabirām kā tu!vergs uzsvērti atteica.
Bet viņai ir jādzird tas, ko es gribu stāstīt!uzstājīgi un neiecietīgi sacīja otra balss.Lūdzu, pasauc kundzi!
-Vācies izdzimteni!nošņācās vergs.
-Nekur es neiešu!
-Es tev uzrīdīšu suni!
Izklausījās, ka tūlītās saruna pāries uz kārtīgu kautiņu.

Krogā "Purpura Ralufs" uz maziem koka krēsliņiem iekārtojušies sēdēja Šions un Ali, turot rokā vīna kausus. Kaut kā viņi abi bija sastapušies šajā krogā un apsēdušies viens ptram blakus, lai nejustos tik vientuļi šajā vietā.
Bija iegadījies tā, ka te nebija neviena abiem pazīstama cilvēka. Visi viņu draugi šovakar bija kaut kur nozuduši.
Krogā valdīja kņada. Vīri sarunājās savā starpā un dzēra alkoholu.
Viss bija kā parasti līdz krogā ieradās kāda sieviete. Nekas tāds vēl nebija pieredzēts. Sieviete krogā! Vai varbūt tā bija nomaldījusies prieka meita?
Sievietei bija tumši, biezi, taisni mati, kuri stiepās līdz pat viduklim, skaistajā, mazajā seja dega divas tumšzaļas, dzelmainas acis, viņas lūpas bija šauras un sārtas, āda gluda un maiga, augums slaids un ļoti skaistām, izteiktām, sievišķīgām formām.
Taču ģērbusies sieviete bija kā klaidonis.
Viņa noteiktiem soļiem soļoja pie apmulsušā krodzinieka, nepievēršot uzmanību vīriešu ciešajiem, izbrīnītajiem, iekāres pilnajiem skatieniem.

Aksala sēdēja savos apartamentos uz mīksta, liela, sarkana spilvena sakrustojusi kājas. Viņa sēdēja mierā un klusumā un bija iedziļinājusies kāda sen miruša gudrā rakstītajam uz veciem, apskrandušiem papirusa.
Taču te pēkšņi viegli soļi ieskanējās viņas istabās un Aksalas priekšā nostājās Nefres slaidais, graciozais stāvs.
Viņa ciniski un valdonīgi no augšas lūkojās burvē, kura sēdēja uz grīdas.
Aksala, tūlīt pat pareģo man nākotni!Nefre noskandēja.

Esens pabarots ar trūcīgām vakariņām sēdēja pie Nīlas un lūkojās ūdenī. Viņš gaidīja, kad parādīsies viņa līgava.
Bija jau pavēls vakars, taču zēnu tas pārāk nesatrauca. Neviens tāpat nepamanītu viņa viduvējās personības pazušanu.
Iečabējās papirusniedres un zēns pagriezis galvu ieraudzīja savu līgavu Eseri izlienam no niedru kūļa. Meitenei bija brūni iesauļota seja, tumšzaļas acis un tumši, plāni, nespodri mati. Viņa mazliet bailīgi palūkojās apkārt it kā gaidīdama, ka kāds vēl bez viņiem varētu te būt.
Sveiks....viņa klusu sacīja un piegājusi pie Esena apskāva viņu, tad pēc cieša skāviena, meitene palaida Esenu vaļā un piegāja pie upes, domīgi veroties ūdenī.Man tev ir kaut kas jāsaka.viņa teica klusā balsī.

Iesūtīja: Aura.Sizal. ; laiks: 23.11.2006 17:46

Nefrete klusi nopūtusies noklāja sev priekšā papirusu, un sāka rakstīt.
Beidzot esmu tikusi šeit! Viņa augstības namā! Laimīgi nogudzinājusi, sieviete rēķināja. Tas nekas ja uz viņu dažreiz uzkliedza, lai pasteidzas, tās jau bija sīkums! Varbūt kādreiz viņa gaiteņos varētu satikt pašu Faraonu! Vai varbūt viņa māsīcu un brāliPēkšņi gnamā iegāzās kāds purpurā tērps augstmanis (?) un kaut ko nesakarīgi nogārdzās,,,,Ko gan tāda dīvaina radība dara pie Sehkmeta? Nedaudz nolikusi rakstspalvu, Nefrete uzmeta jautājošu skatienu abiem "draugiem".

OOC: Kas noticies? Atvainojiet par dubultpostiem... Kaut kas sagāja greizi....

Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 23.11.2006 18:05

Hatšepsuta skrēja pie ievainotā pa ceļam pārdomādama šīs dienas notikumus.
"Vai viņš stipri asiņo?"Hatšepsuta jautāja Katuham
"Man vajadzēs saites dvieļus un ūdeni un Sehmetas statuetaes lūgšanām mums vajaga arī ārst sauciet ātri,ātri!"viņa dusmīga kliedza virsū Katuham.

Dziedināšana neizdevās viņš zaudēja ļoti daudz asinis.Viņai šis prieseris bija paticis viņa uzskatija ka viņš vienīgais ir pilnībā uzticīgs Sehmetai starp citiem zemākajiem priesteriem. "Kur tas ārsts kavējas?" viņa dusmīgi kliedza.

Iesūtīja: Lady Delish ; laiks: 23.11.2006 21:20

Akrils ieraudzīja, ka faraona brālis, bija atnācis pie viņiem. Akrils neatbildēja uz viņa jautājumiem, bet skatienu, nevarēja neņemt vērā. Nepatikšanas nevēlos. Akrils nodomāja, un klusēja.

Iesūtīja: sirds1 ; laiks: 23.11.2006 22:04

Nefretei:
Pēkšņi Ralafa acis rūpīgi nopētija visu telpu.
Rakstveži nemierīgi sagrozījās, jo juta, ka vīram kaut kas nepatīk.
Ralufa acis apstājās pie Nefretes un mazliet piemiedzās. Viņš nolika krūku uz zemes un panāca vienu soli uz priekšu.
Kās tā tāda?viņš apjautājās.Ko sieviete te dara?

Hatšepsutai:

Katuha seja kļuva aiz vien bālāka un bālāka.
Ļoti daudz, kundze....viņš klusu noteica un palūkojās uz saviem kāju pirkstiem, it kā būtu pie tā visa vainīgs. Taču Hatšepsutas brēciens lika viņam palēkties gaisā un uzmest bailīgu skatienu viņai.
Jā, jā...Tūlītās...un viņš aizmetās prom kā vēja nests, aizmirsis to, ka vajadzētu priesterienei visu parādīt.
Taču sieviete atrada ievainoto priesteri guļam vairāku citu priesteru aplenkumā. Tie bija pāris zemāki priesteri, kuri no bailēm nezināja ko darīt.
No Hatšepsutas kliedziena salēcās visi jauniņie priesterīši un neziņā purināja galvas. No ārsta nebija ne vēsts. Toties elsojošais priesteris nāca pie samaņas un cieši satvēra augstākās priesterienies rokas. Viņa drebošā ķermeņa drebuļi ieskrēja arī Hatšepsutas ķermenī.
Priesteriene...Priesteriene....viņš ar grūtībām dvesa. Asinis plūda no viņa dziļās brūces.Skarabeja amulets....Tas ir te....Te kaut kur Tēbās....Bet varbūt arī nē...taču es zinu, ka tu to vari iegūt....Tu esi tā vērta....Es zinu....Skarabeja amulets ir....ir....viņš nespēkā un sāpēs pievēra acis.

Iesūtīja: Kary ; laiks: 23.11.2006 22:18

Anksuna Muna izdirdēja kādu strīdu. Paskatijusies palogu viņa redzēja divus cilvēkus. Nokāpusi lejā viņa piegāja klāt pie verga. Kas te notiek? Visu māju gribat sacelt kājām gaisā? vinā veicāja. Tad vinā pagriezās pret svešinieku

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 23.11.2006 23:00

Sekhmets bija noguris un sliktā garastāvoklī, tāpēc viņš brīdi stāvēja un vienkārši noskatījās uz ļumīgo žūpu, kamēr vaigos sakāpa dusmas. Kad Ralufs meiģināja iesmērēt kukuli Sekhmets jau gatavojās ko teikt, bet Ralufa teikums vērstais pret Nefreti viņu pārtrauca. Tas nu patiešām viņu saniknoja.
-Tu vecais žūpa, atkal pielējies. Tu esi stūlbāks par vecu mūli, un resnāks par nīlzirgu tēviņu.-
Sekhmets piegāja pie Ralufa un ieblieza viņam pa galvu ar zelta pātagas rokturi.
-Muļa ko tu iesāksi ja Farons tevi pie sevis izsauks un tu būsi šādā stāvoklī, viņa augstība tevi jau brīdināja kas notiks!!-
Sekhmets viņam iebelza velreiz.
-Un nodokļus tu samaksāsi pilnā apmērā, ja tev paveiksies tad es parūpēšos lai Farons neuzzina par tavužūpošanu un nodokļu kavējumiem!! Kas attiecas uz viņu Sekhmets norādīja ar pātagas rokturi uz Nefreti tev gar to nav nekādas daļas, viņa šeit strādā. Un tas ir vis ko tev jāzin.
Sekhmets paskatījās Nefreti un pasmaidīja, viņa bija tīri simpātiska, viņa seja ārti izmainījās.
atgriezies pie darba uzrēja Sekhmets.

Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 24.11.2006 13:39

Hatšepsuta klauisijās prietera vārdos viņa nesaprata par ko ir runa ,bet saprata vienu .citiem tas nav jāsaprot.
"Viņam ir pirms nāves murgi , viņš redz murgainus sapņus! " viņa čukstēja citiem , kas stāvēja apkārt.
"Varbūt pametiet šo telpu,viņš tulīt mirs man jāatdot viņa dvēsele Anubisam,ejiet laukā!"Hatšepsuta noteica un izdzina visus klātesošos laukā,pēc tam kad prieteris bija atkal atslēdzies
"Priester,kas par skarabeja amuletu,stāstiet vairāk?" viņa klusi jautāja priesterim.



Pēc mirkļa priestera sirds pukstus vairs nevarēja saklausīt. "Viņš ir miris ,kur tas ārsts kavējās,viņu vēl varēja glābt!"viņa nodomāja un klusi nopūtās sākusi cerimoniju ,par dvēseles aizvadīšanu.Kad cerimonija bija beigusies viņa devās uz farona pili,lai pavēstītu par priestera nāvi ,citreiz viņa pati to nebūtu darijusi ,bet šoriez viņa gribēja tikt laukā no tempļa,pēc iespējas ātrāk.

Iesūtīja: Rudens bērns Renīna ; laiks: 24.11.2006 14:57

Iesūtīja: maksligais_intelekts* ; laiks: 24.11.2006 17:44

Iesūtīja: sirds1 ; laiks: 24.11.2006 19:15

Anksunai Munai:

Vergs pameta bailīgu skatienu uz kundzes pusi. Viņš nometās ceļos Anksunas Munas priekšā un nolieca galvu.
Nē, kundze. Pilnīgi noteikti, nē.vergs teica pazemīgā balsī. Viņš pēkšņi palūkojās uz svešinieku, kurš stāvēja nožogojuma vārtu ailē ar lielu naidu.Lūk, šis ubags ir pie visa vainīgs!vergs naidpilnā balsī izgrūda un norādīja uz ubagu ar pirkstu.
Taču ubags vārtu ailē bija pagalam vecā, noplīsušā apģērbā, kurš bija pils ar Tēbu ielu putekļiem, tomēr tas bija visai tīrs. Un ubags par pārsteigumu Anksuna Munai bija jauns, sprauns jauneklis pēc stājas un sejas. Viņa seja bija viegli iebrūnīga un acis dzeltenzaļas, viņa sejas āda maiga, lūpas plānas un stāja enerģiska.
Viņš nekaunīgi vērās Anksuna Munā un nekaunīgi smīnēja.
Es nesaprotu par ko viņš runā.ubags atteica uzjautrinātā balsī.Un, ak....viņš piebilda un zemu palocījās savas nekaunīgās acis nenolaižot no priestera meitas.Godbijīgi sveicu priestera meita....ubagu puisis klusu un ar dīvainu pieskaņu balsī noteica, atliecoties atpakaļ.

Sekhmetam:

Auč!Ralafs izgūda un pagriezās pret Sekhmetu pēc blieziena prt galvu.Tas bija sāpīgi! Govs mēslu pļecka tāds!viņš iešņāca vīrietim sejā, apšļakstot Sekhmetu ar siekalām.Kaunējies būtu! Sist pa manu nabaga pauri! Jau tā rītdien sāpēs....viņš nopurpināja bērnišķīgā balsī un paberzēja pakausi ar tuklo roku. Taču dabūja pa pakausi vēlreiz un iebrēcās, aizlecot nostāk no agresīvā Sekhmeta.
Ralafs aizvainoti lūkojās uz Sekhmetu un purpināja.Faraons mani šovakar nekur neizsauks....Un....Ak, varenais Sekhmet, lūdzu, neļauj faraonam uzzināt par manu dzeršanu un nodokļu nemaksāšanu....Ralufs vaimanāja un lūdzoši lūkojās Sekhmetā.Es lūdzu tevi pieņemt šo nelielu dāvaniņu.viņš norādīja uz vīna krūku.Kas liktu tev aizmirst par maniem parādiem...

Hatšepsutai:

Dziļi ievilcis elpu priesteris sāka dvest vienu vārdu pēc otra.
Skarabeja amulets ir varens, maģisks priekšmets, kuru ir izgatavojusi varena ēģiptes burve un priesteriene. Viņa tajā ir saglabājusi ļoti daudz spēcīgas maģijas un neierobežotu varu. Varētu teikt, ka viņa amuletā ir ieliksi savu dvēseli un daudzās, maģiskās spējas. Kā es par to zinu....Es redzēju skaistu sapni, ko apstiprināja baumas Tēbās....Un es zināju, ka tu esi tā, kura ir pelnījusi šo amuletu. Izej Tēbu ielās un centies atklāt kur ir mēklējams Skarabeja amulets.....Lai Dievi tevi sargā, priesteriene!viņš skaļi izdvesa un, tad viņa miesas atslāba, atlaižot vaļā Hatšepsutas rokas.
Kad Hatšepsuta nonāca pie faraona nama bija jau diezgan vēls. Sargi cēli stāvēja pie lielajām ieejas durvīm un bargi lūkojās atnākušajā priesterienē.
Viss bija klusu un nekas neliecināja par to, ka kāds jau zinātu par augstākaā Sehmetas priestera nāvi.


Eseram:

Esere nelikās ne zinis par zēna tuvumu. Viņa nopietni un mazliet skumji lūkojās ūdenī. Kādu brīdi viņa klusēja, it kā cīnoties ar sevi, tad ierunājās klusā, noteiktā balsī, kura vēstīja par to, ka meitene pieaug un drīz vien būs kas vairāk par bērnu.
Es dodos prom, Eser. Es bēgu prom no mājām.Esere teica un nopietno skatienu pavērsa pret savu līgavaini.Es došos uz dziļi Tēbās. Prom no šīs nožēlojamās zemnieku dzīves. Prom no savas ģimenes, prom no grūtajiem darbiem. Tur Tēbās es ceru atrast, ko tādu, kas man nekad neliks strādāt un karst svelmainajā saulē....viņa apmāti pasmaidīja un viņas acis iemirdzējās.

Aksalai:

Nefre nelikās ne zinis par Aksalas pretskatienu. Skaistajai sievietei bija pilnīgi vienalga ko jūt citi un to viņa it nemaz neslēpa.
Jā, tūlīt.Nefre noskaldīja un nicīgi lūkojās Aksalā. Viņas acis ļauni un nicinoši dzirksteļoja.Es piederu karaliskajai ģimenei. Bet tu esi uzpūtīga, nepateicīga atradene. Es varu tevi vienā mirklī izsviest no šī nama un padzīt trimdā.[b]viņa teica.

Iesūtīja: maksligais_intelekts* ; laiks: 24.11.2006 19:19

- Ja? Vaii tiešām? -
Aksala izsmejoši teica
- Nu, tad lūdzu uz priekšu ! Mēgini! Tikai šaubos vai tev tas izdosies, jo tici man mani ar faraonu saista, kas vairāk nekā savstarpējā cieņa,žēlums un izpalīdzība. Tas nebus tik viegli un atceries, ka esmu uz daudzko spējīga, tamdēļ labāk neaizkaitini mani -

Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 24.11.2006 19:22

nonākusi pie farona pils Hatšepsuta sāka sarunu ar sargiem par savas ierašanās mērķi .viņa gribēja kādu satikt sakarā ar priester nāvi kādam tas ir jauzin.

Iesūtīja: sirds1 ; laiks: 24.11.2006 19:39

Aksalai:

Nefre piesita ar mazo kājiņu pie zemes.
Tieši tā!viņa noteica un sagorījās, izmēdod Aksalu ar savu ķermeņa valodu.Un, ko tad tu man izdarīsi? Iesviedīsi ar kādu no saviem smirdīgajiem vīraka kociņiem?Nefre nošņācās un viņas acis dega lielā naidā.Ja? Tu to vēlies?! Tu vēlies, lai es tevi padzenu no šī nama?!

Hatšepsutai:

Sargi bija aizstājušies Hatšepsutas ceļam priekšā un klausoties priesterienes teiktajā mulsi lūkojās viņas sejā.
Bet, priesteriene, tas nav nekas liels. Jums ir jādodas uz Dzīves namu un jāpaziņo tas Dzīves grāmatas pārvaldniekam, lai viņš izsvītro priestera vārdu no grāmatas, nevis jānāk uz Zelta namu un jātraucē faraons ar mazsvarīgiem sīkumiem.viens no sargiem lēnīgi sacīja. Varēja noprast, ka viņš uzskata Hatšepsutu par muļķi.

Iesūtīja: maksligais_intelekts* ; laiks: 24.11.2006 19:41

Aksala iesmējas un nespēja apturēt smieklus par Nefras muļķīgo un psihiski nelīdzsvaroto uzvedību
-Ej, ārstēties, muļķīt, un nepsiho -
Un velreiz Aksalai uznāca smieklu lēkme

Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 24.11.2006 19:44

"Kā Jūs uzdrīkstaties ar mani runāt tādā tonī . Viņš nemira pats no sevis viņu nogalināja ! "prieteriene uzkliedza sargam.Viņa izskatijās ļoti pārskaitusies un tas padarija viņu baisu.

Iesūtīja: Sarkana Rudens Lapa pa Ziemeļa V ; laiks: 24.11.2006 19:54

Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne* ; laiks: 24.11.2006 22:25

Īrisa bija iegrimusi sarunā ar Akrilu un kad faraona brālis bija jautājis par viņu vientulīgo pastaigu dārzā, meitene pagriezās un mazliet pieklusinātā balsī atbildēja Ak, sveiki, meistar, ļoti atvainojos, ka nācās mūs sastapt divvientulībā, netīšām pastaigājoties pa dārzu un izzinot augus kurus šķietami jau pārzinu, uzgāju arī Akrilu. Iesākām jauku sarunu. Ko vēlējāties jūsu augstība? Īrisa vaicāja, un ja viņas āda būtu mazliet gaišāka varbūt arī varētu redzēt, ka meitene nosarka.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 25.11.2006 12:08

Sekhmets iesmējās
-TAd nu vienā brīdī sauc mani par govs mēslu bet otrā jau lūdzies palīdzības.-
Sekhmets ļauni smējās vienlaicīgi izslaukot Ralufa siekalas no acīm.
-Nezinu gan vai man tev palīdzēt pēc šādas spļaudīšanās.-
Sekhmets padzērās no krūkas,
-Patiešām gards vīns, droši vien domāts priekš farona, lai tā būtu, farons neko neuzzinās. Taču nodokļus tu samakssāsi tikuntā, vienīgi man personīgi, nevēlos lai rastos kautkādi zudumi vai kļūdas tavas nožēlojamās neizdarības dēļ.-
Sekhmets pievērsās tuvākajam rakstvedim
-Parūpējies par to lai šitā nilzirga nodokļi ir samaksāti uz papīra, es parūpēšos lai lādēs netrūkst ne kapeikas.-
Sekhmets bija pārāk noguris lai vel turpinātu kašķēties ar veco paziņu
-Bet tu man visu atdosi, skaidrs, savādāk tu pats saproti kas ar tevi notiks.-
Sekhmets ar pātagas rokturi novicināja gaisā, tā lai tas atgādinātu galvas nociršanu.

Iesūtīja: Rudens bērns Renīna ; laiks: 25.11.2006 13:32

Iesūtīja: sirds1 ; laiks: 26.11.2006 12:16

Aksalai:

Nefre izslējās. Varēja vien apbrīnot cik cietsirdīga un nosvērta viņa bija. Aksalas uzvedība bija viņu nokaitinājusi, taču skaistule zināja, ka viņas dusmas te nelīdzēs.
Nefre cieti un ļauni vēstoši klusējot uzgrieza muguru burvei. Viņa uzmeta vienu īsu, vēsu skatienu Aksalai un aizgāja.
Viņas soļi noklusa tālumā. Taču klusums, kas palika aiz jaunavas bija ļauni vēstošs un pilns satraukuma. Jo Nefrei bija kas nelabs padomā.

Hatšepsutai:

Sargi izrieza savas platās, muskuļainās, spēcīgās krūtis un kā akmens tēli nostājās pretī priesterienei, nelaižot viņu garām.
Tā nav mūsu un nav faraona daļa. Ej pie augstākā tiesneša un runā ar viņu. Nieka priestera nāve nav karļnama darīšana.viens sargs atbildēja. Otrs stāvēja blakus pirmajam un visai nicīgi lūkojās Hatšepsutā.
Pēkšņi aiz sargu mugurām atskanēja mazu pēdu plakšķēšana un dārga tērpa šalkšana. Un te parādes durvīs parādījās skaista, smalka, jauna sieviete. Taču viņas skatiens bija ļauns, augstprātīgs un cinisks.
Sargi!viņa noskaldīja.
Sargi apsviedās un cieši nostājās plecu pie pleca.
Skaistā sieviete bija Nefre. Viņa ar cinisko skatienu palūkojās uz Hatšepsutu un, tad uz sargiem.
Kas te notiek es noskaidrošu vēlāk, jo jums tagad ir jādodas uz Aksalas istabu. Es pavēlu jums saņemt viņu ciet un iemest cietumā! Un, ja jūs to neizdarīsiet es zvēru, ka jau rīt saulei austot jūs karāsieties pie Tēbu mūriem ar galvām uz leju un kraukļi izknābās jūsu riēbīgās acis!Nefre uzsvērtā balsī teica un norādīja ar roku uz durvīm.
Sargi skriešu aizmetās sievietei garām un viņu soļi smagi aizdipinājās dziļāk pilī.
Nefres ciešais, iznīcinošais skatiens palika pie Hatšepsutas. Princese brīdi apdomāja, ko teikt, tad cienīgi un vēsi ierunājās.
Prom, salašņa!un uzgriezusi muguru priesterienei, Nefre lēnā solī devās prom.

Anksunai Munai:

Ubagu puisi it nemaz nebiedēja vai neiespaidoja priestera meitas noraidošā izturēšanās. Viņš smīnēja meitenes sejā vēl platāk ar katru reizi, kad viņa pateica kādu noraidošu, nicinošu vārdu.
Man ir gan šis tas meklējams.viņš teica mierīgā balsī.Es vēlos tev izstāstīt kādu pasaku, skaistulīt.ubags noslēpumainu skatienu cieši vērās Anksunas Munas acīs. No viņa skatiena plūda mierīga, ieturēta enerģija.
Vai vēlies, lai es tev izstāstu kādu pasaku?

Īrisai un Akrilam:

Princis Rahers smīnēja mazliet izsmejīgi un mazliet jautri. Viņš manīja, ka Īrisa ir samulsusi.
Nemelo, nu, Īrisa. Es zinu, ka jūs abi te satikāties.jauneklis ķircinoši sacīja un atklāti nejauki paskatījās uz Akrilu.
Es?Rahers jautri iesmējās.Es vēlējos tikai iztraucēt jūsu saldo sarunu!jauneklis visai iedomīgā balsī atsmēja.

Sekhmetam:

Tu esi govs mēsls. Īsts mēslu karalis.Ralufs iedomīgi atbildēja un nicīgi pavīpsnāja, taču viņa skatiens vēl joprojām bija lūdzošs.Un tomēr....vīrelis aprāvās aizvainotā balsī.
Muļķis.Ralufs izgrūda, palūkodamies uz vīna krūku.Tā ir visparastākā ķenišķīgā vīna recepte.viņš atsacīja un aplaida iedomīgu skatienu apkārt istabai. Tad viņš bīstami sagrīļojās.
Ralufs mazliet sarauca pieri, kad viņu nosauca par nīlzirgu, tomēr paklusēja. Viņam tas bija izdevīgi.
Būs samaksāts.Ralufs atteica un izdzina kādu rakstvedi no savas vietas un ar nopūtu apsēdās, tad viņš parakņājies pa tērpu izvilka mazu krūku ar vīnu un atrāva vaļā zīmogu. Vīrelis atšāva galvu un ieklunkšķināja vīnu ribās. Pēc tam viņš noslaucīja muti un klusu atraugājāsi, izskatīdamies pēc žūpas.
Varbūt vēlies, lai es tev kaut ko interesantu pastāstu?Ralufs iejautājās.
Rakstveži lēnām atgriezās pie darba.

Esenam:

Spīdums meitenes acīs izplēnēja un viņa lielām, mīlestības pilnām acīm lūkojās Esenā.
Aij...Esen...Tev nevajadzēja....Bet tik tiešām tāds būs mūsu liktenis.meitenīte nopūtās, palūkodamās uz zemi, kura bija viņas nākotne un grūtais darbs šeit pie zemniekiem.Ja vien mēs nebēgsim....Labi. Nāc ar mani.un Esere vēlreiz apskāva Esenu un cieši, un draudzīgi piekļāvās pie zēna.Taču šaubos vai mēs piekļūsim pie faraona. Tas nekad nenotiks.viņa noteica, vēl joprojām turēdama zēnu cieši apskautu.
Viņa bija mazliet satraukta un nemierīga.
Es vēlos atrast Skarabeju amuletu. Par to stāstīja kāds pasaku stāstītājs un es izlēmu to uzmeklēt, jo tas ir vienīgais, kas mūs glābs no mūsu ļaunā, skumjā likteņa.Esere sacīja.Man ir ļoti bail. Taču savādāk nevar.

Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne* ; laiks: 26.11.2006 12:33

Ak, jūsu augstība, lūdzu, es jums nekad nemelotu. Īrisa atbildēja, meitenes acīs bija redzamas asaras, jo viņa nebija no tiem cilvēkiem kas melotu, kur nu vēl faraona brālim. Un jo vairāk viņa nepanesa, ka viņai netic. īrisa uzmanīgi paskatījās uz Akrilu, tad novērsās un atkal paskatījās uz jauno puisi.

Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 26.11.2006 12:35

"Runāt ar mani kā ar kalponi viņa vēl redzēs "strauji uzgriezusi muguru Hatšepsuta strauji devās atpakaļ uz templi.

templī viņa atgriezās vēlāk nekā bija plānojusi ,jo pa ceļam iegriezās vēl Dzīves namā lai tur paziņotu šo ziņu.Atgriezusies viņa devās uz savu lūgšanu zāli.
"Dižā Sehmeta – zīlēšanas, atmaksas, soda un pakļaušanas dieviete palīdzi man tavai kalponei un atriebies par tavas priesterienes zaimošanu un uzbrukšanu farona burvei jo tu esi visvarena un vari visu.Neļauj Nefrei ieņemt faronees vietu viņa nav cienīga kalpot faronam visvarenā atriebes dieviete".izdara rituālu
"Sehmeta visvarena sodi tos kas tev neklausa un dzen viņus ciesšanās,jo tu esi pakļaušanas,atriebes,zīlēšanas un soda dieviete."viņa izrunāja katru vārdu tā ka tie visi savērpās nesaprotamā virtene ja kāds to būtu redzējis neko nebūtu sapratis.
"Visaugstākā palīdzi man tavai kalponei un priesterienei atgūt tavu īpašumu "skarabeja amuletu" tas pieder tev un taviem kalpiem,zaimotājiem nav lemts tam pieskarties!"viņa beidza ar rituālu asiņu ziedošanu un vīraka dedzināšanu.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 26.11.2006 14:42

Sekhmets biaj pieradis pie tā ka Ralufs viņu apsaukā, kā jau tas mēdz būt vecām paziņām ne viens ne otrs parasti to nopietni neņem pie sirds.
-Kāpēc gan tu domā ka mani varētu interesēt tavi kārtējie stāstiņi par to kā tu esi izklaidējies ar virtuves verdzenēm, vai arī jaunākās baumas par galma izvirtībām. Tas vis jau sen zināms un tikai nemitīgi atkārtojas.-

Iesūtīja: maksligais_intelekts* ; laiks: 27.11.2006 00:20

OOC: sirds es sapratu taktiku...tagad panāksi, lai mani faraons izmet, ja bet aceries, ka viņam ir kas sens un spēcīgs, ļoti saistošs ar mani tā zīmīte...un tā nav vienkārša. Ņem vērā arī manu anketu

-Skrien, skrien - Aksala nosmējās nosakot Nefrei pakaļ
-Varēji jau mierīgi palūgt un pagaidīt- Aksala nesaprašanā noteica .
No jauna sakrustoja kājas. Pieņēma jogas pozu un iegrima domās.

Iesūtīja: Aura.Sizal. ; laiks: 28.11.2006 14:26

Nefrete norija siekalas.
-Kungs, esmu tikai viena no rakstved....-
Sekhmets viņu pātrauca, tāpēc sieviete pārstāja iepazīšanos un nolieca galvu, cenzdamās izskatīties pēc iespējas pazemīgāka.
Ar uguni spēlēties nedrīkst..... Un aiztikt arī ne.
Tad abu vīru saruna turpinājas jau par citu tēmu, tāpēc Nefrete netraucēja viņus, vienīgi turpināja rakstīt.

Iesūtīja: sirds1 ; laiks: 28.11.2006 17:20

Akrilam un Īrisai:

Rahera lūpu kaktiņos rotaļājās tik tikko manāms smaids.
Īrisa, nevajag pārspīlēt.viņš noteica.Nekas taču nav noticis.jauneklis teica un viņa roka noraustījās, it kā gribēdama skart jaunās sievietes plecu.
Viens īss, naidīgs skatiens tika vēltīts Akrilam.
Nesaprotu kā ar tik vājiem nerviem tu maz spēj skatīties uz asinīm.Rahers noteica, cieši vērdamies Īrisā.Tik tiešām nesaprotu....

Hatšepsutai:

Sehmeta uz priesterienes kaislīgo runu neraidīja nekādas zīmes. Viss pēc Hatšepsutas runas palika kluss un mierīgs. Templis bija prakstiski tukšs. Gandrīz visi priesteri jau bija devušies prom no Sehmetas tempļa.
Un Hatšepsutai arī neatlika nekas cits kā vien doties prom no tempļa. Bet uz kurieni doties to priesteriene īsti nezināja. Atgriezties templī kāds spēks viņai neļāva, bet uz kurieni iet šis spēks arī viņai nenorādīja.

Sekhmetam un arī Nefretei:

Ralufs savilka noslēpumainu sejas izteismi un cieši lūkojoties Sekhmetā iemalkoja vēl kādu malku vīna no savas krūkas.
Nē, pārmaiņas pēc es esmu izlēmis tev izstāstīt ko patiesi interesantu par ko pat interesējas faraons.vīrelis teica dīvaini prātīgā balsī.
Telpā varēja sajust vieglu caurvēju. Bet kur tas varēja rasties?
Rakstveži nodrebinājās un nemierīgi sagrozījās.
Ķēnišķīgais rakstvedis žigli pielēca kājās.
Ko spicējat ausis? Strādāt!viņš nikni nobrēcās un apmierināts nolūkojās kā sieviete, šķiet, vārdā Nefrete.Paskat, kā, lūk, strādā šī sieviete!teica rakstvedis.
Pārējie kaut ko drūmi noņurdēja un raidīja nīgrus skatienus te uz rakstvežu pavēlnieku, te uz sievieti rakstvedi.
Ralufs domīgi paskatījās uz Nefreti un pašķobīja tuklo seju.

ooc: Hm... Varbūt....Bet varbūt arī nē....
Aksalai:

Aksalas domas iztraucēja divi ienākušie sargi. Ne paklanījušies, ne atvainojušies viņi ātri iesoļoja burves telpā un, pieliekušies katrs no savas puses, satvēra sievieti zem padusēm, un uzrāva kājās.
Pēc kundzes Nefres pavēles jūs jānogādā cietumā!viņi reizē noskaitīja un izveda Aksalu no viņas istabām.
Gaitenī sargi un Aksala sastapa Nefri, kura sakrustojusi rokas uz apaļajām krūtīm, apmierināta nolūkojās kā sievieti sargi aizrauj uz pagraba ieslodzījumiem.
Redzēs, redzēs kā tu celsi degunu debesīs cietumā pie ubagiem un slepkavām!augstmane vēl ļauni izgrūda un, tad jau sargi aizveda Aksalu uz pagraba cietumu.
Tur burvi bez žēlastības iesvieda kādā caurumā zemē melnā, mitrā tumsā.
Gaiss bija mikls, zeme netīra cik varēja just un tumsā bez Aksalas pilnīgi noteikti bija vēl kāds vai kādi.

Iesūtīja: maksligais_intelekts* ; laiks: 28.11.2006 23:47

Aksala bija nikna. Nikna,pārsalusi un nogurusi!
- Pie,velna es viņai atriebšos...ES ZVĒRU PIE SAVAS DZĪVĪBAS ES VĒL ATRIEBŠOS.... - viņa sažmiegusi dūres caur zobiem nikni rūca

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 29.11.2006 04:08

-Farons!!! Ko tad tu esi dabūjis zināt mans senais draugs?? Vai tik tas nebūs kas bīstams tavai dzīvībai, ja jau tā ir farona darīšana. Sekhmetam sejā bija iegūlusi viegla intereses izteiksme, viņš pieliecās tuvāk Ralufam un čukstēja Stāsti un es varbūt atlaidīšu daļu tava parāda-

Iesūtīja: Aura.Sizal. ; laiks: 29.11.2006 11:34

Ralufam pieminot Faraona vārdu, arī Nefrete saspicēja ausis, kaut izlikdamās, ka apprāto kādu skaitli.
Tād alieta no kā baidās faraons? Diez kas gan tas varētu būt....
Sejā iespiedās smaidiņš, taču tas ātri pagaisa. Domīgi ievelkot rezultātu, sieviete pašķielēja uz Sekhmetu.

Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne* ; laiks: 29.11.2006 17:24

Īrisa neatbildēja princim, viņai vienkārši nebija ko teikt, taču nedaudz vēlāk apdomājot Rahera teikto meitene pateica. Asinis un meli ir divas dažādas lietas, jūsu augstība. Dziedēšana ir vesela māksla, melošana ir kas pretīgs, atbaidošs un pazemojošs. Meitene ar rotaslietām rotāto roku atglauda tumšos matus un ieskatījās Rahera acīs, viņš atgādināja faraonu, kā nekā viņi bija brāļi. īrisa dziļi nopūtās. Faraons mani nekad nepamanīs.

Iesūtīja: Sarkana Rudens Lapa pa Ziemeļa V ; laiks: 30.11.2006 14:59

Iesūtīja: Rudens bērns Renīna ; laiks: 30.11.2006 16:40

Iesūtīja: sirds1 ; laiks: 07.12.2006 20:34

Aksalai:

No tumsas skanēja ņurdēšana un vaidi.
Klusāk....Klusāk!!....Aizveries!...Piever muti!!lūk, tādi vārdi skanēja no tumsas.
Kaut kas tumsā Aksalai tieši blakus ieņurdējās kā mežonīgs dzīvnieks.

Sekhmetam un Nefretei:

Ralufs iesmējās, bet tad viņa seja ieguva dīvainu sentimentālu izteiksmi, kad Sekhmets ierunājās par to, ka varētu atlaist daļu viņa parāda. Likās, ka vīrelis grib taisni vai nobučot vīrieti sev pretim.
Tu atlaistu visus manus parādus, ja es tev to pastāstītu?Ralufs iejautājās.Zini, faraons domā pat pats ķerties pie lietas....viņš ieteicās un nozibināja skatienu.

Īrisai un Akrilam:

Rāhers mazliet pasmaidīja.
īrīsa, tu esi ļoti gudra priekš sava dzimuma.viņš sacīja un, tad asi palūkojās uz Akrilu.Vai tu lūdzu nevarētu doties prom? Piemēram uz pili.jauneklis it kā to sacīja laipni, taču varēja jaust, ka tā ir pavēle.
Princis nevēlējās turpināt sarunu ar Īrisu līdz Akrils neaizies.

Anksunai Munai:

Vai tu tiešām vēlies, lai es eju prom?ubags cieši lūkojās meitenē. Viņa skatiens palika hipnotizējošs. Tas par kaut ko vēstija.
Munas vergs nemeirīgi sakustējās.

Esenam:

Esere ataida Esenu un pakāpās no viņa nostāk, lai savilktu prātā visu, ko bija dzirdējusi no pasaku stāstītāja.
Brīdi domīgi klusējusi, meitene ierunājās.
Skarabeja amulets ir īpašs burvju amulets, ar kuru var dziedināt, darīt dažnedažādu brīnumus, iegūt mūžīgu jaunību un spēcīgas, maģiskas spējas. Levitāciju un tamlīdzīgas lietas....Nezinu ko pat tas nozīmē.viņa teica.To, kā pasaku stāstnieks stāstīja, ir izgatavojusi senā priesteriene He...Re... es neatceros viņas vārdu, bet viņa bija ļoti varena burve un viņa vēlējusies savas maģiskās spējas saglabāt šajā amuletā un nu stāsta, ka amulets ir Tēbās. Un es vēlos to atrast.Esere stāstīja. Viņa runāja visai haotiski, bet meitene taču nebija gājusi skolā.

Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 07.12.2006 20:42

Hatšeputa nezinādama kur doties devās uz pilsētu.Viņa gribēja atslēgties no pasaules lūgšanas vēl projām skanēja galvā tas bija briesmīgi viņa saprata ka iespējams nolēmusi šo sievieti slimībai vai nevaiksmei bet tas bija viņas darbs...

Iesūtīja: Philomela ; laiks: 07.12.2006 21:00

Iesūtīja: Christina ; laiks: 07.12.2006 21:03

Ja paveicas, tad jā! Neesmu te diezgan bieži, man nepatīk pārmērīga sabiedriba! Manot, ka sarunu biedru ieinteresējusi sieviete viņā neizpratnē nolūkojās....Ko tu viņā saskati? Es jūtu, ka tev viņa interesē. Viņš iemalkoja vīnu un vēlreiz paskatijās uz sievieti.

Iesūtīja: Philomela ; laiks: 07.12.2006 21:11

Viņa liekas tik... piesaistoša...
Vēlreiz paskatījies sievietes virzienā Ali ierāva malciņu. Nekas draņķīgā dienā nespēja ozlabot viņa omu vairāk par skaistu sievieti.
Skaistulīt! Nāc pie mums! Mēs tev izmaksāsim kādu malciņu...
Pacēlis glāzi vīrietis iesaucās.

Iesūtīja: Rudens bērns Renīna ; laiks: 08.12.2006 16:00

Esens brīdi klusējot uzmanīgi klausījās ko Esere stāsta, tverdams katru meitenes vārdu. acīs mirdzēja dīvains prieks.
-Tad iesim! Iesim abi divi uz Tēbām un atradīsim amuletu. Tad, tad mēs patiešām varēsim izrauties no tās dzīves, kurai tagad esam veltīti.- zēna balsī skanēja aizrautība.
Satvēris meitenes roku, viņš giadīja atbildi, mirdzošām acīm vērdamies Eseres sejā.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 08.12.2006 16:11

Sekhmets saglabājot interesi nedaudz skeptiski paskatījās uz smaidošo Ralufu.
-Vai tikai tu nedaudz nepārspīlē man senais draugs, stipri šubos, ka tavs stāstiņš varētu būt tik vērtīgs!!- Sekhmets piestiprināja pātagu pie jostas, lai neizskatītos tik draudīgi -Bet lai tā būtu, stāsti un es izlemšu cik tas vērtīgs!! Ja būs kā tu saki atlaidīšu visu!!! Bet ja nē tad tikai pusi. Es nabags nekļūšu un tu bagāts arī!!!-
Sekhmets iesmējās!!! Patiesībā priekš viņa Ralufa parāds tāds nieks vien bij un samaksāt to pilnībā būtu tīrais sīkums ja informācija būtu patiešām vērtīga!!!

Iesūtīja: Eņģeļu gūstekne* ; laiks: 08.12.2006 17:20

Īrisa uz doto brīdi izvēlējās klusēt un tikai pieklājīgi pasmaidīja Raheram un pamāja ar galvu kā piekrītot, ka sievietes nebūt nav tik stulbas kā vīrieši domā. Viņa atkāpās tumšajas acīs dzirkstīja neziņa, kā nekā nebija zināms kā viss šis izvērtīsies...
OOC: Akrils maz taisās spēlēt? Un kam vispār ir tas tēls?

Iesūtīja: sirds1 ; laiks: 08.12.2006 17:42

Hatšepsutai:

Priesteriene nonāca pilsētas ielu labirintos. Viņa daudz nedomāja, kur viņas kājas viņu aizvedīs un pēkšņi attapās pustumsā kādā pašaurā ielā.
Iela likās klusa un vientuļa....Bet, nē....Tumsā vēl kāds kustējās....Un no tieši tās puses nāca drausmīga smaka. Kaut kas izgrūda vaidu.

Šionam un Ali:

Sieviete kaut ko teica krodziniekam, plati un skaisti smaidīdama, atklājot skaistos, līdzenos zobus. Krodzinieks izskatījās vēl vairāk apmulsis nekā pirms mirkļa, kad viņa bija tikko ienākusi.
Bet....Bet....Te taču ir krogs...Sievietēm te ieeja ir aizliegta...viņš teica un sāka mīdīties, nervozi lūkojoties uz saviem apmeklētājiem, it kā gaidītu no tiem kādu palīdzbu.
Bet kāpēc?sieviete maigā, uzstājīgā balsī jautāja. Uz krodzinieka pieries izsitās sviedru lāsītes.
Es....es...ne....viņš aprāvās un nolaida acis. Izksatījās, ka krodzinieks sievietes priekšā jūtas kā mazs puišelis.
Jūs nezināt, vai ne?viņa jautāja.
Nē, nezinu.krodzinieks padevās.
Tad ļaujiet man vienkārši izklaidēties jūsu krogā! Es neesmu ielasmeita un neesmu bagātniece vai princese. Es nepiederu ne vienai, ne otrai šķirai.sieviete sacīja un ar švunku uzgrieza krodziniekam muguru. Viņas acis noskatīja visus krogā esošos vīriešus. Ilgāk viņas skatiens pakavējās pie Šiona un Ali. Skaistules lūpu kaktiņš noraustījās.
Atneziet man kausu alus!viņa pavēloši nosacīja un sasita plaukstas.
Jā, tūlīt!krodzinieks noelsa un aizsteidzās.
Vīrieši apbrīnas pilniem skatieniem lūkojās skaistulē un gaidīja, ko viņa darīs tālāk. Pēkšņi pār kroga telpu pārskanēja Ali balss. Un sieviete iespieda roku sānos, palūkojoties uz viņu.
Ak, tu man izmaksāsi...viņa novilka un līgani šūpodama gurnus devās taisnā ceļā pie Ali un Šiona.
Bet pirms vēl sieviete piegāja pie abiem, viņa uzmeta visiem pakaļ lūrošajiem vīrišķiem asu skatienu un vienā mirklī viņi visi sāka sarunāties un gandrīz nemaz nepievērsa uzmanību skaistulei.
Viņa piegāja pie abiem un visai valdonīgi abus noskatīja.
Tātad tu man piesakies izmaksāt, ja?sieviete pajautāja Ali.


Esenam:

Esere pēkšņi plati pasmaidīja zēnam un satvēra viņa otru rok un sāka lēkāt priekā.
Cik tu esi mīļš! Paldies, tev! Paldies!un viņa vēlreiz metās apkamt Esenu.Ai, Esen...Mēs atradīsim amuletu....Un, tad mēs dzīvosim kā faraoni! Un mums nevienu nevajadzēs! Nevienu! Būsim tikai mēs divi!viņa karsti runāja pie zēna auss. Tad Esere atlaida zēnu un priecīgi apgriezās riņķī. Taču, kad pirmais prieks bija pāri, meitene kļuva nopietna un atkal domīga.
Vai tavi vecāki jau nav pamanījuši tavu prombūtni?Esere iejautājās.

Sekhmetam:'

Ralufs bailīgi noskatīja Sekhmeta vareno stāvu un norīja siekalas.
Ai, mans draugs...Šis stāsts ir vienkārši satriecošs...Tas var nest tik daudz veiksmes un varas, ja vien tā nav vienkārša leģenda....viņš godbijīgi teica un izstāstīja leģendu par Skarabeja amuletu (ooc:Man slinkums visu laiku atkārtot to leģendu.)
Ralufs piesardzīgi vērās Sekhmetā un drošības pēc atkāpās no vīrieša. Ja nu viņš izdomātu viņu kārtīgi apstrādāt ar pātagu?
Tēbās visi par to baumo...Un faraons tam tic...vīrelis vēl piebilda.

Īrisai un Akrilam: ooc: Es nezinu. Būs jāaizsūta vēstule viņam.

Rahers nu pilnīgi pievērsās Akrilam un izskatījās dusmīgs.
Vai tad es tev neteicu iet? Ātri prom!viņš uzbļāva vīrietim. Tas nebija diez ko laipni. Bet tāds nu bija valdnieka brālis. Karsasinīgs un mazliet pārsteidzīgs. Taču ļauns viņš nebija.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 08.12.2006 22:23

Labi es atlaižu tavu paradu, un pazūdi no šējienes kamēr es neesmu pārdomājis
Sekhmets pēkšņi palika ļoti domīgs.
-Cienījamie rakstveži man jāpamet jūs, kas svarīgs ir noticis.-

Iesūtīja: Sarkana Rudens Lapa pa Ziemeļa V ; laiks: 09.12.2006 09:21

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 09.12.2006 15:38

Sekhmets deva norādijumus galvenajam rekstvedim, un devās taisnā ceļā uz savu māju. Vajadzēja uzzināt visu iespējamo par amuletu, ja tas patiesi ir uzradies tad tā bija arkartīgi svarīga iespēja Seta priesterim iegūt varu lai padarītu Setu par galveno Ēģiptes dievu!!!

Iesūtīja: Christina ; laiks: 10.12.2006 21:17

Protams viņš izmaksās! lūdzu, apsēdies. Šions nu saprata ko Ali saskatijis sievietē. viņš paliecās uz Ali pusi un iečukstēja viņam ausī Nu jā, glīta gan, kas par gurniem viņš deva mājienus Ali, lai nenopūdelē.

Iesūtīja: Philomela ; laiks: 11.12.2006 17:33

Tik skaistai sievietei būtu grēks maksāt pašai.
Ali noteica vērojot sievieti soļojam uz viņu pusi.
Un pirmīt nemanīji?
Viņš izsmejoši piebilda Šionam.

Iesūtīja: Christina ; laiks: 11.12.2006 19:02

Kā var manīt, ja deguns glāzē?! Šions nedaudz izsmēja pats sevi!

Iesūtīja: Rudens bērns Renīna ; laiks: 12.12.2006 14:29

Puisis priecājās meitenei līdzi, smaidam silti rotaļājoties sejā.
-Pavisam noteikit!- viņš piebalsoja līksmajai runai.
Taču līdzko Esere ieminējās par vecākiem, seja nedaudz sadrūma.
-Viņi manu pazušanu pamanītu vien tad, kad būtu vajadzīga kāda leika darba roka.- viņa balsī skanēja viegla sāpe, tācu vairāk rūgtums.
-Māsai jau pieitek klappatu ar jaunākajiem, lai viņa vēl auklētos ar mani, bet tēvam parasti ir pārāk daudz darba.- viņš papildināja, viegli paraustīdams plecus.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 12.12.2006 20:32

Kad Sekhmets bija nokļuvis mājās viņš tūlīt pieaicināja savu galveno sievu un arī paris kalpus kas arī bija Seta pielūdzēji, viņš pavēlēja kalpiem sasaukt visus pārējos biedrus kopā uz mesi!!
Kad kalpi bija aizgājuši Sekhmets izstāstija sievai visu ko bija dzirdējis no Ralufa, pēc tam viņš kopā ar pārējām sievām sagatavoja slepeno templi neparedzētajai melnajai mesei!!! Kāds no kalpeim bija arī aizsūtīts nozagt vergiem bērnu!!!

Iesūtīja: sirds1 ; laiks: 19.12.2006 15:59

Sekhmetam:

Ralufs vienu brīdi rādījās tāds samulsis, bet te pēkšņi atplauka platā smaidā.
Jā, mans kungs, jā....viņš pazemīgi nomurmināja un klanoties izklumboroja no telpas. Pēc brīža kaut kur dziļi pilī atskanēja līksmes pilns brēciens un vergi steidzās uz sava kunga istabu, lai ātrāk pienestu viņam vīnu.
Tikmēr Sekhmets atgriezās mājās, taču nekas īpašs ar viņu nenotika. Sākās melnā mesa.
ooc: Es neko daudz par šitādām padarīšanām nez. Uzraksti, ko tu tur dari un es piespēlēšu tālākos notikumus.

Nefetei:
Bet Nefrete palika ar pārējiem rakstvežiem un strādāja līdz vēlai naktij. Un pēc tam… Pēc tam rakstvežiem izmaksāja algas un viņus izvadīja no pils. Taču rakstveži izlēma, ka ies uz krogu dzert un kārtīgi nosvinēt labo peļņu.
Ei, Nefre, tu arī nāksi uz krogu?viņi jautāja.Jeb tu iesi uz mājām. Mēs apsolam tevi sargāt no visādiem uzmācīgiem dzērājiem.

Šionam un Ali:

Sieviete mazliet pavīpsmāja, bet tad pasmīneja, redzot, ka abi vīrieši sačukstas.
Nu, lai notiek!viņa noteica un apsēdās abiem draugiem iepretim. Skaistule uzlika brūno roku uz gludajām kājām un paņēma krodzinieka sniegto māla krūzi ar pasūtīto dzērienu.
Tātad, mani skaistie vīrieši, kādi ir jūsu vārdi?viņa jautāja.

Esenam:

Esere līdzjūtīgi skāra ar mazo roku zēna plecu un, tad uzgriezusi viņam muguru, pagriezās uz to pusi, uz kuru ejot varēja nokļūt Tēbās.
Vai iesim?meitenīte jautāja.

Anksunai Munai:

Vergs, uzmetis nicīgu skatienu ubagpuisim, aizgāja.
Taču pats ubags tikai uzjautrināti pavīpsnāja, uzmeta tikpat uzjautrinātu skatienu sunim un atstutējās pret vārtiem, sakrustojot rokas uz krūtīm.
Ko tu man par manu ātrumu un raitumu dosi priestera meita?viņā iejautājās.

Iesūtīja: ev_angel ; laiks: 19.12.2006 16:18

Pēkšņi atapusies kā no dziļa miega ,Hatšepsute atapās kādā mazā ieliņā un pēkšņi atskanējka vaids."Kas tur ir vai ir nepieciešama palīdzība?"viņa klusi ,bety droši vaicāja.

Iesūtīja: Aura.Sizal. ; laiks: 19.12.2006 20:25

Nefre nopūtās.
-Nu, jūs jau zināt, kā ir ar sievietēm un krogiem - abus vienā maisā neliksi!-
Skumji pasmaidījusi, viņa turpināja
-Ziniet, es tomēr iešu uz mājām, taču varat mani nesargāt - ja uzmāksies šai sievietei, dabūsi trūkties!-
Pavadījusi vīrus līdz kroga durvīm, Nefrete jau griezās uz māju pusi. Paspērusi kādu akmentiņu, pa sasilušo akmens bruģi, Nefrete papriecājās pa skaisto mēnesnīcu un sāka apdomat "Tā vecā Ralufa leģendu par kukainiem".

Iesūtīja: Rudens bērns Renīna ; laiks: 20.12.2006 16:54

-Protams, ka iesim.- puisis ar paŗis soļiem bija blakus meitenei. Silts smaids rotaļājās viņa lūpās, sākot soļot. Plauksta satvēra meitenes plaukstu un to cieīs saturēja.
-Iesim un atradīsim meklēto.- viņš piebilda.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 20.12.2006 18:55

occ: Man arī konkrēti nav zināms taču mani ir aptuvena nojausma, tad nu es rakstīšu ko zinu, bet vairāk jau improvizēšu

Mesas sākums jau tuvojās, pa ejām no visām pusēm slepenajā templī nāca cilvēki ar maskām, tiem kam augstāks rangs bija zelta maskas pārējiem sudraba un bronzas. Zelta maskas bija vien dažiem, aptuveni ceturtajai daļai sudraba un pārējiem bronzas. Visiem mugurā bija melni apmetņi ar nelielām kapucēm!!
Sekhmets sagaidīja nācējus stāvam pie altāra, viņam protams bija greznāka maska nekā pārējiem jo viņš bija priesteris, viņa sievām sudraba bet vecākajiem bērniem bronzas!! Kad visi bija sanākuši un sastājušies savās vietās Sekhmets panācās uz priekšu un pacēla rokas itkā sveicinot, kad viņš tās nolaida pārējie nolaida galvas un sāka klusi skaitīt tekstu svešiem nesaprotamā valodā, ja neieklausijās vārdos tad tas iklausījās pēc mirstošā vaidiem. Sekhmets apgriezās un nometās ceļos Seta statujas priekšā, arī viņš uzsāka skaitīt to pašu tekstu tikai skatoties uz statuju. pēc brīža statuja viegli iezaigojās. Tā bija zīme ka kāds klausās viņu lūgsnā.
Sekhmets piecēlās un apgriezās un uzrunāja nu jau klusējošies biedrus
-Mani biedri jūs droši vien esat pārsteigti par šo negaidīto misi, bet mums ir pamats priecāties. Atkal ir uzradies Skarabeja amulets.- Sekhmets ieturēja īsu pauzi jo izcēlās murdoņa, to nevarēja redzēt taču viņš zem maskas pasmaidīja mieru, mieru! šķiet ka jūs saprotat ko tas nozīmē! Mums tas jāiegūst par katru cenu, taču vis man zināms nav un tieši tādēļ es sasaucu jūs uz misi lai lūgtu padomu visuvarenajam Setam. Tad nu sāksim.

Pa vienu eju telpā ienāca vergs kuram bija koka maska, viņš nesa bērnu, apmēram tādā vecumā kad bērns sāk runāt. Sekhmets paskatījās uz bērnu un skaļi nobļāvās Tu muļķi šis bērns ir par vecu, Sets var mums neatbildēt uz šādu upuri!! Sekhmets paņēma guļošo bērnu un nolika uz altāra, tad viņš izvilka pātagu un vairākas reizes spēcīgi iesita vergam tas sāka taisnoties Kungs piedodiet, piedodiet lūdzu vergiem patiesi nebija neviena jaunāka bērna. taču Sekhmets jau bija izvilcis dunci un ar vienu veiklu kustību pārgrieza vergam rīkli, pārējie sektanti nopūtās to vērojot un atkal sāka skaitīt to pašu tekstu, verga asini pārdabiski ātri iesūcās smilšainajā zemē, pēc mirkļa smiltīs iegrima arī pats ķermenis.
Sekhmets pievērsās zīdainim, viņš tam iegrieza rociņā lai ta pamostas, tad nu tas arī pamodās ar varenu kliedzienu. Sekhmets uzrunāja statuju pacēlis roku ar dunci rokā Lai šie kliedzieni skan tavās ausīs kā muzika mans kungs un pavēlniek visu varenais Setī. Sekhmets piegāja pie statujas un uzšļakstīja dažas asins piles un tās Lai šīs asinis tev garšo gardāk kā visgardākais vīns. tad bērnam tika nolaistas asinis prāva izmēra zelta traukā, tikmēr sektantu lūgšanas skaļums pieņēmās skaļumā, tie sāka arī šūpoties turp un atpakaļ, Sekhmets turpināja visuvarenais Setī saki mums dod mums padomu, kā vairot tavu varu caur Skarabeja amuletu, saki mums kā mums to iegūt!! Sekhmets piegāja pie asiņu bļodas un ieskatījās tajā cerot uz atbildi.

Iesūtīja: Christina ; laiks: 21.12.2006 22:13

Šionam un Ali:

Sieviete mazliet pavīpsmāja, bet tad pasmīneja, redzot, ka abi vīrieši sačukstas.
Nu, lai notiek!viņa noteica un apsēdās abiem draugiem iepretim. Skaistule uzlika brūno roku uz gludajām kājām un paņēma krodzinieka sniegto māla krūzi ar pasūtīto dzērienu.
Tātad, mani skaistie vīrieši, kādi ir jūsu vārdi?viņa jautāja.
[/quote]


es, skaistulīt, esmu Šions un viņš ir Ali...Un kā sauc tevi? Šions nebija ar mieru sēdēt klusumā, tāpēc atbildēja.Viņš ar acīm meklēja vietu,kur bija pazudusi sievietes roka...

Iesūtīja: Sarkana Rudens Lapa pa Ziemeļa V ; laiks: 01.01.2007 22:03

Iesūtīja: sirds1 ; laiks: 24.02.2007 12:06

Hatšepsuta:

Par atbildi atskanēja tikai vēl viens vaids. Likās, ka tumsa ap priesterieni savelkas, smacējoša un cieša kā līķauts ap iebalzamēto ķermeni.
Uz mazu mirkli viss pieklusa. Taču te no tās pašas vietas, no kuras nāca gan smaka, gan divi vaidi, atskanēja gurguļošanai līdzīga skaņa. Tumsā kaut kas atkal sakustējās. Smaka kļuva spēcīgāka.
Ja ļoti labi ieskatījās, varēja pamanīt mazu drazu kaudzes apveidu un cilvēka gaudeno apveidu uz tās. Tas ar pūlēm kustējās un paklusām gārdza. Tas bija tikai ubags, kas bija jau tik ļoti novārdzis un slims, ka tikko spēja pakustēties. No sākuma kustības likās krampjainas un nedabiskas, taču izrādījās, ka ubags no visas sirds cenšas novelties no drazu kaudzes. Viņš gulēja uz muguras un ar savām lēnajām, kroplīgajām kustīgajām kustībām atgādināja uz muguras apgrieztu, nevarīgu bruņurupuci.
Ja neskaita ubagu, nekas nenotika. Bija tikai melna tumsa un šis ubags.

Nefretei:

No rakstvežu puses atskanēja daudzbalsīgi, uzjautrinājuma pilni smiekli. Neviens no šiem vīriešiem nesaprata, kāpēc viņu biedrene skumji smaida. Viņi taču aicināja Nefreti līdz, bet šī pašpārliecinātā, mazā, čaklā sievietīte to atraidīja!
Dažiem vīriem radās vēlme atvairīt Nefretes sacīto par sievietēm un krogiem, taču viņus apklusināja mazāk bezbēdīgie vīrieši. Nefrete nebija vienā maisā liekama ar prieka meitām. Palaistuves bija viena lieta, bet sievietes, kas gaidīja mājās, pavisam cita.
Nu, kā vēlies.noteica vienīgais būdīgais vīrietis visā kalsno rakstvežu bariņā. Viņš paliecās mazliet tuvāk.Bet tik tiešām tu varēji nākt līdz. Galu galā tu tik ilgus gadus esi bijusi rakstvede un nu jau esi kļuvusi par īstu vīru!šie vārdi tika pavadīti ar jautriem smaidiem un piekrītošiem saucieniem.Bet, protams, tev šis tas vienmēr būs un šā tā nekad nebūs. Bet tas tā, vīrišķā Nefre, es tikai tāpat saku. Lai tev veicas!vīrietis zobgalīgi noteica, pārslidinot skatienu Nefres augumam. Nebija noslēpums, ka viņš meta aci uz šo sievieti, taču pagaidām ar Nefres jūtām pret viņu viss vēl bija neskaidrs, tāpēc nekas īsti nenotika.
Vīri nosmējās un, tēlotā godbijībā paklanījušies pavarda sargātājai (kā viņi Nefri nosauca), ievilka viņu savā trokšņainajā bariņā un ļāva Nefri viņus pavadīt līdz kroga durvīm, tad vīri vēlreiz paklanījās un devās iekšā.
Krogs bija spoži izgaismots, no tā plūda jautra Sīriešu mūzika un varēja dzirdēt vīru atzinīgos kliedzienus, kroga palaistuvēm pavedinoši dejojot. Bet novēršot skatienu no kroga un paveroties apkārt varēja redzēt, ka visi citi nami jau slīgst naktsmierā un nekur vairs nedeg gaismas, izņemot prieka namus.
Pēkšņi turpat aiz Nefretes muguras atskanēja soļi un uz viņas pleca uzgūla liela, smaga, neiedomājami karsta plauksta. Viņas plecs tika cieši saspiests un rupji parauts.
Nana, kur tu vazājies?norēcās pavēloša balss.Jau atkal mēģināji bēgt, vai ne?!roka saustīja vardarbīgi saustīja Nefres plecu.

Esenam:

Esere tikai pasmaidīja un atbildēja satvērienam, varbūt arī mazliet par daudz cieši saspiežot Esena roku. Viņas rociņa bija maza bet jau raupja un sastrādāta gluži kā izkaltusi, neauglīga zeme, kuru nomīdijuši vērši un nosmacējušas zemnieku sāļās asaras.
Viņa bija vāja, taču soļus uz priekšu spēra droši kaut arī mazliet grīlīgi.
Abi pameta sausos meldrus, kas slēpa viņu satikšanās vietu un sāka ceļu pār vientulīgu, slikti apstrādātu zemes klajumu. Tas piederēja Esena kaimiņam - vecam, drūmam vīram un viņa izmocītajai ģimenei. Uz lauka slējās maza graudu audze.
Bija jau tumšs. Bērniem bija paveicies, ka spīd mēness, jo savādāk valdītu melna tumsa.
Savā starpā sarējās viņu zemnieku kopienas suņi. Vistuvāk vientuļas rejas skanēja tepat, no Esena kaimiņa nama. Kvekšķēja kaimiņa vecais, bet nejaukais suns.
Tālāk aiz graudu lauka varēja samanīt pāris salīkušus kokus, kas ieskāva klerķa māju. Tās logos vairs nedega gaisma. Visi beidzot gulēja un par sargiem šai naktij bija atstāti tikai suņi.
Esena kaimiņa īpašums nebija diez ko liels, jo nepārāk tālu varēja samanīt zēna mājas, bet uz otru pusi Eseres mājas.
Bija uzmanīgi jāapiet Esena kaimiņa mājas, uzmanoties no suņiem, un jātiek uz ceļa, kas atradās aiz krūmaina, akmeņiem nosēta klajuma.

Sekhmets:

Un pēkšņi asins pilnajā bļodā parādījās satriecoši skaistas sievietes atspulgs. Viņa sēdēja krogā uz mīksta spilvena un, turot savās brūnajās rokās māla kausu, izmanīgi sarunājās ar diviem vīriem.
Kādu brīdi rādījās šis skats, tad asinis saviļņojās un attēls izplūda. Kad tas pēkšņi pārtrauca ņirbēt, atkal parādījās kāds cilvēks, taču tas bija ubags. Tas stāvēja kāda bagātnieka mājas vārtos un sarunājās ar kādu meiteni. Arī viņu Sets parādija tikpat ilgu laiku un, tad attēls izplūda, un asinis norimās.

Šionam un Ali:

Skaistule pašūpoja galvu un, viegli piepacēlusi kausu pie lūpām, iemalkoja dzērienu, garajām skropstām uz brīdi viegli nolaižoties pār acīm. Kad sieviete bija iemalkojusi dzērienu, viņa nolaida kausu un mazliet sakustējās, glīti izliecot vidukli.
Visbeidzot viņa atkal pievērsās saviem sarunbiedriem. Neizskatījās, ka viņa pirmoreiz dzird šādus komplimentus.
Es esmu Lihtelrera.viņa atbildēja. Sievietes acis cieši ipētīja abu vīriešu sejas. Viņa kaut ko gaidīja no abiem.Kas jūs, mani kungi, atvedis uz šejieni? Lihtelrera pēkšņi bezrūpīgi turpināja sarunu, ar vienaldzīgu skatienu nopētot savu kausu.

Anksunai Munai:

Ubagu meitenes šoks acīmredzami uzjautrināja un viņš, šķiet, lai slēptu nekaunīgu smīnu, vairākas reizes izmanīgi palocījās, taču šajā izmanībā paudās tie paši smiekli, kas sejā.
Ak, piedodiet, kundze, ja jūs sadusmoju. Tas vairs neatkārtosies. Paldies, par jūsu žēlību.jaunais ubags pārspīlēti padevīgā un pateicīgā balsī atbildēja.
Viņš iztaisnojās un jaunekļa seja bija nopietna, taču acīs vēl tumši burzguļoja jautrība.
Es nāku pie jums, jo jums tas palīdzēs. ubags teica, cieši ielūkodamies meitenes acīs.Tas izdziedinās jūs un padarīs par citu cilvēku, ja vien jūs piekritīsiet šonakt doties to meklēt. viņš sacīja, nelikdamies ne zinis par Anksunas Munas dusmām un balss toni.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 24.02.2007 13:26

Sekhmets ar interesi nopētīja attēlus, un pagriezās pret pārējiem
-Varenais Sets man ir devis zīmi.- Sekhmets padzērās asinis un padeva trauku lūdzējiem, arī tie katrs nogaršoja asinis. Kad trauks bija tukš, to novietoja atpakaļ uz altāra.
-Amulets būs mūsu, lai slavēts visu varenais Sets. Visi pārējie arī skaļā balsī noteica to pašu, un pēc Sekhmeta mājiena visi izklīda pa slepenajiem tuneļiem. Beigās palika tikai Sekhmets ar savu ģimeni.
Viņi noņēma maskas.
Zīmes nebija skaidras, tie bija vienīgi mājieni, taču es pazinu vienu no redzētajām vietām, esmu bijis tajā krogā kur redzēju sievieti. Sekhmets piegāja pie savas galvenās sievas TEv jāuzmekle, tas otrais ubags, viņš runājās ar kādu bagātu meiteni, noskaidro kas viņa ir es tikmēr došos uz to krogu. Sekhmets pārģērbās citās drēbēs un devās uz krogu paaicinot līdzi pāris sargus no mājas. Pēc ne pārāk ilgas pastaigas viņš bija nonācis pie redzētā kroga, sargus viņš atstāja arā, bet pats devās iekšā. Sekhmets bija saģērbies tā lai uzreiz nevarētu redzēt viņa stāvokli, varēja vien saprast to ka viņš ir ļoti bagāts. Viņš piegāja pie galdiņa un apsēdās, pēc brīža pazemīgi piesteidzās krodzinieks kurš Sekhmetu pazina.
Ko varu jums piedāvāt kungs. Sekhmets neatbildēja uzreiz, viņš nopētīja telpu un ieraudzījā meklēto sievieti, viņš nometa krodziniekam monētu un pasūtīja krūku vīna.

Iesūtīja: Christina ; laiks: 24.02.2007 14:56

Iesūtīja: Sarkana Rudens Lapa pa Ziemeļa V ; laiks: 26.02.2007 22:26

Iesūtīja: Aura.Sizal. ; laiks: 27.02.2007 17:01

Ejot pa skaisto mēnesnīcu, Nefrete lūkojās spoži dzeltenejā mēness sirpī, iedomādamas, ka tas izskatās gluži kā siers. Padomā tikai, varbūt dieviem tur ir tāda siera kafejnīca maza? Taču tā varētu būt zaimošana.... Interesanti. Pēkšņi kāds viņu sagrāba un skaistā idille ar blīšķi beidza būt.
-A-atvainojos, vai mēs būtu pazīstami? Es neesmu nekāda Nina, es - Nefrete! Faraona rakstvede!-
Viņš mani noturēs par kādu izbēgušu vergi, viņi vienmēr mūs, galvenos varoņus, notur par kautkādiem vergiem! Sieviete bija pietiekami daudz lasījusi papirasus, lai zinātu šīs dzīves "gudrības".