Pavediena drukājamā versija
Klikšķini šeit, lai skatītu šo pavedienu sākotnējā formātā.
Kurbijkurne forums _ Lomu spēļu arhīvs _ Maģiskais dārzs
Iesūtīja: ..:Kerija:.. ; laiks: 10.08.2006 10:43
Reiz kāds teica - gan jau, ka vēlāk nākotne būs labāka, bet, kad šī nākotne pienāca, ne visi tā uzskatīja, jo tagad daudzi teica - kaut viss būtu tā kā bija senču senču laikos.
Reiz viss bija tik mierīgs un kluss, bet tad pēkšņi sāka brukt ēkas, mūsdienīgā tehnoloģija vienkārši atsacījās darboties. Vienīgais, kas attīstījās pilnā sparā, bija daba, kura pārauga visu, apauga visu un iznīcināja vājo. Izdzīvoja tikai retais un tas pas ar laiku pārvērtās, pielāgojoties meža iedzīvei un tam bargumam, kuru tas pieprasīja.
Mežā varēja ik pa solim manīt ko neparastu, ko no veciem laikiem palikušu, dabas neaprītu, tomēr lielākoties bija jāpaļaujas, ka šodien daba nemainīsies un šodien būs žēlīga pret tevi.
Stāsts iesākas ar ikdienišķu rītu, kad iznākot no savas mītnes, kārtējo reizi liekas, ka tā ir kur citur pārvietota, jo koki pārauguši, saauguši, apauguši un kļuvuši vairāk bīstami. Tomēr dīvainā deguma smaka liecināja, ka šī nebūs no tām ikdienišķajām dienām, kad būs jāuzmanās no kokiem, augiem, dīvainiem dzīvniekiem, bet kas liecināja, ka notiks kas biedējošs.
Katras būtnes rīts iesākās kā viņam bija ierasts iesākties, kāds devās pastaigā, kāds cits ilgāk gulšņāja, cits negulēja nemaz, vērojot apkārtni un jau sajūtot vieglu deguma smaku, tomēr dūmus apkārt nemanīja.
Aptuvens meža izskats:
http://img.photobucket.com/albums/v126/Madara/MagicTheGathering/84586f88.jpg
http://img.photobucket.com/albums/v126/Madara/MagicTheGathering/4365b66f.jpg
http://img.photobucket.com/albums/v126/Madara/MagicTheGathering/86086d0b.jpg
http://img.photobucket.com/albums/v126/Madara/MagicTheGathering/558d7fc1.jpg
Šeit drīkst postot:
http://index.php?showuser=145
http://index.php?showuser=2936
http://index.php?showuser=7702
http://index.php?showuser=3274
http://index.php?showuser=1394
http://index.php?showuser=8126
http://index.php?showuser=3980
http://index.php?showuser=6211
http://index.php?showuser=8117
http://index.php?showuser=4240
http://index.php?showuser=6247
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 10.08.2006 11:22
Teitijs pamodies agri no rīta kā jau pierasts bija nedaudzs saīdzis, bet ātri pagatavojis brokastis un paēdis viņš jau bija krietni labākā garastāvoklī. Izgājis laukā pa durvīm viņš ieelpoja patīkamo rīta gaisu un viegli pasmaidīja redzot pretī skrienam viņa uzticamo suni Fito. Brīdi viņš ar suni parotaļājās un tad izvilcis flautu sāka spēlēt, spēlējot viņš devās mežā vērojam pa priekšu rotaļīgi skrienam Finto. Nebija viņi nogājuši pat simt metru kad abi reizē saoda ko pavisam negaidītu.
-Dūmi, deguma dūmi. Neparasti, patiešām neparasti, vai tev tā nešķiet.-
Teitijs klusi nočukstēja noliecies pie pašas Fito aus. Suns viegli papurināja galvu.
Viņi abi kopā turpināja savu pastaigu. Apmetuši platu loku ap māju Teitijs atgriezās mājās lai paņemtu loku un būltas.
-Nu ko, dosimies izpētīt kas te notiek-
Teitijs jau atkal vērsās pie Finto.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 10.08.2006 11:52
Otoki pamodās rīta agrumā ar saules lēktu saulstaram noglāstot viņa knābi. Nekavējoties piecēlies uz ceļgaliem, tengu cienīgi un pazemīgi sveicināja Sauli, vienu no retajām lietām, patiesībā, vienīgo, kuru viņš pielūdza, jo daudzo gadsimtu gaitā, kopš tengu dzīvoja mežā, tā vienīgā nebija mainījusies. Koki bija izauguši un sakrituši, būtnes bija nākušas un gājušas, vienīgi Saule palika nemainīga un uzticama.
Ticis galā ar pienākumiem, viņš ierasti saposās jaunai dienai. Kad viss bija kārtībā, Otoki iznāca no sava koka dobuma pavērot apkārtni. Redzētais viņu neiepriecināja - atkal jau viss ir savādāk, atkal būs no jauna jāiezīmē robežas, kā kārtīgam saimniekam pieklājas.
Ķildīgi kašķīgā garastāvoklī tengu nolaidās zemē no koka un devās robežgājienā. Nevienam nav ļauts te ieblandīties! Pusceļā būdams, viņš pēkšņi saoda deguma smārdu. Deg! Kur deg? Kas deg?
Tengu uzlaidās tuvākā lielā koka galotnē un no turienes centās ieraudzīt, kas un kā. Vai tālu? Vai nāk šurp?
Iesūtīja: eXplode ; laiks: 10.08.2006 12:01
neo rīta agrumā ielaidās savā miteklī, tas kā vienmēr patīkami oda pēc maitām. Paņēmusi kādu pussprāgušu pelīti nagotajā rokā harpija ķircinoši pasmaidīja un iebāza to mutē tā, ka peles aste brīdi novicinājusies pazuda dziļi sievietes ķermenī. Šī būs kārtējā diena ko es gaidu ar nepacietību. Neo nodomāja un izkāpa laukā no sava dobuma lai aplūkotu apkārti, deguma smaka. Smaka ko nevarēja sajaukt ne ar ko citu iecirtās harpijas degunā. Svaigi ceptas pusdienas. Neo nodomāja pat neuztrauktdamās ka liesmas var izplesties un nodedzināt viņas izcilo mitekli.
Iesūtīja: Melnais Akvareļu Vienradzis ; laiks: 10.08.2006 12:02
Gronors gulšņāja, iekāries sava koka zaros. Viņu pamodināja no tālienes nākošas skaņas. Viņs nezināja kā sauc šo instrumentu, kaut arī bija redzējis un dzirdējis satīru to spēlējam.
Atkal tas Ragainis ar savu kokgabalu! viņs klusā, ņerkstošā balsī murmināja.
Gronors ieraudzīja augļu koku, kas vēl vakar šeit nebija. Brokastis, Gronor! un slaidā lēcienā viņš jau bija pie skaistajiem, sulīgajiem augļiem. Ietriecis vienā no tiem savus zobus, tuttimūrs sajuta deguma smaku. Ar vieglu rokas vēzienu auglis jau aizlidoja biezoknī. Taču smaka nenācano šī koka. Sekodams savam degunam, Gronors lēca no zara uz zaru, no koka uz koku, strauji tuvodamies smakas avotam...
Iesūtīja: eXplode ; laiks: 10.08.2006 12:25
Neo vēl nejutās kā nākas pamielojusies un tādēļ sekoja savam deguntiņam milzīgiem asiem spārnu vēzieniem. Straujo gaitu viņa piebremzēja vien tad, kad viņas skatam pavērās tuttimūrs. Šī radība tik ļoti atgādināja uzkodas, ka viņa slaidā lokā metās Gronoram virsū un aizsegusi zvēram ceļu ar slaido augumu un spārniem koķeti pasmaidīja.Ko no pāris liesmiņām rausties?
Iesūtīja: Melnais Akvareļu Vienradzis ; laiks: 10.08.2006 13:01
Gronors kustējās ļoti ātri, tāpēc gandrīz ieskrēja harpijai vēderā. Viņs uz sekundes simtdaļu atieza zobus un pretīgi ņerkstošā balsī teica Ko tev vajag! nepievērsdams uzmanību augumu starpībai. Pavērsis skatu apkārt, viņš apsvēra (kaut gan tas nav īstais vārds) ērtāko apvedceļu...
Iesūtīja: Flora ; laiks: 10.08.2006 13:27
Umberts pamodās. Viņš bij ļoti samiegojies, jo lielāko nakts daļu bija pavadījis, domīgi lūkojoties zvaigznēs. Pagāšnakt tās bija ļoti skaistas, kaut gan kentaurs vairāk uzmanību pievērsa to dīvainajam izkārtojumam -taču viņš nespēja saprast ko tās īsti vēsta. Lai nu kā, pamodies viņš atklāja ka mežā atkal viss mainījies, un tā vietā lai pamostos, guļot zem dažiem augstākiem krūmiem, viņš atjēdzās iepiņķerējies vairākos maziņos krūmos. Neapmierināti iezviedzies, viņš pamatīgi saskrāpējies izlīda ārā no dzelkšainā mužekļa. Viss miegs bija kā ar slotu aizslaucīts. Arī ar to vēl viss nebeidzās - gaisā bija jaušama spēcīga dūmu un deguma smaka! Izdvesis vēl vienu neapmierinātu zviedzienu Umberts devās sameklēt dūmu cēloni. Šausmīgi negribējās, lai mežs nodeg-tās tomēr bija viņa mājas...
Iesūtīja: ..:Kerija:.. ; laiks: 10.08.2006 14:00
Mežā kur tālukā likās izskanam kāds troksnis, kurš vairāk atgādināja kāda pretīga milža gārdzienu. Tā kā mežs mainījās neviens un nekad nevarēja zināt, kas pēkšņi uzradīsies vai kas pēkšņi izzudīs vai pārvietosies uz citu vietu.
Pēkšņi koks un tam līdzās esošais krūms, kas atradās blakus Gronoram, kā iesūkti tika ievilkti zemē, bedres vieta pēkšņi aizauga ciet un tur parādījās mazs, piemīlīgs pieclapu āboliņš, ja cītīgāk ielūkojās uz pieclapu āboliņa vienas lapiņas varēja manīt lāsītes - no tāluma spriežot - rasas lāses, tuvumā - asins mazi pilieniņi vai vismaz kaut kas sarkanīgs.
Tikmēr no tāluma nākošā deguma smaka likās pastiprināmies tomēr dūmus un uguni joprojām nekur nemanīja. Vai tas, kas nāca tuvojās?? Ja tas vispār bija kas nākošs un tuvoties spējams, vai tomēr tiešām kur mistiskā veidā kas dega..??
Iesūtīja: eXplode ; laiks: 10.08.2006 14:12
Man? Neo koķetā, saldā tonī vaicāja Man vajag uzkodas. Harpija ieķiķinājās salkanā tonī. Un ar ķetnu noglauda tuttimura vaidziņu, un tu būtu labākā uzkoda. ŠĶelmīgs smaids nu jau atkārtoti.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 10.08.2006 14:13
Neko nespēdams saskatīt, tengu ošņājas apkārt. No kuras puses nesa smaku? Viņš pārlidoja no viena koka uz otru, atkal ošņājas, atkal lidoja. Otoki nemaz nepamanīja, ka ir jau pāri savu īpašumu robežām, lai gan tas nemaz nebija brīnums - apkārtne bija tā izmainījusies, ka robežu vienkārši vairs nebija.
Viņš bija nepacietīgs, bet ļoti uzmanīgs reizē. Tā vis nebūs, ka kāds viņu pamanīs pirmais, nē, tas būs tengu, kas kādu pamanīs!
Izdzirdis dīvaino gārdziena skaņu, Otoki ievilka gaisu plaušās un iebļāvās. Gārdziens nebija nekas pret šo draudošo kliedzienu, kaut arī būt nācis patiešām no milža rīkles. Lai nu ko, bet tengu balsi, ja viņš to vēlējās, varēja dzirdēt tālum tālu. Un viņš to pašlaik vēlējās. Ja nu nez kāds ķēms tuvojas Otoki īpašumiem? Labāk brīdināt uzreiz, ka ķēms netiks laipni gaidīts.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 10.08.2006 14:16
Teitijs izdzirdēja kādu pazīstamu skaņu kautkur netālu.
-Atkal jau tas smirdīgais tuttimūrs, kā gribētos viņu vienreiz notriekt no tiem zariem ar vienu tēmīgu būltu-
Viņš uzsauca Fito virzienā kurš skrēja nedaudz pa priekšu. Bet suns tikai ierējās un apstājās.
Teitijs atkal ieklausījās un šoreiz jau dzirdēja spārnu švīkstoņu.
-Un kas tad tas atkal būtu, draugs Finto, nekāds mazais putniņš vis nav-
Finto ierējās vairākas reizes.
-Tu viņu saod vaine, tas nozīmē tikai vienu. Harpija nolādēts. Varbūt ka viņa mani atbrīvos no tā kaitinošā tuttimūra.-
Teitijs par to iedomājoties tā paskaļāk iesmējās un turpināja ceļu.
Iesūtīja: Flora ; laiks: 10.08.2006 14:47
Umberts sausajiem zariem brakšķot zem pakaviem virzījās uz smakas pusi. Vispar jau pec dabas viņš nebija parlieku ziņķarigs un instinkts taisni lika doties prom no vietas kaur draudeja briesmas. Taču viņš nebija nekads gļēvulis - ja kaut kur kaut kas deg, liesmas vareja izplatities talak un parņemt visu mežu.noteikti vajadzeja noskaidrot kas tur notiek...
Pēkšņi viņa mierigo rikšošnu izstrauceja šausmigss kliedziens. tas nebija paligaa sauciens, bet taisni otradi -briidinoš kliedziens. Umberts apstajas. Parasti gan viņš respekteja citu butņu teritorijas un tajas bez vajadzibas nelida. Diemžel viņam nebija ļoti laba oža vai kas tamlidzigs, tapec viņš iisti nesaprata kur saakas šā kliedziena izdveseja teritorija...
taču katra ziņaa lieta bija nopietna un viņš devās vien talak, ieročus nezdams uz muguras...viņš cereja ja arī teritorijas iipasnieks viņu pamaniss, tad redzes ka kentaurs nevelas viņam nodariit neko ļaunuu, un ieročus neiztiek.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 10.08.2006 15:13
Tengu turpināja savu ceļu no vienas koka galotnes uz otru, ik pa brīdim pamesdams skatu lejup, cauri lapotnei uz to, kas notiek pamežā.
Pēdējā skatiena iemesls bija skaidri sadzirdama pakavu klaboņa. Kā tad! Kentaurs. Sist! Kur lien! Otoki gandrīz, gandrīz jau metās lejup, bet tad pēkšņi pamanīja vecu obelisku (OOC - no tiem, kas attēlos - uzraksts ar tipiski liektu jumtiņu), kurš, cik viņš atcerējās, bija tādu gabaliņu, teiksim, krietnu gabaliņu aiz tengu īpašuma robežām.
Dusmas pierima, un tengu sāka vērot kentauru, kurš, acīmredzot, netaisījās cīnīties, jo loku bija brīvi uzmetis plecā. Un devās prom nevis uz Otoki robežām.
Karasu tengu savicināja spārnus, vēlreiz pārlaida acis apvārsnim, vai tiešām neko neredz? un laidās lejup.
Viņa lidojiens bija ļoti straujš, viens acumirklis, un tengu, pārvērties mūka izskatā, bez spārniem un parastu cilvēka seju, stāvēja lejā starp kokiem, nedaudz iesāņus no kentaura viņam priekšā, neaizšķērsojot ceļu. Šakujos Otoki rokās bija atbalstīta pret zemi, nevis pacelta cīņas pozīcijā, pie sāniem vīdēja zobens.
Lai veiksme ar Tevi! Kurp iedams? Neviens pat nespētu iedomāties, ka šī ir tā pati balss, kas pirmīt piekliedza visu mežu.
Iesūtīja: Flora ; laiks: 10.08.2006 16:10
Kentaura iešnau partrauca kaut kas, kas pekšņi vienkarshi uzradās viņam priekšā. Izskatijās pēc mūka un uzbrukt viņš acīmredzot netaisiijās, jo zobens mieriigi karaajas pie sanniem.
Un lai veiksme arī ar tevi kentaurs pieklajigi atsveicinaja. Kurp eju? viņš jau ironiskākā tonī pārvaicaaja eju pie ugunkuriņa pasedet, jo spiežot pec smakaas te taads iz saceelies diezgan liels,jaskatas ko var dariit lietas laba .
Tad atcerejies par svešinieka peekšņo parādīshanos un iedomaajies, ka viņam iespejams varetu piemist vel kadas spejas, viņš vēl pavaicaja: Varbut jums par šo lietu ir kas zinams? manupraat butu gaužzam skumji ja mes visi sadegtu...
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 10.08.2006 17:34
"Mūks" izpildīja dažas kustības, kas liecināja, ka viņš mēģina noteikt virzienu un itin kā saskatīt kaut ko neredzamu tālāk - virzienā, no kurās, šķiet, nāca deguma smaka. Tad noraidoši papurināja galvu:
Nē, man nekas nav zināms, bet es saprotu, par ko jūs runājat. Mans ceļš arī ved turp, viņš ar nūju parādīja virzienā, kurp gāja kentaurs. Nūjas gredzeni nodzinkstīja vien.
Gribētos zināt, kas noticis. Vai cienījamajam kentauram nav iebildumu, ja mēs ceļu turpinātu kopā?
Mūks palocījās.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 10.08.2006 18:37
Teitijs dzirdēja tengu brīdinājuma kliedzienu.
-Ciest nevaru to nolādēto krauklēnu-
Teitijs bija tengu bija redzējis tikai vienu reizi, bet ar to pietikai lai tas viņam neiepatiktos.
Tomēr Teitijs respektēja tengu tiesības uz privātumu un gāja apkārt viņa teritorijai.
Taču nepagāja necik ilgs laiks un viņš izdzirdēja kādu sarunu, pienācis pietiekoši tuvu lai saskatītu runātājus viņš kopā ar Finto klusi ielavījās tuvējos krūmos. Teitijs nevienu no viņiem nepazina. Tur runājās kāds kentaurs (Teitijam nepatika kentauri) un kāds cilvēks (arī cilvēki viņam nepatika). Vinš mazu brīdi vēroja līdz Finto pavisam klusi iesmilkstējās. Teitijs uzreiz visu saprata, un nočukstēja vel klusāk kā Finto smilkstēja.
-Tu pazīsti kādu no viņiem, pēc smaržas, vai ne tā. Bet kuru no viņiem.-
Iesūtīja: Flora ; laiks: 10.08.2006 18:58
Ak es justos pagodinats ceļot kopa ar jums.Galu galā ja mums vajadzetu teiksim, sadegt, tad buutu ļoti patiikami nemirt vienam... teica kentaurs viegli palociidam galvu mūka priekšā.
Tālāk gan viņš atkal kļuva nopietnāks: Mani sauc Umberts. Bet vai drīkdtētu zināt juusu vārdu...? Kaut gan uzsturos šajā apvidū jau kādu laiku, pēc dabas esmu vientuļnieks un šķiet nesmu jūs šeit redzējis....
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 10.08.2006 19:13
Es mītu te te, te tur, mūks atbildēja sākdams iet blakus kentauram. Ne šeit.
Mani sauc Otoki Takao.
Ejot šakujos asie riņķīši klusi dzinkstēja. Vēl nav piedzims dēmons, kas spētu tuvoties vai aiziet, kamēr dzirdama šī skaņa. Bet pasaule mainās...
Es arī esmu vientuļnieks, un ļaudis nāk pie manis, nevis es eju tos meklēt, bet reizēm, kā pašlaik, nākas izkustēties, lai noskaidrotu, kas notiek.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 10.08.2006 20:15
Abi nepazīstamie turpinot bezjēdzīgo sarunu devās uz to pusi no kurienes nāca deguma smaka, tādēļ Teitijs kopā ar Finto pat īpaši nepiedomājis sāka iet viņiem nopakaļ. Necenšoties slēpties, bet arī īpaši nerādoties !
Viņu māca zinkāre, viņš protams dzirdēja ikvienu vārdu no tā ko teica abi svešinieki, arī viņu vārdus, tie Teitijam neko neizteica, lai gan Finto šķiet vienu no viņiem bija saodis arī agrāk!!
Iesūtīja: Melnais Akvareļu Vienradzis ; laiks: 10.08.2006 20:23
Tikko bija pazudis tieši tas koks, pa kuru Gronors grasījās lēkt. Gronors, kau arī ātrs un neapdomīgs, nebija stulbs un uzreiz saprata, ka no harpijas ir jālaižas, jo uzveikt viņu nav iespējams. Ņerr viņš izdvesa un pēc mirkļa jau stāvēja blakus kokā un lēca uz nākamo...
Bet tad atskanēja gārdziens un tad arī ķērciens. Šīs skaņas tuttimūram nepatika un viņš apstājās rešā koka zaros, lai saprastu, no kurienes tās nāk...
Iesūtīja: Darka ; laiks: 10.08.2006 21:54
Ņurrrr.... Karhara izstiepa vienu ķepu no gultas, ja tā to priekšmetu varēja dēvēt, jo tam nebija ne segas, ne palaga, tikai viens liels spilvens uz kura labpatika snauduļot. Vieglas žāvas atskanēja nelielajā koka būdiņā.
Karhara atvēra zaļās acis. Izstiepās viņas ķepiņas visā garumā. Nagi, kas iezaigojās rīta dvesmā, iecirtās koka sienā. Bet jau nākošajā mirklī Karhara atradās istabas vidū. Tas tikai prasīja nedaudz veiklības un ātruma.
Meitene laiski izsoļojano telpas un pavērās uz mūžigo mežu.
Nu vismaz nekas nav mainījies.... Vieglas žāvas pēc kā Karhara uzsāka rīta apgaitu, daži sveicieni vietējiem un Karhara jau atradās ārpus teritorijas.
Nonākusi savā iemīļotākajā vietā, meitene sajuta dūmu smārdu. Nē tas pat nebija dūmu, bet tikai deguma.
Karhara saklausīja arī balsis. No viena zara uz otru, meitene veikli lēkāja un tad pamanīja svešiniekus.Ko viņi te dara?
Meitene sasprindzināja katru maņu un tad nolēma izdibināt notiekošo. Izpletusi lidplēvi, meitene laiski nolaidās no koku virsotnēm tieši pie kentaura kājām.
Vai Jūs te kaut ko svilinat? Kaķenīte uzmeta neuzticības pilnu skatu katram, kas bija šeit.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 11.08.2006 07:37
Lai veiksme ar Tevi! Kas Tu būsi? tengu, protams, pēc izskata pazina savu netālo kaimiņieni, bet vārdu nezināja, jo, greizsirdīgi sargājot savus īpašumus, nekad nebija ar to runājies. Viņš bija pamanījis arī nīgro pusāzi satīru ar viņa suni - tengu ir un paliek maģiskas būtnes, lai kādā izskatā -, bet, zinādams, kāds īgņa tas ir, nemaz nepievērsa viņiem uzmanību. Ko runāties, ja tikai atrūks pretī ko kašķīgu? Kamēr suns nesadomā uzprasīties uz nepatikšanām, tikmēr lai dara ko grib. Otoki iekšķīgi pasmīnēja iedomājoties, ko viņš labprāt izstrādātu ar suni un tā saimnieku.
Nē, mēs neesam pie vainas, redzi, tieši pašlaik ejam noskaidrot, kas noticis.
"Mūks" atkal parādīja ar šakujos iešanas virzienā.
Mani sauc Otoki Takao. Nāksiet līdzi?
Iesūtīja: Darka ; laiks: 11.08.2006 08:27
Karhara uzmeta acis, viņas prāt nenozīmīgajam mūkam, kas atbildēja viņas jautājumam. Meitene uzmanīgi palūkojās uz pacelto virziena rādi. Karharā tas uzreiz izraisīja neuzticību. Vai tie ir draudi, ka mums tur ir obligāti jāiet? Un tad viņa palūkojās norādītajā virzienā. Nekas neparasts nešķita, bet svilinājums vienalga radīja velmi noskaidrot, kas tad tur īsti ir.
Njā... Es vēlētos paskatīties kas tur ir kaķveidīgās būtnes skats pārslīdēja pār "rādām kociņu" un tad apstājās pie mūka knābja Cik neglīti...
Mani sauc Karhara. Tas bija viss ko meitene izteica, ne piederība ne atrašanās vieta netika paziņota, jo neuzticība šiem radījumiem, kas neattiecās uz kentauru, jo tos cienīja ik viens no kopienas.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 11.08.2006 08:51
(OOC - mūkam nav knābja 
Mūks ir mūks, ar cilvēka seju, nūju (šakujos) rokās, zobenu pie sāniem un vēdekli aiz jostas. Nu, tipiski tāds, kā karojošie mūki austrumu filmās)
Mēs arī, Otoki pieklājīgi klusā balsī atbildēja lielajai kaķenei, ak tad tā viņu sauc?
Iesim?
Tengu atsāka soļot virzienā, kuru nepārprotami norādīja viņa deguns.
Iesūtīja: Darka ; laiks: 11.08.2006 09:00
ooc: piedod, bet tad Tavs tēls pārvēršas??? Hmmm... es domāju, viņš visu laiku ir kraukļa izskatā 
Piedod!!!!!!
Karhara arī uzsāka lēnu virzību, bet tā viņai sagādāja zināmas neērtības, jo meža pakāja bija mitra un kurš nezin, ka kaķiem nepatīk mitrums. Savukārt nepatikas rezūltātā viņa izlaida nagus, kas iecirtās zemē, un tas savukārt apgrūtināja pārvietošanos. Meitene augsti cilājot kāja lika katru soli.
Nē, tas nav izturams... Karhara uzlēca uz kāda koka stumbra un iecirta tajā nagus. Un uzsāka pārvetošanos lēkājot no vieta stumbra uz otru.
Bet vispār, ko Jūs visi te darat?
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 11.08.2006 09:53
(OOC - es uzrakstīju, ka tengu pārvēršas, kad laižas lejā no koka. 
Pašlaik viņš ir tīri cilvēka-mūka izskatā. Nav ne knābja, ne spārnu, ne aso nagu, arī drēbes ir kā mūkam)
Meklējam sviluma smakas iemeslu, tengu atbildēja nepārtraucot iešanu. Kāda viņa veikla! Koki nemaz nav tik tuvu viens otram, bet viņai aizlekt no viena līdz otram, acīmredzami, ir sīkums.
Kad ne pārāk tālu ir ierastais miteklis, lai kaut uz laiku, bet savējais, tad negribas no tā šķirties uguns dēļ. Un tā nu mēs ejam.
Otoki nemānījās. "Uz laiku", tas, protams, bija viņa laiks, kad gadus skaita simtos, nevis pa vienam.
Iesūtīja: Flora ; laiks: 11.08.2006 10:18
Kad viņiem pievienojās kaķveidīgā būtne, Umberts ar apbrīnu nolūkojās kā viņa lēkā no viena zara uz otru, ieķerdamies tajos tikai ar saviem nagiem. Protams dzivojot mežā viņš bija redzējis daudzas būtnes, kas pārvietojas tikai pa koku zariem, taču katreiz redzot šādus viņaprāt pārdrošus lēcienus vairākus metrus virs zemes, viņš nodrebinājās. Būtnei, kas visu mūžu pavadījusi tikai uz zemes, un kura kājas artāvušas no tās tikai lēcienos, bija grūti saprast šo pārvietošanās veidu.
Viņš ievēroja arī netālu sekojošo satīru, kentaurs protams zināja par pusāža patstāvīgo nīgrumu, tāpēc nelikdamies ne zinis turpināja ceļu.
Iesūtīja: Darka ; laiks: 11.08.2006 11:11
Karhara nedaudz pārsteigti palūkojās uz mūku, kurš turpināja ceļu pat neapstājoties. Ne kad agrāk meitene nebija manījusi viņu šai meža daļā, lai gan nekad agrāk viņa tik tālu no kopienas nebija aizmaldījusies, jo viņu uzskatīja par jaunu, lai ietu ekspedīcijas pa mežu, jo tas katru reizi varēja mainīties.
Atvaino, bet nekad Tevi te neesmu manījusi, sen jau apmeties uz dzīvi? Karhara nepazina baiļu, nepazina kaunu un nepazina laiku kad vajadzēja paklusēt un jautājumus neuzdot. Šai jaunajā būtnē bija pārāk daudz zinātkāres un enerģijas, lai apklustu vai noturēties uz vietas.
Un kā Jūs pārējos sauc? Karharu it īpaši interesēja kentaurs, jo šie radījumu viņas cilti bija godāti, jo spēja pabrīdināt par draudošajām briesmām.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 11.08.2006 11:23
Es arī šai meža pusē neesmu bieži rādījies, vai kāds brīnums, ka nav gadījies sastapties, cienījamā? "mūks" atbildēja. Viņam bija jautri. Kaut kā jau bija piemirsies, kā ir, kad vienkārši sarunājas ar citu būtni. Man biežāk būtu jāpārvēršas! nodomāja Otoki. Ja viņš atcerējās pareizi, tad pēdējā reize, kad viņš to darīja, bija vai pusgadsimtu atpakaļ. Bet cik ērti! Neviens nebaidās, neuzbrūk... un pašam tas nav jādara.
Pašlaik esmu apmeties tālāk, uz to pusi, no kurienes mēs nākam. Nezinu, kā to vietu tieši sauc.
Iesūtīja: Darka ; laiks: 11.08.2006 11:43
Karhara atkal uzmeta acis mūkam. Šī persona bija interesanta, jo izskatījās pēc parasta cilvēka, bet tas likās tik nereāli, ka meitene atkal nespēja noturēt mēli aiz asajiem ilknīšiem.
ah tad nesen? Mmmm.... A Tu esi cilvēks? Es taču drīkstu uzrunat uz Tu? Karhara pajautāja, jo cilvēks bija viņu nosaucis par cienijamo, kas likās savādi, jo tā neviens parasti neuzrunāja meiteni, kas lēkā no viena koka uz otru un izskatās pēc plēsīga radījuma, kam nav žēl ne viana. Uz šoreiz izskats nemaldināja, tikai meitene bija pārāk jauna, lai neizrādītu interesi.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 11.08.2006 12:01
"Mūks" turpināja sarunu iekšēji uzjautrinoties:
Kā kuram nesen. Laiks ir plūstošs un mainīgs, tāpat kā mežs visapkārt. Man nesen, Tev, cienījamā, iespējams, sen. Es jau ilgi neskaitu gadus.
Pēc viņa izskata patiešām nevarēja pateikt, cik viņam gadu. Nešķita, ka daudz, bet acu dziļums liecināja par pretējo. Tāpat kustības - "meistara solis" tās sauc. Taisni vai šķita, ka mūks neiet, bet slīd vai lido, kājām tik viegli skarot zemi, ka ne lapiņa nenoliecas, ne rasas lāsīte netiek notraukta. Kaujas nūja Otoki rokās runāja pati par sevi. Neviens, kas neprot ar to rīkoties, tādu nenēsā.
(OOC - ja kaķenīte ir kādreiz redzējusi tengu viņa parastajā izskatā, tad pēc ieročiem var atpazīt - tie nav mainījušies, un tie viņam ir līdzi vienmēr. Varbūt radinieki Karharai ir stāstījuši par meža garu ar tādiem ieročiem? 
)
Iesūtīja: Flora ; laiks: 11.08.2006 12:12
Mani sauc Umberts kentaurs pieklājīgi atbildēja uz karharas jautājumu. Kaut gan viņš bija redzējis tādas pašas būtnes kā viņa un pat nedaudz runājis ar tām, konkrēti Karaharu viņš vēl nebija manījis.Viņam šķita ka meitene varētu vēl būt diezgan jauna.
Iesūtīja: ..:Kerija:.. ; laiks: 11.08.2006 12:48
Lai gan daži meža iemītnieki [occ:tēli] bija malziet tālāk no citiem un visi neatradās vienā barā, mežš pēkšņi visiem likās, ka sāk griezties apreibonot visiem galvas un saprātus. Pēkšņi zeme zem kājām mainījās un nu visi, kad apstājās griešanās, saprata, ka atrodas vienuviet, visi meža lielākie iemītnieki [occ:jūsu vadītie tēli] atradās vienuviet, vienā barā.
Tālumā atskanēja kārtējais briesmīgais gārdziens un deguma smaka likās tuvojamies. Jo tuvāk nāca neradījums vai kas nu tas bija, jo spēcīgāka un izteiktāka kļuva deguma smaka sev līdzi nesot daļu amonjaka smirdoņas, vēl pēc kāda mirklīša atskanēja jau vairāki gārgoņveida gārdzieni un nu jau vairs nevarēja noteikt, no kuras puses tas tuvojās, likās, ka tas kaut kas ir visur šai grupiņai apkārt un samērā strauji tuvojas.
Jo tuvāk likās neradījums esam, jo spēcīgāka bija smirdoņa radot vēl vairāk smirdīgu sajūtu gaidā un jo tuvāk tas nāca jo vairāki viņi likās, vismaz sriežot pēc gārgšanas.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 11.08.2006 12:54
Vairs netērējot laiku liekai spriedelēšanai, "mūks", šakujos pastiepis uz priekšu, palecās gaisā. Līdzko viņš bija aizkļūvis aiz tuvākā koka, kur pārējie viņu nevarēja redzēt, Otoki pārvērtās atpakaļ savā parastājā izskatā un uzlaidās koka galotnē. Nu taču beidzot vajag varēt kaut ko saskatīt!
Iesūtīja: Flora ; laiks: 11.08.2006 13:15
No šausmiigaa trokšņa un neizsturamaas skaņas kentaurs ļoti apjuka. Instinkts lika griezsties atpakaļ un pilnā ātrumā bēgt prom, taču veselais sprāts un intelekts viņā, par laimi, uzvarēja. ātri atguvies no pārbīļa viņš paraudziijās apkart. Blakus bija uzradushas ari citas butnes, turklat šķita ka kaads vai kut kas ir viņus ielencis, jo likas skaņa naak no visaam puseem. Ari Otoki nebija viņam vairs blakus...
Varbūt tapeeec vakar zvaigznes bija tāda staavoklii nodomaja kentaurs,šķiet gaidams liels notikums...
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 11.08.2006 13:37
Kas šeit darās? Nātans īgni nomurmināja. Sākumā rēciens, tagad tāda sajūta it kā zeme sākusi kustēties. Nātans kā jau ūdensvīrs bija pieradis pie vienmuļas dzīves ūdenī, bet tagad kaut kas traucēja viņa mieru. Zivis avota ūdenī šaudījās kā negudras. Izbāzis galvu virs ūdens viņš ieraudzīja baru savādu radību, kas likās bija sapulcējušās vienuviet. Ievilcis meža gaisu viņš noskurinājās. No visām pusēm nāca dīvainas, vēl nedzirdētas skaņas. Melnā čūska Leo ciešāk aptinās ap Nātana roku un šņākdama vāroja apkārtni. Mān jālien laukā no avota, ja tuvojas, kaut kas briesmīgs, labāk turēties kopā ar baru...avots nav vieta kur varētu paslēpties... viņš nodomāja un lēni izlīda laukā no ūdens. Ar melni sudrabainu gaismu aste pārtapa melnās zvīņainās biksēs. Slapjie, glumie mati līdzinājās melni zaļam apmetnim. Leo vijīgi aptinās ar Nātana kaklu un vēroja apkārtējos radījumus.
Kas jums uznācis, meža iemītnieki? Kāpēc jūs visi atrodaties vienuviet? viņš noprasīja, asi vērodams būtnes.
Iesūtīja: Flora ; laiks: 11.08.2006 14:08
kentaurs pamaniija netalu esošaja avota udensviiru. Vispar Umbertam udensļaudis patika, viņš tajos saskatiija nelielu liidzibu ar sevi - ari viņi bija puscilveki- vismaz uudenii. Tomer ari šis viirs izskatiijas apjucis par notiekošo.
Ak mums te ballīte notiek kentaurs jau gribeja kaa ierasts ar ironniju atbildet uz viņa jautajumu, taču saprata ka situacija tiesham ir nopietna un savaldiijas. Godigi sakot man nav ne jausmas ne kaa mes šeit nokļuvam ne ari kapec un šķiet ka neviens cits ari nezin kentaurs atbildeja.
Iesūtīja: Darka ; laiks: 11.08.2006 14:11
Karhara nolēc no koka stumbra, jo cerēja, ka uzzemes galva tik ļoti negriezīsies līdz mežam, kad tas pārstāja riņķot meitene nošņācās, bet šo skaņu apslāpēja no meža nākusī skaņa, un smaka padarīja visu vēl nejaukāku. Cerēdama atgūt svaigo gaisu, Karhara ātri vien uzlēca kokā un dažu lēcienu attālumā no koka galotnes.
Iesūtīja: eXplode ; laiks: 11.08.2006 16:29
Neo ju bija cerējusi ieķert asos nagus tuttimura čuprā kad zeme sagriezās un viņa nokļuva vienā vietā ar pārējiem iemītniekiem. Kurš izjauca manas pusdienas? Harpija jau grasījās kādam ķerties kaklā, jo ēdiens bija viena no svarīgākajām lietām viņas mūžā. Tad jau atkal atskanēja nedraudzīgais gārdziens un Neo noskurinājās apkļaudama spārnus ap savu tvirto ķermeni.
Iesūtīja: Melnais Akvareļu Vienradzis ; laiks: 11.08.2006 21:29
Tavas pusdienas? Gronors ņerkstoši paņirgājās, kaut arī pats bija apjucis. Tuttimūra gaļa ir cieta un sīksta, muļķe! Tā ir arīdzan rūgta un garšo pēc ķērpjiem. Tev es nebūšu nekāda delikatese! viņš coleca visiem priekšā un ņerkstoši jautāja Kas jūs tādi un uz kurieni?
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 11.08.2006 21:38
Es esmu Nātans un piederu pie vientuļajiem ūdensļaudīm. Nātans smīnēdams paklanījās mazās radības priekšā. Viņa čūska Leo snaikstījās uz Gronora pusi, bet Nātans par to nelikās ne zinis. Pats īsti neizprotu, uz kurieni šeit visi salasījušies, bet izskatās, ka mežam, jeb mums visiem draud briesmas. Nātans saviebās, jo smaka kļuva arvien pretīgāka.
Iesūtīja: Rudens bērns Renīna ; laiks: 12.08.2006 12:11
Neinderens laiski izstaipījās. Rīta gaisma cauri logiem iespraucās istabā un lika kentauram celties kājās. Izslējies un vēlreiz izstaipījies, Neinderens viegli noskurinājās.
Apvilcis vesti, apjozis jostu ar nelielo somiņu un uzlicis uz muguras loku, staltais, bērais kentaurs izgāja no sava namiņa. Meža ainava atkal bija nedaudz mainījusies, vienīgi ūdenskritums šalca turpat netālu, bet upe jau atkal šķita mazliet mainījusi savu gultni.
Dziļi ieelpojis spirgto meža gaisu, kentaurs saspringa. Kaut kas nebija tā kā vajag. Gaisā bija jūtama deguma smaka, un tas zirgveidīgajam nepatiks.
Vēlreiz noskurinājies, Neinderens pavērās apkārt. Tuvākā apkārtne šķita esam pilnīgā kārtībā. Tātad, tas, kas notika, risinājaš kaut kur tālāk.
'Pēc neilga brīža kentaurs bija jau uzsācis strauju riksi.
Iesūtīja: aww sugar ; laiks: 15.08.2006 21:34
DoHalu uzmodināja viņas tauriņi nedaudz paraustot elfu aiz pirkstiem... Do piecēlās sēdus no savas guļvietas un paskatījās uz ūdenskrituma pusi cerēdama, ka izejot tam cauri tas ko viņa varētu ieraudzīt viņu nesarūgtinās... Viņa piecēlās pavisam un piegājusi pie sava akmens galda viņa no tā paņēma varen lielu zivs asaku un ar to izķemmēja savus vijīgos matus, kuri vienmēr izskatījās slapji... Do piegāja pie paša ūdenskrituma un pavērsa pret to savu labo roku, pavirzījusi roku pa labi viņa atvēra ūdenskritumu kā tādu aizskaru un izgājam tam cauri. Piegājusi pie upes krasta viņa izpētīja apkārtni... Koki gar upi bija nedaudz saauguši un tas elfu mazliet kaitināja jo ar katru dienu piekļūšana mājām kļuva aizvien grūtāka un grūtāka... Do vienmēr pakaļ lidoja viņas spožie tauriņi un arī šoreiz viņi sekoja saimniecei viņas rīta pastaigā, bet tad pēķšņi Do sajuta tādu kā deguma smaku, bet dūmus nekur nemanīja... un ja nu kaut kur tomār deg? nodomāja elfa un piegājusi atkal pie upes viņa paņēma saujā nedaudz ūdens un saspiedusi to plaukstā kā tāduakmeni viņa devās uz to pusi no kuras viņasprāt nāca šī smaka, un Do tauriņi viņai lidoja līdzi vienmēr gatavi palīdzēt...
Iesūtīja: ..:Kerija:.. ; laiks: 21.08.2006 17:52
Gārdzošās skaņas bija jau tuvu unu aiz kokiem un krūmiem, kur iepriekš likās tik tumšs un spocīgs izlīda laukā kāds orkam vai trollim līdzīgs radījums, kuram uz muguras bija degoša kvēle, tb viņs mugura bija liesmās.
--Deugu.. eu.. deugu!!--
Caur nezināmas valodas tīmekļiem un gārdzieniem kā arī mēles režģim un šļupstiem no radības mutes laukā atkārtoti nāca kliedzieni.
--Deugu.. eu.. deugu!!--
Viņš tikai atkārtoja un atkārtoja. Pēc pāris minūtēm jau arī apkārtcitās pusēs likās skanam šie gārdzieni, tikai tie likās velkam sērīgākas un draudošākas notis nekā šis te viens, kura muguru klāja uguns mutulis un dūmi, kuri plaši slējās koku galotnēs.
Smaka bija neizturama - kā svilinātai cūkai, nē, pat vēl drausmīgāk, pat aprakstīt nevarēja un dvaka, kura panesās gaisā vēl viņam ko pasakot bija vēl jo briesmīgāka. bet būtne tikai atkārtoja savā klaigājoši, biedējoši pārgārgtajā balsī
--Deugu.. eu.. deugu!!--
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 21.08.2006 18:35
Fu! Var iedomāties, kāds tas bija pārbaudījums tengu jūtīgajam degunam! Otoki pacēlās vēl mazliet augstāk - lai redzētu, cik tādu radījumu vēl ir, un vai tie visi deg, jeb tikai šis viens. Un, jā, lai apskatītos, kurā pusē pašlaik ir ūdens.
Iesūtīja: aww sugar ; laiks: 21.08.2006 21:29
sadzirdeejusi kliedzienu briesmiigajaa balsii Do ilgi nedomaaja, bet meta raddīmumam virsū ūdni kuru pirms došanās šurs bija nospēopusi savā plaukstā... saakotneejis noteikti izskatiijaas, ka shie mazie pilieni nekiam neliidzees, bet lidojuma laikaa uudens palika aizvien vairaak un vairaak, liidz nonaacis pie degoshaa radiijuma tas to nodzeesa ar veseliem spainjiem.... izdariijusi sho mazo nenoziimiigo darbinju Do cereeja ka šis radiijums beidzot beigs breekt savaa briesmiigajaa balsii... šai domai pievienojaas arii veelme par smakas pazushanu
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 22.08.2006 11:19
Kad teitijs kopā ar Fino pēkšņi nokļuva vienā barā ar pārējiem viņš pieplaka tuvāk zemei un izvilcis dunčus nikni nopētija pārējos.
Viņš klusu nočukstēja pie sevis
- Kurš to izdarīja-
Finto pat pēķšni satraucies izauga lielāks.
Taču tad parādijās degošais radījums un Teitijs strauji nomainīja dunčus pret loku un būltām. Finto no drausmīgās smakas sāka nevaldāmi šķaudīt, nabaga suns nogūlās un ar ķepām aizsedza purnu cenšoties aizspiest degunu.
Tikmēr teitijs jau precīzi notēmēja savu būltu uz vienu no radījuma acīm. Taču tad kāds nodzēsa liesmas uz radījuma muguras, tas lika Teitijam satrūkties un viņš aizšāva garām trāpīdams kokā turpat blakus minstra galvai.
Iesūtīja: kaca95 ; laiks: 22.08.2006 13:32
Vienmēr graciozā lūšaste Eva, šoreiz dusmīga izlīda no savas alas. Kurš te bļauj??!! Kurš man neļauj snaust???!! Kurš tas bij!!!?? viņa ieķērcās un tad pamanīja neglīto radījumu kurš dega. Tas biji tu???!!! Eva norādīja ar ķepu uz nelaimīgo. Izstaipījusi un atkal sakļāvusi savus spārnus, viņa skaļi nožāvājās. Laikam jau tādam lempim būs jāpiedod.... viņa nomurmināja.
Iesūtīja: Flora ; laiks: 22.08.2006 15:37
Ieraudziiji degošo radiijumu Umberts tiesham sabijaas. Paķeeris bultu un uzvilcis loku, viņš atkāpās, taču nešāva. Arī smaka vēl jo projām bija neizsturama...
Par laimi liesmojošo briesmoni tūliņ kāds apdzēsa un tagad bailes nomainiija vienīgi žēlums pret šo radījumu...
Taču drīz vien kentaurs atkal saspringa...tāadi paši kliedzienu tuvojās arī no citām pusēm...
Iesūtīja: vārna Elīza ; laiks: 23.08.2006 11:18
Šonakt viņa juta neparastas pārmaiņas, citādākas, kā parasti. Taču arī tas nebija neparasti, pārmaiņas bija pārmaiņas tieši savāduma dēļ. Sapnī viņa redzēja ilgu lietusgāzi un stirnveidīgu dzīvnieku baru, kurā visas mātītes bija grūsnas.
Persefone pamodās no miega. Neparastā laikā , jo bija rīts, vēls ilgi pēc saullēkta. Brīdi pagaidījusi, līdz pamodās pavisam, viņa saprata, kas viņu iztraucējis. Tā bija baismīga deguma smaka un skaļi brēcienu, kam sekoja liela kņada.
Viņa nesteidzīgi piecēlās un pameta savu mītni, koka miza aiz viņas sakļāvās tā, ka palika redzama tikai vāja svītriņa. Izgājusi ārpus ziedoši zaļajam laukumam, ko aizsedza viņas vītola nokarenie zari, viņa krietnu gabalu tālāk ieraudzīja veselu pulku ar šķietami satrauktiem radījumiem un kādu, no kura, šķiet, nāca gan brēcieni, gan smaka. Degt gan viņš vairs nedega, taču gruzdēšanas smaka bija drausmīga.
Nolēmusi iesaistīties notiekošajā, lai uzzinātu, kas noticis, viņa devās pie pārējām radībām.
Iesūtīja: aww sugar ; laiks: 24.08.2006 19:54
Do pamanīja ka ir ieradušās vēl dažas radības... paaraak daudz tautas... viņa nodomāja un sāka pētīt apkārti vai gadījumā vēl kaut kur neparaadiisies vēl kaads degošs radiijums, jo smaka veel nebija pazudusi izskataas ka netikšu mājās pirms šis sviests būs pilnībā atrisināts... bez tam, man rokās noslēptas vēl pavisam maz ūdens rezerves... 
Iesūtīja: Darka ; laiks: 26.08.2006 18:18
Karhara bija uzskrējusi līdz pašai koka virsotnei un tad pamanīja gaisā uzlaižamies kaut ko kraukļveidīgu. Bet tas nu kaķenīti uztrauca vismazāk,jo skaņa bija pieņēmusies spēkā un līdz ar to smaka tā pat, lai gan meitene bija augstāk, tas neliedza smakai viņai sekot.
Pamanījusi degošo orku, Karhara ļauni pasmīnēja un tad nolēca atkal uz zemes, ne gluži nolēca drīzāk, jau pateicoties lidplēvai, laiski noplanēja lejā.
Vakariņas ir galdā... Karhara iesmējās un nolūkojās uz nu jau atpestīto orku, šie radījumi bija tik pretīgi un noteikti nebaudāmi, bet ne kas cits šai brīdī neienāca prātā.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 26.08.2006 19:00
Teitijs Paskatījās rinķī un ieraudzīja elfu kurš bija nodzēsis liesmas, viegli paraustījis plecus viņš uzrunāja elfu.
-Lielisks gājiens!! Patiešām lielisks!!-
Teitijam nekas nebija iebilstams pret elfiem, pat varētu teikt ka viņam tie mēreni patika!!
-Bet ko nu janu tas monstrs ticis vaļā no liesmām metas mums virsū!!-
Teitijs bija viegli uztraucies!!
Iesūtīja: Darka ; laiks: 26.08.2006 19:06
Karhara klausījās bažīgajā balsī,lai gan citus sarunas nebija pieklājīgi klausīties, bet no otras puses, ja negrib lai dzird, lai tad runā klusāk.
Ko tad? Karhara čīktulīgi atdarināja radījumu Tad mēs sarīkosim pikniku Meitene pacēla vienu rokveidīgo ķepu acu līmenī un izlaida no tās sudrabainus garus nagus, kas bija tik pat asi kā žīleta.
Ko gan citu mēs tad iesāktu... Ja nesataisītu orku cepeti??? meitene uzsmaidīja parādot savus ilknīšus, kas bija vēl asāki par nagiem.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 26.08.2006 19:13
Teitijs paskatījās uz to kaķveidīgo radījumu un nošķaudījās, viņam nekas īpašs nebija arī pret tādiem.
-Cik viegli izrunāties vai ne ko, nemaz nerunājot par noklausīšanos. Man no šitā- Viņš norādija uz orku -Nav īpaši bail, bet es nedomāju ka šādi radījumi mēdz staigāt rinķī vieni paši-
Teitijs vērīgi paraudzījās apkārt.
Iesūtīja: Flora ; laiks: 26.08.2006 19:20
Umbertam, vērojot kā Kararaha bez maz vai taisās radījumu ēst, gandrīz nelabi palika...
Kaut arī tā neizskatījās viņš bija diezgan vecs un zināja un ko spējīgi riktīgi gaļēdāji, un tomēr viņam jau no tās smakas vemt gribējās kur nu vel doma par tā šasumoņa eešhanu...
Pagaidi, need viņu! viņš uzsauca Kararahai un pievērās vaidošajam radiijumum, tiesa, turēdamies pienācīgā attāluma : kurš tev to nodarīja viņš skaļā balsī noprasīja.
Iesūtīja: Darka ; laiks: 26.08.2006 20:50
Karhara ierāva nagus atkal iekšā un novērsās no iepriekšējā saruna biedra, lai pievērstos tam, kas tikko viņu uzrunāja.
Nebaidies, viņš nav gana labs, lai es to ēstu, bet lai nogalētu... Karhara laiski noteica, bet arī nagus smērēt ar šo lopiņu nevēlējās, jo, kurš gan nezin cik orki ir netīri.
Bet tikai tad, ja viņš uzbruktu, vai kāds CITS KAS ATRODAS KRŪMOS! karhara diezgan skaļi noteica pēdējos vārdus.
Iesūtīja: Melnais Akvareļu Vienradzis ; laiks: 26.08.2006 20:54
Gronors bija nobijies nepajokam. Neko tādu viņš nebija redzējis. Smaka bija neizturama, skats - baiss. Pašam nemanot, tuttimūrs jau bija paslēpies kāda koka lapotnē.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 26.08.2006 21:26
Tengu tikmēr lidinājās virs koku galotnēm vērodams, kas notiek apakšā. Varētu jau laisties projām, uz māju pusi, kopš nezināmā glītā elfa bija apdzēsusi nejēdzīgo radījumu, bet kentaurs, ar kuru viņš nesen bija tik laipni parunājies, bija tur lejā. Un, skat! Tur, lejā ir vesels bars visādu būtņu. Kā tas gadījies, ka visi tā, uzreiz, ir vienuviet? Otoki pārņēma ziņkāre. Nē, viņš nelaidīsies vis projām tagad, jāapskatās, kas te vēl notiks.
Bet kur ir ūdens? Un vai te vēl ir kāds degošs ķēms? Karasu tengu skatījās vērīgi.
Iesūtīja: vārna Elīza ; laiks: 26.08.2006 23:11
Persefone bija nokļuvusi līdz pat pulcēšanās vietai, tikai gabaliņš bija palicis. Viņa nevēlējās iet pavisam klāt. Vērot bija interesantāk. Kaķveidīgais radījums, kura nosaukumu viņa nezināja, viņu vispār neinteresēja lietu nosaukumi, bet gan to daba, izteica domu degošo orku apēst. Gandrīz sasmīdināja Persefoni, viņa zināja, ka kaķis pats būtu nelaimīgs, ja mēģinātu.
Pielidoja krauklis Krauklis. Viņš nosēdās uz Persefones rokas. Viņa uz to lūkojās, taču īsti nesaprata, šķita, ka arī tas vēlējās visu pavērot, nevis ko teikt.
Varetu šo nelaimīgo radījumu sadziedēt, bet viņam tas nav vajadzīgs. Viņš nav man tuvs, turklāt tas stipri novecotu, ja to mēģinātu darīt ātri. Kurš gan zina, cik ilgi tie dzīvo.. Negribas tērēt spēkus, lai tas ņemtu un nomirtu no vecuma.
Krauklis Krauklis paskatījās augšup. Arī Persefone palūkojās, un ieraudzīja kraukļa Kraukļa radinieku. Vismaz viņai patika domāt, ka šie radījumi ir radinieki. Jo vissenāk taču visi tie bija radinieki. Un viņa zināja, ka arī kraukļiem un Krauklim patīk domāt, ka šis lidojošais radījums ir viņu radinieks.
Viņa atkal pievērsās notiekošajam še lejā.
Iesūtīja: Sfinx ; laiks: 28.08.2006 20:47
Aškara bija sākusi savu kārtējo rītu mežā, kurā biju dzimusi un agusi. prasti viņa pārvietojās neviena nemanīta. Kā jau dabas demons, viņa spēja pilnīgi saplūst ar apkārtni. Pat elpa viņu nenodeva. Mežs šodien bija savādāks. Tas vienmēr mainījās, tomēr šodien tas bija kaut kā sevisķi savādāks. Pēc kāda brīža, Aškara bija nokļuvusi līdz vietai, kur bija sapulcējušies vairāki radījumi vai neradījumi, kā nu kuram. Aškara tomēr nolēma palikt nepamanītā, tālab pazuda kādā no tuvējiem kokiem un veiksmīgi pieņēma stumbra un lapotnes krāsu. Koks tomēr viņu nododot iešalcās.
Iesūtīja: aww sugar ; laiks: 28.08.2006 22:43
DoHala domāja ka runaat ar šo radiijumu ir bezceriigi, bet neko neiebilda... Labi, atrisināsim šo lietu, lai varu doties maajaas, jo man jau paliek garlaiciigi noteica elfa gaidiidama kas notiks taalaak... Do bija ļoti neatkariiga, un vinai nepatika pārāk ilgi uzturēties sabiedriibaa, bet izskatiijaas ka šis farss tik driiz vien nebeigsies... šeit ir pārāk sauss, man vajag ūdeni, es gribu maajaas.. elfa saaka pie sevis čīkstēt... pēc brītiņa DoHala apsēdās uz zemes un saaka spēlēties ar saviem tauriņiem...
Iesūtīja: Rudens bērns Renīna ; laiks: 29.08.2006 14:12
Staltais kentaurs lēnām palēlināja soli un sāka vērties apkārt. Deguma smaka bija pieņēmusies spēkā un kļuva grūti elpot caur degunu, tādēļ Neinderens elpoja caur muti. Skatiens slīdēja pāri apkārtnei un atdūrās vispirms pret tālāk vīdošo, apsvilušo radījumu, vēlāk pret raibo pulku, kas stāvēja tam pretī.
Sastindzis izbrīnā un pārsteigumā, Neins vērās apkārt. Tik dažādi un daudz. Ko tas viss nozīmē? prātā murdēja domas.
Paspēris dažus soļus uz priekšu, kentaurs apstājās. Ziņkārība izrādījās stiprāka par piesardzību. Tomēr katram gadījumam Neinderens pārlaida plaukstu pār loku, pārbaudīdams vai tas viegli zivelkams, un ar īsu skatienu nopētīja apkārtni, izvēlēdamies ērtākos atkāpšanās ceļus.
Iesūtīja: kaca95 ; laiks: 04.09.2006 19:15
Eva skaļi nožāvājās. Viņas miegs bija iztraucēts tāpēc lūšaste bija dusmīga. Šādi spēcīgi zvēri dumsās varēja daudz ko nodarīt, tāpēc viņa centās nomierināties. Nav jau uzreiz jānogalina. Var arī citādāk tikt galā. Bet kas to varēja izdarīt? Zinu, ka šie lielie mošķi ir galīgākie idioti, bet vai tāpēc ļautos paši aizdedzināties. Diez vai.... Eva sprieda kustinādama savu asti.
Iesūtīja: Farliner ; laiks: 18.09.2006 20:46
Spēle slēgta pēc autora lūguma.
Foruma dzinējis: Invision Power Board (http://www.invisionboard.com)
© Invision Power Services (http://www.invisionpower.com)