Pavediena drukājamā versija

Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 09.11.2005 18:18

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 09.11.2005 18:26

Mammu,vēl tikai piecas minūtītes...Mmmm,kur gan es esmu?..
Vita lēnām murminādama atvēra acis.Uzreiz prātā attausa zibens veidīgais troksnis motorā,piloti,sjeas gāzmaskas,ūdens,daud zūdens un...Smiltis.
Kur pie velna es esmU?!
NU jau dusmīgākā balsī iekliedzās lielā meitenīte,pavērsdama skatu pār smilšaino pludmali,kurā nebija cilvēku.

Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 09.11.2005 18:34

Pludmales, kurā Jūs esat, izskats, lai vieglāk būtu visu aprakstīt...

http://artoftravelworldwide.com/picture_gallery/Phulay%20Beach%20Krabi_Aprime%20Resort/Beach%2002.JPG

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 09.11.2005 19:38

Pīters sapurināja galvu un atvēra acis.

Sasodīts, tas tomēr nebija bijis murgs, viņš nodomāja, pieslienoties sēdus un izspļaujot smiltis no mutes.

Liedags bija nosēts ar lidmašīnas atlūzām, vēl vairāk to bija redzams ūdenī.

Kā viņš bija nokļuvis līdz sauszemei un kas noticis ar pārējiem, Pīters neatcerējās.

Galva viegli reiba, tomēr labāk celties kājās, nekā riskēt apsvilināties saulē vēl vairāk.

Piecēlies stāvus, viņš pamanīja viļņos šūpojamies palielu melnu čemodānu, kas pārsteidzoši atgādināja to pašu, ko viņš bija nolicis bagāžā.

Tā kā drēbes jau tāpat bija izmērcētas, Pīters daudz nedomādams ielāčoja vien ūdenī ar visām un nogrāba koferi aiz siksnas, un sāka vilkt uz krastu.

Iesūtīja: rossy ; laiks: 09.11.2005 19:44

Neidai ļoti reiba galva. Bija slikti un sāpēja visas maliņas. Pēkšņi sieviete sajuta, kā pār viņu skalojas sāļšūdens. Noklepojusies viņa at
vēra acis un redzēja, kā viss ķermenis nogrimst zem ūdens. Sakusi rīstīties, sieviete piecēlās. Izrādās, ka viņa bija izskalota kāda nezināma lietdaga krastā. Palūkojusies apkārt, Neida pamanīja, ka visur mētājas lidmašīnas korpusa atliekas. Šausmas...kas gan ir not...ak, jā...tad es to tomēr nenosapņoju... sieviete pati sev teica un devās uz priekšu pie kāda vīrieša, kurš patreiz bridaūdenī pēc kofera.

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 09.11.2005 19:49

Ūdens šķiet bija samērcējis pilnīgi visu. Drēbes bija slapjas tik ļoti, ka ūdens no tām tecēja straumītēm vien. Grūti bija noticēt, ka lidmašīna ir nokritusi, tas galīgi neietilpa plānos, nāksies darbiņu iekavēt pa dažām dieniņām, darba devējs nebūs apmierināts, novilks dažus zaļo simtus nost...Nolādēts, viss bija tik labi izplānots, laiki, kad apsardze nesargās to mākslas darbu u.t.t., nu tas viss aiziet pa pieskari, tāpat kā jaunā tehnika...Laikam būs jāmēģina iesūdzēt tiesā tā lidmašīnas kompānija, varbūt izdosies izpiest labu kaudzi naudas. Hmmm...Pēkšņi izredzes nelikās tik sliktas. Pludmale bija tā neko, droši vien pa pilno kūrortu, gan arī lidosta ir, tāda mājīga exotiska vietiņa izskatās. Nezin kāpēc neizskatījās, ka citi tā kaifotu par ainavu...Drošs paliek drošs Vilijams sataustīja revolveri, kas bija droši noslēpts kabatā un kā ienešana lidmašīnā bija izmaxājusi veselu bagātību kukuļos, bet tomēr to neizņēma laukā no kabatas, izvejoja no dīķa, atvainojiet, okeāna savu "nelielo" čemodānu un lēnā garā devās uz krastu.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 09.11.2005 20:17

Annija atvēra acis un ievaidējās. Jau papildus pie klepus un iesnām tagad bija arī galvassāpes. Pieslējusies savā sēdeklī un paskatījusies apkārt, viņa ieraudzīja to, ko nemaz negribēja redzēt. Annija bija lidmašīnā sēdējusi priekšējā rindā un saprata, ka labi vien tas bija, jo izskatījās, ka aizmugure ir daudz smagāk cietusi. Visi cilvēki, kas vēl bija salonā, izskatījās cietuši. Piegājusi pie viena no iluminatoriem, meitene ieraudzīja nedaudz tālāk visai pievilcīgu pludmali. Viņa paņēma savu nelielo mugursomu un devās uz kādu caurumu lidmašīnas bortā, lai redzētu, kas tad īsti ir noticis.

Tomēr viņa nebija viena - bez Annijas vēl šur tur varēja redzēt dažus cilvēkus, pie tam viens otrs izskatījās visai dzīvs. Tādus piedzīvojumus gan es nebiju gaidījusi, viņa nodomāja, jo situācija pārāk atgādināja filmās tik bieži redzēto. Tā kā viņai vairāk mantu nebija, Annija neuzskatīja par nepieciešamu uzturēties lidmašīnā vēl ilgāk, un ar vienu roku saķērusi galvu, otrā turēdama somu, meitene pamazām brida uz krastu.

Tur pat netālu kāds vīrietis visai saīdzis vilka čemodānu.

"Labdien, cienītais," Annija vīrieti uzrunāja. "Vai jūs gadījumā neziniet, kur mēs esam?"

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 09.11.2005 20:19

Labi...Labi,nomierinies VIta.Skaties patiesīai acīs.Tu esi uz neapdzīvotas salas,pēc lidmašīnas avārijas.Ko tu darītu?
Vita aizvēra acis,un atcerējās skolas dienās rakstīto domurakstu - "TU uz neapdzīvotas salas".Šķita,ka šī tomēr ir neapdzīvcota vieta,jo kur gan citur tik saulainā pludmalē nav visādu konfekšu papīriņi un prez---vu paciņas?
Tā,Vita.VIspirms - tu apskaties,vai kaut kur nava kāda cita.
Meitene uzmanīgi aplūkoja apkārtni,Hmm,šķit aka neviena cita te nebija,un aiz tā milzīgā krūma meklēt viņa nevēlējās.
Labi.Es esmu te vienīgā.Tālāk.TU sāksi meklēt kaut kādus derīgus laužņus.Kuri pārpalikuši no avārijas.

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 09.11.2005 20:25

Piters dīvaini paskatījās uz sievieti, kas bija izrāpusies no lidmasīnas vraka.

"Nu, dievs vien to zina." viņš atteica.

Patlaban Pīteru interesēja, vai koferī iepakotais mobilais telefons attaisnos savu vairākus tūkstošus dolāru lielo cenu un darbosies.

Iesūtīja: Nero ; laiks: 09.11.2005 20:28

Nereons atguva samaņu esam izskalotam krastā, kājas gan bija palikušas vēl ūdenī.
-Kas noticis?- viņš centās uzslieties kājās , tas izdevās visai grūti, bet kad viņam tas izdevās un viņš ieraudzīja apkārtni - Kur, velns parāvis, es esmu? Kas te par jokiem?...- Tā viņš ilgi neizparatnē "vārījās", bet ar laiku pār viņu nāca saprašana par stāvokli, un tas nu neuzlaboja garstāvokli.
Tālāk Nereons ieraudzīja kādu stāvu klimstam pa pludmali un viņš devās pie tā. Pirms tam viņš paņēma savu izmirkušo mugursomu, kura, kā par brīnumu atradās viņam blakus.
Pa to laiku, kamēr viņš gāja, šim cilvēkam pievienojās vēl citi cilvēki

Iesūtīja: rossy ; laiks: 09.11.2005 20:28

Neida pienāca pie Pītera, kurš sarunājās ar vēlvienu meiteni. Jūs, jaunais cilvēk, neesat tuvuma redzējuši koferi brūnu?! viņa jautaja un lūkojas apkārt pēc tā. Šķiet, ka tas tomēr ir pārāk cietis un neidzosies to atgūt...

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 09.11.2005 20:35

"Būtu jau labi, ja viņš to zinātu," atteica Annija. "Tad viņš to varētu pateikt arī mums!" Neizskatījās, ka šis cilvēks īpaši vēlētos runāt, tāpēc meitene raitākā solī brida uz krastu.

"Brūnu? Diez vai," viņa pa ceļam atbildēja kādai sievietei, kas meklēja koferi. "Palūkojieties lidmašīnā Atlūzā," Annija ieteica.

Izbridusi pavisam krastā, viņa izžņaudzīja bikšu un džempera galus un pavērās apkārt. Vēl šur tur pa kādam bija. Viņa uzlika somu plecos un sāka lēnām iet uz vienu pusi, izvairīdamās uzkāpt kādam koka vai lidmašīnas atlūzušam gabalam.

"Vai jums jā palīdzēt?" Annija apjautājās kādam, kas laikam tikko tikai bija attapies.

Iesūtīja: Nero ; laiks: 09.11.2005 20:38

Nereons tiko kā pienāca tuvumā pārējiem cilvēkiem. Viena meitene uzdeva jautājumu, kas viņam likās adresēts tieši viņam. - Paldies nekā, ja vien jūs varētu pagriezt laiku atpakaļ. - Nereons to pateica visai strupi, tādēļ atvainojās meitenei - Piedod, vienkārši nervi netur.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 09.11.2005 20:42

"Nē, to gan laikam es nespēšu," Annija atbildēja. "Vismaz lidmašīnu pacelt atpakaļ gaisā notiekti nē," viņa it kā atvainojās.

"Bet zini? Man šī situācija ļoti kaut ko atgādina. Tā notiek gandrīz katrā otrajā filmā. Tā kā nevarētu teikt, ka mums nav nekā zināma par šo... šo... nu, pasākumu," nedaudz saminstinājusies Annija beidza savus secinājumus.

"Annija vispār," viņa iepazīstināja to otru ar sevi.

Iesūtīja: Nero ; laiks: 09.11.2005 20:53

Jā, tā, kā filmās, bet tagad gan ir ītenība, starpcitu esmu Nereons. viņš atbildēja vienīgi žēl, ka mums nebūs tāds nodrošinājums kā filmās, eh, labi, jāpievēršas realitātei.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 09.11.2005 20:56

"Vēl jau nezini, cik radiostacijas uz šīs salas ir apslēptas kalnos, kādas svešas ciltis dzīvo tur iekšā," Annija atjokoja. "Prieks iepazīties. Es iešu vēl paskatīties, kas te notiek. Ja vēlies, vari pebiedroties!"

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 09.11.2005 21:03

tā,tā,tā..Kaste ar...alģēm?Nē,tas man neder.Jēss!Dēļi!Ak nē,tie ir akmeņi...kaut kas taču te ir,via ne?!
Izmisusi čukstēja VIta,lēnām staigādama gar kāpām.Varbūt pārējie viņu pamanīja,jā,mtas bija iespējams,bet pati Vita viņus visus nepamanīja.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 09.11.2005 21:10

Īpaši neraizēdamās, vai jaunais cilvēks - Nero-kaut-kas, Nereons laikam, dīvains vārds - viņai seko vai nē, Annija devās tālāk.

"Vai jūs kaut ko meklējat?" meitene garām ejot apjautājās kādai pārlieku tievai sievietei, kas šķita - pārējos nemaz neievēro.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 09.11.2005 21:50

Kas,ko,kad,kur,āā!
Izbijusies no kādas meitenes jautājuma,Vita pus-noteica,pus-izkliedza.
Kas,āā.Emm,vai jūs arī izskaloja ūdens?
Jā,mazliet dīvains jautājums,bet šādā situācija ko gan citu varētu jautāt?

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 09.11.2005 22:01

"Nē, ne gluži," Annija atbildēja uz sievietes satraukto jautājumu. "Es pati iznācu, bet var jau teikt arī tā, ja jums tā patīk. Bet izskatās, ka jūs kaut ko meklējat! Varbūt varu palīdzēt? Varbūt es kaut kur to kaut ko esmu redzējusi," viņa cerīgi piebilda, mēģinot izdabūt kādu sakarīgu atbildi.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 09.11.2005 22:04

Vita kaut cik nomierinājās.
Nē,es vienkārši meklēju kaut kādas kastes ar ēdieniem un dēļus..Jūs jau zināt,ja mēs esam uz salas...
Nedrošs un bailīgs skatiens un tumšajiem biezokņiem.
...Un ja nu tā sala ir..neapdzīvota?

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 09.11.2005 22:07

"Nezinu gan, vai jums atradīsies dēļi, jo cietām lidmašīnas, ne kuģa katastrofā. Kaut kas ēdams varbūt tajās atlūzās ir, jo ar šo to taču mūs pa ceļam baroja," Annija atbildēja un ar roku norādīja lidmašīnas virzienā.

"Vai jums ļoti gribas ēst?" viņa vaicāja, uzmetusi kritisku skatienu sievietes vājajam izskatam.

Iesūtīja: Lauwinja ; laiks: 09.11.2005 22:18

Keilīna attapās kā no ļauna murga. Viņa bija pārdzīvojusi smagu lidzmašīnas katastrofu. Meitene atradās ūdenī, bet ne pārāk tālu no krasta. Peldot uz vietas viņa aplūkoja apkārtni. Krastā atradās cilvēki. Arī drošvien no lidmašīnas. Keilīna sakopoja domas un spēku. Vajadzēja atrast somu un tad aizpeldēt uz krastu. Ūdenī apgriezusies trīs reizes viņa ienira meklēdama somu. Kā diezgan laba peldētāja meitene dzelmē ieraudzīja savu melno adidas somu. Paķērusi to viņa iznira un ieelpoja. visbeidzot sakopojusi spēkus meitene sāka peldēt uz krastu. Beidzot nonākusi krastā Keilīna apsēdās uz sausajām smiltīm un atvēra somu lai pārbaudītu tās saturu. Telefons nebija cietis un nauda arī, jo izrādās, ka ne adidas soma, ne maciņš kurā bija nauda un telefons nemaz tā kārtīgi nelaida ūdeni cauri. Atviegloti nopūtusies Keilīna piecēlās un izbrauca ar roku caur slapjajiem, kastaņbrūnajiem matiem. Viņa palūkojās uz trim citiem cilvēkiem, kas staigāja pa jūras krastu. Sievietes, vīrieša un vēl vienas pavisam tievas sievietes.

Iesūtīja: rossy ; laiks: 09.11.2005 22:29

Neida palūkojās uz sievieti, kas tikko ka bija pievienojusies viņu pulciņam. Sveika! Mums derētu aiziet un pameklēt pārtiku. viņa ieteica un palūkojas uz sievieti, kura runaja ar pienācēju. Un ir jāsameklē kadi cilvēki. Mja...ja to te nav, jāsāk domāt kā izkļūt no šīs ķezas un meklēt pajumti. Nedomāju, ka būtu patreiz veselīgi klimst apkārt vieniem pašiem. Nez kas var būt uz šīs salasNeida domīgi novilka.

Iesūtīja: Nero ; laiks: 09.11.2005 22:32

Nereons vēlreiz nopētīja apkārtni un tad arī okeānu,viņš cerēja ieraudzīt kaut ko, kas dotu viņiem cerību izglābties, bet nekā. Tad viņš piegāja pie otra cietušā vīrieša - Sveiks, mani sauc Nereons. Man tā liekas, ka varbūt vajadzētu ko pasākt ar nometnes taisīšanu.

Iesūtīja: Lauwinja ; laiks: 09.11.2005 22:39

Keilīna palūkojās uz sievieti, kas ar viņu runāja. Pēkšņi Keilīnai gribējās raudāt. Nometusi somu pie sievietes kājām viņa uzlīkoja sievieti(Neida, jeb Rossy).Manā somā ir mazliet maizītes un dzeramais, lai gan tas būs piesūcies ar jūras sāļo ūdeni, tomēr varat paņemt. Tikai naudu un telefonu neaiztieciet. Un atvainojiet mani uz brītiņu. Neizteiksmīgi sieviete nobēra un pagrieza seju uz otru pusi. Tad rāmā solī aizgāja līdz pašam krastam un iesēdās smiltīs tā, lai tikai kāju pēdas ir ūdenī. Tad glavu pieliekusi un ceļus ar rokām aptinusi ļāva asarām mazlietiņ brīvības. Klusi asaras plūda no viņas brīnajām acīm pāri vaigiem. Meitene nepavisam nevēlējās nonākt šādā situācijā. Viņa pašlaik gribēja gozēties kādā dārgā kūrortā un dzert saldējuma kokteiļus. Keilīna sēdēja un lūkojās, kā viņi šūpojas.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 09.11.2005 22:41

Vita ievēroja sievietes skatienu.Vēl viena...AK dievs,kāpēc ivsi domā ka man ir anoreksija?!Es vienīgi ieturu diētas,veselīgas diētas un eju uz fitnesa klubu...
Nezinu,varbūt kādi dēļi tomēr būs,lai gan melno kasti atrast es netaisos...
Meitene vēlreiz paskatījās virs jūras hoirzonta.
Bet jūs būtu...?

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 09.11.2005 22:47

"Annija!" viņa stādījās priekšā. "Bet kam jums vajag dēļus? Man šķiet, ka te ir vēl visādas citas izmantojamas lietas. Un neizskatās, ka kāds uz šīs salas vismaz šajā vietā būtu agrāk nodarbojies ar būvniecību."

Beigusi savu sakāmo, Annija ieklepojās. Viņas klepus bija dziļš un nejauks, bet izskatījās, ka meitene par to nebrīnās.

Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 10.11.2005 00:17

Denīze liegi šūpojās viļņos uz kādas atlūzas. Lēnām prāts apguva skaidrību. Sākumā sieviete vēl īsti nesaprtata, kas noticis.
Viņai garām peldēja liela, zaļa soma. Tā piederēja Denijai. saķērusi to aiz roktura, vina atlaida atlūzu un peldēja uz krastu pie pārējiem. Ar piekrāmēto koferi tas nenācās viegli.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 10.11.2005 08:41

Prātā skanēja kaut kāds histērisks spiedziens. Veronika jutās kaut kā savādi un mutē bija kaut kāda pretīga garša. Smiltis? Meitene lēnām pieslējās četrrāpus un brīdi raudzījās apstulbusi uz zemi. Kā viņa bija nokļuvusi šai kūrortā. Pavērusies apkārt, viņa nosprieda, ka tas ir kaut kāds privātais, rēgojās vairāki cilvēki.
Pag, kas tās par atlūzām, nē, lidmašīna. Ak dievs, viņa bija novēlusies, dievs vien zina kur. Veronika pieslējās kājās, kāda viņa izskatijās?! Nē, tas negāja nekādos rāmjos, kur gan bija viņas rokas soma. Ak, tepat jau mētājās. Viņa sniedzās pēc tās, bet ieraudzītais skats lika sastingt šausmās, atskanēja bļāviens:
Ak dieniņās, mans nags!!!
Bija nolūzis vidējā pirksta nags kreisajai rokai, atskanēja vēl viens bļāviens: M****s, un viņi solīja, ka tas pārcietīšot pat zemestrīci un es izgrūdu tādu nauda, tāda s**a manikīra dēļ!!! M****s, tiesā iesūdzēšu!
Acīs izsprāga niknuma asaras, rokassoma tika atrauta vaļā, viss saturs izgāzts zemē, izrakāts un tad pagrābta nagu vīlīte un mēģināts cietušo nagu kaut apvīlēt.

Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 10.11.2005 09:41

Jums visiem vēlams izlast to, ko Etasi atd ir uzrakstjusi. Ta pašiem būs vieglāk. Ja Jūs esat uzrakstjuši, ka atrodat savu bagāžu, tad tā visa ir samirkusi, sabojāta un lielākādaa no tās vairs nav lietojama. Jums ir maz pārtikas un tuvojas nakts. Sāciet domāt par dzvesvietas veidošanu!

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 10.11.2005 09:57

Pīters saviebās.

Par spīti tam, ka aparāts bija rūpīgi iesaiņots un plēves apvalks ūdensnecaurlaidīgs, un arī pats koveris nebija saplēsts, aparāts nez kāpēc nedarbojās.

"Nolādēts," viņš izgrūda, apvaldījis impulsu triekt mobilo pret tuvāko akmeni, tad iemeta aparātu atpakaļ iepakojumā un izslējās kājās.

Izdzīvojušo bija samērā daudz, lai gan pēc tā, kā izskatījās lidmašīna, tas bija noteikti laimes pavērsiens.

"Vai kādam te ir darbojošs mobilais?" Viņš pielika rokas pie mutes un skaļi ieaurojās - tā lai dzirdētu visi.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 10.11.2005 10:06

Mobilais? Nē, Annijai tāds nebija. Viņa to nebija ņēmusi līdzi, jo citā valstī tas tāpat nebūtu darbojies. Meitene sparīgi papurināja galvu, lai prasītājs to redzētu, un vēlreiz ieklepojās.

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 10.11.2005 10:18

Pīters brīdi gaidīja atbildi, tomēr izskatījās ka tauta te ir vēl šokā no pārdzīvotā. Kāds te kaut ko runāja par dēļiem un būdām... Kādas pie velna būdas! Un kādi gan no alumīnija lidmašīnas būtu dēļi?

Pie velna, šitais liedags jau atgādināja paradīzi, un cik Pīters zināja, katrai paradīzei uz zemes jau sen kā bija atradies īpašnieks.

Tā kā rādās, pārējiem vairāk interesēja viņi paši, nāksies vien parūpēties par tiem, kam tā nav paveicies.

"Pieskati lai nelien pie mana kofera," Pīters uzsauca slimīgā paskata meitenei. "Un labāk met nost slapjās drēbes un izkar izžāvēties. Es aizbridīšu līdz lidmašīnai, paskatīšos, kas tur vēl palicis."

Pīters atkal iebrida ūdenī ar visām drēbēm - labāk neriskēt ar kājām uz koraļļiem.

OOG - pieņemu, ka kabīnē vairāk neviena nav - pasažieri bijām tikai mēs kas izdzīvoja?

Lidmašīnas kabīnē viņš atrada pilotu, ko acīmredot bija saspiedusi vadības pults, kad lidmašīnas priekšgals ietriecās ūdenī. Aizvēris viņam acis, Pīters atsprādzēja siksnas, satvēra mirušo uz rokām un devās atpakaļ uz krastu.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 10.11.2005 10:26

Beidzot nags bija apvīlēts un Veronika sasvieda visas mantas, vispirms no tām nopurinot smiltis, somā. Atstāja viņa mobilo un mēģināja to ieslēgt, galu galā, bija jāpaziņo menedžerim, ka kau kāda stulba pilota dēl', viņa ir velnsviņzinkur un ka sazināsies, līdz noskaidros kur ir. Varbūt pat paliks te pasauļoties. Tad vēl būs jāsazvana advokāts, lai gatavo prasību pret to salonu, kur taisīja manikīru un pret aviokompāniju. Viņai, veronikai van Vinterfālenai, vajadzēja dabūt morālo kompensāciju un viņa to dabūs!
Tāpēc, labs brīdis pagāja, līdz beidzot meitenei pielēca, ka telefons ir nedzīvs. Viņa dusmās iekliedzās un aizlidināja to pa gaisu, prātā pievienojot, ka tiesā sūdzēs arī to kompāniju, kas ražoja tādus mēslus, kas ne lidmašīnas katastrofu nevarēja pārdzīvot.

Iesūtīja: rossy ; laiks: 10.11.2005 10:28

Neida pakratja galvu. Vinnai jau nu patiesi nebija mobiilaa. Sieviete veel joprojaam nevareeja atrast savu koferiiti.
Diez vai kaadam te patreiz ir darbojoss mobiilais... vinna veel noterica pakall Piiteram.
Ziniet, mumsd dereetu saakt domaat par kaadu pajumti. Varbuut kaads ir ar mieru naakt ar mani apluukot pludmali. Kas to lai zin, varbuut ssii nemaz nav tik lloti neapdziivota sala, kaa mums liekas...

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 10.11.2005 10:28

Doma par pārģērbšanos arī pašai Annijai bija ienākusi prātā, jo, lai arī spīdēja saule, vējš lika slapjajām drēmēm šķist vēl aukstākām un nepatīkamākām.

Annija paņēma viņas aizgādībā nodoto koferi un aizstiepa to līdz tuvākajām palmām, kur nolika zemē. Apsēdusies blakus, viņa izvilka no somas vienu maiciņu un šortus, pati aizlīda aiz palmas un pārģērbās. Slapjās bikses un džemperīti meitene izklāja uz netālu esošajiem dažiem akmeņiem. Tagad bija jau krietni labāk. Ja jau nodots koferis pasargāt, tad prom viņa neies.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 10.11.2005 11:51

Tā kā ššis lietas likās pat svarīgākas, par ārējo izskatu, tad Veronīga nopētīja, ļautiņus, kas staigāja pa pludmali un tad apņēmīgi soļoja pie tuvākā cilvēka, kurš pašlaik nāca laukā no ūdens ar cilvēku uz rokās. Nostājusies, tā lai ūdens nesamērcētu viņas dārgās botiņas, kas bija pirktas par dārgu naudu vislavenākā zīmola veikalā un iebļāvās, tā lai viņš sadzirdētu:
Ei, vai tev gadījumā nav mobīlais?! Mans d*****s ir nosprādzis!

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 10.11.2005 13:36

"Ne tev vienīgajai, dārgā," Pīters indīgi atcirta, izbrienot ārā no ūdens un noguldot pilota ķermeni liedaga smiltīs. Lidmašīnas kabīnē bija palikuši vēl divi pasažieri, kam bija veicies mazāk, un Pīters domāja ka labāk atnest šurp arī tos, nekā atstāt zivīm par barību. Bez tam viņu interesēja arī tas, vai kaut ko nevar izzvejot no lidmašīnas bufetes paliekām. Protams, maize būs samirkusi putrā un neēdama, kafija, tēja un cukurs tāpat, bet sieram un desu ripiņām vakuuma iepakojumā, kā arī ievārījumam būtu vajadzējis palikt veseliem. Turklāt tur varēja paglābties nesaplīsusi arī kāda pudele, kas noderēs dezinfekcijai, vai vismaz sildīties iekšķīgi, ja nakts būs pavēsa.

"Pieskati lai krabji nelien klāt," viņš uzsauca fifīgā paskata sievietei, un atkal devās jūrā.

Tā viņš veica vēl divus gājienus uz vraku, atnesdams arī abas pārējās pasažieres un noguldot tās blakus pilotam.

Pirms pēdējā gājiena Pīters piegāja pie sava kofera, uzsmaidīja meitēnam, kas bija paklausījis viņa padomam, un uzkratīja tā saturu zemē. Smalkais uzvalks ... njā, tu nu nāksies laikam norakstīt, nebija jau Armani, bet vienalga dārgs un šobrīd nelietojams. "Vari izkārt arī šito, es paskatīšos vai nevar sameklēt ko ēdamu bārā," viņš pamāja uz izbērtajām drēbēm, un tad ar koferi pie rokas devās jūrā pēdējo reizi. Labāk to izdarīt, kamēr vēl bija gaišs, tāpat jau kaut ko vajadzēs darīt ar miroņiem...

OOG. GM, pieņemu ka kaut kādas kripatas mums šovakar no lidmašīnas bāra sanāks, poamatojumu skatīt Pītera domās, un tāpat neviens džungļos pirmajā vakarā nelīdīs, drīzāk jau pacietīsies. Ar ūdeni sliktāk. Jautājums vai ko alkoholisku vai bezalkoholisku arī izdodas sameklēt nesaplīsušu? Ja jā, tad tas viss tiek samests koferī un iznests krastā, pa ceļam paŗeekot kāds peldošas somas ja gadās pa ceļam.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 10.11.2005 13:58

Bļāviens! Veronika nodomāja.
Es tev neesmu nekāda dārgā! viņa tikpat indīgi atcirta, sekojot vīrietim. Tad uzmeta riebuma pilnu skatu pilotam, savilkusi seju tāda pat grimasē, viņa paskatījās uz vīrieti: Izskatās, ka ir pagalam. Nav taču viņš pagalam, ko? Ir? Labi, tad policisti gan jau tiks ar viņu galā... Ei, es pašlaik runāju ar tevi! Ak, dievs...
Veronika izbolija acis, kad vīrietis atkal aizgāja uz jūru neatbildējis. Viņa negaidīja viņu atnākam un devās meklēt savu koferi, jo šitādā paskatā vazāties riņķī! Nedod, dies, uzradīsies vēl kādi fani un ieraudzīs viņu tādu, vai paparaci. Tie jau parasti bija klāt kur nevajag. Veronika pārlūkoja apkārtni, it kā aiz katra palmas stumbra slēptos pa ducim dzeltenās preses fotogrāfu. Lai gan, viņa varēja uztaisīt svēto mocekli - slavena dziedātāja cieš lidmašīnas katastrofā, knapi izglābjas un izglābj arī kādu pasažieri.... Pag nē, tas neder, glābšanas procesā var savainoties, būs jātaisa vēl plastiskā operācija.
Starp atlūzām vīdēja kaut kas līdzīgs viņas lielajam koferim. Vienā rokā turēdama rokassomu, Veronika pieskrēja pie tā un mēģināja nebrienot ūdeni, izķeksēt laukā. Nekas nesanāca, viņa pagriezās pret pludmali un iekliedzās: Ei, kāds var man palīdzēt izvilkt šito?
Jāpiebilst, ka koferis bija ļoti liels un piemircis smags, un dārgs.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 10.11.2005 15:14

Hmmm,jā,varbūt jums ir taisnība..
Labi,VIta,tev nevajadzēt askatīties tos nolādētos Robinsonus lidmašīnā!...Jā,bet pag,kur tad ir lidmašīna?
Vita,sieviešu intuīcijas nesta,palūkojās pa kreisi.Tu riskatījās pēc vienas no epizodēm filmā "War of the Worlds".TUr kur tā lidmašīna nogāzās.
Wow.
Tas bija vienīgais ko viņai izdevās izdvest,un meitene nemaz nepamanīja pārējos cilvēkus ņemamies ap mašīnu.Varbūt viņa nemaz negribēja?
Wow.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 10.11.2005 15:57

Kad vīrietis, kas viņai lika sargāt koferi, bija atkal aizgājis, Annija lēnām izcilāja viņa izbērto kofera saturu un paklausīja lūgumam izkarināt. Uz akmeņiem vēl vietas nedaudz bija, tie bija saulē sasiluši - vismaz kaut cik pažūs. Un tas tiešām bija jauki, ka kāds parūpējas par tiem, kam neveicās, nē, par tiem, kam tiešām nepaveicās, nevis tādu, kurai kurpīte spiež, nags nolūzis vai mati šķeļas, Annija pati sevi izlaboja un ar slēptu smīnu paskatījās uz nedaudz histērisko jaunkundzi te pat netālu.

Iesūtīja: maksligais_intelekts* ; laiks: 10.11.2005 15:59

Mmm...jauki...ja tas man patiik... Sandra ar smaidu seja vartijas pa smiltiim un sapnoja.
Pamazam vinja jau pamodas, tachu veert acis nevelejas. Vinja pieskaras ar roku plecam domadama paraut segu, tachu nesajuzdama to veljoprojam aizvertam acim meginaja pec tas sataustiities.
Phee.... Sandra sanjema rokas slapjas smiltis
- Kas pie velna, ir tas ! - vinja momentali uzleca augsha un apjukushu sejas izteiksmi paskatjas uz savu ''gultu''
- Kur es atrodos ? ! - Vinjas aciis sariesaas asaras
_ Ak...ak...neeeee - vinja leenam noskluka celjos un acerejas
- NE! NE! NE! Tas nevar buut... es tachu biju.... - vinja nenobeidza un saprata, kas par lietu
- Ak, Dievs vai esmu te viena ? Kur es visspar atrodos ? Vaj te kads ir ? - Sandra krita histeerija
Pa Sandras praatu saka jaukties visnezheliigakas un neticamakas situacijas. Esmu te viena...esmu uz neapdziivotas salas. Esmu nolemta naavei !!!!!!!!!!!!!!!
- Vaj te, kaaads ir ? AAAALOOOOOOOOOOOOOO - Sandra izmisigi sauca, tachu zinaja, ka naw verts....

OOC: luudzu , lai arii kads buutu atsauciigs un atsauktos, lai man te naw jabljaustas un jameklee vajrakus postus pec kartas :svilpo:

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 10.11.2005 16:48

OOC: M_I* Mēs visi esam visai pārskatāmā pludmalē. Diez vai tavs personāžs ir salas otrā pusē!

"Nebļauj, atver acis!" Annija uzsauca kādai sievietei, kas netālu tupēja smiltīs. "Hei!" viņa pamāja ar roku, ja nu sieviete nav pamanījusi.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 10.11.2005 17:11

Un vienmēr viss jādara man pašai! Vienai pašai! Veronika nikni palūrēja uz visiem - rādās neviens negrasījās nākt palīgā. Viņa noāva botas un uzlocīja, cik iespējams augstu, bikšu galus. Iebridusi ūdenī, viņa elsdama un pūsdama, un pietēlodama, cik grūti (tas bija viegli, jo čemodāns tiešām izrādījās smags), kaut kā izvilka koferi malā. vairāk uz labo pusi, viņa pamanīja peladam otru savu koferīti. Tas bija uz pusi mazāks, bet grūtāk sasniedzams un viņa samērcēja bikšu galus, brienot tam pakaļ. Šis dārgums tika novietots blakus, lielajam.
Tā, un kur ir trešais? Man tie bija trīs! Nolādēts! Nebūs taču noslīcis, jēziņās, ko es bez tā darīšu! Veronika izklausījās visai izmisusi un abām rokām, aptvērusi galvu, viņa brīdi ar skatienu meklēja trešo - svarīgāko koferi.

Iesūtīja: Lauwinja ; laiks: 10.11.2005 17:23

Keilīna bija pārstājusi šņukstēt un saraukusi pieri noraudzījās notiekošajā. Meitene palūkojās uz sievieti, kas meklēja koferi (Veroniku) un nolēma palīdzētun pie reizes nopeldēties, lai uzlabotu pašsajūtu. Sieviete piecēlās un novilka bikses un kreklu, zem tiem atklājot baltu divdaļīgo peldkostīmu, kas skaisti izskatījās pie viņas iebrūnās ādas. IEbridusi ūdenī pie sievietes viņa palūkojās. Vai varu palīdzēt? Kāds jūsu koferis izskatījās? Esmu laba nirēja un peldētāja- varu palīdzēt. Laipni Keilīna teica ar ūdeni aizskalojot izplūdušo skropstu tušu no sejas.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 10.11.2005 17:31

Veronika ar ašu skatu novērtēja pienācēju - neizskatījās labi, bet ko var gribēt pēc tāāādas nosēšanās. Tomēr izskatījās, ka viņa ir no gana labām aprindām.
Veronikas izmisumu nomainīja smaids, kura laikā tika nozibināts pēc iespējas vairāk koši balto zobu un manierīgā balsī pateikts:
Ak, tava palīdzībā man tiešām noderētu. Tas koferītis izskatījās, kā tas tur mazākais. Būtu pateicīga, ja to izdotos atrast, tajā man palika pāris ļoti svarīgas lietas, bez kurām būtu neiespējami iztikt!

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 10.11.2005 18:05

Pīters atgriezās no pēdējā gājiena uz lidmašīnu un nometa pa pusei piepildīto somu blakus izkārtajām drēbēm. Atzinīgi pasmaidījis meitenei, viņš pārlaida skatienu liedagam.

Izskatījās, ka fifīgā dāmīte nodarbojas ar to pašu ar ko visi pārējie - meklē kopā savas mantas, un izskatās, ka viņai tas labi padodas, ja jau pat atradusi kādu kas gatavs viņai paklausīt.

Meitēns arī izskatījās esam labākā stāvoklī, vai nu tāpēc ka bija mazliet apkopies un atpūties.

Tāpat bija skaidrs, ka visi pārējie turējās no trim mirušajiem pa gabalu... Nu, jācer ka viņš tiem tik drīz vēl nepievienosies, tomēr Pīteram būtu gribējies lai viņa nāves gadījumā būtu kāds, kas tomēr parūpētos par viņa atliekām, nevis pamestu peldam zivīm par barību...

"Tev nebija kādas liekas bagāžas, kas jāizzvejo kamēr es vēl esmu slapjš?" viņš pajautāja meitenei. "Starp citu, mani sauc Pīters. Paldies ka parūpējies par drēbju žāvēšanu."

Iesūtīja: maksligais_intelekts* ; laiks: 10.11.2005 18:13

OOC: ups

-Ak, kas tu ? - Sandra noskatijas uz cilveeku, kursh vinjuu uzrunaja un nopetija no galvas liidz kajam .
- Vaaaj...ak... - Vinja beidzot attapas
- redziet, es te kautka nonaacu...iedomajaties es laikam cietu avarija...es laikam ...es lidoju lidmashiina.,...ta lidmashiina laikam te nogazas ..... - Sandra saaka klaaastiit
- Waaaj... - Sandra apmulsa, nolaida galvu uzleju un pectam nevajniigi iesmejas, tachu atkal vinja paradijas nopietna sejas izteiksme
- Jus, arii vaj ne ? - Vinja panjeema mejtenes roku(annijas) un ar lielam, izboliitam acim skatijas satraukti mejteneee .

Iesūtīja: *Lidium Karry... ; laiks: 10.11.2005 18:20

Lons tikko bija atguvies. Viņš bija izskalots uz cietzemes uyn tikko bija piecēlies. Viņam nežēlīgi sāpēja galva. Tā bija pārsista virs uzacs un pa brūci nelāgi tecēja asinis. Lonam šausmīgi sāpēja galva. Viņš atspiedās pret vienu palmu un vēroja apkārt esošos cilvēkus un redzēja, ka arī tie ir tikpat apjukuši kā viņš.
Lons piegāja pie Veronikas. -Vai Jūs nezināt kur mēs atrodamies? Kas vispār notika?- puisis ar pūlēm izdvesa.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 10.11.2005 18:29

Apžēliņ! Veronika iespiedzās ieraudzījusi no brūces virs puiša acs tekam asinis. Viņa aizspieda ar roku muti, cenzdamās apspiest uzjundījušo nelabumu.
Tu esi ievainots! viņa izdvesa caur pirkstiem un meklēja ar otru roku savā rokassomā, ko atkal bija uzlikusi plecā, salvetes. Izķeksējusi no somas vienu no tām, viņa pastiepa to vīrietim.
Mēs avarējām un es pazaudēju savu koferi! viņa atkal pievērsās jūrai.

Iesūtīja: *Lidium Karry... ; laiks: 10.11.2005 18:47

Nav jau tā brūce tik liela... Tikai nežēlīgi sāp. Lons pieskārās galvai un uz viņa pirkstiem nu bija redzamas asinis. Viņš tās aplūkoja.
Mja... Es atkal esmu pazaudējis tikai savu savu kabatas nazīti... Bez tā Es nevaru dzīvot. Tur ir viss vajadzīgais apmēram šādiem drīžiem. Šķērītes, nazītis u.t.t. puisis iztaustīja visas savu bikšu kabatas, bey neko līdzīgu savam nazītim neatgada. Vispār... Mani sauc Lons... Liels prieks iepazīties. viņš pasmaidīja diezgan samocītu smaidu un paspieda Veronikas roku.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 10.11.2005 18:55

Ak, ko? Jā... Veronika! meitene no sākuma likās izbrīnīta, ļāva, lai vīrietis pakrata roku. Tad atkal uzmeta skatu un žilbinoši pasmaidīja:
Ak, tu laikam vēlētos manu autogrāfu, nu protams!
Viņa izķeksēja no somas pussamirkušu foto, izvilka pildspalvu un uzvilka ķeburaini, cakainu
Veronika van Vinterfālena tikai Tev
Vismaz pildspalva rakstīja.
Smaidīdama viņa pasniedza savu foto Lonam.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 10.11.2005 19:00

"Man nekā vairāk par somu nav," Annija atbildēja. "Un tā pati man bija līdzi salonā," viņa ieklepojās.

"Annija, prieks iepazīties," meitene atņēma sveicienu. "Tas bija ļoti jauki, ka jūs parūpējāties par tiem, kam nav paveicies," viņa atzinīgi paslavēja otra darbu un norādīja uz mirušajiem.

Redzēdama, ka sieviete, kas pirms tam bija saukusi pārējos, viņiem tuvojas, Annija viņu nopētīja. Varbūt tas bija šoks, kas neļāva viņai normāli runāt.

"Mēs pārējie arī," Annija viņai atbildēja, lai arī gribēja pateikt kaut ko dzēlīgu par to, ka pārējie te jau pāris nedēļas sauļojas. "Es jums ieteiktu nomierināties un sameklēt savas matas, kamēr nav kļuvis galīgi tumšs."

Iesūtīja: *Lidium Karry... ; laiks: 10.11.2005 19:04

Lons bija apstūlbis un nezināja, ko iesākt. Viņš tikai lūkojās meitenē un nosarka. -Ko tas viss nozīmē? Vai viņa ir kāda aktrise, ja svaidās ar saviem autogrāfiem?- Lonsnošķaudījās. Viņam nežēlīgi sāka gribēties ēst.
-Ā... Nu... Es īsti nezinu, kur mēs atrodamies... Vai vismaz Jums ir kāda nojausma par to?- viņš ātri nobēra un sāka krāmēm tavu bikšu kabatas.
No tām izkrita zīmīte:

Sesku iela 52. Kabinets nummur 309.

Paraksts: B.Zeids.

-Nolāpīts... Laikam jau paspēt uz šīm pārrunām ir neiespējami- Lons saplēsa zīmīti daudzās sīkās lapiņās.

Iesūtīja: DFX ; laiks: 10.11.2005 19:55

Artruss beidzot pamodās. Viņa galva nežēlīgi sāpēja. Likās, ka uz galvas būtu uzgāzies, vismaz, flīģelis. Kaut kur dziļi galvā dunēja okeāna viļņu čalas un cilvēku balsis. Pametis skatienu apkārt viņš ieraudzīja grupiņu cilvēku, kas kā skudras tekalēja pa smilšaino liedagu. Ūdenī šūpojās lidmašīnas spokainās atlūzas.
interesanti, kur mēs esam? Artrusā pamodās žurnālista instinkts. Tagad šķiet kāds laiks būs jāpavada ar šo raibo sabiedrību. Kabatā viņš sameklēja cigaretes, kas par brīnumu bija puslīdz sausas. Šķiet karstā saule tās bija izžāvējusi. Hermētiskās šķiltavas strādāja nevainojami, un eleganti aizsmēķējis viņš devās pie pārējiem.

Iesūtīja: Lauwinja ; laiks: 10.11.2005 21:35

Ak tad maziņš koferītis... Īsi nodomāja Keilīna un pagājusies dziļāk palūkojās apkārt. Nevarēdama saskatīt viņa uz īsu brīdi ienira. Zem ūdens atvērusi acis viņa apgriezās apkārt un ieraudzīja mazāku koferīti. Tas noteikti būs viņējais.Priecīga par jauko ūdeni nodomāja meitene un pavirpuļojusi ūdenī paķēra koferīti un iznira. Tad lēni piepeldēja pie sievietes un nostājās kājās padodama koferīti.
Šis ir tavs? Viņa jautāja ar smaidu uz lūpām. No kastaņbūnajām matu cirtām pilēja ūdens un ūdens Keilīnu priecēja. Paskatījusies uz vīrieti, kas stāvēja sievieti, kuru kā pa ausu galam bija sadzirdējusi sauca Veronika. Vīrietim bija brūce. Emm, vai jūs nedomājat to nelāgo brūci apkopt? Var iekļūt infekcija. Mazliet nobrīnijās sieviete.

Iesūtīja: rossy ; laiks: 10.11.2005 22:37

Neida redzēja, kā pie viņu pulciņa tuvojas vēl viens vīrietis. Viņš spēķēja. Arī atradis piemerotu laiku, kad to darīt! sieviete nodomāja un palūkojas uz pārējiem. Šķiet, ka visi viņu ignorēja. Nu i labi. Labāk nosēsties ēnā, galva sāpēja nežēlīgi!
Jāmēģina sazināties ar ārpasauli un nokļūt prom no šīs salas!

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 10.11.2005 22:50

Ak dievs..
Kaut kas tomēr piesaistīja Vitas uzmanību.VIņa palūkojās uz krasta līniju,pie kuras ūdenī mērcējās kād saplam pazīstams čemodāms...
Manas lietas!Yess!
Priecīgi iesaukdamās,meitene kā pa sapņiem skrēja pie čemodāna,un atvēruis to,kāri tvēra pēc mobilā telefona.
KO?Nan ZONAS?!Ak dievs,tieši to man vēl vajadzēja!

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 10.11.2005 23:22

Vilijams, stiepdams savu koferi,iznāca krastā no ūdens. Pārsteidzoši kā daži varēja psihot...Un par ko? Cerams, protams, ka šī nav viena no tām salām, kur nav ne dzīvas dvēseles, tūrisma infrastruktūra vispār neexistē...Kā Robinsonā Krūzo....Tas viss, protams, sarežģītu visu. Nu labi, jāiet laikam iepazīties, šausmīgi, uzvalks ir samircis, būs jāžāvē drēbes...Tā nu viņš pienāca klāt cilvēku grupiņai.(Tur laikam stāvēja Annija, Etasi un varbūt vēl kāds)
Sveiki, kāds zina, kur esam? Mani starp citu sauc Vilijams, prieks iepazīties! ...Ja neņem vērā apstākļus...Vilijams pamanījās pasmaidīt savu pievilcīgāko smaidu.Turpat netālu p````čājās kāda meitene(Keilīna). Nu...dažiem laikam traki patīk peldēt. Vilijams viegli pamāja sveicienu meitenei.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 10.11.2005 23:26

OOC: Cik vēls ir? Vai vēl saule ir vai jau krēslo?

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 11.11.2005 10:05

Pīters izvilka no iznestā kofera ar mantām iz lidmašīnas salona vienu no četrām izglābtajām alkohola pudelītēm un pievienojās pulciņam krastā.

Izskatījās ka viens no pasažieriem tomēr bija cietus smagāk.

"Ja jau reiz sākam iepazīties, mani sauc Pīters" viņš paziņoja, tad pievērsās Lonam. "Apsējs ir?" Tika uzmests skatiens tam, kas atradas Lonam rokā. "Lieliski, tad piesēdi uz mirkli." Liet uz brūces 'russian vodka' likās izšķērdība, bet labāk nekā nedarīt neko.

Ja Lons nepretojas, tad brūcei tiek uzslacīts nedaudz 50grādīgā spirta maisījuma.

"Un tagad liec klāt to pārsēju," Pīters pamāja un pasniedza pustukšo 50gramīgo pudelīti Lonam. "Ja kas, samērcē pārsēju un atkārto."

Pievērsies pārējiem, viņš pamāja uz sauli, kas slīdēja lejup.

"Gaismas ilgi vairs nebūs. Ja kādam vēl ir mantas, kas šobrīd peldas ūdenī, iesaku tās zvejot ārā tūlīt, rīt to te var vairs nebūt, jūra aiznesīs sazin kur. Un man noderētu pāris palīgi, parūpēties par mirušajiem - pilotu, stjuarti un vienu no tām pasažierēm salona astē."

OOC pieņemu, ka saule iet uz reitu, vismaz tā mums draudēja. Tropos tumsa iestājas ātri.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 11.11.2005 10:16

Nav ne jausmas, atmeta Veronika uz Lona jautājumu. Nākamajā mirklī jau viņas domas bija vērstas citā virzienā - pie mazā, bet tik vitāli nepieciešamā koferīša. Plati smaidīdama, Veronika to paķēra un palūkojās uz Keilīnu.
Ak dieniņās nemaz nezinu, kā lai tev palīdzu, tu man izglābi dzīvību! viņa notrallināja, tad pameta gaisā roku, ak nē, es zinu gan, tūlīt!
Naski viņa aiznesa koferīti pie pārējiem un tad nāca atpakaļ, rakādamās rokassomā un pie sevis murminādama: Hmmm, nevar būt, tiešām tā bija pēdējā? Ak, cik nejauki... Wow, tomēr...
Meitene uzvaroši izvilka no somas mazliet nobružātu savējo foto, tādu pašu kā iedeva Lonam.
Viņa rakstīdama autogrāfu mazliet vainīgi paskatījās uz Keilīnu: Ceru, ka neņemsi ļaunā, ka mazliet nobružātā, galu galā var izrādīties, ka tādai būs lielāka vērtība!
Keilīnai tika rokā iespiesta foto ar to pašu ķeburaini cakaino parakstu: Veronika van Vinterfālena Savas Dzīvības Glābējai =)
Tad viņa apgriezās, paķēra botiņas un aizgāja pie čemodāniem, pirms tam uzmetot nešpetnu skatienu Pīteram.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 11.11.2005 11:25

"Nāk nakts, un, ja mums jāpaliek tepat, vajadzētu kādas segas vai pledus. Tomēr pa nakti var būt vēss," Annija ieminējās un nodrebinājās. "Lidmašīnā taču kaut kam jābūt, vai ne?" viņa paskatījās uz Pīteru, jo viņs tur bija bijis visvairāk.

"Ejam! Pameklēsim kaut ko noderīgu naktij un pēc tam parūpēsimies par cietušajiem," viņa Pīteram ierosināja, jo izskatījās, ka viņam vienīgajam rūp kopējā situācija. Anniju vairāk biedēja visas nakts pavadīšana nosalušai, nekā otras drēbju kārtas samērcēšana. Pie tam ūdens pie lidmašīnas nebija tik dziļš. Prātīgi ejot, varbūt pat izdotos palikt sausai.

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 11.11.2005 11:35

"Labāk paliec tepat krastā un pieskati koferi, es tur jau salasīju kas bija palicis pāri no ēdamā," Pīters klusām pačukstēja Annijai. "Negribētos, lai kāds pieēdas, bet kāds paliek ar tukšu vēderu, tur tā, katram pa druskai vien sanāk. Aiziešu vēlreiz, paskatīšos, varbūt kaut ko izdodas atrast. Ā, un derētu apzināt, vai te ir visi, vai vēl kāds neguļ kaut kur liedagā bezsamaņā. Aptaujāt, kas kam sēdēja blakus. Varēsi?."

Vēlreiz paskatījies uz pulciņu, kam no liedaga tālākajiem galiem tuvojās arvein jauni izdzīvojušie, Pīters atkal devās ūdenī uz lidmašīnas pusi.

Segas... Nu, varbūt ka kāds izpletnis , ja nebūs segu... Vai piepūšamā glābšanas laiva...

Meitēnam taisnība, tomēr gluži nosat diez vai viņiem izdotos, pietika tikai salasīt žagarus mežmalā, un dažs te niekojās ar uguni, cigaretes dūmus viņš bija saodis, un tas atgādināja par to bloku, kas tagad tabakas putrā atradās krastmalā...

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 11.11.2005 15:15

Annija piekrītoši pamāja Pīteram un noskatījās, kā viņš atkal dodas uz vraku. Viņam taisnība, vajadzētu vismaz saskaitīties. Izvilkusi no somas grāmatu, viņa pašķirstīja un atrada aizplēstu rūtiņu lapu. Nekas, sākumam derēs. Zīmulis arī atradās blakus kabatiņā. Izvilkusi to visu ārā un apsēdusies uz Pītera atnestā kofera, Annija lieliem burtiem uz lapas uzrakstīja "Lielā tautu skaitīšanās". Nopriecājusies, ka tik labi tas izdevies, viņa pievērsās netālu stāvošiem cilvēkiem.

"Sveiki! Kas vēl nezina, mani sauc Annija. Man ienāca prātā, ka mums vajadzētu saskaitīt visus, kas esam izdzīvojuši katastrofā. Glābējiem tas varētu būt ļoti noderīgi. Vai jūs būtu tik laipni un nosauktu vismaz vārdu un uzvārdu," viņa palūkojās uz tiem dažiem, kas tepat netālu bija. "Un, ja atcerieties, ka jums blakus sēdēja kāds, kuru šeit neredzat, arī to, lūdzu, pasakiet."

OOC: Tie, kas uzskata, ka atrodas netālu, varētu censties atbildēt.

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 11.11.2005 15:43

Sveika, mani sauc Vilijams Mortons, diemžēl man blakus neviens nesēdēja, tā ka šajā ziņā nevarēšu tev neko pateikt, jo īpaši ne ar vienu tā īsti nekontaktējos, man ne īpaši patīk lidojumu burzma, stresainās iepazīšanas u.t.t. Vilijams pacentās atbildēt, jo Annija atradās pavisam netālu.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 11.11.2005 15:43

Veronika nedzirdēja Annijas teikto un, ja dzirdēja, tad viņas prātu pašlaik bija pārņēmuši koferi. Meitene atvēra vitāli nepieciešamo , kurā bija ierīkots spogulis.
Ak, dieniņās, es taču izskatos pēc raganas! Dieniņās, mani mati! Un šitais meikaps! Tā esot ūdensizturīgā skropstu tuša! Ak, dievs! Tā, Veronika, nomierinies... Tūlīt, tūlīt... viņas sejā izmisumu nomainīja apņēmība. Kofera saturs tika izrakāts un izvilkta kaut kāda pudelīte un salvešu sainītis. Vispirms tika notīrīta sabojātā kosmētika, tad rūpīgi uzlikta jauna. Neuzkrītoša, bet tā, lai stiprajam dzimumam galva grieztos jau paskatoties uz viņu. Tad viņa paņēma suku un mēģināja savest kārtībā matus, pie sevis murminot.
Ak Dievs, mani mati, viņš man norausies... Izturīga frizūra, pārciešot vētru... Cerams, ka šajā kūrortā ir vismaz kaut kāds frizieris... skatiens uz nolauzto nagu un manikīru vispār, un cerams, ka manikīru arī var uztaisīt...
Koferis tika aiztaisīts un Veronika ķērās pie lielā. Taču tā skats nebija tik jauks, kā mazajam. Ja kosmētiskās lietiņas vairāk vai mazāk bija dažādos iepakojumos, jau pa ražošanai, tad te ūdens bija ticis klāt drēbēm. Veronika tās pārcilāja, ģīmim stepjoties arvien garākam. Viņa spēja vien noelsties, kad rokās nonāca kāds smalks izstrādājums, ko jūras ūdens bija sabojājis un tas bija saņurcījies neizgludināmās krokās. Taču visbeidzot atradās pasausas, tropiski zaļas bikses un raibs pieguļošs topiņš. Savākusi abus apģērba gabalus un vēl šo, viņa nozuda no pārējo redzesloka, lai pēc brīža atgrieztos pilnīgi jaunā drēbju kārtā. Iepriekšējie apģērba gabali tika nevērīgi nosviesti blakus koferim. No kofera tika izmakšķerētas smalkas sandales salmu bālā krāsā, uz zemiem papēžiem, un no trešā kofera piemeklēti atbilstoši aksesuāri - stilizēta nelielu gliemežvāku virtene, aproces nomainīja citas - košākas.
Tagad viņa jutās krietni labāk, nu viņa bija gatava droši rādīties šīs vietas sabiedrībā. Vienīgi bija žēl, ka fotogrāfijas, uz kurām rakstīt autogrāfus bija izbeigušās.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 11.11.2005 16:26

"Viljams Mortons, tā ja?" Annija pārjautāja un pierakstīja. Tad uzsmaidījusi pirmajam atbildētājam, pagriezās pret vēl citiem, knapi noturēdamās, neerakstot sarakstā "Blondīne Histēriskā", skatoties uz sievieti, kas krāsoja sev otru seju.

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 11.11.2005 16:50

Pīters jau piekto reizi brida pa ūdeni uz vraku, apdomājoties, cik vispār viņiem bija paveicies. Nedaudz tuvāk, un lidmašīna būtu izšķīdusi pret koraļļu radzēm, nedaudz tālāk un tā būtu pazudusi jūras dzelmē...

Tur nonācis, viņš sāka pārmeklēt visu lidmašīnas vraku, no kabīnes līdz pat astei. Pirmais atradums bija pāris veci tukši džutas maisi pabāzti pašā salona galā zem tukšas kastes ar McDonalds uzrakstu uz sāniem. Maisos tika samests iekšā viss atrastais.

Nebija jau nekā daudz.

Atradās ugunsdzēšamais aparāts, kas gan paskalinot izklausījās bojāts, un tika atstāts.

Atradās glābšanas plosts - versija sešiem cilvēkiem, automātiski piepūšas, pavelkot aiz aukliņas. tiesa gan, pēdējais paŗbaudes temriņš , spriežot pēc uzraksta, biuja bijis pirms diviem gadiem...

Izpletņi neatradās - laikam pilots bija uzskatījis ka pēc tiem tāpat nav jēgas.

Tika atrastas pāris segas, kāds ducis baltu dvieļu, stjuartes rezerves forma - tiesa, minisvārciņi diez vai derētu par labu apģērbu kādai no sievietēm pludmalē. Tāpat tika savākts stjuartes nodalījuma aizkars.

Neatradās nekas no ēdamā, ko Pīters nebūtu paķēris jau pirmajā reizē.

Protams, ja kāds dikti vēlējās, varēja atgriezties te ar nazi un sākt dīrāt pasažieru sēdekļiem nost audumu, bet TIK nosaluši jau nu viņi nebūs.

Pīters savīstīja visu divos maisos, sasēja ar trešo un uzmeta kaklā, tad devās atpakaļ, turot maisus virs ūdens.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 11.11.2005 17:22

Vitas izmisušās acis neviļus palūkojā suz to,ka darīja kāds vīrietis. (Aiva,offcourse)
Jā,varbūt arī man ko darīt?Galu galā,ja nu lidmašīnā ir šis zemes karte!Protams,šī doma bija aplam neiespējama,jo noliašanās nebija paredzēta,bet varbūt tomēr...?
-Varbūt es varētu atrasts kaut ko...
pavisam klusi nomurmināda,un aizvērdama čemodānu un nolikdama to drošā vietā uz sauszemes,meitene aši skrēja uz lidmašīnas drupām.Lai gan vienīgias ko viņa atrada,bija pāris gliemežvāciņi.

Iegājusi iekšā telpās,Vitia tomēr noveciās,kaut kur uz sadrupušās grīdas bija nosviests kāds čemodāns,bet kurš bija aizslēgts.
Nez,kā lai to attaisa?Kaut kam taču te ir jābūt!

Iesūtīja: Nero ; laiks: 11.11.2005 19:05

Nereons, mazliet bija apvainojies par to, ka viņa ideja tika noraidīta, jo viņš zināja, ka var būt tādi apstākļi, ka var uznākt tumsa, kā tas šajos reģionos notika ātri. Un doties meklēt kādus cilvēkus uz dienas vidu ir galīgi neracionāli. Tāpēc viņš nedaudz norobežojās no citiem. Viņš novilka virsdrēbes un nolika tās žāvēties, kā arī pārskatīja somas saturu un izžāvēja arī to. Pēc tam, kad drēbes bija izžuvušas viņš apsēdās smiltīs , pārdomāja šo situāciju un skatījās ,kas notiek apkārt notiek.

Iesūtīja: Lauwinja ; laiks: 11.11.2005 22:05

Keilīna apstulbusi paņēma Veronikas pasniegto papīriņu ar autogrāfu un nezināja, kur likt. Keilīnai sāka kļūt auksti. Izgājusi krastā viņa palūkojās uz savām nomestajām drēbēm,kas nu šķita tikai neomulīgas netīras lupatas. Klusēdama viņa aizgāja līdz savam koferītim un izņēma tur esošās drēbes ārā un novērtēja tās. BIja mazliet samirkušas, tādēļ Keilīna tās nolika žāvēties. Paņēmusi mīksto, lielo dvieli no čemodāna viņa apsedza ap pleciem. Meitene pastaigāja pa smiltīm un tad apsēdās tajās netālu no kāda vīrieša (Nereona) un sāka vērot notikumus no malas. Drīz jau būs tumšs... jāatrod vieta, kur varētu gulēt. domāja viņa.

Iesūtīja: DFX ; laiks: 11.11.2005 22:18

Artruss lūkojās uz pārējo rosību un centās izprast, vai kādam nevajag steidzamu palīdzību. Nometis cigareti, Artruss uzlūkoja katru no cietušajiem. Piegājis pie kāda vīrieša (Nereona) viņš p[alūkojās uz viņu.
Sveiks! Jāsāk laikam jau ar ļoti banālu lietu. Mani sauc Artruss. Kas esi tu?! Būtu labi iepazīties ar visiem, lai zinātu, katram gadījumam...

Iesūtīja: Lauwinja ; laiks: 11.11.2005 22:21

Keilīna palūkojās uz kādu citu vīrieti, kas bija netālu sēdošajam pienācis klāt (Nereonam). viņai arī ienāca prātā, ka vajadzētu ar kādu iepazīteis, bet pagaidām viņa nolēma pasēdēt un pasildīties. Meitene tikai paskatījās uz notiekušo.

Iesūtīja: DFX ; laiks: 11.11.2005 22:23

Artruss sajuta sev pievērstu skatienu. Viņš palūkojās uz meiteni, kura sēdēja un, šķiet, sildījās saulē. Interesanti...
Sveika! Esmu Artruss... vīrietis iesaucās un pamāja viņai ar roku. Un Tu būtu...?!

Iesūtīja: Lauwinja ; laiks: 11.11.2005 23:22

Keilīna. Prieks iepazīties. Keilīna pasmaidīja Artrusam un piegāja tuvāk apsēsties. Vismaz ar kādu tagat esmu iepzinusies.Viņa saulaini nodomāja.

Iesūtīja: DFX ; laiks: 11.11.2005 23:30

Artruss pasmaidīja. Kadam, šķiet, šajā situācijā uzlabojies garīgais!
Uz kurieni tad Tu devies šajā nelaimīgajāreisā?viņs jautāja, jo vēlējās uzturēt sarunu.

Iesūtīja: Lauwinja ; laiks: 11.11.2005 23:50

Vispār jau man bija izplānots tā kārtīgāk atpūsties un papriecāties kūrortā. Speciāli paņēmu darbā brīvdienas un tādā garā. Bet redz pie kā viss nonācis. Un kas Tevi vilināja lidot ar šo reisu? Paskaidroja Keilīna palūkojotie uz lidmašīnas vraku.

Iesūtīja: DFX ; laiks: 12.11.2005 09:09

Vīrietis klusi nopūtās. Idiotisms vilināja... viņšnoburkšķēa, dusmodamies pats uz sevi un to, kas viss tā iegrozījies. Tagad viņšnoteikti zaudēs savu darbu. Esmu žūrnālists, un man bija uzdevums- braukt uz vienu no salām un uztaisīt reportāžu par vienui no ciltīm. viņš paskaidroja Keilīnai un palūkojās tālumā.
Uz šīs salas mums derētu visiem turēties kopā un uzmanīties. to vīrietis teica savādi zinošābalsī.

Iesūtīja: Nero ; laiks: 12.11.2005 12:34

Nereons pievienojās abiem(DFX un Lauwinjai) -Toties kādu tagad varēsi reportāžu uztaisīt, ja izdosies atrast palīdzību. Starpcitu mani sauc Nereons, piedod, ka neatbildēju iepriekš biju ļoti aidomājies.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 12.11.2005 12:55

Tā kā pagaidām neviens nesteidzās ar savas identitātes paziņošanu Annijai, tad viņa, pārliecinājusies, ka koferis ar ēdamo paliek redzeslokā, devās pie trim sēdošajiem cilvēkiem. Nereonu viņa jau pazina, tāpēc uzsmaidīja viņam.

"Sveiki, es te mēģinu saskaitīt, kas esam izdzīvojuši," Annija iesāka un notupās blakus trijotnei. "Ja jums nebūtu nekas pretī, tad jūs varētu nosaukt savus vārdus un uzvārdus, lai varu pierakstīt. Un, ja atceraties, ka kāds jums sēdēja blakus, ko šeit neredzat, tad, lūdzu, sakiet," viņa iekārtojās uz pierakstīšanu.

"Nereons, vai ne?" Annija sāka ar pazīstamiem.

Iesūtīja: Nero ; laiks: 12.11.2005 13:15

Jā , Nereons! Viņš atbildēja meitenei un kamēr viņa pierakstīja citu vārdus, viņš noskatijās uz okeānu, cerībā ieraudzīt kādu kuģi, laivu vai ko citu tuvojamies šim nālādētajam nostūrim.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 12.11.2005 13:26

"Ļoti labi," Annija noteica un pierakstīja vārdu. "Un jūs?" viņa vērsās pie abiem pārējiem.

Iesūtīja: DFX ; laiks: 12.11.2005 15:47

Virietis palūkojās uz sievieti, kas viņu uzrunāja. Esmu Artruss un šī, ja nemaldos, ir Keilīna! viņš norādīja uz sievieti, kas sēdēja viņam blakus. Saki, kas te šobrīd notiek, un, vai Tavs vārds man paliks noslēpumā vai arī es to nesadzirdēju?viņš vēlreiz vērsās pie sievietes (Etasi).

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 12.11.2005 16:15

"Piedod, esmu Annija," viņa pacēla galvu no lapas un pasmaidīja. "Es tikai domāju, ka mūsu saraksts varētu būt noderīgs glābējiem. Agrāk vai vēlāk viņi uzradīsies. Un līdz tam mums jātiek skaidrībā ar situāciju."

"Keilīna, ja?" Annija vēlreiz pārliecinājās, vai ir sapratusi pareizi, un pierakstīja arī sievietes vārdu. "Jauki! Vai jūs neatceraties vēl kādu, ko tagad neredzat? Kādu, kas varētu būt pazudis vai gājis bojā?"

Iesūtīja: Lauwinja ; laiks: 12.11.2005 17:14

Jā, Keilīna Lengdona. Īsti nepievērsu uzmanību lidmašīnā esošajiem, tādēļ arī neko īpašu nesaskatu. Keilīna pateica Annijai un pievērsās Artrusam. Domāju, ja mēs izdzīvosim un nokļūsim atpakaļ pie civilizācijas tev varētu sanākt īsti labs un interesants raksts. Meitene pasmaidīja un palūkojās uz Nereonu. Tagat viņa jau dažus pazina. Keilīna ar pirkstiem iebrauca viegli siltajās smiltīs un nolūkojās uz ūdeni.

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 12.11.2005 18:36

Vilijams piegāja klāt pie dažiem cilvēkiem, kas sarunājās, ej nu sazini par ko(Keilīna, Nereons un Artruss) pie kuriem jau nu bija piegājusi klāt saraxta taisītāja, Annija laikam. Bija sasodīti garlaicīgi, normālos apstākļos varētu datorā noskatīties filmu, vai arī paklausīties mūziku, palasīt, ja māktu vientulība, bet tagad...Tagad jāmēģina uzsākt sarunu ar cilvēkiem, kam ar tevi nav nekādas saistības, kuri lai arī liekas sakarīgi diezgan, nu vismaz pāris no viņiem, diez vai arī kaut ko uzzinās par manu nodarbošanos, katrā ziņā es jau nebūšu tāds muļķis, lai sāktu to plaši apraxtīt...
Sveiki, laikam neesam pazīstami, mani sauc Vilijams....Laikam jau sanāx mums kopā kādu brīdi pavadīt...tad nu priecājos iepazīties.

Iesūtīja: rossy ; laiks: 12.11.2005 19:05

Neida piegaaja pie kaadas sievietes, kura, sskkiet, visus pierakstiija.
Sveika! Tu laikam mani pirmiit nepamaniiji. Esmu Neida! saciija sieviete un luukojaas uz paareejiem, kas patreiz staaveeja blakus.

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 12.11.2005 23:20

Laura ievaidējās un pagriezās uz sāniem. Uzreiz mute un deguns piešļācās pilni ar ūdeni. Sprauslodama un klepodama meitene pieslējās sēdus. Atvērusi acis, Laura neko neredzēja, galva neciešami dunēja. Ik pa brīdim to caururba sāpes kā nokaitēts iesms.
Drīz asiņainā migla acu priekšā sāka izklīst. Laura sēdēja ūdenī, dažus soļus no viņas plājās gliemežvākiem piebērts liedags. Kur es atrodos? saķērusi rokās savainoto galvu, Laura sev vaicāja.
Ar joni atmiņā atausa šausmu kliedzieni, dūmi, liesmas, pēc tam ūdens. Visur ūdens, bailes, asinis. Tad viņai kaut kas smags bija uzgāzies virsū, laupīdams samaņu. Kā viņa šeit bija nonākusi, Laura nezināja.
Meitene četrrāpus ņēmās līst ārā no ūdens. Priekšā gulēja kaut kāds pelēks, slapjš priekšmets. Soma. Laikam jau viņējā. Sažņaugusi tās rokturi, Laura lēnītēm pieslējās kājās. Galvu atkal caururba asa sāpe. Meitene pacēla skatienu. Kādus simts metrus no viņas pludmalē rosījās bariņš cilvēku. Saņēmusi visus spēkus, Laura vilkās pie viņiem.
Aizslājusi līdz cilvēkiem, Laura nometa somu zemē un neskanīgi jautāja: Kas šī par vietu? Kā es šeit nokļuvu? Tad viņa palūkojās uz sevi. Viņa izskatījās pēc slapjas žurkas, džinsu svārciņi bija saplīsuši un uzrāvušies nepieklājīgi augstu. Nosarkusi meitene tos noraustīja zemāk. Atvainojiet, viņa nočukstēja.

Iesūtīja: DFX ; laiks: 12.11.2005 23:26

Artruss uzlūkoja virieti, kurš nosauca sevi par Viljamu un pamāja ar roku viņam. Pēkšņi viņa skatiens kaut ko bija piefiksējis. Kāds nāca viņiem klāt un šis kāds izskatījās slapjs un savādi slims. Tā bija meitene.
Tevi mēs iepriekšnemanījām! Vai jūties puslīdz normāli? Tu izskaties čābīgi... viņs sacīja un piecēlās. Varbūt šī meitene vēl sadomās un kritīs...
Kā redzi, mēs te esam iestrēguši. Nevar zināt uz cik ilgu laiku. Ka Tevi sauc?

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 12.11.2005 23:30

Laura. Laura Tanne. Nemāku pateikt, kā īsti jūtos. Kas notika? Iestrēguši? Kā to saprast? Laura nomurdēja un sagrīļojās. Tas bija krietni vien sliktāk nekā paģiras pēc studentu ballītēm. Brīnums, kā viņa vēl spēja puslīdz sakarīgi runāt.

Iesūtīja: DFX ; laiks: 12.11.2005 23:36

Artruss pieskrēja pie meitenes un padeva viņai roku. Zini, Tu izskaties tā, ka Tev derētu apsēsties! viņs sacīja. Un notika tas, ka šitais stulbais verķis vīrietsi ar roku vēzienu norādīja uz lidmašīnu Nogāzās uz stulbas salas varbūt pat, ka nekurienes vidū. Mes esma iestrēgusi šeit tik ilgi, kamēr vien neizdomāsim, kā atrast mājupceļu. Pagaidām glābšanas brigādi izsaukt nevar- šeit nav zonas...

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 12.11.2005 23:40

Laura pateicīgi uzsmaidīja svešajam vīrietim. Tad smaids pazuda. Nekurienes vidū? Meitene palūkojās apkārt un apsēdās, pareizāk sakot, sabruka zemē. Gar acīm sagriezās melni apļi un pazuda, skats atkal bija skaidrs. Viņa nopūtās. Un ko tagad darīt? Man laikam prātīgākais būs pārģērbties. Laura atkal piecēlās un grīļīgi aizgāja līdz tuvākajiem krūmiem, velkot sev nopakaļ somu. Meitene izvilka no tās melnas džinsenes un baltu, pieguļošu krekliņu. Tie bija pamanījušies palikt puslīdz sausi, jo Laura tos kā savus mīļākos apģērba gabalus bija pacentusies ielikt celofāna maisiņā, lai kaut kas neuzlīst virsū. Pārģērbusies viņa gausi devās atpakaļ un atkal atkrita zālē līdzās vīrietim, ar kuru bija sarunājusies. Vai var būt, ka vēl kāds nav atrasts? Visi šie cilvēki ir no tās lidmašīnas?

Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 12.11.2005 23:48

Denīze izsteberēja krastā un nometa piekrāmēto koferi. Spēki bija izsmelti, jo sieviete peldes laikā bija ik pa reizei grimusi dzelmē tā kofera dēļ. Nokritusi sēdus smiltīs, viņa izgrieza pilošos matus. Tajos bija ieķērusies daža laba ūdenszāle, bet tā ilgi nedomājot tika ailidināta prom.

Pēc nelielas atpūtas, Denija sāka novērtēt situāciju. Šis bija apmēram kā vien filmā kur viņa tēloja realitātes šova dalībnieci. Viss norisinājās uz neapdzīvotas salas.
Toreiz filmēšanas laukumā jau bija viegli, bet šī bija realitāte. Realitāte, kura sievieti, par laimi, īpaši nebiedēja.

Pietraususies kājās un saņēmusi plaukstā koferi, Dena devās pie tiko pamanītā cilvēku bariņa.
-Sveiki! Vai izskaidrosiet man lūdzu mūsu šībrīža stāvokli? aktrise draudzīgi vaicāja sasniegusi tautu.

Iesūtīja: Lauwinja ; laiks: 13.11.2005 02:41

Keilīna palūkojās uz meiteni, ar kuru runāja Artruss. Neizskatījās visai vesala šī meitene. Keilīnas kastaņbrūnās matu cirtas gandrīz jau bija izžuvušas. Papurinājusi galvu viņa ļāva, lai vējš mazliet arī palīdz pažāvēt. Keilīna vēroja, kā tikko uzradusies meitene apsēžas blakus Artrusam. Pie viņiem pienāca vēl viena jauna meitene. Keilīna nejuta vēlmi atbildēt uz jautājumu, tādēļ turpināja sēdēt. Meitene pamanīja arī vīrieti, kuru sauca Viliamss pievienojamies. Keilīnai palika vēl aukstu, jo viņa vēljoprojām sēdēja savā baltajā peldkostīmā un ar lielo dvieli aptinusies. Neviļus viņa nodrebinājās un palūkojās uz drēbēm, kas atradās krietni vien tālāk un cik varēja saredzēt nebija izžuvušas.

Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 13.11.2005 12:48

Cilvēki, man laikam nāksies atgādināt vēlreiz JUms kas un kā. Lidmašīna ir sēklī, tajā nav ūdens!
Jūs esat pludmalē! Diena tuvojas vakarpusei, sāk krēslot. Jūsu mantas ir slapjas, tehnika nedarbojas un, ja kādam tā tomēr vēl ir dzīva,tad NAV ZONAS!
Jusu uzdevums ir visus apziņot, kāes skatos to jau daudzi dara.
Tālāk Jūsu uzdevums ir izlemt: Buvēt apmetni un dzīvot tā, vai arī nākamajā dienā doties izpētīt salu. Taču Jūms jābūt visiem kopā. Nekur nenoklīstiet pagaidām!

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 13.11.2005 17:11

Annija pasmaidīja un ierakstīja savā sarakstā vēl divus vārdus. "Neida, ja? Pareizi? Un Laura?" viņa abām pārjautāja. Patīkami, ka saraksts papildinās.

"Mēs šobrīd neviens nezinām, kur esam nonākuši, tāpēc cenšamies pārlaist nakti, lai varētu rīt gaidīt glābējus. Domāju, ka kaut kad viņiem ir jāuzrodas!" Annija paskaidroja un, atvainojusies, pameta trijotni, nē, nu jau velesus piecus cilvēkus sēžam smiltīs. Dīvaini, kāpēc neviens no viņiem neko nedara lietas labā.

Ejot atpakaļ pie Pītera kofera, Annija satika vēl kādu sievieti (Vitu). "Es atvainojos, vai jūs nepateiktu savu vārdu, lai varētu jūs pierakstīt?"

Iesūtīja: Lauwinja ; laiks: 13.11.2005 18:03

Keilīna palūkojās, kā Annija aiziet. Viņas vārdi radīja meitenei mazliet šaubas, par to, kā visi pārlaistu nakti. Bija kautkas jādara. Nevarēs tač palikt pa nakti uz aukstas zemes.
Vai kādam ir kādi ieteikumi, kā pārlaist nakti. Galu galā vakars jau klāt un naktis manuprāt šeit ir aukstas. Varbūt derētu palūkot kādu sausu koka gabalu, varētu iekurt ugunskuru, lai siltāk. viņa ierosināja un palūkojās apkārt.

Iesūtīja: rossy ; laiks: 13.11.2005 18:30

Laba ideja piekrita Neida. Mees vareetu abas kopaa pastaigaaties. Gan jau pludmalee ko atradiisim vinja pazinoja un pieceelaas. Paluukojusies uz Keiliinu vinja jautaaja Nu, vai naaksi ar mani?

Iesūtīja: Lauwinja ; laiks: 13.11.2005 18:37

Ok, bet varbūt kāds gribēs nākt līdzi un man vēl jāsaģērbjas. to teikusi Keilīna norādīja uz peldkostīmu, kas bija viņai mugurā. Piecēlusies kājās viņa aizskrēja līdz savām mantām, paņēma gandrīz pavisam sausās džinsu bikses un adītu džemperīti un pārvilka tos pār peldkostīmu. Nolikusi dvieli malā viņa aizgāja atpakaļ un palūkojās uz sēdošajiem. Kāds vēl nāks? Keilīna uzsauca.

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 13.11.2005 19:10

Laura žēlīgi aplūkoja savu somu. Tā knapi turējās kopā. Un mobilais! Ak, Dievs, tā tur vairs nebija! Nujā, no tā jau arī lielas jēgas nebūtu, meitene nopūtās. Klau, vai arī es nevaru iet ar jums? Laura jautāja abām meitenēm (Lauwinja & Rossy). Viņa gan vēl nejutās droša uz kājām, bet uz vietas sēdēt arī negribējās. Turklāt vajadzēja ļaut vējam pažāvēt slapjās kastaņbrūnās matu cirtas.

Iesūtīja: Lauwinja ; laiks: 13.11.2005 19:55

Jā droši nāc.Keilīna pasmaidīja. Tad uzmeta aci pārējiem. Nāks vēl kāds?? Viņas nu bija trīs. TIkkai galvenais būtu nenomaldīties. Varbūt meitenēm izdosies savākt jauku sausu malciņu ugunskuram un nakts nebūs jāpavada saltā aukstumā.



OOC: ēē... undomiel es negribu nevienu aizskart, bet... nu jā par tām kastaņbrūnajām cirtām. Ē... nu jā - es nevienam jau nesaku. tikkai nu jā man nepatīk, ka kāds lieto tādus pašus izteicienus kā es... (bet nau jau aizliegts) gribēju tikai patiekt.

Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 13.11.2005 20:25

Dena nopūtās. Tātad viņi atrodas uz kaut kādas nezināmas salas...
-Vai ir vēl kas pieminēšanas vērts? viņa vaicāja. Sievietei allaž bija gribējies zināt sīkumus.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 13.11.2005 20:32

Diena, kas, kā jau ierasts šajos platuma grādos, bija jauka un silta, taisījās ātri (OOC - dienvidos nakts iestājas gandrīz momentā - 10 minūtes - un tumšs! Jums NAV daudz laika) nomainīties ar tikpat jauku un siltu nakti. Saule vēl bija augstu, bet šis augstums bija mānīgs - viens un divi! tā nogrims aiz apvāršņa. Vējš mainīja virzienu, iešalkdamies palmu lapās.

Vilijamam pēkšņi šķita, ka viens no nokritušajiem palmu stumbriem netālu tā kā sakustas.

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 13.11.2005 21:32

Labi, paldies! Laura teica. Uz kuru pusi iesim? Varbūt vajadzētu atstāt ceļā kaut kādas zīmes, lai nenomaldāmies. Laurai atmiņā bija uzausušas daudzās bērnībā lasītās grāmatas par neapdzīvotām salām un cilvēkiem, kas cīnās par savu dzīvību. Šī sala diez vai ir neapdzīvota, bet tuvākajā laikā mums, šķiet, vajadzēs rauties pašiem, meitene nodomāja. Pasteigsimies, drīz iestāsies tumsa!

ooc: piedod, Lauwinj, es par to vēju nemaz nebiju ievērojusi, bet vispār par kastaņbrūnajām cirtām ir norādīts arī manā anketā. Bet vēlreiz atvainojos, mēģināšu uzmanīgāk skatīties, ko citi sarakstījuši. Rowenny lika man pasteigties, un es visai pavirši izrāvu cauri jau sarakstīto.

Iesūtīja: Lauwinja ; laiks: 13.11.2005 22:54

VArbūt noiesim gar lidmašīnas vraku uz to pusi? Keilīna iejautājās un grozīja galvu. Jā un patiešām derētu mums pasteigties. Šaubos, vai saule gaidīs, kamēr mēs iesim. Viņa teica. Vajadzēja pasteigties un viņa nemierīgi palūkojās uz pārējiem.

OOC:nekas, tikkai likās tā biedējoši līdzīgi manējam.

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 14.11.2005 09:02

Pīters šņākdams izbrida krastā un pieslāja ar maisiem pie krūmos iekārtajām drēbēm.

Anniju varēja manīt nedaudz tālāk, bariņā ar pārējiem, tāpēc viņš atļāvās vienkāŗši nomest no lidmašīnas atnestās segas un aizkarus neizpakotus tepat zemē sausajās smiltīs un tad beidzot nomest slapjās drēbes.

To darot viņa skatiens pārslīdēja trim mirušajiem, kas joprojām nevienam nerūpot gulēja smiltīs. Pie pilota pat bija pierāpojis kāds krabis un ar spīlēm patlaban pārbaudīja vai var tikt klāt viņa acīm.

Pīters pacēla no zemes koraļļa atlūzu un aizlidināja pa krabi, kas sabijies ātri vien aiztipināja tālāk pa pluidmali meklēt ko mazāk bīstamu ar ko uzkost.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 14.11.2005 09:19

Veronika no rokassomas izvilka modīgas saulesbrilles, kam augšpusē bija iestrādāti vairāki maziņi dimantiņi, daļēji tāpēc, ka spīdēja saule, daļēji tāpēc, ka tā darīja visas zvaigznes, kuras taisijās parādīties publikas priekšā. Sapurinājusi matus, viņa paraudzījās apkārt, taču likās, ka nevienu neinteresē šis cilvēku bars.
Ak, protams, kāda gan viņa bija muļķe, viņi taču nebija gaidījuši, ka lidmašīna nokritīs šajā pludmalē, un droši vien vēl nebija attapušies. Piepeši viņa attapās, ka nav cepurītes. Nopētījusi tuvāko apkārtni, Veronika savieba seju. Dieniņās, vai tiešām būs jātērē laiks, meklējot to. Labi tāpat nebija ko darīt. Līganā gaitā, kurā jautās iedzimta grācija, viņa sāka iet uz to vietu, kur bija atmodusies, pat neuzmezdama skatienu cilvēkiem, kuriem nācās pasoļot garām...

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 14.11.2005 09:43

Tikko Veronika bija pagājusi garām pagaidām vēl kopā esošajam bariņam, jo meitenes vēl nebija paspējušas aiziet malkas meklējumos, viņi visi, noskatoties pakaļ dziedātājai, reizē ieraudzīja, ka tas, ko pirmīt bija uzskatījuši par palmas stumbru, pavisam noteikti sakustas un pagriež galvu.

Veronika neskatoties zem kājām brien tieši uz to!

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 14.11.2005 10:06

Veronika, tik turpināja iet, neskatoties zem kājām, jo viņai likās, ka tur tālāk vīd kaut kas, kas izskatījās pēc cepures. Sejā atplauka apmierināts smaids. Vienā brīdī tik viņa sajuta, ka no visa spēka uzmin kam pamīkstam. Tam, ko viņa bija piefiksējusi vienā brīdī, kā gulošu stumbru un tāpēc nelikusies par to ne zinis. Taču stumbrs piepeši sakustējās. Mirkli bija klusums, kamēr tas aizgāja līdz meitenes apziņai, tad...
ĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĪĪĪĪĪĪĪ!!!! pāri pludmalei aizšalca griezīgs, skaļš spiedziens, it kā kādu mušītu nost. Veronika atsprāga no "palmas stumbra" un aizlēca vairāks soļus atpakaļ. tad apcirtās un skatiens pielipa tam, kam bija uzkāpusi.
Meitene smagi elpoja, iekšā viss trīcēja un drebēja un sejā vīdēja bālums. Vārdu sakot viņa izskātījās kā cilvēks, kurš tikko pārcietis pamatīgu izbīli.
Viņs spēja vien nesakarīgi atkārtot: Ak man dieniņās, briesmonis, ak man dieniņās, ak man dieniņās...
Likās viņa tūlīt kritīs ģībonī...

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 14.11.2005 10:11

Jūras krokodils, kas nepavisam nebija apmierināts ar to, ka viņam uzkāpa, plati apleta rīkli ar šausminoši daudz asiem zobiem un ātri, izlocīdamies, kā jau to dara šie dzīvnieki, metās Veronikai virsū. Viņam nelaimējās - pirmais laupījums bija dziedātājas labās kājas sandale.
Krokodils apstājās, lai apdomātos, kas tāds interesants nokļuvis viņa žokļos...

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 14.11.2005 10:28

Spiedziens, kas pāršķēla pludmales balsu murdoņu, lika Pīteram pielekt kājās kā lingas sviestam. Ašs skatiens pār pludmali atklāja vainīgo - tur jau atkal lēkāja tā fifīgā dāmīte, kas uzskatīja ka visiem nav nekā labāka ko darīt kā rūpēties par viņu un viņas bagāžu.

Kas tad nu lēcies, uzkāpusi ar kāju gliemežvākam, krabis iekniebis mazajā pirkstiņā, vai vienkārši atlauzusi nagu? Pīters padomāja, atlaižoties atpakaļ smiltīs. Paspioegs un pāries. Pārējie vei arī tikai noskatījās notiekošajā.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 14.11.2005 10:29

Veronika pēdīgi piefiksēja, ko krokodils dara un impulsīvi spēra pretim ar kāju, līdz ar to viena zandale nonāca krokodila zobos. Tad pludmali pāršalca vēl viens tikpat skaļš un izmisīgi griezīgs spiedziens un Veronika palēkdamās lēkšoja prom no krokodīla, neskatoties ne pa labi ne pa kreisi un neko nedomājot. Viņai viss bija vienalga, galvenais tālāk no tā nezvēra.
Palīgā, tas ir traks! ÄĀĀĀĀ!!! Rokassoma vicinājās pa gaisu, pie katra soļa, mati pajuka, brilles nošļuka no acīm un aizvēlās smiltīs un pa gaisu aizlidoja otra sandale...

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 14.11.2005 11:23

Pīters paslējās sēdus īstajā mirklī lai pamanītu histērisko dāmīti lidojam atpakaļ pie pārējiem tā ka mati vien plīvoja. Kad viņa pazaudēja arī saulesbrilles, viņš noprata, ka lieta laikam būs nopietnāka par atlūzušiem nagiem, un skriešus devās viņai pretī.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 14.11.2005 11:37

Krokodils, nolēmis, ka sandale ir gauži negaršīga un ka te ir tā kā par daudz trokšņa un kņadas, steigšus aizlocījās uz jūras pusi.

Pīters paspēj pamanīt krokodila asti, pirms tas pazūd mazajos vilnīšos jau rietošās saules staros. Toties saules atblāzmā kaut kur patālu krastā var pamanīt, tā kā dažas uzmirguļojošas uguntiņas. Bet tas ir tālu.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 14.11.2005 11:42

Veronika uztriecās virsū pretī skrienošajam Pīteram, un izbaiļu asarām vīdot acīs, sāka nesakarīgi ar histērijas pieskaņn stāstīt, rokas mētājot pa gaisu un satraukti mīņājoties.
Ak, Dievs, tur... Ak man dieniņās, tas zvērs ir traks! Tur... tāds, nu rāpulis!!! Pretīgs rāpulis... uzklupa man... dieniņās...

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 14.11.2005 11:47

"Nekas, nekas," Pīters turēja Veroniku ciet, skatoties kur rāpulis palicis, bet tas laikam patiesi negrasījās noskaidrot, vai te ir pietiekami izbadējušies cilvēki lai riskētu ēst viņu.

"Ir jau labi, tas zvērs jau nobijās no tevis un aizmuka," viņš atkārtoja klusā balsī. "Ir jau labi. Nomierinies. Nomierinies. Viss ir kārtībā."

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 14.11.2005 11:50

Annija salēcās pie spalgā spiedziena. Tā kā izskatījās, ka iepriekš uzrunātā sieviete vai nu nav viņu dzirdējusi vai nevēlas atbildēt, meitene sāka vērot, kas notiek. Izskatījās nelāgi.

"Mums vajag uzmanīties, jo te var būt vēl viens otrs šāds nezvērs," viņa teica un piegāja pie Veronikas. "Vai viņš tevi ievainoja?" Annija vaicāja, kaut arī izskatījās, ka vienīgais ievainojums ir psiholoģisks.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 14.11.2005 12:11

Veronika sāka pamazām nomierināties, viņa pamāja ar galvu uz Pītera teikto un ar rokām viegli aiztrauca prom asaras, kas tomēr bija pasprukušas. Uz Annijas jautājumu viņa noliedzoši papurināja galvu un pāris reižu dziļi ievilka elpu.
Ko viņi domā, laizdama pludmalē tādus trakus zvērus, kas klūp virsū! Veronika nīgri nomurmināja, palūkodamās uz to pusi, kur bija atradies krokodils. Pirmītējās bailes nomainīja dusmas uz sevi, ka viņa bija šitā izblamējusies pārējo priekšā, uzvezdamās kā kaut kāda skolas skuķe. Tāču tas tūlīt tika vērsts uz šīs pludmales saimniekiem, jo galu galā viņi bija pie tā vainīgi.
Turklāt beidzot viņai pielēca, pret ko viņa balstās - pret to uzpūtīgo vīrišķi, kurš bija atļāvies viņu nosaukt par dārgumiņu.
Jūs varbūt varētu atlaist mani. Kājās jau spēšu nostāvēt pati, viņa paziņoja ar saltu smaidiņu uz lūpām.
Un vēl pievilcīgs, *****! viņa nodomāja, nicīgu skatu nomērodama Pīteru.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 14.11.2005 12:16

"Laizdami zvērus?" Annija pārjautāja un tikai pēc tam saprata, ka tie laikam bija domāti kaut kādi vietējie, kas tepat dzīvo.

"Nākamreiz varbūt pasauc kādu līdzi, lai neiziet slikti," viņa deva padomu, kaut arī izskatījās, ka šī sieviete tādos neklausās. "Starp citu, vai jūs nepateiktu savu vārdu, lai varu jūs pierakstīt?" Annija atcerējās savu pienākumu.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 14.11.2005 12:26

Veronika nomēroja Anniju ar tādu skatienu, it kā nezināt viņas vārdu būtu grēks. Visbeidzot, ja vēl varēja nodomāt, ka tas ir izlicies, tad balss nu neradīja nekādas šaubas.
Veronika van Vinterfālena! viņa uzsvēra katru vārdu, ar tādu intonāciju, it kā Annija tikko būtu pārkāpusi vienpadsmito bausli, jo neatpazina attiecīgo personu.
Nākamreiz es pasaukšu līdzi savu advokātu un tad viņi redzēs, kā laist pludmalē plēsoņas! tā bija Veronikas atbilde uz meitenes sniegto padomu.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 14.11.2005 12:30

"Pateicos," tēloti laipni atbildēja Annija un pierakstīja viņas vārdu. "Es vēlos pierakstīt visus, kas esam izglābušies," viņa paskaidroja ar cerību, ka tas Veronikas attieksmi varētu mainīt.

"Pīters, pareizi?" Annija drošības pēc vēlreiz pārjautāja Pīteram, jo nebija vēl viņu pierakstījusi.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 14.11.2005 12:36

Jauki, tad tā tik vien turpini, aši uzsmaidījusi izsmējīgu smaidiņu, kas norādīja uz to, ka viņas attieksmi nav izdevies mainīt, Veronika pievērsās Pīteram.
Atvainojiet! viņa izrāvās no viņa tvēriena, Aiziešu uzvilkt citas kurpes, jo acīmredzot, tas trakais rāpulis vienu saplosīja! Uzslējusi degunu viņa līganā gaitā, kas ikvienam pretējā dzimuma pārstāvim liktu paraudzīties atpakaļ, soļoja pie saviem koferiem...

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 14.11.2005 13:04

"Pīters Farels," Pīters atbildēja Annijai, noskatoties kā Veronika aiziet. Sasodīts, un kāpēc gan pamatā pamanījās apvienoties vienā personā superīgas formas un supercūcisks raksturs?

Pīters sapurināja galvu.

"Njā, izskatās ka te nav tūristu iecienīta apmešanās vieta, ja jau reiz te dzīvo krokodili. Vismaz man likās ka tas bija krokodils... Nāksies aiznest līķus tālāk no ūdens un apglabāt jau šovakar."

To pateicis, Pīters apdomājās, un noprata, ka laikam jau pašam vien nāksies to darīt...

Iesūtīja: rossy ; laiks: 14.11.2005 13:35

Neida īpaši nebija pieversusi verību Veronikai. Tacu tad padzirdēja, ka ta runājot par briesmoni. Interesanti, ko tad viņa ir redzējusi?
Tas virietis, kurš sevi nodēvēja par Pīteru ierunājās par līķiem.
Es šaubos, ka mēs to paspēsim, ja vien nerīkosimies tūlīt. Tuvojas nakts un šādās vietās viss satumst milzu ātruma! sieviete sacīja. Viņa uzlūkoja debešu tāles.

Iesūtīja: DFX ; laiks: 14.11.2005 13:42

Piekrītu Artruss sacīja Neidai. Jarikojas aši. Un vel kas- ir jāuzceļ kāda apmetne. Pagaidām tālāk nekur netiksim, bet pret dzivnieku uzbrukumiem gan jānodrošinās! kā jau žurnālists, Artruss domāja loģiski un centas visu jau iepriekš izplānot...

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 14.11.2005 13:52

"Man kaut kā neliekas, ka mēs paspēsim šovakar kaut ko uzcelt, vēl jo vairāk ja vienīgais darbarīks mums ir pašu rokas un labākajā gadījumā kabatas naži. Bet sakurt uguni un pēc kārtas kādam palikt nomodā gan nenāks par ļaunu." Pīters atzina. "Starp citu, neesam vēl iepazinušies. Pīters Farels."

Pīters tikmēr apsvēra iespējas, kādas viņiem bija atlikušas.

"Ja visi piedalītos žagaru lasīšanā, kaut ko mēs noteikti savāktu," viņš sacīja. "Un pa četriem mēs varētu atvilkt vienuviet arī to nolūzušo palmas stumbru, un vēl to jūras izskaloto koku arī. Tikai jāsameklē labāka vieta par liedagu, lai naktī mūs nesamērcē paisums."

Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 14.11.2005 14:25

Vienu īsu mirkli vel pakavējusies pie debesīm, saule noripoja aiz horizonta un pēkšņi iestājās pilnīgi atumsa. Ceļinieki bija pārsteigti pilnigā tumsas apņemtībā. Redzēt neko nevarēja. Bija labak jāsavācas vienkopus un jāturās kopā.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 14.11.2005 14:36

Līdz ar tumsas iestāšanos pludmalē kļuva pamazām dzirdama sākumā klusa, vēlāk skaļa čaboņa, klaudzoņa, tādi kā švīksti un būkšķi.
Nevērojot ceļu, nākdami tieši no savām alām tūkstošiem tūkstošiem krabju-palmu zagļu devās savā ikvakara ceļojumā uz palmām. Ēst gribas!
Viņi rāpoja pāri ceļiniekiem, kāpa pa drēbēm uz augšu, līda koferos un pinās apģērbos. Rāpoja un kņudēja. Un klakšķināja spīles. Pagaidām pašam nevienam nebija ievainojumu, bet kas varēja zināt, kas notiek ar mantām?
Viņi gāja un gāja, un gāja, nerimtīgi, nemitīgi. Un tā turpinājās, līdz uzleca mēness.

Lona ievainojums, kas pēc mazgāšanas ar degvīnu, bija tā kā norimis, atkal sāka sāpēt. Šoreiz sāpe nebija asa, bet tāda kā velkoša, tāda kā niezoša...

Nedaudz žagaru un citas malkas viņi tomēr bija paguvuši savākt augstākā vietā pirms krabju ierašanās. (OOC - paisums te nav liels - pēc bildes spriežot. Nav augstu jākāpj)

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 14.11.2005 14:36

Pīters jau sagatavojās sulīgi nolamāt likteni, bet tad apvaldījās.

"Iesaku visiem doties atpakaļ uz to vietu, kur mētājas vairums mantu," viņš sacīja. "Man koferī ir samests šis tas ēdams, ko izdevās paglābt no lidmašīnas bufetes, bet pa ceļam vajadzēs paņemt līdzi arī mirušos. Man negribētos atstāt tos par barību krabjiem un krokšiem. Un kāds sameklējiet šķiltavas, jāiekur uguns."

OOC. Kā ar mēnesi un zvaigzēm pie debesīm?

OOC2. Izdevās tos līķus aiznest augstāk, prom no jūras? Pēc kārtas arī Pīters viens to var izdarīt. Ja tā, tad droši vien Pīters ar kādu zaru ņemas spārdīt prom uzbāzīgākos no krabjiem no mirušajiem un no pārtikas kofera (vispār jau nu tur palikās desa un siers vakuumiepakojumā, tā ka krabjiem uz to nevajadzētui krist...)

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 14.11.2005 14:37

OOC - mēness būs pēc stundas; krabji tikai lien, viņi nevēlas ēst neko citu kā kokosriekstus; bet daži var apmaldīties mantās; jā, izdevās visu nogādāt, bet knapi, knapi paspējāt

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 14.11.2005 15:12

Veronika bija tikusi līdz savam koferim, sameklējusi kurpju pāri, šoreiz glītas siksniņkurpes un knapi tās apāva, kad iestājās tumsa. Neomulīga tumsa, kurā kļuva dzirdami trokšņi. Sākumā viņa tiem nepievērsa uzmanību, līdz sajuta kaut ko kūņojamies apkārt, rāpjamies uz kājām. Iekliegusies Veronika uzlēca stāvus. Spiedziens neatskanēja, jo tumsa visapkārt kaut kā aizžņaudza spiedzamo. Taču katrs solis, ko viņa spēra atsitās pret ko dzīvu. Iekliegdamās ik pa brīdim, kad vien kāds krabis uzlīda uz kājas, viņa ņēmās spārdīties uz visām pusēm.
Tad viņa iekliedzās no sāpēm, un sulīgi nolamājās, jo bija iespērusi no visa spēka pa savu lielo koferi. Taustīdamās viņa aizcirta tā vāku un uzkāpa virsū. Nu jau saraustītām kustībām vēcinādamās ar rokām un somu.
Tas bija murgs, viņai likās, ka nonākusi kaut kādā šausmu filmā.

Iesūtīja: *Lidium Karry... ; laiks: 14.11.2005 15:26

Lons skatījās uz visām pusēm. Viņš bija pazaudējis savu universēlo nazīti, bez kura nevarēja izdzīvot. Nolāpīts... Kur tas ir?
Lons piegāja pie jūras un plaukstās pasmēla ūdeni. Viņš ar to namazgāja seju.
Puisis atcerējās sarunu ar Veroniku un piegāja vēlreiz tai klāt. Labdien vēlreiz... Es ļoti vēlētos zināt, kas jūs esat... Lons smaidīja.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 14.11.2005 15:33

Pilnīgā melnā tumsā Lons taustījās pa dzīvo krabju paklāju vispirms uz jūru, tad atpakaļ, kur pēc viņa domām vajadzēja būt Veronikai, kā varēja noprast pēc nerimtīgā cīņas trokšņa. Brūce pierē nerimās. Tagad, pēc apliešanas ar sāļo jūras ūdeni, tā piedevām visam neganti sūrstēja. Krabji līda pa kājām, pa drēbēm, traucēja kā mācēdami... un vēl elles tumsa!

Piegājis Veronikai par tuvu, viņš saņēma belzienu ar koferīti, ar kuru dziedātāja izmisīgi centās aiztrenkāt krabjus.

(OOC - neņem ļaunā - tas ir secinājums no tā, ko uzrakstīji!)

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 14.11.2005 16:05

Redzēdama, ka saule teju teju norietēs, Annija salocīja sarakstu un iebāza kabatā. Turpinās pie jaunas rīta gaismas. Viņa devās pie savas somas. Drēbes vēl nebija pilnīgi sausas, tāpēc tās meitene atstāja uz akmeņiem vēl nedaudz, jo tie pa dienu bija sasiluši gluži silti.

Iestājoties tumsai, Annija juta, ka ik pa laikam viņai pa kājām kāds mēģina rāpties, tad nokrīt atpakaļ. Bija visai nepatīkami, tāpēc uz vietas labāk nestāvēt. Uzlikusi somu plecos, viņa pagāja uz ūdens pusi, tad atpakaļ, bet šķita, ka rāpo visur. Kas nu par gulēšanu!

Ik pa laikam mīdoties uz vietas un staigājot, Annija kaut kam iespēra. Viņa prātīgi pārbaudīja, vai tas nevarētu būt kāds koka gabals. Dažus atradusi, viņa tos aiznesa pie koferiem.

"Vai uguns neatbaidītu visādus šitādus rāpojošos?" Annija ieminējās. "Vismaz kādu nelielu uguntiņu mēs varētu iekurt. Gan paši kaut ko redzētu, gan atbaidītu nelūgtus viesus. Kuram te bija šķiltavas?" meitene skaļākā balsī vaicāja.

Cenzdamās ar kāju attīrīt kādu laukumiņu, meitene salika savus atrastos koka gabalus un dažus zariņus tā, lai apakšā varētu iekurt nelieku uguntiņu. Ar tausti atrastie daži sausie zāles kumšķi noderēs iekusam. Sasodīts, ko var līst, pie sevis šķendējoties, Annija gaidīja uguni.

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 14.11.2005 16:40

Te būs šķiltavas Vilijams izvilka no kabatas spoži melnas,lielas šķiltavas. Vispār kabatā bija jābūt vēlvienām, bet gan jau nāxies izmantot arī tās, kaut arī tās vairāk bija mīļa un dārga piemiņa. Pretīgie...ej nu sazin kas, kaut kādi lieli kukaiņi vai arī sīki dzīvnieki, neko jau redzērt nevarēja, just gan.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 14.11.2005 17:04

Annija dzirdēja tumsā atsaucamies kādu vīrieša balsi.

"Nāc, lūdzu, te, uz šito pusi! Es atradu kaut kādu zāli, tai vajadzētu ātri aizdegties... sasodīts, nu, ko var līst!" knapi abeigusi iepriekš teikto, viņa nu jau skaļāk nošķendējās, pieleca kājās un nopurinājās, kas izsauca nejauku, dziļu klepu.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 14.11.2005 17:10

Starp daudzo krabju radītajiem trokšņiem, Veronika izdzirda uz viāns pusi lienam kaut ko smagāku, izdzirdusi kādu ierunājamies, viņa daudz negudrojot belza ar savu somu, no visa spēka un atkal kārtējo reizi iebrēkdamās.
Tikai tad beidzot līdz viņas apziņai aizgāja tas, ko bija teicis tas, kurš bija kūņojies tumsā. Taču tas, ka viņa iebelzusi cilvēkam ar somu no visa spēka, nebija pietiekams iemesls, lai viņa rāptos nost no lielā kofera, krabju jūrā.
Atvainojiet! viņa vien noteica un turpināja gaiņāt prom viņasprāt pretīgos radījumus.

Iesūtīja: Lauwinja ; laiks: 14.11.2005 17:16

Keilīna bailīgi lūkojās apkārt. Tumsa bija iestājusies. Vēlpietam ļoti ātri. No tumsas Keilīnai uzmetās bailes un auktas skudriņas itkā skrēja pār muguru. Keilīna pagājusi kādus solīšus uz priekšu paķēra savu somu un piegāja klāt Artrusam, Neidai un Pīteram. Viņa bija gatava palīdzēt.
Varu palīdzēt. Keilīna skumji pasmaidīja un noņēma no rokas matu gumiju un ar to savāca savus matus. Izņēmusi no somas mazliet bojāto telefona aparātu, kuram nebija zona, meitene ieslēdza gaismiņu, kas atradās telefona apakšējajā daļā. Gaisma nebija īpaši liela, bet viņai pagaidām pietika. Keilīna bija gatava darīt visu, tikai lai varētu droši pavadīt šo nakti. Spēks arī bija viņai un viņa varēja palīdzēt kādu lielāku koka gabalu paņemt.

Iesūtīja: DFX ; laiks: 14.11.2005 17:18

Tumsa Artrusu bija pārsteigusi nesagatavotu. Uz mirkli viņs apstulba. Bet tad sadzirdēja rosīšanos un cilvēku balsis.
Ku ir tie sausie zari vai zāle, kas nu tur...? viņš jautāja nenoteiktā virziena tēmēdams savu balsi un jau laicīgi izvilkdams no kabatas šķiltavas, lai palīdzetu.

Iesūtīja: Nero ; laiks: 14.11.2005 21:03

Nereons bija atradis visai ērtu "ieplaku", kuru aizsedza koki, kurā viņš novietoja savas mantas, jo tur viņš bija nolēmis iekārtoties uz nakti. Pa to laiku sāka uzdarboties māte daba un pludmalē bija izcēlies tracis, bet Nereons nelikās ne zinis, jo viņš bija nejēgā noguris, viņš apsēdās savā ieplakā un atspiedis muguru pret koku aizvēra acis.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 15.11.2005 11:34

Bija pagājusi kāda pusstunda kopš krabji sāka savu gājienu uz palmām tieši pāri pludmalē esošajiem. Nu jau krabju palika tā kā mazāk, bet tagad skanēja dobji būkšķi - tur zemē krita kokosrieksti.
Pāris nobira pavisam netālu no Nereona, kurš snauda ieplaciņā, aizvējā.

Veronika joprojām aktīvi karoja, stāvēdama uz sava lielā kofera. Turpat netālu, atteicies no nevienlīdzīgās cīņas ar desmitkājainajiem rāpojošajiem, sēdēja Lons. Viņa nelaimīgi savainotā uzacs sāpēja, no dziedātājas saņemtais belziens arī būs atstājis pamatīgu zilumu.

Marta, kā aizgāja uz lidmašīnas vraku, tā nav nākusi atpakaļ. Tumsa viņu pārsteidza nesagatavotu, atpakaļ brist negribējās, un tagad viņa, ērti saritinājusies uz lidmašīnas sēdekļiem, bija aizmigusi.

Pārējie bija sapulcējušies nedaudz augstāk krastā ap ugunskuriņu. Gaisma bija patīkama. Lielākā daļa krabju rāpoja zemāk liedagā, kur bija Veronika un Lons, tāpēc nekādas lielas neērtības vairs nedarīja.

Laura taustīja savu sadauzīto galvu, kur bija sataustāms pamatīgs puns. Nez kas tur varēja tā uzkrist virsū? Bet pušu nav, gan pāries!

Visa sala zumēja no cikāžu nerimtīgās melodiskās čirkstoņas. Skaļi! Vismaz pāris dienas nepieradušiem taisni vai gribējās aizbāzt ausis. Kaut kur kalnos, dziļāk salā, skanēja citi nakts trokšņi - kāds ķērciens, kāds brēciens. Varēja just, ka sala ir dzīvības pilna.
Pār salu vīdēja spožas zvaigznes, drīz vajadzētu uzlēkt mēnesim.

(OOC - ir ap 19.00 vakarā. Tumšs, bet silts. Ar ko nodarbosieties? Ēst negribas?)

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 15.11.2005 12:38

Pīters pievilka pie ugunskura klāt savu koferi. Viņš cerēja, ka pa nakti neviens krabis nebūs pārāk iekārojis aplaupīt viņa mantas, kad bija noliktas blakus krūmājam.

"Tā, sanākam ka ciešāk," viņš paziņoja. "Te ir tas, ko man izdevās izglābt no lidmašīnas bufetes. Ja kādam ir kas ēdams pašiem, dalīšānās būtu apsveicama."

Koferī atradās kādi divi duči vakuumā iepakotu siera šķēlīšu un tikpat daudz tāpat iepakotu sagrieztas desas ripiņu, kā arī pāris saujas ar aprikožu džema 10gramīgajām kārbiņām.

(OOG - es tā īsti nesapratu cik ļoti tā lidmašīna sēž ūdenī, ja tur tiešām ir sauss, nu tad ir arī maize un cukurs. un kaudzes ar tējas un kafijas paciņām, nav tikai ūdens un katliņa kur vārīt)

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 15.11.2005 12:46

(OOC - nezinu, ko teiks Rowenny, bet pēc manām domām sanāk tā - lidmašīna ir sēklī, salonā ūdens nav, bet lielāko daļu ēdamā jūs jau esat apēduši reisa laikā. Un nekā daudz lieka nav, jo lidmašīniņa bija pilna ar pasažieriem. Un vairāk ēsanas jums nebija paredzētas. Drusku tēja un kafija paciņās varētu būt. Bet ne daudz! Reisos neko īpaši lieku līdzi neņem. Laivas komplektā vajadzētu būt kaut kādiem graužamiem koncentrātiem nedaudz, raķešpistolei nu, un kas tur vēl piederas - kaut kāda radiobāka un uguntiņas - vai tas viss strādā un ir lietojams, to noteiks Rowenny)

Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 15.11.2005 15:46

sorry par ooc, pāris signā;lraķetes vēl varbūt strāda. Viss pārējais- diemžēl sabojāts...

Iesūtīja: Nero ; laiks: 15.11.2005 18:16

Nereons piegāja pie Pītera un teica - Kopējam vakariņu galdam varu piemest nedaudz mitrus krekerus, bet tas jau nekas, tagad jau būs labs viss. - Viņš nolika blakus siera un desas šķēlītēm maisiņu ar sāļajiem cepumiem.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 15.11.2005 18:27

Annija tumsā bija sarāvusies pavisam maziņa. Ik pa brīdim uznāca klepus, kas atkārtojās arvien biežāk un bija arvien nepatīkamāks. Šķita, ka kļūst nedaudz vēsāks. Varbūt tikai tāpēc, ka tumšs, varbūt tāpēc, ka neomulīgi, vai varbūt klepus dēļ. Gribējās uzvilkt kaut ko garāku, tāpēc viņa piecēlās un devās apmēram uz to pusi, kur bija uz akmeņiem izklājusi drēbes žāvēties. Pēc nelielas meklēšanas, viņa akmeņus atrada, bet drēbes bija krabji nostaigājuši tā, ka tās tagad bija pilnas smilšu. Nāksies izpurināt. Ejot atpakaļ pie ugunskura, Annija centās smiltis no džempera un biksēm izkratīt.

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 15.11.2005 18:31

"Njā, nekā diža, bet tomēr nebūs galīgi nekā. Annij, vai tev izdevās sastādīt izdzīvojušo sarakstu?" Pīters pajautāja. Krēslā saskaitīt, cik viņu īsti bija pie uguns, un vai kāds nebija palicis ārpus gaismas loka, bija pagrūti.

"Cik mūsu īstenībā bija lidmašīnā..." viņš pūlējās atcerēties, bet kau kā tas nebija šķitis svarīgs fakts tobrīd.

Nācās paļauties uz intuīciju, kas teica, ka te viņu vajadzētu būt desmit. Tik daļās Pīters arī ņēmās sadalīt sieru un desas, pievienojot tām krekerus.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 15.11.2005 18:34

Krabju bija mazāk, tomēr Veronika nekāpa nost no kofera. Viņa uz tā tupēja un izmisīgi grūda nost, vēl kādus pāris riebekļus. Tad viņa pamanīja uguni.
Hei! viņa iekliedzās uz ugunskura pusi, Kāds var palīdzēt? Es nekur netieku, te apkārt mudž kaut kādi radījumi! Ak, jā un te laikam ir arī kāds savainots! Tie pretekļi mūs sagrauzīs!
Viņas runas nobeidzās ar spalgu noti, jo kāds krabis uzrāpās uz kājām.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 15.11.2005 18:58

"Visus gan es vēl pie dienas gaismas nesaskaitīju," Annija atbildēja Pīteram aiz muguras.

Aizgājusi uz savu vietu, Annija aspēdās, izvilka sarakstu un ugunskura gaismā nosauca pierakstītos: "Vilijams, Artruss, Keilīna, Neida, Laura, Nereons, Pīters, Veronika! Ja kādu nosaucu nepareizi, ļoti atvainojos. Tie, kas vēl nav sarakstā, varētu būt tik laipni un pateikt man savus vārdus. Ā, un es, jā, Annija," viņa pēkšņi atcerējās un ierakstīja arī sevi. "Pagaidām deviņi."

Iesūtīja: Nero ; laiks: 15.11.2005 20:16

Nereons arī piesēdās pie ugunskura - Nez cik cilvēku kopā bija lidmašīnā?- viņš it kā pie sevis noteica .

Iesūtīja: Lauwinja ; laiks: 15.11.2005 20:22

Deviņi. Neizklausās daudz. Mēs noteikti bijām vairāk lidmašīnā. Noteica Keilīna un atvēra savu somu. Tajā ar viņasprāt vajadzēja atrasties maizītēm un dzeramajam. Maizītes viņa atrada, bet tās bija saspiestas. Un mazliet piesūkušās ar jūras ūdeni un smaržu. Dziļāk bija 2 minerālūdens pudeles un diētiskās kolas bundžiņa.
Kāds vēlas padzerties? Man gan nekā īpaši ēdama nav. Tikai šīs 2 saspiestās gaļmaizītes, kas piesūkušās ar jūras ūdeni. viņa noteica un norādīja uz maizītēm un dzeramajām pudelēm un pati paņēma vienu no minerālūdens pudelēm un padzērās.

Iesūtīja: Nero ; laiks: 15.11.2005 20:32

Nekas, ka ar ūdeni piesūkušās, galvenais, ka ēdams-atteica Nereons.
Pīter, domāju, ka mēs tev varam uzticēt sadalīt ēdamo starp mums. Un vēl mums vajadzētu padomāt par to, ka tad, kad dosimies atpūtā vajadzētu atstāt sargus, kas novērotu apkārtni.

Iesūtīja: Lauwinja ; laiks: 15.11.2005 21:15

Kā varētu sargāt- pa vienam, pa diviem, vai pa trijiem? Keilīna iejautājās iedomādamies par krokodilu, kuru bija sastapusi Veronika. Tas lika viņai mazliet nodrebēt, bet Keilīna saglabāja ārēju mieru. salikusi krustiski kājas viņa iecēla klēpī somu un izņēma vēlvienu džemperi, kuru pārvilka pār jau esošo džemperi. Tagat Keilīnai palika siltāk.

Iesūtīja: Nero ; laiks: 15.11.2005 21:21

Nu nezinu varētu u maiņām, it kā jau var pa vienam, bet pa diviem būs drošāk, varēs vieglāk nokontrolēt vai neaizmieg. un varētu arī mēģināt uzturēt visu nakti ugunskuru, varbūt kāds glābējs ieraudzīs, un arī var atbaidīt kaut kādus zvērus. Ko saka pārējie? - to pateicis Nereons palūkojās visu pie ugunskura sēdošo sejās.

OOC: nenokarsīsim, uguskurs ir gaismai

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 15.11.2005 21:22

(OOC - nenokarstiet! Ir tā, ap 25 grādiem pēc Celsija! Tropi, mīļie, tie ir tropi! Un dienā ir ap 35 grādi ēnā. Saulē - virs 40)

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 15.11.2005 21:50

OOC: C'mon, ļaudis. Annijai ir vēsi, jo viņa ir slima!

"Nē, nē, deviņus es pierakstīju!" Annija iejaucās. "Kopā mēs bijām vairāk. Un arī te esam vairāk, es tikai visus vēl nepaspēju pierakstīt!"

To sakot Annijai tieši priekšā nokrita viens no kokosriesktiem, kas ik pa laikam būkšķinājās tuvāk un tālāk gar piekrasti. Paskatījusies uz augšu, meitene nelielā ugunskura gaismā knapi saskatīja plīvojam palmas lapas.

"Rau, kas no debesīm nokrita," viņa iesmējās un pacēla kokosriekstu. "Labs ēdamais un dzeramais arī!" viņa to pagrozīja rokās un vēlreiz paskatījās uz augšu. "Bet te varētu būt bīstami sēdēt, ja nu kāds uzkrīt uz galvas. Pavācamies mazlietiņ maliņā," Annija ierosināja un piecēlās, lai paietu nedaudz uz otru ugunskura pusi, kurai tieši virsū nebija palma.

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 15.11.2005 22:57

Vai ne, man jau laikam uzkrita, berzēdama sāpošo punu, nosūkstījās Laura. Ziniet, nedomāju vis, ka sardzē stāvēt var pa vienam. Labāk pa pāriem. Un nomainīsimies tad, kad acis vairs nevarēs noturēt vaļā.
Ā, un vēl kas: jūs jau laikam savā starpā esat sapazinušies, bet es uzrados vēlāk. Vai kāds nevarētu man pastāstīt, kuru te kā sauc? meitene jautāja, atkal saraudamies no neciešamās sāpes, kas izšāvās caur galvu.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 15.11.2005 23:02

"Tevi, šķiet, es jau pierakstīju sarkastā," Annija atbildēja Laurai un vēlreiz izvilka sarkastu. "Tu biji... paga... Laura, vai ne?" viņa pacēla skatienu, gaidot apstiprinājumu.

"Es esmu Annija, bet ar pārējiem labāk pie dienas gaismas iepazīties, tāpat tagad ne īsti saskatīsi, nekā. Kas tev ar pieri? Kokosrieksts uzkrita? Pieliec kaut vai slapju drāniņu, nesāpēs tik ļoti," Annija ieteica un apsēdās ugunskuram otrā pusē.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 16.11.2005 09:19

(OOC - pie ugunskura ir: Nereons, Atrurs(!!! - tā ir anketā), Keilīna, Pīters, Annija, Vilijams, Neida, Denīze, Laura, Sandra. Marta ir lidmašīnā, Veronika un Lons - tuvāk pie ūdens. Nupat saskaitīju! 13
Laura! Tev neuzkrita kokosrieksts (mjā... nez vai tad Tu negulētu bez samaņas!), bet ja vēlies divus punus, man nav žēl! Pati rakstīji, ka te avārijas laikā kaut kas uz galvas uzkrita.)

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 16.11.2005 09:26

-----Labi, kas tad pirmais sargaas naktii? Aaa..Sveika, Laura! Esmu Vilijams, priecaajos iepaziities, redzeet tevi gan nevaru, baigaakaa tumsa----
Vilijams noteica un iekaartojaas taa eertaak pie ugunskura, cik nu tas bija iespeejams

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 16.11.2005 09:41

"Vai tad visi jau pošas gulēt?" Annija, dzirdot runas par sargāšanu, apvaicājās. "Cik vispār ir pulkstenis, ja kādam ir? Man nešķiet, ka būtu jau tik vēls. Bet, ja visi jau ies gulēt, varu pasargāt, man vēl miegs nenāk."

"Klau, vai kāds māk attaisīt šitos?" Annija vaicāja, turot rokā kokosriekstu. "Tā, lai sula neiztek?"

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 16.11.2005 09:44

"Desmit te, plus Veronika ... kaut kur tur..." Pīters izlaboja kaudzītes, izveidojot arī vienpadsmito.

OOC Lonu neredz...

"Variet klupt tām virsū," viņš norādīja uz niecīgo pārtikas daudzumu, "tikai bez grūstīšanās. No riekstu piena es labāk atteiktos - ka nesagriežamies, pa tumsu viņu škēržot."

Brīdi Pīters apsvēra iespēju aiznest Veronikai viņas daļu un atstāt tur - tālāk no uguns viņas brēcieni bija labāk paciešami, bet beigās tomēr apžēlojās.

"Aiziešu pēc tās nelaimīgās," viņš paziņoja, pieceļoties kājās.

Iesūtīja: DFX ; laiks: 16.11.2005 17:10

Artruss sēdēla pie ugunskura un sildījās. Lai gan, silti jau bija arī tāpat. Tomēr viņš mēda salt visai dīvainos apstākļos. Lukodamies apkārt un prātodams par to, vai nepalikt pirmajam sardzē, jo miegs tik un tā nenāca, vīrietis prātoja, kad viņi varētu būt izglābrti un centās atcerēties, kas šī par salu. Vai tā vispār bija uz kādas kartes...? Likās ta dīvaini, jo, cik viņs atcerējās, nekādai salai te būt nevajdzēja...

Iesūtīja: rossy ; laiks: 16.11.2005 17:14

Arī Neida sēdēja pie ugunskura un lūkojās tālumā, uz tumšajām debesīm. Kas gan ar viņiem tagad notiks. Miegs nemaz nenāca, lai gan bija, šķiet, jau diezgan vēls. Neidai naktis patika. Īpaši tumšas bija viņas mīlākās!
Paldies, es laikam arī atteikšos! sacīja sieviete, kad Piter piedāvāja visiem paēst. Ēst galīgi nebija nekādas vēlēšanās.

Iesūtīja: Nero ; laiks: 16.11.2005 17:16

Padod šurp to riekstu, pamēģināšu ar nazīti izurbināt caurumus, kaut kad mēs tā ar kursa biedriem kopmītnēs darījām, pat mēģinājām ar āmuru un kaltu sadauzīt uz pusēm, bija grūti! - Nereons palūdz Annijai padot viņam riekstu un pie reizes izvilka no kabatas savu nazīti, ko viņam bija uzdāvinājuši tie paši kursabiedri novēlot - Tas tev, ja nokļūsi uz neapdzīvotas salas! - cik ironiski ne, tieši te viņš tagad atradās.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 16.11.2005 17:17

Annija pasniedza riekstu Nereonam.

Kamēr puisis cīnījās ar riekstu, Annija paņēma vienu no ēdamā kaudzītēm un nolika sev blakus. Ja izdosies dabūt kokosrieksta pienu, tad varēs ēst un reizē arī piedzert ko klāt.

Iesūtīja: Nero ; laiks: 16.11.2005 17:29

Nereons paņēma riekstu un sāka to centīgi urbināt, bet čaula bija pamatīgi cieta, tā kā viņš nopūlējās ne pa jokam - Velns par rāvis, kādēļ tā čaula ir tik bieza, kā es tagad gribētu kādu urbmašīnu- - Tomēr pēc apmēram desmit minūšu mocīšanās izdevās izveidot divus caurumiņus - Cerams, ka nebūs pa maziem! - viņš cerīgi noteica un padeva riekstu atpakaļ Annijai.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 16.11.2005 18:28

Annija prātīgi paņēma kokosriekstu no Nereona rokām. Viņu pirksti saskārās. Uzsmaidījusi puisim, meitene pielika riekstu pie lūpām un OOC: Ja vien Māte Daba nav nolēmusi izstrādāt nejauku joku un pateikt, ka tajā riekstā sulas nav, iedzēra pāris malkus.

"Mmm, garšīgs," Annija aplaizījās. "Negribi tu arī nedaudz?" viņa piedāvāja Nereonam.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 16.11.2005 20:39

(OOC - riekstā sula ir. Rieksti vēl nav pavisam gatavi, tāpēc tajos ir gan drusku rieksta, gan arī dzeramais)

Jūras pusē debesīs sāka celties mēness. Tas šķita milzonīgi liels un ļoti spožs. Melnās ēnas pamazām atkāpās, uguns gaismiņa palika tāda kā nespodrāka.
Cikādes nerimās piečirkstinādamas visu gaisu, šur un tur varēja manīt kādu sakustēšanos palmās, reizēm pavisam netālu pazibsnīja lielas un ziņkārīgas acis. Krokodili tie noteikti nebija - acis atradās pārāk augstu.
Krabji beidzot visi bija aiztikuši līdz savām ēdamvietām.
Ūdenī ik pa brīdim iezibsnīja fosforiscējošas svītras. Kas tās radīja, nebija ne jausmas.

Brīdī, kad mēness bija tik augstu, lai iespīdētu avarējušajiem pa vidu, mēness celiņā starp Neidu un Keilīnu kļuva redzams lēni un cienīgi čāpojošs milzīgs spalvains zirneklis, kurš tieši šodien bija nolēmis mainīt dzīvesvietu.

Iesūtīja: Nero ; laiks: 16.11.2005 21:20

Jā, paldies! - Nereons paņēma atpakaļ kokosriekstu no Annijas, padzērās un piedāvāja vēl citiem ap ugunskuru sēdošajiem - vai vēl kāds negrib ieraut šļuku kokosrieksta "dzīvības sulas"?
OOC: cerams, ka šīs acis pieder kādiem miermīlīgi noskaņotiem radījumiem - māte daba?

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 16.11.2005 21:27

Annija noskatījās, kā Nereons padzeras un piedāvā citiem. Uzmetot skatienu tumsai tur tālāk, kļuva nedaudz neomulīgi, jo šur tur kaut kas nočabēja vai iemirdzējās. Annijai, kas bija pilsētas meitene, tas nešķita gluži pieņemami.

"Izskatās, ka citiem ir interesanti," viņa ieminējās. "Visādi čabinātāji un lūrētāji saradušies. Droši vien katru dienu lidmašīnas te nekrīt," meitene centās jokot, lai arī jutās neomulīgi.

Iesūtīja: Lauwinja ; laiks: 16.11.2005 22:05

Keilīna juta, ka pie rokas kāds pieskaras. Zirneklis. Ak nē. No zirnekļiem Keilīnai bija ļoti bail. šis bija īpaši liels un spalvains. Viņa zināja, ka gadījumā, ja viņš ir indīgs nedrīkstēja viņu aizskart. Nekustinādama roku viņa pagrieza galvu pārējo virzienā un ierunājās. Sakodusi zobus no bailēm un izmisuma.
Zirneklis. Ko man darīt? Keilīna pa tiešām nezināja ko darīt šajā gadījumā.


OOC: Jūs patiešām esat mani uzķēruši. Pašas lielākās bailes man ir no zirnekļiem. Brrr... kāds palīdzēs manam tēlam?

Iesūtīja: Nero ; laiks: 16.11.2005 22:11

Tā nu droši vien ir, citādi mēs te redzētu ļoti daudz vraku. - Nereons it kā nopietni atbildēja. - Njā, Cik labi, ka esmu piedalījies daudzās nometnēs brīvā dabā, tagd vismaz varu justies drošāk, cik nu droši var justies nezināmā teritorijā. - neviļus viņš aizdomājās par to ka tas viss ir kaut cik līdzīgi nometnei brīvā dabā, mežā, apkārt ugunskuram, stāsti. Stāsti, tiešām laba doma - Varbūt lai nomierinātu prātu mēs varam stāstīt kaut kādus stāstus, kaut vai spoku stāstus.

tad pēkšņi Keilīna sastinga no bailēm, jo viņai bija pierāpojis klāt zirneklis - Tikai neko tagad strauju nedari - Nereons pateica viņai - neriskēsim, vai kāds nezina, ka tā par sugu?, varbūt nav indīgs?

Iesūtīja: Lauwinja ; laiks: 16.11.2005 22:24

Keilīna censdamās nekustēties palūkojās ar acīm uz NEreonu.
Vienīgais ko es par zirnekļiem zinu, ir tas, ka man no viņiem ir bailes. Tas viss. Vai viņš rāpos prom, ja es nekustēšos? Bailīgi viņa jautāja un palūkojās arī uz palielo zirnekli.

Iesūtīja: Nero ; laiks: 16.11.2005 22:31

Vienīgais ko zinu, viņš tev tad neuzbruks, - Nereons sasprindzināja atmiņu.... un tad izdomāja, nav ko lieki te gaidīt - Nu man radās viena ideja, cerams, ka viņš nepaspēs noreaģēt - to vēl nepateicis līdz galam viņš ātri pieleca kājās un pieleca klāt Keilōnai un ar plaukstu "aizmēza" viņu prom, zirneklis aizlidoja pa gaisu un nokrita kādus 5m attālumā un tad, kad attapās aizrāpoja prom.

Iesūtīja: Lauwinja ; laiks: 16.11.2005 22:34

No pārsteidzīgās kustības Keilīna sarāvās, bet tad atskārtusi, ka zirneklis atrodas prom viņa atviegloti nopūtās un pateicīgi pasmaidīja Nereonam.
Ah. Liels paldies. Viņa pateicīgi pasmaidīja glābējam.

Iesūtīja: Nero ; laiks: 16.11.2005 22:42

Lūdzu, piedod, ka nobiedēju, bet man tā likās pagaidām vienīgā doma, ko tagad varētu realizēt, un vēl paveicās, ka viņš nevis atgriezās, bet aizdevās prom. - Nereons noteica un apsēdās atkal pie uguskura blakus Annijai.

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 16.11.2005 22:56

Laura pamuka tālāk no spalvainā neradījuma. Jau no mazotnes viņa ne pārāk mīlēja zirnekļus, un šādus briesmīgus vēl jo mazāk. Apkārt spīdinājās savādas, spožas acis. Ik pa laikam uznāca drebuļi, tikai Laura nezināja, vai tie ir no bailēm vai kaut kā drudzim līdzīga. Meitene jutās nožēlojami. Nu jau viņa knapi turējās kājās, un pierē bija izauguši divi nelāgi puni.
Laura sarāvās maziņa. Viņa jutās pavisam nevarīga un sīka šajā nelaimē. Meitenei bija nepieciešams uzmundrinājums, lai gan viņa nebija no raudulīgajām, un viņai nepatika, ka viņu žēlo. Tik ļoti trūka drauga rokas uz pleca!
Viņai patika šie nepazīstamie cilvēki, bet tie vēl tomēr bija sveši. Tad Laura mēģināja sasparoties. Labi, mīļie cilvēki, kurš būs mans pārinieks? Esmu ar mieru stāvēt sardzē pirmajā maiņā, jo jūtu, ka, ja aizmigšu, naktī mani neviens un nekas nevarēs pamodināt. Bet mēs visi esam tik noguruši, ka cauru nakti kāds diez vai spēs palikt nomodā. Nu vēl jau var pagaidīt ar gulēt iešanu un sargāšanu, bet, manuprāt, mums vajadzētu sadalīties un norunāt sargāšanas kārtību.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 16.11.2005 23:44

"O, tas bija lieliski," Annija uzslavēja Nereonu, kad tas atgriezās savā vecajā vietā. Viņa nebija gaidījusi no puiša tik drosmīgu rīcību. "Izskatās, ka vismaz pagaidām mums nedraud lielo zirnekļu uzbrukums," viņa smaidīja.

Kad kokosrieksts bija izdzerts, Annija to paņēma atpakaļ. "Vai vari viņu attaisīt pavisam?" meitene vaicāja Nereonam. "Tur iekšā notiekti ir arī ēdamais!"

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 17.11.2005 07:43

Pīters devās uz to pusi, no kurienes skanēja Veronikas balss, gan visai aizsmakusi un žēlabaina šobrīd.

"Beiz spārdīt tos krabjus, nāc labāk pie ugunskura un uz vakariņām, kamēr vēl ir ko ēst," viņš sacīja, pietuvojies stāvam, kas joprojām vārgi gaiņājās ar somu.

"Uz tevi arī attiecas," viņš piebilda, pamanījis zemē gulošo Lonu. "Pie uguns būs drošāk."

Pīters atskatījās uz ugunskuru, ap kuru līkņāja stāvi, brīdi pagaidīja, vai Veronika pievienosies, tad paskatījās, kas ar Lonu.

OOG - Lons guļ? Vai izrubīts pēc tā Veronikas zvēliena?

Ja izrubīts, tad Pīters nes viņu pie pārējiem, un apprasās, vai nav kāds kas ko sajēdz no ārstēšanas.

Pēc atgriešanās Pīters norādīa uz diviem maisiem netālu no uguns. "Tur ir pāris segas un aizkars no lidmašīnas. Kas dodas gulēt, paņemiet apsegties. Ja paliek auksti, labāk pa vairākiem ar mugurām kopā, sildīsīet viens otru nevis gaisu"

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 17.11.2005 09:18

(OOC - Lons neguļ. Viņš vienkārši ir uz brīdi padevies apstākļiem. Tā kā krabju vairs nav, viņam vajadzētu attapties un iet pašam. Bet ārsts derētu. Lona uzacs izskatās nelāgi apsārtusi.)

Iesūtīja: Nero ; laiks: 17.11.2005 14:30

Nereons paņēma riekstu - Vai kādam nav gadījumā cirvis līdzi paņēmies? - viņš jautāja, jo tas viņam šajos apstākļos likās grūts uzdevums. Viņš pagāja nedaudz uz priekšu pa pludmali, jo tur dienas sākumā bija redzējis akmeņus. Nokļuvis līdz tiem viņš uzsāka mēģinājumu pāršķelt kokosriekstu uz pusēm.

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 17.11.2005 17:08

Zini es vienmeer celojot nemu liidzi paaris cirvju, nee man cirvju nav, bet, manupraat lidmashiinaa taa kaa vajadzeetu buut bijusham cirvim, tas jau piederas pie aarkaartas situaaciju apriikojuma noteica Vilijams. vakarinas nebija taadas, kaadas vins bija cereejis shodien nobaudiit, bet pavisam nedaudz izsalkumu remdeeja, pavisam nedaudz. Jaaliekas laikam aatraak guleet, lai nav jaadomaa par sho apsurdu

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 17.11.2005 22:10

Annija paskatījās uz Viljamu ar neizprotošu skatienu un savieba ģīmi, it kā mēdītos. Bet pavisam nedaudz. Atradis te īsto brīdi, lai ņirgātos. Pats aizej uz lidmašīnu, tikai uzmanies, ka haizivs kāju nenokož, Annija pie sevis nolamāja vīrieti un paskatījās uz to pusi, kur Nereons aizgāja. Viņš droši vien ir nedaudz par tālu, lai ugunskura gaisma apspīdētu.

Iesūtīja: Nero ; laiks: 17.11.2005 22:27

Nereons vairākas reizes no visa spēka "padauzīja" akmeni ar kokosriekstu, bet nekas nenotika, tas ir rieksts nesasķīda, bet mazliet ieplaisāja. Tad viņš samanīja tālāk akmeni, ko varētu paņemt rokās un sāka ar to "piekaut" nabaga kokosriekstu, pēc kāda ceturtā sitiena rieksts ieplīsa tā, ka to varēja sadalīt uz pusēm. Nereons priecīgs par to, ka izdevies sadalīt riekstu devās atpakaļ pie pārējiem .

Iesūtīja: DFX ; laiks: 17.11.2005 22:37

Artruss lūkojās uz cilvēku rosību un uz dabas krāšņumu visapkārt. Virietis bija pievērsis skatienu mēnesim. Tas Artrusu patiesi aizrāva. Viņš jau zināja, ka šonakt neaizmigs, tāpēc pievērsās pārējiem.
Klausieties, ir vēls. Jums ir jāizguļas, lai rītdien būtu daudz spēku. Īpaši tiem, kuri nepatīkami cieta katastrofā. Es neiešu gulēt. Sargāšu. Tāpat jau nevarēšu aizmigt.
Vīrietis nolaida skatienu un smagi nopūtās.

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 17.11.2005 22:40

Laura nosprauslojās. Tas Viljams gan bija dīvains! Laikam nebija pārāk labā garastāvoklī. Laura pieslējās kājās un noskurinājusies aizvilkās pie Annijas un puiša, ko laikam sauca Nereons. Nekādas intereses par kokosriekstu viņai šobrīd nebija, bet meitenei bija nepieciešama sabiedrība. Ko domājat darīt, kad tiksiet galā ar to riekstu? Laura painteresējās.
Tad meitenes uzmanību piesaistīja vīrietis, ar kuru viņa bija sarunājusies sākumā. Vispār es jau pieteicos sargāt pirmā, ja man uzrastos pārinieks. Sargāsim kopā? Cietusi es varbūt esmu pietiekami smagi, bet miega man nav nevienā acī.

Iesūtīja: Nero ; laiks: 17.11.2005 22:43

Nereons piegāja pie ugunskura apsēdās un vienu rieksta daļu iedeva Annijai un otru iedeva tobrīd blakuss sēdošjam Artusam - Kas grib, tas cienājas, pirmajiem sargiem priekšroka. viņš paskatījās uz visiem, tad uz Lauru - Ja jau kā pirmie sargātāji ir pieteikušies Artuss un Laura, tad piesakos uz otro kārtu, un iesaku maiņas mainīt ik pa divām stundām. Ko sakāt?

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 17.11.2005 22:46

Divas stundas ta' divas stundas, bet kuram te ir pulkstenis, kas darbojas? Laura greizi nosmīnēja.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 17.11.2005 22:47

OOC: Annija ir pie ugunskura un Nereons bija tālāk prom. Lūdzu, izlasiet, kur katrs ir.

"Es varētu pieteikties uz otru sardzi," Annija pieteicās un paskatījās uz Nereonu, ko viņš par to teiks. Lai neatklātu sārtumu vaigos, meitene sāka ķibināties ap attaisīto kokosriekstu, pa gabaliņam to notiesādama.

Iesūtīja: Nero ; laiks: 17.11.2005 22:48

Nu jā, tā ir problēma - domīgi novilka Nereons - būs jāskatās pēc izjūtas, vai arī jāorientējas pēc zvaigznēm, vai ir cerība, ka kādam tomēr ir bijis ūdensdrošs pulkstenis

OOC; Nereonam nav iebildumu

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 17.11.2005 23:00

Njā, man jau tāda noteikti nav. Laura novilka. Jūs pratīsiet orientēties pēc zvaigznēm? meitene jautāja Artrusam. Tā nav mana spēcīgākā puse. Vai varbūt jums ir pulkstenis?
Vīrietis laikam bija aizdomājies un neatbildēja. Laura nopūtās. Gan jau kaut kā tiksim galā.

Iesūtīja: DFX ; laiks: 18.11.2005 15:47

Artruss pagriezaas pret Lauru un palūkojās uz meiteni.
Gan jau kaut ka tiksim galā. Apmēram ko pratīšu. Droši ejiet visi gulēt. vīrietis sacīja un uzlūkoja pārējos, tad pievērsa skatienu mēnesim.

Iesūtīja: Lauwinja ; laiks: 18.11.2005 22:23

ok, ja jau piesakieties pirmie. Es sargāšu pēc Annijas un Nereona. Vienalga ar ko. Pamodiniet mani kad būs jāsargā, lūdzu. Keilīna samiegojusies noteica un nožāvājusies nogūlās ar glavu uz somas izgulēt minimālo gulēšanas devu. Kājas bija pret ugunskuru.

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 18.11.2005 22:46

Laura klusītēm pie sevis iesmējās. Artruss bija tik īpatnējs, noslēgts, un tomēr kaut kas pie viņa saistīja. Laura attapās, ka drusciņ tā kā priecājas, ka viņas biedrs būs tieši Artruss.
Pacentusies izdzīt dīvaino domu no galvas, meitene pievērsa skatienu zvaigznēm. Viņai vienmēr bija patikuši piedzīvojumi. Laurai ienāca prātā, ka viņa nebūtu nemaz daudz priecīgāka, ja būtu nonākusi tur, kur vajadzēja. Tas ir, ja vien viņiem šeit nebūs lemta bada nāve vai nelaimīgs gals kāda mošķa rīklē. Šī doma nebija nekāda iepriecinošā.
Meitene piecēlās un, pametusi skatienu uz biedriem, pagājās gabaliņu uz ūdens pusi.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 18.11.2005 22:48

Labi, ka bija gana tumšs, lai Pīters nepamanītu skatienu un sejas izteiksmi, kādu viņam veltīja Veronika. Viņa pat neizteica nevienu piezīmi, jo bija pagurusi no mahāšanās ar somu. Viņa piesardzīgi nokāpa no čemodāna un bailēs palēcās, kad sajuta uzkāpjam krabim. Piepeši ar spēju niknumu, viņa no visa spēka uzmina nevainīgajam dzīvniekam, kaut kas nokrakšķēja, taču Veronika to nedzirdēja, jo jau klusi lādēdama velna mošķus devās uz ugunskura pusi.
Ceļš līdz tam uz visai glaunajām kurpēm bija grūts un viņa vairākas reizes gandrīz paklupa. Katra tāda reize tika pavadīta ar klusu lāstu un tāpat viens otrs tika veltīts nešķīstajam nezvēram, kas sažļammāja viņas tik ērto sandali.
Nonākusi ugunskura gaismā Veronika klusējot nopētīja tur esošos un vēl kritiskāk piedāvāto pārtiku.
Jūs gribat teikt, ka šitais ir jāēd? Tas ir kāds joks? Viņi šitā izrīkodamies ar saviem viesiem, visus aizbaidīs prom! tika paziņots.
Veronika apsēdās mazliet nostāk, vispirms pārbaudījusi vai uz zemes nekas nekustās un tad izvilka no somas vienu apelsīnu un nomizoja. Par to viņa vismaz bija pārliecināta, ka tas ir higiēniski tīrs.

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 18.11.2005 23:16

Laura apstājās. Viņa jau bija nonākusi gandrīz līdz pašai ūdens malai. Kāds lielāks vilnis apšļāca kediņās ieautās kājas. Brīdi vilcinājusies, meitene kedas novilka un paņēma rokās. Pirksti iegrima mīkstajās smiltīs.
Tad viņas basajai kājai kaut kas pieskārās. Kaut kas pārrāpās tai pāri. Ieīdējusies Laura aizspēra prom nekaunīgu krabi.
Steigšus atgriezusies pie pārējiem, Laura aizsvieda slapjās kedas pa roku galam. Viena no tām mazliet aizķēra augstprātīga paskata būtni, kas tiesāja apelsīnu.

Iesūtīja: DFX ; laiks: 18.11.2005 23:17

Artruss lūkojās meitenei nopakaļ un prātoja. Ja nu mēs te paliksim ilgi? Kas notiks? Un kas būs ar viņu? Un, vai viņa vispār uztraucasd? Un, vai meklē mani? . Tad virietis pievērsās ūdenim un tajā atspīdošajām zvaigznēm. Nakts bija silta un miegs nenāca. Viņš juta, ka spēka vēl ir ļoti daudz. Šķiet, viņš pagulēt spēs tikai pāris stundas.
Jāpabradā apkārt, citādi kauli stīvi paliks no sēdēšanas viņšpats sev noteica un piecēlās.
Talu gan viņš neaizbrida. Tikai pāris desmit mazus soļus uz lietdaga vienu galu. Tur gan bija nedaudz tumšāks, jo ugunskura gaisma tik tālu nesniedzās. Artruss nosēdās smiltīs un prātoja par to, kas būtu noticis, jsa viņš būtu sasniedzis savu galamērķi.

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 18.11.2005 23:25

Laura ar vienu acs kaktiņu samanīja meitenes (Veronikas) dusmīgo skatienu, aši atvainojās. Taču viņas uzmanību piesaistīja Artruss, kas aizklīda tālāk. Meitene gan nebija pārliecināta, ka viņas klātbūtne vīrieti netraucēs, tomēr aizgāja līdz viņam un notupās līdzās. Ugunskurs šo vietu diez cik labi neapgaismoja. Mm... Vai netraucēšu jūs, ja piebiedrošos? Vai varbūt jūs labāk vēlaties, lai eju prom?

Iesūtīja: DFX ; laiks: 18.11.2005 23:45

Artruss palūkojās uz Lauru un nopētīja meiteni, kas gan tumsā bija pagrūti.
Sēdies, ja gribi. vīrietis noteica un norādīja meitenei ar roku uz smiltīm.
Kapēc tad tu neguli? Vari droši iet, es jau pasargāšu. Droši vien negulēšu visu nakti. Nenak miegs. Esmu pārak satraukts, lai gulētu. viņš atzina. Varbūt ta pat bija labāk, ka bija ar ko parunāt.

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 19.11.2005 00:48

Ja tā ņem, tad varbūt tas izsmiekls par cirvjiem nebija īpaši jauks, bet tiešām -kurš tad ņem līdzi cirvi...Izskatījās, ka arī bez cirvja tas puisis tika tīri labi galā, taa noteikti var labi izlādēt negatīvās emocijas. Vilijams nolēma neiedziļināties citu negatīvajās emocijās un likās gulēt. (cerams, ka tā izlepusī psihopāte beigs žēloties, šitā jau var mironi pat uzcelt no miega...)

Iesūtīja: Nero ; laiks: 19.11.2005 08:19

Nereons Artusam un Laurai pateica, lai vinu pamodina, kad buus pienaacis laiks sargaasanai. Vins aizcaapoja uz jau gaismaa izveeleeto gulvietu, apguulaas un kaadu laicinu peetiijis zvaigznes iemiga.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 19.11.2005 11:13

Annija noskatījās, kā daži aizie prom no ugunskura, citi pošas gulēt. Viņai miegs vēl īsti nenāca, jo pa dienu notikušais bija bijis gana satraucošs. No sākuma domas, kā būs, kad pēc ilgas neredzēšanās satiks tēvu, pēc tam šī avārija.

Annija bija apēdusi kokosrieksta pusīti, un viņas rokās bija palikusi tās čaula. Lielisks trauciņš, meitene nodomāja un noglabāja somā.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 19.11.2005 11:16

Veronika tur tā mierīgi sēdēja, kad pēkšņi viņai gar ģīmi aizlidoja kaut kas, kas izskatījās pēc slapjas kedas un pie tam trāpija viņai. veronika piktu skatu centās atrast vainīgo. Varbūt viņa to neatrastu, bet kāda meitene atvainojās. Tā kā dziedātāja bija draņķīgā garastāvoklī, tad tas izraisīja visai vētrainu viņas reakciju.
Veronika pielēca kājās: Ko tu vispār iedomājies, šitā savas stulbās kedas lidinādama apkārt! Tev ko acu pierē nav? Idiote!
Nomurminājusi vēl kādu vārdu, viņa atkal apsēdās un turpināja tiesāt savu apelsīnu.

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 19.11.2005 14:47

Miegs man nepavisam nenāk. Es jūtos pārāk satraukta. Laura atbildēja. Domāju, ka divatā būs jautrāka sargāšana. Cik labi, ka bija pietiekami tumšs, lai Artruss neredzētu, kādu nokrāsu ieguva meitenes seja.
Kā tev liekas, mums ir kādas cerības tikt atpakaļ? Laura jautāja, atkal mēģinādama atvarīt sajūtas, kas še laikam nebija īsti vietā.

Iesūtīja: DFX ; laiks: 20.11.2005 13:41

Artruss uzlūkoja meiteni un nopūtāš.
Par tām cerībām es nezinu. Man tomēr nez kāpēc un varbūt tā pat ir ļaunāk, liekas, ka šī sala ir neapdzīvota. Tātad cerības uz izglābšanos ir minimālas. vīrietis paskaidroja un turpināja vērot Lauru.
Gan jau būs labi! viņšnoteica klusā balsī un jau gribēja silti pasmaidīt meitenei, taču tad pārdomāja. Prāts uz smaidīšanu nenesās.
Lai nu kā, šeit tomēr ir skaisti. viņš piebilda.

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 20.11.2005 19:28

Šeit ir brīnišķīgi. Laura noteica. Tomēr būtu vēl jaukāk, ja nebūtu šīs mokošās neziņas. Bet šeit būtu vērts nokļūt kaut vai tikai tāpēc, lai palūkotos uz šīm zvaigznēm, tik lielām un spožām. Mājās tādas nekad neredzēt.
Kas tad nu? Tik romantisks noskaņojums Laurai nemaz nebija raksturīgs.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 20.11.2005 19:57

Bija skaisti, bet... šur un tur krastā, lai arī patālu, joprojām reizēm bija manāmas tādas kā uguntiņas, kas varētu būt krokodīlu acis, ūdenī joprojām nezināmi radījumi vilka savus zemūdens gaistošos parakstus un netālos kokos bija redzamas acis. Lielas. Vienas, šķiet, taisījās te uz palikšanu, jo savu vietu nemainīja nu jau labu laiciņu.
Cauri nometnei cienīgi izčāpoja vēl viens zirneklis, kuram laimējās neuzskriet nevienam virsū, tāpēc viņš laimīgi nonāca tur, kur bija vēlējies nokļūt.

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 20.11.2005 20:14

Laura nodūra galvu. Meitenei it nemaz negribējās redzēt gailošās acis. Tās bojāja visai jauko noskaņu un uzdzina Laurai šausmas. Lai tās tur sēž laimīgas, tikai lai nesadomā tuvoties mums, Laura pie sevis noteica. Tu zini, kas tie tādi? viņa atkal jautāja Artrusam.

Iesūtīja: DFX ; laiks: 20.11.2005 22:40

Artruss uzmeta skatienu gaileejoshajaam aciim. Diemzzeel, nee. Bet shaadaas vietaas no visa kaa jaauzmanaas. Mosh gribi iet atpakaljs pie ugunskura? Nebuus tik bailiigi! Es gna palikshu. Man bail nav. saciija viirietis un pasmaidiija.

Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 21.11.2005 07:15

Mēness pakāpās par dažiem sprīžiem uz leju. Bija pagājis krietns laika sprīdis. Pienāca laiks modināt aukšā Nereonu un Anniju.

ooc: Ja mēs tik ilgi nakti turpināsim, mūžība paies...

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 21.11.2005 08:12

OOC: Uzraksti, ka nakts pagāja bez starpgadījumiem un sāc jaunu rītu. Tas jau viss ir GM rokās.

Annija tur pat pie ugunskura bija iesnaudusies un nemaz nemanīja, ka pavisam drīz būs jāceļās.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 21.11.2005 09:19

(OOC - jā, laika ritējums ir GM rokās. Māte Daba tikai sekos norādījumiem )

Drīz pēc pusnakts mēnesi visai strauji sāka aizsegt mākoņi. Pamalē varēja manīt zibināšanu un dzirdēt pagaidām vēl patālus pērkona rūcienus. Bet tas viss diezgan strauji tuvojās salai!

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 21.11.2005 11:06

Pīters atgriezies pie uguns un apēdis savu daļu no pārtikas, ieritinājās tuvāk ugunij smilšu iedobē, ietinies no lidmašīnas savāktajā aizkarā, un nolikās gulēt, piekodinājis nemodināt, ja vien pasaule neiet bojā.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 21.11.2005 12:14

Veronika jutās drausmīgi. Viņa mēģināja gulēt ugunskura tuvumā, jo ūdenī spīdošie dīvainie punkti un trokšņi, kas skanēja visapkārt biedēja. Taču, gulēt uz cietas zemes, bija šausmīgi. Visās malās spieda, turklāt āda kniesēja no sāls un smiltīm, kas bija sabirušas drēbēs. Likās, kaut kas rāpās pa viņas augumu. Apslāpējusi kliedzienu viņa pietrūkās sēdus. Nikni nošņākusies, Veronika nolēma pasnaust sēdus, taču nekas nesanāca.
Viņas skats pievērsās mākoņiem un zibeņošanai. Skats bija iespaidīgs, likās, ka tuvojas kaut aks varens, kaut kas biedējošs, kaut kas, kas lika sajusties neomulīgi.
Visā visumā tas izskatījās pēc negaisa.
Bļāviens! Veronika nodomāja, ar pāris tropu negaisiem viņai bija nācies saskarties šados tādos kūrortos. Viens bija skaidrs, bija jāglābj mantas, to, ka citi nevēlējās aplam palīdzēt Pašapmierinātie nelieši, viņai bija skaidrs. Veronika pietrūkās kājās un devās virzienā, kur likās, ka bija jābūt viņas čemodāniem.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 21.11.2005 15:32

OOC: Laikam jau var uzskatīt, ka arī Annijas un Nereona sardzes laiks ir beidzies, ja jau ir pusnakts, vai ne tā? Ja tagad jau sargā kādi citi, tad...

Annija atkal aizgāja gulēt, cenzdamās iekārtoties tuvāk ugunij, jo brīžam it kā palika vēsāk, tad atkal karsti. Ik pa brīdim bija jāklepo un nepierastā cikāžu dziedāšana, ūdens šalkoņa un citi apkārtnes trokšņi lika miegam būt cauram un ne pārāk vērtīgam.

Iesūtīja: Nero ; laiks: 21.11.2005 15:39

OOC: eu es pat netiku pamodināts un tādā garā, bet nu labi

Nereons atgriezās pēz sardzes savā , jau atdzisušajā, vietiņā un aizmiga(viņš nogulēja līdz tam laikam, kad saule jau bija pacēlusies virs apvāršņa, ja nu vienīgi māte daba neiebilst un to vētru tomēr pagriež uz citu pusi)

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 21.11.2005 15:39

(OOC - nē, negaiss nāk tieši virsū. )

Iesūtīja: Nero ; laiks: 21.11.2005 15:47

OOC:es jau zināju, ka māte daba neļaus normāli pagulēt, nu nekas, mēs vēl redzēsim, kurš uzvarēs, ja vien palikšu dzīvs

Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 21.11.2005 19:14

Labs ira. Visi savu laiku nosargaaja, ir riits.
Juusu uzdevums -atrast ko brokastiim, sakaartot apmetni, apbediit mirushos.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 21.11.2005 20:16

Lietus nakti pārgāja nolīdams kaut kur tālu augšā mākoņos. Līdz zemei nenonāca ne tik daudz, lai kaut drusku patraucētu guļošos.

Stundu pirms saullēkta avārijā cietušajiem pāri vēlreiz masveidā devās krabji. Šoreiz atpakaļ uz savām alām pludmales smiltīs. Īsu brīdi vēlāk skaļi ķerkdams pārlaidās pamatīgs putnu bars. Papagaiļi? Kaut kas cits? Lecošās saules staros nevarēja īsti saprast, bet troksni tie sacēla pamatīgu. Par gulēšanu nevarēja būt ne runas.

Kad bija jau kļuvis krietni gaišs, avarējušie sev blakus ieraudzīja gaužām nepievilcīgu ainu - ap vakar krastā iznestajiem bojā gājušo un vakar neapbedīto ķermeņiem bija sapulcējušies simtiem krabju - ne tie, kas visu nakti būkšķināja kokosriekstus, šie bija lielāki, - un acīmredzami ieturēja garšīgu maltīti. Viņi, iespējams, bija darbojušies vismaz pusi nakts, jo mirušo atliekas izskatījās vienkārši briesmīgi. Tagad varēja arī saprast, no kurienes cēlās neparastā smaka, ko viņi sāka tā labāk sajust uz rīta pusi, kad vējš iegriezās no turienes.

Veronika, kad atver lielo koferi, tajā ierauga tur visu nakti ieslodzīto kādu desmit krabju veiktos postījumus.

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 21.11.2005 21:13

Laura pamodās un nožāvājās. Sardzes laiks bija pagājis bez starpgadījumiem, pēc tam meitene beidzot bija saldi jo saldi aizmigusi. Viņa piecēlās un izstaipījās. Galva vēl joprojām mazliet reiba, tomēr bija jau daudz labāk.
Nejauši viņa paskatījās uz to pusi, kur gulēja mirušie. No viņas lūpām tūlīt izlauzās tāds kliedziens, kas bojā gājušos laikam būtu pamodinājis, ja vien... Tur apkārt bija tik daudz krabju! Nebūdama droša, ka visi biedri ir pamodušies, Laura pilnā kaklā nokliedzās: Celieties!
Viņa mazliet paskrējās uz mirušo pusi, tad zaudēja drosmi un ātri vien devās atpakaļ. Nē, viena pati gan ne! Laura domāja, kaunēdamās par sevi, tomēr nespēdama pietuvoties briesmu darbu vietai tuvāk ne soli. Vajadzēja vēl kādu. Ei, celieties, nāciet palīgā! meitene izmisusi kliedza.

Iesūtīja: Nero ; laiks: 21.11.2005 21:22

OOC:cik atceros, tad iepriekš mirušo nebija, vai tiešām pa nakti puse apmira, vai arī tik daudz tika izskaloti(tāda sajūta, ka tur ir bijis kautkāds slaktiņš utt.......)

Nereons pamodās, kad saule jau bija kādu gabalu virs apvāršņa, un devās atpakaļ uz ugunskura viertu, kur gulēja pārējie, pa ceļam viņš novēroja krāstā guļošos dažus cilvēku līķus, kurus bija apsēduši krabji. Liekas, ka viens no tiem bija viņa blakussēdētājs.

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 21.11.2005 21:28

OOC: nu Pīters taču dažus iznesa no lidmašīnas jau sākumā.

Iesūtīja: Nero ; laiks: 21.11.2005 21:30

OOC: bet tad viņš diez vai būtu nometis viņus krastā barībai dzīvniekiem, būtu es to piefiksējis, viņi jau sen būtu apglabāti, jo tā nu toč ir necieņa, pat karalaukā mēdz līķus ātri savākt

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 21.11.2005 21:46

Annija uz rīta pusi beidzot bija iemigusi, bet viņu iztraucēja trokšņi apkārt. Kaut kur kāds ķērca, kāds kliedza. Samiegojusies pieslējusies uz viena elkoņa, Annija ieklepojās. Kakls sāpēja un gribējās vēl gulēt. Izskatījās, ka diena jau sākusies.

Slinki apgriezusies uz otriem sāniem ar skatu pret ūdeni, viņa vēroja, kas tur notiek, bet necēlās, jo neizskatījās, ka tas būtu kaut kas bīstams. Interesants? Varbūt! Bet Annijai bija slinkums.

Iesūtīja: Lauwinja ; laiks: 21.11.2005 21:59

Meitene izdzirdēja putnu skaļo klaigāšanu un gribot negribot pavēra acis, lai palūkotos vai saule jau augšā.KEilīna samiegojusies sagrozījās un sapratusi, ka gulēt vairs neiznāks piecēlās sēdus.
Ko tu kliedz?! Ej gulēt. Keilīna pabļāva atpakaļ tai bļāvējai, kas sauca kautko(Laurai laikam) un pati par saviem vārdiem šādā situācijā iesmējās. Nesakarīgi vārdi no viņas mutes. Zeme pa nakti bija neērta, tādēļ sāpēja mugura un kājas. Piecēlusies kājās viņa nopētīja apkārtni. Njā krabji bija krietni sabojājuši mirušo skatu. Daži jau bija augšā. Novilkusi džemperus, kas vairs nebij vajadzīgi metiene peldkostīmā aiztipināja līdz ūdenim, lai atsvaidzinātos. Nomazgājusi seju vēsajā ūdenī viņa devās atpakaļ pie mantām un izķemmēja matus, kas bija nepatīkami pinkaini. Žāvēdama ķermeni viņa apsēdās ar skatu pret saulīti un palūkojās apkārt.

Iesūtīja: Nero ; laiks: 21.11.2005 22:10

Nereons piegāja pie ugunskura vietas un apsēdās blakus Annijai - Nu kā jūties?-viņš pajautāja meitenei.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 21.11.2005 22:18

Annija noņurdēja tādu man-gribās-vēl-gulēt ņurdienu un paskatījās uz Nereonu.

"Pal..." viņa jau gribēja pateikties, ka labi, bet saprata, ka nekas nesanāks - balss bija ciet. Likās, ka kakla vietā būtu smilšpapīrs.

"Kakls sāp," Annija šukstus paskaidroja un pietrausās sēdus. No gulēšanas bija nedaudz stīvs sāns, bet savādāk viņa jutās gandrīz labi. Ja neskaita kaklu, protams.

"Kā pats gulēji?" viņa čukstus apjautājās.

Iesūtīja: Nero ; laiks: 21.11.2005 22:23

Samērā normāli, ir bijis sliktāk. žēl, ka nevaru palīdzēt, varbūt paskatīties vai lidmašīnā ir aptieciņa

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 21.11.2005 22:23

(OOC - jūs tūlīt dabūsiet kaut kādu epidēmiju no Mātes Dabas. Johaidī! Pirmkārt, neviens nepamanīja krabjus, kas visiem vēlreiz veselu stundu čāpoja pāri, otrkārt - LASIET, ko citi ir uzrakstījuši! Nero, tas īpaši attiecas uz tevi sakarā ar mirušajiem. Viņi visu nakti gulēja jums blakus kāpās. Un tagad SMIRD. Pamatīgi. Nē, dažiem te ir kūrorts! )

Keilīnas mati gandrīz nebija izķemmējami - tik ļoti tie bija saķepuši ar sāļo ūdeni. Un āda nepatīkami kņudēja no sāļā ūdens. Vietām, kur ūdens bija jau nožuvis, sāli varēja nobružāt nost kā smalku pulveri.

(OOC - tas ir okeāns. Viņš IR SĀĻŠ. Ja pēc peldes ātri nenoskalojas saldūdenī, āda pārklājas ar sāls kārtu. Un mati saķep.)

Iesūtīja: Lauwinja ; laiks: 21.11.2005 22:29

OOC- fuj ok varbūt pieņemsim ka viņa nemazgāja tos nolādētos matus un seju, bet vnk sēdēja un skatījās apkārt (vai arī stulbi blenza debesīs )

Keilīna saķepušos matus izpurināja un pievērsās mantu sakārtošanai. Annija un Nereons arī bija pamodušies. VIsai sliktā omā viņa uzsēdās uz jakas un paņēmusi telefonu pārbaudīja, vai zona vēl nav parādījusies. Nebija. Stulbums.Viņa noņurdēja un izjauca pa sastāvdaļām, lai pārliecinātos ka pie vainas nav kādi iekšēji traucējumi.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 21.11.2005 22:34

OOC: Skaidrs, tad Annija bija vēlreiz pamodusies, centusies atgaiņāties un gaidījusi, kad tie visi pārlien pāri. Šoreiz jau tas nešķita vairs tik ļoti bīstami, tāpēc atlika tikai gaidīt. Miegs nāca, bet gulēt negribējās, jo sajūta, ka visu laiku kāds iet pāri, bija visai pretīga.

Kad krabji bija palikuši mazāk, Annija apgūlās un drīz arī aizmiga. Un nogulēja līdz brīdim, kad saule jau bija uzlēkusi. Diez cik daudz tas nebija, bet miegā laiku neskaita.

------------------

"Jā, tas būtu labi," meitene izmocīja un uzsmaidīja Nereonam mazliet samocītu smaidu. Sasodītais kakls!

Gaiss nešķita vairs tik svaigs kā vakarā. Ik pa brīdim uzvēdīja nepatīkama smaka. Laikam tie ir cietušie, nodomāja Annija un paskatījās uz to pusi. Iet klāt nemaz negribējās.

Iesūtīja: Nero ; laiks: 21.11.2005 22:36

OOC: nu piedo māte daba, katrā gadījumā es viens pats netaisos to darīt, un par smaku, es neizrādu sajūtas par to. un ja tu esi dusmīga par manu neuzmanību, tad saproti man, ja krastā bija līķi, to vajadzēja uzsvērt vakar, nevis nākamajā dienā, es jau teicu, ja to būtu piefiksējis, tad kaut ko darītu

nereons centās izlīdzēt meitenei un aizbrida līdz lidmašīnas vrakam pēc kāda laika meklējumiem atrada aptieciņu(, ja vien tāda tur bija)netālu no pilotu kabīnes un aiznesa pie ugunskura.

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 22.11.2005 07:51

http://www.kurbijkurne.lv/forums/index.php?s=&showtopic=26819&view=findpost&p=505083
http://www.kurbijkurne.lv/forums/index.php?s=&showtopic=26819&view=findpost&p=505161
OOC Der palasīties to, ko citi raksta.

Pīteru pamodināja cietā guļvieta kombinācijā ar tūkstošiem sīku mazu kājiņu, kas tipināja šurpu turpu... Viņš atvēra acis, saviebās, ievilka gaisu stiprāk plaušās...

"O nē..." viņš izdvesa...

Smaržoja tā, ka miroņi būtu nogulējuši saulē vismaz nedēļu... Sasodīts, vakar ar ātro tumsu un krabjiem un spiedzošo Veroniku un visu pārējo jezgu viņš bija aizmirsis piespiest pārējos kaut ko izdarīt, un protams, ka neviens cits jau nebija iedomājies parūpēties...

Paslējies sēdus, viņš pārlaida skatienu pludmalei un tad vēlējās, kaut nebūtu to darījis...

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 22.11.2005 09:01

(OOC - Aivam taisnība. Mātei Dabai nav te katram īpaši jāuzsver un jāatkārto tas, ko citi rakstījuši. Māte Daba uzraksta sekas no tā, ko kāds nav izlasījis, ievērojis vai otrādi - ir izdarījis un ievērojis. Un gādā nepatikšanas uz priekšdienām. Kas Tev, Nero, liek vienam kaut ko darīt? Tāpēc jau jums nekas neiet uz priekšu, ka katrs nodarbojas tikai ar sevi! Itin kā nevarētu citus paaicināt palīgā.)

Nereonam brienot uz lidmašīnu pie kājām pāris reizes piedūrās, pareizāk parīvējās kaut kas, kas pēc sajūtas atgādināja smilšpapīru. Paskatījies seklajā ūdenī, viņš ieraudzīja simtiem nelielu haizivju. Tādas, ļoti apaļiem purniem un tādām kā ūsām. Caur mazo vilnīšu ņirbu nevarēja īsti saprast, vai viņas ir raibas vai nē, drīzāk jau vienkrāsainas. Arī muguras spuras nebija pārāk augstas. Daudz! Viņu bija simtiem.

Atpakaļ brist bija ļoti pat neomulīgi, bet, izņemot noberzumus netālu no potītēm, Nereons atkļuva atpakaļ laimīgi.

(OOC - vai Nereons nepamanīja lidmašīnā guļošo Martu?)

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 22.11.2005 09:28

Veronika atlikušo nakts daļu bija nosnaudusi, atspiedusies pret lielo koferi. Lietus tā arī nebija uznācis. Taču uz rīta pusi, viņa kā pa sapņiem izdzirda, kaut ko un sajuta daudzas kājas bakstam viņu.
Viņa pat neattapa iekliegties, vien uzlēca kājās mēmās šausmās un atkal uzlēkusi uz kofera, nogaidīja brīdi, kad daudzkājainie mošķi (krabji), bija beiguši savu migrāciju.
Izspūrušiem matiem, lokiem zem acīm un visādi citādi draņķīgā paskatā, viņa atvēra lielo koferi, lai...
NĒ!!! Ak, dievs!!! kliedziena vaininieki bija krabji, ko viņa laikam bija iepriekšējā vakarā tur nejauši iesprostojusi. Izbīlī Veronika aizcirta vāku, tad atkal to aši atvēra, kad apjauta, ka saplacinājusi vienu, kas bija mēģinājis izšmaukt.
Pretīgi.... viņa saviebusies ar kurpes purngalu, aizgrūda prom nelaimīgo posmkāji. Taču uz pārējiem viņa spēja vien blenzt mēmās šausmās, nezinot, ko darīt. Pareizāk sakot, viņa mēmās šausmās blenza uz saplosītajam drēbēm, kas kustējās, krabjiem pa tām kūņojoties.

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 22.11.2005 10:33

"Sasodīts," Pīters pieslējās kājās, stīvs pēc gulēšanas uz zemes. Mute bija izkaltusi, gribējās dzert, kuņģis uzstājīgi prasīja brokastis, un iztrūka dienišķās rīta kafijas dopinga devas. Ak jā, cigaretes arī bija pagalam...

Nikns uz visu pasauli, Pīters pieslāja pie tuvākā prūma, nolauza pamatīgu zaru un savicinājis kā slotu, devās uzbrukumā krabju dzīrēm.

"Tiš nešķīstie!" viņš ieaurojās, nospļaujoties par to ka daļa pārējo vēl gulēja. Pirmie krabji aizlidoja pa gaisu kā golfa bumbiņas. Tā viņš kādu brīdi pavēzējās, izdzenājot lielāko daļu posmkāju, un tad novērtēja pastrādāto postu. Izskatījās, ka nekur īpaši tālu mirušos vairs neaizgādāt... Vismaz viens labums, viņš tomēr bija uznesis viņus pietiekoši augstu liedagā, lai paisums tos neaizsniegtu. Atlika tikai izrakt tepat kapu, tad ievelt tur līķus, un beigās uzlkt kādu krustiņu par zīmi... Cerams, ja ar tie bija citas ticības pārstāvji, viņi neapvainosies... Tikai ar ko rakt? Hmm, varbūt noderētu kāda atlūza no lidmašīnas korpusa?

Iesūtīja: Lauwinja ; laiks: 22.11.2005 17:05

Keilīna palūkojās uz Pīteru un Veroniku, kas arī bij piecēlušies. Njā viņi ar bija piecēlušies. Sēdēt bezdarbībā negribējās tādēļ viņa uzāva botiņas un iztramdot krabjus nolēma aiziet palūkot vai nevajag palīdzēt. Čāpojot uz līķu pusi viņa dziļi skumīgi noskatījās uz stulbo krabju maitājumu. Drošvien labi ieturēja maltīti. rūgti nodomājusi viņa nolūkojās uz tiem.

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 22.11.2005 17:23

Pīters nolaida zaru, ar ko bija vēzējies.

Sasodīts... Kā gan viņš tā bija vakar aizmirsis... Bet nu sanāca reizē viss uz kakla...

Atlikās paskatīties pie krasta, vai tur nav kāda lidmašīnas atlūza. Redzot ka Nereons droši brien atpakaļ no lidmašīnas Pīters arī īpaši neskatoties iebrida ūdenī kur netālu no krasta spīdēja kaut kas balts. Tas varēja būt kāds gabals no lidmašīnas apakšpuses, norauts tai nosēžoties.

Pirmais gabals diemžēl izrādījās paliels, pasmags un ar pārāk robainām malām. Žēli to pagrozījis, Pīters nolēma atpakaļ nemest bet iznest krastā. Izkā```` no ūdens viņš ievēroja, ka daļa posmkāju atkal ir atgriezušies.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 22.11.2005 19:09

Annija skatījās, kā Pīters cenšas atgaiņāt krabjus. Šķita, ka vīrietis nemaz nav tik iedomīgs un lepns kā izskatījās. Un tur tālāk nāca atpakaļ Nereons.

Annijai sagribējās nokārtot dabiskās vajadzības, tāpēc, paskatījusies, ka neviens viņai pārāk uzmanību nepievērš, meitene piecēlās, nopurināja pie kājām un rokas pielipušās smiltis un devās uz krūmu pusi.

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 22.11.2005 20:53

ooc: Njā, Annija kaut ko atcerējās, bet pieņemsim, ka pārējie savas vajadzības kaut kādā brīdī jau paspējuši nokārtot.

Laura palūkojās uz tiem, kas bija pamodušies. Uzradās tāds kā atvieglojums. Un šķietami lecīgais puisis (Pīters) jau laikam meklēja kaut ko lāpstveidīgu.
Jaunā sieviete, kurai Laura bija nejauši iemetusi ar kedu, visai izmisusi rosījās ap savu koferi. Meitene nolēma viņai palīdzēt. Piegājusi klāt, meitene jautāja: Kas tev tur ir par nelaimi? Vai palīdzēt?
Sieviete bija pavisam nīgra, un Laura no visas sirds cerēja, ka vakardienas starpgadījums jau būs aizmirsies.
Nepagaidījusi atbildi, Laura satvēra kofera malu un izgāza tā saturu smiltīs. Gan jau kaut kā pārdzīvos, ka drēbes smilšainas, vismaz krabji būs prom. meitene prātoja. Redzēdama, ka sieviete pavērtu muti stāv malā, Laura uzdrošinājās bilst: Vai tu nemaz nepalīdzēsi man izkratīt tos mošķus no saviem apģērba gabaliem?

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 22.11.2005 21:03

Annija ielīda nedaudz dziļāk aiz krūmiem un nokārtoja dabiskās vajadzības. Bet atpakaļ viņa uzreiz nesteidzās. Ja jau ir ienākusi te iekšā, tad jāapskatās rinķī.

Vietām bija krūmi platām, zaļām lapām. Daži bija arī ar šaurām, bet viss zaļš. Nedaudz tālāk slējās daži lielāki koki, bet tur pat aiz krūmiem - pludmales palmas. Annija bija pirmo reizi šādos platuma grādos, tāpēc vienīgās, ko viņa pazina, bija palmas. Vismaz domāja, ka pazina.

Atliekusi galvu pret debesīm, viņa ieelpoja silto gaisu. Augšā debesis varēja saredzētvien starp koku zariem, visapkārt bija dzirdama kaut kāda rosība - te lapas iečabējās, te putni iekliedzās. Brīžam varēja dzirdēt kaut ko no pludmales. Cilvēki mostas. Jāiet atpakaļ!

OOC: Ja Māte Daba vēlas, var ieviest korekcijas apkārtnes izskatā.

Iesūtīja: DFX ; laiks: 22.11.2005 23:34

Artruss sēdēja smiltīs un lūkojāš uz to, ko dara citi. Pīters, šķiet, meklēja lāpstu. Varbūty bija vērts jauneklim palīdzēt. Nolēmis, ka sēdēt un neko nedarīt tāpat nav nekādas jēgas, vīrietis piecēlās un, nezinādams, pie kā ķerties, iesaucās :
Nevajag kādam palīdzīgu roku?

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 23.11.2005 07:46

"Vari gan palīdzēt," Pīters attrauca, aptinot rokas ar maisa gabaliem. "Pameklē kaut ko ar ko rakt, un piepalīdzi pie apglabāšanas."

To pateicis, viņš satvēra atlūzu un līķiem vēja pusē sāka kaust smiltīs bedri.

"Tāpat nāksies šodien doties meklēt vai te kāds nedzīvo, vai vismaz pārcelties kaut kur, kur tuvumā ir ūdens," Pīters darba laikā izmeta. "Bet pirms tam jāparūpējas par mirušajiem. Man nez kāpēc liekas, ka mēs varētu būt patālāk no civilizētām vietām, ja jau reiz neviens mobilais neko neuztver..."

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 23.11.2005 09:14

OOC: Undomiel, nezinu vai tavs tēls, pēc tā kā mans tēls viņu "nosvētīja" pēc iemešanas ar kedu, vēl tā gribētu kontaktēties, bet nu labi

Veronika uzreiz neatpazina, pienākušo, jo kā nekā iepriekšējā vakarā bija tumšs, bet kad viņa ierunājas... veronika jau gribēja izspert kaut ko indīgu, kad sieviete apgāza viņas koferi un izgāza drēbes, kas tagad ar skubu rāpoja prom...
Ak dievs! viņa vien nošņāca un ar skubu sāka tās lasīt atkal kjopā, purinot laukā krabjus un ik pa brīdim atlēkdama nostāk, kad likās, ka kāds ļauns krabis grasās viņai uzbrukt ar savām spīlēm.
Nu kāpēc man bija jānokļūst šajā drausmīgajā vietā!
Beidzot drēbes bija salasītas un Veronika kā nākas varēja novērtēt postījumus.

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 23.11.2005 09:15

Vilijams leeni atveera acis, saule likaas jau pie debesiim krietnu laiku ir pagroziijusies, vaajpraats, taa smaka bija neizturama! Aleluja, ka izskatiijaas ka kaads jau taisaas aprakt liikus, ili to smirdonu paarciest vienkaarshi nevareetu. Uz briidi Vils paardomaaja iespeeju iet paliigaa, bet tomeer izskiiraas pret sho iespeeju, galu galaa ko uzpliities svesiem cilveekiem, turklaat arii miegs veel dariija tik gurdenu...nez kas buus brokastiis...

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 23.11.2005 09:29

Annija pamazām nāca atpakaļ uz pludmali, pa ceļam paceldama dažus nokaltušus koka gabalus, ja nu vajag. Iznākusi krastā, viņa padeva laburītu tiem, kas tur pat netālu izskatījās esam pamodušies. Lai arī kakls vēl koprojām jutās tā, it kā iepriekšējā vakarā ežu būtu ēsti, tomēr nu jau Annija varēja izdabūt kaut ko vairāk par čukstu.

Nolikusi kokus pie ugunskura vietas, viņa devās abu darboņu virzienā.

Piegājusi pie abiem, viņa aizlika roku degunam priekšā un savieba ģīmi. Smaka bija visai nepievilcīga.

"Labrīt," meitene pasveicināja Pīteru. "Skatos, ka jūs jau par viņiem parūpējaties. Nezinu gan, vai aprakšana pludmales smiltīs ir tas labākais variants, jo te visādu kustoņu ka mudž, bet pārvietot arī diez vai būtu prātīgi un iespējami," viņa vairāk secināja. "Domāju, ka vēl vienu nakti mēs te nepavadīsim šajā krabju iecienītajā skrejceliņā."

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 23.11.2005 09:40

OOG - principā jau toreiz uznesu bezmaz līdz koku sākumam.

"Tā jau nu ir, bet par to vajadzēja domāt vakar..." Pīters uz brīdi apstājās rakt. "Vai vari izpalīdzēt vēl vienā lietā - pameklēt kādu plakanāku koka gabalu ko uzlikt par zīmi virs kapa?"

Tad viņš atkal atsāka kaust smiltis un mest uz malu. Doma vispār bija izveidot kopīgu kapu visiem trim... pat divatā izrakt trīs kapus Pīteram kaut kā nelikās būt pa spēkam šajā situācijā.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 23.11.2005 09:46

OOC: bet vienalga tās ir pludmales smiltis...

"Plānāku diez vai," Annija atbildēja. "Neko dēļveidīgu neesmu manījusi. Es te atnesu dažus kokus no meža. Varbūt vienīgi kāda liela miza atradīsies."

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 23.11.2005 19:52

ooc: Ragaste, Laura jau nemaz nedzirdēja Veronikas lamāšanos, viņa tikai atvainojās un jau nākamajā mirklī devās pie Artrusa

Kad Laura un tā otra bija tikušas galā ar krabjiem, meitene paķēra tuvumā pagadījušos koka gabalu un dzina neradījumus tālāk prom.
Varbūt šis derēs, viņa sacīja, piegājusi pie Annijas un puišiem un dzirdēdama, ka tiem vajadzīgs kaut kas par zīmi uz kapa. Viņa parādīja savu krabju dzenājamo koku Pīteram.

Vai vajag jums te kaut ko palīdzēt? Vai arī man iet uzbungāt to Viljamu, lai kaut ko dara, vai tomēr likt mierā?

Iesūtīja: Nero ; laiks: 23.11.2005 20:22

Nereons iaznesa aptieciņu līdz ugunskuram, iedeva Annijai, un devās sameklēt kaut ko, kas būtu līdzīgs lāpstai. Viņš atrada paplatu un cietu koka mizu. Aizgājis līdz Pīteram un Artusam pievienojās viņiem - Nu ko, pēdējais, ko varu darīt šo cilvēku labā. Kā ir ieplānots viņus apbedīt? - viņš jautāja abiem?

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 23.11.2005 20:31

"Laikam jau kopējā kapā." Pīters atbildēja pienākušajam. "Tāpat tas tikai uz dienu, divām, atradīsim kādu civilizācijas pārstāvi, un atsūtīs kādu lai izrok un aizved apglabāt uz dzimtajām pusēm."

"Paldies," viņš atbildēja Laurai. "Derētu vēl akmeņi, lai saliekam virs līķiem, ja kāds zvērs sadomātu rakties tiem pakaļ."

Iesūtīja: Nero ; laiks: 23.11.2005 20:36

Nu labi, bet kā mēs rokam, vairāk platumā, vai dziļumā-liksim vienu otram blakus, vai virsū vienu otram?

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 24.11.2005 07:32

"Labāk jau blakus vienu otram, tik daudz jau nu mēs spēsim izrakt. Annij, varbūt palūdz lai pārējās sievietes arī ko palīdz, kaut vai salasa akmeņus un sanes šurp..." Pīters atbildēja Nereonam un tad paskatījās uz malā stāvošo meitēnu. "Ja nu kāds slinko, tad lai salasa kaut vai kādus kokosriekstus un paurbj tajos caurumus, man sāk kalst mute..."

Rakšana turpinājās. Smiltis šņirkstēja pret plāksnes virsmu.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 24.11.2005 08:49

Annija paņēma no Nereona aptieciņu un aiznesa pie savas somas, kas stāvēja pie ugunskura vietas. Lielākā daļa jau bija pamodusies.

"Visi, kam ir apnikusi šī smaka, aiziet, sameklējam akmeņus, ar ko to lietu piebeigt! Pašiem dzīve būs patīkamāka," viņa aicināja tos, kas pamodušies, kaut ko sākt darīt.

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 24.11.2005 20:52

Labi, meklējam, Laura uzsauca Annijai, nolēmusi tomēr atstāt Viljamu slaistīties savā nodabā. Kaut kur tālāk vīdēja šis tas akmeņiem līdzīgs, un meitene devās uz to pusi. Nonākusi tur, Laura secināja, ka lielākā daļa akmeņu ir milzīgi un daudz par smagu. Tomēr vietām rēgojās arī daži normāla lieluma akmeņi. Laura paņēma tik, cik varēja noturēt (tur bija diezgan daudz tādai trauslai meitenei) un gausā solī nesa tos pie Pītera un Nereona. Viņa nobēra akmeņus zemē un izstaipījās. Laura nebija ēdusi jau kopš iepriekšējās dienas rīta, vēderā gaudoja vilki. Vairs nekas nespēja novērst meitenes domas no briesmīgā izsalkuma. Kad beigsim ņemties ap šiem nelaimes putniem, mēģināsim kaut kā notīrīties un sameklēsim kaut ko ēdamu, labi? Laura sacīja.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 24.11.2005 21:04

Annija sekoja Laurai un arī paņēma divus akmeņus tā, lai varētu rokās noturēt.

Ar akmeņiem rokās pa mīkstām smiltīm iet nebija īpaši viegli, bet galā viņa tomēr nonāca, nolika atnesto netālu no bedres un noslaucīja smiltis no rokām.

"No lidmašīnas ēdamais gan mums laikam diez cik daudz vairs nav," Annija noteica. "Bet sliktājajā gadījumā taču var ēdt kokosriekstus. Nekāds sātīgais paēdiens tas nav, bet vismaz kaut kas ir vēderā. Un to mums te apkārt ir daudz."

"Ei, kāds, kas neko nedara!" meitene uzsauca tiem, kas nebija ķērušies pie kaut kā nopietnāka darīšanas. "Salasiet kokosriekstus!"

"Aiziesim vēl pēc kādiem akmeņiem?" viņa vaicāja un devās atpakaļ uz vietu, kur jau dažus salasīja. Tur bija vēl.

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 24.11.2005 21:24

Laura gāja Annijai līdzi, paņēma vāl dažus akmeņus un kopā ar viņu devās atpakaļ. Nu jā, kaut vai kokosriekstus, man briesmīgi gribas ēst. Vakar jau neko nevarēju ieēst. Klau, cik mums to akmeņu vēl vajag? Mums taču nav jāgas nokraut ar tiem visu kapu, ja ir kaut niecīgas cerības atrast kādu, kas mums varētu palīdzēt un, kā teica Pīters, tie tad pēc tam varētu atnākt uz šejieni un pārvietot bojā gājušos uz kādu pieklājīgāku vietu. Laura teica Anijai

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 24.11.2005 21:28

Meitenes devās vēl pēc akmeņiem.

"Vai tad tu neapēdi savu tiesu tā mazumiņa vakar?" Annija vaicāja. "Daudz jau nebija, bet tomēr vismaz tik daudz, lai gluži badā nav jāmirst."

"Nē, domāju, ka pārāk daudz nevajag, tikai tik, lai varētu iezīmēt to vietu. Tomēr, ja nu viņus var pārvest atpakaļ uz mājām, tad labāk nepazaudēt," viņa uzsmaidīja un paņēma vēl dažus akmeņus. Tad devās atpakaļ.

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 24.11.2005 21:57

Izskatījās, ka visi citi sparīgi norūpējušies par apbedīšanu, brrr...negribējās pat domāt par to, ka nebija tālu, lai šitāds liktenis kā beigtajiem sagaidītu arī mani. Un vispār kas vainas kremēšanai? Ne jau tas vien, ka tā iur ātrāk apglabāt, bet arī `tā tārpi ņeložņā pa ķermeni, neēd miesu no kauliem, fui!
Vilijams pienāca klāt pie sparīgajiem racējiem, un dalījās idejā(kas varbūt arī bija nu jau lieka...)
Jūs par kremēšanu neesat domājuši? Tā būtu ātrāk un varbūt arī labāk...

Iesūtīja: Lauwinja ; laiks: 24.11.2005 22:08

Izdzirdējusi, ka jāiet sievietēm pakaļ akmeņiem Keilīna lēnām pagriezās un nogurusi vilkās uz dažu akmeņu pusi. Atnesusi dažus akmeņus no vietas, kur arī Annija un Laura ņēma akmeņus atkal uzsāka apli- ņēma akmeņus un aiznesa. Pēkšņi padzirdējusi Vilijamsa ideju par kremēšanu sarauca pieri un degunu nepatikā. Kremēšanu viņa neatbalstīja un neatbalstīs. Kurš galu galā grib redzēt, kā tiek dedzināta cilvēka miesa?

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 24.11.2005 22:23

Annija atnesa vēl divus akmeņus.

"Kremēt? Šitik karstā laikā? Tu vispār iedomājies, kas tā būs par smaku?" viņa sarauca degunu. "Un vispār, lai varētu sadedzināt miesu, ir vajadzīga ļoti liela temperatūra. To mums bioloģijā Andersons stāstīja. Tur ar parastu ugunskuru nepietiks. Pie tam, ja pavisam drīz atbrauc glābēji, tad domāju, ka viņu tuvinieki gribēs mirstīgās atliekas dabūt atpakaļ. A ko, mēs viņiem saujiņu smilšu iedosim? Te, siltās smiltīs viņiem nekas nenotiks. Ne tur tārpi dzīvo, ne visādi lielāki dzīvnieki. Ja vien kāds no augšas neizkašņā. Vai arī liels paisums neuznāk. Bet šaubos, vai te, tik augstu," Annija paskatījās uz ūdeni, kas bija tālāk, un palmām, kas tepat netālu. "Par mūmijām neesi lasījis?"

"Labāk atnes pāris akmeņus, lai ir ko viņiem par piemiņas zīmi uzlikt," Annija vīzdegunīgi noteica. Meitenēm jānes akmeņi, bet šis vīrišķis te filosofēs.

Iesūtīja: Lauwinja ; laiks: 24.11.2005 22:35

Pasmaidījusi Keilīna palūkojās uz apņēmīgo Anniju. Tāda lūk bija meitene, kāda vienmēr Keilīna bija gribējusi būt. Cienīga, apņēmīga un prata skaļi izteikt savu viedokli nenoraustoties. Keilīna neko neteikdama turpināja strādāt un paņēma kādu iegarenu akmeni, kas izskatījās mazliet dīvaini un aiznesa. Tad atkal piebremzējusi pie Vilijamsa un Annijas noteica. Annijai šoreiz manuprāt ir taisnība. Un atkal aizgāja.

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 24.11.2005 22:52

Vispār skolas laikā nevarēju ciest bioloģiju, tāpēc no bioloģiskā aspekta par to nebiju padomājis, bet kā tad ar senajiem vikingiem, viņi taču savus līķus dedzināja, vispār ļoti daudzas ciltis mirušos dedzināja, īpašs apbedīšanas veids un nemēģini nu man iestāstīt, ka viņiem bija īpašas krāsnis vai kas tamlīdzīgs-parasts ugunskurs. Tomēr jautājums, cik lielu bedri jūs esat izrakuši, jo, ja tā ir liela, tad, ņemot vērā okeāna tuvumu un to, ka te kalnu nav līķi būs ūdenī, bet ja bedre ir par seklu, tad mirušie būs labi uzkožamie dažiem dzīvniekiem vai kanibāliem, turklāt nebūtu vēlams, lai kādai lielākai adībai iegaršotos cilvēka gaļa, manuprāt.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 24.11.2005 23:08

Annija redzēja, ka vīrietis tik vienkārši negrib padoties. Viņai kļuva interesanti.

"Pirmkārt, vikingi nedzīvoja tropos," meitene uzsāka savu pamatojumu. "Viņi dzīvoja ziemeļos, kur nevar kurā katrā vietā ierakt mirušos. Un nemaz nestāsti, ka viņi visus sadedzināja. Un pat ja arī dedzināja, tad viņi to prata. Vai kāds no jums ir kaut reizi brīvā dabā kādu kremējis?" Annija paskatījās uz pārējiem, bet nemaz atbildi negaidīja. "Diez vai. Un diez vai mēs te varam savākt tik daudz maklas, lai varētu normāli sadedzināt šos ķermeņus. Un vikingiem tas noteikti nebija parasts ugunskurs, bet speciāli sakrauts sārts ar izvēlētu malku, pareizu iekuru un formu.
Otrkārt, neizskatās, ka paisums te pārāk bieži būtu šādā līmenī." OOC: Atceries, ka rok gandrīz pie pašām palmām. Paskatījusies apkārt, Annija norādīja uz nelielajām puķītēm, kas vietām bija izlīdušas no smiltīm. OOC: paskaties bildē. "Redzi, te aug puķes. Un tās nav nekādas ūdenszāles. Tātad pārāk bieži paisums tik augsts nav. Un vispār, labāk ņem kādu lāpstu un palīdzi. Vai arī atnes kādu akmeni," Annija jau sāka noskaisties uz pļāpīgo, filosofikso, bet neko nedarošo cilvēku. "Ja veicīgi viņus apraksim un uzliksim akmeņus virsū, tad nekādi dzīvnieki te nenāks. Kur nu vēl kanibāli. Vispār kanibāli neēd maitas, tā lūk," viņa atbildēja visai strikti un pārliecināti par savu viedokli. Pēc tik sparīgas runas, kakls atgādināja, ka tomēr īsti vesels nav, un Annija ieklepojās.

"Vīrišķis atradies, ka meitenēm akmeņi jāstiepj," Annija nošņācās.

Iesūtīja: DFX ; laiks: 25.11.2005 12:18

Artruss pienāca pie bariņa
Kādam vajag palīdzību vīrietis jautāja un palūkojās apkārt. Artruss cerēja, ka beidzot varēs ko izdarīt.

ooc: Es ļoti atvainojos, ka ilgi netieku pie datora...

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 25.11.2005 12:41

Pīters atliecās taisni, izkāpa no nu jau padziļās platās bedres un pasniedza jaunpienācējam metāla plāksni. "Aptin rokas ar maisa galiem, vieglāk būs rakt," viņš padeva arī divas maisa gabala stēbeles, ko notina no savām rokām. "Daudz vairs nav palicis, vēl kādu plaukstas tiesu vai divas, un tad jau pietiks."

Bedre bija visai paplata, pamatā jau tāpēc, ka smiltis visu laiku spītīgi mēģināja slīdēt atpakaļ iekšā jau izraktajā bedrē, un arī kaust tās nācās patālāk.

Pats Pīters atslīga turpat blakus zemē, novilka pār galvu kreklu, notrausa sviedrus un tad uzvilka kreklu atpakaļ. Saule... Negribējās nodzedzināties, un ozona caurumi diemžēl arī bija realitāte, ar ko nācās rēķināties.

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 25.11.2005 20:02

Hmm...tā meitene (Annija laikam vārdā) šķita manāmi nokaitināta, vismaz ir kaut kas jautrs šajā šaušalīgajā garlaicībā...Jau tik sen nebija ne ar vienu sanācis pārmīt dažus vārdus, padiskutēt, iemesls jau skaidrs...
Labi, labi, nepūties nu, es tikai izteicu pieņēmumus, varbūt tev arī taisnība, viņi jau arī eļļu izmantoja, tā, ka varēja tiešām labāk aizdedzināt. Tad nu eju pameklēt akmentiņus, gribi labāk marmoru, kvarcu vai varbūt rubīnus?
Nemaz negaidot atbildi uz savu jautājumu, Vilijams aizgāja uzmeklēt parastos, normālos akmeņus, labāk meiteni vairāk nekaitināt, nevajag raustīt lauvu, šajā gadījumā Anniju aiz ūsām, protams, ja viņai tādas būtu. Māsai arī kādreiz bērnībā bija lelle Annija, to atceroties nevarēja nepasmaidīt. Katrā ziņā ir viena patiesība, ko nevar aizmirst- mazs puika tiek pie lelles ar šķērēm rokās, tad lelles īpašniece pārlaimīga nejūta, tad ir jācer, ka viņa nevar tikt pie šķērēm vai kā cita asa, jo tas var slikti beigties.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 25.11.2005 20:07

"Safīrus! Un kristālus!" Annija vēl uzkliedza aizejošajam. Iedomājās te nezin' ko!

Paskatījusies uz pārējiem, Annija pagriezās un devās lasīt kokosriekstus. Kādu, ko nodarbināt savā vietā viņa bija atradusi. Tagad laiks brokastīm.

Ik pa gabalam līdz pusei smiltīs iegrimuši mētājās pa kādam kokosriekstam, ko Annija savāca un nesa pie ugunskura.

OOC: Kokosrieksti taču nav tādi kokos, kā mēs viņus redzam veikalā, vai ne? Viņi ir tādā zaļā it kā mizā un tad tikai ir brūnā miza, ne?

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 25.11.2005 21:27

OOC - jā, tas, kas ir veikalā, ir pažāvēts iekšējais kodols. Vēl ir virsējā miza, tāda ādaina, ne visiem kokosiem zaļa, ir arī brūngana, un zem tās vēl viena nost kasāma kārta.

Brīnumainā kārtā Annijai izdodas atrast diezgan daudz krabju neizēstus riekstus.

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 25.11.2005 21:29

"Labi, nu jau es domāju ka pietiks," Pīters pieslējās kājās un novērtēja izrakto bedri. "Tagad, kam kuņģis stiprāks, nāciet ka viens man palīgā ienest viņus kapā." Jāsaka, ka par spīti brašajai balsij, nemaz tik priecīgs to darīt viņš neizskatījās.

"Viens paņems pie kājām, otrs aiz rokām, un tā pēc kārtas. Ķeries aiz drēbēm." Pīters norādīja.

Tā divatā viņi ienesa bedrē pirms pilotu, un tad abas sievietes.

Pīters paķēra dažas nokaltušās nokritušās palmu lapas ar ko pārsegt mirušajiem sejas.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 25.11.2005 21:34

Sastiepusi kādu kaudzīti pie bijušās ugunskura vietas, Annija apsēdās un ielūkojās Nereona atnestajā aptieciņā, vai tur nebūs kaut kas viņas kaklam. OOC: Ja GM nav iebildumu, Annija izvilka vienu plāksnīti ar palielām, dzeltenām tabletēm, kuru uzraksts liecināja "Sore Throat". Nopriecājusies, ka kaut ko izdevās atrast, Annija vienu no 10 tabletēm apēda un pārējās ielika sev somā. Tablete bija patīkami atvēsinoša un nedaudz salda.

Tagad bija kārta parūpēties par brokastīm. Saule kāpa arvien augstāk un arvien vairāk gribējās dzert, tāpēc vajadzēja ātri kādu no riekstiem attaisīt. Žēl, ka Nereons aizņemts ar citām lietām, nodomāja meitene un apskatīja zaļgano riekstu no visām pusēm, vai tajā nebūs kāda plaisa vai kas tāds, kur būtu vieglāk tikt klāt pašam saturam.

Neko tādu neatradusi, Annija no sākuma mēģināja mizu saplēst ar rokām, bet pēc tam sāka sist riekstu pret kādu akmeni. Pamazām biezā miza sāka dalīties un nākt nost. Darbs nebija no vieglajiem, bet dzert gribējās, tāpēc viņa cītīgi turpināja.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 28.11.2005 11:15

Veronikai bija gana daudz citu rūpju, kā akmeņu staipīšana. Protams tā smaka un izskats bija šausmīgi, taču tā gadās. Laikam tas saucās izdzīvo stiprākais,vai kā nu tur... Veronikai pašlaik galva sāpēja par krabju samaitātajām drēbēm. Viņa salasīja visu, ko vien varēja un tad ar sāpjpilniem vaidiem ņēmās aplūkot visas savas kādreiz tik smukās drēbes. tagad tās bija saņurcītas, vietām saplēstas, piebārstītas smiltīm. Un kad vēl viņa iedomājās, cik tās bija maksājušas un cik slaveniem zīmoliem piederēja. Raudāt gribējās...

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 28.11.2005 11:36

Pīters atgriezās pie izraktā kapa un pārklāja mirušos ar palmu lapām.

"Vai kāds vēlētos teikt kādus vārdus?" viņš pajautāja tiem, kas bija sapulcējušies apkārt.

"Labi, tādā gadījumā atļaujiet man runāt pirmajam."

Viņš brīdi noklepojās, samīņājās. Saraustīja drēbes.

"Es... Neesmu nekad teicis tādas runas... Es ceru, ka jūs aizgājāt nemokoties, un ticu, ka lai kur jūs arī šobrīd neatrastos, jūs esat atstājuši šīs zemes ciešanas aiz muguras un nokļuvuši labākā pasaulē. Es pateicos mūsu visu klātesošo vārdā jums par to, ka ar savu darbu darījāt visu, lai glābtu mūs pārējos. Lai dievs pieņem jūsu dvēseles."

Pīters paskatījās uz pārējiem.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 28.11.2005 12:03

Šajā brīdī atskanēja skaļš kliedziens, it kā kādam rautu sirdi nokrūtīm laukā - Veronika bija atklājusi, kā izskatās un nolauzusi vēl vienu nagu. Turklāt visam tam klāt nāca fakts, ka bija pazudis viņas lācītis, viņas talismans, mīļlietiņa, no kuras dziedātāja nešķīrās itin nekad.
Es ienīstu, ienīstu šo salu! Ienīstu **** šo ****, *****, **** SALU!!! nervu sasprindzinājums bija uzņēmis augstākos apgriezienus. Siviete bija saļimusi smiltīs uz ceļiem un raudāja par visām tām nelādzībām, ar kurām dzīve bija viņu apveltījusi pēdējā laikā...

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 28.11.2005 14:41

Annija bija pamazām lobījusi vienu rieksu un brīdī, kas Pīters teica vārdus, viņa pārtrauca to darīt, it kā godinādama bojā gājušo piemiņu.

Bet šo klusumu kā ar nazi nogrieza Veronikas kliedziens. Paskatījusies uz sievietes pusi, Annija tur neredzēja ne zirnekli, ne krokodīlu, pat ne trīsgalvainu briesmoni. Gribējās iemest blondīnei pa galvu ar to pašu pusnolupināto kokosriekstu. Bet Annija savaldījās, jo vēl vienu bedri Pīters un Nereons noteikti negribēs rakt.

Pie sevis nosodījusies par kliedzošās būtnes blondumu, meitene atsāka iesākto lupināšanu.

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 28.11.2005 14:45

Pīters vaigs notrīsēja, tomēr viņš savaldījās un nepagriezās pret kaucošo nelaimes čupiņu netālu no ugunskura. Tā darīt būtu izrādīt necieņu pret mirušajiem...

"Ja nevienam nav vairs ko teikt?" viņš pēc kārtas paskatījās uz katru no klātesošajiem.

"Tad lai jums mierīgs miegs zemes klēpī," viņš sacīja, viegli pārmeta krustu un tad sāka rakt ciet kapu.

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 28.11.2005 14:58

Nez kas būs nākošais, kurš gulsies zemes klēpī...Nu ko atlika vien cerēt, ka tas būs kāds cits, un ja nu kādam vēl jāmirs,tad lai tā vēlams būtu tā skuķe, kas pat neapjēdz, ka bērēs īsti ir jāpaklusē...Dzīvosim redzēsim. Žēl, ka tiem nabagiem nu ir jāguļ aukstā riebīgā zeme, pa deguna dobumu viņiem un mutē jautri rāpo tārpi, bet tā jau ir-mēs atnācā un kāds aiziet, mēs aiziesim nāks cits un tā tam, tā tam būs griezties, kamēr pasaule sev vēl tic...
Āmen noteica Vilijams un pārmeta krustu, ka istenam katolim pieklājas.

Iesūtīja: Lauwinja ; laiks: 28.11.2005 17:36

Keilīna izrādīdama cieņu nostājās turpat noklausīdamās Pītera runu viņa iedomājās, kā gan būtu ja viņa būtu cietusi? Šādos brīžos- precīzāk kāda cilvēka aiziešanā no dzīves- vai vēl precīzāk šoreiz vairāku Keilīna vienmēr juta cieņu un skuma. Viņai pašai pirms gada nomira vecmāmiņa. Neviļus viņa atcerējās par bērēm un par to, kā vairākas dienas bija raudājusi. Vājums bija šobrīd pārņēmis viņas sirdi, bet tas šādos mirkļos nebija galvenais. Acīs parādījās dažas asaras un Keilīna nolieca galvu, lai mati kristu pārsi sejai un neviens viņu neredzētu. Atskanēja Veronikas kliedziens. Šādi apgānīt aizgājējus laikam viņa bija pieradusi. Izlutināta sieviete- kas gan būtu piemērotāks apstākļiem, kādos pašlaik visi atradās.

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 28.11.2005 18:12

Aizkaust kapu bija krietni vien vieglāk, pietika tikai palīdzēt smiltīm pašām saslīdēt iekšā bedrē, tā ka Pīters pat īpaši nevēlējās gaidīt uz pārējo palīdzību. Metāla plāksne šaudījās šurpu turpu, elpa ritmiski lauzās ārā no krūtīm. Labāk tā, nekā izteikt savas domas par to ... Par to... Nomierinies, viņa nav tā vērta... Smiltis pārklāja kapā guļošos augumus, līdz tie pazuda skatienam. Varbūt ka pat labāk, krabju saplosītās miesas Pīteram negribējās atcerēties...

Pamazām kaps bija aizbērts, un Pīters sastūma atlikušās smiltis nelielā uzkalniņā, kuru sāka pārklāt ar atnestajiem akmeņiem, bet pašās beigās sasēja krusteniski divus zarus ar maisa stērbeli un iesprauda zemē improvizēto krustu, nostiprinot ar akmeņu krāvumu ap tā pamatni.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 28.11.2005 18:14

Veronika lūkojās uz kārtējo nolauzto nagu. Manikīrs bija neglābjami bojāts un viņas talismans... Tas bija jāatrod. Dziedātāja pietrūkās kājās un sāka satraukti šaudīties pa pludmali lūkodamās riņķī. Viņa nevarēja bez sava talismana, vienkārši nevarēja. Tad viņa to ieraudzīja - kaut kas maziņš un rozā šūpojās vilnīšos pie paša krasta... Veronika pārlaimīga devās uz to pusi. Izvilka mazo lietiņu no ūdens un sajūsmināti saspieda saspieda: Ak tu mazais draiskulis, domāji no manis aizbēgt, tagad es tevi uzmanīšu. nesatraucies drīz ieradīsies glābēji un mūs aizgādās prom no šī stulbā kūrorta.

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 28.11.2005 18:22

Pīters sarāvās, kad Veronika aiznesās garām bēriniekiem. Labi vēl ka neiekāpa kapā, jo izskatījās, ka sieviete galīgi neskatās kur liek kājas.

Atstājis kapa noformēšanu pārējiem, viņš lieliem soļiem devās pie dāmītes, kas šobrīd spiegdama lēkāja jūras malā, vicinot kaut ko rozā... rozā... ak dievs, kāda idiote...

"Paklau, cienītā," Pīters ievilka elpu, domās aizskatot līdz trīs. Rokas sažņaudzās, valdoties. "Varbūt ka nemanīji, bet tepat blakus cilvēki atvadās no trim mirušajiem. Vismaz tādā brīdī varēji pakluisēt, ja nepietika prāta pašai pienākt atvadīties."

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 28.11.2005 18:35

Veronika bija tik laimīga, ka pat nespēja dusmoties uz Pīteru, ka viņš mēģināja izmaitāt viņai visu prieku savu klātbūtni jau vien.
Tā vietā viņa paskatījās un vienaldzīgi noteici: Es nesaprotu, man vajadzēja iet un liet gaužas asaras par cilvēkiem, kurus es pat nepazinu? Izlikties par sērās slīkstošu būtni tikai tāpēc, ka viņu dēļ es atrodos šeit? Un klusēt? Dieva dēļ, viņi tāpat vairs neko nedzird!

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 28.11.2005 18:41

"Varēji vismaz izrādīt cieņu paklusējot," Pīters valdoties atbildēja. "Galu galā, tikai pilota dēļ mēs vēl esam dzīvi, ieskaitot arī tevi. Nezinu kāda būtu bijusi tā mirusī pasažiere, bet goda vārds, labāk lai tavā vietā būtu izdzīvojusi tā jaunā stjuarte."

"Un man patīkas domāt, ka ja ar mani atgadītos kas līdzīgs, kāds parūpētos par mani," viņš turpināja. "Bet mēs jau kā noprotas taisāmies dzīvot mūžīgi."

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 28.11.2005 18:53

Tas bija mirklis klusuma un tad pret Pītera vaigu smagi atsitās viņas labā roka, atstājot trīs sūrstošas nagu pēdas.
Veronika nošņācās: Ej ratā! un apcirtusies devās prom...

Iesūtīja: Lauwinja ; laiks: 28.11.2005 18:56

Keilīna nicīgi vēroja Veronikas gājienus un arī pļauku, ja to varēja tā nosaukt. Izskatījās, ka šī sieviete pavisam neiederējās ne šajā vietā, ne arī laikā. Lai gan Pīters arī bija paskarbāk izteicies šoreiz tik tiešām piebremzēt gan vajadzēja. Galu galā tik tiešām tika izvadīti mirušie un tā ir svēta lieta.

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 28.11.2005 18:59

Pītera roka kā neticot piekļāvās vaigam. Tas skuķis bija viņam ieskrāpējis... Ak tu čūska...

"Trakā meža kaķe!" Pīters noaurojās viņai nopakaļ. "Skrien vien, skrien, taisni kādam zvēram rīklē, būs vismaz kāds labums no tevis!"

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 28.11.2005 19:04

Meža kaķe!? Tūlīt tu man redzēsi meža kaķi! Veronika spēji apcirtās un nikni iekliegusies, kas gan atgādināja kaķa ņaudienu vairāk, metās Pīteram virsū. Visas dusmas, ko viņa bija krājusi sevī nu izlauzās laukā, nervi bija uzdevuši...
Veronika koda un skrāpēja, neskatoties vai tas deguns, vai kakls vai vēl kas, pašlaik viņai nerūpēja savs tēls, bet gan tas, kā pēc iespējas vairāk ļauna nodarīt šim riebīgajam vīrietim, kurš uzdrīkstējās viņu pasūtīt, kaut arī tikai pie meža zvēriem. Tagad jau viņu vairs tik vienkārši nevarēja apstādināt...

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 28.11.2005 19:24

Pīters pilnīgi noteikti nebija gaidījis tik agresīvu rīcību, tāpēc pirmajā mirklī Veronikai izdevās pāris visai labi skrāpējieni un kodieni, ko kuriem viens tik tikko neatstāja Pīteru bez kreisās acs. Arī otrs vaigs nu asiņoja, un uz deguna bija nagu pēdas.

Sākumā Pīters uzbrukuma spiests paspēra divus soļus atpakaļ, bet tad arī aizsvilās.

Tvēriens, un Veronika bija satverta ap vidu, ar kreiso roku Pīters piespieda viņas rokas pie ķermeņa.

"Ej atvēsinies, kaķe," viņš iešņācās un ielidināja Veroniku seklajos krasta ūdeņos.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 28.11.2005 19:38

Annija bija nomizojusi vienu kokosrieksu un jau ķērās pie nākamā, ar kuru nu gāja krietni raitāk, jo meitene bija iemācījusies, kādā leņķī labāk turēt akmens lausku, lai liktu pašķīst biezajam rieksta apvalkam. Nomizoto Annija necentās pāršķelt - lai to dara kāds, kas prot labāk. Nereons, piemēram.

Viņas mierīgo darbošanos pātrauca visai interesantā vārdu apmaiņa tālāk pie ūdens. Nesaklausot visus vārdus, bet dzirdot dažus visai "mīlīgus" epitetus, Annijai sanāca smikli. Tik dīvaini bija skatīties, kā plēšas šī izlutinātā un klīrīgā sieviete ar šķietmi visai normālo Pīteru.

Kad Pīters iemeta Veroniku ūdenī, Annijai gribējās uzgavilēt - sak, malacis, tā tai blondīnei vajag! - bet viņa savaldījās un turpināja ar smaidu vērot abu cīniņu, reizē palēnām lupinot otru riekstu.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 28.11.2005 19:48

Lai cik sadusmota, Veronika sajuta, kā viņai apkārt rosās daudzas būtnes. Ādai ik pa brīdim pieskārās kā ar raupju smilšpapīru. Pēkšņi viņa sajuta negantas sāpes labajā rokā.
Haizivs. Lai cik lēnas un miermīlīgas tās bija, asiņu smaka un pēdas uz Veronikas nagiem šoreiz bija viņai liktenīgas. Dziedātājas mazais pirkstiņš un zeltneša pirmā falanga bija zaudētas uz visiem laikiem.
Haizivis pēdu dziļajā ūdenī sāka kustēties krietni ātrāk!

Iesūtīja: Nero ; laiks: 28.11.2005 20:09

OOC: atvainojos, man, likās, ka to daļu jau izlasīju, sāku lasīt no beigām....
Pēc apbedīšanas Nereons nedaudz pastaigājas pa kratmalu. Pa vidam viņš noskatījās uz Pīteru un Veroniku un domās abus nolādēja - Nu kāpēc jau tā grūtā situācijā jātaisa skandāli un vienam otru jāievaino? Nu kāpēc, pieauguši cilvēki to nesaprot.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 28.11.2005 20:13

(OOC - Nero, vai Tu nepamanīji, ko Pīters rakstīja par kapa aizrakšanu? )

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 28.11.2005 21:25

Laura bija stāvējusi stinga kā akmens visu apbedīšanas laiku. Šādas ceremonijas arvien bija atstājušas uz meiteni lielu iespaidu. Viņai sāpēja sirds par bojā gājušajiem, un Laura samanīja augam dusmas uz sievieti, kurai viņa bija palīdzējusi atbrīvoties no krabjiem. Kā gan varēja tā zaimot!

Laura vēroja, kā Veronikas un Pītera vārdu apmaiņa pārvēršas īstā kautiņā. Ai, cik ļoti tai muļķei tas bija vajadzīgs, meitene pie sevis noteica, raudzīdamās Veronikas lidojumā. Viņa piegāja gandrīz pie pašas ūdensmalas, lai labāk redzētu Veronikas reakciju.

Sākumā sieviete šķita vienkārši apstulbusi un varen sašutusi. Pēkšņi Veronikas seja sašķobījās briesmīgās sāpēs. Laura, kas jau bija iebridusi mazu gabaliņu ūdenī, ar šausmām samanīja kaut kādus radījumus šaudāmies sev gar kājām. To tur bija tik daudz! Meitene pavērās uz leju, un iekliegusies izlēca no ūdens. Haizivis! Laura kliedza. Cik labi, ka viņai tās nekādu skādi vēl nebija paspējušas nodarīt. Laura pašāvās uz to pusi, kur kliedza nelaimīgā Veronika un apstājās. Viņa nevarēja saņemties, lai vēlreiz iekāptu ūdenī. Turklāt haizivis ap Veroniku bija kļuvušas pavisam mežonīgas.

ooc: vai Veronika atrodas tik tuvu, lai līdz viņai varētu aizsniegties, īpaši nebrienot ūdenī? Ja nu viņa ir tik šokēta, ka viņai nepietiek prāta pašai izpērties krastā... To no viņas tā kā varētu sagaidīt...

Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 28.11.2005 21:32

ooc: Labi biedriņi, pietiks JUms te izklaidēties! Visi tjip ir apbedīti, jā? Nu, ja arī nav, tas nekas! Uzskatīsim, ka visi ir apbedīti!
Patreiz, cik sapratu no Rovielas, ir vēls rīts, ja?
Nu, ja arī nav, tad tagad uzskatīsim, ka ir. Negribās visu vilkt vel lielākāgarumā. Te nu, mani mīlīši, viss sākas!

Pēc abbedīšanas visi savācās kopā. Bija jāizlemj, vai palikt visiem vienkopus. Daudz igribēja doties izpētīt salu, taču varbūt kāds to patiesi nevēlējās un viņam/ai bija liela vēlme palikt turpat pludmalē.
Tatad, Jūsu izvēle. Uzrakstiet nākamajos postos, kur vēlaties palikt- pludmalē vai iet līdzi tiem, kas dodas izpētīt salu. Šā vai tā, abas puses sagaida interesants liktenis!

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 28.11.2005 21:50

Izskatījās, ka pludmalē noticis kaut kas nelāgs. Bet Annija nepameta savu iesākto darbu, vien bažīgi ik pa brīdim paskatījās uz pārējiem.

Saule kāpa arvien augstāk un palika karstāks. Ja tagad pietika ar kokosriekstu pienu, tad drīz vajadzēs kaut ko vairāk. Daudz vairāk. Ūdens viņiem nebija nemaz, tāpēc bija jādomā par iespējām atrast vismaz kādu strautu.

Beigusi mizot kokosriekstus, Annija pārliecinājās, ka visas viņas mantas ir joprojām somā, apēda vēl vienu tableti kaklam un gaidīja, vai kāds neizlems, ko tālāk darīt. Gulēt vēl vienu nakti zem krabju kājām nebija vilinošs piedāvājums. Kaut kas bija jādara.

OOC: Annija ir ar mieru doties. Un pēc iespējas ātrāk.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 28.11.2005 22:17

(OOC - Veronika NAV apēsta. Viņa ir pie samaņas un bļauj. Haizivis, vispār, ir no miermīlīgajām, tai vienai vienkārši nejauši trāpījās rīklē Veronikas nagi. Veroniku no krasta aizsniegt nevar, viņa ir pēdu dziļā ūdenī. Es sapratu, ka šovakar Ragaste neko nevar vairs ierakstīt, tāpēc uz viņas reakciju vajadzētu pagaidīt rītdienu.
Jā, ir vēls rīts.)