Pavediena drukājamā versija

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 08.10.2004 15:10

Man šodien sagribējās šeit uzdarināt jaunu spēli.
Neteikšu, ka šeit būtu spēļu trūkums, bet man tomēr gribas pamēģināt.

Ceru uz jūsu atsaucību, un piedāvāju:

Vienradzītes pasaule

Spēle būs ar GM.
Es vēlētos, lai man te pieteiktos kādi 4 līdz 6 drosminieki var arī vairāk, kuri būtu gatavi doties dažādos briesmīgos uzdevumos, lai sargātu savu karalieni Vienradzīti.

Pasaules apraksts:

Spēles darbība notiek skaistajā Mēnessziedu karaļvalstī.

Valdnieks:

Mēnessziedu karaļvalstī valda labā dievišķā Vienradžu Karaliene. Viņa rūpējas par saviem padotajiem, dara labu un dod maģiju priesteriem. Vienradžu karalienei patīk tīra daba, māksla un skaistums. Viņa reizēm parādās tautai svētku laikā, bet pārsvarā dzīvo savā mākoņu pilī, kur parasti mirstīgie netiek ielaisti.

Ģeogrāfija:

Mēnesziedu karaļvalstī lielāko daļu zemes klāj meži. Mežu vidū ir gleznainas pļaviņas ar maziem strautiņiem un ezeriem. Pie pilsētām ir izveidoti lauki un ganības. Šur un tur paceļas majestātiski kalni ar skaistām ielejām. Klimats ir silts un lielāko gada daļu zied un smaržo visādas puķes. Lietutiņš nolīst tikai pa nakti, lai netraucētu karaļvalsts iedzīvotājiem. Ziemā ir mīksts sniedziņš, lai varētu pikoties un taisīt sniegavīrus.

Mēnesziedu karaļvalsts galvaspilsēta ir Lūna. Tajā dzīvo visādas rases, ir daudz bagātu tirgotāju, labu amatnieku, gudru burvju un stipru karotāju.

Pārējās lielākās pilsētas ir:
Flora (pilsēta laukos, dzīvo daudz halflingu),
Fauna (pilsēta mežā, dzīvo elfi, puselfi),
Terra (pilsēta kalnos, dzīvo rūķi)
Akva (ostas pilsēta pie lielās Sauleszaķu jūras, pārsvarā dzīvo cilvēki un ūdensļaudis).

Reliģija:

Vienradžu Karaliene dāvā maģiju saviem uzticamajiem priesteriem. Tie katru dienu lūdz savu valdnieci saullēktā un saulrietā.

Katrā pilsētā ir liels Vienradžu Karalienes templis. Tajā ir balta vienradža ar spārniem statuja, pie kuras visi lūdzās. No rītiem priesteri veic svēto dzirdīšanas rituālu. Svētajā traukā tiek ieliets ūdens no dzidra avotiņa un dieviete tiek aicināta padzerties. Galvaspilsētā Lūnā reizēm notiek brīnums un pati dieviete patiešām atnāk un izdzer ūdeni.

Katrā templī ir viens virspriesteris. Par to var kļūt labs priesteris, kurš ir sirdī šķīsts. Tam priesterim ir jāiet uz augstu kalnu netālu no Terras pilsētas un jāpavada tur 3 dienas. Tad Vienradžu Karaliene pati pasaka vai priesteris ir cienīgs kļūt par virspriesteri.

Vienradžu Karalienes priesteri ģērbjas zaļās drēbēs un valkā baltu apmetni. Viņiem ir sudraba svētais simbols, kas izskatās, kā mazs vienradža rags.

Ienaidnieki:

Vienradžu Karalienes ienaidnieki ir tie, kas posta dabu un sabojā skaistumu. Reizēm uzrodas ļaunie, kuriem nepatīk skaistā Mēnessziedu karaļvalsts. Viņi tad cenšas ieriebt tās labajiem iedzīvotājiem. Mēnessziedieši tad pret viņiem cīnās un svin slavenas uzvaras pār tiem.

Piesakoties, jums jānorāda šādi parametri:

1)tēla vārds,
2)dzimums,
3)rase(iespējamās rases: cilvēks, elfs, puselfs, rūķis, halflings),
4)klase (burvis, bards, faiteris, priesteris, zaglis)

Burvis var sev dabūt vairākas burvestības. Burvestību sarastā neietilpst a)spēja taisīt pasaules galu, nogalināt visus 50 km rādiusā, u.t.t. izvēlēties saprātīgas maģijas. Burvestību saraksts jāiesniedz spēles vadītājam ar PZ palīdzību.

Bards var dabūt sev 2 maģijas, no kurām viena ir iedvesmot ar savu dziedāšanu pārējos komandas biedrus, līdz ar to viņi kļūst spēcīgāki, veiklāki u.t.t., bet ne ūbermeni. Un otra maģija, bards var ar dziesmas palīdzību ārstēt savus grupas biedrus. Vēl bardam ir labas zināšanas par karaļvalsti, viņš vieglāk uzzin informāciju, arvienvārd sakot grupas diplomāts.

Faiteris kā jau cīnītājs labi cīnās ar ieročiem un būs grupas spēcīgākais balsts cīņās ar mošķiem. Faiteris ir spēcīgs un gana veikls, gudrs,s akists, bet viņš nav supermens, tā ka pilnīgi viss viņam nebūs pa spēkam...

Priesteris pie attiecīgo rituālu izpildes var saņemt pļuškas no dievietes. Priesteris noteikti spēj dziedināt grupas biedrus. Karaļvalstī priesteri ir ļoti cienījami un būt par priesteri ir liels gods. Priesteris spēles laikā griežas pie dievietes ar lūgšanām (PZ veidā pie manis) un dieviete izlemj vai dot priesterim lūgto vai nē.

Zaglis ja izvēlies zagli, tad ņem vērā, ka zaglis ir pozitīvais tēls un viņa nodomi nav aplaupīt kādam mājas vai apzagt kādu nespējīgu večiņu tirgus laukumā. Šis zaglis drīzāk ir piedzīvojumu meklētājs un viņa specializācija ir atvērt lamatas, lai tās nenoskādētu pārējiem grupas biedriem, saglabāt modrību, kad citi paguruši, pamanīt lietas, kuras citiem paslīd garām.

5)augums,
6)vecums,
7)dzīvesvieta,
8)ģimene,
9)speciāli spēki (Te burvji ierakstīs savas maģijas. Un pārējie to ko jau es norādīju pie klašu aprakstiem. Un vēlreiz!! nepiedēvējat savam tēlam ārkārtīgus spēkus!!!!),
10)ieroči (Visiem tēliem var būt ieroči. Zobeni, dunči, tikai jāņem vērā, ka vislabāk cīnās faiteris.)
11)dzīvnieki (pēc izvēles.. burvjiem visticamāk, ka būs)
12)fotoattēls vai zīmējums (nav obligāti),
13)izskata apraksts, ( ja ir bilde šo nevajag)
14)rakstura apraksts,
15)tēla pagātnes apraksts (vēlams).

Pats galvenais, ka grupā nav neviena ļaunīša! Vismaz jūs nevarat pirmsākumos pieteikties kā ļaunītis. Jātēlo ir labiņie un dedzīgi vienradzītes piekritēji. Bet pa PZ sarunājot var mēģināt jūsu leģendā iekļaut kādus noslēpumainus punktus.

No spēles gaidu, ka tā vairāk veidosies kā stāsts.

Tas laikam īsumā viss.
Gaidu entuziastus, lai varētu sākt......

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 13.10.2004 08:42

Lai jums būtu vieglāk, te būs karte:

http://img.photobucket.com/albums/v94/Amidala/karte.jpg

Nu un tad varam sākt

--------------------------------------------------------------

Saules stari lēnām pārslīdēja pār mežu. Daba atmodās jaunai dienai. Putni uzsāka savas dziesmas un zvēri atstāja migas, lai dotos sameklēt barību. Simtiem šādu dienu bija pieredzējis Mēnesgaismas mežs....
Lindrella atvēra acis. Nu kā ir iespējams gulēt ilgāk tik jaukā diena?! Pavērusies apkārt viņa ieraudzīja sev blakus Siru.
"Ak, šis slinkais kaķis! Vēl joprojām guļ! Celies!", Lindrella sāka modināt kaķi. Sira slinki un negribīgi atvēra acis.
"Ejam taču!", elfiete jau gāja prom un kaķim nekas cits neatlika kā sekot.
Kā jau katru rītu, viņi devās uz meža ezeru. Gluds kā spogulis tas vizēja un aicināja sevī veldzēties. Lindrella ar ilgām paskatījās uz Mēnesstaru smaili. Kaut kādas neizprotamas ilgas viņu vilka turp. Elfiete nopūtās un piegājusi ezera krastā notupās. Viņa iegremdēja rokas vēsajā ūdenī un noskaloja seju. Iesmēlusi saujās vēl ūdeni, viņa padzērās. Neizdvešot nevienu skaņu, elfiete saļima. Sira pienāca pie meitenes galvas, klusi noņaudējās un apgulās blakus...

---------------------------------------------------------------

Lūnas virspriesterienei šonakt nemaz negulējās. Slikti sapņi? Tādus Moora sen nebija pieredzējusi. Rīts pienāca pēc ilgas cenšanās aizmigt kaut uz mirkli. Ir noticis, kas ļauns! Savādāk šīs mokas izskaidrot nevarēja. Gaisma vēl nebija uzaususi, kad Moora devās uz torņa smaili izlūgties dievietes svētību. Likās, ka lūgšana viņai nesa lielāku atpūtu nekā miegs.
Saule jau sen bija uzlēkusi, kad priesteriene atstāja torni un devās uz pilsētas laukumu. Moora rokās nesa pergamenta rulli, kuru piestiprināja pilsētas laukumā pie ziņojumu dēļa. Uz tā bija rakstīts:

Meklēju drosminiekus, kurus nebaida bīstami uzdevumi!
Dievietes svētība jūs pavadīs!
Pieteikšanās krogā.
Boēcija galdiņš gaida jaunus varoņus.

Ne jau pirmo reizi Boēcija galdiņš bija tikšanās vieta drosminiekiem, kuri bija gatavi doties Dievietes uzdevumā. Visi Lūnā zināja notikumu par nu jau slaveno Boēciju, kurš reiz izglāba Dievieti. Kroga īpašnieks Boro kungs ļoti lepojās, ka viņa krogā tik bieži iegriežas varoņi. Varēja dzirdēt tādus stāstus! Reizēm varoņi stāstīja par tādiem mošķiem, kurus Boro kungs pat nespēja iedomāties.
Noklausījies priesterienes stāstu par uzdevumu, kuru šoreiz nāksies atrisināt varoņiem, Boro kungs devās atpakaļ uz krogu. Šodien būs interesanta diena.....

Iesūtīja: Farliner ; laiks: 13.10.2004 11:28

Izbaudot rīta sauli, Liandors nesteidzoties gāja pa pilsētas ielām virzienā uz centru, Šonakt mediējot viņs jau atkal bija sajuties to pašu velmi doeties kaut kur projām no savas mājas, kā ik katru reizi, kad tuvakajā nākotnē viņu sagaidīja kāds piedzīvojums. Sagatavojis ceļojumam neieciešamo, burvis jau pāris stundas pēc saullekta nonāca pie mērķa, un priekšnojauta nebija likusi viņam vilties - pilsētas laukumā vnš atrada ziņojumu, kas aicināja piedzīvojumu meklētājus pulceties krodziņa. Viegli pasmaidījis, elfs pagriezas kreoga virzienā - ne jau pirmo reizi viņš turp devas - pedējā gadsimta laikā vismaz reizes 10 viņš bija sēdējis pie Boēcija galdiņa, gaidot ierodamies ceļabiedrus.
Arī šoreiz, kā jau parasti, izrādījās, ka viņšir ieradies pirmais.
Krodzinieks, protams, atpazina Liandoru, un redzot, kā tas nesteidzīgi dodas pie Boēcija galdiņa, bez liekas vaicāšanas sagatavoja labākā vīna glāzi.

Liandors apsēdās tā, lai redzētu ieejas durvis, un pamājis Boro kungam, iekārtojas ērtāk - iesējams, ka gaidīt nāksies krietnu brīdi, bet gan jau gaidāmais piedzīvojums būs gaidīšanas vērts...

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 13.10.2004 11:53

Rīta agrumā pietauvojusi lielo divmastu laivu Lūnas ostā, saņēmusi naudu un izsēdinājusi pasažierus, Mona vēlreiz pārskatīja laivu - vai nekas nav aizmirsts, vai airi nolikti kārtīgi un buras nosegtas. Kāpjot krastā, vēlreiz pārbaudīja mezglus. Viss kā parasti, tikai viens ir savādāk - šoreiz viņa pati arī izkāpa krastā, šķiet, uz ilgāku laiku.
Samaksājusi ostas nodevu, Mona gāja uz pilsētas centru. Ja ir vieta, kur var uzzināt jaunumus, tad tas ir Boro kunga krogs. Pilsētas laukumā viņa izlasīja ziņojumu. Jā, ūdensļaudīm būs bijis iemesls satraukumam. Nu, ko - Boēcija galdiņš gaida - šoreiz arī Monu. Cik reizes, būdama Lūnā, viņa nebija noskatījusies uz tā pusi ar ilgošanos... bet nekad nekas tāds nebija noticis, lai Monai būtu iemesls pie tā piesēsties. Tagad ir. Viņa pasmaidīja.
Nonākusi krogā, Mona draudzīgi sasveicinājās ar saimnieku, pasūtīja vīnu un maizi ar sieru, īsumā ar krodzinieku pārrunāja kā klājas viņas tēvam, un kas jauns pilsētā, tad nesteidzīgi, sirdij dauzoties, bet drošiem soļiem devās pie Boēcija gaidiņa, pie kura jau sēdēja kāds visnotaļ cienījama izskata elfs, pasveicināja to un apsēdās.
Žurka Poga notecēja pa Monas kamzoļa piedurkni uz galda un sāka mieloties ar siera gabaliņu.

Iesūtīja: Farliner ; laiks: 13.10.2004 12:24

Ieraudzījis krogā ienākam ceļojuma drēbēs tērptu cilvēku sievieti ar žurku uz pleca, Liandors pie sevis pasmaidīja - šķiet, ka pirmais kompanjons būs ieradies. Dzīvnieks - tas ir labi, ja kāds rūpējas par dzīvu radību, tad pārsvara gadījumu viņš arī pats būs labs ceļabiedrs. Kad viņa pēc sarunas ar Boro pienāca pie Boēcija galdiņa, Liandors pieklājīgi atņēma sveicienu. Mirkli vēlāk virs viņa pleca parādījās pūķa galva...

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 13.10.2004 13:09

Žurka, pamanījusi pūķi, klusu iespiegdamās pameta sieru un ātri, ātri pa Monas roku uzskrēja viņai uz pleca, kur, noslēpusies cirtainajos matos, klusiņām lūrēja. Tikai balto degungalu un drebošās ūsas vien varēja redzēt.

"Poga, nebaidies, nebaidies!" Mona ar plaukstu piesedza žurku.

"Tas ir jūsu pūķis?" viņa kautrīgi jautāja elfam. "Manai žurciņai tak' nekas nedraud, vai ne?"

Iesūtīja: Farliner ; laiks: 13.10.2004 13:23

Liandors pasmaidīja:
"Manējais gan. Žurkai nekas nedraud - Toriandrikss vienkārsi vēlas iepazīties ar ceļabiedriem. Toriandriks, neaizmirsti par pieklājību!"

Kā atbildot elfa teiktajam zeltaini vizuļojošais pūķēns pacelās spārnos, aplaida apli ap galdiņu un nosedies tā vidū, zinkārīgi aposņāja žurkas maltītes paliekas, un tad apsēdās tuvak pie Liandora, kurš pieaicinaja Boro kungu. Ne pirmo reizi redzot pūķēnu, Boro kungs uz mirkli iegaja saimniecibas telpā un atgriezās ar gabalu zemeņu pirāga, ko novietoja uz šķīvja pūķim priekša. Mirkli velāk Toriandrikss ķerās pie kāruma notiesāšanas.

Liandors pievērsās galdabiederi - "Toriandriksa vājība ir efektīva parādīšanas, bet vispār viņš ir ļoti draudzigs - mēs kopā ceļojam nu jau gandrīz 200 gadus, un ne reizi viņs nav brucis virsū āda ceļabiedra mīluļiem, tā kā, domāju ka jūsu Pogai - ta škiet, vinu sauca? nav no kā baidīties."

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 13.10.2004 14:08

"Blaukš!" sparīgi atsitās vaļā kroga durvis. Visu acis pievērsās ieejai, bet tā arī neko nesaskatīja. Tikai, kad no tās puses atskanēja viegla graboņa krogus apmeklētāji attapa paskatīties uz leju. Vienā līmenī ar lielajiem galdiem plīvoja zaļu spalvu plumāža, pa krogus istabu pārliecināti soļojot pavisam mazam, bet visnotaļ varonīga izskata bruņiniekam.

Vienu brīdi viņš it kā saminstinājās, tad ļoti prātīgi aizvēra durvis, bet tad atkal stalti saslējās un uzkāpa uz paaugstinājuma pie letes, kas bija domāts mazāka auguma karaļvalsts iedzīvotājiem. Pieliecies pie auss Boro kungam, viņš kaut ko viņam stāstīja, tad pagriezies atkal izgāja ārā, lai pēc pavisam īsa brīža atgrieztos un dotos pie Boēcija galdiņa.

Pa to laiku Boro kunga krogusmeita pie galdiņa piebīdīja augstu krēslu ar pāris pakāpieniem un uz galda nolika biķeri ar pēc zālēm smaržojošu dzērienu.

Pats mazais bruņinieks izlavierēja starp galdiņiem un pienāca pie elfa un cilvēka.

"Pondoraks Stoks, skvairs, man ir tas gods," viņš nodeklamēja un pievilka kāju paklanoties dāmas priekšā.

"Pondo Stoks, mans zobens ir jūsu rīcībā," viņš palocīja galvu pret elfu.

Tad noņēma bruņucepuri un uzstutēja to uz galda, bet nosprādzēto zobenu uzkarināja uz krēsla atzveltnes. Veikli pārvarējis pāris pakāpienus viņš iekārtojās krēslā, no kura tik un tā pāri galda malai bija redzama tikai viņa galva un kakls, un pastiepa roķeli pēc biķera. Halflinga skatiens cauri pierei rūpīgi nopētīja miniatūro pūķi, kuru liekas neinteresēja princeses, bet gan zemenes uz pīrāga.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 13.10.2004 14:27

"Jā, Poga gan..." Mona kā apburta nespēja novērst acis no pūķīša. Roka aizmirsta joprojām bija pacelta pie pleca. Kā viņai patika mazie pūķi! Un te, te beidzot varēja vienu tuvumā apskatīt. Tad, attapusies, viņa nolaida roku (žurka tomēr vēl apdomīgi palika uz pleca) un, pievērsusies elfam, ar priecīgu smaidu turpināja: "Viņš ir skaists!"

Vairāk viņa nepaspēja pateikt. Halflingu bruņinieka ierašanās pārtrauca visas iespējamās sarunas.

"Anemone Meru, mans kungs," viņa tikko patapa atbildēt sveicienam. Tad jau brīvāk turpināja: "Parasti gan mani dēvē vienkārši par Monu. Un tā ir Poga." Viņa norādīja uz žurciņu sev uz pleca, kuras spožās ačeles tagad bija pievērstas mazajam bruņiniekam.

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 13.10.2004 16:37

Fēsa stāvēja pie Boro kunga krodziņa un lūkojās uz durvīm ar nelielām šaubām. Viņa nemēdza šaubīties. Fēsa ievilka elpu, itkā grasītos lekt nezināmā ūdenī un iegāja krogā. Viņa piegāja pie Boro kunga un laipni pasmaidīja:
"Sveiki, vai jūs nepateiktu kurš ir Boēcija galdiņš?"
Krodzinieks norādīja uz galdiņu, kur jau atradās trīs drosminieki- elfs, halflings un vēl kāda sieviete. Fēsa joprojām smaidīdama piesoļoja pie galdiņa un brīdi palika tur stāvam klusējot. Tad elfa vēlreiz laipni pasmaidīja un teica:
"Fēsa Sidrabdzīsla, jeb vienkārši Fēsa, lai īsāk." viņa diezgan nervozi atmeta no sejas matu šķipsnu. Elfai uz pleca sēdēja mazs,pelēks zvirbulēns. Tas atgādināja nelielu, pūkainu kamoliņu. Putniņš iečivinājās sajusdams, ka apkārt notiek kautkas, kas viņam ir noteikti jāredz.
"Un tas ir Roko, mans mazais draudziņš!" Fēsa noteica un noglaudīja mazajam galviņu ar savu slaiko pirkstu.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 14.10.2004 18:03

Boro kungs sajūsmināts noraudzījās, kā kuplinās piedzīvojumu meklētāju pulks. Kad visi bija sapazinušies un sarunas pieklusušas, viņš vēlreiz atjaunoja dzērienus tiem, kuri bija pspējuši jau savus kausus iztukšot un ielēja pats sev kausu un aizgāja apsēsties pie Boēcija galdiņa.

Sakopojis domas un vēlreiz noraudzījies uz visiem varoņiem, Boro kungs uzsāka lēni un domīgi stāstīt par priesterienes uzdoto uzdevumu. Par to ka patiesībā ir zināms tikai tas, ka pasauli ir apsēdis ļaunums un, ka kaut kas galīgi nav labi ar Mēnessgaismas mežu. Tur tad arī varoņiem būs jāsāk savi meklējumi...

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 18.10.2004 10:47

"Nu, tad uz priekšu! Nedzesēsim par velti mutes," Pondo ātri izstrēba dzēriena atliekas, uzmauca galvā bruņucepuri un pagrābis zobenu noleca no krēsla. Aši apjozis to ap vidu viņš stalti izslietu galvu devās ārā no kroga, pa ceļam nolikdams uz letes pāris sudraba naudiņas.

Izgājis ārā viņš taisnā ceļā devās uz stalli. Tur liels balts jājamsuns apklāts ar zaļu segu no lielas bļodas beidza ēst gaļu. Pondo noņēma un salocīja segu, pārbaudīja vai pie segliem ir pamatīgi piestiprināti ieroči, uzlēca sunim mugurā un ārā jājot veikli pagrāba šķēpu.

Pēc pāris mirkļiem viņš jau dīžājās suņa mugurā pie krogus durvīm un ar nepacietību un vieglu neizpratni gaidīja pārējos iznākam. Kas tad viņiem vēl bija vajadzīgs? Uz Mēnessgaismas mežu!

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 18.10.2004 13:36

Mona mierīgi noskatījās tik steidzīgajā bruņiniekā. Nē, tā vis nevar - skriet bez apdoma. Tiesa, arī kavēties nebūtu gudri. Tas, kas ir mežā, var pagūt izgaist.

"Kā mēs varam visērtāk tikt līdz Mēnessgaismas mežam?, viņa jautāja krodziniekam. "Celties ar laivu pa upi līdz ezeram (OOG - kā sauc ezeru?) un tad kājām?"
"Man ir laiva, kurā pietiks vietas mums visiem," Mona paskaidroja pārējiem.

"Vēl, Boro kungs, man vajadzētu ceļam līdzi kaltētu sieru, gaļu, maizi un drusciņu sāls, " Mona sekoja krodziniekam pie letes, kur tas iedeva viņai visu prasīto, samaksāja un atgriezās pie ceļabiedriem.

"Ejam? Tad kā mēs ceļosim? Ar laivu, vai kā savādāk?" Mona vērsās pie pārējiem, kad manīja, ka visi ir tikuši galā ar savu kausu un šķīvju saturu, un zeltainais Toriandrikss bija piebeidzis pēdējo zemeni.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 21.10.2004 10:28

"Hmm.. Gudra doma!", Boro kungs novilka...

"Jūs nudien varat izmantot laivu. Tā jūs nokļūsiet līdz Saulzemes ezeram (OOG - tas ir tas pa kuru var nokļūt braucot prom no Lūnas ezera uz augšu) un tālāk varat doties kājām. Tiesa ar to pārtiku gan jums, jaunkundz, pietiks tik līdz Saulzemes ezeram, bet gan jau tur atradīsiet kādus citus ļaudis, pie kuriem dabūt kaut ko ēdamu"

Iesūtīja: Inx ; laiks: 21.10.2004 12:37

Peekshnji atveeraas kroga durvis un pa taam iepluuda veesa veeja pluusma, kas saceela nelielu puteklju maakoniiti. Pa valjeejajaam durviim iesoljoja peleekaas, garaas, veejaa viegli plandoshaas dreebees teerpies elfs un taisnaa celjaa devaas pie Boeecija galdinja. Kroga durvis aiz vinja viegli aizveeraas...

– Sveicinaati un piedodied manu aizkaveeshanos – Smaidot saciija elfs un viegli paklaniijaas – Mans vaards ir Vaenkalvens un man buus gods doties karalienes sveetiitaa uzdevumaa kopaa ar jums.

Vaenkalvens veerteejoshi paluukojaas uz savaakushos kompaaniju un puukji, un pieveersa ceriigu skatienu Boro
– Kaa mees vareetu pakalpot karalienei, Boro kungs?

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 21.10.2004 12:53

"Nē, tas nekas, Boro kungs, paldies, man tā nav gluži vienīgā ēdmaņa. Man tikai vajadzēja nedaudz papildināt krājumus. Lai Pogai," Mona pabužināja dzīvnieciņu, "netrūktu kāda kāruma. Tad viņa ir jautrāka."


Mona noskatījās jaunpienācējā. Sveicienam atsmaidīja un palocīja galvu, tad mierīgi gaidīja, kamēr Boro kungs atbildēs uz jautājumu.

Pēc tam piebilda: "Mēs pašlaik apspriežam, vai izmantot manu laivu, lai tiktu tuvāk Mēnessgaismas mežam."

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 21.10.2004 12:54

- Redz kā jūs ar vēl pēdējā brīdī paspējāt! - Boro kungs iepriecināts noteica, - es jau šiem ļaudīm stāstīju, ka īsti precīzas informācijas mums nav. Zinām tikai, to, ka ļaunums ir sācies Mēnessgaismas mežā. -

-Šī, jaukā dāma, - Boro kungs pasmaidīja Monai, - laipni piedāvāja visus aizvest līdz Saulzemes ezeram un tālāk jau būs jādodas pašu spēkiem.
Kāds steidzīgs bruņinieks jau mīņājas kroga ārpusē un domāju, ka arī pārējiem būtu laiks posties ceļā. -

Boro kungs aizgāja aiz savas letes, kaut ko pagrozījās pa pieliekamo, tad iznesa sainīti un iespieda to rokās elfam.

-Te būs ar ko iestiprināties. Nu tas ko jūs parasti ņemat līdzi - Boro kungs piemiedza ar aci elfam un atgriezās savā vietā aiz letes.

Iesūtīja: Inx ; laiks: 21.10.2004 13:04

Vaenkalvens panjeema sainiiti, ielika to savaa somaa un viszinoshi smaidot palociijaas Boro
– Lielumlielais paldies! – Elfs saciija ar visdziljaakaas cienjas pieskanju balsii un peec tam pieveersaas paareejiem un nodeklameeja:

– Nav ko lieki zaudeet laiku! Mazajam brunjiniekam taisniiba! Dodamies!

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 28.10.2004 09:18

*Vēl viens steidzīgais!* Mona nodomāja, *Kavēties nebūtu vēlams, tas tiesa, bet bez apdoma skriet uz neapdzīvotu vietu arī nav gudri..."

"Tad uz ostu, ja?" Mona tomēr gribēja zināt.
"Un, pat ja mēs ejam kājām, tad man, vienalga, ir dažas mantas jāpaņem no laivas, pirms mēs dodamies," viņa piebilda, celdamās kājās un iekārtodama žurciņu ceļasomā, kur tā, kā jau ieradusi, ērti saritinājās.

"Nāciet, es parādīšu, kura ir mana laiva," Mona aicināja.
"Paldies, Boro kungs, par labām brokastīm! Uz redzēšanos, cerams," viņa atvadījās no krodzinieka.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 28.10.2004 09:32

Boro kungs noskatījās, kā piedzīvojumu meklētāji vienojās, ka laiva būs gana labs pārvietošānās līdzeklis, lai tiktu tuvāk Mēnessgaismas mežam.

Tad viņi visi devās ārā no kroga, kur tos jau gaidīja mazais bruņinieks.

"Lai dievietes svētība ar jums", nodomāja Boro kungs un ķēras pie netīro trauku mazgāšanas.

Iesūtīja: Inx ; laiks: 28.10.2004 09:57

Vaenkalvens izgaaja no kroga un ieelpoja svaigo riita gaisu, vinjsh paluukojaas uz sauli un negribot piemiedza acis. Shii diena vinjam patika.

Vinjsh apluukoja savus celjabiedrus. Viens elfs – taads kluss un nosveerts. Un veel ar puukji... tie gan Vaenkalvenam diez ko nepatika. Nezkaapeec Vaenkalvens nejuta nekaadas siltas juutas pret sho savu ciltsbraali.
Viens mazinjsh brunjiniecinjsh. Gluzhi kaa samazinaats ar kaadu burvestiibu, kaa Vaenkalvenam saakumaa likaas, tomeer, ieraudziijis brunjinieka jaajamsuni, vinjsh saprata, ka radiijums, kas teerpies spiidiigajaas brunjaas ir parasts halflings. Taadus sunjus, cik vien vinjsh atcereejaas redzeejis, lietoja tikai halflingi.
Cilveeku sieviete ar bruuniem, cirtainiem matiem un zaljaam aciim. Vaenkalvenam vinja patika tiiri labi, jo vinja bija pieklaajiigi piedaavaajusi savu laivu shim celjojumam, un vinjsh cereeja, ka savaas juutaas nenaaksies vilties... jo sievietee jautaas kas diivains, taals un ar dziljumiem saistiits. Vaenkalvens to juta, tomeer nevareeja saprast, ko shii sajuuta noziimee...
Elfu sieviete ar mazu zvirbuleenu! Kas gan var buut veel skaistaaks... :blush2: Vaenkalvens laiku pa laikam centaas ieskatiities elfas aciis...

Iesūtīja: Farliner ; laiks: 28.10.2004 14:46

Kad visi atstāja kroga telpu, Liandoram jau sāka izveidoties zinams priekšstats par viņa ceļabiedriem - šoreiz bija ieradusies salīdzinoši maz karotāju, un neviens no agrāko piedzivojumu biedriem, tomēr, likas ka to, kas Pondo trūka izmeros, halflings bija gatavs atsvert ar kaujas sparu. Likas savādi, ka nebija ieradies neviens priesteris - parasti līdzi devas vismaz viens, bet tur nu neko nevareja padarīt - un Liandors domas sevi uzslaveja par to, ka bija tomēr paņēmi līdzi pāris ārstniecibas eliksīrus neparedzetiem gadījumiem, neskaitot tos krājumus, kuri atradās ārpus laika un telpas - un tomer tikai rokas stiepiena attalumā.
Pamajis Boro kungam, viņš, kā jau vienmēr, atstaja uz letes zelta monetu un ar Toriandriksu uz pleca sekoja laivas īpašniecei.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 28.10.2004 15:28

Izgājusi no kroga, Mona noskatīja ceļabiedrus. Tur nu tie visi bija: elfa, kas, kopš viņa bija sasveicinājusies ar pārējiem, nebija bildusi neviena vārda, Mona vēl nezināja, ko domāt; pelēkajā plandošajā ģērbā tērptais elfs - viņā jaušas kaut kas viegls, gaisīgs, būs jāpajautā, vai viņam nav kāda vara pār vēju!; halflings milzīga, balti pinkaina suņa mugurā. Cik bruņinieks bija nepacietīgs, tik viņa suns bija pilns cienījama miera. Jauki! Tas ir labs apvienojums. Un tad vēl nopietnais elfs, kas iznāca no kroga pēdējais, ar pūķi uz pleca. *Viņš noteikti ir burvis,* Mona nosprieda. Žēl, ka karotāju pamaz, bet kā nu ir, tā ir.

Pa ceļam uz ostu Mona apdomāja, vai vēl ko nevajadzēja iegādāt pilsētā. Nekas īpašs nenāca prātā - visādi instrumenti ir laivā, pārtika tāpat. Bez raizēm var ceļot vismaz mēnesi. Jā, bet suns? Mona pameta bažīgu skatienu uz jājamsuni. Nez, viņš ēd zivis? Tā prātojot, osta drīz bija klāt.

"Nu re, tā ir mana laiva, Trepangs to sauc," Mona norādīja uz lielo divmastu burinieci, plato un tāliem ceļojumiem pamatīgi, bet viegli būvēto upes laivu.
"Te visiem atradīsies ērta vietiņa."

"Klau," viņa vērsās pie Vaenkalvena, "vai cienījamais elfs nevar palīdzēt ar vēju? Citādi nāksies daudz strādāt ar burām, kur upe platāka, vai airēt, kur šaurāka, jo jāceļas ta pret straumi, bet pašlaik nav labs ceļavējš."

Kamēr uzrunātais vēl pārdomāja atbildi, Mona paspēja pajautāt bruņiniekam, vai viņa suns, kā to sauc?, ēd zivis, jo neko citu prātīgāku no gaļas pa ceļam dabūt diezin vai varēs.

Iesūtīja: Inx ; laiks: 28.10.2004 15:47

Ejot uz piestaatni Vaenkalvens izbaudiija sauli un laiku pa laikam veeraas debesiis un Elfas virzienaa...

———————————

– Veeju...? – Vaenkalvens pasmaidiija – protams... meegjinaashu

Vaenkalvenam izsakot shos vaardus gaiss kljuva nedaudz biezaaks un veesaaks, un jau peec mirklja visiem sejaa puuta veess veejsh, kuraa vareeja sasmarzhot ( ) juuru.

– Kaapjam uz kugja, ja veelamies paspeet izlaist buras – elfs skalji noteica un devaas burinieka virzienaa – tuuliit veeljsh kljuus daudz stipraaks...

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 29.10.2004 09:09

"Paldies!" Mona atzinīgi un ar pateicību noskatīja izpalīdzīgo elfu.
"Nu tad, ātri! Visi laivā," viņa uzsauca pārējiem, ķerdamās pie tauvojuma atraisīšanas.

Pagaidījusi, līdz pārējie ir nokļuvuši uz gludā dēļu klāja, Mona noņēma pēdējo cilpu un, ielekusi laivā, tūlīt devās palīgā citiem pie burām.

Drīz vien laiva, sniegbaltās buras mirdzinādama, devās uz ostas izeju, lai aiz tās iegrieztos upes grīvā.

"Re, te ir soli, tur, tajā lādē, ir segas, tur - darbarīki, te ir pavards un sausā malka," Mona rādīja pārējiem. "Varam arī pārvilkt laivas vidum audeklu, ja vajadzēs, tas stāv tur. Iekārtojieties, kā katram ērtāk, man tikai atstājiet to kaktiņu, tur, pie stūres."

Mona sēdēja pie burām, būdama pilnīgi laimīga par to, ka atkal ceļo, ka atkal ir ūdens un vējš. Viņa nevēroja laivā notiekošo, viņai pašlaik eksistēja tikai upe un ūdensceļš... Daži draiskulīgi upes delfīni sagaidīja Trepangu pie ieejas upē. "Sveicināti! Pavadiet mūs!" Mona līksmi tiem uzsauca, aiz prieka nemaz nemanīdama, ka to dara ūdensļaužu valodā. Delfīni draudzīgi pagrozījās un iekārtojās abpus laivai un viens, pats nerātnākais - priekšā.

Iesūtīja: Inx ; laiks: 29.10.2004 09:47

Vaenkalvens atspiedaas pret burinieka bortu un veeraas gaisaa. laiku pa laikam vijnsh neveeriigi pavicinaaja roku vai izpildiija gaisaa kaadu zhestu un peec shiis darbiibas ikreiz veejsh ieguula buraas ar jaunu sparu. Vinsh speeleejaas ar veeju... it kaa ljaava veejam atvilkt elpu un tad atkal lika tam puust. Vaenkalvens izskatiijaas varen apmierinaats un vinja kustiibas kljuva ar katru reizi neveeriigaakas un vieglaakas... likaas, ka veejsh bija sapratis, kas jaadara....

Briidii, kad Mona kaut ko uzsauca delfiiniem, Vaenkalvens paveeraas uz vinjas pusi un vareeja redzeet, ka elfa sejaa paviideeja neliela atklaasme

Peec laicinja, kad ar veeju vairs nebija jaadarbojas, jo tas puuta pats vajadziigajos briizhos un ar vajadziigo stiprumu, elfs apstaigaaja kugji un luukojaas uz saviem biedriem. Kaut arii kugjis viegli shuupojaas, vinjam nenaacaas pie kaut kaa tureeties, likaas, ka vinja kaajas turas pie klaaja ljoti stingri...

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 29.10.2004 10:53

Nemaz nenokā```` no suņa Pondo auļoja pāri laipai uz kuģi. Likās, ka viņš to grib ieņemt triecienā. Taču nokļuvis uz klāja, viņš veikli apstādināja dzīvnieku un pats noleca zemē.

Uzmanīgi viņš noņēma sunim seglus un no seglu somas izvilka lielu zaļu suņa deķi un uzmeta to mugurā baltajam radījumam. Tad veikli izzvejoja gaļas pīrāgu un pusi iedeva sunim, bet pusi sāka skrubināt pats. Tad attapies pagriezās pret kuģa saimnieci un zīmīgi parādīja viņai apkošļāto cepumu. Sak', par suni neuztraucies! Viņam pārtikas pietiks.

Baltais milzu lops tikmēr aši aprijis kārumu stāvēja pie laivas borta un izbāzis mēli reižu reizēm nopilināja siekalu ūdenī.

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 31.10.2004 00:36

Fēsa domīgi sekoja pārējo piemēram iekāpdama kuģī. Viņa nopētīja savus ceļabiedrus.

Fēsa jutās savādi un pati nesaprata kāpēc. Varbūt tādēļ, ka pati daudz nerunāja. Vai arī tāpēc, jo neviens cits nebilda ne vārda uz viņas pusi.

Elfa ievilka elpu. Vējš viņai ļoti gāja pie sirds un izskatījās, ka arī citi to izbauda. Viņa atspiedās pret bortu un uzsmaidīja savam mazajam zvirbulēnam. Tas priecīgi atčivināja pretī un nolaidās blakus Monai. Putnēns nedroši viņu aplūkoja un nedaudz lempīgi pieleca tuvāk.

Tikmēr Fēsa bija aizvērusi acis un sākusi dungot pie sevis savu mīļāko no vēja dziesmām. Tā bija sērīga un labskanīga, turklāt neatbilda viņas jautrajam garam, bet Fēsa turpināja dungot. Tas nomierināja viņas satraukto dvēseli.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 01.11.2004 14:47

Sajutusi kustību sev blakus, Mona novērsa acis no garām slīdošajām ainavām.
"Tas es tu, Roko," viņa uzsmaidīja zvirbulēnam.
"Kā ietas, mazais draudziņ?"
Kad zvirbulēns priecīgi iečirkstējās, Mona pagrieza galvu uz Fēsas pusi, bet, ieraudzījusi, ka elfa ir aizvērusi acis, neko neteica.
Toties viņa pamanīja turpat tuvumā stāvošo Vaenkalvenu. "Paldies par vēju, mans kungs! Tas ir tieši tāds, kā vajadzīgs," Mona uzsauca.

Laiva, nu jau vēja brāzmu neraustīta, gludi un raiti slīdēja tumšajā ūdenī, tikai pavisam vieglītēm šupodamās. Monai šai brīdī patika viss - ceļabiedri, skaistais laiks, upe, ūdens, laiva, delfīni, elfas dungotā dziesmiņa... Jauki!

(OOG - cik ilgi mums jāceļo līdz ezeram? Man šķiet, ka tās ir dienas, ne stundas?)

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 02.11.2004 18:56

(OOG - jā tās ir trīs dienas.)

Laiva šķēla viļņus.
Garām slīdēja karaļvalsts gleznainās ainavas. Kuģotāji brīžiem varēja vērot meža zvērus, kuri bija iznākuši upes malā padzerties.
Likās neticami, ka visā šajā gleznainajā apkaimē kaut kur varētu būt ieperinājies ļaunums.

Tā viņi pavadīja pirmo kuģošanas dienu. Saule rietēja arvien zemāk un zemāk. Kad saule jau pavisam pazuda aiz apvāršņa delfīni devās savās gaitās, bet laiva slīdēja tālāk. Uz priekšu tik...

Tuvojās nakts.
Viss liecināja par to, ka gaidāms būs arī lietus. Jau satumsušās debesis piepildījās ar vēl tumšākiem mākoņiem....

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 02.11.2004 19:10

Fēsa domīgi nopētīja debesis un ievilka krūtīs gaisu. Tas kā vienmēr pirms lietus bija ļoti dzidrs un svaigs. Viņa jutās tā, itkā būtu padzērusies kalnu strauta ūdeni. gaiss bija piepildījis Fēsas tukšo vēderu par kripatiņu pilnāku.

Mazais zvirbulēns bija aizmidzis meitenes klēpī un izskatījās pēc mazas, elpojošas bumbiņas. Sajutis vētru, kas tuvojas tas piecēlās un priecīgi uzčivināja Fēsai,kas pēkšņi un bez iemesla bija saskumusi.

Šajā pirmsvētras laikā viņa bija atminējusi tos lietainos vakarus, kad viņa ar vecākiem bija sēdējusi iekšā, siltumā pie kamīna un klausījusies mātes stāstus, par zemēm, kas atrodas aiz trejdeviņām jūrām. Tagad, kad Fēsa sēdēja aukstumā un dzirdēja tikai ūdens un vēja šalkoņu viņa sajutās gaužām sērīgi.

Fēsa sāka dungot savā galvā un nodrebinājās. "Auksti." viņa klusi noteica piespiesdama sev pie krūtīm Roko. Mazais putniņš diezgo nelīdzēja pret auksto vēju, bet Fēsa tik un tā sajutās siltāk. Vismaz sirdī.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 03.11.2004 10:02

Vakaram nākot, Mona sāka meklēt piemērotu upes krastu, kur noenkuroties. Viņai nešķita, ka vajadzētu ceļot arī naktī, turklāt lietū.

Kad krēsla jau bija aizsegusi kārtējo upes līkumu, Mona ieraudzīja meklēto - ērtu, mazu līcīti, ar krastu, kurā var izkāpt, un kokiem, pie kuriem var droši piesiet laivu.
Viņa stūrēja uz turieni, un drīzumā laiva bija šīs nakts mājvietā.
Citiem piepalīdzot, tika nolaistas buras un uzslieta tents, zem kuras lietus un vējš neko vairs nevarēja ceļotājiem padarīt.

"Tu esi pavisam nosalusi!" Mona tikai tagad pamanīja aukstumā trīcošo elfu. "Kāpēc nepaņēmi kādu segu? Es tak rādīju, kur tās ir. Nekas, nāc tagad palīgā, iekursim uguni, būs labi."

"Jums kādam ir kaut kas, ko gribat uz uguns atsildīt?" viņa jautāja ceļabiedriem.
"Un, kamēr es to daru, vai kāds nebūtu tik laipns, un nesagādātu kādu klēpīti sausas malkas? Kamēr vēl nelīst."

Mona sāk gatavot vakariņas uz mazā laivas pavarda.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 03.11.2004 14:08

Pondo lēni un mierīgi izveda suni krastā. Pavēries debesīs viņš bažīgi sarauca pieri un tad sāka ņemties ap savu bruņu saitēm un slēdžiem. Izskatījās, ka viņa bruņojums bija īpaši veidots tā, lai ar to varētu tikt galā arī viena persona.

Palicis vien zaļā kamzolī un īsā ķēžu bruņu kreklā, viņš brīdi apsvēra Monas piedāvāto iespēju kaut ko uzsildīt uz uguns, bet tad pārdomāja. Katru gabalu ātri aplūkojis, viņš steidzīgi sagrūda bruņu detaļas pāris ādas maisos un novietoja tos drošā vietā zem telts pārsega, bet pats devās malkas meklējumos.

Pēc brīža viņš jau brida atpakaļ ar pamatīgu saini žagaru rokās. Lepni nometis tos netālu no uguns, viņš visus nomērīja ar skatienu. Viņš, Pondo bija tiko izdarījis labu darbu! Viņš bija atnesis žagarus! Tiesa žagaru kaudze liela likās tikai viņam pašam. Halflingu mērogi tomēr reizēm traucēja Pondo iedzīvoties lielo ļaužu sabiedrībā.

Iesūtīja: Inx ; laiks: 03.11.2004 14:27

Vaenkalvens paliidzeeja nolaist buras un pietauvot burinieku.
Izdzirdot Monas teikto elfai, vinja acis iepiideejaas un vinjsh skrieshus atnesa segu, kuru miilji aptina Feesai ap pleciem, ieluukojaas vinjai aciis un pasmaidiija...
– Naac, pasildies... – Vaenkalves noteica un sniedza elfai roku – ...pie uguns...

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 03.11.2004 14:35

"Paldies, mans kungs," Mona pateicās Pondo, "kādu laiciņu iztiksim."
"Tēju nevēlaties? Ūdens reku! jau ir karsts," viņa norādīja uz tējkannu, kas vārījās, jautri burbuļodama. To teikusi, viņa pagāja nostāk, lai paņemtu krūzītes un šķīvjus.

Atgriezusies pie pavarda, viņa atklāja, ka pie tā ērti un mīļi ( ) ir iekārtojušies elfi.

"Tad jūs abi pie reizes varat uzmanīt pannu!" Mona noteica un sāka krāmēt žagariņus malkas kastē.

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 03.11.2004 17:56

Fēsa laipni usmaidīja Vaenkalvenam un padeva viņam roku. Zvirbulēns, kas joprojām bija Fēsas otrā rokā greizsirdīgi iečiepstējās. Elfa par to nelikās ne zinis, tikai piespieda mazo tuvāk sev, lai tas apklustu.

Viņa bija ērti iekārtojusies pie ugunskura un pētīja apkārtni. "Te tāpat kā visur ir ļoti skaisti!" viņa noteica un ciešāk satvēra Vaenkalvena doto segu, jo bija uzpūtis pastiprāks vējš.

Fēsa klusībā smaidīja, par Pondo "lielo" žagaru saišķi, jo pat tas likās vienīgais glābiņš pret aukstumu, izņemot segu, protams.

Elfa beidzot palaida brīvībā Roko, kas aši aizlaidās. Drīz viņš atlaidās ar milzīgu riekstu knābī. Nosviedis to pie Fēsas kājām Roka pašapmierināt nočirkstēja, jo bija domājis ka pārspējis Vaenkalvena laipnību.

Fēsa tikai pasmaidīja un apēda riekstu.Viņas sejā nebija lasāms itin nekas.

Iesūtīja: Farliner ; laiks: 03.11.2004 18:05

Kad laiva bija droši pietauvota pie krasta un pārējie biedri kā nu kurais gatavojās nakšņošanai, Liondars izmantoja brīdi, lai no iepriekš sagatavotajiem krajumiem, kas glabajās maģiskajā lāde, kurai viņš vareja piekļūt, kad vien velējās, paņemtu nakšņošanai nepieciešamos piederumus, ka arī vakariņu ēdiena devu un dažas pudeles vīna, lai vēsais vakars ceļabiedriem neliktos pārak drūms.
Ievērojis Vaenkalvenu un Fēsu kopā sežam pie uguns, Liandors pie sevis pabrīnījas par tik vētrainu Vaenkalvena rīcību, bet neko neteicis, pievienoja savu pārtiku kopīgajiem krajumiem un apsēdās pie uguns - lai gan viņa ceļojuma terps jau sen bija apburts tā, lai tas nesamirktu un aizturētu aukstumu vai karstumu, kamēr tie nesasniedza pardabiskus lielumus, šādā vakarā tomēr bija daudz patīkamāk sēdēt pie uguns. Tad paskatījas uz Pondo pusi, kurš, acīmredzami apmierināts ar savu ieguldījumu kopīgajā lietā tagad atpūtās, nolema ka nāksies vien būt pirmajam, kas uzstādīs jautajumu par nakts sardzēm:

"Kurš vēlas sargāt pirmais?" viņš pajautāja, "man pašam vienalga, bet domāju, ka butu labāk, ja iepriekš vienotos par kārtību, kadāto darīsim. Ja vien, protams, kādam nav labpāki priekšlikumi."

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 04.11.2004 09:45

"Es labprāt palikšu pirmā," Mona pieteicās, novākdama vakariņu galdu un izlikdama traukus skaloties lietū.
"Man tāpat vēl te ir jānokopjas, un kamēr līst lietutiņš. Jums tas palīdzēs aizmigt, bet sargāt būs patīkamāk, kad atkal būs redzams mēness un zvaigznes."

"Man patīk lietus," viņa, kā atvainodamās, piebilda.

Iesūtīja: Inx ; laiks: 04.11.2004 11:17

Vaenkalvens luukojaas ugunii un ik pa briidim paveeraas debesiis, ko aizsedza koku samirkushie zari. Vinjsh kaut ko pie sevis paardomaaja, ik pa briidim paluukojoties uz pannu un piekaartojot zhagarus ugunii.

Vaenkalvens pasmaidiija zvirbuleenam. Un tikko manaami iesmeejaas. Vinjsh satina Feesu vel cieshaak un it kaa jokojoties piemiedza ar aci zvirbuleenam.
– Gudrs putninjsh – Vaenkalvens saciija Feesai – Vai vinjam ir vaards?

Izdzirdot sarunu par sardzeem, Vaenkalvens pieveersaas Monai un Liandoram.
– Taadaa gadiijumaa es vareetu sargaat naakamo nakts dalju – Vinjsh veerteejoshi paveeraas debesiis — Lietus tad vairs neliis. Kursh veelas man sastaadiit kompaaniju?

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 04.11.2004 18:31

Fēsa izdzirdējusi Vaenkalvena vārdus, jau grasījās ko teikt, bet pievēra muti un mazliet piesarka. Jan nu kāds cits grib sastādīt viņam kompāniju?

Tā vietā viņa lietišķi atbildēja:"Jā, vārds viņam ir-Roko." Mazais zvirbulēns lielīgi saboza pelēkās spalviņas un lepni nolaidās visiem acu priekšā. "Mazais lielībnieks!" Fēsa jautri noteica un pacēla mazo, lai tas pārāk neaizrautos.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 08.11.2004 14:49

Pondo centās reizē pakasīt kājas pēdu un balansēt karstas tējas krūzīti, no kuras reizēm sirsnīgi iestrēba, kad pēkšņi viņa omulīgo nodarbi pārtrauca brīdinošs signāls galvā. Viens no elfiem gribēja sargāt guļasvietas pa nakti! Nē, nē, ne tikai sargāt! Viņš piedāvāja visiem to darīt pārmaiņus.

"Kāpēc?" sašutums Pondo brēcienā mijās ar pārsteigumu. "Kāpēc mums kaut ko vajag sargāt? Naktī?! Kad visi guļ? Šeit taču ir Mēnesziedu karaļvalsts! Šeit taču visi pa nakti guļ!"

"Nevienā pasakā un teikā nekad nav bijis vajadzības pa nakti negulēt. Kad tad mēs atpūtīsimies? Vēl mirklis un mēs sāksim izlaist arī ēdienreizes. Bruņiniekam ir jābūt spēcīgam un drošam, izgulējušam labu nakts miegu un pēcpusdienas nomidzi un paēdušam 4, bet vēl labāk 5 reizes dienā. Ja tā nenotiks, tad mums nebūs spēka cīnīties ar ļaunumu, kas apdraud mūsu aizstāvamos."

Pondo, visnotaļ izmisīgi vicinādams pa gaisu tējas krūzi, pauda savu viedokli.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 08.11.2004 15:05

"Jā, tā ir gan, jums taisnība," Mona piekrita, uzmanīgi, bet noteikti atņemdama Pondo krūzīti (ko viņš nemaz tik viegli negribēja atdot) un nolikdama to rokas stiepiena attālumā uz pavarda malas. Viņai nebija nekādas vēlēšanās tikt aplietai ar verdošu tēju. Bet te kaut kas ir jādara! Strīdēties par tādiem sīkumiem, pēc Monas domām, nudien, nav vērts.

"Es domāju, ka tās īstenībā nemaz nav sardzes," viņa turpināja. "Man, piemēram, ļoti patīk būt nomodā lietū. Klausīties, kā pilītes un lāsītes bungā savas mazās bundziņas par telts jumtu un stāsta un stāsta par tur augšā, mākoņos, pieredzēto. Kā tādā brīdī var gulēt? Es palikšu augšā, līdz lietutiņš rimsies. Elfiem, cik zinu, nav lielāka prieka kā zvaigžņota debess. Vai jūs gribat man liegt laimi klausīties lietū un viņiem laimi skatīties zvaigznēs? Mēs jums nemaz netraucēsim pelnīto naktsmieru."

Tagad Mona acīgi raudzījās, lai bruņinieks, pirms atbild, nepaķer krūzīti. Viņa joprojām nevēlējās tikt aplieta. Tēja vēl bija par karstu.

Iesūtīja: Inx ; laiks: 08.11.2004 15:35

Vaenkalvens paluukojaas uz Pondo pusi.
— Kaa jau tu teici — vaenkalvens saciija leenaa un zemaa balsii, kas likaas izvibreejam cauri kjermenim — Brunjiniekam ir jaabuut labi paguleejusham. Taapeec tu vari mieriigi likties guleet. Man miegam vajag daudz mazaak stundu, taapeec man nekas neav pretii sheit paseedeet... — Vinjsh paluukojaas uz Feesas pusi un peec tam piemetinaaja — ...un padzert teeju. Bet par sardzi runaajot - liidz shim taadas tieshaam nev bijushas vajadziigas, tomeer tagad, kad ir radies shis nezinaamais ljaunums, es vis neiztureetos tik neveeriigi...

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 08.11.2004 16:39

"Nē, nu, ja tā padomā, tad man jau tīri labi patīk celties ar cīruļiem un paskatīties kā saulīte uzlec," Pondo nedaudz apjucis novilka pietiekoši skaļi, lai pārēji dzirdētu. "Tikai nelaime tā, ka tieši pirms tiem cīruļiem man tas saldākais miegs un tad man vajag kādu, kas tā pavisam vieglītēm piebiksta, ka nu ir laiks celties. Taču, ja kāds tāds piebikstītājs atrastos, tad es tīri labi varu palīdzēt visiem pārējiem sagaidīt rītu, uhu."

Tad viņš, veikli izvairījies no Monas, pakampa krūzīti, sirsnīgi tajā iepūta un ievilka lielu malku tējas.

"Bez tam Čopam vienādiņ ausis ir bijušas labākas par manējām. Viņš zin, kad sveši apkārt klīst," un halflings dedzīgi pamāja lielā suņa virzienā, kura galva bija nolikta uz ķepām un spalvās iegrimušās acis likās krītam ciet, bet tiklīdz zvērs izdzirdēja savu vārdu tā tūdaļ aši pacēla galvu un palaida klusu un zemu "vuff!".

Sajūsmināts par tik veiksmīgu viņa vārdu apstiprinājumu Pondo aši izvilka no kabatas cepumu un pameta sunim. Čops to norija un aplaizījās.

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 08.11.2004 21:27

Fēsa rimti palūkojās debesīs, kas šķiet arvien vairāk taisījās uz lietu. Viņa nopūtās un palūkojās uz Pondo suņa pusi. Elfa ļoti vēlējās atkal redzēt zvaigžņotās debesis. Viņa otrreiz nopūtās un juta, ka ļoti uzmācas miegs. Fēsa samirkšķināja acis.

"Es piekrītu Vaenkalvenam. Mums vajadzētu ievērot kaut nelielu piesardzību. Lieka piesardzība nekad nav bijusi par sliktu." elfa noteica un gari nožāvājās.

"Atvainojiet, man ļoti nāk miegs. Pamodiniet, kad laiks stāvēt sardzē." Fēsa noteica un lēni aizvilkās uz telti. Roko viņai sekoja. Elfa iekārtojās telts stūrītī un cieši aizmiga. Roko vēl brīdi palēkāja pa telts grīdu un tad pievienojās saimniecei.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 09.11.2004 10:29

OOG - tomēr lūdzu rūpīgāk sekot, kur jūs atrodieties Uz kādu telti???? Visi sēž laivā zem nojumes pie mazā laivas pavarda. Un zem tās pašas nojumes arī gulēs, ja vien nekāps krastā, necels telti un negulēs tur. Var, protams, arī laivas priekšgalā vai pakaļgalā tieši zem klajas debess. Un, starp citu - jau līst.

Mona tikai rokas vien noplātīja, redzot, cik veikli Pondo atgūst savu krūzīti. Lai jau tiek! Viņa tikai drošības pēc piesedzās ar savu neizmērcējamo apmetni.

"Tad kā tad nolemjam? Es palikšu augšā, līdz lietus beigsies, tad pamodināšu jūs, ja?" Mona norādīja uz Vaenkalvenu, "kā jūs tālāk sadaliet atlikušo nakts sprīdi, tas paliek jūsu ziņā, tikai tas, kurš tad būs pēdējais, lai mani no rīta pieceļ pirmo. Tas ir, ja vien jūs gribat brokastis."
Tad viņa, kamēr vēl gaisma pavardā, aizgāja sarīkot savu guļvietu.

"Pēļu man nav, bet, re, te vēl ir daži spilvu maisiņi. Gluži labi, ko palikt pagalvī," Mona rīkodamās pie reizes izķeksēja tos no kastes.

"Ņemiet, kam vajag," viņa teica, vienu iemetot savā kaktā. Tad Mona paņēma savu loku un zobenu, pamāja ar pirkstu žurciņai, kas paklausīgi uzrāpās viņai uz pleca, ietinās apmetnī un izlīda no tents. Tur viņa ierīkojās pie viena no mastiem, kur labi varēja pārredzēt laivu, upi un tuvējo krastu.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 09.11.2004 11:40

Pondo izvēlējās vietu, kur Čopa ķepas nevienam netraucēja pārvietoties. Spilvena viņam nevajadzēja. Suņa mīkstie sāni sildīja un reizē balstīja galvu. Ietinies vien apmetnī Pondo izsūca tējas atliekas, nikni balansēdams gar laivas bortu izskaloja ūdenī krūzīti, nolika to pie pavarda žāvēties, bet pats ieritinājās Čopa līkumā.

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 09.11.2004 20:40

OOG- Ļoti atvainojos, Roviela. Nākamreiz centīšos lasīt uzmanīgāk. Man īsti nebija laika, tāpēc es tikai aši pārskrēju pāri jūsu rakstītajam. Lai nu kā pieņemsim, ka Fēsa ir iekārtojusies nojumes stūrītī un saldi šņākuļo.

Fēsa klusi nošņācās. Viņas prāts klejoja kautkur tālu, tālu prom. Fēsa sapņoja par saviem vecākiem, brāli, līdz sapni pārtrauca šausmīgs murgs.

Elfa atvēra acis un pieleca sēdus. Viņa nopētīja apkārtējos un atslāba sapratusi, ka tas bija tikai murgs. Fēsa iekārtojās atpakaļ stūrītī, bet šoreiz palika guļam ar plaši atvērtām acīm.

Iesūtīja: Farliner ; laiks: 10.11.2004 17:28

Pie sevis pasmīnējis par bruņinieka sašutumu par naktssardzes nepieciešamību, Liandors nogaidīja, kamēr pārējie izteica vēlmes par dežūru laikiem, tad vērsās pie Vaenkalvena:

"Domāju, ka varu sastādīt kompāniju naktssardzes atlikusajai daļai - ātrāk ka pēc stundām 3-4 tas lietus tāpat nebeigsies, un līdz tam laikam es būšu atpūties pietiekoši."

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 11.11.2004 15:36

Lietus turpināja pakšķēdams piezemēties uz laivas klāja.
Visādi citādi nakts tumšā daļa bija ļoti mierīga. Un pat līstošais lietus neliecināja, ka kaut kas karaļvalstī būtu savādāk nekā līdz šim. Lai karaļvalsts zaļotu, lietus bija nepieciešams.

Monas sardzes laiks pagāja ļoti mierīgi.
Kad lietus pārstāja, un cik pārsteidzoši, tas tiešām notika aptuveni pēc kādām četrām stundām, kā jau elfs bija teicis, Mona piecēlās pamodināja elfus un tie stājās sardzē, jeb lūkoties zvaigznēs, kā jau paši bija teikuši.

Pie horizonta jau pacēlās pirmie saules stari, kad elfi sadzirdēja dīvainu graboņu pie laivas borta. Paskatījušies, kas tur notiek, viņi ieraudzīja elfieti. Viņas garie mati bija izmirkuši un arī drēbes bija piesūkušās ar lietus ūdeni. Vietām tās bija arī netīras. Viņas seja izskatījās ļoti nogurusi, bet cauri tam visam varēja redzēt, ka elfiete ir ļoti skaista. Un pat savas samirkušās drānas viņa nesa stalti.

-Labrīt, kungi! Es tiešām nevēlējos jūs traucēt. Es te gāju garām un mazliet paslīdēju... - elfiete runāja ļoti maigā balss tonī, bet varēja redzēt, ka pat runāšana viņai prasa lielu piepūli. Viņas kājās drebēja no pārpūles.
Viņa dziļi ievilka elpu, lai saņemtu spēkus, bet tajā pašā brīdī arī turpat saļima...

Iesūtīja: Farliner ; laiks: 14.11.2004 11:11

Liandors ātri parbaudīja svešās elfietes pulsu, un pārliecinajies, ka viņas dzīvībai tiešas briesmas nedraud, pagriezas pret Vaenkalvenu:
"Uzpūt uguni, vinai nepieciešams siltums!"

Pec tam viņš nomurminaja pāris vārdus kadā no senajam elfu valodam un vienkārša, katram burvim zinama burvestiba iztvaiceja ūdeni no nepazīstamas elfietes drānām, un ietinis viņu sava ceļojuma apmetnī, novietoja tuvak pavardam. Tagad atlika tikai gaidīl, līdz svesiniece atgūs samaņu...

OOC: Izmantota tika burvestība "Prestidigitation" jeb "Sīka maģija" kas zināma visiem burvjiem un ļauj panākt nelielus maģiskus efektus, to skaitā arī izžāvēt apģērbu.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 14.11.2004 11:15

Sali ieskrēja mājā. Paķērusi jau gatavībā nolikto vecāku dāvāto silto vilnas apmetni, viņa ieskrēja virtuvē. Uz galda stāvēja bļoda ar āboliem. Paķērusi divus no tiem un pus kukuli rupjās maizes, Sali atkal izskrēja pagalmā. Tur vēl stāvēja viņas brālis Timo, kas pēc nakts ceļa jutās piekusis.
"Timo, ai, labais, labais Timo! Tā bija vislabākā dzimšanas dienas dāvana, ko es biju saņēmusi! Pasaki vecākiem, kad viņi pamodīsies, ka esmu devusies ceļā! Un nemaz nesaki, ka viņi neļāva, " Sali veltīja šķelmīgu smaidu Timo un zīmīgi paskatījās uz vilnas apmetni.
Timo tikai smaidīja.
"Paldies! " vēlreiz noteica Sali un skreja uz upes krastu. Tur stāvēja divas viņas tēvam piederošas laivas, un neliels plosts, ko parasti izmantoja, lai pārceltos upes otrā krastā. Atraisījusi auklu, kas turēja plostu piesietu pie laipas, viņa uz tā uzkāpa un ar gara koka palīdzību pārstūmās uz upes otru krastu. No turienes varēja labāk pārredzēt upi abos virzienos. Lai straume viņu nenestu, Sali ar rokām ieķērās krastā augošajos meldros un apsēdās uz plosta.
Vēl bija agrs, tikko tikai pirmos saules starus varēja manīt uz mākoņiem. Tā kā pa nakti bija lijis, tad zāle bija mitra un Sali roka sāka salt. Nedaudz pamainījusi pozu, viņa turpināja vērties uz upi un domāja par vecākiem. Viņi bija viņai atļāvuši doties ceļā pēc 20 gadu sasniegšanas. Un Timo, viņš taču bija viens eņģelis! Ziņa par piedzīvojumu meklētāju došanos gar viņas mājām bija labākā dāvana! Varbūt vienīgi ēdamā par maz paņēmās līdzi, bet tagad peldēt atpakaļ uz mājām varēja nozīmēt to, ka lielā iespēja tiek palaista garām. To Sali nevarēja pieļāut, tāpēc iekārtoja plostu tuvāk pie kāda koka saknēm un pieķērās pie tām. Viņa gaidīs!

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 14.11.2004 12:47

Fēsa pamodās un lai gan bija gulējusi vairākas stundas jūtās nogurusi. Viņa paskatījās visapkārt un pamanīja pie pavarda bezsamaņā guļošu elfieti.

"Kas viņa ir?" Fēsa jautāja Liandoram un piecēlās sēdus. Viņa vērīgi nopētīja elfieti un apsvēra savā galvā daudzas idejas, kā viņu uzmodināt, bet likās neviena no tām nebija iespējama.

"Vai es varu ka palīdzēt?" Elfa otreiz jautāja un piecēlās kājās.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 15.11.2004 11:19

Mona pamodās no švīksta gar laivas bortu. Viņa pacēla tents malu. Gaišs! Rīts klāt. Bet kas tas bija par troksni? Viņa ieklausījās. No elfu sarunas saprata, kas noticis, tāpēc aši trausās kājās un sameklēja vēl kādu segu un spilventiņu, ko paklāt elfietei apakšā. Palīdzējusi viņu iekārtot, Mona izlēca no laivas un paostīja gaisu. Tur! Tur, pāris soļu attālumā aug zāle, kas viņai vajadzīga. Mona noplūca pāris stiebru un atgriezās laivā.

Viņa notupās pie joprojām nesamaņā esošās elfietes un viegli pavēcijāja jauki, bet spēcīgi smaržojošo zāli svešiniecei gar seju, kura no smaržas acīmredzami sāka atgūt savu dabiski jauki sārto toni. Vēl viena ieelpa un šķita, ka bezsamaņa pāriet parastā miegā.
Mona novietoja zāli elfietes pagalvī un piecēlās kājās.

"Lai viņa paguļ," Mona pusčukstus teica, "tās būs vislabākās zāles."

"Varbūt novācam tentu? Rasa jau ir nožuvusi. Un ko jūs gribēsiet brokastīs?" Mona klusītiņām sāka rosīties gar pavardu.

Iesūtīja: Inx ; laiks: 15.11.2004 12:49

Vaenkalvens steigshus devaas pie pavarda, pieshkjiila uguni un novicinaaja roku neveriigaa zhestaa. Jau peec pavisam iisa briizha pavardaa dancoja liesmas. Vinjsh paliidzeeja paareejiem iekaartot elfu meiteni pie uguns un pieveersaas Liandoram:
– Pasliideeja... – Vinjsh saciija pavisam klusaa balsii un izskatiijaas noruupeejies – Kad vinja pamodiisies mums vajadzeetu vinjai paprasiit kas tad iisti tur ir par lietu...

– Mees nezinam, kas vinja ir – vaenkalvens klusu atbildeeja Feesai – Pagaidaam esam savai maasai paliidzeejushi cik iespeejams.



Jaa, jaa, lai vinja izguljas... gan jau kaut kad pa dienu pamodiisies.

Vaenkalvens paliidzeeja Monai novaakt tentu, kas briinumskaisti un preciizi salociiijaas vaenkalvenam tam tikai nedaudz pieskaroties.
Peec tam Vaenkalvens paluukojaas debesiis un izpildiija zhestu gaisaa.
– Shii diena buus saulaina un briinumskaista – vinjs noteica un pasmaidiija.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 15.11.2004 13:17

Mona klusi un līksmi iesmējās. Viņas smiekli skanēja dzidri kā ūdens (OOC - brīnums, ne? ).
"Paldies!" viņa teica.

Brīdi rosījusies ap pavardu, viņa ceļabiedru priekšā nolika lielu bļodu ar plācenīšiem.
"Vai tas brīnišķīgais vīns mums vakar vēl palika? Karstvīnu gribēsiet? Kamēr vēl tāds pavēss."

"Klau, Pondo vēl guļ?" Mona atskatījās uz to pusi, kur lielais suns bija aizņēmis gandrīz visu laivas platumu.
"Laikam tak!" viņa brīnīdamās noteica. "Un suns arī!"

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 15.11.2004 14:00

Sali uz plosta bija sēdējusi jau gandrīz pusstundu. Saule bija pakāpusies augstāk skaidrajās debesīs un nožāvējusi rasu no krasta zāles. Meitenei palika silti. Viņa atmeta atpakaļ savu vilnas apmetni. To novilkt vinja neuzdrošinājās, jo jebkura šada darbība varēja traucēt rīkoties ātri.
Lai kaut nedaudz atbrīvotu notirpušo kāju, Sali nogūlās uz plosta uz vēdera, pārkārdama kājas pār tā malu. Sīkie vilnīšu rotaļājās ap viņas apavu purngaliem, bet zods atspiedās pret roku. Saule bija silta, vējiņš mierīgs un dabas skaņas iemidzinošas.
Sali uztrūkās no galvas atsitiena pret plosta dēļiem. Vai tiešām viņa bija gulējusi? Paskatījusies debesīs, meitene redzēja, ka saule vēl ir tur pat, arī vienīgais niecīgais mākonis. Pat netālu zvejojošais zivju dzenītis lēkāja pa tiem pašiem krasta akmeņiem. Viņa atviegloti nopūtās. Tātad tas bija tikai mirkļa vājums. Pēdējās aiz uztraukumiem un gaidām negulētās naktis un siltā saule darīja savu.
Lai vairāk neaizmigtu, Sali no krastā augošajiem meldriem sāka pīt nelielus riņķīšus, tikai uz brīdi novēršot skatienu no upes līkuma. Vai tiešām viņi jau būtu pabraukuši garām? Neko tādu meitene nebija manījusi, tāpēc nezaudēja cerības. Meldru riņķīši pamazām krājās uz plosta malas, veidojot savdabīgu valni.

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 15.11.2004 18:03

"Nu labi, ja mana palīdzība nav vajadzīga..." Fēsa paraustījusi plecus klusi noteica un paņēma vienu plācenīti no bļodas, ko tikko tur bija nolikusi Mona.

"Jā, karstvīns būtu labs!" viņa pasmaidījusi Monai teica un naski apēda paņemto plāceni. Tad elfa pamodināja savu putniņu, kas joprojām bija saldi gulējis pie pavarda.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 17.11.2004 10:43

Celjotāji pat vēl nebija devushies taalaak, kad sveshaa elfiete atveera acis. Vinja skatiijaas kaa visi apkaart rosiijaas gatavodami brokastis.
"Ak es tomeer neiztureeju," vinja nodomaaja, bet neviens vaibsts vinjas sejaa neizraadiija, ka elfiete par kaut ko krenkjeetos.

Vinja paraudziijaas uz Monu, kura rosiijaas ap uguni un katlinjiem. Elfiete pieceelaas, bet mazaa atpuuta tomeer nebija atgriezusi speeku.
"Man nav laika tagad atpuusties," vinja pie sevis domaas visu laiku atkaartoja. "Tikai ne tagad! Tagad ir jaapaveic pienaakums!"

Elfiete piegaaja pie Monas.
"Es nemaz juus neveelos apgruutinaat, cieniitaa, bet vai juus luudzu nevareetu man iedod padzerties teeju? Man liekas, ka tas man vareetu paliidzeet. Un tad es aatri, aatri doshos taalaak un nemaz juus neaizkaveeshu..."
Elfietes balss skaneeja mieriigi, pluustoshi. Vinja bija savaakusi visus speekus.
Uzdevums ir jaapaveic peec iespeejas aatraak.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 17.11.2004 11:46

"Te būs karstvīns, dzeriet," Mona nocēla katliņu no pavarda. Vīnā iejauktās garšvielas kārdinoši nosmaržoja.

Pagriezusies atkal pret pavardu, Mona ar izbrīnu ieraudzīja pie tā stāvam svešo elfieti.

"Vai, jums gan būtu vēl jāatpūšas kādu brīdi," Mona gandrīz pārmetoši viņai iebilda, raudzīdamās skaistajā elfā, kura taisījās doties prom vēl īsti kājās neturoties. Laikam jau bija svarīgs iemesls!

"Pasēdiet vēl laiciņu, es uztaisīšu tādu īsti spēcinošu tēju," Mona sāka atlasīt no sava krājuma zālītes un bērt tās katliņā.

Pēc īsa brīža Mona jau pasniedza lielu krūzi karstas tējas elfietei un piebīdīja tuvāk plācenīšus, blakus nolikdama medu.
"Ņemiet droši! Ja drīkst jautāt, uz kurieni jūs tā steidzaties? Redzu, ka tas ir svarīgi. Mums gan pašiem arī nav laika lieki kavēties, bet varbūt mums ir pa ceļam? Ar laivu būs ātrāk nekā kājām."

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 17.11.2004 12:26

Elfiete panjeema kruuzi. Patiikams siltums caur plaukstaam izplatiijaas leenam pa visu kjermeni. Vinja apseedaas, mazliet pamalkoja teeju un juta, ka vinjas pashsajuuta arvien uzlabojas.

-Ko gan es dariitu, ja tomeer nebuutu juus sastapusi. Es pieviltu Dievieti. - elfiete noteica vairaak sev nekaa Monai. Vinjas sejaa paraadiijaas skumjshs smaids.

-Mani sauc Senija un man aatri jaanokljuust Luunaa. - Elfiete staastiija, klausiijaas savaa balsii un briiniijaas par savu atklaatiibu. Bet shobriid kluseet par patiesiibu nebija jeegas. Iipashi ja esi nonaakusi toposho varonju kompaanijaa..

-Man jaabriidina Dieviete. Uudens ljauzju nosleepums ir atklaats. Un diemzjeel to atklaajushi ljaunuma paarstaavji. Ir pienaacis smags laiks muusu Dievietei. Shkjiet, ka kaut kas taads nav nevienam raadiijies pat ljaunaakajos murgos. - Elfiete paskatiijaas uz Feesas pusi un pasmaidiija. Tad atkal kjeeraas pie teejas malkoshanas.

Iesūtīja: Inx ; laiks: 17.11.2004 12:36

Vaenkalvens peekshnji kaa no nekurienes iznira Senijai aiz muguras.
– Piedod, ka noklausiijos juusu sarunu – Vinjsh tiko manaami paklaniijaas – Bet man liekas es dzirdeeju tevi sakaam, ka Dievietei ir pienaacis smags laiks...

Vaenkalvens piegaaja pie Senijas un ieluukojaas vinjai dzilji aciis...
– Mans pienaakums ir tev paliidzeet – Vinjsh saciija (OOC:un ar skatienu meegjinaaja ieskatiities elfas dveeselee) – un es domaaju, ka paareejie arii buus ar mieru mums piebiedroties. Mees arii dodamies Dievietes uzdevumaa...

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 17.11.2004 12:53

Ūdensļaužu noslēpums! Jā, protams, Mona zināja, ka tāds ir, kā nu ne, bet kāds tas ir, to viņai māte nekad netika stāstījusi, varbūt, arī pati nemaz nezināja... Tagad ir skaidrs, ko bija nojautuši ūdensļaudis.

"Jā, viņam taisnība, mums arī jāpilda Dievietes uzdevums, bet ceļš ved projām no Lūnas," Mona piebilda. Viņa neuzkrītoši vēroja notiekošo starp elfiem un Vaenkalvena reakciju.

"Ceļš uz Lūnu un atpakaļ būs vēl divas dienas. Ja noslēpums ir atklāts, tad mums nav tik daudz laika. Vai mēs nekā savādāk nevaram nosūtīt ziņu Dievietei?" Mona jautāja elfiem.
"Noteikti kādam no mums jādodas turp? Ja nav cita veida, mēs varētu turp nosūtīt ziņu ar delfīniem - tas būs ātri un droši. Bet mums pašiem, man šķiet, ir jādodas uz priekšu."

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 17.11.2004 12:55

- Jā, mans kungs, es zinaaju, ka dzirdat muusu sarunu. - Senija nemaz nebija paarsteigta par elfa peekshsnjo uzrashanos.
-Bet jums nav taisniiba! Mans uzdevums ir aizgaadaat zinju Dievietei, bet jums ir jaapilda savs uzdevums.-

Kad elfs ieskataas Senijas aciis, vinju paarnjem sajuuta, ka shiis ir skaistaakaas acis, kaadas jelkad vinjhs ir redzeejis. Un Vaenkalvens sajuut sevii veel lielaaku veelmi izniicinaat ljaunumu, kursh ir paraadiijies karaljvalstii.

Kad ierunaajaas Mona, elfiete skatienu pieveersa vinjai. Noklausiijusies Monas sakaamo, Senija briidi apdomaajaas.
- Delfiini, jums vairaak paliidzees. Un es tikshu galaa ar savu uzdevumu. Veel tikai briitinju atpuutiishos, kameer veel nedodaties taalaak. -
Elfiete tomeer noleema apeest arii kaadu plaaceniiti.

Iesūtīja: Inx ; laiks: 17.11.2004 13:02

OOC: mees visi zinaam par uudensljauzhu nosleepumu...? Kas pie velna tas taads ira? Amidala – kaads no mums var sazinaaties ar dievietu kaut kaadaa veidaa...?

— Es tevi varu aizgaadaat liidz Luunai dazhos mirkljos — Vaenkalvens saciija un paveeraas debesiis, pieverot acis uz spozho sauli — Un tikpat aatri varu arii atgaadaat atpakalj...

Vaenkalvena sejas izteiksme palika akmenscieta un vinjsh paluukojaas uz Seniju
— Es varu tevi aiznest ar veeju...

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 17.11.2004 14:00

OOC: Par uudens ljauzju nosleepumu dzirdeejusi ir Mona. Elfi (taa kaa vinji tik ilgi dziivo) arii ir dzirdeejushi, ka pie varaviiksnes uudenskrituma ir uudenslajuzjiem piederosha ala, kuraa tiek apsragaats kaut kaads objekts.
Ar Dievieti sazinaaties juus nevarat. Juus varat meegjinaat saukt vinju, bet vispaar vinja naak un iet, kad vinjai pashai patiik.

-Mans Kungs, es apbriinoju juusu dedziigo veelmi man paliidzeet. Bet diemzjeel juus shobriid to nevarat. Man nevar paliidzeet ar magjijas paliidziibu. Tad jau es pati neskrietu kaajaam - Senija pasmaidiija.
-Laikam jau juus neveelaties no manis shkjirties, bet es jums varu apsoliit, ka mees noteikti veel tiksimies. - Elfiete ieskatiijaas aciis Vaenkalvens aciis ar taadu pashu skatienu kaa pirms briizja to bija dariijis elfs pats.

-Man laiks doties, un jums ar jaaturpina celjshs. Lai Dievietes sveetiiba ar jums! - elfiete izskaloja savu kruuziiti, pateicaas Monai par gardo teeju un devaas uz laivas malas pusi.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 17.11.2004 14:46

No sarunas sapratusi, ka Senija drīz dosies prom, Mona ātri sameklēja ````šķi, kurā ielēja atlikušo tēju, un ietina sainītī vairākus plāceņus ar medu.

"Paņemiet ceļam šo te!" Mona pasniedza elfietei sainīti. "Nebūs smagi nest, bet noderēs kāju vieglumam un acu gaišumam. Lai Dievietes svētība jūs pavada!"

Viņa brīdi noskatījās pakaļ aizejošajai elfai, tad paskatījusies uz Vaenkalvenu, kurš joprojām nekustīgi raudzījās tālumā, viegli iedunkāja tam sānā.

"Mostieties!" Mona iesmējās. "Mums laiks ceļā, vēju vajag, mans kungs!"

"Vispirms mums jātiek līdz Saulzemes ezeram. Tas ir vēl divas dienas. Kurp mēs dosimies pēc tam - uz mežu jeb uz Varavīksnes ūdenskritumu, varam apspriest pa ceļam."

Mona izlēca no laivas, atsēja to un, citiem piepalīdzot, uzvilka buras.

Iesūtīja: Inx ; laiks: 17.11.2004 15:08

Vaenkalvens atjeedzaas no Monas dunkas...
— Mjaa — Vinjs novilka — Man nemaz nepatiik vinju shitaa te palaist vienu pashu... nezinu vai vinja tiks galaa...

Kad buras bija uzvilktas, Vaenkalvens paluukojaas gaishzilajaas debesiis, speeciigi novicinaaja roku, gaiss sabiezeeja un veelj ieguula buraas ar taadu sparu, ka burinieks izkusteejaas no vietas ar varenu uzraavienu. veejsh pluiniija Vaenkalvena peleekos matus un vinja sejaa bija manaama ciesha apnjeemiiba...
—Nu tad turaas! Jaanokljuust Saulzemes ezeraa aatraak!— Vaenkalvens nokliedza un veejsh saaka puust ar jaunu sparu. Vinjsh ik pa briidim paskubinaaja veeju ar kaadu vieglu zhestu un nostaajaas pie burinieka stuures rata. Ar lielu meistariibu Vaenkalvens vadiija burinieku cauri upes liikumiem lielaa aatrumaa, vinja skatiens arvien pieveersts naakamajam liikumam...

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 17.11.2004 15:18

Sali darbošanos pārtrauca spēcīgāka vēja brāzma. Nekur kokos zari nekustējās, tā nāca tieši pa upi.
Ar rokas vēzienu pagrūdusi malā kaudzīti sataisīto meldru gredzentiņu, viņa notupās uz viena ceļa un ar garā koka palīdzību lēnām sāka stumt plostu gar upes krastu. Tā kā nekas aizdomīgs vēl nebija palaists garām, tad varēja cerēt, ka vēja brāzma ir laba zīme.
Kādu gabaliņu pastūmusi plostu, meitene ieraudzīja ap upes līkumu peldam kaut ko lielu. Tā kā tas bija diezgan tālu, viņa īsti neredzēja, tāpēc izpeldēja upes vidū un tur arī mēģināja noturēties. Piedzīvojumu kāre lika viņai irties tuvāk kuģim, bet nedrošība darīja savu. Tā kā kuģis tuvojās ātri, Sali ieņēma pozu, lai varētu tam pietuvoties visērtāk.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 17.11.2004 15:29

Mona stāvēja blakus Vaenkalvenam. Pēc kārtējā straujā līkuma viņa buru nenosegtajā ainavā pamanīja kaut ko savādu, kas apņēmīgi tuvojas upes vidum.
Ieskatījusies, viņa pagriezās un parāva elfu aiz piedurknes.

"Piebremzē, piebremzē vēju!" gandrīz nācās kliegt.
"Tur ir plosts un uz plosta kāds, kas, izskatās, grib mūs satikt! Neuzstūrē virsū!"

Un Mona ātri pārķēra stūres ratu, lai elfam būtu brīvas rokas vēja valdīšanai.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 17.11.2004 15:36

Nu jau varēja skaidri saskatīt, ka kuģis, kas tuvojās, patiesībā ir liela upes laiva. Izskatījās, ka tā pamazām samazina ātrumu. Sali atkal paņēma garo koku un pamazām pietuvojās laivai. Pēkšņi viņa pamanīja kādu paceļamies gaisā un dodoties viņas virzienā.

Iesūtīja: Inx ; laiks: 17.11.2004 15:39

OOC: ups... laikam kaadam jaaizdomaa kaa tad iisteniibaa notikaas........ reizee iepostojaam...

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 17.11.2004 15:44

Attapusies uz klāja, Sali paskatījās uz elfu, kas viņu bija atnesis. Tas viņai šķita interesanti, jo neko tādu meitene vēl nebija piedzīvojusi.
"Labrīt" viņa teica elfam un pagriezās pret pie stūres stāvošo sievieti. Viņa pamanīja uz klāja gulošo suni un mazo vīriņu. Arī tas bija interesanti.
"Labrīt, " viņa teica arī citiem. Mani sauc Sali. Es tepat netālu dzīvoju! Vai jūs esat tie, kas dodas ceļā pa tiešo no Boēcija galdiņa? Ja tā, es jums labprāt pievienotos! " viņa teica un uzsmaidīja.

Iesūtīja: Inx ; laiks: 17.11.2004 15:53

labi nu tad pa manam

— Labriit — Vaenkalvens saciija, palocoties Sali — Piedod man par to (zhests debesu virzienaa) bet mums patiesi jaasteidzas! Ak, un mans vaards ir Vaenkalvens (palociijiens)... veelies mums pievienoties? Jo vairaak mums Dievietes atbalstiitaaju shajaa celjaa, jo labaak (atkal palociijiens)

Vaenkalvens atkal ienjeema vietu pie stuures lai turpinaatu laviereet ar burinieku pa upes liikumiem....

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 17.11.2004 18:42

Fēsa bija klusi sēdējusi un klausījusies pārējo sarunā ar elfieti. Viņa pati īsti nesaprata kā jūtas. Elfai gribējās smiet un reizē arī palikt te kaktiņā un klusējot vērot pārējos.

Kad elfiete bija pametusi laivu(jeb kuģi) Fēsa beidzot izlīda no kaktiņa un neko nesakot piegāja pie laivas malas. Viņa pavērās uz upi un tad skumji aizvilkās atpakaļ pie pavarda. Šausmīgās atmiņas viņu joprojām mocīja.

Sadzirdējusi Sali sasveicināšanos viņa atkal attecēja līdz malai un vērīgi nopētīja uz plosta stāvošo. "Esi sveicināta, Sali! Mans vārds, ja tev tas intresē ir Fēsa. Lapni lūgtum!" viņa noteica, drūmi pasmaidīja un lēni sekoja Vaenkalvenam pie stūres rata.

Fēsa nostājās viņam līdzās un paskatījās debesīs.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 17.11.2004 19:43

"O! Nekas, nekas! " Sali teica Vaenkalvenam. "Šitik lielisku uzņemšanu uz klāja es nemaz negaidīju! " viņa nosmēja.
"Sveika arī tu, " viņa teica pie borta pienākušajai elfietei. "Man liels prieks, ka jūs mani tik jauki sagaidiet! "

Pēc īsās sasveicināšanās, Sali paskatījās virzienā, kur vajadzēja būt viņas plostam. Jā, ātrums laivai bija ievērojams, plosts nu jau bija knapi saredzams, toties upes viss platums bija piekaisīts mazu punktiņu - tie bija Sali gredzentiņi, ko upē bija ietrausis elfa saceltais vējš.
Ardievu, mamm, tēt, ar dievu, Timo, nodomāja meitene. Gan mēs vēl tiksimies!

Nu bija kārta kārtīgi nopētīt laivu. Lai arī tā acīm redzot bija upes laiva, tā pilnās burās traucās uz priekšu. Pie stūres stāvošais elfs viņai iepatikās jau no sākuma dēļ viesmīlīgās sagaidīšanas. Viņam blakus stāvošā nedaudz garākā elfa šķita savādi drūma tik trauslai būtnei. Sali, kas centās dzīvi uztvert ar prieku, nesaprata tā iemeslu.
Netālu stāvošā sieviete ar brūnajiem cirtainajiem matiem šķita kaut kur redzēta. Bet tas varbūt tāpēc, ka viņas māsīcai bija līdzīgi mati, tā sprieda Sali.
Vislielāko sajūsmu izraisīja lielā, baltā suņa līkumā gulošais apmetnī ietinušais vīriņš. Par halflingiem Sali bija dzirdējusi daudz dažādu stāstu, taču pati netika sastapusi, tāpēc brīžam domāja, ka varbūt tādi mazi cilvēciņi dzīvo tikai pasakās. Pat viņai kaimiņos dzīvojošā vecmeita Fladrisas jaunkundze, kurai ceturtdaļasinis esot no rūķa un vēl ceturtdaļa no halflinga, bija krietni masīvāka auguma.
Tā kā meitenei pašai mājās bija palicis mīļš suņuks, arī lielais suns viņā raisīja simpātijas. Nevar taču būt, ka viņš ir nejauks, tāds pinkains radījums. Sali viņam uzsmaidīja.
Uz klāja viņa pamanīja vēl vienu elfu, kas pagaidām nebija ar Sali sasveicinājies. Varbūt arī tāpēc viņš šķita nedaudz atsvešināts.

Neskatoties uz to, viņa pārsvieda pār bortu koku, ar kuru bija airējusi plostu. Tas bija palicis viņai rokā, kad Vaenkalvens viņu iecēla laivā. Tas man vairs nebūs vajadzīgs, viņa nodomāja. Vismaz pagaidām. Un, ja arī vajadzēs, tad tādu katrā krūmājā var dabūt.

Vēlreiz pārmetot ašu skatienu, Sali pamanīja bļodu ar tur vēl palikušajiem dažiem plācenīšiem. Viņa brokastis nebija ēdusi, iepriekšējās vakariņas arī bija visai plānas uztraukuma dēļ, tāpēc skatiens palika piekalts pie plāceņiem.

"Es labprāt dzirdētu jūsu plānus, " acis nenoraujot no bļodas, viņa teica. "Brālis tikai zināja, ka jūs dodaties piedzīvojumos."

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 22.11.2004 12:15

Pondo pamodās no pārliekas rosības uz kuģa. Vispār jau vēlas brokastis nebija viņa mīļākais mošanās laiks, bet, ja akurāti nepieciešams...

Izberzējis miegu no acīm viņš viegli iebukņīja suni un tad palaida skatienu apkārt. Nekas īpaši nebija mainījies, bet viena lieta droši piesaistīja viņa uzmanību,- plāceņi. Aši pietrausies kājās, viņš ātri pasveicināja Sali it kā tā te būtu atradusies jau no paša sākuma, padeva labrītu pārējiem un rosīgi pagrāba pāris plāceņus. Vienu dabūja Čops, bet otru Pondo steidzīgi sastūķēja sevī.

Plāceņi! Skaidrs. Tagad varēja arī mosties! Stingri turēdamies ar vienu roku pie borta viņš mēģināja ar otru sevi apšļakstīt. Tas negribēja lāgā izdoties un vienu brīdi likās, ka Pondo grib tuvāk iepazīties ar zivtiņām, bet tad viņš tomēr kaut kā tika galā ar savu rīta tualeti. Tālāk sekoja lēna un pārdomāta ietērpšanās bruņās. Pat šķietami tuvās ūdens briesmas neļāva halflingam ilgi rādīties sabiedrībā bez pilna bruņojuma.

Tikai saģērbies pilnā parādes uniformā Pondo jutās labi. Prātā uzreiz nāca arī idejas par pieklājību un etiķeti. Veikli balansēdams viņš aiztipināja līdz jaunajai ceļabiedrenei un cienīgi tai paklanījās: "Pondoraks Stoks, skvairs, jūsu rīdzībā jaunkundz! Mēs laikam vēl neesam pazīstami?"

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 22.11.2004 12:33

"Labrīt!" Mona skaļi uzsauca, jo joprojām stāvēja laivas pakaļgalā netālu no stūres pinnes, kuru viņai tik negaidīti bija atņēmuši elfi.

"Pieliecieties, ātri!" viņa turpināja, jo līkumā buras taisījās mainīt virzienu.

Kad atkal varēja runāt, Mona turpināja.
"Tevi sauc Sali? Mans vārds ir Mona," viņa teica.
Pamanījusi Sali plāceņiem pievērsto skatienu, Mona iesmējās: "Brokastis esi ēdusi? Ķeries tik klāt, tur jau vēl ir, no šejienes redzu, un karstvīns ir pavardam otrā pusē."
"Mēs dodamies Dievietes uzdevumā, kā jau teici. Pagaidām mērķis ir Saulzemes ezers, tālāk vēl neesam nolēmuši. Varētu doties uz Mēnesstara mežu, kā sākumā teikts, vai arī uz Varavīksnes ūdenskritumu, kā jaunākas ziņas norāda."

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 22.11.2004 16:09

Sali skatienu no plāceņiem atrāva mazā vīriņa sarosīšanās. Ieraudzījusi viņa kāro skatienu un ašo plāceņu pagrābšanu, viņa jau gribēja iebilst, bet saprata, ka ne jau viņai te ir teikšana. Atlika vienīgi cerēt, ka kāds plācenis arī paliks pāri.
"Sveika! "Sali teica sievietei, kuru tikko gandrīz malā bija pagrūdusi elfu rosīšanās ap stūri. Nē, laikam viņa tomēr nebija redzēta, tikai izskatījās līdzīga māsīcai.
"O, paldies!" viņa ātri piegāja pie bļodas un kāri sagrāba vienu no palikušajiem plāceņiem. "Brokastis? Ēē... nūū...mhm..." viņa norūca ar pilnu muti. "Ne gluži!"
Cītīgi tiesājot jau otru plāceni, Sali vēroja halflinga ietērpšanos bruņās. Tāds mazs vīriņš cītīgi un pārdomāti krāmēja sev virsū vienu ````ķa gabalu aiz otra. Kā viņas brālis bērnībā, kad tika spēlēta princeses un bruņinieka spēle.
"Patīkami, " meitene ar vēl joprojām pilnu muti atbildēja Pondo. "Esmu Sali. Tas ir jūsu suns?" viņa vaicāja un pasmaidīja.
Izēdusi muti un pilnīgi piemirsusi par karstvīnu, Sali piecēlās un gandrīz paklupdama pret suni piegāja pie Monas.
"Bet kas tieši ir noticis? Mani, protams, nebaida briesmas, " viņa saslējās staltāk, noglauda vilnas apmetni un mēģināja izskatīties ļoti drosmīga. " Bet es labprāt zinātu, ar ko rēķināties, " pamazām balsī iezagās nelielas trīsas. Kā nekā šis bija kaut arī sen gaidīts, toties pirmais īstais piedzīvojums Sali mūžā. Viņa nezināja, ko gaidīt, kas viņai draud, vai vēl kādreiz atgriezīsies vecāku mājās.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 22.11.2004 16:23

"To mēs arī labprāt uzzinātu," Mona nopietni uzlūkoja meiteni.

"Ir noticis kaut kas patiešām nelāgs, tā stāsta - ūdens ļaužu noslēpums esot atklāts un to esot izdarījuši ļaunuma pārstāvji. Manuprāt, gandrīz droši, ka tā arī ir. Ja vien būtu zināms, ko tieši tas nozīmē!" Mona nopūtās, uzlikdama Sali roku uz pleca.

"Nedrebi!" viņa pačukstēja Sali ausī, "pirms nav zināmas briesmas, nav vērts baidīties, kad tās ir klāt, tad nav laika baidīties, un pēc tam vairs nav nozīmes to darīt."

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 22.11.2004 16:35

"Es nebaidos!" Sali drosmīgi atbildēja. "Es tikai..." viņa saminstinājās. Paskatoties Monas zilzaļajās acīs, viņa saprata, ka nav vērts izlikties par to, kas viņa nav. "Njā, laikam tev taisnība. Paldies, plāceņi bija ļoti garšīgi!".
"Ūdens ļaužu noslēpums, tu saki? Pagaidām man tas neko īpaši neizsaka," Sali nopūtās. Viņa saprata arvien mazāk, toties nedrošība ar katru jūdzi tālāk no mājām kļuva lielāka. Mierinājumu sniedza Monas roka uz pleca.
"Tātad jūs arī neko īsti neziniet?"
Lai nomierinātos, viņa vēlreiz pārlaida skatienu klājam, bet palika skatoties uz Vaenkalvenu. Viņš izskatījās tik mierīgs stāvot pie stūres rata. Tik gaisīgs, pat varētu teikt, nodomāja Sali. Jāmēģina ar viņu iepazīties tuvāk.

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 22.11.2004 20:03

Fēsa joprojām lūkojās debesīs. Viņa sāka nedaudz šūpoties vienā ritmā ar vēju un drīz attapās, ka grasās dziedāt. Elfiete aši piecirta mutei priekšā savu slaiko roku un pārstāja līgoties.

"Nu gan! Man jāpiespiež sevi nedziedāt."viņa nodomāja un noņēma no mutes plaukstu. Fēsa paskatījās uz Sali un nedaudz pasmaidīja, pati nezinot kāpēc. Elfietei prāts bija kā apmiglojies- tur jaucās šausminošās atmiņas, murgi kā arī labais noskaņojums, ko radīja apkārtējo labestība.

Fēsa lēni, itkā lidojot līdzi vējam, pienāca pie Sali un neko neteigdama apsēdās. Pēkšņi viņa sajutās tik nogurusi un lieka,ka gribējās sākt raudāt.

"Atvainojiet, es laikam šodien neesmu īsti savā ādā. Savādāk jau sen būtu pievienojusies jūsu sarunai." Fēsa sacīja un nopūtās.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 23.11.2004 10:07

"Tas jau nekas," Mona mierinoši noteica, skatīdamās uz priekšu, kur zeltainā saulē mirdzēja nākošais upes līkums.

Pēc neilga klusuma brīža Mona šķelmīgi no plakstiņu apakšas palūrēja uz Fēsu un... klusi iesāka dziedāt. Vienu no ūdensļaužu upes līksmes dziesmām. Senu, senu, kā pati šī zeme. Dziesma savijās ar vēju, atbalsoja ūdens spogulī, sauca visu labo, kas mīt ūdeņos un to tuvumā. Pēc neilga brīža parādījās delfīni, kas jautri un bezrūpīgi atkal iekārtojās laivas abos sānos. Krastos biežāk varēja manīt putnus un zvērus. Pat zivis raitāk leca savus salto upes krasta meldros.
Mona cerēja, ka elfa pievienosies dziesmai, un citi, ja prot, arī. Šo dziesmu Monai bija iemācījusi māte. Un teikusi: *Kad draud briesmas, dziedi to, kaut pie sevis, domās. Tad ļaunums netiks tev klāt.* Tam Mona cieši un nešaubīgi ticēja.
Un tieši pašlaik bija vajadzīgs, lai vismaz viņu ceļš pa ūdeni būtu bez kavēkļiem.

OOC - Amidala, Tu nevari atjaunot Vaenkalvena lidojumu pēc Sali? Ja Inx Tev vēl atsūtītu tekstu , tu varētu to ielabot pareizajā vietā.

Iesūtīja: Inx ; laiks: 23.11.2004 13:09

Vaenkalvens pashkjieleeja uz Feesu, kas staaveeja vinjam blakus un luukojaas debesiis. Vinsh aplika vinjai vienu roku ap pleciem, otru paturot uz stuures rata. Vaenkalvens samiiljoja Feesu un pasmaidiija...
— Gan jau — Vinjsh noteica, pametot skatienu debesu virzienaa un ieskatoties Feesas aciis.

OOC: A kur tas posts palika???
Nu labi pameegjinaasim atcereeties ko es tur raxtiiju... kaadaa briivaakaa briitinjaa...

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 23.11.2004 14:22

Sali paskatījās uz Fēsu. Viņa vēl joprojām izskatījās drūma, kaut arī tikko pirms brīža Vaenkalvens viņu bija samīļojis. Lai kaut nedaudz uzlabotu viņas garastāvokli, arī Sali sāka dungot. Viņa nezināja dziesmas vārdus, taču melodija nešķita pārāk sarežģīta.
Turpinot dungot, viņa piegāja pie paša laivas borta un ieraudzīja tur delfīnus. Šīs upes radības vienmēr bija laipni gaidītas arī pie laipas, kas atradās blakus Sali mājām. Meitene pārkāra vienu roku pār bortu un ik pa brīdim sajuta kādu delfīna spuras pieskārienu vai ūdens šļakatu. Nu jau bailes bija nedaudz aizmirsušās un Sali seju atkal sāka rotāt smaids.
Saule sildīja un Sali palika silti. Noņēmusi vilnas apmetni, viņa beidzot uzdrīktējās to nolikt mālā. Meklējot vietu, kur to nolikt, viņa aizgāja līdz laivas priekšgalam. Arī tur bija delfīni. Pēkšņi viņa uz borta pamanīja mazu zvirbulēnu, kas nebaidījās, bet jautri savā nodabā čivināja. Paņēmusi to rokā, Sali atgriezās blakus Fēsai. Pamanījusi, ka vēl joprojām rokās ir apmetnis, viņa to ar vienu roku daudz maz piekārtoja uz lādes un pati apsēdās virsū.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 23.11.2004 14:23

OOC. Sorry, divreiz iepostojās!

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 23.11.2004 18:32

Fēsa pasmaidīja, jo sajuta, ka pārējie cenšas viņu uzmundrināt. Viņa piecēlās un atkal sāka šūpoties vējā.

Negaidot elfiete iedziedājās Monai līdzi. Viņas balss, ka jau bardam skanēja neaprakstāmi skaisti. Tā izklausījās pēc lakstīgalas, kas klusi dzied jūrai un vējam līdzi. Viņai šī dziesma bija zināma, bet sen atmiņās nogrimusi un nu atkal atausa prātā.

Roko sēdēdams Sali plaukstā jautri iečivinājās un uzsmaidīja viņai, kā nu to prata būdams zvirbulis. Tad mazais pacēlās spārnos un nolaidās uz Sali pleca. Viņš mīlīgi ieknāba Sali ausī un iespurdzās.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 23.11.2004 22:44

Izdzirdējusi Fēsas balsi, Sali mazliet samulsa. Viņas necilā dungošana ne tuvu nelīdzinājās šai skaņai. Klausīdamās patīkamajā dziesmā, Sali skatījās uz krastu, kam viņi brauca garām, uz balti un dzelteni ziedošajiem krūmiem, spārēm niedrēs un lēpju lapām, kas aizņēma vai visu krasta līniju. Šur tur varēja redzēt pa kādam nelielam putniņam, kas notreļļoja vai ievīterojās dzirdot elfietes un Monas dziesmu.

"Ak, tu negantnieks!" Sali smiedamās uzsauca zvirbulēnam, kad tas bija ieknābis viņai ausī. "Vēl nemaz neesam pazīstami, bet jau koķetē!" viņa paskatījās uz putniņu, kas tagad sēdēja uz pleca un sabužinājās. "Kāds jaukumiņš!" meitene sajūsminājās, paņemot zvirbulēnu atkal rokās un apbrīnojot viņa dzelteno knābi un brūni raibos spārnus. "Vai tas pieder kādam no jums vai vienkārši te dzīvojas?" viņa jautājoši paskatījās uz Fēsu, tad Monu.

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 23.11.2004 22:56

Fēsa pārtrauca dziedāt un paskatījās uz Roko. Viņa dzirkstoši iesmējās. "Viņš pieder man! " viņa teica un turpināja dziedāt.

Mazais zvirbulēns nedaudz nokaunējās un sabozās, itkā nosargdams. Drīz vien atmetis ar roku mulsumam Roko no jauna sāka trallināt un bužināt spalvas, itkā lielīdamies ar to, ka viņa saimniece ir Fēsa.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 24.11.2004 10:35

Sali paņēma zvirbulēnu un piecēlās no lādes, uz kuras viņas ar Fēsu bija sēdējušas. Viņa piegāja pie borta un ieklausījās dziesmā. Vietām vārdus viņa jau bija iegaumējusi, tāpēc nosprieda, ka varbūt Mona un Fēsa neiebildīs, ja viņa pievienosies ar kaut vai klusu rūkšanu. Nodziedājusi vienu rindiņu, meitene paskatījās uz abām dziedātājām. Šķita, ka viņām iebildumu nav, tāpēc turpināja, vietām tikai dungojot, vietām cenšoties atkārtot vārdus.
Izskatījās, ka zvirbulēnam tas iet pie sirds, un viņš sāka čivināt turpat Sali rokās.

Iesūtīja: Inx ; laiks: 24.11.2004 15:05

Veankalvens turpināja dzīt kuģi un nepacietigi gaidīja, kad aiz līkuma iznirs pazīstamas ainavas....

Viņš juta vieglu satraukumu. Viņš vēlējās ātrāk nonākt galā un saprast, kas notiek. Viņš vēlējās redzēt vaigā briesmas, kas uzglūnēja šai zemei. Viņš vēlējās tās pakļaut un iznīcināt... bet viņa seja palika bez izteiksmes un burinieks turpināja lielā ātrumā slīdēt pa upes līkumiem....

OOC: Kad tad buusim klaat...?

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 24.11.2004 15:15

Mona pateicīgi palūkojās uz Fēsu un Sali, kas bija pievienojušās dziesmai. Noglauda ar pirkstu zvirbulēna galviņu.

Pēc neilga brītiņa dziedāšanu papildināja ritmiski rūcieni. Baltais pinkainis bija pievienojis savu basu kopīgajam pasākumam. Monai sanāca smiekli, bet dziesma nenojuka.

Kuģis skrēja raiti. Līkums sekoja līkumam.

*Kādēļ pārējie nedzied? Nezin dziesmu jeb nenojauš, kāpēc tagad jādzied?* Mona nesaprata.

OOC - bija 3 dienu ceļš. Pat tik ātri, kā mēs ceļojam, diezin vai otrās dienas rītā varam jau būt galā. Manuprāt, vismaz līdz vakaram vēl.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 24.11.2004 15:34

Izdzirdējusi rūcienus, Sali atskatījās. Tas bija baltais suns, kas mierīgi, bet pareizi pierūca dziesmas melodiju. Nu jau izklausījās, ka dzied visi, kaut arī elfu un Pondo lūpas nekustējās, toties elfietes un Monas balss brīžam atbalsojās upes krastos.

Pēkšņi Sali likās, ka kaut kas upes krastā sakustās aiz dzelteni ziedošā akāciju krūma. Meitene nesaprata, vai tas viņai tikai likās, vai tur tiešām kāds bija. Pārliekusies pār bortu, viņa sāka pētīt krūmu, kas strauji attālinājās laivas lielā ātruma dēļ. Lai labāk redzētu, Sali pārliecās vēl un vēl mazlietiņ, līdz viņai sejā iecirtās laivas šķelta viļņa mestā šļakata.
Kad jau knapi vairs varēja saredzēt krūmu, Sali pamanīja divus lielus ragus. Tātad tas bija tikai briedis, kas varbūt iznācis pie upes padzerties, varbūt viņu šurp atvilinājusi dziesma.
Meitene atliecās atpakaļ, ar krekla piedurkni noslaucīja seju un turpināja iesākto dungošanu.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 24.11.2004 16:10

Pondo bija stūrgalvīgs. Viņš dziedāja tikai tad, kad bija labi paēdis, vēl negribējās gulēt un pa rokai gadījās jaunava ieslodzīta tornī un spiesta nolūkoties mēnesnīcā. Tā kā visi šie apstākļi kopā nesakrita, tad haflings nedziedāja arī šobrīd. Vienu brīdi viņš pat uzmeta pārmetošu aci Čopam, jo tas bija atļāvies nepiedodamu vaļību, taču lielais baltais suns nepievērsa saimniekam uzmanību. Viņš šobrīd nebija jājamsuns, bet gan dziedamsuns. Un Čops palaida sirsnīgu un skaļu: "Vauuuuu!"

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 24.11.2004 17:56

Fēsa sirsnīgi uzsmaidīja baltajam sunim un cerīgi paskatījās uz Vaenkalvenu. Viņš joprojām Fēsai likās savāds un tālīns. itkā tepat blakus, itkā tālu, tālu prom iegrimis domu valstībā.

Elfiete palūkojās uz Monu. "Viņa tik ļoti cenšas visus uzmundrināt."Fēsa nodomāja. "Nē, es kļūdos. Viņa cenšas uzmundrināt mani."elfiete pārlaboja un apjēgusi tikko izdomāto viņas balss aizkrita.

Fēsa noklepojās un atsāka dziesmu ar kautru smaidu un nedaudz iesāteniem vaigiem. "Kur tas redzēts, ka dziedonim balss aizkrīt!" viņa sevi nosodīja un turpināja dziedāt.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 25.11.2004 15:37

Visi bija pārņemti ar dziedāšanu.
Burvestīgā senā dziesmiņa bija uzjautrinājusi murgu vajāto elfieti, devusi drosmi Sali un likusi pat nopietnajam jājām sunim uzvesties nenopietni un draiski.

Caur mākoņu spraugu liels saules stars apspīdēja laivu.
Un visi galvā izdzirdēja skanam balsi. Tā ceļotājos radīja siltuma un neaprakstāma komforta sajūtu.

-Steidzieties! Uzklausiet ceļā visus, ko satiekat! Mums vēl ir cerība! -

Stars palika mazliet blāvāks, kad balss apklusa, bet vēl labu laiku tas apspīdēja ceļotājus.

Visi saprata.
Tā bija Karalienes balss.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 25.11.2004 17:05

Sali iztrūkās no dungošanas, kad pēkšņi laivu apspīdēja saule. Bet tas vēl nebija pats dīvainākais, kaut arī jau kādu laiku debesīs bija krājušies mākoņi. Tā balss, tā balss. Sali nezināja, kam tā pieder, bet viņas iekšējā balss teica, ka tai vajadzēja būt Karalienei.
Paskatījusies vēlreiz uz debesīm, tad uz pārējiem ceļabiedriem, meitene drošības pēc pārjautāja: "Jūs to dzirdējāt?"

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 25.11.2004 19:24

Fēsa pēdīgi apklusa pavisam, spožās gaismas apžilbināta. Viņa paskatījās debesīs un tad atskanēja balss.

No sākum Fēsa nesaprata, kas tā par balsi, bet tad apjēdza, ka tā pieder Karalienei. Fēsa pavēra muti vaļā aiz brīnumiem un tūlīt to aizcirta, jo ierunājusies bija Sali.

"Es to dzirdēju. Karalienes balss." Fēsa klusi noteica un atkal apsēdās.

Roko arī nedaudz apstulbis uzspurdza debesīs, bet drīz nolaidies atsākla trallināt.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 26.11.2004 10:06

Pārsteigtā Mona paskatījās uz ceļabiedriem un saprata, ka arī viņi ir dzirdējuši Balsi. Savaldījusies, viņa piespieda sevi pabeigt dziesmu. Dziesmu nedrīkst atstāt nepabeigtu! Tā bija mācījusi māte. Bet, ka būs šāds rezultāts! Monai nekas tamlīdzīgs nekad pat prātā nebija ienācis. Novērst briesmas - jā, uzmundrinājumam - jā, bet kas tāds! Viņa vēl bija manāmi apjukusi, bet arī ļoti iepriecināta, kad vērsās pie pārējiem: "Tagad ir skaidrs, kurp jādodas vispirms. Uz Varavīksnes ūdenskritumu, ja vien nebūs citu norāžu."

"Jūsu Čops ir vienkārši brīnišķīgs!", Mona pateicīgi noteica Pondo, kad viņas skatu pievilka kaut kas kustīgs baltajam sunim uz muguras.

"Poga, ko tu tur dari!" Mona iesaucās. Melnbaltā žurciņa ātri notecēja pa pacietīgā un labi audzinātā suņa sāniem un uzrāpās uz Monas plaukstas. Tur nu viņa sēdēja, ar spožajām ačelēm vērdamās draudzenē. "Poga, tu arī dziedāji?" Mona smaidīdama pajautāja. Žurciņa, protams, neteica neko, tikai šķelmīgi paskatījās ar otru aci. Garās baltās ūsas noplīvoja vien.

OOC - cik tagad ir pulkstenis? vēls rīts? pusdienlaiks? pievakare?

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 26.11.2004 16:05

Dziesmiņa un Dievietes balss visiem manāmi bija uzlabojusi omu. Tā arī diena pagāja dziedot un sarunājoties.

Pret vakaru saule rietēja aiz horizonta un pār zemi lēnām sāka mākties tumsa. Tā bija skaistākā zvaigžņotā nakts kāda vien Vienradzītes pasaulē bija sastopama.

Ceļotāji uzsāka tādu pašu rituālu kā iepriekšējā vakarā. Paēda un devās pie miera. Šoreiz elfi pirmie palika augšā, jo viņiem nemaz negribējās laist garām tik skaistu zvaigžņotu nakti.

Veankalvens sēdēja līdzās Fēsai. Rādīja viņai krītošās zvaigznes un stāstīja, ka noteikti vajag kaut ko vēlēties. Elfietei visas bailes un murgi bija aizmirsušies, viņa sēdēja Veankalvena skavās un smējās dzidrus smieklus.

Pret rītu sardzē stājās Mona. Viņa nolēma uzcelt arī Sali. Tā sacīt, lai meitene izbauda visus piedzīvojumu meklētāju priekus pēc pilnas programmas.

Vai tiešām te riņķī apkārt klīst kāds ļaunums? Neviens, kurš pieredzēja šo skaisto, mierīgo nakti nespēja tam noticēt.

Rīts pienāca ar saules stariem pie horizonta.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 26.11.2004 16:13

Sali pamodās no dunkas sānos. Tā bija Mona, kas viņu cēla uz sardzes maiņu. Izstaipījusies un saglaudusi matus, meitene izlīda no tenta apakšas. Saule vēl nebija uzlekusi, bet bija kļuvis ievērojami gaišāks. Uzstīvējusi kājās savus ādas apavus, apjozusi jostu un uzlikusi uz pleciem savu vilnas apmetni, Sali piegāja pie Monas.
"Izskatās, ka rīts būs mierīgs," viņa teica un paskatījās uz rāmajām koku galotnēm. Līcītis, kurā Mona bija noenkurojusi savu laivu, bija gluži mierīgs. Tālāk upes vidū straume bija izbrīvējusi tādu kā ceļu lēpju lapās, kas auga visapkārt.
"Kad būs brokastis?" viņa jautāja Monai, jo vēders sāka prasīt savu tiesu jau kopš pamošanās brīža.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 26.11.2004 16:38

"Tad, kad Tu būsi tās uztaisījusi," Mona pasmējās. "Bet, ja nopietni, tad vismaz vienai no mums ir jāstāv sardzē."
"Pavardu mēs kurināsim, bet vēlāk - netraucēsim gulošajiem. Parakājies tur, re, tajā somā. Tur ir siers un maize. Pagrauzies, lai vēders nav skaļāks par varžu kori."

Kamēr Sali meklēja sieru, Mona iekārtojās pie masta.

Tā pamazām pienāca laiks, kad jau vajadzēja celties.

Atstājusi Sali sardzē, Mona iekūra pavardu un sāka cept speķa pankūkas. Gardumgarda smarža bija sajūtama ne tikai laivā.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 26.11.2004 17:22

Siermaize bija īstais, ko vajadzēja meitenes izsalkušajam vēderam. Apēdusi divus riecienus ar biezu siera šķēli, viņa nolika visu atkal vietā.
Pēc īsajām un agrajām brokastīm Sali iekārtojās blakus Monai pie masta un skatījās kā zirneklis no lādes uz borta malu lēnām, bet ļoti akurāti un skaisti auž savu tīklu.

Kad saule jau bija pakāpusies nedaudz augstāk un tās pirmos starus varēja redzēt koku galotnēs, Mona sāka rīkoties ap pavardu. Tas Sali iepriecināja, jo varēja nozīmēt tikai vienu - drīz būs īstās brokastis. Lai nedaudz īsinātu laiku, viņa piegāja pie borta un sāka lasīt dzeltenos akāciju ziedus, pinot tos nelielā virtenē. Kad tā bija gatava, meitene pārgāja uz laivas otru malu un iesvieda virteni upē. Tā knapi trāpīja no lēpju lapām brīvajā vietā un līdz ar nelielajiem vilnīšiem aizplūda tālāk. Uz to skatoties, Sali domāja, cik labi pagaidām viss ir noticis. Jau pirmajā dienā viņa bija dzirdējusi pašu Karalieni, ceļabiedri viņu bija laipni uzņēmuši, un rīts izskatījās tik skaists, ka viņai ne prātā nenāca, ka kaut kur pasaulē varētu būt ļaunums.

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 26.11.2004 17:58

Fēsa pamodās un ievilka caur nāsīm gaisu. "Pankūkas!" viņa nodomāja un piecēlās sēdus. Pārējie elfi, kā arī Pondo gulēja. Viņa pieslējās kājās un pasmaidīja. Šonakt viņa nebija redzējusi to šausminošo murgu un arī bailes bija pazudušas. Elfiete pienāca pie Monas un Sali, padeva abām laburītu un piegāja pie borta. Viņa viegli atbalstījās pret to un paskatījās visapkārt.

Sirdī uzvandīja velme lekt ārā no laivas un pastaigāt pa krastu- saplūkt puķes, dziedāt un skriet kā mazam bērnam. Fēsa pasmaidīja un palūokāj ūdenī. Tur viņai pretī skatījās pašas atspulgs.

Atkal jau pasmaidījusi Fēsa devās atpakaļ pie pavarda. "Ak dieniņ, cik jauki smaržo! Kad būs gatavas?" viņa jautāja un nedaudz nepieklājīgi paliecās uz priekšu, lai redzētu ko Mona īsti cep.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 29.11.2004 15:26

OOC - ja jūs tā turpināsiet, atskries vēl kāds nelūgts viesis, lai noprovētu, ko tad Mona cep, un pašiem paliks mazāk!

"Tās ir speķa pankūkas, būs, būs drīz," Mona atbildēja, noņemot kārtējās izceptās no pannas un uzliekot beidzamās. "Domāju sacept tā pavairāk, lai nav vēlāk jakavējas ar ēdamo un var paņemt līdz. Pēc manām domām, ezers vairs nav tālu. Ko var zināt, kad atkal pie kārtīga pavarda tiekam."

Šinī brīdī Monas uzmanību pievērsa draiska delfīna galva, kas bija iznirusi blakus laivai ar Sali vīto dzelteno akāciju virteni ap purnu.

"Labu rītu!," Mona tam uzsauca ūdenļaužu valodā. Delfīns nošūpoja galvu un neieniris sāka peldēt turp un šurp gar laivu. Izskatījās itin kā tam būtu milzum garas dzeltenas ūsas.

"Viņš, liekas, grib, lai mēs ātrāk izkustam no vietas," Mona ieteicas. Viņa paņēma katliņu un piedauzīja ar karoti.

"Augšā, miegamices, augšā! Brokastis gatavas! Sali, nāc šurp!" viņa iesaucās.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 29.11.2004 16:01

"Mjā, mjā, nolieciet kaut kur drošā vietā, es jau ceļos" nomurmināja pie sevis Pondo un pagriezās uz otriem sāniem.

Čops žēli laida skatienu no sava saimieka uz Monu. Viņam nekas nebūtu pretī pret pankūku, bet halflings bija ieritinājies starp viņa ķepām. Skaļi norijis siekalu Čops tomēr nolēma klausīt vēderam. Atstājis Pondo guļam viņš pienāca tuvāk Monai, smuki apsēdās un nedaudz pacēla kreiso ķepu pretī brokastīm.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 29.11.2004 16:24

"Tu, kā izskatās, esi čaklāks par saimnieku," Mona iesmējās, redzot šo skatu.
Tad viņa pameklēja bļodas apakšā vēsākās pankūkas un iedevā tās pinkainajam lūdzējam.

"Ēd vien dūšīgi, tev šodien, izskatās, būs jāstrādā, draudziņ!"

Tad viņa piegāja pie borta un uzrunāja delfīnu: "Draugs, nevari mums sagādāt kādu lielāku zivi, vai divas?" Delfīns atkal pamāja ar galvu un ienira.

Pēc brīža izniris, tas pārmeta pār bortu pamatīgu zivi un pēc neilga laiciņa - otru. Mona pateicās delfīnam un veikli, pasaukusi palīgā Sali, sāka gatavot zivis.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 29.11.2004 16:42

Izskatījās, ka Sali bija jau kādu laiciņu stāvējusi pie borta un domājusi. Viņu iztraucēja Monas sauciens palīgā. Pagriezusies pret pavardu, meitene pamanīja, ka tur pat bija jau piecēlusies Fēsa. Un tur pat netālu lielais suns kāri locīja iekšā kaut ko, kas smaržoja vienkārši lieliski. Patiesībā jau viss tā smaržoja, bet suņa ēstgriba to vēl vairāk apliecināja.
Piegājusi pie Monas un paņēmusi no viņas rokām abas palielās zivis, Sali apsēdās uz vienas no lādēm un ar nelielu nazīti sāka viņām kasīt nost zvīņas, pēc tam iztīrīja un atdeva atpakaļ Monai.
Paņēmusi vienu speķa pankūku, viņa sāka to locīt iekšā.
"Mhm.. izskatās, ka tauta sāk celties," viņa ar pilnu muti konstatēja. "Varēsim doties ceļā, " un mute tika noslaucīta ar piedurkni.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 29.11.2004 16:57

"Paldies!" Mona, paņēmusi iztīrītās zivis, tās noskaloja ūdeni, ieberzēja ar sāli un zālītēm no saviem krājumiem, tad sagrieza sīkās strēmelē, kuras, labi apžāvējusi uz karstā pavarda, savēra uz diega un izkarināja ēnā vējā. Brīnums, cik tas sanāca ātri!
*Kārtībā, līdz ezeram būs izkaltušas,* Mona, apmierināta ar padarīto, nodomāja.
Tad viņa pati arī ķērās pie brokastīm.
Ēzdama, viņa pameta skatu uz Pondo, kas tagad gulēja uz plikas grīdas, nosmaidīja... un atlika atsevišķā šķīvī vairākas pankūkas, ko noglabāja siltākā vietā, lai neatdziest.

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 29.11.2004 20:33

Fēsa bija apsēdusies maliņā un ar platu smaidu vēroja Pondo suņa izdarības. Viņa paskatījās uz pašu Pondo, kas gulēja uz grīdas un vēlējās viņam zem galvas kaut spilvenu pabāzt, jo gulēšana uz grīdas nebija ērta.

Elfiete piecēlās kājās un pienāca pie Monas un Sali. Fēsa apsēdās un paņēma vienu no pankūkām, kuras bija saceptas lērumā.

"Smaržo tik jauki, ka taisni apēst negribas, bet bez ēšanas jau dzīvot nevar!" viņa noteica pati sev un apēda pankūku. Tā, protams, garšoja debešķīgi.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 30.11.2004 12:30

"Ēd gan!" Sali ar aizdomīgu aci paskatījās uz Fēsu. "Ko tad mēs darīsim, ja pēkšņi vienā brīdī saļimsi aiz nespēka?"
Viņa pārlaida nopietnu un pētošu aci Fēsas trauslajam augumam.
"Un vispār, saulīt, neskumsti, paskaties, cik daudz skaista apkārt!" Sali pieskrēja pie laivas borta, pārliecās tam pāri un norāva dažus akācijas ziedus. Smiedamās viņa atskrēja atpakaļ, iemetot tos Fēsai matos. *Tā, tagad viņa izskatās krietni labāk*, meitene nodomāja, jo dzeltenie ziedi deva siltuma un mīļuma sajūtu. Lai arī pēdējā laikā elfiete smaidīja biešāk, pirmais iespaids par skumjo Fēsu bija saglabājies.
Sali šodien bija labs garastāvoklis. Lai arī agri cēlusies, viņa nebija sapīkusi. Gribējās visiem darīt labu, smieties, smieties, smieties...
Novilkusi virsdrēbes un apavus, viņa ieleca upē.
"Es te mazliet nopeldēšos!" viņa sauca uz klāja palikušajiem. "Ūdens ir silts!", un sāka rotaļu ar delfīniem.

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 30.11.2004 15:28

Fēsa izņēma vienu ziedu no matiem un pasmaržoja. Viņa aizvēra acis un iztēlojās, ka skraida pa plašu gaismas un dailes pilnu mežu.

Ilūzija pārplīsa kā burbulis. Fēsa atkal bija tajā pašā laivā un smagi noelsās. Viņa palūkojās visapkārt un pamanīja savu mazo zvirbulēnu snaužam netālu no Vaenkalvena. Elfiete gluži vai aizslīdēja līdz pelēkajam putniņam un pacēla viņu rokās. Roko pamodās un iečiepstējās. Viņš vai staroja no laimes un likās bezrūpīgs.

Fēsa ielika lielo akācijas ziedu Roko kājiņās un devās atpakaļ pie pavarda, lai pabeigtu ēst savu pankūku.

Mazais zvirbulēns pacēlās spārnos un pikējumā atlaida skaisto, smaržojošo ziedu. Tas lēni nolīgojās vējā un nokrita tieši Vaenkalvenam pie deguna.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 01.12.2004 12:30

Stīvs un līks Pondo bija spiests celties. Bez Čopa nebija nekāda gulēšana un apkārtējie arī sāka uzvesties pārāk skaļi. Pusnemaņā viņš piecēlās un gāja meklēt aukstu ūdeni, bet ceļā sastapa suni. Čops piecēlās un piebāza purnu pie Pondo galvas. Pāris reizes viņš cītīgi pārlaida ar mēli pār halflinga sejai, līdz Pondo pēkšņi pamodās. Viņa jājamsuņa elpa stipri smaržoja pēc... pankūkām!

Pondo skatiens momentā kļuva ass un meklējošs. Tuvumā bija brokastis. Pietipinājis tuvāk Monai viņš ļoti galanti palocījās un skaļi novēlēja labu rītu: "Jauka dieniņa, jaunkundz! Vai nebūtu kāds darbiņš, kurā jums noteikti vajadzīga palīdzība?"

Un halflings pameta šķelmīgu skatienu ēdiena trauku virzienā.

Iesūtīja: Inx ; laiks: 01.12.2004 12:43

Vaenkalvens pamodās un pirmā lieta, ko viņš ieraudzīja, bija ziediņš deguna priekšā...
Viņš paņēma ziediņu, palūkojās uz to un aizdomājās... tad Vaenkalvens palūkojās uz Fēsu un pasmaidīja. Sekoja veikla rokas kustība un ziediņš nozuda...

Tad Vaenkalvens pievienojās pārējiem un apēda kādu speķa pankūku...

– Cik tālu mēs jau esam? – Viņš apjautājās

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 01.12.2004 13:15

"Labrīt, labrīt! Ja par darbiem runa, tad vajadzētu atkal sagādāt kādu sausu pagalīti iekuriem," Mona šķelmīgi noteica, izlikdamās, ka nav pamanījusi Pondo kāros skatienus bļodas virzienā. Tad, pēc īsas pauzes, turpināja: "bet vispirms te noteikti ir vajadzīga palīdzība ēšanā!" Mona iesmējās, pasniegdama halflingam iepriekš noglabāto šķīvi.

Viņa pati jau bija beigusi brokastot, un tagad ņēmās sakārtot laivu tālākajam ceļam. Tā kā bija cerība jau pirmspusdienā sasniegt ezeru, vajadzēja labi iesaiņot visu, kas nebūs ņemams līdz, tāpat kā to, bez kā nevarēs iztikt.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 01.12.2004 13:41

Sali peldēja starp lēpju lapām. Ūdens te nebija dziļš, bet vienīgais, kas skārās pie viņas kājām un rokām, bija gludie lapu kāti. Izpeldējusi upes vidū, meitene apmeta pāris kūleņus ar delfīniem, skaļi smejoties un šļakstoties. Viņa jau kopš bērnības bija augusi pie upes, tāpēc peldēt mācēja gluži labi.
Pēc savas rīta peldes, viņa uzrausās atpakaļ un klāja. Tāda slapja un piloša viņa stāvēja un skatījās, kā Pondo ar apetīti ēd pankūkas. Nedaudz noslaucījusies apmetņa stūrī un izpurinājusi matus, viņa apģērbās. Nu bija laiks vēl vienai pankūkai, jo pelde vienmēr radīja izsalkumu.
Paēdusi viņa palīdzēja Monai savākt šur tur mētājošās mantas, cītīgi savējās iesaiņojot apmetnī un noglabājot starp bortu un lādi.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 02.12.2004 15:25

Ceļotāji paēda, saposās un devās ceļā.

Elfs kā parasti pagādāja par vēju un laiva traucās uz priekšu.
Jāceļo nemaz nebija tik ilgi, kad aiz kāda pagrieziena visi ieraudzīja, to ko sen jau bija gaidījuši.
Viņi nonāca ezerā.

Piestājuši pie krasta, viņiem priekšā pavērās jauka pļaviņa un aiz tās sākās mežs.
Ko nu?

Pa kreisi bija taka, kura veda uz Mēnessgaismas mežu, savukārt pa labi uz pilsētu Faunu un tālāk uz Varavīksnes ūdenskritumu.

Iesūtīja: Inx ; laiks: 02.12.2004 15:35

OOC: a uz kurieni mums vajadzēja...?

Vaenkalvens izkāpa krastā un palūkojās apkārt. Viņš ieelpoja meža gaisu aizvēra acis... pavisam netālu bija viņam labi pazīstamais Mēnessgaismas mežs...

– Kurp dosimies? – viņš pēc brīža jautāja pārējiem

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 02.12.2004 15:47

"Mums jālemj, kurp dosimies," Mona atbildēja.
Karaliene teica: -Steidzieties! Uzklausiet ceļā visus, ko satiekat! Mums vēl ir cerība! -
"Pēdējā, ko satikām, bija elfiete. Un viņa teica, ka ūdens ļaužu noslēpums esot atklāts. Ja tas ir tas, par ko es zinu, tad tas ir pie Varavīksnes ūdenskrituma. Es domāju, ka mums jāiet uz turieni, jo tās ir pēdējās ziņas."
"Kā domājiet jūs?" Mona vērsās pie pārējiem.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 02.12.2004 15:52

Sali pārleca pār bortu. Beidzot viņas kājas sajuta zāles un siltas zemes pieskārienus. Šajā vietā viņa nekad vēl nebija bijusi, bet apkārtne bija tik skaista un mierīga, ka meitene nejuta baiļu. Paspērusi pāris soļu vienas takas virzienā, tad otras, Sali apmulsa. Abas takas izskatījās līdzīgas.

"Abas šīs takas izskatās līdzīgas!" viņa teica.

Pagājusi pāris soļu atpakaļ, viņa sāka domāt par ceļa turpināšanu. Ūdenskritums, tas ir ūdens, ūdens, tas visticamāk ir upe, bet upe nozīmē iespēju braukt ar laivu.

"Ja mēs dodamies uz ūdenskritumu, vai prātīgāk nav braukt ar laivu, nevis iet ar kājām? It īpaši ņemot vērā mūsu laivas ātrumu," viņa zīmīgi paskatījās uz Vaenkalvenu.
"Protams, ja tur var tikt tādā veidā..."

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 02.12.2004 16:00

"Nē, tur nevar nokļūt ar laivu. Vismaz ne no šejienes. Ūdensceļš te beidzas. Tālāk ir jāiet ar kājām," Mona atbildēja.
"Ja gribi ceļot pa ūdeni, tad ir jāpeld atpakaļ līdz Akvai, tad pa jūru līdz upes ietekai, pie kuras netālu ir Flora, tad augšup pa to. Tur ir vēl ezers, un tad vēl gabaliņu uz augšu būs ūdenskritums. Tas ir ilgi un tālu. Tagad ātrāk būs kājām."

"Varbūt tomēr vispirms iesim uz Mēnessgaismas mežu un noskaidrosim, kas tur noticis? Tas noteikti bija pietiekami svarīgi, ja jau mūs turp sūtīja?" pēc brīža Mona šaubīdamās noteica. "Mans tēvs vienmēr saka - darbu sāc darīt no sākuma. Un sākums ir mežā."

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 02.12.2004 16:15

Pondo, samiedzis acis, klausījās pārējos. Bija aizdomas, ka viņš kaut ko ir nogulējis. Kāds ūdenskritums?

"Dāmas un kungi!" viņš pēc brīža spēra vaļā. "Daudzi no mums ir solījušies Boro kungam un līdz ar to mūsu valdniecei, ka dosimies uz Mēnessgaismas mežu un tur noskaidrosim kas noticis mūsu zemē. Es nebūšu tas, kas lauzīs savu vārdu un jums arī neļaušu. Mēs meklēsim mežu pavēlnieci. Punkts!"

Halflings izaicinoši novēroja pārējos. Ūdenskritums? Varbūt tiešām jāceļas agrāk?

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 02.12.2004 16:21

"Žēl, ka nevar ar laivu" noteica Sali un vēlreiz paskatījās uz elfu. "Tas būtu ātri," bet to jau viņa vairāk teica sev, nekā citiem. Meitenei bija iepatikusies lielā laiva, un viņa nebūt nejutās droša par savām spējām, mērojot garus gabalus ar kājām.

Vēlreiz piegājusi pie laivas, viņa paņēma apmetni, kurā bija ietītas dažas viņas mantas. Izkratījusi no sasietā mudžekļa nelielu duncīti un galiņu jau nedaudz apkalst sākušas rupjmaizes, Sali to atpiņķerēja pavisam, nokratīja dažas drupačas un aplika ap pleciem. Lai arī laiks bija silts, jebkuru lietu bija vieglāk nest uz muguras, nekā rokās. Iebāzusi maizes gabalu kabatā blakus diviem āboliem un aizbāzusi duncīti aiz jostas, viņa nostājās pie laivas, iesprauda rokas sānos un atkal mēģināja izskatīties drosmīga.

"Kura tad mums būtu tā īstā taka?" viņa jautāja Monai, jo izskatījās, ka viņa zina vairāk.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 02.12.2004 16:28

"Es tā kā neatceros, ka jelkad būtu devusi kādu solījumu," Mona domīgi palūkojās halflingā.
"Izņemot vienu - noskaidrot, kas notiek. Sākotnējās ziņas norāda - jāiet uz Mēnessgaismas mežu, vēlāk elfietes teiktais... pag! Jus, kungs taču to nogulējāt! Kāda viņa bija skaistule, un viņai bija vajadzīga palīdzība... ko mēs sniedzām, protams. Viņa stāstīja, ka ūdensļaužu noslēpums esot atklāts. Un tas rāda uz Varavīksnes ūdenskritumu. Jūs taču dzirdējāt, ko Karaliene mums visiem pati teica? Uzklausīt visus, ko satiekam."
"Bet viņa neteica - noteikti dariet tā, kā pēdējais teica," Mona piebilda.

"Pa kreisi ir uz mežu, bet pa labi uz Ūdenskritumu," Mona parādīja. "Bet kur mēs iesim, tas ir jāizlemj un ātri."

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 02.12.2004 16:37

"Es izpildu solījumus hronoloģiskā kārtībā," Pondo rūca. "Uzņemdamies noskaidrot lietas, es automātiski esmu solījies tieši to arī izdarīt. Un te neko nemainīs jaunavas, kuras pa nakti uzkrīt mums uz galvas. Un arī balsis nē! Bez tam mūsu domas par ūdenskritumu ir pieņēmumi. Turpretī mežu valdniece noteikti zin kas viņai par grūtībām. Viņai varēsim arī paprasīt par ūdenskritumu. Mana balss ir par došanos uz mežu. Ja pārējie nolems citādi es sapratīšu, taču savu vārdu nelauzīšu. Ja vajadzēs es uz mežu iešu viens. Ar Čopu."

Iesūtīja: Inx ; laiks: 02.12.2004 16:42

– Uz udenskritumu jāiet... – Vaenkalvens noteica un lūkojās mežā – Tas ir tas, kas mums būtu jāzdara vispirms...

Izskatījās, it kā viņš ko meklētu starp kokiem. Visbeidzot Vaenkalvens pagriezās pret pārējiem.

– Jā! Dodamies pa labi – Viņš nožestikulēja un uzmeta plecā somu – Mums ir jānoskaidro, kas noticis pie ūdenskrituma... tas nemaz nav tik tālu. Ejam?

Un Vaenkalvens vingrā solī devās lejup pa taku. Viņa mugurai, kas lēnām attālinājās, bija milzīgas apņemšanās izteiksme...

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 02.12.2004 16:51

"Hei!" Sali uzsauca aizejošajai elfa mugurai. "Vai tad katrs ies uz savu pusi? Tad jau kāds vēl izdomās braukt atpakaļ!" viņa paskatījās uz pārējiem, gaidot viņu domas.

"Manuprāt, drošāk būtu turēties visiem kopā. Un arī prātīgāk. Neviens nezina, kas mūs sagaida mežā vai pie ūdenskrituma. Man šķiet, ka jāsāk būtu ar mežu," Sali pagriezās pret Monu un Pondo.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 02.12.2004 16:53

Pondo lūpas sakniebās ciešāk. Viņš piegāja pie sava suņa un uzlika un nostiprināja tam seglus. Tad viegli palocījies pret apkārtējiem uzmauca galvā bruņucepuri un uzlēca suņa mugurā.

"Es ceru, ka mēs vēl kādreiz tiksimies," viņš nosauca un savicināja karogu šķēpa galā. "Paldies par visu!"

Rāmi un mierīgi lielais, baltais Čops sāk kustēties uz meža pusi.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 02.12.2004 17:02

"Cienītais, pagaidiet!" Sali aizsteidzās priekšā sunim. Lai arī neliela auguma, viņa tomēr bija krietni garāka par abiem apņēmīgajiem prom gājējiem.

"Jūs tiešām domājiet viens doties mežā? Pagaidiet, lai pārējie izlemj, tad dosimies kopā."

Sali nesaprata šo pēkšņo sadalīšanos. Visi viņi bija braukuši vienā laivā, un nekādas domstarpības nebija radušās. Gluži otrādi, visi bija vienojušies vienam mērķim.
Viņai gribējās apturēt Pondo ar Čopu, gribējās skriet līdzi Vaenkalvenam, bet arī pārējos meitene negribēja atstāt. It īpaši Monu un Fēsu, ar kurām bija sadraudzējusies šajā neilgajā ceļā. Bet par visu vairāk viņai gribējās, lai visi dotos kopā. Vienalga, uz kurieni, bet kopā.

Iesūtīja: Inx ; laiks: 02.12.2004 17:05

Vaenkalvens ejot smīnēja par Pondo. Vaenkalvenam patika personas ar ciešu apņemšanos.... Viņš nemaz nebaidījās, ka varētu Pondo vairs neredzēt. Viņš zināja, ka Pondo neļaus sev darit pāri un tur palīdzēs halflinga lepnums. Nebija jēgas kaut kā ietekmēt Pondo lēmumu ar maģijas palīdzību, jo halflingiem no magijas labākajā gadījumā varēja sanākt šķavas... viņi bija pret magiju ļoti neuzņēmīgi...

Vaenkalvens pagriezās pret pļaviņā palikušajiem
– Nu jūs nāksiet vai ne? – Viņš apslēpa smīnu – Laiks negaida...

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 02.12.2004 17:14

Pondo uz brīdi apstājās runātājas priekšā un no apakšas uz augšu raudzījās uz Sali.

"Elfu dabā ir skriet izpētīt varavīksni. Cilvēku dabā ir draudzēties ar visiem un turēties kopā. Es nepazudīšu iedams, bet gan palikdams. Ļaujiet man darīt to, ko liek mana sirds!"

Halflinga balss bija skumja, bet mierīga.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 02.12.2004 17:24

Sali samulsa. Tādu atbildi viņa nebija gaidījusi. Vienmēr žirgtais vīriņš nu šķita pārāk mierīgs. Vēlreiz paskatījusies uz viņu un Čopu, meitene pakāpās malā. Nebija vērts turēt kādu, ja tas grib aiziet. Nebija arī vērts neapdomīgi skriet kādam līdzi. Vienu šādu soli viņa jau bija izdarījusi, dodoties ceļā. Bet tad viņa bija viena. Toties nu viņi bija komanda.

"Un jūs?" Sali pagriezās pret Vaenkalvenu. "Nepārdomāsiet?"

Iesūtīja: Inx ; laiks: 02.12.2004 17:49

Vaenkalvena sejā atplauka smaids... it kā viņš smaidītu par kaut ko, kas zināms tikai viņam pašam...

– Šādas runas runājot, mēs te varam arī visu mūžu nostāvēt – Viņš turpināja smaidīt – Man liekas, ka viss tika pateikts... mums jāuzklausa katrs, ko satiekam ceļā... mēs uzklausījām elfu un saklausījām, ka jādodas uz ūdenskritumu... tātad mūsu Dieviete vēlas, lai mēs ietu tieši šo ceļu. (Vaenkalvens palūkojās Pondo virzienā) Vai nesaprotat? Starp citu, udenskritums nav tālu, tas bus tikai mazs līkumiņš. Un pēc ūdenskrituma apmeklēšanas mēs tik un tā dosimies uz Mēnessgaismas mežu...

Un vēl... – Vaenkalvens sacīja jau klusāk – Ko gan cienītais Pondo cer mežā atrast? vai tiešām mums būtu jāiet pa mežu uz aklo bez jebkādām idejām, ko īsti meklējam un katram pretīmnākošajam jājautā "vai tu gaddienā nevēli Dievietei ļaunu?"??? Mežā pašlaik nekā nav... Vienīgais, ko mēs pašlaik varam darīt, ir iet meklēt varavīksni (atkal smaids Pondo virzienā)... Jo caur to mēs iespējams sapratīsim, kas noticis...

Vaenkalvens nopūtās un pasmaidīja vēlreiz...
– Es ceru, ka jūs nāksiet uz ūdenskritumu un, ka mums nebus jāšķiras... Pašlaik tas ir mūsu vienīgais ceļš!

OOC: Hau! Es esmu runājis!

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 02.12.2004 18:03

OOC: To Inx: Nječevo sebe mazs līkumiņš!!!

Bet ja jūs sadalieties, tad, lūdzu, man vajag zināt, kurš iet uz kuru pusi. Farlinera personāžu ar lūdzu neatstājiet pie laivas, ja?

Iesūtīja: Inx ; laiks: 02.12.2004 18:14

OOC: Nu kamon... TO tev nevajadzēja rakstīt, tagad man neviens līdzi nenāks... a man IR plāns... nu labi bija... jo tagad jau viss vējā...

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 02.12.2004 18:22

OOC: Tu tach vari savu plaanu izstaastiit un paarliecinaat pat stuurgalviigo Pondo.
Es negribu ierobezjot speeleetaajus. Tapee, ja juus nespeejat vienoties, juus varat pashkjirties.

Bet vispaar ljaunums ie liels uz varens..
you know..

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 03.12.2004 09:24

OOC - Inx, nesatraucies! Mona tāpat zin, kur tas ir, tāpēc "mazais līkumiņš" jau bija pamanīts pirms GM piebildes

Mona tikai mierīgi stāvēja un klausījās strīdā. Jo to nevar saukt par apspriešanos un kopīgu lemšanu. Viņa gaidīja, kamēr citi būs izteikušies, vai arī, ja nespēj gaidīt - aizskrējuši katrs uz savu pusi. Kāds jau paliks! Tad arī iesim.

"Sali! Pagaidi. Elfa vārdi nav pilnībā patiesi. Ūdenskritums no šejienes ir tālu. Lai arī es te nekad neesmu bijusi, tomēr apšaubu, vai šīs zemes ūdeņus un to atrašanās vietu kāds no jums zin labāk."

"Vaelkaven! Kas Tev ir padomā? Kāpēc Tu saki, ka tas nav tālu? Jo tas nav tiesa! Kāpēc gribi, kai mēs kā sadeguši skrienam līdzi? Ātrāk gribi tikt Faunā? Kāpēc?" Mona gluži labi zināja, ka diezin vai saņems atbildes uz visiem jautājumiem, bet uz kaut ko tā kā vajadzētu. Ja nē, tad viņa bija droša, ka neies kopā ar elfu.

Iesūtīja: Inx ; laiks: 03.12.2004 10:45

– Kas man padomā? – Vaenkalvens izbrīnījās un viņa sejā pavīdēja aizvainojuma izteiksme – Man padomā ir palīdzēt dievietei... Un, iedami uz mežu, nevis ūdenskritumu, mēs nedarīsism to, ko dieviete vēlējās... Kā jau sacīju... Mežā nekā nav! Pašlaik... Un ūdenskritums nemaz nav tālu... ja iesim raitā solī, tad paspēsim pāris dienās (elfiem raksturīgs viszinošais smaidiņš )...

Vaenkalvens bezpalīdzīgi nolika somu zemē un pats apsēdās mīkstajās meža sūnās.
– Izlemiet taču... un mēģiniet saprast, ko mums sacīja Dieviete... – viņš sacīja

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 03.12.2004 11:27

"Divās dienās? Mēs šurp braucām divas ar pusi! Līdz ūdenskritumam ir tālāk kā līdz Lūnai. Pie labākās gribas es nevaru tik ātri paskriet," Mona iebilda.
"Kā Tu zini, ka mežā nekā nav? Pie tam pašlaik nav? Vēlāk būs? Vai tā to saprast?" viņa sāka piesieties vārdiem. Tad attapās.

*Paga! Kāpēc mēs sākam strīdu, tērējot laiku? Vai tas vien jau nav ļaunumam par labu?* viņa nodomāja, bet skaļi teica: "Dieviete teica - uzklausiet, neteica - sekojiet. Ja tas, ko ūdens ļaudis sargāja pie ūdenskrituma, ir paņemts, tad tas jāmeklē citur. Jo tur tā vairs noteikti nav. Nav jēgas tur tagad iet! Ejam uz Mēnessgaismas mežu, es domāju. Ļaunums esot sācis izplatīties no turienes."

Iesūtīja: Inx ; laiks: 03.12.2004 11:34

Elfa seja izskatijās apgarota...

– Jā – Vaenkalvens piekrita Monai – tas ir jāmeklē citur.... Bet vai mēs maz zinām KO meklēt? varbūt mēs tam uzskreisim virsū un pat nepamanīsim, ka tas ir TAS... Un vai mēs zinām, kas mūs mežā sagaida? Vai esat pārliecināti, ka ir prāta darbs doties ļaunuma nagos, neko pat par savu ienaidnieku nezinot...?

– Ak – elfs nopūtās un atkal pacēla somu, lai uzliktu to plecos – Ejam uz Mēnessgaismas mežu... Un ceram, ka mēs kaut ko noskaidrosim... Tikai nestāvam uz vietas... mums ir dievietes dots uzdevums.

Vaenkalvens uzmeta somu plecā jau otro reizi un devās pa taku uz Pondo pusi...

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 03.12.2004 12:10

"Elfam taču Verdionas Mēnessrasas vārds nebūs svešs?" Pondo balsī ieskanējās viegla deva indes, kad viņš uzrunāja garām ejošo Vaenkalvenu. "Nē, es neeju uz labu laimi meklēt nepatikšanas."

Un halflings viegli piebikstīja savu suni. Čops kādu brīdi brida pa taciņu uz priekšu, bet tad pēkšņi pagriezās nost no ceļa un ienira biezoknī.

Iesūtīja: Inx ; laiks: 03.12.2004 12:14

OOC: Who the hell ir Verdiona Mēnessrasa????

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 03.12.2004 12:18

OOC - domāju - nupat izdomāts personāžs

Piekodinājusi delfīniem pieskatīt laivu un, ja kas, dot viņai ziņu, Mona pasauca savu žurciņu, cēla somu plecos (ar visām kaltētajām zivīm) un sekoja pārējiem.

Kad suns pēkšņi pat bez rējiena pazuda biezoknī, Mona neziņā apstājās, katram gadījumam turot loku gatavībā.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 03.12.2004 12:31

OOC - nav tikko izdomaats.. vinja tur jau sen........

To Inx: Tavs elfs kaut kur kaut kaadaa apzinjas staavoklii iespeejams, ka ir dzirdeejis kaut ko liidziigu shim vaardam, bet vispaar nav ne mazaakaas nojausmas, kas jamaa taada ir...

Un es tad pienjemu, ka visi seko halflingam mežā, ja?

Iesūtīja: Inx ; laiks: 03.12.2004 12:55

OOC: labsi... a viņa arī ir elfs?

Vaenkalvens pasmaidīja par Pondo vieglo indes devu balsī un sekoja viņam mežā, ar rokas mājienu aicinot arī pārējos. Elfa solis bija viegls un raits... Pēc brīža viņš pietuvojās Pondo un uzsāka sarunu

– Saki – Elfs mierīgi jautāja – Vai esi nodomājis doties pie Verdionas Mēnessrasas?

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 03.12.2004 13:02

OOC - jā, domāju, ka visi. Marš uz mežu!

Kad elfs sekoja halflingam biezoknī, Mona palaida zamē savu žurciņu, vispirms tai iečukstot ausī: "Aizej un izpēti!" Tad piesardzīgi sekoja abiem. Paspēja tieši laikā, lai dzirdētu jautājumu un noklausītos atbildi.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 03.12.2004 13:17

Aiz bruņucepures nevarēja īsti pateikt, vai halflings smaida vai nē. Drīzāk jau viņa balsī vīdēja pārsteigums, kad viņš atbildēja elfam.

"Pie mežu valdnieces? Nē, pie viņas neiet. Ja viņa vēlas, tad viņa atnāk pie tevis. Es tikai meklēju briežu pēdas. Ja mums paveiksies, tad tās būs viņas brieža pēdas. Tur mēs apstāsimies un gaidīsim. Sekot pēdām nav vērts. Ļaudis runā, ka neviens tad vairs neatgriežas... Vismaz ne tāds, kā bija agrāk!"

Un it kā apstiprinot savus vārdus Pondo sāka uzmanīgāk lūkoties uz zemi. Tagad viss bija atkarīgs no veiksmes.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 03.12.2004 13:35

Aha! Briežu pēdas... Mona klusītēm iesvilpās putna balsī. Kad Poga kā no zila gaisa iznira pie viņas kājām, Mona paņēma žurciņu plaukstā un klusītēm pačukstēja: "briežu pēdas! meklē!"
Nolikta zemē, žurciņa izgaisa, itin kā nekad te nebūtu bijusi, bet Mona sāka aplūkot tuvējos krūmus un kokus. Par pēdām viņai nebija nekādas sajēgas, toties viņa zināja, ka brieži mēdz apgrauzt krūmu lapas un reizēm rīvē ragus gar kokiem.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 03.12.2004 13:36

Čops labu laiku grozījās pa krūmiem, šurpu turpu.
Ostīja zemi un meklēja.
Izskatījās, ka baltā suņa galva slaucītu mežu.

Bija pagājušas kādas divas stundas kopš ceļotāji ar laivu bija piestājuši ezera krastā un devušies mežā.

Suns klusi, bet dobji ierējās.
Pondo palūkojās zemē un ieraudzīja to, ko bija tik cītīgi meklējis.
Brieža pēdas.

Ne tikai suņa rējiens pievērsa Monas uzmanību, kaut kas pūkains viņai gar kājām tinās. Tā bija Poga. Arī viņai bija ko savai saimniecei parādīt. Kad Mona pie tās noliecas, žurciņa sāka tipināt uz priekšu un Mona tai sekoja, viņa pagāja garām Čopam un apstājās pie brieža pēdas nospieduma. Poga ļoti apmierināta ar sevi klusi pīkstēja.

Iesūtīja: Inx ; laiks: 03.12.2004 13:45

– O, la lā! – Elfs smiedamies iesaucās – Suns atradis briežu pēdas...

Vaenkalvens centās apslēpt smaidu.... tad viņš ieregulēja parasto sejas izteiksmi un vērsās pie halflinga...

– Ak, Pondo – Elfs kļuva lirisks – Vai neapžēlosies jel un neatklāsi mums, saviem uzticamajiem ceļabiedriem, savu gudro plānu...? Un saki jel, vai šīs pēdas īstās iraid? Ko ceri uzzināt no visuvarenās meža valdnieces? Vai ceri, ka viņa maz runās ar mums...?

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 03.12.2004 13:51

Mona aši paskatījās uz elfa pusi. Kāpēc viņš ir tik līksms? Brieža pēdas tās noteikti ir, bet vai īstās? Ej nu sazini, kādas tām īpašas atšķirības!

Tad viņa noliecās pie žurciņas un paņēma to plaukstā. "Paldies, draudziņ!" viņa sirsnīgi teica. Kad Poga apmierināta paberzēja purnu ar ķepiņām, Mona, sapratusi, ko tai gribas, ielika žurciņu somā. Tur ir siers...

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 03.12.2004 13:53

Sali bija klusi sekojusi pārējiem mežā. Viņa jutās atvieglota, jo komanda tormēr nebija pašķīrusies. Viņai nepatika elfa runas. Tās izklausījās pārāk nepiedienīgi tik svarīgam uzdevumam. Un arī pārliekais liriskums šeit neiederējās. Šķita, ka Vaenkalvenam ir savi - citi - plāni. Sali atcerējās, ko brālis bija stāstījis par komandas vākšanu uzdevumam. Tātad Dieviete gribēja Komandu, nevis baru pašķīrušos ļaudis.

Pēdas. Tās Sali pazina diezgan labi. Un šīs izskatījās gluži parastas briežu pēdas, kas devušies no upes dziļāk mežā. Ne par ko neparastu tās neliecināja, pat neizskatījās, ka briedis būtu steigušies, ne aizlauzta zariņa, ne notrauktu sūnu. Nekā, tikai pēdas. Vienīgais, kas meiteni nedaudz izbrīnīja, ka tās neatradās uz zvēru iemītas takas, pa kādām parasti pārvietojās gan lieli, gan mazi dzīvnieki.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 03.12.2004 14:59

"Erm, nu, jā..." Vaenkalvena pēkšņās garastāvokļa maiņas Pondo īsti labi neizprata. "Briedis, ta' briedis. Vai tas ir īstais,- nezinu! Nu, un plāns man jau it kā ir. Tikai tas saistīts ar gaidīšanu."

Un halflings pameta nepmierīgu skatienu uz elfu, kas līdz šim ir bijis diezgan rosīgs.

"Vai tu runā zvēru, putnu vai koku valodās? Ja tu šepat apkārtnei pateiksi, ka vēlies satikt mežu valdnieci, tad varbūt kāds viņas sūtnis to sadzirdēs un nodos viņai ziņu vai atnāks mums pakaļ. Tā notika toreiz, kas es palīdzēju savam brālim meklēt vienu no tēva mājām noklīdušu jaunavu. Tikai toreiz mēs pašu valdnieci tā arī neieraudzījām, tikai viņas vēstnesi.

Bet pa tām brieža pēdām es neriskēšu doties. Pat, ja tās ir parastas. Kazi, ka kaut kas nenotiek. Šejienes kundzei nepatīk, ka visādi klīst gar viņas mājām."

Iesūtīja: Inx ; laiks: 03.12.2004 15:44

– Es nerunāju putnu vai zvēru valodās – Elfs pakratīja galvu – Varbūt kāds cits...?

Vaenkalvens nosēdās sūnās un nodevās gaidīšanas pocesam. Laiku pa laikam viņš palūkojās apkārt. Pēkšņi elfs ierunājās
– Ja jau šejienes kundzei nepatīk, ka klīst gar viņas mājām... un viņas mājas ir šis mežs... tad jau mēs šeit esam nelūgti ciemiņi... jo mēs atrodamies mežā. Nez, vai šeit sēžot un gaidot, mēs nepievilināsim tādu pašu likteni, kāds mūs poiemeklētu, dodoties pa brieža pēdām...?

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 03.12.2004 16:10

"Es arī nezinu nevienu šo valodu," Mona bēdīgi piebilda. "Vienīgi, ja te būtu kāds strautiņš tuvumā, es varētu mēģināt aprunāties ar zivtiņām. Ūdensļaužu valodu viņas saprot."

"Bet, nē, man šķiet, nav vis vienalga. Ja mežs ir viņas mājas, tad ir liela starpība, vai mēs apsēžamies uz sliekšņa, nu, kā tagad, un pieklājīgi gaidām, kad mūs aicinās, jeb neprasīti sākam ložņāt pa istabām."

Viņa piecēlās kājās un sāka skatīties pēc kāda strautiņa, avotiņa vai tērcītes.

Iesūtīja: Inx ; laiks: 03.12.2004 16:16

Vaenkalvens juta, ka ceļabiedru vidū ir jūtama neuzticība un šķelšanās... Viņam likās, ka gaidāms kas īpaši nejauks no Pondo puses... vai arī no kāda cita... vai arī vaina bija viņā pašā...? varbūt viņš pats bija pārāk satraucies? viņš visu savu dzīvi bija veltījis, lai kalpotu dievietei... un pārējie? Vai viņi visi bija uzticīgi Vienradzītei? Viņš varēja tikai minēt... vai arī ieskatīties prātos...

Elfs lūkojās uz Pondo un cerēja, ka noķers brīdi, kad varēs ieskatīties viņa acīs...

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 04.12.2004 00:38

Aplūkojusi pēdas un pagājusi vēl pāris soļus uz priekšu, Sali griezās atpakaļ, jo izdzirdēja Monas teikto par pasēdēšanu uz sliekšņa. Viņai varēja būt taisnība, gluži jaukties citu lietās nevajadzēja. Bet vai gaidīšana būtu tas labākais variants? Vai viņi tiešām cer ieraudzīt Mežu valdnieci, domāja Sali.

Nolēmusi, ka prātīgākais veids, kā gaidīt, ir sēdus, meitene sameklēja sūnām noaugušu cinīti, notrausa no tā vienu pērno lapu un, palocījusi apakšā apmetni vairākās kārtās, apsēdās. Tad viņa ieraudzīja, ka Vaenkalvens cītīgi cenšās ielūkoties kādā Pondo bruņu cepures šķirbā. Atcerējusies, kā māte bērnībā ar viņu spēlēja paslēpes, aizslēpjot seju aiz paplestiem pirkstiem, meitenei sanāca smiekli. Viņa iespurdzās, bet ātri apvaldīja savas emocijas, jo abi izskatījās ļoti nopietni. Toties uzvedās kā bērni, nodomāja Sali.

Tā sēžot un skatoties, Sali sagribējās ēst. Viss jau būtu labi, ja vien par to skaļi nevēlētos paziņot viņas vēders, izdodot brīdim ne pārāk piemērotu skaņu. Sali paskatījās uz Monu, kurai līdzi bija žāvētas zivis. Viņa jau gribēja prasīt, kad būs pusdienas, bet laikus apdomājās, jo pēdējā laikā sanāca, ka katru ēdienreizi pieprasīja viņa. Izvilkusi no kabatas apžuvušu, jau nedaudz saliekušos maizes doniņu, viņa to sāka grauzt. Nekas daudz nebija, bet tomēr aizēsts būs.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 06.12.2004 10:19

"Ah, tad nerunā! Žēl! Bet man domāt vēja vārdus tu varēsi pateikt? Tas ielien visslepenākajā kambarī. Kazi, valdniece izdzirdēs?! Ja, nu, pavisam nē, tad es jau varu palūgt Čopu uzriet," halflings turpināja sarunu ar Vaenkalvenu, un lai labāk varētu saskatīt sarunu biedru, pacēla bruņucepures sejsegu.

Tajā brīdī viņu pārsteidza elfa uzmanīgais skatiens. Pondo prāts bija pilnīgi atvērts un nepretojās domu lasīšanai. Vaenkalvens it kā skatījās ainiņas no Pondo dzīves, tikai ureiz nevarēja pateikt vai tie ir sapņi vai atmiņas.

Mazs puisēns zaļās drēbēs rotaļājās ar lielu, baltu suni. Uzrāpies tā mugurā viņš auļoja paliela bērneļu bara priekšā kopā ar vēl vienu puiku, kurš bija uzrāpies melnā sunī. Visu bērneļu sejas izskatījās līdzīgas. Viņi pieskrēja pie lielas mucas, uz kuras sēdēja maza meitenīte. "Ak, daiļā princese, es tevi izglābšu no šī briesmīgā nezvēra!" sauca mazais Pondo.

Ainas mainījās. Pieaudzis Pondo spožās bruņās pie liela torņa cīnījās ar briesmīgu pūķi. Viņš uzvarēja niknā cīņā un izglāba zeltmatainu jaunavu priesterienes drēbēs, kuru uzvaroši pārveda uz Vienradžu karalienes templi. Tur pati dievišķā valdniece ar savu ragu viegli pieskārās Pondo plecam un svinīgi noteica: "Es tevi iesvētu bruņiniekos, Ser Pondorak Stok!"

Ainas atkal mainījās. Likās, ka elfs iet pa kādu gaiteni. Pie sienām karājās zaļi gobelēni ar balta suņa galvu virsū. Gaiteņa galā bija durvis. Taču tiklīdz elfs tām tuvojās, tās aizcirtās ciet. Lai kā elfs pūlētos, tās neatvērās. Kas gan varētu būt tur iekšā?

Pēkšņi Pondo samirkšķināja acis un maģija zaudēja savu spēku.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 06.12.2004 11:45

Mona nepievērsa ceļabiedriem nekādu uzmanību. Viņa bija atradusi dzidrumdzidru avotiņu, no kura iztecēja strautiņš, kurā peldēja daudz mazmazītiņu zivtiņu.

Mona noliecās pie ūdens un, kā ierasts, kad jānodod kāda ziņa, uzrunāja tās, pavēstot, ka viņi ieradušies šajos mežos bez slikta nolūka pēc Dievietes aicinājuma, un lūdz Mežu valdnieces svētību un palīdzību savos meklējumos.

Un, kā parasti, zivtiņas, noklausījušās vēstījumu, pajuka uz visām pusēm. Kā tas notika un kur tās palika, tas vienmēr bija noslēpums Monai. Mazu brītiņu strautiņš bija tukšs, tad zivtiņas atkal kā uz burvju mājiena parādījās. Mona izvilka gabaliņu maizes un iedrupināja to strautā.

Tad viņa apmierināta atgriezās pie pārējiem. Dīvains skats! Elfs cieši raugās halflinga sejā, bet tas pat aci nemirkšķina. Kamēr Mona turpināja skatīties, Pondo seja atdzīvojās, un elfs novērsa acis. *Ko viņš gribēja noskaidrot, un vai noskaidroja?* Monai gribējās zināt, bet viņa tomēr apvaldīja ziņkārību.

Piegājusi pie Sali, kas sēdēja uz cinīša un grauza sausiņu, Mona piesēda blakus un padalījās ar dažiem zivs gabaliņiem. Tā viņas tur sēdēja draudzīgā vienprātībā un gaidīja.

Iesūtīja: Inx ; laiks: 06.12.2004 13:01

OOC: ak, tu, Urdrunir, ļaunītis tāds... tomēr intrigu atstāji!!! Nu labi, labi...

– Labi – Vaenkalvens, kurš bija kļuvis nopietns, pēkšņi sacīja un piecēlās – Teiksim vēja vārdus... un cerēsim, ka meža saimniece sadzirdēs tos... tikai, es ceru, ka godājamais Pondo ir izdomājis ko un galvenais KĀ viņai lūgt, ja viņa saucienam tiešām atsauksies...

Elfs palūkojās apkārt un viņa lūpas sakustējās... viņš kaut ko čukstēja biezoknim... koki sakustējās no vēja plūsmas un pēkšņi visi sadzirdēja čukstu, kas skanēja šķietami no nekurienes, bet tomēr pārsteidza ar savu skaļumu... tā bija nesaprotama valoda... tā pat vispār neizklausījās pēc valodas... drīzāk pēc šņāceņu virknējuma, kas atbalsojās aizvien dziļāk biezoknī... tomēr čukstā varēja jaust ko aicinošu un patīkamu... skaņa veldzēja un glāstīja... tad čuksti noklusa un ik pa brīdim bija dzirdami kaut kur dziļāk mežā, it kā kaut milzīgs, neredzams un šņācošs būtu pametis kompāniju un devies biezoknī.

– Darīts! Tagad atkal gaidīsim... – Elfs saberzēja rokas un tad vēl piebilda – gadījumā, ja meža saimniece tiešām atsauksies, es par runasvīru izvirzu seru Pondo...

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 06.12.2004 14:07

"Es neesmu bruņinieks. Es esmu tikai skvairs. Mans tēvs ir sers, sers Mandorins Stoks. Viņa ģerbonis ir uz mana vairoga." Pondo purināja galvu mierīgi, bet kategoriski. "Arī runāt nav gluži manā dabā. Tāds amats ir Fēsai. Es esmu cīnītājs."

"Tomēr, ja jūs satrauc meža valdnieces dusmas, esmu gatavs uzņemties vainu un lūgt, lai pārējos laiž staigāt savus ceļus."

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 06.12.2004 14:19

Kādu laiku cītīgi vērojusi elfa un halflinga saskatīšanos, viņa bija iegrimusi domās par iespējamām briesmām, tāpēc no Monas apsēšanās tur pat blakus viņai lika satrūkties. Redzējusi, ka nekas nedraud, Sali paņēma no Monas dažus gabaliņus žāvētas zivs. Tādā veidā pat sakaltušu maizi bija iespējams padarīt par visai baudāmu ēdamo.

Pēkšņi visapkārt mežs sāka skanēt. Tā nebija parasta skaņa, to Sali zināja. Bet tā nebija baisa, drīzāk silta un aicinoša. Sali iztrauca no matiem dažas tur ielidojušās lapas, sakārtoja savu apmetni un pievērsās Monai.

"Kur tu biji?" viņa jautāja, jo nebija īsti pamanījusi aiziešanu.

Iesūtīja: Inx ; laiks: 06.12.2004 14:26

Vaenkalvens bija atlaidies zālē un, balstoties uz elkoņa, lūkojās tālumā... cik nu koki ļāva saredzēt.. viņš košļāja zāles stiebriņu un gaidīja.

Elfs tomēr neizskatījās garlaikots vai vīlies... tikai nedaudz skeptisks...

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 06.12.2004 14:47

"Nekur tālu," Mona pamāja ar roku strautiņa virzienā.
"Tur, zem vītola sākas avotiņš, es aizgāju parunāties ar zivtiņām. Tās nodos ziņu Meža valdniecei, bet vai atbilde būs, tas valdnieces ziņā. Elfs arī aizsūtīja vēsti... Atliek tikai gaidīt."
"Un uzkost," viņa piebilda.

Iesūtīja: Inx ; laiks: 06.12.2004 15:04

– Jā – Elfs pēkšņi atdzīvojās – Uzkost gan vajag!!!

Un Vaenkalvens pievirzījās tuvāk Monai... lai palūkotos, ko viņa liks galdā...

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 06.12.2004 15:24

"Eeee... hmmm," Mona novilka, no skropstu apakšas palūkodamās elfā.
"Vai cienījamais elfs pats neko ēdamu nav paķēris līdzi?" viņa izliekoties strikti noprasīja, bet pēdējais vārds pārgāja smieklos.
Tad apžēlojās. Zivju bija pietiekami. Un kāpēc viņai vienai tās visas būtu jāstiepj? Mona parakājās somā un izņēma krietnu saišķi kaltēto lēverīšu. To viņa sadalīja vairākās daļās un izdalīja visiem ceļabiedriem.
"Mēs tik ātri aizskrējām no laivas, ka nepaspēju sadalīt. Ņemiet! Tā ir jūsu daļa. Bet vairāk neprasiet, vairāk man nav. Ēdiet kad un kā nu gribiet."

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 06.12.2004 16:02

"Nebūs jau tik traki!" Pondo novilka un sāka rakņāties pa Čopa seglu somām.

Pavisam drīz pārējie uzzināja kādēļ suns parasti iet lēni un prātīgi. Pondo no vienas somas izvilka galdautu un noklāja zemē. No citas viņš izmakšķerēja pāris pudeles ar kvasu. Vēl dienasgaismu ieraudzīja vairāki pīrāgi ar gaļu, halflingu izmēru, kurus Pondo pirms likšanas uz galda neuzkrītoši apošņāja, vārītas olas, svaigi burkāni un ... kaut ko Pondo tomēr veikli ielidināja krūmos. Visbeidzot karotājs uz segas nobēra vairākas saujas riekstu un žāvētu ābolu šķēlīšu.

"Ē... cidonijas man ir beigušās. Tās man garšo vislabāk. Un, ē... pīrāgi ir auksti. Nu, jā... Bet ēst visnotaļ var!" Viņš laikam centās iedrošināt sevi un tad brālīgi sadalīja vienu pīrāgu ar suni.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 06.12.2004 16:09

"Oho, kāds mums viens saimniecisks!" ar izbrīnu noteica Sali. Sažuvusī maize nu šķita pavisam necils ēdiens, tāpēc tās pārpalikumus meitene noglabāja atpakaļ kabatā. Tur pat iebāza arī žāvētās zivis. Kabata nu izskatījās gluži piepūsta, bet tas meiteni interesēja visai maz. Pasniegusies pēc viena no Pondoprāt aukstajiem pīrāgiem, viņa ti kāri apēda. Maziņš, bet garšīgs.

"Ja mums vienmēr būs tik grezns paēdiens, tad Meža Valdniece manis pēc var nemaz pārāk nestaigties, " Sali bezrūpīgi noteica un tikai tad pamanīja ceļabiedru nosodošos skatienus. "Bet mums, protams, jāsteidzas," viņa centās izlabot. "Visnotaļ jāsteidzas... hmp..." un Sali mutē pazuda gabals svaiga burkāna.

Iesūtīja: Inx ; laiks: 06.12.2004 16:23

Elfs izbrīnā pacēla uzaci un nolūkojās kā no somām parādās aizvien jauni ēdieni... halflingi tomēr bija interesanta tauta, kas elfu nebeidza pārsteigt...

Iesūtīja: Inx ; laiks: 07.12.2004 13:08

OOC: Viņi gaidīja un gaidīja.... un gaidīja... un viss jau bija apēsts... un CIK ILGI vēl var gaidīt....? BTW - Kur farliner palicis? galīgi vairs šitamajā nepiedalās...

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 07.12.2004 17:09

Ceļotāji bija ieturējušies un katrs sev atradis mīkstu, ērtu vietiņu, kur piemesties. Daži bija neitrāli noskaņoti, daži bija pārliecināti, ka gaidīšana ir vienīgais pareizais darbs, ko pašreiz darīt, daži vēl joprojām neticēja brīnumam.

Nenotika nekas neparasts, vienkārši vienā brīdī pie ceļotājiem atnāca elfiete. Tā vienkārši pienāca viņiem klāt, apsēdās, uzlūkoja visus ceļotājus ar dzidri zaļām, mazliet skumjām acīm. Viņas tērps bija zaļā krāsā un šur tur vietām bija redzamas lapiņas, ziediņi un nevarēja saprast vai tie tur tīšām vai arī pieķērušies, kad elfiete gājusi cauri mežam. Viņai bija gari sudrabkrāsas mati un tie krita pāri viņas pleciem sudrabotos viļņos.

- Man prieks, ka jūs tomēr atnācāt pie manis, - viņas balss skanēja kā dzidra strauta ūdens.
- Šobrīd nav ne laika, ne vietas, lai demonstrētu lepnu ierašanos, tapēc, lai jūs nemulsina, ka esmu pie jums atnākusi pati un tik vienkāršā veidā. -
- Es esmu Verdiona Mēnessrasa, un esmu jūsu rīcībā! Lai arī kādu varu man devusi karaliene, nu ir pienākuši laiki, kad pati savam mežam vairs palīdzēt nevaru. - Kad elfiete sauca savu vārdu, vinja mazliet paslējās ieņemot majestātiskāku pozu un piedzīvojumu meklētājiem, bez kādas teikšanas bija skaidrs, ka viņu priekšā ir pati mežu valdniece.
- Manu mežu ezerus ir nobūrūši, un katrs, kurš no tiem padzeras aizmieg. Kad viņš pamostas tad vairs nav noteicējs pār savu gribu. Jūs jau varat iedomāties, ka lielākā daļa zvēru un putnu, tagad vairs nav karalienes sabiedrotie. Tie pakļaujas tiem, kuri saindējuši ūdeņus. Arī meža elfi... arī daļa viņu vairs nav ar mums. Ļaunums nāk no ūdenskrituma ar ūdensļaužu noslēpumu.Es nezinu, kas tie par ļaudīm, kuri noslēpumu atklaajuši, bet jūs jau redzat, ka esam apdraudēti.-
Verdiona uz mirkli pieklusa. Likās, ka viņa ir mazliet aizdomājusies:
- Ezera nimfai ir atslēga no Varavīksnes ūdenskrituma. Ezers ir tepat netālu mežā, bet par nimfu neviens nezināja, mēs šo noslēpumu glabājām, lai nevienam nerastos vēlēšanās nodarīt pāri nimfai atslēgas dēļ. Jūs esat drosmīgi un gribat palīdzēt karalienei, viņa jums uzticēsies. Tikai tikt līdz viņai nebūs viegli, viņa diemžēl šobrīd ir ieslodzīta ezerā. Kādam ir jāiet pie viņas ezerā pakaļ atslēgai. Un jūs jau zinat, ka ūdens var jūs padarīt par ļauno ļaužu marionetēm... - elfiete skumji noteica un nopētīja katru ceļotāju atsevišķi.


OOC: Farliner vakar atsūtīja PZ, ka tuvākajā laikā iepostošot.

Iesūtīja: Farliner ; laiks: 07.12.2004 18:36

ooc: Atvainojos par ilgo klusēšanu.

ic:
Sagaidījis karalienes runas beigas, Liandors viegli paklanījas, un tad uzrunāja Verdionu:
"Briesmas nenoliedzami ir nopietnas, un tas, kas izdarīts ar šiem mežiem un ūdeņiem, nav piedodami. Tomēr, to, kas ar maģijas palīdzību ir sagandēts, maģija var dziedēt. Vai kāds burvis ir mēģinajis izpētīt, kas īsti noticis ar ezeriem un mezu iemītniekiem? Ja neviens to vēl nav darījis, tad varbūt man izdosīs rast kādu atbildi uz šiem jautajumiem... Bez tam, ja man varētu parādīt ezera nimfas attēlu, vai kut vai sīkumos aprakstīt viņas izskatu, es varētu mēģinat nokļūt līdz viņas mītnei nenirstot ūdenī, tādējādi arī nenonakot ļaunuma ietekmē."

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 07.12.2004 18:53

Brīdī, kad starp zemē sasēdušajiem ceļiniekiem ieradās elfiete zaļā tērpā, Sali no mutes izkrita pēdējais gabaliņš burkāna, ko viņa bija pamazām grauzusi. Viņa jau gribēja iebilst, ka, redz, kā mēs uzmanamies, jebkurš var pienākt, bet elfietes vārdi lika viņai klusēt.

Ar apbrīnu nopētījusi Meža Vadnieces tērpu, garos, skaistos matus un ieklausījusies viņas balsī, Sali sēdēja kā apmāta. Tik vien kā ik pa brīdim pie sevis klusu noteica "nobūruši", "aizmieg", "nimfa". Visi ši vārdi virknējās un veidoja meitenes acu priekšā attēlus.

"Tad jau mēs pareizi darījām, ka nācām vispirms uz mežu," noteica Sali un priecājās, ka arī viņas nojausma izrādījusies pareiza.

Noklausījusies Liandora piedāvājumu, Sali pat nemēģināja ieminēties par savām peldēšanas prasmēm, jo tas varēja nozīmēt tikai vienu - ka arī viņa saindējas. Tur vajadzēja izdomāt kaut ko savādāk.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 08.12.2004 09:34

Verdiona uzlūkoja elfu un pasmaidīja.

-Varbūt mums tiešām vēl ir cerība! Karalienei ir tik uzticami sekotāji!
Maģija. Nu jā... man pašai arī maģija nav sveša, bet es nespēju palīdzēt saviem meža iemītniekiem. Nimfa zin par ūdensļaužu noslēpumu. Viņa varētu pastāstīt, viņai varētu būt kāda doma, kā atbrīvoties no šī lāsta. Es varu pastāstīt kā izskatās nimfa. -

Valdniece pastāstīja, ka nimfa ir ļoti daiļa meitene ar tumši ziliem matiem, zilām acīm un gaišu ādu. Viņai ir kājas un viņa pa ezera dzelmi staigā un ūdens pretestība viņai nemaz netraucē. Bet tagad viņa atrodas savā mājoklī, ezera dzelmē un nespēj no turienes izkļūt.

- Un jā... jūs darījāt pareizi, ka atnācāt šeit. Uz ūdenskritumu jums jādodas būs tāpat, jo diez vai mēs sapratīsim, kāpēc šeit viss tā noticis, ja nezināsim, kas ir tas, ko sargāja ūdensļaudis. Bet bez atslēgas būtu grūti iekļūt ūdenskritumā. -

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 08.12.2004 09:47

"Tad jau mums ir jādodas uz ezeru" sprieda Sali. "Un mes nedrīkstam kavēties!"

"Uz kuru pusi tas ezers ir?" viņa jautāja Meža Valdniecei. Meitenei jau bija apnicis tā vienkārši sēdēt un gaidīt, zinot, ka apkārt notiek kas ļauns. Viņa negribēja, lai ļaunums atnāk pie viņas. Tad jau labāk iet pie ļaunuma.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 08.12.2004 11:38

Brīdi klusējusi, klausījusies un vērojusi ar savām jūraszaļajām acīm, Mona klusā un dzidrā ūdeņu balsī mierīgi ierunājās:
"Valdniec, es darīšu visu, ko spēju. Neesmu īsta ūdeņu meita, bet es zinu, ka nekas, ko radījuši vai glabājuši mani asinsradinieki, nevar nodarīt man pāri. Es varu ienirt ezerā meklēt ezera nimfu. Ja Liandors palīdzētu ar burvestībām, tas būtu vēl labāk."
"Vai ezers ir ļoti dziļš?" Mona gribēja zināt. Viņa nevarēja uzturēties zem ūdens, cik ilgi vien grib, kā īstie ūdeņu ļaudis.

Iesūtīja: Inx ; laiks: 08.12.2004 12:33

– Bet vai tad pati nimfa nebūs nokļuvusi ūdens varā...? Vai īstiem ūdensļaudīm ūdens neko nespēj nodarīt? – Elfs taujāja – Un kā gan ūdenskritumā ir ticis ļaunums, ja tam nebija atslēgas...?

Tad Vaenkalvens piecēlās un pārlaida skatienu visiem...
– Mums jādodas palīdzēt valdniecei! – Viņš sacīja – Laiks negaida!

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 08.12.2004 12:53

-Nimfa nē.
-Ūdensļaudis... Es nezinu. Ūdensļaudis dzīvo Akvā un tur pagaidām ar ūdeni vēl viss kārtībā.
- Un nimfas mājoklī var elpot jebkura būtne.

Valdniece mēģināja atbildēt uz visiem jautājumiem un vēl ar roku norādīja pusi, kur meklējams ezers.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 08.12.2004 13:07

Sali piecēlās. Viņai jau bija apnicis sēdēt.

"Tiešām, mums ir jādodās," viņa paskatījās uz pārējiem.

"Cik noprotu, vispirms mūsu ceļš ved uz ezeru," viņa sāka lūkoties Valdnieces norādītajā virzienā. Nekas bīstams nebija redzams, visapkārt bija lieli koki un šur tur pa krūmam.

"Vai ir vēl kaut kas, kas mums jāņem vērā?" Sali vaicāja Meža Valdniecei.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 08.12.2004 15:20

- Ūdensļaudīm nekaitē nekas, ko viņi radījuši vai glabā. Es, protams, varu maldīties, bet es netaisos dzert ezera ūdeni, tāpēc vajadzēs tīru, labu ūdeni. - Mona teica. - Manuprāt, tas avots, kas te ir netālu, vēl ir labs. Zivtiņas klausīja mani. Tās to nedarītu, ja būtu ļaunuma varā. Ja nu vienīgi...
Valdniec, vai zivtiņas arī jums aiznesa vēsti?

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 08.12.2004 15:48

OOC: Ūdensļaudis nav radījuši ūdeni

-Strauti, kuri izpluust no pazemes ir tīri... pagaidām......., bet tas nav uz ilgu laiku. Sliktākais tas, ka mees nezinam, ko muusu ienaidnieki ir iecereejushi dariit ar zveeriem un dabu, kuru ir pakljaavushi... -

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 08.12.2004 15:54

OOC - es nemaz arī nedomāju, ka viņi būtu radījuši ūdeni Es domāju, ka viņiem nevar kaitēt viņu pašu lietas. Ūdens tas nav, nē.

- Jā, es saprotu, - Mona nopietni teica.

Viņa piecēlās un aizgājusi līdz avotiņam, piepildīja savas ūdens ````šķes un krietni padzērās. Tā, lai negribētos dzert laikā, ko viņa bija nodomājusi pavadīt ezera viļņos. Mona tikai cerēja, ka tas nebūs pārāk ilgi. Ja būs... nu, tad būs vienalga.

Atgriezusies pie pārējiem, viņa vienkārši teica:
- Es esmu gatava iet.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 08.12.2004 16:04

Redzējusi, ka Monai nekas slikts nenotiek, Sali piegāja pie tā paša strautiņa. Notupusies uz vien ceļa, viņa iemērca roku vēsajā ūdenī, no kā nelielās zivtiņas pamuka kur kurā. Strautiņš izskatījās kā jau parasts strautiņš, ar pāris kalmju kušķiem krastā, nelieliem oļiem un pāris lielākiem akmeņiem. Padzērusies no plaukstas un tad vēl, viņa piecēlās. Nešķita, ka draudētu aizmigšāna, meitene jutās spirgta un gatava ceļam.

"Ļaudis, celieties, ejam!" viņa uzsauca pārējiem, kas vēl sēdēja.

Iesūtīja: Farliner ; laiks: 08.12.2004 16:05

Liandors tikmēr apsēdas mazliet nostāk no citiem, un, kā no malas likās, no tukša gaisa piepeši izvilka smalkā pamatnē iestrādātu kristala lodi, kuru novietoja sev priekšā, tad brīdi koncentrējās un, izdarījis paris savādas kustības ar rokām virs lodes, pateica dažus nesaprotamus vārdus, pēc kuriem lodes virsma sāka mirdzēd zeltaina gaismā un tajā parādījās karalienes aprakstītā būtne... (OOC: Amidala, nepieciešams apraksts tai vietai, kur atrodas nimfa.)

Iesūtīja: Inx ; laiks: 08.12.2004 16:15

Vaenkalvens uzmanīgi lūkojās Liandora izdarībās ar lodi un vēroja elfa žestus.
Ievērojis, ka pārējie jau gatavi iet, elfs uzmeta plecos somu...

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 08.12.2004 16:30

Elfs lodee ieraudziija nimfu. Vinja seedeeja lielaa baltaa telpaa uz marmora trepeem. Apkjeerusi ar rokaam kaajas, nimfa bez kaadaam emocijaam raudziijaas taalumaa.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 08.12.2004 18:34

Visi jau bija sagatavojušies ceļam, izņemot Liandoru, kas bija izvilcis lodi, veicis meitenei nesaprotamas darbības, bet tagad sēdēja un cītīgi skatījās tajā.
Tur jābūt kaut kam svarīgam, nodomāja Sali. Savādāk jau viņš arī nāktu, jo iespējams, ka laika mums ir ļoti maz, varbūt pat mazāk, nekā mēs domājam. Kaut tikai izdotos nokļūt līdz nimfai!

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 09.12.2004 09:51

OOC - cik tuvu es drīkstu pieiet Liandoram, lai viņam vēl netraucētu, bet tomēr redzētu, ko rāda lode?

Mona, sapratusi, ka Liandors grasās kaut kādā maģiskā veidā tikties ar ezera nimfu, piesardzīgi piegāja viņam tuvāk tā, lai netraucētu, bet tomēr varētu saredzēt, ko rāda lode. Ja caur burvestību tikties neizdotos, Monai būs jānirst, un tad labāk zināt, kā tur, dzelmē, izskatās.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 09.12.2004 10:34

OOC - Man jau liekas, ka ar skrajoshanu, elfs tikai censhas uzzinaat kaa izskataas vieta uz kuru jamais veelas teleporteeties. Man liekas, ka ar skrajoshanu nevar sazinaaties.

Un veel man visiem jaatvainojas, ka iespeejams, decembrii speele ritees gausaak, jo nu diemzjeel ir saacies aarpraatiigais daavanu gaadaashanas laiks un tas man rada besiigi daudz darba. Peec iespeejas biezjaak centiishos virziit speeli uz priekshu, bet luuc saprast un nesaiideeties, ja nesanaaks tik biezji kaa gribeetos...

Iesūtīja: Inx ; laiks: 09.12.2004 16:07

OOC: nu man liekas, ka Leiandors ieraudzīja lodē visu vajadzīgo un kompānija sāk virzīties uz priekšu, ja? A to mēs te toč aizsēdējušies...

Iesūtīja: Farliner ; laiks: 10.12.2004 14:41

OOC: Lai Scrying izmantotu kā saziņas līdzekli, nepieciešams lietot citas burvestības, tas netiek darīts.
Kārtīgi iegaumejis redzēto, Liandors novietoja lodi turpat, no kurienes tā bija nākusi. Pēc tam viņš pievērsās Monai:
“Ja nemaldos, tad jūsu radniecība ar ūdensļaudīm var būt noderīga sarunā ar nimfu. Ja esat gatava doties turp tūlīt pat, varu mūs teleportēt uz viņas mitekli, taču nevis visu grupu, kas var likt viņai domāt, ka mēs gatavojamies iebrukt viņas mājoklī, bet tikai mūs divus.”

OOC: Ja Mona nepiekrīt, tālākās darbības tiek atceltas.

Sagaidījis Monas piekrišanu, Liandors pateica kādu pārējiem nesaprotamu frāzi, kurai sekoja rokas vēziens, tad viņs pieskārās sievietes rokai, un pasaule apkārt izgaisa spilgtas gaismas uzliesmojumā. Mirkli velāk viņi sava priwekšā ieraudzīja kāpnes un uz tām sēdoso nimfu...

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 10.12.2004 14:52

Mona bija piekrītoši atbildējusi uz Liandora priekšlikumu. Mirkli vēlāk viņai aizrāvās elpa... kaut ko tādu viņa nekad nebija piedzīvojusi!

(OOC - vai manai žurkai, kas sēž somā, nekas nekaiš?)

Mona, manāmi apmulsusi, stāvēja marmora kāpņu apakšā blakus elfam.
Vai nimfa būtu aizmigusi? Jeb, varbūt, apburta?

(OOC - ja žurka ir "darba kārtībā")Viņas žurciņa izķepurojās no somas un, ātri noskrējusi lejā pa drēbēm, tagad piesardzīgi ošņādamās tinās ap Monas kājām.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 10.12.2004 15:06

"Hei," iesaucās Sali. Viņu bija pārsteidzis pēkšņais lēmums un spožā gaisma. Meitene nešaubījās, ka pie nimfas ir jātiek, tikai viņa baidījās par to, vai kas ļauns nenotiks ar Liandoru un Monu. Tas būtu vismuļķīgākais - pazaudēt ceļabiedrus tik svarīgā uzdevumā.
Sali atvēra acis, ko bija aizvērusi, sargoties no spožās gaismas.
"Ko mums tagad darīt?" viņa vaicāja Vaenkalvenam. "Gaidīt? Kā mēs zināsim, ka ar viņiem viss ir kārtībā?"

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 10.12.2004 18:06

Fēsa uzrāvās kājās pavisam slpaja, nosvīdusi un smagi elsodama. Viņa paskatījās visapkārt. Neviena uz laivas nebija. Elfiete bezcerīgi apsēdās uz grīdas.
"Kur gan visi palikuši? Vai es atkal biju iemigusi? " viņa pati sev jautāja, skaidri zinot atbildi.
"Jā, atkal murgi." viņa nodomāja un piecēlās kājās. Elfiete izkāpa no laivas un paskatījās visapkārt. Mežs likās kluss, gluži kā gaidās.
Fēsa saprata, ka ir palikusi viena. Pavisam viena. Viņa pasauca Roko un iebrida dziļāk mežā.
"Mīļais,Roko, ko nu mēs darīsim? Esmu pazaudējusi savus draugus un sabiedrotos. Laikam atliek tikai skriet tur iekšā un meklēt viņus- lai arī cik tas muļķīgi izklausās." Fēsa teica savam zvirbulim un metās skriet.

Viņa skrēja neparasti ātri un viegli- gluži kā elfam pienākas. Elfiete bija mērojusi ļoti garu ceļu, bet drīz piekusa.
"Nav nekādu cerību viņus atrast. Tikpat labi es varu palikt tepat un mūžīgi sēdēt, gaidot viņus." Fēsa atkal uzrunāja putniņu un palēlināja soli. Nu viņa soļoja.
Fēsas sirdī samācās bailes un skumjas. Viņa paskatījās uz debesīm un sāka dziedāt- tik skaisti un skanīgi kā jūras šalkoņa vakarā. Dziesma bija skumja un sērīga.
Vienīgā crība bija uz to, ka viņu kāds sadzirdēs.

OOC: Sorry, ka tik ilgi nepostoju!

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 11.12.2004 10:14

Nimfa bija paarsteigta par cieminju ierashanos. Paskatījusies uz ceļotājiem, viņa mulsi pasmaidīja, piecelās un piegāja tiem tuvāk.

Viņa pieskārās elfam ar savu marmorbalto roku.
- Es neticu, ka jūs esat īsti... - nimfa, skumji noteica... - un jums nekas nekaiš...-
Viņas balss skanēja lēni un plūstoši, bet ļoti klusi.
- Kā jūs tikāt garām tām burvestībām? Domāju, ka nekad neviens dzīvs līdz šejienei neatkļūs. Un jūs vēl neesat saskārušies ar ūdeni.. Vai jūs zinat, ka jūs prom netiksiet tādā veidā kā iekļūvāt šeit? Šeit nevar burt. Jums vajadzēs iet prom caur ezeru... Es priecājos, ka esat šeit, bet man bail par jūsu tālāko likteni.
Pagaidiet šeit mirkli! - nimfa noteica, uzkāpa pa marmora trepēm un nozuda aiz kādām durvīm. Kad viņa gāja, likās ka viņa plūst uz priekšu. Nimfas zilie mati ļoti spilgti izcēlās uz balto sienu fona.

Pēc neilga brītiņa viņa atgriezās.
Viņa sniedza Monai savādu lādīti.
- Te jūs varēsiet ievietot savu žurciņu, kad iesiet ārā no ezera. Šajā kastītē iekšā ir cita pasaule. Tāda, kādu tajā brīdī vēlas tas, kurš tur atrodas. Tur ir cits gaiss, cita saule un cits ūdens. - Pie vaarda ūdens, pār nimfas vaigu noritēja asara. Tā mirdzēja kā dārgakmens un radās iespaids,ka nimfa ir vēl daiļāka, kad tā raud. Lādīte gan bija krietni lielāka par Pogu un likās, ka tur vēl varētu ievietoties arii Fēsas zvirbulis, un iespējams, ka vēl kāds dzīvnieks. Nu bet katrā ziņā, ne Čops..

Peec tam nimfa iedeva elfam kādu pudelīti. Burvis jau ar tādām agrāk bija sastapies un bija pilnīgi pārliecināts, ka tas ir kāds maģisks dzēriens.
- Diemžēl tāds man ir tikai viens. Šo dzērienu var izmantot divējādi. Viens no jums var iziet caur ezeru, to izdzert un atkal būt vesels, vai arī piepilinot vienu pilienu pie saindēta ūdens, jūs iegūsiet tīru ūdeni. No tā nepietiek jums abiem. Un es nezinu, ko lai jums iesaku -

- Nu ja un pats galvenais! Te ir atslēga no ūdenskrituma. - Viņa pasniedza Monai vidēja lieluma mirdzošu akmeni. Tas izskatījās, kā no kristāla un varēja redzēt, ka tam vidū ir vēl mazāks zils akmens. Man Verdiona teica, ka jūs atnāksiet. Es tikai necerēju, ka tas tiešām notiks. Un es nepavisam nedomāju, ka jūs būsiet divi. Jā un man jums vēl jāpastāsta, ka bija vēl otra atslēga. To sargāja mana māsa. Viņa dzīvoja ezerā pie ūdenskrituma. Lieki, teikt, ka viņa tur vairs nedzīvo.. Lords Serets viņu sagūstīja un aizveda sev līdz. Un man pateica, ka atbrīvot viņu varēs tikai, tie kuri aizkļūs līdz Varavīksnes ūdenskritumam. Jūs saprotiet, es jūs sūtu lamatās. Un jūs varat atteikties iet uz ūdenskritumu, ja jums ir cits labāks plāns kā palīdzēt karalienei... -
Nimfa kādu brīdi stāvēja klusi, tad atkal apsēdā uz kāpnēm..
- Vai es varu jums vēl kā palīdzēt?-

------------------

Vaenkalvens nepaspēja Sali atbildēt, kad sadzirdēja turpat netālu kādu dziedam. Sali atpazina Fēsas balsi.


OOC - Mia Mirra, nākamreiz kad kādu laiciņu neposto, netaisi situāciju, ka esi atdalījusies no grupas, jo mēs tomēr pieņemam, ka tad, kad grupa gāja prom no laivas neviens Tevi tīšuprāt tur vienu neatstātu.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 12.12.2004 22:25

Vēl nesagaidījusi Vaenkalvena atbildi, arī Sali sadzirdēja dziesmu. Tā nebija skaļa, šķita, ka dziedāts tiek tālu.
"Klau," viņa teica. "Man šķiet kaut kur dzirdēta šī balss. Tai vajadzētu būt Fēsai."
Sali pašķīra krūmus. Tur neviena nebija, bet šķita, ka balss nāk tieši no tās puses.
"Es mazliet paiešu uz to pusi," viņa teica palicējiem, un pazuda aiz krūma. Pagājusi kādu gabaliņu, bet vēl joprojām nevienu neredzēdama, meitene baidījās iet tālāk. Ja nu viņa apmaldās. Parasti Sali mežā orientējās labi, bet šis mežs šķita mazliet dīvains.
Ieklausījusies, viņa saprata, ka dziesma ir apklususi. Tā, kā lai tagad viņu atrod? Saukt labāk nevajag, ja nu Meža valdniecei nepatīk. Pašķīrusi vēl pāris zarus, viņa ieraudzīja elfieti, kas sēdēja uz celma. Bet viņai apkārt bija tik skaistas un gatavas zemenes. Šķita, ka nekur citur tādu nav, ka tās sanākušas paklausīties Fēsas dziesmā.
"Te nu tu esi!" viņa teica elfietei. "Es jau sāku brīnīties, kur gan esi palikusi. Nāc pie mums pārējiem, kopā tomēr drošāk," Sali aicināja Fēsu.
Jau dodoties prom, Sali pameta acis uz zemenēm. Nu, nevarēja tādas skaistules atstāt. Aši pielasījusi sauju, viņa sekoja elfietei, kas prātīgi šķīra zarus un tuvojās pārējiem.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 13.12.2004 09:43

Noklausījusies nimfas sacīto, Mona iegrima domās.

- Man ir kas vaicājams, - viņa teica.

- Vai otra atslēga ir tieši tāda pati kā šī? Un vai nepavisam nevar burt, jeb tikai pārvietošanās nav iespējama?

- Ja nekāda burvestība nav iespējama, man šķiet, es varēšu tikt cauri ezeram, pati nesaskaroties ar ūdeni. Mans garais apmetnis, - Mona parādīja uz sevi, - ir ūdensļaužu darināts un nekad nesamirkst, kā arī, protams, nelaiž cauri nekādu ūdeni vai tas būtu apburts, saindēts vai vēl kāds. Ja nimfai atrastos kāda adata vai, labāk, sveķi, to ātri var pārtaisīt tā, lai tas nosegtu mani pilnībā un vēl atrastos vieta mantām. Un derētu vēl viens, kaut neliels gabaliņš kaut kā caurspīdīga, citādi es neko neredzēšu. Bet tas nav tik svarīgi. Peldēt apģērbā un bez roku palīdzības man nebūs nekas jauns.

- Liandora apģērbs, - Mona paskatījās uz elfu, - cik nu novēroju šurp ceļojot, arī nav gluži parasts. Vai ne?

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 13.12.2004 14:09

"Man ir leils prieks, ka mani atradāt. Atvainojiet, ja sagādāju problēmas. Es tikai nedaudz... aizsnaudos. Tur laikam vainīgs siltais gaiss." Fēsa pasmaidījusi teica un paslūkojās uz Sali, kas bija salasījusi zemenes.

Kad abas bija atpakaļ pie pārējiem Fēsa apsēdās uz zemes un sakrustoja kājas. Viņa paberzēja smeldzošās potītes un smaidot paskatījās uz Vaenkalvenu. šķiet Fēsa bija izjaukusi svarīgu sarunu.

"Kas notika?" viņa jautāja.

OOC: Varat nepūlēties rakstot visu to penteri- "kas notika". Pieņemsim, ka kāds Fēsai to pastāstīja.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 13.12.2004 18:40

- Otra atslēga ir ļoti līdzīga šai. Tikai tai akmeņa centrs ir zaļš, nevis zils.
Ar sveķiem gan jums palīdzēt nevarēšu... Man jau te tādu koku neaug, - nimfa pirmo reizi pasmaidīja...

Viņa vēlreiz piecēlās un piegāja pie Monas.
- Šo darinājuši Zvaigznes ezera iemītnieki - Pavisam viegli pieskārusies apmetņa audumam noteica nimfa.
- Tik sen tur neesmu bijusi... Varbūt Tev der kaut kas no aļģēm? -

Iesūtīja: Farliner ; laiks: 14.12.2004 10:28

To, ka kaut kāds spēks še ierobežoja viņa spēju manipulēt ar maģiju, Liandors jau bija pamanījis un sāka apdomat iespējas, kā tikt tārā, neriskējot ar saindēšanos. Monas vārdi lika viņam pasmaidīt:
"Pavisam biju piemirsis, bet man ir kaut kur jābūt līmei... iepriekšējā ceļojumā no kāda rūķa iegādājos, un tā lieti noderēja - spēja cieši salīmēt jebkurus priekšmetus, tātad, arī tavu apmetni. Ties gan, pēc tam man nāksies padomāt par to, ka to līmi izšķīdināt, nekaitejot audumam, bet, domaju, ka tas ir jautajums, kuru būs atrisināt vieglak, nekā meklet kādam no mums otru ārstniecības dzērienu. Bez tam, tiklīdz mēs tikam ārā no zonas, kur tiek bloķēta magija, es varu uzburt spēka lauka kupolu, patiesībā - pat tādu kā burbuli, kas mūs noškirtu no ūdens. Un, pirms nākamreiz dosimies uyz līdzīgu vietu, noteikti paņemšu līdzi vēl dažus priekšmetus, kas te lieti varētu noderēt."

Brīdi parakņājies kabvatās, kurās, kā likās, ietilpa daudz vairāk priekšmetu, nekā tam vajadzētu būt, Liandors izvilka kādu keramikas trauciņu ar brūnganu ziedi, kuru pasniedza Monai.
Tad viņš pievērsās nimfai:

"Sakiet, vai mēs jums kā varam palīdzēt? Es saprotu, ka ja mēs izpildīsim mūsu uzdevumu, tāpati par sevi būs liela palīdzība, bet varbūt ir vel kas, ko mēs varam izdarīt jūsu labā?"

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 14.12.2004 10:31

- Palīdziet manai māsai! Lūdzu..., viņai vēl ir cerība... - nimfa klusi nočukstēja.
- Vairāk neko man nevajag. Ja jūs veiksiet savu uzdevumu, tad pārējais gan jau pats nokārtosies... -

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 14.12.2004 10:41

- Es nezināju, ka tas ir no Zvaigznes ezera. Man to dāvināja māte, - Mona, drusku pārsteigta, atbildēja.

- Ai, paldies! Līme ir tieši tas, kas vajadzīgs, - Mona pateicīgi noteica un ķērās pie līmēšanas. Žurciņa tekalēja turpat netālu, ar interesi ošņādama neparasto smaržu. Vienu brīdi Poga pat taisījās nogaršot līmi, bet Mona paspēja nesaprātīgo draudzeni notvert laicīgi.
*Nez, no kā tā līme ir vārīta? Šķiet, Poga to uzskata par ēdamu,* Mona nodomāja.
Kamēr Mona rāpoja pa grīdu, viņai ienāca prātā vēl kas.

- Klau, bet jūs kā? Kā tiksiet līdz vietai, kur varēsiet izmantot maģiju? Ja būsiet saskāries ar ūdeni, tad tak, iespējams, vairs nevaldīsiet pār savu gribu un nemaz to nedarīsiet?

OOC - sakarā ar nākamajiem postiem, info tiem, kas ir augšā, mežā. Mona savu loku un bultas līdzi nepaņēma, zobens gan ir viņai pie sāniem.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 14.12.2004 11:02

Sali vēl nebija paspējusi līdz galam Fēsai izstāstīt ko viņi bija sadarījuši un galvenais par Monas un elfa maģisko pazušanu, kad Čops klusi ierējās un nenolaižot skatienu kā sastindzis lūkojās vienā punktā.

Tur bija krūmi un krūmos noteikti kaut kas bija, kas skatījās ceļotājiem virsū. Ja ielūkojās pavisam cieši, varēja redzēt, ka starp krūmu zariem sunim pretī skatījās zaļas, pavisam nedraudzīgas acis un bija saklausāma klusa rūkoņa...

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 14.12.2004 12:33

"... un tā mēs te tagad jau kādu laiku gaidam," pabeidza Sali. Viņa vēl gribēja pastāstīt Fēsai par nimfu, bet viņu pārtrauca Čopa rējiens.

Ieskatījusies krūmos un pamanījusi zaļās, nedraudzīgās acis, Sali nobijās. Diez vai tas varētu būt Meža Valdnieces sūtīts radījums, jo viņa pati bija nākusi palīgā.

Aši paķērusi apmetni, uz kā viņa bija sēdējusi, kad stāstīja Fēsai piedzīvojumus, bet pavisam aizmirsusi zemeņu sauju, viņa paspēra dažus soļus atpakaļ, daļēji noslēpjoties aiz koka.

"Tu...tu...kas tur ir?" viņa ar drebošu balsi vaicāja zaļo acu virzienā, cerot, ka tur tomēr ir kāda labvēlīgi noskaņota būtne.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 14.12.2004 14:36

Pondo ātri piecēlās un ar klusu klikšķi nolaida sejsegu. Sagrābis zobenu viņš klusi noskaldīja: "Nāc, Čop!"

Pats tikmēr rāmiem un mierīgiem, bet drošiem soļiem devās pretī krūmiem. Viņš centās ar saraustītām kustībām neprovocēt negaidīto viesi.

"Pondoraks Stoks, skvairs, jūsu rīcībā," halfinga balss skanēja lēni, nedaudz vienaldzīgi un it kā bez dzīvības. "Kas tu tāds?"

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 14.12.2004 15:00

Kad halflings ieskatījās krūmāja, viņš ieraudzīja, ka zaļo acu īpašnieks nav neviens cits, kā parasts vilks, tikai izskatījās, ka zvērs nav sevišķi draudzīgi noskaņots.

Vilks ieraudzījis tuvumā pienākušo halflingu atnjirdza zobus uz likās, ka tūlīņ, tūlīņ leks mazajam bruņiniekam virsū.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 14.12.2004 15:07

Pondo mazās ačeles spiedās iekšā vilka zaļajās: "Ej, projām! Tev te nav ko meklēt. Šeit nav pārtikas. Ir tikai sāpes un ievainojumi. Nopēti mani uzmanīgi. Manām bruņām cauri neizkosties. Un mans zobens cērt sāpīgi."

Vienmuļi un klusi halflings skaitīja pusbalsī visu laiku vērdamies vilkā. Taču viņa augums viss bija saspringts un gatavs lēcienam. Vilks pat četrrāpus bija halflinga augumā nemaz nerunājot par brīdi, kad lecienā piecelsies pakaļkājās. Pondo cerība bija uzbrukt vilka ķepām un iespējams aizsniegt neaizsargāto vēderu. Tikai būtu labāk, ja nebūtu tas jāmēģina.

"Ej, projām, vilks! Tev šeit nav vieta!"

Čops saslējis spalvu izskatījās divreiz lielāks un nepātrauca klusi rūkt.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 14.12.2004 15:22

"Uzmanies!" Sali sauca Pondo, kurš izskatījās tā, it kā ar skatienu gribētu turpat uz vietas vilku aprakt un vēl pa virsu palēkāt.
"Parasti vilkiem nav tik zaļas acis!" viņa teica. "Šis dzīvnieks varbūt ir saindējies ar ūdeni."

Sali neuzdrīkstējās izlīst no savas slēptuves. Aiz koka viņa tomēr jutās drošāk. Roka neviļus sāka taustīties ap jostu, pie kuras bija piekārts neliels duncītis. Meitenei bija bail, viņa cerēja, ka pietiks ar Pondo pārliecinošo izskatu, lai vilks aizietu.

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 14.12.2004 15:25

Fēsa piecēlās kājās un pienāca blakus Pondo.

"Ej prom, meža zvērs. Mēs neesam ne tava barība, ne ienaidnieki. Ej prom pie sava bara!" viņa teica un norādīja pa labi. Fēsas balsī neskanēja ne pavēlnieciskums, ne uzmanība. Viņa to teica mīļi un silti, cerēdama, ka vilks visu sapratīs.

Elfiete viegli drebēja, jo nebija īsti pārliecināta vai vilks viņu un Pondo uzklausīs. Viņa iedomājās par saviem garajiem elfu dunčiem, kas bija pielikti pie muguras un gatavojās tos izvilkt, lai mestos palīgā Pondo, ja vilks tomēr izlemtu uzbrukt.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 14.12.2004 15:28

Vilks brīdi padomājis, vēl parūcis uz Pondo, pēkšņi apsviedās riņķī un ieskrēja mežā.

Taču nepagāja nemaz tik ilgs laiks, kad Čops nometnei atkal padeva trauksmes rējiena signālu.

Šoreiz zaļās acis jau skatījās no vairākiem krūmiem, visriņķī mazajai nometnei.
Bet Čops lūkojās uz kādu tumšu stāvu pie kāda koka. Sapratis, ka ir ievērots svešinieks tuvojās nometnei.. Viņš bija cilvēka augumā, tumšā apmetnī. Nevarēja saskatīt nekādus ieročus. neko... viņš vienkārši tuvojās.....

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 14.12.2004 15:35

Atviegloti nopūtusies, ka vilks ir aizmucis, Sali izlīda no sava slēpņa. Viņa ieraudzīja, ka pie viena cita koka piesliets stāv Monas mazais loks un bultas. Tos paņēmusi, viņa jutās nedaudz drošāk, ja nu kas tāds atgadās vēlreiz.

"Tas bija lieliski!" viņa uzslavēja abus drosminiekus.

Un tad pienāca brīdis, kad savas domas nācās ņemt atpakaļ. Tiešām atgadījās vēlreiz, tikai šoreiz zaļās acis lūkojās jau no vairākām pusēm, tāpēc bija pilnīgi nelietderīgi slēpties aiz tā paša koka, aiz kura iepriekš. Sali pieskrēja pie pārējiem un uzvilka loku. Viņa nebija pārliecināta par savām šaušanas spējām, toties tas bija labāk kā nekas.

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 14.12.2004 15:38

OOC: Amidala vai tas , kurš tikko ieradās, ir tas pats, kas rādās manam tēlam sapņos?

IC:Fēsa drūmi sažņaudza dūres.
"Es teicu viņam iet pie bara, nevis atvest visu baru šeit." viņa rūgti nodomāja un graciozi izvilka no aizmugures savus garos, līkos elfu dunčus. Tie spoži iegailējās, itkā samanīdamie tuvojošās briesmas.
Tad viņa paskatījās uz Čopu, kas bija pamanījis kādu tumšu stāvu.
Viņas sirds viegli nodrebēja.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 14.12.2004 15:42

OOC: Nee, sauliit... Tas nav tas pats

Iesūtīja: Inx ; laiks: 14.12.2004 15:49

Vaenkalvens nostājās pretī nākošajam stāvam un sāka pūst viegls vējš... Elfs stāvēja nekustīgs un nesatricināms. likās, ka nekas nespētu viņu nogāzt no kājām... un viņš tur stāvēja un gaidīja, pelēkajām drēbēm plīvojot vieglajā vējā. Viņa labā plauksta savilkās dūrē un atlaidās.... elfs mēģināja saskatīt nācēju kārtīgāk... un tajā pašā laikā paturēja redzeslokā pēc iespējas vairāk zaļi gailošo acu no krūmiem...

OOC: bring it on!!!

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 14.12.2004 15:54

Fēsa gribēja nostāties Vaenklavenam blakus, bet nespēja pakustēties. Zaļās acis bija tā iegrimušas viņas vērošanā, ka elfietei bija bail pat pirkstu pakustināt. Viņa notrīsēja un gaidīja, kad notiks kāda kustība vai kāda saruna, lai atrastos iemesls kaut uz brīdi zaļajām acīm novērsties.

Lai gan otrā smadzeņu pusē risinājās un attīstījās doma par uzbrukumu.
"Tie taču ir tikai vilki. Es varētu uzbrukt." Fēsa nodomāja, bet pavisam drīz izmeta šo domu no galvas.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 14.12.2004 16:03

Sali trīcēja. Tikai tagad viņa pamanīja stāvu, kas tuvojās no pavisam otras puses. Pagriezusies pret to, viņa redzēja elfa nesatricināmo un mierīgo stāju, kas deva kaut mazdrusciņ drosmes.

Roka atkal sniedzās pēc duncīša, kas bija atkal piekārts pie jostas. Tikai šoreiz nejauši ceļā gadījās kabata, kurā Sali sačamdīja divus apaļus, nedaudz krunkainus priekšmetus. Velkot tos ārā, viņa ar elkoni iebakstīja Fēsai sānā. Tie izrādījās divi jau sabojājušies āboli, ko viņa bija paņēmusi no mājām. Vajadzības gadījumā varēšu mest, nosprieda Sali.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 14.12.2004 16:06

- Laikam jūtieties ļoti drosmīgi... - tumshais staavs apstaajaas kaadus triis metrus no elfa un saaka sarunu. Un peekshnji visiem celjotaajiem palika ljoti neomuliigi un dazjam vairaak un dazjam mazaak, bail.

- Domaajat, ka juusu nozjeelojamos speekos ir mainiit likteni. Lords Serets ir pelnījis cienīgākus pretiniekus, - svešais runāja un likās, ka vairāk viņš sarunājas ar sevi nevis ar ceļotājiem.

Kad Fēsa taisījās izkustēties, lai nostātos elfam blakus, svešinieks pacēla roku uz uzlūkodams Fēsu acīs noskaldīja: - Cienītā, jūs nevēlaties to darīt! -

- Ko gan juus vispaar speejat panaakt? Juus neko nezinat un veel jums viskaut kas traucee - un sveshinieks pamaaja ar roku un viens no vilkiem klupa virsuu Čopam.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 14.12.2004 16:50

Čops knapi paspēja ieņemt parasto stīvo kāju pozu, kad vajadzēja parādīt, kurš te ir galvenais, kad kāds vilks viņam metās virsū. Lielais, baltais suns aizrautīgi turējās pretī. Abi dzīvnieki savērpās murskulī.

Pondo negaidīja. Cīņa bija viņa stihija un te pat bija pāris dāmas, kuras varēja attāli uzskatīt par princesēm.

"Visi uz vidu, muguras kopā, neizklīst!" Viņa samērā sīkā balss šmaukstēja kā ātrs rapieris. "Es jūs izsaucu uz dueli, lord Seret! Kā vīriem pieklājas. Tūlīt pēc tam, kad mans suns būs izrēķinājies ar to pelēko nabadziņu."

Un Pondo salutēja ar zobenu tumšā svešinieka virzienā.

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 14.12.2004 16:58

Nu beidzot Fēsa atdzīvojās un pārlaida pār lūpām vārdus, kas bija sakrājušies kaklā.
"Atvainojiet, Pondo kungs, bet tā viss šī lieta neies! Es arī gribu cīnīties!" viņa iesaucās un veica skaistu manevru ar saviem dunčiem.
"Es protu ne tikai dziedāt, bet arī daudz ko citu." elfiete smaidot teica vairāk gan svešiniekam, nevis Pondo.

Viņa beidzot izkustējās un nostājās Vaenkalvenam blakus draudīgi izsliedama dunčus. Fēsas acīs liesmoja uguns, kas šķita tūlīt izlēks ārā un aizdedzinās mežu.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 14.12.2004 17:01

- Ko gan Tu iedomaajies! Ka Lords Serets personīgi nāktu šeit jūs novērot? - Svešinieks iemsējās... Viņa smiekli baisi atskanēja pa visu Čopa un vilka rūkoņai.
- Gribas cīnīties? Tad cīnies! - svešinieks noteica un izgaisa.

Ceļotāji ievēroja, ka viņiem nikni rūkdami tuvojās vēl pieci vilki.

OOC - Principaa jums visi vilki uzbruuk. Varat aprakstiit kaa ciinaties.

Iesūtīja: Inx ; laiks: 14.12.2004 17:04

OOC: džedaju jociņi, ja?

Elfs zibenīgi un lokani nostājās blakus Pondo, kurš jau bija pacēlis zobenu un izaicinājis svešinieku. Neizskatījās, ka Vaenkalvens būtu nobijies. Viņš pat smaidīja izsmejošā smīnā.

– Ar drosmi tam nav nekāda sakara – Mierīgi atbildēja elfs – Un likteni nespēj mainīt neviens... pat ne lords Serets. Viss ir nolemts un neviena spēkos nav kaut ko mainīt...

Viņš izstiepa savu plaukstu pret svešinieku un debesis kļuva nedaudz tumšākas... gaiss elektrizējās un kļuva neomulīgi...

– Ej, kamēr nav par vēlu...

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 14.12.2004 17:07

OOC - nemaz nerunaa!!

Kad svešinieks jau bija pazudis, elfs tikai vēl sadzirdēja viņa balsi, kura noteica:
- Es jau nobijos... - un smieklus. Smieklus, kurus Fēsa bija tik daudzkārt dzirdējusi...

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 14.12.2004 17:10

"Gļēvulis." Fēsa sacīja un palūkojās uz pieciem vilkiem, kas tuvojās un gatavojās uzbrukt.
"Man patiešām negribas jums nodarīt pāri. Jūs esat dzīvas būtnes, kādēļ klausat šim tumsonim? Ejiet prom ar labu!" Viņa pēc iespējas mīļāk lūdz vilkiem, jo bija stingri pārliecināta, ka dzīvnieki nevar būt ļauni jau no dzimšanas un šo ļaunumu kāds ir viņos raisījis.

Fēsa nolaida dunčus un ielika ieročus tiem domātajā vietā. Viņa apsēdās uz zemes un ieņēma meditācijas pozu jeb sakrustoja kājas.

Brīdi rūpīgi skatīdamās vilkiem acīs viņa klusēja, bet tad klusi un skanīgi iedziedājās. Tā bija sladena un skaista dziesma, ko daudzi sauca par "Gaismas nākšanu". Fēsa turpināja dziedāt, jo bija dziļi pārliecināta, ka vilki pamodīsies no ļaunuma un atkal būs labi.

Bet tad viņa sadzirdēja no jauna šos ledainos smieklus. Viņas sirds sažņaudzās un balss aizkrita. Fēsa nokrita zālē. Viņa bija paģībusi.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 14.12.2004 17:14

Likās, ka Fēsas dziedāšana neko daudz nelīdz, jo viens no vilkiem pieskrēja viņai klāt un iekoda kājā un tad elfiete paģība.....

OOC - Hallo! Jums te viens vilks ēd Fēsu!!!

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 14.12.2004 17:14

"Muļķa meitēns," Pondo noņurdēja, kad Fēsa tik manīgi pieteicās kauties. "Šeit ir runa par nāvi nevis izklaidi."

Un viena viņa uzacs nedaudz paslīdēja pa pieri uz augšu, kad Fēsa sāka vicināt savus zobenus. Otra uzacs zem bruņucepures pievienojās pirmajai, kad svešinieks noliedza, ka pats būtu lords Serets.

"Protams, neesi," Pondo attrauca nopakaļ izgaisušajam svešiniekam. "Es tikai cerēju, ka pieveikts tu aiznesīsi viņam no mums sveicienu."

Tad viņš pievērsās neizbēgamajai cīņai.

"Kopā, turieties kopā, ka jums saka! Uzbrūciet tikai tad, kad viņi nāk klāt!" Pondo sauca un nostājās blakus Vaenkalvenam. Izskatījās, ka tas darīs kaut ko burvestīgu, tādēļ bruņinieks uzmanīgi vēroja vilkus, lai tie tikmēr nepaspēj burvim kaut ko nodarīt.

Čops nikni plosījās ar vilku un Pondo neriskēja doties palīgā. Varēja savainot pats savu suni.

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 14.12.2004 17:15

OOC: Ewz... es tak jau apklusu. Turklāt noģību! Un sor par spam!

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 14.12.2004 17:25

Pamazām no krūmiem izlīda vilki. Tie lēnām tuvojās. Sali nolaida loku un pieskrēja pie koka, kas bija palicis aplenkuma iekšpusē. Jau kopš bērnības viņa daudz laika bija pavadījusi mežā, tāpēc kokos kāpšana nekādas grūtības nesagādāja. Ieķērusies ar abām rokām zarā, viņa uztrausās uz tā un pakāpās vēl pāris zarus augstāk, vēl joprojām neaizsedzot skatu ar lapām. Viņa zināja, ka vilki kokos nekāpj, tāpēc jutās drošāk.

Atkal paņēmusi rokās loku, viņa to uzvilka. Nu bija jāatcerās, kā bija tad, kad viņa vēl maza būdama ar paštaisīto loku bija vāveres mēģinājusi nošaut. Toreiz trāpīt varēja, bet vai tagad arī varēs?

Sali mērķējauz vilku, kurš koda Fēsai,un izšāva.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 14.12.2004 17:26

"Kopā, jūs, sasodītie lēcējpeļu mednieki, vai cietīs vēl kāds!" Pondo sirdījās. Nu, jau vairs ilgāk gaidīt nevarēja. Viņš bija ieklīdis burvju un zaļumnieku sabiedrībā. Neba jau nu Fēsai kāja, kurai klāt bija ķēries vilks, bija svarīgākā ķermeņa sastāvdaļa, bet palīgā bija jāiet.

Veikli apmeties Vaenkalvenam otrā pusē viņš atvēzēja savu apkaltajā zābakā tērpto kājeli un sāpīgi iespēra Fēsas vilkam pa... potīti. Tad negaidījis zvēla ar zobenu. Bet pašam tikmēr acis šaudījās visapkārt gatavojoties uzbrukumam no citu pelēču puses.

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 14.12.2004 17:32

OOC: Labi izklausās- viens vilks ēd Fēsu. Muhaha... Nu, lab... Vilks laikam beigts, ja?

Fēsa bija iegrimusi savos šausminošajos murgos. Atkal jau sarkanās pēdas sniegā. Atkal melnais stāvs pagaistam. Atkal nāve visapkārt.

Elfiete klusi novaidējās. Sāpes kājā bija pamodinājušas viņu no murga, bet acis Fēsa vēl nevarēja atvērt.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 14.12.2004 17:44

Vilks, kurš kodai Fēsai sabruka no halflinga cirtiena un bultas, kura tam bija iešāvusies mugurā.

Tikmēr Čops bija ticis galā arī ar savu vilku un Pondo ieraudzīja, ka viņa suns mazliet kļuvis sarkans, taču pavisam naski rikšo uz pārējo vilku pusi.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 14.12.2004 17:47

Sali redzēja, ka viņas raidītā bulta viena nespēj vilku nogalināt. Toties tās varēja viņiem traucēt, tāpēc viņa paņēma vēl vienu bultu, uzvilka loku un raidīja pa kādu nedaudz tālāk esošu vilku. Arī šī bulta palika vilka mugurā. Tātad trāpīt viņa vēl mācēja. Gan jau Monai nebūs iebildumu, ka tiks patērētas viņas bultas, sprieda Sali un šāva vēlreiz.

Iesūtīja: Inx ; laiks: 14.12.2004 17:52

Vaenkalvens veikli ielocījās tā, lai būtu ar muguru pret Pondo un pavērsa atvērto plaukstu pret tuvāko vilku. Zibsnis... Spēcīgs, īss vēja pūtiens... un vilks kunkstēdams aizlidoja pret koka stumbru un atsitās tur ar varenu brīkšķi... elfa acīs dega naida uguntiņas, viņa pelēkie mati pluinījās vējā... (OOC: nenoliedzami stilīgs elfs...) pec brīža gaisā nolīgoja nākamā vilka kājas un aste...

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 14.12.2004 17:59

Divi kājās palikušie vilki, metās virsū elfam un halflingam, katrs no savas puses.

Elfs tikko bija aizmetis prom otro vilku, un nepaspēja savu maģiju uzburt pa jaunu, kad no sāna viņam uzbruka viens no palikušajiem vilkiem. Elfs nokrita zemē un pretī viņam zvēroja divas gailošas acis un uz sejas tecēja siekalas no vilka mutes....

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 14.12.2004 18:07

Sali pārsteidza elfa lieliskās spējas ātri un skaisti tikt galā ar vilkiem, tāpēc jo negaidītāks šķita brīdis, kad viens no pelēčiem tomēr nogāza Vaenkavenu zemē.
Vēlreiz uzvilkusi loku, viņa tēmēja vilka galvā. Vilks bija tālu, Sali nebija tik precīza šāvēja, tāpēc pat cerība netrāpīt gulošajam elfam, bet vilkam bija par vāju, un bulta izlidoja starp vilka purnu un elfa seju. Tas nedaudz novērsa vilka uzmanību, taču nelika viņam pavākties nost.

Otra Sali bulta trāpīja vilka pakaļkājā, kaut arī tā tika tēmēta pa galvu.
Būs jāpatrenējas, nosprieda meitene un turpināja šaut, pamazām pārvērsdama vilku par ezi! ( )

Iesūtīja: Inx ; laiks: 14.12.2004 18:11

...tomēr elfs neapjuka. () redzējis bultiu izšaujamies starp sevi un vilku, viņš izmantoja brīdi un žigli iekrāva vilkam pa ģīmi, saskrāpējot(ievainojot) savu dūri. Nākamajā mirklī Vaenkalvens un vilks uzšāvās gaisā kādus pāris metrus, saceļot nelielu lapu un smilšu virpuli zem sevis,un elfs ar spēcīgu sitienu nolidināja vilku zemē no saviem augstumiem... un tūdaļ pat nolaidās tam blakus, piezemējoties kaķiskā un lokanā pozā... elfs bija nikns... viņš pavērsa roku uz vilka pusi, teatrāli savilka to dūrē un šķietami aizsvieda kaut ko neredzamu... tajā pašā mirklī vilks pacēlās gaisā un tapa aizsviests kaut kur augšup un atsitās pret priedes augšējiem zariem... atskatēja smilkstieni un kaucieni, vilkam šļūcot lejā gar priedes stumbru un laužot zarus... līdz eidzot vilks piezemējās ar dobju būkšķi un apklusa..

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 14.12.2004 18:14

OOC - Duuh ...
Bet to pēdējo gan atstājiet Pondo...

Nepievērsdams uzmanību pārējo biedru neveiksmei, pēdējais no vilkiem turpināja uzbrukt mazajam bruņiniekam...

Iesūtīja: Inx ; laiks: 14.12.2004 18:17

OOC: nu a ko...? tas ir zināms, kā lai saka..., fasons... nu es tik bišķi paizcēlos... es jau neko... turpmāk būšu mazs un paklausīgs elfs...

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 14.12.2004 18:18

Pondo sparīgi vēzējās. Slaidā lokā viņš mēģināja cirst vispirms savam vilkam, tad tam, kas tikko bija nogāzis elfu. Pirmais cirtiens neizdevās. Otrais arī nē. Tur vairs nebija ne vilka ne elfa.

Tikmēr Pondo bija novērsis uzmanību no sava vilka, kurš noklakstināja žokļus un atskanēja skaļa čirkstoņa. Smukais Pondo apmetnis bija saplēst skrandās. Bruņinieks uzreiz ieņēma aizsardzības stāju un visu laiku centās grūst vilkam pretī vairogu. Taču vilks bija lielāks un nu uz zemes atradās bruņās tērpts halflings, kurš uz sava vairoga izmisīgi centās noturēt asinskāru [drēbju] plēsēju.

OOC - Drīkstat palīdzēt!

Iesūtīja: Inx ; laiks: 14.12.2004 18:25

OOC: drēbju plēsējs skan LABI...!

Vaenkalvens ieraudzīja mazo Pondo lielā vairoga vienā pusē un vilku – otrā. Daudz nedomājot, elfs izpildīja nelielu vēzienu vilka virzienā. Tas iesmilkstējās un sarāvās, it kā būtu saņēmis pamatīgu dunku sānos, kas radīja Pondo iespēju uzbrukt...

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 14.12.2004 18:27

Redzēdama, ka ir palicis tikai viens vilks, toties bultu skaits bija ievērojami sarucis, Sali nolēma tās vairāk netērēt. Gan jau ar pēdējo vilku Pondo palīdzēs tikt galā arī Vaenkalvens.

Sali nokāpa no koka un pieskrēja pie elfietes, kurai pāri gulēja viens no nogalinātajiem vilkiem. Novilkusi to malā un savākusi bultu, viņa vēlreiz piegāja pie Fēsas, kas klusi vaidēja. Neizskatījās, ka viņai būtu kāds cits nopietns savainojums, ja neskaita sakosto kāju.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 14.12.2004 18:29

Pondo nekavējoties izmantoja vilka apjukumu un dūra zobenu vēderā. Kad plēsoņa sabruka viņš jau vēzējās uz nākošo stāvu, kas kūņojās turpat netālu, kad pēkšņi pamanīja, ka tas nenēsā pelēku mētelīti. Savaldījies Pondo nolaida pret Sali pacelto zobenu un novērtēja cīņas lauku.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 14.12.2004 18:39

OOC: vispār jau Sali ir pelēks apmetnis!

"Ūja, cienītais!" iesaucās Sali. "Pietiks ar vilkiem! Un viņu... " Sali skatījās uz Fēsu, kas bāla gulēja.

"Šķiet, ka vairāk neviens nav ievainots, " viņa skatījās apkārt, kur gulēja divi vilku ķermeņi. Trīs pārējie atradās krietni tālāk, katrs pie sava koka ( ). Tad viņa pamanīja Čopu, kura gaišais kažoks krāsojās sarkans. Nevarēja pateikt, kā asinis tās ir - vilku vai suņa.

"Vai ar jūsu suni viss ir kārtībā?" jautāja Sali, kad Pondo bija nolaidis savu zobenu.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 15.12.2004 12:59

Mona bija beigusi līmēt. Viņa, apmierināta ar iznākumu, piecēlās kājās un... atkal kaut ko iedomājās.

- Paga, jūs teicāt, - viņa pievērsās nimfai, - ka viens piliens eliksīra pārvērš saindētu ūdeni tīrā! Vai tad to nevar izdarīt tagad, tūlīt, ar ezera ūdeni?

Iesūtīja: Inx ; laiks: 15.12.2004 12:59

Vaenkalvens notrauca no savām drānām zāles un sūnu krikumus un nogrozīja galvu.

– Nu ko – Viņš sacīja – Tagad mēs zinām, ka dievietes pretinieku sauc Serets. Un tas jau ir daudz, jo vārdam ir liela vara. Kad atgriezīsies Liandors, jāpalūko, ko viņš var uzzināt no šī vārda. Vai visi veseli?

Elfs piegāja pie Fēsas un palīdzēja viņai piecelties.

– Apklūkojiet lūdzams kāds brūces – Vaenkalvens sacīja un lukojās uz meitenes sakosto kāju, kad pamanīja, ka arī paša roku rotā pušums

OOC: nez, vai vilki nebija ar trakumsērgu slimi...?

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 15.12.2004 13:09

"Nekāds dižais ārstētājs es neesmu," teica Sali. "Bet es varu brūces pārsiet, lai tās vismaz ir tīras."

Sali sāka staigāt pa nelielo cīņas vietu, kas tagad izskatījās visai nožēlogami - zāle un sūnas bija nobradātas un izraustītas, krūmiem zari apkauzti, kokiem, pret kuriem bija no elfa trieciena atsitušies vilki, vietām nobraukta miza - vieniem vārdiem sakot, varēja skaidri redzēt, ka te notikusi cīņa.

Lai arī apkārt bija mežš, meitene tomēr atrada dažas tīras ceļmallapas. Pie reizes salasījusi visas veselās bultas, viņa atgriezās pie Fēsas un ar sūnu, lazdas mizu un ceļmallapu palīdzību apsēja viņas sakosto kāju.

"Nu tā. Šķiet, ka tas neļaus iekļūt brūcē netīrumiem. Vismaz tik ilgi, kamēr atgriežas Mona ar Liandoru. Varbūt viņi zinās labāk, ko tādā gadījumā darīt. Vai arī pati Fēsa pamodīsies," teica Sali, skatīdamās uz bālo, vēl joprojām vaidošo elfieti, kas nebija atvērusi acis. Viņa pagriezās pret Vaenkalvenu. "Skat, arī tev kāds tomēr pamanījās iekost. Parādi, nav pārāk dziļš?"

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 15.12.2004 13:18

- Nē taču - nimfa noteica, - pudelīte ir maziņa. Ar to varētu pietikt kādiem litriem, bet ne jau ezeram. Diemžēl. -

OOC - es laikam neskaidri uzrakstīju. Doma bija`tāda, ka ar vienu pilienu var attīrīt aptuveni vienu litru.

Vilki nav slimi ar trakumsērgu
Un vēl Fēsa kā jau bards prot ārstēt.

Iesūtīja: Inx ; laiks: 15.12.2004 13:33

Vaenkalvens paklausīgi ielika savu roku Sali rokā...

– Nē nu nekas jau nav.... – Viņš nomurmulēja – Bišķīt saskrāpējos....

OOC: a pārējie mums tepat bija jāgaida???

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 15.12.2004 13:45

Tas bluži nebija neliels skrāpējums, kas rotāja elfa roku. Paņēmusi nost piedurkni, Sali prātīgi izvāca nelielās sūnu daļiņas un tāpat rūpīgi pārsēja ievainojumu ar ceļmallapām.
Pēc tam viņa pārvilka pāri piedurkni.

"Tagad uzmanies, nedari neko spēcīgu ar roku, lai nepaliek sliktāk," viņa teica Vaenkalvenam.

"Un citreiz iesaku kāpt kokos, ja uzbrūk vilki, jo viņi to neprot. Tu taču savas spējas vai izmantot arī no koka!" viņa paskatījās uz elfu un pasmaidīja, iedomājoties skatu, kā 4 ceļotāji sēž kokā, kaut kur uz zara cenšas noturēties arī Čops.

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 15.12.2004 13:58

Fēsa atvēra acis. Viss viņas priekšā vareni miglojās un ceļinieku formas bija pamatīgi izplūdušas.
Elfiete izberzēja acis un ieņēma sēdus stāvokli. Viņa jau gribēja celties augšā, kad sajuta milzīgās sāpes kājā.
"Au! Kas notika ar manu kāju? Un Vaenkalvena roku?" viņa jautāja, jo murga dēļ bija pavisam aimirsusi pēdējos uzbrukuma mirkļus. Fēsa tikai atcerējās to, ka dziedāja un tad izdzirdēja tos ledainos smieklus.

Viņa saķēra galvu, itkā tā arī būtu piepeši iesāpējusies.
"Tas bija viņš!" elfiete atskārta un viņai atausa atmiņā stindzinošie murgi.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 15.12.2004 14:05

"Pagaidi, mierīgi," pie elfietes pieskrēja Sali. "Necelies pārāk strauji. Tava kāja ir sakosta. Diemžēl dziesma neaizbaidīja vilkus," viņa teica, pametot skatienu uz cīņas laukumu. "Mēs vilkus uzvarējām, bet mums jābūt uzmanīgiem. Arī Vaenkalvens dabūja ievainojumu."

Pagaidījusi, kamēr Fēsa atkal atlaižas guļus, Sali turpināja: "Tu vari dziedēt, vai ne? Šobrīd tas ir svarīgi, jo iespējams mēs te nevarēsim ilgi palikt. Šos vilkus mēs uzvarējām, bet varbūt tie nav vienīgie."

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 15.12.2004 14:09

Fēsa palūkojās Sali sejā ar mīļu un siltu skatienu.
"Jā, es protu dziedēt. " viņa mīļi teica un momentāli saviebās, jo sāpes atkal lika sevi manīt.

Fēsa par spīti Sali aizrādījumam strauji nekustēties, piecēlās sēdus un pacēla roku pāris centimetrus no sava ievainojuma vietas, kuru jau nedaudz apstrādājusi bija Sali. Viņa aizvēra acis un klusi norunāja pāris skanīgus vārdus.
Elfietes kāju apņēma blāva, zila gaismiņa un pēc pāris acu mirkļiem sakostā kāja bija vesela.

"Vai vēl kāds ir jādziedē?" viņa jautāja un palūkojās uz apkārtējiem. Elfiete ātri vien pamanīja Vaenkalvena ievainoto roku. Viņa piecēlās kājās un nedaudz sagrīļojās, jo bija jāpagaida mirklis, līdz rēta sadzītu pavisam.
Fēsa nelikās par to ne zinis un nolika savu roku uz Vaenkalvena ievainojuma tāpat, kā bija darījusi to uz savas kājas.
Vaenkalvena roku apņēma zilā gaismiņa un ievainojums lēni izdzisa.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 15.12.2004 14:18

OOC - Mīļa Fēsa, Tev jautāja vai Tu proti dziedĒt nevies dziedĀt....
Tu būdams bards vari sevi izārstēt ar maģijas palīdzību.
Pāris vārdu bubināšanas un roku vēzienu un tavs ievainojums pazudis kā nebijis.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 15.12.2004 15:38

Pondo piegāja pie Čopa un viegli pārlaida ar roku pā suņa ķepām un sāniem. Pāris reizes suns sarāvās. Vietām viņam bija izplūkāti spalvu kušķi un šur tur zobi bija iekampuši arī dziļāk. Pondo nopūtās: "Nāc, sunīt, pieiesim pie strautiņa."

"Es tepat līdz ūdenim. Tūlīt būšu atpakaļ," viņš nosauca pārējiem un piegājis pie strautiņa centās noskalot vilku koduma vietas. Tad, no segliem, kuri bija pasargājuši vismaz suņa muguru, izvilka kaut kādu ziedi un pāris tīra auduma strēmeles un divās vietās uzlika Čopam apsējus.

"Redz, cik labi, ka visu pārtiku apēdām. Tev nebūs smagi jānes," un jau smaidīgāks viņš veda suni atpakaļ uz pļaviņu. Tur viņš ļāva Čopam atgulties ēnā, bet pats tikmēr ar skatienu nomērīja krūmus un sāka lēnām vilkt vilku ķermeņus uz kuplāko pazarīšu pusi.

Iesūtīja: Inx ; laiks: 15.12.2004 15:47

Vaenkalvens nolūkojās kā Pondo staipa vilku ķermeņus un sacēla vienu uzaci.

– Pondo? – Elfs pēc mirkļa iejautājās – Ko tu tagad dari?

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 15.12.2004 15:57

"Novācu netīrumus, protams! Vai tu gribēji sēdēt un gaidīt, kamēr mūs apciemo visas apkaimes mušas?" Pondo atcirta. "Pārējo vēl nav un mēs projām iet nevaram, kamēr viņi neatgriezīsies. Nu, tad es te mazliet piekopju."

Pēc brīža viņš piebilda: "Hmm. Tu esi elfs. Varbūt tu proti ģērēt ādas? Varbūt vari palīdzēt man sagādāt jaunu kažociņu aukstākam gadalaikam?"

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 15.12.2004 19:14

"Vai tiešām tas ir īstais, ar ko nodarboties šobrīd," Sali apšaubīja Pondo vēlmi tieši tagad domāt par siltāku apģērbu.

Sali palīdzēja Fēsai nokļūt ēnā un ļāva tai atspiesties pret koka stumbru.

"Izskatās, ka šajā mežā uzturēties nav pārāk droši. Vai nevajadzētu norīkot kādu sargu, kas paliek pie ievainotajiem, kamēr citi var nodarboties ar uzkopšanu vai apkārtnes izpēti? Arī strauta ūdeni es neieteiktu pārāk droši dzert. Ja līdz šim tas ir bijis tīrs, tad mēs nevaram droši zināt, vai tas tāds arī paliks."

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 15.12.2004 20:59

Fēsa apsēdās pie koka un atspiedās pret to.
"Jā, šeit noteikti nav droši." viņa noteica un aizvēra acis. Uz brīdi likās, ka Fēsa ir aizmigusi ,bet viņa atvēra acis un palūkojās debesīs.
"Cik atceros, Sali, tu savu stāstu par to, kas notika nepabeidzi. Nu tad tagad vari pastāstīt, ja ir brīva vaļa." viņa sacīja un palūkojās uz Pondo, kas jau sāka spriest par kažokādām siltākam laikam.
Viņa silti pasmaidīja un jau apmēram iedomājās, kas notiks tālāk. Tad elfiete atkal pievērsās Sali, gaidīdama viņas stāstu.

Iesūtīja: Inx ; laiks: 15.12.2004 21:11

Elfa acīs iedegās uguntiņa...
– Protams, ka māku dīrāt ādas – Viņš sacīja un izvilka palielu dunci, kas bija piekārts pie siksnas. Vaenkalvens pastaigāja riņķī ap Pondo savilkto vilku kaudzi un tad izvēlējās vienu no kritušajiem ķermeņiem un pavilka to sāņus. Sekoja dažas veiklas kustības ar nazi un elfs, svilpojot jautru meldiņu, ņēmās vilkam plēst nost ādu... Kad āda jau bija nodīrāta, Vaenkalvens uz aci nomērīja Pondo un sacīja

– Nu man domāt, ka lielums būs pašā laikā, lai pagatavotu kādu vamzi tavam izmēram. Tagadiņ tikai vajadzēs pakaltēt nedaudz... bet nu gan no mušām glābiņa vairs nebūs!!!

OOC: maniaki, ````. pad ādu pretiniekam novelk un gūst no tā labumu

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 15.12.2004 21:13

"Ak, jā," Sali atsāka savu stāstu. "Nimfa, viņa dzīvo ezerā, bet ezera ūdens ir saindēts. Liandors skatījās savā lodē, viņš tur redzēja nimfu, bet pie viņas nevarēja tikt. Mona it kā ir ūdensļaužu, bet arī viņa nevarēja. Tāpēc Liandors ar vienu rokas vēzienu sevi un Monu ienesa pie nimfas. Diemžēl, vairāk nevienu līdzi neņēma. Nu jau kādu laiku nav rādījušies, Nezinu, ka nav kas slikts noticis, bet es tomēr ceru, ka nē. Mēs nedrīkstam zaudēt ceļabiedrus, kā arī ziņas no nimfas. Mums atliek tikai gaidīt un cerēt, ka ne ar viņiem, ne ar mums nekas slikts nenotiks," Sali bija drūma. Vilku uzbrukums bija atvairīts, zaudējumi arī nebija pārāk lieli, bet ne Mona, ne Liandors sen nebija redzēts, nebija bijušas ziņas no viņiem.

"Tev tomēr vajadzētu pacensties sevi sadziedēt," viņa teic Fēsai. "Varbūt mums drīz vajadzēs doties ceļā, tad nebūs vairs laika. Saņem sevi rokās," Sali gandrīz lūdzoši skatījās uz Fēsu.

Iesūtīja: Farliner ; laiks: 15.12.2004 21:18

"Domāju, ka risinajums varētu būt šāds - pirms došanās ūdeni es ievadīšu sevi meditācijas transā, un kad sasniegsim krastu, tev nāksies ieliet ūdeni man mutē, jo būšu bez samaņas - tam vajadzetu palidzēt atrisinat šo problēmu. Pēc tam man būs napieciešams nedaud laika, lai nokļūtu savā miteklī, un paņemtu dažas mantas, kas turpmek ļautu izvairīties no līdzīgam situācijām. Bet tagad - ķersimies pie lietas!"

OOC: Ja Nimfa parāda, kur ir izehja uz ezeru, tad Liandors pie ūdens malas iegrimst meditacijā - izskatas, kā zaudējis samaņu.... talākais jau no Monas atkarīgs

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 15.12.2004 21:22

OOC: Kas par maniakālām izdarībām no Vaenkalvena puses!

Fēsa brīdi padomāja un nopūtās.
"Centīšos cik varu." Fēsa noteica un noliecās. Viņa skaidri noteica pāris vārdus un no elfietes rokām izšāvās zilā gaisma. Tā atkal apņēma kāju un izdziedēja to līdz galam.
Fēsa apmierināti pasmaidīja.
"Tagad man tikai nedaudz jāatpūšas. Kaut Mona un Liandors ātrāk nokļūtu atpakaļ pie mums! Es vēlos pēc iespējas ātrāk tik prom no šī meža." elfiete noteica un uzmanīgi nopētīja krūmus, cerēdama, ka vairāk vilki neuzradīsies. Un vēl vairāk viņa cerēja, lai neatgriestos tie šausmīgie smiekli.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 15.12.2004 21:36

OOC: Viņi mums tādi praktiski vīrieši! Pat no ienaidnieka gūst maksimālu labumu!

"Jā, tev tiešām jāatpūšas!" Sali paņēma savu apmetni, salocīja un nolika blakus kokam. "Apgulies, paguli kādu brīdi. Un galvenais, ne par ko neuztraucies. Mēs būsim tepat blakus!"

Atstājusi elfieti ēnā guļam, Sali piegāja pie vilku kaudzes, kur jau rosījās Vaenkalvens un Pondo. Apskatījusi viena vilka purnu, nekādas dīvainas pazīmes viņa nemanīja. Tikai vēl joprojām viņa atcerējās pārāk zaļās acis.

Atstājusi abus darbojamies, viņa aizgāja līdz strautiņam. Tur peldēja mazās zivtiņas un izskatījās, ka viss ir kārtībā. Tas labi, nodomāja Sali. Kamēr jāpaliek uz vietas, vismaz būs ko dzert. Lēnām nākot atpakaļ, Sali izvilka no kabatas vēl vienu gabalu žāvētās zivs un lēnām sāka to košļāt. Cīņa ar vilkiem bija viņu nogurdinājusi.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 16.12.2004 09:37

Monai būtu paticis, ja eliksīru varētu pietaupīt, bet viņa arī citu izeju neredzēja. Apmetnis tomēr bija par mazu, lai viņi tur varētu ielīst divatā.

Mona, pateikusies ezera nimfai par atbalstu un palīdzību, paņēma mantas, kastīti ar žurciņu, kurai, kā viņa cerēja, katrā ziņā nenotiks nekas ļauns, un dobu stikla lodi (OOC - parastu greznojumu, ar nimfas atļauju, protams) un pēc nimfas norādījuma kopā ar Liandoru devās uz izeju.

Pie vārtiem viņa palūdza Liandoru eliksīru noglabāt droši, bet ne savās bezdibenīgajās kabatās. Mona nebija pārliecināta, ka viņa tajās kaut ko atradīs, vai, varbūt, tas svešam varētu pat būt bīstami.

Tad viņa iesēja lodi tīklā, droši piestiprināja savam apmetnim, ielīmējās tajā un, saķērusi elfu tā, lai nekādā gadījumā viņu nepalaistu vaļā, izpeldēja ezerā.

Ar prieku konstatējusi, ka apmetnis tiešām nekur un nemaz nelaiž cauri ūdeni, viņa, dobajai lodei labi velkot, un pati izlokoties pa delfīnu modei, sāka ceļojumu cauri ezeram. Tas neprasīja lielas pūles. Ceļš veda tikai augšup, augšup...

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 16.12.2004 15:02

Monai izdevās visai veiksmīgi tikt līdz ezera krastam.

Pārējie ceļotāji tikmēr rosījās pa pļaviņu ko nu kurš darīdams. Pondo un elfs dīrāja vilkus, Fēsa ar Sali runājās. Tikai Fēsai visu laiku likās, ka viņu noteikti kāds novēro. Bet tā kā nekas uzkrītošs nebija pamanāms, elfiete nolēma, ka tāss droši vien ir sekas no pamatīgā pārbīļa, kuru nesen pārdzīvoja...

Iesūtīja: Inx ; laiks: 16.12.2004 15:15

– Nu cik var gaidīt! – Noteica Vaenkalvens – Kad viņi būs atpakaļ? Man jau sāk gribēties doties tālāk...

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 16.12.2004 15:17

ooc - Inx!

Viņi nav atpakaļ!
Ezers atrodas samērā tālu no vietas, kur atrodaties jūs.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 16.12.2004 15:39

OOC - jā! Mēs vēl tādu laiciņu iesim! Pagaidiet!!!!
Liandoram, ja kas, ir viss kārtībā. Vismaz man tā šķiet.

Izrāpojusi krastā, Mona vispirms izvilka elfu sausumā, saulītē, un pati arī, drošības pēc kādu brīdi pažāvējās. Nekam jau nevajadzēja būt samirkušam, bet, ja nu tomēr... Saule sildīja vareni, un jau pēc neilga laiciņa bija izžuvis viss, kam vien bija jāžūst. Tad Mona izvilka noslēpto eliksīra pudelīti un izlēja tās saturu Liandoram mutē.
Gaidot, kā elfs pamazām atdzīvojas, Mona ar naža palīdzību atknibināja tik lielu caurumu, ka varēja izlīst ārā.
Viņa salocīja apmetni un iebāza somā, nospriedusi, ka tagad nenodarbosies ar tā atlīmēšanu, izlaida Pogu no kastītes, bet pašu kastīti noglabāja.

Tad viņa piegāja netālu no krasta un ar vārdiem "paldies par aizdevumu", bez mazākā šļaksta iemeta stikla bumbu ezerā. Bumba tūlīt nogrima.

Mona paskatījās uz Liandoru. Šķita, ka viņam nekas nekaiš.

- Vai viss kārtībā? Varam doties pie pārējiem? - Mona piecēlās kājās un palūkojās apkārt. Viss bija tukšs un kluss.
- Bet kurp mums tagad jāiet, man nav saprašanas, - viņa, rokas sānos ielikusi, novilka.
- Izskatās, ka tas ir tālu, re, Mēnesstara smaile kur tuvu! Vai mēs nevaram atkal izmantot kādu burvestību? - Mona pievērsās Liandoram.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 16.12.2004 15:45

OOC - Juus Meža valdnieci satikāt diezgan netālu no Saulzemes ezera. Viņi arī tur palika. Nimfas ezers ir tas kurš kartē atrodas kreisajā pusē mežam. Tur ir diezgan gabals ko iet, ja jūs domājat iet ar kājām.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 16.12.2004 15:54

OOC - aha! Meža valdniece tā rādīja, ka es sapratu, ka viņa uz nimfas ezeru rāda... Nu, nekas, es palabošu. Starp citu, kurš ir Zvaigznes ezers? Tas, aiz Faunas, pie ūdenskrituma, jeb cits kāds?

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 16.12.2004 16:02

OOC - Nee vinja laikam neskaidri raadiija. Vinja raadiija tikai virzienu
Zvaigznes ezers ir tas, kurš uz leju zem Terras atrodas.
Ech.. laikam vajdzees kaut kad siikaak sarakstiit karti...

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 16.12.2004 16:58

Vērojot kā Pondo un Vaenkalvens vēl pēdējo reizi "apstrādā" vilkus, Sali kļuva garlaicīgi, tāpēc viņa nolēma vēlreiz aiziet līdz zemenēm. Tas bija tur pat netālu.

Pašķīrusi pāris krūmu zarus, viņa nonāca pie tā paša ciņa, uz kura bija sēdējusi Fēsa, kad Sali viņu atrada. Un turpat apkārt bija gatavās un sulīgās zemenes. Salasījusi sauju, viņa redzēja, ka ogu ir daudz, tāpēc no dažām lielākām lapām sataisīja nelielu turziņu un ielasīja vēl.

Kad tas bija izdarīts, viņa apsēdās uz ciņa un apskatīja apkārtni. Neko vairāk par savām un elfietes pēdām viņa nemanīja. Izskatījās, ka pat vilki te nebija nākuši.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 17.12.2004 17:13

Sali sēdēja un viņai likās, ka šis mežš viss ir dzīvs. Vai arī sajūta, ka viņu kāds novēro. Bet riņķī apkārt tiešām nebija neviena paša. Pat ne mazākā kukainīša, par dzīvniekiem nemaz nerunājot...
Dīvaina, tāda sajūta.... un nemaz nepārgāja....

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 17.12.2004 17:23

Sali paskatījās apkārt, bet vienalga nepārgāja savādā sajūta. Viņa centās pat neelpot, lai sadzirdētu, ja kaut kas apkārtnē notiktu, kaut zaruņa lūšanu, straujāku elpu vai putna satrauktu aizlaišanos. Bet nekas tāds nebija dzirdams, tikai nedaudz tālāk Vaenkalvens un Pondo turpināja dīrāt vilkus, reižu pa reizei pārmīdami kādu vārdu.

Tā kā zemenes jau bija apēstas, viņa nolēma salasīt vēl mazliet. Noliekusies un lasīdama skaistās ogas, Sali ik pa laikam pacēla galvu, lai pārliecinātos, ka nekas draudīgs apkārt nenotiek.

Iesūtīja: Farliner ; laiks: 18.12.2004 11:57

Atguvis samjanju, Liandors pasmaidiija : "Skjiet, ka tev ir izdevies izpildiit plaanu veiksmiigi. Tagad atliek tikai atgriezties pie pareejiem."

Izpildiijis nepiecieshamaas darbiibas, elfs nokoncentreejaas uz burvestiibu, lai abi celjabiedri nonaaktu atpakalj pie paareejaas grupas...

OOC: Pieprasu teleportu :

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 21.12.2004 10:14

Teleports, protams ( ), nostrādāja.
Liandors un Mona acumirklī atradās pļaviņā.
Tikai šeit nebija neviena paša viņu biedra.
Dīvaini... bet pļava bija tieši tādā pati kā tā, kuru viņi pameta.

Vai Liandors būtu kļūdījies?
Katrā ziņā ilgs laiks pārdomām nesanāca, jo abus ceļotājus apdullināja ļoti skaļš, pērkonam līdzīgs grāviens.

OOC - Sonic damage

-------------

Skaļš pērkonam līdzīgs grāviens satrauca Fēsu līdz sirds dziļumiem. Arī Pondo un Vaenkalvens atrāvās no ādu ģērēšanas.
Šis troksnis... Tas bija tepat netālu....

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 21.12.2004 10:27

Pondo turpināja ģērēt ādu. Pērkons ir gluži dabīga parādība un caur koku lapām iespējams nevarēja redzēt savelkamies lietus mākoņus. Vajadzēja pasteigties, lai pirms lielā slapjuma apdarītu visus darbus.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 21.12.2004 10:48

Mona stāvēja, īsu brīdi neko neredzēdama un nedzirdēdama.
*Tikpat kā kāds būtu laivu uzmetis uz galvas, kad esmu zem ūdens!* viņa pilnīgā bezsakarā nodomāja. Bet nejēdzīgā doma Monu uzpurināja. Acis noskaidrojās, ausis atkal bija dzirdīgas.
Viņa paskatījās apkārt (OOC - ir redzams kas cits, ne tikai pļava?)
Pļava, šķiet, tā pati... tikai... kur ir viņas loks? Tam vajadzēja būt tur, pie tā koka! Nav...
Mona (OOC - ja nekas īpašs nav redzams) izvilkusi zobenu gatavībā, sāka uzmanīgi lūkoties pēc pēdām, kuras, viņa labi atcerējās tieši kā, viņi bija iemīdījuši, pirms nokļuva ezerā.
(OOC - ir vai nav? Ko Mona redz?)

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 21.12.2004 11:13

Sali tramīgo zemeņu lasīšanu pātrauca skaļš troksnis. Viņa pieleca kājās, izberot visas salasītās ogas zemē. Troksnis atgādināja pērkonu dārdam pavisam netālu. Bet tas nevarēja būt pērkons. Vismaz ne pa dienu. Un mākoņus arī nekur apkārtnē neredzēja.

Sali paskatījās apkārt. Neko aizdomīgu redzēt nevarēja, ja neskaita izbirušās zemenes. Nospriedusi, ka šajā mežā vienai būt nav droši, meitene pamazām virzījās atpakaļ, uzmanīgi šķirot zarus un katru reizi pārbaudot, vai tur kaut kas neslēpjas, ik pa laikam pametot skatu atpakaļ un apgriežoties, lai redzētu visu. Bet pagaidām viss šķita mierīgi. Pat trokšņa atbalss bija norimusi.

Iesūtīja: Farliner ; laiks: 21.12.2004 13:05

Pēkšņais troksnis lika Liandoram saviebties un pievērst uzmanību apkārtnei - neviena ienaidnieka tuvumā nemanīja. "Acīmredzot neredzami," nodomāja Liandors, un ātri savija burvestības tā, lai pats kļūtu neredzams un varētu redzt neredzamos. SPēcīgais troksnis traucēja koncentrēties, un neredzamība sanāca tikai ar otro meginājumu, bet kad burvestība sāka darboties, Liandors pagaja mazliet sāņus o vietas, kur bija stāvējis un palūkojās apkārt, pūloties pamanīt iespējamo pretinieku, un gatavojoties kaujai - lai no viņa pirkstiem izšautos zibens atlika pie sevis nomurminat tikai vienu vārdu...

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 21.12.2004 14:38

Jā, koks bija, bet Monas loks gan nē.
Jā un pēdas ar Mona atrast nevarēja.
Bet it kā pļava tā pati....

Pēkšņi Mona ievēroja, ka Liandors pazūd.

Liandors raugoties apkārt neredzēja nevienu pretinieku.
Visticamāk jau viņi bija ieteleportējušies lamatās....

Iesūtīja: Farliner ; laiks: 21.12.2004 14:48

OOC: Amidala, kā ir ar laiku? Vienkārši sakot, vai elfam nerodas sajūta, ka viņi ir tajā pašā vietā, bet cita laikā - proti, agrak vai vēlak nekā tur pārējie bijuši...
IC: Neredzot pretiniekus, Liandors sāka koncentrēties uz magiju visapkārt,
censoties noteikt, kas ir bijis avots piepešajam troksnim. Varbūt vismaz tā izdosies noskaidrot, kas īsti ir noticis? Vieta it kā būtu īstā, bet kur palikuši ceļabiedri? Elfs nolēma, ka ja neizdosies precīzi noteikt, kas noticis, tad nāksies doties uz savu mītni un mēģināt tālāk noskaidrot lietas būtību no turienes...
(Detect magic+ koncentrācija lai identificētu skolu un magijas auras speku - lai vismaz aptuvni var noteikt, kas tas i bijis.)

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 21.12.2004 14:52

OOC - par loku skaidrs - Mona to tur atstāja, bet Etasi paņēma, tikai Mona to gan nezin, toties, ka pēdu nav...

Mona nebrīnījās par burvja pazušanu. Viņš, acīmredzot, spēja kļūt neredzams.

"Liandor!" Mona paklusu iesaucās (OOC - bet tā, lai var sadzirdēt, ja nu vēl tur rūc), "man šķiet, šī nav tā pļava, kur mēs bijām! Nav mūsu pēdu, kurām te vajadzēja būt."
Tad Mona izlaida žurciņu no somas. Ja te tiešām ir kas ne tā, tad Pogas maņas pirmās to pateiks priekšā. Pati viņa sekoja netālu žurciņai, sperot soļus ļoti piesardzīgi, ja nu gadās apsegta bedre! un pārbaudot ceļu ar zobenu.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 21.12.2004 15:05

Elfam bija pilnīgi skaidrs, ka viņi ir gan tajā pašā laikā, gan arī stipri vien šai pļavai vajadzētu būt īstajai....

Pēc maģijas detektēšanas elfs mazliet apžilbst, jo maģijas te ir gana daudz. Ik pēc kāda gabaliņa mirgo kāds koks. Kamēr elfs pētīja mirdzošos objektus un pļavu, viņam atmiņā atausa kāds veca vīra stāsts par maģisko valdnieces mežu, kur varot apmaldīties pat vispieredzējušākie rendžeri.

Monas žurciņa skrēja pa zemi.. Nu tā vienkārši it kā nekas īpašs nebūtu noticis. Ošņāja zemi, knibinājās gar zāles stiebriem un Monas kājām.

Iesūtīja: Farliner ; laiks: 21.12.2004 15:11

Tā arī neatradis nekādu pazīmju as liecinātu par pārējo likteni, Liandors atcerējās par vēl vienu veidu, ka atrast ceļabiedrus: ar ierastu kustību viņš no savas lādes izņēma kristāla lodi, novietoja to sev priekšā un ar meklēšanas burvestības palīdzību lika lodē attēlot halfligu bruņinieku - viņu bija grūti sajaukt ar kādu citu. Un zinot bruņinieka atrašanās vietu, nebūs grūti teleporteties uz turieni. Lai cik jauki būtu pavadīt kādu laiku atpūšoties Valdnieces apburtajā mežā, šobrīd tam nebija laika...

OOC: Buru scry un meklēju Pondo...

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 21.12.2004 15:17

Liandors lodē redz Pondo, kurš dīrā vilka ādu. Un fonā ir tāda pati pļava kā tā kur atrodas viņš un Mona....

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 21.12.2004 15:21

Vērojot žurciņas uzvedību, Mona nomierinājās un nolika ieroci. Lai kas te nebūtu kārtībā, tas, šķiet, vismaz pagaidām, nav bīstami.

(OOC - elfs ir atkal redzams?)

Ja ir: Mona žurciņas pavadībā pienāk tuvāk un skatās, kas notiek.

Ja nav: "Meklē Liandoru!", Mona pačukst žurciņai. ( )

Iesūtīja: Farliner ; laiks: 21.12.2004 15:22

Ieraudzījis Pondo, kurš acīmredzami atradās tādāpašā pļavā, kā Liandors un Mona, elfs sagatavoja telportu.
"Mona, paņem lūdzu savu žurci.ņu pie sevis, šķiet, ka mes tomēr neesam īstajā vietā, un man nāksies mūs teleportēt vēlreiz," viņš gana labi dzirdami pateica.

OOC: Laika taupīšanas nolūkā: Ja Mona to izdara, tad seko teleports uz Pondo atrašanās vietu, lode ir atpakaļ lādē. Un, nē, Liandors joprojām ir neredzams. Liandors teleportē sevi un Monu

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 21.12.2004 15:30

Mona, paņēmusi Pogu, izdarīja visu, kā dzirdēja sakām elfu.

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 21.12.2004 15:52

Beidzot Liandors un Mona nonāk blakus Pondo, kurš mierīgi dīra vilka ādu.
Turpat netālu ir arī pārējie...

Uzreiz var ievērot, ka pļaviņa ir notikusi cīņa.
Nobradāta zāle, izlauzīti krūmi, vietām pieķērušies vilnas kušķi.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 21.12.2004 15:54

Klusu šķirot vēl pēdējos zarus, arī Sali iznāca pļaviņā. Ieraudzījusi Monu, viņa pieskrēja klāt.

"Kā jums gāja?" viņa satraukti prasīja. "Vai kaut ko noskaidrojāt? Un kur palicis Liandors?"

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 21.12.2004 15:56

OOC - Liandors es saprotu, ka vēl joprojām ir neredzams.
tā ka redzēt var tikai Monu.

Iesūtīja: Farliner ; laiks: 21.12.2004 16:10

Palūkojies apkārt, vai te neskraida kādi neredzamie (spēja Redzēt neredzamos jau vēl darbojas) Liandors (Ja neredzamo nav) kļuva redzams un pieklājīgi pasvicinaja Pondo un pārējos klātesošos. "Izskatās, ka arī jums nav nācies garlaikoties," tad pievērsās Sali:
"Noskaidrojām krietni daudz ko, ir gan labas ziņas, gan ne tik labas. Domāju, ka vajadzes viesiem apspriesties un izstrādāt tālāko darbības plānu."

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 21.12.2004 16:13

"Sveiki visi! Mums gāja ar piedzīvojumiem, bet labi! Dabūjām to, pēc kā gājām," Mona attrauca Sali.

Tad Mona tā kārtīgi apskatījās apkārt un taisni sasita rokas: "Bet ko jūs te esat darījuši, jeb, pareizāk, kas te ir noticis?"

Jautājums sakrita ar Liandora konstatējumu.

(OOC - gadījumam, ja spēle turpinātos šovakar, kad es vairs neesmu pie neta )
Ja sākas apspriede, tad Mona pastāsta to, kas viņai ir zināms, pēc tam klausās, ko saka citi, visu laiku sēžot un knibinot (ar Pogas palīdzību, kurai līme šķiet garšīga) līmi no sava apmetņa.

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 22.12.2004 12:40

"..un tā viņi tagad dīrā ādas!" Sali nobeidza savu stāstu, kur ātriem vilcieniem pārstāstīja svešinieka parādīšanos un cīņu ar vilkiem.

"Es paņēmu tavu loku, ceru, ka nedusmojies," viņa sniedza ieroci atpakaļ Monai. "Es salasīju visas veselās bultas."

"Bet ko mēs tagad daram? Mums jādodās tālāk? Un kas bija tas troksnis?" jautājumu bija daudz. "Pērkons taču dienas laikā tas nevarēja būt," sprieda Sali.

Iesūtīja: Inx ; laiks: 22.12.2004 12:52

– Jūs pavisam noteikti iekritāt šī dzīvā meža lamatās – Vaenkalvens mierīgi paskaidroja – Mežam ir dvēsele.... un ŠIS mežs prot maldināt... kas tieši tas par troksni bija, nav ne jausmas... katrā ziņā tas nebija pērkons. Vispār mums ir laiks taisīties tālāk... Pa ceļam izstāstīsiet, ko paveicāt.

Elfs strautā nomazgāja asiņainās rokas un uzmeta plecā somu.

– Kurp dosimies...? – Viņš vaicāja

Iesūtīja: Sindra ; laiks: 23.12.2004 12:52

Kamēr Vaenkalvens gaidīja ceļa biedrus, lai dotos tālāk. Viņam uznāca nepārvarama sajūta, ka viņš zin, kurp jādodas. Un ka jādodas noteikti ir uz ūdenskritumu. Jā un pat vairāk! Viņam likās, ka viņš perfekti zin ceļu!

Viņaprāt kavēties nedrīkstēja ne minūti...



-------------


Tāda dīvaina tumša migla nāca no tās puses, kuru meža valdniece bija norādījusi kā virzienu, kur atrodas ezers.
Čops kļuva nemierīgs.....

Iesūtīja: Etasi ; laiks: 24.12.2004 14:16

Sali savāca savu apmetni, nopurināja to un aplika ap pleciem. Nē, šajā vietā kavēties nedrīkstēja. Viņai nepavisam negribējās noskaidrot dīvainā trokšņa radītāju.

Jautājoši paskatījusies uz pārējiem ceļabiedriem, viņa izdzirdēja Čopa nemierīgo rosīšanos. Paskatījusies uz to pusi, viņa ieraudzīja dīvainu tumšu miglu, kas vēlēšanos uzkavēties atņēma vispār.

"Ejam!" Sali taica. "Domāju, ka migla ir kaut kā saistīta ar troksni. Pieļauju, ka pagaidām neviens no mums nejūtas tik spēcīgs, lai stātos pretī vēl kādam uzbrukumam. Prātīgāk būtu doties tālāk. Uz ūdenskritumu?" viņa vaicāja visiem un nevienam konkrēti.

Iesūtīja: Urdrunir ; laiks: 24.12.2004 14:42

"Kad jāiet, tad jāiet!" norūca Pondo un nosaitēja vilkādu ciešā sainī un uzmeta uz muguras.

"Rāmāk, brāl, rāmāk," viņš mierināja Čopu, bet pats meta bažīgus skatus apkārt. Suns vēl kādas dienas neatlabs, bet priekšā nekas labs negaida.

"Iesim, kamēr vēl esam gājēji!" un halflings aicinoši skatījās pārējos.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 27.12.2004 09:36

Mona bija nogurusi peldot cauri ezeram un stiepjot elfu, un īsais atelpas brītiņš bija tiešām par īsu, lai uzreiz gribētos kaut kur doties, bet viņa piekrita, ka jāiet un ātri - dīvainā migla tuvojās un nešķita prātīgi to gaidīt, turklāt izskatījās, ka Vaenkalvens ZIN, kurp jāiet.

Mona klusu un nemanāmi nopūtās savākdama drēbes gabalu, kas vēl no guļammaisa tā īsti nebija pārvērties apmetnī, pasauca žurku, kura paklausīgi iešmauca somā, paņēma loku ar bultām un bija gatava gājēja.

"Jā, uz ūdenskritumu," viņa atbildēja Sali.

Iesūtīja: Farliner ; laiks: 27.12.2004 14:17

Liandors nogrozīja galvu, klausoties Vanekalvena teiktajā. Kaut kas nelikās pareizi... kādēļ gan lai mežs uzbruktu elfam un cilvekam, kam ūdensļaudis rados, un kas ieradušies še bez ļauna nolūka? Bet tā nu bija problēma, kas atstājama vēlākam laikam. Pirms doties ceļā, burvis noleam mazliet sagatavoeties un klusinata balsī pateica dažus buramvārdus - mirkli vēlāk viņu ietvēra zaļgans starojums, kas tūlīt pat izzuda, tad viņš ērtāk paņēma rokās savu grebumiem rotāto spieķi, un sagatavojās, lai laistu lietā tā spēku - vairākas reizes dienā spieķis ļāva raidīt zibeņus pa pretiniekiem. Un ka pēdējo gatavošanās darbu viņ uzbūra sev spēju redzēt lietu patieso būtību.
Pabeidzis sagatavošanos, Liandors bija gatavs doties ceļā...

OOC: Kā izskatas tā migla un apkārtne? Liandors lieto True Seeing (saskata patieso lietu būtību - visādas ilūzijas un polimorfi netraucē.)