Pavediena drukājamā versija
Klikšķini šeit, lai skatītu šo pavedienu sākotnējā formātā.
Kurbijkurne forums _ Lomu spēļu arhīvs _ Dariguuras beeglji
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 28.08.2005 19:26
Taatad:
Tumshais burvis Darvins ir stipraaks kaa nekad. Vina zemee (Dariguuraa) ir ieslodziiti simtiem dazaadu rasu paarstaavji, kuri vinjam kalpo. Paregojumaa rakstiits, ka Darvinu spees izniicinaat taa buutne, kas izies cauri vinja 10 zemeem un sasniegs statuju kas atrodas aiz vinja zemju robezaam. Bet viss nemaz nav tik vienkaarsi. Statujaa jaaievieto 10 zemju elementi. So celju ir jaaveic 11 buutneem un katras zemes beigu robezaa no vienas buutnes ir jaaatsakaas (taa buutne mirst) lai ieietu naakamajaa zemee (to kurs mirs izlemj paareejie).Peec buutnes naaves tiek iedots viens no zemes elementiem. Beigaas paliek viens, kurs sasniegs statuju, ievietos elementus, izniicinaas Darvinu, atbriivos visus vinja vergus un savus 10 celja biedrus.
Taatad Darvina zemes:
1. Moskju purvs
2. Vampiiru mezs
3. Mirusho liedags
4. Sireenu ezers
5. Murgu plava
6. Lavas zeme
7. Mireeju zeme
8. Ledus zeme
9. Elfu kapi
10. Pazeme
Taatad piesakaas 10 cilveeki (un es). Tas, ka sii ir mana lomu speele nenoziimee, ka es paliksu peedeejaa, peedeejais var palikt jebkurs. Rase var buut jebkaada, tikai ne tumsaas rases. Luugums tiem kas piesakaas piedaliities sajaa lomu speelee, jo tas ir diezgan svariigi.
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 03.09.2005 19:28
OOC: Speele saakas pusnaktii pie Dariguuras izejas, kur visi jau ir salasiijushies.
Beidzot tas notiks! Naatans domaaja luukodamies naksniigajaas debesiis. Zvaigznes spiideeja kaa parasti, bet sonakt caur taam straavoja apnemshanaas. Naatans izvilka aiz jostas aizbaazto dunci...tas sudrabaini mirdzeeja, taatad briesmas netuvojaas un vinji vareeja saakt celju. Naatans bija gatavs paljauties uz shiim butneem, kas dosies vinjam liidzi, vieniigais vinjs baidiijaas kaadai no taam piekerties. Vai esam gatavi?
Iesūtīja: Renīna ; laiks: 03.09.2005 19:33
Gatavi mēs tā kā būtu. vismaz par sevi nešaubos vilfore pārlaida savu zaļo acu skatienu pār biedriem un apstājās pie Naatana. Vai mēs vēl ko gaidām? viņa ievaicājās.
Tumšais sktiens slīdēja pāri apkārtnei. Airita juta trauksmi, kaut kas lika apstāties šeit un tūlīt pat griezties atpakaļ, bet kaut kas lika arī celties un doties prom. Tu dosies. Jūgs tev bijis jānes jau gana ilgi un ne tikai tev. vulfore klusi nodomāja, cieši vērdamies tālumā.
Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 03.09.2005 21:25
-Lai nu kā,bet es emsu gatava.Mēs jaunu to vārguli uzveiksim!-
PPašpārliecināti izteicās Arva.Protams,Darvinu par vārguli Arva neuzskatīja,bet tomēr vārdi palīdz zemapziņai.
-Kas par to,ka viņam kaut kādas zemes.Tas tikai apstirina to,ka viņš ir gļēvulis.Varbūt beigsim kavēties?-
Nimfas zilās acis apstājās pie galvenā,Nātana.Drosme viņā kūsāja pāri malām,Arvala jutās pilna maģijas un niknuma pret Darvinu.Un arī vēlēšanās piedalīties,lai viņu uzvarētu.Arī viņas ieroči bija pie viņas,un arī maisiņš ar dažiem zelta gabaliem.Jebkas varēja noderēt,un ja Arva arī ietu bojā,tad tik grūti iegūto zeltu viņa pamest netaisījās.
Iesūtīja: LaucianNailo ; laiks: 04.09.2005 08:35
Labaak jau buutu devushies celjaa , Alaks skalji noteica. Vinjsh bija paarliecinaats, ka Darvina izniicinaashana vinjam nesagaadaas nekaadas probleemas. Darvina cietoksnii noteikti ir tik daudz zelta, ka taajaa vareetu peldeeties......... Alaks smiineeja..............!!!!!!! Nu ko mees gaidam ?
Iesūtīja: Nero ; laiks: 04.09.2005 09:48
Horemhebs tikai stāvēja un apskatīja savus nākamos ceļabiedrus.
Cerams, ka viņi ir gana spēcīgi, lai kopā spētu uzveikt to Uzpūtīgo veci, viņš nožēlos, ka laupa citu brīvību... - šādasdomas rosijās viņam galvā, līdz izdzirdēja jautājumu, uz kuru sniedzot viņš pamāja ar galvu.
Nu ko tad jau šis ceļš sākas...
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 04.09.2005 10:43
Naatans saaka spert soljus uz vaartu pusi. Arva...tu esi tik paarliecinaata? Ceru shii paarlieciiba pielips mums visiem. Naatans noteica un ar elkoni piespiedaas pie vaartiem, lai tos atveertu. Pa shiem vaartiem iziet spees tikai 11 buutnes...un atpakalj ieiet vairs neviena... Vaarti nepadevaas. Naatans apskatiija visus un apstaajaas pie Horemheba...Naac paliidzi! Naatans bija paarliecinaats par to, ka atpakal atgriezties tiesaam negribees. Par vilfori un Alaku vins arii bija paarliecinaats...
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 04.09.2005 14:28
Andromeda stāvēja netālu no ceļa biedriem un vērās tālē. Uguns meita bija sarūgtināta ka nebija izdevusies viņas dzimtas visvienkāršākā burvestība - sveces aizdedzināšana. Laikam jau šeit viņas spēki nedarbojās. Lavas zemē - tur viņa bija varena.
Uguns matiem plīvojot, viņa atgriezās pie pārējiem un nosvērtā bet skaistā balsī vaicāja:
-vai mēs beidzot iesim?
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 04.09.2005 16:52
Paro tikai stāvēja un vēroja pārējo ceļabiedru nepacietību. Tas viņu nedaudz uzjautrināja un viņš pasmaidīja. Ilgais darbs Dārvina kalvēs un metāla lietuvēs bija viņu norūdijis un padarījis arī pacietīgu. Jo lai pagatavotu bruņas pašam Dārvinam bija jābūt ļoti pacietīgam. Tas bija ilgs un nogurdinošs darbs. Ja kautko kas domāts Dārvinam pagatavoja ne gana labi tad bija jāšķiras no galvas, un Paro šo pārbaudījumu bija izturējis, gatavojot vairogu Dārvinam. Taču nu šie garie gadi tumšajās smēdēs bija garām, bija pienācis laiks atriebībai.
Iesūtīja: Rusell the carrotstork ; laiks: 04.09.2005 17:59
Rus lēnam nāca tuvāk pie piedriem.
- Piedodiet ka tik vēlu. NU kapēc mēs vel esam šiet? 
noņem kapuci, ieliek rokas kabatā un stulbi skatās uz biedriem.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 04.09.2005 20:51
-Es to pašu saku! Andromeda nepacietīgi teica piekrītot Rusell.
-Ja mēs gribam aizbēgt un novākt to pretekli, mums jāpasteidzas! viņa teica un uzlūkoja pārējos.
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 04.09.2005 21:10
Nāciet un palīdziet man atvērt vārtus. Nātans nepacietīgi čukstēja. Nātans pielika visus savus spēkus un centās klusi atvērt vārtus. Tie padevās smagi čīkstēdami.Tomēr varat nepalīdzēt. Nātans vēl nekad nebija spēris kāju ārpus Darigūras. Nu jau viņa abas kājas atradās uz miklās, svešās zemes. Viņa redzeslokā pavērās tumši koku stāvi izgriezušies visneiedojamākajos līkumos...Zeme tālumā spīdēja un skaļi sisināja un kurkstēja purvu būtnes. Apkārtne izskatījās mierīga, bet Nātans zināja, ko tā sevi slēpj... Nu mēs atrodamies mošķu purvā...šeit paliks viens no mums... Viņš nopūtās un skumji pasmaidīja Andromedai. Laukums, kur viņa stāvēja bija spoži apspīdēts. Andromeda izstaroja tādu kā nepakļāvīgu gaismu. Iesim tālāk...
Iesūtīja: LaucianNailo ; laiks: 04.09.2005 21:49
Alaks izgaaja caur vaartiem. Nopeetiija apkaartni, Fuuuu cik pretiigi vinjsh saviebies noteica. Neskatoties uz to, ka viss izskatiijaas miriigi, Alaks stveera savu magjisko zobenu, un bija gatavs jebkura miklii mesties ciinja. Nu ko dodamies ?
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 05.09.2005 14:26
Andromeda izgāja pa vārtiem, bet tūlīt pat uzlēca uz kāda akmens. Vārēja manīt kā viņa bailīgi skatās uz kādu slapju laukumiņu, tad uz nākošo, un tad uz nākošo.
-Ūdens! Man riebjas ūdens! viņa bailīgi izdvesa.
Jaunietes acis bija plati ieplestas un tajās varēja redzēt nelielu un raustīgu liesmiņu.
Uguns meita izvilka no vecas somas kādu asinssarkanu audumu. Viņa aplika to ap pleciem un gaisma, ko viņa izstaroja nu bija nedaudz apslāpēta. Jaunietei bija vēsi.
-kā tu to domā? Kapēc te vienam būs jāpaliek? uguns meita bažīgi vaicāja.
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 05.09.2005 15:06
No ūdens nebaidies...te būs arī kas briesmīgāks... Nātans klusi noteica. Te vienam ir jāpaliek tāpēc, lai mums tiktu iedots purva elements un mēs varētu turpināt ceļu. Nātans vēl negribēja pieminēt to, ka te kādam būs jāmirst. Pagaidām vēl priekšā bija tāls ceļš caur purvu un viņš netaisījās kavēties. Nātans pārbaidīja vai visi ir izgājuši un aizvēra smagos vārtus.
Iesūtīja: LaucianNailo ; laiks: 05.09.2005 15:21
Alaks auksti paskatiijaas uz Andromedu, Darvins izmantojot magjiju ir uzlicis shaadas lamatas, lai vinju buutu gruutaak izniicinaat, bet shaubos, ka mums tas sagaadaas prbleemas Alaks veel reiz nopeetiija purvu, un pieveersa uzmaniibu tam ka andromedai nepatiik uudens. Es tavaa vietaa neizraadiitu veejumu, meiteniit, var sanaakt, ka tu esi pirmaa ko ziedo Alaks ljauni smiineeja......
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 05.09.2005 15:28
-Kuru tu te sauc par maeitenīti? Andromeda nikni noprasīja.
-Man vienkārši vajag attiecīgi sagatavoties. viņa teica un sāka ķimerētis ap zābakiem. Drīzvien viņa nolēca no akmens tieši peļķes vidū.
-aizsargzoles... jauniete paskaidroja. Andromeda ļoti negribēja atklāt ka šinī vietā tieši viņa var visvieglāk aiziet bojā, bet viņa par visām varītēm gribēja izturēt līdz galam.
Iesūtīja: Rusell the carrotstork ; laiks: 05.09.2005 19:10
- Yo, varbūt beidzam pļāpāt un ātrāk nokārtojam šito lietu?
- Andromed, tāpat Tu te nenoslīksi, jo mums tevi vajag kā pirmo upuri. 
Teica Rus, joprojām turēdams rokas kabatā.
Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 05.09.2005 20:36
Arva redzēdama Adromedas bailes no ūdens iesmējās.
-Ak jā,tev derētu uzmanīties,es esmu ūdens nimfa...Un der atgādināt,ka Nimfas var paciest uguni un vēju...-
TO gan viņa noslēpa,ka nimfas var paciest uguni,bet to viņas neieredz ne acu galā.Un uguns garam to nevajadzētu zināt.Bet tanī brīdī Arva bērnišķī ielēca peļēķ,apšļakstīdama Andromedu.Mazliet.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 05.09.2005 21:20
-auujj... Andromeda izdvesa. uudens uz vinjas aadas nochuuksteeja un paarveertaas mazos melnos plekjiishos. taads kaiteejums vinjaibija taapat kaa cilveekam skraapeejums.
-tu tik pagaidi! gan es tev veel uzlaidishu taadu sutu. vinja itkaa aizvainoti teica bet balsii vareeja maniit mazu drusku jokoshanas un draudziibas.
Iesūtīja: LaucianNailo ; laiks: 06.09.2005 13:54
Alaks paskatiijaas uz shiem amatieriem, un saviebies devaas taalaak.......
Mums dereetu pasteigties. Alaka rokaas nospiideeja zobeni, vinjsh devaas taalaak............
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 06.09.2005 14:10
Nātans smaidīja. Tagad viņi varētu kaut vai kliegt, bet Darvins viņus nedzirdētu...atpakaļceļa nav... Nātans devās pakaļ Alakam. Tev nevajadzētu baidīt Andromedu, domāju, ka viņa varētu daudz ko sasniegt un bailes no ūdens...tās varbūt ir viņas vienīgās bailes...diez no kā tu pats baidies? Nātans jautāja nemaz negaidīdams atbildi. Alaks viņam likās pieredzējis un spēcīgs, bet diezgan neuzticams. Andromeda, Arva, Rusel...pārējie...iesim... Nātans smaidīdams noteica un iekāpa dziļā peļķē...kāja līdz ceļgalam bija slapja. Nātans sarāvās...priekš viņa dunča ūdens ir liktenīgs. Viņš paņēma dunci rokās. Tas man vēl būs vajadzīgs.
Iesūtīja: LaucianNailo ; laiks: 06.09.2005 15:49
Alaks paskatiijaas uz tikko piegaajusho viirieti, un ljauni smiineeja Es baidos tikai no sevis, nekas cits man nav shkjeerslis . Alaks saaka skalji smieties, un tad pachuksteeja Jaa tajaa meiteniitee ir speeks, nedomaaju, ka buutu gudri izmest vinju tagad, var nodereet!? alaks ar vieglu rokas kustiibu nocirta vinjam priekshaa noliekushos zaru. Tas jaunulis gan neizskataas iipashi noderiigs smagaa cinjaa, taapeec dereetu vinju aizsargaat, savaadaak nebuus ko ziedot. Alaks paskatiijaas uz Russelu.
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 06.09.2005 16:46
Nātans nebija padomājis par to, ka kāds var vienkārši pazust un pie reizes uz visiem laikiem liegt ceļu pārējiem... Jā mums būs jāsargā visi... Nevienam nekas nedrīkst notikt. Viņš teica Alakam, skumji vērdamies zem kājām...paraugoties tālumā viņš redzēja, ka purvs paliek arvien dziļāks un sausas zemes arvien mazāk... Tas viņu nebiedēja, Nātans uztraucās par to, ka te kādam nāksies palikt...un viņš nevēlējās būt tas, kas to izlems. Ūdens zem kājām žļurkstēja. Debesis vēljoprojām bija tumšas...
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 06.09.2005 16:47
Paro pagaidām neiesaistījās sarunās. Viņa tēvs vienmēr teica-Gudrie paliek gudrāki klausoties, nevis runajot.- Bet voņš tomēr saprata Andromedu. Viņam arī šis purvs nepatika, lai gan ne ūdens dēļ, viņa smagās bruņas nebija diezko piemērotas nestabilajai purva zemei un turklāt viņš necieta kukaiņus, un purvā protams čum un mudž visādu knišļu. Viņam tie derdzās un viņš nepatikā noskurinājās.
Iesūtīja: Nero ; laiks: 06.09.2005 19:18
Horemhebs klusām cauri vārtiem sekoja saviem ceļa biedriem un klausījās, ko viņi runā. Kā Andromeda gatavojās ceļam, kā Arva neizstāsta visu par sevi Andromedai, kā uzņēmīgais Alaks steidzas briesmās un pārējos. Horemhebs piegāja pie Nātanu un prasīja - Nu ko darām tālāk, varbūt kustamies? Nedomāju, ka būtu droši stāvēt šeit pie mūsu bijušā cietuma!
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 06.09.2005 20:14
Andromeda lēca no viena sausā pauguriņa uz otru. Aizsargzoles gan ļāva viņai iekāpt peļķē, bet samērcēt kājas tomēr nebija laba doma, kur nu vēl pašai iekrist ūdenī ja tā notiktu, Andromeda vienkārši nočūkstētu un pārvērstos melnā, pārogļojušā līķī. Uguns meita tiešām ticēja ka var sasniegt daudz, bet ūdens apvidū viņas spēki bija tikpat lieli kā šķiņķa sviestmaizei.
Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 06.09.2005 20:43
-Hehe,Andrij...-
Arva līksmi iesaucās,un tas vien šajā samaitātajā pasaulē bija brīnums.Bet tad viņa aizdomājās.
-Hmm,Es varētu būt ļoti noderīga šeit,Sirellu ezerā,mazliet ledus zemē un murgu pļavā.Bet pazemē es būtu ĻOTI nelietderīga.-
Pēdējo teikumu nimfa izteic aju sērīgāk.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 06.09.2005 20:49
Andromeda dzirdēja kā viena biedre piemin kur viņa var būt noderīga.
-Lavas zemē varēsit droši rēķināties ar mani. viņa teica un pārlēca uz nākošo sauso laukumiņu. Pazemē varētu būt mūsu visu dabīgais gaismas avots, varbūt būtu noderīga arī kur citur. uguns meita domāja.
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 06.09.2005 21:10
Kamēr Andromeda un Arva sprieda, kur viņas varētu būt noderīgas, Nātans saprata, ka viņam īpašas atšķirības nebija atrasties lavas vai ledus zemē...viņa spēki visur bija vienādi. Nātans soļoja uz priekšu tālāk dziļajā dūksnājā un vēroja kā Andromeda izveicīgi cenšas izvairīties no ūdens. Jā sākumā tev būs viegli...bet tālāk liekas, ka būs daudz dziļāks. Viņš noteica Andromedai. Viņu pulciņš izskatījās dīvaini. Pašā priekšā soļoja Alaks, tad sekoja Andromeda sparīgi lēkādama, Nātans un Arva gāja gandrīz blakus. Viņiem sekoja klusais Paro un Horemhebs. Tiem sekoja arī pārējie. Nātana uzmanību saistīja Paro. Kāpēc viņš klusē... Kā tev šķiet kurš no mums varētu palikt pēdējais? Nātans piegājis pie Paro klusu ierunājās. Nezkāpēc Nātanam likās, ka Paro atbilde varētu būt tuvu patiesībai. Viņa smagais stāvs un garā bārda lika aizdomāties, ka Paro ir gudrs un pieredzējis.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 06.09.2005 21:28
uguns meita nobaaleeja, ja vien taa vareetu teikt par vinjas vienmeer roziigo aadu, kura kljuva tikai nedaudz gaishaaka.
vinjai ienaaca praataa ka kaads vareetu vinju sheit purvaa panest, jo smaga jau nu Andromeda nebija viss un ja veel ietinas cieshaak asinssarkanajaa apmetnii tad karstumu ko vinja izstaro arii knapi juut. Tachu shii doma bija muljkjiiga un Andromeda to atmeta tuuliit pat kaa iedomaajaas. paareejiem tachu ir daudz svariigaakas lietas ko dariit, nekaa vienas no uudens nobijushaas uguns meitas neshana.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 07.09.2005 15:48
Paro viegli pagrieza galvu pret Nātanu un teica-Par to kurš paliks pēdējais šobrīd ir pāragri spriest, kuram būs vajadzīgās īpašības lai pabeigtu šo ceļu mēs redzēsim ceļa gaitā, bet es domāju ka šīs muļķes kuras lielās par to kur viņas būs noderīgas, ir vismazāk ticamais variants. Viņas neapzinās tās briesmas kas gaida citās zemēs, kas viņām nav tik tīkamas. Tad viņš pagriezās pret Andromēdu un ierunājās jau skaļāk-Uguns meita tu droši vien domā par to cik ļoti tev patiks Lavas zemē, bet vai tu domā ka tev līdz turienēm izdosies nokļūt, ja tev bail no tā udens mazumiņa kas ir purvā kā tu tiksi pāri Sirēnu ezeram?-viņš nopietni paskatījās uz Andromēdu apzinādamies viņas vājumu ūdens priekša.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 07.09.2005 17:11
Andromeda tikai pa ausu galam dzirdēja rūķa teukto, bet tomēr nolēma atbildēt.
-ne jau pirmo reizi mēroju bīstamu ceļu. par to kā tikšu pāri sirēnu ezeram vari neuztraukties. vinja vēsā tonī teica, lai gan pati nebija īsti pārliecināta ka tiks pāri tam milzīgajam ūdens daudzumam. ja vien izdotos pasaukt fēniksu, bet nē. uz to cerēt nebija jēgas.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 07.09.2005 17:22
Paro nodomāja ka Andromēda meiģina izlikties par bezbailīgu. Viņš atkal pievērsās Nātanam- Redzi, viņa cenšas tēlot bezbailīgo pati labi apzinādamās ka ja viņa tiks pāri tam ezeram viņai ļoti noveiksies. Turklāt katrs kurš tēlo ka viņam nav bail pārcenšas, jo Nebaidās tika muļķi un trakie-
Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 07.09.2005 18:27
-Hmm,tev varbūt ir taisnība,rūķi.Bet man prātā kāds labs plāniņš,kā tikt pāri ezeram...Kurš tas bija pēc kārtas?-
Lai gan jautājums bija svarīgs,Arva nesagaidījusi atbildi uzbruka Andromedai.
-Gribētu gan redzēt kā tu to izdarīsi...-
Ar indīgu balsi viņa sacīja uguns garam.Tad māklosti aizdomājās.
-Hmm,tur laikam bija 13 kilometru dziļš...Vai 14,turklāt visi,kas mēģina tam peldēt pāri,tiek vai nu iesūkti,vai paši ielec ūdenī un noslīkst.-
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 07.09.2005 19:06
Andromeda neatbildeeja. ne jau vinja bija vainiiga par savu raksturu un izcelsmi. tas vienkaarshi bija iedzimts. lai gan skalji vinja to neteica, uguns meita pati vienmeer bija gribeejusi buut vai nu sireena, vai elfs. Andromedas lepnums bija cietis. kluseejot vinja turpinaaja leekaat pa pauguriem cerot ka feenikss tomeer paraadiisies.
Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 07.09.2005 19:12
Arvu nedaudz sadusmoja,ka Andromeda klusēja.Bet to viņa maz izrādīja.Kas viņai lēcies,pat muļķis saprastu,ka viņa to maz vai spēs.Bet ja mana doma izdosies...Sirellas pazudīs.Nimfa iekšēji gavilēja.Bet Cerams tomēr paliek Cerams..
-Tātad,Sirrelu ezers ir kurš pēc kārtas?Ja mēs tur peldēsim,tas mūs ievilks iekšā savās dzīlēs,tāpēc mums vajadzēs LAIVU.Par Sirellām parūpēšos es,es arī vadīšu laivu.-
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 07.09.2005 19:16
Andromeda bija sapīkusi. Viņa jau daudz reizes bija vēlējusies lai tajā nelaimīgajā dienā, kad uguns meita tika sagūstīta, būtu palikusi vulkānā nevis skrējusi pakaļ fēniksam Liesmai. tagad viņa to vēlējās vairāk nekā jebkad. bet ko nu padarīsi? tāds jau ir tas uguns garu raksturs. jaunieti nedaudz priecēja domā par laivu.
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 07.09.2005 19:29
OOC: Nevis Sirellas, bet Sirēnas 
Nātans ieklausījās Paro vārdos. Jā tu domā līdzīgi man, bet man nešķiet, ka Andromedai Sirēnu ezers būtu grūti pārvarams. Es pastāstīšu visu ko zinu par šo ezeru. Arvai ir taisnība ezers ir aptuveni 14 km dziļš un pārpeldēt var vienīgi ar laivu. Bet ezers būtu tā mazākā problēma. Sirēnas, kas šo ezeru apdzīvo apdraud tikai un vienīgi vīriešu dzimumu. Klausoties Sirēnu dziesmās mēs paši lēksim iekšā ezerā. Nātans nobeidza savu sakāmo, šķelmīgi pasmaidīja un jau otro reizi iekāpa dziļā peļķē. Darigūras vārti bija tik tiko redzami. Nātans sāka uztraukties par Andromedu. Dažbrīd viņam likās, ka viņa varētu paklupt un iekrist purva ūdenī, bet par atvieglojumu Andromeda veikli izvairījās no šķēršļiem.
Iesūtīja: Nero ; laiks: 07.09.2005 20:28
Horemhebs visu laiku satraukti domāja, par sirēnām, un kā no viņām izvairīties un Lai atbaidītu uztraukumu viņš Nātanam teica - Nu ko tad jau nāksies lietot ausu aizbāžņus! - un lai tas neizklausītos tikai pēc nevietā izteikt joka, piebilda - Varbūt tomēr zini, kā var izvairīties no sirēnu dziesmām?
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 07.09.2005 20:42
Cik zinu tās dziesmas skan zemapziņā, ausu aizbāžņi nelīdzētu... Nātans pagriezies pret Horemhebu teica un pasmaidīja. Tāpēc jābūt kaut vienai sievietei, kas mūs laiku pa laikam modinātu no tām dziesmām... Nātans smaidīdams noteica un paskatījās uz Andromedu. Te pēkšņi viņš apstājās. Tālāk liekas vajadzēs pamatīgi brist. Kaut vai laukā bija ļoti tumšs netālu varēja saredzēt tikai dažus zāles pleķīšus, spīdīgu ūdeni, kas vietām izgrūda burbuļus, it kā iekšā kāds slīktu un tos pašus dīvainos kokus...
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 07.09.2005 20:46
Andromeda spēji apstājās. Ja viņa bristu, ko vēl nekad nebija darījusi, noteikti samērcētu kājas. Tad tās būtu melnas un pārklājušās ar ogļu kārtiņu. Apsvērusi attālumu līdz nākošajam pauguriņam, kurš bija tiešām mazs, uguns meita sāka šaubīties.
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 07.09.2005 20:56
Varbūt kādam ir auksti un kāds vēlas panest uguns meitu? Nātans pasmējās. Viņš cerēja, ka vēlāk nepaliks vēl dziļāks. Nātans pasniedza Andromedai roku un palīdzēja pārlekt uz nākamo sauso laukumiņu. Būs nedaudz jāuzkavējas, lai izdomātu kā doties tālāk. Nātans ierunājās stāvēdams vietā kur ūdens sniedzās gandrīz līdz ceļgaliem. Un man jums jāatgādina, ka šis purvs ne jau joka pēc saucas par Mošķu purvu...te vajadzētu dzīvot kaut kādām būtnēm...par kurām es neko daudz nezinu...
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 07.09.2005 21:02
Andromeda bija priecīgi pārsteigta, ka Nātans padeva viņai palīdzīgu roku. uguns meita nebija pieradusi pie laipnībām, jo parasti jau uguns gari mēģina turēties pēc iespējas savrupāk un īpaši daudz ar citām būtnēm viņai tikties nebija nācies. Laimīgi tikusi līdz mazajam laukumiņam Andromeda pateicās un uzsmaidīja Nātanam sirsnīgu, lai gan ļoti nepierastu, smaidu.
Iesūtīja: LaucianNailo ; laiks: 07.09.2005 21:47
Naatan es tavaa vietaa neuztrauktos par nezinaamaam buutneem, nedomaaju, ka kaada no taam buutu man liidzveertiigs pretinieks Alaks smeejaas, brida taalaak. Alks nebija gara auguma, un ieshana pa sho purvu vinjam nebija viegla, bet vinjsh neizraadiija vaajumu. Ruukji skaties nenosliiksti! Vinjsh pasmeejaas, lai uzlabotu savu garstaavokli!!!!!!!!!
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 08.09.2005 15:47
Andromedai paveicās, jo nākošais paugurs nebija tālu, bet tālāk jau gāja smagāk. uguns meita bija lepna un sazin vēl kāda, bet viņai nepatika tas ka Alaks izrāda klaju necieņu pret pārējiem. viņa gan gribēja ko teikt bet pēdējā brīdī pārdomāja.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 08.09.2005 16:08
Paro drūmi pasmaidīja un teica -Par mani vari neuztraukties Alak es otrā gala izbridīšu ārā sausāks nekā tu-. Viņš nolika savu lielo somu uz sausa pauguriņa un izvilka ārā plānas bet izturīgas ādas tērpu un pārvilka to pāri savām bruņām.- Šim te neviena ūdens pile netiks cauri, un Andromēda ja ir vēlēšanās man tāds ir velviens. Tevis pašas drošības labad iesaku to uzvilkt.- Paro no somas izvilka nedaudz garāku tērpu.- Un par laivu varat neuztraukties. Ja tur tādas nebūs es varu to uztaisīt gandrīz no jebkā pat no akmens ja vajadzēs.- Somā varēja redzēt arī dažus rūķu instrumentus.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 08.09.2005 16:17
Andromeda uzlēca uz paugura netālu no Paro un neizsakāmi pateicīga pieņēma rūķa doto apmetni.
-paldies viņa teica un pārslidināja to pār galvu. Tagad bija tikai viena problēma - kā lai uguns meita pāriet purvu nesamērcējot kājas? tās taču vienalga varēja saņemt krietnu devu ūdens, lai arī apmetnis tās pilnībā nosedza. Bet tas tācu bija tikai no ārpuses.
Domīga viņa turpināja ceļu.
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 08.09.2005 16:47
Nu Alak nedomāju, ka to mēs uzzināsim vai kāds varētu būt tev līdzvērtīgs pretinieks, un kamēr neesi neko pierādījis labāk velti nebārsties ar apvainojumiem. Nātans klusi nošņāca, lai to dzirdētu tikai Alaks pats. Nātans negribēja citu priekšā teikt par viņu sliktu, Nātans pilnībā ticēja Alaka spēkiem. Andromeda, ja tev gadās kāds nepārejams šķērslis tad es tev palīdzēšu. Nātans noteica un lēnām brida tālāk pār purvu. Netālu no viņa ūdenī kautkas sakustējās...
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 08.09.2005 16:55
Paro pie reizes uzvilka arī dīvainas kurpes kuras atgādināja laivas. Tās neļava viņam iegrimt purva dūņas dziļāk par ceļgaliem, savādāk viņš visticamāk nogrimtu savu smagnējo bruņu dēļ. Takā viņš atradās netālu no Nātana arī viņš ieraudzīja kautko sakustamies purvainajā ūdenī, rūķis strauji satvēra savu divpusīgo cirvi. Un gaja tuvāk Nātanam.- Uzmanību, iespējams mums uzbrūk- viņš skaļi noteica.
Iesūtīja: LaucianNailo ; laiks: 08.09.2005 20:00
Tikai klusi pasmeejies par Naatana teikto, Alaks sajutis briesmas, Alaks pasleepaas aiz saviem zobeniem un bija gatavs mesties ciinjaa.
Iesūtīja: Nero ; laiks: 08.09.2005 20:15
Horemhebs lēnām sekoja visiem un vēroja apkārtni, vai kāds netuvojas.
Viņam nepatika īpaši daudz piedalīties sarunās, bet Alaka augstprātība viņam jau bija līdz kaklam, bet Horemhebu vismaz nomierināja Pārējie biedri, kuri bija izpalīdzīgi un palīdzēja Andromēdai.
Pēkšņi Horehebs ieraudzīja, ka Nātans apstājas, Paro un Alaks izvelk savus ieročus, tāpēc viņš izvilka svu zobenu no maksts un cik vien ātri varēja piebrida klāt viņiem un parasīja -kas tur ir?
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 08.09.2005 22:08
Andromeda vērās uz pleķīti ūdenī kur bija sakustējies nezināmais uzbrucējs. uguns meitas roka aizslīdēja zem mantijas un viņa izvilka spožu un liesmojošu, pusgaru dunci.
zobens šai cīņai tā kā nederētu. viņa nodomāja un pēkšņi ieraudzīja, ka gar paugura, uz kā uguns meita stāvēja, malu kaut kas nobrauca.
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 09.09.2005 14:45
Nātans klusi un ar asu skatienu vēroja ēnu zem ūdens...tumsā daudz ko nevarēja saskatīt. Viņš pacēla savu sudrabaino dunci.
Pēkšņi no ūdens sāka strauji lēkt mazi radījumi ar garām gludenām rokām un spīdīgām acīm. Tie veikli lēkāja no viena paugura uz otru censdamies pietuvoties tuvāk nepazīstamajām būtnēm. Mokšķi atgādināja kroplīgus pērtiķus. No viņu mutēm skanēja kaut kas līdzīgs ķērkšanai.
Nātans nedaudz apstulba. Kaut ko tik vienkāršu viņš nebija gaidījis. Bet Nātans ļoti kļūdījās. Tikko viņš nedaudz nolaida savu dunci tuvākais mokšķis saķēra viņu ar savām garajām rokām un vilka zem ūdens. Nātans centās no viņa izķepuroties, neizmetot dunci.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 09.09.2005 15:30
Paro ātri reaģēja ieraugot dīvainos mošķus viņš nomainīja savo smago divpusīgo cirvi pret diviem vieglākiem. Viens no mošķiem sagrāba Nātanu, Paro nešķīstenim tūlīt nocirta rokas un pēc mirkļa arī galvu, bet tobrīd viens no mošķiem sagrāba viņu no mugurpuses un vilka lejā.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 09.09.2005 15:35
Andromeda ar šausmām skatījās kā dīvainie radījumi velk ūdenī Nātanu. tas pats jau varēja notikt arī ar viņu pašu.
Spalgs kliedziens izskanēja pāri visam purvam, jo Andromedas pauguram visapkārt saradās arvien vairāk un vairāk pretekļu.
Iesūtīja: LaucianNailo ; laiks: 09.09.2005 15:44
Alaks, smiedamies, veikli vicinot zobenus, cirta mazos moshkjus uz puseem, vinjam patika, nogalinaat, mazus vaajus radiijums, it iipashi, ja to bija daudz.
Ar katru cirtienu alaka magjiskais zobens kljuva sarkanaaks, un Alaka nogurums zuda.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 09.09.2005 15:48
Paro apmetās rinķī un nocirta galvu arī tam pretekli kas vilka lejup viņu. Tad purvam pāri noskanēja Andromēdas kliedziens. Rūķis izrāva trīs dunčus un pēc mirkļa pie paugura kur stāvēja Uguns meita jau vāļājās trīs beigti mošķi. Viņš strauji brida uz Andromēdas pusi pa ceļam nošņapjot galvas vel diviem mošķiem.
-Baruk Khazad! Khazad ai-menu! Andromēda, cīnies, šie mērkaķēni nav diezko stipri.- viņš iekliedzās.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 09.09.2005 16:02
Andromeda saņēma dūšu un iespēra vienam kroplītim. mošķis nebija to gaidījis un ar plunkšķi iekrita ūdenī. uguns meita atvēzējās un cirta ar savu dunci. tas izdevās un trīs mošķi nokrita bez dzīvības. Iegājusi azartā viņa turpināja veikli aizstāvēties.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 09.09.2005 16:16
-Ļoti labi, tā turpini- viņš noteica, kamēr paņēma savus dunčus un tad turpināja kapāt gabaliņos apkārt lēkājošos mošķus.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 09.09.2005 16:56
Viens mošķis ielēca uguns meitai matos, bet tūlīt pat ar pretīgu brēcienu izlēca ārā. Apdedzis un kūpošs tad gāzelējās uz ūdens pusi, bet Andromeda nekavējās un sacirta togabalos.
Dažreiz bija noderīgi piedzimt ar uguns liesmām matu vietā.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 09.09.2005 17:06
Paro iesmējās redzot kā viens no mošķiem apdedzinās Andromēdas matos, bet tad viņu reizē sagrāba vesali astoņi mošķi un viņš paklupa. Mērkaķēni viņu vilka iekšā purva dūņās un bruņu smagums arī par labu nenāca.
Iesūtīja: LaucianNailo ; laiks: 09.09.2005 17:14
Alaks pamaniijis ruukja beedu, piesteidzaas vinjam klaat un veikli sacirta moshkjus gabalos. Ruukja liktenis Alaku iipashi neuztrauca, bet ja vinjsh ieu bojaa ciestu arii Alaks, jo ja nebuutu ko ziedot, neviens netiktu taalaak.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 09.09.2005 17:42
Pauguru arvien vairaak un vairāk ieņēma mošķi. sacirtusi dažus gabalos, Andromeda no visa spēka atspērās un lēca uz kādu lielāku paugur turpat netālu. Laimīgi piezemējusies jauniete izvilka arī zobenu jio šeit bija vairāk vietas kur atvēzēties. arī zobena asmeni bija apņēmušas Mūžīgās Liesmas.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 09.09.2005 17:55
Paro dusmīgs piecēlās kājās, un paskatījās uz Alaku.-Paldies, bet es arī pats būtu ticis gala ar šiem nīkuļiem.- viņam ļoti nepatika ka nu viņš būs ko parādā tādam nekauņam un bandītam. Taču ilgi šādās domās viņš nekavējās bija vel palikuši vismaz divdesmit mošķu ja ne vairāk, tad nu Paro atkal metās kapat mošķus.
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 09.09.2005 18:39
Nātans atradās nedaudz tālāk no pārējiem. Viņš veikli cīnījās ar mokšķiem. Ar katru cirtienu viņam izdevās ievainot kādu riebīgu mokšķi...Sākumā Nātanam likās, ka šie riebekļi nekad nebeigsies, bet nu viņš manīja, ka to kļuvis mazāk. Nātans centās noturēt līdzsvaru pie reizes vērodams vai pārējiem nedraud briesmas. Pārējie cīnījās patiešām labi. Nakts tumsā mokšķu acis neganti mirdzēja. Tālumā varēja redzēt vēl pūli riebekļu, ko pārējie ar saviem ķērcieniem bija sasaukuši. Nātanam sāka trūkt spēku. Tie tiešām ir nebeidzami...Viens mokšķis aptvēra Nātana kaklu... Nātans cieši ieskatījās mokšķa acīs...Tā riebīgi garās rokas nedaudz atslāba, varēja redzēt bailes mokšķa acīs...Nātans kautko saprata. Skatieties viņu acīs!!! Nātans iekliedzās un iegrūda mokšķi ūdenī, tas ātri aizslīdēja prom.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 09.09.2005 18:44
Paro aktīvi cīnījās un domaja ka visi mošķi jau beigušies bet tad viņš izdzirdēja Nātana saucienu un apgriezies rinķī ieraudzīja tuvojamies vel vairāk mošķu. Sapratis Nātana teikto viņš palēčās uz paugura tuvāk moķiem un šāka tos pētīt un daži patiešām ielūkojušies viņam acīs spiegdami metās bēgt.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 09.09.2005 18:52
Viens preteklis ielēca Andromedai tieši sejā. Viņa pakrita sēdus un stūma mošķi prom no sevis. izdzirdējusi Nātana saucienu uguns meita ar visiem speekiem atrāva mošķi kaut nedaudz atpakaļ un plaši atvēra savas liesmojošās acis. Mošķis tūlīt pat atlaidās un apmetis slaidu loku ielēca ūdenī.
Tagad es vismaz zinu kas jādara! Andromeda pie sevis nodomāja
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 09.09.2005 18:54
-Natan, mēs nevaram zināt cik ilgi bailes no mūsu skatieniem viņus aizkavēs, mums vajadzētu doties tālāk kamēr viņi atkāpjas. Iespējams viņu te ir vel vairāk.- Paro turpināja vērot bēgosos mošķus un sāka kāpties atpakaļ.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 09.09.2005 19:20
Andromeda piecēlās kājās un paņēma rokās savus ieročus.
-jā, doties prom būtu prātīga doma. viņa piekrītoši teica.
Tikai kā lai es to izdaru? Andromeda domīgi prātoja, jo pati nesaprata kā bija spējusi nolekt milzīgo attālumu kas šķīra viņu no nākamā paugura.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 10.09.2005 10:16
Paro pienaaca pie Andromeedas un teica - Skjiet ka taalaak jums nebuus kur palekties, vai varu piedaavaaties juus aiznest.- vinjs paklaniijaas un sniedza roku.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 10.09.2005 10:57
-pateicos! Andromeda pieklājīgi teica un pasmaidīja. Ievīstījusies ciešāk apmetnī un uzlikusi galvā kapuci, lai viņas mati nreadītu neērtības, Andromeda uzrāpās rūķim mugurā.
Iesūtīja: Renīna ; laiks: 10.09.2005 12:29
Airita bija klusi sekojusi ceļabiedriem. Vērīgais zaļo acu skatien bija slīdējis pāri purvam, līdz uzbruka mošķi. Brīdi viņa centās cīnīties pretī ar dunci, bet sapratusi, ka no tā pārāk liela jēga nebūs, pārvērtās baltā vilkā un centās mošķus pieveikt šādi. Izdzirdusi Nātana saucienu, vulfore sākumā nesaprata, ko puisis ar to gribēja teikt, bet attapusies, ielūkojās tuvākā mošķa acīs. Tas aizmetās prom. Pēc brīža mošķi škiet bija pazuduši, bet līdzās ceļabiedriem stāvēja reiz sniegbalts vilks, kura kažoks tagad bija slapjš un nosmērējies purva dūņās.
Vuylfore nopurinājās un klusi pāvērās apkārt. Iespējams kādam no mums jādodas nedaudz vairāk uz priekšu kā pārējie, lai redzētu briesmas. Es došos pirmā, ja ko manīšu, brīdināšu. nesagaidījusi pārējo atbildi, sniegbaltā vilcene aizmetās priekšā esošajā tumsā, veikli lēkdama no viena sausāka paugura uz citu. Pēc mirkļa priekšā, krietni tālāk varēja samanīt nedaudz blāvu plankumu, baltās vulfores kažoku.
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 10.09.2005 13:17
Nātans piekrita Paro. Viņš sāka kustēties uz priekšu laiku pa laikam vērīgi lūkodamies mokšķu acīs. Paro, ja tev pietrūks spēka nest uguns meitu tad saki. Es palīdzēšu. Nakts tumsa sāka nedaudz zust...laiks kļuva nedaudz gaišāks un miglaināks, tā ka varēja redzēt dūņu riebīgi zaļganbrūno krāsu. Kautkur nedaudz tālāk vēl varēja redzēt dažus mokšķus, kas ieraudzīdami briesmas iegrima purvu ūdeņos. Nātanu sāka pārņemt bezspēks, jo iet pa ūdeni bija diezgan smagi un nogurdinoši, pie tam viņš nebija gulējis divas diennaktis.
Iesūtīja: Renīna ; laiks: 10.09.2005 13:28
Vulfore nesteidzās. Viņas skatiens uz brīdi pavērsās uz aizmuguri, kur bija palikuši pārējie. Kļuva nedaudz miglains, traucējot skaidri saredzēt. Baltā vilcēne apstājās un vēlreiz rūpīgi nopētīja apkārtni. Daži mošķi, ieraudzījuši, viņas cieto skatienu, pazuda. Neko citu pagaidām arī nevarēja redzēt.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 10.09.2005 13:30
Andromeda vēl aizvien turēja rokā dunci, lai vajadzības gadījumā varētu atvairīt uzbrukumus. ar otru roku uguns meita turējās pie rūķa pleciem. zobenu viņa bija noglabājusi pie sevis.
būtu interesanti, ja es būtu Paro par smagu. Andromeda domāja. tas tiešām būtu dīvaini, jo uguns gari parasti nebija smagi.
Iesūtīja: Renīna ; laiks: 10.09.2005 16:12
Savādi jau vien ir tas, ka mēs nolēmām doties šajā ceļā. Bet, atpakaļ ceļa vairs nav, vienkārši nav. Vienam no mums būs šeit jāpaliek, šeit, purvā, klusumā un nāvē, vismaz uz brīdi, ja teika ir patiesa. brīdi pavērojusi, kur dodas pārējie, Airita atsāka nesteidzīgi soļot uz priekšu, kādu gabaliņu priekšā pārējiem, vērpdama savu domu pavedienu un rūpīgi vērdamās apkārt, vai nemanīs ko bīstamāku par mošķiem, kas baidījās skatiena.
Ķepas grima mīkstajā zemē, bet vulfori tas vairs neuztrauca, kažoks jau bija izmircis un nosmērtēts. Vienām no mums būs šeit jāpaliek, bet kuram? Katram ir savas priekšrocības un savi mīnusi, neviens nevēlas palikt, visi vēlas doties tālāk, līdz galam. Bet es? Ko vēlos es? Vai doties cauri visām zemēm? Vai arī vairāk glābt pāre'jos no tā, kas mūs visus moka?
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 10.09.2005 16:47
Nātans klusi un smagi soļoja laiku pa laikam aizķerdamies aiz dūņu kušķiem. Mokšķiem viņš vairs nepievērsa uzmanību, tie bija kļuvuši vienkārši ziņkārīgi un raudzījās no attāluma. Nātans bija gājis vairākas stundas no vietas. Viņš redzēja, ka šajā zemē atpūsties, vai pagulēt vienkārši nebija iespējams. Nātans jutās tik noguris... Mokšķi viņam likās muļķīģi...un tas ir viss ko šis purvs piedāvās? Nātans nodomāja un viņa sirdī parādījās doma, ka varbūt šis ceļš nemaz nebūs tik grūts, kā viņam likās. Nātans vēroja vienu mokšķi...tas atradās nedaudz tālāk un ļauni smīnēja. Nātans ieskatījās viņam cieši acīs ar tādu kā vienaldzību...un centās pacelt savu dunci. Tāds kā nespēks pārņēma visu Nātana būtību. Nātanam prātā ieskrēja visšausmīgākā doma. Sasodīts! Šie mokšķi ir daudz gudrāki nekā mums liekas...viņi izliekas, ka baidās...viņu acis uzsūc mūsu enerģiju...viņi tikai gaida mirkli lai mums uzbruktu.. Nātans ieteicās pavisam klusi...viņam vienkārši nebija spēka...
Iesūtīja: Renīna ; laiks: 10.09.2005 16:50
Airitu pārņēma nedaudz dīvaina sajūta. Lai arī ķepas tā pat jau stiga muklājā un bija grūti pakustēties, tomēr bija vēl kas, kas lika viņai aizdomāties un radīja neizpratni. Kādēļ es jūtos tik sagurusi? doma izskrēja cauri vulfores galvai.
Pēc mirkļa viņa apstājās un opagaidīja pārējos, kas atradās nedaduz aiz muguras.
Jūsu domas par šo dīvaino fenomenu? viņa klusi, bet skadri ierunājās, visi spēja viņu sadzirdēt.
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 10.09.2005 16:56
Viņu acis uzsūc mūsu enerģiju...viņi tikai gaida mirkli lai mums uzbruktu.. Nātans ierunājās tik skaļi cik spēja. Viņu pārņēma rūgtums, par savu kļūdu. Es viņiem liku skatīties acīs... Pēkšņi šis purvs viņam sāka likties draudīgs...
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 10.09.2005 17:03
Andromedas galva noslīga rūķim uz pleca. acis liptin lipa ciet. viņa saņemās un pacēla galvu. noklaisījusies Nātana teikto par šiem enerģijas zudumiem, uguns meita miegaini teica:
-tad tāpēc man nāk miegs. es jau domāju, kā varu būt nogurusi, ja mani nes.
Pēkšņi Andromeda iedomājās par Paro.
-tev nav pārāk grūti mani nest? jauniete vaicāja.
Iesūtīja: Renīna ; laiks: 10.09.2005 17:06
Skaidrs. Airita klusi noteica. Viņas skatienā jautās spēks, bet viņa vairs nevērās mošķu acīs. Vulfori nevarēja tik viegli nogurdināt.
Viena kļūda vēl nenozīmē pasaules galu... pagaidām. Ja vēlaties, pameklēsim kādu sausāku vietiņu un atpūtīsimies. Es varu pastāvēt sardzē. viņa runāja klusi, bet skaidri, vērdamās nogurušajā Nātanā, lēnām soļodama viņam līdzi, vēl aizvien vilka veidolā.
Iesūtīja: LaucianNailo ; laiks: 10.09.2005 17:09
Alaka burvju zobens, kaa arii vinja asinskaare vinuu bija izglaabusi, vinjsh neskatiijaas moshkjiem aciis, vinja zobeni svilpojot cirzdami gaisu, nogalinaaja katru moshkji, kursh gadiijaas vinja celjaa. Ar katru nogalinaato moshkji zobens uzsuuca ar vien vairaak energjijas un deva to Alakam, taapeec ar katru mirkli Laks kljuva arvien speeciigaaks. Cirsdamies cauri moshkju puuljiem Alaks sekoja paareejiem, izdzirdeejis Naatana vaardus vinjsh tik pasmeejaas Naatan ja veelies es varu savaakt tavu moshkju baru!!!!!! Ha-ha-haaa.........
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 10.09.2005 17:11
Pameklēsim sausāku vietiņu? Nātans iesmējās. Vēlams tādu kur nevarētu iemigt un noslīkt... Diezvai te kaut kur varētu būt sauss. Nātans nomurmināja. Nātans dusmojās par savu stulbo kļūdu, mēs paliekam vājāki un mokšķi stiprāki, ja viņi uzbruks, tad mums būs beigas. viņš domāja un kļuva aizvien īgnāks... Nātans paslepus ļauni paskatījās uz Alaku. Nu es palieku skaudīgs... Labi, ka vismaz vienam no mums ir tik daudz spēka. Tad tu arī cīnīsies, ja tas būs nepieciešams... Nātans paskatījās uz Alaku un pasmaidīja.
Iesūtīja: Renīna ; laiks: 10.09.2005 17:13
Es neteicu Absolūti sausu, tādu šeit neatradīs. Vulfores acis uz mirkli samiedzās. Pēc mirkļa viņa jau atkal bija nedaudz gabaliņu priekšā biedriem.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 10.09.2005 17:35
-Paldies par ruupeem Andromeeda, bet, nee es neesmu noguris, mani nespeej nogurdinaat tads nieks ka moskju skatieni, un vel kas, man ir kada dzira ko jums vajadzeetu iedzert, taa ir ljoti negarssiiga bet paliidzees notureeties kaajaas, energiju taa nedos daudz bet neljaus ari aizmigt- Paro padeva uz rinkji palielu baskji kas karaajaas vinjam pie jostas. Vinjs bija sagatavojies daudzkam bet tomeer ne visam.-Ja, gatavojamies uz guleeshanu es piesakos par sargu paareejiem miegs vajaadziigs vairaak nekaa man es izguleeshos kad buusim droshaakaa vietaa-
Iesūtīja: Renīna ; laiks: 10.09.2005 18:34
Paskrējusi gabaliņu uz priekšu, Airita apstājās un paošņāja gaisu. Slapjums un miklums, šeit tiešām grūti atrast sausu vietiņu, vismaz kaut cik. Brīdi paošņājusi vēju, Airita metās sāņus un viegliem lēcieniem devās uz priekšu, diezgan strauji, lai ķermenis nepaspētu dziļi iegrimt.
Iesūtīja: LaucianNailo ; laiks: 10.09.2005 18:50
Drosmiigajs ruukji, domaaju, ka es buutu labaaks sargs, man vispaar nav jaagulju, ne jaaeed, ne jaadzer, bet tev nodereetu miegs! Alaks piegaaja klaat varenajam ruukjim, un uzlika roku vinjam uz pleca. Es arii nejuutu nogurumu ciinjas laikaa..... Alaks smiineeja, vinjsh jutaas paaraaks par saiem celja biedriem.
Iesūtīja: Renīna ; laiks: 10.09.2005 19:27
Ikviens šai grupā ir indivīds, ikviens vēlas būt uzvarētājs, gandrīz... Bet tādu iespaidu viņi rada Airita skrēja viegliem lēcieniem un vērās apkārt pēc sausājkas vietas kur pārējiem atlaisties, kaut nedaudz.
Vai mums veiksies? Ja visi vēlas būt uzvarētāji Vai mums izdosies sasniegt iecerēto? No tā nav atkarīgs tiaki mūsu liktenis, bet arī daudzu citu. lēciens, vēl viens lēciens, un vēlviens... apkārtne šķiet itin nemaz nemainījās. Purvs, purvs, purvs...
Pēkšņi kautkas iznira vulforei priekšā, liekot gandrīz apmest kūleni, tomēr viņa noturējās un nedaudz samērcējusi purnu iestiga līdz vēderam.
Tas, no kā Airita bija iztrūkusies, izrādījās parasts koks Pie pegaza spērniem un pūķu astēm. Vai tam vajadzēja tevi izbiedēt? galvā izskanējasašutusi doma.
Vulfore mēģināja turpināt ceļu, bet šķiet bija iestigusi, lai kā censtos, ķepas laukā nevarēja dabūt.
Un tam bija jānotiek tieši tagad? viņa klusi nošķendējās un sāka vērot apkārtni, vai nemanīs ko noderīgu.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 11.09.2005 11:26
-Ļoti labi Alak, varēsim stavēt sardzē kopā, miegs man nemaz nav tik ļoti vajadzīgs, bez miega varu mierīgi iztikt pat vairākas nedēļas.Un divatā stāvēt sardzē ir drošāk visiem parējiem un arī pašiem sargiem.- arī viņš pasmaidīja un nodomāja.-Neskatoties uz viņa acīmredzamo neaudzinātību un nekaunību, domāju ka mēs tomēr sapratīsimies, mēs domājam līdzīgi, bet varbūt nepārāk!!!-
Iesūtīja: LaucianNailo ; laiks: 11.09.2005 11:55
Lieliski Alaks skalji teica un smaidiija, ruukjis ir sapraatiigs un speeciigs. Mees vareetu buut speeciga komanda Alaks nodomaaja, viegli uzsita ruukjim pa plecu, un aatri aizsteidzaas taalaak.
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 11.09.2005 12:13
Es sardzē nestāvēšu Nātans pie sevis nodomāja... Viņa vērīgais skatiens sāka migloties...Nātans centās nostāvēt kājās. Tā vien šķiet, ka no manis tie mokšķi izsūca visvairāk Nātans nodomāja un nožāvājās. Tātad Airita atradīs kādu sausāku vietu un Paro ar Alaku mūs sargās. Nātans noteica, viņš jutās diezgan nožēlojami, jo nespēja parādīt nevienam, ka nev ne uz mata sliktāks vai vājāks par Alaku. Mokšķi lasījās tādos kā pulkos, bija redzams, ka tie gatavojas uzbrukumam. Tie savā starpā saķērcās un ņirgdami vēroja pagurušos ceļotājus.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 11.09.2005 12:29
-Labs ir, tad tā arī darīsim, bet kur tad Airita ir palikusi?- Paro mulsi paskatījās apkārt.
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 11.09.2005 12:41
Nātans apskatījās apkārt...purvs bija diezgan miglains bija redzami tikai mokšķi. Viņa aizskrēja uzmeklēt vietu, kur mums atpūsties, bet jau kādu laiku nenāk atpakaļ... Tagad Nātans saprata, ka vienam kaut kur doties te būtu bīstami, mokšķu kļuva aizvien vairāk. Daži no tiem mielojās ar ievainotajiem un beigtajiem mokšķiem. Nātans novērsās. Mēs varētu mēģināt viņu pasaukt. Nātans noteica. Un sāka smagi iet uz to pusi kur devās Airita.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 11.09.2005 16:08
Andromeda klausījās ko citi runā un nosprieda, ka aizmigt jau nu gan netaisās. uguns meita neuzticējās Alakam. viņa zināja, ka izrādīt aizdomas tagad nebūtu īpaši labi, bet viņa gribēja šī cilvēka tuvumā palikt modra, jo no Alaka visu varēja sagaidīt.
-es ceru, ka Airitai nekas nav noticis! Andromeda teica. viņas balsīvarēja saklausīt milzīgu nogurumu.
Iesūtīja: Renīna ; laiks: 12.09.2005 15:36
Vulfore vēroja apkŗtni. Daži mošķi bija pietuvojušies krietni tuvāk, bet vulfore nevarēja pakustināt nevienu ķepu, tās visas šķiet lēnām grima dziļāk. Vērīgais skatiens rūpīgi raudzījāsvai tuvumānav neviena zara, kur varētu pieķerties, bet patkroplais krūms, kas bija viņu iztrūcinājis atradās pārāk tālu. Un tieši tam vajadzēja notikt prātā pazibēja sarkastiska doma.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 12.09.2005 17:54
Paro paaris reizes pasauca Airitu bet atbildes nebija. Tad vinjs kaadu gabalu taalaak ieraudzija nedaudz pavizam ko baltu. Vinjsh piegaaja pie tuvaakaa paugura un nostatiija Andromeedu uz kaajaam.Uzgaidi mani luudzu sheit man skjiet ka pamaniiju Airitu tur taalaak, iespeejams vinjai vajag paliidziibu. Alak nac paliigaa, es redzeeju kautko baltu pavizam apmeeram tur. vinjsh viegli pamaaja.
Iesūtīja: LaucianNailo ; laiks: 12.09.2005 18:47
Neviens shinii komandaa Alakam iipashi nelikaas svariigs un vinjam buutu bijis vienalga, vai kaads mirst ( vinjsh labpraat pats ar vinjiem ciiniitos ), bet vinjsh saprata, ja kaads no komandas mirtu viss buutu izgaazies. Vinjsh aatri pieskreeja pie ruukja. Kur? vinjh jautaaja un pamajiija balto radiijumu, piesteidzaas tam klaat. Taa ir vilcene vinjsh nokliedzaas un satveeris vilku aiz kjepas saaka vilkt vinju aaraa.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 13.09.2005 10:44
Paro bija turpat netaalu un dzina tālāk prom bistami tuvu pielīdušos mošķus, kamēr Alaks palīdzēja vilcenei. Kad vilcene bija brīva viņi atkāpās atpakaļ pie pārējiem.Šķiet ka šeit nav reāli atrast sausu vietu, varbūt būtu labāk nocirst kokus un pašiem pagatavot sausu laukumiņu. Koku ir pietiekoši daudz un tie nav pārāk masīvi??
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 13.09.2005 16:15
Nezinu gan... Nātans novilka, redzēdams, ka gandrīz no visām pusēm tuvojas mokšķi. Acīs Nātans tiem vairs neskatījās... Kā būtu ja mēs atpūtas vietā labāk pacenstos iet ātrāk Nātans nedaudz atjēdzies pajautāja. Viņš labprāt būtu atpūties, bet bīstamais mokšķu skaits neļautu viņam iemigt. Iesim ātrāk... Nātans noteica un sāka soļot, kaut vai bija saguris. Mokšķi pietuvojās tuvāk daži no tiem jau bija gatavi lēcienam un daži ienira ūdenī. Mums draud lielas briesmas...
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 13.09.2005 16:48
Andromeda stāvēja uz paugura kur Paro bija viņu atstājis un pētīja apkārtni. nogurušās acis neļāva neko lāgā redzēt. uzmetusi skatu ūdenim, viņa sāka satvēra dunci ciešāk rokā, jo kādi desmit mošķi peldēja viņas paugura virzienā.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 13.09.2005 17:20
Paro arī sāka manīt ka mošķi sāk vairak tuvotie, lai gan viņš bija drošs ka viņi kopa ar Alaku spētu pārējos nosargāt kamēr tie guļ. Taču šķiet ka tomēr būtu labak ja viņi ātrāk tiktu prom no ši purva. Ja jau parējie spēja turpināt soļot, tad kapēc gan ne. Viņs atkal piegāja pie Andromēdas.-Varbūt labak turpināsim ceļu kamēr šie vel neuzbrūk- tad viņš ļāva Andromēdai ērtāk iekārtoties sev uz muguras un turpinaja brist tālāk.-Ja vēlies vari droši pagulēt es tevi nenometīšu- viņš klusi nočukstēja tā ka to dzirdēja tikai Andromēda.
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 13.09.2005 17:26
Nātans centās ātri soļot un redzēja, ka pārējie seko. Nātans zināja, kad beidzas drošsirdība un sākas pārdrošība...šajā gadījumā labāk doties pēc iespējas ātrāk projām. Tikai cik vēl būs jāiet. Kur atrodas tas tā saucamais elements, kas atver ceļu uz ieeju vampīru mežā. Nātans pie sevis domāja. Tālumā rēgojās dīvains milzīgs mirgojošs koks. Tas izskatījās pārāk neparasts, lai tam paietu garām. Nātans devās uz koka pusi.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 13.09.2005 17:32
Arī Paro pamanīja dīvaino koku. Tas noteikti šeit neiderējās, nemaz nerunājot par tā spīdumu. Viņs nedaudz paātrināja soli. Ar vienu roku viņš drošības labad jau sāka taustīties pēc cirvja. Viņš ari prātā apsvēra turpmāko rīcības plānu.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 13.09.2005 18:47
-paldies, es tev pilnībā uzticos, bet diezin vai šobrīd spēšu aizmigt... Andromeda tikpat klusi atbildēja Paro.
Pietam, es uzmanu aizmuguri. viņa domās turpināja teikumu.
Iesūtīja: Renīna ; laiks: 14.09.2005 15:24
OOC: Nu aiz ķepas Jūs viņu nevarējāt izvilkt, drīzāk aiz skausta.
Paldies. Airita klusi norūca pateicības vārdu.
Izpurinājusi kažoku, viņa nesteidzīgi atsāka soļot. Pēc mirkļa ar pāris lēcieniem viņa bija blakus Nātanam.
Šobrīd mēs varam gaidīt visu un neko. viņa klusi noteica.
Atvainojiet, ka sagādāju nepatikšanas. viņa piebilda tik klusi, ka to sadzirdēja vien tuvāk ejošie.
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 14.09.2005 15:54
Nātans steidzīgi kā pa miegam soļoja pie dīvainā koka. Mēs esam klāt. viņš nodomāja. Koka stumbrā bija ieveidots neliels amulets zaļganā aļģu krāsā. Tas blāvi mirguļoja. Tas noteikti ir purva elements.. Nātans nodomāja un uzmanīgi tam pieskārās. Tagad ir jāizlemj kurš šeit paliks. Un tas ir jādara ātri. Nātans noteica lūkodamies uz mokšķiem, kas vēstīja par briesmām. Mums ir jāizlemj, kuram jāpaliek un tad visiem reizē jāsaka šīs būtnes vārds. Tad elements būs mūsu un ieeja vampīru mežā atvērta. Nātans noteica un uzlūkoja pārējos. Viņš vēl nezināja, kurš te nav iederīgs.
Iesūtīja: Renīna ; laiks: 14.09.2005 15:56
Izvēles iespējas lielas. nedaudz ar indīgumu balsī noteica vulfore. Jūsu varianti? pagriezusies pret pārējiem, viņa ievaicājās.
Katram ir savi plusi un savi mīnusi katrā no zemēm, bet kurš tad jāatstāj šeit, pašā ceļa sākumā? Varbūt es? Varbūt kāds cits?
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 14.09.2005 16:06
Nātans domāja. Paro ir jāturpina ceļš. Viņš ir ļoti spēcīgs un savu spēku ir arī pierādījis. Alakam noteikti jādodas tālāk, kaut vai viņš sevī slēpj ļaunumu, viņš noteikti būs noderīgs. Arva un Andromeda arī turpinās ceļu. Horemhebs... viņš arī varētu būt noderīgs. Arī vulfore ir nepieciešama, un domāju, ka arī man jādodas tālāk... Nātans nolēma šeit atstāt vienu būtni. Es uzskatu, ka šeit jāpaliek Akelai, Mallestai vai Rusellam. Nātans nedroši noteica. Viņam nepatika būt pirmajam, kas izteica savas domas, bet gaidīt nedrīkstēja.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 14.09.2005 16:14
Andromeda izjuta nelielu atvieglojumu, ka Nātans vēlas lai viņa turpina ceļu, bet vēl jau nevarēja zināt, kā lems pārējie.
ja beigu beigās tiks izvēlēta viņa, tad Andromeda, atstāta uz kāda paugura, ātri vien izlaidīs garu.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 14.09.2005 16:41
-Manas domas ir ka japaliek Rusellam, man šķiet ka viņš ir parāk jauns un pārējo ceļu neizturēs, turklāt viņa pieredzes trūkums visticamak mūs agrāk vai vēlak iegrūdīs kādās nepatikšanās, un vel šķiet ka viņam pašam šis ceļš nemaz nešķiet saistošs. Tādas nu ir manas domas, ka teiks pārējie???- viņš norādija uz pārējiem, izņemot Nātanu šķiet ka viņs vairāk vai mazāk bija izlēmis.
OCC:sory Russell, nekā personiska.
Iesūtīja: LaucianNailo ; laiks: 14.09.2005 17:17
Veikli paarcirtis dazus briesmonjus Alaks pieskreeja pie koka, tieshi lai dzirdeetu, ka jaaizveelaas, ziedojumu. Alaks sen jau bija izveeleejies ko ziedot Russ vinjsh skalji noteica.
OCC: tu tikuntaa reti kad ko ieposto sheit!!!! sorr!
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 14.09.2005 17:33
-es piekrītu... jāziedo Russell. Andromeda noteica. viņa nespēja paskatīties nelaimīgajam acīs. tas pat viņai bija pārāk grūti.
kaut nu mees aatraak vareetu doties prom. uguns meita domaaja.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 14.09.2005 17:34
-Tātad trīs balsis par Rusellu, mums nav laika čammaties izlemiet ātrāk mošķi var šākt uzbrukt kuru katru mirkli- Paro nedaudz nikni paskatījās uz pārējiem.-Un Nātan šķiet ka arī tev vajadzētu izlemt nedaudz konkrētāk, viņi visi trīs šeit palikt nedrīkst.-
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 14.09.2005 17:42
Jā piekritīšu pārējiem. Nātans noteica un ielūkojās Rusellam acīs. Tev būs jāpaliek. Un tagad visi kopā izrunāsim viņa vārdu. Kad tas bija izdarīts koks iemirgojās un elements no tā izkrita, Nātans to notvēra un klusi aplūkoja. Kokā atvērās tādas kā sudrabainas durvis. Nātans turēdams elementu rokā ļāva citiem doties caur durvīm. Kad visi, izņemot Rusellu bija izgājuši Nātans nedroši spēra soli. Vēl reizi atpakaļ atskatoties viņš redzēja kā mokšķi tuvojas neaizsargātajam Rusellam. Nātans pirmo reizi sajutās kā ļaundaris.
OOC: Rusells piekrita palikt
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 14.09.2005 17:44
Andromeda vēl reizi paskatījās atpakaļ uz rusellu un izteica mēmu "piedod".
dzīve ieslodzījumā bija pamatīgi izmainījusi lepno uguns meitu kura reti kaadam pateicaas vai atvainojaas.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 14.09.2005 17:49
Arī Paro ieejot pa durvīm atskatījās uz Rusellu-Nu ko puis, žēl ka tev jāpaliek. Taču kad ceļš būs galā, kāds no mums tevi atbrīvos. Un sadod tiem mošķiem tā kārtīgi, no mums visiem, Sarunats- viņš centās izklausīties uzmundrinošs, patiešām bija puikas žēl, bet tāds nu reiz bija viņu visu ceļš.
Iesūtīja: LaucianNailo ; laiks: 14.09.2005 18:19
Alaks smiineedams, gaaja garaam Russ'am Jaa puisiit, neuztraucies, es tevi izglaabshu. Alaks pasmaidiija un devaas caur durviim.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 14.09.2005 21:39
Kad bēgļi beidzot nonāca mežā, Andromeda atlaidās no rūķa pleciem un piezemējās vēsajā, rasas pilnajā zālē.
un tā... vēl mazs brītiņš bez ūdens klātbūtnes. uguns meita nodomāja un pasniedza Paro viņa ūdensnecaurlaidīgo apmetni.
-liels paldies. Andromeda pateicās.
-es gan īpaši daudz par vampīriem nezinu, bet vai tie nebija tie radījumi kuri necieš gaismu? viņa nedroši vaicāja, jo negribēja kļūdīties nevienā lietā, lai gan zināja ka tas nav iespējams.
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 15.09.2005 16:10
Atkal tumsa! Nātans sadrūmis noteica skatīdamies skaidrajās naksnīgajās debesīs. Nujā, ko es gaidīju vietā, kur dzīvo vampīri... Tagad mēs te kautkur tuvumā varētu atlaisties un vēl neiet iekšā tajā mežā. Nātans noskatījās un tumšu kokiem pilnu biezokni. Neizskatījās, ka tas būtu grūti izejams. Nātans uzlūkoja Andromedu. Vampīriem gaisma nepatīk, ar to vampīrus var tikai nedaudz atbaidīt, bet gaisma viņiem neko nenodarīs. Nātans noteica un iedeva Andromedai purva elementu. Tu to nesīsi...tāpēc, ka esi uzticama un tāpēc, ka pie tevis elements būs drošībā no vampīriem. Nātans nočukstēja. Viņa domas vēl kavējās pie Rusella.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 15.09.2005 17:35
-Juus patieshaam vareetu iekaartot nometni- Paro atseeja kjiveri kas bija piesieta pie somaas un uzvilka to galvaa tagad vinjsh bija pilnaa brunjojumaa-Shitai brunjai neviens vampiirs neizkodiis cauri. Alak mees ar tevi vareetu izpeetiit apkaartni kameer paareejie iekaarto nometni. Un peec tam kjerties pie sargaashanas lai paareejie var paguleet.-
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 15.09.2005 21:27
Andromeda paņēmusi purva elementu, ievietoja to savu īpašo uguns bruņu slepenā kabatiņā. tad uguns meita novilka arī savu apmetni, un ielika to somā. laukumiņš, kur viņa stāvēja tika gaiši apspīdēts.
Iesūtīja: LaucianNailo ; laiks: 16.09.2005 13:54
Njaa ruukji, taa mees vareetu dariit Alaks klusu noteica, vinja magjiskais, zobens, kursh tikko bija asinssarkans, atkal kljuva maigi rozaa. Alaks saaka just nogurumu, vinjam vajadzeeja ciiniities. Aatraak dodamies peetiit apkaartni! Alaks nepacietiigi nokliedzaas un devaas mezaa.
Iesūtīja: Renīna ; laiks: 16.09.2005 15:31
Mežā jau gluži pa galvu un kaklu varēja arī neskriet. Airita klusi norūca.
Plaši nožāvājusies, viņa izstaipījās. Purvs bija prasījis pietiekami daudz viņas spēka, un tādēļ, lai laiku velti netērētu, viņa atlaidās turpat mežmalā un pievēra acis, vēl aizvien palikdama vilka veidolā.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 16.09.2005 18:14
Andromeda atrada kādu lielu akmeni, kas stāvēja tieši blakus kādam vientuļam kokam un apsēdās. Atspiedusies pret raupjo stumbru viņa roku mutei priekšā pielikusi nožāvājās, bet acis tomēr neaizvēra.
Iesūtīja: Renīna ; laiks: 16.09.2005 19:07
Airita snauduļoja. Viņas acis bija aizvērtas un pati vulfore šķiet iegrimusi dziļā miega, lai gan tā tikai šķita. Ausis uzmanīgi tvēra katru skaņu un nāsis centās izprast smaržas, kas nāca no meža.
Viens no mums jau ir palicis. Rusells, mazrunīgs. Kurš sekos nākamais? Vai viens no atlikušajiem diviem, kurus Nātans nosauca? Ikvienam no mums ir savi plusi un savi mīnusi...
Domas vulfores galvā nekad neapklusa, arī tagad.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 16.09.2005 20:27
Andromeda sēdēja un prātoja. Alakam viņa gan neuzticējās, bet vai bija pareizi ļaut viņam vienam aiziet mežā un nemaz neiet meklēt. acis liptin lipa ciet, bet tomēr uguns meita plika nomodā. piecēlusies, viņa izstaipījās un tad atkal apsēdās.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 17.09.2005 14:53
Paro sekoja Alakam mezhaa. Viņš ievēroja ka Alaka zobens sāk zaudēt sarkano nokrāsu.-Šķiet ka man tomēr būs jāsargā vienam- viņš nodomāja, Paro bija pārliecināts ka tik tuvu meža malai neviena vampīra nebūs. Un tas nozīmēja ka Alaks pamazām sāks nogurt.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 17.09.2005 15:47
Andromeda uztraucās (vēl joprojām), ka divi ceļabiedri iet mežā bez jebkāda gaismekļa, tāpēc uguns meite brīdi šaubījusies, piecēlās un devās viņiem pakaļ mežā rokā turpt savu liesmu zobenu.
ja vajadzēs, es arī sargāšu. viņa nodomāja.
Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 17.09.2005 15:49
-Mmmhm.-
Nimfa nopūtās.Šeit es neko nevaru padarīt.Ja atceros,tad nākamais ir ezers.Mums no kokiem vajadzētu izveidot laivu...Jo pie ezera mums nebūs materiālu.
-Varbūt mums vajadzētu beidzot taisīt to laivu?Lai gan Paro ir labs kalējs un galdnieks,no ūdens viņš neko izveidot nevarēs.-
Arva skaļi noskaldīja,apsēsdamās uz zemes.
Iesūtīja: Renīna ; laiks: 17.09.2005 15:54
Ugunsmeitas piecelšanās,lika Airitai atvērt acis un pavērties apkārt. Brīdi vērsusies uz ugunsmeitu, Airita plaši nožābvājās, atklādama skatienam baltus ilkņus. Kad zobi ar klusu knakšķi sacirtās, vulfore piecēlās un izslējās pilnā augumā. Drānas viņai bija nosmērētas ar dubļiem, tāpat kā iepriekš kažoks. Plaši izstaipījusies, viņa vēlreiz pārlaida sktienu pāri apkārtnei un pievērsās Nātanam.
Mums laikam būs jāiet cauri mežam viņa klusi noteica, ar savām tumšajām acīm vērdamās puisī
Par laivu domāsim, kad būsim tikuši vismaz nedaudz tālāk pagriezusies pret nimfu, vulfore rāmi ierunājās.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 18.09.2005 18:58
Kad Paro un Alaks jau bija apmetši palielu pusloku ap nometni Paro aiz muguras dzirdēja salūztadm zariņu, viņš strauji apmetās rinķī turot priekšā savu cirvi. Tā bija Andromēda.-Uzmanīgāk, mēs tev varējām uzbrukt.Vajadzēja brīdināt ka tu arī nāksi apgaitā. Tas nav pārāk prātīgi šeit staigāt vienai. LAi gan tik tuvu meža malai neviena vampīra nav.- Viņš izklausījās nedaudz nikns bet no otras puses nedaudz vīlies, bija grūti noprast kādas sajūtas viņā ņēma virsroku.
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 18.09.2005 19:28
Nātans klusi sēdēja vēsajās zālē. Nogurums sāka ņemt virsroku. Nātans vēroja pārējos, kas nebija devušies apgaitā. Alakam un Paro viņš uzticējās, jo viņi jau nu neļautu kādam vienkārši nomirt un paši palikt iesprostoti. Nātans apgūlās.
Iesūtīja: Renīna ; laiks: 19.09.2005 15:25
Acis atkal pievērsās puisim. Viņš ir vienkāršinoguris. smaida ēna pārskrēja pāri viņas sejai.
Pēc mirkļa, viņa atkal pievērsās mežam.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 21.09.2005 17:07
Pēc brīža Paro, Alaks un Andromēda jau tuvojās nometnei apgaita jau praktiski bija beigusies. Kā jau Paro paredzēja neviena vampīra tik tuvu meža malai nebija. Nometnē visi vairāk vai mazāk snauduļoja. Ugunskurs nebija iekurts.- Tā arī labāk, nepiesaistīsim nevēlamus skatienus- viņš nodomāja. Šobrīd jau Alaks izskatījās daudz vairāk noguris nekā tad kad devās apgaitā, vai varbūt tā tikai izskatījās. Paro to bija grūti noteikt bet viņam šķita ka viņš tomēr ir noguris.
OCC: Jippii. mans simtais raksts.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 21.09.2005 21:58
-piedod! negribeejaas saldeet peecpusi uz taa aukstaa akmens. Andromeda atbildeeja Paro un kopaa ar vinju un Alaku devaas atpakalj. padomaajusi par sevis teikto, uguns meita pasmaidiija, jo atsaldeet dibenu vinjas gadiijumaa nemaz nebija iespeejams.
pie tam, es negribeeju tevi atstaat vienu ar shito cilveeku. Andromeda domaas teica Paro.
Iesūtīja: LaucianNailo ; laiks: 22.09.2005 15:41
Atgriezushies nometnee, Alaks apseedaas uz zemes, vinjsh bija noguris, lai gan ja Alaks veeleetos zobens vareetu aatri aizdziit vinja nogurumu un saaarsteet Alaka, ciinjaa ar purva moshkjiem, nedaudzaas bruuces, kuras tagad saaka saapeet. Bet tas izsuuktu visu zobena energjiju, tas saaktu baroties ar Alaka energjiju un tas Alaku nogalinaatu. Alaks juta kaa nogurums vinju sakauj, acis lipa ciet...........
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 22.09.2005 16:19
Paro redzēja kā Alaks pamazām aizmieg šķiet ka viņš tomēr bija noguris.-Nu ko, labs ir, sargāšu viens pats- viņš klusu pie sevis nočukstēja. Vairākums šķita aizmidzis vai tikai izlikās. Tad Paro sāka lēnā garā klusiņām rinķot pa nometni un vērot apkārtni. Viņš sargaja pārējos.-Ja es nesargātu viens pats tas būtu vainkāršāk.-viņs nodomāja.
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 22.09.2005 16:37
Nātans atvēra acis. Zvaigznes joprojām spīdēja. Nātans jutās neticami spēcīgs un gatavs turpināt ceļu. Pārējie gulēja, tikai Paro klusi sēdēja un skatījās te uz meža pusi, te augšup uz zvaigznēm. Nātanu pārņēma izsalkums. Tā kā šajā zemē valda mūžīga nakts tad uz gaismu nav ko cerēt. Vienīgi zvaigznes, Andromeda un mēness spoži spīdēja. Nātans piegāja pie Paro. Cik ilgi tu jau sargā?
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 22.09.2005 16:57
- Es domāju ka nu jau kādas stundas četras, ja neskaita sākuma apgaitu. Bet kā tu jūties, gatavs turpināt ceļu?- viņš paskatījās Nātanā, viņš izskatījās spēka pārpilns.Tad viņš atka pavērās zvaigznēs.-Nekādas izmaiņas apgaismojumā nav manāmas, vai nu šeit dienas nav vispār, vai, naktis ir ļoti garas.-
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 22.09.2005 17:14
Te ir tikai pilnmēness naktis...mežā noteikti mēs neko nespēsim vispār saredzēt. Andromeda būs ļoti noderīga. Nātans čukstēja. Kad pārējie pamodīsies dosimies tālāk. Varbūt mežā atradīsies arī kas ēdams... Nātans izvilka savu dunci, tas zalgoja spoži zilā krāsā. Palūkojoties uz meža pusi Nātans redzēja spīdīgi pelēkas acis kas lūkojās tieši uz viņu. Tad tās pēkši izzuda un duncis atguva iepriekšējo sudrabaino krāsu. Tas notika bez mazākā troksnīša. Šie vampīri prot pielavīties bez skaņas un droši vien maskējas kā sikspārņi... Nātans klusi nočukstēja. Vampīri viņam likās baisāki par mokšķiem.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 22.09.2005 17:40
Paro padzirdējis Nātana teikto teica -Mjā, es tās actiņas pamanu ik pa brīdim, es pat centos kādam uzbrukt bet viņi ļoti veikli aizlavās un pazūd tumsā, pagaidām nevienu noķert neizdevās.- viņš izklausījās nedaudz vīlies.
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 22.09.2005 18:57
Labāk nevajag censties kādu no tiem notvert... Nātans pasmējās. Man šķiet, ka tikai Alakam prātā varētu ienākt tādas idejas... Nātans nemaz nebija sajūsmā par vampīriem. Bailes no šiem radījumiem bija Nātana lielākās bailes. Tik neuzticami, riebīgi un viltīgi radījumi Nātanu vienkārši biedēja. Un viņš zināja ko nozīmē vampīra kodiens...nemirstību...bez dvēseles...bez sirds...
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 23.09.2005 18:17
Andromeda bija atgriezusies savā vecajā vietā uz akmens un jau kādu laiku pūlējās ar bezmiegu. viņa pamanīja starp kokiem acis un nogurums uzreiz bija kā ar roku atņemts. paskatījusies uz Alaku uguns meita pasmaidīja.
Baigais varonis! guļ kā bērns! viņa nodomāja. piecēlusies, Andromeda piegāja pie Paro un Nātana, un ieinteresēti vaicāja:
Kas jauns?
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 23.09.2005 19:20
Paro paskatījās uz nupatkā pienākušo Andromēdu.-Kas jauns? viņš pārvaicāja Pagaidām nekā jauna ja neskaita bailīgos vampīrus, actiņās vien pavīd bet kā meiģinu mesties cīņā tūlīt aizlaižas.- Paro nedaudz gribēja izkauties, vienam pašam sargāt bija garlaicīgi, lai gan viņš pats apzinājās cik tas ir muļķīgi.-Es domāju ka mums tuvākās stundas laikā derētu turpināt ceļu, vai varbūt pārējiem vel vajag pagulēt?-
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 23.09.2005 19:25
-tad jau redzēs... kad lielāka daļa pamodīsies, varēsim turpināt ceļu. Andromeda klusi noteica.
-dīvaini, bet man tās acis tumsā aizdzina visu nogurumu. tagad varētu kaut vai kūleņus mest. uguns meita teica un pasmaidīja. aiz viņas noteikti paliktu melna, izdegusi sliede.
-un vēl kas... ja kādreiz vajadzēs manu palīdzību, tikai saki. Andromeda piebilda.
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 23.09.2005 20:10
"Andromeda skaties, ka tev pašai nesavajadzētos Paro palīdzību" , Nātans smaidīdams noteica. Nātans cerēja vēl šeit uzkavēties. Kaut kā negribējās doties iekšā mežā. Viņš apņēmās turēties tuvumā Andromedai, pie kuras glabājās vienīgais gaismas avots.
Iesūtīja: LaucianNailo ; laiks: 23.09.2005 20:13
Skaista sieviete piegaaja klaat Alakam, vinjas skaistaa seja, bija kljuvusi peleeka un izzuvusi Luudzu Alak vinja izdvesa... Alaks aatri pieleca kaajaas. Viss izmircis sviedros, vinjsh aatri paarlaida skatienu mezam. Muus veero, vinju ir daudz vinjsh pazinjoja. Mums dereetu doties taalaak.
Zobens bija gandriiz vai peleeks, knapi pamanaams saartums veel rotaaja asmeni........
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 23.09.2005 20:15
-nešaubos, ka vajadzēs, Nātan. Bet nekad neko nevar zināt! palīdzīgu roku nekad nevar būt par daudz. Andromeda nožūžoja.
pavērusies uz Alaku, uguns meita tūlīt pat novērsās.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 24.09.2005 09:26
Paro palūkojās uz Alaku, viņu nedaudz iztrūcināja viņa straujā pielēkšana kājās.-Nu, nu. Nobijies no dažiem vampīriem, bail no zobiņiem- viņš iesmējās un pieklauvēja pie savām bruņām, labi apzinādamies ka nevienam vampīram nav tādu zobu lai tām varētu izkost cauri.
Iesūtīja: LaucianNailo ; laiks: 24.09.2005 09:37
Labas kareivis zin, kad jaaizvairaas no ciinjas Alaks saviebies noteica, vinju aizvainoja Paro komentaars. Alaks neshaubiijaas, ka kopaa ar Paro vinji uzveiktu vampiirus. Heh, ja saaksies ciinja, es pats vareetu visu to baru uzveikt... vinjsh nodomaaja. Migaa Alaks bija pilniibaa atjaunojis speekus un bija gatavs doties taalaak Tikuntaa mums dereetu doties taalaak...
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 24.09.2005 12:10
"Labi dosimies tālāk", Nātans noteica redzēdams, ka visi jau ir pamodušies. Nātans uzmanīgi pašķīra krūmus un iegāja mežā. Miglaina tumsa šūpojās pār mežu. "Turēsimies visi kopā, jo ja kāds noklīdīs, tad vairs neatgriezīsies. Andromeda dodies pa priekšu, es iešu pašās beigās." Nātans noteica. Viņa balss atbalsojās visā mežā.
Iesūtīja: Renīna ; laiks: 24.09.2005 12:16
Vulfore strauji piegāja pie Nātana. Ja atļausi, es došos no beigām. Tu esi cilvēks un no aizmugures var sagaidīt visu, bez tam manas acis tumsā redz labāk. tikko samanāms smaids pārslīdēja pāri vulfores sejai.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 24.09.2005 19:17
-lai notiek! Andromeda teica un izvirzījās gājiena priekšgalā. rasas pilnā zāle, no uguns meitas, kļuva gaiši apspīdēta. Andromeda izvilka zobenu un, turot to labajā rokā, gāja arvien dziļāk mežā.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 25.09.2005 12:25
Paro sekoja tuuliit aiz Andromeedas, turot lielo cirvi gataviibaa. Vinjsh velvienu reizi redzeeja tumsaa paviidam acis tikai shoreiz ljoti attaalu, vampiiri bija atvirziijushies taalaak, bet Paro tomeer neatslaaba, jebkuraa briidii gatavs mesties ciinjaa.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 25.09.2005 21:57
Andromeda piesardzīgi gāja uz priekšu. Nebija ne mazākās patikas atkal sākt kauties.
Pēkšņi kaut kur krūmos, netālu no uguns meitas, iekrakšķējās zari. Andromeda sākumā domāja, ka troksni izraisījis kāds no ceļa biedriem, bet kādi trīs pelēku acu pāri, starp lapotajiem zariem, lika viņai atmest šo domu.
tikai pamēģiniet uzbrukt! Adromeda apņēmīgi nodomāja.
Iesūtīja: Renīna ; laiks: 26.09.2005 14:34
Īpaši negaidījusi Nātana atbildi, vulfore palaida sev pārējos pa priekšu un noslēdza gājienu. Viņas skatiens rūpīgi sekoja apkārtnei, cenšoties ieverot visu. Priekšā, kā gaiša atblāzma bija redzama Andromēda. Aiz muguras pletās tumsa, kur dažviet varēja manīt nozibam pelēku acu pārus.
Nēciet vien tuvāk, droši. Paraudzīsim kā jums garšo sudraba asinis. vulfore tikko manāmi pasmīnēja.
Iesūtīja: LaucianNailo ; laiks: 26.09.2005 16:46
Alaks gaaja pirmspeedeejais, lai buutu kas sargaa aizmuguri. Vinjsh juta kaa uz vinju skataas vairaaki radiijumi. Vinjsh veeroja tumsu un bija gatavs mesties ciinjaa.....
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 26.09.2005 19:58
Nātans diezgan nedroši soļoja netālu no Alaka. Pelēkās acis parādījās un pazuda. "Vampīri mūs vēro... viņi apsver mūsu spēkus..." Nātana duncis zaigoja spoži zilā krāsā. Zāle zem kājām bija mitra un koku saknes traucēja vērot apkārtni, visu laiku bija jāvēro zeme, lai neaizķertos. Necik tālu Nātans nespēja neko saskatīt. Bija tāda sajūta, ka vampīri ir visapkārt un gatavi jebkurā brīdī uzbrukt. "Jums neizbēgt", no krūmiem atskanēja melodiski zema balss. Nātans strauji pagriezās pret krūmiem.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 28.09.2005 19:54
Paro arī izdzirdēja balsi, viņš tūdaļ saspringa un bija gatavs cīņai, taču pagaidām vēl nekas nenotika, tādēļ viņš lēnām virzijās uz krūmu pusi no kurienes bija nākusi balss, viņš pamāja Alakam lai tas seko taču neatskatījās lai pārliecinātos vai viņš seko vai nē.
Iesūtīja: Renīna ; laiks: 30.09.2005 08:47
Vulfore sapringa izdzirdot saucienu. Ievērjusi, ka Paro sāk soļot uz krūmiem, viņa nedaudz nomierinājās, tomēr duncis, kas bija uzradies rokā, nepazuda.
No kā mums neizbēgt? No šīs vietas no šeit mītosajām radībām? būtnes acis uz brīdi savilkās šaurā sparaudziņā.
Krūmus viņa paturēja redzeslokā, bet vairāk uzmanības pievērsa apkārtnei. Sauciens varēja būt tikai māns uzmanības novēršanai.
Iesūtīja: Renīna ; laiks: 30.09.2005 08:48
Vulfore sapringa izdzirdot saucienu. Ievērjusi, ka Paro sāk soļot uz krūmiem, viņa nedaudz nomierinājās, tomēr duncis, kas bija uzradies rokā, nepazuda.
No kā mums neizbēgt? No šīs vietas no šeit mītosajām radībām? būtnes acis uz brīdi savilkās šaurā sparaudziņā.
Krūmus viņa paturēja redzeslokā, bet vairāk uzmanības pievērsa apkārtnei. Sauciens varēja būt tikai māns uzmanības novēršanai.
Iesūtīja: LaucianNailo ; laiks: 30.09.2005 14:22
Alaka rokaas paraadiijaas zobeni, viens no tiem kljuva sarkans. Izdzirdeejis Paro saciito, Alaks aatri vinjam sekoja.....
Iesūtīja: Renīna ; laiks: 01.10.2005 15:08
Nāsis viegli kustējās, cenšoties uztvert visas smaržas, ko varēja just vējš.
Vai tasd nozīmētu uzbrukumu, vai tikai brīdinājumu? Lai vai kā, nāciet šurp. Paraudzīsim kā jums garšos sudraba asinis.
Veigli iesēdusies ceļos, viņa cieši pētīja apkārtni.
Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 02.10.2005 17:35
Arva mazliet nedroši,bet NE bailīgi,sekoja pārējiem.Viņa bija tieši priekšā Nātanam,tātad gandrīz pašā vidū.Nimfa puspacēla rokas,saliekdamas tās,un saliekdama prikstus,it kā gribētu izveidot knipi.
-Es varu uzburt vairogu no svētūdens,ja vajag...-
VIņa noslēpumaini nočukstēja.
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 02.10.2005 20:45
Nātans bailīgi vērās tumšajā mežā meklēdams uzbrucēju, bet nelikās, ka tuvumā ir kāds vampīrs, neredzēja nedz spīdīgās acis, nedz kādu kustību. Ātri dosimies tālāk, dziļāk mežā. Kas tas par vairogu? Nātans nočukstēja Arvai. Viņš neuzmanīgi lika soļus pa drēgno, saknēm klāto zemi. Tālāk mežā bija vairāk koku un mazāk krūmu. Tātad arī redzamība tur būs labāka. Resnie koku stumbri stiepās debesīs. Interesanti, šie vampīri spēj pārvērsties sikspārņos? Un netuvojieties krūmiem...dosimies uz atklātāku vietu! Nātans nobēra un strauji devās dziļāk mežā. Grūti tagad būtu atrast izeju no meža, tas Nātanam uzdzina tādu kā iesprostojuma sajūtu.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 03.10.2005 16:44
Paro piegaaja pie kruuma no kura bija skaneejusi bals un pabakstiija to ar cirvi, skjiet ka vampiirs jau bija aizlaidies.Veikls gan. vinjsh iedomaajaas. Tad vinjsh izdzirdeeja Naatanu un piekriitoshi pamaajis ar galvu sekoja paareejiem.
Iesūtīja: LaucianNailo ; laiks: 03.10.2005 17:27
Viilies, ka nav saakusies ciinja Alaks sekoja Paro. Vinjsh saprata, ka vampiiri nebuus tik viegli uzveicami kaa purva briesmonji. tureedams zomenus rokaas, Alaks turpinaaja celju.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 03.10.2005 20:09
Andromeda pēc balss izdzirdēšanas noskurinājās. Likās itkā viņas ķermenī ieplūstu tiko manāms aukstums. Acis uguns meitai savilkās šaurās spraudziņās un mati uzliesmoja spožāk.
Apkārt vērdamās, Andromeda devās tālāk.
Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 03.10.2005 20:34
-No svētūdens izveidota ūdens siena.Vampīri un velni baidās no svētūdens.-
Arva tikpat klusi nočukstēja Nātanam.Un tūlīt pat iešļāca pavisam maz ūdens kādā krūmā.No krūma uzreiz pacēlās garaiņi,švīkstoņas skaņa,un kāds nedabisks...Vaids.
-Svētūdens.-
Nimfa izskaidroja Nātanam.
-Bet viņi no tā tikai baidās.Uzveikt tos man nav pa spēkam...-
Vēl klusāks čuksts,līdzīgs mazai vēsmai.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 03.10.2005 21:29
Andromeda bija kaut kur dzirdējusi par svētūdens vairogu.
Uguns gari ar to nebija savienojami. Izgaisa vai nu viens, vai otrs. Klusībā viņa nolēma uzmanīties vēl vairāk.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 04.10.2005 11:47
Paro dzirdēja nimfas saciito par sveetūdeni un noteica.--Varbuut ar tiiru ūdeni arii tos nevar piebeigt tachu ja tu apslaciisi savus ierochus ar to tad ar tiem gan varees vinjus nogalinaat, pat ja tie nebuus sudraba, mani ierochi ar sveetūdeni ir jau laiciigi apstraadaati.Pat neskatoties uz to ka maniem ierochiem taapat jau ir sudraba apkalumi.--
Iesūtīja: Renīna ; laiks: 04.10.2005 15:29
Svētūdens... Šī nimfa daudz zin un daudz šķiet arī redzējusi. vulfores sejā uz brīdi pavīdēja smaids.
Viņa turpināja soļot, rūpīgi uzmanīdama apkartni. Sauciens bija viņas uzmanību pamodinājis un licis sapsringt līdz pēdējam.
Par sevi bailes man nav, bet ko iesāks pārējie? Daudzi ir labi gatavojušies šim ceļojumam, daudz mācijušies un meklējuši informāciju. Es paļaujos uz sevi. Vai tas ir gudri? vulfores galvā rosijās domas.
Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 05.10.2005 16:47
-Par ieročiem,tā ir laba doma.Vienīgi...-
Nimfa pārgāj čukstos.
-Saprotiet,es vari izveidot tikai ļoti maz tīra ūdens.Arī vairogs turētos tikai kādas piecas minūtes.Un tad es nevarētu darboties vairākas stundas.Šeit mani spēki ir vāji.-
Nodūrusi skatienu,Arva izvilka savu zobenu,un pārvilka līniju ar savu rādītājpirkstu.
-Es vari pielabot tikai 7 ieročus,tagad.-
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 08.10.2005 13:54
-- Takā mani ieroči ir jau laicīgi apstrādāti man to vairs nevajadzēs, un es domāju ka arī Andromēdas liesmu zobenam tas nebūs vajadzīgs, un vēl ja nekļūdos tad Nātana dunci nemaz nedrīkst apstrādāt ar ūdeni, tad nu pareiķini cik cilvēkiem vispār ir vajadzība apstrādāt ieročus.-- Paro runājot turpināja rūpīgi vērot apkārtni.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 08.10.2005 19:54
Pasarg uguns dievs! Lai kāds laistu klāt ūdeni Andromēdas vairogam? Pilnīgs neprāts! Uguns spēks, kas nāca no zobena asmens jau tāpat bija pietiekami spēcīgs lai saceptu oglēs dažu labu nevēlamu radību. svētūdens te bija gaužām lieks.
Arī vairogs man droši vien par labu nenāktu. Andromeda domāja.
Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 09.10.2005 11:50
OOC:Woupsī,es biju domājusi 5,nevis 7.Laikam pārakstījos.
Arva palūkojās uz pārbijuōs Andromēdu.Laikam tā bija iedzimtība,bet tas ka Uguns gars baidās no viņas nimfu padarīja spēcīgāku.
-Hmm,tātad tomēr - kurš būs nākamais?Vulfore?-
Arvala pasmaidīja,un ietrieca savu uber-super-kruto zobenu tuvējā krūmā.atkal tvaiki un k-kāds dīvains vaids.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 10.10.2005 13:55
Paro redzēja kā Arva baksta vienā krūmā pēc otra. Arī viņš izlēma izmeiģināt negaidītu uzbrukumu. Viņš strauji metās iekšā tuvākajā krūmā un pēc mirkļa uz zemes jau nobira viena vampīra pīšļi. Paro pasmaidījā un klusi nočukstēja -- Un vampīreli aizbēdz no šitā-- viņš to noteica ar viegli pamanāmu ironijas pieskaņū un zināmu devu prieka.
Iesūtīja: Renīna ; laiks: 10.10.2005 15:21
Paldies. Nav nepiecieamība. Es neesmu slepkava,arī jau mirušo. Bez tam manš dīslās rit sudraba asinis. izdzirdusi nimfas jautājmu,Airita atbildēja.
Manas asinis viņiem ir inde, tīra inde. viegls smīns parādījās viņas sejā. Acis turpināja rūpīgi vērot apkārtni.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 10.10.2005 20:14
ooc: Arva! Es NENOBIJOS! Nevajag pārprast... Andromeda vienkārši tā augstprātīgi domāja, ka viņai tas vairogs nav vajadzīgs.
Andromeda vēroja, kā Paro un nimfa apstrādā ziņkārīgos vampīrus.
Ja vien man būtu pietiekami daudz spēka, es šo pretīgo mežu nosvilinātu tā ka pāri pat pelni nepaliktu. Uguns meita domāja.
Nekas! Pēc Lavas zemes apciemojuma man būs spēka atliku likām.
Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 11.10.2005 14:10
OOC:Gandrīz visiem spēlētājiem ir vai nu sudrabs DNS,vai arī ieroči no svētūdens... 
OOC2:ES neesmu Arva,ES esmu Aurelia...
Arva sāka kļūt tramīga un aizksaitināta.
-Nu labi.Ja jau es nevienam neesmu vajadzīga...-
Nimfa pacēla rokas gaisā,un pāri visu galvām ar lielu troksni pāršāvās milzu vilnis,kurš apslapināja gandrīz visu tuvējo teritoriju.
-Viss!Manas rezeves ir galā!Bet par sekām gan neatbildu!...-
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 11.10.2005 20:45
ooc: sorry! es vienkārši nosaucu tewi tawa tēla vārdā.
Andromēda paskatījās uz nimfu un cauri prātam izskrēja doma:
kaut kādu knipucīti rezervei jau nu tomēr varēja atstāt. bet par to domāt bija jau par vēlu.
Neizturēdama vēlmi pārmācīt kādu vampīru, uguns meita iegrūda savu liesmu zobenu kādā krūmā. Atskanēja ķērciens un kaut kas degošs pazuda tumsā. Krūmi sāka kūpēt, bet Andromeda tam nepiegrieza lielu uzmanību, jo krūma lapiņas bija mitras un tas apslāpēja dzirksteli.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 19.10.2005 17:48
Arī Paro nodomāja ka drošības pēc jau varēja paturēt kādu bišķiņu.
Viņš atkal metās krūmos un pelnos sakrita velviens vampīrs. Atkal izlīdis laukā viņš noteica--Pagaidām tikai trešais--
Iesūtīja: Renīna ; laiks: 23.10.2005 11:48
OOC: Aur, Tev tā kā par sudraba asinīm vajadzēja zināt, vēstī takš esi vulfors. 
Kam velti šķiest spēkus tagad tramdot dažus uzbrucējus? Airita nesaprata pārējo uzvedību. Mēs tagad tikai viņus kaitinam un nogurstam durstot krūmus. Kāda tad no tā jēga? vulfores acis samiedzās, tomēr visi jutekļi bija kaujas gatavībā.
-Manuprāt mums vajadzētu ātrāk doties uz priekšu, nevis bakstīt krūmus.- viņa noteica pietiekami skaļi, lai pārējie, vismaz tuvāk esošie, viņu dzirdētu.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 26.10.2005 17:15
ooc: nu kas tas ir ka te visi var tik neizturami bremzēt šito padarīšanu? 
-ES piekrītu. Jo ātrāk tiksim prom no šejienes, jo labāk. Andromēda teica pagriezdamās pret pārējiem.
Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 26.10.2005 18:48
Nimfa nicinoši pasmīnēja,sakrustodama trokas.
-Jā,mums vajadz`wtu gan dodties uz vārtiem,kamēr savā kilometra rādiusā nav parādījies kāds mošķis.-
Viņa līksmi iesmējās,augstprātīgi paskatīdamās uz pārējiem.
Iesūtīja: Renīna ; laiks: 27.10.2005 15:57
Nedaudz rupji paspraukusies garām stāvošajiem, Airita lieki nezaudēja laiku un devās tālāk. Viņi var man gan sekot, gan nesekot. Šī dīkā stāvēšana man sāk apnikt. vulfores purns viegli noraustījās. Duncis no rokām bija pazudis, bet ausis vēl aizvien palika sasmailētas uz priekšu, gatavas tvert jebkuru aizdomīgu skaņu. Acis nebeidza vērot.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 31.10.2005 15:28
PAro nopratis pārējo noskaņojumu aizbāza savu cirvi aiZ jostas un ātrā solī sāka soļot uz priekšu . Pēc kāda brīža viņam palika garlaicīgi un viņš pie sevis sāka dungot rūķu karadziesmu, pēc melodijas varēja nopast ka dziesma ir uzmundrinošas dabas bet brīžiem tā kļuva arī nikna un draudīga.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 31.10.2005 22:45
-Ko tu tur dziedi? Andromēda negaidot vaicāja pēkšņi parādījusies blakus Paro. Meldiņš bija licis uguns meitai kaut ko atcerēties. Tikai viņa pati vairs neatminējās ko - pārāk sen tas bija noticis.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 01.11.2005 15:24
--AAa, tā ir tāda rūķu kara dziesma, jāsaka gan ka tikai daļēji mēs to mēdzma dziedāt arī strādājot, jo tā ir gan par karā iešanu gan par laimīgu dzīvi miera laikos , lai gan miera un laimes laiku nav bijis ļoti sen kopš uzkundzējās tas nelietis Dārvins-- to nosakot viņš savilka drūmu grimasi -- Šī dziesma savulaik bija arī rūķu sacelšanās himna, toreiz kad mēs sacēlāmies pret Dārvinu, mūsu sacelšnos nežēlīgi apspieda daudzi tika nogalināti, arī daudzi mani radinieki-- to sakot viņš nolieca galvu --Bet mūsu spēks un izturība cīņā pret Dārvinu piespieda viņu mūs respektēt, tagad viņš pret mums jau sen vairs neizturās kā pret vienkāršiem vergiem, mēs ieguvām mazu drusciņu brīvības un ptstāvības--
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 02.11.2005 22:41
-Skaista dziesma... Andromeda klusi noteica skatoties kur spert kāju. Uzreiz prātā atausa mājas... laiks kad viss bija kārtībā. Tad viņa atcerējās - šam līdzīgu meldiņu dungoja viņas pilsētas ceļotāji - tie, kuri nemitīgi devās pētīt apkārtējo pasauli. Tieši viņi arī atnesa pirmās ziņas par Darvina posta darbiem. Uguns meita zināja, ka Lavas zemē nekas vairs nav kā agrāk un diez vai būs. Sirdī ielija skumjas kas mijās ar niknumu.Neskaitāmi uguns gari bija nomiruši Darvina cietsirdības dēļ. Viņa gribēja atriebties...
-Kā ir tur pie tevis? Tur kur ir tavas mājas... Andromeda pēc brīža vaicāja rūķim.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 03.11.2005 16:37
--Ooo! Manas mājas no visām pusēm ieskauj kalni kurus mēs nepārtraukti uzturam kārtībā. To uzturēšana kārtībā ir pamatīgs darbs bet mēs to daram jo Dārvina pakalpiņi kas pārvalda raktuves visrinķī mūsu mājām nepārtraukti piesārņo apkārtni. Tā mēs tos saglabājam skaistus kādi tie bija pirms Dārvina, raktuves galu galā neko pārāk ļaunu nenodara.-- PAro smaidīdams turpināja
--Mana pilsētā ir plaša pazemes zāles kuras izgaimo plaši logi kalna sānos, pat visdziļākajos pilsētas nostūros ir gaišs, To mēs panākam ar īpašu spoguļu sistēmu tā palīdz izgaismot pilsētu arī naktī. Bet ārpus pilsētas mums ir kalnu strautu barots strūklaku un baseinu pilns dārzs. Visrinķī ir akmens statujas un brīnum skaisti grebumi. Agrāk visu vēl krāšņāku darija zelta un sudraba inkrustācijas un dārgakmeņu mozaīkas. Bet to mums atrņēma tas nelietis Dārvins.--
Paro novicināja roku itkā iesizdams neredzamai Dārvina galvai.
--Šo īpašo krāšņumu mēs aizvietojām ar prasmīgi un skaisti apstrādātu akmeni.Jo viņš vienkārši mums atņem visu ko mēs iegūstam savās raktuvēs un arī visu ko mēs pagatavojam savās kalvēs.--
Paro noņēma no kakla krāšņu kaklarotu, tai bija sudraba ķēde kurā bija iekarināts ar surabu apkalts rubīns, tas bija krietna valrieksta lielumā, tas bija apkalts ar sudraba ērgļa ķetnu.
--Šis ir viens no retajiem dārgumiem kurus izdevās pasargāt no alkatīgā Dārvina ''nodokļu vācējiem'', tā ir manas ģimenes relikvija un daļa no mūsu ģērboņa.--
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 03.11.2005 17:06
-skaists... Andromeda teica veroties dārgakmenī. Šis rubīns bija piesaistījis uguns meitas uzmanību.
Uguns akmens viņa nodomāja.
-Pēc tava stāstītā uzreiz gribas visu redzēt pašai savām acīm. Andromeda sacīja.
Iesūtīja: Renīna ; laiks: 03.11.2005 17:27
Katram sava vēsture, savs bēdu stāsts un iemesls šim ceļam. Airitas sejā pavīdēja viegls smaids. Viņas dzirdīgās ausis bija dzirdējušas teikto. Ne visu, bet daļu. Manējais līdzīgs. smaids izgaisa un sejā iezagās viegla sāpju izteiksme. Vulfore turpināja spraukties uz priekšu caur krūmājam.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 03.11.2005 23:57
-Vai tu esi bijis Lavas zemē? Andromeda pēc brīža vaicāja. Rubīns bija licis viņai atcerēties kādu... kādu ļoti īpašu personu. Tagad pašai nemanot vārdi plūda pār uguns meitas lūpām.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 04.11.2005 11:25
--Jā esmu bijis Lavas zemē, vienu riezi kad vel biju jaunulis. Es tur biju kopā ar tēvu viņš man rādija un mācīja visu kas saistīts ar uguni, jo galu galā uguns ir viens no lielākajiem kalēja un meistara sabiedrotajiem, bez uguns mēs navarētu izkalt tik lieliskus ieročus un bruņas, un protams tik skaistas rotas.
Vērojot to kā lavā izkūst akmeņi un itin vis pārējais var noprast to cik patiesi liels ir uguns spēks, tas zināmā mērā iedveš bijību. Es domāju ka tu man piekritīsi ka uguns var būt netikai sabiedrotais bet arī postošs ierocis.--
Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 04.11.2005 16:04
Arva,ejot,arī rūpīgi klausījās rūka stāstā.
Bet ja jau Darvins savā nežēlībā iedeva rūķiem kaut mazliet brīvības,tad jau jums būtu jājūtas pateicīgiem!Jo es zinu,cik viņš ir ļauns,bet tas ko viņš izdarīaj ar jums ir viens brīnums!Un kā jūs to cienat - viņu peļot vienīgajā viņa labestībā?Ne pret ivsu tavas bruņas tevi aizsargās,ne pret visu - arī ne pret vējiem,zemi uguni un ūdeni un TUmsas spēkiem...
Saniknotā balsī viņa noskaldīja.Jā,nimfa nicināja Darvinu,bet nu arī ōs rūķi.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 04.11.2005 17:28
-Kā nu kuram... kā kuram. Andromeda klusi noteica.
-Bet tieši ar to jau vairums uguns garu arī nodarbojas - ar uguns savaldīšanu, lai gan tas neizdodas... nekad neizdosies. Uguns ir netverama. To var apdzēst bet vēlāk liesmas celsies no jauna. viņa stāstīja.
-tieši tāpēc vairums uguns garu mēģina to savaldīt. mēģina nepielaist to pārāk tuvu citu radību ciemiem, Lai nesanāk ka no uguns dabū ciest kāds muļķis, kuŗš iedomājies ar to spēlēties.
Iesūtīja: Renīna ; laiks: 05.11.2005 12:32
Varbūt jūs strīdus varētu atlikt arī uz nedaudz vēlāku laiku? Mums šobrīd priekšā ir ceļš, kurā ieteicams taupīt spēkus, ja vien nevēlaties tos velti iztriekt strīdiem par niekiem un tikt kādam vampīram uz kārā zoba. Ja arī viņu tagad te nav, tas nenozīmē, ka viņu vispār nav. Airita pagreizās pret pārējiem ceļa biedriem. Lai arī vulfore bija pacietīga, tomēr reizēm mēdza iekaist.
Ar stingru skatienu nopētījusi pārējos, viņa strauji apgriezās. Kāda ērkšķaina krūma zars stipri saskrāpēja viņas roku. Uz zemes nopilēja vairākas sudrabotas asins lāses, bet viņa nešķita to manām.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 05.11.2005 19:50
-Es piekrītu. Andromeda teica.
-Nav nekādas vēlēšanās krāmēties ar tiem bālādaiņiem.
Hmm... nez vai Darvinam vispār vajadzētu cerēt uz kādu pateicību. uguns meita prātoja.
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 06.11.2005 13:28
Nātans klausījās pārējo sarunā un klusēja. Viņš paklusām vēroja Paro. Nevienam nav no mums nav paveicies... viņš nodomāja un paātrināja soļus. Tālumā vīdēja plašs laukums. Tāds kā aplis, kurā neauga koki. Vienīgā vieta mežā, kur iespīdēja mēnessgaisma. Nātans piegāja pie Andromedas. Vēl joprojām viņš turējās tuvāk gaismai. Viņš bija nedaudz par stipru iegrimis domās, kad pēkšņi viņa plecam pieskārās vēsa, balta roka. Tā ievilka viņu krūmos. Nātans apspieda kliedzienu. Cīņai jābūt godīgai, bez gaismas, vai arī tu mirsi. Vampīra balss dobji dunēja plašajā mežā. Nātans bailēs sāka rāpties atpakaļ, akla tumsa pārņēma apkārtni, tikai duncis spoži spīdēja. Tur tajā - mēnessgaismas laukumā mēs ar jums cīnīsimies, novāciet to spožo sievieti, vai arī jūsu ceļabiedrs būs jums ienaidnieks. vampīra zobi nozibsnīja. Nātanu pārņēma šausminoša doma...viņš kodīs...
Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 06.11.2005 16:10
Kas..ar Nātanu?
Izbiedā balsī iesaucās nimfa.Viņa bija uzmanījusi pārējos,kā jau nimfai piekllājas.Arva ieklausījās.
Vai mums visiem jācīnās?Un pret ko?
Viņs noteikti un skaļi sacījaa,skatīdamās uz...gaisu?
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 06.11.2005 17:06
Paro izraava araa divus mazos cirvjus, starp kokiem ar tiem ciiniities ir eertaak jo nevajag tik daudz vietas lai atveezeetos un turklaat ar tiem vareeja riikoties daudz veiklaak. Vinjsh aizcirta brunju cepures aizsegu un sagatavoja metamos nazhus, tagad vinjsh bija pilnaa kaujas gataviibaa. Vinjsh bija sasprindzis kaa uzvilkta loka stiegra un vienlaiciigi pilniigi mieriigs un sapraatiigi domajoshs.
Pieredzeejis ciiniitaajs iemaacaas saglabaat veesu praatu vai arii iet bojaa kaa tas biezhi notiek ar iesaaceejiem.
--Nu ko nimfa mums tavs uudentinjsh tagad buutu nodereejis vairaak, iespeejams ka mees esam ielenkti.Alak ko tu par to domaa??--
Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 06.11.2005 20:09
Arvala,lai cik tas būtu nevietā,pasmīnēja par PAro piezīmi.
Un TU tikai tagad par to ieminējies,rūķi?Un vai tiešām tik ļoti izglītota radība kā rūķis nezināja,ka svētūdens ir VIENĪGĀ nimfu maģija?Tu vēl redzēis...
Meitenes acis savilkās šaurās spraudziņās,tādā veitā viņas acu zīlītes sāka uztvert tumsu un nu viņa redzēja tikpat labi kā ūdenī.
Mēs esam bez gaismas..!Parādies,vampīr,lai cīņa būtu godīga!
Nimfa skaļā balsī nodeklamēja.Bet viņa pēc tam arī kaut ko pavisam klusi nočukstēja.
Pariss nukleāris!
Neviens,ja nu vienīgi varbūt Andromēda,varētu to sadzirdēt un saprast,šo ūdens burvestību..
OOC:Andromēda,gaidi! 
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 07.11.2005 15:35
Paro tikai pasmīnēja par Arvas piezīmi, taču zem sejas sarga to diezvai varēja manīt janu vienīgi kautkas pazibēja acīs.
Viņš turpināja vērot apkārtni, arī rūķiem tumsā ir laba redze, diezgan daudz sanāk strādāt arī raktuvēs kur nemaz nav tik gaišs, tādēļ pati daba ir rūķus apvēltījusi ar labu redzi tumsā, vai varbūt vainkārši tas bija ilgu gadu raktuvju darba pieredzes rezultāts.
Pat ņemot to visu vērā Paro tomēr tumsā vevarēja pamanīt uzbrucēju, tas acimredzmi bija kautkur noslēpies.
Iesūtīja: Renīna ; laiks: 07.11.2005 16:26
Uz brīdi satsingusi, vulfore metās sānus, pārtapdama par vilku. Šķita viņa pēkšni izgaisusi no zemes virsas.
Tā jau domāju, tā jau domāju. Visur vienmēr tas pats. Uzmanības novēršana un slepens uzbrukums. vulfores domas joņoja prātā, kamēs pati veikliem lēcieniem pārvietojās cauri krumiem, satraukti ošanājot pēc Nātana pēdām. Zari, kas triecās viņas purnā bija asi, n nezkāpēc cirta daudz dziļākas brūces nekā parastie. Drīz vulfore šķita mainījusi krasu no baltas uz sudrabotu.
Šeit tas neiet. asiņu smārds neļāva saost pēdas. Nolaizījusi purnu, viņa atgriezās uz takas, iznirdama ceļiniekiem aiz muguras.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 07.11.2005 16:46
Tie vārdi "Pariss nukleāris" iedzēla ausīs. Zaudējusi uzmanību, Andromeda pārtrauca vērošanu un spēji pagriezās pret nimfu.
Kas pie... viņa, izbrīnītu skatu veroties ceļabiedrenē, nodomāja.
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 07.11.2005 17:47
Vampīrs sagrāba Nātanu un aiznesa uz mēnessgaismas apgaismoto laukumu...Mēs jūs laidīsim cauri vienīgi tad, ja mūs uzvarēsiet...noteikts skaits pret noteiktu skaitu, bez spožās sievietes! vampīrs smīnēja. No visām pusēm tuvojās citi ,nedaudz nebaismīgāki vampīri. To baltās sejas ieviesa bailes visā mežā. Nātans satraukti skatījās apkārt. Baisākais no vampīriem asi paskatījās viņam acīs. Vari pat necensties aizmukt... tas nočukstēja un iesmējās dobjos smieklos. Pārējie vampīri pievienojās.
Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 07.11.2005 21:35
..Pariss Nukleāris!Pariss nekleāris fante!
Arvala dusmīgi un spēka pilni šņāca.Nu jau varēja sadzirdēt tumšu dārdoņu zem visu kājām,bet neviens taču,Izņemot Andromēdu,nedzirdēja buramvārdus,vai ne.
Nimfas acis savilkās šaurās spraudziņās,tā ka nevarēja redzēt,kā viņas acīs paliek tikai baltums,bez acu zīlītēm.
-Kauja ir sķausies!-
Gars iesaucās uz vampīriem,un tūlīt sekoja burvestības sekas.
OOC:Bittersweet,lūdzu,atļauj man iepostot maģijas sekas,jo man bija mērķis,un tā dēļ es arī meklēju tos vārdus... 
Vnk tā pz izdzēsās.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 07.11.2005 23:19
-Pie svētās liesmas! Ko tu dari?!? Andromeda šausmās iesaucās. apcirtusies riņķī, vina pilnā ātrumā metās iekšā mežā.
Aizliegtā burvestība! Aizliegtā burvestība!!! uguns meita izmisusi domāja.
Prom!!! Uz ātrāko!!! Prom!!!
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 08.11.2005 15:34
Paro paskatrījās uz nimfu un tieshi tajā brīdī vinjsh sajuta burvestību tuvojamies, viņš pasmaidīja un iekliedzās rūķu mēlē.
--BARUK KHAZAD! KHAZAD AI-MENU!
Tad jau, tā bija klāt!! 
Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 08.11.2005 15:56
No zemes dzīlēm visapkārt 50 metru rādiusā izšķīlās milzīgi ūdens stabi,dažus vampīrus aizsūtīdami auģšup,uz debesīm,bet pārējos apmulsinot un bloķējot ceļu.Bet pašiem draugiem,visiem kuri bija sastājušies aiz Arvalas,virs tiem uzauga ūdens kupols,pa kuru ūdens nepārtraukti kustējās.
Andromēda nebija drošībā,iekšup kupola.Viņa pašlaik centās izvairīties no ūdens šļakatām,kuras bija visur.
Bet arī Arvai nebija kārtībā.Šķita,ka viņa ir kļuvusi ļauna.ļauna.
Galu galā,pati burvestība taču arī bija nosodāma ar nāvi.Jo tā i padarīja tās valkātāju ļaunu,i pārējos via nu sakropļoja uz mūžu,via arī nogalināja.Tos,kuri bija ārpus kupola,protams.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 08.11.2005 16:44
Andromeda leca pār pauguriem un bedrēm. Viņas acīs bija lasāmas šausmas. Apmetnis aiķērās aiz kāda krūma un nelaidās vaļā.
Uguns meita spalgi iekliedzās. Zeme sāka drebēt un vinai tieši blakus vinai izauga milzīgs ūdens stabs.
Es tai nimfai vēl parādīšu. vina šausmās murmināja. Audums plīsa. Apmetnis nokrita un uguns meita skrēja tālāk. Andromedas sirdi plosīja neizsakāmas bailes.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 09.11.2005 12:32
Paro bija gatavs mesties cīņā taču ūdens kupols viņu pārsteidza viņš palika stāvam nekustīgi iekšpus kupola, drošības pēc labāk nemeiģināt kāpt no tā arā. Viņš protams sajuta burvestību nākam taču neko tādu viņš noteikti nebija gaidījis, viņš nesaprata kas tā tāda par burvestību par tām viņš nezināja neko daudz.
Iesūtīja: Renīna ; laiks: 11.11.2005 09:29
Airita bija nedaudz atpalikusiun rūpīgi laizīja asinis nost no purna. Pēkšņie grūdieni un ūdens stabi lika viņai pieplakt pie zemes un pieglaust ausis.
Kas te...Tā takš nevar!!! vulfores acis iedegās.
Iesūtīja: LaucianNailo ; laiks: 11.11.2005 19:53
Alaks visulaiku sekoja Paro, vinjsh kluseeja. Tagad vinjsh staaveeja blakus paareejiem, zem kupola, vinjsh nedzirdeeja Paro jautaajumu, shkjiet, ka vinsjh nedzirdeeja neko. Alaks bija drausmiigi vaajsh, likaas, ka vinjsh tuuliit nokritiis bezsamanjaa.....
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 12.11.2005 23:24
Andromeda kā jukusi skrēja tālāk pa mežu.
Tik prom! Tālāk no nimfas! skanēja viņas prātā.
Izmisums bija jūtams metra rādiusā ap uguns meitu.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 23.11.2005 20:49
Paro sāka nepatikt šī burvestība, sāka šķist ka viņš iespējams netiks pie cīņas, ar kādiem nopietnākiem vampīriem nekā tiem prastajiem mošķiem kas slēpjas krūmos. Tad viņš pamanīja Alaku viņš šķiet knapi turējās kājās,
Paro nodomāja ka ja nu tomēr vajadzēs cīnīties Alaks būs vajadzīgs, viņš piegāja klāt Alakam tad pacēla augstāk Alaka roku kopā ar zobenu un novilcis sev cimdu viņš novilka ar Alaka zobenu gad sava delma virspusi, zobens tūlīt pat kļuva sarkans un Alakā ieplūda mundrums.
--Rūķu asinis ir pietiekoši spēcīgas lai tevi kādu laiciņu noturētu kājās, takā saņemies un ceri ka drīz tiksi pie kaušanās jo velreiz es tev neļaušu man iegriezt. Skaidrs!--
Paro aptina savu roku ar marli un atkal uzvilka bruņu cimdu.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 29.11.2005 10:57
Milzīgo ūdens stabu radītās šļakatas kā mazas, indīgas adatiņas triecās pret uguns meitas ādu. Izvairīties nebija iespējams. Pakš! Čušš! Melni dūmu garainīši. Tas bija vienīgais kas palika pāri no diezgan palielajām šļakatām.
-Au!!! Andromēda jau kuro reizi izdvesa.
Kājas bija noskrāpētas un šķita ka viņa nemūžam netiks prom.
Ja vien man būtu manas spējas... uguns meita izmisīgi prātoja ...tad es varētu darīt ko lietas labā!!!
Bet bija veltīgi cerēt uz brīnumu. Ar tām niecīgajām rezervēm pietiktu labi ja vien lietuslāsi ižžāvēt, bet ne jau nu tikt galā ar šiem slapjaiem monstriem.
Mazas lavas asariņas noritēja pār Andromēdas vaigiem. Raudājusi viņa nebija jau sen - uguns gari vispār ļoti reti mēdza raudāt. Lai gan šai situācijai nepiedienīgās lavas asaras bija piedodamas.
Vai nu visu vai neko! viņA nolēma un, saņēmusi drosmi, pagriezās pret kādu netālu esošu ūdens stabu.
-Leyer Vizastrus! viņa izsaucās pazīstamāko uguns garu burvestību un pastiepa pretī rokas. No pirkstu galiem izšāvās mazas lavas stīgas. Kā smalki vērpti, sarkani pavedieni tās lidoja ūdens staba virzienā. Ietriecoties nimfas radītajā iznīcinātājā, tie pēkšņi izkūpēja gaisā.
Andromēda izmisusi sāka raudāt. Viņa bija pamatīgi izgāzusies. Spēki bija iztērēti pilnīgi veltīgi.
Šņukstot un ar roku nemitīgi slaukot acis, Andromeda devās atmuguriski prom... līdz iegāzās kādā labi nomaskētā bedrē.
Izmisusi un pārpasaulīgi nikna, uguns meita nolamājās tik sulīgi, ka baznīctēvs, to dzirdējis, būtu uz vietas ķēris sirdstrieku.
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 23.01.2006 15:50
Nātans palika guļus zem sava kupola...uz brīdi viņš redzēja vampīru drūzmu šņācot skrienam un lidojam tālu mežā. Tas vampīrs, kurš viņu bija pirmīt saķēris laidās prom pats pēdējais. Pēkšņs klusums pārņēma mežu. Ūdens kupols pamazām izgaisa. Nātans piecēlās sēdus, viņa rokas drebēja, ūdens kupols bija nedaudz izrobojis viņa ūdensneizturīgo dunci. Nātans nosodoši palūkojās uz Arvu, tad uz pārējiem...Sasodīts... viņš pie sevi nodomāja un piecēlās kājās. Paldies! viņš nomurmināja lūkodamies uz Arvu, viņa izskatījās nedaudz savāda, arī pārējie izskatījās noguruši, vienīgi vulfore un Paro likās gatavi cīnīties. Andromēda vispār nebija redzama. Nātans aizbāza dunci aiz bikšu jostas un atglauda matus. Vai visiem viss kārtībā?
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 23.01.2006 16:13
--Protams ka viss kaartiibaa mees tachu nemaz netikaam pie kaushanaas, nolaadeets!!!--
Paro turpinaaja veerot apkaartni censhoties ieraudziit veel kaadu neaizbeegushu vampiiru.
Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 23.01.2006 16:33
-Sasodīts?Sasodīts,nē,nav viss kārtībā!Viņi aizbēga!Tagad viņi...viņi dzīvos!Un...uhh,tas bija grūtī...-
Pirmītnējā un tik primitīvi slepkavnieciskā nimfa noelsās,pāri viņai pārstrīsuļoja zilganbaltas trīsas,un tad viņa vienkārši sabruka zemē.
Likās,ka viņa ir bezsamaņā.Visi uguns,zemes,gaismas,tumsas,dzīvības,nāves,gaisa un ūdens gari zin,ka ja vīņš ir pastrādājis kaut ko pret GSS=garu svētās savienības likumiem,viņš ieslīgst bezsamaņā un tikai senčū asinis viņu var glābt no nāves soda,kurš izpildāms pēc 7 dienām.
Vai nu viņai bija kas jādara,vai arī dabiskā atlase samazinās 10 garus par vienu.Un tad būs slikti...
OOC:Atvainojiet,bet citādi manu rakstu neņemtu pretī.Es arī krietni padomāju pie šī te murgojuma...
Iesūtīja: Renīna ; laiks: 23.01.2006 16:39
Nu ar mani viss pagadām tādā kā kaŗtībā ir. Airita vēlreiz nolaizīja purnu. Smalkās, krūmu radītās rētinas jau bija aizvilkušās.
Mēs tad dodamies tālāk? pārlaidusi skatienu pāri apkārtnei, viņ iejautājās.
Iesūtīja: LaucianNailo ; laiks: 24.01.2006 19:07
Ehh.. Mazlietinj pagroziijis galvu nopuutaas Alaks Viss ir labi, paldies ruukji! Vinjsh pagriezaas pret Paro un klusi noteica...
OOC:
Mkay, laikam vareeshu speeleet, atvainojiet, ka ilgi nebiju
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 24.01.2006 22:47
Nātans apskatīja savādo mēnessapgaismoto laukumu. Tad viņš lēni piesoļoja pie Arvas un notupās viņai blakus. Kas tā bija par burvestību? viņš jautāja lūkodamies uz Alaku, tad uz Paro un pārējiem. Mēs nevaram doties tālāk, kamēr neesam atraduši Andromedu un arī Arva... viņš bailīgi palūkojās apkārt izdzirdēdams čaboņu kaut kur netālu.
Iesūtīja: Renīna ; laiks: 25.01.2006 15:04
Izdzirdot čaboņu, Airitas ausis saslējās šķiet vēl stāvāk un vulfore sāka uzmanīgi pētīt apkārtni.
Varam arī pagaidīt. viņa nomurmināja.
Kamēr pūsāties, paraudzīšu vai nedraud briesmas, varbūt atradīšu arī Andromēdu. un vulfore ar slaidu lēcienu pazuda krūmos.
Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 25.01.2006 16:47
Tikai pēdējais muļķis uz zemes atbildētu Nātanam,tāpēc Arva uzņēmās šo nastu.
-A-ai...aizliegta maģija.Nogurusi...Ārlabunakti...-
Un tad pēkšņi šī nimfa turpat uz vietas aizmiga,un pat nedaudz iekrācās.
Meitenes galva atdusējās uz Nātana krūtīm,un elpa nemainījās,škita,ka viņa ir iegrimusi komā,bet tā nebūt nebija.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 25.01.2006 17:52
Sīksīkie ūdens puteklīši vairs nebija jūtami.
Piegājusi pie bedres sienas, ugns meita palēcās, mēģinot aizsniegt malu. Tas neizdevās.
Sasodīts! Andromeda nodomāja. Bedre bija par dziļu un viņa pati - par īsu.
Izdvesusi rūcienam līdzīgu skaņu, uguns meita atkrita sēdus zemē.
Leyer Vizastrus! Tā gan bija fantastiska ideja! Andromeda pikti domāja.
Atspiedusies pret smilšu sienu, viņa pievilka klāt ceļus un apņēma tos ar rokām. Pretīguma pilna sejas izteiksme iezagās uguns meitas sejā, kad viņa ieraudzīja melnos, pelnainos pleķīšus. Nežēlīgi sūrstēja. No visām pusēm plūda nepatīkams vēsums.
Nez vai viņi vispār iedomāsies par mani? Andromeda prātoja blenzdama zemē, no kuras patlaban līda āra pretīga, resna slieka.
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 25.01.2006 20:31
Nātans pacēla Arvu rokās. Čaboņa nemitējās. Viņš ar Arvu rokās aizsoļoja līdz skaņas avotam, garām apgaismotajam laukumam. Aiz krūmiem bedrē vīdēja kaut kas gaišs un kustīgs. Andromeda? viņš iečukstējās. Tā esi tu? Pat čuksti mežā izklausījās skaļi un spocīgi. Arva klusi elpoja netālu no Nātana sejas.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 25.01.2006 21:15
Sastingusi vērojot pretīgo radību, Andromeda sabijās izdzirdusi balsi pie bedres malas.
-Nātan? viņa atčukstēja pretī un palūkojās uz biedru. Piecēlusies kājās uguns meita piegāja netālu no vietas, kur gandrīz metru augstāk stāvēja šī persona.
Skats aizslidēja līdz Arvai Nātana rokās. Sirdī iedegās niknuma liesmiņa.
Es neticu, ka nimfa neiedomājās par to, ko uguns gariem nodara ūdens. Andromeda dusmigi nodomāja un uzrunāja Nātanu.
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 26.01.2006 21:33
Andromeda ir šeit! Nātans paziņoja pārējiem. Paro, Alak...palīdziet izvilkt viņu laukā no bedres! viņš iesaucās. Vai tev viss labi? viņš klusi jautāja Andromedai. Nimfa viņa rokās likās neticami viegla. Nātans neīpaši cieta būtnes, kas mācēja burties un veikt tamlīdzīgas lietas. It īpaši ūdensgari un sirēnas, kas prata apburt un iemānīt dažādās nepatikšanās.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 26.01.2006 22:06
-Protams! Nekādi nieka udens stabi mani nepiebeigs! Andromeda atbildēja ar veco augstpratības devu balsī un liegi pasmaidīja.
Sākumā dvēsele lika protestēt pret palīdzības saukšanu, bet saprāts guva virsroku - viena pati uguns meita no šīs bedres neizkļūs nekad.
-Kas ar nimfu? Andromeda pavaicāja, lai gan nemaz negribeja to zināt. Jautājums pats izspruka ārā.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 27.01.2006 16:24
Paro kādu brīdi vēroja apkārtni, bet tad viņš ievēroja ka viņa plauksta asiņo.
--Būs laikam jāsašuj--
viņš pie sevis nodomāja. Tad viņš izdzirdēja Nātana saucienu un tūliņ metās uz viņa pusi. Pieskrējis klāt viņš no somas sāka vilkt ārā nelielu rituli ar auklu, tas bija paredzēts vairāk plosta vai laivas būvēšanai, bet noderēja arī šajā gadījumā. Kamēr viņš to atritināja Paro jautāja
--Vai viss kārtībā? Neēsi ievainota?--
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 27.01.2006 17:14
-Viss kārtībā! Andromeda noteica. Neteiks jau ka sāp. Vērigāka būtne to būtu pamanījusi uguns meitas acīs.
Pieliekusies, viņa paņēma rokās sauju melnzemes un cītīgi ieberzēja plaukstās. Mitrums no miklās zemes nedaudz kodīja, bet tas vienalga bija labāk par virves sadedzināšanu. Vismaz Andromedai šķita, ka šādi palīgrīks neuzliesmotu.
Bet faktiski tas būtu pilnīgi neiespējami. Burvju spēks uguns meitā bija pilnīgi izsīcis, tapēc tagad vienīgā atklāta liesma bija mati.
Iesūtīja: Renīna ; laiks: 28.01.2006 11:45
Otrā bedres pusē iznira Airita. Nopētījusi Andromēdu viņa pievērsās pretī stāvošajiem.
Pagaidām nevienu apkārtnē nemana, bet diez via tas būs uz ilgu laiku. Iesku ātrāk pazust. vulfore rāmi noteica. Iepriekš saskrāpētais purns bija sadzijis, vienīgi kažoks palika otraipīts ar dubļiem.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 30.01.2006 16:56
Kad Andromēda bija atkal laukā no bedres, Paro ātri saritināja auklu un iebāza to atpakaļ somā.
Viņš novietoja lielo cirvi uz muguras un rokās paņēma vienu no mazākajiem staigājamajiem cirvjiem.
--Labs ir tad jau dodamies, nav ko kavēties.--
Viņš bravūrīgi noteica un sāka lēnām iet uz priekšu.
Tagad jau viņa roka, kurā viņš pats bija iegriezis ar Alaka zobenu, bija pavisam sarkana no asinīm. Viss bruņu cimds bija piesūcies pilns ar asinīm, tās no metāla sāka pilēt uz zemes.
Paro paraudzijās uz savu roku un nodomāja ka pēc iespējas ātrāk jānonāk kādā drošākā vietā lai brūci var azšūt, un no jauna pārsiet.
Iesūtīja: Renīna ; laiks: 30.01.2006 17:00
Redzot kā pārējie sāk kustēt, Airita pārlēca pāri bedrei un pievienojās rindas aizmugurei. Viņa tecēja nesteidzoties, bet uzmanīgi vērojot apkārtni un pētot krūmus. Nāsis nemitīgi kustējās, tverot smaržas.
Iesūtīja: LaucianNailo ; laiks: 30.01.2006 17:24
ruukja asinis dos Alakam speeku ilgu laiku, vinjsh smeidiidams paskatiijaas uz paro roku, bet bezspeeks ir neizbeegams, taapeec aatraak jaatrod pretinieks. Alaks tureejaas blakus Paro, vinjsh sekoja paareejiem...
Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 30.01.2006 21:37
Nātans apmulsis palūkojās uz Arvu...laikam man viņa būs jānes viņš nodomāja un nopūtās. Andromēda gāja pa priekšu apgaismodama melnos plašumus. Pārējie klusi sekoja. Nātans ieraudzīja kaut ko līdzīgu rētām uz Andromēdas rokām. Kas tas tāds? viņš piesoļoja ugunsmeitai blakus un iejautājas, ar skatienu norādīdams uz viņas rokām. Izskatās, ka te visi ir daudz maz savainoti... viņš noteica un gandrīz aizķērās aiz koka saknes.
Iesūtīja: Nemriona ; laiks: 02.02.2006 17:58
-Tas? Andromeda pārvaicāja un ieskatījās Nātanam acīs.
-To man nodara ūdens. Tas butu apmēram tas pats, kas tev nobrāzumi. uguns meita noteica, lai gan tas bija tikai minējums.
Pie kreisā sāna bija neomulīga tukšuma sajūta. Sirdi smeldza īgnums, jo viņas liesmu zobens bija nozaudēts. Nu Andromedai bija vēl viens iemesls, lai dusmotos uz Arvu.
Gaidoši pavērusies uz aizmuguri, Andromeda iekšēji laimē iekliedzās. Diezgan patālu krūmos dega tāds kā ugunskurs. Apstajusies viņa neizlēmīgi verās tālajās liesmās. Uguns meita gan neatcerējās, kur tieši bija skrējusi, taču koki te bija daudz maz vienādi un tobrīd apkārt skatīties nebija bijis laika.
-Vai uzgaidīsiest mirkli? viņa pavaicāja ceļabiedriem. Ja bija kaut viena iespēja atgūt šo ieroci, kurš pietam bija senču mantojums, Andromeda netaisījās laist to vējā.
Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 06.03.2006 23:27
Paro gribēdams pēc iespējas atrāk apstrādāt savu brūci, lai nenoasiņotu līdz navei, piegāja pie Arvas un diezgan nesaudzīgi parmetis viņu pār plecu atsāka ceļu. Savainotā roka sāka notirpt un kļuva nedaudz nejūtīga tādēļ cirvi viņš nostiprināja aiz jostas.
Foruma dzinējis: Invision Power Board (http://www.invisionboard.com)
© Invision Power Services (http://www.invisionpower.com)