Pavediena drukājamā versija
Klikšķini šeit, lai skatītu šo pavedienu sākotnējā formātā.
Kurbijkurne forums _ Lomu spēļu arhīvs _ Dievu spēles. Vīzijas
Iesūtīja: Nero ; laiks: 02.01.2006 17:40
Kā jau mēs zinām mūsdienu pasaule savā ziņā kļuvusi garlaicīga - nekādu bruņinieku padarīšanu, galīgi neinteresanti kari - tos var pat saukt par tādiem kā gļēvuļu kariem, jo vairs jau nav tuvcīņas ar zobeniem, dunčiem, šķēpiem un vēl tur nez kādiem nieciņiem. Tāpat viss ir kļuvis tik daotorizēts un cilvēkam nekas daudz nav jādara. Pat visa seno laiku burvība līdz pēdējam ir izmirusi. Cilvēce atklāti sakot kļuvusi neinteresanta un ... te vēl varētu ielikt dažus īpašības vārdus, bet ko nu, tā vēl kāds apvainosies.
Tātad reiz šo pašu sapratuši, ko mēs sapratām iepriekšējā rindkopā, astoņi(7) dievi izdomāja, ka vajag izklaidēties, dzīve galīgi neinteresanta - uzsūtīt dažādas nelaimes cilvēkiem arī garlaicīgi kļūst. Nu un lai arī tas būtu cēli, dievi nosprieda, ka ļaus cilvēkiem arī šo to iemācīties. Tā nu viņi izlēma apveltīt astoņus cilvēkus ar spēju redzēt vīzijas, kuras tos atvedīs pie viņiem(dieviem) un katrs no dieviem vēl deva pa spējai "redzēt" vīzijas citās lietās.
Tā nu viņi visi nostājās apkārt akmens bļodai, kurā bija ieliets sudrabots ūdens, kas bija kā spogulis. Katrs paņēma pa stikla lodītei un izteica savu vēstījumu...
*Kas no uguns zemēm nācis, tam lai ugunī zīmes saredzēt spēt. Nostariel
*Kas no ūdeņu zemēm nācis, tam lai ūdeņu spoguli saprast spēt. Rowenny
*Kas no teiksmu zemēm nācis, tam lai zvaigžņu acīm redzēt spēt. Roviela
*Kas no augstumu zemēm nācis, tam lai zemi uzklausīt spēt. Fijusska
*Kas no mežu zemēm nācis, tam lai ar visu dzīvo saprasties spēt. Lia'angia
*Kas no tukšuma zemēm nācis, tam lai ar vēju saprasties spēt. Niarneth
*Kas no šaubu zemēm nācis, tam lai ar ēnām sprasties spēt. Hilerija
... izteikuši savu vēstījumu, katrs no dieviem iemeta lodīti akmens traukā, kurā tās nosedza spoguļa virsma.
Un viens no viņiem teica - Ceļojiet uz cilvēku pasauli un aiciniet tos ceļā uz nezināmo.
Tā šie spēki atrada mājvietu savos nākamajos saimniekos - Tesā Džokinsā, Ērikā Boijē, Robinā Kārtingā, Kvintā Aleksandrā Pārkinsonā, Kairā Andersenā, Mikā Nayotā un Baibā Kalniņā.
OOC: Kad pieteiksies Emo doll, tad arī tiks pievienota informācija par viņu, bet tagad lai sākas spēle. Savu nākamo uzdevumu pirmajam rakstam atradīsiet ATD pavedienā.
Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 02.01.2006 18:24
Mika aši izslēdza televīzoru un plati nožāvājusies, samirkšķināja šokolādes brūnās actiņas. Viņas dzīvokļa viesistaba izskatījās vienkārši nožēlojama- visur- gan uz krēsliem, gan dīvāna, gan sekcijas mētājās atkritumi un apģērbs, meitenes mazais sunītis Vau bija paspējis sataisīt pamatīgu pelķi uz smalkās parketa grīdas, bet datorglads līgojās no smagā žurnālu, avīžu un citu papīru svara.
Un tomēr par spīti apkārt valdošajai miskastei, jaunā japāniete bija spējīga tā vienkārši atslīgt savā mazajā, ērtajā dīvāniņā un aizmigt.
Mika attapās strauji lidojam no Londonas uz Stonhendžu. Vispirms jau viņa, vēl pie apziņas būdama, nodomāja, ka šīs sapnis ir bezgala muļķīgs, bet gad gaisā vēl sāka lidināties kaut kādi datumi, visa skepse pazuda un saprāta balss iemiga, nespēdama noticēt šajam dīvainajam spanim, kas likās gluži kā vēstījums no fantastikas filmām.
Piepeši viss sapņa lidojums nobremzējās pie Stonhendžas. It kā kamera būtu iebūvēta meitenes galvā.
Skatiens apmeta pāris lokus un tad vienkārši nobeidzās. Tumsa. Atkal tas datums. Tumsa.
Viņa pamodās vēl naktī. Lejas kaimiņš, acīmredzot, rīkoja ballīti, jo no apakšstāva skanēja skaļa, jautra mūzika un cilvēku balsis.
Man jau nevarēja pateikt, ````is tāds. Mika nobubināja zem deguna un iekārtojās ērtāk spilvenos.
Dīvains sapnis. Droši kaut kāds mistiskais iespaids no tās mūzikas... Fui, un kas te smird? viņa pārlaida uzmanīgu skatienu pāri telpai.
Nē, Vau, ko tu esi tur saveidojis! Mans skaistais puķupods! Mana palma! Kāpēc es tevi nevarēju izvest pastaigā, ko? Būtu vismaz kaimiņu satikusi un pateikusi, lai pagriež klusāk. Mika nošķendējās un iemeta mazajam suņukam ar spilvenu.
Nomierinājusies, meitene saritinājās, piekārtoja atlikušos spilvenus un centās ieslīgt atpakaļ miegā, tomēr savādā vīzija viņu turpināja vaijāt.
Kas tas bija par mājienu? Kas man būtu jādara? Jābrauc uz Stonhendžu? Kā tad, kur es, pirmkārt, raušu mašīnu? Un tomēr... šādi domājot viņa arī aizmiga. Otrreiz.
Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 02.01.2006 18:25
Robina cieši gulēja, ievīstījusies siltās sedās savā gultā. sieviete bija ļoti nogurusi pēc dienas padarītajiem darbiem, tāpēc, viņa ļoti cerēja, ka miegs būs dziļš un spēcīgs, bez nekādiem sapņiem. Sākotnējās stundas pagāja, klusi elpojot spilvenā, taču pēc tam, Robinas zemapziņā ielauzās kāda savāda doma. Un piedzima sapnis.
Sieviete redzēja megalītisko akmens krāvumu savā priekšā. Viņa nespēja saprast, vai tā ir realitāte, vai tikai sapņa stāvoklis- viss likās tik savāds, tik neparasti reāls. Akmeņi likās tik lieli, tik savādi un maģiski. Bet Robina apzinājās vienu- te viņa nekad vēl savā mūža nebija bijusi.
Nāc pie mums...nāc pie musm... Robina dzirdēja uzstājīgas balsis savā galvā.
Pēkšņi strauji uzmetusies augšā, sieviete pamodās. Viņa juta kā sviedru tērcītes pilēja no pieres. Sega bija savandīta. Zem tās likās esam nežēlīgi karsti, tāpēc viņa piecēlās un aizgāja uz virtuvi un uzlika uz uguns tējkannu. Apsēdusies krēslāun pievilkusi sev cieši klāt karstās kājas, Robina prātoja par to, kas bija redzēts sapnī. Laikam man nevajadzēja lasīt visas tās muļķības tajā žurnālā. Vienkārši esmu pārstrādājusies... viņa pati sev teica un pievērsa skatienu logam.
Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 02.01.2006 19:15
"Mogohs ar ozola stumbru pakasīja sev muguru, tad apēda vakariņās briedi un joprojām prātoja, kālab viņš atsūtīts uz šo vietu. Beigu beigās viņš devās projām, bet pirms tam nosauca ieleju par "ritha muireog", kas nozīmē "Kur gaida mednieks".
Tomēr vēlāk šī ieleja tika dēvēta par "imarn uklyss", kas nozīmē "kur meitene atnāca atpakaļ cauri ugunij".
Taču tas ir stāsts citam laikam un citiem ļaudīm."
Baiba nopūtās un nolika uz naktsgaldiņa grāmatu. Izklaidīgi paglaudīja Murmuļa resno, strīpaino vēderu. Kaķis tikai laiski izstiepa vienu ķepu un gulēja tālāk.
Jā, tev jau labi! - nedaudz errīgi nodomāja Baiba. - Peles un kaķenes, un ar kaimiņrunci var villu izmest... Tikai man - darbs, un darbs, un darbs...
Pulkstenis rādīja jau krietni pāri pusnaktij. Baiba izslēdza naktslampiņu un saritinājās zem segas, bez ceremonijām izvilkdama to no Murmuļa apakšas. Kaķis slinki uzmurrāja un saritinājās meitenei blakus.
... Viņa izgāja no fermas. Bija skaidra, silta vasaras nakts. Smaržoja jasmīns - paga, kā tad tā? Jāņi sen jau garām... Bet vienalga. Baiba jutās tik viegli un labi, ka gribējās lidot. Hmm, bet kāpēc gan ne? Viņa viegli ieskrējās, palēcās un... lidoja. Tas bija tik brīnišķīgi! Augums viegls kā spalviņa, un likās, ka jasmīni vēl aizvien smaržo viņai visapkārt... Gribējās lidot uz rietumiem. Kāpēc? Tā vienkārši likās pareizāk. It kā kāds bez skaņas sauktu un aicinātu. Baiba nolēma ļauties vilinājumam un savicināja rokas. He! Izrādās, ka tas līdzēja - viņa sāka kustēties ātrāk. Zem viņas aiztraucās Zvirgzdupīte, tad aizšāvās kaut kāds apgaismots pleķis... Ak jā, tā tak laikam Rīga... Bezvārdu aicinājums pieņēmās spēkā, turklāt nez kāpēc likās, ka tas ir saistīts ar saulstāvjiem. Rudiens saulstāvji, Miķela diena, viņai atausa atmiņā. Tā bija stāstījusi Ilze, klasesbiedrene, kas tagad dziedāja kaut kādā folkloras kopā. Jā un tajā Miķeļā dienā vajag būt.. būt.. kaut kur būt. Kāpēc? Vajag. Nu, ja vajag, tad būsim, kas tad mums - palēcies un aizlido! - nosprieda Baiba.
Pa tam viņa jau lidoja pāri jūrai. Liels pilnmēness iezīmēja skaidru taciņu pāri bezgalīgajam ūdens klajam, bet apkārt nez kāpēc vēl aizvien vijās jasmīnu smarža... Ak nu jā, tas tak tāpēc, ka viņai galvā jasmīnziedu vainags! Nu kā tad, uz saulgriežiem un saulstāvjiem jau vainagu vajag, protama lieta!
Nu viņa bija nonākusi pie kaut kādiem akmeņiem. Seniem akmeņiem. Tiem apkārt bija iesēta un smuki nopļauta mauriņa zālīte un diezgan garš žogs. Paga, kas tad tas? Tā tak Stounhedža! Oi, vellos, es vienmēr esmu gribējusi to vietu apskatīt! Jālaižas lejā!
Domāts - darīts. Baiba nolaidās pie lielajiem akmeņiem, ka vēl izstaroja dienā uzņemto siltumu. Bijīgi pienāca klāt... No glauda ar roku... Diži. Tas bija vienīgais vārds, kas nāca prātā, kas visvairāk atbilda viņas izjūtām - diženums. Diženums un miers...
Te bija labi. Labi un pareizi. Derētu te nedaudz apsēsties, pirms lidot tālāk... Bet kāpēc vispār jālido tālāk? Varbūt viņai jāpaliek tepat? Varētu kļūt te par priesterieni un vadīt senos rituālus. Ģērbties baltās drānās un iet lasīt āmuļa zarus. Un kopā ar citām raganām dejot riņķa dejas ap šiem akmeņiem, un varbūt ziedot augļus un medu, pateicoties par ražīgo gadu... Tikai kaut kā grūti paliek... kaut kā smagi... Tumši... Kaut kas traucē elpot pilnu krūti... Spiež... Spiež...
Baiba atvēra acis. Pretī raudzījās liels, tumšs mūlis.
- Murmuli!!!!! - Baiba izsaucās. - Ak tad tu te man lietuvēnu tēlo!
- Murrr... - atsaucās apmierinātais runcis.
- Eh, Murmuli... Nu kāpēc tu tā? - Baiba maigi pārmeta kaķim, noglaudīdama spīdīgo kažociņu.
- Man bija tik skaists sapnis... es lidoju... Un biju ragana... Stounhedžā... tas bija tik jauki un labi...Tā iet, kad salasās visādus Mitago mežus!
Baiba nocēla kaķi no krūtīm un izstiepās zem segas - kaut kur viņa bija lasījusi, ka, ja sapnī lido, tad vajag visiem locekļiem būt izstieptiem, citādi murgi ķers aiz kājām. Varbūt izdosies vēlreiz nokļūt tur... pie akmeņiem?... Viņa atkal aizmiga.
Iesūtīja: fijusska ; laiks: 02.01.2006 19:59
Kaira sēdēja savā dzīvoklītī, apkrāvusies ar dažādiem paīriem, un izgriezumiem. Kāds karšu izdevējs bija pamanījis viņas talantu, un tagad Kairai nācās veidot aprakstu par dažādām pilīm Norvēģijā, un citur pasaulē. Nav jau tā, ka viņai negribētos, bet tomēr tas nebija viņas lauciņš, labrātāk viņa rakstītu kaut ko par jaunāko modi, vai dažādiem notkušajiem pasākumiem. Vēl nesen dēļ šīm pašām pilīm viņai bija jāierodas pie kāda galīgi aptrakuša vecīša, kas teicis, ka bijis senajos tempļos, un tādās vietās, kas nemaz mūsdienās neeksistējot . Kaira neticēja šīm muļķībām, bet naudas pelnīšana paliek naudas pelnīšana, un dēļ tās ir jāupurē arī veselais saprāts.
Tā kā bija vēls, jaunā sieviete bija miegaina, un viņai viss tā vien šilierējās ap acīm. Viena pils, otra, visur avīžu izgriezumi un veci raksti. Pēkšņi viņai sāka sāpēt galva, tāda kā džinkstoņa atskanēja galvā, Kaira apsēdās uz grīdas, viņai likās, ka tā būs labāk, nezin kas viņai lika notupties zemāk. Viņai kaut kas rēgojās gar acīm. Kaut kāds mūris, vai kas cits?
Bāc, laikam visas tās pilis galīgi galvā jau iespiedušās Kaira nodomāja, un sapurinājusies mēģināja piecelties. Atkal tas pats, viņai uznāca vēlme apsēsties, galva sareiba. Pēc brīža , kad galva atkal bija normāla, un viss negriezās riņķī, un nerādījās nekas aizdomīgs, viņa nosprieda, ka vainīgs nogurums un atlaidās uz dīvāna.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 02.01.2006 20:39
Ēriks izkāpa, nē, drīzāk jau izrāpās no mašīnas un aizcirta durvis. Kaut kur viņam aiz muguras automātiski aizvērās garažas vārti.
Iegājis istabā viņš pavērās caurspidīgajā sienas pulkstenī - jau divi naktī. Atkal šīs vēlās dežūras... labi, ka drīz atvaļinājums. Pie tam šogad viņš to drīkstēs izvēlēties pats. Doma bija uzmundrinoša. Tikt atzītam par labāko hospitāļa ķirurgu šinī gadā - dari ko zini, bet tam ir savas priekšrocības.
Labs garastāvoklis viņu neatstāja līdz brīdim, kad beidzot varēja iezvelties platajā gultā, atmest rokas aiz galvas, aizvērt acis un sapņot par klintīm. Viņš aizbrauks līdz tām... un kāps... un kāps...
... pirksti turēja stingri, visi muskuļi strādāja. Tas bija izaicinājums, tā karnīze, tur, virs galvas, tikt tai pāri! Viņš tiks! Kājas un rokas, bez domām, tikai saskaņotas kustības un... zvaigznes? Ā! Viņš kāpj naktī, pat mēness nav, melna klints un zvaigznes. Karnīze palika zem viņa, varēja nostāties uz kājām un palūkoties apkārt. Virs galvas vīdēja daudz spožu zvaigžņu, bet viņš stāvēja uz neliela akmens un netālu no tā - kur zvaigznēm var būt tik spoža gaisma? - bija redzami vēl vairāki akmeņi, kas... stāvēja uz stabiem, kas izvietoti aplī! Ēriks atradās uz lielākā no tiem. Tā ir Stounhendža! Akmens apļa izvietojums viņam neizprotamā veidā saskanēja ar zvaigžņu rakstu debesīs, itin kā katrai lielākajai zvaigznei būtu sava vieta tajā. Jaunais ķirurgs nebija īpašos draugos ar astronomiju, bet šonakt visiem zvaigznājiem un zvaigznēm bija vārdi. Tā viņš stāvēja, līdz ieraudzīja lecam sauli. Tieši starp pretī esošajiem akmens vārtiem tā cēlās debesīs, savus starus veltīdama zemei aizvien tuvāk un tuvāk. Saulgrieži! Viņš nez kāpēc zināja, ka tie ir saulgrieži. Beidzot saules stars sasniedza Ēriku, apžilbinādams viņam acis...
... saules zaķītis lēkāja uz degungala. Sasodīts! Atkal neesmu aizvēris žalūzijas, Ēriks nosodījās, ar vienu roku taustoties pēc pulksteņa. Septiņi. Tāpat drīz vajadzēs celties.
Visu rītu, dzerdams kafiju un ēzdams brokastis, Ēriks domās atgriezās pie dīvainā sapņa. Tas bija tik dzīvs, tik vilinošs. Stounhendža. Un kāpēc nē? Galu galā, savu atvaļinājumu viņš var pavadīt, kur vien vēlas! Tā gribējās dzīvē vēlreiz ieraudzīt austošo sauli akmens vārtos.
Iesūtīja: Hilerija ; laiks: 02.01.2006 20:47
Tesa gulēja savā šaurajā gultā un mēģināja aizmigt. Mēģināja - tāpēc, ka miegu traucēja daudzas lietas. Pirmkārt jau skaņas aiz loga. Bija dzirdama bļaustīšanās un skaļi smiekli. Plus tam visam, protams, vājprātīgais satiksmes troksnis, kas nenorima ne dienu, ne nakti.
Stulbie narkomāni... kāpēc tieši tagad viņiem jāvazājas apkārt...? un kāpēc tieši šeit..?
Otrā lieta, kas traucēja, bija cietā, izgulētā gulta. Mēģinājumi iekārtoties ērtāk beidzās, labākajā gadījumā, ar nekādiem rezultātiem. Sliktākajā - ar attapšanos uz grīdas.
Beidzot Tesa nosprieda, ka šādi jau nu viņai aizmigt neizdosies un nolēma iedzert miega zāles.
Viņa ieslēdza naktslampiņu, un piecēlās sēdus. Un - dīvaini - uzreiz aizmirsa, ko bija gribējusi.
ēēēē... ko es gribēju... meitene apjukusi sāka domāt. nevar taču būt, ka es piecēlos tāpat vien...
Domas sāka kļūt aizvien neskaidrākas, galva smagi dunēja, līdz beidzot viss, ko Tesa saprata bija tas, ka viņai vajag apgulties.
Apgūlusies Tesa piedzīvoja kaut ko līdz šim nebijušu - viņa pēkšņi skaidri redzēja sevi, savu mazo istabiņu, izgulēto gultu... no augšas.
Kas, ellē, te notiek?! viņa miegaini nodomāja, taču pārāk nesatraucās. Tas viss šķita tik... dabiski, ka likās - uztraukumam nav pamata.
Tesa cēlās aizvien augstāk, līdz no augšas redzēja jau visu māju, tad visu pilsētu, visbeidzot - visu kontinentu. Tā malā jauki spīguļoja okeāns.
un ja es nokrītu??? negaidīta doma ienāca Tesai prātā. Bet... kā es varu nokrist, es taču skaidri redzēju, ka guļu savā gultā... Bes es taču nevaru būt reizē gan tur, gan te! Holivudas grāvēji dzīvē nenotiek!
Viss! ir tikai divi varianti - es vai nu jūku prātā, vai sapņoju! No rīta man ar galvu viss vēl bija kārtībā... tātad es sapņoju! Tas ir tikai sapnis!
Aizdomājusies viņa nepamanīja, ka sāk nolaisties. Tesa attapās tikai tad, kad galvassāpes kļuva tik stipras, ka gandrīz nevarēja paciest. Meitene pievērsa skatienu zemei un strauji ievilka elpu.
Wow... tā tak... kā viņu tur... Stounhedža!...Ar mani kaut kas nav kārtībā!
Lielie akmeņi majestātiski slējās augšup. Tesa vēlējās, kaut viņa varētu tiem pieskarties, tomēr līdz akmeņiem viņa netika - galva pēkšņi iesmeldzās tik stipri, kā nekad agrāk un acu priekšā sāka zibināties 8 skaitļi - datums, mēnesis un gadaskaitlis. Tesa tik tikko paguva tos iegaumēt, kad likās - milzīgs spēks rauj viņu atpakaļ.
Meitene attapās uz grīdas savā istabā. Galva vēljoprojām sāpīgi smeldza un likās, ka visi locekļi ir samalti un atkal salipināti kopā.
Tesa lēnām pieslējās kājās, turoties pie naktsskapīša.
Lai kas tas arī nebija, tas bija visdīvainākais, kas ar mani jebkad ir noticis... Stounhedža! Stounhedža!??? Lidojums virs kontinenta? Kas ar mani notiek...? Pat murgot vairs nevaru kā normāls cilvēks!
Šīs muļķības ir jāaizmirst!
Tomēr, lai kā viņa centās sevi piespiest par to nedomāt, likās, ka šis murgs, kurš bija tik biedējoši reāls, nemaz netaisās pamest viņas galvu.
Iesūtīja: Nostariel ; laiks: 02.01.2006 21:29
-Sasodīts!-
Viņš nolādējoties atspēra vaļā dzīvokļa durvis. Šodien viņam galīgi negāja. Lai arī nekas sevišķš šodien nebija noticis, vien auto pāris reižu noslāpa, viņš nokavēja darbu - tieši šodien, kad bija lietas izskatīšana tiesā, kāda idiote restorānā nolēja viņa dārgo uzvalku ar kafiju un vēl tikko viņš bija gandrīz iesprūdis liftā, pirms tam atkal noklausoties kādu devu no apakšā dzīvojošās kaimiņienes lekcijas par viņa nepiedienīgo dzīvesveidu un tik vēlo nākšanu mājās.
Aizgājis līdz virtuvei viņš burtiski nometa mantas uz galda.
Ieelpa, izelpa.
Viņš sev atgādināja. Lietas izskatīšana sakarā ar viņa kavējumu bija pārcelta uz rītdienu. Viņš palūkojās ārā pa logu - bija jau vēls, krietni pāri pusnaktij, kamēr viņš bija izvilcies ārā no biroja un nokārtojis tos papīrus..
Kvints nolēma iet pa taisno gulēt ignorējot nepatīkamo nojautu, kas kņudēja pakrūtē.
Viņš mirkli pagrozījās nekādi nespēdams iekārtoties tā, lai no rīta pēc tam nesāpētu kakls, tomēr pēc pusstundas pārgurums ņēma virsroku un viņš aizmiga.
..Nekurienes vidus. Nekas, nekur. Dīvaina apkārtne, gluži tā itkā viņš atrastos gaisā? Virs zemes? Kur? Viņš smagi ievilka elpu, tas bija tikpat viegli cik allaž, tātad tas nevarēja būt sevišķi augstu un tomēr? Kur? Trauksmaina sajūta. Datums, daudz datumu.. Nē. Drīzāk viens un tas pats vairākas reizes, neskaitāmas reizes. Un tad pēkšņi. Nakts dzestrums, miers. Un tomēr var saredzēt tumšus stāvus slejamies visapkārt. Nav pat daudz laika domāt. Pēc pāris mirkļiem, kad paša elpa un sirdspuksti šķiet tik skaļi, ka pārplēš bungādiņas nāk atskārta - Stounhedža..
Viņš pielēca sēdus gultā.
Ko gan tas nozīmē?
Viņš nodomāja un izbrauca ar roku caur matiem. Bija vēl pavisam agrs, modinātājs pat nebija zvanījis.
Kas tas bija par murgu?
Viņš nodomāja atskārstot, ka sirds sitas neparasti strauji - kā grūta tenisa treniņa laikā un ka pats nezin kādā veidā no pārbīļa ir tīri nosalis.
Tas bija vienkāršs murgs, vienkāršs murgs, vienkāršs murgs.
Viņš sev atkārtoja pieceļoties, viņš nolēma nopurināt no sevis šīs muļķīgās iedomas un bailes. Viņš bija šķiršanās jurists un patlaban viegli satraucies pirms gaidāmās prāvas - nekas neparasts, nekas. Neparastais nepastāv - viņš ir reālists.
Tas bija vienkāršs murgs.
Viņš pats sev jau kuro reizi atkārtoja miegaini slājot uz virtuvi, lai ielietu sulu. Viņš nolēma vairs neiet gulēt, lai neaizgulētos.
-Bet kāda velna pēc, es trīcu pie visām miesām, ja tas bija vienkāršs murgs?-
Viņš pats sev čukstus noprasīja, bija grūti atzīties, ka viņam ir no kaut kā bail, bet psihoterapeits, kuru viņš nesen atlaida bija ieteicis allaž būt atklātam jūtās.
Nelga.
Viņš pavīpsnājot nodomāja un nolēma izgrūzt šo aizdomīgo sajūtu no sevis, tai nebija vietas pirms gaidāmās prāvas.
Iesūtīja: Nero ; laiks: 02.01.2006 21:34
Dievi stāvēja pie akmens trauka, kurā bija iemestas lodītes. Viņi skatijās kā katrs no cilvēkiem saņem savu vīzīju, savu spēju redzēt vīzijas. Viņi arī novēroja, kā katrs redzēja savu to, kā katrs devās uz Stounhendžu, kā katram šī vieta iemājoja prātā.
Dievi šo vietu bija izvēlējušies tāpēc, ka tur viņi cilvēkus spēs pārvietot sev vēlamajā pasaulē. Pasaulē bez robežām, pasaulē, kurā pastāvēja tas, kas bija miris šajā pasaulē.
Tā stāvot ap pasaules spoguli viņi izvēlētajos cilvēkos radīja nepārvaramu vēlmi doties uz šo seno akmeņu krāvumu, druīdu svētvietu, debesu vērošanas vietu.
Viens no dieviem pārliecās pār akmens bļodu, ieskatijās spoguļūdenī un kaut ko klusi nomurmināja. Ūdens kļuva dzidrs un trauka dibenā bija sredzamas lodītes, kuras bija uz ieapaļā trauka apakšas izvietojušās izklaidus. Šis dievs izslējās un saskatījies ar citiem, skaļā un dobjā balsī izrunāja vārdus - Nāciet mūsu bērni, dievi jūs sauc. Pašā trauka centrā iemirdzējās kaut kas un lodītes izkustējās dodoties uz mirdzošo punktu.
OOC: Jūsu nākamis uzdevums ir doties uz Angliju - Stonhendžas kromlehu, kur jums visiem kopā jāsapulcējas(tā centrā). Drīkst arī iepazīties ar citiem. Un lūgtum neesiet lakoniski.
Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 02.01.2006 22:17
Robina pamodās no tā, ka viņai zvanīja telefons. Piegājusi tam klāt, sieviete ļoti miegainā balsī iešņācās telefona klausulē. Jā, kas ir? no tās atskanēja neapmierinātības pilna balss Kur Tu esi? Vai Tu zini, ka jau veselu pusstundu kavē? tā bija Viktorija- Robinas paziņa no avīzes. Vēl būdama ļoti miegaina sieviete ielūkojās pulkstenī pie sienas un atmiņā viss atausa un iespēra Robinai kā pa pieri ar bomi. Šodien bija pirmdiena! Ak mans Dievs, jau pirms gandrīz veselām 40 minūtēm bija jābūt avīzē un jānodod sagatavotais materiāls. Viņa bija gatavojusi interesantu pētījumu par Ķīnas mītiem par pasaules radīšanu.
Vika, ak debess, piedo man, lūdzu! Es jau skrienu! un, nometusi klausuli, Robina, cik nu varēja ātri, saģēŗbās un, pat nepaēdusi brokastis un neiedzērusi ikrīta kafiju, paķēra rokās savu darbu un izmetās no dzīvokļa.
Dažreiz sievietei patika, ka viņa neizmantoja sabiedrisko transportu un, ka viņai nebija mašīnas. Līdz savai darba vietia Robina aizkļuva pār desmit minūtēs un, iemetusies iekšā telpās, nometa visu uz Vikijas galda.
Te nu tu esi! sieviete izsaucās un nolūkojās, ka Robina iekrīt viņas krēslā. Tu apzinies, ka Tevi dēļ mēs aizkavējām avīzes izlaišanu? Tikai tā Tava stulbā pētījuma dēļ. Ja Tu nebūtu mana draudzene, Robin, tad.... Robina vainīgi uzlūkoja Vikiju un nomurmināja klusu atvainošanos.
Darba diena pagāja normāli. Avīze tika nosūtīta uz iespiešanu, Robina devās majās. Vakarā, sēžot pie kārtējā no darbiem, sieviete pārlapoja materiālus, kuri gulēja uz grīdas. Viņai patika strādāt tieši ta- kad apkārt bija radošais haoss, kurā visu vienmēr varēja sameklēt. Pēkšņi skatiens pievērsās kādam senam avīzes izgriezumam. Paņēmusi to rokās, viņa izlasīja virsrakstu: Stonhendža. Noslēpumainā druīdu svētvieta? Uzreiz prātā ienāca naktī redzētais sapnis.
Dīvains tas sapnis bija. Pat pārlieku. to nodomādama, viņa centās pievērsties savam darbam, taču domas visu laiku atgriezās pie sapņa. Beidzot atmetusi cerības kaut ko pabeigt, Robina piecēlās un piegāja pie loga. Ārā lija. Lietus lāses smagi sitās pret stiklu. Pūta ass vējš.
Varbūt man patiesi derētu tur kādreiz aizbraukt? Pagaidi, kapēc gan kādreiz? Tev tuvojas atvaļinājuma laiks. Brīvdienas. Kapēc reizē neapvienot patīkamo ar lietderīgo? Braukšu uz turieni! Jau rīt! sieviete pārsteigta uzlūkoja savu atspulgu. Vēl nekad nekas nebija izlemts tik ātri!
No rīta viņa iegādājās sev nākamo biļeti tuvākajam lidmašīnas reisam uz Angliju. Aizbraukšanas priekšvakarā, kad Robina sēdēja uz krēsla, pārdomājot, ko vēl vajadzētu ņemt līdzi ceļojumā, viņa iedomājās Tas būs jauks ceļojums...
Ar šādu domu prātā viņa arī iemiga...
Iesūtīja: Hilerija ; laiks: 02.01.2006 23:33
Tesa sēdēja lidostā, gaidīdama savu reisu un simtiem, tūkstošiem reižu sevi nolādēja. Pie sevis, protams. Pietika jau ar to, ka viņa pati sevi uzskatīja par jukušu, nebija nekādas vajadzības lai tā domātu arī citi.
Tesa bija pamodusies sešos no rīta. Pamodusies nebija īstais vārds, viņa gandrīz nemaz nebija gulējusi. Tikai visu laiku domājusi par to vietu. Par Stonhendžas kromlehu... vai kā nu īsti viņu sauca. Domājusi un... izdomājusi, ka uz turieni vajadzētu aizbraukt. Un uzreiz. Un Tesa aizgāja uz tuvāko banku, iztukšoja visu kontu, un, savākusi somā pirmās nepieciešamības lietas, aizbrauca ar taksi uz lidostu. Un nopirka biļeti uz Angliju.
Tik vienkārši.
Skaisti, vai ne?
Dažādas drūmas domas cita pēc citas līda viņas galvā.
Viss... ar darbu ir cauri... es viņus pat nepabrīdināju...
Viņa jau sen bija vēlējusies tikt prom no tā ūķa, bet... Tikai tad, kad būtu kaut ko atradusi vietā. Un neviens īpaši nekāroja ņemt darbā 18 gadus jaunu, ne visai pieredzējušu meiteni.
Un konts bija tukšs. Kad Tesa bija samaksājusi par biļeti, viņai bija palicis tikai nedaudz... knapi pietika biļetei atpakaļ un pāri palika tieši tik, lai varētu izvilkt kādu nedēļu... labākajā gadījumā...
Pēkšņi Tesas prātā iešāvās kārtējā sliktā doma:
Un ja Anglijā līs?
Tesa necieta aukstumu un slapjumu. Viņa dievināja sauli. Bet tas, kas viņai patika nebija galvenais. Galvenais bija tas, ka viņa nebija paņēmusi līdzi drēbes gadījumam, ja līs...
un pats sliktākais bija tas, ka Tesa vienkārši nespēja piecelties un atgriezt biļeti atpakaļ. Vienkārši nevarēja. Jo, lai cik ļoti viņa pašlaik ienīda Stonhendžu, kaut kas viņu neapturami turp vilka.
Kurā stulbā caurumā bija ielīdis mans prāts, kad es visu šito izdarīju?!!
Un tagad viņa sēdēja uz neērta krēsla, gaidīja savu lidmašīnu, un nolādēja visu pasauli, bet visvairāk no visiem - sevi.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 03.01.2006 10:19
Nākošās dienas vakarā, tieši tāpat pēc dežūras atgriezies pēc diviem pēc pusnakts, Ēriks atviegloti nometa savu somu uz krēsla. Pietiek! Viss... Beidzot būs miers. Kolēģis atgriežas rīt, vēlie vakari beigušies. Veselas divas nedēļas brīva laika! Pēkšņa impulsa vadīts viņš sodien bija pieteicis atvaļinājumu. Ērikam pat neienāca prātā, ka pie vainas vakarnakts sapnis, to saspringtas dienas gaitā viņš jau bija piemirsis.
Dušā viņš svilpoja jautru dziesmiņu. Brīvdienas! Tik labi, ka pat miegs vairs nenāk. Nolēmis paskatīties, kāds laiks paredzams kalnos, kurp viņš gribēja doties, Ēriks ieslēdza datoru.
Iskrējis cauri pāris ceļojumu lapām, viņš pēkšņi vienas augšpusē ieraudzīja reklāmu. Parastu banneri, kas vēstīja - lētas biļetes! Tikai šodien! Anglija, Skotija, Velsa. Un bannera vidū vīdēja Stounhendža, uzņemta brīdī, kad saule ceļas starp akmens stabiem. Itin kā neko neredzot, Ēriks brīdi blenza uz to, kas momentā atsauca atmiņā sapni, vai... varbūt ne sapni... Roka pati uzklikšķināja uz bannera, un Ēriks pat nepaguva saprast, kā tas notika, kad viņš jau bija iegādājies lidmašīnas biļeti (šodien!) uz Angliju un pasūtījis visas citas biļetes un ekstras, lai nokļūtu Stounhendžā.
Es taču esmu traks! Bet šī doma tikai uzjautrināja. Tas arī bija izaicinājums, tieši kā karājoties pie klints, kad pašam nav skaidrs vai tūlīt kritīsi jeb pēc brītiņa.
Izslēdzis datoru, Ēriks pavērās pulkstenī. Pusčetri naktī. Lidmašīna septiņos no rīta. Jātaisās! Priecīgi satraukts, viņš sāka krāmēt ierastās ceļojuma mantas mugursomā. Brīdi pasvārstījās - ņemt vai neņemt kāpšanas aprīkojumu, tad nolēma - ņemt. Tur noteikti arī ir labas klintis. Zābaki, neliela aptieka, daži instrumenti, ````šķe, nazis... vēl šis un tas. Viss! Viss kā parasti.
Vēl pēc pusstundas viņš jau bija ceļā uz lidostu. Laika tieši tik daudz, lai mierīgi visu izdarītu. Mašīnu atstājis stāvvietā un divām nedēļām, viņš izņēma savu biļeti un sāka gaidīt lidmašīnu.
Kā par brīnumu, itin nekas nekavējās un paredzētajā laikā Ēriks zem lidmašīnas spārna varēja vērot, kā tuvojas Londonas lidosta.
Turpmāk viņu gaidīja vieni vienīgi pārsteigumi. Viņš jau sen bija pieradis, ka nekas un nekad ar ceļojumu aģentūrām nav kārtība, ka nekad nekas nenotiek laikā, vienmēr kaut kādas ķibeles un aizķeršanās. Bet šoreiz viss gāja kā pa sviestu. Biļetes dabūja uzreiz, autobuss gāja laicīgi, pat ceļabiedri bija visi kā viens gauži patīkami. Visu ceļu, kamēr tūristu autobuss viņus veda uz Solsberijas līdzenumiem Dienvidanglijā, viņš pavadīja jautri pļāpājot ar jauka izskata ceļabiedreni, kurā izrādās, arī par visu vairāk vēlējās apskatīt Stounhendžu. Tā viņi abi prātoja, kas tas tāds - Stounhendža, - īsti ir, kam domāts, kam celts, atcerējās visas kādreiz dzirdētās hipotēzes par šo tēmu, līdz beigās pārgāja pie anekdotēm, jo tāpat ne viens, ne otrs par šo pieminekli neko prātīgu nemācēja pastāstīt.
(OOC - ja kāda dāma vēlas, viņa var izdomāt, ka viņa ir tā, kas runājas ar Ēriku. Es tāpēc nerakstu vārdus.)
Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 03.01.2006 14:40
Baiba pamodās apbrīnojami labā omā. Sapnis bija pazaudējis realitāti, bet brīnišķīgā lidojuma un viegluma sajūta bija palikusi.
Viņa dungodama darīja savus ikdienišķos darbiņus - apkopa, baroja un sukāja zirgus. Eh, cik labi būtu tur nokļūt patiesībā...
Šodien izjādes nebija paredzētas, tādēļ viņai būs vairāk brīvā laika... Derētu izravēt rožu dobi pie mājas - lai gan rudens jau ir pilnā sparā, bet tās tik zied un zied, nav lāga, ka nezāles apkārt.
- Brīt, Baib, ko t'tu tik jautra šodien? - viņu sveicināja Jānis - fermas līdzīpašnieks.
- Labrīt, labrīt, vai nav jauka diena, ko? Es šonakt tik jauku sapni redzēju - iedomājies, es biju aizlidojusi uz Angliju! - Baiba iesmējās.
- Ak t'tā? Nu t'tas tev būs pravietisks sapnis gadīj's. Man te atnāc' vēstul', ka tas Hamfrijs tak pārdos mums to bēr'. Bet tad pašiem vien viš ir jāved šurp. Un es grib, lai tu aizbrauc viņam pakaļ. Tev jau tā angļu mēl' labāk padod's un tavu uzvārd' viņ' ar tā neērmo kā manēj'.
Tā nu bija tiesa un taisnība. Jāņa uz vārds vija Vecjēģeris un ārzemnieki no tā prata uztaisīt visīstākos brīnumus, par ko lāga vīrs vienmēr ļoti dusmojās. Arī ar angļu valodu viņam gāja kā pa celmiem, tādēļ Baiba jau divas reizes, kad izdevās sarunāt tīršķirnes jājamzirgu iepirkšanu no ārzemēm, bija braukusi tos sagaidīt.
Hamfrija zirgu staļļi atradās Solsberijā, pavisam blakus Stounhedžai, un, ja Baiba visas lietas nokārtos gana ātri, viņai pilnīgi pietiks laika turp aizbraukt. Iekšā sakustējās kaut kāds aizdomīgs bailīgs kamoliņš. Tā nu gan ir sagadīšanās - sapnis, un tagad Hamfrija piekrišana... Viņi jau bija zaudējuši cerības iegūt zirgu par cenu, ko varēja atļauties, un še tev, Miķelson, vasarsvētki - brauc un ņem! Paga, paga, tai sapnī tak arī bija runa par svētkiem - par rudens saulgriežiem! Hm, bet kad tie ir? Jāpaskatās kalendārā. Vaimandieniņ, tak jau pēc trim dienām! Bet kā lai viņa tik ātri nokļūst uz Angliju? Nu labi, vīzas laikam jau nevajag, slava Ēes, bet mantas tak jākārto, un vispār... Bet kaut kas viņai iekšā uzstājīgi apgalvoja, ka, vai tur lūzt vai plīst, bet viņai jābūt Stounhedžā tieši rudens saulstāvju dienā.
Likās, ka nupat pasaule laikam ir izlasījusi Koelju un taisās sadoties rokās, lai Baibai palīdzētu. Jānis pateica, ka viņa var darba darīšanas apvienot ar savu atvaļinājumu, kas tika solīts jau kādu gadu, bet te visādi darbi,darbi... Bet ja jau nu reiz viņai tāpat jābrauc prom un palīgs jāņem, lai meitēns pabizo apkārt, pasauli apskatās. Un internetā Baiba, savām acīm neticēdama, izlasīja, ka nupat ir sākusies nedēļu ilga akcija - zemās cenas lidojumiem un Angliju. Viegli drebošu roku viņa paķēra telefonu, vairākas minūtes klausījās mūziku, kamēr dabūja savienojumu un pēc piecām minūtēm jau bija rezervējusi biļeti uz Londonu uz rītrīta lidmašīnu. Dzīvojot fermā, naudu nav, kur sevišķi daudz tērēt, un Jānis, smaidīdams ūsās par meitenes satraukumu un sārtajiem vaigiem, iedeva krietnu atvaļinājuma naudu. Juhū, viņa varēs uzdzīvot!
Baiba drudžaini kravāja ceļasomu. Maiņas apģērbs - viens siltam, viens - aukstam laikam, iešļūcenes un kleitiņa viesnīcai, dažādi higiēnas un skaistuma sīkumi, klade, kur pierakstīt savus piedzīvojumus, fotoaparāts, Cd pleijeris ar viarākiem folka diskiem, divas pudeles Latvijas Balzama - vienu uzdāvinās Hamfrijam, otru - tad jau redzēs, grāmata par Anglijas senvēsturi - lai ir ko palasīties, vēl šādi tādi sīkumi... sanāca paliela mugursoma.
Vēl lāga neticēdama tam, ka viss notiekošais ir patiesība, Baiba nākamajā rītā sēdēja blakus Jānim vecajā bobikā un kratījās uz lidostu. Atpakaļ nāksies braukt ar kuģi - zirgu tak lidmašīnā neievedīsi, vai ne? Jānis bija pielauzis Hamfriju, lai tas nogādā zirgu ar savu furgonu līdz kuģim, bet uz kuģa esot paredzēta vieta dzīvniekiem, un te, Rīgā, atbrauks pretī ar savu furgonu. Tā ka Baiba līdz zirga saņemšanai - un tas būs tikai pēc nedēļas - bija brīva kā putns gaisā.
Anglija sagaidīja Baibu ar siltu saulīti. Visu dienu un vakaru meitene pavadīja, klaiņājot pa pilsētu, bet nakti pārgulēja noplukušā viesnīcelē par tādu cenu, kas pašai likās astronomiska. Šitā viņai budžets drīz vien būs cauri. Biļeti ceļojumam un Stounhedžu viņa kādā tūrisma aģentūrā bija nopirkusi jau ierodoties Londonā.
Nākamajā rītā viņa paguva apmaldīties, bet tomēr laikus paspēja uz autobusu, kas devās tālajā ceļā.
Viņa iepazinās ar blakussēdētāju, kas arī ļoti gribot iepazīties ar šo seno pieminekli. Viņi pavadīja laiku interesantā diskusijā gan par Stounhedžu, gan senatnes pieminekļiem vispār. Meitene gan reizēm sapinās angļu valodas smalkumos, bet ceļabiedrs bija tik laipns, ka nelikās to ņemam vērā.
Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 03.01.2006 15:21
No rīta Robina pamodās ļoti agri. Jau 11 viņas lidmašīna izlidoja uz Angliju. Pārlūkojusi savu bagāžu un veikusi pēdējās atzīmes savā plānotājā, viņa uzzvanija Viktorijai un atvadījās no draudzenes teikdama, ka, ja tai ko vajag, atslēgas no dzivokļa būs pie nama pārvaldnieka.
Pēdējo reizi uzlūkojusi savu dzīvokli, sieviete izgaja no tā ārā un stāvēja pie durvīm, gaidot pasūtīto taksometru. Tas ieradās,p rotams, kā vienmēr nedaudz nokavēdamies. Iesēdusies tajā, Robina klusi sacīja šoferim : Uz lidostuun juta, kā sākas brauciens.
Lidosta bija cilvēku pilna. Izgājusi visas vajadzīgās pārbaudes, sieviete devās uz ieejas vārtiem, kur, uzrādīdama biļeti, devās talāk.
Lidmašīnas sēdvietas bija ļoti ērtas un Robinai bija paveicies: Viņas sēdvieta bija pie loga. Uzlikusi austiņas, kurās skanēja klusa un nomierinoša mūzika, sieviete iemiga, nemaz nepaguvusi īpaši izbaudīt ceļojumu.
Robina pamodās no tā, ka viņu kāds sauca.
Kundze, laiks celties, jūs te esat pēdējā! miegainajai sievietei sacīja stjuarte, laipnu smaidu lūkodamās uz viņu.
Vai, es ļoti atvainojos...Robina nosarka un izlīda no sava sēdekļa un, pamājusi sievietei un pateikusies, devās uz izeju.
Ar bagāžu nekādu problēmu nebija. Arī ar rezervēto numuru viesnīcā nē. Robina aizkļuva līdz tam bez nekādiem starpgadījumiem un vakarā, ielīdusi siltā vannā, sāka plānot rītdienas dienas grafiku. Protams, galvenajā vietā programmā bija Stonhendžas apmeklējums...
Iesūtīja: fijusska ; laiks: 03.01.2006 17:31
Kaira nogurusi piecēlās, un saparata, ka iemigusi guļot dīvānā. Viņai uzmācās neparasta sajūta redzēt kaut ko senu, varbūt tas palīdžetu sagatavoties rakstam? Viņa atcerējās tiko redžeto sapni, kaut kas līdzīgs, kas vinai rēgojās pirms iemigšanas. Viņa atcerējās senas akmens celtnes, nē daudz lielu akmeņu, akmens, zeme, senvieta.Kaut kur likās pazīstama. Nē, bet tā nebija pils Kaira nodomāja. Kaut kur es jau to esmu redzējusi
Viņa rakājās pa avīžu izgriezumiem, žurnāliem, pāršķirstija tuvākās grāmatas, lai varētu noskaidrot, kas ir sapnī redžetā vieta. VIņai tas noteikti bija jānoskaidro. Kaut kādi nezināmi spēki lika to noskaidrot.
Ir, beidzot! Kaira nodomāja, viņa turēja rokās enciklope'diju ar senajām vietām. Stounheidža, kā gan man tas ātrāk neienāca prātā?
Kaira sameklēja telefonu un uzspieda Džona nummuru.
-Sveiks, Džon, te es, Kaira, rīt no rīta lidoju uz Angliju, pētījuma vajadzībām. Man ir radusies lieliska ideja. ! Kaira steidžigi iebļāva klausulee savam darba devējam.
-Bet, bet... - klausulē atskanēja balss.
-Nav laika paskaidrot! - Kaira sacīja, un nolika klausuli. Viņa tik ļoti gribēja tur nokļūt, likās kāds nezināms spēks viņu tur vilina. Par rakstu, tā bija tikai aizbildināšanās. Bet laba aizbildināšanās. Pie reizes viņa varēs pati apskatīt visas pilis, kas bija Anglijā, un pie reizes nofotogrāfēt. viņa steidzīgi sāka kravāt somas, lai rīt agri no rīta varētu sēsties lidmašīnā. Vēl jāpasūta biļete.. ak cik daudz bija jāizdara.
Iesūtīja: Nostariel ; laiks: 03.01.2006 18:37
No rīta, pavisam svaigs un spirgts viņš devās uz prāvu, tomēr joprojām mocīja nelāga priekšnojauta. Tā pati, kas bija vakar viņu bikstījusi pirms gulētiešanas. Galīgi aizdomājies viņš Romas satiksmes pilnajā ielās, gandrīz notrieca kādu gājēju, tomēr galu galā pavisam veiksmīgi tika līdz Tiesu namam.
Pēc pāris garām un saspringtas bļaustīšanās pilnām stundām Kvints bija vinnējis prāvu savai klientei par labu. No Tiesu nama viņš izgāja nervozi smaidot. Šī bija lielākā un izšķirošākā prāva viņa karjerā, kuras gatavošanai viņš bija ziedojis daudz laika un spēku, tagad visam vajadzēja vērsties uz labu.
Vajadzēja. Bet nekas nevērsās uz labu. Viņš saļima turpat uz Tiesu nama kāpnēm.
Nākamajā mirklī Kvints atjēdzās kādā no Romas labākās slimnīcas palātām.
-Kas notika?-
-Tikai pārpūle, tikai pārpūle.-
Medmāsa attrauca.
-Jau pēc pāris stundām es jūs varēšu izrakstīt.-
Medmāsa noteica.
-Kas notika?-
-Jūs paģībāt uz Tiesu nama kāpnēm, tā.. Tagad ja nemaldos jums ir viesi..-
Medmāsa noteica un norakstījis mērījumus no aparātiem izgāja.
-Mr Pārkinson..-
Iekšā ienāca Juristu kompānijas īpašnieks un pasniedza kādu aploksni Kvintam.
-Kas tur ir? Jūs taču mani neatlaižat?-
Aleksandrs aizdomīgi noprasīja.
-O nē, protams, nē. Kādēļ gan? Jūs tikko vinnējāt gadsimta prāvu!-
-Ko tad tas nozīmē?-
-Nu, Jūs esat mūsu labākais jurists, bet miris jūs mums nekādi nenoderēsiet, līdz ar to, pirms kļūstat par partneri firmā, pēc šīs veiksmīgās prāvas mēs jūs sūtam atvaļinājumā!-
-Atvaļinājumā? Kad? Tagad? Kādēļ?-
Kvints pārsteigts prasīja galu galā iejūtība biznesa pasaulē bija sveša lieta. Pirmītējo reibumu viņš jau bija aizmirsis, vien dažas malas viegli sūrstēja, galu galā, kāpnes nebija tā ērtākā krišanas vieta.
-Tagad, tūlīt kā jūs izrakstīs no slimnīcas, jums vakarā ir lidmašīna, kas jūs nogādās Anglijā.-
-Anglijā?-
-Jā, ārsts ieteica jums apmeklēt vēsāku klimatu, pie tam, tur ir daudzi kultūras pieminekļi..-
Stounhedža..
Kvints nodomāja tālāk laižot gar ausīm firmas bosa sakāmo, kurā viņš gari un plaši un formāli pieklājīgi izklāstīja kālam Kvintam labāk pamest Romu uz kādu laiciņu.
Cik gan dīvaini viss bija sakritis? Kvints vēl nekad mūžā nebija ievietot slimnīcā pārpūles dēļ.. Vismaz viņš nespēja atcerēties nevienu tādu reizi. Galu galā viņš bija jauns, spēcīgs un vesels, vismaz viņš tā domāja.
Tā, kā viens no priekšnosacījumiem, pirms stāšanās jaunajā amatā bija šis atvaļinājums Kvints sevišķi nepretojās, lai arī viņam nepatika slaistīties, viņš negrasījās par to strīdēties. Vakarā viņš domīgi kravāja somas nespējot norakstīt pēdējo dienu savādos notikumus pie vienkāršas sagadīšanās.
Būtu pārlieku rupja spriedelēšana neņemt to visu vērā, bet mēģinot izprast, kas par lietu var sajukt prātā, tādēļ viņš nolēma rīkoties vienkāršāk.. Aizbraukt līdz pašai Stounhedžai, ja reiz viņš būs Anglijā.
Anglijā viņš ieradās agri nākamajā dienā, kā nekā lidmašīna no Romas izlidoja neilgi pirms pusnakts.
-Smalks, birokrātisks triks, kā izdabūt mani laukā no Romas..-
Viņš nobubināja iekāpjot lidmašīnā un uzsmaidot Stjuartei.
Nu ko.. Stounhedža, es nāku.
Viņš pasmaidot nodomāja. Viņš neticēja, ka notiks kas sevišķs, ja viņš arī aizies līdz Stounhedžai, tomēr pēdējo dienu dīvainie notikumi bija modinājuši viņa ziņkāri.
Viņa īslaicīgais un neparedzētais atvaļinājums grasījās ilgt nedēļu. Stāvot pie loga savā prestižajā lauku viesnīciņā viņš lūkojās ārā, kur ausa saule un nolēma apmeklēt Stounhedžu.. Uzreiz pēc tam, kad izgulēsies, ja reiz ārsts iesaka mieru, tad mieru, lai gan viņš neuzskatīja nedz savu sirdi, nedz nervus par vājiem.
-Dīvaini.-
Viņņs vēl nomurmināja pirms likšanās gulēt.
Iesūtīja: Nero ; laiks: 03.01.2006 21:49
OOC: Mazliet atgādināšu - jums visiem jābūt pie paša veidojuma klāt. Ceru, ka nekavēsieties ar pārāk daudzu rakstu iesūtīšanu, jo biju ATD pavedienā minējis, ka 2.postā jums jātiek līdz Stounhendžai.
Iesūtīja: Hilerija ; laiks: 03.01.2006 22:18
Tesa stāvēja, atspiedusies pret... akmeni. Stounhendžas akmeni.
Es esmu nojūgusies... galīgi slima... iztērēt visus savus ietaupījumus... akmeņu dēļ...
Ko nu tur noliegt - majestātiski gan tie izskatījās...
No majestātiskuma es nebūšu pāēdusi... un īri nenomaksāšu...
Atlidojusi uz Angliju, Tesa ar vilcienu pa taisno devās uz Stounhendžu. Nakti pavadīja mazā viesnīciņā.
vismaz gulta tur bija labāka nekā mājās... - meitene pie sevis nosmīnēja.
Un nākamajā dienā viņa devās uz šejieni. Uz šo maģisko vietu, par kuru viņa domāja jau divas dienas...
un nu... tagad es stāvu kā tāda muļķe, bez graša kabatā... un nez ko vēl gaidu...
Tesa smagi nopūtās un noslīga zemē. Viņa palika tur sēžam, atspiedusies pret akmeni.
Kāpēc es vienkārši netinos prom no šejienes? viņa domāja, bet nespēja rast atbildi uz būtībā vienkāršo jautājumu.
Iesūtīja: fijusska ; laiks: 03.01.2006 22:43
Kaira ielidoja Anglijā nākamajā dienā, bija pēcpusdiena,akd ivņa bija sameklējusi atrašanās vietu, un ceļu, kā nokļūt līdz Stounheidžai.
Viņa pa gabalu ieraugot lielos akmeņus sajuta dīvainu nojausmu. Tie lika viņai satraukties. Piegājusi klāt varenajai celtnei viņa bija sajūsmā, cik tā ir liela. Pagājusies gar to, viņa izbrīnā ieraudzīja kādu sievieti atspiedušos pret Stounheidžas akmeni. Tas Kairu patiešām pārsteidza. Viņa nebija gaidījusi te envienu satikt, ja nu kādus tūristus, bet atrada viņa tikai te vienu sievieti.
-Ē, atvainojos, vai es neiztraucēju? - Kaira centās uzrunāt sievieti, -Sveiki! viņa atcerējās par pieklājību. Lai cik tas dīvaini nebija, viņa jau sāka pierast, ka te nav vienīgā.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 04.01.2006 09:28
Nelielajā, tūristiem rezervētajā viesnīciņā bija mājīgi un patīkami. Mierīgi. Ceļabiedri tiešām izrādījās ideāli - nekāda trokšņa, viss klusi. Šonakt ķirurgs bija pamodies vienu vienīgu reizi - tikai tik daudz, lai apgrieztos uz otriem sāniem un caur puspavērtiem plakstiņiem pa aizkaru spraugām paspētu saskatīt, cik ārā ir lielas un spožas zvaigznes.
Tagad, kopā ar citiem tuvojoties Stounhendžai, Ēriks bija gluži apmierināts ar šo ceļojumu. It īpaši viņam patika, ka vakardienas interesantā sarunu biedrene, nez, kā viņu sauca? tērzēt bija tik interesanti, ka to viņš bija aizmirsis pajautāt, nejēga tāds! un pats arī nebija stādījies priekšā... arī šorīt sēdēja blakus autobusā, braucot uz paredzēto apskates objektu.
Izskatījās, ka šorīt viņi ir pirmie cilvēki, kas ierodas apskatīt Stounhendžu, vismaz, tas bija pirmais autobuss vēl tukšajā stāvvietā. Kamēr autobuss iekārtojās vietā, un pasažieri taisījās izkāpt, Ēriks nolēma labot savu kļūdu.
Es esmu bijis tāds aizmārša, ka neesmu pateicis savu vārdu! viņš uzsmaidīja, jau izkā```` un galanti padodams roku izkāpjošajai sarunu biedrei
Mani sauc Ēriks Boije, esmu no Zviedrijas. Un no kurienes jūs esat?
Tālāk viņi gāja blakus.
Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 04.01.2006 10:28
- Ak, vai,es taču arī esmu aizmārša! Esmu Baiba Kalniņa, no Latvijas, sanākam teju vai kaimiņi, - viņa pasmaidīja. Savu vārdu viņa izrunāja skaidri un teju vai pa zilbēm, zinādama, ka ārzemniekiem tas parasti sagādā grūtības.
- Es esmu drusciņ satraukusies, - viņa nez kāpēc mulsi atzina.
- Pie mums nav tik senu kultūras pieminekļu, un citur es arī neesmu tik senās vietās bijusi.
Viņi bija izgājuši cauri vārtiem un tuvojās Stounhedžai. Baiba varēja tikai sajūsmā pavērtu muti skatīties uz lielo, mūžseno veidojumu. Patiesi, diženums un miers, gluži kā sapnī...
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 04.01.2006 11:18
- Baiba, - ar šo vārdu viss vedās labi, - Kalnina, - vārda galotne nekādi negribēja izrunāties pareizi, bet tuvu jau bija.
- Prieks iepazīties! Tiešām sanākam kaimiņos.
Ēriks pārmeta mugursomu uz otru plecu. Un kāpēc es to neatstāju autobusā? Tagad jāstaipa bezjēgā, viņš pie sevis nosodījās, bet tad varenais skats novērsa domas no tādiem nesvarīgiem sīkumiem kā lieka mugursoma. Viņš pat iedomāties nevarēja, ka Stounhendžas akmeņi ir tik augsti! Fotogrāfijas ne gluži meloja, bet priekšstatu par īsti pareizu mērogu arī nerādīja.
- Ziniet, es, nez kāpēc, arī! - Ēriks nopietni atzinās, veroties uz diženajiem akmeņiem. Ejot cauri ārējā apļa lielajiem vārtiem, viņš, tāpat vien, iekšēja impulsa dzīts paskatījās augstāk uz stabu, kas veidoja vārtu labo pusi un apstulba. Re! Tas izcilnis un tas, acis ceļoja augstāk, un tas! Tieši tādi un tieši tajās vietās, kā sapnī! Kā tad viņš to varēja nosapņot, ja nekad tuvumā šos akmeņus nebija redzējis!? Dīvaini, vai, kur dīvaini!
Viņš pielika soli, lai panāktu Baibu, kas gāja uz iekšējā pakavveidīgā apļa centru.
Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 04.01.2006 18:01
Nākošajā rītā Mika pamodās ļoti vēlu. Bija teju pusdienlaiks un viņas vēders nežēlīgi kauca, bet viesistaba prasīt prasījās pēc uzkopšanas. Un tad vēl mazais Vau bija pārsplēsis naktī uzsviesto spilvenu un izmētājis pa visu piedrazoto grīdu spalvas, kas tagad bija salīdušas itin visur, arī iepriekš 'piegānītajā' palmā.
Šausmas, Vau, tu esi īsts mēslu pavēlnieks! meitene žēlojās, dzītama suni laukā no telpas, kas izskatījās kā pēc kara.
Nu, ja. Kāds suns, tāds saimnieks. sekoja klusa piebildīte un dzīvieciņš bija jau pa durvīm laukā.
Mika aizcirta tās un atslīga pret sienu.
Mēslu čupa. Viena liela mēslu čupa. Piezvanīšu kaut kam, lai sakopj. Pati došos brīvdienās, uz Stonhendžu, ar tēvoci. Viņš jau sen kā gribēja ar mani kaut kur aizbraukt, tikai... tās viņa briesmīgās meitas. Un SIEVA! Murgu murgs. japāniete nodomāja un sāka meklēt mobilo telefenu pa visu šo pamatīgo jezgu.
Viss tika sarunāts diezgan aši un jau vakarā lielā Nakamashi ģimene un Mika devās ceļā.
Ai, ko tad tu tā izlēmi piepeši, Mikucīt? viss mūždien bija jāzina tēvoča Kiko sievai, amerikānietei Džesikai- padzīvojušai, bagātais aktrisei, kuras balinātie mati likās kāpjam debesīs kā mākoņi.
Ai, ko tad jūs tā jautājat piepeši, Džesikas kundze? Mika tikpat cukursaldā tonī attrauca un nobolīja šokolādesbrūnās actiņas. Šis grasījās būt lielākais murgs pasaulē. Līdz Stonhendžai. Tur Nakamashi grasījās viņu vienkārši izmest un atstāt autostopu varā, jo paši devās uz Liverpūli, kas nu galīgi nesanāca pa ceļam.
Džesika arīdzen nobolīja acis un pievērsās saviem šmurgulīgajiem bērniem, kas cūcībā varēja sacensties ar mazo sunīti Vau, kas tagad nīka atstāts kaimiņa varā.
Manas saulītes, jūs varat kādreiz arī nekasīties? Mēs tūlīt būsim viesnīcā. Kiko nomurmināja, ieskatīdamies spogulī un strauji pagrieza stūri pie norādījama uz apmešanās vietu.
Viesnīca bija jauka un mājīga, tomēr Mikai, protams, bija gadījusies tā 'jaukākā' istaba. Maza un saspiesta, ar divām mēbelēm- gultu un melnbalto televīzoru. Turklāt pa logu caur laika sagrauztajiem aizskariem spīdēja oranža neona gaisma no viesnīcas reklāmas.
Protams, mazā japāniete neizgulējās. Un visu vēl sliktāku darīja tas, ka nākošajā rītā viņas brokastīs iespļāva Nakamashu jaunākā atvase Džeina, kurai bija tikai pāris gadiņi.
Tante Mika dusmīga! meitēns vēl nospiedzās, līdz tika maigi apslāpēts ar pamatīgu Coca Colas devu no tētuka.
Netālu no Stonhendžas Miku izsvieda un tālāk vairākus kilometrus viņa soļoja kājām. Nogurusi un lādēdamās, meitene nonāca pie sava mērķa pavisam dīvainā laikā. Šeit jau bija pāris cilvēki.
No somas izvilkusi fotoaparātu, viņa sajūsmā iekliedzās un aizmirsusi visas pēdējā laikā raizes, metās akmeņiem pa vidu, lai fotogrāfētu (japāņiem ļoti raksturīgaiezīme- visu laiku fotogrāfēt), nelikdamās ne zinis par cilvēkiem, kas 'ielīda' kadrā. Galvenais, ka skaistums nobildēts un viss.
Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 04.01.2006 18:54
Robina klusā un ierīgā solī, protams, ar savu kameru, devās uz priekšu. Viņa bija nonākusi īstajā vietā: Stonhendžā. Patreiz gna izksatījās, ka šeit neviena no gidiem nav, tikai tuvumā sarunājās pāris cilvēki. Nelielā apjukumā piegājusi pie tiem, Robina nosarka un vērsās pie vīrieša, runādama angliski.
Erm, labdien. Piedodiet, ka patraucēju, bet man nav ne jausmas, tāpēc es jautāšu, vai Jūs esat šīs vietas gidi vai tikai tūristi? sieviete uzlūkoja vīrieti un pēc tam viņas skatiens pievērsās sievietei.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 04.01.2006 20:16
- Labdien, - Ēriks atņēma, uz brīdi novēršoties no akmeņu apbrīnošanas. Kāda savāda seja! Īpatnēja.
- Nē, mēs neesam gidi, tikai ziņkārīgie. Un te ir ko redzēt, vai nav tiesa?
Viņš pārlaida acis kromleham, un, pilnīgi negaidot, pamanīja, ka pie viena no ārējā apļa akmeņiem, šķiet, ir vēl divi cilvēki.
- Re, Baiba, - viņš uzrunāja latviešu meiteni, rādīdams ar roku, - paskat! Tur vēl kāds ir, bez tās mazās ņiprās japānietes, kas te tādu brīdi jau moca savu kameru!
Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 04.01.2006 20:22
Robina pamāja. Arī viņa, aiz tīras ziņkārības, palūkojās vīrieša norādītajā virzienā. Tātad, viņi te viss nebija trīs, bet vairāki?! Interesanti.
Starp citu, atļaušos stādīties priekšā... sieviete, kura parasti centās ar visiem uzturēt draudzīgas attiecības un iegūt pēc iespējas vairāk pasmaidīja. Esmu Robina. viņa sacīja.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 04.01.2006 20:33
- Priecājos iepazīties. Mani sauc Ēriks, bet tā ir Baiba, - jaunais ķirurgs laipni pasmaidīja, iepazīstinot abas meitenes un stādoties priekšā pats.
Viņi visi trīs stāvēja centrālā pakava vidū, gandrīz pašā vidū.
Iesūtīja: Hilerija ; laiks: 04.01.2006 21:10
Tesa iztrūkās no savām domām. Viņa paskatījās uz augšu un ieraudzīja kādu nepazīstamu seju.
Ēēēē... čau! viņa piesardzīgi sveicināja.
Vai arī tu esi šeit pateicoties sapnim? viņa pajautāja, domādama to kā joku, bet tūlīt pat to nožēloja.
ak dievs... vai man tiešām ir jārada par sevi tāds iespaids, it kā es būtu nojūgusies... stāstu svešiniekiem par saviem sapņiem... idiote!!!
Ēm, es gribēju teikt - vai tevi arī vilina neparasto akmeņu valdzinājums? viņa pārjautāja, izmisīgi smaidot.
Vispār neņem mani īpaši vērā - esmu neizgulējusies.
Tātad - no kurienes tu esi?
Tesa paskatījās apkārt un pamanīja, ka šeit ir saradies diezgan daudz cilvēku.
Iesūtīja: Nero ; laiks: 05.01.2006 13:17
OOC: tātad pievienojam Emo doll.
Kādā brīdī, kad dievu nebija tuvumā akmens traukam, pie tā pielavijās, kāds mazais dieviņš, jebšu enģelis, kuram arī sagribējās uzspēlēt šo dievu aizsākto spēli. Viņš paņēma lodīti un devai tai spēku
* Kas no pareģu zemēm nācis, tam lai nākotnei atklāties spēt. Emo Doll
To pateicis viņš iemeta lodīti traukā.
Iesūtīja: Nostariel ; laiks: 05.01.2006 13:36
Nākamajā rītā, jebšu precīzāk jau dienā, KVints piecēlās, pabrokastoja un nolēma vienreiz apslāpēt to nemieru, kas viņā mita un beidzot doties apmeklēt Stounhedžu.
-Ārprātīgas muļķības tīties ārā no mājas, lai sekotu sapnim! Es būtu varējis palikt un veseļoties..-
Viņš neapmierināts bubināja un iekāpa taksometrā, kuru viņam bija izsaukusi viesnīca.
Pēc neilga brītiņa taksometrs bija viņu pievedis bie Stounhedžas.
-Lieliski, te ir vēl tūristi! Cilvēki, kas grib šo murgaino akmeņu krāvumu apmeklēt, bet man tagad bija jāparaksta līgums par partnerattiecībām.-
Viņš īgni bubināja un samaksājis izkāpa no transporta un lēnā, nesteidzīgā solī devās tuvāk drupām, altārim, vai vēl kā nu var saukt to murgu par kuru lielākā daļa pasaules bija stāvā sajūsmā.
-Ikviens tēlnieks var uztaisīt ko labāku.-
Kvints pavīpsnāja, viņš nekad nebija bijis sajūsmā par mākslu vai vēsturi - modernisms, tas jā.
Iesūtīja: Hilerija ; laiks: 05.01.2006 13:55
Tesa nemaz netaisījās pieslieties kājās, kaut gan no malas viņa droši vien izskatījās dīvaini.
Pēkšņi viņa pamanīja, ka ierodas vēl viens tūrists. Viņam nebija diez ko laimīga sejas izteiksme.
Ha... es jau domāju,ka esmu vienīgā tāda, kurai šī vieta diezkā nepatīk...
Viņa nožāvājās un atkal iedomājās, ka vajadzētu iet prom, nevis bezmērķīgi te sēdēt.
Tomēr nepameta dīvaina sajūta - kaut kas šeit tūlīt notiks. Kaut kas dīvains.
man jāaiziet pie psihiatra... es jūdzos...
Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 05.01.2006 15:15
Lai gan Baiba pieklājīgi smaidīja un centās klausīties, ko saka apkārtējie, viņai nekādi neizdevās koncentrēties. Kaut kā pārāk daudz cilvēku. Te vajadzētu pastāvēt vienam, nu, varbūt divatā vai trijatā, pašā apļa centrā vai varbūt nedaudz nostāk - viņai likās, ka centrā drīkstētu stāvēt tikai kāds... varens... virspriesteris, vai? Vai arī aplī, jā, ja daudzi, tad aplī, kā paši akmeņi nostājušies. Vajadzētu mierīgi un nesteidzīgi apiet aplim apkārt, gribētos noglāstīt katru akmeni, izjust siltās ādas pieskārienu vēsajam akmenim... sarast ar šo vietu... Viņa izjuta godbijību pret seno svētvietu, jā, viņa nešaubījās, ka te ir bijusi svētvieta. Mazā japāniete ar savu aparātu viņu kaitināja, bet Baiba centās apspiest šīs jūtas - no tā jau nekas nemainīsies, ko Dievs nav devis, aptiekā nenopirksi, viņa pavīpsnāja. Ēriks, šķiet, daudz labāk izprot šīs vietas valdzinājumu. Nu ja, kaimiņi tak, arī izjūtas līdzīgas - nu jau Baiba ironizēja pati par sevi.
Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 05.01.2006 17:58
Mika nozibsnināja vienreiz, otreiz, trešoreiz... līdz pamanīja kādas tūristes neapmierināto seju. Viņa apburoši pasmaidīja, piesoļoja tai tuvāk un, viegli spēlēdamās ar aparāta siksniņu, sacīja:
Pardon, tas tāds ieradums. Lai ir vismaz, ko radiem parādīt.japāniete runāja ļoti skaidrā, viegli saprotamā angļu valodā- tātad īsti no Japānas viņa nebija.
Nu, bet protams... kādi tur radi- niknā tante Džesika un bailīgais trušelis Kiko. Jā, vai maz tādus cilvēkus var nosaukt par radiem? meitene nobolīja actiņas un vēlreiz nofotogrāfējusi latvieti, iesmējās:
Bet jūs jau viņus nepazīstat.
Un pēc tam iestājās visai neveikla pauze, ko pavadīja viņas burvīgais smaids.
Starp citu, mani sauc Mika! Un jūs? japāniete stādījās priekšā, pasniedzot otrai tūristei roku. Ja nožēlo savus vārdus- muldi vien tālāk, lai tie iepriekšējie aizmirstos- tāds bija meitenes moto.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 05.01.2006 19:39
Ēriks bija pagājis nedaudz nostāk. Viņam gribējās labāk apskatīt centrālo pakavu veidojošos akmeņus. Tādi milzeņi! Trīs vārti no pieciem vēl stāv, spītējot laika vējiem. Viņš, piestājies cieši pie viena zilā akmens monumentālā menhīra, paskatījās uz augšu. Tad, lēni velkot ar pašiem pirkstu galiņiem pa akmeni, apgāja tam apkārt. Cik dīvaini! Un tāda sajūta, ka viņam te ir īstā vietā. Īstais laiks un īstā vieta. Atvadījies, un citu vārdu viņš neatrada, no šī giganta, Ēriks gāja pie nākamā. Tad vēl viena un vēl. Un ar katru apieto akmeni augtin auga sajūta, ka, no šī, galvenā laukuma nevajag iet prom. Uh! Dīvaini! Pat vairāk kā dīvaini!
Apgājis pilnu apli, viņš vēlreiz devās uz pašu centru, kur joprojām stāvēja Baiba un Robina, kurām tagad bija piebiedrojusies nerimtīgā japāniete.
Sveicinot pamājis vēl nepazīstamajai meitenei ar galvu, viņš vērsās tieši pie latvietes.
- Baiba, vēlies kaut ko interesantu redzēt? Nāc, - viņš aicināja.
- Tur, uz viena no akmeņiem ir seja, - Ēriks turpināja, paskaidrodams, - tāda nopietna, liela. Skatās projām no šejienes. Nāksiet apskatīties?
Iesūtīja: Hilerija ; laiks: 05.01.2006 19:55
Pēkšņi gaisu satricināja mobilā telefona signāls.
I cannot take this anymore
I'm saying everything i said before...
Tesa satrūkās, sākumā nesaprazdama, kādā veidā Anglijā, pie tam Stounhendžā, var skanēt Linkin Park. Tad viņa attapās un izvilka no kabatas savu mobilo. Uz displeja mirgoja uzraksts Sems.
Atvaino! viņa noteica meitenei, ar kuru runāja.
Tesa nopūtās un nospieda taustiņu.
Jā, Sem?
Tesa, kur, pie velna, tu esi?!! Tu taču zini, ka mums šomēnes ir klientu pieplūdums!
Ē.. Sem... viņa mēģināja saudzīgāk pateikt patiesību.
KUR TU ESI?!! viņš jau bļāva.
Es esmu.. Anglijā... Tesa saņēmās.
KUR?! Ko tu dari Anglijā?
Sem... man vajadzēja... es... man bija neparedzēti apstākļi.
Neparedzēti apstākļi?? Tūlit pat brauc atpakaļ! Lai tu vakarā būtu šeit! Savādāk...
Bet Sem! Tas nav iespējams! Es nevaru vakarā būt Ņujorkā! Tesa mēģināja, taču bija par vēlu. Viņš jau bija nolicis klausuli.
Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 05.01.2006 21:56
Robina pamāja un, iepazinusies vismaz ar kādu, devās pati savās gaitās apkārt megalītiskajiem akmeņiem, aplūkojot katru centimetru un, tā kā nebija neviena, kas būtu varējis to viņai aizliegt, fotogrāfēja uz nebēdu, vērodama ik pa laiku tos pārējos cilvēkus un pie sevis prātodama, kāds gan ir iemesls, kāpēc viņi šeit ieradušies un, kāpēc šeit bija, kā izskatījās, tikai tūristi un neviena gida?
Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 05.01.2006 22:56
- Baiba, - meitene paspieda pasniegto roku, pie sevis kārtējo reizi nobrīnīdamās par ārzemnieku modi - par visu varīti censties iepazīties ar visiem apkārtējiem. Viņas latviskā atturība liedza to uztvert kā pašsaprotamu. Un ko teikt tālāk? Par laimi, viņu izglāba Ēriks. Baiba pateicīgi viņam uzsmaidīja, atvainojās japānietei un devās Ērikam līdzi:
- Jā, protams, ka nākšu! Seja - es par to nebiju lasījusi!
Iedama garām vienam no centrālajiem akmeņiem, viņa nenoturējās, vieglā glāstā nepārlaidusi roku pār pelēko milzeni. Tuvumā šie akmeņi lika gandrīz vai notrīsēt - tik niecīgs un īslaicīgs likās cilvēka mūžs šīs varenības priekšā.
Iesūtīja: Hilerija ; laiks: 05.01.2006 23:08
Tesa sēdēja, galvu nodūrusi.
Viss... ar darbu ir cauri... tātad arī ar naudu... un viss tikai manis pašas dēļ... cik gan stulbam cilvēkam jābūt, lai pamestu visu - darbu, mājas... stulba, nenozīmīga sapņa dēļ.
Tesa redzēja, ka viens no tūristiem centīgi staigā ap akmeņiem un tad pasauca pie sevis vēl vienu tūristi.
Njā... izklaidējas... viņa indīgi nodomāja tiem, kam ir nauda, tie jau var.
Viņa tikai cerēja, ka tie divi nepievilksies pārāk tuvu viņai.
Iesūtīja: fijusska ; laiks: 05.01.2006 23:21
Kaira pievērsās atkal jaunajai sievietei, kuru bija uzrunājusi. Viņa uz nelielu brīdi bija aizsapņojusies.
-Ē, vai tevi arī šeit šur vilināja? viņa izbrīnīti vaicāja.
Zini, tad man arī bija tāda sajūta, ka nez kas lika man atbraukt, labi ka man bija aizbildinājums labs, lai es te atbrauktu. - Kaira sāka runāt. Viņa negribēja apgrūtināt jaunsatikto, bet kad viņa sāka teikt par vīzijām un vilināšanu, tad tā vien kaut kas lika visu pateikt , izstāstīt.
-Man bija dīvaina sajūta, pirms braucu šeit, man likās, ka es šo vietu redžeju jau iepriekš, bet sākumā man likās, ka tās ir tikai galvassāpes. sieviete saprata, ka ir pārlieku aizrunājusies.
es laikam aizmirsu par pieklājību. Mani sauc Kaira Andersena. Esmu no Norvēģijas. viņa sacīja.
Iesūtīja: Hilerija ; laiks: 05.01.2006 23:28
Tesa klausījās ar pavērtu muti. Pēkšņi aizmirsās visas problēmas.
Tesa Džokinsa... Ņujorka... viņa piesardzīgi teica.
Tu nopietni? Es domāju - par to iepriekšredzēšanu. es šo vietu redzēju sapnī... un uzreiz devos šurp... pati uz sevis dusmodamās. Bet tas ir garš stāsts. Gan jau kādreiz pastāstīšu. viņai nez kāpēc likās, ka šī nav vienīgā reize, kad viņa redz Kairu.
es tā prātoju... vai no diviem cilvēkiem iznāk masa?
Iesūtīja: fijusska ; laiks: 05.01.2006 23:42
Masa? Kaira nedaudz izbrīnīta pārvaicāja Nedomāju viss, bet tas atkarībā kā tu to domā.viņa turpināja. Tad viņa sāka pārdomāt šo to.
Vai tev neliekas dīvaini, ka mēs abas šo vietu iepriekš kaut kā esam redzējušas? Tas šķiet dīvaini, es pat teiktu biedējoši. sieviete noskurinājās.
Šie akmeņi ir milzīgi. Nemaz nebiju tos iepriekš redzējusi, tik vien kā bildēs. Domāju, ka tie ir mazāki.. Kaira prātoja. Tu esi tos redzējusi iepriekš dživē? Es gribēju teikt, esi te bijusi jau?
Iesūtīja: Hilerija ; laiks: 05.01.2006 23:47
Nē, ja neskaita sapni....
Par to masu es vaicāju tādēļ, ka domāju par masu psihozi. Bet no diviem cilvēkiem laikam masa neiznāk! viņa pasmaidīja.
Un tu? tu šeit esi pirmo reizi? Tesa vaicāja.
Bet tas tiešām ir dīvaini... Mēs abas... atbraucam... pēkšņi... sajūtu dēļ. Tu taču piekritīsi, ka bieži kas tāds nenotiek!
Tesa paskatījās uz sievieti un nolēma, ka viņai var uzticēties.
Piesēdi!viņa paplikšķināja pa zemi sev blakus. Tas ir biedējoši Tesa klusi teica.
Iesūtīja: fijusska ; laiks: 05.01.2006 23:57
Kaira nosēdās zemē. Tas bija tik nomierinoši. Zemē viņa atkal sajutās kā mājās. Varbūt vēl lidojuma ietekmē. Sievietes acīs varēja redzēt neizpratni un izbīli.
Tas tiešām ir dīvaini. Un nedomāju, ka tā katram notiek. Un biedējoši tas nu ir ļoti. Es pat teiktu, ja mani kaut kas šeit neturētu, tulīt aizbēgtu. Kaira sacīja.
Kā tu domā, ja nu ir vēl cilvēki, kam rodas tādas pašas sajūtas? Tu nezini nevienu tādu? Es domāju, tas vismaz liktos mazāk traki, ja tikai mums divām tā būtu. Un kad tu sāki runāt par masām... Kaira iesāka. Es jau domāju, kas notiktu, ja te sanāktu vesels bars cilvēku, kā zombiji, un sāktu pielūgt šo vietu, un visiem te tā vien gribētos būt, nu labi, par daudz šausmu filmas laikam sieviete nedroši iesmējās, to teikusi.
Iesūtīja: Hilerija ; laiks: 06.01.2006 00:06
Masu psihoze ir tad, ja lielam skaitam cilvēku ir vienādas halucinācijas... vai kaut kas tamlīdzīgs... Tesa teica. Vari man ticēt, mans brālēns ir policists. Viņus īpaši apmāca saskarsmei ar psihopātiem...
Viņa aplūkoja visus tūristus, kas bija sanākuši apskatīt akmeņus.
Vai tev neliekas, ka te ir mazliet par daudz tūristu... manuprāt te parasti vairāk par pāris neapgrozās... dīvaini, ka tieši šodien šeit ir daudz cilvēku.
Bet, no otras puses, nevarētu taču būt, ka apmēram 10 cilvēki no vairākām pasaules malām vienā dienā ierodas šeit, jo visiem ir rādījusies kaut kāda mistiska vīzija. Tas būtu vienkārši smieklīgi! Un ļoti neticami. viņa pārliecināti noteica.
Kaut gan... mēs visi te esam apmēram kādu pusstundu... nav tā kā par ilgu priekš vienkāršas apskatīšanas?
Un man ir dīvaina sajūta... ka tūlīt kaut kam jānotiek...
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 06.01.2006 09:29
Ēriks atsmaidīja Baibai pretī, vēlreiz viegli pamāja ar galvu japānietei, sak' atvaino, bet mums ir darīšanas, un veda Baibu pie menhīra, kuram otrā pusē bija ieraudzījis seju.
- Skaties! - viņš bijībā gandrīz pusčukstus teica, rādīdams ar roku. Seja bija iegrebta staba augšpusē, nedziļi, tāpēc nebija viegli saskatāma. Tikai izdevīgais gaismas raksts pašlaik ļāva to labi apskatīt. Tiesa, Ērika pie klintīm "piešautajām" acīm klinšu izciļņu neskaidri apveidi nebija liels traucēklis. Bet šo tiešām varēja pašlaik labi redzēt.
- Nez', šī ir vienīgā tāda šeit, jeb ir vēl kāda? - viņš prātoja, - vai nav vareni?
Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 06.01.2006 12:17
Baibai pat mute izbrīnā pavērās. Tiešām, seja! Ja Ēriks nebūtu pievērsis viņas uzmanību, sieviete nemūžam nebūtu to ievērojusi, vēl jo vairāk tādēļ, ka viņai bija jāatgāž galva. Bet saules stari krita tā, ka, ja ieskatījās, seja gluži labi bija redzama. Baibas lūpu kaktiņi paši no sevis liecās uz augšu priecīgā smaidā.
- Tu domā, uz citiem arī? Tas būtu vienkārši ... - viņa nepabeidza teikumu, nespējot aprakstīt izjūtas.
- Ejam paskatīties? Kā tev liekas, vai tie būtu viņu elki, dievības? Es nupat iedomājos, kā te varēja izskatīties tad kad viņu druīdi, priesteri vai kas nu viņiem bija, veica savus rituālus. Šodien taču ir rudens saulstāvji, vai ne? Droši vien te kaut kas norisinājās. Zini, Latvijā arī tos svin, tiesa, visai maz un tika daži dīvaiņi, bet tomēr. Vai jums arī vēl tiek ievērotas senās tradīcijas?
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 06.01.2006 13:50
Ēriks pašūpoja galvu
- Es apgāju pārējos, un nemanīju, šim te vienam rūpīgāk paskatījos. Ejam vēlreiz, laika gana!
Viņi apgāja nākamajam akmenim - tur neko nemanīja, tad nākamajam - arī nav. Neaizmirsdams rūpīgi skatīties, Ēriks atbildēja uz Baibas jautājumiem
- Par kalendāra dienām man maza jēga, īpaši tam nedomāju līdzi, ja vienīgi Ziemassvētkos un vasaras vidū. Droši vien, ka kaut kur tās dienas svin, es nezinu. Pats to neesmu darījis, - viņš atzinās. Un tiesa, līdz šim viņu tādas lietas nebija ieinteresējušas.
- Man kaut kā nešķiet, ka te būtu domātas kādas no lielajām dievībām, tā seja neskatās uz centru, bet uz ārpusi. Tas varētu būt tāds kā sargs šai vietai vai uzraugs un ziņotājs par to, kas notiek apkārt.
Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 06.01.2006 16:21
Robina, ne ar vienu nesarunādamās, pētīja apkārtni un aktīvi fotogrāfēja visu iespējamo- lai raksts avīzei iznāktu saturīgāks un interesantu bilžu bagātāks. Nepievērzdama uzmanību apkārtējiem, meitene bija pilnīgi ieslīgusi savā darbā. Kromlehs izskatījās tik ksaists. Kāpēc gan sieviete nekad agrāk nebija iedomājusies šeit paviesoties?
Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 08.01.2006 12:56
Uz ceļiem viens otram pretī. Rokas lēni slīd pār augumu, liekot trīcēt no aukstuma un uzbudinājuma. Karsta elpa uz miesas. Karstums viņā iekšā. Galva noreibusi no absinta, no Konstances, no...
Blaukš!
Magnus!
Pavērās plaukstiņi, tumšo acu skats noskaidrojās un pavērās uz seju, kas bija noliekusies pār viņu un izskatījās norūpejusies un satraukta.
Ak Dievs, Magnus, es domāju, ka tu nomirsi. Tu saļimi gultā un gulēji līdz sāki raustīties un izgāzies uz grīdas. Un atkal nekustējies. Paskaties uz sevi! Tu esi noplūdis sviedriem, viss tavs augums trīc, acis joprojām apmiglojušās. Magnus, man mīļais, tu novedīsi sevi līdz paša veidotam zārkam...
Skumjš skatiens uz joprojām zemē guļošo Magnu, tad viņa pagriezās un visbeidzot aizvēra logu, lai vēsais rudens vējš neatnestu bronhītu vai ko citu neapdomīgajam un ekscentriskajam māksliniekam.
Kur tu ej? Magnus?!
Jaunais vīrietis izsoļoja ārā pa guļamistabas durvīm un, pat nepapūlēdamies apģērbties, devās uz bibliotēku, lai iemalkotu kādu glāzi vīna vai viskija vai varbūt palūgtu kalponei Žozijai atnest alu, vai vislabāk iemalkotu to visu...
Gluži kā zinādama, ka viņu vajadzēs, Žozija atradās bibliotēkā, tomēr viņa nepaguv neko vairāk kā vien samulst no namamātes ciemiņa kailuma, kad Konstance jau bija aiztriekusi prom, lai varētu parunāt ar mīļāko mīļāko divatā.
Magnus, nedzer vairs! Es saprotu, ka kopš tu vairs aktīvi radoši nedarbojies, tu esi mazliet nomākts, bet tu labi zini, ka viss, kas ar tevi noteik - visi tie murgi un...
Aizveries, Konstance!
Viņas sejā - sašutums. Viņa sejā - tukša izteiksme. Skatiens bija kā piekalts tukšajam kamīnam, tā akmeņiem, tā pelniem, tām pagalēm, kas tur pussadegušas gulēja.
Es zinu, kam man jāpievēršas. Es sajutu aicinājumu. Es redzēju lielisku izstādi. Savu izstādi. Tur, kad mēs mīlējāmies. Tas, ko tu noturēji par kārtējo lēkmi.. Tas bija fantastiski! Es skaidri redzēju, kas notiks, es skaidri sapratu, ko man ir jādara.
Abas rokas slīdēja pār vaigiem, pār kaklu, viņš neapzināti glāstīja pats sevi, joprojām pievērsis skatienu tukšumam kamīnā.
Ko...
Apklusti! Kuš, Konstance! Man... Man tas ir jādara. Tas būs grandiozi. Tikai... Kas šodien par dienu?!
Noskaidrojis, kura diena ir šodiena un sarēķinājis, cik laika viņam vajadzēs, lai nokļūtu pie diežās vietas, viņš saprata, ka tūlīt nokļūs tādā trakā skrējienā kā vāvere savā ritenī. Nē, ne tā! Tikai tik ātri. Bija tikai diena laika. Tas rīt. Jau rīt tur jābūt. Rīt ir īstā diena. Ne aparatūras, ne modeļu, nekā. Labi, sīkums. ņemism to pašu veco aparātu, cilvēkus dabūsim uz vietas. Tas piešķirs visam tikai asumu. Magnus jau redzēja milzu panākumus, kas pavadīs viņa izstādi. Tik milzīgi cik pats iemūžināmais objekts - Stounheidžas akmeņi. Pēc 3 stundām lidmašīna, pēc 12 viņš jau būs vietā, kur taps nākošā skandalozā viņa ideju realizācija. Pa ceļam vēl jāsadabon meitenes, kas pozēs. Varbūt zvanīt uz kādu aģentūru? Jā, noteikti. Skaisti. Tas būs skaisti!
Laiks ceļā pagāja nemanot, jeb pareizāk sakot - vienās vienīgās telefonsarunās. Te saruna ar aģentūru vienu, te saruna ar aģēntūru citu, te atkal Konstance, Konstance, Konstance... Bagāta, skaista, bet stulba ar savu lielo mīlestību uz Magnu. Kaitinoši.
Nonācis galā, ar vilšanos viņš konstatēja, ka jau pa gabalu ir samanāma vesela varza ar cilvēkiem. Nu kopš kura laika te visus muļķus laiž klāt? Tiešām muļķīgi. Nu nekas, līdz saulrietam vēl ir daudz stundu, meitenes arī tikai uz vakara pusi būs, tagad viņš var aplūkot šo milzu krāvumu un izpētīt, kur un kā labāk būs fotogrāfēt. Tik žēl, ka vēl nav atvests viņa skaistais aparāts. Jā, tiešām žēl.
Magnus nopētīja apkārtni, uzmanību pievēršot vien cilvēkiem, kas šeit atrdās. Lielākoties pavisam parasti. Bet tik neparastā vietā... Jā. Tas gan, ka vieta neparasta priekš parastiem cilvēkiem. Magnus uzmanību pievērsa kāds pāris, kas kaut ko ļoti aizrautīgi pētīja uz kāda no milzu akmeņiem. Viņš arī pacēla acis, tomēr saules apžilbināts nespēja to saskatīt. Lēnām virzoties tuvāk, viņš mēģināja ieraudzīt to, uz ko tik aizrautīgi abi skatījās.
Iesūtīja: Nero ; laiks: 08.01.2006 18:33
Pie kromleha vairs bija palikuši tikai tie Stounhendžas apciemotāji, kuri te bija vīziju dēļ, pārējie jau sen bija prom. Pāri klajumam viņiem tuvojās kāds vīrs, kurš bija ģērbies baltā apmetnī. No attāluma viņš izskatijās kā sen aizgājušo laiku druīds, kurš nāk uz savu "darbavietu". Mūsu vīziju varā kritušie varoņi, kuri redzēja vīru tuvojamies domāja un cerēja, ka beidzot nāk gids, kurš tad pastāsīs šo to par Stounhendžas kromlehu.
Bet interesanti, vai maz šie tūristi bija pasūtījuši gidu. Viņi noteikti nespēja iedomāties, kas viņus sagaida nākotnē. Un vai viņi spēja iedomāties, ka dažu cilvēku doma,par to, ka visi šeit ir tikai vīziju dēļ, ir patiesa.
OOC:Tagad gribētu sagaidīt reakciju no dažiem, kuri redz, ka es tuvojos, ka viņi domā, ka nāk gids.
Emo, kur palika tavs redzējums - vīzija, kuru tev vajadzēja uzrakstīt? 
Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 08.01.2006 19:06
Robina staigāja apkārt un turpināja fotorgāfēt. Te pievilkdama kādu no akmens daļām tuvāk, te censdamās ietilpināt kadrā cik vien iespējams lielāku daļu. Pēkšņi viņai likās, ka objektīvā pavīd kas balts. Viņa uz mirkli beidza savu nodarbi un apjukusi palūkojās uz to pusi, kurā baltums pavīdēja. Un patiesi- pār laukam nāca kāds vīrietis, viss tērpies baltā. Viņš iskatījās, pēc sievietes domām, ļoti dīvaini. Pēc kaut kāda druīda. Uz mirkli Robina sajutās ļoti savādi. Šis virietis bija tik dīvains...
Tomēr, atguvusies, sieviete palūkojās uz viņu vēlreiz un viss tapa skaidrs. Tam noteikti ir jābūt gidam! Nu ja- kā tad šādā vietā bez gida? Šis virietis niteikti, pildīdams savus darba pienākumus, saģērbies tik dīvaini, lai apmeklētājiem būtu interesantāk.
Uj, a ja nu te fotogrāfēt nedrīkst? meitene apjukusi nodomāja un ielika kameru dziļi somā. Lūkodamās, kā virs tuvojas, viņa gaidīja, vai tas pienāks pie viņiem un ko teiks.
Ceru, ka viņs neredzēja to, ka fotogrāfēju... Robina vēl nodomāja.
Iesūtīja: fijusska ; laiks: 08.01.2006 20:27
Kaira joprojām sēdēja zemē blakus otrai sievietei, un klusi domāja. Viņa skatījās, kā cita sieviete staigāja apkārt ar fotokameru. Vai viņai vajadzētu darīt to pašu? Ai, lai šoreiz izpaliek, viņa nodomāja. Gan darbs pagaidīs.
Tad Kaira ieraudzīja, ka tuvojas kāds gids, ģērbies diezgan nepiemēroti, ja neteiktu dīvaini - baltā apmetnī. Jaunā sieviete nodomāja, ka tas ir diezgan neparasts apģērbs. Bet laikam tas bija gids, kas nāca ar savu priekšnesumu. Kaira piecēlās un sakārtojās, nolūkojoties uz to, kā svešinieks tuvojās. Arī pie akmeņiem bjia palikuši tikai daži cilvēki, tā kā par maz, lai nāktu gids, bet lai jau. Kaira nodomāja, un paraustījusi plecus, gaidīja, kad vīrs pienāks tuvāk.
Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 08.01.2006 22:02
[ooc: Nero, iedomājos, ka nebūs interesanti raxtīt n-to vīziju, kurā kāds aizlido uz Stounhedžu un tad arī turp dodas pats, tāpēc mēģināju rakstīt savādāk - izstāstīt, ka vīzija tika redzēta un, kas apmēram tajā tik redzēts, caur divu tēlu sarunas. Proti, caur Konstances un Magnus sarunas. Šķiet, ka nav izdevies to pasniegt kā vīzijas aprakstu, ja jau šis jautājums. Bet nu piedodiet - gribēju kā labāk, sanāca slikti..
Un vēl par to vīziju - vai būtisks ir pats saturs, ka tam būtu jābūt sīki un smalki izstāstītam? Ja tā, tad varu vīziju uzraxtīt, ja ne, tad, manuprāt, pietiekami labi ir nojaušams, ko viņš redzēja vīzijā un kāpēc dodas turp... A mby nemaz nedrīkstēja būt kāds cits iemesls kā māxlas radīšana?]Noteikti vajadzēja, ka tas ir neizskaidrojams, mikstisks spēks? Bet pat ja tā - var tak Magnus maldīgi saprast vīzijas saturu... vai k-kā tā.
Magnus skatiens novērsās no tā brīnuma, ko divi aizrautīgi pētīja, un pievērsās tiem brīnumiem, kas pētīja. Skatiens pārslīdēja blondīņa augumam un apstājās pie pēcpuses. Lai nekad vairs neguļu ar Konstanci, ja esmu redzējis vēl glītāku pēcpusi! Magnum iekšā kas sakustējās, tik glīts augums! Lieliski saderētos ar tumšādainajām modelēm uz saulriete fona. Dižais gara Orgasms. Jeb... ...ko druīdi mums atstājuši mantojumā. Jeb arī... Prātā nāca dažādi nosaukumi bildei, ko viņš redzēja savā acu priekšā. Melnādaina kaila modele, gaišmatains slāvu skaistulis, lieliski trennēti ķermeņi, iespaidīgais fons un visu izkrāso saulriets... Man viņš jādabon!
Magnus atrāva skatienu, kurā paudās gan iekāre, gan apbrīns, gan nicinājums un skaudība, un piegāja tuvāk abiem dižajiem pētniekiem.
Ja man būtu tik izcila pēcpuse, es nenodarbotos ar mistisku zīmju pētīšanu, bet gan pats būtu kļuvis par mistisku pielūgsmes objektu.
Viegls smaidiņš uz blondīņa pusi - izaicinoši ķircinošs. Kāds gluži vai flirtēja kā sieviete. Jeb viltīgi kā kaķis.
Magnus Jūliuss. Iespējams esat ko dzirdējis par maniem agrīnajiem darbiem. "Kailķemeņi. Kautķermeņi." Tāda izstāde apceļoja Eiropas valstis. Bet nē, jūs neatceraties. Nemaz nezinat. Fotogrāfs, gleznotājs, mūziķis, seksuālais maniaks un šizofrēniķa bērns. Īss raksturojums par mani.
Es veidošu izstādi - skaistākie cilvēki pasaules brīnumainākajās un mistiskākajās vietās. Gribēju jūs uzaicināt iemūžināt savu skaistumu.
Magnus tumšās acis mirdzēja un runājot pētīja blondā slāvu skaistuļa seju - jā, gluži īstais!
Tā aizgrābts ar savu ideju un joprojām iedvesmas varā, Magnus it nemaz nepmanīja tuvojamies baltajā tērpt stāvu. Un pat ja būtu pamanījis - nu kas tur dīvains, ja šeit kāds tā staigā?! Vai mazums mūsdienās vēl interesējas par maģiju? Turklāt - viņš nevienu negaidīja un neviens viņam nebija vajadzīgs (ja nu vien šis blondais grēks). Ka tik nu viņš nebūtu tūristu grupā iepēries...
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 08.01.2006 22:47
(OOC - slāvu... Zviedrs viņš ir! Vikingu pēctecis. Un itin nemaz pēc slāva neizskatās )
Ēriks pamanīja nesen pienākušo vīrieti tikai, kad atskanēja viņa tāda kā saldi lipīgā balss. Ne uzrunas, nekā, uzreiz piedāvājums. Nu gan neparasts veids, kā atraut kādu no interesantas nodarbes! Viņam sanāca smiekli. Brīdi vēl pakavējies ar skatu uz akmens staba galu, ķirurgs paskatījās uz pienākušo. Pagriežoties, sejā bija lasāms vairs tikai pieklājīgs pārsteigums, visu citu emociju pēdas bija izgaisušas.
Labdien, viņš noteica pieklājības pēc, Ēriks Boije ir mans vārds. Kā jūs teicāt? "Kailķermeņi. Kautķermeņi"? Ziniet, es šo izstādi redzēju gan. Pasen atpakaļ tas bija. Neņemiet ļaunā, bet es to atceros tikai viena iemesla pēc - tas pārāk atgādināja manas tā brīža studijas anatomikumā. Es tīši apskatīju izstādi pāris reizes, jo tā man ietaupījās garas mācību stundas.
Ēriks atbruņojoši pasmaidīja, itin kā nemaz nesaprastu, ka tas, ko viņš nupat pateica, varētu būt aizvainojoši sarunu biedram.
Jūs šeit ieradāties, lai strādātu pie savas nākošās izstādes darbiem? viņš turpināja, Bet jūs man glaimojat, ierindojot mani skaistāko cilvēku vidū.
Tas īsti nebija tiesa, Ēriks gluži labi zināja, kā izskatās, un, ja godīgi, tad bija dzirdējis arī citus piedāvājumus. Šis vēl nebija gluži tas sliktākais. Bet viņam nebija nekādas vēlēšanās tikt pie visai apšaubāmās un īslaicīgās pūļa elka slavas. Pie tām tā pūļa, kura domas Ēriku neinteresēja. Viņš nevilšus salīdzinot paskatījās uz Baibu. Lūk, cita lieta! Gan gudra, gan apņēmīga, interesanta būtne. Un izskatās labi. Viņas domās Ēriks labprāt ieklausījās, par pārējo pagaidām neprātodams. Būs, būs, nebūs, nebūs, tad jau redzēs.
Bet pagriežoties, ķirurgs pamanīja šurp nākošo baltās drānās tērpto cilvēku, un īsi izmeta Magnum, rādot ar roku:
Lūk! Šai vietai, manuprāt, daudz vairāk piestāv tādi cilvēki, kā tas nākošais, nekā tādi, kā es spēju iedomāties pēc tā, ko zinu par mākslas nozari, ko pārstāvat!
Baiba, viņš uzrunāja latvieti, ejam, ko?
Viņš bija pārliecināts, ka arī Baiba zin, ka tagad viņiem jāiet tur, uz pakava centru, uz kurieni, šķiet, dodas baltā tērptais stāvs.
Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 09.01.2006 11:49
Kad svešinieks uzrunāja Ēriku, Baiba pieklājības pēc uzlika smaidu un pagriezās uz runātāja pusi. Fotogrāfs, vai zinies. Un seksuālais maniaks. Pēc tā, ar kādu kārīgu skatienu "mākslinieks" nopētīja Ēriku, Baibai šķita, ka viņš sevi ir raksutrojis visai precīzi. Pasdies, Stounhendža tiešām pievelk visādus dīvaiņus... Baiba savulaik, pēc otrās vietas iegūšanas Latvijas sacīkstēs arī tika gan intervēta, gan fotografēta, uz zirga, pie zirga, aiz zirga, brīnums, ka vēl ne zem zirga....
Izdzirdusi Ērika vārdus par anatomikumu, Baiba norija smieklu klukstienu. Pagriezusies zviedra norādītajā virzienā, viņai eraudzīja šurp nākam kādu vīru baltās drēbēs. Nu ja, daudzviet vēsturisku vietu gidi bija ģērbušies attiecīgā laika tērpos. Ai, ja viņš vēl varētu ko pastāstīt par druīdismu... Baiba nožēloja, ka tik maz bija iznācis par to lasīt.
- Jā, iesim gan, - viņa piekrita Ērikam.
- Viņš te izskatās daudz iederīgāks, kā mēs, - sieviete ar kritisku aci nopētīja tūristus, kas klīņāja gar akmeņiem. Diena bija silta, tādēļ ādas jaka bija novilta un aizbāzta aiz mugursomas lencēm. Un kāds velns viņu dīdīja ņemt visas tās parpalas līdzi? Vēl tik telti un katliņu vajadzēja, phe!
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 09.01.2006 12:41
Piekrītu, Ēriks pamāja ar galvu, nez' kas viņš ir? Re, viņš iet tieši uz centru!
Pirms doties turp, ķirurgs vēlreiz uzrunāja mākslinieku, kurš tāds kā nedaudz apstulbis, kā kas, vai, varbūt, Ērikam tikai izlikās, un tas bija viņa parastais izskats, stāvēja netālu
Vai jūs nenāksiet? Izskatās, tur varētu notikt kaut kas interesants. Man taisni žēl, ka neesmu paņēmis savu fotoaparātu!
Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 09.01.2006 12:54
Un es cerēju, ka kaut kas interesants notiks šeit...
Magnus uzsmaidīja Ērikam Boijem un tiešām devās abiem līdz. Vēl jau līdz vakaram laiks ir gana daudz, gan jau vēl šī pakaļa taps iemūžināta...
Sākot iet, Magnus ievēroja cilvēku, kas nāk šurp! Patiesi - tikai tagad ievēroja, ka šeit atrodas arī kāds cits ne tikai standarta tūristi. Nudien interesanti, nudien... Tiešām būšu vēl kādai tūristu grupai pa vidu iepēries. Bet arī labi... Heh.
Un sekojot blondīņa pēcpusei, viņš turpināja virzīties uz krāvuma centru.
Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 09.01.2006 17:30
Mika uz mutes nebija noliekama- viņai tā pārāk daudz virinājās. Un arī fakts, ka tuvojās kāds balts stāvs, visdrīzāk- gids, netraucēja ašajai japāniete fotogrāfētun murmināt līdzi komentārus, it kā kāds klausītos. Varbūt viņai vienkārši trūka kaut kā? Jā, trūka- kāds, kas klausītos.
Pamanījuši, ka daļiņa tūristu kaut kur dodas, meitene momentāli metās viņiem klāt un izspiedusi vareni saulainu smaidu- tikpat jauku kā šī diena, viņa paskaļi iečiepstējās:
Uz kurieni tad dodamies? Ziniet, es te esmu jau bijusi, tiesa, toreiz lija un... neko nobildēt nevarēja. Hm, par to fotogrāfēšanu runājot- te maz var tā? Nu, atnākt un iemūžināt?
Mika runāja tik ātri un skaidri, ka taisni jābrīnā. Tiesa, tiem, kas saprata angļu valodu visai vāji, viņas murmulēšana varēja likties ārprātīga un kaitinoša. Tāpat bija arī ar tiem, kam nebija stipri nervi.
Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 09.01.2006 19:36
Kaut kāda vājprātīga čiepstēšana aiz muguras lika Magnum sakost zobus. Seju viņš reti, kad savilka kādā izteiktā grimasē - pārlieku skaista tā viņam likās, laito bojātu ar mīmikas grumbām. Tāpēc pat smaidīja viņš viegli.
Tomēr pagriežoties stingrais zobu sakodiens atlaidās. Meitene, kas tur trallināja izskatījās visnotaļ tā, lai gribētos nopētīt viņas ārieni nevis domās nolādēt ar apkrišanu ar simt reiz simts furunkuļiem. Ja ne gluži mazais meža dīvainītis, tad kaut kas tikpat interesants kā apmetnī tērptais stāvs, kas tuvojās, viņa noteikti bija. Vai precīzāk - būtu. Citā laikā un telpā. Tomēr tā trallināšana neradīja nekādu citu vēlmi kā vien atbildēt - lai varētu doties tālāk.
Ja ir mazi un tizli prikstiņi, tad, protams, ka nevar neko nobildēt un iemūžināt...
Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 10.01.2006 19:28
Mika nobremzēja un tā kārtīgi nopētīja vīrieti, kas viņai tikko bija atbildējis. Skaidrs, ka šo tiešo vai netiešo uzbrukumu meitene laida gar ausīm, tāpat to, ka viņas klātbūtne bija acīmredzami lieka. Tas taču netraucēja čalot un čalot, vai ne?
Ai, varbūt parādīsiest man SAVUS pirkstus? Varu derēt, ka tie, atšķirībā no maniem, ir gari un slaidi, netizli. japāniete novilka. Dažiem tas varētu likties iztapīgi, dažiem- kā viens liels 'uzbrauciens', tomēr jebkurā gadījumā Mika pasmaidīja, parādot savas baltās, taisnās zobu rindas.
Patiesi dīvaini. Es atļaušos. viņa piepeši iesaucās un vienā acumirklī nofotogrāfēja Magnus, neatklādama kāds ir īstais iemesls šajai muļķu parādei.
Paldies.
Iesūtīja: Nero ; laiks: 11.01.2006 18:01
Laiks bija brīnišķīgs, saulīte jau laidās uz rietumu pusi. Debesīs gandrīz nemaz nebija mākoņu. Vēja praktiski nebija. Kromleha apmeklētāji grozījās tā centrā. Viņiem tur pievienojās vīrs kurš bija nācis pāri klajumam. Viņš bija ģērbies balti pelēcīgā apmetnī, tāda paša auduma biksēs un kreklā. pie jostas viņam karājās dažādi nieciņi. Mūsu varoņi domāja, ka tas domāts, lai paspilgtinātu izskatu, lai tas būtu atbilstošāks šo akmeņu senajiem apsaimniekotājiem. Vīram bija ļoti gaiši , gandrīz pat balti mati, varētu pat domāt, ka sirmi, bet pēc viņa sejas varēja domāt, ka viņš ir vēl gana jauns, lai tie būtu dabiski.
Nostājies mūsu varoņu priekšā, kuri jau bija savākušie vienkopus, vīrs viņu sveicināja Esiet sveicināti mani bērni! Jūs nu esat šeit nākuši, jo jūs aicināja še senie gari. Jūs tapsiet iesaistīti notikumā, kas jūsu dzīvi pārmainīs (kādam no stāvošajiem iešāvās prātā, ka tas kaut kāds joks ar tiem nebeidzamajiem un apnikušajiem realitātes šoviem.)! - Vīrs uz dažām sekundēm apstājās, lai ievilktu elpu, bet viņa klausītāji vēl likās nesaprotam, kas notiek. - Jūs nokļūsiet pasualē, kurā jums pavērsies ceļš uz citurieni. Jums būs jāpilda dievu uzdevumi, jo jūs esat kļuvuši izredzēti. - vīrs apklusa, jo ātrā iepazīstināšana bija beigusies, nu viņš sagatavojās uztvert to, kam vajadzēja sekot pēc šāda paziņojuma cilvēkam.
Pa to laiku, kamēr vīrs runāj, un visi vīziju atvestie bija pievērsuši viņam savus skatus, apkārtne bija mainījusies - Viss zaļums un skaņa, bija kaut kur pazudusi, bet apkārt vērās tuksnesīgs skats - akmeņaini lauki, bez ne viena zaļuma cik vien tālu sniedzas skats. Debesīs nebija neviena paša mākonīša, vējš bija kā iesprostots - tas vairs nevaldīja gaisā. Un pat saule, lai arī bija gaišs, bija zudusi. Tikai pēc vīra pēdējiem vārdiem slazdā ievilinātie cilvēki apjēdza apkārtnes izmaiņas. Viņi bija kaut kur - nekur.
OOC: tagad jūs varat sākt izmisumā un panikā kliegt un nezin ko darīt.
Iesūtīja: fijusska ; laiks: 11.01.2006 19:11
Kaira apmūlsusi stāvēja pie akmeņiem. Tad pienāca klāt vecais vīrs, viņai un vēl dažiem tūristiem, kas kurnēja tur pat.
Tad viņš paziņoja, ka visi tiks iesaistīti kādā notikumā, un Kaira nodomāja, ka tas ir kāds joks, vai izrāde, viņa sākumā nenoticēja, ka tas viss ir pa īstam, viņa nodomāja, ka kāds mēģina visus izjokot un pat nervozi iesmējās. Kā gan viņa varēja iesaistīties šādā afērā.
Taču tad, kad vīrs bija pateicis savu sakāmo, visapkārt kļuva pavisam dīvans, tāds tukš, un apkkārtne pārmainījās.
Kas noteik? Kaira klusībā nočukstēja. Viņa sāka pa īstam nervozēt. Būdama reālistiski domājoša, viņa nodomāja, ka iespējams kaut kur uzstādītas gaismas un prožektori. Bet kur? šeit Stounheidžā? Ja vien nebūtu tās dīvainās vīzijas, viņa varbūt tiešām būtu tā domājusi, bet tagad viņai palika baisi, un viņa vairs neko nesaprata. Ap acīm viss sagriezās, un Kaira pakrita zemē, neizturēdama vairs šos dīvainos notikumus.
Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 11.01.2006 19:17
Robina vēl joprojām lūkojās uz vīrieti, kuršbija pienācis viņiem klāt. Kad viņš ierunājās, sieviete ieklausījās un pēc tam sarauca pieri. Kādas gan glupības runā tas vecais ģeķis? sieviete pie sevis nosmējās, kad vīrietis sāka stāstīt kaut ko par piedzīvojumu un kaut kādiem murgainiem notikumiem, citām pasaulēm. Ta pati sev noteica Robina un novērsa skatienu no vīrieša un pārējiem jau skaļak pajautaja Kas tas par joku? Kads stlbs realitātes šovs? Kur ir kameras? sieviete uztraukti vaicāja, vēršoties pie visiem, bet jo īpaši pie vecā vīra. Bet vēl pēc mirkļa viņas acis beidzot sāka apjēgt to, kas notika. Apkārtne bija mainījusies! Tas taču...nebija iespējams?! Vai...kādas šausmas te notika? Kur...pie visiem...es esmu? Robina sev jautāja, l.ūkojoties apkārt uz nekurienes lauku...
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 11.01.2006 20:38
Kas notiek? Ēriks taisni vai satrūcies skatījās apkārt. Kāpēc viss ir tā izmainījies? Ko tas tips tur teica? Jūs nokļūsiet pasualē, kurā jums pavērsies ceļš uz citurieni. Jums būs jāpilda dievu uzdevumi, jo jūs esat kļuvuši izredzēti.
Vai tad tādas lietas vispār mēdz gadīties? Viņš skatījās un skatījās, gandrīz vai gribējās izberzēt acis, bet no tā, šķiet, tāpat nekas nemainītos. Satraucies viņš norija siekalas. Aizvēra acis, atvēra. Nekas nemainījās. Ēriks bija pieradis ticēt savām acīm, un, ja jau tās saka, ka nekā apkārt, izņemot šos akmeņus, nav, tad arī nav. Pa īstam - nav.
Viņš pieķēra ar plaukstu pie pieres. Nē, viss ir kārtībā. Vienkārši notiek tas, ko baltajā tērptais teica. Acīmredzot tā! Nu, ne gluži tādu interesantumu viņš gaidīja, kad nāca šurp, bet laikam neko nevar darīt... būs jāpadodas liktenim. Tā nospriedis, Ēriks dīvainā kārtā uzreiz nomierinājās. Viņš neiedomājās, ka tas ir kā kalnos kāpjot - uztraukums ir tikai tik ilgi, kamēr domā. Kad izlemts un kāp, tad nekādam uztraukumam vairs vietas nav, jo tā var tikai nokrist un nekad netikt līdz galam.
Ēriks sajuta mostamies ziņkāri. Kas būs tālāk? Viņš atlaida nevilšus sasprindzinātos muskuļus, iztaisnoja plecus un, vērīgi un ieinteresēti skatījās un gaidīja, kas notiks.
Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 11.01.2006 21:36
No sākuma Baiba nosprieda, ka viņus filmē ar slēpto kameru. Kā ta, sagaidīsiet, ka mēs te izmisuši ņemsimies!, viņa nikni nodomāja.
Bet tad apkārtne pārmainījās. Izmaiņas bija ne tikai redzāaas, tās bija arī sajūtamas, un sajūtām Baiba uzticējās pat vairāk kā redzei - cik nebija gadījies, ka kumeļš izskatās pavisam vesels, bet izjūtas čukst: nav labi, nav labi, uzmanies! - un vienmēr izjūtām bija taisnība. Un tagad izjūtas teica, ka nupat viņa ir pavisam, pavisam savādā vietā.
Viņa apmetās uz riņķi, nopētīja apkārtni. Pasaule, no kuras var nokļūt tālāk? Tātad šeit viņiem nebūs jāpaliek? Labi, ka tā, te neizskatījās pārāk jauki. neviena paša zaļumiņa! Neviena koka, ne putna! Brrr!
neviļus pievirzījusies tuvāk Ērikam, viņa nervozi, nezin kāpēc pusšukstus noteica:
Es ceru, ka mūs aizsūtīs uz tādu vietu, kur ir kaut kādi zaļumi. Akmeņus ēst es vēl neesmu iemācījusies.
Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 11.01.2006 21:43
Magnum nelikās, ka ir vērts un vajadzīgs ielaisties garākās sarunās ar lecīgo pusaugu skuķi - košie un neskaitāmie grabuļi jau bija nopētīti un neko citu interesantu viņā Magnus nespēja vai negribēja saskatīt.
Baltā tērptais stāvs ko teica. Ko tādu, ko Magnus viegli bremzētā uztvere neuztvēra. Vai vismaz viņam pašam likās, ka viņš neuztvēra, jo nu... pag, kas tur bij?!
Ooo, redz, kas te bija! Kaut kādi dullie murgi atkal. Magnus skatiens sastinga kā piekalts kādam punktam tālumā, tad cilvēks tā kā atdzīvojās un skatiens slīdēja starp cilvēkiem, meklējot... meklējot balto stāvu.
Nebija. Vai viņš neredzēja. Bet blondīnis ir šeit. Un japāņu bērns arī. Un... laikam vēl kādi no "nejaušā" tūristu bara. Prātā nāca vīzija, ko viņš bija domājis par iedvesmas uzplaiksnījumu esam. Bet cik ātri tas ienāca prātā, tik ātri tas pagaisa it kā nemaz nebūtu bijis.
Pakrūtē iesitās drausmīgi stindzinoša sajūta - tik milzīga kā apkārtne. Magnus ieelpoja daļu no tukšuma, ļaujot tam ieplūst viņā un pa dzīslām piepildīt ķermeni. Kā vīns piepilda ar reibinošu sajūsmu tā tagad sajūta lika trīcēt. Un baroties. No tukšuma, no citu bailēm, no citu izmisuma.
Palūkojies apkārt viņš manīja, ka ne visi ir klukstošas vistas, pa kuru baru kāds tikko izbliezis no bises, bet daži turpināja būt tikpat lieliski mierīgi kā pirms brīža. Blondais grēks...
Magnus, joporjām viegli trīcēdams, bet no vaiga itin mierīgs (jeb ar ierasto nekādu grimasi), pieslīdēja pie Ērika un palūkojās uz ķirurgu, kurš bija mazliet paņirgājies par viņa darbiem. Skatiens viņam acīs. Skatiens metra attālumā. Nebija ko teikt. Vienkārši gribējās būt viņam tuvumā.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 11.01.2006 22:06
Ēriks paskatījās uz Baibu. Uhu! Viņa arī nav nobijusies. Viņš pasmaidīja, bet tāpat pusčukstus atbildēja - nez kāpēc negribējās traucēt klusumu
Jā, es arī tā ceru. Te jau nav nekāda pasaule. Vismaz vēl nav. Kaut kāds nekurienes vidus. Ne saules, ne zvaigžņu... kā Nārnijas hronikās. Gandrīz vai jāgaida lauva, kas sāks dziedāt, lai rastos jaunā pasaule.
Viņš paskatījās augšup. Nekā. Pelēkas, neizteiksmīgas debesis. Bet kur zvaigznes? Apsolītās zvaigznes!
Nolaidis skatienu zemāk, viņš ieraudzīja, ka tepat vien, metra attālumā viņam tieši acīs skatās visai nekautrīgais fotomākslinieks. Ēriks mierīgi atbildēja viņa skatienam, ar acīm pamādams uz balti tērptā stāva pusi, un tā arī palika veroties uz to - ir jānotiek kaut kam vēl, tas nevar būs viss.
Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 11.01.2006 22:47
- Tiešām, kad tu tā saki, man ar ataust atmiņā Nārnijas hronikas... - Baibas lūpās pazibēja smaids.
Tad viņa ātri, ātri samirkšķināja acis. Dziļi ievilka elpu. Vaigi piesārta un acis iepletās platas jo platas un iemirdzējās tā, ka šķita - tajās atspīd tuva zvaigzne.
- Bet... Mēs taču laikam ikviens kādreiz esam sapņojuši nokļūt kādā piedzīvojumā! Pasakā pieaugušajiem. Tādā, pavisam savādā un nedaudz baismā. Un vilinošā. Man liekas, ka nupat, nupat mēs to dabūsim. Pilnu mēru, tā teikt, ar kaudzi un saspaidītu. Vēl tikai jautājums, vai mēs spēsim godam to sagaidīt..
Izskatījās, ka šī doma viņai pat patīk.
Iesūtīja: Nero ; laiks: 12.01.2006 19:07
Vīrs pie sevis nodomāja - Jā, ir nu tie cilvēki jocīgi radījumi, tik mierīgi reaģēt uz to, ko pateicu. Varbūt jāpieļauj iespēj, ka viņi ir nevis jocīgi, bet pastulbi, galva tā pašvakāk uztver teikto. Jā, agrāk bija labi, un cilvēki arī ātrāk visu saprat, bija izturīgāki. Ai, nu labi, ko te spriedīsim par viņiem, labāk turpināsim darbu.
- Es tā skatos, ka nevienam nav nekādu pretenziju, tad jau es varu doties prom... - vīrs jau griezās uz promiešanu, pie sevis nodomājot - jāizklaidējas - jeb varbūt jūs gribat zināt kas notiek? Vai tas ir kāds neizdevies soks, vai tomēr kas vairāk.
Iesūtīja: fijusska ; laiks: 12.01.2006 19:14
Kaira joprojām gulēja zemē un brīnījās, pareizāk sakot bija dziļi šokēta. Kaut kāds vājprāts, pēkšņi kaut kas notiek ar apkārtni, un vispār dīvainas sajūtas. Viņa turpat no zemes prasija vīram. -Tātad jūs atzīstat, ka šis ir joks, vai kaut kāda stulba izmuļķošana? Kaira šokēti pavaicāja. No vienas puses viņa neticēja nekam pārdabiskam, bet pēc visa notiekošā viņai uzmācās bailes, ka tas tiešām varētu būt kas vairāk. Labāk pagaidām palikšu pie domas, ka tas ir iestudēts vai kāds joks, ceru... sieviete nodomāja
Iesūtīja: Nero ; laiks: 12.01.2006 19:24
Vīrs pagriezās un paskatījās uz sievieti - Nu kā to ņem, jūs to uzskatītu par muļķošanos un cilvēku izmantošanu, bet mēs par joku un labu izklaidēšanos, pietam pamācošu, jo jums jāatzīst jūsu pasaule ir kļuvusi vienmuļa un jūs paši garlaicīgāki par malkas pagali. - Vīrs paskatijās uz pārējiem - Jāsaka, ka esmu priecīgs, ka kāds kaut ko man pajautāja, jo jums pašiem būs vieglāk, ja jautāsiet man par šo atgadījumu, jo tas jums ir neizbēgams. - kādu brīdi paklusējis vīrs turpināja - Man šķiet jocīgi, ka jūs pat neuztraucaties, par notiekošo, jūs pat man nejautājat, kāda tam visam ir vajadzība un kādā ir būtība šai lietai.
Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 12.01.2006 20:09
Pr kādu būtību jūs gvelžat? Kas šis vispār ir par muļķīgu atgadījumu, kur mēs esam, kāpēc mēs šeit esam, ko Jus no mums gribat un, vai liksiet mūs mierā, kas Jūs vispār esat, ko šeit darat... likās, ka Robinas runas plūdi nebeigsies Kas šis ir par dumju joku, kapēc viss pārvērtās, KAS NOTIEK?
Iesūtīja: Nero ; laiks: 12.01.2006 20:18
Nu, nu meitenīt, bez apvainojumiem, to laiks jau pagājis, jo, man tas pat bija jāatgādina. Es jūs likšu mierā, tikai tad, kad pavētīšu visu, kas man sakāms, bet jums to jāgrib uzzināt. Un man jautājums, kamdēļ jūs uz šejieni atbraucāt, daži veikuši visai tālu ceļu. Un kādēļ jūs nedevāties prom, kad to darīja citi tūristi. - Viņš nolūkojās katra cilvēka acīs un nodomāja - vai viņi beidzot sāks ko saprast, jeb viņiem ir viendienīgā atmiņa, vai tiešām cilvēki nespēj saprat kaut ko pat tad, ja viņiem zināmi maz faktu?
Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 12.01.2006 20:23
Mika brīdi vērās apkārt apjukusi, izmisusi, tomēr aizvien apburošā sarkasmā smaidīdama, pakāpusies atpakaļ no cilvēkiem, kurus bija uzrunājusi. Viņa nerimtīgi vērās svešiniekā, kas kaut ko runāja, bet vārdus neņēma pie sirds- tagad svarīgāka likās apkārtējās izmaiņas un šī dzīvības pamestā vieta, kas kaut ko stipri atgādināja.
Nomurminājusi pāris nesaprotamus teikumus par to, kur gan pazudusi saule, meitene ierunājās skaļi, iztraucēdama vietējo paniku ar savu dzīvespriecīgo balsi:
Jāsaka- varens joks! Tādu pat es nevarētu sarīkot! Bet kas ir tas par to garlaicību? Es nekad neesmu bijusi garlaicīgi vai pat kaut mazliet līdzīga malkas pagalei. Man, pirmkārt, zemes toņi nepiestāv.
Japnānietes smaids tapa platāks.
Būtība- šmūtība. Es jau saožu izklaidi, mazulīt! viņa bravurīgi iesaucās un sāka dejot līdzi nedzirdamai mūzikai, klusi čukstēdama:
Oh, yeh...
Protams, izksatījās tas vareni dīvaini un uzjautrinoši, it īpaši jau tāpēc, ka mazā bija apkarinājusies ar krāsainiem plastmasas nieciņiem un ģērbusies visai uzkrītošu- zāleszaļās biksēs un koši dzeltenā jaciņā, zem kuras slēpās pieguļošs, krāsains tops.
Un nemaz nerunājot, ka viņas mati bija sataisīti divās zirgastēs...
Tas ir stilīgi. Proti, nedoties prom. pārstājusi dejot, Mika nosecināja un atglauda no sejas papūušos, krāsoti rudos matus, kas īpaši uzsvēra viņas 'unikālumu'.
Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 12.01.2006 20:42
Robina ieklausījās savādnieka tekstā un sievieti pārņēma savādas trīsas. Pēkšņi prātā atausa sapnis. Sieviete viegli nodrebēja un uzlūkoja savādnieku velreiz. Viņa klusēja un pie sevis prātoja Vai..tas ir...kāds joks, bet...vai tad tas maz ir...tas sapnis. Es šeit ierados sapņa dēļ. Vai...ir iespējams,ka... sieviete pilnīgā apjukumā uzlūkoja savādnieku.
Iesūtīja: Nostariel ; laiks: 12.01.2006 22:59
Jidrit vai kociņ'
Jurists izmeta, kad apkārtne nomainījās. Pirmīt būdams izteikti īgnā garastāvoklī viņš nākošo nebija pamanījis un ja arī kaut cik ievēroja - nepievērsa uyzmanību, kā nekā, ko gan kaut kāds gids par šo akmeņu kaudzi var pastāstīt? Ka tas ir unikāls mēsls, ko kāds nejēga ir uzvēlis pirms pāris gadiem? To viņš zināja arī bez teikšanas. Šitās akmeņu kaudzes nestāvēja ne tuvu Kolizejam, kuru par spīti savam vēstures un citu nejēdzīgo sendarbu naidam, viņš cienīja. Viņš par vēsturi parasti izteicās tā - kāda jēga mācīties un ņemties ap to, kas jau bijis? Tāpat neko neizmainīsi.
Nē, es gribu paskaidrojumus, kādēļ apdullināji mani ar kaut kādām halucinācijas gāzēm un tagad mēģini iegalvot ar baltiem diegiem sašūtu murgu?
Viņš noteica. Viņš nekliedza un viņš nepieprasīja, viņš runāja klusi, noteikti un draudpilni.
Ņemot vērā, ka esmu jurists, es tevi iesūdzēšu Augstākajā tiesā, tiklīdz tu mani palaidīsi vaļā un jo ilgāk nelaidīsi, jo ļaunāk tev būs, patlaban vari rēķināties, ka es tev attiesāšu visu tavu mantu.
Viņš noteica. Tas jau nekas, ka viņš bija šķiršanās lietu jurists. Svešais jau to nezināja.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 12.01.2006 23:07
Ēriks skatijās uz dīvaino vīru un viņam gribējās smieties. Cik neveikli un savādi viņš runā! Pat nezināt, kādus cilvēkus ir te saaicinājuši... un vēl taisās izklaidēties uz viņu rēķina!
Viņa smejošās acis sastapās tieši ar dīvaiņa acīm.
Domāju, ka atbildes uz pēdējiem diviem jautājumiem jums būtu jāzin pašam, viņš laipni teica, vismaz tas piederētos pie lomas, kuru esat uzņēmies.
Man nekad nav bijusi vēlēšanās strīdēties ar neizbēgamo. Nav vērts, un zaudētājos tik un tā paliksi pats. Tāpat jūs mums nepateiksiet vairāk, kā gribēsiet, bet to, kas būtu būtiski mums, mēs nezināsim pašlaik pavaicāt. Tāpēc es vienkārši gaidu, kad jūs, kā tas būtu tikai dabiski, pateiksiet visu vajadzīgo pats.
Ēriks nebija nedz nobijies, nedz sašutis. Ja kāds vai kādi bija tik spēcīgi, ka varēja tā izmainīt apkārtni, tad ne jau Ērika spēkos būtu kaut ko mainīt šajā lietu kārtībā. Viņš juta tikai ziņkāri un visai patīkamu satraukumu. Izaicinājums! Tikai šoreiz nav zināms, kāda stihija būs tā, kuras patvaļai viņam nāksies ļauties.
Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 13.01.2006 11:14
- Galu galā, jūs pats teicāt, ka no šejienes mēs tikai dosimies turp, kur ir ceļa mērķis. Kamēr mēs neredzam mērķi, nevar būt sevišķi daudz jautājumu. Ja nu vienīgi - kā būs ar atpakaļtikšanu?
Baiba papildināja Ērika teikto. Ak debestiņ, ja turp, kur viņiem jādodas, visi runās tik nesakarīgi, radīsies grūtības ar viņu saprašanu. Šis te vīrs līdz šim ir tikai pavēstījis samērā acīmredzamo un viņus pāris reizes apvainojis. Jāpagaida, kas sekos - tāpat viņi šobrīd neko lāga izdarīt nevar.
Iesūtīja: Nero ; laiks: 13.01.2006 17:51
Vīru mazliet uzjautrināja japānietes izturēšanās. Bet viņa jautrību pārtrauca advokāts. Pēc tam jau arī ierunājās citas personas, noklausījies viņu sacīto.
Labi, to es jums tūlīt izstāstīšu kādēļ jūs esat šeit, bet vispirms atbildēšu jūsu jautājumiem. - viņš pagriezās pret advokātu - man diemžēl jūs jāapbēdina, jums nu neizdosies mani iesūdzēt tiesā, gan jau vēlāk sapratīsiet kādēļ. - tad vīrs pagriezās pret ķirurgu - Es zinu, bet jums arī to vajag saprast. Es redzu, jums nav nekādu problēmu to saprast, bet kā ar citiem? Jā, es saprotu,ka jūs neesat tādi, kā domāju, gadsimtiem ilgi nebiju kontaktējies ar cilvēkiem. Tēpēc - Vēl joprojām skatoties uz Ēriku - pateikšu jums visu. Garlaicīgi tas gan būs, bet ko darīt. - tad vīrs pagriezās pret Baibu - Redziet, jums mērķi būs pašiem jāatrod, vien varu pateikt, ka pirmais, kas jums jāsasniedz ir kalni. Bet tos jūs tagad neredzat, tomēr jums jātiek līdz tiem.
Un tagad, jums teikšu to, ka jūs, kuri vairs neticat, tas domāts ne tikai jums, bet visai cilvēcei, ka pastāv brīnumi, maģija un citas tamlīdzīgas parādības. Citās pasaulēs tam vēl tic un tur arī cilvēki ir krietni tuvāki pirmsākumam. Tādēļ mēs izvēlējāmies jūs, kuriem mēs parādīsim, ko jūs esat zaudējuši. Jums būs jāpilda mūsu uzdevumi, un no šīs vietas jānokļūst citā pasaulē, bet ceļu uz to jums jāatrod pašiem. šajā pasaulē, kurā jūs nokļūsiet, jums būs iespēja atrast iespēju nokļūt atpakaļ uz savas Zemes. Tā kā tā vairs neatbildīs jūsu laikam, jums būs jānomaina drēbes - tās jūs atradīsiet arpus kromleha uz viena no bluķiem. tāpat brīdinu, kam bija līdzi kaut kas no domājošajiem priekšmetiem, tas viss palika uz zemes, bet jūs gaida šādi tādi krājumu papildinājumi. Vēlu jums veiksmi. Un atgādinu, ka jūsu uzdevums ir sameklēt kalnus, caur kuriem jūs varat rast ceļu uz mājām. Atā.
Vīrs to ātri pateica un apgriezies devās prom. Bet pirms pagāja garām akmeņiem, pagriezās un vēl noteica - Šeit jūs ieradāties vīziju aicināti, to skatīšana jums ir dāvāta līdz nokļūsiet mājās, kā arī jums katram ir dota spēja kaut ko uzklausīt, ko, jūs uzzināsiet. - To pateicis viņš devās prom un pēc maz brītiņa bija jau pazudis.
Iesūtīja: Hilerija ; laiks: 13.01.2006 18:10
Tesa bija klusējot klausījusies dīvaiņa stāstījumā, bet nu viņas pacietības mērs jau bija pilns
Eu, vecais, tu galīgi esi sviestā sagājis, vai?
Bet, tā kā savādnieks pēkšņi pazuda, viņa pagriezās pret apkārtējiem un jautāja
Vai te tiešām tikko bija kāds dīvaini ģērbies psihopāts, kurš apgalvoja, ka mēs esam citā pasaulē, vai man tā tikai likās?
Tad viņa paskatījās apkārt un tikai tagad pamanīja, ka apkārtne ir mainījusies.
Kas te notiek?!
Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 13.01.2006 18:27
- Nu izskatās, ka mēs laikam esam gan iekūlušies pamatīgā ķezā, - Baiba secināja.
- Ja es pareizi sapratu to vīrieti, no šejienes mums jāatrod kalni, no kalniem - cita pasaule, tur būs kaut kas jāizdara un tad mēs nokļūsim uz Zemes. Bet man nemaz nepatika tas, ka, kad mēs atgriezīsimies uz Zemes, tur būs citi laiki un musm būs jāģērbjas savādāk. Piedzīvojumi, protams, ir jauka lieta, bet man gribējās galu galā nokļūt atpakaļ savās mājās savā laikā, nevis pēc trīssimt gadiem, kā tiem, kas par daudz elfus saklausījušies, - viņa noteica. Taču neizskatājās, ka tas viņu dzītu izmisumā - par to domāsim tad, kad nonāksim tik tālu, tagad priekšā ir citas problēmas. Baiba klusākā balsī teica Ērikam:
- Man nepatīk, ka te ir tik sauss. Nekas, kur atrast ko ēdamu vai dzeramu, ja tikai tas neietilps "krājumos", ar kuriem mūs tik laipni apveltīšot. Man, teiksim, ir tikai divlitrīgā minerālūdens pudele un maisiņš ar trim sviestmaizēm.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 13.01.2006 19:40
Man ir pusotrlitrīgā pudele, pāris sviestmaizes un divi banāni, Ēriks godīgi uzskaitīja savus krājumus.
Un man arī izskatās, ka tā, kā saki. Labi, neko darīt, varam pieņemt, ka esam vienīgie dzīvi palikušie kaut kur tuksneša vidū. Nemaz nebūtu labāk. Bet man nešķiet, ka šī pasaule tiešām visa ir tik nemīlīga. Gan atradīsim ūdeni. Un vai nu tās būtu kādas izpriecas tik sarežģītā veidā mūs te atgādāt, lai pēc tam paskatītos, kā mēs vienkārši nomirstam aiz slāpēm?
Ēriks daudz nejutās traucēts.
Bet, Baiba, viņš, nedaudz padomājis, piebilda, par tiem apģērbiem... Man šķiet, tas vīrs, vai kas tas bija, par to runādams domāja to pasauli, kur mēs esam tagad, nevis mūsu ierasto. Un, ja te ir, kā viņš teica, burvestības un viss kas tāds, varbūt arī elfi un citas būtnes, kas mums tikai no pasakām zināmas, tad tos apģērbus mums vajadzēs te, nevis atgriežoties. Un ši pasaule neatbilst mūsu ierastajam laikam, nevis mūsējā neatbildīs vēlāk, kad tiksim atpakaļ. Pagaidām vēl nav par ko satraukties.
Sauss gan un nekāda zaļuma... nemīlīga izskatās solītā brīnumu pasaule!
Iesim, būs izpriecas, kamēr vēl sapratīsim, kas kuram no apģērbiem pienākas un kā to visu dabūt mugurā! Nebūtu lieki ieskatīties arī solīto citu mantu krājumos, viņš aicināja pārējos.
Pagriezies lai ietu, viņš nevilšus piesita pie kabatas, kur parasti glabāja mobilo telefonu. Kabata bija aizdomīgi tukša. Ēriks, lai pārliecinātos līdz galam, iebāza tajā roku. Jā, tukšs. Lūk, to nozīmēja - "domājošie priekšmeti"!
Paklau! viņš tīri jautrā balsī uzrunāja pārējos, paskatieties, kas jums no tehnikas palicis! Man vairs nav mobilā un domāju, ka pulkstenis arī būtu pazudis, ja tas man nebūtu mehānisks! Es varu saderēt, ka ir noziedējis pilnīgi viss, kur ir elektronika!
Tad ķirurgs kaut ko iedomājās un gluži nopietni pajautāja
Kādam gadījumā nebija mākslīgais sirds stimulators, vai kas tamlīdzīgs?
Iesūtīja: fijusska ; laiks: 13.01.2006 19:53
Brr, baisi, es vēl joprojām neizprotu kas te notiek Kaira noskurinājās. Viņas āda palika vēl bālāka nekā bija. Kas tie par tērpiem, interesanti zināt, ja tādi tiešām ir, tad ceru ka tie būs pietiekami normāli, lai es tos varētu uzvilkt, man negribētos staigāt kā gaīgajai lupatlasei Sieviete atkal aizodmājās galvenokārt par to, lai neizskatītos nepiemēroti.
Tad Kaira iebāza bikšu kabatā roku, un mēģināja sameklēt telefonu. Mana telefona arī nav.. un peidžera arī ne. Viņa teica , pārmeklējot somu. Lai nu kā, bet man bail, kas šī par vietu, kad nav telefona? Ja nu notiek kas drausmīgs, vai gadās nelaime? Kā mēs varēsim sazināties ar policiju? Via varbūt mums to vajadžetu darīt jau tagad, ja nu tas vecis bija kaut kāds maniaks? Kaira sacīja.
Iesūtīja: Nero ; laiks: 13.01.2006 20:25
Neliels ekskurs:
Tagadējā apkārtne: Visapkārt, cik vien tālu var redzēt plešas šis akmeņainais un smilšainais klajums, kurā nav redzamas nevienas dzīvības pazīmes, tas nozīmē, ka jūs šeit neatrīdīsiet ne tika augus, bet arī nevienu dzīvu radību, pat kukainīti. Šajā klajumā pilnībā ir bezvējš, tas nozīmē, ka te ir ne pārāk teicama gaisa maiņa un ar to sasitītas lietas. Tāpat šajā klajumā temperatūra ir nemainīga - 20 grādi pēc celsija, tas nozīmē, ka ir gana silts. Labi, pieļaušu mazu vējiņa iespējamību, bet pavisam maz jūtama. Jāsaka, ka gaiss nav ne mitrs, sutīgs, sauss. Debesis ir pilnīgi skaidras - tādas, kādas tās ir skaidrā dienā, bet atšķirība ir tāda, ka šeit nav redzama saule. tāpat šeit, no iepriekšējā teikuma izsecinot, diena nemainās ar nakti. Vārdu sakot šo vietu sauc par Vientulības klajumiem. Kalni, jums vajadzīgie, atrodas uz vienu pusi, uz to, kuru izvēlēsieties. Tie atrodas 5 dienu gājuma attālumā, ņemot vērā, ka jūs varētu iet kādas 6-8 stundas.
Papildu ekipējums: Jūs atradīsiet 8 (mugur)somas, kurās jūs atradīsiet pa divām ūdens ````šķēm, žāvētiem augļiem - āboliem un plūmēm - , mazliet riekstiem, un maizes, drīzāk sausiņi, kaut kas līdzīgs GP lembām. No ēdamajiem viss, kādu jauku brīdi jums nāksies iztikt bez gaļas. Katram paliek tas, ko viņš ir paņēmis līdzi, izņemot domājošās ierīces un izņēmuma kārtā mehāniskie pulksteņi.
Somām blakus atrodas drēbes, kuras vēl jūs varat nevilkt, līdz saniegsiet dzīvību. Tās katram ir pēc izmēra, bet tās jātrod. Drēbju skaitā ir - ādas puszābaki ar pacietu zoli, bikses un krekls (izturīgi), apmetnis ar kapuci, ar ko aizsargāties no vēja un citām nesaudzīgām dabas parādībām, pret kurām izmanto tādus apģērba gabalus. Drēbes ir brūnganos un zaļganbrūnos toņos, katrs var izvēlēties, ko katrs grib. Lai pilnvērtīgāk varētu saprats, kādas izskatās drēbes, iedomājieties viduslaikus.
OOC: ja ko jums interesējošu neesmu pateicis, tad to pasakiet ATD pavediena.
Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 13.01.2006 21:33
Robina stāvēja klusēdama un lūkodamās uz saviem bierdiem. Apkārtne bija ļoti pelēcīga un drūma un sievietei pašai sametās tā padrūmi un nedaudz riebīgi ap sirdi- tā bija savāda sajūta. Gribējās tikt mājās no visas šīs maskarādes un kārtīgi atpūsties. Taču vīrietis bija runājis par to, kāds bija iemesls Robinas ierašanās šet- vīzijas. Vai tiešām mums ir japilda tas, ko saka tas ģeķis? meitene nogurusi domaja, nolūkodamās uz aizejošāvīra muguru. Vai patiesi nav citas iespējas? sieviete vienkārši, būdama reālistiska būtne, nevēlējās ticēt šīm pasakām...
Eh...ko lai dara. Laikam nekas cits neatliek... viņa noteica pusbalsī un devās meklēt to, ko vīrietis dēvēja par krājumu papildināšanu un drīzumā atrada somas. Tās izskatījās ganan ērtas ceļošanai. Ielikusi roku kabatā sieviete gribēja somā ielikt digitālo fotoaparātu, taču šausmās iztaustījusi visu savu apģērbu atskārta, ka tā nekur nav. Eu, man pazudis dārgs fotoaparāts! viņa sašuta un aplūkoja apkārtni, taču šeit nebija nekā, pat vājas vēja pūsmiņas. Tas bija pazudis un ziskatījās, ka pavisam. Nokārusi galvu, Robina nopūtās. Kas vel viņus šajās šausmās sagaida?
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 13.01.2006 22:13
Nu, ko es teicu? Ēriks piegājis tuvāk uzrunāja meiteni ar pirmīt ievēroto savādi pievilcīgo seju, kas laikam jau meklēja savu fotoaparātu, nav, vai ne? Ne miņas no elektronikas.
Viņš pieliecās, lai labāk apskatītu apģērbu. Cik viss neinteresanti brūngans... smilšu toņi. Vai kāds domāja, ka viņiem šajā sausajā tuksnesī būs jāmaskējas? Brīnumzeme, padomājies... viņš ar ironiju nodomāja.
Nedaudz īdzīgi Ēriks pameklēja, kas no apģērba viņam derētu. Piemetis ar aci, paņēma sev domāto kreklu, bikses, apmetni, kas nav par garu vai par īsu, piemērīja zābakus, līdz atrada sev domātos. Paskatījās apkārt. Vai zeķes, kaut vai kājauti ir, jeb te pieņemts apavus plikā pēdā vilkt?
Diezin vai viens otrs tā kaut stundu noies, tulznas būs uzreiz! viņš nodomāja.
Paskatījās, kas somā. Ēdamais, nu tā, drusku ir, izdzīvot varēs. Bet pat tējas nav! Ir gan skopuļi, patiešām...
Un pilnīgi nekā no tā, ko viņš pašlaik meklēja - kāds pārsienamais, kas noteikti būs vajadzīgs, ja tiešām nāksies staigāt plikām pēdām zābakos. Nekādu zāļu. Ek, tie dievi gan ir jocīgi! šitā piemirst, ka cilvēki ir ievainojami, un, vispār, arī mirstīgi. Tas viņu uztrauca. Ja kāds vai kādi pēc dienas dabūs iekaisumu kājās, un tas ir ļoti ticams, tad Ērikam nešķita, ka ar sev piederošo mazo aptieciņu, ko viņš vienmēr ņēma līdzi savām vajadzībām, pietiks visiem.
Nolēmis izmēģināt, kāda būs sajūta tādā ģērbā, viņš nometa savas drēbes, palikdams peldbiksēs, un uzvilka izvēlēto tumšzaļo kreklu un pelēkās bikses.
Par fotogrāfa skatieniem viņš nesatraucās itin nemaz, jo bija pārliecināts, ka kameras viņam noteikti vairs nav, ja vispār ir bijusi.
(OOC - ja kājauti vai zeķes tomēr ir, tad GM varētu informēt, ka Ēriks nav parakājies drēbju kaudzē pietiekami centīgi )
Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 13.01.2006 22:53
Baiba pikti secināja, ka arī viņas mobilais telefons un fotoaparāts ir pazuduši. Tad viņa devās nopakaļis tiem, kas meklēja somas. Njā, nekas dižs jau nu nebija. Vismaz badā tūliņ uz vietas jāmirst nebūs. Kaut gan vispār lietas izskatās gana praktiskas, bet viņa arī savās ādas biksēs jutās gana ērti. Viņa nosprieda atstāt savas bikses, bet uzvilkt vietējo kreklu. Liekas bikses nav liekas, ja tas ir vienīgais maiņas apģērbs, zīda blūze daudz vietas neaizņem, toties būs, ko pārvilkt, ja gadīsies salīt. Un zābakus arī jāpārvelk- viņas kovbojstila zābaciņiem ir skaistas, spīdīgas sprādzes un ķēdes, kas var ķerties visādos žagaros vai spraugās. Baiba viegli apmulsusi skatījās uz abām mugursomām - to, kas bija nupat nocelta no pleciem, un to, kas stāvēja viņai priekšā. Kā to visu sabāzt vienā?
- Eh, nu un kā lai izdomā, kas tagad ir nepieciešamība, bet kas - lieks smagums? - viņa retoriski vaicāja. Drēbju kārtu siltajam laikam droši vien var atstāt. Patlaban ir silts - droši vien arī vilnas džemperis ir lieks. Peldkostīmu gan jāpaņem - cik viņa zināja, viduslaikos cilvēki peldējās pliki vai garos kreklos, bet viņai nepatika ne viens, ne otrs variants. Turklāt tā lupatiņa daudz vietas neaizņem. Baiba aizdomīgi pablenza uz iešļūcenītēm:
- Kā jums šķiet, vai mūsu deguni drīz pārstās just, kā mēs ožam? - viņa ievaicājās.
- Ūdens mums ir knapi dzeršanai, zābaki kājās siltā laikā - kā mēs smirdēsim! - viņa nopūtās, bet iešļūcenītes nolika pie nevajadzīgajām mantām - nav ko stiept līdzi. Higiēnas priekšmetus gan ielika jaunajā somā.
- Diez, vai šitām somām nevarētu piemeistarot manas somas lences? Tās būtu ērtākas nešanai - viņa domīgi paskatījās uz savu mīļo, ietilpīgo, koši violeto mugursomu. - Es tā saprotu, ka ar tādu ērmu labāk cilvēkos nerādīties, - viņa teica un, ļoti smagi nopūtusies, nolika pie atstājamajām mantām savu ādas jaku. Viņa klusi iespurdzās, atcerējusies pasaku filmu par desmito karaļvalsti, kur goblini stiagāja tieši tādās ādas jakās ar spīdīgiem rāvējslēdzējiem un garām bārkstīm. Jakai sekoja grāmata par senajām civilizācijām, bet kladi un zīmuli viņa gan ielika pie līdzņemamajām mantām, kam pievienoja arī tievas neilona virves saišķīti, nazi ādas makstī un šķēres, kas vienmēr atradās viņas mugursomas priekškabatā.
- He! - viņa apmierināti piemiedza ar aci Ērikam: - Re, kas man ir! Ja kas, varēsim vismaz kādu brūci nodezinficēt! - viņa norādīja uz abām Latvijas Balzama pudelēm. -Esi dzēris?
Iesūtīja: fijusska ; laiks: 13.01.2006 23:05
Kaira aizdomīgi skatījās uz svešajām drēbēm.
-Kā jūs domājat, vai tiešām mums obligāti jāvelk tās drēbes? Es domāju, tie zābaki tiešām varbūt ir par traki, ir taču diezgan karsts. Un apmetņi? Kādā jēgā? Es labprāt staigātu mazāk drēbēs, bet šeit jau ir tādas biezās drēbes. - Kaira sūkstījās, un skaļi domāja.
Un vispār, vai mēs nevaram iet ar savām somām? - viņa vaicāja, lai gan zināja, ka pārējie droši vien zn tikpat maz ka'vina. Bet kaut ko taču šajā bezsakarīgajā situācijā bija jādara. Tāpēc Kaira darīja to, aks viņai vislabāk padevās - tarkšķēšana.
Ak, ceru ka mēs nomazgāteis varēsim. Ja nē, es nezinu vai spēšu izturēt čāpodama vairākas dienas smirdot. Turklāt kādi vēl kalni? Vai tad mums viņos būs jākāpj? sieviete tikai turpināja arvien ātrāk runāt. Un vispār kas tas par ēdienu? Nu man gan nav iebildumi, bet tomēr dzeramais ir kaut kāds prastais un vispār viss izskatās pēc suņu barības. Lai gan garšīgas suņu barības viņa peibilda, paskatoties, ks ir somās.
Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 14.01.2006 10:55
Robina uzlūkoja Ēriku, kad vīrietis viņu uzrunāja. Mjā, es tikai ceru, ka varēšu to atgūt atpakaļ. Man tik dārgas mantiņas nepieder, tās ir mana darba šefa fotoaparāts. sieviete nopūtās un palūkojās uz drēbju čupiņu, kura atradās tieši pie somām. Cik neinteresantas krāsas. Būtu kas zils... Robina dievināaj zilo krāsu, taču izvēles lielas nebija, tāpēc viņa, vēlreiz visu aplūkojusi, paķēra ko zaļu un uzlika uz sev izvelētās somas.
Robina palūkojās uz Kairu. Pieļauju, ka drēbju ziņā mums izvēles nav. Bet tu jau vari visu uzreiz nevilkt. apmetni pamēģini iebāzt somā. Saistībā ar kalniem man arī īsti nav saprotams, kas tur un kā. Iesim un gan jau viss noskaidrosies, es gan nezinu, izskatās, ka te būs ilga iešana... sieviete palūkojās uz tuksnešaino klajumu. Šķiet, ka ar ēdienu arī būs jāsamierinās... šoreiz viņa to teica gan vairak sev, tomēr arī pārējiem.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 14.01.2006 10:56
Ēriks sēdēja zemē centīgi mēģinādams apaut kājas. Kad tas puslīdz bija izdevies, viņš piecēlās un drusku palēkāja, lai noskaidrotu, vai būs ērti vai nē. Hmmm... nemaz ne tik traki! Zābaki bija ērti un labi elpoja.
Gan kaut kur atradīsim ūdeni, lai nomazgātos! Es ceru. Nevar zināt, cik ilgi mums līdz tiem kalniem jāiet. Spriežot pēc pārtikas daudzuma, dienas četras, varbūt arī sešas, bet tad gan vairs nebūs nekā, ko grauzt. Bet zābaki ir ērti, nudien! Ēriks vēl pamīņājās paskaļi izsakot savus secinājumus.
Tagad varēja pievērsties somu pārkrāmēšanai un meitenēm. Pareizāk otrādi - vispirms meitenēm, tad somām.
Nē, nav gadījies. Kas tas ir?, viņš pavaicāja, ieinteresēti nopētījis nekad vēl neredzētās brūnās dzeramā pudelītes, ko rādīja Baiba. Ķirurgs nupat bija pārkrāmējis iedotajā mugursomā visu savu mantību, ieskaitot kāpšanas aprīkojumu un savus uzticamos kalnu zābakus, un nosūkstījies, ka nav paņēmis pietiekami daudz zeķu.
Otras meitenes, nez' kā viņu sauc? komentārs par suņu barību Ēriku sasmīdināja. Nav gadījies redzēt suņus, kas ēstu žāvētus augļus. Vīnogas gan. Bet Ērikam pašam suns nekad nebija bijis, tāpēc skaļi viņš to neteica. Var nebūt tiesa.
Gan iztiksim ar to, kas ir. Žēl, ka nav nekā no olbaltumiem, mēs būsim zvērīgi pārguruši pēc tās garās iešanas. Žāvētu augļu diēta ir laba, bet ne tad, kad vajag daudz un aktīvi kustēties, un vitamīnu arī tur nav nekādu, tāpat minerālvielu maz. Pat sāls mums nav, jeb, varbūt, ir kādam? Ēriks cerīgi paskatījās uz ceļabiedriem.
(OOG - ja skatās, tad citi redz, ka Ēriks mugrsomā iekrāmē vēl arī šo un to no drēbēm, to, kas viņam bija mugurā, labu nazi, maziņu aptieku (iesaiņotu, var neatpazīt, ka tā ir aptieka), un divus futrāļus (vienā ir ķirurga instrumenti, otrā - personīgās higiēnas priekšmeti), un ēdamo, cik viņam ir, ieskaitot minerālūdens pudeli)
Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 14.01.2006 12:54
Kamēr citi ņēmās ar mantu pārkārtošanu, ceļa pārspriešanu un uzturvielu un to trūkumu uzskaitījumu, Magnus stāvēja un vienkārši vērā uz saviem nu jau biedriem. Nu un ko ganc itu viņam - nekādu mantu viņam nebija un tās nedaudzās, kas bija nu bija nozudušas.
Nē, viņš neticēja rūķīšu pasakām un arī grāmatas daudz labprātāk lasīja par Romas impērijas beigu periodu nevis fantāzijas romānus Tolkīna stilā, tāpēc arī tagad viņš neticēja, ka ir nonācis kādā savādā pasakā. Viņš pieņēma visu notiekošo kā reālu, bet joprojām meklēja tam izskaidrojumu. No veča stāstītā viņš neko nebija sapratis.
Lai nu kā - bija jādodas ceļā un šķiet, ka nekādi dievi šoreiz nav viņu pusē, ja reiz bija atsūtījuši tādu neskarīgu vāvuļotāju par gidu, kas tagad bija jau aizlaidies, atstājot vien dažas somas ar ēdmaņu un vēl šo to. Apģērbs. Nē, paldies. Magnus itin labi jutās savās viegli ekstravagantajās panckās, lai vēlētos pārģērbties, tomēr rezot, ka citi to dara, viņš uzskatīja par lietderīgu paņemt dažus apģērba gabalus. Tā kā pārkrāmēšanas rezultātā bija atbrīvojušās dažas somas, viņš paņēma Baibas violeto (lillā?) un izbēris visu tās saturu (ja nu tur vēl, kas bija iekšā) un ielika tajā zābakus, bikses un kreklu.
Tu tak neiebilsti, dārgum?
Iesūtīja: Nirnaeth ; laiks: 14.01.2006 14:24
Lupatas! Mika priecīgi iespiedzās, sameklējusi kaudzē vismazākās, kas derēja viņas īsajam, smalkajam augumiņam kā uzlietas. Tiesa, brūnzaļie toņi neko neizcēla, vien viņas krāsotos, rudos matus, kas aizvien bija sasieti divās meitenīgās astītēs.
Tā nu mēs katru dienu staipam līdzi sāli. japāniete paņirgājās un atvēra savu somu, kas bija nomsta uz zemes. Protams, fotoaparāts pazudis, tāpat telefons un plaukstas dators.
Man ir kola un siera sausiņi. viņa skaļi pavēstīja, izvilkusi puslitra pudeli un mazu plastmasas maisiņu.
Bet ar to jau nepietiks, ne? sekoja padrūma piebilde, tomēr jaunajā sejiņā aizvien rotājās smaids.
Mēs te ilgi krāmēsimies? Jo ātrāk iesim, jo ātrāk nokļūsim tur, kur vajaga! Cerams, ka šeit naktis nav kā īstajos tuksnešos- tad pat ar šiem zābaciņiem un apmetņiem nepietiks.
Iesūtīja: Nero ; laiks: 14.01.2006 15:38
Tātad, pēc sarunas ar vienu spēlētāju (kuram par ieteikumu jāsaka ļoti liels paldies) nolēmu jums pateikt, kāds mērķis ir šai spēles daļai. Jo jums var šķist šī daļa pat ļoti neinteresanta, jo nekādi dižie notikumi vēl nav sagaidāmi. Un arī palūgšu jums man piedot šo haotiskumu, kas te notiek.
Kā jau minēju apkārtnes aprakstā, tad šo vietu sauc par Vientulības klajumiem. Jums vajadzētu saprast kādēļ. Pirmais spēles mērķis ir parādīt jums, jūsu tēliem, to, ko nesastapt uz zemes - pilnīgu vientulību no apkārtnes puses. Kā domāju, tad cilvēkiem būtu grūti šādu vietu šķērsot, ja tas būtu tuksnesis, bet te ir normāli apstākļi. Bet tas var neatvieglot psiholoģisko spiedienu, kas rodas, no apziņas, ka apkārt nav nekā, ka nekas nemainās un paliek tā kā tas ir bijis iepriekš. Tāpat jums ir visiem pamazām jāaprod vienam ar otru, kas, manuprāt, šādos apstākļos ir labi izdarāms. Jums jāsāk vienoties par to, kur un ko tālāk darīt, jūs tagad esat "ono for all, all for one". Bet jūs nedrīkstat pamest kromleha apkārtni, pirms es to nebūšu atļāvis, jo kāds no jums saņems vēstījumu un uzzināus uz kuru pusi ir kalni, tas varētu notikt pirmdien, jo rīt netikšu klāt internetam. Šīs daļas laikā, tas ir kamēr nokļūsiet līdz kalniem, un tas nenotiks ilgi, jums to apsolu, bet tas protams ir arī atkarīgs no tā, kā jūs reaģēsiet uz vientulību(par to jums vajag padomāt vismaz vienu reizi vienā postā un salīdzināt šo vietu ar savu pasauli), daži no jums iepazīs sev dotās iespējas uzklausīt lietas, parādības utt.
Tas tāds mazs paskaidrojums. UN lūgums jums katram, izteikt savas domas, pretenzijas ierosinājumus.
Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 15.01.2006 11:30
- Tas ir Latvijas melnais balzams, samērā stiprs alkoholisks dzēriens, spirts, nostādināts uz dažādiem ārstniecības augiem - skaidroja Baiba, mīlīgi noglāstījusi pudeli. - Šito labprāt dzer arī ārzemēs. Garšīgs, un es saaukstēšanās gadījumā iedzeru piecdesmit gramus šitā balzama ar upeņu sulu - palīdz. Bet, tā kā tas ir uz spirta bāzes, domāju, ka ar to var arī dezinficēt.
Viņa domīgi skatījās, kā Ēriks krāmē savas drēbes iekšā jaunajā somā.
- Kā tev liekas, ņemt ādas jaku līdzi? Patlaban ir silts, bet man kalni saistās ar kaut ko, kur ir vējš un auksti, - viņa vaicāja Ērikam. Viņš noteikti zina labāk, ja jau reiz kāpj kalnos.
Pēkšņi viņai klāt pienāca dīvainais fotogrāfs un pagrāba viņas somu, izberot ārā mantas, kuras viņa bija nolēmusi atstāt.
- Ei, cienītais! - viņa sašutusi izsaucās, kad biezā, ilustrētā grāmata nokrita uz zemes, saburzoties vairākām lapām.
- Es iebilstu gan, lētum! Re ku visiem ir ceļa somas, ņem kādu no tām, nevis piesavinies svešu īpašumu! Es jau saprotu, ka māksliniekiem prāts virzās pa citām sliedēm, kā parastiem cilvēkiem, bet tu tak angliski, šķiet, saproti? Tas baltais ērms skaidri pateica, ka šite mēs nevaram staigāt apkārt mūsu drēbēs, un droši vien arī koši lillā sintētiskie "Everesti" te apkārt nemētājas! Vai arī tu vēlies iepazīties ar šejieniešu tiesu sistēmu kā aizdomīgs klaidonis dīvainās drēbēs? Mums jau te esot jurists, bet es šaubos, vai viņš spēs ko ieskaidrot fanātiskam pūlism, kas ir ieņēmies galvā, ka noķēris citplanētieti vai ļauno garu, - viņa teica, nopētījusi fotogrāfa bez šaubām stilīgo un dārgo, bet nekādi ar viduslaikiem nesaistāmo apģērbu. Bet gan atstātās drēbes, gan baltā vīra vārdi par maģiju viņai saistījās ar viduslaikiem - tieši tā mēdza ģērbties visi fantasy grāmatu varoņi, un viņai bija nelāgas aizdomas, ka nupat viņus arī kāds ir pataisījis par fantasy varoņiem. Ja vien, protams, tas nav kāds īpaši stilīgs joks ar slēptajām kamerām, kāds izcili tizls realitātes šovs "Idioti, kas vēl tic pasakām". Bet fotoaparātu un mobilo pazušana šo teoriju stipri vien apgāza.
Kāds stulbums, nu kas mēs par varoņiem!, viņa pikti nodomāja, un tūliņ pat pakalpīgā atmiņa pasvieda ainu par Frodo žēlošanos Gendalfam Morijā un vecā burvja atbildi, sak, ja nu mēs esam izredzēti, neko padarīt, jādzīvo vien tālāk. Nu, tad jau redzēs, Baiba nosprieda.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 15.01.2006 12:16
Oho! Ēriks uzsmaidīja Baibai, izklausās jauki, bet ārējai dezinfekcijai nederēs vis. Spirta procents būs par mazu. Toties iekšēji noderēs, ka nemetas.
Žēl, ka nevienam nav sāls, viņš nodomāja, skatīdamies uz sīciņās jāpānietes ar tādu pompu rādīto kolas pudelīti. Kola neder nekam, rada tikai lielakās slāpes. Pats viņš sen jau neņēma līdzi kalnos kolu, tikai minerālūdeni. Svīst sanāk daudz, sāļi izskalojas gribot, negribot. Tie ir jākompensē. Ja ````šķēs ir tikai tīrs ūdens, pēc dažām dienām kāds var sajusties gauži slikti. Ek, būtu vismaz sāls, ko piebērt ūdenim! Bet tā mazā nerimša jau to nezin, viņa noteikti nav no tiem, kas vientuļi klejo mežonīgās vietās.
Ētikam nepatika šī japāniete. Viņš bija savulaik pusgadu stažējies Japānā, un bija paguvis puslīdz ielauzīties japāņu tradīcijās. Bija uzreiz redzams - viņa nepiederēja ne augšējai elitei, un pat ne vidējam slānim. No zemākajiem.
Tad viņš kritiski nopētīja latvietes rādīto ādas jaku.
Zini, ja nav smagi nest, tad ņem gan. Jaka nav izteikti moderna, cik es no tā vispār saprotu, varētu vēl noderēt. Un, jā, tajos kalnos, ko es zinu, mēdz būt gan vējš, gan auksti. Bet te, viņš parādīja ar roku visapkārt, man nav ne jausmas. Te izskatās, ka nekas nav mainījies no pasaules sākuma un nemainīsies arī. Ne gaisma, ne siltums, nekas. Mums, kā tas vīrs teica, jāiet līdz kādam pleķītim, kur būs savādāk. Kā tieši, es nezinu. Varbūt tur būs ziema, varbūt vasara, varbūt lieti un vēji. Ņem jaku! Ja neiet somā, tad manējā vēl ir vieta, dod šurp, panesīšu. Un, galu galā, izmest liekās mantas var vienmēr.
Pats pēc savas runas ķirurgs pēkšņi kaut ko iedomājās. Ja jau te nekas nekad nemainās, ja tiešām tā ir, tad arī bārdām nevajadzētu augt, vismaz ne tik ātri kā parasti. Viņš neparko nevēlējās staigāt apaudzis kā mežonis, un nekādi nespēja izdomāt, kā to panākt bez ierastajiem higiēnas priekšmetiem. Nu labi, mazs bārdas nazis viņam bija, bet uz karstu ūdeni, vismaz pagaidām, neizskatījās, ka varētu cerēt.
(OOC - Ēriks ir pieradis pie vientulības. Vienmuļība, protams, ir nomācoša, tāpēc viņš tagad raizējas par praktiskām un reālām lietām. Bet vientulība - sīkums. Viņš ir nedēļām klejojis viens pa klinšu grēdām. Drīzāk viņam var pa šo laiku sākt krist uz nerviem ceļabiedri, kas nav tik pieraduši kā viņš pats 
Viņš noteikti neko pašlaik nevar palīdzēt ar vīzijām - zvaigžņu nav.)
Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 15.01.2006 12:34
- Nē, nē, paldies, manā somā vēl vietas pietiek - pateicās Baiba un, paķērusi no izbērto mantu kaudzes savu jaku, iebāza to somā, rūpīgi nogludinādama gar muguru - lai minerālūdens pudele nespiežas mugurā.
- Par to balzamu - es atceros, kad manai māsasmeitai bija vējbakas, daktere teica, ka var ar šo balzamu apsmērēt, - viņa paskaidroja, iebāzdama abas pudeles blakus minerālūdenim un no otras puses nopolsterēdama ar maisiņu, kurā glabāja maiņas veļu.
Kad Ēriks ieminējās par apkārtnes nemainību, arī Baiba rūpīgāk palūkojās apkārt. Tiešām, vieta izskatījās tāda pamirusi, sastingusi... Neomulīgi.
- Jā izskatās tā, it kā šī vieta gulētu. Vai, ka tā vēl nav līdz galam radusies. Es šādi vienmēr iedomājos planētas, uz kurām nav dzīvības - tikai akmeņi un smiltis. Bet no kurienes gan nāk gaisma? - viņa atgāza galvu un veltīgi centās saskatīt sauli, vai vismaz kaut kādu gaismas avotu.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 15.01.2006 19:16
- Kā vēlies, - Ēriks neiebilda pret Baibas vēlmi nest savu jaku pašai, - pret vējabakām? Mjā... tur varētu līdzēt gan, tikai tas nav iekaisums, ne dezinfekcijai lietots, bet ārstēšanai.
- Gaisma... nav ne jausmas! - viņš paraustīja plecus, - varbūt, tur, aiz tiem mākoņiem ir saule, kas nekad nenoriet. Mēs jau neesam vairs savā zemē, te var būt citādi.
Ēriks bija sakrāmējis savas mantas, lai mugursoma nespiestu muguru un plecus, un, vispār, varētu tā kā doties. Tikai uz kurieni?
- Jums kādam nav nojausma, vai vīzija, uz kuru pusi būtu jāiet? - viņš iejautājās. - Es nezinu, te nav zvaigžņu, kurās man, ja es to sapratu pareizi, būtu jāvar lasīt nākotne un notikumi.
Ēriks pirmo reizi pateica skaļi, ar ko saistīta viņa vīzija, kā viņš to juta - ar zvaigznēm. Varbūt citi arī pateiks? Būtu interesanti!
Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 15.01.2006 20:13
Magnus izlikās nedzirdam Baibas urkšķēšanu, tā pat arī nelikās zinis par pārējiem - viņu nodarbināja jautājums, kuru tagad skaļi izteica arī blondīnis - kurp doties?!
Es teiktu, ka jāpaliek uz vietas. Ja šī ir kaut kādu traku vīziju jeb pasaku pasaule, tad ainava pārvērtīsies pati, ja šis vairāk līdzinās filmai "iznīksti līdz nāvei", tad neredzu starpību kur to darīt. Viens gan - ejot tikai nogurdināsim paši sevi. Ierosinu palikt. Nogaidīsim. Nedomāju, ka ir vajadzība kur steigties. Varbūt tas Cilvēks Baltā uzradīsies vēlreiz. Varbūt mums vajadzētu par to meditēt?
Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 15.01.2006 21:18
Robina salasīja sev derīhgās drēbes un darīja, kā daudzi- dažas ielika somā, lai nebūtu pārak karsti, dažas uzvilka murugā un nosēdās uz zemes. Viņa klausījās vienā vīrietī, kurš izteica savu ierosinājumu nogaidīt tepat un nekur nedoties. Bet, tas vīrietis sacīja, ka mums ir jākustās prom. Un kāda jēga nīkt šeit? sieviete diezgan apjukusi jautāja, vairak gan sev, tomēr vēršoties pie vīrieša, kura vārdu gan vēl nezināja. Es esmu vairāk par to, ka kaut kas ir jādara...
Iesūtīja: fijusska ; laiks: 15.01.2006 21:30
Kaira vēl joprojām mēģināja izlemt, ko darīt ar drēbēm. Šo to viņa uzvilka, piemēram blūzi, bet nedaudz pārveidojot, piemēram sasinot tās galus, lai nebūtu tik karsti, un neaiztaisot līdz galam. bikses viņa pagaidām ielika somā. Arī apmetni.
Nu labi, man šitā uz vietas kasīšanās sāk krist uz nerviem, tuklāt te ir drausmīgi karsti, neesmu radusi pei šāda karstuma, tāpēc manuprāt vajadzētu iet. Kaira sacīja pārējiem. Es arī esmu par to, ka kaut kas jādara. Jo kāpēc gan mums viss šis iedots? uz vietas sēdēšanai?
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 15.01.2006 22:07
Ēriks apsēdās akmeņainajā zemē. Karsti! Ko neteiksi. Nemaz nav karsti. Ap divdesmit grādiem, mierīgi sēžot un neko nedarot pēc brīža paliks vēsi. Viņš ironiski nodomāja. Pat peldbaseinā ūdens ir siltāks.
- Es kaut kur iešu tad, ja kāds pateiks, uz kurieni! Vai tad jūs nesapratāt? Mums visiem ir dota spēja redzēt vīzijas, tikai katram citādāka. Un vismaz viens no mums var pateikt, uz kurieni mums ir jāiet. Es nevaru. Man dots zvaigznēs redzēt. Vai jūs kāds te redzat kādu zvaigzni? - viņš pamāja ar roku kaut kur debesu virzienā.
- Ja neko labāku neizgudrosim, tad sēžam nost un meditējam. Varu parādīt, kā tas teorētiski darāms, praktiski nekad neesmu izmēģinājis, - ķirurgs ierosināja.
- Bet te palikt... nē. Te nekas nemainīsies, vienīgā izmaiņa būs, ka mēs tā sēžot vienkārši nomirsim. Bet man vēl negribas. Tad ko, pamācīt?
Iesūtīja: Nostariel ; laiks: 15.01.2006 23:50
Aleksandrs sakoda zobus. Viņš negribēja samierināties ar to, kas te tagad norisinājās. Viņš bija izmests nekurienes vidū ar bariņu no nekurienes savāktu ļaužu, tikai tādēļ, ka kādam gribējās izklaidēties? Viņš taču nav nekāda sasodīta rotaļļieta!
Atvaļinājums.. HA!
Viņš nicīgi nodomāja.
Protams, vajag nomierināt nervus, atpūsties un.. Tāpēc tevi izmet nekurienes vidū kaut kādos stulbos klajumos neiedomājamā aukstumā.
Viņš nodomāja. Divdesmit grādi pēc Celsija, viņam nebija nekas silts, Romā parasti bija daudz siltāk un divdesmit ar bij tikai uz ziemas pusi. Viņam nepatika, nē, riebās, un arī tas nav gana stiprs vārds, šis pasākums, viņam dzīvē bija citi plāni nevis blandīšanās pa kaut kādiem klajumiem un kaut kādu kalnu meklēšana. Jeez.. Varbūt pārējiem nav ko darīt un viņiem nav nekā, bet viņam ir viss, piedevām viņš drīz kļūtu par partneri firmā! Viņam bija viss, pilns skapis ar labāko dizaineru uzvalkiem un drānām, moderns dzīvoklis, viņam bija viss, labi, mīlas fronte bija nepastāvīga, bet, nevarētu teikt, ka viņu tas sevišķi maisīja.
Bļāviens, viņa dzīvi iekārotu daudzi, un viņš nesapņoja, pat nelūdza ne pēc kādiem piedzīvojumiem, bet protams.. Kādam bija jāpacenšas tos sagādāt un visu sabojāt.
Tomēr no otras puses.. Ja Kvints pacenstos iejusties viņam te iepatiktos, kā nekā māte bija vēsturniece un daži viņas gēni jau viņā bija un līdz ar to ar laiku Kvintu šis pasākums varētu pat aizraut, bet pagaidām viņa emocijas dominēja klasiskā angļa klusēšana un itāļa dusmas - neparasta kombinācija, tomēr viņš pa lielākai daļai izvēlējās paturēt savas nelabvēlīgās domas pie sevis, nebija vajadzības nevienu apgrūtināt, tomēr, ja viņš ar ko aizrāvās.. Viņš spēja panākt, ka ar to aizraujas arī citi.
Ai, velns ar viņu..
Aleksandrs nodomāja un pārvilka drānas ietērpjoties tajās viduslaicīgajās, kas zināmā mērā tomēr izrādījās maķenīt ērtākas par stīvajiem uzvalkiem pie kuriem viņš bija pieradis. Itāļa mentalitāte ņēma virsroku un viņš nolēma nekurnēt par notiekošo, jo ar to tāpat nav iespējams visu mainīt, bez tam uz doto mirkli..
Varbūt, ka tik ļauni nemaz ar nav.
Viņš izķidāja somu izpētot, kas tajā atrodas un paskatījās, kas ir saglabājies no tā, ko viņš bija ņēmis līdzi uz Stounhedžu. Informācijas bukletiņš (ja tas palika, kur bija), 0.5 Evian - negāzēts un želejas konfektes. Viņš nebija uzskatījis par vajadzīgu, ko sevišķu ņemt līdzi, jo sākotnēji pat nebija uzskatījis par vajadzīgu uzkavēties tajā akmeņmūrī un viesnīcā loģiski, ka viss bija, bet nu labi.
Patlaban viņš arī neuzsskatīja par vajadzīgu kādam atskaitīties. Viņš aplaida skatienu apkārt.
Un interesanti uz kurieni mums būtu jāiet?
Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 16.01.2006 11:20
Baiba iespieda rokas sānos un lēnām nostaigāja ap akmeņu apli, uzmanīgi lūkodamās horizontā. Bet nekur nemanīja nekādas norādes uz kalniem. Turklāt viņa par kalniem nekā daudz nezināja.
- Vīzijas, tu saki? - viņa atsaucās Ērikam. - Man nez kāpēc liekas, ka es varētu saprast kaut ko no dzīvniekiem, augiem varbūt ... No kaut kā dzīva, bet te nav nekā dzīva, izņemot mūs pašus. Un, atklāti sakot, man nekad pirms tā sapņa aizvakar nav neviena vīzija rādījusies. Bet, ja nekas cits neatliek, varbūt jāmēģina pameditēt? Kā tas notiek - uz nabu jāskatās, vai?
Baiba jutās nedaudz neveikli, viņasprāt, meditācija bija kaut kas, ko vajadzētu veikt vienatnē, nevis svešu un apjukušu ļaužu barā. Bet viņa apsēdās gluži tādā pat pozā, kā Ēriks - jāizmanto jebkura iespēja, lai saprastu, kas darāms.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 16.01.2006 11:36
- Nu tad mums abiem pagaidām neveicas, - Ēriks atsaucās, bet neizklausījās, ka viņu tas pārāk uztrauktu. - Es arī te nemanu neko dzīvu, izņemot mūs pašus.
- Vēlies pamēģināt meditēt? - viņš pārvaicāja. - Redzi, es nekad to neesmu darījis, bet obligātajā kursā tāda lieta bija, jā. Augstākais, esmu stāvējis klints galā un priecājies par skaistumu visapkārt.
- Pag, kā tur bija? - ķirurgs drusciņ sarauca pieri.
- Vispirms bija ērti jāapsēžas vai jāapguļas, vienalga, ka tikai ērti. Tā, lai drīz aizmirstu par pozu. Un tad var pa pusei pievērt acis un sākt mierīgi elpot, iztēlojoties, ka gaiss tevī ieplūst no visurienes, bet izplūst caur pieri. Var otrādi - ieplūst caur pieri, bet izplūst no visa ķermeņa. Kā patīkamāk pašam. Tad, kad elpa vairs netraucē un šķiet, ka viss tev plūst cauri, iztēlojies, ka caur pievērtiem plakstiņiem redzi visu pasauli un ar ausīm dzirdi visu. Bez sasprindzinājuma. Tu esi viens ar apkārtni. Tu esi tā daļa. Viss plūst pats, atnāk pats, domājas pats. Mēģināsim?
(OOC - ņemiet vērā, ka meditācijas tehnikas apraksts ir pilnīgi izdomāts! Dzīvē variet nemēģināt tam sekot. 
)
Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 16.01.2006 15:29
Robina klausījās tajā,k o stāsta Ēriks un pasmaidīja, jo nebija talu no patiesības. Esmu gājusi un vēl joprojām eju mēditācijas, jeb jogas kursos. Ja kādam vajag ko precīzāku... sieviuete uzlūkoja visus pārējos un nezināja, vai ir vērts turpināt. Ja nu galīgi neizdodas koncentrēties, tad ir vel mantru skandēšana, ja kādam vajag, varu iemācxīt vienu, ta ir ļoti viegla, palīdz koncentrēties uz pozitīvo enerģiju un saplūst ar savu iekšējo enerģiju... Robina skaidroja.
Iesūtīja: Nero ; laiks: 16.01.2006 15:48
Pēkšņi Ēriku kā zibens šautra ķēra doma, ka vajadzētu apskatīt akmeņus, vai tie tiešām ir tie paši, kas Anglijā. Viņš atcerējās to seju, ko redzēja uz viena no akmeņiem. To gan viņš ieraudzīja tādēļ, ka saule uzspīdēja no attiecīgā lenķā, bet šeit tās nebija. Bet šī doma viņu bezmaz aizvilka līdz akmeņiem. Ērikam nezkādēļ likās, ka tā seja, ja viņš to ieraudzīs, varētu dot kādu norādi.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 16.01.2006 15:59
Ēriks tikai nupat, nupat bija nosēdies tā īsti ērti, un sācis elpošanas daļu, kad sajuta, ka elpa caur pieri uz ārpusi iet ne visur, bet uz vienu konkrētu vietu. Un elpa velk viņu sev līdzi. Nedaudz satraucies, viņš atvēra acis, un, joprojām jūtot savādo elpu, piecēlās un sekoja tai. Tā veda pie akmeņiem. Nē, ne visiem, bet pie tā viena akmens, kur viņi ar Baibu pirmīt bija vērojuši seju. Interesanti. Vai seja būtu tā, kas aicina, jeb akmens? Tā grib viņam ko teikt? Viņš gāja, līdz plauksta atkal pieskārās akmenim, un tad palūkojās uz augšu ar savām klintīs trenētajām acīm meklēdams iecirsto rakstu.
Iesūtīja: Nero ; laiks: 16.01.2006 16:09
Un viņš to ieraudzīja. Tas pēkšņi atdzīvojās un pavērsās uz Ēriku. Sejas aprises it kā uz mirkli iezaigojās tādā krāsā, kādā bija redzamas zveigznes naksnīgā debesī.
Pēkšņi viņam galvā atskanēja balss - tāda padobja un mazliet čīkstoša.
"Jums, kas nākuši no tālām zemēm jādodas mana brāļa meklējumā, kuram sveicienus caur zveigznēm dodu es. Viņš jūs sauc, bet kļūt līdz viņam būs iespējami, lai grūti. Tev sākmceļa lemst sekot manam skatienam pie debesu dūrēja."
To teikusi akmens seja apklusa un palika kā bija bijusi sākumā norādot virzienu uz kuru jādodas ceļiniekiem.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 16.01.2006 16:30
Ēriks gandrīz acis sāka berzēt no pārsteiguma, un tad vēl vajadzēja tādu mirkli, līdz norima straujie sirdspuksti. Viņš pameta skatienu uz biedriem, vai tie redzēja, jeb viņš viens?
Atkal pagriezies pret akmeni, viņš tam palocījās, pirms iet atpakaļ.
Drusku domīgs viņš pievienojās pārējiem, tad teica
- Meditācija vai kas palīdzēja. Vai jūs redzējāt to majestātisko seju tur, uz tā akmens? Nu lūk, tā bija viņa, kas mani tikko paaicināja pie sevis un lūk, ko viņa teica "Jums, kas nākuši no tālām zemēm jādodas mana brāļa meklējumā, kuram sveicienus caur zvaigznēm dodu es. Viņš jūs sauc, bet kļūt līdz viņam būs iespējami, lai grūti. Tev sākumceļā lemts sekot manam skatienam pie debesu dūrēja," - Ēriks norunāja pēc atmiņas.
- Es tā sapratu, ka jāiet turp, kurp skatās šī seja, - viņš joprojām izskatījās nedaudz apjucis, kad pieliecās, lai celtu plecos savu mugursomu, jo neko tamlīdzīgu nebija gaidījis.
Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 16.01.2006 20:42
- He, tātad šitais darbojas! - apmierināti konstatēja Baiba, kas tik tiko bija mēģinājusi sākt izjust gaisa plūsmas, kad Ēriks paziņoja, ko uzzinājis.
- Nu ko, tad ejam tur, kurp tā rāda. Virziens ir tik pat labs, kā visi citi, - viņa noteica, piecēlās kājās, uzmeta plecos jauno somu un palūkojās uz pārējiem.
- Diez, kas tas par debesu dūrēju? Kaut kāda kalnu smaile? - viņa minēja.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 16.01.2006 21:36
- Nav ne jausmas! Var būt arī kalna smaile. Tāda, kuras gals ir virs mākoņiem, - Ēriks minēja, paraustīdams plecus.
Viņš gāja vēlreiz pie akmens, lai pārliecinātos droši, kurā virzienā īsti skatās seja.
Nostājās ar muguru pret akmeni, atlieca galvu atpakaļ. Pāris solīšus pamīņājās uz vieniem sāniem un otriem, līdz bija pārliecināts, ka noteicis pareizo virzienu.
- Re! Starp tiem diviem stabiem, taisni! - viņš ar roku norādīja uz pusotru metru plato spraugu ārējā aplī, kuru savienoja vēl palikusi pārsedze, kamēr abiem blakus akmeņiem tā bija nobrukusi.
Daudz neprātodams, vai visi seko, vai nē, viņš uzsmaidīja Baibai un uzsāka ceļu.
(OOC - neņemsim vērā, ka ejot vietā bez jebkādiem noteiktiem orientieriem, cilvēks vienmēr iet pa apli un agrāk vai vēlāk atgriežas atpakaļ, labi? Varbūt Ēriks tagad sajūt virzienu, ko? Varbūt to sajūt visi?)
Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 17.01.2006 12:14
Baiba sparīgi nopūtās, dzimtajā valodā pateica:
- Nu, tad lai visi labie dievi stāv mums klāt!, - un devās pakaļ Ērikam, pametot skatu uz pārējiem - seko?
- Ejam, kad virziens zināms, tiešām vairs nav vērts kavēties! - viņa angliski uzsauca.
Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 17.01.2006 16:13
Robina paķēra savu somu un palūkojās uz lēnam aizejošajiem Ēriku un Baibu. Pagaidiet, es arī nāku! sieviete sacīja un lēnā solīti piebiedrojās abiem. Uzmetusi skatu atpakaļ, viņa redzēja pārējos stāvam.
Cik gan viss šitais ir dīvaini... viņa pie sevis prātoja.
Iesūtīja: fijusska ; laiks: 18.01.2006 19:50
Kaira arī piebiedrojās ceļa beidriem, un sekoja citiem, kamēr pati neko nezināja un nesaprata. Galvenais ka kads bija vadonic, un ne viņa pati. Sieviete pasmaidīja, tikai pavisam nedaudz.
-UN ja nu mēs apmaldīsimies, ko tad darīsim? viņa pārvaicāja, jo šaubījās, ka šis viss varētu iet tik viegli.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 18.01.2006 20:02
Ēriks paskatījās atpakaļ pār plecu un, pagaidījis, līdz Kaira ir blakus, uzsmaidīja un teica:
- Te nav pat meža, kur apmaldīties, viens vienīgs klajums. Ne akmeņu, nekā. Atliek sekot skatienam. Kamēr es to sev jūtu mugurā, mēs nenomaldīsimies. Vai drīkst vaicāt, kā jūs sauc? Mans vārds ir Ēriks Boije. Esmu no Zviedrijas.
Viņš uzmanīgāk paskatījās gaišmates sejā. Var izrādīties, ka esam kaimiņi, viņš nodomāja. Tik balta āda un sārti vaigi ir tikai ziemeļos, nemaz nerunājot par matiem.
Iesūtīja: AtlanticVelvet ; laiks: 19.01.2006 19:58
- Prieks iepazīties, Ērik, Kaira pasmaidīja. - Mani sauc Kaira Andersena, es esmu no Norvēģijas, kā redzu, mēs tādi attāli kaimiņi. viņa iesmējās, un nedaudz piesārta, atskārtusi, ka vispār ir aizmirsusi par jebkādu pieklājību, un nav iepazīstinājusi sevi jau ātrāk. -Jūs laikam nodomāsiet, ka esmu nepieklājīga, ka iepazīstinu ar sevi tikai tagad. Kaira nedroši sacīja Ērikam. -Es laikam visu laiku tikai runāju, un runāju.. Vienkārši tas man liek nomierināties, un es aizmirstu uztraukumu. Vispār ļoti ceru, ka mēs neapmaldīsimies, lai gan jūs sakāt, ka zināt, kur jāiet, es tomēr nedaudz baidos. Ja nu mēs nomirstam no slāpēm, jo kavējamies, vai kaut kā tā.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 19.01.2006 21:59
- Ai, Tas nekas! - Ēriks tikai atmeta ar roku. - Mēs jau te nenācām uz viesībām, kur visi viens otram stādās priekšā. Ekskursijās tā parasti nedara. Bet tagad, kad, gribi vai negribi, esam vienās kamanās, nav par skādi iepazīties. Par apmaldīšanos manas domas ir tādas - es brīdi atpakaļ teicu, bet, šķiet, jūs tad tuvumā nebijāt, ka, ja kāds te vēlas uz mūsu rēķina izklaidēties, tad diezin vai gluži pēc tik sarežģīta sākuma sekotu tik tiriviālas beigas kā aizsūtīt mūs apmaldīties klajumos, lai mēs nomirstam no slāpēm. Nē. Domājams, tie vai tas, kas to visu te sarīkoja, būs mums paredzējis vēl kaut ko.
- Iegrebtā seja man teica sekot viņas skatienam, to jūs dzirdējāt, ja? Nu, un es tagad šo skatienu jūtu. Kur un kad mēs nonāksim, to nezinu, bet tāpat jau nav izvēles. Tāpēc nav ko uztraukties priekšlaicīgi.
Tiešām, nemaz neizskatījās, ka Ēriku daudz uztrauktu notiekošais. Viņš pasmaidīja visai aušīgi.
Iesūtīja: Nero ; laiks: 21.01.2006 10:48
OOC: Es atļaušos visu tēlus pabīdīt uz priekšu, bet iespēja atsaukties uz jau notikušo paliek.
Kad Ēriks bija uzsācis gājienu tajā virzienā, kur viņam norādīja akmens seja, visi pievienojās viņam, jo izlēma, ka nav nekādas jēgas te palikt.
Pēc trīs dienu gājuma ceļinieku priekšā pavērās milzu obelisks, kurš gandrīz "caurdūra" debesis. No attāluma tas izskatijās vairāku desmitu metru augsts, bet pieejot klāt tam, šķita, ka tas pārsniedz simt metru. Obelisks bija vienkāršs, nebija nekādu ornamentu un zīmju. Ceļotāji kādu laiku uzturējās tam blakus un tikai tad, kad jau bija aizmirsuši vierzienu, no kura ieradās, ieraudzīja tālumā slejamies kalnus.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 23.01.2006 16:09
Trīs dienas gauži vienmuļa un neinteresanta ceļa. Tiesa, ir ceļabiedri, un ar dažiem no tiem var interesanti patērzēt. Un tomēr apkārtne nomāca. Puskrēsla, pelēkums, nekā skaista, nekā spilgta. Taisni kā sengrieķu ēnu valstība, ķirurgam bija iešāvies prātā salīdzinājums, bet te pat ēnu nav!
Ērikam riebās arī savs pašreizējais izskats. Vai tad ar aukstu ūdeni var normāli noskūties? Bet viņš tik un tā to neatlaidīgi darīja dienu no dienas. Tāpēc, lai pats nepaliktu tikpat pelēks kā apkārtne. Lai sajustu, ka viņš vēl ir dzīvs un nav pārvērties par kaut kādu šai ainavā iederīgu objektu.
Tā, un tagad pie obeliska viņi ir nonākuši... un tup pie tā nezin ko gaidīdami nezin cik ilgi.
Nolēmis izstaipīt kājas, Ēriks piecēlās, lai pastaigātu. Tā viņš jau bija darījis daudz reižu, šī ne ar ko, visticamāk, neatšķirsies no citām. Tāds pastaigu aplis ar stabu centrā.
Nogājis pusi apļa, viņš, tikpat ierasti, kā gāja, pārlaida skatienu apkārtnei. Un... ieraudzīja kalnus. Viņš varēja apzvērēt, ka iepriekšējo reizi ejot, to tur nebija. Nebija un viss. Bet tagad ir.
- Ei! - viņš uzsauca pie obeliska dirnošajiem biedriem, ātri iedams atpakaļ, - ei! Tur, - viņš pameta ar roku vajadzīgajā virzienā, - tur ir kalni! Ejam, kamēr vēl tie ir!
Ēriks nekavējās. Paņēmis savu mugursomu, viņš bija gatavs iet, līdzko ceļabiedri paši pārliecināsies, ka tur, kur viņš rāda, tiešām ir kalni, nevis kaut kāda mirāža, un savāks savas mantiņas.
Iesūtīja: Hilerija ; laiks: 23.01.2006 21:51
Tesa sarāvās, kad vīrietis iekliedzās. Viņa paskatījās apkārt un tiešām pamanīja kalnus. Visas iepriekšējās dienas viņai bija pagājušas kā nemaņā - pārāk neticams likās tas, kas ar viņu un citiem notika. Cerība, ka tas viss ir vienkārši murgs, sāka zust. Neviens murgs neilgst tik ilgi un nav tik šausminoši... reāls. Jā, reaļs bija īstais vārds.
Nopūtusies kā cilvēks, kas zaudējis savu pēdējo cerību, viņa pagriezās un sekoja vīrietim, kurš pirmais bija pamanījis kalnus. Nekas cits jau neatlika kā vien padoties liktenim. Un liktenis laikam bija lēmis, ka viņai vajag maldīties apkārt šajā nejēdzīgajā vietā.
Liktenis... liktenis?! kas ar mani notiek? es jau sāku lietot tādus vārdus kā liktenis. Daudz netrūkst, lai es sāktu ticēt gariņiem un visādām citām muļķībām!
Un tā Tesa nolēma, ka, ja jau jāmaldās, tad labāk to darīt ar kādu, kurš zin, ko darīt. Un šis ārzemnieks zināja ko darīt. Tā vismaz izskatījās.
Jā, jā... jau nāku... viņa noburkšķēja. Tad viņa piegāja pie ārzemnieka un gaidīja, kad vinš sāks kustēties.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 26.01.2006 09:10
Ēriks stāvēja un gaidīja. Izņemot Tesu, pārējie kaut kāpēc kavējās.
Viņš atzinīgi paskatījās uz jauno meiteni - lūk, viņa vēl nav padevusies. Bet citi? Tā kā par agru pēc trīs dienām jau sēdēt zemē un necelties.
Nē, šī vieta Ērikam noteikti nelikās tāda, kurā būtu patīkami ilgi uzkavēties, un to viņš arī netaisījās darīt, it īpaši tāpēc, ka tagad parādījusies cerība tikt prom.
- Tad jūs nāksiet vai nenāksiet? - ķirurgs vēlreiz uzrunāja ceļabiedrus.
- Mums taču teica - ejiet uz kalniem. Kalni ir. Ceļaties un ejam! Jeb jums tepat ir labi?
Viņš uzsmaidīja Tesai. Par spīti trīs dienām putekļainā bezcerīgā ceļa bez iespējas normāli sakopties, Ēriks pamanījās joprojām izskatīties patīkami un pievilcīgi.
- Es gribu tikt projām no šīs pelēcības, - viņš paskaidroja meitenei, - tā nogurdina un nomāc.
Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 26.01.2006 09:21
Baiba pikti nošņācās un pieslējās kājās.
- Jāiet jau ir. Nevarētu teikt, ka šī vieta būtu tik omulīga, lai rastos vēlēšanās izvietoties uz ilgu pikniku, - viņa īgni piezīmēja. Neiespējamība nomazgāties viņu šausmīgi kaitināja, turklāt arī ūdens bija tik maz, ka visi centās dzert taupīgi. Vismaz Baibai bija grūti saglabāt nemainīgi labu omu. Piegājusi klāt Ērikam un Tesai, viņa samiedza acis un palūkojās uz kalniem:
- Nu re, vismaz kaut kāds mērķis, kas ir redzams uzreiz. Varbūt tur būs kaut kāds ūdens, kur var nomazgāties - viņa sapņaini novilka. Šāda ideja jauno sievieti acīmredzami spārnoja, tādēļ viņas oma manāmi uzlabojās.
Iesūtīja: Hilerija ; laiks: 28.01.2006 17:45
Piekrītu. Un man pietrūkst ēnu. Tesa atsmaidīja pievilcīgajam ķirurgam.
Tad viņa paskatījās uz pārējiem. Visi vēlarvien palika savās vietās, izņemot sievieti, kas bija piegājusi pie viņiem.
Jā, ūdens būtu lieliski. Tesa piekrita.
Jūs vēl ilgi domājat tur vāļāties? viņa paprasīja atpalikušajiem.
Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 28.01.2006 20:05
Robina, pamanījusi kalnus, sekoja līdzi Ērikam un pārējiem, kas gāja netālu no meitenes. Viņa prātoja par to, ko bija teicis toreiz tas savādais vīrs un viņai pēkšņi iešāvās prāta Vai vīrietis teica iet tur, kur klani, vai arī kalniem pāri, es no tiesas neatceros... sieviete centās savā atmiņā sameklēt to sarunu, tču nu jau tā bija krietni pabalējusi, jo bija pagājis nedaudz laika. Tomēr Robina vienkārši nolēma sekot pārējiem, lai vismaz nepaliktu vienatnē kaut kur stāvam.
Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 03.02.2006 21:04
Magnus bija pārguris no nomācošās vienveidības un vinņš bija pārguris no pārguruma. Pieradis pie smalkas un greznās dzīves, kad apkalpo ne vien mīļākās kalpotāji, bet arī pati mīļākā, viņš nekādi nespēja samierināties ar domu, ka tagad visu mūžū būs vienkārši milzu Nekas. Un kā svaiga ūdens šalts pār viņu nāca ziņa, ka tepat tuvumā ir kalni. Jā, acis vairs neredzēja pieradušas radzēt neko. Jā, pat ķirurgs vairs nešķita nekas jauks, par meitenēm nemaz nerunājot.. Bet tagad! Dzīve ieguva pavisam citas krāsas! Magnus sajuta sevī ielīstam tik daudz emociju, ka viņš bija kā pārpildīts biķeris, kad līst pāri malām.. Viņš sajuta ko brīnišķīgu sev priekšā. Tur kaut kas būs. Nekas, ko racionāli varētu izksaidrot.. Bet nē.. viņš nebija racionāls.. Viņš bija tukšs, kas jūt tuvojamies pilnu..
Ērik, čabulīt, beidz flirtēt ar meitenēm un kustamies uz priekšu! Es vienkārši jūtu, ka ir īstais brīdis! Mēs tak beidzot redzam ko jaunu.. Oo, jāa.. Tie kalni paši pie mums atnāks.. Mhm. Es to vienkārši jūtu.. Tas ir tik tuvu! Ejam, ejam..
Magnus jau sen vairs nestiepa sev līdzi nevajadzīgas mantas, pareizāk sakot - viņš nestiepa sev līdzi neko.. Smalkās drēbes jau sen bija nomestas un tagad uz viņa kailās miesas bija rupjās bikses un krekls, kas asi kontrastēja ar diktam smalko ķermeni un ādu.. Bet kuru gan šajā brīdi uztaruca izskats? Magnus juta, ka tas viņu tiešām neuztrauc.. Ja nu vien Ēriks.. O, jā.. Ēriks gan viņu uztrauca. Tagad. Nākotnē. Vispirms vajag tikt iekšā Tajā, Kas Sagaida..
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 03.02.2006 21:32
Ēriks paskatījās atpakaļ un vienīgo meiteni, ar kuru vēl nebija kārtīgāk iepazinies. Uz glītu un pievilcīgu meiteni, brūni rūsganiem matiem. Meriona ir viņas vārds, vairāk viņš neko tā arī nebija uzzinājis. Dīvaini, visnotaļ!
- Nu tad ejam, - ķirurgs piekrita, izliekoties nedzirdam "čabulīti", ar ko viņu apveltīja mākslinieks. Kāds nu kuram tas runas veids! viņš pie sevis nodomāja. Bet tas nekaitināja, drīzāk izklaidēja.
- Man arī tas neizskatās diezin cik tālu, - viņš, uzsākot ceļu, noteica, - pret vakaru būsim tur.
- Vismaz ēnas tur ir paredzamas, - Ēriks piemiedza ar aci Tesai.
Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 04.02.2006 10:41
Kā tu nosaki, kad vakars, kad rīts, ja visu laiku vienādi gaišs?!
Magnus painteresējās. Pēkšņā pacēluma iedvesmots, viņš nolēma, ka iepazīt ceļabiedrus nebūs nemaz tik slikti. Vismaz, ja gadīsies situācija, ka kādu vajadzēs cilvēkēdājiem kāmjiem izbarot, tad zinās, kurš ir vismazāk noderīgais.
Manuprāt, mums nevajag tik daudz iet, bet gan mēīnāt izmantot domu spēku, gara spēku.. Mums noteikti tāds ir. Nu vismaz Ērikam noteikti, ja jau viņš tās sejas ieraudzīja. Jo, redziet, nedomāju, ka mūs kāds būtu gribējis nostaidzināt līdz nāvei.. Nē, nu, protams, būtībā tas varētu būt visnotaļ lieliski, ja vien šo te būtu noorganizējis kāds maniakāls slepkava, kam ir pārdabiskas spējas mainīt pasaules, un kurš to dara kādas idejas vārdā, un mēs esam maza daļiņa no visa Lielā Plāna, bet, redziet, es neticu, ka mēs esam kāda reliģijas fanāta murgā nokļuvuši, kura mērķis ir likt mums stiagāt līdz nāvei. Precizējot - es neticu tai daļai par staigāšanu līdz nāvei.
Magnus sparīgi soļodams blakus Ērikam un meitenēm, klāstīja savu teoriju. Izskatījās, ka šoreiz viņš pat bija ieinteresēts diskusijā, jo apklusa, lai dotu vārdu kādam citam.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 04.02.2006 14:37
Kā nosaku? Pēc pulksteņa, - Ēriks iesmiedamies atbildēja, rādīdams citiem savu dārgo, precīzo, īpašī izturīgo un tīri mehānisko rokas pulksteni.
Tas nepazuda kopā ar elektroniku.
Kāds nu tur gara spēks... tā bija vīzija. Redzēju, kā seja atdzīvojas un pasaka, kurp tālāk jāiet. Tā sapratu, ka tās vīzijas un spēja uzklausīt kaut ko, ko mums visiem solīja, man saistās ar zvaigznēm, astronomiju, vispār, - viņš paskaidroja. Pasmaidīja platu un nebēdnīgu smaidu, - jums visiem ir tāda spēja, gan atklāsiet, kā tieši kuram tā izpaužās.
Brīdi viņš gāja klusēdams un apdomādams, ko teikt par ceļojuma mērķi.
Piekrītu! Ne tāds tiem, kas mūs uz šejieni aizsūtīja, būs bijis mērķis. Viņi tā kā taisījās izklaidēties uz mūsu rēķina, es tā sapratu, bet izklaidi - aizej tuksnesī un nomirsti, noteikti var sarīkot vienkāršāk. Es tā domāju. Gan mums būs priekšā visādas nejaucības, redzēsiet! Mēs esam izmēģinājuma žurciņu lomās, un neko tur nevaram mainīt. Atliek vienīgi cerēt, ka izdzīvosim, līdz tiksim šim labirintam līdz izejai.
Skarbi jau tas skanēja, bet Ēriks bija visai pārliecināts par sacīto.
Bet, ja godīgi, man pat patīk! Tā, ikdienā, nekad nedabūsi zināt, ko pats esi vērts.
Viņi jau bija tādu laiciņu soļojuši, stundas trīs, vismaz. Kalni bija acīmredzami pienākuši tuvāk, bet gluži klāt, protams vēl nebija. Paredzējums, ka tos sasniegs vakarpusē, izskatījās, varētu piepildīties.
Iesūtīja: Hilerija ; laiks: 04.02.2006 14:37
Man šķiet, ka lai nu kur, bet šeit uz paredzamitāti nav ko paļauties. Bet tad jau manīs. Tesa atbildēja Ērikam.
Interesanti... Tesa noteica, kad bija noklausījusies Magnusa monologu.
Man arī diez kā neliekas, ka mēs būtu nolemti "staigāšanai līdz nāvei" viņa pasmīnēja jo, pat ja mēs būtu kāda maniakāla slepkavas ar pārdabiskām spējām rokās, nešķiet, ka staigāšana līdz nāvei būtu īsti maniakāls piebeigšanas veids. Kaut gan, varbūt mūsu slepkava ir tikai iesācējs. Arī starp maniakiem tādi mēdz gadīties. Viņa pasmīnēja vēlreiz.
Un ko tu iesaki? Tas ir, par to domu izmantošanu? Es šajā jomā nekāda speciāliste neesmu, līdz šim ar to nemaz neesmu saskārusies.
Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 06.02.2006 11:54
Sveču liesmas, meta spokainas ēnas uz sienām, altāri, krustu aiz tā un altāra priekšā uz ceļiem tupošo sievieti. Saliktām rokām viņa un aizvērtām acīm viņa mēmi kustināja lūpas, raidīdama domās garas lūgšanas, attīrīdama savu grēcīgo dvēseli no dzīves melnajiem netikumu sārņiem un meklēdama atpestīšanu. Meriona nemanīja, kā aizsnaužas, jo divas naktis pēc kārtas viņa bija lūgusies katru mīļu brīdi, nežēlodama sevi.
Piepeši viņa juta, ka kāds pavisam maigi saņem viņu aiz rokas un maiga bezķermeniska balss, ar klusu čukstu, kas vairāk līdzinājās vēja pūsmai, aizcināja viņu līdzi. Merione piecēlās un jutās tik viegli, nebija vairs zemes pievilkšanas spēka, dvēseles noguruma, kas viņu nomāca, rūpju un raižu. Sieviete jutās kā pūkains mākonis, kas vēja spārniem skrien pa zilo debess jumu. Virs viņas mirdzēja zvaigžņu miljoni, zem viņas slīdēja zeme...
Lēnām Meriona nolaidās milzīgu akmeņu aplī, austošā saule tos apgaismoja, radīdama iespaidu, ka dievišķā gaisma tos apņem... Bezmiesīgā balss čukstēja, ka šeit viņu gaida piepildījums, šeit viņa var meklēt sākumu ceļam, kas jāiziet, lai viņa šķīstītos...
Dobja zvana skaņa viņu iztramdīja, rīta mise... Meriona pietrūkās kājās un devās uz savu vietu, no prāta neizejot dīvainajam sapnim un pārliecībai, ka viņai ir jādodas uz to vietu... Stounhendža, pagānu rituālu vieta, viņa zināja, vai domājās zinām, kas viņai būs jādara.
Pēc mises, viņa uzmeklēja klostera māti un pastāstīja viņai par sapni un uzdevumu, ko Dievs licis veikt un ar viņas svētību nākamajā rītā devās prom.
Ne reizi vien Merionai uzmācās šaubas, ka varbūt viņa padevusies kārdinājuma. Sevišķi šīs šaubas uzmācās, kad parādījās dīvainais vīrs. Kad Meriona gribēja pamest šos slazdus, izrādījās jau par vēlu un tagad sieviete vien varēja lūgt Dievu, un izmisīgi nožēlot grēkus. Sekojot šiem ļautiņiem. Viņa jutās kā no citas pasaules nākusi, savā pelēkajā, necilajā, vienkāršā piegriezuma kleitā. Ak, kāpēc viņa neuzvilka, kaut ko mūsdienīgāku...
Meriona, ko tu domā, tikko no klostera laukā un jau grēcīgām domām, ļauj ienākt savā prātā! sieviete sevi norāja un pameta skatu visapkārt. Acis aizķērās pie kāda vīrieša, kurš sevi bija dēvējis par Ēriku, un tagad viņu nopētīja. Meriona juta, kā pietvīkst un steidzīgi nolaida acis un vēl prātā noskaitīja īsu lūgsnu, beigās aši pārkrustīdamās.
Sakārtojusi ērtāk savu mugursomu, kur bez liekas domāšanas bija iebāzusi arī jaunās drēbes, viņa turēdamās visiem aizmugurē, sekoja, ik pa brīdim uzmezdama skatienu kalniem...
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 06.02.2006 12:35
- Mjā... jums taisnība, - Ēriks piekrita Tesai, - ar ierastām lietām te būs kā būs!
- Tomēr cerēsim, ka kalnos būs vismaz ēnas. Kāda upe arī nebūtu lieka... - viņš nopūtās. Šie putekļi kaitināja. Kā gribējās nomazgāties! Viņš ļoti labi saprata Baibu, kas arī sūrojās par to.
- Tas dīvainis tur, pie akmens teica, ka burvestības būšot un viss kas tāds -
Viņš atskatījās pār plecu, kur netālu gāja norvēģiete:
- Kaira! Mums vēl nāksies atcerēties, kas ir troļļi!
Tas nemaz neizklausījās pēc kaut kā neiespējama. Ja jau maģija, tad brīnumpasakas un viss kas tāds, arī troļļi, gnomi un elfi. Raganas un burvji.
Merionai būs grūti, Ēriks nodomāja. Viņš bija pamanījis spējo piesārtumu viņas vaigos un paslepeno krusta mešanu, tik vien kā paskatoties uz Ēriku, tāda pasaule, kur ir viss, kas tiek noliegts un uzskatīts par nelabā iedvesmotu... Ai, viņai būs grūti! Bet, varbūt, tas ir mērķis, kāpēc tieši viņa ir šeit? Pierādīt, ka viss, kas ir, ir tā kā tam jabūt, un nemaz nav vajadzības norobežoties no dzīves, lai nebūtu slikts?
Ēriks ticēja Dievam, ne jau nu fanātiski, bet tā, kā pieņemts, nu ir Viņš, bet ikdienā nejaucas, lēmumu par to, kā pareizi, atstādams katra paša ziņā. Un Ēriks arī rīkojās, kā pats domāja, ka ir labāk, nemaz netaisīdamies noliegt to, ka ir cilvēks.
Iesūtīja: Nero ; laiks: 06.02.2006 17:09
Vēl pēc dienas gājiena pretī kalniem 8 ceļotāji, mēs jau nu neteiksim, ka paši pret savu gribu viņi tādi kļuva, nokļuva pie tādas kā mazas un samērā lēzenas kraujas, pa kuru varēja nokļūt lejā - tālāk klajumā. TUr viņi ieraudzīja milzīgu upi , kas bija tik tiešām iespaidīgi plata, likās, ka tā varētu būt pat kilometru plata, aizšķērsojam ceļu uz kalniem, kas atradās patālu varbūt kādus 10 kilometrus no upes. Kalni sākās no līdzenuma un strauji pacēlās uz debesīm kā stāva siena, kas veidoja tādu kā rampu.
Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 06.02.2006 17:21
Meriona pagāja sāņus, lai varētu redzēt un apbrīnot skatu, ko Dievs bija radījis viņu grēcīgajām acīm. Elpa vai aizrāvās to uzlūkojot.
Cik skaisti, viņa neviļus nočukstēja.
Pateicos tev kungs, ka ļauj man skatīt šo skaistumu, tevis radīto! viņa klusām piebilda caur drēbēm satvērusi vienkāršo kaklā karājošos krustiņu. Lai arī jocīgais večuks bija teicis kaut ko par gariem, Meriona viņam neticēja. Visu bija radījis tikai viens Dievs, bet tas droši vien bija kārdinātājs, ietērpies gaišās drānās, lai iemidzinātu modrību. Meriona bija apņēmības pilna izdarīt to, kas bija jāizdara un stiprā ticība viņai palīdzēs, stiprā ticība un atmiņas, ar kurām viņa šaustīja sevi kā ar grēku nožēlotāja pātagu...
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 06.02.2006 19:19
- Oho! - Ēriks taisni vai noelsās, tādu varenu skatu ieraudzīdams. Tiesa, viņš gribēja upi, bet ieraudzīt kaut ko tādu!
Viņš apstājās kraujas malā, un tad uz brīdi apsēdās. Lai pavērotu. Visu dienu ejot kājas nogurušas, bet tas nebija istais iemesls. Skaisti, tas viss vienkārši ir skaisti. Par spīti pelēkumam, kas ir aiz muguras, un tam, ka šaipus upes neredz neko dzīvu.
Kad acis un sirds jau bija apraduši ar redzamo, ķirurgs sāka apdomāt, kur un kā varētu upei tikt pāri. Ne pa labi, ne pa kreisi, vismaz no šejienes, nevarēja samanīt neko tādu, kas dotu atbildi uz šo jautājumu.
Nekas! neizpildāmus uzdevumus laboratorijas žurkām nedod. Pie sevis nosmējies, Ēriks piecēlās un sāka kāpt lejā, tuvāk ūdenim.
Tuvumā upe par spīti platumam izskatījās diezgan dziļa. Ūdens bija dzidrs un, pataustot ar roku, patīkami silts.
Viss! Ēriks nolēma, ka visi uzdevumi var pagaidīt, izņemot vienu. Jaunais vīrietis nolika savu mugursomu, novilka visu virsējo apģērbu un metās ūdenī. Sapnis!
Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 06.02.2006 19:47
- Ūdens! - Baiba sajūsmā nodvesās, tikko ieraudzījusi upi. Bet, kad viņas skatienam lielais ūdens klajums atklājās visā tā varenībā, viņa labu brīdi spēja tikai stāvēt un skatīties, neapzināti, bet laimīgi smaidot. Cik tas bija skaisti!!!
Kad Ēriks nometa drēbes, lai ietu peldēt, viņa steigšus norāpās viņam pakaļ, nometa mugursomu un ar roku uzmanīgi pataustīja ūdeni. Hmm, silts! Viņa aši pazuda aiz tuvākā aizsega (pieņemu, ka upes krastā ir vai nu kāds palielāks akmens, tik tuvu no kalniem, vai vismaz kāds krūms), pārģērbās peldkostīmā un uzmanīgi iebrida ūdenī - nevarēja jau zināt, kāds ir upes dibens un vai straume nav pārāk spēcīga. Beidzot varēs nomazgāties!!! Viņa laimīgi iesmējās, iegremdējoties ūdenī.
Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 07.02.2006 10:13
Izpriecājusies par skatu, Meriona lēnām devās pakaļ Ērikam un Baibai. Piegājusi pie ūdens klaida viņa pavērās pāri plašajam klajumam. Peldēšana, cik jauki būtu ielikties glāsmainajā ūdenī, ļauties tā veldzei... Atskanēja plunkšķis un sieviete paraudzījusies tā virziena ieraudzīja Ēriku, īsu brīdi tika pārlaists vērtējošs skatiens viņa ķermenim, pirms Meriona aši novērsās. Vecie grēki negribēja un negribēja atkāpties, lai kā viņa pūlējās.
Viņa nolika mugursomu un nomazgāja siltajā ūdenī savu seju, kaklu un rokas un pēc tam iebridusi iekšā arī kājas. Tad viņa izgāja laukā un apsēdās krastā, savu skatienu viņa pievērsa kalniem otrā pusē, viņiem bija jāiek pāri upei, tikai kā? Meriona atkal iegrima klusā lūgšanā.
Iesūtīja: Hilerija ; laiks: 07.02.2006 11:55
Kad Tesa ieraudzīja upi, pat viņai, cilvēkam, kurš par dabas skaistumu īpaši nejūsmoja, aizrāvās elpa. Tiesa gan, viņa ātri attapās un, aši aizskrējusi pārģērbties, enerģiski metās ūdenī.
Ūdens bija pārsteidzoši silts. Uz mirkli, aizmirsusi gandrīz vai visu pasauli, Tesa ar labpatiku peldējas, neuztraukdamās ne par ko. Tomēr tad viņa aizdomājās par kalniem, kas bija redzami otrā upes krastā.
Viņa pajautāja, vērsdamās pie pārējiem
Ē... nevēlos jūs traucēt, bet gribētu uzzināt - kā mēs tiksim pāri šai nebūt ne šaurajai upei? Es pati knapi varētu nopeldēt kādu ceturto daļu. Tas ir - ja man paveiktos. Priekšlikumi?
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 07.02.2006 12:13
- Tikai viens, - Ēriks atsaucās, turpat netālu nedaudz kustinot tikai plaukstas un pēdas gulēdams uz muguras un ļaudams, lai straume viņu pamazām panes tādu gabaliņu.
Viņš ūdenī pagriezās un ar pāris vēzieniem nokļuva seklumā, kur varēja stāvēt. Re! Daži, izskatās, nemaz tā nekāro tikt pie peldes, ka vēl stāv krastā.
Silts. Nemaz negribējās kāpt malā, drīzāk padauzīties kā bērnībā. Ķirurgs ar abām plaukstām veltīja pamatīgas ūdens šaltis Baibai un Tesai, savu izdarību pavadot ar vārdiem
- Gaidīt! Kamēr kāds no mums redzēs kādu vīziju, kas pateiks, ko darīt tālāk. Es ne tuvu nespēju šito platumu pārpeldēt, kur nu.
Iesūtīja: Hilerija ; laiks: 07.02.2006 12:47
Tesa iespiedzās, kad viņai sejā trāpīja pamatīga ūdens šalts. Viņa nosprauslojās un ienira zem ūdens. Pacēlusi pēdas virs ūdens līmeņa, viņa sāka tās vicināt, kārtīgi apšļakstīdama Ēriku. Iznirdama, sieviete nekavējoties pamuka tālāk, lai izvairītos no atbildes reakcijas, kura varētu sekot.
Smagi elpodama, Tesa beidzot smaidīdama teica
Jā, laikam gaidīšana būtu pareizākais variants
Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 07.02.2006 13:02
Pāris ūdens pilieni aiztiecās arī līdz Merionai, novēršot viņas uzmanību no lūgšanām. Sieviete paskatījās uz trim jautrajiem peldētājiem. Uzmācās arvien spēcīgāka vēlme viņiem pievienoties, taču klosterī bija mācīts, ka ir nepiedienīgi tā atkailināt savu ķermeni visu priekšā un Meriona tam piekrita. Viņa jau nu zināja, cik posta spēj nest skaists augums, kāds bija viņai. Turklāt viņai tāpat nebija peldkostīma.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 07.02.2006 13:36
Ēriks aizmiegtām acīm raidīja vēl vienu šalti pakaļ Tesai, bet nokavēja. Dzidrais ūdens pērlēs iebira atpakaļ straumē nevienu netraucēdams. Ja nu nejauši Baibai tika kāda drusciņa, bet to viņš neredzēja.
- Nu gan es esmu pietiekami apšļakstīts, - viņš smējās, slaucīdams ūdeni no acīm, un izspiezdams no matiem, kas tagad, kad bija samirkuši, bija palikuši pavisam lokaini.
- Bet jūs? - viņš pagriezies uzsauca Merionai, Robinai, Kairai un abiem vīriešiem, - jūs nenāksiet peldēties? Var jau ar visām drēbēm, ja nav ko pārvilkt, tās tāpat derētu mazgāt. Šitik siltā laikā pat iesnas nedabūsiet, galvoju!
Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 07.02.2006 13:45
Meriona vēl brīdi sēdēja krastā pārdomādama Ērika teikto. Viņa apzinājās, ka vēlāk nožēlos, ja nebūs izpeldējusies un ūdens tā vilināja, tā vilināja. Turklāt ar drēbēm, tas jau nebūs tik traki.
Nopūtusies viņa nostāk no pārējiem lēnām iebrida ūdenī, juzdama kā kleita kļūdama slapja paliek arvien smagāka, drīz jau Meriona bija ūdenī iebridusi gandrīz lēdz krūtīm un laidās peldēt. Aizturējusi elpu, viņa uz brīdi ienira un atkal iznira, tad peldēja gar krastu lēniem vienmērīgiem vēzieniem, cik nu tas bija iespējams ar kleitu mugurā...
Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 07.02.2006 15:37
Robina vēroja Ēriku un pasmaidīja par viņa piedāvājumu, tomēr to patreiz nemaz negribējās. Domīgi vērdamās dzirdajā upes ūdenī, sieviete pie sevis prātoja, viņa gan pati īsti nezināja, kāds ir viņas prātojumu nolūks un kpaēc viņa vispār tā dara. Gribējās mirkli vientulības un klusuma. Mirkli pašai sev. Pētīdama ūdeni, sieviete sajuta savādu dūrienu. Pacēlusi skatienu uz augšu, viņa dzirdēja savādu šalkoņu ausīs. Hea? Kas gan tas? Robina sarauca pieri un vēlreiz palūkojās uz upes ūdeni un negaidīti sadzirdēja skaidru un ļoti izteiktu balsi. Tā runāja klusi, taču uz brīdi likās, ka visas pārējās skaņas pieklust, un paliek tikai šī balss...
Pakratījusi galvu un uzlūkodama ceļiniekus, sieviete savilka pieri grumbās, kuras viņai galīgi nepiestāvēja Doties līdz vietai, kur sienā ir deguns? Ko, pie visiem svētajiem, tas nozīmē?! Laipa...laipa... sieviete lūkojās apkārt. Hei, em...tas var izklausīties savādi sieviete klusi sacīja bet tā, lai dzird tie, kas vēlētos sadzirdēt Bet kāda savāda balss man tikko kā teica, lai mēs dodoties līdz vietai, kur sienā ir deguns un tur būšot laipa. viņa uzlūkoja pārējos. Sajutusies savādi viņa novērsās un nopūtās.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 07.02.2006 15:58
- Nu re! - Ēriks atsaucās, kāpdams krastā, - tas ir tas, ko teicu - kāds kaut ko noredzēs. Tāpat kā man bija. Tev, Robina, tātad lemts ūdeni dzirdēt un saprast.
Viņš noslaucījās kreklā, pie reizes skatīdamies, kā no upes ārā nāk meitenes. Ha, Meriona ir prātīga tomēr! Ja nevar savādāk, tad kāda vaina ar visu kleitu? Tiesa, viņam nepaslīdēja garām, cik pievilcīgs ir viņas augums, kuru tagad cieši apņēma slapjais audums. Gandrīz vēl labāk, nekā atklātā peldkostīmā, Ēriks pie sevis pabrīnījās. Cerams, viņa tomēr pārģērbsies, peldēties kleitā ir viens, bet pēc tam ar slapju kleitu staigāt - pavisam kas cits, viņā ierunājās profesionālis. Lielu akmeņu pietiek, aiz kā aizlīst. Pārējās meitenes arī nemaz nebija sliktākas, nu, konfektes gatavās!
Slapjo kreklu ķirurgs kā vaļēju lupatu piekabināja mugursomai - gan izžūs!, uzvilka bikses, tad, brīdi padomājis, arī zābakus piestiprināja somai. Būs tīri patīkami kādu laiku paieties basām kājām gar upes krastu. Smiltis mīkstas, kāda vaina.
- Un jums tiešām pēc tādiem putekļiem nemaz negribas noskaloties? - viņš, drošs paliek drošs, pajautāja, - mēs varam pagaidīt. Vai tad kur jāskrien!
Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 07.02.2006 16:29
Meriona lēnām izbrida no ūdens. Tagad, kad slapjais audums lipa klāt augumam, likās vēsāks, nekā bija patiesībā. Meriona pamanīja Ērika skatienu un nolaida acis. Kā tad, viss lipa pie miesas un višs bija izcēlās, vēl mazliet un būs kā agrāk. To nu nē...
Pakampusi savu mugursomu, viņa aizgāja tālāk un uzmeklēja īpaši lielu akmeni. Viņa no somas izvilka viņiem iedotās drēbes, zaļganbrūnos toņos, un uzvilka. Derēja kā uzlietas, tikai Merionai nepatika bikses, bet nekas, mērķa labad to varēja pieciest. Slapjo kleitu viņa izņaudza, cik vien spēja un piesēja mugursomai, tāpat arī garos apakšsvārkus, pat zābakus viņa nomainīja, ja jau visu tad visu. Mulsdama un juzdamās ļoti neērti, viņa pievienojās pārējiem, gatava doties uz sienu ar degunu.
Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 07.02.2006 16:35
Robina pasmaidīja uz Ērika atbildi un vēlreiz palūkojās uz ūdeni. Viņa, protams, gribēja noskaloties un tā, bet peldēt viņai nepatika. Ūdens viņai nepatika. Kopš tās reizes. Kopš tās liktenīgās dienas, kad viņa...
Papurinājusi galvu, sieviete tomēr iebrida līdz ceļiem ūdenī un sāka mazhāt putekļus no sejas. Tālāk viņa ne par ko nebristu.
Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 07.02.2006 20:01
Baiba, saņēmusi pirmo ūdens šalti, iespiedzās un aši ienira, atvērtām acīm papeldot labu gabaliņu uz upes vidu. Iznirusi, viņa šķelmīgi uzlūkoja pārējos un tad nesteidzīgi devās atpakaļ. Re, arī Meriona saņēmās nopeldēties! Bet kleitā - nu jā... kautrīga jau tā sieviete bija.
Nobrīnījusies par tiem, kuriem nemaz nekārojās nomazgāties, viņa kārtīgi nomazgājās pati, izlīda no ūdens un, ar vienu ausi klausīdamās sarunās - re, arī norāde dota! - viņa kārtīgi, cik nu bez ziepēm var, izmazgāja savu veļu un zeķes. Viņai galu galā līdz bija tikai viena maiņas veļas kārta, un abas pa šo laiku bija krietni pavalkātas.. Diezgan negribīgi apģērbusies, viņa domīgi palūkojās uz slapjajiem apģērba gabaliem. Re, ku šie gudri - piesējuši somai! Baiba rīkojās tāpat. Pētoši novērtējusi upes krastu, viņa sekoja Ērika piemēram un zābakus kājās nevilka - bez zeķēm viņia to nemaz negribējās darīt, bet zeķes taču slapjas! Tagad viņa bija gatava gājēja - ūdens šķita atdevis zaudētos spēkus un, pavisam noteikti - labo omu.
- Ejiet nu nopeldēties, te ļoti lēni paliek dziļāks - viņa uzmundrinoši teica. - Ir tik patīkami noskalot visu, kas uz ādas sakrājies! Un, manuprāt, veselīgi arī - āda tak labāk elpo tīra, vai ne? Citādi es jau sāku justies kā tāds... bezpajumtnieks - Baiba sastomījās, viņa nezināja, vai angliski ir kāds vārds, kas apzīmē bomzi.
Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 08.02.2006 13:41
Magnus sēdēja uz akmens un ar pavisam neizteiksmīgu sejas izteiksmi noraudzījās uz notiekošo - kā daži iet peldēt, kā nāk ārā noūdens.. Īpaši viņa uzmanību pievērsa jaunā sieviete, kas nepārtraukti bubināja un meta krustus. Uz viņu skatoties viņa lūpām pārslīdēja viegls smaids, bet tiklīdz atkal atsākās aicināšana ūdenī, viņa seja ieguva aizkaitinājuma grimasi, ko viņš itin nemaz necentās slēpt.
Ej nu sadauzi savu purnu pret akmeņiem un beidz ļerkstēt!
Riebīgi saldā balstiņā nošņācās Magnus un veltīja Baibai aizkaitinājuma un riebuma pilnu skatienu.
Baiba D'Arka - dižā glābēja no putekļiem, māte Tīrības iemiesojums un Dieva meita, kas mūs vedīs pa tīrības ceļu..
Magnus beidza apveltīt Baibu ar epitetiem un metaforām un novērsās nepatikā savilcis seju.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 08.02.2006 14:15
Ēriks pameta vāji slēptas nepatikas un zināma izbrīna pilnu skatienu uz mākslinieku. Emocijas kur emocijas, bet te jau ož pēc diagnozes. Būsim zināt!
Tiesa, viņam piemirsās, ka pašam, kā jau ķirurgam, piemita pamatīga tieksme uz tīrību, krietni augstāka par vidējo vispārcilvēcīgo.
Viņš piegāja pie Baibas, uzmeta acis viņas somai, kas līdz šim bija pagriezta uz otru pusi, un gandrīz iesvilpās. Smalkā mežģīņotā veļa izskatījās visai kārdinoši.
Ēriks nosēdās somai blakus un pamirkšķināja uz Magnus pusi, sak' neņem galvā!
- Nu kā? Kājas nav noberztas? Nevajag kur kādu plāksteri vai ko?
Viņš nopētīja Baibas pēdas. Nē, neizskatās vis, ka vajadzētu, toties viņai ir smuki pirkstiņi un glītas potītes.
Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 08.02.2006 15:51
Magnus noskatījās kā Ēriks pieiet pie Baibas un sāk siekaloties gar viņas apakšbiksēm un izdvesis šņācienu, kas visticamāk bija īss smiekliņš, devās pie ūdens, lai apmazgātos.
Varam turpināt ceļu?
Magnus izslējās, palūkojās uz veinu un otru pusi un tad sāka lēnām soļot vienā virzienā.. Pagājis kādu gabalu, viņš apstājās, lēni un it kā negribīgi pagriezās un vaicāja pārējiem, neadresējot jautājumu nevienam konkrēti
Mēs neēdīsim?
Iesūtīja: Hilerija ; laiks: 08.02.2006 16:33
Tesa nikni paskatījās uz Magnusu, izdzirdēdama viņa repliku
Tu te pagaidām esi vienīgais, kura purnu vajadzētu sadauzīt. Aizveries, ja?
Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 08.02.2006 17:15
Mani fascinē cilvēku stulbums.. Pietiek pateikt vienu repliku, kas pārkāpj vispārpieņemtās laipnības un sirdsmaiguma robežas, kad jau visi metas aizstāvēt nabaga Dieva jēru..
Turklāt, kas ir vēl dumjāk - uzvedamies kā pusaudži. Man likās, ka Tev ir mazliet vairāk gadu..
Magnus palūkojās uz sievieti, kuras vārdu nebija paspējis noskaidrot, bet kura kaismīgi metās aizsāvēt Baibiņ, sakot, ka Magnus skaisto seju vajadzētu sadauzīt un lai viņš aizveroties.
Tas nežēlīgi tracināja Magnu - bērnišķīgas frāzes, klajš prastums un stulba labsirdība. Viņam brīžiem likās, ka viņš labāk pakārtos pats savās zarnās nekā uzturētos kopā ar tādiem ļaudīm. Bet nu kur viņš bija šobrīd - kopā ar baru cilvēku, no kuriem jau vairāk kā puse bija paspējuši izrādīt savu biresmīgo, labo sirdi, kas alkst aizsāvēt, draudzēties, būt drosmīgiem un cēliem. Tik parasti. Garlaicīgi.
Un tomēr reizē arī kaut kas šajā visā bija interesants - tas joprojām bija blondais slāvs (un tas nekas, ka es beidzot nskaidroju, ka viņš ir zviedrs tātad skandināvs, ne slāvs ) Nevarētu teikt, ka maz bij skaistu cilvēku, ko savā dzīvē viņš bija saticis, bet Ērika kaut kas bija īpašs - viņa dumji labā sirds, krietnums, izpalīdzīgums.. Un tomēr Magnus nelikās, ka tāds Ēriks ir no tiesas un taisnības.. Jā, varbūt tāds viņš tiešām bija, jo bija sevī izborējis šopārliecību, bet kaut kur dziļi dziļi viņā.. Magnus bija gatavs derēt, ka ķirurgs viņš ir ne tikai aiz patiesas vēlmes palīdzēt cilvēkiem un tos glābt.. Ērikā bija jābūt kādai neķītrai daļai, kādai asinis stindzinošai dvēsles lauskai, kaut kam, kas lika Magnum uz viņu skatīties dziļāk kā uz, piemēram, stulbo Tesu, kas vienkārši bija dumja un neinteresanta.
Un vēl arī Ticīgā.. Jā, arī viņa bija savā ziņā nu ļoti interesanta Magnum. Tomēr pagaidām nekādi viņš to negrasījās izrādīt, pietika jau ar biežo Dieva un dažādu ar reliģiju saistītu personāžu piesaukšana un t vārdu lietošanu ne visai pozitīvā gaismā..
Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 08.02.2006 17:23
Meriona paskatījās uz to vīrieti, kurš visiem demonstrēja savu raksturu visā krāšņumā. Pirmo reizi viņa vēl piecieta, bet otro ne, ne šāds te cilvēks.
Tev nebūs Dieva vārdu nelietīgi valkāt! viņa skaļi un skaidri noteica pazemā krūšu balsī, tā, lai Magnuss to dzirdētu, piesarkdama no sašutuma un samulsuma. Un arī pārlieku liela lepnība ir grēks!
Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 08.02.2006 17:23
Robina, iznākusi no ūdens, vēroja kašķīgos biedrus un neapmierināti pasmīnēja Tiešām, uzvedas kā bērni! sieviete nodomāja un nosēdās kaut kur uz zemes. Uzlūkojusi pārējos, sieviete prātoja, kat tad viņi beidzot sāks kustēties no vietas.
Iesūtīja: Hilerija ; laiks: 08.02.2006 17:27
Mani, turpretīm, fascinē veids, kā uzvedas subjekti, kuri pieraduši, ka viņiem pat pakaļu katru dienu ar mēli nolaiza. Tādi vareni pasaules valdnieki. Tesa pasmīnēja. Nebija jau tā, ka viņai šis dīvainis kā īpaši traucētu, drīzāk gan likās uzjautrinoši vērot viņa uzvedību. Tomēr tas, ka pašam smadzeņu galvā nebija ne kripatiņas, nenozīmēja, ka var uzskatīt sevi par kaut ko vairāk vai labāku kā citi. Kaut gan Tesa bija pārliecināta, ka arī citi viņu pārāk nopietni galvā neņem.
Izrādījās, ka kāds tomēr ņem gan.
Viņa pagriezās pret Merionu
Šaubos, vai viņa leksikā ir tāds vārds kā lepnība. Ja nu vienīgi nodaļā "dzīvesveids"
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 08.02.2006 19:39
Ēriks joprojām sēdēja zemē un klausījās, kā cilvēki izliek savu nogurumu, apnikumu, īgnumu un nelāgo raksturu. Vai nu bija tā vērts! Skan nožēlojami, taisni kā kaimiņu laulātā pāra strīds ar viņu pusauga meitu par ne tā saķemmētiem matiem. Viens labums ir - pēc tam kādu laiku būs klusums. Iespējams...
Viņam vienā pusē sēdēja Baiba, otrā Robina. Jaunais vīrietis pasmaidīja, lai nu kas, bet viņš nevarēja žēloties par labu un saticīgu sabiedrību.
- Klau, Robina, - viņš paklusām uzrunāja meiteni, bet tā, ka to dzird arī Baiba, - kā tā balss teica, kur mums jāiet, lai ieraudzītu klintij degunu? Gar upi? Tas būtu - uz augšu vai uz leju? Un es jau piedāvāju Baibai, un tagad tev arī - ar pēdām viss ir kārtībā? Nevajag plāksteri, vai iemērēt? Mēs te jau ilgi ejam, visādi var būt.
Viņš itin nemaz netaisījās žēlot mākslinieku, lai arī vairāk vai mazāk saprata to. Nav pieradis cilvēks pats par sevi rūpēties, nu nav, un uzskata, ka visa pasaule ir pateicību parādā par viņa esību. Kā tagad... Mēs neēdīsim?
Bet paga... viņam tiešām nav nevienas somas! Nu jā, smagi bija nest, nabadziņam, izlutināts nejēgā, Ēriks ironiski nodomāja.
Nekas, te ir tādi apstākļi, ka nāksies iemācīties vilkt ragaviņas pašam, ja vēlies vizināties, vai arī nav galvots, ka šī žurciņa nonāks līdz izejai. Kalni ir tuvu, nebūs ilgi, gan kaut ko atradīsim edamu. Tik ilgi iztiks! Nāve vēl nav zobu galā.
Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 08.02.2006 19:46
Robina, kura, aizdomājusies vērās ūdenī, pamodās kā no sapņa un sadzirdēja tālīno vīrieša balsi. Pacēlusi skatienu, viņa uzlūkoja Ēriku un ieklausījās viņa sacītajā. Uzmetusi ašu skatienu kājām, sieviete pasmaidīja Esmu bridusi visādās vietās- man ceļošana patīk un ilgi pārgājieni jau mani ir pietiekami norūdījuši, jo žurnālistes darbs ietver sevī visādus interesantus pavērsienus. Tāpēc, vismaz pagaidām, šķiet, ka ar kājām vēl viss ir labi. Bet paldies, labprāt izmantošu Tavu palīdzību, kad tā būs nepieciešama. sieviete klusi atbildēja un tad nopūtās Par to balsi. Es tiešām īsti neatceros, vai bija pieminēts, uz kuru pusi mums ir jāiet. Balss, šķiet, teica, ka jāiet meklēt klintij deguns un tad atradīs laipu, neko citu es patiesi neiegaumēju sieviete sacīja klusi. Viņas domīgais skatiens atkal pievērsās tālumam.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 08.02.2006 21:02
- Tad sarunāts, ja kas, nekautrēties un prasīt, - Ēriks mundri noteica.
- Nu ko, ceļamies un ejam? Tie tur strīdēties varēs arī ejot, ja būs vēlēšanās.
- Es iesaku sākumam iet gar straumi uz leju. Nebūs patīkami, ja būšu kļūdījies, tāpēc, ja ir iebildumi, sakiet uzreiz, manis pēc var arī balsot par virzienu!
Šī replika bija teikta pietiekami skaļi, lai mēģinātu atgriezt strīdoņas realitātē. Kāda jēga tagad sacensties, cik rupji kurš spēj otru apvainot bezjēgā? Ceļamērķis tāpat tā tuvāk nenāks. Visu dienu iets, bet tagad, kad kalni jau redzami, būtu tā kā muļķīgi palikt te vēl vienu gulēšanas reizi.
Pelde bija pamatīgi uzmundrinājusi Ēriku. Viņš juta, ka mierīgi šodien varēs noiet vēl to gabalu līdz kalniem.
Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 08.02.2006 22:06
Pat Magnusa tik ekspansīvā atsaukšanās uz viņas aicinājumu nomazgāties nespēja sabojāt Baibs labo omu.
- Labi jau labi, ja tev patīk staigāt netīram, dari vien to tālāk, - viņa miermīlīgi nobubināja. Dieva jērs, ko? Viņa gandrīz vai skaļi iesmējās - nu par jēru gan viņu neviens vēl nebija nosaucis... Pēc Ērika jautājuma par kājām viņa pacēla pēc kārtas vienu, tad otru pēdu un tās aplūkoja, pieturot ar roku visai tuvu degunam. Lokanums, par laimi, neibja zudis, viņa apmierināti nodomāja un pieklājīgi pateicās par rūpēm. Kamēr Ēriks tik pat pieklājīgi aprunājās ar Robinu, Baiba tīrā joka pēc pakasīja ar labās kājas īkšķi ausi. Viņai bija jautri un pat ceļabiedru kašķēšanās nespēja to mainīt. Turklāt jaunā ķirurga skatieni uzlaboja viņas pašapziņu - kā jau lielākajai daļai sieviešu, viņai patika, ja tika ievērota.
- Nu viens virziens ir tik pat labs, cik otrs - varam iet uz leju. Šitā upe laikam sākas pieklājīgi tālu, un nonākt līdz tās iztekai būtu bezcerīgi. Tāpēc, ja pārējiem nav iebildumu, varam iet uz leju, - viņa piekrita un piecēlās kājās.
Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 08.02.2006 23:37
Robina uzsmaidīja Ērikam un pateicās. Sieviete patiesi jutās ļoti labi pēc tik ilga gājiena, jo pie tā jau bija pierasts. Uzlūkojusi Baibu un Ēriku, Robina palūkojās tālumā Ek, manis pēc tiešām varam iet pa straumi. Nu, ja būš kļūda, griezīsimies vien atpakaļ un es pieļauju, ka gabals nevienam šeit no tā nenokritīs! sieviete mundri sacīja un, piecēlusies, uzmeta somu plecos un sāka soļot uz priekšu.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 09.02.2006 09:00
Ķirurgs bija visai pārsteigts, redzot Baibas vingrojumus. Nu, īsta akrobāte!
Ēriks sekoja abām meitenēm. Uzmetis somu plecos, viņš vēl vienu reizi aicinoši pamāja pārējiem ar roku un uzsauca
- Ja esat nācēji, tad ejam!
- Es gan gluži tā nevaru, - viņš gandrīz skaudīgi novilka, kad viņi jau raiti soļoja gar upi uz leju, ik pa brīdim pamesdami skatu uz klintīm - vai nerēgojas kas līdzīgs degunam? Pats būdams labs klinšu kāpējs, viņš nevarēja sūdzēties par locītavu saitēm un to elastību, bet tik lokans viņš tomēr nebija.
- Baiba, kur jūs to apguvāt? Sen nebiju redzējis kādu, kas tā spēj salocīties!
Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 09.02.2006 10:53
- Nu es jau stāstīju, ka esmu zirgu trenere. Kad biju pusaudze, piedalījos arī jāšanas sacensībās, un tur pirms tam mūs treneris tā dresēja... Es pat guvu tīri labus panākumus, bet vienā treniņā neveiksmīgi kritu un sadragāju kreiso elkoni - nācās likt skrūvi un vispār vairākus gadus pēc tam roka nekustējās tik veikli, kā vajadzētu. Bet pie slodzes biju pieradusi un tad nu kaut kā kustināju pārējos locekļus. Špagatā gluži nostāties es nevaru, bet vispār nesūdzos - Baiba atsmaidīja. Tad viņa nopūtās un sapņaini paskatījās tālumā:
- Ek, ja tagad varētu dabūt zirgus... Es tā esmu noilgojusies pēc jāšanas! Iet, protams, ir labi, bet jāt - krietni jaukāk. Tas mums piecu dienu laikā vajadzētu vienu, - viņa teica. - Nu jā, diez vai visi te prot jāt, bet nu kaut kā zirga mugurā noturēties var katrs... Ja ir segli, protams, - Baiba šķelmīgi pasmaidīja.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 09.02.2006 12:17
Ēriks ar interesi klausījās Baibas stāstā. Kad viņa pieminēja sadragāto elkoni, viņš, nedaudz saviebies, līdzjūtīgi pašūpoja galvu. Nejauka būšana!
- Vai drīkst? - viņš, tīri profesionālas intereses vadīts, pastiepa labo roku un pieskārās ar pirkstiem sievietes reiz cietušajam elkonim.
(OOC - ja Baibai nav iebildumu) Tāpat, ar vienu roku, ejot, Ēriks rūpīgi un zinoši iztaustīja locītavu. - Tas vēl ir brīnums, ka tikts cauri ar skrūvi un roka, kā tagad? kalpo labi? Labi ārsti bijuši, meistari.
Ķirurgs palaida vaļā Baibas roku un pasmaidīja
- Ausi pakasīt nevaru, toties špagatā varu nostāties. Kad rāpo kā zirneklis gar klinti, tad reizēm pat gribas, lai kājas būtu ierīkotas kā ornagutānam, ka griežas uz visām pusēm, kā vajag.
- Var būt, ka jāt būtu labāk, bet es pēdējo reizi biju mugurā ponijam kaut kad piecu gadu vecumā. Un arī to atceros tikai tāpēc, ka mana māsa gadiem ilgi nerimās mani apcelt par to, kā tas esot izskatījies, - viņš paskatījās uz Baibu, - bet ja man būtu labs treneris... domāju, es nebūtu pilnīgi bezcerīgs. Es vismaz tā ceru.
Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 09.02.2006 12:32
Robina soļoja blakus Baibai un Ērikam un klausījās viņu sarunā un smaidīja, kad viņi sāka runāt par dažādiem akrobātiskiem brīnumiem, ko tie pieprotot. Atcerējusies savu bērnību un savu mīļo māti, kas tolaik viņai lika sportot kā trakai, jo pati bija pārņemta ar ideju, ka meitai vajag būt formā jau agrā vecumā, Robina klusi iesmējās. Nu jā. Ja māte zinātu, ka es vairs netrennējos kā agrāk, ko viņa teiktu? sieviete nodomāja un pievērsās ceļam.
Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 09.02.2006 12:39
- Jā, lūdzu - Baiba ļāva, lai ārsts viņu apskata, skaidrs, profesionāla interese!
- Nu, patiesību sakot, tad, kad man to skrūvi izņēma, labu laiku tā roka kustējās tikai nedaudz - Baiba salieca roku elkonī un pakustināja, rādot, tieši cik daudz (aptuveni 20 gādu leņķī).
- Un tad es ilgi, ilgi gāju uz procedūrām, kur man to roku lauza atpakaļ - kāra smagumus virsū. Tas bija sāpīgi un šausmīgi ilgi. Tagad jau viss kārtībā, bet man ir neērti roku turēt pavisam taisnu, labāk, ja tā ir viegli ieliekta. Jājot jau tas netraucē, - viņa pasmaidīja.
- Nu, gan jau, ka tu ātri iemācītos jāt, tev ie laba figūra - nav lieku tauku, un muskuļi arī darbojas, - viņa novērtēja Ēriku ar pieredzējušu aci.
- Galvenais ir nebaidīties no zirga un uztvert ritmu, kādā tas pārvietojas. Pārējais ir prakses lieta.
Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 09.02.2006 13:17
Uzlikusi mugursomu plecos, Meriona klusēdama sekoja līdzi pārējiem, atkal turēdamās nostāk un domādama pati savas domas. Viņa vēl joprojām nesaprata, kā uztvert šo visu, kā Dieva vai kā Velna padarīšanu. Šaubas, šaubas un atkal šaubas... Sieviete ar šausmām pamanīja, ka viņas ticība brīžiem zūd, bet tā nedrīkstēja notikt. Tas Kungs zināja ko dara, neapšaubāmi, viņš neuzlika pārbaudījumus, ko viņa bērni nespēja izturēt. Bat vai meriona maz bija tik cienīga, lai viņai tiktu veltīta tāda uzmanība? Jā, viņai bija jālabo pagātnē pieļautās kļūdas un viņai bija iespēja un tas vīrietis, Magnuss vārdā. Arī viņam bija jāpalīdz, citādi viņš degs mūžīgās elles ugunīs un Pastarā tiesa vēl par vainīgu atzīs.
Ar kādu mēru tu mērīsi, ar tādu pats tiksi mērīts, Meriona pie sevis klusu nomurmināja un atcerējās līdzību par sēklām un sējēju.
Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 09.02.2006 13:59
Robina skatījās tālumā un prātoja par to, kas tad notiks tālāk. Sieviete bija aizlidojusi sapņainās tālēs. Robina lūkojās uz priekšu un tikai pēc vairākiem mirkļīem pamanīja ko savādu. Tur, klints viņā pusē rēgojās...
Hei! viņas priecīgi izsaucās. Izskatās tomēr, ka Tev Ērik, būs bijusi taisnība! Mēs esam gājuši pareizi! Lūk, tur ir tas deguns! sieviete norādīja tālumā, kur skaidri varēja saredzēt klintij deguna galu.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 09.02.2006 14:43
Ēriks nupat bija piekritis Baibai, ka jā, ja būs tāda iespēja, un te vispār ir zirgi, viņš labprāt pamēģinās, kā tas īsti ir - jāt, kad sarunu pārtrauca Robinas līksmais izsauciens.
Viņš paskatījās turp, kur viņa rādīja un tiešām! tur izskatījās, ka klintij tālumā ir deguns, nu, riktīgs deguns, ne ko pielikt, ne atņemt. Ēriks apstājās.
- Tā, deguns mums nu būtu, bet kas nez' bija ar laipu domāts? Neko tādu te neredzu, varbūt brasls vienkārši?
Viņš piegāja pie ūdens malas un mēģināja tur kaut ko saskatīt.
(OOC - tas ir brasls, tāds, kur jābrien drusku virs ceļgala. Kāds drīkst to atrast 
)
Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 09.02.2006 16:33
Baiba skriešus pieskrēja pie ūdens malas un vērīgi lūkojās upes zilgmē.
- Brasls, tu saki? Kur tieši - pretim tam tur izcilnim?
Viņa uzrotīja bikses virs ceļiem un, uzmanīgi ar kāju upes dibenu pārbaudīdama, brida iekšā straumē. Līdz potītēm... līdz pusstilbiem... gandrīz līdz ceļiem... līdz ceļiem... ceļiem... ceļiem...
- Hei! Es tak jau esmu gabaliņu no krasta, vai ne? - viņa izbrīnīti atskatījās.
- Re, te vēl aizvien ir sekls - ūdens ir pietiekami dzidrs, lai varētu dibenu redzēt! Ejam?
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 09.02.2006 18:57
- Nu, es tā domāju, ja jau īstas laipas nav, tad tam vajadzētu būt kaut kam pārbrienamam, - Ēriks atsaucās, joprojām pētīdams upi un cerēdams atrast vietu, kur būtu vērts iet iekšā.
Pēc brīža viņš pacēla galvu - Baibas balss atskanēja no kaut kurienes, kas noteikti nebija krasts. Viņa stāvēja ūdenī krietnu gabaliņu upē un ūdens bija viņai līdz ceļgaliem.
- Tas pats varētu būt! - viņš priecīgi atsaucās, - es nāku!
Uzrotījis arī savas bikses virs ceļiem, Ēriks brida pie Baibas.
Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 09.02.2006 22:14
Robina palūkojās uz abiem un, uzrotījusi arī savas bikses, iebrida ūdenī un sekoja Ērikam. Jauki, ka viņi beidzot bija atrafuši, kā tikt pāri upei. Tas priecēja. Ūdens likās dzidrs un jauki vēss. Sieviete atcerējās, ka agrāk viņai bija paticis rotaļāties pie upes, kura atradās netālu no mājas.
Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 10.02.2006 09:57
Meriona paskatījās uz upi un noāva zābakus, iebāzusi zeķes tajos, viņa piesēja apavus pie somas, pie reizes pataustīdama kleitu. Pamazām jau žuva. Tad sieviete uzrotīja bikses un apdomīgi iebrida ūdenī. Tas skalojās ap kājām un tā bija visai patīkama sajūta pēc gājiena, tāpat kā peldēšanās upē. Meriona nenožēloja, ka bija to izdarījusi. lai gan varbūt vajadzēja, miesas prasības nevajadzēja turēt augstākā godā par garīgajām un tas vedās grūti...
Meriona novērsās no domām, visu uzmanību veltot braslam un piesardzīgi sekoja pārējiem bridējiem.
Iesūtīja: AtlanticVelvet ; laiks: 10.02.2006 13:10
Kaira bija priecīga sastapt ūdeni. Sākumā gan viņa nebija iepriecināta par jebkāda veida atrašanos nezināmos ūdeņos, taču beigās viņa nolēma, ka jāseko vine pārējiem. Viņa pietam vēljoprojām bija diezgan klusa, tādēļ, ka nebija paspējusi kārtīgāk iepazīties ar visiem ceļa biedriem. Ik pa laiciņam viņa nopetija katru. Tā kā bija jātiek pāri upei, sieviete novilka savas kurpes un lēnītēm sekoja pārējiem. VIņa pat nobrīnijās, cik šis ūdensir silts, ne tāds, kā viņas valstī, kur pārsvarā viss bija tikai auksts.
Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 10.02.2006 22:47
Magnus sekoja Baibai un Ērikam pa braslu pāri upei.. Viņam tā īsti nebija ienācis prātā, ka šādi vajadzēs soļot pāri visai platajai upei, tāpēc viņš gāja pilnīgi mierīgi - kā pabradājoties pa jūras malu.. Un kaut nu viņš neapjēgtu, ka tiešām visu upi vajadzēs šādi šķērsot, jo nu panikas lēkme tādā gadījumā būtu neizbēgama.. kilometru platas upes vidū atrasties.. Traks var palikt aiz tādas atklāsmes!
Bet pagaidām brienot mierīgi arvient ālāk no krasta, māxlinieks rada iespēju parunāt ar Merionu, viņš gribēja šo to pateikt
Klau, ..
Protams, viņas vārdu Magnus nezināja, tāpēc izlīdzējās kā parasti - ar kādu vietniekvārdu..
..dārgum, par to pirms tam.. es redzēju tavu sejas izteiksmi un tas, ko tu teici.. es nebiju domājis zaimot. Nē, nu tas, ka es noliedzu tādu tavu Dievu ir viens, bet aizskart tevi es nemaz negribēju.. Redzēju kā tu met krustus vislaik.. Tagad tik iedomājos, cik tas tev likās drausmīgi ko tādu dzirdēt.. es vienkārši līdz tam neaizdomājos.. Tā kā - neņem ļaunā, dārgum, okey?
Magnus sev netipiski laipni uzsmaidīja Merionai un tā kā uz pussekundīti savilka seju (vai varbūt tikai acis iemirdzējās un lūpām pārskrēja viegls smaids) velnišķīga pavedinātāja griamsē.. Bet varbūt, ka nē.. Katrā ziņā perfekti gludā seja bija perfekti gluda, nevienas mīmikaskrunciņas nekā - Magnus nepiepūlējās kādu emociju paust šādā veidā.. Šobrīd.
Starp citu - kāpēc TU esi.. mūķene vai kas nu tur, dārgum, jums tas skaitās.. banīcā gājēja vai kā.. Tu.. neņem ļaunā, dārgum, bet tu neizskaties pēc tipiskas mūķenes.. man gan nav skaidrs kādai būtu jābūt tipiskai mūķenei, bet nu skaidrs, ka tu, dārgum, tāda neesi.. man šķiet.
Mazais naktstauriņš..
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 10.02.2006 23:02
Ēriks bija panācis Baibu, un tagad viņi abi kopā soļoja visiem gabaliņu pa priekšu pāri upei. Virziens - uz degunu.
Viņam bija jautrs garastāvoklis. Nav jau ļoti viegli brist tik ilgi un tālu, bet, ja nesteidzas, iet lēnām un mierīgi, tad nav ne vainas! Ūdens silts, salt nesalst, tumsa neiestāsies.
- Kājas gan mums būs pamatīgi nomazgātas, - viņš apmēram pusceļā ar smiekliem konstatēja acīmredzamu faktu, - nez, otrā krastā būs paklāti tepiķi, lai mēs atkal nenosmērētu pēdas?
Upes klusā čaloņa bija patīkama, Ēriks neklausījās, kadas sarunas risinās aizmugurē. Tik vien laiku pa laikam paskatījās, vai visi nāk un vai visiem viss ir kārtībā.
Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 11.02.2006 09:37
Baiba iespurdzās, iedomādamās tepiķi, kas klātos no upes krasta līdz pašām ceļojuma beigām.
- Jā, kā tad. Un elfu valdniece Galadriela arīdzan, un Gendalfs, un Geds Zvirbuļvanags, un vispār vesels bars spēcīgu burvju, kuri mums izstāstīs, kur mēs esam un kas mums īsti ir jādara, - viņa smaidot noteica. Tad smaids no sejas lēnām izdzisa un tā vērtās domīga:
- Zini, ko es nesaprotu? Būtībā mums taču vairāk vai mazāk vajadzētu skumt pēc mājām, ilgoties pēc mīļajiem, kas tur palikuši, un ļoti, ļoti gribēt tikt atpakaļ... Bet ar mani tā nav un neviens cits arī neko nav teicis. Jā, protams, es gribu nokļūt mājās, bet patlaban man liekas, ka šitā ir vienkārši tāda garāka ekskursija... Kaut kāds realitātes šovs. Un man ļoti gribas zināt, kas būs tālāk un izdzīvot šo "tālāk". Man nav tās sajūtas, ka mēs varētu neatgriezties, kāda parasti pārņem vai visu grāmatu varoņus šādā situācijā. Varbūt smadazenes šitā mēģina mani pasargāt no sajukšanas, vai arī uz mums kāds tā nemanāmi ir iedarbojies, atmodinājis mūsos klaidoņus, piedzīvojumu meklētājus?
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 11.02.2006 20:27
Ēriks lēnām soļodams uz priekšu brīdi padomāja, pirms atbildēt Baibai.
- Zini, es arī nemaz neskumstu. Varbūt vēl par ātru? Nav vēl daudz laika pagājis. Vai arī - varbūt tieši mūs atsauca šim piedzīvojumam tāpēc, ka mūsos visos, lai cik dažādi te esam, ir šī kāre pēc piedzīvojumiem? Pēc kaut kā neikdienišķa? Re - burvjus un maģiju mums solīja! Tu negribētu redzēt, pa īstam redzēt, kā tas notiek? Nevis filmā, bet īstenībā? Es gribētu. Ar tādu iekšēju drebēšanu kā jau par visu nezināmo, teiksim - kauties ar troļļiem man nu nemaz negribētos, bet vispār kaut ko pasakainu piedzīvot gribētu gan. Nedomāju, ka gluži Galadriēlu mēs sastapsim... tiesa, tieši pret to man nebūtu nekādu iebildumu.
Viņš padomāja vēl brītiņu, pirms lēni piebilda
- Tagad, kad es redzu vīzijas, man būs ļoti žēl no tām vēlāk šķirties. Būtu jauki, ja šī spēja paliktu!
Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 11.02.2006 22:14
Robina sekoja cieši pa pēdām Ērikam un Baibai. Dzirdēdama vīrieša pēdējo piebildi, sieviete pasmaidīja un pārdomāja, kā būtu, ja arī viņa zaudētu savu spēju dzirdēt savādas balsis gal'va. Tas viss likās pārāk savādi un, patiesībā, sieviete pat vēlējās, lai viss ātrāk beigtos, pirms viņa vēl no visādām vīzijām un dīvainībām nav pilnīgi prātā sajukusi. Lai arī kā beigsies šis ceļojums, es noteikti ņemšu atvaļinājumu pēc tā, ja vien tikšu mājās Robina pati sev nosolījās un pagriezās pret Ēriku. Kur tad Tu varēsi izmantot tās savas spējas? Atgriezīsies uz zemes, sāksi klāstīt, ka redzi vīzijas, un ilgi līdz trakomājai nebūs jāgaida? Vai tad ir vispār vērts paturēt ko tādu? sieviete bija ieinteresēta.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 11.02.2006 22:38
- Kapēc man tās būtu kaut kā īpaši jāizmanto vai kādam jāstāsta redzētais? - Ēriks nesaprata Robinas domu gājienu, - man likās tīri interesanti ieraudzīt, kā atdzīvojas akmenī cirsta seja, kā tā iegūst izskatu, itin kā būtu no zvaigznēm taisīta, un pēc tam man skaidrā balsī pavēsta, ka mums jāiet meklēt viņas brālis kaut kur tālumā. Tas vienkārši bija skaisti! Turklāt patiesi, kā izrādījās vēlāk, jo obelisku mēs atradām, vai ne? Kāpēc man kādam jāstāsta, ko es viens redzu? Vai tad jūs savus sapņus visiem uzreiz skrejat stāstīt? Pie tam sapņi nav tik tieši ticami, bet šīs vīzijas - ir.
Ķirurgs papurināja galvu
- Nē, man tas ir interesanti, un nemaz nešķiet, ka es juktu prātā tāpēc. Es sākumā šaubījos par to, ko redzu un dzirdu, bet tagad, kad viss ir apstiprinājies, vairs nē.
Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 12.02.2006 13:45
Robina viegli nosarka un pamāja ar galvu. Vienkārši, sieviete vēl joprojām īusrti nespēja visam notict, likāsa, ka tūlīt viņa, kā tas notika diezgan bieži, pamodīsies savā gultā, visas sapinusies segās un atklās, ka tas ir bijis tikai sapnis, ka modinātājs jau sen ir nozvanījis un, ka viņa atkal ir nokavējusi darbu un ierastā rutīna sāksies no jauna. Tomēr neviens sapnis vēl nebija šķitis tik reāls, piekam, viņa taču bija aizbraukusi līdz Stonhedžai, vai ne? Jeb, varbūt , viņa tikai lidmašīnā ir iemigusi un tagad sapņo? Nē, tas likās pārlieku nereāli. Viņa taču redzēja ūdeni, bija sajutusi tā aukstumu , redzēja klintis un...
Nu jā. Ja es varētu pie tā pierast kādreiz, par ko es ļoti šaubos, varbūt arīo es ko tādu paturētu... viņa klusi piebilda.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 12.02.2006 15:58
Ēriks pavērās Robinas savādi pievilcīgajā un pašlaik tik mīlīgi pietvīkušajā sejā. Viņai tā piestāv! Pat austiņas jauki sārtas.
- Un kāds būtu iemesls, lai nepierastu? - viņš smaidot painteresējās.
- Vai tas, ka nekad agrāk nekas tāds nav piedzīvots? Tu stāstīji, ka esot kultūras pētniece. Nu lūk! Izmanto šo gadījumu tā pamatīgi iepazīties ar vienu no kultūras sastāvdaļām, kas mums saucās par fantāziju un pasakām. Tā riktīgi, no iekšas un piedaloties visā. Baisi jau ir, bet viss jaunais un neierastais nedaudz biedē, tam nav jāpievērš uzmanība! Iedomājies vien - padzīvot pasakā. Interesanti! Vai tev nav?
Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 12.02.2006 16:48
Robina pasmaidīja. Taisnība, protams. Tā ir neredzēta iespēja Kultūras pētniecei izdzīvot pasaku un visā piedalīties. sieviete atzina un pavērās domīgi tālumā. Tomēr... Robinas skatiens kļuva nopietns Tas...viss. Liekas tik nepierasti. Man patīk pētīt pasakas un teikas un mītus, taču doma, ka pati esmu nokļuvusi kaut kur ļoti līdzīgā situācijā liekas... sievietes balss pieklusa līdz čukstam tā, ka to knapi varēja sadizrdēt un pēdējais vārds lenām izplūda no lūpām biedējoša. Pēc pēdējā izsacītā vārda Robina pacēla galvu un pasmaidīja Tomēr man būtu jau jāsāk pierast pie tā visa. Ja jau iespēja ir dota, tad to ir jāizbauda un viņa iesmējās un atguva savu ierasti labo garastāvokli.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 12.02.2006 20:57
- Nu re! - Ēriks noteica un pamirkšķināja ar aci meitenei.
- Nepievērs uzmanību bailēm. No pieredzes saku! Ja nobīsies, būsi pagalam vēl pirms kaut kas tiešām ir noticis. Mums ir Piedzīvojums.
Un tas tiešām ir vienalga, ka mēs reizē esam rotaļlietas kādam. Viņiem ir izklaide, bet mums ir piedzīvojums. Vienīgi jācer, ka nepatikšanas nebūs gluži visu laiku! Ēriks nodomāja.
Tā, pļāpājot, viņi ieraudzīja, ka upes pretējais krasts vairs nav nesasniedzama horizonta attālumā.
- Paskat! Drīz būsim pārbriduši, - ķirurga balss skanēja apmierināti. Ūdens joprojām bija silts, brasls nekur nebija dziļāks par ceļgaliem, upes gultne bija patīkama iešanai. Kāda vaina!
Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 13.02.2006 10:10
Meriona koncentrēja visu uzmanību uz braslu, kad izdzirda sev aizmugurē balsi, tā vīrieša balsi, kas iepriekš bija tik nejauki izturējies. Tagad viņa uzvedība jautās savādāka un sieviete pagrieza galvu atpakaļ, īstajā brīdī, lai pamanītu pavedinātāja izteiksmi. Pavisam īsu brīsniņu tā tur bija, tad pazuda un nekas vairs par to neliecināja, bet meriona vienkārši atcerējās, ka tā tur bija. Nākamie viņa vārdi apliecināja, ka viņai nav tikai rādījies.
Sievietes prātā sarosījās domiņas, kuras tā vien kāroja iedzelt šim pašpārliecinātajam pūslim, bet Meriona tās visas savaldīja un klusā, nosvērtā balsī, kas gan ne īpaši saderēja kopā ar sašutuma sārtumu, noteica:
Pat nevilšus izteiktam vārdam var piemist postošs spēks un der atcerēties arī vārdus - ko sēsi to pļausi.
Taču tu mazliet kļūdies, es vēl neesmu mūķene, lai arī sirdī tāda jūtos. Tā kā, mūsu dvēseles tempļa izskats var maldināt, ai, kā maldināt...
Pēdējo teikumu viņa izteica ar tādu pieskaņu balsī, it kā zinātu, ko tādu, par ko Magnusam nav ne jausmas un nebūs arī, kamēr viņa viņam to neatklās.
Pati apjēgusi, kā tas izklausījās, Meriona aši novērsās un turpināja ceļu, prātā skandēdama šķīstības lūgsnu, jo nupat rādījās, ka viņa sāk aizmirsties, sevišķi, ja tuvumā bija kārdinātāji.
Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 13.02.2006 15:43
Robina dāvāja pasaules vienu klusu un kautru smaidu un lēnā solītī brida tālāk pa braslu. Ērikam galu galā bija taisnība- jāpierod pie visa šī neprāta un jāzibauda tas. Bailes pie malas! Galu galā-kur tad palikusi mana piedzīvojumu kāre? Un tā ir lieliska iespēja. Robina iesmējās klusi un palūkojās uz priekšu. Ērikam bija taisnība- viņi drīz patiesi būs galā!
Iesūtīja: Ausminta ; laiks: 13.02.2006 22:50
Kāpēc viņš te bija? Viņš bija atbraucis meklēt, atrast, viņš nebija braucis, lai tiktu vests kā govs aiz ķēdes, nē. Viņš bija redzējis vīziju, Stounhendžu, degošu sarkanā ugunī, viņš bija šai ugunī un dega ar to, līdz tā kļuva balta, viegla, tīra, viņš cēlās ar to un redzēja... Ak, viņš vairs neatcerējās, ko redzēja, bet tas bija skaistākais no visa. Tā bija zīme, zīmju zīme. Viņš pastāsīja par to draugiem, tie viņu atbalstīja, zināja, ka viņš nevar nebraukt, un viņam vēl bija nauda par pēdējo grāmatu. Un viņš aizbrauca.
...
Trīs dienas gājiena, vientulībā, skumjās un izmisumā, bez vārdiem, jo ko gan tie deva? Tie uzplaiksnīja viņā reizē ar cerībām, reižu reizēm, bet palika nepateikti, viss noplaka, pazuda vienmuļajā, bezgalīgajā pelēcībā. Viņš lamāja, izsmēja, lūdzās šo pelēcību, pazemoja to un nīda, bet tā nekļuva vājāka. Viņš bija kļuvis pelēks un smags. Viņš gāja lēni, pēdējais, šīs nožēlojamās karavānas galā, kas kā tāda dievu iegribā savērta krelle nolemti ritēja uz priekš, priekšu, nezināmu priekšu. Un viņš atteicās no runāšanas, un atteicās no ēdiena - viņš ieriebs šiem dieviem, vai kas tie bija, šiem rēgiem, kas domāja spēlējam stabuli, maršu viņa soļiem, viņa domām. Viņa acis dega spītā un lūpas bija sakniebtas, viņš ies uz priekšu, bet paliks pats - kāds gribēs.
Tad nāca ūdens. Viņš padevās. Nē, viņš vienkārši atdzima - kā būtu kristīts. Viņš ielēca ūdens dzidrumā, peldēja lieliem vēzieniem, dzēra, skatījās debesīs, kur viss bija jauns, pavisam jauns un tīrs. Un arī cilvēki apkārt - tie bija citi. Tos bija atvedusi šeit dzīve, tā bija dāvana. Viņi bija skaisti, un viņš gribēja viņus pazīt.
Dženāro joprojām gāja rindā pēdējais, tāpat slapjām drēbēm, blenza debesīs un smaidīja laimīgu smaidu. Viņš soļoja lēni, likdams garus soļus savām garajām, pārāk kaulainajām kājām, mati bija slapji, līda acīs, viņš tos sapurināja. Zābaki, aiz šņorēm piesieti pie somas, šūpojās soļu ritmā un dauzīja gurnus, bet viņš to nejuta, tāpat kā nejuta somas svaru. Viņš juta tikai savu brīnišķīgo garastāvokli.
Priekšā gāja meitene - gaišmataina, skandināviete varbūt. Kā viņu sauca? Vai nebija vienalga?
- Bella, - Dženāro piegāja meitenei blakus, - šī diena taču ir brīnums! Vai tev tā nešķiet?
Viņa balss bija līksma, bezbēdīga, un viņš piemiedza meitenei ar aci.
Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 14.02.2006 16:28
Protams, dārgum..
Magnus tomēr nevēlējās klusēt - ne šobrīd, kad viņš bija sajuties tik pacilāts, ka taisni vr runāties ar kādu no šiem ceļabiedriem, kas uzkrituši kā sniegs uz galvas
Kā tu domā kāpēc tu esi šeit nonākusi? Lai šķīstītu savu sirdi ciešanu un grūtību.. ceļā?
Ak kā Magnus būtu smējies, dzirdot šos vārdus citā vietā un ar citu cilvēku runājot, tomēr āobrīd viņš itin nopietni bija pievērsies "dārgumam nr. kaut cik"
Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 14.02.2006 16:38
Nu ko viņš man pielipa? Labi, Meriona, pati gribēji, tā ir iespēja, tas ir uzdevums, ko tev jāizpilda! sieviete nodomāja, ieklausoties Magnusa teiktajā.
Tu varētu mani saukt vārdā par Merionu, un izbeigt to dārguma būšanu, varbūt tas skanēja mazliet asāk, nekā būtu gribējies, tāpēc sieviete to centās labot ar vienkāršu sirsnīgu smaidu, Tev ir pilnīga taisnība - esmu šeit tāpat kā arī tu un pārējie, lai sķīstītu savu dvēseli. Tāpēc es domāju, ka jāuzņem ar pateicību tas, ka Kungs ļauj mums caur darbiem izpirkt savus grēkus un nostiprināt ticību viņam caur šiem... mmm... notikumiem.
Iesūtīja: AtlanticVelvet ; laiks: 15.02.2006 21:09
Kaira piekususi vilkās uz priekšu, kad izdzirdēja balsi sev aiz muguras. Runātājs bija vīrietis ar slapjiem matiem, acīs krītošiem matiem, ar kuru viņa nebija pārmijusi vēl ne vārda. Viņa atskatījās uz viņu, lai pārliecinātos, ka viņš runā ar viņu.
-O, jā, kā to ņem, diena tiešām ir brīnišķīga, lai izbaudītu to normālos apstākļos, bet šajos, nu nezinu nezinu... Kaira iepreicināta par sarunu biedru, uzsmaidīja viņam. Viņš likās tik bezbēdīgs, Kairai likās, ka laikam viss šis mistiskais pasākums viņu neuztrauc.
-Ā, un starp citu, mani nesauc Bella, bet gan Kaira, esmu no Norvēģijas. sieviete atzinās, pagaidot, lai vīrietis varētu viņu panākt.
Iesūtīja: Ausminta ; laiks: 15.02.2006 22:11
"Bella" nozīmē "skaistā". Bet Kaira arī ir skaisti. Ļoti skaisti, Dženāro sacīja, skatīdamies gaišmatainajā un pievilcīgajā norvēģietē. Šobrīd viss bija skaisti. Bet cilvēki vienmēr bija visskaistākie. Un sievietes... Nu jā. Dženāro acis iedzirkstījās. Viņam patika skaistums.
Dženāro. No Itālijas, bet kāda tam nozīme šobrīd? Izredzēti, būt šeit un tagad. Tieši mēs. Milzu upes vidū. Milzu nezināmā pasaulē. Neatkārtojami, Dženāro satvēra Kairas roku un cieši paspieda, runādams tik dedzīgi, it kā apņēmies pierunāt Kairu zvērēt par šīs pasaules un brīža ideālumu, un, protams, bija aizmiirsis, ka vēl pirms brīža "izredzētības" vietā viņš bija lādējis "nolemtību" atrasties šeit. Varbūt savs iespaids bija neēšanas radītajām ekstāziskajām ķermeņa sajūtām, kas līdzinājās vieglam reibumam.
Iesūtīja: AtlanticVelvet ; laiks: 16.02.2006 21:58
Interesanti, Dženaro, tavs entuziasms mani aizrauj Kaira sacīja, apmulsusi smaidīdama, un skatīdamās, kā tiek saspiesta viņas roka. Ko neteiksi, itālis. Nav jābrīnās tad par šādu izturēšanos, cik Kaira bija dzirdējusi par itāļiem, viņi ir karstasinīgi un ... Kaira pārtrauca savus spriedelējumus.
Vai jūs vispār neesat pārsteigts par to, kas varētu notikt? Pēc jūsu sacītā, spriežu, ka jūs izbaudat mirkli. Kaira nopūtās. Ak, ja es tā varētu..
Iesūtīja: Ausminta ; laiks: 17.02.2006 23:24
Ko tad citu lai bauda - pagātne ir jau sadegusi, bet nākotne vēl nav piedzimusi. Tātad šobrīdis ir vienīgais īsti esošais - kāpēc satraukties? Turklāt tas nekad neatkārtosies! Cilvēki mūžam tam iet garām, nogalina ar skumjām par bijušo vai bailēm par nākošo. Jūs negribat viņu apsveikt, kad viņš tik skaists pie jums atnācis? Tas nav pat jāprot, tikai jāļauj. Dženāro neskopojās ar filozofiskām atziņām.
Un uz kurieni tad jūs rauj mans entuziasms, Kaira? Viņš pasmaidīja mazliet blēdīgi, bet sievietes roku tomēr atlaida - lēni un tā kā negribīgi.
Par to upes vidu gan Dženāro acīmredzot bija pārcenties - viņi gandrīz jau bija sasnieguši upes otru krastu. Un vispār, viņš sāka just nogurumu, arī slapjās drēbes vairs nelikās patīkamas, kļuva vēsi.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 18.02.2006 21:13
Pa to laiku Baiba, Robina un Ēriks jau tuvojās upes otram krastam. Vēl neilgas minūtes brišanai, un tad jau viņu pēdas atkal skāra sausas smiltīs.
Te izskatījās gandrīz tāpat kā otrā pusē, no kuras viņi bija nākuši, tikai labu gabalu tālāk vīdēja kalni, un pašā vidū tiem - viena augstāka virsotne ar skaidri redzamo degunu.
Kad viņi bija uzrāpušies stāvākajā krastā, kas te bija apmēram divu cilvēka augumu augstumā, acīm pavērās līdzenums. Bet tas nebija visur vienāds. Izskatījās, ka virzienā "uz degunu" veda tāda kā plata vaga, kā sen izzudusi taka, nevar saprast kas, bet ceļš tieši uz turieni šķita vilinošāks un vieglāk ejams.
Ēriks apsēdās uz akmens. Brišana bija ilga un gara, un vakars, kā skaidri rādīja pulkstenis, jau tūlīt būs pārgājis naktī, bet līdz kalniem vēl tālu ejams.
- Ko darīsim? Paliekam gulēt tepat jeb ejam vēl līdz kalniem? Ir vēls jau, visu dienu esam gājuši. Manas domas ir tādas, ka kalnos paspēsim nonākt arī rīt. Kā jums šķiet?
Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 18.02.2006 21:31
Robina nobrida atlikušās minūtes klusējot un, izejot krastā, apsēdās uz viena no akmeņiem un nopūtās. Ceļš patiesi likās esam visai nogurdinošs. Palūkojusies uz Ēriku un pieglaudusi matus, sieviete sacīja : Es domāju, ka labāk ir atpūsties, kalnos patiesi vēl paspēsim nokļūt. viņa sacīja. Pavērusi savu somu viņa ielūkojās tajā un konstatēja, ka ēdienu ir taupījusi pietiekami prātīgi, līdz ar to tur bija krietni vēl palicis. Paķērusi kādu gabaliņu, Robina iebāza to mutē un, klusējot, vēroja apkārtni.
Iesūtīja: Ausminta ; laiks: 18.02.2006 22:29
Pretējais krasts bija klāt, un gaišmatainā vīrieša jautājums izsvēpēja no Dženāro uzmanības jautājumu, ko viņš pats bija uzdevis gaišmatainajai sievietei.
Iet vai neiet, tāda ir izvēle, ko? Domāju, ka neiet, citādi mēs vēl aiziesim par tālu, - Dženāro visai nesakarīgi izsaucās, Kalni mūs pagaidīs, es jums saku, viņi ir pacietīgi, viņi droši vien guļ, un miegu nav ko traucēt vai arī viņi gatavo kādu nejauku pārsteigumu, katrā ziņā abējādi vienīgā jēdzīgā atbilde ir - paliekam.
Bet, pats galvenais, Dženāro pilnīgi nemaz vairs nekāroja vilkties kaut kur tumsā noguris, slapjš un neēdis - jā, arī izsalkums bija pamodies, pie tam pamatīgs.
Bez tam - man ir vīns!
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 18.02.2006 23:02
(OOC - te nepaliek tumšs. Visu laiku ir vienādi pusgaišs bez saules, un visu laiku ir apnicīgi vienādi silts. Tā tas būs vismaz līdz kalniem. Tāpat apkārt nav nekādu košu krāsu. Vienmuļība, nekas vairāk)
- Ei! Un Tu, draugs, to saki tikai tagad? - Ēriks atsaucās. - Vai man arī taps ieliets?
- Bet vispirms kaut kas ir jāieēd, pēc šitādas iešanas, uzreiz vīnu... rīt sanāks grūta diena, - viņš prātīgi runāja tālāk, un ķērās pie savas somas. Nekas daudz atlicis nebija, un no tā ķirurgs sprieda, ka visā drīzumā paredzēts nokļūt kaut kur, kur var dabūt ko ēdamu. Vispirms viņš izķeksēja savu veco, daudzcietušo ````šķi, kuru nebija izmetis par spīti iedotajām vēl divām, noskrūvēja tai vāku un padeva Dženāro cerībā, ka tas par vīnu nerunā tāpat vien, un ielies kādu malciņu.
Riekstu un žāvēto augļu piespiedu diēta Ērikam pie sirds negāja, viņš nekad nebija sapņojis kļūt par veģetārieti, un visu ceļu negribot sodījās par dievu skopumu, kas pat nebija papūlējušies uzzināt, ko ēd tie, ko viņi izvēlējušies par savām rotaļlietām. Bet izvēles jau nav! Par garšu arī sūdzēties iemesla nebija, bet nu tomēr... Spēka būtu vairāk, būtu kaut speķis bijis. Bet kad nav, tad nav, un Ēriks cerēja sirdi mierināt ar malciņu vīna. Vienalga, kāda.
Iesūtīja: Ausminta ; laiks: 19.02.2006 00:46
Līdz šim vēl nebija pienācis īstais brīdis, Dženāro teica, nometies blakus Ērikam, un, brīdi pameklējis mugursomā, izvilka audeklā ievīstītu tumšu pudeli, attina, veltīdams tai tīksmīgu skatienu.
Solaia sarkanvīns, Antinori, nav vecs, bet tāpēc ne mazāk aromātisks. No Itālijas svelmainās saules un Toskānas auglīgās zemes, sarkans kā kaislība, skābi salds, bagātīgs, dziļš un piesātināts kā dzīve. Solaia - saulainais. Vīna dārzs Santa Kristinā.
Kurā dzīvoja Adriana, Dženāro piepeši atminējās - no viņas glāzes viņš pirmoreiz nogaršoja šo vīnu, toreiz, kad... Viņš sapņaini pasmaidīja. Bet tas bija ... sen.
To man uzdāvināja draugi ar novēlējumu atvērt pie Stounhendžas, kad būšu atradis to, pēc kā braucu. Ko lai dara - citādi viss izvērtās. Varbūt pat labāk, viņš dzīvespriecīgi piebilda. Viņam joprojām patika šis šeit un tagad. Pagaidām.
No ````šķes?! Tādu vīnu nevar dzert no ````šķes, - Dženāro paskatījās uz Ēriku gandrīz dusmīgi.
(OOC: 
par diennakts ne-ritma neievērošanu. Un kas tā par ārprātīgu rediģēšanu šeit, es nevarēju uzraktīt vārdu spir-dzi-nošs: s````zinošs!! 
)
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 19.02.2006 11:27
(OOC - Es neskaidri uzrakstīju Ne jau ````šķi Ēriks dod, bet sudraba ````šķes vāciņu-glāzīti.
- Hm... - Ēriks parādīja itālim plakanās ````šķes sānus. Tos rotāja zeltā un drusku pabirušā emaljā inkrustēts ģerbonis.
- Vai tad nu nebūs pietiekami smalki? - un vēlreiz sniedza vāciņu, kuram sānos arī bija vapenis, tikai maziņš.
- Dzimtas mantojums, - ķirurgs paskaidroja, - nestaipītu līdzi, bet ērts bezgala un pierasts arī. Lej vien iekšā! Saderēsies labi. Tik labs vīns ar tādu skaistu nosaukumu nebūs noniecināts nekādīgi.
- Es gribēju redzēt saulēktu Stounhendžas vārtos, bet tā arī neredzēju, - viņš nopūtās. Acu priekšā vēl aizvien reizēm rādījās Stounhendža, zvaigznes un lecošā saule, kuras pirmais stars iekrita tieši lielajos vārtos.
Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 19.02.2006 17:30
Baiba bija apsēdusies blakus pārējiem. Viņai vēl aizvien bija ļoti labs noskaņojums - upe, šis dzīvības apliecinājums pēc ilgajām pelēcīgās vienmuļības dienām, likās tīrais brīnums, un sieviete, viegli smiadot, vērās tās rāmajā plūdumā. Labi, ka varēs atpūsties - viņai galīgi negribēsies aizet prom no upes...
Iesūtīja: AtlanticVelvet ; laiks: 19.02.2006 19:29
Kaira vēroja, kā abi vīrieši ņemas ap vīnu un sarunājas. Pārējie arī bija apstājušies. Viņai nezin kāpēc likās, ka pēdējā laikā bija kļuvis tik mierīgs. Ne bija parādijies kāds dīvainis, ne kāds cits, viņu grupiņa tikai gāja un gāja. Tad viņa ierunājās.
-Vai jums neliekas, ka pēdējā laikā kļuvis tāds klusāks? Tas večuks nav parādijies un neviens cits arī.. Kaira pati brīdi ir kā apdomāja atbildi uz savu jautājumu, bet tad nolēma to neizteikt un pasmaidot ieteicās. -Vai tad dāmas neviens neuzcienās?
Iesūtīja: Ausminta ; laiks: 19.02.2006 21:12
Tu esi aristokrāts? Dženāro iepleta acis, ieraudzīdams ģērboni uz ````šķes sāniem. Ar zilām asinīm? Visu cieņu, ser! Ko tad nu es vēl varu iebilst. Vispār jau laikam nav arī citu variantu.
Dženāro parakņājās somā vēl mazliet un izmakšķerēja no tās korķaviļķi, ar veiklu kustību atvēra pudeli un kāri paostīja. Itālijas smarža.
Protams, miss, ka dāmas uzcienās! Dženāro atbildēja Kairai un piemiedza ar aci, Nāc tik tuvāk! Dāmām gan vajadzēja glāzes. Kristāla... viņš noteica skumīgi un nodrebinājās.
Nejēgā auksts. Un šis zemiskais slapjais krekls te neiederas. Še, es tev uzticu, ser Ērik, tu tikai neizdzer visu šo brīnumu un dāmām ielej pirmajām. Bet aristokrāti jau tādas lietas zin,, viņš mēļodams sniedza pudeli Ērikam, tad uzmeta plecos somu un aizstaigāja līdz kādam attālākam palielam akmenim. "Dievu" dotās drēbes bija tīri labas. Stilīgas pat, viņš uzjautrināts novērtēja - retro. Un ēdiens arī nebija slikts, viņš nolauza gabalu īpatnējās maizes un to notiesāja, kātojot atpakaļ pie pārējiem, pa starpai iekožot arī pa kādam žāvētam auglim un uzdzerot no pustukšās ūdens ````šķes. Jo vairāk ēda, jo vairāk gribējās, kā jau parasti pēc tādām "uzdzīvēm". Par laimi, košļāšana bija par nogurdinošu, lai rastos kāre aizrauties ar gastronomiskiem pārspīlējumiem. Un vēl gribējās gulēt. Baigi gribējās, viņš nožāvājās, tuvodamies pārējiem un visai sašļucis nometās vietā, kur bija sēdējis iepriekš. Domas planēja.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 19.02.2006 21:56
- Nu esmu, esmu, jā, - Ēriks pasmējās, paņemdams pudeli no Dženāro un ieliedams sudraba vāciņā aromātisko vīnu. - Ne tas ko dod, ne arī traucē.
- Ja vienīgi uz kādas princeses roku pretendēt, cita labuma nekāda, - viņš turpināja mēļot, sniedzot vāciņu Kairai, - vai cienītā kundze nevēlas nobaudīt brīnumjauku eliksīru no Santa Kristiānas saulainajiem vīna dārziem?
Nākamā glāzīte līdzīgi tika piedāvāta Baibai, tad Robinai un Tesai. Pašās beigās viņš piecēlās un piegāja pie Merionas, kas bija atsēdusies drusku nostāk.
- Vai nevēlaties vīnu? - Ēriks piedāvāja, - šodien bija gara diena, spēkus vajag, sarkanais Itālijas vīns būs kā zāles pagurušai sirdij un dvēselei.
(OOC - ja Meriona izdzer vīnu, Ēriks pagaida, lai atdabūtu dzeramtrauku, ja atsakās, tad uzreiz iet atpakaļ. Ja mākslinieks ir turpat blakus, tad piedāvā glāzīti arī viņam pie reizes. Ja viss ir kārtībā un nav nekāda kavēšanās, tad drīz atgriežas pie "sava" akmens, kur, domājams jau ir Dženāro).
Atkal apsēdies, viņš ielēja vienu vāciņu sev un izdzēra. Pamanījis, ka itālis ir atgriezies, ķirurgs pastiepa tam pudeli, kurā vēl bija atlicis visai daudz - vāciņš bija mazs, ne tuvu kārtīgas sarkanvīna glāzes izmēros.
- Pateicos par cienastu, vīns tiešām lielisks.
Viņš izstaipījās. Kā nāk miegs!
(Ja nekas vairāk nenotiek) Ēriks pagāja nost pāris soļus no bariņa, sameklēja ērtu bedrīti smiltīs un likās gulēt.
Iesūtīja: Ausminta ; laiks: 19.02.2006 23:00
Lūdzu, Dženāro diezgan neskaidri nomurdēja, no Ērika saņemdams atpakaļ savu vīna pudeli, un turpināja blenzt gaisā. Eh... Tad atģidās un, paskatījies uz pudeli savās rokās, viegli pasmaidīja un iedzēra no tās garu, tīksmīgu malku. Patīkamas siltuma stīdziņas izkliedējās kaklā, ķermenī. Apmierināti nopūties, Dženāro noslīdēja zemē, somu palika aiz muguras, vīna pudeli iesprauda smiltīs sev blakus un, atspiedis galvu pret akmeni, paskatījās tukšajās debesīs. Viņa plaksti sāka kļūt smagi, galva klanīties un zods drīz atdūrās krūtīs.
Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 20.02.2006 09:30
Vīns bija ļoti labs, vismaz Baibasprāt. Tas vēl vairāk pastiprināja svētku sajūtu, Notikuma sajūtu. Baiba tīksmīgi izstaipījās un iekārtojās uz gulēšanu.
Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 21.02.2006 12:42
Beidzot viņa bija pārbridusi un nu varēja neuzkrītoši atbrīvoties no tā vīrieša, kas izraisīja viņā netīksmi, vienlaikus ar atmiņām, pagalam grēcīgām atmiņām. Meriona atvieglota nosēdās pēc iespējas tālāk no viņa.
Viņas klusās pārdomas iztraucēja Ēriks, kurš piedāvāja vīnu. Sieviete domāja tikai mirkli un tad aši paņēmusi vāciņu, viņa nomurmināja īsu pateicības lūgsnu un to iztukšoja un pateikusi "Paldies!" atdeva atpakaļ vīrietim.
Brīdi viņa aizdomājās par vīrieša teikto. Dvēsele bija jutusies tik mierīga, kamēr viņa netika nogādāta te, atkal uzbangoja cīņa.
Iesūtīja: Hilerija ; laiks: 25.02.2006 22:48
Tesa atlaidās smiltīs un klusēdama skatījās uz rāmi plūstošo upi. Visapkārt bija mierīgi, gandrīz neviena troksnīša, tikai viļņu šalkoņa.
Tas Tesai nepatika. Pārāk mierīgi. Pārāk klusi. Pārāk... vienkārši. Viņa negribēja zaudēt modrību.
Tesa neticēja savai intuīcijai, taču šobrīd tā pilnīgi brēca.
Jau iedama pār upi, viņa gaidīja, ka notiks kaut kas slikts. Nu beidziet, tik plata upe, tādas iespējas dieviem (ja tie bija dievi, kas viņus vadīja. Viņa vēlarvien nespēja līdz galam noticēt) izdarīt kaut ko neplānotu. Kādu lielu vilni, piemēram. Vai pēkšņi zem kājām pazūdošu pamatu. vai...
Izbeidz! viņa sev pavēlēja Tu vienkārši esi paranoiķe...
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 27.02.2006 09:47
Pa "nakti", kuras laikā, kā jau ierasts šai ceļojumā, nepalika ne par matu tumšāks, nekas arī nenotika.
Apnicīgi, Ēriks nodomāja, kad ceļotāji atkal turpināja iet uz kalniem, jo neko citu nebija varējuši izdomāt. Viņam tīri fiziski gribējās kaut ko košu, savādāku, briesmas, nepatikšanas, nu, vienalga ko, lai tikai izbeigtos šis vienmuļais pelēkums. Gandrīz sāka zust pacietība, vienīgais mierinājums bija tas, ka beidzot tuvojās kalni, kas bija norādīti kā pirmais ceļa mērķis.
Pienākuši tuvāk, viņi ieraudzīja, ka vecais ceļš, vai kā saukt taku, pa kuru viņi gāja, izbeidzas tumšas alas priekšā. Augstu virs galvām slējās klints "deguns", bet priekšā vīdēja ala.
Nevienam tā īsti negribējās būt pirmajam, kas tur iet, visi mīņājās neziņā - ko tālāk?
Vienīgi Kaira sapurināja galvu, itin kā ko savādu dzirdētu un redzētu. Un tiesa - viņa ieraudzīja ka vīteņaugi ap alas muti sakustas, ala itin kā smaida un no tās atskan vārdi "Nebaidieties manu zobu, meklējiet manu sirdi!"
Pārējie to nemanīja neviens.
Iesūtīja: Ausminta ; laiks: 27.02.2006 12:29
Dženāro pamodās saīdzis. Sāpēja spranda. Daļu šīs beztumsas nakts viņš bija nogulējis nejēdzīgā pussēdus pozā un atlikušo garšļaukus pie tā paša cietā un aukstā akmens, patūcījis pagalvī somu, kas gan īpašu ērtību nedeva. Vīns, par laimi (laimi? vai nav vienalga), izlijis nebija. Viņš to aizkorķēja un iemeta somā un negribīgi cēlās kājas, slinki nortausdams smiltis no drēbēm. Nolemts bija iet tālāk pa to pašu ceļu, uz kalniem. Kaut uz elli. Ja vien tieši uz turieni viņi arī negāja, aitu bars, velniem mielastam. Phe.
Viņš vilkās, drūms un nicīgs, kaut kur pa vidu pārējiem, tos nevērodams un ar tiem nerunādams, arī cilvēki šodien rieba.
Beidzot viņi apstājās pie alas. Dženāro nebija nekas pretī iešanu iekšā. Visār viņam bija vienalga. I do not fear death, uzpeldēja atmiņā muļķīga frāze no tikpat muļkīgas filmas, kas gan visai labi saderēja ar šobrīdējo, pašu mistisko varoņepu, viņš pasmīnēja. Tikai zobenu vēl padodiet.
Bet viņš nesteidzās. Turklāt skandināvietei acīmredzot kaut kas rādījās. Kārtējie apgaismojumi, dievu dāvanas.
Nu, ko gari saka? Ejiet atpakaļ, šodien slēgts? Dženāro dzēlīgi pajautāja, kad Kairas vīzij-saņemšanas izskats šķita atgriezies ikdienišķajā.
Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 28.02.2006 11:27
Pirms "gulētiešanas", kā jau tas pienākas, Meriona nometās uz ceļiem un krietnu brīdi pavadīja klusās lūgšanās, tad paņēmusi apmetni un uzmetusi to virsū, laidās snaudā, vai vismaz mēģināja to darīt, jo nekas prātīgs nesanāca, kamēr viņa nebija apmetni uzklājusi uz galvas, radot mākslīgu krēslu.
Miegs bija visai caurs un sieviete itin viegli pamodās pie "agrāko putniņu" sāktās rosības. Atkal brīdis pagāja rīta lūgšanās, tad vēl neliela pateicības lūgsna par ēdienu un dzērienu un visbeidzot viņa bija gatava doties ceļā.
Iegrimusi savās domās, viņa gandrīz neko neredzēja no apkārtnes vienmuļības un arī, ja redzēja, tad centās saskatīt kaut ko skaistu ikvienā vietiņā, kur aizķērās viņas skats. Beidzot kalni tuvojās, augdami arvien lielāki un lielāki, kamēr Merionai vajadzēja pacelt galvu, lai redzētu, kas ir augstāk un viņai aizrāvās elpa, iedomājotos šo Dieva radīto varenumu.
Visbeidzot viņi nonāca pie alas, Meriona apstājās līdz ar pēdējiem un ziņkārīgi nolūkojās uz alas ieeju un gaidīja, ko darīs pārēji.
Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 28.02.2006 12:45
- Nu re, vismaz šķiet, ka mums ir zināms, kurp iet, - apmierināti konstatēja Baiba. Viņa vēl aizvien bija labā omā - no "rīta" viņa bija paguvusi vēl nopeldēties un izmazgāt matus. Tagad viņa paspēra pāris soļus uz alas pusi un vaicājoši paskatījās atpakaļ - ko dara pārējie?
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 01.03.2006 22:00
- Ir jau gan zināms... - Ēriks lēni atbildēja Baibai acis nenovēršot no alas mutes.
- Pamatīga aliņa! Nez, mums tur būs jātaustās pa tumsu jeb tie, kas grib, lai te ejam, būs nolikuši kādu gaismekli?
Viņš piegāja tuvāk alai un, pagriezies atpakaļ, izmeta pār plecu:
- Pameklēšu ir vai nav kaut kas, ar ko var dabūt gaismu. Vēl kāds nāks?
(OOC - tūlīt aiz alas sliekšņa nišā pa labi, ir atrodams saišķis gatavu lāpu un divas šķiltavas. Kāds drīkst to visu atrast 
)
Iesūtīja: Ausminta ; laiks: 02.03.2006 12:38
Dženāro uz Ērika uzaicinājumu neatbildēja, bet vienkārši slāja iekšā. Par apbēdinājumu, neviens slepkavnieciski noskaņots radījums viņus šeit negaidīja. Nu loģiski, nav taču ieroču. He. Tā vietā, pēc neliela brīža, kas bija nepieciešams, lai acis pierastu pie alas krēslas, Dženāro alas labajā pusē pamanīja iedobumā sakrautas lāpas.
Un turpinājumā - lāpu gājiens, viņš pavīpsnājis pie sevis noteica un paņēma vienu no tām. Protams, arī šķiltavu netrūka. Dievi bija līdz pretīgumam rūpīgi. Viņš aizdedzināja savējo [ja nekādas problēmas nerodas] un pagriezās pret Ēriku.
Lai top gaisma, teica tas Kungs. Vai kungi. Vismaz kāda izklaide mums pēc ilgiem laikiem, ko?
Viņš skatījās lāpas liesmā un piepeši sajuta pamostamies grūti aprakstāmu, kaismīgu prieku. Spēcīgu, gluži vai naidīgu. Dženāro pavērsās pret alas tālāko daļu,[eju?], kas tinās tumsā. Viņa tos gaidīja. Viņš to arī. Dženāro pasmīnēja.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 02.03.2006 13:38
Ēriks neklīrējās, un paņēmis vienu no lāpām, to aizdedzināja, pirms atbildēt Dženāro.
- Vispār jau man labāk patīk staigāt pa klinšu ārpusi, nevis līst alās.
Viņš pacēla lāpu virs galvas un neviļus iesvilpās. Domāts tas bija klusi, bet te svilpiens aizskanēja no vienas neredzamas velves uz otru, līdz pagaisa kaut kur nezināmos dziļumos. Spožā lāpa izgaismoja šeit vēl ne pārāk augstos griestus, kas bija no vienas vietas nosēti ar pamatīgiem stalaktītiem, un, cik varēja manīt, tiem pretī no alas grīdas auga daudz citu, un vietām tie bija savienojušies kolonnās. Tas izskatījās sasodīti skaisti.
- Hmmm... - ķirurgs bija nedaudz nomulsis par savu pirmītējo skaļumu, tāpēc centās turpināt pavisam klusītiņām.
- Te gan ir skanīga vieta, kas to būtu domājis. Kur, nez, mums būtu jāiet? Jācer, ka te nav galīgais labirints, - viņš nomurmināja un, joprojām turot lāpu virs galvas un nedaudz iesāņus, devās uz priekšu.
(OOC - ja neviens cits nepiesakās nest neaizdedzinātās lāpas, Ēriks tās piemeistaro savai somai, pirms iet alā. Un uzvelk zābakus)
Iesūtīja: Ausminta ; laiks: 02.03.2006 21:38
Droši vien tikai uz priekšu, līdz kādam atkal kāda vīzija uznāks, Dženāro nevērīgi atmeta un devās dziļāk, pirms tam gan paķēra no kaudzes vēl vienu lāpu un aizbāza aiz somas siksnām, atstādams Ēriku ņemties ar pārējām.
Skats patiešām bija grandiozs un akustika - ne mazāk. Tādā vietā apmaldīties varētu būt viegli, bet viņam tas nez kāpēc nešķita nekas apdraudošs. Ja reiz viņi šeit bija iestumti, tad pat apmaldīšanās būtu iecerēta. Iecerēta, iecerēta, Dženāro joprojām gruzdēja spīts pret šo viņiem neparedzamo, bet pilnīgi nekontrolējamo nolemtību, un viņš gribēja to izaicināt. Tagad, piemēram, vajadzētu baidīties vai vismaz būt piesardzīgiem. Viņš tāds, protams, nebūs.
Ūuuu... Dženāro izdeva spocīgu skaņu zemā, samtainā balsī un apmierināts klausījās to atbalsojamies velvēs.
Merion, jūs varētu uzdziedāt kādu korāli, tas te labi skanētu, viņš pagriezās pret sievieti. [ja viņa jau ienākusi] Intonācija bija sarkastiska, kaut patiesībā ... tas pat būtu skaisti.
Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 02.03.2006 22:28
Robina bija gulējusi maz. Miegs pilnīgi nebija nācis. Un tad, kad grupiņa devās ceļā un priekšu, sieviete, kā par brīnumu, nemaz nejutās tik ļoti nogurusi. Viņa, klusēdama, devās visiem līdzi un neko neteica, vie nlikās, ka sieviete ir iegrimusi savās pārdomās, lai gan tā, patiesībā, nemaz nebija. vienkārši viņas skatiens likās esam tāls un neaisniedzams. Kad grupiņa bija pienāklusi pie alas, sieviete uz mirkli apsēdās, lai pavisam bikīt atpūstos un tad, kad visi jau devās alā iekšā, viņa bija viena no pēdējām, kas ienāca tur. Negaidīti nepierasta acīm likās šeit valdošā puskrēsla. Tās viegli samiegusi, Robina lūkojās apkārt. Sievietes soļu skaņa atsitās pret alas sienām un atbalsojās. Robina uz brīdi sāka prāto, vai nevarētu ko uzdziedāt, taču tad pārdomāja. Kuram gan varētu patikt tāda otrās šķiras balstiņa?! Nu, tāpat no tās mūzikas skolas man beigu beigās nebija nekādas jēgas viņa, pasmaidīdama, nodomāja Ja jau to visu var izmantot tikai tad, kad sanāk liels bars... sievietes domu pavediens pārtrūka un viņa nopūtās. Viņa cerēja, ka viss šis neprāts tomēr beigsies labi un visi nokļūs mājās.
Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 03.03.2006 21:04
Baiba gluži vai aizelsās sajūsmā, kad lāpu gaisma atstarojās no daudzajiem stalakrtītiem un stalagmītiem...
- Ai, - tik vien viņa varēja izdvest. Tad sieviete paņēma vienu lāpu, paskatījusies, ko dara Ēriks, otru ietūcīja aiz somas siksnām un pagājās tuvāk mirguļojošām lāstekām. Ala piebira ar zaigojošiem vizuļiem, pat acis iesāpējās no šī spožuma. Baibai sariesās acīs asaras - nez, no apžilbuma vai redzētā skaistuma?
- Mums laikam būtu jāiet tā, lai tiktu kalniem cauri, vai ne? - viņa pusčukstus ievaicājās, pagājusi tuvāk biedriem.
- Par labirintu runājot, vai nevajadzētu ar lāpas kvēpiem kaut kādas svītras savilkt, lai redzam, vai neejam pa riņķi? Mandomāt, tā tak dara katrs sevi cienošs piedzīvojumu meklētājs, kad nokļūst labirintā. Eh, kā man šī vieta atgādina "Ķēniņa Zālaman raktuves"...
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 03.03.2006 22:07
- Tur gan es neesmu bijis, - Ēriks atčukstēja pretī, - bet doma par kvēpiem ir laba, tikai vilksim uz grīdas, ko? Tādus skaistus torņus un kolonnas, nudien, negribas bojāt.
Viņš ar zābaka papēdi paberzēja alas grīdu. Hmmm... kaut kādas sīkākas drupačas ir gan, tāds kā māls, nav plika klints, kurā neko neieskrāpēsi. Izvilcis no somas vienu tērauda mietiņu no sava rāpšanās ekipējuma, ķirurgs uz alas grīdas uzzīmēja, pareizāk, iekašņāja bultu, kas rādīja uz turieni, kurp viņi nupat grasījās iet.
- Nu tad ejam, ko? Kur mums jānonāk, nav ne jausmas, bet kaut kur jau nonāksim.
Viņš uzsāka iet dziļāk alā.
Pie katra pagrieziena vai sazarojuma Ēriks centīgi velk grīdā zīmes.
Iesūtīja: Hilerija ; laiks: 04.03.2006 21:22
Tesa sekoja bariņam, iedama pašā aizmugurē. Viņa ar interesi noskatījās, kā Ēriks atzīmēja katru pagriezienu.
Tā vien liekas, ka visi te zin ko darīt, izņemot mani. Njā, jauki gan.
Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 06.03.2006 12:03
Meriona iegājā alā, līdz ar kluso Ērika svilpienu, kas aizvilnīja pa visu alu. Viņa jutās kā nonākusi milzīgā katedrālē, ko pats Dievs savām rokām izveidojis klintī. Būtībā tā jau arī bija un Meriona iedomājās te kaut kur stāvam mūķeņu kori un dziesmā slavinam to kungu... Viņa jau gandrīz būtu sākusi dziedāt, bet...
Viņa izdzirda Dženaro aicinājumu nodziedāt kādu korāli un sarkasmu, kas tajā slēpās.
Novice neko neatbildēja, nu viņai vairs nelikās laba doma, pieskandināt šo vietu ar cilvēku balsi, jo te cauri jautās cita mūzika, mūzika, ko nevarēja sadzirdēt, ja vien neklausījās ar visu sirdi un dvēseli.
Meriona klusējot sekoja Ērikam un pārējiem, tā arī nepaņēmusi nevienu lāpu. Klausoties, kā viņas un pārējo soļi klusi atbalsojas alā.
Iesūtīja: Ausminta ; laiks: 06.03.2006 12:48
Meriona neatbildēja un arī dziedāt nesāka. Labi vien bija (kaut Merionas balsi viņš labprāt dzirdētu, Dženāro pie sevis nosmaidīja, viņai varētu būt skanīga balss, viņš nez kāpēc iedomājās. Varbūt tāpēc, ka viņa tik ļoti atgādināja Klāru...). Šīm alām bija pašām sava burvība, svešāda. Gājēju soļi atbalsojās velvēs, lāpas meta savādas ēnas uz alas sienām, bet viss tas likās kā mirāža šajā tumšajā, noslēpumainajā īstenībā. Vairs negribējās ironizēt, gribējās klusēt.
Dženāro ieskatījās katrā ejā, kurai viņi pagāja garām, tik, cik atļāva lāpas gaisma. Ja nu īstais ceļš bija tur? Jā, labirinta izvēles nekad nav vieglas. Izlēmības un intuīcijas pārbaudījums, kur šaubas var pazudināt. Uz tausti, uz sajūtu viņi gāja, un kas gan cits viņiem atlika?
Iesūtīja: Noa ; laiks: 27.03.2006 12:12
OOC: Njemot talkaa to, ko esmu pateicis ATD pavedienaa jums vajadzeetu turpinaat savu celjojumu.
Celjotaajiem aiz muguras pazuda alas ieeja nogriezhoties alaa ap stuuri. Kaadas piecas minuutes ejot vinji sasniedza savu kaarteejo shkjeersli - alas eja sazarojaas. Nu bij jaaizveelas, kur iet - pa labi, pa kreisi vai taisni.
OOC2: Nu jums pashiem jaatiek taalaak.
Iesūtīja: Ausminta ; laiks: 27.03.2006 12:42
Tikmēr viņi bija nonākuši pie ceļa sazarojuma.
Ejam pa labi? Dženāro ierosināja, ar lāpu paspīdinot katrā ejā, bet apstādamies pie tās, kas iegriezās pa labai rokai. Tikpat labi kā pa kreisi vai taisni un tomēr izklausās labāk.
Viņš domīgi raudzījās tumsā. Visas ejas veda lejup. Šķiet, viņi devās pazemē. Varbūt uz kādu pazemes pili ar apburtu princesi iekšā. Un pūķi, protams.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 27.03.2006 13:33
Ejam pa labi! Ēriks piekrita.
Viņš pieliecās un ieskrāpēja grīdas segumā bultu. Tiešām, vai nav vienalga, uz kuru pusi, ja ceļš nav zināms.
Tad pacēla lāpu sāņus augstāk un uzsāka ceļu lejup. Ala viņam pagaidām patika - diezgan silts, nav slapjš, un skaistums! tādi minerālu veidojumi, ka neatskatīties.
Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 28.03.2006 12:02
Meriona centās turēties citiem līdzi, vienlaikus priecādamies par skatu, kādu raisīja, lāpu mestā gaisma. Vēl nekad viņa nebija nonākusi alās, tādās alās.
Tiesa, viņai piepeši sāka uzmākties neliela klaustrofobija, kā jau tas gadījās tādās vietā.
Palīdzi man kungs, savai pazemīgai kalponei, pacietīgi un bez kurnēšanas panest šo un arī pārējos, kas nāks pārbaudījumus. Es zinu, ka tas ir darīts tikai manā labā un man tas ir pazemīgi jāizcieš. Tāpēc es vēršo pie tevis, kungs un lūdzu tavu palīdzību... Amen pēdējie vārdi izskanēja kā kluss čuksts, pirms Meriona pārmeta krustu, ievilkdama elpu, lai nomierinātu satraukto prātu.
Iesūtīja: Ausminta ; laiks: 28.03.2006 20:42
Turpinot ceļu lejup, Dženāro ausis aizsniedza lūgšanas čuksts, lūgums pēc palīdzības. Gan ne viņam - Dievam. Tā bija Meriona.
Kas tad nu, Merion, vai tev bail? Dženāro pagriezās pret sievieti un teica nopietni, gluži vai rūpīgi. Šīs vēsās, tumšās alas, tās laikam darīja viņa sirdi siltāku, viņš pie sevis pasmaidīja. Un Meriona. Lāpu gaismā viņas īsie, rūsgani brūnie mati īpatni mirdzēja. Savāda. Baiļpilna, un tomēr drosmīga. Bet tāda kā .. sargājama. Viņš sāka iet Merionai līdzās un, pacēlis lāpu augstāk, vēroja viņas seju.
Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 29.03.2006 06:32
Robina bija klusēot sekojusi līdzi bariņam un pētījusi apkārtni. Sieviete prātoja, cik ilgi viņi šajās alās varētu atrasties. Kad grupiņa bija nonākusi pie ceļa sazarojuma, Robina ilgi lūkojās visās trijās ejās bet tad, sadzirdējusi balsi, kas vēstīja, ka labāk iet pa labi, sieviete piekrītoši pievienojās. Ejot lēnām uz priekšu, Robina vēl joprojām centās nopētīt visu iespējamo, kas bija šeit apkārt redzams.
Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 29.03.2006 10:14
Meriona nervozi norija siekalas, tomēr lāpas gaisma un Dženaro tuvums mazliet nomierināja.
Neliela klaustrofobija, pāries... viņa klusām noteica. Un pati pie sevis nobrīnījās, kāpēc. Uz vienu īsu brīdi prātā pazibēja klostera celles, bet sieviete tās domas aizraidīja. Bija grēcīgi domāt, ka klosteris viņai iedzītu bailes no alām. tas vienkārši bija smieklīgi.
Gribot negribot, iedomājos, ka mēs esam pazemē un liekas, ka pēkšņi tas viss apkārt var sagrūt, tā vienkārši... Meriona pēc maza klusuma mirklīša ierunājās, arī runāšana palīdzēja. Sieviete pasmīnēja: Smieklīgi, ne? Kaut kas tik varens patiesībā nevar tik vienkārši sagrūt...
Iesūtīja: Ausminta ; laiks: 29.03.2006 12:32
Sagrūt... Diez vai tas notiks.
Dženaro neviļus pasmaidīja, vērdamies Merionā, kura jau šķita atguvusies no bailēm.
Tad tevi baida šaurība, ne tumsa?, viņš noteica, vairāk secinot kā jautājot un domīgi pavērās uz priekšu, kur tālumā, dziļumā bija viņu ceļa gals, vismaz kāda ceļa posma gals. Vismaz tik daudz viņš uzdrošinājās domāt.
Man patīk šeit iet. Es jūtos ... dzīvāks. Tieši tumsas, labirinta dēļ. Tas ir kā iet sevī.
Bet tu jau laikam neej sevī. Tu ej svētceļojumā,
Dženaro uzlūkoja Merionu.
Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 29.03.2006 15:25
Arī iešana svētceļojumā ir iešana sevī, Meriona atbildēja, Bet šo laikam nevar gluži nosaukt par svētceļojumu. Tik un tā tu kļūdies apgalvodams, ka es neeju sevī. Iespējams šis neparastais ceļojums būs tas, kas man liks ieiet sevī tik dziļi, cik dziļi to nespēju izdarīt pat lūgšanu laika.
Un es ceru, ka spēšu ieiet tik dziļi, lai spētu beidzot izsvēpēt tos dēmonus, kas paslēpušies manī un lūdzu, Kungs, palīdzi man reiz tikt ar tiem galā!
Iesūtīja: Ausminta ; laiks: 30.03.2006 10:47
Sevī, nevis Dievā? Dženaro tēloja izbrīnu. Tad jau mums gandrīz pa ceļam, viņš piebilda ķircinoši.
Idejiski. Gandrīz.
Reliģija arī ir liela šaurība. Tajā tev neslāpst? viņš jautāja mazliet tā kā viltīgi. Jo viņa izskatījās no brīvajām. No tām, kuru sirds ir plaša un domas daudz neieslodzītākas un dabiskākas, kā to prasa sistēma, ko sauc par Baznīcu. Varbūt viņš kļūdījās. Bet viņas rudie mati bija tik nodevīgi dzīvīgi. Un atbildes bija tik uztraukti aizstāvošas, ka likās: viņa par savu patiesību centās pārliecināt pirmāmkārtām pati sevi.
Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 30.03.2006 13:08
Kā gan mēs varam ieiet Dievā, kamēr neesam iegājuši sevī? Meriona iesāņus pameta skatienu uz Dženaro, neapzinoties, ka uz lāpu gaismā un tādā pozā, tās izskatās kā divas tumšas, noslēpumainas akas.
Reliģija ir liela šaurība tikai tiem, kuri nav tai atdevuši sevi. Tiem, kuriem nav kam ticēt, kuri raduši paļauties uz visa izskaidrošanu. Taču man ir kam ticēt, man ir uz ko paļauties, lai arī cik grūti man klātos un es zinu, ka Viņš mani nepametīs, lai arī kā liktos un viss, kas notiek, notiek tikai tāpēc, lai es spētu mācīties, lai es redzētu savas kļūdas un par tām atbildētu! Ja slāpst, tad vienīgi pēc vēl lielākas ticības Viņam. sieviete runāja arvien kaismīgāk, ik pa brīdim paraudzīdamās uz vīrieti un žestikulēdama ar rokām.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 30.03.2006 13:57
Varbūt Merionai šķita, ka viņa runā klusām, varbūt tā bija tiesa, bet šī ala uztvēra visas skaņas, tās atbalsoja un pastiprināja, atgriezdamās pie runātāja no visām pusēm reizē, un tāpat reizē kaut kur izgaisdama alas dziļumos.
Tieši skaņa bija tā, kas pateica Ērikam, ka priekšā ir lielāks tukšums, pirms vēl tas bija redzams. Un tad - pēc pāris soļiem, lāpas atspīdums strauji izgaisa kaut kur neredzamos augstumos, kur, laikam jau! bija griesti. Viņš bija iznācis tādā pazemes zālē, kuras apjomu un izmērus varēja tikai minēt. No augstajām velvēm vēl atbalsojās Merionas beidzamie vārdi - "..tad vienīgi pēc vēl lielākas ticības Viņam".
Viņš sagaidīja abus - Merionu un Dženaro, pirms klusi iebilst. Tas skanēja kā katedrālē.
Nē, mums ir dota mūžība kopā ar viņu, un īsa dzīve, lai pierādītu, ka esam tās cienīgi. Īsa dzīve kā cilvēkiem, ne kā eņģeļiem un ne kā dēmoniem. Es uzskatu, ka dzīves laikā ir jāpaliek cilvēkam. Un tas ir daudz grūtāk, nekā tiekties uz pilnību vai iet pazušanā. Bet tam mēs esam radīti, tāda mēraukla ir dota. Tas ir viss.
Lāpas gaismā var saskatīt, ka Ēriks smaida. Katedrāles iespaids bija tik spēcīgs, ka viņš atļāvās turpināt: Merion, nevajag neko pārlieku! Nevar izpirkt pagātni ar labiem, bet citiem darbiem nākotnē. Ir kļūdas, kas ir labojamas vienīgi tās vairs neatkārtojot, un ir tādas, kuras nevar labot nekad. Atliek dzīvot tā, lai tās otrās tīši neizdarītu un lūgties, lai Viņš novērš to, ko novērst nav mūsu spēkos.
Iesūtīja: Ausminta ; laiks: 30.03.2006 20:31
Ak jūs ticētāji! arī Dženaro iekaisa un pacēla balsi, skaņa atbalsojās pazemes zāles velvēs, bet to viņš nemanīja. Padevīgie! Es ticu sev, jo tas ir vienīgais man droši zināmais mērs. Jā, varbūt ir kaut kas augstāks. Bet ja Viņš ir, tad Viņš ir gana stiprs, lai Viņam nebūtu nepieciešama mana padevība, Viņam nav vajadzīgi putekļi pie kājām un himnas blējošas aitas mūžam nemainīgā paradīzē, Viņš pats ir uguns. Ja tā nav, kāpēc tad cilvēkā ir vēlme meklēt, augt, izaicināt sevi? Ak Sātana darbs, ko? Jā, tikai lūgties vajag, grēkus nožēlot, un mūžīgs miers pārpludinās tā, ka mēs noslīksim tā žēlastībā un kā tādi līķi neredzošām acīm peldēsim uz Mūžīgo Dzīvi. Phe!
Vīrietis ievilka saraustītu elpu un nikni turpināja.
Kļūdas! Ak grēki, kas jānožēlo? Paši pieļaujam, paši maksājam, paši mācāmies vai nemācāmies. Es netaisos lūgties, lai man tās atņem, es labāk prasu, lai dod man pārbaudījumus vēl neskaitāmus, kur es varu kļūdīties vēl desmitkārt un tikt vēl tālāk, degt un nekad nebūt mierā.
Dženaro strauji apklusa un beidzot pamanīja viņu ierašanos pazemes plašajā alā, kas līdzinājās katedrālei. Dusmas pamazām norima. Viņš ievilka dziļu elpu, kā cenzdamies ietvert sevī šo tumšo, nezināmo plašumu.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 30.03.2006 21:19
Par to pašu jau es arī runāju, Dženaro! Ēriks tāpat klusu un mierīgi turpināja, kad norima karstasinīgā itāļa kaismīgās runas atbalss.
Jā, kļūdas, paša izdarītas, bet ne grēki. Kļūdas, kuras es varu nožēlot, cik gribu, bet piedot sev nevaru, jo nekas vairs nav labojams. Lūk, no tām es gribētu, lai es taptu pasargāts. Es nevēlos zināt, vai spēšu mierīgi dzīvot tālāk, ja manas nevērības, slinkuma vai vēl kā dēļ mans draugs nokritīs no klints, kad mēs ejam kopā un viņš paļaujas uz mani. Es darīšu pilnīgi visu no savas puses, lai viņam nebūtu jāviļas un ne jau nu lūdzot Dievu! Pēc principa - sargies pats un Dievs tevi sargās. Bet ir nejaušība, ko es paredzēt nespēju. Lūk, to es piedzīvot negribētu. Pārējais viss ir jau dots, gan degsme, gan viss pārējais. Būt cilvēkam nav grēks, un tas nekādi nav jānožēlo un nav arī jāizpērk. Kāds miers! Vienkārši jādzīvo un nav nepārtraukti jālūdz piedošana par to, ka esi piedzimis cilvēks.
Iesūtīja: Ausminta ; laiks: 30.03.2006 21:40
Lai būtu tā, Dženaro vairs neizklausījās īpaši ieinteresēts. Bet es piesargāties netaisos. Tā kā citiem iesaku uz mani nepaļauties.
Paredzamība, šis vārds viņam joprojām uzdzina nelabumu. Lai sers Ēriks plāno savu kārtīgo dzīvi, viņš savējo nekārtos un neparedzēs.
Dženaro paspēra pāris soļus dziļāk dabas veidotajā zālē un pavērās augšup, kur pretim stiepās simtiem mirdzošu stalaktītu.
Vai nav grandiozi, viņš aizmirsies ierunājās, izstiepis lāpu, cik augstu iespējams.
Un cilvēkam būt ir lielākais iespējamais piedzīvojums, itālis piebilda, nu jau gandrīz sapņainā intonācijā.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 31.03.2006 07:25
Tieši tā, Ēriks piekrita, vērodams lielisko zāli un palēnām iedams tālāk.
Dzīve ir par īsu, lai to pavadītu Dieva ausī, viņš pačukstēja Dženaro tā, lai Meriona nedzird. Balss bija nedaudz skumja - lai nu kuram, bet viņam bija labi zināms, cik pārlieku īsa tā mēdz būt.
Bet galu galā katram tomēr ir šī izvēle - kā dzīvot, lai cik īss laiks tas nebūtu.
Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 31.03.2006 14:27
Baiba klusēdama noklausījās karstasinīgā vīrieša runas dārdos, kas aizskanēja pa visu pazemi.
- Nja, ja nu kāds vēl nebija informēts par mūsu vizīti šeit, tagad noteikti ir, - viņa klusā balsī piezīmēja. Viņai negribējās daudz runāt - te bija pārāk skaisti, un skaistumu Baiba labāk baudīja klusumā. Ja nu vienīgi te iederētos kāda klusa mūzika - Baha ērģeles, teiksim...
Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 31.03.2006 17:51
Robina klausījās biedru sarunās un lēnām gāja viņiem blakus. Sieviete nevēlējās gan neko piebilst, taču bija diezgan interesanti paklausīties. Domās piekritusi par to, ka cilvēkam būt ir ārkārtīgi interesanti, viņa vēl sev piebilda, ka arī īsti nezin, kā varētu būt tad, ja notiks kas negaidīts, jo šādā situācijā viņa taču vērl nekad nebija bijusi...
Iesūtīja: Hilerija ; laiks: 31.03.2006 18:33
Tesa satrūkās, dzirdēdama skaļi izteiktos vārdus. Viņa nedomāja, ka bija laba ideja blāustīties šeit - nevis tāpēc, ka varētu sākties nogruvums - šī vieta neizskatījās nestabila. viņai vienkārši likās, ka, lai nu kur, bet šeit labāk varētu paklusēt.
Aizdomājusies, Tesa paklupa pār kādu akmeni un krita, izgrūzdama klusu pārsteiguma saucienu.
Iesūtīja: Ausminta ; laiks: 31.03.2006 23:37
Jā..., Dženaro novilka, turpinādams sajūsmināti aplūkot zāles sienu un griestu rakstus lāpu gaismā. Par Ērika čukstus izteiktu komentāru viņš uzjautrināts pasmīnēja un iesāņus paraudzījas ceļabiedrā.
Varētu viņu no tās auss pavilkt laukā, ko? Bet viņa jau neļausies. Tāda skaista sieviete, taisni žēl,
viņš atteica ar vieglu ironiju balsī. Gana klusi, lai Meriona nedzirdētu.
Te aiz muguras kāds iekliedzās, Dženaro apsviedās apkārt, matiem un lāpas liesmai noplīvojot. Piedzīvojumi sākas?
Kāda no meitenēm bija pakritusi, tumsā nevarēja saprast, kura.
Kas notiek? Viņš jau sāka ar acīm meklēt kādu ugunspļaujošu pūķi vai vismaz kādu ar arbaletu bruņotu neradījumu. Neko tādu gan nemanīja.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 01.04.2006 12:09
Ēriks mazliet pasmīnēja, bet tobrīd noplīvoja lāpa, un diezin vai kāds to pamanīja. Viņš piekrita Dženaro. Diezin vai viņa ļausies izvilkties, bet tas jau neliedz rādīt, cik labi ir laukā! Iznākt ārā var tikai viņa pati. Kā Amaterasu, kuru no alas izvilināja jautra mūzika un citu dievu smiekli, viņš iedomājās un pēkšņi sajutās gauži uzjautrināts par šādu salīdzinājumu. Meriona... jā... par daudz skaista un ziedoša, lai nerastos aizdomas par iemesliem, kas viņu ieveduši klosterī. Lai kā tas būtu, bet priekšā varēja gadīties tādi piedzīvojumi, ka palikt savā šaurajā alā viņai varētu kļūt neiespējami.
Izdzirdis kluso izsaucienu, viņš arī pagriezās, lai redzētu, kas noticis. Īsti saskatīt nevarēja - Ēriks bija pašā priekšā, bet tas, kurš kliedza - aizmugurē, bet tā izskatījās, ka nekas bīstams nav atgadījies. Kāds, pareizāk, kāda paklupusi, vai?
Viņā ierunājās ārsts. Nolēmis apskatīties, vai viss labi beidzies, Ēriks ātri aizsteidzās pie pakritušās. Ā! Tā ir Tesa.
Celies augšā! viņš padeva roku. Viss kārtībā?
Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 01.04.2006 14:56
Robina noraustījās tajā brīdī, kad kāds iekliedzās un bija dzirdams būkšķis. Sieviete strauji pagriezās uz skaņas pusi un pamanīja, ka tā ir Tesa. Viņa piesteidzās klāt un uzlūkoja Ēriku, kurš stāvēja blakus. Tad, pagriezusies pret Tesu. Ceru, ka ar Tevi viss ir labi! Robina raizīgi sacīja.
Iesūtīja: Hilerija ; laiks: 02.04.2006 19:15
Tesa saņēma Ērika pastiepto roku un uzslējās kājās.
Jā, liekas, viss ir kārtībā, paldies. viņa atbildēja Robinai un Ērikam, taču tad saviebās.
Nekas nopietns, tas ir tikai zilums. Tesa noteica.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 02.04.2006 19:41
Ēriks pašūpoja galvu.
Paturi, lūdzu, lāpu! viņš to iespieda rokā Robinai. Tad notupās uz ceļiem un rūpīgi, ar abām rokām notaustīja Tesas potīti un kāju līdz ceļgalam. Meitene var sajust, cik spēcīgi un prasmīgi, bet arī saudzīgi ir viņa pirksti. Kārtīgi pabeidzis izmeklēšanu, ķirurgs piecēlās kājās.
Jā, zilums būs, bet vairāk nekas nav noticis, viņš uzsmaidīja, paņēma lāpu atpakaļ no Robinas un nedaudz pagriezās iešanas virzienā. Ejam tālāk?
Iesūtīja: Ausminta ; laiks: 02.04.2006 20:55
Dženaro jutās mazliet vīlies. Bet ne jau par lūzuma vai mežģījuma neesamību Tesas kājā, viņas jaukajai kājiņai viņš vēlēja tikai labu. Vai precīzāk sakot, vēlēt nevēlēja neko - tāpat bija laba, viņš neviļus pasmaidīja, turot lāpu virs Ērika un meitenes un vērojot, kā Ēriks profesionāli iztausta cietušās kāju.
Tu jau esi tik lecīga, ko tad šoreiz nepārleci? vīrietis nespēja noturēties nepazobojies.
Kad ejam - ejam, Dženaro atteica zviedram un atsāka soļot uz iepriekš ieto pusi, zāles centru.
Kāds redz izeju?, viņš skaļi vaicāja. Zāle bija paliela.
Iesūtīja: Hilerija ; laiks: 02.04.2006 22:11
Tesa pasmaidīja, kad Ēriks bija beidzis izmeklēt viņas kāju.
Tas nebija nepieciešams, bet - paldies.
Tad, pagriezusies pret Dženaro, meitene jautri atteica
Lecīga? Es? Nu, tu būsi mani ar kādu sajaucis...
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 03.04.2006 07:22
Bet lūdzu!
Lecīga nav, bet auša gan! Ēriks pie sevis pasmējās. Kad kāja sāks pampt, tad būs par vēlu to pasaudzēt.
Tad viņš izmeta no galvas Tesas sasitumu - bet cik viņai glītas kājas, tomēr, - un pievērsās itāļa jautājumam.
Iesim vien taisni, kamēr tas iespējams, Ēriks ierosināja. Pagaidām nevienu eju neredzēja, bet tāda varēja slēpties aiz jebkuras kolonnas, un, galu galā, viņi vēl nav aizgājuši līdz zāles malai.
Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 03.04.2006 09:20
Vīriešu kaismīgās runas saplūda dunoņā augstajā, katedrālei līdzīgajā zālē. Meriona jutās kā baznīcā, vēl tikai trūka ērģeļu, altāra un krusta. Meriona noslēdzās no abu vīriešu runām, galu galā, lai cik tas nebūtu grūti atzīstams, daļēja taisnība viņiem bija un, ja nebija ko atbildēt, tad labāk bija paturēt muti ciet. Kau viņa agrāk tā būtu spējusi - turēt muti ciet un nevirināt pie katras mazākās izdevības, bet ko nu, kas darīt padarīts.
Aizmugurē atskanēja kliedziens un Meriona pacirtās uz to pusi, lai redzētu, kā vairāki no viņu bara metas appuišot meiteni, kas bija pakritusi. Nokonstatējusi, ka viss ar viņu kārtībā, Meriona pagriezās un atkal sāka vēot tumsā slīgstošo pazemes zāli, jo lāpa bija pie Dženaro, bet Dženāro bija atgājis nost. Bet lāpas gaisma jau tāpat nesniedzās tik augstu un tālu.
Dženaro prasīja par izeju, Ēriks ieteica iet tālāk. Meriona atsāka iet, klausīdamās, kā soļu atbalss atsitās pret alas sienām. Kā dobji sirdspuksti, gluži nevilšus Meriona sāka soļot vēl ritmiskāk, tā lai tiešām tas izklausītos pret sirdspusktiem.
Vai tā varētu skanēt Dieva sirdspuksti?
Iesūtīja: Ausminta ; laiks: 03.04.2006 10:26
Dženaro gāja vien tālāk uz priekšu, kā Ēriks bija ierosinājis, joprojām pētīdams minerālu rakstus, pat mazāk kā meklēdams ejas aiz kolonnām. Drīz varēja nojaust pretējo zāles malu, un, tuvojoties tai, kāda vieta sienā pustumsā izskatījās ...
Vai man tikai šķiet, vai tā ir eja?
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 04.04.2006 20:10
Ēriks piegāja tuvāk vietai, uz ko ar lāpu rādīja Dženaro.
Man arī tā izskatās.
Viņš piegāja vēl tuvāk. Tur ir eja! Un tā ved lejup.
Lāpas uguns ķirurga rokā noraustījās vienreiz, tad otrreiz. Paskatījies uz to, viņš ieraudzīja, ka lāpa tūlīt tūlīt dzisīs. Aizdedzis jaunu, Ēriks devās uz priekšu.
Iesūtīja: Ausminta ; laiks: 05.04.2006 22:21
Arī Dženaro lāpas liesma tuvojās sava mūža nobeigumam, viņš iededza otru, kas iekvēlojās ar drošu un spožu gaismu. Izdegušo viņš atstāja turpat zemē. Tad pagriezās pret eju. Joprojām lejup.Tiešām kā ellē kāptu.
Nāc vien, Merion, pie mana drošā un gaišā sāna, priekšā šaurs un baiss ceļš, Dženaro sagaidīja Merionu pienākam pie ieejas un sacīja, acīm dzirkstījot. Spēle. Viņam tā patika viņas tikumiskais aizstāvīgums, tas bija tik aizkustinošs. Un izaicinošs, tai pat laikā. Viņam kā izaicinājums, vai drīzāk viņš labprāt to par tādu pieņēma. Jo šī būtne Dženaro interesēja.
Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 06.04.2006 08:15
Jaunās lāpas gaismā Dženaro varēja pamanīt smaidu, kas atplaiksnīja sejā, pēc viņa vārdiem, tikai acīs nekā nebija, tajās vīdēja vien piesardzība.
Uz mēls jau atkal dīdījās visādas piezīmes, kas agrāk būtu tikušas palaistas, lai skrien, bet tagad, Meriona tās norīja un sakniebusi lūpas, sekoja Dženaro. Tiesa izvairīdamās viņam būt tik tuvu klāt, cik varbūt vīrietis vēlētos. Sieviete vien raudzījās tumsā, kas glūnēja apkārt un uzmanījās, lai neaizķertos kaut kur. Viņa juta pašpaļāvības uzplūdu, varbūt Tas Kungs bija uzklausījis viņas lūgšanas.
Iesūtīja: Ausminta ; laiks: 06.04.2006 10:50
Dženaro kādu brīdi gāja klusēdams, vērodams ceļabiedri. Piesargās. Un apņēmīgu tēlo.
Merion. Nu pastāsti. Kā tu nonāci pie tādas izvēles? Dženaro balsī jautās patiesa interese.
Zini, viena mana bērnības draudzene arī ir mūķene. Klāra. Viņa jau no bērnības bija tāda... lēnprātības iemiesojums un tik apgarota. Citur kā vien baznīcā vai klosterī... nezinu, būtu grūti viņu iedomāties.
Dženaro aizslīdēja atmiņās. Kā ēņģelis. Jā, viņš toreiz mēdza vērot viņas seju baznīcā lūdzot, tā vienmēr bija tik pārpasaulīgi skaista, un viņš arī bija gribējis būt tikpat svēts. Bet nekad tikai svēts. Vienmēr bija kas vairāk. Klāra tikai smaidīja savu rimto smaidu, kad viņš to stāsīja. Viņa nesaprata.
Dženaro atmodās.
Un tu? Man liekas - tev tas ir citādāk.
Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 06.04.2006 16:33
Meriona saspringa, kā tas bija vienmēr, kad viņu sāka iztaujāt par pagātni.
Iestājos klosterī pirms gada, viņa klusi iesāka, jo alas tā pat visu atbalsoja, vēl esmu novice. Kā es nonācu pie tādas izvēles? Sapratu, ka esmu dzīvojusi pārlieku grēcīgu dzīvi. No sākuma domāju aizbēgt no tās un no visas pasaules, atdod sevi Tam Kungam, bet tad sapratu, ka tā ir man dotā iespēja labot to, kas labojams un izprast nodarīto.
Meriona gāja, skatīdamās sev zem kājām un vēlējās, kaut būtu bijuši kādreiz tik garie mati, kas aizsegtu viņas seju, tā lai neviens neredzētu. Viena no cenām, kas bija jāmaksā par tuvošanos Dievam un vēl joprojām bija mirkļi, kad viņa to nožēloja.
Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 06.04.2006 16:48
Robina sekoja gājējiem un atkal bija iegrimusi klusēšanas dziļajos un skumjajos ūdeņos. Sieviete jutās ļoti nogurusi un pati nespēja saprast, kāpēc. Robina klusi nopūtās tā, ka neviens nesadzirdēja un turpināja ceļu, prātotjo, tic tad ilgi vēl būs jāiet.
Iesūtīja: Ausminta ; laiks: 06.04.2006 21:05
Bēdzēja tomēr gan. Dženaro pasmaidīja par Merionas atbildi un izvairīgo, nolaisto skatienu.
Kas gan varētu būt tik grēcīgs... Bet to viņš neprasīja. Viņa arī neatbildētu. Tā vietā:
Tev nepietrūkst dzīves krāsainības?
Neatzīsies. Varbūt pat sev ne. Lūgsies, nožēlos. Bet pati tik krāsaina. Skaista. Puķe. Sen nekas nav rakstīts. Varētu par viņu. Jā. Nē. Vēl ne. Vēl nekā nav.
Ēnas spēlējās Dženaro sejā, un acīs spēlējās domu radītās izteiksmes.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 07.04.2006 07:07
Ēriks gāja pa priekšu. Līdz viņam aizskanēja aizmugurē notiekošā saruna, bet viņam īsti nebija gribēšanas tajā piedalīties. Tiesa, viņš arī juta, ka šī vieta nu reiz ir tāda, ka rodas vēlēšanās izkratīt sirdi.
Ceļš pamazām veda dziļāk un dziļāk.
Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 07.04.2006 11:28
Meriona uzmeta īsu skatu Dženāro un saprata, ka tā bija kļūda. Viņa aši novērsās, bet sirds nodevīgi ietrīsējās.
Kungs, lūdzu neuzliec man arī šo pārbaudījumu, Es zinu, Tev ir tiesības tādu uzlikt un tu neuzliksi vairāk, kā es spēju nest. Labi, Kungs, arī šo es izturēšu.
Manā dzīvē bija par daudz krāsainības, krietni vien par daudz... pēc klusuma brīža sieviete strupi atbildēja, kas norādīja uz to, ka, ja arī turpmāk Dženāro mēģinās ko taujāt par viņas pagātni, tas būs jāvelk kā ar knaiblēm laukā. Turklāt tagad vēl bija jaušama gandrīz nemanāma atsalšana pret vīrieti, lai arī Meriona to centās neizrādīt.
Iesūtīja: Ausminta ; laiks: 07.04.2006 20:45
Dženaro sajuta vēsumu Merionas atbildē, un šis vēsums viņam savādi iedzēla.
Nekā tev nav bijis par daudz! viņš kaislīgi, gandrīz naidīgi iesaucās, bet uzreiz aprāvās.
Rokas neviļus savilkās dūrēs, viņš novērsās un saknieba lūpas.
Ir. Jau ir. Ha. Šī tumsa. Un viņa ir pārāk skaista. Pārāk tuvu. Pārāk kārdinoši neaizsniedzama. Ak, lai nolādēts.
Atvaino, viņš strupi piebilda, stingi skatīdamies sev priekšā, kur attālāk pustumsā vīdēja Ērika kustīgā mugura. Viņš piepeši jutās tik smags.
Nebūs. Nekad. Nepārkāpjami. Jā. Nē! Nolādēts. Nolādēts. Tumsa, pie visa ir vainīga tumsa.
Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 10.04.2006 09:59
Meriona tā kā satrūkās, pēc Dženāro izsauciena, bet tad nomierinājās un vēl pēc brīža mierīgi atteica:
Ir jau labi.
Nez kāpēc mēs vienmēr iedomājamies, ka zinām par otru visu tik labi, ka spējam noteikt viņa robežas, sieviete pēc klusuma brīža domīgi noteica, raudzīdamās rēgainajās ēnās, ko meta lāpu gaisma.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 10.04.2006 10:05
Tikmēr Ēriks bija sasniedzis vēl vienas lielas zāles slieksni. Lāpas uguns plīvoja pazemes gaisa plūsmās, bet augstos griestus nesasniedza. Te bija vēsāks. Laikam kaut kur ir avoti, Ēriks nodomāja.
Viņš gāja uz priekšu, skatīdamies pa labi un pa kreisi, un uz augšu. Izskatījās, ka šī zāle nav gluži tik liela kā bija iepriekšējā, bet liela gan. Grandioza! Vēl viena pazemes katedrāle.
Iesūtīja: Ausminta ; laiks: 10.04.2006 10:56
Dženaro uzmeta Merionai ātru skatienu.
Robežas noteikt. Pietiek tev robežu, viņš rūgti nodomāja. Nojaukt, to gan. Ja varētu tā.
Es neko tādu nedomāju. Cilvēks pats sevi nezina, kur nu vēl citu, vīrietis neizteiksmīgi sacīja un novērsās.
Bet Tu gan zini. Visu par sevi zini. Visu, kas ir grēks, ko vajag nīdēt, ko vajag kopt.
Viņā gruzdēja dusmas, viņš tās slāpēja un reizē negribēja slāpēt, varbūt bija vēl kaut kas, un tik grūti bija iet viņai blakus.
Ērik, kaut ko jaunu priekšā nemana? Dženaro uzsauca. Visvairāk tāpēc, lai varētu kaut ko uzsaukt. Lai gan izrādījās - jautāt nebija vajadzības. Pēc pāris metriem eja beidzās, ievedot viņus vēl vienā pazemes zālē. Viņš devās tajā dziļāk. Tālāk no Merionas.
Cik zāles mēs te vēl atradīsim, kā jums šķiet? Dženaro vaicāja, nevēršoties ne pie viena konkrēti. Gribējās runāt kaut ko tāpat, runāšanas pēc. Lai nebūtu jādomā, jā.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 16.04.2006 19:05
Ēriks pagaidīja, līdz pie viņa pienāk Dženaro, pirms atbildēt
Nav ne jausmas. Zinu vien to, ka pagaidām ejam dziļāk un dziļāk, un ka es tūlīt uzvilkšu jaku tāpēc, ka paliek visai vēsi.
Un to viņš arī darīja. Iestutējis lāpu tuvākajā piemērotajā klints spraugā, ķirurgs izmakarēja no mugursomas kurtku un uzvilka to. Vienu brīdi viņš apdomāja, vai neaplikt apmetni, kas saritināts bija piesprādzēts pie somas, bet tad nolēma, ka te, pazemē, ar garu apmetni staigāt vienkārši būs neērti.
Viņš atliecās un izstaipījās. Paskatījās pulkstenī.
Oho! Mēs ejam jau labas četras stundas. Tāpēc es domāju, ka ēst gribas! Ei, kā būtu ar nelielu pikniku pie pazemes avota? Ēriks jautri uzprasīja ceļabiedriem.
Dženaro, kā Tev šķiet, vai te būtu avoti?
Iesūtīja: Hilerija ; laiks: 16.04.2006 19:08
Es par! Tesa atbalstīja Ērika ierosinājumu.
Nežēlīgi gribas ēst
Smeldzoša izsalkuma - tukšuma - sajūta jau kādu laiku bija pārņēmusi meitenes vēderu, tāpēc iet nebija visai viegli.
Iesūtīja: Ausminta ; laiks: 16.04.2006 20:23
Kamēr Ēriks papildināja savu apģērba kārtu, Dženaro apsvēra variantu uzmest plecos stilīgo dievu apmetni, bet kaut kā nebija gribēšanas. Arī auksti pagaidām vēl nebija, kaut arī, jāatzīst, telpas kļuva arvien vēsākas. Ek, praktiski, ekonomiski un racionāli apsvērumi viņu vadīja reti. Tomēr ēšanas jautājums šobrīd šķita gana aktuāls.
Četras stundas ir vairāk nekā pietiekoši! Un, ja jau ievainotie sauc pēc atpūtas, tad jau vispār nekas vairs nevar būt iebilstams, Dženaro pameta smīnīgu skatienu Tesas virzienā. Vēl joprojām viņš jutās rūgts, bet, par laimi, pasaulē vienmēr bija arī daudzas veldzējošas lietas un būtnes, kā, piemēram, šī pusaudzīgi bezbēdīgā un spontānā meitene. Ne tikai Viņa. Uz Viņu Dženaro neskatījās.
Hm, kāpēc lai te būtu avoti? Lai gan, kāpēc arī lai nebūtu. Es gan nekādu burbuļošanu nedzirdu. Kurai te no meitenēm bija talants uz ūdensvalodām, m? Bet priekš kam avotu? Man vēl ūdens ir. Un vīns arī ir,
Dženaro pasmīkņāja.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 17.04.2006 09:22
Ēriks nopētīja Dženāro ar skatienu, kurā bija jaušama neticība un humors. Un kā tad te var veidoties tik diženas minerālu kolonnas, ja te mūždien netek ūdens?
Dzeršanai... kādam, varbūt, arī vajag dzeršanai, bet nē, man šķita, pasēdēt, te, pazemes katedrālē pie avota, tas būtu kaut kas vēl nepiedzīvots.
Viņš paņēma savu lāpu un pagājās uz vienu zāles malu, to, kura šķita tuvāk. Ejot puisis jau saprata, ka iet pareizi - kļuva vēl mazliet dzestrāks. Un tad viņš jau bija klāt. Gar zāles malu, iegrauzis nišu zāles sienā, tecēja avots. Lāpas gaismā ūdens šķita tumšs kā piķis. Nedaudz pagājis gar to, Ēriks atrada tādu kā baseinu, iespējams, vēl vienu tā paša vai cita avota izeju. Spēcīgs avots! Izskatījās, ka ūdens vārās, bet tā, protams, nebija, ūdens bija ledaini auksts. Gar tā malām bija akmeņi, pareizāk, ne akmeņi, bet jaunu kolonnu vietas, bet ūdens bija mainījis vietu, un kolonnas bija beigušas augt sēdēšanai tieši piemērotā augstumā.
Ei! Ēriks paklusu iesaucās, nāciet šurp, kas vēlas, te ir kur ērti apsēsties.
Viņš iekārtojās uz viena akmens.
Nez, te ir tik skaisti, vai te tiešām neviena nav, vai, vismaz kāds gars nav tās aizbildnis? Šai pasaulē esot daudz dievu, un maģija arī.
Iesūtīja: Ausminta ; laiks: 17.04.2006 11:04
Dženaro sekoja Ērikam.
Oho, piegājis pie avota, itālis aizgrābti iemērca tajā brīvo roku. Ledains. Patīkami ledains pat. Atmodinošs. Viņš lēnām pasmēla saujā nedaudz ūdens un pagaršoja. Aukstuma garša, tā bija visstiprākā. Tad viņš apsēdās uz vienas no kolonnām un domīgi raudzījās burbuļojošajā straumē, kas izskatījās kā melna lava. Lāpas liesmas mestie atspīdumi tajā. Cik aptuveni viss. Kāda gan ir atšķirība starp aukstu un karstu, ja dzeļ abējādi?
Ērika uzsauciens atmodināja Dženaro no sastinguma.
Nu ko, skatīsimies, kas šodien paredzēts mielastā, itālis noteica un piecēlās. Vispirms iestiprinājis lāpu kaut kur starp stalagmītu? stalaktītu? mežģījumiem, viņš noņēma no pleciem somu, labsajūtā izstaipīdamies un izvilka no tās vīnu, plāceņus, vai kas nu tie bija, žāvētos augļus, kas sakarā ar viņa gavēšanu bija ietaupījušies pietiekoši daudz, un atsēdies ķērās pie pusdienošanas, kamēr ausis un acis varēja mieloties ar pazemes avota valodu un spirgto mirgu.
Ziniet, es domāju, ka mēs drīz vien kādu satiksim. Kā es te stāvu, vai, pareizāk sakot, sēžu.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 17.04.2006 11:35
Piekrītu, Ēriks pamāja itālim, ķerdamies pie ēšanas. Lai arī, ko saprast ar "drīz". Mēs izgājām cauri vienai zālei, šī ir otra. Te vēl neviena nav. Varbūt vajag trīs, varbūt, septiņas, deviņas vai visas divpadsmit zāles iziet, pirms nonāksim paredzētajā vietā. Paskat - pirmajā zālē, kolonnas bija gandrīz baltas, šīs te, viņš pamāja ar roku, ir zeltainas, un pie ieejas tās bija gaišākas nekā te, vidū. Varbūt jāiet, līdz tās būs sarkanas? Vai melnas?
Ķirurgs brīdi paklusēja. Nē, melnas es nevēlētos. Nu, kaut kā...
Viņš pameta acis uz Tesu. Kā potītei?
Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 17.04.2006 12:33
Robina sekoja pulciņam vairāk vērojot apkārtni un neiesaistoties nekādās sarunās. Sievietei šobrīd ļoti pietrūka digitālās fotokameras. Viņa sīki aplūkoja katru mazāko izcilnīti un zināja, ka viss šis ir ļoti vērts, lai nofotografētu. Kāpēc gan viņai bija jāatstāj fotoaparāts jau pašā sākumā?! Robina nopūtās un, īpaši neieklausoties sarunās, kuras norisinājās apkārt, turpināja gājienu uz priekšu.
Iesūtīja: Ausminta ; laiks: 17.04.2006 13:20
Ā, tu jau sāc meklēt kādas simboliskas sakarības? Ko var zināt. Dženaro sacīja, nolauzdams gabalu maizes.
Melnas nemaz nebūtu tik slikti. Ar melniem velniem un tamlīdzīgi, vīrietis fantazēja. Vai pūķiem. Vai vismaz princesēm. Melna zāle ar baisām sarkanām gaismām, un tās vidū balts izgaismots altāris, uz kura...
Ek, paliek vēsi, viņš noteica sadzīviskā intonācijā un pieliecies izvilka no somas apmetni, to atritināja un uzmeta plecos.
Vai nav glauni? Šis apģērba kods man patīk tīri labi, Dženaro apmierināti novērtēja pārvērtības. Tad turpināja ēst.
Robin, nāc taču atpūsties un iestiprināties, Dženaro paplikškināja plaukstu uz blakus kolonnas, pamanīdams pienākušo sievieti. Uzcienāšu ar vīnu un pat apsolos nepiedzirdīt, viņš smīnīgi piebilda.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 17.04.2006 16:41
Ne gluži simbolus, Ēriks domīgi atbildēja, drīzāk - sev pierastās pasaku pasaules stereotipus. Nu tur - trešais tēvadēls, trejdeviņas karaļvalstis un tā tālāk. Kaut kā iekšēji gaidu, ka mūsu piedzīvojums arī ritēs pa tādām ierastām sliedēm. Ja jau te ir tā maģijas pilnā pasaule!
Bet tā pilnīgi un galīgi var nebūt. Pēc troļļiem tieši te un tagad es neilgojos, viņš pasmējās.
Parakājās pa somu un nopūtās It īpaši tagad, kad veselu mūžību nav kārtīgs gaļas gabals ēsts.
Piespiedu veģetārā iztika un tā pati trūcīga, ķirurgam nemaz negāja pie sirds. Vismaz speķi būtu iedevuši!
Iesūtīja: Ausminta ; laiks: 17.04.2006 17:44
Trešais tēva dēls? Tādu es nezinu. Toties zinu par Tēseja maldīšanos pa labirintu un Mīnotaura satikšanu tā centrā. Uz ko gan es neceru, Dženaro piebilda, ar pēdu pasperdams ūdeni, pa pusei tiešām nogarlaikojies šajā vienmuļībā, pa pusei ķircinādams.
Zobenu nav. Nebūs arī Mīnotaura. Jaukie dievi par visu padomā jau iepriekš. Varbūt mūs gaida kādas psiholoģiskas mocības vai tamlīdzīgi, itālis prātuļoja. Vīnu? viņš pastiepa pudeli uz Ērika pusi.
Bet, ja jau mums katram ir sava maģiskuma izpratne, tad reālā atšķirsies no tām visām. Turklāt diez vai Viņi ir ieinteresēti, lai mūsu dzīve ritētu pa ierastajām sliedēm. Lai kas tie Viņi būtu.
Dženaro iemeta mutē vairākus žāvētos augļus un cītīgi ņēmās tos košļāt.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 17.04.2006 19:48
Paldies! Ēriks paņēma vīna pudeli un, lai nekavētu pagastu, ielēja sev vienu nepilnu blašķi. To pašu, sudraba, ar ģerboni sānos.
Ak, tā jau ir grieķu mitoloģija. Ariadnes pavediens un viss tāds. Bet trīs apelsīnus arī nezini? ķirurgs pavilka itāli uz zoba. Tā nudien bija itāļu pasaka, cik nu viņš atcerējās. Un trīs princeses no pasakas par pazudušo atbalsi?
Viena, pareizāk vismaz divas psiholoģiskas mocības jau bija, Ēriks prātoja tālāk, vienmuļie, pelēkie lauki bez saules, kur nekas nenotika un nekas nemainījās, un par otru es uzskatu to, ko mums iedeva ceļā. Nekas, gan jau būs vēl!
Viņš bija paēdis, un spakojis visu atpakaļ mugursomā, tagad vienkārši sēdēja veroties tumšajā nerimtīgajā ūdenī.
Gribējās, lai kāds uzdziedātu. Viņš to darītu pats, bet... kad lācis uz auss ir uzkāpis, tad ir, labāk nemēģināt.
Iesūtīja: Hilerija ; laiks: 17.04.2006 21:44
Potīte ir darba kārtībā. Kas tad cits šai atliek? Tesa pasmējās, izņemot no somas kaut ko nenosakāmu un galīgi samīcītu.
Iemetusi to mutē, viņa konstatēja, ka tas ir kaut kas līdzīgs augļiem. Līdzīgs.
Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 18.04.2006 11:19
Meriona priecājās, ka Dženāro vairs viņai nepievērš uzmanību, tā bija labāk un pareizāk, no vienas puses. No otras... Par to viņa nemaz negribēja domāt, tāpēc pievērsās alas un pēc arī avota apbrīnošanai, izvēloties, kolonnu tālāk no Dženāro un tomēr, tā, lai lāpas gaismā kaut ko nebūt saredzētu. Noskaitījusi pie sevis pateicības lūgšanu, sieviete ķērās pie ēšanas, pie reizes izvelkot no somas, ko siltāku mugurā uzvelkamu.
Ar vienu ausi viņa ieklausījās Ērika un Dženāro sarunās, pat nemanīdama, ka klausās arvien ieinteresētāk, jo šo to viņa zināja, šo to ne, piemēram, par trim tēvadēliem, kā tur Ēriks sāka stāstīt. Bet tad sarunas apsīka un meriona pabeidza ēst, iegrimusi savās pārdomās. Varbūt šeit bija ceļš uz elli? Vai kaut ko līdzīgu ellei. Un, ja nu viņus tiešām gaidīja velni. Meriona juta pārskrienam pār muguru nepatīkamas tirpas, kā tas vienmēr gadījās, kad viņa atcerējās savu pagātni. Gluži automātiski Meriona satvēra rožukroni, ko staipīja sev visur līdzi un klusiņām pie sevis sāka skaitīt lūgšanas, virpinādama rokās mazās krellītes, pa vienai vien, pa vienai vien...
Iesūtīja: Ausminta ; laiks: 18.04.2006 11:29
Ko nu zīmējies ar savām cittautu mitoloģijas un folkloras zināšanām, Dženaro tīri labsirdīgi attrauca Ērikam, saņemdams atpakaļ pudeli. Man bērnībā pasakas nestāsīja, gan jau tāpēc sāku savējās izdomāt. Bet es ceru, ka šīs pasakas autoriem iztēle neklibo un stāsts izdosies labs. Labs tas ir - interesants un piesātināts.
Ar laimīgām vai nelaimīgām beigām, tas šobrīd nelikās svarīgi, turklāt, kas īsti ir laimīgs un kas - nelaimīgs... Kurš gan to zina. Varbūt tieši tas bija patiesais sāls šajā ceļā, šī atšķiršana? Šie jautājumi? Kuru gan netrūka nekad.
Viens jautājums neatlaidīgi urbās Dženaro prātā, un tam viņš neredzēja viennozīmīgu atbildi. Bet no šīs atbildes bija atkarīgs daudz. Vai viņus šeit varēja sagaidīt nāve?
Paēdis, padzēris un sakravājies, Dženaro paņēma lāpu un, gaidīdams pārējos, atkal atsāka vērot tumšo ūdeni, saraucis pieri, aizdomājies.
Kā jums šķiet. Vai šeit iespējams nomirt? Pa ceļam, šajos pārbaudījumos vai kas nu tie būs un ir. Vai tas tiktu pieļauts?
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 18.04.2006 11:52
Nu tu! Jā, reizēm nākas atcerēties, kāda dresūra bija bērnībā jāpārdzīvo, labāk neatgādini, Ēriks iesmējās, bet pasakas - tas bija saldajā ēdienā.
Viņš, redzot, ka pārējie arī jau beiguši atpūtu, piecēlās, izstaipījās un paņēma lāpu.
Tikai diezin vai šis, mūsu stāsts atkārtos kādu jau zināmu pasaku. Vajadzētu būt kaut kam pavisam jaunam.
Par to domājot, viņš sajuta prieku, kā vienmēr, kad sāka kāpt klintīs, kur nevarēja zināt, kā būs un kas sagaida. Tagad bija līdzīgi. Visu varēja pieciest nezināmo piedzīvojumu dēļ.
Nomirt? ķirurgs aizdomājās par Dženaro jautājumu. Zini, man šķiet, ka var gan nomirt! Tiesa, katram mums iedalīja spēju saprast kaut ko citu... varbūt ir svarīgi, lai esam visi kopā, tad iespēja tikt līdz galam būs lielāka, bet es šaubos, ka mēs esam tiktāl pieskatīti, ka nevarētu nomirt. Un, viņš tēloti stingri paskatījās uz itāli, neiedomājies izmēģināt! Par meitenēm padomā, ja ne kā savādāk.
Iesūtīja: Ausminta ; laiks: 18.04.2006 20:40
Dženaro iesmējās par pēdējo Ērika izteikumu.
Kas zina, kas zina, viņš savilka ļoti nopietnu seju, kā apsvērdams interesantākos gandrīz-pašnāvības mēģinājumus. Bet, ja meitenēm būtu jācieš, nē, nē, to nu nē. Mm... tomēr, meitenes, jūs ļoti skumtu, ja es nomirtu? Dženaro ķircinājās.
Tad skatiens neviļus uzdūrās attālāk rožukroni skaitošajai Merionai, lūpas savādi noraustījās un smaids pazuda. Viņš novērsās.
Nu, ko - ejam. Uz to elli vai kur, itālis strupi noteica un pagriezās iepriekš ietajā virzienā.
Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 19.04.2006 08:12
Pabeigusi, Meriona, savākusi savas mantas, sekoja pārējiem, jorpojām rokās turēdama rožukroņa krelles.
Par nāvi nevajag jokot, viņa nospiestā balsī ierunājās, tā mēdz šādus jokus dzirdēt un ņemt tos par pilnu. Un pašnāvība ir viens no lielākajiem grēkiem, ko vien var izdarīt.
Kas viņu dīdīja sākt par to runāt? varēja klusēt un turpināt ceļu, it kā nekas nebūtu noticis. Šī pasaule viņu nevis stiprināja savā pārliecībā, bet grāva viņas ticību un cik ātri. Vai varbūt viņa necentās pietiekami stipri?
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 19.04.2006 08:13
Interesanti! Ēriks nodomāja, paskatoties uz Merionu. Viņa ir katole, rožukronis ir nepārprotams, bet runāt par nāvi tā, itin kā tā būtu patstāvīga dzīva būtne, kas varētu izdzirdēt tādus vārdus, nevis Dievs... jā! Interesanti gan.
Meriona, nāve nenāks ātrāk, pirms visaugstais tai nebūs tā noteicis. Pareizāk, tā viņš gribēja teikt, bet nolēma paklusēt. Viņš nebūt nebija pārliecināts par pašnāvību kā par lielāko grēku. Pārāk daudz jau bija paspēts piedzīvot gadījumu, kad cilvēks lūdzas nāvi, bet neviens nevar viņam to dot. Tad jau senie grieķi bija žēlsirdīgāki - tas bija patiešām uzticama drauga pienākums, izpildīt tādu lūgumu bezcerīgos gadījumos, un Ēriks juta, ka viņš nespētu nevienu par to nosodīt, un, pat, jā, iespējams, arī pats spētu gan izdarīt, gan arī palūgt.
Nē, pagaidām vienkārši dziļāk, Ēriks atbildēja Dženāro tikai tad, kad jau pats stāvēja nākamās ejas sākumā. Tā veda lejup, stāvāk nekā agrāk, un vairs nebija sausa, bet viet vietumis pa to tecēja ūdens.
Un pēc tā, ka te paliek vēsāks, es spriežu, ka ellei mēs gluži netuvojamies, viņš konstatēja balsī, ka nevarēja saprast - smejas vai runā nopietni.
Ēriks uzmanīgi spēra pirmos soļus šeit - nevar zināt, var gadīties, ka eja ir slidena, bet nē, šķita, ka te grīdu neveido smalkais māls, kas ūdenī būtu tīras ziepes, un aļģes arī tādā dziļumā neaug.
Nāciet droši! Nav slidens.
Iesūtīja: Ausminta ; laiks: 19.04.2006 10:59
Nejokot, kāpēc? Dženaro nicīgi atjautāja Merionai. Viņu tracināja, tracināja šīs būtnes pareizie un reliģiski tikumiskie atreferējumi, kam viņa pati līdz galam neticēja, jā, kuros viņa slēpās, bēga, iemūrējās. Pašnāvība, tā ir muļķība. Dzīve ir pārāk skaista, lai sev atņemtu viņas baudīšanas iespēju. Bet jokot ar nāvi un par nāvi - tas padara visu spriegāku un īstāku, un es to darīšu, ja to gribēšu.
Ne jau pati nāve ir valdzinoša, bet spēle ar to. Nāves tuvums - tas ir dzīves izgaismotājs. Viņš kādreiz bija klaiņojis gar kalnu upēm un to izgrauztajiem kanjoniem, nogūlies uz vēdera uz kraujas, kur aizas dziļumos plosījās ūdeņu spēks, un izbaudījis sajūtu, ko radīja šis gala iespējamības tuvums. Un tā bija reibinoša, šī staigāšana pa zobena asmeni.
Tev, Merion, vienkārši ir bail no dzīves, viņš asi, pat kā apsūdzoši noteica un sekoja Ērikam jaunajā ejā, atstājot sievieti aiz muguras. Bet ne dusmas un to sasodīto, mokošo - lai kas tas bija.
Gājiens turpinājās lejup, joprojām lejup. Itālis neapzināti novilka plaukstu gar miklo akmens sienu un paberzēja valgos pirkstus. Jā, elle mums nespīd.
Takas nelīmeniskuma dēļ apmetņa apakšmala vilkās pa zemi, bet to viņš tai atļāva un klusēdams gāja uz priekšu.
Iesūtīja: Noa ; laiks: 20.04.2006 15:55
Pazemes telpā pēkšņi, uz mazu brīdi brīdi sacēlās neliels vējiņš un ceļinieki izdirdēja tādu kā svelpjošu, šalcošu skaņu, kas nāca no tālienes, pa kaut kādām alām zāles galā. Pēc tam sekoja skaļš grāviens, kas stricināja telpu un kāds stalaktīts aiz cilvēku mugurām ievēlās avotā.
Jāsaka gan, ka nekas īpāšs nebija noticis, to gan ceļinieki nezināja, jo ārpusē, kopš mūsu varoņi iegāja alās, bija sācis briest negaiss, kas tagad bija sācies ar varenu zibens triecienu pa kalnu muguru, kurā bija izveidojusies plaisa, pa kuru kādā no alām, kas veda uz šo zāli, ieplūda svaigais gaiss.(Diemžēl mūsu ceļiniekiem šī ala nav pa ceļam, jo tā neved uz kalna sirdi.)
Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 20.04.2006 16:28
Meriona salēcēs un, slāpēti iekliegusies, izbīlī pacirtās uz to pusi, kur avotā ievēlās stalaktīts. Pārkrustījusies, viņa palūkojās apkārt, lai pārliecinātos, ka vēl kaut kas netaisās kaut kur krist.
Nu gan, viņa nomirmināja, vēl joprojām nespēdama īsti attapties no grāviena. Cerams, ka kaut kur kaut kas nebūs aizgruvis.
Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 20.04.2006 18:18
Robioja klusēdama gāja līdzās ceļiniekiem, kad negaidīti sadzirdēja svelpjošu skaņu un sajuta vēju iecērtamies sejā. Cik gan dīvaini! Nākamajā mirklī sieviete dzirdēja, kā aiz viņas muguras avotā iegāžas stalaktīts. Robina pārsteigumā klusi iesaucās Ai un ieklausījās tālākajos trokšņos. Viņa nespēja īsti saprast, kas notiek.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 20.04.2006 18:45
Ēriks, izdzirdis neparastu troksni, pieplaka ejas sienai un parāva sev līdzi arī tuvāko no ceļabiedriem - tā izrādījās Baiba. Pie sienas ir drošāk, ja kaut kas krīt no griestiem.
Bet lielākais troksnis un šļaksts bija kaut kur zālē, viņiem aiz muguras, nevis te ejā, kur tikai sacēlies vējš nedaudz papurināja matus un noglāstīja pieri.
Neuztraucieties! Tas vēl nav nogruvums, un tas bija zālē, ne te, ejā, Ēriks uzsauca pārējiem, atkal nostājies mazliet tālāk no sienas.
Merion, Robina! Troksnis bija par mazu, ja būtu aizgruvusi zāle, mēs te kājās nestāvētu. Tas būs bijis kāds stalaktīts. Ejam vien tālāk.
Viņš atkal uzsāka iet lejup.
Iesūtīja: Noa ; laiks: 20.04.2006 18:50
Pēc pāris minūtēm, kad pērkona radītais satricinājums bija rimies un Ceļinieki bija atsākuši kustību, viņiem pāri galvām aizšāvās izbiedēts melnu un 30 cm garu sikspārņu bars un aizšāvās kaut kur zāles tumšajā daļā. Pamazām sāka parādīties dzīvības izpausmes, kas nebija redzētas jau ļoti ilgi.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 20.04.2006 18:57
(OOC - paga! Mēs esam ejā, kas ved uz trešo, zemāko zāli. Kaut kas neklapē! Kādas dzīvības izpausmes? Tur pat nekādu kukaiņu nav, tik dziļi zem zemes. Ja mēs jau tuvotos atkal augšējai zālei, tad es saprastu.)
Iesūtīja: Noa ; laiks: 20.04.2006 19:05
OOC: pirmkārt neaizmirsti, kas tā par pasauli, tāpat es jums jau sākumā teicu, ka alas sazarojos, ka jums būtu jāmaldās, bet jūs itin veikli tiekat uz priekšu. Tas nozīmē, ka šie sikspārņi ir izlidojušino kādas alas, kas nāk no augšas un tālāk caur zāli pa citām ejām uz plaisām utt. galu galā mums kalna šķērsgriezums nav nemaz zināms, meš zinām, ka jāiet uz leju, bet kas darās virs galvas nezinam, īpaši jau pasaulē, kas nav tāda kā mūsu pierastā, ne visur notiek tā kā uz zemes. Un galu galā tā varbūt bija dievu vēlme jums dot zīmi, ka jūs kādu jau varēsiet sastapt un tas būs dzīvs utt. Un starpcitu jūs kalnā iegājāt no kaut kāda augstuma, tā kā jūs nek diži zemāk neesat apr tā saukto jūras līmeni.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 20.04.2006 19:41
(OOC - ar jūras līmeni alu florai un faunai nav nekāda sakara Bet tas nav svarīgi. Ja tie sikspārņi ir tādi nejēgas, tad lai lido vien. Tiesa, es joprojām domāju, ka tos vajadzētu varēt sastapt augšējās zālēs - tas vairāk atbilstu sikspārņu dzīves paradumiem. Tas, ka tā nav pierastā pasaule jau nenozīmē, ka dzīvnieki, ja vien, protams, tie ir dzivnieki, tur arī noteikti uzvedas neparasti un nedabīgi. Un joprojām nesapratu - kādas dzīvības zīmes? Ar to bija domāti tie sikspārņi?)
Ēriks no sikspārņiem nenobijās, tikai pabrīnijās, ka tik dziļi zem zemes tie vēl lidinās. Cik viņš pazina kalnus, tad sikspārņi alās parasti nemitinājās dziļāk par pirmajām grotām. Un ko lai viņi zemāk un dziļāk darītu? Tur nekas sikspārņiem ēdams nedzīvo. Vismaz viņš nekad ne par ko tādu nebija ne dzirdējis, ne lasījis.
Paraustījis plecus, ķirurgs turpināja ceļu lejup. Taisni brīnums, cik te līdzena taka!
Iesūtīja: Ausminta ; laiks: 20.04.2006 20:36
Atskanot grāvienam, Dženaro strauji apmetās apkārt, apdauzot elkoni pret ejas sienu un gandrīz aizdedzinot savus matus, tomēr pēdējā brīdī attapās lāpu atraut prom no sevis. Viņš apstājās kā iemiets un jau gatavojās iet atpakaļ, noskaidrot, kas un kur īsti bija noticis (Beidzot!), bet Ērika nomierinošais un gluži ticamais izskaidrojums šo apņēmību, itālim pašam par apbēdinājumu, noplacināja. Dženaro turpināja ceļu līdz ar pārējiem. Bet.. svaigs gaiss! viņš neviļus papleta nāsis un ievilka dziļāku elpu. Cik savādi. Jo dziļāk, jo svaigāk. It kā kāds grieztu pasauli otrādi. Vai šajā pasaulē viss jau ir otrādi?
Tā domājot, nāca jauns pārsteigums.
Sikspārņi! Dženaro satrūkās, bet pēc tam izbrīnīti un reizē kā apmierināti iesaucās, apstādamies un pavadīdams ar skatienu aizlidojošās tumsas radības.
Tas jau pēc kaut kā izskatās. Pēc Kaut Kā priekšvēstneša.
Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 21.04.2006 08:58
Meriona arī mazliet nomierinājās, jo Ērika balss izklausijās ļoti pārliecinoša. Tiesa ne uz ilgu laiku, piepeši uzradās sikspārņu bars un aizlaidās viņiem virs galvas atkal iztrūcinot Merionu un viņa pie sevis nolamājās, apraudamās pusvārdā.
Vēl viens netikums, ko viņa pūlējās izskaust, bet kas piepeši paspruka tādos brīžos kā šis.
Meriona tie ir sikspārņi, gluži vienkārši sikspārņi...
Sievieti arvien vairāk sāka biedēt šī klīšana pa alām, kam viņa neredzēja ne gala ne malas. Tās taču varēja vienā mirklī sabrukt viņiem pār galvām, viņi varēja te palikt mūžīgi...
Un atkal sieviete sevi stiprināja ar lūgšanām.
Iesūtīja: Hilerija ; laiks: 21.04.2006 18:33
Kad uzradās sikspārņi, Tesa satrūkās, bet paspēja apvaldīt pārsteiguma saucienu. Viņa pacēla galvu, un, lai gan sikspārņi gandrīz saplūda ar tumšajiem griestiem, to aprises varēja pamanīt, ja kārtīgāk ieskatījās.
Ha. Dzīvība Tesa pie sevis ironiski nodomāja. Nebija jau tā, ka viņai sikspārņi nepatika, viņa pat no tiem nebaidījās, vienkārši pašreizējā momentā viņu spēja nokaitināt viss. Un sikspārņi piederēja pie visa.
Es gribu siltu vannu. Tesa nomurmināja.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 21.04.2006 18:40
Kā jau visur šajās alās, arī Tesas klusais čuksts bija labi dzirdams pārējiem.
Ēriks paskatījās uz meiteni, kuras ceļojumā nedaudz nogurusī, bet joprojām pievilcīgā seja pašlaik izskatījās drusku īgna.
Bet es gribu steiku, viņš ļoti nopietnā balsī ieteicās.
Tev nav auksti? Nāc blakus! puisis aicināja, pastiepis brīvo roku uz Tesas pusi.
Iesūtīja: Hilerija ; laiks: 21.04.2006 18:52
Es māku pagatavot steiku. Kad tiksim ārā, es tev sataisīšu Tesa apzināti lietoja vārdu "kad" nevis "ja". Negribējās domāt par citiem variantiem, kā vien par visa šī murga beigšanos.
Viņa piegāja pie puiša.
Man vienmēr ir auksti. Un pat šis apmetnis, vai kā nu to sauc, man neko daudz nelīdz.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 21.04.2006 19:01
Paldies! Ēriks bija tiešām iepriecināts, un to varēja dzirdēt balsī. Viņam ļoti garšoja steiks, un ja vēl kāds to prot labi pagatavot!
Vannu nevaru apsolīt, bet ceru, ka arī pie tās mēs kādreiz tiksim.
Viņš pārņēma lāpu kreisajā rokā un ar labo apņēma meiteni ap pleciem. Ķirurga roka bija silta un sāni tāpat.
Tu jau tiešām drebi! viņš klusītēm ar zināmu izbrīnu pačukstēja. Nekas, ejot sasildīsies.
Turpināt ceļu ar meiteni pie sāniem Ērikam šķita pavisam omulīgi.
Iesūtīja: Hilerija ; laiks: 21.04.2006 19:04
Tesa piekļāvās puisim. Oho, pavisam silts!
Vienmēr laipni! viņa atteica.
Es visu laiku eju viņa pasmīnēja. Tu mani sasildīsi.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 21.04.2006 19:38
Tā arī darīšu! Ēriks smejoties piekrita un iekārtoja savu roku, lai pašam būtu ērti un meitenei netraucētu un nebūtu smagi.
Tā, draudzīgi divatā, viņi turpināja ceļu lejup.
Iesūtīja: Ausminta ; laiks: 21.04.2006 22:17
Dženaro izdzirdēja Merionu nolamājamies un ļauni nosmīnēja. Ha, ha, ha, Merion. Tomēr. Ak tad dēmoni nedod miera?
Bet skaļi vīrietis neko netieca, tikai īsi, samiedzis acis, paskatījās novicē, kas tūliņ jau bija iegrimusi nožēlas pilnā lūgšanā. Ja es par tevi lūgtu? Ja tu par mani? Ja tumsa tevi ietītu tik cieši, ka tu aizmirstu sevi, bailes,visu? Un vieglumā... Viņš pagriezies turpināja ceļu.
Tikmēr priekšā sāka čubināties Ēriks ar Tesu, sākot ar runām par steikiem un beidzot ar sānu sildīšanu. Jauki. Tas priecēja - siltums, normālums. Attāli priecēja, pats viņš bija tumšs un spītīgs. Lāpu varētu aizmest, ļaut tumsai sevi aprīt. Tomēr viņš to turēja, hipnotizēja tās liesmu, rūkošās koka miesas galā, kas drīz izdegs, mirs.
Tu dzirksts, un tikai pelni paliks.
Iesūtīja: Roviela ; laiks: 27.04.2006 20:46
Tikmēr Ēriks un Tesa visiem pa priekšu nesteidzīgi, bet neatlaidīgi kāpa aizvien zemāk un zemāk. Kad nupat šķita, ka drīz jau tuvosies zemes centrs, viņi izgāja nākamajā telpā. Lāpas gaisma pazuda kaut kur tālu augšā un plaši uz sāniem, tikai zem kājām atstādama nelielu spožāku apli.
Te bija vēl vēsāks nekā iepriekšējā zālē, un minerālu kolonnas vīdēja vēl tumšākas. Baltu vairs nebija nemaz - šīs rādījās brūnganas, un dažas gandrīz vai melnas. Tumsas valstība.
Ķirurgs piespieda meiteni sev vēl tuvāk. Auksti! Tas bija pietiekams iemesls. Viņam pašam nesala, arī Tesa vairs nedrebēja, bet dzestrums šeit tā vien grasījās ķerties kaulos. Ēriks īsu brīdi pārdomāja, vai neizvilkt no somas arī savu apmetni, un nolēma, ka nē, zem Tesas apmetņa bija omulīgi, nemaz negribējās lieki jaukt šo siltuma saliņu.
Nav ko daudz kavēties, un Ēriks gāja vien uz priekšu, cerībā atrast tālāko ceļu. Varbūt tas beidzot sāks vest augšup...
Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 28.04.2006 08:23
Vēl viena zāle, vēl iespaidīgāka par pārējām, vēl vēsāka. Meriona ciešāk savīstījās drēbēs.
Vai tiešām mēs nonāksim ellē?
Meitenīt, ellē ir karstāks un tici man, tu zināsi, kad tur nonāksi...
Merionai nepatika tas, kas nupat notika - viņa sāka sarunāties savā prātā pati ar sevi, atmodināja to savu daļu, kas likās jau bija kaut kur atkāpusies. Un tagad tā nedos viņai mieru, Meriona bija par to pilnīgi pārliecināta.
Labi mēs neesam ellē un es zinu, ka tāpat nonākšu elle, pārāk ilgi esmu darījusi visu, lai nobruģētu uz turieni ceļu...
Prātā uzplaiksnījās visādas nelāgas atmiņas, pagalam nelāgas, liekot sievietes acīs sariesties asarām, kas tika tūlīt paslepšus notrauktas. Labi, ka bija tumšs un arī tas itālis nepievērsa viņai vairs uzmanību. Tas arī bija labi.
Meriona mazliet kāpināja soli, kamēr nonāca līdzās Ērikam un Tesai.
Es atvainojos, viņa klusu ierunājās, Es varētu paņemt lāpu? Cik noprotu, mēs meklējam izeju un vairākas acis ir labāk...
OOC: Cik atceros, tad pārējās lāpas kaut kad tika piesietas pie somām līdz nešanai un man liekas, ka visas nav iztērētas, ne?
Foruma dzinējis: Invision Power Board (http://www.invisionboard.com)
© Invision Power Services (http://www.invisionpower.com)