Pavediena drukājamā versija

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 11.09.2005 22:41

Goldberry
HP&GP foruma administrācija


Vienradzītes pasaule "Saltās Zvaigznes"

Spēle būs ar GM
Viss norisinās jau pazīstamajā Vienradžu pasaulē.

Pasaules apraksts:

Spēles darbība notiek skaistajā Mēnessziedu karaļvalstī.

Valdnieks:

Mēnessziedu karaļvalstī valda labā dievišķā Vienradžu Karaliene. Viņa rūpējas par saviem padotajiem, dara labu un dod maģiju priesteriem. Vienradžu karalienei patīk tīra daba, māksla un skaistums. Viņa reizēm parādās tautai svētku laikā, bet pārsvarā dzīvo savā mākoņu pilī, kur parasti mirstīgie netiek ielaisti.

Ģeogrāfija:

Mēnesziedu karaļvalstī lielāko daļu zemes klāj meži. Mežu vidū ir gleznainas pļaviņas ar maziem strautiņiem un ezeriem. Pie pilsētām ir izveidoti lauki un ganības. Šur un tur paceļas majestātiski kalni ar skaistām ielejām. Klimats ir silts un lielāko gada daļu zied un smaržo visādas puķes. Lietutiņš nolīst tikai pa nakti, lai netraucētu karaļvalsts iedzīvotājiem. Ziemā ir mīksts sniedziņš, lai varētu pikoties un taisīt sniegavīrus.

Mēnesziedu karaļvalsts galvaspilsēta ir Lūna. Tajā dzīvo visādas rases, ir daudz bagātu tirgotāju, labu amatnieku, gudru burvju un stipru karotāju.

Pārējās lielākās pilsētas ir:
Flora (pilsēta laukos, dzīvo daudz halflingu),
Fauna (pilsēta mežā, dzīvo elfi, puselfi),
Terra (pilsēta kalnos, dzīvo rūķi)
Akva (ostas pilsēta pie lielās Sauleszaķu jūras, pārsvarā dzīvo cilvēki un ūdensļaudis).

Reliģija:

Vienradžu Karaliene dāvā maģiju saviem uzticamajiem priesteriem. Tie katru dienu lūdz savu valdnieci saullēktā un saulrietā.

Katrā pilsētā ir liels Vienradžu Karalienes templis. Tajā ir balta vienradža ar spārniem statuja, pie kuras visi lūdzās. No rītiem priesteri veic svēto dzirdīšanas rituālu. Svētajā traukā tiek ieliets ūdens no dzidra avotiņa un dieviete tiek aicināta padzerties. Galvaspilsētā Lūnā reizēm notiek brīnums un pati dieviete patiešām atnāk un izdzer ūdeni.

Katrā templī ir viens virspriesteris. Par to var kļūt labs priesteris, kurš ir sirdī šķīsts. Tam priesterim ir jāiet uz augstu kalnu netālu no Terras pilsētas un jāpavada tur 3 dienas. Tad Vienradžu Karaliene pati pasaka vai priesteris ir cienīgs kļūt par virspriesteri.

Vienradžu Karalienes priesteri ģērbjas zaļās drēbēs un valkā baltu apmetni. Viņiem ir sudraba svētais simbols, kas izskatās, kā mazs vienradža rags.

Ienaidnieki:

Vienradžu Karalienes ienaidnieki ir tie, kas posta dabu un sabojā skaistumu. Reizēm uzrodas ļaunie, kuriem nepatīk skaistā Mēnessziedu karaļvalsts. Viņi tad cenšas ieriebt tās labajiem iedzīvotājiem. Mēnessziedieši tad pret viņiem cīnās un svin slavenas uzvaras pār tiem.

Piesakoties, jums jānorāda šādi parametri:

1)tēla vārds,
2)dzimums,
3)rase(iespējamās rases: cilvēks, elfs, puselfs, rūķis, halflings),
4)klase (burvis, bards, faiteris, priesteris, zaglis, paladins, rendžers, druīds)

Burvis var sev dabūt vairākas burvestības. Burvestību sarastā neietilpst
- spēja taisīt pasaules galu,
- nogalināt visus 50 km rādiusā, u.t.t. izvēlēties saprātīgas maģijas.
Burvestību saraksts jāiesniedz spēles vadītājam ar PZ palīdzību.

Bards var dabūt sev 2 maģijas, no kurām viena ir iedvesmot ar savu dziedāšanu pārējos komandas biedrus, līdz ar to viņi kļūst spēcīgāki, veiklāki u.t.t., bet ne ūbermeni. Un otra maģija, bards var ar dziesmas palīdzību ārstēt savus grupas biedrus. Vēl bardam ir labas zināšanas par karaļvalsti, viņš vieglāk uzzin informāciju, arvienvārd sakot grupas diplomāts.

Faiteris kā jau cīnītājs labi cīnās ar ieročiem un būs grupas spēcīgākais balsts cīņās ar mošķiem. Faiteris ir spēcīgs un gana veikls, gudrs, skaists, bet viņš nav supermens, tā ka pilnīgi viss viņam nebūs pa spēkam...

Priesteris pie attiecīgo rituālu izpildes var saņemt pļuškas no dievietes. Priesteris noteikti spēj dziedināt grupas biedrus. Karaļvalstī priesteri ir ļoti cienījami un būt par priesteri ir liels gods. Priesteris spēles laikā griežas pie dievietes ar lūgšanām (PZ veidā pie manis) un dieviete izlemj vai dot priesterim lūgto vai nē.

Zaglis ja izvēlies zagli, tad ņem vērā, ka zaglis ir pozitīvais tēls un viņa nodomi nav aplaupīt kādam mājas vai apzagt kādu nespējīgu večiņu tirgus laukumā. Šis zaglis drīzāk ir piedzīvojumu meklētājs un viņa specializācija ir atvērt lamatas, lai tās nenoskādētu pārējiem grupas biedriem, saglabāt modrību, kad citi paguruši, pamanīt lietas, kuras citiem paslīd garām.

Paladins ir ļoti drosmīgs, imūns pret slimībām, viņam piemīt paaugstināta izturība pret maģiju, spēja nedaudz ārstēt komandas biedrus. Paladins prot cīnīties un satriekt pīšļos ļaunīšus. Paladinam ir ļoti uzticams jājamlops un viņš spēj pa gabalu pateikt kurš ir ļauns un kurš nē..

Rendžers prot meklēt pēdas, viņam ir mīļākais ienaidnieks, ar kuru viņam būs vieglāk tikt galā. Samērā labi cīnās un visai labi šauj ar loku. Rendžers pamanīs tādas lietas, kas citu acīm paliek nepamanītas, arī izdzirdēs skaņas, kuras pārējo ausīm ies secen. Viegli orientēsies arī svešos apvidos. Pazīst dabu.

Druīds ir dabas draugs. Viņš pārsvarā uzturas mežos. Ļoti labi saprotas ar dzīvniekiem un labi pazīst augus. Prot no tiem pagatavot zālēs, arī indes ja nepieciešams. Druīdiem ir draugs dzīvnieks. Viņš pats spēj pārvērsties par kādu dzīvnieku.

5)augums,
6)vecums,
7)dzīvesvieta,
8)ģimene,
9)speciāli spēki (Te burvji ierakstīs savas maģijas. Un pārējie to ko jau es norādīju pie klašu aprakstiem. Un vēlreiz!! nepiedēvējat savam tēlam ārkārtīgus spēkus!!!!),
10)ieroči (Visiem tēliem var būt ieroči. Zobeni, dunči, tikai jāņem vērā, ka vislabāk cīnās faiteris.)
11)dzīvnieki (pēc izvēles.. burvjiem visticamāk, ka būs)
12)fotoattēls vai zīmējums (nav obligāti),
13)izskata apraksts, (ja ir bilde šo nevajag)
14)rakstura apraksts,
15)tēla pagātnes apraksts (vēlams).

Atšķirībā no pirmās Vienradžu spēles šajā spēlē jūs varat būt ne tikai pozitīvie personāži. Ja vēlaties spēlēt kaut ko drusku ļaunu, tad sazinieties ar mani pa PZ un mēs apspriedīsim jūsu īpašās vēlmes. Tāpat pa PZ sarunājot var mēģināt jūsu leģendā iekļaut kādus noslēpumainus punktus.

No spēles gaidu, ka tā vairāk veidosies kā stāsts.

Tas laikam īsumā viss.
Gaidu entuziastus, lai varētu sākt......

Vienradžu pasaules karte te:


Savus personāžus publicējiet http://www.kurbijkurne.lv/forums/index.php?showtopic=25207&hl=

P.S. Ja kādam interesē, tad kopš pirmās Vienradžu spēles ir pagājuši aptuveni 25 gadi.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 12.09.2005 00:06

Boro kunga mazdēls domīgi raudzījās uz Boēcija galdiņa pusi.
Kāds viņam piebīdīja priekšā tukšu dzēriena kausu. Tas novērsa no domām. Mazliet nopūties viņš to piepildīja un lūkojās pēc kausa īpašnieka.

Viņam pretī raudzījās kāds vīrs gados tērpies ceļotāja tērpā, kurš izskatījās daudz pieredzējis un nolietots.
Grūti laiki pienākuši? Ko tad Tu pūt? Vai tad ļaudis izslāpuši pēc dievietes svētības un to nesaņemdami vairāk nenāk pēc Tavām brīnumdzirām?
Ko gan Tu par to zini? Saīdzis noburkšēja krodzinieks.
Šo to jau zinu... Cik ilgi gan dievi pieļauj, ka viņus nepielūdz..? Šī jau ir trešā diena, kad lūgšanas neatskan ne rītā, ne vakarā. Vai priesteru cilvēciskās bailes būtu attaisnojums pienākumu nepildīšanai? svešinieks izskatījās visai labi informēts.

Piepildījis vēl vienu pagrūstu trauku uz viņa pusi, krodzinieks atgriezās pie svešinieka.
Priesterus nevajag apvainot. Vai tad ir prātīgi tā vienkārši ziedot savu dzīvību? Vai varbūt labāk meklēt kādus variantus, kas palīdzētu tikt galā ar radušos problēmu. Esam zaudējuši jau trīs priesterus. Tas taču ir tikai normāli, ka priesteri baidās.
Svešinieks mazliet pasmaidīja. Es viņus redzēju.. Tīrs ledus. Saule tos apmirdzēja. Bet tie nemaz nekusa. Tā kā ziemeļos... Bet jūs jau noteikti nekad neesat bijis ziemeļos. svešinieks līdzcietīgi pasmaidīja vēlreiz.
Neesmu gan... Tad viņš palūkojās svešiniekam acīs. Vai jūs esat atnācis pieteikties pie vecā, trakā Boēcija? Viņš te šodien meklēs drosminiekus. Gluži kā jaunības dienās. Tikai vecajam neviens nespēj ieskaidrot, ka viņam jau tā kā vairs nevajadzētu uz tādām trakām lietām rauties. Ir taču gana jauno, kuri vēlas kļūt par varoņiem. Bet vecais taču neliekās mierā... Krodzinieks pat iesmējās atceroties pēdējo tikšanos ar Boēciju.
Es? nē.... man piedzīvojumu un varoņu gaitu pietiek.
Ja jau esat tik pieredzējis, tad pastāstiet kapēc jūsuprāt priesteri pārvēršas par ledus statujām? Boro kungs ieinteresēts apvaicājās..
Kas to lai zin... Tam taču varoņi domāti, lai tie noskaidrotu problēmu. svešinieks visai vienaldzīgi atteica. Viņš iztukšoja savu kausu, pagrūda krodzinieka virzienā pāris monētas un piecēlies no bāra devās uz izeju.

Boro kungs domīgi noskatījās viņam pakaļ.
Ak vai.. drīz jau viņi sāks ierasties. viņš noteica vairāk sev nekā apkārtējiem un paķēris pulējamo lupatu aizskrēja pie Boēcija galdiņa un ņēmās pulēt plāksni ar Boēcija vārdu.

Iesūtīja: Farliner ; laiks: 12.09.2005 15:37

Kārtojot galdu Boro kungs piepeši gandrīz paklupa - vienā no krēsliem pie galdiņa kāds jau sēdēja! Viņš būtu gatavs apzvērēt, ak vēl pirms brīža te neviena nebija!
Svešinieks bija tērpis pavisam tumšās drēbēs un ietinies apmetnī tā, ka ārā rēgojās vien rokas un kājas - seju nevarēja redzēt. Uz galda malas nogūlās dažas monētas: "Glāzi vīna. Labāko, kāds jums ir." Balss bija melodiska un pēc tās skanējuma nebija iespējams noteikt runātāja vecumu.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 12.09.2005 15:53

Un man arī vienu. Bet lielu! Krodziniekam aiz muguras, pie paša pleca noskanēja otra, patīkama un laipna balss.
Kā jau parasti, mans draugs!
Runātājs bija viens no Lūnas tempļa sargiem, par ko nepārprotami liecināja Vienradža zīme uz viņa apģērba. Samaksājis un vēlreiz laipni pamājis Boro kungam ar galvu, viņš atmeta atpakaļ apmetni, tā atsedzot tempļa karotāja tipisko bruņojumu, un apsēdās pie Boēcija galdiņa.

Uzlicis cimdā tērpto labo roku uz galda, atgāzies krēslā, gaidot pasūtīto, sargs diezgan atklāti nopētīja jau pie galdiņa sēdošo, bet sarunu iesākt nesteidzās.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 12.09.2005 15:54

Tūlīņ kungs... Mazliet aizdomīgi palūrēdams, bet tikai tik daudz, lai nepārkāptu pieklājības robežas, Boro kungs nopētīja svešinieku, savācis naudu aizgāja ieleit svešiniekam vīnu.

Kāda dīvaina diena. Vieni vienīgi dīvaiņi. Krodzinieks klusi zem deguna purpināja. Viņs ielēja skaistākajā no glāzēm vīnu, kurš dzirkstīja tumši sarkanā krāsā un aiznesa svešiniekam.

Te būs kungs... labākais vīns, kāds atrodams manā pagrabā. Viņš pieklājīgi palocījās, vēlreiz mēģinādams palūrēt zem kapuces malas..

Sadzirdējis pazīstamo balsi, Boro kungs strauji apcirtās un uzsmaidīja pazīstamajam sargam.

Viņš ātri aizsteidzās un atnesa sarga iemīļoto dzērienu.

Te būs arī jūsu dzēriens. Es tā skatos, ka jūsu rindas sāk kuplināties. Prieks, ka dieviete vienmēr var paļauties uz saviem uzticamajiem sekotājiem.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 12.09.2005 16:08

Serīna saminstinājās vēl reizīti uzmeta skatienu jumta čukuram un tad devās iekšā. Ū```` palika sēžam tur, kur pirms brīža bija viesojies meitenes skats, kā izbāzenis, vien dzintaraino acu virināšanās nodeva, ka putns ir dzīvs.
Tad viņa iegāja krogā un pametusi pētīgu skatu riņķi, devās pie vīra, kas viņai likās esam krodzinieks.
"Esiet sveicināti!" viņa draudzīgā balsī sasveicinājās ar vīru un pie galda sēdošajiem.
Izlasījusi vārdu uz plāksnītes, Serīna viegli pasmaidīja: "Kā redzu, šis ir īstais galds. Tādā gadījumā es varētu palūgt jums glāzi ūdens, maizi ar sieru un trīs jēlas liesas gaļas šķēles?"
Noraisījusi apmetni, viņa to salocīja un pārmeta pār atzveltni. Tikpat piesardzīgi viņa noņēma loku un bultu maku un atstutēja pret krēslu sev pa ķērienam.

Iesūtīja: Farliner ; laiks: 12.09.2005 16:18

Svešinieks viegli palocīja galvu, un smalkā ādas cimdā ietērpta roka pasniedzās pēc glāzes - Boro kungs tik vien paguva samanīt zem kapuces, kā to, ka svešinieka sejas vaibsti (vismaz tā daļa, kuru nesedza smalki veidota tumša materiāla maska) ir kā elfam, tāpat arī ausis. Izskatās, ka maska ir tā veidota, ka netraucē baudīt ēdienu un dzērienu.

Arī tempļa sargam tiek veltīts pieklājīgs galvas mājiens, un vērīgajam skatienam kļūst labi saskatāmi divi zobeni svešiniekam pie sāniem - zobeni ir elfu stilā ieturēti, viegli izliekti un ar violetu materiālu rotātās makstīs, kas pilnīgi sakrīt ar pārējo svešinieka apģērbu. Citus ieročus nemana. (Ja nu vienīgi var saskatīt aiz zābaku stulmiem aizbāzto dunču rokturus...) var samanīt arī ārkārtīgi smalku bruņukreklu, kas nezkāpēc nežvadz, svešiniekam kustoties.

Izdzirdējis pienākušās sievietes sveicienu, viņš pagrieza galvu tai pretī: "Esiet sveicināta."

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 12.09.2005 19:23

Rikki nāca tiešā ceļā uz krogu. Viņa rīta pusē bija bijusi mežā skatīties, ko varētu salasīt tējai, bet atpakaļceļā meiteni bija saticis kaimiņš Erno, iegrūdis rokās somu un palūdzis aiznest uz mājām, kamēr viņš ieskriešot pie kurpnieka. Erno bija lāga cilvēks, kas atgriezās no tāla ceļa, tāpēc Rikkii neatteica, vien nozibināja žilbinošu smaidu un nobēra, kurā vietā viņa plāno somu atstāt.

Pārmetusi Erno doto somu pār plecu, Rikki piesoļoja pie krogus durvīm, atgrūda tās vaļā un ienāca telpā. "Sveiks, krodziniek! Kas labs šodien noticis?" Rikki jautāja, smaidot savu neatvairāmo smaidu, zibinot sarkanās acis un ar vienu roku atglaužot garos melnos matus, ko viņa šodien bija atstājusi vaļā. Nevarēja taču paiet garām krogum, neparunājot ar krodzinieku.

Kamēr krodzinieks vēl nebija paspējis atbildēt, Rikki skatiens sasniedza kompāniju, kas sēdēja pie Boēcija galdiņa. Tādi neparasti ļaudis. "Atnes man glāzi ūdens. Es iešu tepat parunāt ar cilvēkiem," Rikki nobēra, vēlreiz uzsmaidīja krodziniekam un enerģiskiem soļiem devās pie Boēcija galdiņa.

"Labas dienas! Rikki! Mans vārds ir Rikki!" viņa uzsauca sēdošajiem un pasniedza savu graciozo rociņu apmēram uz galda vidu. Negaidījusi uzaicinājumu, viņa paņēma vienu no blakus galda krēsliem, apsēdās uz tā jāteniski, nolika somu blakus un uzmeta skatienu pārējiem. "Šodien ļoti jauks laiks!" Rikki nesagādāja problēmas uzsākt sarunu. Viņa gan to parasti darīja ļoti ātri, berot vārdus kā pupas, tāpēc nācās pagaidīt, kamēr kāds atbild.

Iesūtīja: Farliner ; laiks: 12.09.2005 20:53

Pārlaidis uzmanīgu skatienu strauji runājošajai būtnei, Riliarnirs viegli paraustīja plecus - tāpat būs jānosauc savs vārds, kādēļ lai to neizdarītu tagad?
"Riliarnirs d'Varngro." viņš atbildēja, un vēlreiz pacēla glāzi ar vīnu. Vīns nudien nebija slikts - acīmredzot krodzinieks nebija melojis.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 12.09.2005 21:10

"Rili-kas?" Rikki pacēla vienu uzaci un tad iesmējās. "Nekas, gan jau tevi nosauksim kā īsāk. Bet nu gan tev vecāki iedevuši tādu vārdu. Ne izrunāt, ne atcerēties, vai ne, Rili?" meitene nu jau vilka sēdošo uz zoba, bet kāpēc gan nepatērgāt ar jauniem cilvēkiem. Ne jau vienmēr te Lūnā kas tāds gadījās. Pie tam tik daudzi uzreiz. Rikki bija atspiedusi vienu roku uz elkoņa uz krēsla atzveltnes un atbalstīja zodu, ļaujot gaismai atspīdēt viņas acīs. Tās mirdzēja tādā pašā krāsā kā vīns.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 12.09.2005 21:16

Nu jau piedzīvojumu kārotāji pie galdiņa vai birtin bira! Danni pat nepaspēja uzreiz ar visiem apsveicināties, kad pie galdiņa - vai tu re! - piesēdās nerimtīgā zibace Rikki. Sargs atplauka vēl platākā smaidā, ar vīna glāzi atbildēja Riliarniram, bet pirmie vārdi bija veltīti senajai paziņai.
Rikki! Kādi vēji Tevi te atpūtuši? Ir jau ir jauks laiks, ceļojumam tieši piemērots!

Attapies, ka nav vēl stādījies priekšā, viņš, nedaudz pacēlies no krēsla, viegli palocījās sievietei ar zeltaini brūnajam garajām bizēm, un teica
Es esmu Danni Severe, Lūnas tempļa sargs.

Pēc nokārtotajām iepazīšanās formalitātēm, Danni turpināja sarunu ar paziņu
Tu arī mums līdzi? Ko es te prasu! Ja jau piesēdies, tad nekas cits Tev neatliks! viņš piemiedza aci. Es nemaz nezinu, kā mēs to pārdzīvosim!

Viņa ir visā Lūnā slavena nerimtīga pļāpukule, Danni laipni, smejošām acīm paskaidroja pārējiem pie galda sēdošajiem, un parāvās nostāk, lai izvairītos no Rikki pa jokam domātās dunkas.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 12.09.2005 21:32

Rikki mazā dūrīte trāpīja garām Danni. Viņš tomēr bija gana izveicīgs.

"Sveiks, Danni! Tu arī te! Prieks tevi redzēt. Es te garām nācu un ieraudzīju interesantu kompāniju!" Rikki viņam uzsmaidīja tik pat jauki kā parasti. Bieži gan viņa Danni neredzēja, bet bija jau pa šiem gadiem sapazinusies. Viņai tas nenācās grūti.

"Bet viņš ir mūsu pilsētas ārkārtīgi nopietnais sargātājs," meitene notēloja ļoti nopietnu seju. "Pie tam spēj no tās stabules izdabūt tādas skaņas, ka pat kaimiņu gailis sāka žagoties," viņi apmainījās ar laipnībām. Bet Rikki gaidīja, kad arī citi ar sevi iepazīstinās.

Iesūtīja: Farliner ; laiks: 12.09.2005 21:35

"Mans vārds līdz šim ir mani pilnīgi apmierinājis, un nav nepieciešams to pārveidot." Riliarnirs ierunājās, uzmanīgi aplūkojot Danni - kā tempļa sargs kustās, kādas tam bruņas un ieroči. Nelikās, ka viņš Rikki teikto būtu ņemis ļaunā, bet vienlaicīgi viņa teiktais pavisam noteikti liecināja, ka viņš nevēlas, lai viņa vārdu kāds saīsinātu vai pārveidotu.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 12.09.2005 21:41

"Nu, kā vēlies," Riki atbildēja sēdošajam, kura seju nevarēja redzēt. Dīvaini. "Nokurienes jūs esat? Un kāpēc esat ieradies mūsu skaistajā pilsētā?" viņa interesējās, acīm meklējot kādu spraugu, caur kuru varētu redzēt runātāja seju.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 12.09.2005 22:18

Boro kungs jau vairs nespēja izsekot cik ātri šeit ieradās jauni un jauni ļaudis. Nu nē, vispār daļa jau bija pazīstama. Piemēram skaistā sarkanacainā meitene te iegriežas visai bieži un ir jautrs sarunu biedrs.

Tempļa sargs arī... meitene gan nepazīstama.
Pēkšņi Boro kungs pieķēra sevi pie domas, ka viņam taču pasūtīja dzērienus.

Viņš veikli aizskrēja līdz savai letei un jau pēc brīža atgriezās ar prasītajiem dzērieniem un ēdieniem. Pasniedzot meitenei jēlās gaļas gabalus, viņš gan to dīvaini uzlūkoja.

Labu apetīti, jaunkundz.... viņš viegli palocījās un nolēma tomēr doties uz savu vietu pie letes. Gan jau piedzīvojumu meklētājiem pašiem būs ko apspriest.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 12.09.2005 22:23

Rikki paņēma no krodzinieka glāzi ar ūdeni. "Paldies! Man šodien ļoti slāpa. Dikti silts un saulains laiks! Jums būs karsti!" pēdējā piezīme bija veltīta Riliarniram, kura vārdu Rikki vēl joprojām neatcerējās. "Mana māmiņa agrāk vienmēr lika ģērbties plānāk šādā laikā, jā, jā!" meitene izskatījās gandrīz norūpējusies par noslēpumaino kungu.

Iesūtīja: Farliner ; laiks: 12.09.2005 23:00

Lai kā Rikki pūlējās, viņai neizdevās atrast nevienu spraugu, kas ļautu kārtīgi aplūkot Riliarnira seju - tā daļa, kuru nesedza maska, atradās kapuces mestajā ēnā un neko daudz redzēt nevarēja - tikai apjaust aprises - pēc redzētā spriežot, viņas priekšā atradās elfs.
Arī balss bija melodiska un skanīga, kā jau elfam: "Esmu karotājs. Daudz ceļoju, tādēļ arī esmu ieradies šeit - ja rodas kādas problēmas, tad to risināšanai vienmēr vajag karotājus." pēc balss intonācijas izmaiņas varēja likties, ka runātājs pasmaida: "Paldies, bet man ir gluži labi tāpat - nemaz tik karsti jau nav."

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 12.09.2005 23:08

"Jā, spēcīgus cilvēkus vajag, kad jācīnās ar ķibelēm," Rikki piekrita. Pie galdiņa sēdošais izskatījās pēc elfa. Droši vien jau tā arī ir, viņa nosprieda.

Redzēdama, ka ar Riliarniru īsti saruna nevedas, kā Rikki vēlētos, viņa pievērsās uz cita krēsla sēdošai būtnei ar gariem, zeltainiem matiem. "Šķiet, ka mēs vēl neiepazināmies!" viņa laipni uzsāka sarunu. "Esmu Rikki, te vietējā!" Pie šiem vārdiem meitene paskatījās uz Danni, vai tas kaut ko atkal netaisās piebilst, un turpināja: "Bet izskatās, ka tu esi no tālienes. Pie mums jēlu gaļu ēd vien dzīvnieki!" Rikki ar to neko ļaunu nedomāja. Viņai tas gluži vienkārši šķita pārāk dīvaini, ka tādas pēc skata jaukas sievietes priekšā stāv trīs jēlas gaļas šķēles.

Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 13.09.2005 00:02

Strauji atvērās durvis un krogā iesoļoja rūķu sieviete Vienradzītes priesterienes apmetnī. Enerģiskiem soļiem piegājusi pie letes, viņa uzmundrinoši uzsmaidīja krodziniekam un sulīgā, zemā altā ierunājās:
- lai Vienredzītes svētība ar jums, labo cilvēk! Vai jūs nepateiktu, kur te ir galdiņš, kur pulcējas radījumi, kas meklē atbildes uz dīvainiem jautājumiem? Un vienu kausu laba alus un ko garšīgu tam klāt, lūdzami! - rūķe izvilka no kabatas pāris monētas - tik, lai pietiktu patiesi labai maltītei un dzeramajam.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 13.09.2005 09:12

Lai dievietes svētība arī ar jums, cienītā. Boro kungs pasmaidīja rūķei un norādīja ar galvu uz galdiņa pusi, kur bija sasēduši jaunie piedzīvojumu meklētāji. Tur jau viņi visi būs..

Viņš pasniedza rūķei dzērienu.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 13.09.2005 09:16

Pie Rikki piezīmes par flautām un gaiļiem, Danni savilka ārkārtīgi dīvainu grimasi, šķita, ka viņš domā, ka tas attēlo dusmas, bet katram bija skaidrs, ka tie ir apslāpēti smiekli. Tad viņš norimās un, kamēr zibace Rikki mēļoja, jau nopietnāk nopētīja nākamo ceļabiedru apģērbu un bruņojumu. Īpaši viņu pārsteidza savādais noslēpumainā Riliarnira bruņukrekls. Danni nevilšus paskatījās uz savējo. Jā, labas jau bruņas viņam bija, labākie Lūnas meistari pie tām strādājuši, bet tik smalku darbu sargs nebija redzējis. Tāpat ieroči bija tam atbilstoši. Tā vērojot, viņam nez kāpēc iešāvās prātā vārds - marķīzs. Dīvainā kārtā sargam Riliarnirs šķita ļoti atbilstošs šādam titulam. Danni gan nekad nevienu īstu marķīzu nebija redzējis, tas kopumā bija tāds vispārējs tēls. Un te nu viens sēdēja, kas ļoti tādu atgādināja. No šīm pārdomām Danni atrāva "priekšnieciska" balss, kā viņš tās dēvēja. Jā, tur jau viņa bija - priesteriene. Viņai nākot tuvāk pie galdiņa, Danni, kā pieklājas tempļa sargam, piecēlās, dziļi paklanījās priesterienei un atnesa viņai krēslu no blakus galda, novietodams to ērti pie savējā. Viņš palika stāvam kājās, līdz priesteriene apsēdīsies.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 13.09.2005 09:26

"Pateicos," Serīna klusi noteica un uzsmaidīja krodziniekam, kad viņš nolika priekšā pasūtīto. Cik bieži mēs paļaujamies uz pirmo iespaidu, viņa nodomāja iedzerdama ūdens malku.

"Esi sveicināta, Rikki, mans vārds ir Serīna," viņa atbildēja. Sieviete bija vērīgi klausījusies, ko runāja pie galda sēdošie, lai gan pati netika bildusi ne vārda. Viņai tas nelikās pieklājīgi iejaukties sarunās, kas norisa starp savā starpā pazīstamiem ļaudīm, toties klausīties gan neviens neliedza.

"Esmu no Faunas puses," Serīna draiski pasmaidīja, "Un arī pie mums vien dzīvnieki ēd gaļu." Sieviete izvilka no vienas vestes kabatas pāris lielas mēnesenes lapas, kur ietina gaļu, lai tā nerēgotos ļaudīm acīs un sainīti nolika sev priekšā. tad viņa ķērās pie siermaizes.

Iesūtīja: Elernass ; laiks: 13.09.2005 09:38

Kroga durvis jau kaarteejo reizi strauji atveeraas un steidziigaa gaitaa pa taam ienaaca jauns cilveeks. Vinsh bija teerpies celojuma dreebees. Pa virsu bruņukreklam bija uzvilkta tumši violeta samta tunika, ko rotā ar sudrabu izšūts pakavs un tumši brūns apmetnis, uz kura arī izšūts pakavs. Kājās bija redzami izturīgi ceļojuma zābaki. Pie saaniem bija zobens un duncis.
Pusgarie mati bija mazliet nekaartiigi un acu skats aatri sliideeja paari kroga istabai. Izskatiijaas, ka jaunietis bija ljoti steidzies.

Ieraudziijis Boeecija galdinju un ap to seedosho cilveeku baru, vinsh aatraa solii devaas taa virzienaa, peedeejaa mirklii izvairoties ar plandosho apmetni aizkjert kaadu krogus kreeslu. Vinja paarvietoshanos pavadiija viegla brunju skaneeshana.

Devs Ravī. "Sudraba pakava" ordenja sekotaajs. Man ir tas gods buut sheit, lai noveerstu ljaunumu, kas tiek nodariits Vienradziitei. pacilaataa balsii teica jaunais cilveeks.

Ieraudziijis Vienradziites priesteri jaunais cilveeks nolieca galvu. Vinja zhests pauda dzilju cienju.

Peec tam, pamaniijis, ka krodzinieks ir kaut kur netaalu, Devs pasuuta alu.

Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 13.09.2005 10:04

Rūķe paņēma kausu un savam augumam negaidīti vieglā gaitā piegāja pie piedzīvojumu meklētāju galdiņa. Viņa pamāja ar galvu un uzsmaidīja tempļa sargam, pateicoties par krēslu, nolika kausu un pacēla labo roku labi pazīstamajā svētības žestā:
- Lai Vienadzītes svētība un labā griba ir ar jums, ar visiem mums. Mans vārds ir Brunhilde Akmensdūre, un esmu ieradusies no Terras, lai meklētu atbildes uz mūs satraucošiem jautājumiem, - viņa viegli pielieca galvu, sveicinādama sēdošos. Uzzibsnīja briljantiņi skaisti veidotajā Vienradzītes ragā.
Tad rūķe ar ierastu žestu atmeta atpakaļ apmetni, lai netraucē, apsēdās un, pārlaidusi ašu skatu galda biedriem, nobaudīja malku alus. Viņas seja atplauka tīksmā smaidā - laikam alus bija tiešām labs.
Kad pie galda pienāca Devs Ravī, Brunhilde arī uz viņa sveicienu atbildēja, viegli palokot galvu. Šajā žestā nebija ne miņas no augstprātības, bet pašcieņas gan tur bija pietiekami.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 13.09.2005 10:25

Danni Severe, Lūnas tempļa sargs, Danni sasveicinoties ar nupat atnākušajiem, vēlreiz stādījās priekšā.
Tad viņš aizstaigāja līdz krodziniekam, lai pasūtītu arī kaut ko ēdamu un vēl vienu vīnu, un atkal atsēdās savā vietā. Nez, cik vēl būs dalībnieku šai dēkai? viņš prātoja, tagad nopētīdams tos, kas ieradās tikko. Tas, ko redzēja, viņam visumā patika. Raibs bars, bet tā arī vajag. Katrs kaut ko pratīs, un tā visiem būs labi.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 13.09.2005 11:25

"Bet kam tad ir paredzēta gaļa? Ja drīkst zināt, protams," Rikki jautāja gaišmatainajai būtnei. "Vai jums ir kāds dzīvnieks? Suns, piemēram. Vai kāds cits? Vai arī jūs to iesaiņojāt, lai paņemtu līdzi uz Faunu?"

Ieraudzījusi pa durvīm ienākušo priesterieni un mazliet vēlāk arī kādu jaunēkli, Rikki nopriecājās. Cik daudz ļaužu, ar ko parunāt. Viņa salika savas rociņas uz krēsla atzveltnes, ar galvas kustību atmeta atpakaļ garos matus un smaidīdama vērās atnākušajos.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 13.09.2005 11:50

"Gaļa paredzēta ūpim," Serīna atbildēja. Tad arī viņas skats pievērsās jaunpienācējiem.
"Serīna" viņa vienkārši stādījās priekšā Devam un ar interesi nopētīja viņa apģērbu, sevišķi sievietei iepatikās uz apģērba izšūtais pakavs. Mirkli vēlāk viņas skatiens aizceļoja pie priesteres, kurai piesēstoties pie galda, Serīna viegli paklanījās.

Iesūtīja: Gilraen Anarion ; laiks: 13.09.2005 11:54

Gilraena nevienam nemanot ieslīdēja pa kroga durvīm,nostājas piesardzīgā attālumā no galda un gaidīja,kad kāds pievērsīs uzmanību.Pagaidījusi mazu brīsniņu viņa piegājagaldam pavisam tuvu un kautrīgi mīņājoties uz vietas centās sadzirdēt par ko runā svešinieki.
Nesagaīdījusi ne mazāko reakciju Gilraena sāka meklēt kādu skatienu.Arī to viņa,lai cik ilgi gaidīdana nesastapa.Nu viņas "neizmērojamā pacietība"bija galā.Gilraena paķēra brīvu krēslu un lelā ātrumā piebīdījās pie galda.Krēsls ar šausmīgu troksni atstāja grīdā švīku.Tagad par neievērošanu sūdzēties nevarēja.
Pēkšņi krogā ieskrēja par saimnieci sabijies suns.Viņš ielika ķepas Gilraenai klēpī un ieraudzījis gaļu Serīnas rokās lūdzošām acīm lūrēja uz viņu.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 13.09.2005 12:38

Danni ar gandrīz pavērtu muti skatījās, cik neparasti izrīkojas elfu skaistule tumšzilajā apmetnī. Elfiem gadus tā īsti nekad nevarēja pateikt, bet viņa noteikti nebija nekāda zaļknābe! Tad kāda nelabā pēc ir jābojā kroga grīda? Un katrs pieklājīgs radījums mēdz sasveicināties, pirms tā, ar blīkšķi piesēžas pie svešiem ļaudīm. Pie tam, ja redz, ka viens no sēdošajiem ir priesteris!
Sargā modās sapīkums, kas viņam nepavisam nebija raksturīgi.

Labu dienu! viņš diezgan vēsā tonī uzrunāja svešo. Kas jūs, lūdzu, būtu? Mani sauc Danni Severe.

Bet ilgi piktoties nebija viņa dabā, un sargs viegli piebikstīja sānos blakus sedošo Rikki, piemiegdams viņai aci un viegli pamādams ar galvu uz pienācējas pusi. Sak', ko tu par to domā?

(OOC - vai krogam nav akmens plākšņu grīda? Es, nez kāpēc, tā iedomājos )

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 13.09.2005 12:42

OOC - Ir jau gan. Klons jā... Jā bet varam pieņemt, ka tur kaut kādas smiltiņas virsū, kurās tagad ievilkta svītra...

Iesūtīja: Gilraen Anarion ; laiks: 13.09.2005 12:56

Atvainojiet.Starpcitu mani sauc Gilraena.-viņa noteica-Sēdi mierā Hailij.
Tad viņa pasūtija glāzi ūdens un iečukstējusi sunim ausī-Sargā!-izskrēja ārā no kroga.

Iesūtīja: Farliner ; laiks: 13.09.2005 13:01

Riliarnirs noskatījās uz elfietes dīvainajām darbībām, nogrozīja galvu un pamāja krodziniekam - viņa vīna glāze bija iztukšota. "Vēl vienu glāzi šī vīna un ceptu brieža gaļu ar dārzeņiem sēņu mērcē." Izskatījās, ka gaidīšana sāk ievilkties.
ērtāk iekārtojies krēslā viņš uzmanīgi aplūkoja "Sudraba Pakava" sekotāju - acīmredzot, arī viņš bija karotājs, un pēc karotāja izturēšanās miera laikā var diezgan daudz uzzināt par tā ieradumiem cīņā...

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 13.09.2005 13:02

Danni sejā gluži skaidri varēja lasīt - un viņa nāks mums līdz??? Ne labdien, ne sveiki, aizskrēja kaut kur. Suns... īstenībā pret suni sargam nekādu iebildumu nebija, bet suņa saimniece... kaut kas tāds Lūnā nav redzēts!
Bet tur neko darīt nevarēja. Ja jau viņa te piesēdās, tad vajadzēs samierināties ar viņas klātbūtni. Cerams vienīgi, ka tieši Danni nevajadzēs nodarboties ar šo... ar šo... viņš meklēja vārdu, bet nevarēja atrast... dāmu.
Krodzinieks tieši laikā atnesa pasūtīto maltīti un jaunu dzēriena glāzi, un Danni, izmetis no galvas elfieti, ķērās pie ēšanas. Labs! Šajā krogā tiešām nekad nevarēja sūdzēties par ēdamo vai dzeramo.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 13.09.2005 13:08

Boro kungs atnesa tumšajā tērpā ģērbtajam svešiniekam viņa pasūtījumu. Mazliet paskatījies uz suni, viņš nogrozīja galvu.

Boēcija kungs šodien ir nesteidzīgs... Bet jums taču nav garlaicīgi vai ne?

Iesūtīja: Gilraen Anarion ; laiks: 13.09.2005 13:10

Pēs brītiņa viņa ienāca atpakaļ un nekavējoties nobēra-Labdien,mans vārds ir Gilraena,šitas suns ir manējais-Hailijs,atvainojos,ka sabojāju grīdu un VAI JŪS VARAT BEIGT BLENZT UZ MANI???
Gilraena atkrita krēslā un trīcošām rokām aizklāja seju.Cauri šņukstiem atskanējatrīcoā balss-Man nekad nekas neizdodas,visi mani pārprot,runā kā ar iznākušu no trakonama...
Tad viņa pacēla galvu-Jūs taču tā nedomājat,KO?Vispār es priecātos,ja jūs stādītos priekšā.-Un Gilraena ar lielu piesardzību piebīdījās klāt galdam un pasmaidīja,nelikdamās ne zinis par piesarkušajām acīm.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 13.09.2005 13:23

Sirms vīrs ar smieklu krunciņām ap acīm prātīgi iesoļoja krogā un uzmanīgi pievēra durvis. Tad ar zinātāja soļiem viņš tuvojās letei. Roka noklakšķināja uz letes virsmas zelta monētiņu un tad pastiepās pēc sarkanvīna glāzes it kā zinātu, ka tā tūlīt tur uzradīsies. Pēkšņi vīra acis pievērsās galdiņam zāles malā un viņš viegli sapīka.

Puis?! Boēcijs uzrunāja Boro, kungu, kurš pats jau bija krietni gados. Ko tie visi elfi dara pie mana galdiņa?

Nesagaidījis atbildi un neskatoties pagrābis glāzi, vīrs devās pie Boēcija galdiņa un apjukušu sejas izteiksmi nopētīja bariņu. Tūlīt pat apjukumu nomainīja izmisums, jo vecais kungs neatrada pie galda nevienu brīvu sēdekli. Ar nelielu pārmetumu viņš paskatījās uz Boro kunga pusi.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 13.09.2005 13:23

Pie elfas vārdiem "vai jūs varat beigt blenzt uz mani" Danni pacela galvu no šķīvja un beidzot tā kārtīgi paskatījās uz Gilraenu. Viņš neko nesaprata. Kas runā, ko runā, kas kādu te pārprot? Nolēmis, ka viņa vienkārši ir dīvaine, sargs, nelikdamies traucēties - viņš, galu galā jau bija sasveicinājies, - turpināja maltīti. Asaru un šņukstu pavadībā tas nebija omulīgi, bet garša, galu galā bija, vienalga, laba!

Iesūtīja: Elernass ; laiks: 13.09.2005 13:23

Devs mazliet paarsteigts veeroja notikumus, kas izveertaas vinja acu priekshaa.

Ieraugot, ka elfiete saak histeeriski raudaat, Devs steigshus pieceelaas, piegaaja vinjai klaat un, nometies uz viena celja saaka vinju mierinaat. Nomierinies, nebaidies... viss ir kaartiibaa. Griida nemaz nav sabojaata, taas ir tikai smiltis, ko dienas beigaas saslauciis un viss buus kaa parasti. Sheit neviens tev neveel ljauna un tu esi droshiibaa. Viss buus labi. Taa runaadams Devs pasniedzaas peec meitenei atnestaas uudensglaazes, panjeema to no galda un iedeva elfietei njem... iedzer. Tas paliidzees tev nomierinaaties

Jusdamies, ka ir izdariijis cik vinja speekos, Devs paveersa jautaajoshu un mazliet zheelu skatienu priesterienes virzienaa

Iesūtīja: Farliner ; laiks: 13.09.2005 13:23

"Interesanti, vai man šoreiz būs ceļojošais cirks vai trakonams jāapsargā?" pie sevis nodomāja Riliarnirs, samaksājis krodziniekam par pasūtījumu, viņš balsī, kurā varēja jaust vieglu ironiju atbildēja: "Par garlaicību sūdzēties nevaram, cienītais.", tad viņa galva pagriezās pret šņukstošo elfieti, un gaidot, kas notiks tālāk, viņš iemalkoja vīnu un ķērās pie ēdiena.

Iesūtīja: Gilraen Anarion ; laiks: 13.09.2005 13:31

Paldies.-Gilraena noteica un aši izdzŗra glāzi tukšu,jo bija patiešām izslāpusi.
Nu viņa pa īstam apjēdza,kādu priekšstatu par sevi radījusi un atkal piesarkusi novērsās un sāka glaudīt suni.-Vismaz tu mani nomierini.-viņa nopūtās.

Iesūtīja: Elernass ; laiks: 13.09.2005 13:37

Redzot, ka elfiete pamazaam nomierinaajaas, Devs saaka uzmundrinoshi smaidiit. Taa jau ir labaak. Mani sauc Devs Ravi un es esmu "Sudraba Pakava" ordenja sekotaajs

Devs saaka ar skatienu mekleet krodzinieku, lai pasuutiitu veel vienu alu, kad vinja skatiens peeksnji apstaajaas pie sirmaa viira, kas nupat bija pienaacis pie galdinja.

Briidi Devs staaveeja mazliet paplestu muti, tad steigshus piebiidija savu kreeslu sirmgalvim, lai vins vareetu apseesties Seer Boeecij! Kaads prieks un negaidiits paarsteigums Juus sastapt! Seedieties luudzu...

Iesūtīja: Gilraen Anarion ; laiks: 13.09.2005 13:49

Gilraena noteica-Jauki.-un nodomāja-Ļoti jauks cilvēks.Glīts...
Pēkšņi viņa satrūkās no sava suņa,kurš piebakstīja viņai ar purniņu un pameta galvu uz sirmgalvja pusi.Gilraena aši sakārtojās un iztaisnoja muguru.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 13.09.2005 13:55

Boēcija seja atspīdēja platā smaidā un zaļgani bālās acis iegrima krunciņu mākonī.

Vai, paldies, puis! Viņš laipni paplakšķināja pa plecu vīram, kas atdeva viņam savu krēslu. Galanti paklanījās sievietēm, īpaši nešķirojot priesterienes no pārējām, un uzmeta īsu skatienu vīriem. Tad apsēdās un sirsnīgi nopūtās.

Beidzot atcerējās par savu glāzi un skaļi čāpstinādams izbaudīja malciņu. Tālāk viņš omulīgi grozīja galvu apkārt un vairs neteica ne vārda.

Iesūtīja: Gilraen Anarion ; laiks: 13.09.2005 14:08

Tad Gilraena pasūtīja vēl vienu ūdens glāzi un lēni malkoja pētīdama apkārtējos.Ieraudzījusi priesterieni viņa aizrijās.Ja Gilraena laikus nebūtu pagriezusies otrādi,visi būtu vienlīdzīgi apspļaudīti.
Gilraena sadusmojās pati uz sevi.
Sapratusi,ka viņai labāk vispār vairs nekustēties,jo šādā veidā viņa tikai pievērš lieku uzmanību.Vēlreiz uzsmaidījusi Devam Ravi,sak' viss ir kārtībā,Giraena iegrima domās.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 13.09.2005 14:20

Danni pieklājīgi pacēlās no krēsla, lai sasveicinātos ar pašu seru Boēciju. Tā, īpašu respektu pret viņu sargs nejuta, bet nu tomēr... ne katra vārdā nosauc galdiņus. Un piestiprina plāksnītes.
Tad viņš nosēdās atpakaļ un, pabīdījis malā tukšo šķīvi, lēni un izgaršojot iedzēra vīnu. Šķiet, vēl tāds brīdis būs te jāpavada, līdz uzzināsim kas un kā.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 13.09.2005 14:22

Boro kungs atnesa elfietei vēl vienu dzēriena glāzi un ātri savāca netīros traukus.

Redziet nemaz tik briesmīgi ar to jaunatni nav! Viņš noteica Boēcijam dodamies uz bāra pusi.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 13.09.2005 15:17

Nu, ko ta' jūs šodien visi tā sanākuši? Vai ta' pilsētā svētki, vai? Boēcijs čāpstināja un ziņkārīgi centās notvert sapulcējušos acu skatus.

Tagad jau vairs ne, bet kad es biju jaunāks, tad gan te bij' daždien tādi gadatirgi! Vecais vīrs iestrēba vēl drusku vīna un iegrima atmiņās. Tad pēkšņi viņa acis piesaistīja nelielā plāksnīte ar viņa vārdu uz galda. Vīrs uzspļāva tai un ar kamzoļa piedurkni cītīgi paberzēja.

Tā, re'! Viņš izklausījās ļoti apmierināts ar padarīto.

Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 13.09.2005 15:19

Kad notika visai vētrainā elfietes uzrašanās, Brunhilde bija visai aizņemta - viņa nogaršoja kādas apkalpotājas nupat atnesto maltīti. "Kaut kas garšīgais", ko viņa bija pasūtījusi, bija maiga, mutē vai kūstoša gaļa augļu mērcē, kam apkārt gozējās maziņi, brūni apcepti kartupelīši un dažādi dārzeņi. Kad Gilraena aizbrāzās, rūķe domīgi nošūpoja galvu un uzmeta uzjautrinātu skatu pārējiem - sak, ir nu gan, vai ne? Brīdī, kad elfiete sāka raudāt, Brunhilde it kā pasliecās uz viņas pusi, bet tad jau sāka rīkoties Devs un Brunhilde nomierinājās - ja tāds jauns skaistulis kaut ko maigā balsī dūdo, viņas balss tur galīgi vairs nav nepieciešama.
Kad ieradās Boēcijs, Brunhilde jau bija pilnībā iegrimusi ēdiena baudīšanā. Ar zināmu nožēlu atrāvusies no patukšotā šķīvja, viņa sagaidīja mirkli, kad Boēcija skatiens satikās ar viņējo, un sveicienā nolieca galvu. Pēc tam viņa mirkli aplūkoja savu šķīvi, ar pirkstiem paņēma vienu persika gabaliņu un aši iemeta to sava tērpa kapucē. Kapucē kaut kas sakustējās.
- Diemžēl ne jau priecīgs notikums ir mūs pulcējis pie jūsu galdiņa, cienītais, - viņa atbildēja Boēcijam.
- Kaut gan man šķiet, ka jūs pat justos vīlies, ja pēkšņi izrādītos, ka mēs vienkārši esam ieradušies Lūnā, lai nopirktu kādu zirgu vai tepiķi. Taču nemaz nešaubos, ka jūsu ausis ir sasniegušas baumas, un varbūt ne tikai, par satraucošajiem notikumiem, kas piemeklējuši Dievietes sekotājus.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 13.09.2005 15:20

Serīna uzmeta siltu skatu sunim, kas bija pieskrējis pie viņas un, mazliet noliekusies uz dzīvnieka pusi, klusi noteica: "Vēlies, to, kas man sainī? Paskatīsimies varbūt Bubo vēlāk būs ar mieru ar tevi padalīties." Serīnu mazliet izbrīnija klāt pienākušās elfas histērija, kas sekoja brīdi vēlāk, bet kamēr viņa apdomāja, oredeņa sekotājs jau bija meties viņu mierināt. Tā nu Serīna palika sēžam un vēroja apkārtējos, līdz...

Līdz pienāca kāds vīrs, kuru Devs nodēvēja par seru Boēciju. Serīnas skats pievērsās viņam un sieviete viegli palocīja galvu kā zīmi, ka vīra sveiciens pamanīts un pieņemts. Tad tāds izskatījās Boēcijs, pie kura galda viņi pašlaik sēdēja, izskatījās lāga vīrs un Serīnai radās par viņu itin labs priekšstats.

Iesūtīja: Elernass ; laiks: 13.09.2005 15:35

Ar dievietes sekotaajiem notiek tieshaam nelaagas lietas, jaa. Devs palociija galvu. Man tika teikts, ka sheit pulceesies ljaudis, kas buus gatavi doties un atrisinaat sho probleemu. Taapeec es esmu sheit. Tikai es nezinu, kursh vareetu buut satikshanaas organizators. Varbuut tas esat juus, seer Boeecij? Devs pieveersaas vecajam viiram un vinja balss ieskaneejaas ceriigaak

Iesūtīja: Lich ; laiks: 13.09.2005 15:46

Šai saulainajā dienā Sens laiski devās caur pilsētu. Kaut ko baigi karsts... Vajag iedzert. Jā, iedzert gan! Alu? Vīnu? Alu? Varbūt ūdeni? Hmm... nē, ūdeni nē. njā... mhm – alus būs tieši tas, ko vajag!

Pēc vēl pāris momentiem maznozīmīgas prātuļošanas parādījās arī krogs. Kā jau paradis Sens laiski atvēra krogus durvis un... nedaudz sabremzējās. E? A kāpēc ap vienu galdiņu?

Ak jā, man lūdzu Alu! Pie Boro piegājis noteica Sems, tādā veidā atgādinādams sev, kādēļ te ieradies un aizgāja apsēsties pie galdiņa. Galdiņa, kuru no sapulcējušās cilvēku grupiņas atdalīja vēl viens galdiņš. Tieši tik tālu, lai vēl varētu saklausīt pāris vārdus un mēģināt salikt kopā par ko iet runa. Interesanti, interesanti.... Neizskatās, ka visi pie apsēstā galdiņa viens otru labi pazītu. Vai tiešām būs kas pilsētā noticis, kamēr staigājos apkārt? Jeb varbūt... nu nē. Būs jāpavēro – kas zin, varbūt kas neparasts grasās notikt! Vai varbūt iet un stādīties priekšā ? ...

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 13.09.2005 15:48

Jā, jā, Čāpiņa, man ķēvīte, apbrīnojami mīļš un jauks lopiņš. Tepat vien viņas māti Lūnā pirku pirms kādiem gadiem. Kumeļš gan tur pie mums atskrēja. Boēcijs laikam bija klausījies tikai daļu no priesterienes teiktā, tādēļ viņa vāvuļošana varbūt ne gluži bija par tēmu. Arī mājiens, kad viņš centās norādīt kur tieši viņa ķēve ir dzimusi, bija visai nenoteikts un aptvēra lielu reģionu uz ziemeļiem no Lūnas.

Bet tepiķus es gan labāk pirktu Florā. Mazo ļaužu pirksteļi taisa brīnumus. Patiesi brīnumus!

Jā, es reiz dienās viskautko organizēju, jā... Boēcijs māja ar galvu.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 13.09.2005 15:56

Serīna domīgi sarauca pieri. Vecais runāja galīgi griezi. Vismaz pirmajā mirklī tā likās. Bet sieviete sevi sapurināja - nedrīkstēja tā domāt, ja šis bija Boēcijs, tad viņš nu nevarēja greizi runāt, varbūt vienkārši nesaprata rūķes teikto, vai varbūt saprata? Beidzot Serīna galīgi saputrojās savos prātuļojumos un tāpēc izdzenāja visas domas un vienkārši klausījās sarunā, malkodama ūdeni, jo maize jau bija apēsta.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 13.09.2005 15:59

Sena kluso prātuļošanu iztraucēja Boro kungs, kurš pienesa dzērienu pie Sena galdiņa. Nolicis to viņam priekšā, viņš pasmaidīja.

Pirmajā brīdī jau man likās, ka jūs arī pie drosminiekiem taisaties piebiedroties...

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 13.09.2005 17:45

OOC: Njā, lekcijas visai būtiski ietekmē Rikki pļāpāšanas spējas...

Kamēr pārējie pamazām iepazinās un baudīja ēdienus, Rikki bija nolēmusi beidzot izdzert atnesto ūdens glāzi. Viņa lēnām malkoja, ik pa laikam kādam uzsmaidīdama, ar piekrītošu - jā, jā, tā gan - atbildēdama kādam runātājam.

Ir nu gan viena, nodomāja Rikki, kad bija ieradusies elfiete. Tā kā mute bija aizņemta ar kārtējo malku ūdens, viņa pļāpāšanu turpināja domās. Savādāk jau visu būtu pateikusi. Pieskriet, sataisīt tādu troksni, ka pat kaimiņos viss biešu laiks novīstu, tad atkal izskriet. Paraudāt mazliet - jā, to jau sievietes prot. Rikki gan pārāk bieži šo paņēmienu neizmantoja, ja vien viņai kaut ko ļoti, ļoti negribējās.

Cik tā elfa var dzert? Kā tāds piecus mēnešus slā```` govslops. Rikki bija mantojusi lecīgumu no tēva. Viņas teiktais reizēm bija skarbs, kaut arī pārsvarā nebija ļauni domāts. Un vēl ņirgāties par priesterieni. Nekas, nekas, redzēsim...

Ūdens glāze tika pabeigta tieši tajā brīdī, kad pie galdiņa pienāca Boēcijs. Rikki bija daudz par viņu dzirdējusi, tāpēc šoreiz necentās veco kungu nomākt ar savu runāšanu. Viņa laipni smaidīja, palocīja galvu par sveicienu un turpināja savām sarkanajām acīm vērties pienākušajā. Ja tas ir Boēcijs, tad viņš ir pelnījis viņas klusēšanu, lai arī tas nācās visai grūti.

Iesūtīja: Gilraen Anarion ; laiks: 13.09.2005 19:31

Ai,ai,ai,te jau daudzi laikam domā par maniem izgājieniem un... nu... tā kā viņu tur sauca sarkanajām acīm,tā laiekas visai ēē...jauka.-Gilraena domāja-Bet man nu gan jāpiesargās,ka vēl kādu muļķību nepasaku...Te tāds liels klusums...Nu nē,tas nenozīmē,ka man jāsāk tagad trādirīdi taisīt...Ka tikai es atkal nepataisos par ņuņņu un gļēvuli.Labāk aiziešu apsēdināšu Hailiju pie durvīm,lai netraucē sarunās...
Gilraena piecēlusies kājās sastapa priesterenes skatienu un paklanījās.Uz durvīm ejot vēl reizi apstājās un sacīja priesterienei-Piedošanu,atvainojos,ļoti...
Un klusiem slīdošaiem soļiem aizsteidzās uz durvīm.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 13.09.2005 19:42

OOC: Rikki skaļi neko nepateica. Slīprakstā ir domas, ko nevar dzirdēt, ja nav tādu spēju.

Rikki noskatījās pakaļ izejošajai elfai. Pie tā, ka daudzi ar aizdomām skatās uz viņas acīm, meitene jau bija pieradusi. Vai tiešām viņa te ir atnākusi tikai tāpat vien? Jā, pati Rikki bija te tikai tāpēc, ka te bija arī daudz cilvēku, ar ko parunāt. Izskatījās, ka notiks kaut kas interesants. Tas nozīmē, ka Rikki varēs klausīties.

"Es arī taisu tepiķus," pēkšņi Rikki pievienojās Boēcija runām. "Tas ir - taisīju. Reiz es uzšuvu tādu, ka pa pus istabu sanāca, jo bija tik daudz lupatiņu sakrājies. Meilijs, nu, mans skroderis, tā nopriecājās. Teica, ka mani tagad pat tepiķu meistaru jau var saukt." Ja no sākuma Rikki izturējās bijīgi pret Boēciju, tad, dzirdot viņa paša gluži ikdienišķo runāšanu par tepiķiem un ķēvēm, droši atsāka pļāpāt.

Iesūtīja: Gilraen Anarion ; laiks: 13.09.2005 19:49

OOC: Rikki skaļi neko nepateica. Slīprakstā ir domas, ko nevar dzirdēt, ja nav tādu spēju.Es zinu,zinu.Viņa jau tikai pētīja un nodomāja.

Gilraena atgriezās un apsēdusies savā vietā,salikusi rokas klēpī,klausījās par ko runā pārējie.-Ja šeit nekas nesāksies,tad es nomiršu aiz garlaicības.-viņa domāja.-Jauna lieta,ko jāaizmirst-nepacietība.-Gilraena nosprieda.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 13.09.2005 20:05

Lupatu tepiķis? Man mājās ir lupatu deķi. Ļoti skaisti, ļoti skaisti. Un izturīgi un var jau arī pielabot. Aha!
Boēcijam nekas nebija pretī pačalot par tepiķiem vai ko citu. Nesteidzīgi viņš vīļāja vārdus pa muti un tad palēnām piedāvāja tos apkārtējiem sadzirdēšanai. Tik garu mūžu nodzīvojušam vajadzēja apzināties cik svarīgi ir izbaudīt sarunu.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 13.09.2005 20:12

"Lupatu deķus jau nav pārāk grūti labot," Rikki piebilda, priecādamās, ka kādam tiešām interesē tas, ko viņa saka. "Atliek tikai paņemt lielāku adatu, atrast kādu strēmeli līdzīgas krāsas auduma un pielabot. Ja jums šobrīd ir kāds labojams, tad mēs varam sarunāt. Es varu aiziet pie jums uz mājām un to visu izdarīt, jo tieši tagad man ir brīvāks brīdis!" Rikki nebija nekas pretī labam cilvēkam izpalīdzēt, pret ko arī neiebilda viņas meistars - sak, pati lai pelna iztiku, kā māk.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 13.09.2005 20:16

Šodien? Nezinu. Var arī šodien. Bet pievakarē. Ir taču tirgus diena, vai ne? Jūs visi te esat sanākuši. Tādam jaunam meitēnam jau vēl karuseļi un cukurvate prātā. Ej, ej, netupi te pie veca vīra! Dari, kas darāms, es jau tepat vien būšu.
Boēcijs raustīja plecus un purināja galvu. Sejā uzausa smaids, laikam atceroties jaunības dienas.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 13.09.2005 20:27

"Tirgus diena? Nē, šodien gan nav. Bija jau pirms kāda brīža. Kaut gan gan jau kāds tirgojas arī šodien, jo laiks taču ir tik lielisks. Es jau nācu cauri pilsētai, bet cukurvati gan nemanīju. Un karuseļu arī šobrīd nav. Toties Erno, mans kaimiņš, no tāla ceļa ir atgriezies. Laikam zābaki nabagam galīgi noplīsušis tālus ceļus staigājot," Rikki pamazām novirzījās no tēmas, bet viņasprāt tas nebija svarīgi, jo bieži vien tieši tādā veidā saruna ievirzījās visnotaļ interesantās sliedēs.

Iesūtīja: Elernass ; laiks: 13.09.2005 20:29

Klausoties sarunas par lupatu dekjiem, Devs nemieriigi sakusteejaas aiz sera Boeecija muguras. Izskatiijaas, ka vinju kaut kas nomaac.

Sagaidiijis kaadu pauziiti sarunaa vinsh steigshus iestarpinaaja Bet tie notikumi ar Vienradziites priesteru paarveershanos par ledus statujaam ir ljoti satraucoshi! Ser Boecij, juus esat ljoti pieredzeejis un daudz zinaat. Vai jums nav kaadas informaacijas par shiem notikumiem?

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 13.09.2005 22:01

Danni sēdēja elkoņus salicis uz galda un klausījās sarunu par tepiķiem. Viņš vai mira no smiekliem, bet ārēji tomēr neiedrošinājās to parādīt. Viņš atcerējās savu vectēvu, kas gluži tāpat mīlēja pasēdēt, patērzēt un nekad nesteidzās. Un nekad neko ievērības cienīgu nebija palaidis garām! Toreiz Danni to nekādi nespēja saprast, vien pieņēma zināšanai, ka tā var būt.
Sers noteikti reiz nonāks līdz tam, kā dēļ viņi te sēž. Viņam pašam nebija nekādu iebildumu pasēdēt te - silti, ērti, labi krēsli, labs vīns un ēdiens. Kas nekaiš! Lai dedzīgākie noskaidro, kas un kā, viņš paklausīsies.

Iesūtīja: Gilraen Anarion ; laiks: 14.09.2005 08:43

Gilraena sēdēja pavisam klusa un centās īpaši neizrādīt nemieru.Ik pēc brīža viņa attapās,ka atkal ir saraukusi pieri.Šī saruna par tepiķiem viņu īpaši neinteresēja,kaut arī ļoti gribējās ar kādu parunāties.Neatradusi citu nodarbi elfa sāka pētīt,vai neatradīs kādu,kurš vēlētos parunāt.Viņai tikai nepatika sarunu sākt pirmajai.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 14.09.2005 09:47

Informācija? Ak, jā, jā! Atdzīvojās Boēcijs un iekārtojās krēslā izstiepjot muguru un cenšoties izskatīties cēlāks.
Es, tātad, maksāšu zelta gabalu katram, kuram ir informācija par šo interesanto atgadījumu.

Iesūtīja: Gilraen Anarion ; laiks: 14.09.2005 09:49

Gilraenai daudznozīmīgi pacēlās uzacs.Viņa samirkšķināja acis un uzmanīgi vēroja Boēcija kungu.

ooc:apmēram šitā

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 14.09.2005 10:04

Nekādi nevarēšu izlīdzēt, ser, Danni, nu jau iesēdies krēslā uz stabilu palikšanu, ieteicās, neko nezinu, izņemot to, ka priesteri pazūd un kā virspriesteriene mani sūtīja sēdēt te, līdz noskaidrosies, ko darīt tālāk. Nu, jā, un pēc tam darīt to, kas noskaidrosies. Neko vairāk man nepateica, arī jau nezināja, visdrīzāk.

Zelta gabals - tas, protams ir labi, bet ja nekā nezini, tad nekā nezini. Lai to nopelna kāds cits, vai žēl vai!

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 14.09.2005 10:23

"Khmm... Atvainojiet..." bikli ierunājās Serīna, kad pirmais pārsteigums par negaidīto piedāvājumu bija noplacis.
"Mēs..." sieviete aprāvās, viņa taču nezināja vai pērējie domā tāpat, tāpēc steigšu izlaboja nupat teikto, "Tas ir es, jo nezinu vai pārējie arī tāpat domā, cerēju, ka teiši jūs, ser Boēcij, spēsiet pastāstīt kaut ko vairāk par šo nelādzību, kas satrauc daudzus..."

Iesūtīja: Gilraen Anarion ; laiks: 14.09.2005 10:27

Arī es esmu nākusi,lai ko uzzinātu. -Elfa ieteicās sadzirdējusi,ka kāds pajautā to,ko viņa pagaidām nav uzdrošinājusies sacīt.-Vai jūs ko zināt par šo...?Pieņemu,ka daudzi ir tikpat zinoši,kā es.-Gilraena uzrunāja Boēcija kungu un palūkojās uz pārējiem ar jautājošu skatienu.

Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 14.09.2005 10:38

Brunhilde tepiķu apspriešanas laikā bija mierīgi un ar baudu iztukšojusi šķīvi un kausu. Pamājusi krodziniekam, lai kausa saturs tiktu papildināts, viņa pievērsās Boēcijam un pēc viņa paziņojuma sarauca kuplās uzacis. Pēc tam, kad pārējie bija izteikušies, viņa uzmeta acis maskotajam kungam - vai neko neteiks? - un ierunājās:
- Arī Terrā notiek nelāgas lietas. Es devos šurp cerībā, ka galvaspilsētā, kur Dievietes klātbūtne ir tik spēcīga, būs vairāk ziņu par šīm lietām. Cienītais Boēcija kungs, un ko par to saka jūsu bagātīgā dzīves pieredze? Vai kas tāds grāk ir noticis? Man bija doma apmeklēt centrālā tempļa bibliotēku, bet dažkārt tautas atmiņā saglabājas tādi stāsti, kas ordeņa biedru spalvai paslīdējuši garām...
Viņa automātiski paņēma pēdējo persika gabaliņu no šķīvja, ko nupat apkalpotāja gribēja nest prom, un ar ietrenētu kustību iemeta to kapucē. Kapucē atkal sakustējās, bet Brunhilde to vispār neievēroja.

Iesūtīja: Gilraen Anarion ; laiks: 14.09.2005 11:25

Gilraena atkal pārlaida acis pārējiem un vērodama Brunhildi ievēroja kapuces sakustēšanos(iepriekšejā reize nepamanīja) un prātodama,ka tas varētu būt kāds neliels dzīvnieks viņa jau grasījās jautāt,taču saprata,ka to va pajautāt arī vēlāk elfa atkal pievērsās seram Boēcijam.

Iesūtīja: Farliner ; laiks: 14.09.2005 11:32

Riliarnirs bija pabeidzis ēst, un nesteidzīgi malkoja vīnu, vērodams notiekošo. Patreizējie notikumi viņu uzjautrināja - šādu sākumu avantūrai viņš vēl nebija piedzīvojis. Lai nu kā, atlika tikai gaidīt, ko pārējie sarunās, un izlobīt no tā derīgo informāciju. Ērtāk iekārtojies krēslā viņš klausījās tālāk....

Iesūtīja: Gilraen Anarion ; laiks: 14.09.2005 11:45

Redzēdama,ka daži jau ir iekārtojušies uz klausīšanos,ne runāšanu(vismaz tā izskatās)Gilraena sāka saspringti domāt,ko lai pasaka,lai varētu "bīdīt" šo lietu uz priekšu.Viņas domas atkal novērsās uz rūķienes apmetņa kapuci.
Gilraena no apkārtējiem saprata vien to,ka visi gaIda,kad kāds ko izdomās.Viņai neija ko teikt.

OOC:kamēr nav Urdrunir es bišķi piebremzēšu,citādi sanāk,ka viņš tikai klusē.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 14.09.2005 13:45

Ahā! Ļoti vērtīga informācija. Boēcijs atdzīvojās un ar garo pirkstu pa galdu pagrūda zelta gabalu pretī gan tempļa apsargam, gan priesterienei.

Tātad informāciju mēs esam ievākuši. Nu, mums ir jādodās cīņā. Uz priekšu! Uz ziemeļiem! Sadosim lordam Kurmim pa biksēm!

Izstrēbis pēdējos vīna lāsi Boēcijs piecēlās, pārbaudīja, vai rapieris cieši turas pie sāniem un devās ārā pie sava zirga. Pa ceļam viņš ar ierastu kustību pie bāra letes savāca nelielu sainīti ar siltiem pīrāgiem un atstāja Boro kungam vēl vienu monētiņu. Sirsnīgi no viņa atvadījies, viņš pazuda pa durvīm.

Tur, uztrausies savas ķēves mugurā, viņš pacietīgi gaidīja pārējos.

Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 14.09.2005 13:49

Burnhildes uzacis pazuda matos. Viņa jautājoši paskatījās uz pārējiem:
- Vai jums nešķiet, ka ļoti cienījamais Boēcija kungs uzvedas nedaudz... dīvaini? Viņš laikam ir ļoti vecs... Vai kāds no jums ir kaut ko dzirdējis par lordu Kurmi?

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 14.09.2005 14:08

Bez ceremonijām savācis sev domāto tik viegli pelnīto zelta monētiņu, Danni, piesaucis krodzinieku, to uzreiz atdeva par kārtīgu saini ceļamaizes, pirms atbildēja priesterienei

- Nē, svētītā, vismaz es neko par tādu neesmu dzirdējis. Bet man tomēr šķiet, ka mums būtu jāseko seram Boēcijam. Ja jau nekas savādāks mums nav zināms, tad meklēt Kurmi ir tikpat labi, kā darīt kaut ko citu.

Rikki! viņš, piecēlies no galda, uzrunāja zibaci, Mierīgi atstāj somu tepat, ja nevēlies visu laiku to stiept. Tā, cik sapratu, nav tava. Tagad būs piedzīvojumi! Tu taču tādu iespēju nelaidīsi garām, vai ne, Rikki?

Paņēmis krodzinieka sagādāto pārtikas saini, sargs arī devās ārā, kur saini piestiprināja savam zirgam pie segliem. Viņš pagaidām nekāpa seglos, bet gaidīja pārējos.

(OOC - ja monētiņa ir viena, tad Danni to atstāj priesterienei, un krodziniekam dod savu naudu)

Iesūtīja: Farliner ; laiks: 14.09.2005 14:10

Riliarnirs paraustīja plecus: "Izklausās pēc iesaukas. Domāju, ka diezin vai ko uzzināsim sēdot šeit, jo informācijas avots jau atrodas ārā." Ar vienu kustību piecēlies un satvēris savu ceļasomu viņš pabeidz teikumu jau atrodoties ceļā uz durvīm - izskatījās, ka karotājs ir nolēmis panākt Boēciju, iekams tas nav devies cīņā ar "lordu Kurimi" viens pats....

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 14.09.2005 14:21

"O, jaa, kurmjiem ir gan jaasadod pa bikseem," piekrita Rikki un pieceelaas no galda. Vinja nolika atpakaj kreeslu, nogludinaaja vesti ar rokaam un paceela Erno somu. "Es vinju negribu aizmirst," meitene atbildeeja Danni, pilniigi ignoreedama teiktaa otru dalju. Izskatiijaas, ka arii paareejie visticamaak dosies. Bet vecais viirs bija gana interesants, lai turpinaatu sarunu ar vinju, taapeec, uzsmaidiijusi krodziniekam un pamaajusi neveeriigu - attaa, liidz naakamajai reizei -, Rikki izgaaja aaraa.

"Kurmji, juus sakat?" meitene piegaaja pie kjeeves un uzrunaaja tajaa seedosho veco viiru. "Bet vai juus zinaat, kur vinji ir? Es, piemeeram, nekad nevaru saprast, no kurienes vinji uzrodas. Veel vakar viens nelietis nograuza gjeraanijai saknes manaa dobiitee, bet es taa arii nesapratu, kur taads uzradies!"

Iesūtīja: Elernass ; laiks: 14.09.2005 14:38

Devs steidzami izdzeera kausaa atlikusho alu, atstaaja uz galda vairaakas sudraba moneetas kaa samaksu un devaas aaraa no kroga.

Uzlecis savaa zirgaa, vins prieciigs pasmaidiija. Ja reiz priesteri tiek paarveersti ledus statujaas, tad doshanaas uz ziemeljiem skjita pietiekami logjiska.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 14.09.2005 16:55

Nozibēja divas zelta monētas, noskanēja izsauciens par došanos uz ziemeļiem, cīnīties ar Lordu Kurmi un viss... Serīna domīgi uzmeta plecos apmetni, uzmeta plecā loku un bultas un piebīdīja krēslu pie galda (viņai patikās visu atstāt kārtībā, vai tas bija viņas pienākums vai nebija). Paķērusi sainīti ar gaļu, viņa piegāja pie letes un pasūtija vēl maizes klaipu, siera gabalu, ūdens ````šķīti samaksāja un visu to sabāza tukšā kulē, ko izvilka no vestes kabatas.

Izgājusi aŗā viņa pavērās apkārt un nomierinājās redzot, ka vēl neviens nekur nav pazudis. Viņa pavērās uz jumtu, kur joprojām sēdēja ū````, nepiegriezdams vērību dažiem dīkdieņiem, kas uz viņu skatījās un ar dažādiem trokšņiem centās izkustināt. Pagājusi mazliet nostāk, Serīna divreiz īsi un klusi iesvilpās. Ū```` klusi nolaidās viņai blakus un nometās uz kādas zirgu slitas. Tas bija ražens putns un bez problēmām šad un tad nomedīja pa kādam zaķim, ar ko padalijās arī ar Serīnu.

Sieviete noglāstīja putna mīkstās spalvas un attina sainīti. Pa vienai vien viņa visas trīs šķēles izbaroja putnam, vienlaikus runādamās: "Ko labu redzēji, kamēr es biju iekšā? Tie ļaudis taču tev nemeta ar akmeņiem, es ceru, ka nē... Ēd, ēd, es zinu, ka vari pats nomedīt, bet nu tas par tavu gaidīšanu. Turklāt mēs dosimies ceļojumā, uz ziemeļiem... Kad tas bija darīts ū```` atkal uzlaidās jumta čukurā, kamēr Serīna piegāja tuvāk pārējiem, lai dzirdētu, kas labs tiek runāts.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 14.09.2005 17:20

Divas monētiņas. Katram sava. Nebūsim taču sīkumaini!

Kur ir Kurmji? Ziemeļos, protams. Vecais lords dzīvoja kaut kur pie Mēnesstaru smailes, bet, jaunais, viņa dēls, ja man atmiņa neviļ, klīda kaut kur pa mežiem uz dienvidiem no Smailes. Man jau vajadzētu zināt. Esam reiz tikušies. Pirms kādiem gadiem. Abi nejauki. Lords ar dēlu, es domāju.

Seram Boēcijam nekas nebija pretī dalīties savās zināšanās.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 14.09.2005 17:28

"Bet ziemeļot taču ir auksti, vai ne?" Rikki jautājoši pacēla vienu uzaci. "Kurmji ziemās nerok, jo zeme ir sasalusi. Bet, ja jau šis ir tik kaitīgs, tad droši vien ir savādāks kurmis," viņa secināja. Rikki stāvēja pie Boēcija ķēves un glaudīja viņas purnu.

"Vai jūs tagad dosieties prom? Visi ar zirgiem?" meitene pēkšņi sāka uztraukties. Viņai gribējās vismaz kādu gabalu pajāt līdzi šai raibajai kompānijai, bet kājām tā būtu pārāk liela skriešana. Viņa sāka skatīties apkārt, vai tiešām visiem pārājiem ir zirgi. Un vai kāds mazāks ar viņu nepadalītos.

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 14.09.2005 17:47

Pie grupiņas, kas pulcējās ārpus kroga, gluži vai pieslīdēja kāda sieviete. Uzmetot viņai paveršu skatienu varēja likties, ka viņa ir pavisam jauna, tomēr acīs staroja gadu gudrība un savāds dziļums. Melnie mati bija sasukāti akurāti un skaisti, bet tumšais, vieglais apģēbs liecināja, ka viņa ir klejotāja, lai arī neaptašķījusies ar ceļa dubļiem un nesaķērusi drānās putekļus. Gar sānu sudraba ķēdē karājās mirdzošs kristāls- tātad viņa bija arī visai turīga.

Sieviete apstājās pāris metrus no pārējiem.
Prāts man saka priekšā, ka esmu nokavējusies. viņa uzrunāja visus, kārtīgi nopētīdama katru. Uz brīdi skatiens likās salts, tomēr tas atmaiga un nu jau daudz laipnāk viņa piebilda:
Opāla Mirrabella Numenese, jūsu rīcībā! Ko tad īsti esmu palaidusi garām?

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 14.09.2005 17:48

Pēc pēdējā Rikki izsauciena arī Šerīna palūkojās apkārt. Mjā viņai arī nebija zirga. Sieviete gan bija paradusi iet tālus gabalus kājām, bet šādā ceļojumā...
"Arī man nav zirga," viņa noteica, uzlūkodama Rikki.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 14.09.2005 19:03

Rikki, tu gribēji teikt - mēs dosimies prom! Danni aizrādīja zibacei. Tu kopā ar mums nosēdies pie galdiņa tad, kad dieviete lūdza viņai palīdzēt, tāpēc tagad - dziedi vai raudi - tev būs jānāk mums līdzi. Pie kurmjiem uz ziemeļiem. Piedzīvojumus meklēt.
Viņš diezgan draiski pamirkšķināja nerimšai.

Esiet sveicināta, sargs, joprojām turot Arri aiz iemauktiem, laipni pagriezās pret klāt pienākušo elfu, Danni Serene ir mans vārds. Jūs kādu meklējat?

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 14.09.2005 19:46

"Man? Tur? Ziemeljos ir auksti! Taalu ziemeljos, es domaaju," Rikki samulsa, bet tas vinju netrauceeja turpinaat uzvesties tik pat aktiivi kaa ieprieksh.

Tad vinja piegaaja pie Danni, nostaajaas pavisam tuvu un paskatiijaas uz vinju ar luudzoshaam aciim. Saules stars tajaas iemeta sarkanu dzirksti. "Tu tachu panjemsi manu uz sava zirga, vai ne?" vinja nevainiigi apvaicaajaas un samirkshkjinaaja acis. "Tavs zirgs ir stiprs, skaists un noteikti arii aatrs," Rikki pielabinaajaas. Patiesiibaa vinjai nebija nekaadu iebildumu kaut kur doties. Gan jau Erno somaa kaut kas atradiisises lietojams. Nevar tachu buut, ka kaiminjsh tikai drazas vien nes maajaas.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 14.09.2005 21:23

Jā, tālu ziemeļos ir auksti, sargs piekrita, pasmaidīdams, vai tad var noturēties pretī šitādām acīm? bet diezin vai mums tik tālu būs jāiet. Mēnesstara smaile ir Vienradzītes zemes robežās, bet te nekad nav pārāk auksts. Un, ja būs, tad gan jau atradīsim pa ceļam, ko vilkt mugurā.

Viņš paskatījās uz Serīnu, kura arī kaut ko bija teikusi par zirgiem, tad vēlreiz uz Rikki.

Tā kā mēs vismaz tagad iesim mierīgā solī, tad jūs abas varat kāpt Arres mugurā, Danni atļāva, bet ne visu laiku! Nevajag viņu nogurdināt velti. Tad, kad nogurs kājas, tad. Sākuma saliekat somas.

Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 14.09.2005 21:36

Redzēdama, ka visi steigšus dodas ārā, Brunhilde izdzēra savu kausu, savāca naudiņu, piegāja pie krodzinieka painteresēties, vai ceļabiedri ir izpirkuši visu maizi, vai arī viņai kas palicis pāri. Ja ir, iegādājas kukuli maizes un žāvēta šķiņķa gabalu, kā arī palūdz piepildīt savu dzeramo maisu ar vieglu vīnu. Sabāzusi pārtiku savā ceļasomā, Brunhilde devās ārā, bet viegli apmulsa, ieraudzījusi, ka cilvēki un elfi rosās ap zirgiem. Viņa pati uz Lūnu bija atbraukusi kāda zemnieka ratos. Brunhilde domīgi noskatīja zirgus, pablenza uz sevi, tad atkal pievērsa skatu zirgiem.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 14.09.2005 22:10

"Kas tur daudz, ko likt, tas pats vecais Erno maiss. Cita nekā man tagad nav. Bet viņš neiebildīs, es zinu, viņš ir lāga puisis. Ja nu kas, tad, kad atgriezīšos, salāpīšu kādu pāri bikšu, ko šis jau būs paspējis novalkāt," Rikki runādama noņēma no pleca somu un sniedza to Danni, jo viņš taču labāk zinās, kā to piestiprināt pie segliem.

Iesūtīja: Farliner ; laiks: 14.09.2005 23:07

Riliarnirs piegāja pie sava zirga - melna kā nakts ērzeļa, kas apseglots mierīgi gremoja silē iebērto ēdamo. "Draeval ulu z'har, Maral" Zirgs pacēla galvu un nosprauslojās - likās ka tam nav nekas pretī pret došanos ceļā. Savu ceļasomu Riliarnirs nostiprināja aiz sedliem, kur tai bija paredzēta vieta - virs sedlu somām, veikli uzlēcis sedlos karotājs bija gatavs doties ceļā.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 15.09.2005 07:41

Labi, dod šurp to maisu, Rikki!
Sargs paņēma Erno somu un piestiprināja segliem. Cerams, tur ir kaut kas noderīgs!

Pagriezies atpakaļ pret ceļabiedriem, viņš kļuva domīgs - tāda varza ļaužu, un priesteriene arī, un nevienam, pareizāk - nevienai, nav zirga... Kā mēs tiksim uz priekšu? Visi nesakāps Arres mugurā, turklāt Danni labāk patika jāt pašam.

Uzgaidiet mani brīdi! Rikki, pieturi Arres pavadu, iepazīsties ar viņu, sargs norīkoja, tad ātriem soļiem vēlreiz iegāja krogā.

Piegājis pie letes, viņš vērsās pie krodzinieka
Boro kungs, vai uz tempļa rēķina mēs nevaram dabūt zirgus? Mūsu daiļavām likt visu ceļu tecēt kājām, tas nav prātīgi! Daiļavas apvainosies, un mēs paliksim bez pusdienām, viņš piemiedza aci.

Iesūtīja: Gilraen Anarion ; laiks: 15.09.2005 07:59

Gilraena aši piecēlās kājās,piebīdīja krēslu un samaksājusi par ūdens glāzēm pāsūtīja ūdeni ````šķītē līdz.Samaksājusi arī par to elfa devās ārā pa durvīm.Izgājusi ārā viņa uzsauca sunim-Iesim nu!
Kad viņa pamanīja,ka viņai nav zirga,Gilraena nosūkstījās,ka nav paņēmusi pat vecu kleperi līdz.Arī bez zirga es varu diezgan ātri paskriet,jo esmu taču elfa-viņa atcerējās un palēnām sāka virzīties uz priekšu,pa maziem solīšiem.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 15.09.2005 08:27

Boro kungs paskatījās uz pienākošo Danni vēl jorpojām stāvot pie galdiņa, kur bija atnesis ceļotājam alus kausu.

Zirgus? Bet Danni! Jums taču to labāk vajadzētu pajautāt templī. Man zirgu nav. Tikai pāris kroga vajadzībām. Tiešām labāk aizejat pavaicājiet templī. Varbūt jums vajadzētu arī paskatīties uz sasalušajiem priesteriem? Man te šorīt bija ienācis kāds svešinieks un teica, ka esot visai īpatnējs skats.

Krodzinieks paraustīju plecus un paskatījās uz pie galda sēdošo puisi.

Jums ar vajag iet paskatīties. Nedrīkst jau tā runāt, bet katru dienu vis tādu skatu neredzēsi.. Varbūt pat jums rodas kāds padoms kā palīdzēt šiem nelaimē nonākušajiem.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 15.09.2005 08:32

Žēl... tādi staļļi aizmugurē, bet zirgu nava, sargs nopūtās, labi, aizdošos uz templi, labi, ka nav tālu. Bet, klau, uz kuru pusi jāiet skatīties, tas svešinieks neteica?

Danni pagriezās pret to, ko uzrunāja Boro kungs
Labu dienu! Nāksiet līdzi?

(OOC - pēc tā, ka rakstīts - "saule tos apmirdzēja", spriežu, ka tas nav templī, citādi Danni to jau būtu redzējis)

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 15.09.2005 08:53

Jā.. staļļi ir, bet zirgu... Ech... Boro kungs noplātīja rokas.
Tie priesteri. Jums jāpajautā templī. Nu jā gan par zirgiem, gan priesteriem.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 15.09.2005 09:08

Labi, paldies par ieteikumu un pūlēm, Boro kungs! Lai jums veikali zeļ, vienalga, kādiem nelaikiem pienākot!
Danni atgaja no letes, un ejot garām krodzinieka uzrunātajam puisim, tam teica
Ja jūs esat nācējs, tad ejam. Mēs ilgi ārā nekavēsimies.

Nonācis pagalmā, Danni piegāja pie Boēcija un skaidri un skaļi to uzrunāja
Ser Boēcij! Nupat ir jaunas ziņas. Mums ieteica aizstaigāt līdz templim un pēc tam noteikti paskatīties uz ledū sasalušajiem priesteriem. Ja pirmais ir skaidrs, Danni pameta ar roku apkārt plašu loku uz stāvošajām ceļabiedrenēm, tas būtu - vajag zirgus, tad kāpēc mums jāskatās uz nelaimē nonākušajiem priesteriem, to es nezinu. Gan jau tur ir kāda svarīga norāde! Bet vispirms esot jāiet uz templi.

Viņš stāvēja un gaidīja atbildi. Ja Boēcijs nepiekritīs, tad būs ar to daiļavu baru uz turieni jāiet Danni vienam.

Iesūtīja: Gilraen Anarion ; laiks: 15.09.2005 09:19

Gaidīdama,kad sāksies ceļš Gilraena iedomāās,ka viņastērps nav īpaši piemērots iešanai kājām.Elfa savā tarbiņā sāka meklēt ko piemērotu,lai atspraustu tērpa malas.Atradusi dažas matadatas viņa ar tām atsprauda apģērba malu.Kad bija to izdarījusi,viņa paskatījās apkārt un gaidīdama sākačubinātis ap suni Hailiju.

Gilraena saausījās tikko,kā padzirdēja par zirgiem un redzēdama Danni plašo vēzienu saprata,par ko ir runa.
Tātad viņi centīsies dabūt mums zirgus-domāja elfa-jauki,ka viņi parūpējas par mums.
Viņa pavērās uz ceļabiedrēm un saskaitījusi,ka viņu nebūt nebija maz,klusiņām noteica-Mjā,bez zirgiem mēs necik tālu netiksim,arī es.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 15.09.2005 09:45

Rikki turēja Arres pavadu un klusām it kā sabubinājās ar viņu, tādā veidā aprunājoties un paslavējot zirgu. Jai arī nekāda dižā jātniece viņa nebija, tomēr seglos turēties mācēja.

Dzirdot Danni sarunu ar Boēciju, Rikki pienāca tuvāk. Arre viņai sekoja.
"Kā? Protams, ka vajag paskatīties," viņa atbildēja tonī, it kā savādāk nemaz nevarētu būt. "Mums taču jāzina, kādi tie priesteri izskatās!"

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 15.09.2005 09:55

Ē, kāda starpībā, kādi viņi izskatās, Danni nesaprata, mums viņi nebūs jāmeklē. Bet, ja jau tā ieteica, tad aizstaigāsim, tikai vispirms templī paprasīsim uz kurieni. Krodzinieks nezināja.

Viņš atkal pievērsās Boēcijam
Nu tad kā, ser? Ejam uz templi?

Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 15.09.2005 10:54

- Jā, apmeklēt templi - tā ir pareiza doma - priecīgi piekrita Brunhilde.
- Kamēr mums tiek meklēti zirgi, es varētu apmeklēt bibliotēku un aprunāties ar priesteriem, varbūt viņi zina ko tādu, kas mums nav nācis ausīs.
Brunhilde pavērās apkārt - Lūnā viņa bija bijusi pirms kādiem 20 gadiem, tādēļ īsti nespēja atcerēties, uz kuru pusi tagad būtu jāiet.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 15.09.2005 11:05

Jūs gribat iet uz templi? Nu, svētība pirms mājupceļa par ļaunu nenāks.
Boēcijs ar ceļiem iebikstīja zirgam un stūrēja uz augstāko torni pilsētā.

Ja jūs varat sarunāt ar priesterienēm, tad es ieteiktu arī uzkāpt augšā tornī. Runā, ka tur priesterienes nakts lūgšanās sasalstot. Dīvaini laiki gan!

Negaidījis pārējos un neskatīdamies, vai sarunu biedrs viņam vēl pie sāniem, viņš ļāva zirgam lēnā gaitā vest sevi pie lielas un skaistas celtnes pilsētā, kurai vienā malā bija liels smails tornis ar tādu kā balkonu vai nelielu platformu galā.

Tikai pats es tur augšā nekāpšu. Pārāk jau stāvas kāpnes.

Iesūtīja: Farliner ; laiks: 15.09.2005 11:09

Sekojot Riliarnira mājienam, Marals devās pakaļ Boēcija zirgam, turoties mazliet pa labi un iepakaļus. Pats Riliarnirs uzmanīgi vēroja ielu, jau iejuties ierastajā ceļojuma ritmā, kad briesmas var draudēt no jebkuras vietas un jebkurā laikā.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 15.09.2005 11:21

"Paldies, kungs, par jūsu rūpēm," laipni pasmaidījusi Serīna pateicās Danni. Tas nu bija jāatzīst, ka viņa bija sākusi maķēnīt satraukties par to zirgu būšanu. Taču kārtējo reizi viņa guva apstiprinājumu tam, ka agrāk vai vēlāk viss nokārtojas.

Pametusi vienu skatu uz ūpi, viņa sekoja pārējiem, tomēr ik pa brīdim uzmetot pētīgu skatu pārējiem, sevišķi jau elfai, kas bija pievienojusies pēdējā mirklī un ko sieviete pasveicināja ar galvas mājienu un klusu: "Sveicināta!" Vēja pūsma un spalvu švīkst virs galvas apliecināja, ka arī ū```` pametis savu posteni. Pārlidodams no vienas vietas uz otru tas sekoja pārējiem.

Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 15.09.2005 11:36

Brunhilde sekoja Boēcijam, un kārtējo reizi sajūsmā nošūpoja galvu, priecādamās par tempļa skaistumu.
Kad viņi piegāja pie tempļa, Brunhilde nevilcinādamās devās iekšā un pirmajam satiktajam tempļa kalpotājam klusinatā balsī (viņas varenais alts šajās sienās dārdētu kā bazūne) pavaicāja, vai būtu iespēja satikt kādu no galvenajiem preisteriem. Gaidot viņa domās vērsās pie dievietes ar īsu, kvēlu lūgšanu, lūdzot Vienradzītes svētību un palīdzību Viņas slavas ļaužu labklājības vārdā.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 15.09.2005 11:49

Piekrītoši pamājis ar roku un uzsmaidījis Serīnai, Danni paņēma sava zirga pavadu no zibaces un sekoja Boēcijam.

Ak tad tornī tas notiek! Nu re, vajag parunāt un kaut ko uzzini, sargs domāja. Tikai kāpēc sargu vidū nav nekādu ziņu par to, kas tur notiek?

Bet viņam būs jāmeklē zirgi, kamēr citi dara, ko nu kurš tur dara.
Rikki, es arī augšā nekāpšu. Iešu pie un palūgšu zirgus. Nav ko kavēt laiku, kad darbs darāms.

Pienācis pie tempļa, viņš piesēja Arri un uzreiz devās meklēt staļļu pārzini, kurš, kā viņam bija labi zināms, vienmēr bija atrodams pie zirgiem. Pa ceļam Danni sasveicinājās ar vienu no saviem biedriem, kam viņš palūdza tūlīt aiziet pie virspriesterienes vai kāda, kurš būtu ar mieru runāt, un palūgt atļauju izmantot tempļa zirgus tam darbam, kurā, kā visi sargi to zināja, Danni bija norīkots.

Nonācis staļļos, sargs, protams! citādi tas nevar būt, galveno pārzini atrada pie viņa mīluļa steliņģa.

Lai Vienradzītes svētība ar Tevi! Danni sveicināja. Tu zini, kur mani sūtīja, un tagad mēs esam vesels bars, kuriem daudziem nav uz kā jāt. Aizsūtīju Nodoru palūgt atļauju, bet pats nācu runāt ar Tevi. Vai ir kādi zirgi, kurus mēs varētu dabūt, un kuri tie būtu?

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 15.09.2005 12:14

Rikki nopētīja templi. Tas izskatījās gluži tāpat kā parasti. Runas par priesteru nelaimēm nekādā veidā neatspoguļojās tempļa ārējā izskatā.

Meitene uzkāpa pa trepēm. Laipni pasveicinājusi sargu un novēlējusi tam veiksmi darbā, viņa devās iekšā, sekojot rūķei.

OOC: es ceru, ka templim vismaz kāda daļa ir pieejama arī parastajiem ļaudīm, ne tikai priesteriem. Ja nē, tad viņa lūdz atļauju sekot priesterienei.

Iesūtīja: Lich ; laiks: 15.09.2005 14:31

Tepiķi? Nosaluši priesteri? Kurmji? Piedzīvojumi? ... Lai arī no dažiem saklausītajiem vārdiem Sens nekā jēdzīga izlobīt nespēja, tomēr nolēma paskatīties, kas te taisās notikt. Nogaidījis kamēr balsis no kroga ieejas sāk attālināties, viņš piecēlās samaksāja krodziniekam un devās pakaļ pulciņam, kurš nupat vēl bija sēdējis krogū. Par laimi viņu bija tik daudz un vēl daži uz zirgiem, ka sekošana nekādu piepūli nesagādāja.

Taču neko tālāk par templi Sens netika, jo te nez kāpēc pulciņš bija apstājies. Kaut ko gan par priesteriem viņš bija sarunā saklausījis. Varbūt nolēmuši apciemot? Sens nodomāja...

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 15.09.2005 16:50

Opāla gan netika aicināta, tomēr viņa neko neteikdama sekoja pārējiem. Puselfa bija pati sev saimniece un gandrīz nekad nepaklausīja citu pavēlēm, ja vien tās nebija izteiktas ārkārtas situācijā, kad citu iespēju nebija un bija jārāda priekšzīme, lai nesaceltos panika.
Sieviete brīdi vilcinājās un tad devās iekšā templī, nedaudz pēc Rikki un rūķes. Viņa ļoti klusi, gandrīz nesadzirdami pasveicināja sargu, ko satika pa ceļam un piebiedrojās abām.
Atkal jau viņa nebilda ne vārda, tikai noslēpumaini zibināja acis un pirkstos virpināja kristālu, kas karājās viņai kaklā.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 15.09.2005 16:55

Ū```` palika lidinoties virs tempļa, bet Serīna zināja, ka viņš jau nu sev kaut kur vietu atradīs. Pati uzkāpa pa kāpnēm, sekojot priesterei, Rikki un elfai. Ar galvas mājienu pasveicinājusi sargu, viņa godbijīgi iesoļoja templī, skatiens slīdēja no vienas sienas pie otras, no grīdas pie griestiem...

Iesūtīja: Farliner ; laiks: 15.09.2005 23:00

Riliarnirs arī izlēma sekot pārējiem - ja būs iespēja aplūkot ledū iesaldētās priesterienes - jo labāk, vienmēr der iepazīties ar iespējamā ienaidnieka cīņas metodēm, pat ja tās ir maģiskas. Viņš pavisam neuzkrītoši gāja grupas beigās, tā, lai viņam nepievērstu lieku uzmanību.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 17.09.2005 12:37

OOC - Protams, ka templī drīkst iet jebkurš, kurš to vēlas. Visa lielā zāle ir ļaužu rīcībā. Tā ir liela, plaša zāle, kur dižojas ļoti liela spārnota Vienradža stutuja. Zāle ir gaiša un caur vitrāžu logiem saules stari uz zāles grīdas atstāj dažādu krāsu zīmējumus.

Priesterienes uzrunātais kalpotājs viegli palocījās rūķei un aizsteidzās sameklēt virspriesteri.

-----------------------

Staļļu pārzinis pamāja Danni sveicinādams.
Zirgus jums vajag? Droši vien ka kādus jau varat dabūt.. Tikai cik īsti?

-----------------------

Pēc kāda brītiņa rūķes virzienā nāca Lūnas virspriesteriene Saīna. Viņa Pienāca pie priesterienes un viegli paklanījās.

Esiet sveikta! Lai Vienradzītes svētība ar jums! Kā es varu jums palīdzēt?

Saīna smaidīja, kaut arī viņas acis bija nogurušas un viņa izskatījās visai norūpējusies.

Priesteriene pēc gadiem ir visai jauna un savā amatā stājusies nesen.

-----------------------

Senam lēnām garām pagāja kāda meitene. Viņa lēnām dodas tempļa virzienā domīgi nopētīdama puisi un pie tempļa atstātos dzīvniekus un zirgu ar Boēciju. Ieraudzījusi Boēciju viņa mazliet pasmaida un dodas tam klāt.

Ser Boēcij! Kāds patīkams pārsteigums! Kapēc jūs te tā sēžat un nemaz nenākat mūs apciemot templī?

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 17.09.2005 13:27

Rikki iegāja tempļa zālē. Viņa agrāk jau te bija bijusi, redzējusi statuju, apbrīnojusi tās skaistumu un uz grīdas mesto gaismiņu krāsas. Bet katru reizi tas it kā sajūsmināja no jauna. Bet meiteni interesēja priesteri. Kādi viņi izskatās?

Mācītā pieklājība neļāva pirmajai uzsākt sarunu ar priesterieni, kaut arī gribējās pajautāt un skriet skatīties. Bet tik daudz Rikki pratās, kā mazliet paciesties. Viņa nostājās gandrīz blakus augumā mazākajai sarkanmatainajai priesterienei. Lai pirmā runāt sāk rūķe.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 17.09.2005 14:27

Boēcijs pamodās no snaudas un aplūkojās apkārt. Tad ieraudzīja meiteni.

Labdien, meitiņ! Ko nu es iešu iekšā. Neesmu jau tā saģērbies. Es iešu piedzīvojumā. Kā jaunības dienās. Tikai pagaidīšu, kamēr pārējie palūdz svētību templī.

Kā iet tavai mātei?

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 17.09.2005 19:08

(OOC - pajautāji... cik... )

Pag, cik tad mums vajag? Danni sāka skaitīt uz pirkstiem, priesteriene, divas elfas, meitene brūnām bizēm un... Rikki. Jā, pagaidām piecus.
Un vēl vienu lieku, nastām, ja vari. Te tauta birst kā no pilnības raga! Mantu būs vairāk kā saprašanas, viņš iesmējās.
Šo to ēdamu zirgiem arī piemet, vismaz sākumam, tāpat apseglotus man viņus vajag. Ja parādīsi, kurus dosi, ķeršos pie darba.

Iesūtīja: Lich ; laiks: 17.09.2005 22:01

Kāpēc gan viņa mani tā vēro? Vai es ar šo meiteni kaut kur iepriekš būtu redzējušies? nodomāja Sens. Taču kad viņš jau gandrīz grasījās doties noskaidrot, meitene uzsāka sarunu ar veco vīru. Tas viņu nedaudz atturēja un Sens nolēma turpināt vērot visu notiekošo no malas. Galu galā laiks viņam bija, nekas cits interesantāks apkārt arī nenotika.

Apsēdās viņš uz ceļa malas, izvilka kaut ko līdzīgu pīpei, kaut ko no savas jostas somiņas un aizkūpināja. Un pēc brīsniņa uz pasauli jau raudzījās no citas perspektīvas...

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 17.09.2005 22:24

Ser Boēcij... jūs neatceraties vairs manu vārdu? Viņa mazliet pasmaidīja, tad viņas smaids pagaisa. Man taču nav mātes. Es dzīvoju templī. Atceraties? Jūs nācāt pie manis lasīt senos tīstokļus, kad meklējāt ziņas par lodē paslēptās uguns noslēpumu. Atceraties? Mēs tā arī neatradām.

Viņa atkal pasmaidīja un mazliet domīgi paraudzījās apkārt. Paskatījusies uz netālu sēdošo puisi, viņa pasmaidīja tam un nemaz necenzdamās apslāpēt savu balsi, turpināja sarunu ar Boēciju, skatīdamās virsū Senam nevis Boēcijam/

Pa šo laiku kopš neesam tikušies, es šo to uzzināju. Ugunij piemīt maģisks spēks. Tā pasargā uguns atbrīvotāju no lāsta. Vai jūs vēl joprojām vēlaties sameklēt lodi? Es pat zinu, kur to meklēt. Meitene turpināja smaidīt un nedaudz paskatījusies uz Boēciju atkal palūkojās uz Senu. Viņas garie zeltainie mati vijīgi krita līdz pusmugurai un runājot viņa mazliet atlieca plecus atklājot ļoti daiļi veidotu muguras izliekumu.

_________________________________________________

Piecus? Sešus? Staļļu pārzinis gandrīz saķēra galvu. Man jau te tikai septiņi vien ir. Tad ņem tos visus. Tādam baram salikt mantas uz viena zirdziņa! Nu nē.. nevar tā mocīt zirdziņus. Ņem visus un labi par tiem parūpējies. Viņa sākumā norūpējušajos sejas pantos iezagās prieks. Viņš pagrieza galvu pa labi un pa kreisi un paskatījās vai apkārt neviena nav. Un tad klusi nočukstēja:

Es tikšu brīvdienās, kamēr jūs būsiet prom....

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 18.09.2005 11:11

(OOC - kas tas par templi, kuram ir tikai septiņi jājamzirgi! Gan jau darba zirgi kaut kur citā vietā stāv.)

Labi, draugs, ņemšu visus. Ceru, ka priekšniecība neļaunosies. Brīvdienas, kur brīvdienas, bet Tev, visticamāk, arī būs ceļojums! Atrast citus zirgus. Danni iesmējās, ņemdams no steliņģa sienas tā iemītnieka zirglietas. Palīdzēsi? Kur ir pārējie staļļapuiši?

Viņš ņēmās seglot labi koptos jājamzirgus vienu pēc otra. Ar pārziņa un citu puišu palīdzību tas vedās ātri, un drīz tempļa pagalmā stāvējā septiņi, labi apgādāti, spēcīgi zirgi.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 19.09.2005 08:50

OOC - Te visi ciena kājām iešanu..

Pārzinis kopā ar citiem staļļa puišiem palīdzēja apseglot zirgus. Novēlējis Dannim veiksmi un dievietes svētību, viņš noskatījās, kā sargs aizved skaistos zirgus. Skaistākos un labākos kādi templim bija.

Mazliet skumji nopūties, viņš tikai nogrozīja galvu, bet tad ātri vien atguvies aizsteidzās uz savām mājām.

Iesūtīja: Gilraen Anarion ; laiks: 19.09.2005 08:56

Elfa nolēma sekot pārējām.Aizgājusi līdz zālei viņa nobrīnījās un ar sajūsmu uzlūkoja statuju un cenzdamās īpaši neklaudzināt apavus piegāja tuvāk pārējām,jo bija nedaudz aizkavējusies atstājot savusuni aizdurvīm,suņiem vietas templī nav.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 19.09.2005 09:00

Nosolījies, ja vien spēs, zirgus atvest atpakaļ, Danni ar staļļapuišu palīdzību izveda visu zirgu baru un piesējā laukā tur, kur bija palikuši pārējie ceļabiedri un kur stāvēja arī Arre.

Tur viņš ieraudzīja seru Boēciju runājam ar meiteni, kura, kā viņš atminējās, dzīvoja tepat, templī. Varbūt viņi ir pazīstami, ko var zināt, Danni nosprieda. Sargam kaut kā nekad nebija sanācis ar šo meiteni pārmīt vairāk vārdu, kā vienkārši sasveicinoties, pat viņas vārdu viņš nezināja. Īpaši viņš neklausījās, kas tiek runāts - pa gabalu draudzīgi pamājis viņai ar roku, Danni vēlreiz noskatīja zirgus. Vai ir viss kārtībā?

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 19.09.2005 09:26

Ah, tad zini gan!? Boēcijs izskatījās tīri pamodies un ieinteresēts meitenes teiktajā. Nāksi parādīsi ceļu? Vai labāk stāstīsi un tad man pašam būs jāiet pakaļ? Es jau varu. Edz kur Čiepiņa aizvedīs.

Un vecais vīrs norādīja uz savu zirgu. Tad atkal pievērsās meitenei. Tātad es tomēr drīkstu droši ņemt to lodi un izmantot? Izmantot.... izmantot, lai... Atgādini man vēlreiz! Kāpēc mēs meklējām lodi?

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 19.09.2005 09:44

Serīnas skats pievērsās skaistajai vienradža statujai zāles vidū. Viņa to slēptā sajūsmā apbrīnoja, tāpat kā logu vitrāžas, kaut ko tik skaistu negadījās vis bieži redzēt un viņa domās pateica paldies tiem, kas to visu veidojuši.

Tad meitene atkal ar skatienu uzmeklēja priesterieni un Rikki, lai nejauši nepazaudētu viņas un klusām piegāja klāt.

Iesūtīja: Gilraen Anarion ; laiks: 19.09.2005 09:51

Gilraena lūkojās uz vitrāžām slepus,itin kā kāds par to varētu sodīt,itin kā tas nebūtu atļauts.Manījusi,ka arī pārējās skata statuju un vitrāžas Gilraena lēni apgriezās apkārt,tūliņ nosarkdama.

Elfa aplūkojusi zāli palūkojās atpakaļ uz izeju un nemierīgi sadīdījās,tomēr ārā neizgāja,jo tā jau īsti nevar-vispirms ieiet iekšā un tad pēkšņi izskrien ārā.
Gilraenai ļoti gribējās redzēt zirgus un viņa netaisījās palikt ar garu degunu,protams zirgu jau viņa dabūs.
-Templim taču zirgu gana?-viņa jautāja sev.

Iesūtīja: Farliner ; laiks: 19.09.2005 10:59

Riliarnirs mierīgi stāvēja grupas aizmugurē, vērojot notiekošos - arī dīvainās elfietes ne mazāk dīvaino dīdīšanos. "Kur gan tādas rodās?" Karotājs pie sevis nodomāja, "nekādas mentālās disciplīnas, nekādu redzamu ieroču, acīmredzot - nekādas ceļošanas pieredzes. Pēc burvja arī neizskatās - tik haottiski burvji ilgi nedzīvo un priesteriene... nē labāk neiedomāties, ka kaut kas tāds varētu būt priesteris." Automātiski noklasificējis viņu kā būtni, kura indiiduāli ir maz bīstama, bet potenciāli bīstama grupai viņš turpināja aplūkot tempļa iekārtojumu...

Iesūtīja: Elernass ; laiks: 19.09.2005 13:33

Devs bija pagaajis mazliet nostaak un klusu luudzaas, skatoties uz grandiozo dievietes statuju centraa.

Peec iisas luugshanas vins atkal pietuvojaas savu celja biedru grupinjai, censdamies paaraak nezhvadzeet ar brunjaam un netrauceet priesterienes un virspriesterienes sarunai.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 19.09.2005 13:53

Serīna uzmeta ašu skatu Devam, kas viņiem pievienojās. Viņas uzmanību bija piesaistījusi klusa bruņu žvadzēšana. Taču meitene neko neteica un atkal novērsusi skatu, palūkojās uz virspriesterieni.

Viņa vēlējās redzēt sasalušos priesterus, lai gan klusībā aprāja sevi par šādu vēlmi. Galu galā, nebija labi jūsmot par citu nelaimi, bet viņa nevarēja izvēlēties domas, kuras iešausies prātā un tāpēc nācās tās pieciest.

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 19.09.2005 14:24

Opāla uzmeta vieglu, noslēpumainu skatu priesterienēm, tomēr joprojām neko neteica, tikai virpināja pirkstos savu kristālu.
Elfiete piepeši sakustējās un burtiski pieslīdēja pie Vienradzītes statujas. Tādu iespaidu radīja tumšais, smalkais apģērbs, kas vilkās burvei aiz muguras. Viņas acīs mijās gods ar spītu, tomēr Opāla ne krita ceļos, ne uzsāka lūgšanu. Viņa tikai sirsnīgi pasmaidīja un pakāpās atpakaļ.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 19.09.2005 15:35

Neizskatījās, ka priesteriene pārāk steigtos ar atbildi, tāpēc Rikki skatījās apkārt līdz viņas skatiens apstājās pie slaida, brūnmataina karavīra, kurš bija piebiedrojies pārējiem klausītājiem. Interesanti, kā viņu sauc? Tik daudz vārdu šodien, ka visus nevar atcerēties. Tādas sapņainas, debeszilas acis. Un kas par augumu, Rikki pie sevis jūsmoja, nemaz nepamanīdama, ka jau labu laiku skatās uz pienākušo, un viņas seju rotā nedaudz viltīgs smaids.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 19.09.2005 16:08

Meitene pasmaidīja un novērsusi skatienu no Sena palūkojās uz Boēciju.

Ser Boēcij.. es nevarēšu parādīt, kur tas ir. Tas ir tālu! Jums nudien būs jāprasa Čiepiņai, lai viņa jūs aizved. Jūs taču zinat to ezeru? Nu no kura upīte ieplūst Sauleszaķu jūrā. Un tur tos lielos kalnus? Lūk tur. Tur ir paslēpta lode.

Viņa uz mirklīti aizdomājās.

Ņemt lodi? Droši vien... Dieviete taču ļauj katram ņemt to, ko viņš spēj paņemt. Kapēc gan, lai jūs nevarētu dabūt lodi, ja to spējam paņemt?

Bet, nu Ser Boēcij! Jūs nu gan esat aizmārša. Jūs vēlējāties atklāt lodē paslēptās uguns maģiskās īpašības, jo jums likās, ka tas pasargās Lūnu no Lielā Baisā Zibeņspļāvēja! Atceraties, kad tas uzbruka? Visi bija tik nobijušies..

Nu jā.. un tad es aiz gara laika, viņa viegli pacēla galvu pret debesīm, pievērusi acis, klusi nočukstēja: lai dieviete man piedod slikto kalpošanu, palūkojusies uz Boēciju, viņas skatiens atkal pievērsās Senam Nu jā.. aiz gara laika sameklēju visu, visu ko vien atradu par šo mistisko lodi. Izrādās, ka uguns maģija pasargā no lāsta! Viņa triumfējoši paziņoja.

Un tad klusiņām piebilda: Es tikai nezinu kā tas izpaužas un darbojas. Par to nekas nebija teikts.

Tad atkal palūkojās Boēcijam acīs.
Bet Jūs taču man pastāstīsiet, kad sameklēsiet lodi, vai ne? Mēs noiesim tempļa pagarabos, es uzvārīšu tēju un Jūs man pastāstīsiet, nu tāpat kā stāstījāt stāstus par Lordu Kurmi un viņa nešpetno dēlu. Viņa rotaļīgi iesmējās.

Vai tas puisis ir jūsu ieroču nesējs? Viņa pamāja ar galvu uz Sena pusi un viņam pasmaidīja.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 19.09.2005 17:39

(OOC - vai Danni kaut ko no tā visa dzird? Viņš, vispār, nav tālu, un, droši vien, ir beidzis ņemties ar zirgiem.)

Danni, sekojot meitenes skatienam, paskatījās uz puisi, kas bija te netālu nosēdies. Tas ir tas pats, kuru viņš bija uzrunājis krogā, bet kurš pat nebija uzskatījis par vajadzīgu atbildēt! Un tagad viņš, acīmredzot, bija viņiem sekojis uz šejieni. Dīvaini...

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 19.09.2005 18:24

OOC - Nu ja Danni pienāk klāt Boēcijam un meitenei tādā attālumā kā Jāņa personāžs, tad dzird. Jo principā ir noprotams, ka meitene runā, tā lai puisis arī sadzirdētu teikto.. A uzbraukt Jāņa personāžam par neatbildēšanu nav īsti lādzīgi. Danni viņam pajautāja un nesagaidījis atbildi aizgāja, vienkārši Jānim tajā laikā nesanāca pasēdēt pie datora, lai uzrakstītu spēles atbildi. Domājams, ja Danni nebūtu aizgājis, viņš atbildētu..

Danni zin, ka meitene dzīvo templī. Viņa ir bārene un neviens nezin, kas un kur ir viņas vecāki. Viņu no mazotnes uzaudzināja priesteri. Viņa parasti sēž tempļa pagrabos un pēta senos tīstokļus.

Iesūtīja: Lich ; laiks: 19.09.2005 18:49

(OOC Heh? Danni bija Senu uzrunājis? Nepamanīju, ka viņš būtu pat pienācis pie Sena galdiņa...)

Nē nu tas palika nedaudz par traku. Pilnīgi noteikti Sens bija pamanīts un kas vēl ļaunāk pilnīgi noteikti viņš juta, ka viņš tiek pieminēts sarunā. Ja vēl varētu meitenes interesi norakstīt uz kādu vecu pazīšanos, kuru Sens būtu piemirsis, tad sarga pētošais skatiens liecināja, ka viņš tiek novērtēts.

Tas nozīmēja tikai vienu - vai nu jāstādas priekšā, vai jāiet kūpināt pīpe uz cita lievenīša. Daudz par izvēli nespriedelēdams, Sens piecēlās, noskurinājās un devās virzienā, kur runājās sargs, meitene un vecais vīrs.

Sveicināti! Sens Salsts ir mans vārds. Ceru, ka piedosit manu ziņkārību, taču es nespēju atturēties nesekojis tik savādai ceļinieku kompānijai, kā jūsējā.

Sekundes simtdaļu piebremzējot, lai dotu laiku kādam iestarpināt kādu jautājumu, ja tāds būtu radies Sens turpināja...

Kaut arī pilsētas lietās neorientējos vairāk par to kur ir krogus un tirgus, man tomēr liekas, ka jūs nēesat vienots vesels, bet gan vairāki indivīdi. Tādā gadījumā vai drīkstu izmantot izdevību un taujāt, kas gan tāds taisās notikt, lai jūs visi salasītos vienkopus un sāktu gatvoties ceļam?

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 19.09.2005 18:59

OOC - un vēl vēlējos pateikt, ka tie, kas pašreiz atrodas templī un gaida rūķes atbildi. Tas, ka Lia' Angia nav pie datora, nenozīmē, ka priesteriene stāv un klusē. Vienkārši ir nostopējies laiks, kamēr viņa iepostos. Jūs varat domāt, kaut ko bakstīties, bet nerakstiet, ka priesteriene stāvēja un klusēja. Viņa to noteikti nedara.

Meitene pasmaidīja Senam pavisam platu smaidu atsedzot skaisti veidotu baltu zobiņu rindu.

Mani sauc Tiāra. Es dzīvoju templī. Es neko nezinu. Tad viņa paskatījās uz Seru Boēciju. Jā, vispār es nemaz nepajautāju kur Jūs dodaties, uzreiz tikai ar savām lietām. Priesteri jau man saka, ka vieglāk esot zirgam iemācīt ēst ar galda piederumiem nekā man pieklājību. Viņa tiešām sakaunējās un vaigos iezagās sārtums.

Lai slēptu savu samulsumu, viņa pārmaiņus raudzījās uz Boēciju un Danni gaidot, kad kāds Senam izstāstīs, ko tad īsti visi te savākušies pie tempļa.

Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 19.09.2005 20:22

o.o.c. - atvainojos par spēles kavēšanu. bet tiešām nebiju pie datora.

- Esiet sveikta, svētītā Seīna! - Brunhilde godbijīgi paklanījās, vienlaikus pieņemdama virspriesterienes svētību.
- Mēs esam atnākuši uz šejieni meklēt pēc Dievietes gribas un palīdzības, un piedāvāt savu palīdzību un vēlmi kalpot Vienradzītei. Daudzus prātus un sirdis uztrauc nelaimes, kas uzbrukušas dievietes priesteriem. Es nāku no Terras, kur rīta dzirdīšanas ceremonijas laikā mūsu māte Izlode pārvērtās par... statuju - pie šiem vārdiem rūķe sastostījās, varēja redzēt, ka šis notikums vēl aizvien viņu ļoti satrauc - un mūsu zināšanas nespēja viņai līdzēt. Es devos uz Lūnu cerībā, ka gūšu šeit kādas ziņas par to, bet ceļā dzirdēju, ka arī citos tempļos notiek šādas briesmīgas lietas. Mēs - viņa pamāja uz saviem biedriem - vēlamies, cik tas būs mūsu spēkos un, ja tā būs gribējusi Dieviete, censties atrisināt šo problēmu. Es esmu dzirdējusi, ka Lūnas templī ir izcila bibliotēka un tai ir ļoti erudīti glabātāji. Varbūt jūs te, Lūnas sirdī, esat nākuši uz pēdām kaut kam, kas varētu mums palīdzēt? Mums arī ieteica palūkoties uz ... sastingušajiem priesteriem. Varbūt mūsu biedru vērīgās acis spēšot pamanīt kaut ko, kas jums, kas viņus pazina... pazīst, un mīl, ir paslīdējis garām?
Brunhilde beidzot apklusa un pievērsa cerības pilnās acis virspriesterienei. Viņai gribējās jel kā atbalstīt šo trauslo, jauno būtni, bet viņa nudien nezināja, kā, izņemot veltīt Dievietei klusu, kvēlu lūgumu stiprināt jauniņo virspriesterieni.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 19.09.2005 21:21

Ko, niekus! labvēlīgi smaidīja Boēcijs. Ej, ej vien! Parunājies ar sava vecuma ļaudīm. Es te pasēdēšu un pagaidīšu tos pārējos gaisagrābšļus.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 19.09.2005 22:51

Virspriesteriene visai rāmi noklausījās rūķes teikto. Viņa līdzjūtīgi māja ar galvu. Kad Brunhilde pārtrauca runāt, viņa mirkli klusēja.

Es būtu no tiesas laimīga, ja spētu jums atbildēt kaut ko iepriecinošu. Taču nāksies tikai apstiprināt, ka viss jūsu stāstītais ir patiesība. Mūsu priesteri nudien pārvēršas... sastingst... viņa pieklusa it kā meklēdama pareizos vārdus. Nu jā.. viņi kļūst par ledus statujām.

Mūsu bibliotēka gan ir varena, taču pagaidām mums tā arī neko nav izdevies atrast. Meitenes gan tīstokļus šķirsta augām dienām, diemžēl bez kāda rezultāta. Laikam jau nākas saskarties ar kādu ļaunu varu, kura agrāk mūs likusi mierā. Tagad nezinam padoma.

Viņas acis palika pavisam skumjas.

Protams, es varu jums pārādīt sastingušos priesterus. Mēs viņiem iekārtojām speciālu istabu. īpaši tur nevienu nelaižam. Pie viņiem iet tikai priesteri, bet jums es parādīšu, jo jūs noteikti atradīsiet veidu kā palīdzēt šiem nelaimē nokļuvušajiem. Redziet. Viņi pārvēršas par ledu. Un tur augšā smailē, kur notiek lūgšanas, tur saule rītausmā mirdz tik spoži. Redziet es nezinu, man bail, ka spožie saules stari varētu tiem nodarīt ko ļaunu, nu jūs saprotat ko es domāju. Ledus un saule... man tiešām ir bail...

_______________________________

Tiāra savu sejiņu savilka neizpratnes izteiksmē...

Nē, nē ser Boēcij, es jūs nesaprotu. Mēs te runājam par lodi, un tagad jūs mani sūtat prom, lai gan puisis, Sens... viņa pasmaidīja, ir pats pienācis mums klāt. Tagad mēs visi jauki kopā varam patērzēt.

Tātad. Kādus gaisagrābšļus jūs gaidat?

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 20.09.2005 08:25

(OOC - ak un vai! Nezināju, ka tāds sīkums te sataisīs tādas problēmas! Danni uzrunaaja Senu. Vai nav vienalga, kāpēc viņš neatbildēja? Sargs var domāt ko grib. Tobrīd viņš nodomāja, ka puisis līdzi nenāks, bet tagad viņu redz pie tempļa. Tas ir viss. Viņš vienkārši ir pārsteigts.)

Sveicināti! Es esmu Danni Severe, šī tempļa sargs, kā redzams, Danni draudzīgi uzrunāja Senu, nospriedis, ka nav nekāda iemesla neteikt to, kas visiem zināms. Pirmais izbrīns, tomēr redzot puisi te, bija pārgājis, un sargam nebija iebildumu papļāpāt.

Mēs te gaidam mūsu pārējos ceļabiedrus, jeb, kā seram Boēcijam labpatika izteikties - gaisagrābšļus. Viņi lielākā daļa pašlaik ir templī. Mērķis mums ir palīdzēt Dievietei un mēģināt noskaidrot, ko var līdzēt uznākušajā likstā, kad priesteri lūgšanu laikā pārvēršas par ledus bluķiem. Nupat tikai sanācām kopā, tur, krogā pie galdiņa, viens otru nemaz nepazīstam, bet gan jau to paspēsim.

Tiāra, viņš uzrunāja meiteni, es dzirdēju jūsu stāstu par uguns lodi. Pret kādu lāstu tas varēja līdzēt, to gan nesadzirdēju, kamēr ar zirgiem ņēmos. Un kur īsti tā atrodas. Kas tie par kalniem? Pie Zvaigznes ezera? Danni tīri labi zināja, kas uz kuru pusi atrodas Vienradzītes karaļvalsī, lai gan tikai no kartēm.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 21.09.2005 09:08

Meitenes skatiens pievērsās sargam.

Es neteicu pret kādu lāstu līdz lode. Nu jā.. manas zināšanas laikam nav pilnīgas par šo maģisko lietu. Bet es domāju, ka Sers Boēcijs, ja to atrastu.. viņa aizdomājās, jā... ja viņš atrastu, viņš noteikti zinātu kā to izmantot! Seram Boēcijam uz tādām lietām ir talants.

Reiz no viena ceļojuma kāds svešinieks man atveda maģisku rozi. Neviens nezināja ko ar to iesākt, bet Sers Boēcijs uzreiz pateica! Jā, jums nudien ir paveicies, ka Boēcija kungs jums dodas palīdzēt atrisināt priesteru lāsta problēmu.

Mm... tad jau jūs esat tie varoņi par kuriem priesteri runā. Cik interesanti, viņa noteica un pēdējie vārdi vairāk skanēja kā cik dīvaini...

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 21.09.2005 09:48

Interesanti?, Danni smejoties noteica, kas tur interesants? Kur sūta, tur ejam! Vismaz es. Katrs kalpo Vienradzītei, kā var.
Un Tu vēl nemaz neesi redzējusi to raibo baru, kas pašlaik ir templī!

Priesteriene, cienījama rūķu dāma, sargs sāka skaitīt uz pirkstiem, melnā tērpta elfa, droši vien - burve, elfa ar suni, meitene brūnām bizēm - viņai ir pūce kaut kāda, žvadzošās bruņās tērpts Ordeņa karotājs, dīvains elfs melnā apmetnī un ar masku, arī karotājs, kā spriežu pēc diviem zobeniem, un Rikki, nerimtīgā pļāpa. Lai nu kas, bet garlaicīgi ceļā gan nebūs!

Viņš palika nopietnāks.
Par varoņiem ir priekšlaicīgi runāts. Vēl neko neesam paveikuši. Ar kaut ko būs jāsāk, un man šķiet, ka sākt ar lodi nemaz nebūtu slikti. Kuros kalnos tad tā bija?

Danni bija apņēmības pilns palīdzēt seram Boēcijam sagādāt lodi, it īpaši, ja ir cerība, ka Boēcijs tiešām varēs pateikt, ko ar to darīt.

Iesūtīja: Gilraen Anarion ; laiks: 21.09.2005 09:56

Giraena atkal un atkal pievērsa acis statujai.Elfa (ooc-tas varbūt liekas kā špikojums,bet arī viņa...) pieslīdēja pie statujas un pavērusies tās acīs,sajuta lepnumu,ka šāds skaistums pastāv tieši šeit.Viņa sastinga,aizvēra acis,pieliekusi galvu lūdzās.Pēc pāris klusuma minūtēm Gilraena atgrīezās pie pārējiem ar tikko manāmu viegluma sajūtu.

Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 21.09.2005 09:59

Dzirdot, ka pat Lūnas tempļa bibliotēkas plašumos pagaidām nav atrasts nekas viņus interesējošs, rūķe nedaudz sašļuka. Viņas ticība Lūnas tempļa gudrības krātuvei bija gandrīz tik pat stipra, kā ticība pašai Vienradzītei. Bet, ja ne, tad ne, tātad Dieviete mums citā veidā dos ziņu, ko pasākt, nosprieda Brunhilde, un atbildēja virspriesterienei:
- Mēs visi bažījamies par viņiem un lūdzamies, lai ātrāk spētu viņiem palīdzēt un atrast šo problēmu cēloni, kā arī sodīt vainīgos, ja tāda būs Vienradzītes griba. Par sauli - domāju, ka tā mūsu priesteriem nekaitē, vismaz mūsu mātei Ioldei no saules nekas ļauns nenotika. Bet, protams, labāk nodrošināties pret visām nejaušībām, kādas spējam izdomāt. Varbūt, ja jūs neiebilstu, mēs tiešām varētu apskatīties uz viņiem - mūsu dzīves gājums un pieredze ir tik dažādi, varbūt kādam Dieviete sūtīs kādu domu, ko te var līdzēt!

Iesūtīja: Gilraen Anarion ; laiks: 21.09.2005 10:10

Gilraena domās piekrita Brunhildei,bet pieklājības pēc sarunā nejaucās.
Domu,kura varētu līdzēt?...Dieviete?...sūtīs? Gilraena pārjautāja sev. Dieviete padomu sūtīs tam,kurš to pavēstīs pārējiem.Padoms.Tas būtu vajadzīgs.un ja nu nav... elfa iegrima domās...

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 21.09.2005 11:18

Piepeši Rikki skatienu piesaistīja kaut kas cits. Ar acs kaktiņu viņa jau bija manījusi, kā pie statujas pieslīd tumšs tēls. Pārcilājusi domās, kurš no grupas tas varētu būt, Rikki atrāva skatienu no Deva vērošanas un pārliecinājās, ka nav kļūdījusies. Tā bija sieviete ar dārgakmeni. Pieiet un cēli atiet nost jau mēs katrs mākam. Bet izrādīt cieņu. Ak, Vienadzīt, neņem ļaunā. Viņa tālu ceļu nākusi, varbūt neprotas kauna, Rikki pie sevis noskaitīja. Smaids viņas sejā pārvērtās par domīgu skatienu. Kāpēc gan viņa mums nāk līdzi, ja neciena pašu galveno?

Pavisam drīz pie statujas piegāja arī jaunā elfa, kas bija ievilkusi švīku grīdā. Viņa vismaz protās izrādīt Valdniecei cieņu, Rikki nodomāja, redzot, kā nedaudz kustās elfas lūpas it kā skaitot lūgšanu. Varbūt nabadzite atgūs sirdsmieru.

Priesterienes runāja, bet Rikki klausījās tikai ar vienu ausi, jo atkal bija pievērsusies Devam. Interesants jauneklis!

Iesūtīja: Gilraen Anarion ; laiks: 21.09.2005 11:31

Gilraena klausījās priesterieņu sarunā.Viņa uz tām neskatījās,jo uzmanību pievērsa staujas acis elfa dzirdēja vēja šalkoņu ausīs un skatījās uz acīm,kā apburta.Viss apkārt kļuva neskaidrs. Acis,acis...Gilraena itkā pamodās no sapņa ar atklāsmi,ka viņai ir jāapskata priesteri.Vēlreiz palūkojusies uz statujas acīm viņa nočukstēja-Es darīšu visu,kas būs manos spēkos.

Iesūtīja: Lich ; laiks: 21.09.2005 12:02

Sens stāvēja un klausījās, kāda būs reakcija uz viņa parādīšanos.

Kā jau tipisks sargs arī šis, kurš sevi sauca par Danni bija visai tiešs. Tamdēļ Senam ātri vien izdevās noprast, ka problēma ir sasalstoši priesteri, bet ceļa mērķis, kaut kāda mistiska uguns lode. Vecā vīra vārdu Sens jau kaut kur bija ļoti dzirdējis, tikai neatminējās kur. Bet ar jauko meiteni viņš acīm redzot runājās pirmo reizi, jo diez vai būtu viņu piemirsis.

Nedaudz atvieglots par draudzīgo uzņemšanu un iepriecināts, ka notikumi taisās risināties ārpus pilsētas, kur Sens jūtas daudz pārliecinātāks par sevīm viņš ar mazliet pietēlotu nopietnību izmeta.

Izskatās, ka lieta ir nopietna un ir zināms virziens kurā varētu meklēt risinājumu. Es arī labprāt došos jums līdzi, ja nu gadās kas int eer... kāda iespēja palīdzēt šai uzdevumā. ... izskatījās, ka Sens gribēja piebilst vēl ko, bet nevarēja īsti izdomāt ko, tamdēļ palika stāvam un draudzīgi smaidam.

Iesūtīja: Gilraen Anarion ; laiks: 21.09.2005 12:14

Pēc sastapšanās ar statujas acīm Gilraena sajūtās pieņēmusies spēkā un jutās daudz nopietnāk.Viņa pacēla nolaistās acis un droši uzsmaidīja sev un pārējiem.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 21.09.2005 12:21

Tiāra iesmējās.

Ko nu tik pieticīgi? Skaidrs, ka varoņi. Tikai varonis atrod sevī vēlmi stāties pretī šādam ļaunumam.

Noskatījusi Senu, viņasprāt puisis gan īsti neatbilda tam kādu viņa bija iedomājusies varoni, bet tā kā neko daudz jau no šīs pasaules viņa redzējusi nebija, tad pieņēma, ka tīstokļos zīmētie varoņi mazliet atšķiras no reālās dzīves varoņiem. Tad viņas skatiens apstājās pie Danni, viņa aizdomājas.

Bet lode. Nē, diez vai... Lodi mēs meklējām citam nolūkam. Vai jums liekas, ka tā varētu noderēt, lai palīdzētu priesteriem? Es nemaz nezinu. Bet taisnība vien jums ir. Es tiešām runāju par Zvaigznes ezeru. Redziet Seram Boēcijam gan uz to nosaukumu atcerēšanos prāts nenesas, tapēc stāstu kā spēju.

_______________________________________________

Virspriesteriene uzlūkoja rūķi ar līdzjūtību un cieņu.

Nāciet, es jūs aizvedīšu.

Viņa viegli pagriezās un devās ārā no zāles, pa ceļam paskatoties uz statuju. Priesteriene dodas uz kādām durvīm, kuras atverot pārādās kāpnes. Viņa raitā solī dodas lejā pa kāpnēm. Te valda puskrēsla un drīz vien jau ir samanāms, ka visi ir nonākuši pagrabā. Pagājusies pa eju uz priekšu, viņa atslēdz kādas durvis un atver tās. Priekšā ir ne īpaši liela telpa. Tā ir diezgan tumšās noskaņās un tur deg daudz sveču. Logu nav. Telpā ir mazs altāris uz kura ir vienradža statuja. Viņa ar rokas mājienu aicina visus iekšā un norāda uz piecām cilvēka lieluma ledus skulptūrām.

Jūs varat tās aplūkot un lai dieviete jums palīdz rast atbildes, kuras mēs tā arī neesam atraduši.

Pati priesteriene dodas pie altāra un nododas lūgšanai.

Skulptūras ir no pavisam dzidra ledus. Caurspīdīgas. Tajās nav neviena paša ledus sabiezējuma. Tik vien kā sirdis. Pavisam īstas un tajā vietā, kur tām jāatrodas. Viss sastindzis, gan pats priesteris, gan arī viņa apģērbs ir pārvērties caurspīdīgā ledus masā. Tikai svētais simbols nav pārvērties par ledu. Tas priesteriem ir kaklā.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 21.09.2005 12:32

Vai, kur nopietna runa! Danni smējās, tā reizē atbildēdams gan Tiārai, gan Senam.
Nē, nē, lieta ar priesteriem nudien nav parasta un vienkārša, iespējams, arī bīstama tā ir, tiesa, neizklausījās, ka sargu tas kaut mazdrusciņ satrauktu, bet vai nu tik traki svinīgi tāpēc jārunā?

Es nezinu, vai lode varētu noderēt šim gadījumam. Kaut kam tā taču ir vajadzīga? Noņemt kādu lāstu. Ar to vien pietiek, lai to meklētu. Sargs bija bezrūpīgā noskaņojumā.
Es labi atceros nosaukumus, stāstiet vien ceļu! Mums būs vieglāk atrast.

Bet par nākšanu līdz prasi seram Boēcijam, Danni Senam norādīja uz veco vīru, viņš mums pašlaik tas galvenais. Es nevaru ne aizliegt ne atļaut, lieta brīvprātīga. Man būs iebildumi tikai tad, ja tava klātbūtne man prasīs liekas klapatas. Tev kādi ieroči ir? Ko proti?

Balsī skanēja tikai draudzīga interese par iespējamo jauno biedru. Danni pat neiedomājās, ka tāda iztaujāšana varētu kādam nepatikt. Ja jau iesim kopā, tad jāzin, ko katrs var!

Iesūtīja: Gilraen Anarion ; laiks: 21.09.2005 12:33

Gilraena sekoja virspriesterienei un ieraudzījusi sasalušos bija tik satriekta,ka nespēja laist ne vārda pār lūpām.Elfa redzēja,ka figūras ir neticami skaistas,kaut arī baismas.Viņa vēroja un gaidīja,ko teiks un darīs apkārtējie.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 21.09.2005 12:39

Rikki gandrīz nepamanīja, ka priesteriene jau ved pārējos pie sasalušajiem priesteriem.

Iesteigusies pagraba telpā, Rikki pagāja garām tiem, kas vienkārši stāvēja un skatījās uz statujām. Ar galvas noliekšanu parādījusi cieņu vienradža statujai, viņa devās pie viena no sasalušajiem priesteriem. Piebāzusi degunu tuvu, tuvu, viņa centās dzidrajā ledū kaut ko saskatīt. Kaut ko savādāku. Aplūkojusi sirdi, kas šādā veidā izskatījās gluži nepievilcīgi, viņa izslējās, pagriezās pret cietiem un teica:

"Kā mēs redzam, priesteru sirdis un amuleti nav pārvērtušies ledū. Tā kā amulets ir dievietes, tad to droši vien neskar ļaunā burvestība. Un sirdī viņi arī noteikti ticēja un sekoja Dievietei. Tāpēc arī sirdis ir palikušas neskartas. Bet miesa ir miesa. Tā nevar pretoties ļaunumam un visādām nejaucībām. Tāpēc arī tā noticis. Mums, dodoties ceļā ir jāatceras, ka vienmēr sirdīs un prātos jāpatur Dieviete. Man šķiet, ka tā būs drošāk!", Rikki nobeidza savu sakāmo. Tas bija viņas viedoklis par redzēto.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 21.09.2005 12:43

Tiāra pasmaidīja par sarga dedzīgumu.

Vai Tu esi redzējis priesterus? viņa painteresējās... Es esmu... Tas ir skumji. Bet man jau liekas, ka es daru visu iespējamo, lai arī no savas puses palīdzētu. Man gan neviens neļauj doties prom no tempļa. Es gan reizēm gribu aizšmaukt. Jā... un tad es varētu parādīt, kur ir lode. Nu ja. Parādīt. Tā taču ir daudz vieglāk nekā izstāstīt. viņa aizdomājās...

Iesūtīja: Gilraen Anarion ; laiks: 21.09.2005 12:47

Gilraena Rikki runāšanas laikā skatījās viņai acīs,jo tikai tā varēja visu dzirdēt un iegaumēt,pēc tam arī elfa piegāja pie Vienradzītes un pievēra acis,tad pagrieza galvu uz ledus priesteriem.Dīvaini.Diez' viņi mūs dzird?Gilraena palūkojās uz sirdīm un nodrebinājās.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 21.09.2005 12:53

Nē, neesmu, Danni atzinās, bet, īstenībā, arī negribu... nekas jauks tas noteikti nav. Domā, man vajadzētu iet apskatīties? Jeb pietiks ar to, ko citi pastāstīs?

Tad viņš, pēkšņi apjēdzis, par ko meitene prāto, iejautājās:
Tu gribi nākt mums līdzi? Kāpēc tad Tev neļauj? Mani, paskat vien, paši sūtīja! Ja Tu vari parādīt, kur tā lode ir, tas ir labs iemesls nākt! Svarīgs. Gribi, es aiziešu, pastāstīšu kas un kā, un palūgšu atļauju, lai vari nākt?

Danni sarosījās gatavs iet, ja vien Tiāra piekritīs.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 21.09.2005 12:58

Tiāra pasmaidīja un ar dedzības pilnām acīm palūkojās uz Danni

Tiešām? Priesteriene man neļauj, jo saka, ka man jālasa tīstokļi un jākārto arhīvs. Es tiešām labprāt pastaigātos un paskatītos uz pasauli.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 21.09.2005 13:08

Serīna klusējot sekoja pārējiem, laiku pa laiciņam uzmezdama viņiem vērtējošu skatu, vai nopētīdama ceļu, pa kādu tika vesti pie sasalušajiem priesteriem. Iegājusi telpā, viņa līdzīgi Rikki, nolieca galvu vienradža statujas priekša un mirkli tā pastāvēja. Tad piesardzīgi aplūkoja sasalušos priesterus.

Sieviete piekrita Rikki teiktajam, jo arī viņa pirmajā brīdī bija iedomājusies kaut ko līdzīgu.
Nabaga priesteri, kas gan spējīgs izdarīt ko tādu! viņa pie sevis apcerēja uzlūkojot ledus skulptūras.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 21.09.2005 13:10

Labi! Es eju, redzēs, ko atbildēs, Danni apņēmīgi noteica un gāja uz templi.

Viņš devās meklēt vienu no galvenajām priesterienēm, to, kas sūtīja ceļā viņu pašu. Tā nebija virspriesteriene, bet tā nebija arī priesteriene, kas atbildēja par arhīviem un kuras padotībā bija Tiāra.

Pēc brīža, uzzinājis, ka meklētā pašlaik atrodas telpā blakus galvenajai zālei, viņš tur ieskatījās un iepriecināts ieraudzīja, ka viņa ir viena.

Svētītā, vai man atļauts runāt? Danni, kā pieklājas nometās uz viena ceļa un gaidīja atbildi.

Iesūtīja: Gilraen Anarion ; laiks: 21.09.2005 13:28

Gilraena aizmirsusi,ka nerunā klusi piepeši pateica, Ko ir gribējis panākt ļaunais,kas šo nodarīja priesteriem?,elfa vairs nekautrējās,Kuram to bija jāizdara?.Un Gilraena klusi piegāja pie Vienradzītes statujas un lūdzās.Pēc tam ar asaru aizmiglotām acīm aizgāja līdz durvīm,apstājās,nopūtās un pēdējoreiz pavērusies uz sasalušajiem priesteriem izsteidzās pa durvīm.
Tas ir tik nejauki.To jāpavēsta pārējiem.Ko?Jāiebiedē?Nekādā gadījumāun elfa iziedama pa durvīm svaigā gaisā sajuta atkal artgriežamies spēkus,drosmi un vēlmi palīdzēt.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 21.09.2005 13:44

Tiāra noskatījās pakaļ Dannem un ar apmierinātu smaidu pagriezās pret Senu.

Tā lūk... Tad kāda īsti ir Tava nodarbošanās? Izpalīdzīgais Danne nemaz nesagaidīja Tavu atbildi. Nē, nu man jau patīk, ka par mani rūpējas. Viņa iesmējās dzidrus smieklus.

_____________________________________________________

Priesterieni paklanījās Dannem un ar rokas mājienu atļāva piecelties.

Jā, protams... Ko vēlējies jautāt? viņa pasmaidīja.

______________________________________________________

Pēc brītiņa Sers Boēcijs, Sens un Tiāra ierauga, ka no tempļa izskrien elfiete. Viņa izskatās noraudājusies un visnotaļ nervoza.

Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 21.09.2005 13:47

Ejot garām galvenajai tempļa Vienradzītes statukai, Brunhilde godbijīgi nolieca galvu.
Iegājusi mazajā pagrabtelpā, viņa negribīgi piegāja klāt priesteru statujām. Jā, tieši tāpat, kā māte Izolde - un dzīva ir tikai sirds un svētais rags... Ar vienu ausi noklausījusies brūnaces pļāpas teikto, viņa pagājās nostāk, ļaudama pieiet klāt pārējiem, un devās pie vienradža statujas, lai pievienotos virspriesterienei un elfai lūgšanā. Viņa cieši skatījās uz mazo, brīnumskaisto statujiņu un domās kvēli lūdzās, lai dieviete viņai vai kādam citam dod kādu ziņu, zīmi, norādi, kur meklēt šīs baismīgās mīklas atrisinājumu. Un vēl viņa pateicās Vienradzītei, ka priesteru sirdis ir palikušas neskartas. Tas viesa cerības. Ak, ja vien viņa kaut kā spētu palīdzēt!!!

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 21.09.2005 13:47

"Kurmis, ne?" Rikki izteica minējumu pēc elfas jautājuma. "Ja jau sers Boēcijs teica, ka viņš esot ļauns. Tad droši vien viņš vai kāds no neliešiem - pakalpiņiem. Labs cilvēks tas noteikti nebija," viņa nogrozīja galvu.

Nabaga elfa, galīgi satriekta. Cerams, ka ārā viņai paliks labāk. Kaut gan šāda emocionalitāte galīgi nebija nepieciešama ceļā. Kas zina, ko vēl nāksies ieraudzīt! Rikki nopūtās, redzot, ka elfa izskrien pa durvīm.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 21.09.2005 13:59

Danni piecēlās.

Svētītā! Jūs mani sūtījāt palīgā tiem, kas dosies noskaidrot lielo ļaunumu, kas piemeklējis Dievietes priesterus. Es, pildot šo rīkojumu, biju krogā, jāsaka, ir pieteicies krietns bariņš palīgu. Viņi vēlējās pirms došanās ceļā vēl iegriezties šeit. Un te mums ar seru Boēciju gadījās sastapt vienu no tempļa palīdzēm, kura sakās zinām, kur meklējama uguns lode, kas spējot atburt lāstu. Šī palīdze, Tiāra vārdā, esot par to lasījusi, bet, diemžēl, neesot zināms, par kādu lāstu ir runa. Kad lūdzām, lai viņa pastāsta ceļu - tas esot kaut kur kalnos netālu no Zvaigznes ezera, - viņa tā kā samulsa, un teica, ka izstāstīt to esot grūti, bet viņa varētu to parādīt, ja viņai atļautu mums doties līdzi. Vai svētītā dotu šādu atļauju? Mēs, no savas puses, būtu par to ļoti priecīgi, jo bez zinoša pavadoņa kaut ko atrast kalnos... sargs noplātīja rokas, šaubos, vai ko atradīsim.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 21.09.2005 14:28

Priesteriene pasmaidīja.

Ak, Tiāra grib prom. Nu jā, viņā valda tāds nerimstošs gars. Nu ja jūs viņu apsolaties pieskatīt, tad jau es varētu palaist uz kādu brītiņu. Kad atgriezties viņa zinās. Meitenei gan būtu jāmācās nevis jāklaiņo apkārt.

Bet ko padarīsi. Liekas, ka tās burvestību lietas viņai tomēr tuvākas nekā vēlme kļūt par kārtīgu priesteri. Tiešām.. ko padarīsi. priesteriene mazliet pārmetoši nogrozīja galvu, bet tajā pašā laikā mīļi pasmaidīja.

Iesūtīja: Lich ; laiks: 21.09.2005 14:41

Jā, izpalīdzīgs viņš nudien ir... Sens noteica, skatoties uz elfieti. Un nedaudz atguvies turpināja. Bet jā, mani laikam varētu dēvēt par mednieku. Vismaz tas ir tas ar ko es pelnu pārtiku. Ieturējis nelielu pauzi, Sens nolēma nedaudz palielīties ar savu meistarību lokšaušanā, kuru viņš tik tiešām bija labi izkopis. Ieroči? Jā, sargu tas varētu interesēt. Bet nekā vairāk par šo loku man īsti nav. Patiesībā, nav arī vajadzības. Ja uzbrūk pārspēks, tad es skrienu ka tieku, bet ja pretinieks ir viens, tad tāpat nekāds bruņu daudzums vai lēkāšana apkārt viņu neglābs.

Taču ne jau tas kādu padara par mednieku... Ir vēl daudz kas cits, ko nepieciešams prast, lai spētu izdzīvot un atrast ceļu savvaļā, samanīt medījumu, tam pielavīties, nomedīt un paņemt visu no medījuma, kas var būt noderīgs. Šīs un vēl viena otra prasme man piemīt. Taču visas varoņlietas, rakstu lasīšana, zīmju tulkošana un viss cits, ko augti mācīti cilvēki dara man ir diezgan svešs...

Beidzis nelielo izklāstu Sens pagriezās atkal pret elfieti. A kas šo elfu? Nekad nēesmu redzējis viņus īsti tā uzvedamies...

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 21.09.2005 14:46

Arī Danni pasmaidīja. Priesterienei bija taisnība. Ne jau nu bija gluži tā, ka ceļu Tiāra nevarētu izstāstīt. Pati gribēja līdzi! Piedzīvojumus sakārojies.

Cik būs manos spēkos, pieskatīšu, svētītā, sargs nosolījās.

Jums taisnība, es manīju, ka viņai ļoti gribas nākt mums līdzi, un vai tad slikti, ka tas ir kāds, kas skolojies? Ne kā es - knapi kartes saprotu, Danni nenoturējās nepateicis bēdīgā balsī.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 21.09.2005 16:07

Bet ja Tev uzbrūk pārspēks un ievaino ar maģisku bultu un Tu vairs nespēj aizskriet? meitene pavisam nevainīgu acu skatienu palūkojās uz Senu.

Tad arī viņas uzmanība pievērsās elfietei. Viņas sejā iezagās rūpju izteiksme.

Tiešām dīvaini. viņa klusiņām noteica. Cienītā, vai jums nepieciešama palīdzība? Vai jūs slikti jūtaties? Tiāra uzsauca elfietei un paskatījās uz Senu un mēģinādama izskaidrot savu skaļo uzvešanos, klusu tikai tā, ka puisis varēja sadzirdēt, noteica: Nevar taču ļaut nomirt tempļa priekšā....


_________________________________

Priesteriene pamāja Dannem.

Tiāra ir ļoti gudra meitene un ļoti centīga. Liekas, ka viņa ir pārlasīju lielāko daļu no tempļa arhīviem. Tas jau gan ir apsveicami, taču man ne īsti patīk tas, ka viņa tajā visā meklē maģiju, maģiskos priekšmetus.

Jā jā, arī par šo lodi. Varu apgalvot, ka, lai tiktu pie lodes noteikti ir jāiziet caur daudziem labirintiem un kam tik vēl ne. Ja jau tā būtu vienkārši kaut kur nolikta uz plaukta, Tiāra nekad tai pakaļ neietu.

Pieskatiet manu meitenīti. Cik nu to nemiera garu var pieskatīt... Es pateikšu arhīvu pārzinei, ka palaidu Tiāru jums līdz. Priesteriene vēlreiz pamāja Dannem un deva viņam svētību.

Iesūtīja: Lich ; laiks: 21.09.2005 17:19

Nē, nē - man liekas elfietei nekas nenotiks. Viņai vienkārši tāds jocīgs raksturs, jau krogū pamanīju. Sens centās kliedēt meitenes satraukumu.

Bet par to pārspēku. Ja tiešām tiek līdz bultai mugurā, tad labi būt nevar. Taču līdz tam jānonāk, jo ne jau nu mednieku tik viegli atrast, ja tam labpatīk slēpties. Bez tam, kāpēc gan lai kādam būtu iemesls man uzbrukt? Tad puisis nedaudz iesmējās un jokojot piebilda. Diez vai meža zvēri varētu sadomāt man kopistiski atriebties...

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 21.09.2005 17:44

Danni, vēlreiz nosolījies pieskatīt Tiāru, pieņēma priesterienes svētību, atvadījās, vēlreiz ātri nolaižoties uz viena ceļa, un devās prom.

Izgājis no tempļa pa sānu durvīm, viņš pie Boēcija, Tiāras un Sena pienāca nedaudz no citas puses, tāpēc nemaz nepamanīja elfieti, kas joprojām klusi šņukstēja netālu no tempļa ieejas. Bet viņš arī neskatījās turp. Un neklausījās, ko tie divi tur savā starpā runā.

Tiāra! Danni jautri uzsauca, viss kārtībā, Tev atvēlēja nākt mums līdz, ja mēs Tevi pieskatīšot.
Viņš draudīgi sarauca uzacis virs smejošām acīm: Un es nosolījos tā arī darīt! Tā ka, ja ko no mantām vēl gribi paķert, tad pasteidzies. Kad pārējie ceļabiedri atnāks, diezin vai mēs ilgi te paliksim!

Tad viņš pamanīja raudošo elfu. Kas ar viņu šoreiz? balss negribot skanēja nedaudz īgni. Nē... mierināt viņu gan Danni netaisījās iet. Viņš paskatījās uz tempļa ieeju. Vai tur nenāk tas jaunais Ordeņa karotājs bruņās? Viņam tik labi izdevās elfu nomierināt krogā...

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 21.09.2005 17:47

Elfs? Ar dīvainu raksturu? Es gan esmu lasījusi, ka elfi ir mierīgi un nosvērti, nu bet ja Tu tā saki.. Viņa ātri vien aizmirsa satraukumu par elfieti un atkal pagriezās pret Senu.

Kad puisis sāka runāt par meža zvēriem Tiāras acis iemirdzējās un viņa iespurdzās. Jā, iedomājies, kāds lācis Tevi piekautu... nē, nē... vēl pirms tam Tu noteikti iekristu lapsas izliktā tīklā, jā un zaķis... ko gan Tev varētu nodarīt zaķis.. Mmm?

Mazliet pasmējusies, viņa palika atkal nopietna.

Nu Tu taču iesi cīnīties pret ļaunajiem. Es domāju, ka viņi labprāt Tev uzbruks, ja Tu traucēsi viņu plāniem. Prast slēpties gan arī ir liela māksla. Es neprotu slēpties. Bet zini.. es protu palikt neredzama. Es varu arī Tevi padarīt neredzamu. Un vēl es varu izdarīt tā ka, Tu mani tomēr redzēsi kaut arī būšu neredzama. Tas ir ļoti interesanti... Tikai priesterienes man liek rakstīt lūgšanas dievietei un nemaz neļauj mācīties, lai saprastu kapēc man piemīt šādas spējas...

Meitenes pārdomas iztrauceja Danni balss.
Kad viņa noklausījās, ka drīkst iet līdzi, meitene ļoti sapriecājās. Viņa pagriezās pret Senu.

Tu taču atnāksi palīdzēsi man savākt mantas vai ne? Tad pavērsusies pret Danni noteica: Sens saka, ka elfiete tā izvedas visu laiku un viņai nekas nekaiš. Tā, ka nav ko satraukties.

Tad atkal paskatījās uz Senu.

Nu nāksi?

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 21.09.2005 17:51

Dažreiz citu nodomi ir neizprotami. Opāla beidzot ierunājās un viņas balss šeit, pagrabos izklausījās skumja, bet biedējoši noslēpumaina. Sievietes skatiens bija piekalts sasaldēto priesterieņu sirdīm un amuletiem ap kaklu.
Manuprāt viņas tika sasaldētas, lai padarītu tās bezvērtīgas. Ja sasaldētājs būtu gribējis priesterienes iznīcināt, viņš to jau būtu izdarījis. viņa klusi nosecināja, vairāk gan pie sevis, nevis skaļi un pievērsās tiem, kas bija nometušies ceļos un tagad lūdzās.
Opālas acis uz brīdi iemirdzējās ar zvaigžņu spožumu, tomēr tas bija tikai brīdis... viņa pakāpās uz priekšu un uzdrošinājās piekārties amuletam, kas atradās kādai statuetei ap kalu.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 21.09.2005 19:49

"Bezvērtīgas? O, nē, nedomāju vis!" Rikki atbildēja dāmai tumšajā kleitā. "Vai tad tāds dzidrs ledus var būt nevērtīgs? No kura katra upes ūdens tādu nedabūsi. Un domāju, ka arī no kura katra cilvēka tāds nesanāktu, tikai no godīgajiem priesteriem. Pie tam, drīzāk tas izskatās pēc mēģinājuma iebiedēt," meitene pašūpoja galvu, it kā teiktama - ko viņi iedomājas? Tad atcerējusies vēl vienu lietu, Rikki piegāja pie tuvākās statujas. "Es atvainojos, es gribētu pārbaudīt vēl vienu lietu. Dievietei taču nevajadzētu iebilst, ja es problēmas risināšanas nolūkā pieskaršos šiem priesteriem. Un viņiem pašiem arī nevajadzētu pārāk iebilst. Kā nekā - labāk dzīvam, kam kāds pieskāries, nekā beigtam pavisam," un viņa pielika plaukstu vienai statujai pie krūtīm.

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 21.09.2005 20:33

Opāla domīgi pamāja ar galvu, it kā norādīdama, ka piekrīt Rikki teiktajam, lai gan patiesībā viņa tā īsti nemaz neklausījās- prāts bija aizklīdis pavisam citur.
Ja vien šie nebūtu priesteri ar labām, gaišām sirdīm un daudiem svarīgiem pienākumiem uz kakla, es noteikti pamēģinātu kādu satuju novietot saulē un paskatīties, vai tā izkusīs. Šī pavisam noteikti ir maģija, tikai kāda? Un ar kādu iemeslu radīta? puselfa nodomāja un nolaida roku, kas tikko bija pieskārusies vienam no amuletiem. Viņa salika rokas tādā kā lūgšanā, kleitas tumšajā piedurknēm saplūstot kopā, un aizvēra acis.

Kāds nezinātājs varbūt nodomātu, ka viņa beidzot ir nodevusies lūgšanām, lai gan patiesībā sieviete bija iegrimusi pati savā prāta pasaulē- gluži vai kā tādā transā, no kura iespējams atslēgties tikai pēc paša gribas.
Kur lai rod atbildes uz jautājumiem? Varbūt tu varī palīdzēt,ak, Vienradzīt? piepeši Opālas acis atvērās un galva strauji pagriezās uz dievietes statujas pusi.

OOC: Tāds frīkiņš man tas tēls...

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 21.09.2005 20:34

Kad Rikki pieskaras statujai viņa pēkšņi dīvaini sastingst. Viņas acis pieveras un meitenes elpa kļūst ļoti strauja. Izskatās, ka ar viņu kaut kas notiek. Pēc kāda brīža, viņa atver acis un jūtas atkal pavisam normāli.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 21.09.2005 20:45

"Ejam, tas nav parasts ledus!" Rikki uzsauca pārējiem. "Mums jāiet, kaut kas jādara! Un nevajag kavēties!" viņa mudināja pārējos doties, it kā ar rokām tišinātu viņus ārā no telpas. Tad viņa pagriezās pret priesterieni, kas iepriekš bija skaitījusi lūgšanu. Nevarēja īsti saprast, vai viņa to dara vēl joprojām. Rikki nometās uz viena ceļa viņai blakus, pievērsa sakatienu Vienradzītei, uz mirkli aizvēra acis un tad jautāja priesterienei: "Cienītā, atvainojiet, bet vai jūs nepateiktu, kur meklēt Saīnu?"

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 21.09.2005 20:52

Priesteriene paskatījās uz meiteni ar mazliet izbrīnītām acīm.

Es..., es esmu Saīna. Viņa pasmaidīja un pēkšņi dziļi ievilka elpu un sastinga. Virs viņas galvas nez no kurienes parādījās birstošas zilganbaltas sniega pārslas, kuras diezgan strauji nokrita pār priesterieni un viņa vienā mirklī palika par tādu pašu ledus statuju kā citas šajā telpā.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 21.09.2005 20:56

Rikki nobālēja.
"Nē!" viņa iesaucās. "Nē, nē, nē!"

Vienreiz cieši aizmiegusi acis, viņa tās atvēra, bet priesteriene bija un palika tāda, kā citas. "Nē, tā nevar! Ne jau tik ātri!" Rikki ļoti satraukti bēra vārdus. Viņa izmisušām acīm paskatījās uz pārējiem. "Nē, nē, nē..." un pielika plaukstu arī šai statujai. Cieši aizmiegusi acis, meitene pagaidīja nedaudz un tad atkal atvēra. Nekas! Nekas? Tad viņa strauji pagrieza galvu pret rūķi. Pavisam piemirsusi pieklājību, viņa iesaucās: "Ārā! Ātri!" un mazliet maigākā balsī piebilda: "Lūdzu!" Pati viņa atkal piecēlās un ar lielāku skubu tišināja citus ārā.

Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 21.09.2005 21:54

Brunhildi no lūgšanas transa iztraucēja Rikki balss. Apstulbusi viņa - jau otro reizi - vēroja, kā dzīvs, silts cilvēks piepeši pārvēršas ledus statujā. Tas bija tik baisi!!!
Paklausot Rikki uzstājīgajam lūgumam, viņa devās ārā no telpas, uzmetot pēdējo, skumju pilno skatienu priesteriem un paceldama roku svētījošā žestā.
- Vai Dieviete tev deva kādu atklāsmi? Kur mums tik ātri jāsteidzas? Vai tev bija kas sakāms tieši svētītajai Seīnai, vai arī citi drīkst to dzirdēt? - viņa sāka bērt jautājumus, tikko bija iznākusi gaitenī. Sirdī sakustējās cerību stariņš - varbūt tiešām Dieviete devusi kādu zīmi?

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 21.09.2005 22:01

Rikki sekoja Brunhildei.

"Nē, man bija jānosargā Seīna," meitene runāja, bet viņas balss brīžam aizķērās. Nebija tālu no raudiena. "Tā skaistā sieviete man teica. Viņa lūdza Seīnu pasargāt. Bet es muļķe, muļķe," Rikki viegli iesita ar dūrīti pa pieri. "Es to neizdarīju. Es aizmirsu viņas vārdu. Es taču varēju kaut ko darīt. Bet jums, jums labāk neatrasties tur, kur jums līdzīgos piemeklē tādas nelaimes. Labāk ne!" Rikki balss bija satraukta.

Iesūtīja: Lich ; laiks: 21.09.2005 22:23

Palikt neredzamam? Tas tak ir makten noderīgi... Būs jāpatur prātā!

Labi, ejam! Tikai iesaku sevi neapgrūtināt ar pārāk daudz mantu... Garākā ceļojumā tās var tikai traucēt. Kā gan Sens varētu atteikt palīdzēt skaistai meitenei? Kura pie tam vēl var padarīt tevi neredzamu? Neiespējami...

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 21.09.2005 22:57

Tiāra pasmaidīja Boēcijam.

Es tad nu aiziešu. Mazliet. Obligāti sagaidiet mūs atpakaļ. Viņa pamāja Senam un devās uz savu istabiņu. Aizdevusies garām tempļa galvenajai ieejai, viņa aizveda puisi pie kādām mazākām durvīm. Veikli tās atvērusi viņa palaida Senu pa priekšu.

Viņi nonāk mazā telpā, kurā ir vairākas durvis un vienā stūrī apaļas trepītes, kuras ved uz augšu. Meitene dodas pie šīm trepēm un kāpj augšā. Trepju galā ir durvis, kuras atverot nonākt gaitenī, no kura uz abām pusēm paveras vēl vairākas durvis. Tiāra dodas uz gaiteņa pašu galu. Galā ir vēl vienas durvis. Viņa tās atver un aiz tām parādās pavisam maza telpa, ar vēl vienām durvīm.

Meitene noņem no kakla mazu atslēdziņu un atslēdz durvis. Paverās istabiņa. Ne visai liela, saulaina. Vienā stūrī ir gulta un kārtīgi sakārtotas meitenes personīgās mantas. Otrā stūrī ir galds ar dažādiem tīstokļiem nokrauts.
Pārējos divos stūros ir galdi, kuri nokrauti ar dažādiem traukiem, kuros ir dažādu krāsu šķidrumi. Pie sienas ir plaukts, kurā ir sakrāmēti trauki ar dažādiem pulverīšiem.

Meitene vispirms lēnām nostaigā gar galdiem un apskata krāsainos šķīdumus. Apmierināti pasmaidījusi viņa pieiet pie plaukta un noceļ no tā vairākas pudelītes ar bezkrāsainu šķīdumu. Viņa pieiet pie Sena un pasniedz tās viņam.

Šitos vajag rūpīgi glabāt. Var mums palīdzēt pret ienaidniekiem, bet ja neuzmanīgi ar tām apiesies, kaitēs Tev pašam.

Viņa paņema kuļķenei līdzīgu somu un tajā ielika vēl pāris traukus ar dažādiem pulveriem un šķīdumiem.

Tad piegājusi pie savām mantām, viņa paņēma ceļojumu apmetni uzmeta to plecos un pasmaidīja Senam pasniedzot somu.

Es esmu savākusi vajadzīgās mantas. Varam doties. Es taču neko neaizmirsu vai ne?

Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 22.09.2005 01:41

- Kāda skaistā sieviete? Kur tu viņu redzēji? Tev bija vīzija? Ko tā sieviete teica? - Brunhilde gribēja uzzināt visu sīki un smalki.
- Par mani nesatraucies, ja Dieviete gribēs, es tikšu no tā pasargāta, bet, ja nē - es vismaz būšu kalpojusi Viņai līdz pēdējam brīdim.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 22.09.2005 08:25

Nosolījies gaidīt, Danni noskatījās kā Tiāra, paaicinājusi Senu, ātri dodas saposties ceļam. Ek... Labi, ka viņai prieks, bet ne Danni viņa paaicināja...
Atkal neatliek nekas cits kā gaidīt.

Viņš paspēra pāris soļus līdz Arrem un izņēmis no somas savu ar perlamutru un sudrabu inkrustēto nelielo melnkoka flautu, atbalstījās pret zirga sāniem un sāka klusītēm spēlēt. Tāpat vien. Lai satrauktā elfa nomierinas, lai pašam jautrāks prāts un, ej nu sazini, kādā omā ārā iznāks pārējie!

Iesūtīja: Gilraen Anarion ; laiks: 22.09.2005 08:52

Sadzirdējusi flautu elfa pacēla galvu,pasmaidīja un nomierinājās pavisam.Pie viņas piesteidzās suns un nolaizīja roku un mudināja celties (OOC-ja neteicu,ka viņa raudot notupās) .Viņa piecēlās kājās,piegāja Danni tuvāk un klausījās mūzikā.

Iesūtīja: Gilraen Anarion ; laiks: 22.09.2005 10:39

OOC-nemāku pievienot šo tekstu iepriekšējam,jo nav iespējas ''Rediģēt''
Cik jauka mūzika...Tās sirdis,kas spīd cauri ledum...,baisi.Cerams,ka pārējiem nekas ļauns nenotika., Elfa pavērsa bažīgu skatienu uz durvīm,vai nedzirdēs kādu nākam, Nabaga priesteri.Sasaldēti un jāpliek tādā drūmā vietā.Brr.Gilraena noskurinājās un piegājusi Danni klāt,klusi ieteicās, Jūs tik skaisti spēlējat.Vai drīkst iepazīties?Gilraena Anariona., un pievērsusies zirgam noteica Labs saimnieks,vai ne?.Noglaudījusi tam muguru,Gilraena atkal klausījās flautu.

Iesūtīja: Elernass ; laiks: 22.09.2005 10:46

Kaameer priesterienes savaa starpaa runaaja, Devs bija tik ljoti aizraavies ar templja iekaartojuma, dievietes statujas un altaara veershanu, ka gandriiz nemaniija neko kas notiek apkaart.

Izdzirdeejis aicinaajumu apskatiit priesteru statujas Devs pievienojaas paareejiem un klusaam noskatiijaas uz to, kas notiek iekshaa un klausiijaas. Kad Rikki runaaja par to, ka dieviete ir jaapatur sirdiis un praatos, vins leenaam maaja ar galvu, pauzhjot piekrishanu meitenes saciitajam.

Notikumi ar priesterienes paarveershanos leduu notika tik aatri, ka Devs nepaspeeja noreagjeet. Vins tikai paspeeja izkusteeties no vietas, lai mestos klaat priesterienei, censtos kaut kaa vinju kaut kaa glaabt, nogaadaatu tuvaak altaarim... tacu vinja jau bija paarveertusies skaistaa ledus statujaa.

Censhoties tomeer kaut kaa paliidzeet, Devs piesteidzaas klaat ledus staujai, nosliiga uz celja, ar vienu roku viegli pieskaaraas sasalusajai priesterienei un noskaitiija luugshanu.

Peec tam vins pagriezaas un klausiijaas Rikki un Brunhildes sarunu

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 22.09.2005 10:49

Izdzirdējis Danni spēlējam Boēcijs sāka kustināt ausis. Nomierinošā melodija. Laba, bet tai kaut kas trūka. Jaunie ļaudis bija tik steidzīgi, arī elfi. Viņi varēja nesaprast.

Boēcijs uzsita gaisā knipi un mandolīna no seglu somas ielēca viņam rokās. Viegli pieskāries stīgām viņš lika tai skanēt. Tempļa sarga rāmajam flautas plūdumam pievienojās mazi aktīvi akordiņi, kas lūpu kaktiņiem lika savilkties uz augšu, bet kājam radīja vēlmi soļot, soļot pretī noslēpumiem un piedzīvojumiem.

Boēcija zirgs domīgi pagrieza galvu uz sava saimnieka pusi un likās prasām atļauju doties ceļā.

Iesūtīja: Gilraen Anarion ; laiks: 22.09.2005 10:53

Gilraena sadzirdējusi mandolīnu,nedaudz satrūkās,taču tūliņ atkal nomierinājās un sajutās daudz omulīgāk. Vēl viens muzikants.Jauki.Garlaicīgi nebūs.Ja kāds saskums,vai izbīsies(kā es),tad gan jau spēs mierināt-ar vārdiem,vai mūziku

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 22.09.2005 11:01

Danni laipni, nepārtraucot spēlēt, pamāja elfai ar galvu. Viņš jau bija stādījies priekšā viņai dzirdot, tāpat bija dzirdējis vārdu, ko viņa jau nosauca krogā.

Kad Boēcija mandolīnas skaņas pievienojās flautai, Danni priecīgi pablenza ar vienu aci uz veco bardu, un mierīgi turpināja spēlēšanu, tagad censdamies vēl vairāk pieskaņot flautu mandolīnai. Kopā tas skanēja daudz labāk! Kaut pārējie nāktu ātrāk, būtu raits ceļa solis...

Iesūtīja: Gilraen Anarion ; laiks: 22.09.2005 11:11

Gilraena paņēma ūdens ````šķīti,ko glabāja tarbiņā un mazliet ielējusi plaukstā padeva nodzerties arī Hailijam.Tas kāri laka ūdeni un pabeidzis pateicīgi palūkojās saimniecei acīs.Gilraena mūzikas pavadīta aizstaigāja līdz tempļa durvīm,bet tad ielūkojusies iekšā un neko neredzējusi,atkal atgriezās pie pārējiem.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 22.09.2005 11:40

"Jā, skaista sieviete. Tad, kad es pieskāros vienai no statujām. Tā noteikti bija priesteriene. Viņa tikai teica, lai glābju Saīnu. Viņa lūdza man to. Un pieminēja, ka kaut kas tuvojas. Bet es nepaspēju neko izdarīt," Rikki stāstīja izmisušā balsī, pamazām dodoties atpakaļ. Viņa jutās slikti. Priesteriene viņai bija lūgusi izdarīt kaut ko tik svarīgu, bet viņa - ņēma un aizmirsa vārdu.

Iesūtīja: Lich ; laiks: 22.09.2005 12:14

Gan jau ka nē! Atbildēja Sens, ziņkārīgi pie acs grozīdams vienu no pudelītēm ar caurspīdīgo šķīdumu. Neko pārlieku interesantu nesaskatījis viņš šo pudelīti noglabāja vienā no savām jostas somiņām blakus pārējām, ko meitene bija iedevusi.

Pārlaidis acu skatienu istabai un pārliecinājies, ka meitene seko, Sens devās atpakaļ pie pārējiem.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 22.09.2005 13:20

Tiāra arī pārlaida skatienu istabai un devās pakaļ Senam. Rūpīgi aizslēdza durvis un atslēgu pakāra sev kaklā.

Pēc maza brītiņa, abi nokļuva atpakaļ pie Boēcija, jau pa gabalu sadzirdēdami abu bardu spēlēšanu.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 22.09.2005 14:59

Serīna bija šausmās vai sastingusi, ieraugot, kas notiek ar priesterieni. Kamēr viņa bija vērojusi statujas, tas nelikās tik... Sieviete nespēja piemeklēt vārdus, viņa klusēdama sekoja pārējiem, ieklausīdamās Brunhildes un Rikki sarunā.

Dzirdēdama izmisumu meitenes balsī, viņa piegāja klāt un mierinoši ierunājās: "Tev nevajag sevi vainot, acīmredzot tā tam bija lemts notikt. It nekas šajā pasaulē nenotiek bez iemesla. Nelaime ļauj mums asāk saskatīt to, kas var palikt nepamanīts, kamēr laime valda pār prātu."

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 22.09.2005 16:28

"Bet viņa izskatījās tik bēdīga. It kā vienīgā cerība būtu es," Rikki atbildēja un noslaucīja lielu asaru, kas grasījās tecēt pār vaigu. "Bet palikt tur nevajag. It īpaši jums," viņa teica rūķei. "Ja priesteri visi ir sasaluši lūdzoties pie altāra, tad vajag uzmanīties! Jo jūs taču negribēsiet sasalt un tad gaidīt, kamēr kāds izdomā, kā jūs atsaldēt, vei ne? Tas var ievilkties."

Tā runājot, viņas tuvojās tempļa lielajai zālei.

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 22.09.2005 18:50

Opāla slīdēja līdzi, viņas sejā nebija lasāms itin nekas. Puselfa uzmanīgi klausījās Rikki un Brunhildes sarunā un iejaucāstikai tad, kad abas bija uz īsu brīdi apklusušas.
Jūs teicāt, ka aizmirsāt viņas vārdu? Vai tam varētu būt kāda saistība ar priesteru sasalšanu? Vai varētu būt, ka maģija iedarbojas noteiktā veidā, piemēram, ja priesteriene izrunā savu vārdu, vai, ja viņai kāds to paprasa? Viss ir iespējams un es atvainojos, ja ko jaucu, bet jūs pieminējāt kādu Kurmi? viņa rimti bēra jautājumus, izklausīdamās pārāk mierīga un radīdama iespaidu, ka savu saltumu tikai tēlo, lai slēptu ko dziļāku.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 22.09.2005 19:12

"Tu domā?" Rikki vaicāja dāmai tumšajā kleitā. "Kad es izrunāju viņas vārdu, tad nekas nenotika. Tikai tad, kad viņa pati. Bet arī ienākot templī viņa sasveicinājās, vei ne? Un tad nekas nenotika."

Uz brīdi pieklususi, Rikki turpināja ceļu.

Iznākusi lielajā zālē, viņa daudz nekavējās. Viņai bija kas sakāms Danni. Re, kur viņš ir! Spēlē flautu, it kā nekas nebūtu noticis!

"Danni!"

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 22.09.2005 20:04

Danni noņēma flautu no lūpām.

Kas noticis, Rikki? Re, es jums visiem zirgus sadabūju! Tu vari izvēlēties, kurš patīk labāk, sargs norādīja ar flautu uz raženo zirgu baru.
Un daži ceļabiedri mums jauni arī ir, flauta pagriezās uz Tiāras un Sena pusi.

(OOC - Boēcija mūzika ir maģiska, ja kas. Dod spēku un apņēmību)

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 22.09.2005 20:10

"Danni, tu esi sargs," Rikki sāka, nemaz nepaskatoties uz jaunajiem ceļabiedriem un zirgiem. Viņai kas cits bija prātā. "Tu noteikti zini, kam jāsaka, lai apsargā sasalušos priesterus labi". Viņām nekas nedrīkst notikt!" meitene aizelsusies stāstīja.
"Jo nu mums ir par vienu dzīvo statuju vairāk," viņa nopūtās un ar piedurkni notrausa vēl vienu asaru.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 22.09.2005 20:15

Nu jā... domājams... zinu... Danni neko nesaprata. Vēl viena? Kā?

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 22.09.2005 20:39

"Seīna! Viņa... nu jā..." Rikki meklēja vārdus. "Ar viņu notika tas pats, kas ar citiem priesteriem. Bet es tur neko nepaspēju izdarīt! Lūdzu, pasaki, lai viņus sargā labi!"

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 22.09.2005 20:54

Nāc līdzi, un pati izstāstīsi, kas un kā! Danni vairs lieki nerunāja. Aizbāzis flautu aiz jostas, viņš pamāja Rikki, lai seko viņam, un pārējiem noteicis drīz būsim atpakaļ! pusskriešus devās uz tempļa sānu durvīm, pa kurām pats nesen bija iznācis.

Es neesmu priekšnieks sargiem, to vajag pateikt kādam svarīgākam, Danni pa ceļam paskaidroja meitenei.
Templī viņš uzreiz metās uz jau zināmo telpu, un atrada priesterieni joprojām turpat.
Sargs ātri nometās uz ceļgala, bet šoreiz netērēja laiku atļaujas prasīšanai un tūlīt atkal piecēlies kājās teica
Svētītā! šai meitenei steidzami ir kaut kas svarīgs jums stāstāms!
Pakāpies atpakaļ, viņš drusciņ pabīdīja Rikki uz priekšu un iečukstēja viņai ausī: Sakopo domas un pastāsti visu pēc kārtas, Rikki!

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 22.09.2005 21:06

Rikki norija kamolu un sāka stāstīt.

"Cienītā! Kad mēs bijām skatīties sasalušos priesterus, notika kaut kas briesmīgs. Sākās viss vienkārši. Es gribēju pārbaudīt, vai tas ir ledus. Pieskāros vienai no statujām, bet mani kā sapnī uzrunāja kāda sieviete, lūgdama, lai es glābju Seīnu. Kad atrāvu roku, biju aizmirsusi, ka Seīna taču tur pat blakus bija. Līdz ko viņa man to atgādināja, it kā no debesīm nobira balts sniegs, un viņa kļuva par tādu pašu dzidru statuju kā citi. Es nepaspēju neko izdarīt," viņa nolieca galvu. "Bet viņi ir dzīvi. Viņi visi, arī Seīna! Tāpēc vajag sargāt, lai nekas ļauns nenotiek!" Rikki runāja satraukti.

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 22.09.2005 21:55

Jā, piekrītu, bet varbūt tam ir kāda saistība ar altāriem, lūgšanām un Vienradzīti? Opāla piebilda un turpināja sekot grupiņai, lēni slīdot tiem aiz muguras.

Sievietes skatiens pārslīdēja visai kuplajam zirgu pulciņam, noskatot to labāko un mierīgāko. Viņa pati bija savu zirgu pazaudējusi klaiņojot mežā un tagad izvēlējās iet ar kājām, jo lopiņa uzraudzīšana bija tikai liekas pūles.

Opāla ieklausījās Rikki teiktajā un nolaida skatienu,arī sajuzdamās nedaudz vainīga. Galu, galā viņa bija tur klāt un nespēja neko darīt- tikai stāvēt un skatīties...

Iesūtīja: Farliner ; laiks: 22.09.2005 23:10

Sekojot pārējiem Riliarnirs iegāja telpā, kurā atradās sasalušie priesteri, un uzmanīgi nopētīja visus tās stūrus, tad statujas, un palika stāvot - te viņš neko izmainīt nevarēja. Kad arī Seīna pārvērtās par statuju, viņš tikai paraust;iaj plecus - acīmredzot, te bija bīstama vieta priesteriem, un nebija prātīgi mēģināt šeit lūgties. Tā kā nekais vairāk nenotika, tad elfs devās ārā, atpakaļ pie zirgiem.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 25.09.2005 22:00

Kad Tiāra izdzirdēja Rikki stāstīto, meitene nobāla un saskuma. Viņa noskatījās kā Danne aizved Rikki tempļa virzienā, kad viņa pagriezās atpakaļ pret Senu, meitenei pār vaigu noritēja liela asara.

____________________________________________________

Priesteriene noklausījās Rikki teikto un nolieca galvu.

Paldies, ka pastāstījāt. Tiešām skumji, ka mūs ir piemeklējusi šāda nelaime un ka atgadījumi ar priesteru sastingšanu paliek arvien biežāk.

Paldies, ka brīdinat. Mēs viņus apsargāsim rūpīgi un lai dieviete dod jums spēku atrast līdzekli kā palīdzēt mūsu priesteriem.

Priesteriene paskatījās uz Danni un Rikki un deva viņiem savu svētību.

Iesūtīja: Gilraen Anarion ; laiks: 26.09.2005 07:29

Izvēlēšos tevi, Giraena noteica pieiedama klāt glītam,baltam un pēc skata mierīgam zirgam.
Neizrādīdama gandrīz nekādas emocijas viņa uzkāpa zirgam mugurā.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 26.09.2005 08:13

Danni pēc parastā atsveicināšanās rituāla maigi paņēma aiz elkoņa Riiki, kas joprojām stāvēja bēdu pārņemta, un veda viņu ārā pie pārējiem biedriem.

Rikki, neskumsti tik ļoti. Saņemies un ejam. Mums liels darbs priekšā! Mēs būsim tie, kam jāatrod līdzeklis, lai svētītā Seīna un visi pārējie priesteri arī, atkal kļūtu dzīvi. Es ticu, ka tāds līdzeklis ir! Vai tad Tu nē? Dzīvā ledus tēls Tev neteiktu, lai Tu glāb, ja to nekādi nevarētu izdarīt. Tad saņemies, un ejam un meklējam!

Viņi drīz jau bija pie pārējiem. Danni atlaida meiteni un teica
Izvēlaties zirgus, lūdzu! Tie ir labi jājamzirgi, klausīgi un uzticami. Domāju, visiem pietiks.

Viņš pats paņēma aiz iemauktiem pazemu balti ābolainu ķēvi un pieveda to Brunhildei
Svētītā, šai ķēvei ir mierīga daba un līgans solis. Jūs tās mugurā varēsiet justies droši un labi.

Iesūtīja: Gilraen Anarion ; laiks: 26.09.2005 08:24

Gilraena ļoti labi jutās zirga mugurā.Vēl viena priesteriene sasalusi?Ak,nē..., viņa domāja, Man laimējās,ka to neredzēju.Nabaga Rikki... un Giraena pavērsa skatu uz Danni un Rikki pusi.

Iesūtīja: Elernass ; laiks: 26.09.2005 09:06

Pabeidzis luugshanu, Devs pieceelaas, skumji paskatiijaas uz leduu sasalusho priesterieni un izgaaja aaraa. Vins bija gatavs doties celjaa... tikai uz kurieni gan?

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 26.09.2005 09:14

Boēcijs nepārtrauca spēlēt, bet šobrīd centās no mandolīnas izvilināt kaut ko, kas no attāluma atgādināja ceļojuma marša un sēru dziesmas krustojumu. Ilgas līdz ar skaņām iekļāva viņu un vecā vīra jājamlopu un pamazām zagās klāt arī apkārtējo sirdīm,- ilgas ceļot un vēlme darīt varoņdarbus.

Boēcijs viegli piebikstīja ar ceļiem zirgam un tas pavisam lēnā solī slāja pa ielu projām uz ziemeļu vārtiem.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 26.09.2005 09:23

Palīdzējis priesterienei tik zirga mugurā, sargs noskatījās, kā arī pārējie pamazām sakārtojas ceļam. Viņš piepalīdzēja daiļavām, kā klusībā tās dēvēja, tad arī pats uzleca Arres mugurā un lēnām sekoja vecajam bardam. Beidzot! Viss rīta cēliens pagājis, kamēr iztaisījāmies ceļā, viņš domāja.

Danni izvilka aiz jostas aizbāzto flautu un, mierīgi atstājis pavadu uz uzticamā Arres kakla, pievienoja savu melodijas daļu Boēcija dziesmai. Flauta skanēja cerību tonī.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 26.09.2005 10:20

Serīna klusēja - ko viņai bija citu teikt? Prātā ar nekas prātīgāks par domu, ka pēc iespējas drīzāk jādodas ceļā nenāca.

"Pateicos tev, Danni, par to, ka sagādāji mums zirgus!" sieviete pasmaidīja, pieiedama pie zeltainbrūna zirga. Viņa rīkojās droši, pabužināja zirgam krēpes uz pieres, noglāstīja mirdzošo kaklu un iečukstēja saslietajā ausī dažus vārdus. Piesējusi pie segliem ceļamaizes tarbu, viņa viegli uzkāpa dzīvniekam mugurā. Viegli pamudinājusi zirgu, viņa jāja pakaļ pārējiem, klausīdamās bardu spēlēšanā. Jaukās skaņas uzmundrināja miesu un garu un gluži nevilšus Serīna pavisam klusiņām pie sevis dungoja līdzi. Viņā modās pārliecība, ka viņi palīdzēs sasalušajiem priesteriem...

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 26.09.2005 14:00

Rikki bija uzkāpusi pēdējā vēl neaizņemtā zirga mugurā. Viņa nu jau jutās labāk, lai arī satraukums vēl nedaudz mijās ar bezspēcīgu samierināšanos.

Sekodama pārējam gājienam, meitene pamazām atguvās. Nekas neatgriezenisks nebija noticis. Jā, Lūnai pagaidām būs jāiztiek bez virspriesterienes. Bet Vienradzīte viņas lūgsnas noteikti dzird joprojām, jo sirds ir dzīva. Un viss pārējais ir tikai laika jautājums.

Tā prātodama, viņa pamazām nopētīja pārējās meitenes, kas jāja viņai pa priekšu. Cik gan nepraktiski ir tā pārvietoties, ja ir kleita. Pie tam vienā pusē atsprausta ar matadatu. Būs viņām jāiesaka praktiski padomi mājsaimniecībā, Rikki pie sevis domāja un neviļus pasmaidīja, iztēlodamās, kā kleitai var atgriezt priekšpusi un aizmuguri, ko sašujot kopā, var iegūt jau krietni ērtāku jājamapģērbu - kaut ko līdzīgu biksēm.

Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 26.09.2005 15:09

Brunhilde pateicās par sarga laipnību, uzrāpās zirgā (tas nenācās sevišķi viegli viņas mazajam augumam), un turpmākās stundas izturējās visai klusu. Vēl vienas priesterienes pārvēršanās par statuju viņu, acīmredzot, bija spēcīgi iespaidojusi, un rūķe devās ceļā, cieši sažņaugusi rokā savu svēto simbolu - vienradža ragu. Brunhildes lūpas bez skaņas kustējās - priesteriene lūdzās. Lūdzās, lai Dieviete vada viņu ceļu, lai nepamet sasalušās ordeņa māsas, lai svētī visus, kas cenšas atrast atrisinājumu.

Iesūtīja: Farliner ; laiks: 26.09.2005 19:43

Riliarnirs uz sava meļņa jāja starp priekšējiem, lai verētu vērot ceļu un vajadzības gadījumā nekavējoties reaģēt uz situācijas izmaiņām. Ārēji, kā likās, viņš bija iegrimis domās...

OOC: Nebūšu Latvijā līdz svētdienai, lūgums neorgainzēt baisās batālijas

Iesūtīja: Lich ; laiks: 26.09.2005 19:57

Sens paspēra soli tuvāk Tiārai un vieglītēm notrauca meitenes asaru. Nebēdā tik ļoti, gan viss atrisināsies! Taisamies labāk ceļā. Tu tak zini, kur meklējama lode - varbūt tā palīdzēs...

Kaut arī ārēji mierīgs, pēc dzirdētā Sens īsti lāga vairs nejutās. Ne ta skumjas, ne ta bailes, bet ierastais jautrais garastāvoklis bija pazudis.

Uzlecis uz zirga viņš nedaudz pagaidīja un tad sekoja meitenei.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 26.09.2005 20:29

OOC - cik zirgi ir aizņemti?
Vai Tiārai arī iznāk zirgs?

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 26.09.2005 20:31

OOC: Ja visi savas mantas savāc pie sevis, tad jāsanāk vēl vienam.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 26.09.2005 20:56

(OOC - jā, iznāk gan! Katram ir pa vienam jājamzirgam! Es rēķināju, ka vajag piecus, prasīju sešus, bet Tu iedevi septiņus. Tieši divi lieki - Senam un Tiārai.)

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 26.09.2005 22:02

OOC - Wiiiii!!!!

Meitene mazliet pasmaidīja par puiša rūpēm. Viņa noskatījās kā Sens veikli uzleca uz zirga un pati piegāja pie pēdējā brīvā zirdziņa.

Zirdziņš stāvēja pavisam mierīgs. Tiāra noglaudīja tam purniņu, sakārtoja krēpes un viegli uzlēca mugurā. Tumši zilais apmetnis vien noplīvija.

Zirgs piecēlās pakaļkājas un uzsāka strauju skrējienu, pēc mirkļa meitene zirgu apgrieza un atjāja atpakaļ pie pārējiem. Viņa noglāstīja zirdziņam galvu un baltais zirgs pieskaņoja tempu Boēcija Čāpiņas tempam. Tā bija tīrā atpūta. Daba lēnām slīdēja garām un sākumā Tiāra to visu ar lielu interesi vēroja. Tad viņas interese noplaka un viņa piejāja blakus Sena zirgam.

Kādu brīdi viņa lūkojās uz Senu.

Kā tas ir, ka var vienkārši tā doties prom pat nezinot uz kurieni... ?

Tad viņa paskatījās uz Rikki, kura jājā meitenei otrā pusē un uzmanīgi nopētīja viņas piemēroto tērpu, lai jātu ar zirgu.

Un kā Tu zināji, ka vajag bikses nevis greznu kleitu? Meitenēm taču patīk kleitas... Patīk būt skaistām, lai kur viņas dotos...

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 26.09.2005 22:41

OOC: Nu, labi, tad jau laikam Rikki nepaņēma pēdējo zirgu. Bet viņai vispār vienalga, kāds viņš pēc skata vai dabas.

Rikki sekoja Tiāras skatienam, kas pētīja viņas tērpu. Skaists vai ne? Un izturīgs!

"Es biežāk staigāju biksēs," viņa atbildēja uz meitenes jautājumu. "Pašā sākumā es pratu tikai svārkus šūt. Nu, tādus, no pussaules vai ceturtās daļas. Kad noplīsa bikses, tad staigāju tādos. Bija man vieni varen mīļi. Bet tad es iemācījos bikses šūt. Un ir daudz ērtāk staigāt pa pilsētu, pa mežu. Reizēm sanāk aizklīst tādos brikšņos, ka ar svārkiem tur būtu tīrās mocības. Un jāt arī es laikam nemācētu. Bet izskatās, ka daļa no pārējām ceļa biedrenēm mums tādas nepraktiskas pagadījušās. Būs jāpamāca ar diegu un adatu rīkoties," Rikki runādama kavēja laiku, jo šis ceļš vēl bija gluži pazīstams - te viņa šad tad atklīda, pastaigādamās pa Lūnu un tās apkārtni.

OOC: Kas vispār Tiārai mugurā, ja neskaita zilo apmetni?

Rikki nopētīja blakus jājošo meiteni. "Tavs tērps jau arī būtu tā kā nedaudz uzlabojams," viņa teica tā, it kā būtu pasaulē labākā šuvēja, kas pie tam lieliski pārzina ceļojumu tērpus. Bet smaids lūpu kaktiņos nodeva, ka tas bija domāts vairāk kā joks.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 26.09.2005 23:07

OOC - Njā.. es laikam neaprakstīju. Viņai ir tumši zilas bikses, kurām uz apakšu paliek platāki gali un gar malu ar violetām svītriņām. Augšā ir diezgan pieguļošs violets krekliņš ar pliku muguras daļu, kurai pāri krustojas tikai pāris lentītes. Toties ļoti bagātīgi audums izlietots piedurknēs. Tās ir roku augšdaļā pieguļošas un uz leju paliek saules griezumā. Zem bikšu galiem ir melni zābaciņi. Ap kaklu viņai ir Vienradzītes raga simbols. Bet ne tāds kā priesteriem. Mazāks un vienkāršāks. Uz katras rokas vidējā pirksta pa gredzenam. Un labās rokas ar zilu akmeni, bet uz kreisās ar tumši sarkanu. (kā Rikki acis)

Tiāra pasmaidīja.
Viņa piekrītoši pamāja ar galvu.

Jā, man droši vien naktīs sals mugura. Bet es pati nešuju tērpus. Šis man vienkārši ir, nu tāpat kā citi tērpi, kuri palika templī.. es nezinu, kas tos šuj.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 26.09.2005 23:14

OOC: Oho, tādai doties ceļā...

"Nu, es nemaz nebrīnītos, ja mans saimnieks šūtu," Rikki piemiedza Tiārai ar aci. "Es reti redzu, ko tieši viņš šuj, bet no atgriezumiem varu secināt, ka tās bieži vien ir smalkas drēbes. Re, man arī krekls un veste no tādiem sašūti," viņa pacēla vienu roku, lai Tiāra labāk varētu novērtēt viņas darbu. "Ja labi sarunājam, tad varu pašūt tev kādu vesti, lai nesalst mugura. Jāsameklē tikai kāds auduma gabals, kas būtu gana silts!"

Pēc pēdējiem vārdiem Rikki atkal paskatījās uz pārējām ceļa biedrenēm, kas jāja pa priekšu, un novērtēja, cik labi tas, kas paliktu pēc kleitu pāršūšanu biksēs, būtu izmantojams vēl kā lietderīga darināšanai. Tāda īsa vestīte jau sanāktu.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 26.09.2005 23:23

Saimnieks? Tiāra nobrīnījās... Vai Tu kādam kalpo? Vai Tu arī nezini, kas ir Tavi vecāki?

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 26.09.2005 23:33

"Protams, saimnieks!" Rikki iesaucās un paskatījās uz Tiāru lielām acīm. "Mani vecāki dzīvo jaukā mājiņā upes krastā. Viņi mani pirms pieciem gadiem nodeva mācībā Akvā. Bet pavisam drīz es pārcēlos uz Lūnu. Un tā nu es strādāju, palīdzu saimniekam, daru šādus tādus darbiņus. Tā es pelnu savu iztiku," viņa atbildēja. Rikki tas nešķita nekas neparasts. "Arī Laura tādā veidā pelna iztiku. Viņa gan nav šuvēja, bet arī piestrādā dažādus darbus. Ar viņu es dalīju vienu jumta istabiņu. Bet kā tu pelni iztiku?" Rikki vaicāja.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 26.09.2005 23:48

Es iztiku? Es laikam īsti nepelnu iztiku. Es dzīvoju templī. Jau no mazotnes. Priesterienes stāsta, ka mani uz templi atnesusi kāda veca sieviņa un uzticējusi priesterienēm, jo neesot bijis neviens, kurš par mani varētu parūpēties.

Tā nu es tur dzīvoju. Šie gredzeni viņa parādīja uz saviem gredzeniem, ir vienīgā piemiņa no maniem vecākiem... Tiāra mirkli aizdomājās. Lai gan to nevar saukt par piemiņu. Es viņus nevaru pieminēt, jo neatceros.

Mirkli klusējusi, viņa paskatījās Rikki acīs.

Es palīdzu uzturēt kārtību templī un mācos maģiju. Vēl man ir aizraušnās. Es jaucu visādus šķidrumus ar pulverīšiem un skatos, kas no tā iznāks. Tas ir ļoti aizraujoši. Tikai reizēm nākas ļoti cītīgi tīrīt istabu, kad kaut kas noiet greizi. Priesterienēm gan nepatīk mana aizraušanās. Bet tas ir tik interesanti!!!

Es šo to paņēmu līdzi. Kādā brīvākā brīdī parādīšu kā tas notiek.... Tiāras acīs iemirdzēj aizrautības uguntiņas.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 27.09.2005 00:01

"Tavi gredzeni ir ļoti skaisti," Rikki aplūkoja Tiāras rādītās rotaslietas. "Un man tiešām žēl, ka nepazīsti savus vecākus, jo viņi noteikti ir ļoti jauki cilvēki bijuši, ja dāvājuši tev tik skaistas lietas."

"Es arī labprāt kaut ko pamēģinātu sajaukt," Rikki arī sāka interesēt meitenes aizraušanās. "Tikai man nekā nav. Tev noteikti vajadzētu kaut ko parādīt vispirms, jo nekad neko tādu darījusi neesmu. Miltu, piena un olu sajaukšanu priekš pankūkām laikam nevar skaitīt," viņa iesmējās. "Bet vai tas ir droši?"

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 27.09.2005 09:07

Pie vārda droši Tiāra mazliet nervozi pasmaidīja.
Nuuu, visai droši... Tiesa gadās gan dažkārt kaut ko saputrot un tad ir jāmūk, bet nu pavisam reti. Viņa pamāja ar galvu. Jā, pavisam reti.

Es gribētu radīt jaunības eliksīru. Nu tādu... lai var mūžīgi palikt jauns un skaists. Viņa sapņaini noteica...

Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 27.09.2005 10:28

Pie šiem Tiāras vārdiem Brunhilde, kas laikam ar pusausi bija klausījusies, pagrieza galvu un skumji pasmaidīja:
- Nezinu, meitēn, vai tas patiešam būtu tas, kas cilvēkam vajadzīgs. Tev būtu ļoti grūti vērot, kā tavi mīļie, draugi, varbūt arī ģimene, ja tev tāda radīsies, noveco ātrāk par tevi. Šitādus eliksīrus parasti nevar sagatavot vairumā, tādēļ tu varētu ar to padzirdīt vienu, nu, divus tuvākos cilvēkus. Pārējiem nepietiktu. Un kurus divus tad tu izvēlētos? Kuri būtu cienīgāki par citiem palikt mūžīgi jauni un skaisti?
Ne, ne, ir labi, ka Dieviete katram no mums ir piešķīrusi savu dzīves ilgumu un gājumu.
Bet par tiem eliksīriem tuvarētu pastāstīt tuvāk - vai to vidū ir arī dziedinoši? Vai, teiksim, iemidzinoši? Ja tu proti sajaukt ko tādu, mūsu ceļā tas var pat ļoti noderēt... Es, redz, pazīstu lielu daļu ārstniecisko augu, arī šādas tādas zāles māku sagatavot. Tepat vien Lūnā mācījos, tikai labu laiciņu pirms tevis - rūķe atkal pasmaidīja, bet šoreiz jau jautrāk.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 27.09.2005 11:11

"Palikt jaunam un skaistam ir vilinoši, bet es nezinu, vai es gribētu tā mūžīgi. Tāpat kā ilgi staigājot piekūst kājas, tāpat arī ilgi dzīvojot piekūsti tu pats," Rikki prātoja. "Un to, vai tas ir izdevies, zinās tikai pats cilvēks, jo pārējie jau nāk un iet. Bet man šķiet, ka kaut ko tādu sajaukt nemaz nebūtu tik vienkārši, savādāk visi jau sen būtu jauni un skaisti. Bet ko darīt tiem, kas jau jaunībā ir neglīti? Viņi paliek skaistāki vai tā arī turpina būt neglīti?" meiteni sāka interesēt filosofiski jautājumi, bet rūķes praktiskā ierunāšanās par ārstniecības līdzekļiem atkal lika pievērsties piezemētākām lietām.

"Ja nu gadījumā ceļā gadās kas bīstams, kas noteikti arī gadīsies, tad taču zāles mums noderēs!" viņa piekrita prieterienei.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 27.09.2005 11:27

Redzēdams, ka visi lēnā virtenē seko viņam Boēcijs nosmaidīja saujā un noglabāja mandolīnu atpakaļ seglu somā.

Nu, Klipatiņ? viņš draudzīgi pabužināja ķēves krēpes. Ved, nu! Tev jau tāds drošāks solis.

Zirdziņš bez īpašas steigas soļoja tik pa ceļu uz priekšu, bet viņa saimnieks tikmēr sāka lēnām klanīties seglos un klusu šņākt.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 27.09.2005 11:48

Jau kādu brīdi Danni bija nolicis flautu nost. Ceļš ir uzsācies, pagaidām viņi dodas uz ziemeļiem. Domājams, kā tā ir pareizi, ek, gan jau Tiāra zinās! Sargs nolēma par to neraizēties. Ja ir ceļš, tad tas noteikti kaut kur aizved. Un, ja nav zināms, kur jānonāk, tad vai nav vienalga, kur aizved ceļš. Viņam sanāca smiekli par tādu savu prātuļošanu.

Viņš ļāva zirgam iet nedaudz lēnāk, tāpēc drīz bija blakus runājošajam bariņam, un ieklausījās sarunā.

Ir interesanti uzzināt, ko katrs prot un var!

Redz, Rikki prot šūt, ļoti labi, priesteriene prot ārstēt ar augiem, Tiāra mācās burt, bet vēl to labi neprot, būs jāuzmanās, viņš domāja. Pag, es tā arī nesapratu, ko dara Sens! Danni jau bija aizmirsis, ka pats aizjoza izprasīt atļauju Tiārai.

Vai mēs tagad stāstam, ko katrs protam? viņš jautri ierunājās.
Paklau, puis, Danni uzrunāja Senu, es tā arī nezinu, ko tad īsti Tu dari! Var būt, ka esi to visiem jau izklāstījis, tad kāds varētu būt tik laipns un apgaismot mani.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 27.09.2005 12:09

Tiāra aizdomājās par Rikki un priesterienes teikto.

Nu jā... es jau par to tikai lasīju. Tāpat kā par akmeni ar kura palīdzību jebkuru mazāk vērtīgu metālu var pārvērst zeltā. Tā īsti par pielietojumu un tālākām problēmām es nemaz neesmu aizdomājusies.

Pagaidām es ļoti labu protu taisīt ūdeni no kura rodas sprādziens. Un man ļoti gribas tādu sataisīt kādā lielā traukā... Tas būtu interesanti. Tikai vēl nekad nav izdevies. mazos traukos jā, bet lielos gan nē.... Bet gribu.

Izdzirdējusi Danni jautājumu, meitene apsmējās. Viņa pamāja ar galvu uz Sena pusi.

Viņš dzīvo pastāvīgās bailēs, ka meža zvēri nāks viņam atriebties.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 27.09.2005 12:35

Ui! Danni tēloja, ka ir nobijies par Sena nežēlīgo likteni, ak tad mednieks, ko! Bet ko tad lai saka karotāji, jo viņiem atriebties varētu gribēt ne tikai zvēri?

Tad viņš pēkšņi apjauta, ko nozīmē Tiāras vēlme!
Bet... paga! Tu tikai to sprāgstošo ūdeni lielā traukā netaisi mums tuvumā! Ja jau no maziņa ir sprādziens, tad kāds blīkšķis būs no liela, ja kas noies greizi? Mēs savus kauliņus nesalasīsim! Tu pa tādu attālu gabaliņu to dari, labi? Un tādā vietā, kur nebūs žēl, ja kas sagrūs.

Viņš brītiņu paklusēja, padomāja, tad piebilda:
Nevajag cilvēkiem tādu akmeni, kas visu pārtaisa zeltā! Ja būs tik daudz zelta, tas kļūs nevērtīgs. Bet kā metāls, ja nu vienīgi tas nerūs, bet citādi - mīksts, par ieroci neder, ne labu nazi, ne kādu citu rīku no tā neiztaisīsi. Tikai skaistumam.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 27.09.2005 13:49

Nu ja.. Liels blīkšķis.. no liela! Tiārai iemirdzējās acis. Tas nemaz nav bīstami un es protams ievēroju, lai viss būtu pēc iespējas drošāk. Savādāk priesterienes jau mani būtu padzinušas no tempļa...

Bet par akmeni un eliksīru... es jau neteicu, ka kāds tos iegūs. Tas ir tāds mērķis uz ko tiekties. Katram vajag tādu lielu mērķi uz kuru tiekties. Man tā liekas.

Viņa pasmaidīja un paskatījās uz Boēciju, kurš viegli šņākuļoja savas Čāpiņas...

Klipatiņa? Bet zirgu taču sauca par Čāpiņu... Viņa pavērsās uz apkārtesošajiem ceļa biedriem. Vai jūs esat pārliecināti, ka varam sekot Sera Boēcija ceļa rādīšanai? Man liekas, ka šobrīd mūs ved Klipatčāpiņa nevis Sers Boēcijs. Un vai jums ir kāda nojausmu, kurp šodien zirdziņš nolēmis doties?

Iesūtīja: Elernass ; laiks: 27.09.2005 14:09

Es domaaju, ka seram Boecijam noteikti ir zinaams pamats doties turp, kur vins paslaik dodaas sarunaa iesaistiijaas Devs Es domaaju, ka mums vajadzeetu paljauties uz vecaa viira gudriibu un uz to, ka Vienradziite sniegs mums kaadu noraadi. Turklaat, njemot veeraa, ka neizdevaas templii atrast nekaadu konkreetaaku informaaciju, shis virziens ir vismaz tikpat labs cik paareejie. veeliigi klaastiija savas domas sajaa jautaajumaa Devs.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 27.09.2005 15:50

Jā, kā tad - nav bīstami... novilka Danni drūmas apņēmības pilnā balsī, man priesteriene lika Tevi pieskatīt, tu esot neapdomīga, tā viņa teica. Es apņēmos to darīt, citādi atļauju nedeva. Jā. Tā ka - nekādi blīkšķi mūsu tuvumā, man domāt. Ja vajadzēs kādam mūrim tikt cauri, tad būs cita lieta. Tad varēsi brūvēt to lielo bļodu ar sprāgstošo ūdeni.

Viņš paskatījās uz Tiāru un nenoturējās - sāka smieties.
Par to akmeni - nu jā, ir jau tā, ka vajag uz ko tiekties, tikai tāds mērķis šķiet ne man domāts.

Nē, es itin nemaz neesmu pārliecināts par sera Boēcija ceļa rādīšanu. Un nav gluži tā, ka nav zināms, kur vajadzētu nokļūt. Doma bija tikt kaut kur kalnos pie Zvaigznes ezera, vai ne? Kur uguns lode glabājoties, sargs paskaidroja Devam.
Tā lode varot kaut kādu lāstu atburt, nav tikai zināms, kādu. Turklāt, Danni atkal paskatījās uz Tiāru tā šķelmīgi, no plakstiņu apakšas, priesteriene teica vēl, ka lode atrodoties vismaz labirintā, citādi Tu tai pakaļ pati vis neietu.

(OOC - kur kartē ir Ziemeļi? Kurā virzienā no Lūnas? Ja kā visās kartēs, tad mēs pašlaik stūrējam taisni uz Faunu, kas ir pilnīgi pretējā virzienā )

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 27.09.2005 16:01

Meitene sapīka un savilka apvainotu sejiņu.

Es esmu neapdomīga? Tas ir priesterienes ir šausmīgi apdomīgas!!! Bet jūs varēsiet mani pagaidīt ārā. Nav taču obligāti visiem iet pa senajām takām. Priesterienes visu pārspīlē. Bez tam... mēs nemaz neejam pēc lodes. Sers Boēcijs pameta Lūnu pa Ziemeļu vārtiem. Zvaigznes ezers nav ziemeļos.

Jā. Nemaz nav. Viņa vēl joprojām bozās un nolieca galvu tā, ka garie mati aizkrita priekšā sejai.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 27.09.2005 16:29

Vai es ko zinu par Tevi? Danni joprojām smējās, nelikdamies ne zinis par meitenes sapīkumu, neko nezinu! Stāstu, kas man teikts, un ko apņēmos. Lai Tu zini. Par kādu ārā gaidīšanu Tu runā? Es pagaidām tikai par to, ka negribu būt blakus pie lielās sprāgstošās bļodas, kamēr tā tiek brūvēta. Beidz īgņoties! Paskat, cik jautri mums ceļojums sākās - jau uzreiz ejam ne tajā virzienā, kur runājām. Es zinu, ka Zvaigznes ezers ir uz otru pusi, bet nezinu, vai seram Boēcijam nav kāda īpaša doma šai sakarā. Man jau vienalga, bet, ja Tu domā, ka vajag iet citur, tad pajautā seram Boēcijam, uz kurieni tad īsti mēs tagad dodamies. Nebūtu par sliktu noskaidrot.

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 27.09.2005 17:06

OOC: Hū, nu gan ar tiem zirgiem škrobe. Tātad katram sanāk pa jājamajam? Arī man?

Opāla bija izvēlējusies to pašu rāmo melni un tagad smaidīja, jūtot, cik viegli un precīzi ir viņa soļi- zirgs ne reizi nesašķobījās uzkāpdams uz akmens un apmeta graciozu līkumu visām ceļabedrēm- lai tik viņa jāniecei būtu labāk.
Vēl smaidu sejā turēja apkārtējo sarunas- katram labpatika zināt, kas otrs ir, tikai viņa kaut kā klusēja... viņa vienmēr klusēja, ja nebija nekā jēdzīga, ko teikt.
Tumšā tērpa sudraba josta patīkami un viegli šķindēja pret segliem, kristāls spoži mirguļoja ikreiz, kad zirgs spēra soli un pati puselfa bija atplaukusi kā rudens zieds- klusa, bet noslēpumaini priecīga par kaut ko.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 27.09.2005 17:46

"Mums jau nekas, ja liels blīkšķis, bet zirgiem gan tas varētu nepatikt. Ka neaizmūk, nabaga lopiņi," iesmējās Rikki, iztēlodamās, kā visi paliek stāvus ar aizkritušām ausīm un bez zirgiem.

"Man gan šķiet, ka Sers Boēcijs pārāk nekļūdās ar ceļa izvēli. Vai Čiepiņa! Nu, kā to lopiņu sauc? Viņš taču teica, ka Kurmis dzīvo ziemeļos. Vai tad mēs uz turieni arī nedodamies. Es gan nezinu, kas ir svarīgāk, bet arī tas ir viens no mērķiem," Rikki izteica savu viedokli šajā jautājumā.

Izskatījās, ka visus ir ieinteresējusi saruns, izņemot dāmu tumšajā klaitā un Seru Boēciju, kas šņākuļoja visiem pa priekšu. Ja ceļš kļūs šaurāks, tad gan visi tā bariņā iet nevarēs. Vai arī būs skaļi jākliedz.

Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 27.09.2005 22:43

- Hmm, jā, dabūt krietni daudz zelta, tas būtu jauki, - prātoja Brunhilde. -
- Es jau sen esmu gribējusi uztaisīt tādu skaistu rotu komplektu. Zelta matu tīkliņu ar ziediem, un tam pieskaņotu kaklarotu, ausskarus, rokassprādzi un gredzenu. Visu tādu vieglu, gaisīgu. Un ar sīksīciņiem dimantņiem, kas kā rasas lāsītes mirdzētu zelta ziedos... - rūķe sapņaini pasmaidīja.
- Bet man nekad tam nav atlicis pietiekami daudz laika. Dziedniecība un kalpošana Dievietei aizņem lielāku dienas daļu, bet retajos brīvajos brītiņos vairāk par kādu gredznetiņu vai piespraudi jau uztaisīt nevar, - Brunhilde nopūtās.
- Lai nu kā, bet tiešām būtu derīgi uzzināt, ko arī pārējie var darīt Vienradzītes labā. Protams, mēs visi darīsim visu, kas vajadzīgs, bet būtu jauki uzzināt, ar ko mēs varam rēķināties. Tā doma par sprāgstošu ūdeni man šķiet gana auglīga... Bet tiešām patālāk no zirdziņiem. Bet jūs, ser bruņiniek? - rūķe palocīja galvu Deva virzienā, - Kā izpaužas jūsu kalpošana Dievietei?

Iesūtīja: Elernass ; laiks: 28.09.2005 11:13

Sveetiitaa Brunhilde... atbildot priesterienes uzrunai, palociija galvu Devs Es kalpoju Dievietei pēc savas labākās sirdsapziņas...
Kopsh sevi atceros, esmu apbriinojis ar Dievietes labveeliibu iedibinaato taisniibu, kaartiibu un likumus, kas valda muusu valstii. Mana apnjemshanaas ir gaadaat, lai shii kaartiiba tiktu uztureeta un visi iedziivotaaji vareetu arii turpmaak netrauceeti baudiit Dievietes daasnumu. Man gan veel ir daudz jaamaacaas un jaauzzina, lai ieguutu taadu sapratni un paarlieciibu kaada ir maniem vecaakajiem Ordenja braaljiem, tacu es palaujos, ka Dieviete vajadziibas gadiijumaa neliegs man savu padomu un sveetiibu laba darba vaardaa.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 28.09.2005 14:47

Tiāra pacēla galvu un paskatījās uz Danni.

Nē, nē.. ko nu es traucēšu cienījamo seru Boēciju. Bez tam! Man nav nekas arī pirms tam izmest pāris līkumus. Vēlams lielus līkumus. Lai arī templī ir jauki, tur tomēr nekas aizraujošs nenotiek.

Gribas paskatīties kā pasaulē izskatās. Un kā citi priecājas par dzīvi. Redz es domājum ka lielai daļai ļaužu patīk jaukt dīvainos sprāgstošo ūdeņus. Bet mēs te esam tik un daudz un izskatās, ka bez manis neviens cits ne ar ko tādu nenodarbojas.

Tad viņa koķeti pasmaidīja Danni, un kurš vēl māk šitā? Viņa pajautāja un meitenes mati pēkšņi izskatījās kā savīti ar šaudīgām uguns mēlēm. Arī zirdziņa krēpes tā pat bija izmainījušās. Zirgs gan tam nepievērsa nemazāko uzmanību.

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 28.09.2005 16:15

Opāla nolūkojās Tiāras matos, joprojām ar smaidu uz lūpām. Viņa domīgi papurināja galvu un novērsās, negribēja jau nedz lielīties, nedz ko lieku bilst. Lai tak citi priecājās par meitenes burvestībām- viņu pašu tas īpaši neaizrāva.
Puselfa paskubināja zirgu, lai gan tam lielas jēgas nebija- melnis soļoja tikpat rāmi un pareizi, cik iepriekš un nemaz nebija palēninājis gaitu.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 28.09.2005 17:00

"Oho!" iesaucās Rikki un salēcās. "Uzmanīgi, tev mati deg!" viņa iekliedzās. Lai arī Tiāra pati to bija panākusi, nevarēja jau zināt, vai viņa nav gribējusi kaut ko citu. Bet Rikki uguns nešķita nekas patīkams, tāpēc nodzēst viņa necentās.

"Tā labāk vairs nedari!"

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 28.09.2005 20:32

Skaisti! Danni atzinīgi novērtēja meitenes veikumu, Tumšā naktī tādi uguns mati ir noderīgi, vai kādā citā tumšā vietā. Vai tā ir īsta uguns?
Tiesa, man labāk patika tādi, kādi Tev mati ir īsti! Tādus patīkami paturēt rokā, ne kā uguni, Danni, vērojot liesmainos matus un zirga krēpes, turpināja prātot.

Nē, es tā nemāku... Toties es varu dziedēt ar mūziku un kauties, ja ļoti vajag.
Es gribu ko vaicāt... te piemin un piemin Kurmi. Vai kāds nezin kaut ko par viņu? Tiāra, varbūt tu esi ko lasījusi?
Sargs atcerējās, kā priesteriene bija teikusi, ka mācekle ir izlasījusi vai visus tempļa tīkstokļus.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 29.09.2005 09:25

Meitenes mati un zirdziņa krēpes atkal palika pavisam parastas.

Nē... tā uguns nav īsta, protams. Tas tikai jums tā izskatās. Patiesībā nekā no visa tā nav.... Viņa mazliet mulsi pasmaidīja par savu skaidrojumu.

Kurmis? Jā.. Lords Kurmis! Un viņa nešpetnais dēls! Tas bija tas atgadījums ar dievietes dzirdināmo trauku. Bet es domāju, ka to jāparasa pašam Seram Boēcijam. Galu galā, viņa sera tituls tapēc, ka viņš ar biedriem atguva dievietes ūdens trauku.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 29.09.2005 09:35

Rikki aizdomīgi paskatījās uz Tiāras matiem un zirga krēpēm. Ne apsviluma, nekā.

"Izskatās, ka Sers Boēcijs ir iesnaudies," viņa iespurdzās. "Labāk izstāsti, ko tu par to zini!"

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 29.09.2005 10:13

Ko-a? Boēcijs iztrūkās no ceļabiedru sarunām, bet joprojām stingri turējās seglos. Lords Kurmis? Visa viņa dzimta vienmēr ir bijuši spēcīgi burvji. Sena leģenda vēsta, ka pirmais lords Kurmis ir cēlies no vienkārša kurmīša, kurš nejaušas maģijas rezultātā ir pārvērties par cilvēku.

No viņiem vajag uzmanīties, viņi zina daudzas spēcīgas zintis un prot sabojāt pat vissvētākās relikvijas. Un mēs protams dosimies pie viņiem un neļausim viņiem to izdarīt.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 29.09.2005 10:17

"Kurmis? Par cilvēku?" Rikki sarauca degunu. "Kāpēc gan kurmim būtu jākļūst ļaunam, ja viņš ir kļuvis par cilvēku? Tāpēc, ka cilvēki viņus no dārziem dzen prom ar tarkšķošo riteņu palīdzību?" Rikki jautāja. Viņasprāt tik mierīgais, mazais dzīvnieks nevarēja kļūt par visas pasaules apdraudētāju. "Un kas tad viņš tagad ir - kurmis vai cilvēks? Cilvēks kurmjādas kažokā? Cilvēks, kas pārvietojas tikai tumsā? Kurmis ar spējām runāt un domāt?"

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 29.09.2005 10:58

Tie tiešām ir jautājumi! sargs pasmējās. Tu domā, ka viņu arī tagad var aizbiedēt ar tarkšķiem kā īstu kurmi?

Ser Boēcij, kā būtu ar vienu garāku stāstu šai sakarā? Vai tad varoņdarbs nekādā dziesmā nav iekļuvis? viņš uzsauca priekšā jājošajam bardam. Danni nebūtu nekas pretī iemācīties kādu jaunu dziesmu. Un no kā vēl! No paša sera Boēcija.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 29.09.2005 11:02

"Nē, es nedomāju, ka viņu var ar tarkšķi aizbaidīt," Rikki nedaudz sabozās, bet īsti ļaunu prātu neturēja. "Es tikai gribētu zināt, kam gatavoties. Ja nu mēs nejauši Kurmi nominam ar kājām, nemaz nepamanot. Labi, es pārspīlēju, bet tomēr labāk sagatavoties, nekā akli nesties kaut kam bīstamam pretī!"

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 29.09.2005 11:57

Bet vai tad nebūtu labi? Ja viņš patiešām reiz ir bijis īsts kurmis, tad viņam vajadzētu būt īsta kurmja dabai, Danni bija pati nopietnība, cik nu viņš tāds vispār spēja būt. Ko tur daudz maina tas, ka tagad izskats ir cits? Tāpēc es gribu skaistu, garu stāstu.

Boēcij! Ser! Tad kā būs? Lūdzu! Un kādu tad relikviju, jūsuprāt, viņi tagad taisās sabojāt?

Zirgi soļoja mierīgi, apkārt nekas bīstams nejautās... tieši laikā vienai garai dziesmai. Vai sarunām.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 29.09.2005 12:53

Tiāra noklausījusies visus Rikki jautājumus tikai nogrozīja galvu.

Nē... es domāju, ka uz visiem jautājumiem man atbilžu nebūs gan. Neesmu ar Kurmja dzimtu tikusies. Nu templī lāga ne ar kādiem dīvaiņiem nesanāk satikties. Pat nekādi pusdemoni neieklīst. Lai gan esmu lasījusi, ka tādi ir... jā... meitene sapņaini novilka. Diez kā viņi izskatās? Un vai viņiem ir spārni? Vai viņi ir ļauni? Vai kurmis ar ir demons? Meitene jautājoši paskatījās uz visiem grupas biedriem mēģinādama sazīmēt, kurš varētu būt speciālists demonu jautājumos.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 29.09.2005 13:09

Rikki viltīgi paskatījās uz Tiāru. Vai tiešām viņa nebija pamanījusi meitenes acu krāsu?

"Pusdemoni var būt ļauni, bet tad, ja to grib," viņa atbildēja un turpināja viltīgi smaidīt. "Un ceturtdaļdemoni arī. Ja grib. Un, ja viņus nokaitina," Rikki iesmējās un savilka pirkstus kaķiskā formā, parādot nagus. Viņas acis dzirkstīja saulē.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 29.09.2005 14:51

Pacietību, mani jaunie draugi, pacietību! Ja mēs nonāksim galā, tad paši iepazīsieties ar visu lorda Kurmja ģimeni. Un varēsiet viņam pašam uzdot jautājumus. Bet tikmēr nāksies pagaidīt.

Vecais vīrs atkal pamazām slīga miegā.

Iesūtīja: Elernass ; laiks: 29.09.2005 14:57

Sadzirdeejis Rikki spriedeleejam pa deemoniem un pamaniijis kakjiskaa formaa saliektos pirkstus un saulee dzirkstoshaas acis, Devs mazliet uztraukti paskatiijaas uz Rikki, bet neko neteica...

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 29.09.2005 17:14

Serīna klusēdama jāja tādā attālumā, lai labi dzirdētu ko savā starpā runāja Rikki, Tiāra un pārējie. Zirgs mierīgi soļoja un sieviete ik pa brīdim maigi noglāstīja tā kaklu. Ū```` bija kaut kur nozudis, bet viņa nebēdājs, jo putns vienmēr atrada viņu un nekur tālu ar nebija aizlidojis.
Sieviete uzmeta skatienu seram Boēcijam: Interesanti, miermīlīgs večuks, bet... Nevar gan zināt, kāds spēks viņā slēpjas, varbūt tā mūžigā snauduļošana ir tikai māns. Hmmm...
Serīna atkal ieklausijās sarunās...

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 29.09.2005 21:09

Pamaniijusi Deva skatienu, Rikki ieskatiijaas vinja aciis, paraadija arii zobus un ieshnjaacaas kaa kakjis. Bet peec tam saaka gardi smieties - sak, nedomaa, ka es esmu kaut kaads pleesiigs mezha zveers!

"Es gan nezinu, vai es gribu satikt visu kurmja gjimeni," Rikki uzsauca Seram Boeecijam. "Kaut gan parunaat ar vinjiem vareetu buut visai interesanti. Vinji droshi vien daudz ko zina! Kaut vai to, kaa garshoja manas gjeraanijas saknes, ko pagaajushajaa nedeeljaa viens taads apgrauza. Vai varbuut taa bija zemes zurka! Nu, lai nu kaa, bet parunaat buutu interesanti! Bet tikai peec tam, kad es zinaatu, ka neko biistamu vinji nedariis!"

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 30.09.2005 08:02

Danni sāka smieties skatoties uz zibaces izdarībām.

Rikki, kurmji neēd saknes! Tas tev zemesvēzis vai tiešām ūdensžurka būs bijusi.

Viņš savukārt iedomājās par ko citu...

Ser Boēcij! Drīkst vaicāt, kāpēc mēs vispār dodamies pie Kurmju dzimtas? Nav dzirdēts par kādu sabojātu relikviju! Tad - kāpēc? Ciemos?

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 30.09.2005 08:10

"Nu, ūdensžurkas jau ne tik!" Rikki iespītējās. "Varbūt zemes žurka! Bet man vienalga, pakaļ jau neskrēju un aiz kājas neķēru!"

"Un vispār," viņa pēc maza klusuma brīža ieminējās. "Kas mums ir svarīgāk, lai glābtu priesterus? Lode vai Kurmis?"

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 30.09.2005 08:21

Ak, tad tas būs bijis lielais zvērīgais kukainis. Ūdens vēzis gan noteikti nē, Danni izšķīrās par vienīgo meitenes neminēto variantu - zemesvēzi.

Iespējams - ne viens, ne otrs! Danni bezrūpīgi attrauca. Viņam bija gluži vienalga. Ka tik lietas notiek, un kaut kas tiek darīts. Bet virzienu un ko tad tieši darīt, viņš negrasījās izlemt. Ja vajag - jājam pie Kurmjiem, ja nē - pēc lodes vai kaut kur citur.

Tikai interesanti, nu, tāda ziņkāre, kāpēc mēs jājam tieši uz kaut kurieni. Tev tā nešķiet, Rikki? Un jums? Danni uzsauca pārējiem ceļotājiem.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 30.09.2005 09:41

Ko nozīmē "nav dzirdēts"? Vai tu domā, es par velti apkārt skraidu? Apvainojās Boēcijs. Kā tu sargs vari zināt, ka nekas nav noticis, ja tev visas priekšnieces ir iesaldētas un nevar tev padoma dot? Un pātrauciet apcelt lordu Kurmi! Kad viņš jums tuvosies nekādi joki prātā nebūs.

Jaunatne! Viņš īgni pie sevis purpināja. Aizņem visu manu galdiņu. Prasa naudu par informāciju. Un tagad neļauj mierīgi iet, bet plēš ausis ar jautājumiem viens caur otru. Bet mēs vienādiņ ejam uz ziemeļiem, ja notiek kāda nelaime. To varētu saukt par piedzīvojumu meklētāju tradīciju. Tā piesauc veiksmi. Un es esmu bards. Man vajadzētu zināt ko nozīmē veiksme.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 30.09.2005 09:56

Nē, ser! Un es neteicu, ka nekas nav noticis! Tieši to jau prasu, lai kāds, kas zin, pastāsta tiem, kas nezin! Es labprāt piesakos nezinīšos, Danni nemaz nejutās satraukts.
Vai tad mēs apceļam Kurmi? Nenāk ne prātā! Mēs vienkārši par maz zinām, ser Boēcij! Tagad tāds mierīgs brīdis, jūs tiešām mums nepastāstītu vairāk? Kurš tad vēl to zin un var, ja ne jūs, Danni bija pārliecināts, ka stāsts būtu labs, ja vien vecais bards būtu ar mieru stāstīt. Vai citi to grib zināt, viņam bija diezgan vienalga, galvenais, ka sargam patika stāsti. Un ja vēl tā būtu dziesma!

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 30.09.2005 10:01

Nē, puis. Stāsti ir gariem ziemas vakariem, kad garlaicība māc. Ceļš ir iešanai. Un vienmuļš ar šādu kompāniju tas diez vai būs. Man tagad nav garastāvokļa stāstīt stāstus. Un negribu arī pārāk bieži pretinieku saukt vārdā. Viņš var sadzirdēt un pirms laika par mums ieinteresēties. Boēcijs purināja galvu un vēl joprojām īgņojās.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 30.09.2005 10:12

Slikti, ser, ko citu lai saka! Un es domāju, ka jūs, tik pieredzējis, tik zinošs, patiešām, vienīgais, ko zinu, kas varētu mums ko pastāstīt, to negribat darīt, Danni atsaucās, var jau stāstīt bez vārdiem, bet kad nē, tad nē. Leksim bedrē bez zināšanas, cik tā dziļa, ja jums tā labāk tīk.

Viņš mierīgi izvilka no somas savu flautu un uzsāka jautru ceļa dziesmiņu.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 30.09.2005 10:20

Serīnai sirds jautri salēcās, izdzirdot Danni spēlēto dziesmiņu. Arī viņas zirgs Rasegars (viņa deva tādu vārdu un dzīvnieks to pieņēma) sāka jestrāk cilāt kājas.
"Tā ja, draudziņ, pie tādas mūzikas, kājas pašas cilājas ko?" Rasegars klusi iebubinājās un papurināja galvu. Serīna līksmi pasmaidīja.

Iesūtīja: Elernass ; laiks: 30.09.2005 10:50

Rikki "snjaakshana" padariija situaaciju veel diivainaaku un komplektaa ar sarkanajaam aciim tas izskatiijaas ljoti neparasti. Devs pie taadaam lietaa nebija pieradis un taapeec jutaas nedaudz izsists no liidzsvara. Bet, pamanot, ka Rikki smejaas, Devs arii mulsi pasmaidiija.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 30.09.2005 11:01

Kad Rikki tik pārliecoši sākā stāstīt par pusdemonu daba, Tiāra paskatījās uz viņu ciešāk. Un par kaut ko aizdomājās...

Tiesa meitenes šņākšanu, viņa uztvēra tikai kā mēģinājumu savaldzināt Devu. Nevis kā dēmonu dabas paraugu.

Tiāra noklausījās Sera Boēcija purpināšanā, viņa jau vēlējās Danni paskaidrot, ka tāds nu vecais vīrs ir, bet tā kā sargs sāka spēlēt, viņa nolēma savus skaidrojumus aiztaupīt.

Viņa piebremzēja savu zirdziņu, lai tas nonāktu tieši blakus Sena zirgam. Viņa rūpīgi nopētīja Sena zirgu un pašu Senu. It kā kaut ko meklētu.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 30.09.2005 11:37

"Manis pēc kaut vai kazuāru karalis!" Rikki atbildēja uz Danni tekstu par ūdens vēzi.

Sera Boēcija purpināšanu viņa pārāk neņēma galvā, ik pa laikam pašķielēdama uz Deva pusi. Izskatījās, ka puisis nav pieradis pie šādiem gājieniem. Nekas, var jau izdomāt arī kaut ko citu.

Kad Tiāra atdalījās no runātāju bariņa un Danni sāka spēlēt flautu, izskatījās, ka sarunām uz kādu laiku pienācis gals. Kustēdamās līdzi zirga soļu ritmam, Rikki uzsāka dungot. No sākuma kaut ko pavisam vienkāršu, tad jau mazliet savādāku. Viņa nebija nekāda labā dziedātāja, darīja to tikai savam priekam, tāpēc arī vārdi, kas ik pa brīdim tomēr atskanēja no viņas puses, bija nedaudz saraustīti. Tas pavisam noteikti neizklausījās pēc dziesmas, drīzāk pēc ritmiska stāsta par tālu ceļu, no kā prinči atgriežas ar princesēm, laimes meklētāji ar bagātībām, gudrie ar zināšanām un pārējie vienkārši laimīgi. Rikki mati brīvi krita pār viņas pleciem, brīžam no kādas vēja plūsmas izkustēdamies, smalkie pirksti viegli turēja zirga pavadu, acis dzirkstīja saulē, bet domas bija kaut kur tālu, tālu, bija sajūta, ka viņas senčos noteikti ir bijuši kādi piedzīvojumu meklētāji, ka mātes stāsti varbūt ir patiesi un ka viņas nākotne būs vismaz tik pat aizraujoša.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 30.09.2005 12:00

Danni, priecīgs, ka meitenēm viņa spēlēšana patīk, viegli izdabūja no flautas arvien virtuozākus treļļus, kas pamazām, Rikki iesākot dziesmu, nē, drīzāk, deklamāciju, itin kā noklusa, kā pavadīja stāstu, izceļot svarīgākās vietas. Sargs nemaz nesekoja līdzi, kā viņš to dara, tas sanāca tāpat. Danni reizē pamudināja, reizē klausījās Rikki stāstu, to pārvēršot barda dziesmā.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 30.09.2005 12:43

Mūzika patīkami aicināja stāstīt, runāt, fantazēt, tāpēc Rikki nekaunēdamās stāstīja visu, ko vien vēlas.

"Reiz dzīvoja princis ar tik skaisti sarkanām acīm, kā asiņu lāses. Kā tumšas rozes, kā kristāli diadēmā. Viņš dzīvoja viens tāltālā pilī, sēdēja skumjš savā tronī un gaidīja princesi. Kādu, kuras lūpas būtu koši sarkanas, mati ogļu melni, bet acīs dzirkstītu prieks. Kādu, kas spētu ar viņu dejot visskaistāko deju pasaulē. Bet laiks gāja, princeses nāca un gāja, bet neviena nebija tik skaista, kā roze. Nevienas smaids nebija kā norasojusi ūdensroze ezera rāmajā krastā starp niedru stāviem. Tā bija tikai viena. Viena, kas dzīvoja tāltālā zemes malā. Bet pienāca diena, kad viņa ieraudzīja prinča acis, kad iemīlēja to košo krāsu, to spēku, kas tajās mirdzēja kopā ar saules stariem. Bet dzīves ceļš meta lokus, reizēm viņus savedot kopā, reizēm arī izšķirot. Daudz cīņas ar pūķiem un dēmoniem pagāja, līdz pienāca diena, kad pasaulē nāca jauna radība - bērns ar ogļu melniem matiem, tumši sarkanām acīm un nejauku dabu. Viņa koda un skrāpēja, bet pasaule viņu iemīlēja. Un pienāca brīdis, kad viņa baltā pūķa mugurā pasaulē devās. Maza radība asajiem nagiem stingri turējās pūķa mugurā. Viņa devās laimi meklēt. Iepazīt pasauli, ieraudzīt to pašu, ko pūķis ieraudzīja. Skatīties citām acīm un dziedāt citas dziesmas..."

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 30.09.2005 14:43

Flautas skaņas nobeidzās ar dīvaini svelpjošu augstu toni. Danni, noņēmis flautu no lūpām, smējās. Viņš ļoti centās palikt nopietns, bet tas nekādi neizdevās.
Rikki, piedod! Tā ir jauka pasaka... bet es nevaru papūst, kad kaut ko tādu dzirdu. Izklausās, ka Tu esi dzirdējusi arī īstus stāstus par varoņdarbiem, kā citādi Tavai pasakai būtu tik skaists un neparasts sākums? Pastāsti tos, ja tā tiešām ir. Šķiet, tas, no kura Tu esi tos dzirdējusi, būs bijis labs stāstnieks.

Sargs pavērās uz zibaci un lūdzošā balsī piebilda:
Nu piedod! Stāsti, un es piespēlēšu.

Danni atkal taisījās likt flautu pie lūpām, ja meitene neapvainosies un pavēstīs kādu patiesu notikumu.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 30.09.2005 14:54

Rikki iztrūkās, dzirdot Danni uzrunu. Viņa nebija domājusi, ka kāds vispār klausās.

"Bet tās jau tādas pasakas vien ir. Man tās stāstīja mamma, kad vēl maza biju. Viņa gan stāstīja tā, it kā pati būtu darījusi, bet es nezinu, vai tā tiešām ir taisnība. Viņa tāda mierīga sieviete. Maz ticams, ka būtu spējusi tādas lietas veikt," viņa atrunājās. Šie stāsti bija dzirdēti tik sen, ka detaļas viņa vairs neatcerējās.

"Bet ko tad tu gribi, lai es stāstu? Par viņu satikšanos?" Rikki vaicāja Danii. Viņai no visiem stāstiem vislabāk bija paticis par balli. Un par pļavu. Tas šķita tik romantiski un jauki. Arī Rikki kaut ko tādu labprāt piedzīvotu.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 30.09.2005 15:14

Par kādu viņu satikšanos? Danni nesaprata. Stāsti to, kas pašai vislabāk patika. Tas sanāks vislabāk.

Kamēr meitene apdomāja stāstu, bards uzsāka citu melodiju. Tādu, kas viņaprāt, vislabāk atbilda domai par satikšanos.

(OOC - nejauši tā ir tā pati, kas bija ballē )

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 30.09.2005 16:32

OOC: Tralalalā... Nu, jauki.

Opāla zirga mugurā pat nepakustējās, vienīgi viņas acis pārceļoja uz Danni. Nekādu iebildumu pret jestrām dziesmām un stāstiem viņai nebija, tomēr no puselfas domīgā skatiena neko daudz nevarēja noprast un, protams, tikpat labi varēja padomāt, ka sievietei kaut kas nepatīk.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 30.09.2005 19:20

"Nu, es vislabāk atceros stāstu par balli. Tas bija skaisti," Rikki sāka stāstīt. "Es gan nezinu, vai šis stāsts tev patiks, bet stāstīšu, ko atceros. Neņem ļaunā, ja ko jaucu." Viņa iekārtojās ērtāk seglos un aizvēra acis. Zirgs taču zinās, kur iet!

"Tā bija skaista balle skaistā pilī. Viņi bija vairāki, kas devās piedzīvojumos. Un viņi visi bija pa ceļam nonākuši pilī. Lielā, skaistā, varenā. Bet diemžēl pārāk skumjš gadījums bija noticis. Valdnieka meitu kāds bija nolaupījis. Skaistu princesi aizvedis un atstājis tēva sirdī tikai skumjas un ilgas redzēt savu bērnu atkal mājās. Bet ceļiniekiem par godu tika sarījot krāšņa balle. Mana mamma - saukšu viņu par Sali, jo tad viņa vēl nebija mamma - dabūja brīnumskaistu kleitu. Tik sarkanu, kā tās acis, ko viņa jau bija ievērojusi. Kā asinis. Kā roze," Rikki atvēra acis un paskatījās uz Danni. "Kā manas acis. Viņa bija visskaistākā, viskrāšņākā. Diadēma viņas matos mirdzēja tik pat krāšņi, kā asins lāses. To bija dāvājis pils gudrais, kaz viedas lietas prata teikt, pasaules noslēpumus stāstīt. Un tad viņu uzrunāja viņš - acu īpašnieks. Deja bija skaista, skaistāka par jebko piedzīvotu," Rikki runājot pacēla rokas tā, it kā pati dejotu deju. "Viņi dejoja, griezās dejā un Sali jutās kā princese, kā pasakā. Pēc dejas viņš viņai dāvāja nemirstošu ūdensrozi, kuras pati sirsniņa bija asinsarkana. Kā viņas kleita, kā viņa acis, kā manas acis," Rikki atkal atvēra acis un nolaida rokas.

"Tas bija skaisti. Vismaz viņa man to tā mācēja izstāstīt," viņa smaidīja. Bija patīkami gremdēties tik jaukās atmiņās.

"Bija jau vēl daudz citu stāstu, bet visus ne uzreiz atcerēties, ne izstāstīt." Rikki gaidīja, vai šoreiz Danni arī sāks smieties. Viņa ar acu kaktiņiem mēģināja nojaust, vai citi arī ir klausījušies.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 30.09.2005 19:38

Tiārā palikusi no Rikki iepakaļ, taču uzmanīgi klausīdamās viņas stāstus kaut ko domāja. Viņa vairs nepētīja neviena apģērbu vai mantas. Viņas skatiens bija aizklīdis tālēs.

Likās, ka meitene sapņo ar atvērtām acīm.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 30.09.2005 20:09

Danni pabeidza stāstu ar skanīgu dejas beigu akordu. Viņš nesmējās. Paskatījies uz meiteni, bards nopūtās un noteica:
Skaisti! Taisni vai gribas būt tam, sarkano aci īpašniekam... Viņš ir Tavs tēvs, pareizi sapratu? Es noteikti gribēšu vēl kādu stāstu dzirdēt! No šī sanāca tāda skaista dziesma.

Paskatījies uz priekšu, kur Čiepiņas seglos snauduļoja Boēcijs, Danni piebilda
Gariem ziemas vakariem un ne tikai.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 30.09.2005 20:21

"Jā, viņš ir tāds pats, kā es, ar tādām pašām acīm, " Rikki apstiprināja. "Tikai mazāk runā, jāteic," viņa piebilda. "Es vispār izskatos viņam ļoti līdzīga. Man ir arī brālis, bet viņš ir galīgi savādāks. Kā mamma. Bērnībā jau smējās, ka es tāds skuķu puika esmu. Bet tas bija tikai bērnībā. Pēc tam neviens vairs nesmējās. Es nezinu, kāpēc. Neatceros, bet tā bija, jā gan," viņa pilnā nopietnībā pamāja ar galvu.

Brīdi padomājusi, viņa turpināja:"Danni, kā tu domā, kāpēc tas tā bija?" viņa vērsās pie sarga. "Kāpēc par mani pašā bērnībā smējās, bet vēlāk vairs ne?"

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 30.09.2005 20:43

Ak tu žē! Kā lai es to zinu? Danni atvēcinājās ar flautu. Nav ne jausmas, varu tikai minēt.

Viņš paskatījās Rikki acīs un klusi teica
Varbūt tāpēc, ka Tu esi līdzīga tēvam, tad jau bērnībā tā mēdz dēvēt? Bet tagad vairs nē, tāpēc, ka tavas acis spēj apburt. Tās ir neatvairāmi skaistas! Es to jūtu. Domāju, citi arī. Kāds tur vairs puika? Kādi smiekli?

Danni mulsi iesmējās. Nu, tā es domāju! Labāk pastāsti vēl kaut ko. Kā Tava māte tai pilī nokļuva? Kas tie par piedzīvojumiem, kuros viņa devās?

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 30.09.2005 20:55

Rikki savilka seju domīgā grimasē. "Zini, man neviens tā īsti uz šo jautājumu vēl nav atbildējis. Tu esi pirmais. Varbūt tev taisnība, nezinu!"

"Tu gribi zināt, kā mana māte nonāca pilī? Pavisam vienkārši. Ar kājām, man šķiet," Rikki topateica pilnā nopietnībā. Tik daudz bērnībā saklausījusies stāstus par teleportēšanos, viņai tā šķita gluži normāla atbilde.

"Viņi gāja pašas Dievietes uzdevumā. Esot bijusi liela skāde notikusi - viss ūdens saindēts. Tu par to neko neesi dzirdējis? Tad jau laikam tās tiešām ir pasakas," meitene nopūtās. Tā gribējās, lai skaistie stāsti tomēr būtu īstenība.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 30.09.2005 21:13

Pašas Dievietes uzdevumā? Danni ieinteresējās, klusībā priecīgs, ka jautājums par Rikki acīm vairs nav galvenais, Tāpat kā mēs ejam tagad? Un kāpēc lai tās būtu pasakas? Paga... man šķiet, es esmu kaut ko par to dzirdējis... puika biju tad, daudz ko runāja apkārt, arī saindētu ūdeni pieminēja... es vēl brīnījos un neticēju, ka tā var būt, bet mans tēvocis stingri teica, ka esot gan tiesa. Sīkāk neko nezinu, neatminu, ka būtu ko dzirdējis. Tad Tava māte bija viena no tiem, kas devās noskaidrot, kas tur par lietu? Vai viņa kādu pūķi satika? Vai kādu briesmoni?

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 30.09.2005 21:31

"Tad varbūt tā tomēr ir patiesība? Es nekādi nevaru saprast, vai tās ir tikai pasakas vai īstenība. Vai īstenība ar visādām izdomātām lietām. Bet stāstīt stāstīja. Nezinu, vai viņi devās gluži tāpat kā mēs. Mana mamma esot pievienojusies vēlāk, tāpēc to sākumu nestāstīja. Teica tikai, ka mans onkulis viņai to dzimšanas dienā paziņojis. Jā, tā viņai bija dzimšanas dienas dāvana, tikko atcerējos," Rikki visai bezrūpīgi stāstīja. Viņai nešķita, ka būtu jākaunās vai jābaidās no kaut kā stāstīšanas.

"Par pūķi precīzi vairs neatceros. Kad viņa par to stāstīja, biju jau paaugusies un man prātā kas pavisam cits bija. Tāds kaimiņu ciema kurpniekzellis," Rikki mazliet samulsa.

"Bet kaut kas ar vienu balto pūķi bija. Bet briesmoņu bez sava gala - visādi nešķīsteņi, nelieši un ļaunīši," meitene gānīdamās vicināja roku, it kā tajā būtu zobens. "To netrūka!"

Iesūtīja: Lia'angia ; laiks: 01.10.2005 10:01

- Ak tad tava māte un viņas biedri bija tie, kas saindēto ūdeni attīrīja? - Brunhilde pamodās kā no miega - kamēr skanēja stāsti, viņa sapņaini vērās tālumā, ļaudama zirgam soļot, kā pašam iepatīkas.
- Ak, Dieviete, tās bija šausmīgas dienas! Mēs visi bijām tā nobijušies! Pat mēs, Terrā, nerunājot par zemienēm! Mēs lūdzāmies dienām un naktīm, lai Dieviete dod spēku tiem, kas mēģina pasauli atbrīvot no šī lāsta. Un mēs tik ļoti priecājāmies, kad viss beidzās labi! Templis sarīkoja lielus svētkus, kā mēs līksmojāmies! Es ļoti priecājos, ka varu iepazīties ar šo varoņu pēcteci. Tagad, kad tu tā saki, es tiešām spēju tevī saskatīt līdzību ar tavu tēvu - pati gan neesmu viņu redzējusi, bet mēs, priesterienes, mēdzam reizēm labprāt papļāpāt. Brunhilde šķelmīgi pasmaidīja.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 02.10.2005 19:22

Kamēr visi klausījās Rikki stāstos, Tiāra sapņaini raudzījās tālēs.

Viņas sapņainais skatiens pagaisa brīdī, kad no viņas zirga netālu zemē ieurbās asa bulta un zirgs sacēlies uz pakaļkājām no izbīļa, nometa daiļo jātnieci zemē un cikvien ātri spēdams aizauļoja mežā.

Meitene piecēlās pussēdus un noskatījās pakaļ zirgam un tikai laimīgs gadījums ļāva viņai izvairīties no vēl vienas bultas, kura pienagloja meitenes apmetni pie zemes.

Viņa bažīgi raudzījās apkārt un meklēja virzienu no kura lidoja bulta. Kamēr vēl viena bulta izšauta no pavisam citas puses iedūrās meitenei plecā. Tiāras seja savilkās sāpju izteiksmē, palika bāla un meitene noģība.

Iesūtīja: Farliner ; laiks: 02.10.2005 20:20

Tajā pašā mirklī, kad Tiāras virzienā nosvilpa pirmā bulta, Riliarnirs pagrieza savu melni šāvēja virzienā, un zirg paklauīgi pārgāja rikšos, dodoties tieši virsū uzbrucējam. Riliarnira rokās kā pēc burvu nūjiņas mājiena parādījās divi zobeni, kuru asmeņi, kā likās, itin nemaz neatstaroja gaismu, acīmredzot, karotājs netaisījās pārbaudīt, vai uzbrucējs nav šāvis kļūdas pēc, bet gan nogalināt...

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 02.10.2005 20:54

Virzienā, kurā jāj Riliarnirs krūmos pazib kāds tumšs stāvs, kurš metas bēgt.

Iesūtīja: Farliner ; laiks: 02.10.2005 21:10

"Thrityh!" Melnis nekavējoties sekoja Riliarnīra komandai, un ielauzās krūmu biežņā, sekojot uzbrucējam. Kad tumšais stāvs nonāca sasniedzmības attālumā, Riliarnirs izdarīja ašu kustību ar labo roku, un zobana asmenis ar automātisku kustību triecās bēglim tieši kaklā...

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 02.10.2005 21:16

Uzbrucējs no Riliarnira zobena cirtiena saļimst zemē.

Tuvāk aplūkojot var redzēt, ka tas ir cilvēks. Viņam ir pāris dunči un bultu maks uz muguras. Netālu mētājas loks. Viņš ir tērpies tumšās drēbēs. Izskatās ne īpaši turīgs. Vidēja vecuma. Sācis jau sirmot.

Iesūtīja: Farliner ; laiks: 02.10.2005 21:34

Lieki netērējot laiku, karotājs nopurināja upura asinis no zobena asmeņa, un pieliecies no sedliem noslaucīaj to pret kritušā drēbēm, tad pagrieza zirgu pret pārējo grupu, meklējot vēl kāda uzbrucēja pazīmes.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 02.10.2005 21:36

Kņada aizmugurē lika sarosīties Rikki. Viņa atmeta domu pastāstīt Brunhildei par saviem vecākiem un it īpaši tēvu. Pagriezusies seglos otrādi, viņa uztraukti vēroja, kas tur notiek - noslēpumainais ceļabiedrs auļo tieši krūmos iekšā, bet jaukā tempļa meitene guļ zemē. Kaut kas neredzēts! Taču izskatījās, ka vairāk neviens negrasās uzbrukt, tāpēc Rikki pagrieza savu zirgu otrādi, piejāja tuvāk gulošajai Tiārai un nokāpa zemē. Viņa aši piesteidzās pie meitenes un pārbaudīja viņas pulsu. "Dzīva!" Rikki uzsauca pārējiem un pie sevis nopūtās: "Par laimi!"

"Bet viņa ir ievainota!"

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 02.10.2005 21:44

Uzbrukums bija tik negaidīts, ka Danni paspēja tik vien kā nobāzt flautu un paķert arbaletu. Viņš notēmēja, bet... nešāva. Tik labs šāvējs viņš tomēr nav, lai riskētu to darīt bez iespējas nevilšus trāpīt Riliarniram. Redzot, ka tumšais elfs ir ticis galā ar uzbrucēju un vairāk neviens neuzbrūk, Danni, vairs negaidīdams, izleca no segliem un piesteidzās pie Tiāras.

Viņš ar vienu veiklu un ašu kustību izrāva bultu un uzreiz, uzlicis rokas meitenei uz ievainojuma, sāka klusītiņām dziedāt.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 02.10.2005 21:46

OOC - Nu vo es te drusku izskaidrošu. Ir tā, ka elfs aiznesās pakaļ pirmās un otrās bultas šāvējam, taču bulta, kura ievainoja meiteni nāca no pavisam otras puses. Un bardam vajag vismaz divas dziedināšanas maģijas izmantot, lai izdziedētu pilnībā. Izraujot bultu baigais caurums paliek..

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 02.10.2005 21:50

(OOC - bāc... bet es neko nepārlabošu, izņemot to, ka Danni patur arbaletu pie rokas. Tiesa, viņš diezin vai redzēja, no kurienes šāva. Oki, lai ir divas. Citādi ko - atstāja bultu plecā, vai? Turklāt tāda bultas izraušana jādara, kamēr meitene ir bez samaņas.)

Iesūtīja: Lich ; laiks: 02.10.2005 21:50

Redzēdams, ka uzbrukums nāk no dažādām pusēm, Sens, uz citiem neskatoties, ātri metas uz pretējo pusi nekā elfs apmetnī. Knapi savaldījis nedaudz izbiedēto zirgu, Sens pie viņa cieši pieplakdams veic nelielo attālumu līdz pirmajiem brikšņiem un mazliet neizdevushos kustību nolec no tā.

Klusi lādēdamies, par sastaipīto potīti, viņš ātri aizslēpjas aiz tuvā koka un ar savu aso redzi un dzirdi klusītēm lūkojas kur varētu slēpties uzbrucēji.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 02.10.2005 21:52

"Vai tas viņai palīdzēs?" bažīgi apvaicājās Rikki. "Vai kādam nav apsēji vai kas tamlīdzīgs?" viņa jautāja, skatoties, kā brūce asiņo, par spīti Danni pūlēm. Nebija labi tā atstāt vienīgo, kas tik daudz zina no tempļa arhīviem.

Redzot, kā vēl viens no ceļabiedriem dodas mežā otrā pusē, Rikki sāka uztraukties. "Mūs aplenc?"

Iesūtīja: Farliner ; laiks: 02.10.2005 22:02

Redzot ka viens no ceļabiedriem ir devies pakaļ otram šāvējām, Riliarnīrs uzsauca "Pacenties saņemt šo dzīvu. Jāuzzin, kurš gribēja mums uzbrukt!" un arī virzīja zirgu tajā pat virzienā. Viņa saasinātās maņas sekoja katrai krūmu zaru kustībai, cenšoties noteikt virzienu, kur;a devies uzbrucējs...

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 02.10.2005 22:06

Danni, nepaceldams acis uz nepacietīgo Rikki, turpināja dziedāt. Brūce plecā aizvilkās neatstādama nekādas pēdas, bet sargs jutās aizelsies, itin kā visu gaisa gabalu būtu līdz šejienei nevis jājis, bet nācis kājām. Lai gan ne gluži... īsti fizisks nogurums tas nebija, drīzāk tāda kā tukšuma sajūta. Bet viņš zināja, ka pēc kādas dienas tas pāries.

Beidzis, viņš atstāja Tiāru guļam, tikai piekārtoja viņai zem galvas viņas pašas somu, un, aši sasvilpis savu zirgu, piecēlās kājās un uzleca zirgā, pie tam novietojis zirgu tā, lai būtu par aizsegu pārējiem jātniekiem. Viņš turēja arbaletu gatavībā un vērīgi skatījās apkārt.