Pavediena drukājamā versija

Klikšķini šeit, lai skatītu šo pavedienu sākotnējā formātā.

Kurbijkurne forums _ Lomu spēļu arhīvs _ Tumsas Kalpi 2: Ēnu Atmoda

Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 14.01.2006 18:36

Tikai pāris minūtes pirms norunātā laika virs Tumsas pilsētas savilkās melni, smagi mākoņi, kas likās smacējam zemi ar savu drūmumu un draudiem. Apkārt laidelējās ziņeši- mazie impi, kas nesa vēstis par gaidāmo miniturnīru galminiekiem, kā arī Oriadnes ievērojamākajiem veikalniekiem un visiem bagātajiem. Melnās marmora piecpakāpienu trepes, kas veda uz Torņa ieeju bija dāsni izgreznotas ar sudrabotām vītenēm un melniem karogiem, kas plīvoja arī šajā bezvējā. Viss bruķētais laukums to priekšā bija sakopts un satīrīts, pie burbuļojošās lavas upes uzcelta nojume, pārsegta ar miglainiem, smalkiem audumiem.
Tur sēdēja karaļpāris- Sivers un Artemīda- pašapmierināti smīnēdami un pārspriezdami gaidāmo pasākumu.
Es ceru, ka tas viss daudz laika neaizņems- šodien biju domājis iemācīt Remīdai noturēt rokās zobenu. kā vienmēr Sivers bija ar kaut ko neapmierināts-, lai arī bija pagājis teju gadsimts, viņš nebija mainījies ne par matu- ja nu vienīgi kļuvis gudrāk un savaldīgāks. Un nu jau vairs ne bruņās kā bruņinieks, bet gan melnā samta apmetnī kā karalis.

Tikmēr laukumā pulcējās saaicinātie, mezdami ziņkārīgus skatienus gan uz marmora trepēm, kur bija paredzēts sarasties cenzoņiem, gan uz savu valdnieku aizrautīgajām personīgajām sarunām.

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 14.01.2006 21:27

Hajieelkhe nebija ieinteresēts sacensībās, lai apmierinātu savu godkāri un slavaskāri un savu kāri sēt ļaunumu un iznīcību, bet gan Viņu Augstību dēļ. Lai arī tumšs dvēselē un apveltīts ar visām iepriekšminētajām īpašībām, uguns gars dzivoja tikai viena iemesla dēļ - pakalpot saviem valdniekiem.

Arī tagad - šajā turnīrā Haji piedalījās vien tāpēc, lai vēl reizi izrādītu godu saviem valdniekiem, uzvarot un parādot, ka labākie ir viņu rīcībā. Protams, šeit lielu lomu spēlēja arī paša personīgās ambīcijas, tomēr viņš lieliski gan savā, gan citu priekšā to pasniedza kā vēlmi apliecināt Augstībām un tautai, cik lieliski ir viņu kalpi, ka tieši viņiem pieder labākais, ka tumsība sniedz. Un, protams, ka hajieelkhe sevi uzskatīja par daudz tuvāku abām Augstībām, jo tieši viņš piegādāja svarīgas ziņas, kuras ļāva attiecīgi rīkoties. Tieši viņš bija tas, kurš zināja visvairāk un kurš varēja durt visdziļāk, jo informācija bija vēl bīstamāks ierocis kā karotāju zobeni, vai šāvēju bultas. Jā, viņš gribēja parādīt, kurš ir visizcilākais kalps starp visiem pazemīgajiem.

Haji atradās augstu virs pūļa un pilnībā izbaudīja savu nepilnību (jeb trumpi), ka viņu neviens neredzēja. Viņam vienmēr bija paticis atrasties tikai pusmetra augstumā virs niknāko ienaidnieku galvām un klausīties viņu slepenajās sarunās. Nu, protams, tik ekstrēmi un īsti izdevās reti, kad, bet šobrīd viņš tīrā prieka pēc varēja pielaisties pavisam tuvu jebkuram. Varēja. Viņš tā nedarīja. Haji jutāspārāk pārāks, lai tā noklausītos nesvarīgas sarunas. Viņš nejtua vajadzību ieklausīties tenkās un baumās. Šoreiz ne, kaut ikdienā tas bija viņa pamatdarbs.

Nolaidies uz kāda augsta staba, kas atradās laukuma stūrī, Haji materializējās - ļāva savus burvīgos apveidus ieraudzīt labākajā gadījumā valdniekiem, sliktākajā - kādam no bara.

Iesūtīja: Nero ; laiks: 14.01.2006 21:40

Tarkans bija laukumā pie kāpnēm ieradies pusstundu agrāk par nolikto laiku, bet tad viņam bija priekšā visvisādi radījumi, kuri noteikti stāsies viņam ceļā, piepildīt savu atriebes kāri. Kā arī izpildīt to ko bija gribējis viņa tēvs - nokļūt valdnieka tuvumā un kļūt par viņa labāko un uzticamāko kalpu, bet viens ķēms viņu netīšām nogalināja. Šim radījumam Tarkans jau bija pirms pāris gadiem atriebies, bet kopš tā laika, viņā mita neremdināma atriebes kāre, kura palīdzēja virzīties uz augšu pa karjeras kāpnēm un kļūt arvien labākam un pazīstamākam, kā arī bīstamākam ēnu karotājam, kurš sākumā netika pat uzskatīts par nopietnu mācekli. Tieši šīs virzības dēļ tarkana godkāre bija augusi tik daudz, ka to varēt bez maz salīdzināt ar viņam priekšā esošo torni.
Tā nu viņš ieradās pie kāpnēm un centās izspraukties arvien tuvāk tām, tas gan nebija viegli, jo citi arī bija līdzīgi viņam, gribēja redzēt vislabāk. Tas bija brīnums, ka te vēl nebija sākušies kautiņi. Pēkšņi viņš attapās pašā priekšā. Tarkans nopētīja Melnās marmora piecpakāpienu kāpnes, kas veda uz Torņa ieeju. Tās bija dāsni izgreznotas ar sudrabotām vītenēm un melniem karogiem, kas plīvoja arī šajā bezvējā. Viss bruģētais laukums to priekšā bija sakopts un satīrīts, pie burbuļojošās lavas upes uzcelta nojume, pārsegta ar miglainiem, smalkiem audumiem. Tur arī sēdēja karaļpāris. Kad Tarkanam likās, ka uz viņu paskatās valdnieks, viņš pielika kreiso roku pie krūtīm un nolieca galvu.

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 14.01.2006 23:48

Elkars Spārnus sakļāvis lauzās cauri pūlim laitiktu līdz torņa pakāpieniemredzēdams ka viņa pūliņiem nav nekādas jēgas viņš vienkārši savicināja spārnus un pārlidoja pār neapmierināto pilsētnieku galvām. viņš nolaidās pie torņa sienas un aplūkoja pūli.
Jā, te bija gandrīz vai visa pilsēta un visi alka izrādes un Elkars bija gatavs viņiem to sniegt ja tāda būtu karaļpāra vēlēšanās. Viņa acis pārceļoja no pūļa uz nojumi pie lavas upes, un tad viņs ieraudzīja valdniekus. Viņa vienīgie ideāli tie kuru rokās viņš bija gatavs atdot savu dzīvību.
Elkars zemu palocījās valdniekiem nolaižot acis.
Iztaisnojies viņs turpināja pārlūkot laukumu un ieraudzījas kādu garu sēžam uz augsta staba laukuma stūrī.
Laikam vēl viens dalībnieks viņs nodomāja turpinādams vērot pūli. viņš pavērās uz kāpnēm un ieraudzīja vēl kādu kaut ko gaidām.
Sakārtojis sava apmetņa saspraudi Elkars turpināja vērot pūli vieglītēm virpinādams pirkstos sava arbaleta bultu.

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 15.01.2006 09:48

Hajieelkhe vēroja, kā sacensību dalībnieki iet un klanās valdnieku priekšā, kā tie drūzmējas laukumā, kā tie stumdās un grūstās, lai tiktu labākās vietās, lai varētu ko vairāk redzēt, vairāk dzirdēt. Šajā brīdī viņš izjuta pateicību, ka nav viens no staigājošajām būtnēm, bet gan var atrasties virs visu viņu galvām. Protams, ne jau viņš vienīgais bija apveltīts ar spēju lidot un to šobrīd labi varēja redzēt. Viņa skatienu piesaistīja kāds stāvs, kas pacēlās no pūļa un pēc laika jau piezemējās citā vietā. Tumsas enģelis. Haji pūlējās atsaukt atmiņā viņa vārdu, bet tas neizdevās. Viņš daudz labāk pārzināja valdnieku ienaidniekus, ne viņu padotos un kalpus, jo ar kalpu izspiegošanu viņam nebija jānodarbojas. Zināmā mērā tas gandarīja - ka viņu vērtē pietiekami augstu, lai uzticētu bīstamākos pienākumus, bet šādā reizē būtu noderējusi informācija par šo indivīdu, kā arī par citiem dalībniekiem.

Hajieelkhe nekāroja laisties iekšā pūlī, tāpēc viņš palika visu vērot no šīs vietas. Turklāt līdz sacensību sākumam bija vēl gana daudz laika. Tomēr kāda pagalam ģeķīga doma iešāvās uguns gara galvā, un viņš uzšāvās gaisā kļūstot par ķermeni, kuram var redzēt cauri. Pārvērtību stadija - fiziskā un garīgā starpforma. Haji vienmēr deva priekšroku pārvietoties esot neredzams un viegls, jo ķermenis bija tikai ierobežojums. Tomēr šoreiz bija jāveic tik neliels gabals, ka pilnībā pārvērsties nebija jēgas un pietika, ka svars tika mazliet samazināts. Jā, viņš šoreiz neizvēlējās lidot pilnīgi fiziskam esot, lai taupītu spēkus.

Tumsas eņģelim blakus kā šautra nolaidās Hajieelkhe un ātri no puscaurspīdīga pieņēma pavisam fizisku ķermeni - viņš nebija ieinteresēts izrādīties jebkādā viedā. Spēks bija lielāks ierocis, kamēr tas apslēpts un pretiniekam nezināms.

Haji rokas sakļāvis aiz muguras, kas bija stalti izslieta, vērās tumsas enģeļa sejā viegli izaicinoši un tajā pašā laikā apzinoties, ka abiem te jāatrodas, tāpēc neviens nevar pieprasīt otra aiziešanu.

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 15.01.2006 10:52

Elkaru nemaz nepārsteidza šī gara rīcība, vinš pie tās bija vairāk nekā pieradis, viņam dzīvojot šeit aptuveni tāpat izturējās katrs otrais satiktais radījums.
Elkars pakāpās divus soļus atpakaļ un vienu soli sāņus lai varētu ar muguru atspoesties pret torņa mūri. Pēc pāris mirkļiem, Elkars šķietami bija pazudis. Lai gan viņš nebija visdrīzāk gars būtu saņēmis bultu mugurā ja ne karaļpāris, kura priekšā, viņš negribēja izliet asinis, pagaidām.
Tagad viņš skatījās cik ilgi ies garam lai aptvertu ka viņš ir pazudis.
Uzskatīdams ka ar garu viņš ir iepazinies viņš pievērsās melnās drēbēs tērptam cilvēkam un viņu no tiesas interesēja kas viņš tāds ir. Pēc apģērba spriežot kareivis.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 15.01.2006 11:00

Gorthorogs bija iradies pie kāpnēm jau kritni agrāk lai varētu novērot visu notiekošo. Viņs bija noslēpies pašā kāpņu pakājē. Viņš pat nebija pārāk centies kādi nomaskēties vai kļūt pārāk neievērojams, un tomēr šķiet ka pagaidām viņu neviens nebija pamanījis, Gorts acīmredzami bija atradis ļoti izdevīgu vietu. Viņu neviens neredzēja, kamēr viņš tieši otrādi redzēja visu notiekošo.
Gorthorogs bija ieradies uz notikauma vietu tik agri ka viņš redzēja arī karaļpāra ierašanos. Tiklīdz viņš ieraudzīja valdnieku viņu pārņēma gandrīz nepārvarama velme pierādīt savu uzticību. Gluži kā to reiz bija darijis viņa tēvs pasniedzot valdniekam savu zobenu ar spalu papriekšu. Taču viņš savaldījās un turpināja vērot kan pūļ sapūlcēšanos gan arī pārējo censoņu ierašanos.

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 15.01.2006 14:52

Tumsas eņģelis pazuda, tomēr Haji tas īpaši nesatrauca - reti kurš tumsas enģelis pieprata teleportāciju. Proti - tā kā viņi bija lidojoši radījumi, tad nebija vajadzības šai spējai, turklāt tā bija gana sarežģīta, lai to apgūtu šajā putekļu un tumsas valstībā. Līdz ar to secinājums viens - eņģelim bija vēl jābūt tuvumā. Kheh...

Hajieelkhe's pēdas atrāvās no zemes un viņš atradās pāris metru augstumā un virs vietas, kur viņš stāvēja nobira mazi zvīguļojoši mirdzumiņi, kurus šajā sarkanās lavas zemē varēja pat nepamanīt.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 15.01.2006 17:57

Pie bara no nekurienes parādījās kāda slaida sieviete melnā apģērbā.Vienīgi tādi,kuri viņu meklēja,un kuru šinī pūlī bija mazāk par neviena,varētu pamanīt,ka viņa iznāk no kāda nama ēnas.
Malā!Aurēlija nikni domās uzsauca kādam neapdomīgam elfam,kurš pagadījās viņas ceļā.Pats nelaimīgais tūlīt sajuta kādu neizskaidrojamu belzienu krūtīs,un tas uzlidoja kādam citam cilvēkam virsū.Apmetnis nošvīkstēja,un Melnā klejotāja atradās pie pieciem pakāpieniem.Visu cieņu,visu cieņu,karalien.Sieviete nodomāja,neko neizrādot sejas vaibstos.Vienīga galva nemanāmi palocījās.
Hmm,konkurenti izskatās vārgi.Būs vieglāk par vieglu viņus uzvarēt,ja vien liks lietā to vājības.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 16.01.2006 13:29

Gorthorogs joprojām vēroja pārējos no svas slēptuves. Viņš redzēja visdažādākos radījumus cilvēkus,elfus,tumsas enģeļus,dēmonus un šeit pat bija kāds uguns gars. Viņš vēroja citus censoņus bet pagaidām viņš vēl neņēmās spriest par to kuri varētu būt nopietni pretinieki un kuri vienkārši niecības.
Gorta uzmanību uz brīdi piesaistīja kādas sievietes parādīšanās, viņa škiet bija Klejotāja, un droši vien arī censone. Kad viņa iesita kādam muļķīgam elfam kurš šķiet stāvēja viņai ceļā, Gorts pasmaidīja tas viņam šķita uzjautrinoši, viņa prāt bija muļķīgi šādi pievērst sev uzmanību, kāda jēga censties uzrasties nemanāmi ja šādi pievērš sev uzmanību, iespējams apkārtējā parastā tauta to neievēroja bet tie kas pieraduši paši pārvietoties slepus un nemanāmi, to noteikti ievēroja.
PAt neskatoties uz šo muļķīgo izlēcienu, Gorthorogs noprata ka šī sieviete noteikti būs zināma konkurence.

Iesūtīja: Renīna ; laiks: 16.01.2006 16:39

Zem kāda apmetņa kapuces nozibsnīja zaļas acis. Zīlītes bija savilktas šauras un stateniskas. Ēna viegli smējās smīns. Stāvs nesteidzās, tas nekas nesteidzās. Viņas acis vērīgi pētīja apkārtni, bet pats stāvs šķita garlaikots, malā noslēpies un nogrimis, citiem šķiet nejūtams, bet retais nesarāvās un nepaspēra soli tālāk, kad viņa tuvojās.
Pat neredzot, viņi jūt. sieviete klusi nodomāja. Viņas ceļš bija nonācis pie pakāpieniem. Jā, viņa bija ieņēmusi izaicinājumu un nu atradās šeit.

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 16.01.2006 20:03

Elkars redzēja novirmojam puteklīšu un instiktīvi parāvās malā un ievietoja bultu jau iepriekš uzvilktajā arbaletā.
Tai pašā mirklī viņš juta sirdī iezogamies viglas skumjas. Viņš saprata ka javiņš atrastos vēl mazliet tuvāk tās nogāztu viņu pie zemes liegdamas kustēties.
Izbeidz Elkars šķieyt no nekurienes uzrunāja garu. Viņa balsi cauraudaskumjas taču tā bija stingra klusa un nenosakāma. Nebija skaidrs vai viņš to bija izteicis kā lūgumu vai pavēli vienkārši pateicis.
Izbeidz vai arī saņemsi bultu mugurā pat gariem tā nodara skādi. viņš turpināja nemainot balss toni tagad abas acis piekalis garam kas lidinājās mazliet virs zemes.

Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 16.01.2006 20:07

Piepeši Torņa durvis atsprāga vaļā, gandrīz iebelzdamas uz trepēm esošajiem pa mugurām, bet viņam jau bija vienalga- savā augstprātībā uzkā```` teju vai debesīs, Silvans nemēdza lūkoties uz 'zemāko' aprindu cīnītājiem un magiem, kas sevi sauca par karaļpāra kalpiem. Jo viņš bija viņu dēļs- gods un lepnums, troņprincis un viens no lieliskākajiem bruņiniekiem, kāds jelkad pieredzēts.
Prinča bezsaules dzīvē izbalējušies, smalkie vaibsti bija mantoti no mātes- skarbi, bet mežonīgi skaisti, sudrabotie mati kā tēvam sapīti pīnē gulēja uz muguras starp melnajiem, ādainajiem spārniem. Silvans bija tērpies savās labākajās pūķādas bruņās- melnās kā piķis un neaubšaubāmi arī ļoti izturīgās. Makstī pie jostas sudrabs sudrabu atstaroja garš vienrokas zobens.
Nost no ceļa! jauneklis iesaucās, nokāpdams lejā pa melnajiem pakāpieniem un apstādamies pūļa priekšā, kamēr viņa sejā pavīdēja izaicinošs smīns.
Māte un tēvs- vienmēr tik mīloši un gādīgi par savu tautu, bet reizē neievainojami slepkavas. viņš nosprieda un pārmeta bizi uz kreisā pleca.
Būs jautri paspēlēties ar viņu kalpiem. Un maniem topošajiem. smīns tapa platāks, melnie spārni nošvīkstēja un izpletās lidojumam, tomēr pagaidām Silvans nelidoja. Viņš baudīja gaisotni pirms kārtējās izrādes, par kuru bija jāpateicās Artemīdai un Siveram.

Iesūtīja: Nostariel ; laiks: 16.01.2006 21:00

Man šķiet, ka zobens Remīdai būs par lielu, smagu un.. Prastu, dārgais.
Artemīda iebilda nevainojami pasmaidot, smaidu neveltot nevienam, bet pašam pasākumam kopumā. Viņa prata pasmaidīt tik nevainojami un ļauni, ka daudzi, kas šo smaidu redzēja noteikti justos labāk, ja viņiem tiktu veltīti daudzi skaļi un apvainojoši vārdi, nevis šis viens, klusais Tumsas ķēniņienes cienīgais smaids.
Varbūt viņai derētu sākt ar floreti? Tā ir smalkāka un princesei labāk iederēsies, bez tam bez uzgaļa, tā ir pat nāvējošāka, kā zobens, viens dūriens tieši sirdī..
Viņa pačukstēja Siveram. Viņa gandrīz nemaz neveltīja uzmanību kalpiem, kas klanīdamies nāca un gāja. Gadījās arī kāds, kas izrādīja mazāku cieņu, nekā karalienei labpatikās, tam attiecīgi tika veltīts nevainojams un neko labu nevēstošs smaids. Artemīda gandrīz nebija mainījusies kopš brīža, kad satika Siveru, ja nu vienīgi kļuvusi par māti un tas pat Tumsas karalienei ieviesa zināmas raizes un pienākumus ar kuriem gan karaļpāris lieliski tika galā. Viņa laiski pārskatīja pūli, šis pasākums pavisam noteikti bija lieliska ideja kā atsvaidzināt dzīvi, bez tam jauns veids kā izrādīt jaunos tērpus, melnais samts tik lieliski piestāvēja viņas lavas sarkanajiem, vijīgajiem matiem.
Silvans.. Allaž pieturas pie elegantas ierašanās punkta.
Viņa nodomāja smīniņam rotājot lūpas, kad ķēniņiene noskatīja savu pirmdzimto, kas drīz vien skatienam arī pazuda.

--------------------

Evelīna tinās tumšā apmetnī. Viņai vēl nebija laiks parādīties, nē. Vajadzēja pagaidīt aizņemtāku brīdi, brīdi, kad karaļpāris neliktos ne zinis, par viņas klanīšanos, jo karaļpāris noteikti zinātu, kas viņa ir.. Atpazītu un to nedrīkstēja pieļaut, kamēr plāns nebija īstenots. Šis plāns varēja atnest viņai brīvību un atriebes saldmi un viņa negrasījās mest mieru iekams, tas nebija īstenots.
Kaprīzs un izlutināts ir šis kroņprincis.. Skaista glezna, bet nekas vairāk, lai arī pagalam noderīgs, ja vēlamies atriebties..
Viņa nodomāja, kad parādījās princis. Viņa gan bija salēkusies, kad viņš iznāca pa durvīm, bet šobrīd ikkatrs lielāks troksnis lika viņai sabīties, kā nekā, viņa šurp nāca ar ne gluži tīriem nolūkiem.
Viņa ļāvās pūlim, kas spiedās lai tiktu līdz karaļpārim, nolemjot, ka paklanīsies atstatu, labi ieskatoties Evelīnas skaistajā sejā, ķēniņiene viņas acīs noteikti atpazītu sekubas dabu.

Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 16.01.2006 21:14

Sivers gan nevienam nesmaidīja- viņš saglabāja skarbā, uzticīgā valdnieka tēlu un tikai ik pa brīdim kādam pazīstamākam viegli pāmāja ar galvu- tā eleganti un neuzkrītoši.
Bet, dārgā... viņa čuksti bija piesūkušies ar tumsu, tāpat kā acis, kas nejauki mirdzēja un šķielēja un Tumsas kalpiem, kas nāca un gāja.
Labi, lai ir kā ir, paliksim pie floretes. karalis gan dažreiz pats atzina, ka jūtās kā zem savas karalienes tupeles nonācis- viņa bija tik skaista un ugunīga, ka atteikt būtu grūti un pat nāvējoši.
Kad mēs sāksim? Es JAU sāku pagurt, būs vēl jāiztur tikpat garlacīgas cīņas un visa tā iecelšanas padarīšana... lūpas knapi kustējās, kamēr acis jau atkal slīdēja pie kāda, kas klanījās.
Mans dēls, mans.

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 16.01.2006 22:33

Elkars bija gatavs kurā katrā mirklī atbrīvot stiegru kad viņa acis pamanīja Silvanu vienu no Tumsas karaļpāra atvasēm. Viņš ātri izņēma bultu ielika tu makā tapa redzams un paklanījās viņam.
Dīvaini bet viņš nejuta tik lielu cieņu pret troņprinci kā pret valdniekiem. Viņš to pat lāgā nespēja izskaidrot, varbūt tā bija prinča uzvedība, kas raisīja viņā cieņas trūkumu lai vai kā viņam vajadzēja slēpt šīs domas jo kā viņš savas dzīves laikā bija iemācījies uzticēties nedrīkstēja nevienam pat sev.

Iesūtīja: Nostariel ; laiks: 16.01.2006 23:44

Perfekti.
Viņa atteica. Viņas balss bija klusa, tomēr pat viņas čuksti kā jau burves vārdi valdzināja ar savu skaņu un dvesmu, tomēr cieņas un mīlestības pilnais skatiens, ko viņa uz īsu mirkli veltīja karalim liecināja par to, ka Sivers nenožēlos savu pirmītējo piekāpšanos.
Dārgais, man šķiet visi vēl nav ieradušies, bez tam kavēšanās no mūsu puses allaž ir modē..
Viņa atteica tikko virinādama lūpas, tomēr viņas vārdi allaž atrada savu mērķi un pagaidām vienīgais pie kā ķēniņiene vērsās bija viņas laulenis.
Un lai vai kādas būs cīņas, pēc cīņu viesības, tās noteikti atsvērs..
Karaliene nočukstēja karalim pie auss, ik pa mirklim uzmezdama skatienu kādam no kārtējiem -nāk-paklanās-aiziet-. Tad viņas skaidrais un ļaunuma pilnais skatiens pievērsās laukumā sanākušajiem un pēc mirkļa viņa izsmalcināti pasmīnēja - drīz visam būs jāsākas. Uz mirkli viņas uzmanību piesaistīja kāds aizejošs stāvs, tomēr viņa pēc mirkļa viņa gluži vienkārši pievērsās citām lietām.
Šķiet, ka mēs varētu sākt..
Viņa nočukstēja Siveram un izslēja galvu maķenīt augstāk, sēžot mazliet staltāk.

----

Evelīna pienāca pie nojumas atdot godu un paklanīties tieši brīdī, kad ķēniņiene bija aizņemta kaut ko stāstot karalim, līdz ar to viņa veiksmīgi izvairījās, vismaz no viena pētošā skata, tas deva viņai iespēju jau pēc mirkļa pēc iespējas ātrāk nozust kāpņu virzienā. Viņa spraucās cauri pūlim līdz kāpnēm uz kurām bija jānostājas turnīra dalībniekiem, viņa grasījās piedalīties, jo tā bija viņas vienīgā iespēja tikt tuvāk ļaudīm, tā bija viņas vienīgā iespēja iznīcināt labākos un iespējams vēlāk.. Viņa pat tiks līdz karaļpārim, šiem augstprātīgajiem un uzpūtīgajiem nejēgām, kas tupēja savos zelta troņos, pret viņiem protams, nesanāks izmantot savas iedzimtās metodes - karalis ir pārāk aizņemts ar karalieni, bet bija jau arī citi slepkavošanas veidi.
Neliekoties ne zinis par lamām, kas viņai tika veltītas, kad viņa spiedās cauri pūlim viņa nostājās uz piecpakāpienu kāpnēm. Evelīnas stāvu joprojām ietina tumšais, plānais auduma apmetnis, kura kapuce sedza viņas seju, viņa nevēlējās atklāties un vislabāk, maskēties līdz trieciena brīdim, vismaz karaļpāra acīm, jo visādi citādi, Evelīnu bija vērts redzēt, viņa bija apbrīnojami skaista, īsta daiļava, tikai ne cilvēks, lai arī mēdza tādam ļoti līdzināties.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 17.01.2006 15:34

Gorthorogs kroņprinča parādīšanās brīdī joproijām vēroja pūli. Kroņprinča strauji atvērtie vārti izbiedēja dažas žurkas un tās izspruka no savām alām. Gorts notvēra divas no tām kuras ieskrēja viņa paslēptuvē. Izsūcis no tām dzīvību, viņš apmierināja savu ēstgribu, kura nupatkā sāka parādīties pēc tik ilgas novērošanas. Joprojām rokās turot žurkas viņš paraudzījās princī, Gorts saskatīja līdzību ar valdnieku un tomēr Gorthorogs neizjuta pret princi tādu cieņu kā pret valdnieku. Pēc Gorta domām topošjam valdniekam vēl vajadzēja pierādīt sevi padoto acīs, lai izpelnītos cieņu.
Gorthorogs nometis žurkas izgāja no savas slēptuves un nemanāmi iejuka pulī. Viņš caur pūli slīdēja nemanāmi kā ēna.

Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 17.01.2006 17:34

Karaļa acīs iemirdzējās kaislīgas uguntiņas- par spīti kopā nodzīvotajiem gadiem viņš Artemīdu mīlēja tikpat ļoti cik toreiz, pildot toreizējā valdnieka pavēles un cik nu uzticīgi kalpojot viņam.
Pareizi, tev taču jābūt pašai skaistākajai un modīgākajai, jārāda piemērs savām pavalstniecēm. viņš runāja ātri un skaidri, kā berot pupas, knapi kustiot lūpas- šādas sarunas nez vai pienāktos dzirdēt vietējām tenku vācelēm, turklāt daudzi tāpat uzskatīja ka viņi šobrīd sarunājas par kanidātu atbilstību un tamlīdzīgām svarīgām lietām.
Jā, jo ātrāk sāksim- ātrāk beigsim! Sivers vēl piebilda jau ceļoties kājās, melnajam samsta tērpam nošvīkstot bezvējā. Viņa roka pacēlās augšup, tiesa, plauksta slēpās milzīgajās piedurknēs, un skatiens pārslīdēja pār pūli, pamazām apklusinot to.
Nokrekšķinājies karalis pasmaidīja- visos viņa vaibsti izraisīja cieņu un mīlestību- likās, ka šīs tālais tēls ir pati pilnība- bez tik ikdienišķām problēmām kā bērnu ģērbšana un apmācīšana- tas taču tādam staltam, melnspārnainam dēmonam nepiedienēja nemaz.
Mani dārgie un cienījamie Oriadnes iedzīvotāji, atskanēja skaļas gaviles un spiegšana, Mani uzticamie kalpi un padotie, galvas mājiens un atkal gaviles, Mani drosminieki un Gaismas nīdēji, melnais skatiens aizslīdēja līdz marmora kāpnēm, kuru priekšā, spārnus ieplētis stāvēja Silvans, izskatīdamies daudz lepnāks par paša tēvu, jūs esat sapulcējušies uz unikālu pasākumu, kuram ir jāieved mūsu tauta, mūsu pilsēta visas Tumsas vēsturē un jāsēj slava ne tikai uz šīs zemēs, bet visā Visumā un dimnesijās! Mani, tumšie, jūsu gaviles jau ir solis uz priekšu pilnībai, tāpēc es nekavēšos ar runu un, kā jau būdams kārtīgs karavīrs nesacīšu daudz. Lai turnīrs sākas! balss uzvijās gaisā līdz ar applausu vētru un priekpilniem kliedzieniem, kamēr karalis pats apsēdās blakus savai sievai.

Blakus karaļpāra teltij, uz paaugstinājuma stāvēdams, taurē iepūta mazs, sarkans imps un, balsij nevaldāmi drebot paziņoja:
Sacensību dalībniekiem pulcēties pie manis! Skatītājiem- ieņemt labākās vietas pie arēnas!
Neviens visā šajā kņadā nebija manījis, ka kaut kur otrpus pūlim atradās iežogojums- izmīts un sakārtots, nodrošināts ar visie drošības piederumiem. Tā malās mīņājās melni zirgi- visi pilnīgi vienādi, ar ugunīgiem skatieniem un spalgām, murgainām balsīm- tie bija paredzēti jāšanas pārbaudei.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 17.01.2006 19:06

Aurēlija jau neparko nepiepiedrotos muļķa pūļa gavilēm un aplausiem.Viņa te nebija pēc prieka,bet gan pie baudas kādam ko sliktu nodarīt.Varbūt nogalināt.Līķu nekad nav par maz...Galu galā arī mūžīga slava kā varēnāka Melnā Klejotāja nenāktu par skādi.Un konkurence?To būs uzveikt tikpat viegli kā atņem enģeļu mazulim tā lellīti.
Te nu atnāk galvenais princis,troņmantnieks.Būs interesanti palūkoties,vai gadījumā viņš nebūs iejaukts šinī...vārguļu turnīrā.
Aurēlija no šejienes labi varēja redzēt to aploku - pat nebija jāpagriežs galva.Lieliski - smuki jājamzirdziņi.ŠIe laikam būs tie īpašie karaļnama niķīgie,ja jau te salikti.Izskatās,ka būs viegli šo uzdevumu paveikt.Kurš tad nemāk jāt?

Iesūtīja: Nostariel ; laiks: 17.01.2006 20:04

Man nav jābūt, es tāda esmu.
Viņa maķenīt pielaboja vīra teikto un vienīgā palika sēžot, kad viņš piecēlās. Artemīda ļāva runāt Siveram. Lielākajā daļā publisko uzrunu ķēniņiene stāvēja vai sēdēja blakus vīram, stalta, skaista un tumša. Viņa deva priekšroku tam, ka vīrs uzrunā tautu, un pati viņa vēroja to, uzrunas laikā. Viņa deva priekšroku izmantot savas balss valdzinājumu un pašas varu komandējot tautu atsevišķi, kalpus, bruņiniekus, no iekšienes un pa daļām, nevis uzrunājot tautu kopā. Tauta kopumā viņai šķita, kā prasts un neaudzināts pūlis un tāda vadību allaž bija drošāk nodot vīrieša rokās, bez tam Siveram allaž bija padevusies masu komandēšana, kamēr Artemīda mēdza vadīties pēc -Skaldi un valdi-, līdz ar to, kopumā viņi bija lielisks valdnieku pāris, divas lieliskas metodes kopā, veido vienu vienotu un neievainojamu.
Arī šoreiz viņa vēroja tautu, daudzi bija uzticami, tomēr daži un kāds tādi nešķita, ķēniņiene nebija muļķe, viņa negrasījās uzlaist tos gaisā laukuma un uzrunas vidū, tomēr, šiem nabadziņiem nāksies uzmanīties, jo Artemīda noteikti izsūtīs savas slepkavas medībās jau šajā pašā naktī.
Tu biji lielisks, kā jau allaž.
Viņa nočukstēja karalim, veltot apkārtējiem smaidu.

-------------

Kāda izrādīšanās.. Vispirms uz kāpnēm nu tur.. Un nu..
Viņa nodomāja un ja kāds viņu uzmanīgi vērotu, nu būtu manāmas viņas meža dzīļu tumšzaļās acis, kad viņa uzlūkoja rikšotājus.
Nudien lieliski, bet ne labākie karalistē.
Viņa nodomāja un klusiem soļiem nokāpa no kāpnēm, Evelīna priecājās, nē drīzāk izjuta drūmu apmierinājumu, ka šeit valda bezvējš, jo tad viņas apmetnis un drānas būtu grūti savācamas sevišķā vējā - jā, viņa šeit bija ieradusies nudien, ne tajās lepnākajās drānās, tomēr tas nenozīmēja, ka viņai nav krājumu ārkārtas gadījumiem. Evelīnas īpašumi bija tikpat lieli noslēpumi, kā viņa pati.
Turnīrs.. Aizraujoši..
Viņa nodomāja, par savām spējām viņa nejutās sevišķi pārliecināta, tomēr bija pārliecināta, ka darīs visu, lai noturētos komandā, lai vai ko šis visu nozīmētu.
Viņa nostājās, tur kur bija jāstājas tiem, kas pulcējas sacīkstēm. Viņas slaikais stāvs bija melnā, saburzītā apmetnī tīts, no malas diez vai bija manāms, kas viņa ir - sieviete vai vīrietis, tomēr, neapšaubāmi bija tas, ka viņa bija cilvēkveidība būtne - nu vispār jau gluži kā cilvēks, šājā formā, viņa gluži nevēlējās sekubas izskatā rādīties laukumā, diez vai karaļpāris pieālutu šādas būtnes atrašanos vietā, kur ir kroņprincis, jo sievietes izskatā, viņas bija daiļas, tomēr dēmoniskajā.. Bīstamas.

Iesūtīja: Dvēselīte ; laiks: 18.01.2006 04:28

Rubēna, rokas uz krūtīm saskrustojusi, stāvēja atspiedusies pret improvizēto sētu. Bija jauki noraudzīties uz viesu satrauktajām un gaidpilnajām sejām, kas tā vien kliedza pēc vardarbības. Viņi visi bija izsalkuši pēc asinīm un dramatiskiem skatiem, ko šis turnīrs solīt solīja.
Tik pat jautri bija vērot pārējos dalībniekus, kas bija tik nolāpīti pārliecināti par savu neapstrīdamo visvarenību un tumsas pārpilnību katrā ādas porā. Pašpārliecinātība un pilnīga pašpaļāvība strāvoja visā tuvākajā apkārtnē.
Viņa jutās nedaudz sagurusi pēc grūtajiem treniņiem. Galvā klusi dūca, bet tas viss bija sīkums. Varbūt nedaudz atpūsties? Nē, šobrīd nebija īstais laiks.

Iesūtīja: Renīna ; laiks: 18.01.2006 16:16

Atskanot karaļa uzrunai, viņai pāvērsa skatienu uz valdnieku. Tad nu sāksim. viņas sejā atplauka smīns. Neticami viegli, šķiet slīdot pa zemes virsu, viņa devās uz dalībnieku pulkcēšanās vietu.
Āpstājusies netālu no saucēja, viņa pārlaida pētošu un vērtējošu skatienu sapulcējušamies. Daudzi, tāpat kā viņa, slēpās apmetņos un nevēlējās atklāt savas sejas. Veinalga, tas tikai traucēs. pastiepusi roku, viņa ar vieglu kustību ļāva atrist valā saitēm, kas saturēja apmetni, un atvērties sprādzei. Jau pēc mirkļa apmetnis, rūpīgi salocīts, dusēja pār viņas rokām.

Iesūtīja: Darka ; laiks: 21.01.2006 13:13

Ar pamatīgu nokavēšanos, Karma ieradās tai brīdī, lai dzirdētu, kur jādodas dalībniekiem. Satriecoši, es pat nepaspēju kārtīgi paraudzīties uz karaļa pāri. Nu nekas... Tomēr bija vērts nedaudz ieturēties. Karma pasmaidīja un no lūpu kaktiņiem noslaucīja asins paliekas. Es ceru, ka to nabaga dēmonu neviens vairs nemeklēs... bet janu tomēr tad atradīs tikai viņa pelnu čupiņu.
Karma pavērās pūlī un tad mazajā impā, kas atradās aiz mežonīga pūļa. Es šaubos, ka kāds būs tik jauks lai palaistu mani pa priekšu.
Sadalījusi savu šķēpu divās daļās, Karma pietiprināja tos uz muguru. Pāris veiklos lēcienos viņa uzmetās uz ēkas sienas. Vēl pēc dažām sekundēm viņa mierīgi pastaigājās pa jumtu. Nonākusi līdz jumta malai viņa pavērās uz telti un tad piezemējās blakus sarkanajam impam.
Netālu atradās varenais pāris. Viņa pavērās viņos ar apbrīnu un cieņu. Artemīda vienmēr izskatās tik cēla... Bet nez kā izskatās viņu atvases? Karma nekad vēl nebija redzējusi nevienu no mantiniekiem. Arī šodien viņai neuzspīdēja veiksme, jo Silvana graujošo uznācienu nokavēja, lai nedaudz iestiprinātos.

Iesūtīja: Nero ; laiks: 21.01.2006 13:49

Tarkans paskatijās uz aizmuguri un tikai tagad ieraudzīja sagatavoto arēnu. Tā gan izskatījās tāda necila, viņaprāt, jo viņa karalis un karaliene taču varēja sagādāt ko labāku un visnotaļ skaistāku, šausminošāku.
Tad pagriezies Tarkans devās pie vīra, tāpat kā citi cīnīties gribētāji, kurš bija licis sapulcēties ap viņu, laikam lai izstāstītu noteikumus un vēl kaut kādu nejēdzīgu informāciju, kurai neviens gan neklausīs.

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 21.01.2006 16:27

Elkars vēlreiz sakārtoja apmetni lai tas aizsegtu viņa melnos spārnu un štraujā solī devās pie impa uzklausīt turnīra noteikumus.
Viņam nemaz nepatika doma jāt ar zirgu. Laigan parunāt ar viņiem ir interesanti Elkars pie sevīm nosmējās.
Pēc mirkļa viņš stāvēja pie paugstinājuma un uzlūkoja impu ar tādu nicinājumu un naidu ka būtu spējis sadedzināt viņu tikai ar skatienu, viņam riebās šie pielaizīgie un uzpūtīgie radījumi.
Impam blakus nolēca kāda dēmone. Elkars saviebās zem apmetņa kapuces, ko bija nesen uzvilcis galvā. Plātīzeri viņš sarkastiski nodomāja.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 21.01.2006 16:48

Necils imps par instruktoru? Nu nekas, nenāks par skādi uzklausīt...Bet Aurēlija nepasmaidīja, viņa tikai devās uz priekšu, bet ievērojot attālumu, zināmu iemeslu dēļ.
Skatoties uz to,ka šādas... sacensības notiks pirmo un pēdējo reizi, kāpēc pats karalis visiem viesiem un konkursantiem nepaskaidro? Pārāk duadz mīklu šai pasaulē, tām ir pārāk maz atbilžu...

Iesūtīja: Ragana ; laiks: 21.01.2006 18:53

Lorīna skrēja, cik ātri spēdama, tomēr baidījās, ka nepaspēs laikā ierasties, lai varētu piedalīties turnīrā.
Bet pēkšņi viņa pēlēnināja gaitu, jo galvā ierunājā kāda balstiņa...
Kādēļ tu vispār piedalies?
Tā neatlaidīgi viņu urdīja...

Jo es tā gribu, un viss!!!
Ta arī bija, kad viņa ieraudzīja paziņojumu, viņa pārņēma spēcīga vēlme piedalīties - un uzvarēt.
Tādēļ arī miesās patlaban gailēja senā mikstūra, kam vajadzēja viņia piešķirt kaut kādu "neizmērojamu spēku, kas..."
Tālāk grāmatā nezin kāpēc bija bija izplīsis neliels caurums.

Lorīna attapās no pārdomām un ieskrēja ne pārāk lielajā bariņā pie impa, kam vajadzēja paziņot noteikumus.

Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 21.01.2006 18:57

OOC: Labi, jūs iepriekšējo spēli nespēlējāt, bet tagad zināsiet- impi vispār ir gandrīz lielākā daļa valdnieku kalpou- tie dara tos darbus, kas citiem nepatīk un ir uzticami, jo ir nežēlīgi gļēvuļi un baidās gandrīz no visa.

Imps, kaut ko mežonīgi ātri murminot un kustinot savus mazos, sarkanos spārniņus, izdāļāja katram dalībniekam pa skaistam, melnam samta auduma gabalam uz kura ar sudraba cipariem uzšūts bija viņu kārtas numurs. Lupatiņas bija noburtas tā, lai pieliptu pie apģērba un nost nenokristu pat visekstrēmākajos gadījumos.

Es ceru, ka mūsu norunu tu ievērosi. numuru dalītājam aiz muguras atskanēja salta, zema balss, kas uzdzina vieglus šermuļus, bet reizē bija pilna ar neaprakstāmu kaislību- tur, ādainos spārnus salocījis stāvēja Silvans.
Pp-p-p-p-protams, s-s-s-er! impa raustīgā valoda atgriezās un viņš pasniedza troņprincim auduma deķīti, kas bija nolikts sāņus- trīspadsito numuru.
Perrrrrrfekti! princis pasmīnot novilka, dramatiski uzsvērdams 'r' burtu kā apmierināts tīģeris un, kritiski iedomīgi nopētījis pārējos dalībniekus, kā arī veltījis zīmīgus acu piemiedzienus daiļā dzimuma pārstāvēm, lepni aizsoļoja uz iežogojuma pusi. Pilsētnieki bailīgi pakāpās malā, citi nogrozīja galvas- Silvans visr bija labi zināms, tikai vai labā, vai sliktā veidā...?
I-i-i-iesaku j-j-j-jums s-s-s-s-ekot p-p-p-princim. N-n-n-oteikumi būs t-t-t-tur... i-i-izsklās-s-s-stīt-t-ti. imps mazliet sadūšojies nočiepstēja un iegrūda melno auduma gabaliņu rokās pēdējam dalībniekam. Viņa sarkanā seja nodrebēja un pēc mirkļa pakalpiņš jau sēdēja blakus karaļpārim, gatavs komentēt arēnā notiekošo.

Iesūtīja: Darka ; laiks: 21.01.2006 20:31

Karma rūpīgi nopētīja katru pienākušo, cenzdamās pamanīt katra būtību. Bet šos novērojumus pārtrauca, kad imps kaut ko nomurmināja zem deguna un iegrūda rokās melnu samta drānu. Karma vēlējās to apskatīt, bet viņas velmes piepildījumu pārtrauca balss, kas lika viņai pār kauliem pāriet tirpām. Kas šim dalībniekam būtu par norunu ar karļa pāra impu? Viņas galvā iezagās dažādas domas, bet visspilktākā bija doma par krāpšanos. Bet tad viņa dīvainais skats pārslīdēja katram dalībniekam un tikai muļķis nepamanītu, ka viņš piemiedz daiļajam dzimumam. Ko viņš no sevis iedomājas... Bet izskatās, ka visi viņu ciena... Viņa izsecināja jo pūlis pašķīrās, kad spārnotais stāvs tam tuvojās.
Bet tad atskanēja atkal impa balss, lai sekotu princim. Kādam vēl prinsim... Ah tagad es saprotu, šis ir tas izslavētais Silvans. Viņa acis nenolaizdama no priņča, sekoja tam pa pēdām, bet tomēr turēdamās no viņa atstatus, jo nevelti pūlis pašķīrās.

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 21.01.2006 20:53

Redzēdams notiekošo Elkars pazemināja savu cieņas līmeni pret princi vēl par pāris iedaļām. Viņa skatījumā tas bija daudz par traku izmantot savas privilēģijas lai pat numuru dabūtu. Elkars noskurinājās, viņš bija sācis domāt par godīgumu un par visām pārējām gaišo muļķībām. Laikam tomēr esmu mantojis no tēva netikai viņa spārnus... Elkarsnodomāja un sekoja troņprincim pa ceļam apskatot iedoto numuru.

Iesūtīja: Nostariel ; laiks: 21.01.2006 22:07

Evelīnas tēls joprojām bija tinies tumšajā apmetnī, tomēr viņa nespēja neivērot, kādus skatus augsti godājamais princis uzmet apkārtējiem. Un tas lika tikai jaunajai sievietei pasmīnēt. Tas apliecināja, ka viņas plānu nebūs sevišķi grūti īstenot. Viņa saņēma savu samta numuru, tomēr vēl nepiestiprināja īsti nezinot kur, kā arī viņa vēl neatklāja savu seju laužoties cauri pūlim, lai izsekotu princim, jo ja visi pašķīrās troņmantinieka ceļā, tas nenozīmēja, ka kāds pašķīrās tumšā apmetnī tērpta svešinieka priekšā. Viņa noprata, ka princis ir augstprātīgs un lepns un tikpat jauns un zaļš, no saviem augstumiem nenolaidies, noteikti mātes un tēva luteklis, kā jau pirmdzimtais, tomēr vai godājams no tautas puses? Valdnieku dēļ, iespējams, bet pagaidām, viņš vien bija un palika zīle, kas nav un varbūt arī neizaugs par ozolu un Evelīnai bija padomā iznīdēt šo zīli, iznīdēt visus turnīra dalībniekus, nogalināt valdniekus un iedzīt valsti postā, gaismā un apkaunojumā un aiziet.. Kad atriebe būs galā, viņa būs brīva. Un viņa nejuta ittin nekādus sirdsapziņas pārmetumus, ka viņai savas brīvības dēļ jāiznīcina citi.

Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 21.01.2006 22:20

Silvana asie, tomēr reizē tik harmoniskie sejas vaibsti viegli sašķobījās, kad viņš ieraudzīja arēnu- netīra un prastā, tā viņam atgādināja kaut kādu cūku bedri, nevis turnīram pienācīgu vietu. Tomēr, lai cik dīvaini, izlutinātais princis samierinājās un, atspiedies pret iežogojuma malu, domīgi nopētīja pūli.
Augstprātīgs un lepns, pieradis dabūt ko vēlās un tomēr ar smadzenēm paurī- acu piemiegšana lēdijām nebija tikai bravurīgs donžuāna gājiens, bet arī vistīrākā stratēģija.
Uzvara turnīrā būs grūta un prasīs man vienkārši burvīgu robu tā jau samaitātajā reputācijā- es jau varu pateikt, ka puse no šiem šmurguļiem domā, ka visvarenais Silvans nemaz tik varens nav un droši vien krāpjas. Bet viņi kļūdās, proti, šeit ir ielikta tikai gudrība un tēva padomi. skatiens uzliesmoja, kad tas apstājās pie kādas apmetnī tērptas būtnes, tomēr dzirkstele bija tikai mirklis, un tumšās acis jau aizslīdēja tālāk.
Tikai kāpēc viņam jaunībā tasizdevās ar cieņu un godu?

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 21.01.2006 22:25

Silvans bija izslavēts ar savam raksturam atbilsotšu izskatu.Bet arī šoreiz Aurēlija palika nesalaužama,kaut šis šarmantais karaliskais acs piemiedziens palika atmiņā.Ne jau kuru katru dienu uz tevi paskatās karaļā atvase.Jeb nākamais karalis.Nākamais algas pasniedzējs.Nākamais iedomīgais valsts vīrs,kurš gribēs tevi izmantot līdz pēdējai asins pilītei.Nākamais augstākstāvošs persona,kurš gribēs teiv nogalināt.Un kuram tu izbēgsi...Parasti gan uz tevīm neviens neskatās.Tāds jau ir viņas amats - pašai novērot sauvs ienaidniekus.Ienaidniekus,ne kādus citus.
Samta plāksnīte ar numuru?Es jau nu varēut izdomāt labāk.Bet ko gan padarīsi karalienei?...
Saņēmusi savu audekla gabalu,Aurēlija to piestripināja pie sava krekla - kreisajā pusē,tieši uz sirds.Nepelnīts cieņas izrādījums.

Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 21.01.2006 22:42

Ieskanējās bazūnes un pie savejādā 'aploka' parādījās melnā tērpies stāvs- tas bija pamatīgi savīšķījies lupatās, tā, ka no to apakšas spīdēja tikai divas lielas, dzeltenas acis un divi uzliekti ragi. Tie, kas jelkad bija spēruši kāju ārpus pilsētas zināja, ka šis ir vien no bīstamajiem tās sargiem, kas ikdienas karo ar sīkām gaismas vienībām pilnīgā vienatnē. Tautā viņus sauca par ercvelniem, bet to īstais nosaukums joprojām bija miglā tīts.
Sharai! Jūsu pirmais uzdevums- arēnas cīņa. Jebkād ieroči, jebkādas manieres un burvju spēks. Jo vairāk asiņu, jo lielāks prieks pūlim, tomēr līdz nāvei nevienu nenovest! Jūsu sniegums tiks vērtēts. Šī nav spēle par uzvaru, bet par punktiem. Jo vairāk punktu katrā uzdevumā, ko lielākas jūsu izredzes tik izredzētiem. Šoreiz- anarhija. Nekādu noteikumu. melnais runāja skaļi un pārliecinoši, viņa rupjā balss noskanēja pa visu laukumu, atbalsojoties tajā trīs vai četras reizes.
Lūdzu, aicinu arēnā visus dalībniekus! Sākt uz taures signāla un izraudzīties sev pretinieku. Tikai tad, ar viņa apstiprinājumu, sākt cīņu.
Vārti iežogojuma malā atvērās un pirmais pa tiem, spārnus lēni vēcinādams, ielaidās Sivers. Princis aplaida ap žogu vienu goda apli un apstājās tieši centrā, pāris decimetrus no zemes, reizē izvilkdams no maksts savu garo, slaido zobenu.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 21.01.2006 22:56

Aurēlija klusu ciešot visu noklausījās.Tad lēnā un cienīgā balsī uzrunāja kādu enģeli,kurš,viņasprāt,būtu labs pretinieks,bet kurš vienlaicīgi būtu arī viegli uzveicams.Vai vismaz līdzvērtīgāks gan.Elkars.
-Vai izrādīsi man cieņu,cīnoties ar mani?-
Klusi un skaidri izrunādama vārdus,kalsnā sieviete pagriezās pret to,reizē turēdama gatavībā visas locītavas un ekstrmeinātes gatavībā,ej nu sazini,ko šitāid rezgaļu var sastrādāt.

Iesūtīja: Nostariel ; laiks: 21.01.2006 23:06

Evelīna piestiprināja numurzīmi sev zem apmetņa uz drānām pie sāniem, tā, ka daļēji bija uz vēdera, nosedza labos sānus un daļēji muguru, tas apgrūtināja numurzīmes redzamību un bija aplam izdevīgi.
-Vai man būs tas gods?-
Viņa vaicāja drošiem soļiem pieejot pie prinča. Viņas stāvs joprojām tinās tumšajā apmetnī, un viņa grasījās to nevilkt nost, ja tas pats nenokritīs. Viņa zināja, ka šobrīd nespēs nogalināt princi, bez tam tas būtu stratēģiski neizdevīgi un bīstami, tomēr samēroties spēkiem.. Kāpēc gan ne? Ņemot vērā, ka ienaidnieki ir jātur tuvāk kā draugi.

Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 21.01.2006 23:19

Protams. Silvans atteica, balsi atkal patīkami iedunoties- varbūt augstprātīgs un izlutināts, bet tik un tā īsts skaistulis un daiļā dzimuma pazinējs (kā arī viens no lielākajiem pilsētas siržu lauzējiem).
Vai es varu aplūkot sava pretinieka seju? Varbūt nemaz nav vērts to sakropļot? princis apjautājās un pacēla zobenu kaujas gatavībā- tā asmenis mirdzēja, lai arī nebija saules, kur laistīties, bet spals bija rotāts ar dārgakmeņiem un smalkiem grebumiem- tādai personai ļoti piederīgs.

OOC: Jā, drīkstat.

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 21.01.2006 23:31

Elkars pievērsās sievietei kas viņu bija uzrunājusi. Viņš viņu nopētīja no galvas līdz kājām visa melnā draudīga un noslēpumaina un saspringusi.
Elkars pasmaidīja ar vienu lūpu kaktiņu lai gan to slēpa kapuce un atbildēja Protams atbilde bija īsa kodolīga un paskaidrojumus neprasīja.
Elkars piestiprināja savu numura plāksnīti (nr 7) sev uz krūtīm un skatījās uz arēnu gribēdams zināt kā izvērtīsiies cīņa.

OOC: Mēs laikam drīkstam izvēlēties numurus vai ne?

Iesūtīja: Nostariel ; laiks: 21.01.2006 23:43

Jūs domājat, ka tā jau ir gana neglīta?
Viņa vēsi atvaicāja. Pēc balss noteikti varēja noprast, kura dzimuma pārstāve viņa ir, bez tam delna, kas iznira no apmetņa un kura turēja viņas ieroci
[bilde pateicoties Nirnaeth]

pavisam noteikti nepiederēja vīrietim. Viņas āda bija gaiša, bet roka, kā jau roka, tomēr pār viņas galvu joprojām bija kapuce, lai arī apmetnis sānos bija pavēries un bija daļēji redzama viņas numurzīme, kā nekā arī labajā rokā viņa turēja ieroci.

Iesūtīja: Dvēselīte ; laiks: 21.01.2006 23:51

Padevīgi sekodama pārējiem viņa murcīja rokās iedoto lupatiņu.

Interesanti, vai kāds no šiem mazuļiem būtu spējīgs cīnīties godīgi? Paskatoties vien, Rubēna saprata, ka nē. Visi bija nodevīgi un līdz galam izsmalcināti, tomēr savā ziņā nožēlojami melošanas un izlikšanās mākslas pratēji.
Nostājusies sāņus no pārējiem, viņa gaidīja turpmākos notikumus. Bija pārāk liels slinkums iet kādu izaicināt un ar cimdu tā pat, no tāda attāluma nevienam netrāpīs, tāpēc viņa nostājās, joprojām ar sakrustotām rokām, un gaidīja vai kāds sadūšosies viņu uzrunāt.
Likās, ka bija īstais laiks, lai atpūstos un mazliet izklaidētos...

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 22.01.2006 00:00

Redzēdams ka lielākā daļa dalībnieku ir iegājusi arēnā Elkars atsprādzēja apmet likdams tam nokrist smiltīs Tagad viņs stāveja tēpies vieglā tunikā taču ieglā klinkstoņa lika domāt ka zem tās ir arī bruņukrekls.
Elkars atspērās no zemes un palika lidinoties mazliet virs zemes no augšas viņs pētīja arēnu un apdomāja stratēģiju.
Nekad nenovērtē pretinieku par zemu lielās cīņas kruās bija vismaz 3 dalībnieki bija viņam iemācījušas ka ir iespēja sagaidīt nazi mugurā ko viņš arī negribēja.

Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 22.01.2006 00:04

Vispār es biju domājis, ka tā ir pārāk skaista, bet iespējams ir arī jūsu variants. Silvans visai džentlmeniski noteica un pielieca galvu, kā jau smalkajās aprindās tika mācīts.
Pretinieces ierocis izskatījās draudīgs un daudz par viņu stāstīja, tāpat nācās saprast dažas vājības un priekšrocības, ko rīta zvaigzne dod. Piemēram, ar to var dragāt bruņas, bet lai atvēzētos ir vajadzīgs laiks, ko savukārt ietaupa vicinot parocīgu, bet ne tik efektīvo zobenu.
Princis savu, trīspadsmito, numuru bija piestiprinājis uz muguras, visai neaizsniedzamā vietā- starp spārniem. Varbūt daudz šokēja apnāktais, tomēr tikai pašam dēmonam bija zināms, ka melno smata audumu pielikt palīdzējis kāds cits, proti, vējš...

Iesūtīja: Nostariel ; laiks: 22.01.2006 00:14

Komplimenti nav nepieciešami.
Un tie arī neglābs tavu dzīvību..
Viņa noteica, tomēr teikumu pabeidza domās, viņas zaļās acis cieši vēroja princi un viņa ieroci, tomēr pacentās pašas palikt nemanāmas kapuces mestajā ēnā.
Sāksim?
Viņa vaicāja un paspēra labo kāju uz priekšu, viņa prata rīkoties ar savu ieroci, bez tam, tā, kā Tumsā nekad neiztika bez krāpšanās, tas pagaidām princim nebija jāzin, ka aiz bikšu jostas, mugurpusē viņai ir aizkabināts duncis, kuru galējā gadījumā var vienkārši mest un meta viņa nāvīgi.. Trāpīgi.

Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 22.01.2006 00:24

Un tomēr tie ar medu pielej ausis. Silvans pārlaboja un iztaisnojās, nopētīdams savu atspulgu zobena asmenī.
Mums ir jāgaida taures signāls, milēdij, bet manis pēc varam sākt. Ja vien jūs nebaidāties zaudēt galvu par turnīra noteikumu pārkāpšanu. it kā piepeši pamanīis neredzamu pretinieku, princis strauji, kā cirtienā, nolaida zobenu un atskanēja viegla švīkstoņa, kad metāls šķēla sabiezējušo, smago gaisu.
Nē, bet kāpēc lai es uzskatītu jūs par zaķpastalu? skatiens kairinoši, lēni noslīdēja pār visu sievietes augumu, laizot to kā ugunīs. Cīņa viņam sagādāja prieku, un kur nu vēl ar daiļā dzimuma pārstāvi- tas likās teatrāli un nepierasti, bet kopumā- uzjautrinoši.
Vai jūs kaitina mani vārdi? Tie liekas kā tukši salmi, vējā izskaisīti? tumšajās acīs iezagās pašapmierinātība- balss plūda klusi un mierīgi, šarms, kas no tās strāvoja bija teju ar roku sataustāms.
Ziniet, mēle ir asāka par zobenu. un līdz ar šiem vārdiem gaisu pāršķēla skaļš, kaitinošs taures pūtiens. Silvans veikli atvēzējās un cirta pretiniecei pa labo roku, kurā viņa turēja ieroci, tādejādi atklādams turnīru ar pirmo gājienu.

Iesūtīja: Nostariel ; laiks: 22.01.2006 00:31

Manai galvai ir ērti tur kur tā atrodas.
Skanēja balss no kapuces apakšas, viņa patlaban vēl atturējās izmantot sekubas valdzinājumu, ja princis bija muļķis, tas nenozīmēja, ka valdnieki arī.
Jūsu vārdi man liekas tikpat iestudēti cik jūsu uzbrukumi.
Viņa atcirta pasitoties sāņus, lai viņa zobens viņu neskartu, viņa atvēzējās un tēmēja ar "zvaigzni" pa prinča zobena roku un plecu, vislabāk atņemt viņam spēju kustēties gana brīvi, tā, lai kustības sagādā sāpes, lai viņš pamokās. Pēc cirtiena inercē pazvārojoties uz atpakaļu kapuce nošļuka no viņas galvas un skatam atklājās apburoša sievietes seja. Viņas acis bija meža zaļas, lūpas jutekliskas un kārdinošas un smalks deguns, kas iederējās smalkajā sejā, un kā pēdējais lieliskais akcents bija tumšās, nepakļāvīgās matu cirtas, kas ieskāva seju.
Sasodīts.

Iesūtīja: Dvēselīte ; laiks: 22.01.2006 00:55

Likās, ka turpat netālu sāka briest cīņa. Gaisā bija jūtama tā pati iepriekšējā baiļu un satraukuma smaka.

Pametusi apkārt tramīgu skatienu viņa izpleta spārnus tik daudz, lai spētu pacelties nedaudz virs zemes, tik, lai viņu netraumētu nejauši (vai varbūt tīši?) trāpījumi.

"Mēle ir asāka par zobenu." Ko Tu neteiksi! Viņa visai atzinīgi novērtēja saldo vārdu lējēju, kas šķiet pie šīs prasmes piestrādāja īpaši cītīgi, iespējams, pat cītīgāk nekā pie cīņas mākslas. Un pie tam Rubēnā interesi izraisīja vēl viens fakts - vienmēr tika izvēlēts pretējais dzimums. Kā varēja domāt, lai liktu izstāties vājākajiem pretiniekiem, vājākajiem pēc viņu domām. Reizēm šie augstmaņi vairāk stumdīja mākoņus ar saviem smalkajiem deguniem nekā traumē savas koptās rociņas.

Eh, šeit augšā tomēr bija tik patīkami. Un iespēja noraudzīties uz visiem no augšas. Viss likās tik niecīgs, kaut vai, piemēram, uz milzīgo koku fona. Laikam jau neveins neapzinājās, ka vienmēr pastāvēs vara, kas reiz ik vienam no viņiem liks mirt. Daba. Lūk tā bija patiesā varenība. un Rubēna nezināja vai ir pareizi slacīt zemi ar citu asinīm tāpēc, lai sagādātu prieku kaut kādam trulam pūlim, kuri spēja noskatīties uz to, kā tiek nogalināti radījumi un viņiem līdzīgie. Plēsoņas. Primitīvi un banāli, tas bija viss, kas Rubēnai asociējās ar apkārt esošajiem satrauktajiem ļautiņiem.

Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 22.01.2006 11:43

Silvana sejā iezagās izaicinošs smīns un ar vieglu spārnu vēzienu, diezgan negaidīti viņš palidoja metru atpakaļ, tādejādi pretinieces sitiens trāpīja viņam nevis pa roku, bet pa zobenu, kas nobūkšķēja turpat uz zimīdītās zemes.
Jūs esat spēcīga karotāja. viņš atzinīgi noteica un pamāja ar galvu savā ierasti izsmalcinātajā veidā.
Tomēr vai tikpat laba stratēģe? vēl divi spārnu vēzieni un, pacēlis zobenu, princis atradās pāris centimetrus no skaistules. Šādi viņa varēja ļoti viegli viņam savainot abas kājas, bet tādai pozīcijai bija savi labumi- proti, 'zvaigzne' krītot lejup varēja savainot pati savu saimnieci, ja vien netiktu veikti nezin kādi apgriezieni, bet ite savukārt dotu laiku Silvanam uzbrukt.
Elementāri. princis nomurmināja zem deguna un, bravurīgi atmetis no pleca bizi, kurai vieta bija uz viņa muguras, pacēla gaisā brīvo, kreiso roku.
Tūlīt pat abus ieņēma virpulis- vējš plosīja viņu matus un drānas, tādejādi traucējot kustībām, jo acīm nemitīgi bija kaut kas priekšā.
Vēlreiz savicinājis spārnus Silvans izaicinoši pasmīnēja.
Ko tu tagad darīsi, daiļava?

Iesūtīja: Darka ; laiks: 22.01.2006 14:48

Karma nostājās pie arēnas un acīs paturēja jauno princi, bet vienlaicīgi vēroja, kas notiek ar pārējiem turnīra dalībniekiem. Kad varenais pilsētas sargs pavēstīja par turnīra noteikumiem, viņa smagi nopūtās. Ai, bez nogalināšanas?... Bet nu labi asinis viņi dabūs. Karmai mutē saskrēja siekalas, no domas vien par asinīm, lai gan nesen vēl viņa bija tikusi pie gardām dēmona asinīm. Piepeši viņa pamanīja, ka kāda melnmate izaicina uz cīņu apmetnī tērptu vīrieti. Bet tad viņa novērsās no šī pāra, lai turpinātu vērot princi. Pie viņa piegāja kāda apmetnī tērpta persona, kas visticamāk to izaicināja, bet Karma diemžēl nedzirdēja viņu sarunu, jo blakus esošā pūļa radītais troksnis, bez maz vai ausis plēsa uz pusēm.
Tad viņa pievērsās atkal pirmajam pārim. Apmetnī tērptais vīrietis, bija novilcis savu apmetni un zem tā bija paslēpti viņa melnie spārni. Hmm... Enģeļpuika... Tai melmatei nebūs viegli... Karma pasmīnēja un palūkojās visapkārt ar domu vai nepamanīs kāda tuvošanos, lai izaicinātu viņu.
Bet tad atskanēja bazūna taure un cīņu bija uzsācis otrais pāris, jeb princis ar apmetnī tērpto personu.
Karma palūkojās uz prinča muguru un pamanīja viņa numuru, kas atsauca atmiņā viņas pašas samta drānu, kas vēl joprojām atradās viņai rokās. Atlocija to vaļa un uz tās bija skaidri saskatāms numurs "9". Viņa izpurināja to un piestiprināja uz vēdera aizsargiem. Karma būtu likusi to uz bizona galvaskausa ķiveres, bet tas būtu izbojājis viņas iespaidu.

Iesūtīja: Nostariel ; laiks: 22.01.2006 15:10

Jūs ne velna nezināt.
Viņa atšņāca kā īsta klaburčūska. Viens vēziens un "zvaigzne" tika tēmēta pret pieejamāko vietu - prinča kājām, tad izvairoties no "zvaigznes" kas atvēzienā varēja viņai trāpīt viņa strauji apgriezās ap savu asi un gaisā pārmainīja rokas, tā, ka nu "zvaigzne" atradās kreisajā rokā un labā roka aizslīdēja zem apmetņa un izvilka aiz jostas aizbāzto trejžuburu dunci. Tad viņa vēl pagriezienā nostājās pirmītējā starta pozīcijā, ar labo kāju veicot izklupienu uz priekšu, kreisā roka atvirzīta atpakaļ ar "zvaigzni" tajā un labā ar dunci pavērsta pret princi.
Viņas elpa bija strauja, tomēr vēl ne smaga, viņa grasījās izdarīt visu, lai pieveiktu šo uzpūtīgo nejēgu, kas nav pelnījis būt kroņprincis tagad un arī vēlāk un vislabāk būtu, ja izrādītos, ka viņa to var fiziski arī pieveikt, jo kā nekā, Evelīna bija veltījusi ilgu laiku treniņiem un gatavojusies, pacietīgi gaidot iespēju iznīcināt karalisko ģimeni un viņu labākos galminiekus. Turnīrs nāca kā novēlojusies dāvana.

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 22.01.2006 15:43

Elkaram nebija ne mazākās vēlēšanās noskatīties kā troņprincis cīnās. Pcēlie metru augstā viņs uzvilka un pielādēja arbaletu.
Sāksim jaunkundz... Elkars pieklājīgi novilka ar acīm vēlreiz nomērīdams pretinieci.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 22.01.2006 17:03

Gorthorogs peec numura sanjemshanas kopaa ar paareejiem iegaaja areenaa. Vinjsh bija dabuujis 15 numuru, vinjsh to novietoja uz pleca.
Tad ercdeemons pazinjoja noteikumus un Gorts saaka peetiit apkaarteejos lai izveeleetos pretinieku vinjsh ieveeroja kaadu daliibnieci paceljamies gaisaa, (Rubēna) vinjsh bija izveeleejies savu pretinieku.
Gorthorogs uzsita knipi un neliela uguns shautrinja aizzibeeja garaam izveeleetaa pretinieka aciim, taa ka vinja nevareeja to nepamaniit, taa bija nepaarprotama izaicinaajuma ziime.
Otraa rokaa Gorts jau iegrieza asmenjaino bumbu, kuru arii jau klaaja liesmas.

Iesūtīja: Ragana ; laiks: 22.01.2006 19:18

Iegājusi arēnā, Lorīna kādu brīdi aizrāvusies vērojā cīniņus, bet tad pati attapās, ka jāmeklē pretinieks.
Princis ir muļķis, ka meklē kautiņu, un tu pati arī...

Ausīs atkal ieskanējās balss, bet Lorīna tai neatbildēja...
Viņa paskatījās uz malas pusi, un pamanīja dažas neredzamas radības(tās viņa ieraudzīja tikai ar samiegtām acīm).
Vēl tur atradās kāda dīvaina persona ar bizona ķiveri galvā - laikam tā bija uzlikta briesmīgā efekta dēļ, ko radīja bailīgākām radībām...
Smieklīgs mēģinājums radīt bailes...

Lorīna atkāpās un uzaicinājuma vietā meta dunci, cik tālu varēdama, uz Bizona Ķiveres pusi.

Iesūtīja: Darka ; laiks: 22.01.2006 19:45

Hmm... kaut kas nav kārtībā... Karmu pārņēma nezināma baiļu sajūta. Paskatījusies visapkārt viņa pamanīja, kādu gaišmatainu sievieti kura izvelk dunci un raida šai virzienā. Knapi noreaģēdama, viņa pavirzijās sāņus. Duncis iecirtās sienā, tieši tai vietā kur atradās viņas ķivere. Tas nu gan bija par mata tiesu - burtiski. Viņa palūkojās uz dunci un tas bija nošnā```` nelielu šķipsnu no viņas gaišajiem matiem. To es tā neatstāšu. Viņas rokā parādījās neliela uguns lode, kas ar katru mirkli pieauga. Atvēzējusis viņa ar spēku un precizitāti, mērķējā uz gaišmati.
Izmetusi lodi, Karma no mugurpuses izvilka divus mietus, kurus savienoja un izveidoja garu melnu šķēpu. Vienā galā tam bija žiletes ass duncis, bet otrā masīva bumba ar kura sitienu pat milzis nepaliktu bez sāpēm. Karma satvēra šķēpu un lēnām tuvojās savai pretiniecei.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 22.01.2006 20:32

Aurēlijas acis iedzirkstījās.
-Ar prieku...-
Cīņa bija sākusies,un meitene nekavējās.Asi pavirzījusi roku pret ienaidnieku,bulta izšāvās,nenotēmēta.Tā trāpīja tribīnas sētā.
Meitenes roka vēl brīdi pavicinājās un no viņas apmetņa izšāvās vairākas asas lodītes.Tās visas tikai raidītas tikai vienā mērķī - 3 uz Elkara galvu,trīs uz kājām,divas uz vēderu un viena uz muguru.Maģija bija viņas lauciņš,un Aurēlijai vajadzēja visus spēku,lai pievaldītos un nenogalināt enģeli.
Spārni tev nepalīdzēs...Uzmetusi ritentiņu,Aurēlija nu bija Elkaram mugurpusē.Lodītes darīja savu darbu.

Iesūtīja: Ragana ; laiks: 22.01.2006 20:51

Apsviedusies Lorīna ieraudzīja uguns lodi un, ātri nomurminājusi dažus vārdus, pūta uz lodes pusi, mērķēdama arī mazliet gar to, lai Leduselpas pārpalikums trāpītu pretiniecei.
Pēc tam viņa pastiepa roku - un noburtais duncis atgriezās pie saimnieces.
Pie tā bija pieķērušās dažās gaišu matu šķipsnas, Lorīna tās notrauca un nometa zemē, un paskatījās uz ieroci pretinieces rokās.
Būs man arī jāsarūpē vēl kāds ierocis... Varbūt šāds?
KLusā, dziedošā balsī balsī tā noteica vēl kaut ko, un viņas pastieptajās rokās pēkšņi parādījas kas mirdzošs - un ass.
Lorīna nopūta pēdējo svelmi no zobena asmens un palūkojās un Bizona Ķiveri.
Ceru, ka tas man būs dots uz pietiekami ilgu laiku...

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 22.01.2006 21:06

Nolādēts Elkars nolamājās Ja tā dāma grib mani nejauku tad tādu viņa mani dabūs Elkars strauji šāvās augšup tumstošajās debesīs. Gaiss bija viņa stihija. Lielākā daļa lodīšu pašavās garām nenodarījušas postu. Taču aurēlijai aiz viņa muguras vajadzēja sākt uztraukties.
Lidojumā strauji parlādējis arbaletu Elkars parstāja celties augšup viņš atradā vismaz divdemit pēdu virs zemes.
Sakoncentrējies viņš izzuda vai pareizāk sakot saplūda ar kādu dūmu mutuli kas slinki lidinājās virs arēnas.
Sāksim Viņs nomurmināja notēmējis mazliet virs numura zīmes zīmes viņš izšāva viņa bultas ļoti reti kad netrāpīja pretinieku.

Iesūtīja: Darka ; laiks: 22.01.2006 21:49

Uguns lode tika pilnīgi iznīcināta, bet Karma ar to jau bija rēķinājusies, ka tik viegli galā ar pretinieci vis netiks. Bet tas bija pietiekoši, lai redzētu uz ko gaišmate ir spējīga. Karma strauji pieplaka pie zemes, lai aukstums pārskrietu viņai pāri. Tik pat strauji viņa jau atkal bija uz kājām un nu jau pienāca svešiniecei klāt. Viņas ierocis bija izmainījies. Tas Karmu nedaudz pārsteidza, bet viņa iesēdās ceļos un sčēpu pagriza pret svešinieci. Ja drīkst jautāt, kā Jūs sauc? Karma parasti saviem pretiniekiem vai upuriem pirms cīņas pajautāja vārdu, lai pēcāk uzzinātu par šo personu ko vairāk, bet dažkārt vienkārši, lai izrādītu viņiem cieņu.

Iesūtīja: Dvēselīte ; laiks: 22.01.2006 22:04

Negaidītais zibsnis lika Rubēnai samiegt acis. Iztraucēta viņa raudzījās apkārt pēc tā, kurš būtu iedrošinājies viņai mest izaicinājumu. Viens vienīgs acu pāris bija piekalts viņai. Un uz pleca zalgoja numurs 15...

"Vai varu kā palīdzēt?" klusa un maiga balss atskanēja Gorthorogam aiz muguras. Rubēna viegli smaidot lēni kustināja spārnus, lai neuzlidotu pārāk augstu. Viņa bija pieškiebusi galvu un ar patiesu interesi vēroja dēmonu. "Satrp citu, mani ārkārtīgi interesē jūsu savdabīgais ierocis" Rubēna piebilda ar pielaizītu laipnību balsī.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 22.01.2006 22:59

--Jūs varetu palīdzēt gan. Es jums metu izaicinājumu. Vai jūs to pieņemat??--
Gorthorogs viegli pielica galvu, neskatoties uz situāciju viņš muļķīgā kārtā šoreiz gribēja būt galants un sagaidīt atbildi uz izaicinājumu.
--Un ja jūs domājat šo--
viņš norādija uz bumbu kura turpināja griesties arvien ātrāk.
--Tas patiešām nav nekas pārāk neparasts, bet varētu teikt ka zināmā mērā ģimenes relikvija.--
kamēr viņš tā runāja otrā rokā jau bija uzradies duncis ar diviem asmeņiem, taču liesmu vietā ap to virmoja pavisam viegli zilas gaismiņas.

Iesūtīja: buffy ; laiks: 23.01.2006 16:29

Avards visu šo laiku bija tikai stāvējis maliņā un vērojis notiekošo.Klejošana bija devusi arī kādu mācību-Nejaukties tik ilgi kamēr nav nepieciešam un šī nu nebija tā reize kad vajadzētu iejaukties,vienkārši jāgaida kad būs īstais brīdis.Saņēmis savu piekto samta numur viņš tikai pavīpsnināja.Neko labāku jau nevarēja.tačo ko lai dara.Hmm..Princis.Pārlieku pašpārlieicnāts un lepns...Taču tas bieži var kaitēt.Lepnums nav slikta lieta tomēr tam ir arī savi mīnusi.Taču tad viņa skatiens pievērsās arēnai un enģelis saviebās.Vai tiešām te nevarēja būt kas cienīgāks nevis netīra,noplukusi arēna.Šis taču skaitijās liels turnīrs.Tā nu viņš sekoja iekšā pārējiem un nolēma pagaidīt kad kāds pats pietieksies

Iesūtīja: Renīna ; laiks: 23.01.2006 16:33

Undīne klusējot atlocīja savu numuru. Uz tāa atradās skaitlis 2. Tas lai spētu mūs atpazīt, kad būsim tiktāl sakropļoti? viņa viegli pasmīnēja. Tad skatiens pārslīdēja pāri arēnai. Daļa jau bija sākusi cīņu. Lai kam ardrīz būs jāpeivienojas, bet ar kādu pretinieku? viņas skatiens pārslīdēja pāri sapulcējušamies. Negribas nevienu pārsteigt nesagatavotu. viņa atkal pasmīnēja. Pielikusi rokupie muguras, viņa ļāva numuram pielipt pie kleitas. Nometusi apmetni uz aploka malas, viņa devās tuvāk centram,bet ne līdz galam.
Aiziet. Kurš pirmais metīs izaicinājumu?

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 23.01.2006 16:46

Nu protams,spēja trāpīt mērķi,plaši izplatīta starp enģeļiem.Būs malziet jāpadomā...Tu vari mērķēt,bet nekontrolē bultu!Mānīšanos drīsktēja.Un tieši tāpēc Aurēlija saglabāja gudru prātu,ikkatru Elkera bultu novirzot.Viena gan,pait pēdējā,trāpīja viņai plecā,bet kas gan par to?Sīks skrāpējums...Pat nesāpēja.Beg bija jāuzbrūk - un ātri.Sieviete nebija paradusi uzbrukt,vairāk gan izvairīties.Bet ko lai dara....
Izvilkusi bultu,viņa to ātri nometa kaut kur pie citiem duelantiem,tad vienā acumirklī uzlāca uz sētas un ar vairākiem roku vēzieniem svaidīja enģeli šurpu un turpi.Jeb precīzāk,tā drēbes,un ja vien viņš nebija imūns pret maģiju vai arī kails,tad enģelim nācās vien kādu brīdi paspēlēt "noķer savus spārnus".

OOC:Starp citu,izvēlos skaitli numur 6

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 23.01.2006 17:20

Bulta trāpīja. vismaz viena roka pretiniecei palika neizmantojama.
Kāda jautra doma iešāvās Elkara prātā. Viņa teica spārni amni neglābs nu ko paskatīsimies vai viņa ņems savus vārdus atpakaļ.... Ignorēdams pretinieces mēģinājumus viņu izsist no līdzsvara Elkars pikēja strauji kā ergli kas ieraudzījis medījumu.
Pēc pāris sekundēm viņš bija sagrābis Aurēliju un nesdams viņu atkal pacēlās divdesmit pēdu augstumā. Nopietnā augstumā ja tu neproti lidot.

Iesūtīja: Ragana ; laiks: 23.01.2006 19:49

No savas atrašanās vietas Lorīna pamanīja, ka kāds enģelis bija pacēlis gaisā savu pretinieku...

Tad viņa pievērsās personai ar šķēpu un tomēr nolēma pateikt savu vārdu.
Un, ja drīkst jautāt, demon - kā sauc jūs?

Pēc tam Lorīna atdalīja burvju zobena otru pusi un, atkal nosakot kādus vārdus, sagatavojās atvairīt gaidāmo uzbrukumu...
Gaisma no zobena mirdzošā asmens atspīdēja viņas divpadsmitniekā.

Iesūtīja: Darka ; laiks: 23.01.2006 20:12

ooc: Tad tagad es zinu Tavu vārdu vai nē??? Īsti nesapratu...

Karma pamanīja, ka pretiniece kaut ko vēro. Varētu izmantot šo situāciju... Bet nē tas nebūtu glīti...Un tad pamanīja eņģeli ar sievieti, kuras plecs izskatījās savainots. Enģeļpuikam veicas...
Bet šo domu pārtrauca gaišmates jautājums pēc Karmas vārda. Jā vari saukt mani par Karmu, jo tieši šo vārdu Tu atcerēsies, kad beigsim šo cīņu... Es tikai ceru, ka ar domu, ka esmu Tevi sakropļojusi. Karma pasmīnēja, bet vienlaicīgi viņu pārņēma baiļu izjūta, ka sakropļota var tikt arī viņa...
Lorīna strauji uzsāka savu uzbrukumu, bet ne pietiekoši, lai savainotu Karmu, jo ar demona reakciju viņa nevarēja sacensties. Pavirzijusies nedaudz sāņus viņa ar nagiem aizķēra gaišmates apģērbu, tajā atstājot četru nagu saplēstas švīkas. Karma ar strauju vēzienu trieca šķēpu pret Lorīnas kājām, cerībā, ka gaišmate zaudēs līdzsvaru.

Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 23.01.2006 20:22

Sarežģīts, bet vientuļš putns! Silvans vienkārši nomurmināja un ar spārnu vēzienu pacirtās uz augšu, tiesa, 'zvaigzne' savu darbu veica labi un trāpījums pa pēdām lika uz mirkli pazust līdzsvara izjūtai. Princis turpat gaisā sagrīļojās un izaicinoši pasmīnēja. Viņa tumšajās acīs mirdzēja pretinieces dunča atspulgs.
Pūķādas bruņas lai caururbtu ar dunci? Jūs leikat man smieties. tomēr nesmējās viņš nemaz un, savicinājis gaisā roku, uzrīdīja Evelīnai neredzamus vēja suņus, kas kā virpulis sagriezās ap lēdiju, cenzdamies likt arī viņai pazaudēt orientāciju.
Tikmēr Silvans strauji izvairījās no iespējamā metiena un pieplanēja pretiniecei tieši klāt, sava garā zobena galu piespiesdams pie viņas muguras.
Spārniem ir daža laba priekšrocība, milēdij.

Iesūtīja: Nostariel ; laiks: 23.01.2006 20:41

Viņa sakoda zobus, kad zuda nojauta, kura puse ir kura, gribējās jau ieķērkties savā demoniskajā veidolā, tomēr tumšmate savaldījās - nesavaldība nedrīkstēja maksāt ar visu šo plānu. Viņa mēģināja nojaust, kas un kā, tomēr tas neizdevās, līdz viņa nesajuta zobenu pret savu muguru, tas sekoja nākamajām kustībām - viņa cirta ar zvaigzni, pret zobenu - mosh sadragāsies, bet tas bija teju neiespējami un tomēr, iespējams vismaz izkritīs no rokas un pagriezienā griežoties viņa automātiski pavērsās pret princi un meta dunci, vienīgakā vietā, kuru varēja ievainot - kaklā.
Princis viņai lika justies tā, ittin kā uzmācīga muša viņu apsēstu un prasīties prasītos nositama un Evelīna negrasījās kavēties, ja ne nosist, tad piesist. Viņa sāka nojaust, ka tas bijis nesaprātīgi izaicināt princi un tomēr.. Tā sasodītā pašpārliecinātība, kas pārsvarā bija tieši tā, kas pievilka sievietes, reizē arī kaitiņāja.

Iesūtīja: Dvēselīte ; laiks: 23.01.2006 21:03

"Ak... Jūs man metāt izaicinājumu?" viņa mazliet tēlotā izbrīnā iepleta acis un pielika roku pie sirds. "Un es domāju, ka vēlaties ar mani apspriest ko interesantu..." Rubēna it kā grasījās lidot prom. "Bet, ja tā padomā, iespējams es šo, tā dēvēto, izaicinājumu varētu pat pieņemt, tikai jums man jāapsola, ka kādreiz aiziesim kopīgi ko iedzert" viņa klusi iesmējās un ķircinot pameta viņam gaisa skūsptu, un nolaidusies uz zemes pakāpās dažus soļus atpakaļ. Loks kā jau vienmēr bija gatavībā.

Tagad atlika gaidīt visžēlīgo atļauju sākt. "Man liekās, ka jo ātrāk sāksim, jo ātrāk beigsim šo farsu" Rubēna bilda sakārtojot no padilušās korsetes izlīdušo blūzi.

Iesūtīja: buffy ; laiks: 24.01.2006 13:38

Avards uzmnīgi vēroja arēnu lai notiektu ar kuru ;abāk cīnīties.Daudzi jau bija uzsākuši cīnīties,tapēc arī izvēle vairs nebija īpaši liela.Velreiz palūkojies uz pūli viņš nometa savu apmetni tādējādi izplešot savus spārnus.Pie sāniem atklājās arī koks un maksts ar bultām.Palūkojies uz arēnu viņš pamanīja kādu sievieti kas šķiet vel nebija uzsākusi cīņu tapēc enģelis izpletis spārnus un nolaidās sievietei tieši prikešā.Palocījies viņš uzlūkoja to.Vai jaunkudze nebūs tik laipna un neuzcīnītos ar mani šajā pirmajā kaujā.Viņš sacīja ievērodams pieklājību labi apzinoties ka arēnā tā vairs nebūs

Iesūtīja: Renīna ; laiks: 24.01.2006 15:12

OOC: Šķiet uzrunāta tieku es. Lai vai kā, atbildēšu.

Un kapēc, ali tik laipnam kungam atteiktu. nopētījusi enēli, viņa pasmīnēja. Kas izsauc uguni, lai ar to cīnās... |Undīne ieņēma aizstāvības pozīciju.
Sāksim uzreiz, vai vispirms iepazīsimies? kaķacu skatiens šķiet nedaudz hipnotizēja, bet balss bija draudzūga un laipna, mierinoša un iemidzinoša.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 24.01.2006 15:44

OCC: Es īsti nesapratu, bet mums tachu nav katram pārim atsevišķi jāgaida signāls sākt, vai arī ir.

--Es apsolu ka noteikti kopā iedzersim, šeit vēl nav vajadzības iedzīvoties ienaidniekos. Galu galā ši ir tikai muļķīga punktu vākšana. Varbūt pie reizes noslēdzam nelielas derības - tas kurš iegūs mazāk punktu izmaksā??--
Tūlīt pēc šiem vārdiem bumba ar asmeņiem klausot meistarīgajai Gorthoroga rokai, šāvās pretinieces virzienā, tiešā tēmējumā pa cēļgaliem.
Acīgs vērotājs ievērotu ka uzbrukums ir pārāk lēns lai mērķis būtu traumēt pretinieku.
Šobrīd Gorta mērķis arī nebija uzreiz uzbrukt bet gan panākt to ka pretiniece paceļas gaisā.

Iesūtīja: Dvēselīte ; laiks: 24.01.2006 16:05

"Es pat varētu piekrist šīm derībām..." Rubēna apdomājot piedāvājumu piekrita, bet teikumu līdz galam nepabeidza, jo raidītā lode bija bīstami tuvu viņas kājām. Loku viņa nepaspēs paņemt, tāpēc cik nu aši spēdama palecās sānis aprēķinot to, ka ar metru vajadzētu pietikt, lai ugunsbumba palidotu garām drošā attālumā.

"...Ja vien būtu pārliecināta, ka jums pietiks naudas" viņa pabeidza teikumu vienlaicīgi ar runāšanu noņemdama no pleca loku, izvilkdama bultu no maka un uzvilkdama stiegru. Šobrīd bultas asais, mirdzošais gals bija notēmēts un pretinieka sastingušo roku, kura nupat bija palaidusi ugunsbumbu. Ilgi nevilcinoties ar precīzu tēmēšanu, Rubēna izšāva un ar brīvo roku sniedzās pēc nākamās bultas.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 24.01.2006 18:09

--Varat neuztraukties man naudas pietiks, jāatzīst līdzi gan es to nenēsāju.--
Gorthorogs rāva roku atpakaļ un līdz ar to arī ķēdi un bumbu, bet liesmas jau bija izplēnējuša un nu palika tikai asmeņi. Pretinieces būlta par mata tiesu netrāpot plaukstā nošķindēja pret ķēdi, un izrāva robu Gorta apmetnī. Gorts pacēla augšup kreiso roku kurā bija duncis un jau izveido'jies gaiši zils vairogs, uz šo br
idi vīņš sevi bija aizsedzis, bet aizsegā esot cīņa nesanāks viņš ātri nopētija apmetni un velaizvien slēpjoties aiz vairoga teica.
--Ziniet tas ir ļoti dārgs--
Tad viņš zibenīgi nolaida vairogu, un raidīja bumbu tā lai ķēde aptītos ap viņas kājām un nogāstu viņu.
Lai novērstu uzmanību.
--Vai drīkst vaicāt kā jūs sauc??-

Iesūtīja: Dvēselīte ; laiks: 24.01.2006 18:20

"Jā, drīkstat, bet tas nenozīmē, ka es to teikšu" viņai gandrīz vai gribējās parādīt mēli, tomēr balsī nebija nekā no jautrības. Un jau nākamajā mirklī labajā kājā ietriecās neciešamas sāpēs, kas nospieda viņu uz viena ceļa. Piespiedusi roku pie vietas, kas degtin dega, Rubēna aizmiedza acis, lai aizturētu tādu vājuma izpausmi kā asaras. Sāpes nebija nekas cits kā vien traucēklis, ko vajadzības gadījumā nebija grūti pārvarēt. Sakodusi zobus un acīm mirdzot dusmās viņa uzvilka stiegru vēlreiz un raidīja bultu no apakšas tieši krūtīs. Bet roka trīcēja un skaidri bija redzams, ka bulta netrāpīs tur, kurp tā tika tēmēta.

"Mans kungs, es teiktu, ka arī šī lieta ir dārga" Rubēna nošņāca joprojām tupēdama uz viena ceļa un norādīja uz kāju, kas bija visnotaļ sadragāta. Katrā gadījumā leņķis, kādā tā šobrīd stāvēja, neatbilda vispār pieēnmtiem standartiem par kājas pozu. Cauri kāju sargam sāka sūkties asinis, padarot mitrus apavus. Viņa saņēmās, kaut arī neciešamās sāpes gribēja pārmākt gribas spēku palikt pie dzīvības, un izvilka vēl vienu bultu. To ielikusi viņa atvilka stiegru un ar mokām piecēlusies kājās, raidīja tur, kur vajadzēja atrasties celim.

Iesūtīja: Ragana ; laiks: 24.01.2006 19:14

OOC:Jā,labi, tu zini manu vārdu.

Tā sauktā Karma panāca, ko gribējusi - Lorīna mazliet zaudēja līdzsvaru, taču viņai radās iespēja plakaniski piespiest zobena asmeni demones kaklam - bīstami tuvu pretinieces bizonīgajai ķiverei...
Lorīna zināja - ja viņa tagad ātri nogalinātu Karmu, tad no tā nebūtu nekādas jēgas, jo viņa pati nebūtu ieguvusi sevišķi daudz punktu.

Bet... Varbūt nocirst kādu ragu? Tas būtu tik smieklīgi- kā govs ar aplauztu ragu... Lorīnai iešāvās rātā doma un viņa nolēma to izpildīt.
Sekundes laikā zobens kreisajā rokā paslīdēja uz augšu...

Iesūtīja: Darka ; laiks: 24.01.2006 19:58

Karma nepaspēja attapties, kad sajuta zobena auksto dvašu pie sava kakla. Viņa mani nenogalinās, tas būtu pārāk viegli... Jau nākošajā mirklī Lorīna cirta pa ķiveres ragu, bet ķivere ir pārāk izturīga, lai to sabojātu, tāpēc tā tika norauta no galvas uz aizmesta dažus metrus tālāk. Preikšā sejai nolaidās gandrīz vai baltās matu cirtas, kas tika sajauktas noraujot ķiveri. Karma sakoda savus asos zobus, aiz gaišajiem matiem iedegās divas spožas acis, kas liecināja, ka Karma turnīru vairs neuzskata tikai par spēli. Vienā rokā vēl arvien turēdama škēpu, viņa ar lēnu žestu atglauda matus un caur sakostiem zobiem izteica NEKAD NEAIZSKAR MANU ĶIVERI!!! Šiem vārdiem sekoja, vēl spēcīgāks sitiens pa kājām, kam šoreiz vajadzēja Lorinu apgāst.

Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 24.01.2006 21:47

Gaisu spalga un biedējoša pāršķēla taure. Visi ieraoči, kas pacelti gaisā, visi dunči, kas mesti un zobeni, izslīdēja saimniekiem no rokām un nokrita uz izmīdītās zemes. Pūlis, satraucies un guvis baudu no cīņam sāka gavilēt, līdz kā nazis applausus pārrāva rupjš sauciens:
Paldies visiem par lielisko cīņu! Bet nedodieties vēl prom- pēc pāris minūtēm tiks paziņoti tie laimīgie, kas dosies uz starpgalaktikas turnīru un pārstāvēs tur savu pilsētu, zemi, pasauli!
Zirgi arēnas malās neapmierināti kaut ko nobubināja, līdz tiem klāt pienāca pāris staļļu puikas un ieveda aplokā.
Tā pati balss jau sāka klāstīt par visādām iespējām un zirgu izjādēm, kā arī to, ka svētki turpināsies laukumā aiz torņa, pie Lielās Lavas upes, bet cīnītāji jau bija iztikuši laukā un aizsūtīti sakopties uz kādu mazu, melnu telti, kur viņus, plati smīnēdama, sagaidīja simpātiska velniene melnā mantijā- vietējā dziedniece.
Kādam dūkulītim ir kādi ievainojumi?
Silvans, roku pispiedis pie kakla stāvēja ārpusē. Viens mirklis un skaistā pretiniece būtu viņam rīkli pārgriezusi.
Lēdija uz goda. viņš nodomāja un sāka lūkoties apkārt- tracis, kas veidojās pūlim pārceļoties uz Lielās Lavas upes krastu, bija apburošs un visādi citādi perfekts priekš maskēšanās un bēgšanas.
Kur tā suņa meita palika? princis nodomāja- savu kaujas biedreni viņš bija pazudējis, bet saruna ar to gan nenāktu par ļaunu, kamēr pārējie atkopjas un dziedē brūces.

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 24.01.2006 21:57

Vēl mirklis un Aurēlija triektos pret zemi taču, Elkara plānu izjauca spalgās tauru skaņas. Elkars nolaidās līdz pāris metru augstumam, un tad palaida Aurēliju vaļā.
Jums paveicās jaunkundz. viņš lakoniski sacīja un aizlidoja pacelt savu apmetni un arbaletu kas bija nokritis no viņa jostas ieskanoties taurēm. Pacēlis savas mantas un iegājis dalībnieku teltī Elkars apskatīja sevi. nekā seviška nebija tikai pāris vietās sagriezta tinika no Aurēlijas pirmītējā uzbrukuma. Taču nekā bīstamāka par pāris zilumiem viņam nebija bruņukrekls izturēja.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 24.01.2006 22:21

Aurēlija jau,kā parasti bija rakstīts tēva un vectēva grāmatās (kā jārīkojas,ka jūs pamana un uzbrūk traks enģēlis,un jūs itekat uzlaists gaisā?Autors:Krists Violeto) ,sieviete bija atsvērusi muguru,un izvilkusi vienu asmeni,lai sagrieztu spārnus sīkās driskās,kad ieskanējās taure un viņu nolaida.
Npeaveicās viss,es būtu tevi atmiekšķējusi un tad uz tevis nolaidusies zemē,bet...Tikai nieka 20 minūtes pagāja vai?Nē,liekas itkā šīs 'neredzētos svētkus' nerīkotu kāralis...TIkai laika limita dēļ man noteikti būs maz punkti!Eh..Piegājusi,un paņēmusi asmeni kurš gandrīz bija caururbis kāda spārnus,Aurēlija nopūtās.
-Paldies,Enģeļa jaunkungs.Vismaz bija jautri.Jo biju vien vīlusies..Šis neizskatās pēc pasaulslavena turnīra.-
Še tev bija...!
Teltī viņa attiecās no dziedinājumiems,jo kas gan tur vairāk bija?Ādas bruņukrekls ar kaula plāknēm bija izturējis bultas tricienu,kuru pamazināja tas,ka Aurēlija bija to noķērusi.Kā jau enģelim,šim bija nagi apgriezti tāpēc arī šoreiz viņai nebija pat ne mazķao skrāpējumu.VIenīgi apmetnis mazliet notašķījies no dubļiem,bet tā jau bija visiem...

Iesūtīja: Dvēselīte ; laiks: 25.01.2006 00:29

Pat, ja būtu bijusi iespēja turpināt, Rubēna nebūtu spējīga vēl ilgāk nostāvēt kājās. Viņa smagi noslīga un veselās kājas un galvu nokārusi smagi ievilka elpu. Zibi šāka šņirkstēt no tā ar kādu spēku Rubēna viņus sakoda. Viņa pat necentās celties kājās tikai drūmi raudzījās un kaujas lauku un tiem, kas stāvēja kājās.

"Paldies par cīņu mans kungs un, ja atļausies atgādināt par mūsu derībām, tad tagad atliek tikai gaidīt punktus un doties uz tuvāko krogu." Spēja pajokot liecināja to, ka viņa necieš pārāk ļoti. Būtu jauki, ja viņš tagad palīdzētu man piecelties, Rubēna nodomāja, ar miglainu skatienu vērodama Gortu. Apziņa likās teju teju slīdam prom...

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 25.01.2006 13:14

Gorts bija paarsteigts par to ka vinja bumba bija traapiijusi pretinieces kaajaa, vinjsh taa nebija domaajis, bet tas pat arii nebija slikti.
Peeksnji vinja apmetnii velvienu robu izraava kaarteejaa buulta, tas vinju atkal paarsteidza ,vinjsh negaidiija tik aatru pret reakciju, peec briizha veel viena buulta ieurbaas Gortam aukshstilbaa, vinjsh viegli ieruucaas, buulta bija daljeeji izgaajusi cauri.
Gorts jau iegrieza bumbu lai uzbruktu velvienu reizi tachu tad ieskaneejaas taures, ciinja bija beigusies.
Vinjsh nolauza buultas galu un ar vel vienu klusu ruucienu izvilka to no sava stilba, tad vinjsh pielik pirkstus gan pie ieejas bruuces gan izejas bruuces, veinjsh velvienu reizi ieruucaas, kad vinjsh nonjeema pirkstus bruuce bija piededzinaata un vairs neasinjoja.

Tad vinju uzrunaaja vinja pretiniece, un vinjsh paraudziijaas uz vinju un ieveeroja ka vinja balstaas uz vienas kaajas.
--Par deriibaam nekaadaa gadiijumaa nedriikst aizmirst.--
Gorts piegaaja vinjai klaat un pasniedza roku.
--Atljausiet paliidzeet?? Un ja driikst es velvienu reizi jautaaju peec juusu vaarda? Man pasham vaardaa Gorthorogs Gortava deels.

Iesūtīja: Dvēselīte ; laiks: 25.01.2006 13:39

"Rubēna... un laikam jau jā, atļaušos pieņemt jūsu palīdzību" viņa klusi atbildēja un ielika savu plaukstu viņa pasniegtajā rokā.

"Skatos, ka arī esat saņēmis nelielu piemiņu no manis" Rubēna smaidot piebilda vērojot brūci pretinieka kājā. "Un par apmetni nebēdājiet - ja jūsu līdzekļi atļauj tad nopērciet jaunu, ja ne - sameklējiet mani un es to salāpīšu" viņa viegli pasmaidīja un palūkojās un Gortu.

Tā kā cīņa bija beigusies nebija nekādas vajadzības vēl ilgāk turēt ļaunu prātu uz kādu no klātesošajiem. Vienīgi pūlis viņu tracināja. Kaitinoša masa, kas izstaroja vardarbību. Bet arī viņa pati tāda bija. Tiesa, pret savu gribu, bet tas nebija attaisnojums...

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 25.01.2006 13:45

--Prieks iepaziities Rubēna. Par apmetni varat neraizeeties es pats salaapiishu, shobriid diezvai buus laika pastaigaaties pa veikaliem, bet cerams ka iedzert tomeer paguusim.--
Gorts satveeris Rubeenas roku paliidzeeja vinjai piecelties, un balstot vinju paliidzeeja aiziet liidz medpunktam.

Iesūtīja: Renīna ; laiks: 25.01.2006 15:09

Izdzirdot saucienu, Undīnes seja sadrūma. Un es pat nepaspēju izklaidēties. varēja just nelielu īgnumu viņas sejā. Pēc miķļa izteiksme kļuva vēsi aturīga un neko neizsakoša. Neveltot vairāk nekam skatienu, viņa devās uz laukuma malu un panēma savu apmetni, kuru tur bija atstājusi.

Iesūtīja: buffy ; laiks: 25.01.2006 15:34

Avards saviebās līdz ar taures skaņu.Palūkojies uz savu pretinieci kura arī šķiet bija neapmierināta noteica.Nekas.Gan jau mums būs vel daudzas iespējas.Viņš pasmīnēja.Smīns nebija no patīkamajiem,drīzāk tāds ļauns.Paķēris savu apmetni viņš palūkojās uz medpunktu.Liela man pēc tā vajadzība.Avards īgni nodomāja un palika turpat kur iepriekš gaidot tālākos norādījumus

Iesūtīja: Ragana ; laiks: 25.01.2006 15:46

Taure atskanēja tajā pašā mirklī, kad Lorīna no spēcīgā trieciena nogāzās augšpēdus.
Viņai gandrīz bija žēl, ka turnīrs jau beidzies...
Laikam jau bizonu galvaskausi ir izturīgāki nekā izskatās...
Bet viņa vismaz bija ķiveri norāvusi šai demonei no galvas.
Tad nu Lorīna piecēlās, sakārtoja drānas(kuras pēkšņi kļuva pilnīgi tīras), un, salikusi zobenus atkal kopā, pameta tos uz augšu, kur zobens spilgti uzmirdzēja un izgaisa.
Nez, kur var padzerties?

Iesūtīja: Dvēselīte ; laiks: 25.01.2006 16:09

"Pateicos... Gort" viņa noteica atslīgusi pie staba, kas atradās medpukta malā. Laikam jau dēmoniem bija kas līdzīgs charming'am, ja jau viņa tik viegli spēja pateikt kaut vai savu vārdu. Bet viņas plānos bija šo jaunekli padarīt nespējīgu cīnīties un ne jau sagandējot viņa smuko ģīmīti, bet gan pavedinot. Ar to Rubēna bija nodarbojusies gana ilgi, lai zinātu, ka panākumiem ir jābūt. Vismaz viņa noteikti centīsies to izdarīt. Šoreiz to būs pat patīkami darīt, jo pretinieks bija gana pievilcīgs.

Rubēna smagi nopūtās un aizsedza seju ar rokām. Kā viņai bija apnicis cīnīties par eksistenci ar tiem, kas darīja to pašu. Tomēr tagad nebija laika domāt par eksistenciālām problēmām, nācās tikt galā ar visai tiešu un sāpīgu - brūci kājā. Rubēna sāka raisīt vaļā kājas aizsargu un jo vaļīgāks tas kļuva, jo sāpes tapa negantākas. Kads aizsargs bija noņemts Rubēna gandrīz vai gribēja kliegt no sāpēm. Nekas, pacietīsimies, ne tas vien ir pieredzēts. Mjā, kāja izskatījās patiešām pievilcīga - bikšu audums bija pielipis pie vaļējā cauruma no kura visu laiku sūcās asinis. Skats nebija visai patīkams. "Jā, šķiet, ka man būs vajadzīga neliela palīdzība" Rubēna pie klusi nomurmināja ar apmetņa stūri cenšoties noslaucīt asinis.

Iesūtīja: Nostariel ; laiks: 25.01.2006 18:02

Nedz Evelīna, nedz princis nebija paspējuši, jebšu pratuši nodarīt viens otram kādus vērā ņemamus kaitējumus no kā izriet, vai nu viņi abi bija pārlieku labi cīnītāji, vai pārlieku lieli neprašas. Noskanot zvanam viņa ar ašu kustību atbrīvojās no ieroča, kas viņai vairs nebija vajadzīgs un apmeta apmetni sev apkārt, lai viņas stāvs atkal tītos tumšajā audumā un nebūtu skatāms, tad aši izvairoties no liekām sarunām ar princi viņa nolēma uzmeklēt mesto dunci.

Iesūtīja: Darka ; laiks: 25.01.2006 18:10

Beidzot dabujusi Lorīnu garšļaukus, Karma grasījās ar šķēpa aso galu, caurdurt gaišmates roku, bet diemžēl atskanēja taure, un šķēps ietriecās blakus Lorīnas rokai. Pēc pārs mirkļiem pretiniece jau bija piecēlusies, tā kā Karmai nevajadzēja parādīt labu žestu, sniedzot palīdzīgu roku. Karma uzmeklēja savu ķiveri un uzstutēja to tieši tai pašā vietā, kur tā bija.
Kad ķivere atradās, kur tai ir jābūt, viņa ar pacilājuma sajūtu virzījās uz melnās telts pusi. Par laimi viņai nebija neviena skrambiņa, un dziednieka pakalpojumi nebija vajadzīgi, ja nu vienīgi pieaudzēt dažas matu šķipsnas. Pa ceļam sadalīja ieroci divās daļas un atkal piestiprināja pie muguras. Jau pēc brīža viņa iegāja teltī, cerēdama uzzināt, kas notiks tālāk.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 25.01.2006 18:34

Gorts ievēroja ka ievainojums ir pietiekoši nopietns, tādēļ viņš paraudzījās apkārt.
Turpat netālu lidinājās sarkans imps viņš tvarstīja kādu žurku, Gorts piegāja viņam klāt un saķēra viņu aiz kakla, Gorts to pacēla savu acu augstumā, kamēr tas gārdza un kārpijās.
--Apklusti muļķi, vai neredzi ka dāmai sāp.--
Gorts uzkliedza impam un palaida tvērienu nedaudz vaļīgāk.
--Tu tūlīņ atvelc šurp kādu dziednieku vai arī es tev ādu novilkšu, un vēl dzīvu esam izcepināšu uz lēnas uguns. Saprati!!!--
Gorts velvienu reizi uzkliedza impam. Tad Gorts palaida impu un tas tūliņ aizšāvās meklēt dziednieku.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 27.01.2006 12:03

Brīdi pēc tam kad imps bija aizlaidies, Gorts no savā tērpā apslēptas kabatiņas izvilka nelielu dzels kārbiņu.
Viņš to atvēra, tajā varēja saskatīt pelnu pelēku smērveidīgu vielu.
Gorthorogs uzvilka melnu cimd un paņēma no kārbiņas nedaudz ziedes, viņš to uzsmērēja uz būltas atstātajām rētām un pēc brīža, nikni ierūcies viņš no sāpēm cieši sakoda zobus.
Joprojām ar neizsakāmu sāpju grimasi sejā viņš uzrunāja Rubēnu.
--Ļoti noderīga ziede, tā palīdz atbrīvoties no rētām, bet diemžēl ne no ievainojumiem. Tas ir diezgan sāpīgi, bet ja gribēsiet es varu nedaudz aizdot kad kāds dziednieks būs apstrādājis jūsu brūci. Tikai pateicoties šai ziedei mana seja nav vienās rētās.--

Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 28.01.2006 20:39

Pie savainotajiem, ar visai skarbiem un skābiem ģīmjiem tekalēja vēl kāds tumšs stāvs- viņa sarkanās acis ar katru mirkli tapa spožākas un neizskatījās, ka melnais dziednieks būtu īpaši ar kaut ko apmierināts.
Uzmanīgā, uzmanīgāk, jūs muļķi! viņš kliedza uz impiem, kas laidelējās visapkārt, nesot zāles un pārsienamos.
Laidiet garām! viens pat tika brutāli aizlidināts pa gaisu ar maģijas palīdzību, līdz dziednieks nonāca pie Rubēnas un Gorta.
Ko, pie eņģeļu padibenēm, jūs grasāties darīt ar TO? šamai nelāgi novilka, ar savu garo, slaiko pirkstu norādīdams uz smēri.
Labāk laidiet pie darba profesionāļus! viņš nogrozīja ragoto galvu un noliecās pie ievainojuma, izstiepdams virs tā kreiso roku. To apņēma spoži sarkana gaisma, kas lēnām pārvilkās uz Rubēnu un jau pēc dažiem mirkļiem rētas bija sadzijušas un asinis pārstājušas tecēt.
Dziednieks otrreiz nelāgi nogrozīja galvu un aizmetās palīdzēt citiem.

Tikmēr Silvans ar skatienu lūkojās kaut kur tālumā, nemanīdams kā laiks visapkārt skrien. Viņam jau sen vajadzēja būt aiz Torņa, laukumā pie Lielās Lavas upes, tomēr prātu apsēda tāda migla, kas neļāva spriest neko pašsaprotamu un loģisku.
Man jākustās... viņš nomurmināja un, izplētis spārnus, pacēlās gaisā, ar skatienu atkal nomērīdams apkārtni. Piepeši tumšais skatiens apstājās pie melnā, apmetnī tērpušā stāva, kas joprojām rosījās un kaut ko cītīgi meklēja.
Paskat tik!

Iesūtīja: Dvēselīte ; laiks: 28.01.2006 23:09

"Ak..." Rubēna izdvesa līdz ko spēja pārdabūt skaņu pāri lūpām. Sajūtas nebija no patīkamajām, kaut gan skatoties no gaišās puses vismaz asinis vairs netecēja un arī sāpes vairs bija tikai iedoma.

Kā gan tagad noderētu kaut kas stiprāks! viņa izmisusi nodomāja raugoties un impiem, kas kā traki lidinājās apkārt.

Iesūtīja: Nostariel ; laiks: 28.01.2006 23:13

Evelīna nespēja atrast savu dunci. Tas lika uzvirmot dusmām, naidam un raizēm. Viņa necieta, ja kaut kas nogāja greizi, tas ne tikai sadusmoja, bet arī biedēja. Nekas nedrīkstēja noiet greizi. Tā, kā viņas prātu aizņēma pazudusī lieta, viņa neievēroja, ka ir atrasta, bet nevarētu teikt, ka šobrīd viņai tas rūpēja, lai arī viņai bija jāturās pa gabalu no citiem turnīra dalībniekiem un karaliskās ģimenes, lai viņi neatklātu viņas nodomus. Viņas mērķi viņus iznīcināt.

Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 28.01.2006 23:24

Silvana seju izdaiļoja perfekti ļauns smīns- likās, ka tas ir trenēts visu mūžu un nu jau nāk bez jelkādas piepūles. Tikai aklais nemanītu, cik jaunais princis izskatījās pašpārliecināts, tiesa, viņam bija par ko justies labi- otru tādu skaistuli pat ar uguni nevarētu atrast. Tas, droši vien, mantojums no mātes.
Pārmetis balto bizi uz otra pleca, Silvans savicināja ādainos spārnus un nolaidās zemāk, tikai pāris metrus no zemes un tieši savai pretiniecei aiz muguras.
Jums palīdzēt? viņa balss- zema un droša, gluži vai vibrēja gaisā.

Iesūtīja: Nostariel ; laiks: 28.01.2006 23:38

Iztikšu.
Viņa atcirta nepagriežoties. Princis bija izskatīgs, lai neteiktu vairāk un lai arī viņā virmoja naids un sekubas asinis, viņas cilvēciskō daļu princis spēja savaldzināt un Evelīna izvēlējās neriskēt, jo galu galā viņai viņš tāpat beigās būs jānogalina un šā vai tā visa karaļvalsts uzskata troņprinci par pak^^u. Evelīna saknieba lūpas, viņa negrasījās pakļauties un ļauties tikt savaldzināta, tikai ne no Silvana puses, o nē. Lai gan, skūpsts nāvējošs būtu viņam un patlaban Evelīnai bija neizdevīga viņa nāve, pārlieku atklāti, jātiek tālāk.

Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 29.01.2006 00:11

Cik skarbi. Silvans momentāli atteica, sau balsi mazliet pārveidodams tā, lai tā skanētu kā ierasti, tieši tā, kā to parasti dzirdēja viņa vecāki un māsa- tiesa, smīns uz sejs palika, tomēr viņu šī svešiniece aizvien vairāk ieinteresēja, tāpēc nākošajā stratēģijā bija mazāk izlikšanās vairāk šarma.
Vai jūs uz mirklīti nepatēlotu smalku jaunkundzi, lai vismaz kāds prieciņš man šodien tiek? Kaujā taču neuzvarēju. princim pietika bezkaunības izteikt tik rotaļīgu jautājumu, kas ,par spīti visam, viņam vienkārši perfekti piestāvēja, tāpat kā izaicinošais smīns un dzirkstoši melnās acis.
Jauneklis viegli aplaizīja lūpas un nolaidās uz zemes tā, ka zābaku piesitiens bija knapi dzirdams.
Vislabākais te būtu pārsteiguma efekts.

Iesūtīja: Nostariel ; laiks: 29.01.2006 00:15

Tātad jūsuprāt es uzvedos vulgāri?
Viņa atbildēja ar pretjautājumu. Vienīgais veids, kā neļauties iekrist prinča tīklos bija kurināt sevī dusmas un brukt viņam virsū, kā nekā labākā aizsardzība ir uzbrukums.
Viņš var dabūt visas, kāpēc viņš neiet pie kādas, kas nevēlas viņu nogalināt?
Viņa nodomāja joprojām nepagriežoties pret princi. Evelīna nevēlējās nevienu nogalināt. Viņa nicināja ļaudis, viņa nicināja galminiekus un karalisko ģimeni, viņa tos pat ienīda, tomēr nogalināt nevēlējās, bet viņai nebija izvēles. Ja brīvības maksa ir ienaidnieku nāve, viņa maksās.

Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 29.01.2006 00:24

Nē. Silvans klusi atbildēja, lēnām tuvodamies skaistulei no aizmugures, piepeši apvīdams labo roku ap aiz jostas aizbāzto dunci-, kas zin ko šī spēja izdarīt. Tomēr otra roka palika brīvi karājamies gar sāniem- ne sasprindzināta, ne kādi citādi sagatavota uzbrukumam vai aizsardzībai.
Manuprāt, vulgāras ir tikai jūsu acis... Dabā tādu krāsu redz tikai gaišos, maigos mežos, kas man uzdzen riebumu. Gaisma Tumsā ir aizliegta. balss tonis nu jau bija pavisam kluss un čukstēja viņai kaut kur ļoti tuvu ausij.
Kas ir mednieks un, kas ir medījums? galvā ieskanējās jautājums, tomēr īpašība 'es vienmēr dabūju visu, ko vēlos' lika par sevi manīt- šī savādā svešiniece tiešām bija princi ieinteresējusi.
Bet aizliegtie augļi ir tie saldākie...

Iesūtīja: Nostariel ; laiks: 29.01.2006 00:33

Es būtu visnotaļ pateicīga, ja jūsu Augstība novāktu rokas.
Viņa noteica un saknieba lūpas mirklī, kad balss grasījās nodevīgi iedrebēties. Viņa nedrīkstēja ļauties burvībai un šarmam, ko izstaroja princis, tas būtu nāvējoši viņam - par to maza bēda, tas izjauktu plānu, viņam bija jāmirst vienam no pēdējiem ne tagad, viņa nedrīkstēja ļauties.
Ko jūs zināt? Varbūt es esmu rūgta? Nepilnīgs auglis?
Viņa atvaicāja sakniebjot lūpas, mēle tiecās teikt vairāk nekā vajadzēja.

Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 29.01.2006 00:39

Silvanā protesti izraisīja tikai lielāku centību un uzmanību, jo reti kura spēja pretoties viņa šarmam, lai arī cik tai pretīga likās viņa iedomība. Bet, tajā pašā laikā, šīs apburtās lēdijas nemaz neapzinājās, ka līdz ar padošanos pazuda arī jaunekļa izlutinātība un viņš pārtop no augstprātīga prinča par iejūtīgu mīlnieku.
To var pateikt tikai iekožoties. sejā atplauka vēlviens smīns un Silvans pakāpās soli atpakaļ, ja jau svešiniece tā bija lūgusi. Savu reputāciju tomēr maitāt nevajadzēja.
Un man nav bail saindēties... sekoja piebilde, kamēr prāts aši apsvēra domu, kas likās pat mazliet traka. Tomēr neizsakāmi vilinoša.

Iesūtīja: Nostariel ; laiks: 29.01.2006 00:51

Es teiktu, ka jums vēl būs sava iespēja.
Turi sevi grožos, sasodīts, neiedomājies visu palaist vējā, tā uzpūtīgā gaisagrābšļa dēļ!
Viņa sev pavēlēja un pēc mirkļa kura laikā, nācās pacīnīties ar dusmām pašai uz sevi par savu vājumu un nespējību pretoties princim un vēlmi pagriezties pret viņu. Evelīna pat neatskatoties uz princi devās uz priekšu, šobrīd vienalga kur, tikai pēc iespējas tālāk, viņa nedrīkstēja pieļaut, kas viss aiziet vējā.
Attālinoties no prinča, attālinājās arī viņa ietekme un dusmas par savu vājumu pieauga, tomēr viņa bija pratusi sevi turēt grožos.

Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 29.01.2006 00:58

Pagaidiet, neaizejiet! Silvans teju vai smejoties iesaucās, tomēr spēja savaldīties un tikai ļoti izaicinoši un plati pasmaidīja, noņemdams roku no dunča spala- neizskatījās, ka te ieroči būs vajadzīgi.
Divi melno, ādaino spārnu vēzieni un viņš bija svešiniecei blakus, neuzstājīgi apjautādamies:
Varbūt vismaz varu jūs pavadīt līdz apbalvošanas ceremonijai? Bez nekādiem aizliegtajiem augļiem. Vismaz pagaidām. kā viņš vispār spēja runāt tik nopietni un reizē neķītri? Tas pat pašam princim bija nesaprotami, tomēr šo savu spēju viņš izmantoja uz nebēdu, lai izklaidētos ar galma dāmām un bagātnieku meitām.
Ak, dievs, kas tas bija par reibinošu skaistumu! Tās acis, tās acis...! viņš sajūsmināti nodomāja- tas, ka Silvanam patika mazliet parotaļāties, nenozīmēja, ka viņam ir slikta gauma. Tiešām- tikai skaistākās un nešpetnākās jaunkundzes spēja nokļūt Tumsas prinča skavās.

Iesūtīja: Nostariel ; laiks: 29.01.2006 01:09

Gan es atradīšu ceļu arī viena.
Viņa noteica ar ašu kustību pārvelkkot kapuci pāri galvai un noslēpjot glīto seju ēnā un pagriežoties ar muguru pret princi. Viņš bija pārāk uzmācīgs, pārāk uzstājīgs. Tas svārstījās starp apnicības un padošanās robežu.
Patiesībā viņai nebija ne jausmas, kur jāiet, bet šobrīd viņa vēlējās tikt prom, pēc iespējas tālāk, tiesa, tas diez ko nepadevās. Pūlis bija mežonīgs, visiem bija ieroči un ceļš pašķīrās tikai princim. Evelīnai nācās uzmanīties, lai viņu neievainotu, jo, ja viņa staigātu bez apmetņa, arī viņai noteikti pašķirtu ceļu, tomēr ar apmetni viņa bija tikai melnā tērpts svešinieks, ne turnīra dalībniece, ne īsta daiļava, un līdz ar to visiem bija pilnīgi vienalga, kas ar tādu notiek.

Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 29.01.2006 01:29

Evelīna varbūt bija braša un pieredzējusi, tomēr tas viņu neatšķīra no pūļa un pats pūlis, protams, nezināja, ka šis apmetnī tērptais stāvs ir turnīra dalībniece. Lēni, uzmanīgi viņai no mugurpuses pietuvojās kāda trausla, tumsnēja meitene un, muti aizsegusi ar melnu lakatu, sacīja klusā, teju vai šņācošā čūskas balsī:
Es tevi zinu, nolādētā! Mana māte par tādām ir stāstījusi- melīgas skūpstu zagles... bet zini, pateicoties jūsu rasei es esmu dzimusi, un, pateicoties jums mana dzīve ir mēslaine! meitene sapurināja savus īsos, nekārtīgos matus un atklāja seju- tā bija kropla, acu vietā- divi pretīgi caurumi, bet pieri izvagja trīs rētas- viena par otru lielākas...
Mirsti sekuba! Tāpat kā tagad mirst mana dvēsele! kroplā meitene iesaucās un Evelīnai nedaudz virs gurna, kaut kur pie ribām ,bet ne pa tām, iedūrās duncis- tas gan bija tēmēts augstāk, sānos zem sirds, tomēr pūlis palika pūlis- tas abas grūstīja un izšķīra.
No brūces lēni sāka tecēt asinis, nazis gulēja balkus uz zemes- kā pierādījums, tomēr to tālāk aizspēra nelaimīgas kājas, kas visas kā viena ducināja uz Lielās Lavas upes pusi. Evelīnas augumu caurstrāvoja sāpes.

Iesūtīja: Nostariel ; laiks: 29.01.2006 01:35

Evelīnas būtību pāršalca žēlums pret kroplo būtni un ja viņa spētu raudāt acīs sariestos asaras. Evelīna allaž bija apzinājusies savas izcelsmes lāstu, viņa allaž bija zinājusi, ka ir ar to nolādēta, bet ne jau viņa izvēlējās šo ceļu, ne jau viņa bija vainīga.. Kroplās meitenes vārdus diez vai kāds dzirdēja, jo pati Evelīna tos knapi sadzirdēja, tomēr sāpes viņa juta. Asas, griezošas un elpu aizcērtošas sāpes.
Viņa pielika rokas brūcei - tā asiņoja, un ne jau mazliet, acīmredzot svešiniece bija zinājusi, kur dur. Sāpēs nespējot noturēties kājās, viņa nokrita vispirms uz ceļiem kapucei nošļūkot no sejas un skaistajai, sāpēs saviebtajai sejai atklājoties, un pēc mirkļa viņa nokrita pilnībā gar zemi.
Viņa izjuta nožēlu par to, kas ir un dusmas par neīstenoto plānu, tomēr nenožēloja ka jāmirst, vien to, ka mirs ar grēku, mirs nolādēta.

Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 29.01.2006 01:44

Es nevaru, man tā daiļava ir jāiegūst vai tur vai kas! Silvans nodomāja, palicis arēnā gluži viens, kamēr apkārt mierīgi ganījās un sarkanās acis zibinājamelnie, spocīgie zirgi. Prinča seja bija nopietna un reizē tik ļoti uzjautrināta, ka šis kontrasts veidoja visai ērmotu bildi. Viņš savēzēja ādainos spārnus un, skaļi nopūties, planēja pāri pūlim uz Lielās Lavas upes pusi, kaldams savā prātā īsto stratēģiju un plānus, kamēr acis vienmuļi noskatījās pār satraukto pūli.
Piepeši kaut kas uz tā savādi izcēlās- guļošs, sāpēs sakņupis stāvs, kas likās vilinoši pazīstams.
Es taču teicu, ka vajag nākt ar mani! visai triumfāli domās iesaucies, princis laidās lejup, pašķirdams mežonīgo skatītāju baru, kas teju vai mija Evalīnu ar kājām.
Milēdij, kas notika? Jūs steidzami jāaizgādā uz medpunktu! viņš sacīja, tiesa, balsī ieskanējās neliela prieka deva un notupās skaistulei blakus, gribēdams to paceltu uz rokām ,kā jau bruņiniekam pienākas, tomēr viņas skatiens lika mazliet piebremzēt un sagaidīt kādu strupu, uzjautrinošu atbildi.

Iesūtīja: Nostariel ; laiks: 29.01.2006 01:50

Tad jau labāk palieku tepat.
Viņa nošņāca, bet diez vai tas bija sevišķi dzirdams, jo elpoja viņa īsi un smagi, velns, sāpēja taču! Lai vai kas, bet redzēt princi uzjautrinātu mirklī, kad viņa nav spējīga pārgriezt viņam rīkli, nudien nebija patīkami.
Būtu tas gongs nozvanījis mirklīti vēlāk..
Viņa lūdzoši nodomāja, tomēr to, kas bijis izmainīt jau vairs nevarēja. Viņa pieslējās sēdus, mazliet neveiksmīgi, jo nekas vairāk par -pussēdus- viņai nesanāca, tomēr vismaz kaut kas. Ellišķīgi sāpēja, bet viņa saknieba sārtās lūpas, neviens vaids pār tām neizspruks. Evelīnas mati bija piemīlīgi sajukuši un skaistās cirtās krita viņai ap seju un zaļās acis blāvi dzirkstīja.

Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 29.01.2006 02:07

Tāds skaistums ir pelnījis nomirt kur citur! Silvans bruņinieciski noteica un nemaz neļāva Evalīnai pretoties, tāpēc pacēla viņu kā līgavu rokās un, strauji savicinājis spārnus, pacēlās gaisā. Asinis no brūces pilēja uz viņa bruņām un uz īsu mirkli princis saviebās, zinādams, ka šorīt pats tās kārtīgi nopulējis un neļāvis nevienam muļķa impam pieskārties pūķādas smalkumam.
Manā istabā, piemēram. viņš domās piebilda un nolaidās pie lielās telts, kur joprojām apkārt kā aptrakuši skraidīja dziednieki.
Silvans ienesa savu savainoto pretinieci iekšā un gādīgi, tomēr joprojām ar manāmu jautrību sejā, nolika viņu kādā tukšā palātas gultā.
Cik ironiski. viņš nteica un pasmīnējis pamāja ar roku tuvējam dziedniekam, kas vēl joprojām ņēmās ap Rubēnu un Gortu.

Iesūtīja: Nostariel ; laiks: 29.01.2006 02:14

Jūsu laime, ka es neesmu spējīga pretoties.
Viņa noteica. Viņai nepatika pieņemt palīdzību, viņa nevēlējās to pieņemt un labprātāk noasiņotu laukuma vidū nekā to pieņemtu. Vārdi paņēma daudz spēka, viņa pirmīt bija pieslējusies pussēdus šajā gultā, tomēr nu bezspēcīgi atslīga guļus. Ievainojums acīmredzot bija dziļš, jo asinis no tā lija visnotaļ spēcīgi un ar ik mirkli viņas seja kļuva maķenīt bālāka, līdz pēc pāris mirkļiem un naidpilnas vēršanās prinča izsmējīgajā sejā -kā gan viņš uzdrošinās ņirgāties par mani?- , Evelīna zaudēja samaņu pirms tam krampjaini saraujoties un ķerot ar roku pie ievainojuma.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 29.01.2006 13:23

Gorts kaadu briidi noraudziijaas uz aizejosho dziednieku, taa vien gribeejaas vinjam pakausii iemest vienu kaartiigu uguns lodi, bet vinjsh savaldiijaas. Gorts nebija nekaads dziednieks iesaaceejs, vinjsh vispaar nebija dziednieks, ziede nebija domaata ievainojumu dziedeeshanai bet gan kosmeetikai - lai atbriivotos no reetaam. Un takaa peec ievainojuma sadziishanas parasti paliek reetas, vinjsh izmantoja pasha gatavoto ziedi.

Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 29.01.2006 13:46

Tik tiešām mana laime. Silvans klusi piebilda un apsēdās turpat blakus, spārnus salocījis visai dīvainā leņķī, jo tiem teltī galīgi nebija vietas.
Dziednieks, skaļi purpinādams un lādēdamies pienāca pie Evalīnas un kārtīgi apskatīja viņas brūci. Uzmetis paviršu skatienu princim, melnais sāka darboties līdzīgi kā ar Rubēnas ievainojumu- izstiepa virs tā rokas un pārvadīja uz sievietes ķermeni sarkanu, dziedējošu gaismu.
Paies labs mirklis līdz viņa atjēgsies. Iesaku jums visiem doties uz apbalvošanu un mielastu. Tas, kā zināms, notiek aiz Torņa, pie Lielās Lavas upes. dziednieks novilka un skābi pasmīnējis aizslīdēja tālāk.
Silvans, garlaikoti izstaipījies, noķēra aiz rokas tuvējo impu, kas jau labu brīdi lidinājās apkārt, un kaut ko iečukstēja viņam ausī. Mazais pamatīgi nobijās un izspindza no medpunkta kā bulta, aizplanējot uz Torņa pusi.

Iesūtīja: Nostariel ; laiks: 29.01.2006 13:57

Evelīna vēl labu mirkli pavadīja murgainā, bezsapņu nemaņā, līdz kā ar bomi iesita apziņa, kas atgriezās un lika atvērt acis. Viņa atvēra savas mežzaļās acis un samirkšķināja nozibinot garās, tumšās skropstas. Viņa mirkli klusēja apdomājot situācijas nejēdzību. Viņu bija sadūrusi kāda, kas bija cietusi no sekubu lāsta gluži kā viņa pati un viņu bija savācis, šis uzpūtīgais ķēms, kurš viņai būs jānogalina.
Šobrīd viņa nezināja, kā būtu labāk, bet apzinājās, ka atpakaļceļa nav un viņa nevar atļauties izrakt pati sev bedri, viņai bija jāsavaldās.

Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 29.01.2006 14:09

Labrīt! Silvana balss skanēja vienkārši lipīgi saldi un šķebinoši, likās, ka viņš gandrīz vai ņirgājas par Evelīnu, tomēr sejas izteiksme bija pietiekami bezemoionāla, lai nospriestu vēl simtiem citu muļķīgu un nevajadzīgu domu.
Vai sāp? prinča rokas nu bija kailas un pūķādas cimdi gulēja blakus uz gultas, visai pavirši nomesti un pat kārtīgi neizgriezti uz pareizo pusi. Viņš, visu mūžu nodzīvojis pārbagātībā, bija radis aiz sevis neko nesavākt un tas pat likās piedodami, ņemot vērā visus faktus.

Iesūtīja: Nostariel ; laiks: 29.01.2006 14:26

Un kā jūs domājat?
Viņa asi noprasīja. Prinča izturēšanās viņai likās, kā tīrākā ņirgāšanās un tas sāpīgi grieza viņas pašapziņā. Evelīna negrasījās pieļaut, ka kāds par viņu ņirgājas.
Ja tu zinātu, kā es ilgojos dāvāt tev skūpstu..
Viņa naidīgi nodomāja labi apzinātos, ka viņas skūpsts princim nozīmētu nāvi. Evelīna pieslējās sēdus un viegli saviebās, brūci varbūt dziednieks spēja sadziedēt, bet sāpēt joprojām smeldza. Viņa nevēlējās te ilgāk uzkavēties.

Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 29.01.2006 14:40

Daudz ko es domāju, pat pārāk. Piemēram to, ka jūsu acis sāpēs izskatās perfekti neķītras... Silvans novilka, skatienam nelāgi ieziboties- viņu pie šīs būtnes kaut kas vilka, kaut kas tāds, kas nekad iepriekš nebija tik ļoti izjusts. Nē, tā nebija mīlestība no pirmā acu skatiena, tā bija mežonīga iekāre un savu zvēriniecisko instinktu apmierināšana vispatīkamākajā veidā...
Uz kurieni jūs grasāties iet? Manis pēc jūs varat vāļāties pa zemi sāpēs un asinīs, es tikai lūdzu vienu pastaigu līdz apbalvošanai. Tiesa, arī pret asins irti man nav iebildumu, kamēr vien tās vidū esat jūs. smalkajā, skaistajā sejā iezagās smīns un viņš dižājoties kā varens zirgs, izplēta spārnus, ar to malu iebelzdams kādam neuzmanīgam impam.
Paskat, cik jauki. visa šī spītēšanās un dusmošanās viņam likās kā tukša vieta, jo iznākums tāpat bija zināms- viens vai otrs, tomēr labvēlīgs Silvanam abos gadījumos. Visperfektāk būtu, ja Evelīna vienkārši ļautos, bet tas jau vairs nebūtu tik interesanti.

Iesūtīja: Nostariel ; laiks: 29.01.2006 14:45

Tu mani iekāro, bet es tev nesīšu nāvi.. Ironija, princi.
Viņa nodomāja un sejā iezagās ļauns smīniņš.
Dzīvei piemīt perfekta humora izjūta.
Viņa nodomāja izkāpjot no gultas un pieceļoties kājās.
Lāsta valdzinājums uz viņu tik tiešām iedarbojas, perfekti..
Viņa nodomāja saņemot sevi rokās, kā nekā, lai kāds būtu princis ar pāris frāzēm būs par maz, lai Evelīna aizmirstu visu, kam bija ilgi gartavojusies.
Tādā gadījumā jūsu lūgums tiks izpildīts.
Viņa vēsi noteica. Šobrīd nebija vēlēšanās tikt sadurtai vēlreiz, maz kur tā krople vēl ir.

Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 29.01.2006 15:02

Es nezinu, ko man tagad darīt... Priekā spiegt vai noskūpstīt jūs? viņa balss bija tik tīkama un jauka, ka likās tās garšu mutē jūtam. Un, ja ārā tagad būtu sals, tad vārdi noteikti gaisā sasaltu un nokristu uz zemes kā melni ledus gabaliņi- tik smagi un piesūcināti ar kārdinājumu tie bija.
Zinu- labāk iesim, vai arī nokavēsim.Silvans pats ierosināja un, droši pasmaidījis, izvadīja Evelīnu no telts. Pūļa lielākā daļa jau aradās aiz Torņa, kur skanēja jautras balsis un liriskas mūzikas skaņas, klusi dižājās laukā palaistie zirgi.
Piepeši atminējos- es nezinu jūsu vārdu! princis šarmanti ieteicās un uzlūkoja svešinieci, acīm tumši ieziboties.

Iesūtīja: Darka ; laiks: 29.01.2006 15:30

Karma teltī bija pietiekoši ilgi pavadījusi laiku, lai pamanītu, ka gaisā virmo kaisle, bet galvenais - dzirdēja, kā dziednieks teica, lai dodas uz mielastu, kas notiek aiz torņa pie lavas upes. Pirms iziešanas no telts viņa vēl uzmeta skatu princim, kurš bija kopā ar svešinieci Izskatās, ka princim ir jauna aizraušnās... Karma pasmīnēja un izslīdēja no telts.
Sekodama pūlim viņa, nonāca līdz tornim, bet tur drūzmēšanās bija vēl lielāka. Apnicis drūzmēties viņa pāris lēcienos, pāri un pa dēmoniem, uzleca uz torņa sienas. Uz tās viņa jutās tik pat labi kā uz horizontālas virsmas. Viegli pastaigādamies, pa sienu viņa no tās vēl vieglāk noleca un piezemējās uz kājām netālu no upes un mielasta. Viņa piegāja pie lavas upes un apsēdās uz kādu akmeni. No šīs vietas varēja redzēt visus, kas nāk, iet vai lido. Karma vēlējās redzēt, kur paliek pārējie dalībnieki. Bet nevienu nepamanījusi viņa paņēma saujā dažus akementiņus un pa vienam meta tos lavā un noraudzījās, kā tie sadeg. Uguns un lava aizrāva viņas uzmanību un tikai pa brīdim viņa atcerējās uzmest skatū pūlim vai nepamanīs, kādu no dalībniekiem.

Iesūtīja: Nostariel ; laiks: 29.01.2006 16:04

Jūsu paša labā.. Es dotu priekšroku spiegšanai. Viņa pasmīnot noteica. Tas būtu visnotaļ amizanti. Tā, kā tagad viņa gāja kopā ar princi, loģiski, ka viņam visi deva ceļu un līdz ar to iešana bija daudz vieglāka un mazāk bīstama. Mans vārds jums arī nav jāzin. Viņa īsi atteica, viņa nevēlējās atklāties pilnībā. Iedomīgajam princim nenāks par ļaunu, ja būs kas tāds, ko viņš nespēs dabūt.

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 29.01.2006 16:36

Elkars apskatīja pārējos dalībniekus kuri iegāja vai tika ienesti. Dažam labam paveicās mazāk Elkars nodomāja skatoties kā kādai dāmai sdziedē diezgan nejauka paskata pušumu kājā.
Elkars novilka savu tuniku un sadabūjis apmetņa atlokā nolsēpto adatu pāris veiklos piedājienos aizšuva lielākos caurumus ciet.
Tad viņš ievēroja ka princis ienes kādu smagi savainotu stāvu. Paveroties ciešāk Elkars atpazina prinča pretinieci.
Varbūt tomēr tas princis nav tik liels ```` kā es domāju vismaz kaut ko no uzvedības normām iemācījies Viņs nodomāja turpmāk nolemdams ka paturēs to pārīti acīs. Elkars nezināja kas viņam to lika darīt ziņkāre vai varbūt kāre iekulties nepatikšanās.
Redzēdams ka viena no dalībniecēm dodas prom Elkars mirkli pavilcinājies sekoja. Izgājis no telts viņš pacēlās spārnos un pēc pāris minūtēm jau bija blakus demonei un sveiciena vietā vienkārši palocīja galvu. un ātri paslēpa seju zem apmetņa kapuces arī vērdamies pūlī.

Iesūtīja: Darka ; laiks: 29.01.2006 17:01

oooc: Noprotu, ka atlidoji pie manis.

Karma iegrima ugunīgās lavas rotļās ar akmentiņiem, kurus pati viņa meta tajā. Piepši viņa pamanīja Enģļpuiku, kurš nolaidās blakus un palocīja galvu. Pieklājīgs enģelīts Karma nodomāja un uzrunāja viņu. Sveiks! Karma pasmaidīja tā izrādot, ka uzrunā viņu labu nolūku vadīta Vai Jūs neziniet, kas ir paredzēts tālāk? Karma to pajautāja gan intreses vadīta, gan, lai vienkārši uzrunātu enģeli, jo likās, ka enģelis ir informēts par tālāk paredzētajiem notikumiem.

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 29.01.2006 17:11

Taisnību sakot nezinu. Bet domāju ka drīz to uzzināsim Eņģelis atbildēja. Tā kā iespējams ka mūsu ceļi vēl krustosies vai man būtu tas gods uzzināt jūsu vārdu? Elkars runāja klusā balsī taču to tik un tā varēja lieliski saklausīt par spītti pūļa troksnim.
Tas pūlis ir viens nesaprātīgs radījums.... Elkars piepeši sacīja acīm iezibsnījoties un nodziestam piepešā sašutumā.

Iesūtīja: Darka ; laiks: 29.01.2006 17:22

Karma palūkojās uz enģeli un tad uz pūli Jā, tas ir viens nešpetnu radījumu pūlis, kas nemaz nedomā par citiem. Bet tad atkal pagriezās pret enģeli un atkal uzsmaidīja tā, ka atmirdzēja viņas pērļu baltie zobi, kas šoreiz neizskatījās nemaz tik asi, kā cīņā ar Lorīnu.
Jā, protam, Jūs drīkstat uzzināt manu vārdu. Mani sauc Karma. Un Jūs? Karma ar patiesu intresi pavērās eņģelī. Visnotaļ pieklājīgs ir šis Eņģeļpuika, daudz tādi nav satiekami mūsu jaukajā pilsētā. Karma nodomāja un gaidīja enģeļa atbildi.

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 29.01.2006 17:33

Man vārdā ir Elkars Elkariona dēls. Nosaucot savu tēva vārdu Elkars mazliet saviebās ko mazajā gaismā ko meta lavas upe nemaz nevarēja pamanīt. Galu galā kāpēc tu viebies tas taču ir tikai vārds Elkars lika sev pie sirds. Vēl joprojām ar cīm urbdamies pūlī viņš turpināja. Šis pūlis ir masa gluži kā māli kurus var mīcīt un tas pakļaujas. Un viens radījums šajā pūlī var izcelties Elkars iemeta upē akmentiņu un noskatījās kā tas peld TAču agri vai vēlu viņš kļūs par daļu no pūļa Tai mirklī akmentiņš izkusa un pazuda lavā.
Taču nebrīnieties par šo lekciju man tikai patīk domāt. Elkars piebilda

Iesūtīja: Darka ; laiks: 29.01.2006 17:44

Karma vēroja katru viņa kustību un pat izprat viņa vārdus. Šis enģelis nudien bija inteliģents. Vēl nekad nebiju satikusi nevienu, kura vārdos būtu vērts ieklausīties. Karmu piesaistīja šis enģelis ar savu runu un uzvedību, un varbūt arī tas, ka viņa nekad vēl nebija satikusi nevienu eņģeli, bet tikai par tiem dzirdējusi, un nejau tās labākās lietas.
Pēc neilga klusuma brīža viņa pameta savas domas un atkal pievērsās Elkaram, un sniedza roku spiedienam Prieks iepazīties Elkar Elkarion!

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 29.01.2006 17:53

Arī man ir prieks Karma. Eņģelis sacīja paspiezdams pasniegto roku. Elkars bija paspējis ievērot to ka viņa vārdi bija atstājuši zināmu iespaidu uz dēmoni. Lūk arī atklājas viens no ieročiem kas ir tikpat nāvējošs kā bultas.
Man būtu tikai viens lūgums jums Karma nekad nepiesaukt mana tēva vārdu. Elkars piebilda mazliet stīvākā balsī jo piepešas dusmas un skumjas bija viņā uzliesmojušas.

Iesūtīja: Darka ; laiks: 29.01.2006 18:16

Kāpēc nevar pieminnēt tēva vārdu? Tas taču ir tik cēli, ka Tu varipateikt, kādas dēmona asinis rit Tevi... Ah tagad es saprotu viņā ir arī citas asinis, asinis, kuras dēmoni nīst - enģeļa asinis. Lai gan vairums dēmoni nīst enģeļus un vēl pietam jaukto asiņu enģeļus, drīzāk jau jāsaka, ka visi nīst, tomēr Karma nudien vēlējās iepazīt šos dīvainos radījumus tuvāk, jo nevar taču ticēt visam ko saka vecāki.
Es atvainojos, ja aizskāru Jūsu jūtas! Es to nevēlējos. Karma lūkojās enģelī un nosprieda, ka atrodas, kādu laiciņu šī radījuma sabiedrībā, bet viņš neko neparastu nav izdarījis, ja nebūtu šo neparasto spārnu, viņš būtu pavisam vienkārš dēmons. Un par ko visa šī ažiotāža sacelta ap eņģļiem?
Un tad atkal pameta savas domas un pievērsās Elkaram. Es iepriekš redzēju, kā Tu cīnījies, tas bija visnotaļ labi... Es taču drīkstu Jūs uzrunāt uz Tu? Ar šo jautājumu viņa vēlējās noskaidrot tikai vienu, vai Eņģeļpuika nav gadījumā neparasti iedomīgs. Varbūt eņģeļu sliktā slava nāk no viņu iedomības.

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 29.01.2006 18:38

Tas nekas Elkars atbildēja Par cīņu runājot neko sevišķu es neizdarīju. Lai gan par cīņu runājot jātzīst arī tu necīnījies slikti. Elkars veikli mainīja sarunas tematu. Tas ierocis ko izmantoji tas ir šķēps vai arī kas cits. savos klejojumos neesmu tādus redzējis.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 29.01.2006 18:45

Gorthorogs briidi raudziijaas uz Rubeenu, vinjsh bija iegrimis domaas. Peec briizha vinjsh apgriezaas un saaka iet uz lavas upes pusi, tachu paspeeris paaris soljus vinjsh strauji apstaajaas gluzhi kaa kautko atcereejies. Vinjsh pagrieza galvu un teica
--Varbuut tiekamies apbalvoshaanaa, skjiet ka jums shobriid paliidziiba lai paietu nebuus vajadziiga.--
Balls bija salta un vienaldziiga uzrunaajot Rubeenu, Gorts bija apdomaajies, vinjsh saprata to ka bija ljaavies mirklja vaajumam, neskatoties uz to ka shiis nelielaiv mirklja vaajums bija ljoti patiikams.
--Varbuut veelaak veel atgrieziishos pie shii mirklja vaajuma vaardaa Rubeena, ne tagad???--
Vinjsh nodomaaja, pasmaidot un turpinot iet uz apbalvoshanu.

Iesūtīja: Darka ; laiks: 29.01.2006 18:58

Neko sevišķu neizdarīji? Man personīgi sevišķs ir viss, kas saistīts ar lidošanu, jo, kā jau būsi pamanījis, man nav spārnu, bet ģimenē visiem tie ir, tāpēc varētu teikt, ka spārni man vienmēr ir likušies, kaut kas sevišķs. Ah es laikam par daudz runāju... Karma nudien mēdza runāt daudz un izjusti, it īpaši ar personām, kas viņu interesē. Hmm... tātad eņģļi nav pat iedomīgi, bet, kas tad viņiem nav kā mums? Karma nudien šajā gadījumā neizprata nostāju pret eņģeļiem. Viņš ir pieklējīgs, galants, nav iedomīgs, labi cīnās... Kapēc dēmoniem ir tāda nostāja pret eņģeļiem? Varbūt drīz es to uzzināšu.
Ah, Jūs pamanījāt manu dzimtas ieroci... Karmas sejā atkal atplauka smaids. Pirms pārs gadiem man to atdeva māte, savukārt to viņai viņas māte un tā no paaudzes paaudzē. Tas ir kaldināts no visizturīgākās dzelzs rūdas, un svētīts ar uguns maģiju, lai būtu neparasti viegls tā īpašniekam, bet smags pretiniekam... Es nudien daudz runāju un noteikti Tevi garlaikoju. Karma atkal veltīja eņģelim savu smaidu. Kādos ceļojumos Tu esi bijis, es, piemēram, neesmu... Jau atkal es sāku runāt par sevi...Labāk pastāsti Tu par sviem ceļojumiem?
Karma nudien aizrāvās ar runāšanu un nu raudzījās eņģelī ar ziņkāri acīs, jo nekad viņa nebija bijusi ārpus pilsētas sienām.

Iesūtīja: Ragana ; laiks: 29.01.2006 19:10

Lorīna bija nolēmusi iet uz torni, cerēdama tur satikt kādu turnīra dalībnieku, kam varētu pavaicāt, kas notiks tālāk. Dažus viņa bija redzējusi, taču viņai nebija ne mazākās vēlēšanās traucēt princi glābjam savus ienaidniekus no nāves briesmām...
Princis mēģina savaldzināt sekubu...
Kad Lorīna ieraudzīja meitenes sakropļoto seju un dzirdēja, ko tā teica sekubai - prinča pretiniecei, viņa visu saprata...
Silvans gan laikam nebija tik attapīgs.

Pēc dažam minūtēm, kad Lorīna bija nonākusi pie lavas upes, viņu pārņēma pēkšņs nespēks un viņa, teju noģībstot, noslīga pie kāda akmens.
Mikstūras sekas... Tas bija rakstīts uz tā papīra, viņa rūgti nodomāja, jo spēka nepietika, pat lai pieceltos.
Taču no šās vietas varēja saredzēt dīvainu ainu - demons runāja ar enģeli...
Tā bija Karma un enģelis, ko Lorīna vēroja turnīra cīņas laikā.
Lauva un jērs,Lorīna pie sevis noteica.

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 29.01.2006 19:32

Tradīcijas kas apvij ieroci padara to vēl stiprāku... Elkars noteica. Hmm šī dēmone šķiet nejūtas pazemota sarunājoties ar mani. Drīzāk ieinteresēta. Elkars pēkšņi ievēroja.
Pārlaidis skatienu pūlim viņs pēkšņi pamanīja kādu stāvu guļam zemē. Tas nebūtu nekas īpašs bet viņš nevarēja nepalīdzēt, tā bija viņa vājība viņš nespēja atņem dzzīvību ja vien necīnījās kaujā vai aizstāvējās vai arī nepalīdzēt kādam vajadzībā, arī vēl kas piesaistīja viņa skatienu zemē guļošajm stāvam pie drēbēm mirdzēja sudrabā izšūts numurs.
Paskat izskatās kādam dalībniekam laikam vajadzēs palīdzēt. Elkars sacīja.

Iesūtīja: Darka ; laiks: 29.01.2006 19:46

Karma pagriezās virzienā, kurā skatījās Eņģeļpuika, un atpazina šo guļošo cilvēku - tā bija Lorīna, kas bija viņai norāvusi ķiveri. Viņai vajadzēja nokrist tieši tagad un te? Karma patiesi vēlējās uzzināt kaut ko par Elkaru un viņa ceļojumiem, bet nu izskatā, ka būs vien jāpalīdz pretiniecei.
Es viņu zinu... Tā ir Lorīna, mana pretiniece. Mums būtu viņai jāpalīdz... Karma nedaudz nomākti novilka. Bet Tev vienalga būs japastāsta par saviem ceļojumiem! Un atkal uzsmaidīja Elkaram.

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 29.01.2006 20:08

Tava pretiniece nu gan... Elkars piegāja pie nokritušās meitenes redzēdams ka viņa ir pie samaņas Elkars noķēra aiz auss vienu no impiem un piedraudēja ka izpeldinās viņu lavā ja drīz ņeatvedīs dziednieku. Tad ar Karmas palīdzību aizvilcis meiteni nostāk no pūļa lai viņu nesamīda atgriezās iepriekšājā vietā.
Laikam būs jāpastāsta par klejojumiem. Es parsvarā klejoju tais vietās kas ir rietumos no pilsētas un tās nav tās jaukākās vietas. Tur bieži ieklīst gaismas klejotāji. Atpakaļ atgriežas daži neteiksim ka viņi uzskata mani labāku par dažu labāku dēmonu.
Tālākajās desmit minūtēs Elkars turpināja stāstīt par dažādām dēkām kas bija viņu piemeklējušas.

Iesūtīja: Darka ; laiks: 29.01.2006 20:24

Satriecoši! Un kāpēc dēmoni viņam līdzīgos nievā!? Karma raudzījās Elkarā un ķēra katru viņa vārdu, bija tik patīkami dzirdēt par ārpasauli. Un nudien viņa Elkara sabiedrību neuzskatīja par sliktu, drīzāk, jau pat par patīkamu. Bet, ja mamma būtu redzējusi, ka sarunājos ar eņģeli... Nu es negribētu, lai viņa mani redz... Bet viņam taču nav nevainas... Varbūt viņš ir savādāks, bet tas viņu padara tikai īpašu? Karma pasmaidīja par savām domām.
Es ceru, ka es Tevi neapgrūtinu ar sviem jautājumiem, vienkārši neesmu nekad bijusi ārpus pilsētas. Un ārpusē viss liekas tik.. tik.. tik aizraujoši. Karma sapņainām acīm pavērās Elkarā. Viņš ir tik daudz pieredzējis... Bet pirms turpināja savu domu pavedienu viņa vēlējās kaut ko noskaidrot Tu taču domas neproti nolasīt? Karmai tas iešāvās prātā, jo negribētu, lai viņš zinātu visas viņas domas par pasauli, par dēmoniem un galvenai par viņu.

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 29.01.2006 20:29

Nē neprotu. Lielā ko daļu manu spēju tu esi redzējusi. Elkars sacīja Bet ārpasaulē jā tur ir interesanti bet arī pilsētā. Daudz kā intesesanta. Reiz biju iegriezies kādā krodziņā škērsieliņa gandrīz pie vārtiem. Ļoti smieklīgas anekdotes stāstīja tur viens dēmos. Žēl labs puisis bija Elkars mazliet nopūtās. Patiesībā to puisi sakpaāja par to ka viņš netīšām aizvainoja vienu apmeklētāju. Nevajadzīga vardarbība.

Iesūtīja: Darka ; laiks: 29.01.2006 21:34

Ar vien lielākā neizpratnē Karma slīdēja, jo nesaprata, kāpēc dēmoni viņam līdzīgos nīst? Viņi pat nav pacentušies viņu iepazīt, lai ko sliktu teiktu. Ik pa brīdim viņa pamanīja, kā daži dēmoni noskatās uz viņu un sačukstas. Tas ir kaitinoši. It kā mūsos visos nebūtu kādu trūkumu... Karma uzmeta dēmoniem skatu, bet tie tulīt novērsās un pazuda pūlī.
Es arī kādu dienu došos pasaulē. Es vēl nezinu kad un kur bet es došos... Vai to atļaus mani vecāki vai nē bet es vēlos redzēt gaismas klejotājus un visu pārējo, kas piederas ārpasaulei! Karmas sejā varēja nolasīt apņemšanos un sapņus, kurus viņa īstenos.
Bet tad atkal viņas sejas izteiksme atguva ierasto izskatu ar smaidu un pērļbaltajiem zobiem. Man prieks, ka Tu nespēj nolasīt domas, jo domu lasītāji mēdz būt pārāk bīstami, izmanto Tavus sapņus un bailes ko Tu apslēp dziļi savās domās.... Ah jau atkal es aizrunājos! Tevi tas noteikti kaitina.

Iesūtīja: Ragana ; laiks: 29.01.2006 21:37

Izsīka teju visa viņas būtība...
Lorīna jutās kā izsūkta, it kā viņu pārņemtu kāds cits... - tukšums.
Ka tik nebūšu ko piesaukusi...
Lorīna pat nevarēja parunāt, lai pateiktos enģelim...
Es taču nevaru tagad nomirt... Man par kaut ko jādomā!
Domu sauciens skanēja viņai neparasti spītīgi.
Labi, es par kaut ko domāšu...Tikaiesnezinuparko
Nu gan Lorīna zināja, ko darīt - ko darīt, ja dzīvība mata galā...
Atlika visļaunākais, bet cita nekā nebija.

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 29.01.2006 22:05

Nē Mani nemaz nekaitina kad kāds daudz runā es esmu pieradis klausīties. Elkars aplaida skatienu apkārt dēmoni dīvaini sačukstējās. Nopētījis vēlreiz Karnu viņš ievēroja ka dēmones acis aizvien vairāk slīgst neizpratnē.
Ja jūs brīnāties kāpēc dēmoni ienīst eņģeļus tad tas visdrīzāk ka viņi es un tādi kā es esam savādāki un iespējams tas dēmonus biedē vai raisa nepatiku. Un ja šīs divas lietas apvieno visdrīzāk iznāks naids. Elkars domīgi sacīja vērdamies apkārt

Iesūtīja: Darka ; laiks: 29.01.2006 22:16

Bet es esmu tīrasiņu dēmons, bet man pret Tevi nav nepatika un Tu neliecies biedējoš... Karma noskatījās vēl uz vienu grupu dēmonu, kuri aizdomīgi noskatījās viņas un eņģeļa sarunā. Viņi pat necenšas ar Tevi iepazīties tuvāk. Arī mani vecāki uzskata eņģeļus par nievājošiem, bet viņi nevienu personīgi nepazīst, lai tā rīkotos. Un man neliekas, ka Tu būtu savādāks par jebkuru citu dēmonu... Tu esi pat ļoti līdzīgs mums... Karmas balsī bija dzirdama neizpratn un nožēla, par savas rases slikto īpašibu.
Bet tad atkal paskatījās Eņģeļpukas sejā un pasmaidīja, Un Tu teici, ka nespēj nolasīt domas?

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 29.01.2006 22:37

Es pilnīgi saprotu tavu sašutumu bet vienkārši pamēģini to ieskaidrot kautvai tai grupiņai.Elkars norādīja uz kād bariņu turpat netālu.
Viņu izbrīnīja tas ka ne jau visi dēmoni izturējās noraidoši. Mjā bet vienmēr būs kāds kas kādam nepatiks Elkars sev piemetināja.
Un Jā es neprotu nolasīt domas bet es protu nolasīt sejas un acu izteiksmes. Elkars mierīgi piezīmēja.

Iesūtīja: Darka ; laiks: 30.01.2006 14:26

Karmas sejā parādījās smīniņš, kas liecināja, ka viņas galvā ir dzimusi ellešķīga ideja Nu es varētu gan viņiem likt mainīt domas... Karmas plaukstā uzradās ugunslode un viņa to raidīja dēmonu virzienā. Tā piezemējās uz viena dēmona apmetņa un tas aizdegās. Dēmons to nometa un un aizlaidās kopā ar saviem draudziņiem. Nu tagad viņi mainīja domas, ka es esmu tā sliktā! Karma jau atkal uzsmaidīja šim eņģeļpuikam. Nevienam dēmonam viņa pat tik daudz nebija smaidījusi, kā šim enģelim sarunas laikā. Viņai patiešām patika šī eņģeļa sabiedrība.

Iesūtīja: Renīna ; laiks: 30.01.2006 16:51

Apmetusi atkal apmetni ap pleciem un uzvilkusi galvā kapuci, Undīne sāka soļot uz Lielās lavas uzpes pusi, kur pec teikta vjadzēja notikt ceremonijai. Seja neko neizteica, vienīgi kākacis nikni zibsīja. Viņu mierināja viena doma, ka vismaz šovs būs neaizmirstams, vismaz tā vajadzētu būt, pēc tik ievērojama pasākuma.
Drīz viņa ienira pūļa vidu, teju tikpat neievērojama kā ikviens cits, bet reizē labi sajūtama. Neapzināti teju visi pagrieza viņai ceļu, šķiet instinktīvi sajuzdami viņas īgnumu un nevienam negribējās no šīs dzīves atvadīties pārāk ātri. Zibens šautras bija efektīvas un spēcīgas.

Iesūtīja: Ragana ; laiks: 30.01.2006 17:58

Viņas domas bija pārāk skaļas, tās Lorīnas galvā atbalsojās kā pērkona dārdi...
Taču tā vajadzēja būt, citādi nekas neiedarbotos.

Lorīna atcerējās, ka viņai bērnībā vecāki stāstīja par Gaismu...
Cik tā esot savāda un neparasta, tā atklājot visu un neviens nevarot paslēpties...
Vēlāk viņa uzzināja par tālām zemēm, kur ir nakts un diena un...- vēlējās tur nokļūt.
Diez, kā tas būs - kalpot gaismai? Cerams, ka interesanti.
Vārdiem viņas galvā vajadzēja pārskanēt pasauli un nokļūt vēl tālāk, ja viņa vēlējās palikt dzīva.
Tad Lorīna vēl šo to atcerējās un jau sāka gaidīt atbildi uz savu saucienu.
Drīz tā nāks, un tad es būšu brīva.

Iesūtīja: Dvēselīte ; laiks: 30.01.2006 18:26

Zivtiņa ir noriju ēsmu ar vis āķi līdz pat galam. Ai, kā tas Rubēnu priecēja. Un vēl vairāk viņai patika ledainā pieskaņa pretinieka balsī, vēl jo vairāk tādēļ, ka bija dzirdama tās uzspēlētā pieskaņa.

"Jā, tiksimies apbalvošanā" Rubēna nosauca viņam pakaļ.

Bija laiks slieties kājās un doties uz to nolāpīto ceremoniju. Un kā izrādījās tas nebūt nebija tik grūti. Kāju bija iespējams iztaisnot un pat uz tās balstīties. Tiesa, nācās nedaudz pieklibot, bet visādi citādi viņa gāja diezgan braši.

Lēnām un nesteidzoties viņa sasniedza placi, kurā notiks apbalvošana. Rubēna atrada kādu vēl neaizpildītu stūrīti, un noklājusi uz zemes savu apmetni, apsēdās.

Iesūtīja: Ragana ; laiks: 30.01.2006 21:11

Lorīna lēnam piecēlās.
Viņa jutās pavisam savādi... Kā pārpludināta ar ko neparastu, tā nebija tā sajūta, kāda bija pēc spēka mikstūras iedzeršanas, bet citādāka, ne tik kvēlojoša...
Kā piepildīta ar Gaismu...

Nu viņai laikam bija jāiet uz tā tur plača pusi. Lēnā, mazliet nedrošā solī Lorīna sāka doties uz ceremoniju, piejot klāt arī Karmai ar enģeli.
Es diemžēl nevarēju jums pateikties...Bet labrāt izdarītu to tagad, ja varu jums kā līdzēt par jūsu laipnību.

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 30.01.2006 21:20

Elkars ar klusu smaidu bija noraudzījies kā Karma aizsūta bariņu dēmonu mazliet tālāk, un nu pievērsās meitenei kas bija pienākusi.
Nevajag pateikties par palīdzību, varbūt kādu dienu kāds no mums paeiksies tev. Elkars klusi un bezkaislīgi sacīja.
Tikai tad viņš ievēroja ka kaut kas nav īsti lāgā ar šo meiteni. Viņš nezināja kas tas ir taču daļa no viņa to itin kā apjauta. Viņa gaišā un vēl tumsas nesaēstā daļa. Tas viņu izbrīnīja un biedēja jo viņš bijās šis sevis paša daļas.
Lai kas notiktu es netaisos izrādīt šo nemieru... Elkars nodomāja pārkārtodams sejas vaibstus pieklājīgā un neuzbāzīgā smaidā.

Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 31.01.2006 18:32

Ak, jūs gan vēlētos! Sivers šarmanti nočukstēja.
Te nu viņi bija- laukumā pie Lielās Lavas upes. Tā melnais, sensenais bruģis bija saplaisājis gadu simteņiem lēni ritot un šur tur no tā spraucās laukā pelnu pelēki zāles stiebri- kā atgādinājums par nāves klātbūtni. Pie Torņa bija uzcelta nojuma un zem tās- garš melnkoka galds- nokrauts ar pašām labākajām ēdmaņām no karaļnama virtuves. Pagaidām pie tā sēdēja galminieki, padomdevēji un kapteiņi, bet pa vidu uz sevišķa paaugstinājuma- Sivers un Artemīda, abi vēlīgi un vareni kā no pasakām izkāpušas dievības.
Mani dārgie, dāmas un kungi, esam gatavi paziņot uzvarētājus, kam rīt ,saulei rietot aiz Tumsas pilsētas apvāršņiem, jāierodas uz galveno sanāksmi! pāri visam pilnajam laukumam nodardēja karaļa balss- viņš jau bija piecēlies kājās un patīkami smīnēja, ar mīlestību ik pa brīdim uzmetot skatu savai skaistajai sievai.
Visus turnīra dalīniekus lūdzam pienākt pie Galvenā Galda!

Sivers sakustējās un pasmīnējis, uz mata kā tēvs, maigi pieskārās Evelīnas pleciem.
Iesim, milēdij! viņš noteica un sāka bīdīt sievieti uz priekšu, uz Galda pusi, pūlim abu priekšā pašķiroties.
Vai tā nav lieliska sajūta- vara un pazemība, ko dāvā citi? princis turpināja salkani šņākuļot pie Evelīnas auss, nopētīdams dažas nabadzīgas un novārgušas pilsētnieku sejas, kas uzdzina viņā teju vai riebumu.

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 31.01.2006 19:24

Jaunkundz man bija gods izbaudīt sarunu ar jums, bet vai man kritīs apšaubāmā veiksme pavadīt jūs līdz mielasta galdam Elkars vērsās pie Karmas, piedāvādams roku, galantam smaidam rotājoties uz viņa lūpām. Tiesa smaidu varēja redzēt tikai Karma jo no pārējiem to slēpa kapuce.

Iesūtīja: Darka ; laiks: 31.01.2006 19:36

Karma rūpīgi izsekoja katram valdnieka vārdam un tad arī katram Elkara vārdam. Sākumā viņai pat likās, ka viņš grasās viņu atstāt vienu, bet tad sekoja piedāvājums un Elkara smaids. Es jau baidījos, ka Tu nemaz nepiedāvāsi. Karma atsmaidīja personai, ko patika domās dēvēt par eņģeļpuiku. Karma viegli pieķērās pie eņģeļa rokas un nu varēja abi doties pie galda.

Iesūtīja: Ragana ; laiks: 31.01.2006 19:43

Lorīna arī pasmaidīja.
Tā var gadīties, kritušis enģeli.
Bet Lorīnai likās, ka tajā ir vēl kāda gaišā puse, viņa to redzēja.

Pēc dažām minūtēm viņa bija pie Galda un gaidīja paziņojumu.
Vai es varētu viņus ietekmēt man par labu?Nez vai...Lorīna nosprieda.
Viņi nebija muļķi, to varēja redzēt arī bez Lorīnas spējām.
Viņa uzbūra sejā tikai viegli ieinteresētu, bet pieklājīgu grimasi - ideālu, skatoties uz valdniekiem.
Mati tīri, tērps kārtībā, viss ir labi.
Nu, viss arī bija labi. Lorīna negrasījās lieki satraukties.

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 31.01.2006 20:08

Es jau domāju ka tu nepiekritīsi Elkars attrauca. Karma bija viņu ieinteresējusi kā personība, eņģelis vēl joprojām nespēja aprast ar domu ka dēmoni varēja būt tik... te nu viņš nespēja atrast īsto vārdu kas derētu. Saprotoši Beidzot elkars atrada īsto. Kaut nu pārējie būtu tādi bet vismaz viens jau bija mierinājums. Elkars nodomāja soļodams uz galda pusi.

Iesūtīja: Darka ; laiks: 31.01.2006 20:23

Es nebūtu atteikusi... Karma pasmaidīja un nedaudz ciešāk ieķērās eņģeļa rokā.

Iesūtīja: Renīna ; laiks: 01.02.2006 15:14

Nesteidzīgiem soļiem Undīne devās pie galda un apstājās tam blakus. Ar īpaši neko neizsakošu seju, viņa vērās uz galmineikiem un karaļpāri, gaidot rezultātus. Vismaz no malas ālēšanās izskatīsies brīnišķīgi. viņa viegli smaidīja, tikko samanāmi.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 01.02.2006 15:46

Kad karalis ierunājās, Gorthorogs tieši ievēroja Rubēnu soļojam, viņa nedaudz piekliboja.
Acīm redzmi pietiekoši nopietns bijis ievainojums. Tomēr viņai bija paveicies ka bumbu tajā brīdī nebija apņēmušas liesmas jo tad visticamāk kāju vajadzētu amputēt.
Zināmā mērā tas pat priecēja Gortu, ka tik skaistai dāmai nebija jāšķiras no kājas.
Joprojām vērojot Rubēnu viņš sāka iet uz galda pusi.

Iesūtīja: Dvēselīte ; laiks: 01.02.2006 17:40

Dziedināšanai laikam bija savas sekas, jo miegs mācās virsu kā odu bars. Rubēna apspieda žāvas, bet tās kuras neizdevās apslēpa ar roku. Acis kļuva šauras, bet viņa piespiedās un tās ik pa laikam dīvaini iepleta, cenšoties aizdzīt miegu.

Karalis bija sācis runu. Viņai nekad nebija paticis kā viņš runā, bet šobrīd viņa balss griezās ausīs kā sarūsējis zobens. Saviebusi seju Rubēna atspieda pieri pret vienu celi un centās aizgainīt griezīgās skaņas, līdztekus cenšoties neaizmigt.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 05.02.2006 13:02

Gorts veerojot Rubeenu atkal noleema ar vinju uzsaakt sarunu. Vinjsh piegaaja vinjai klaat no mugur puses,
Un teica vinjai tieshi briidii kad vinja pamatiigi nozhaavaajaas.
--Sveiki velvienu reizi, Skjiet ka tev maacas virsuu nogurums, varbuut paliidzeet to aizdziit.--
Gorts nostaajaas vinjai blakus.

Iesūtīja: Dvēselīte ; laiks: 05.02.2006 22:52

"Vai!" Rubēna satrūkās no pēkšņā traucējuma. "Gort! Sveiki, atkal" viņa pasmaidot noteica, skatoties uz viņu no lejas, jo pati sēdēja. "Jā, nogurums lieka par sevi manīt. Nezinu vai varētu izturēt vēl kaut minūti ilgāk, ja vien nebūtu jāgaida tā sasodītā punktu skaitīšana" Rubēna uzspēlētā piktumā izmeta. Palīdzēt aizdzīt miegu? Hmm, ja vien viņš prastu lidod, tad viņi to varētu darīt kopā, bet tagad šā vai tā to nevarētu darīt. Tomēr plecus pamasēt gan nenāktu par sliktu...

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 11.02.2006 20:32

Gorts apsēdās blakus Rubenai paklādams apakšā savu sacaurumoto apmetni. Viņš atkabināja no jostas palielu metāla ````šķi, kuru viņš brīdi turējis rokās uzkarsēja līdz dzeršanai piemērotai temperatūrai. Un piedāvāja to Rubenai.
--Vai varu piedāvāt stiprinātu tēju, ar to domājot tēju kurai nedaudz pievienots alkohols. Man tā brīnišķīgi palīdz palikt nomodā kad nepieciešams. Ar nožēlu gan jāsaka ka tasītes es līdzi nenēsāju.--

Iesūtīja: Dvēselīte ; laiks: 13.02.2006 10:40

"Ar alkaholu stiprināta tēja, saki?" Rubēna domīgi novilka turot abās rokās palielo ````šķi. "Nu varbūt mazliet, tikai nedaudz..." viņa novilka un pielikusi trauku pie lūpām iedzēra nelielu malciņu. Garša bija kā jau tējai, kurai pievienots alkahols, ņemot vērā to, ka atsevišķi katrs no šiem šķidrumiem vēl ir baudām, bet kopā sajaukts veido visnotaļ interesantu garšas buķeti. Mazliet samiegusi acis Rubēna nošmakstinājā lūpas un sniedza ````šķi atpakaļ. "Tencinu, cienītais, domājams, ka šobrīd un vēl kādu laiku nogurums mani nemocīs" viņa teica un juta, ka ķermenī izplatās patīkams siltums.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 13.02.2006 15:16

Gorts paņēma ````šķi atpakaļ un pats arī padzērās krietnu malku.
--Uzmundrina!! Bet varēja būt arī garšīgāks padzēriens šķiet ka tēja nebija kārtīgi ievilkusies. Ja tā būtu kārtīgi ievilkusies tad būtu krietni saldāka un patīkamāka piegarša. Bet klaiņojot rinķī bieži pietrūkst laika lai daudzko kārtīgi izdarītu. Toties dēmona asinīm tējas zālītes tāpat liek uzmutuļot, tas neļauj aizmigt.--
Gorts mundri noteica, acīs nozibot uguntiņām viņš piesprauda ````šķi atpakaļ pie jostas.

Foruma dzinējis: Invision Power Board (http://www.invisionboard.com)
© Invision Power Services (http://www.invisionpower.com)