| Virsraksts: | Šķirojot Fredu |
| Autors: | Morrighan |
Tulkoja:
| eyedam (sākotnējā versija šeit) |
| Žanrs: | Humors |
Reitings:
| G |
| Pārskats: | Ir cilvēki, kurus iešķirot ir viegli, un ir tādi, kurus iešķirot ir daudz grūtāk. Un ir arī Freds Vīzlijs... Tātad... cik grūti gan varētu būt iešķirot viņu? |
| Atsacīšanās: | Viss šeit ir Dž. K. Roulingas Lieliskās īpašums. Es to atdošu labā stāvoklī, kad būšu beigusi. |
"Vīzlijs Frederiks!"
Zēns bija mazs, rudiem matiem un vasarraibumiem, un patīkamu, draiskulīgu smaidu, un Šķirmice ar interesi vēroja, kā viņš tuvojās. Šķirošana jau bija gandrīz galā palikuši vairs tikai divi skolēni un Šķirmice manīja sevi ceram, ka tas daudz laika neprasīs. Tā tikko bija aizsūtījusi "Voringtons Klīvs!" uz Slīdeni ar gandrīz nepiedienīgu steigu, un jau sāka novērtēt šo jauno skolēnu.
Puika sasniedza soliņu un, pirms uz tā apsēdās, pacēla cepuri un uzmanīgi to uzlika galvā nestabilā, draiskā leņķī.
Cepure zīmīgi nokrekšķinājās. To vajadzēja uzvilkt pienācīgi, lai tā darbotos. Kā gan tā varēja kādu iešķirot, ja viss, ko varēja redzēt, bija viena ne pārāk tīra auss? Zēns bija pārāk aizņemts, smaidot cilvēkiem visapkārt, un nelikās to manām.
"Khm!"
"Kā, lūdzu?"
"Tev mani jāuzvelk pienācīgi, citādi es tevi nevaru iešķirot."
"Ā. Labi." Puika mazliet palieca galvu, tā ka cepure noslīdēja, līdz nosedza viņa acis un ausis.
"Tā ir labāk tagad es redzu, ko daru." Tā sekundi koncentrējās, gatavojoties paziņot savu spriedumu. "Tā, tā! Tu patiešām esi Vīzlijs, vai ne? Ar tevi būs vienkārši."
"Ar mani būs?" zēns teica tēlotā apbēdinājumā. "Tak ne jau vēl viens grifidors ģimenē? Ak, kāds kauns!"
"Hmmm... jā." Šķirmice izmantoja nelielo klusuma brīdi, lai novērtētu savu valkātāju. Drosmīgs, apņēmīgs, noteikti patīk riskēt, uzticams un arī godīgs, lai gan viņš droši vien drīzāk mirtu, nekā to publiski atzītu. "Viņā noteikti ir daudz grifidoram raksturīgu iezīmju. Tātad, paskatīsimies..."
"Ak, lūdzu! Kāpēc tu kaut reizi nevari izdarīt kaut ko oriģinālu? Kā ar Elšpūti darbarūķu mājvietu? Tas esmu es rūpīgs un uzticams, strādīgs. Labi, varbūt patiesībā arī nē. Un noteikti ne kraukļanags tas sagrautu manu reputāciju." Šķirmice žēlabaini izdvesa iebildumu, bet zēns to neņēma vērā. "Freds Vīzlijs, zinātnieks! Es to nekad nepārdzīvotu. Atliek vairs tikai... nu protams! Slīdenis! Nekad Slīdenī vēl nav bijis Vīzlijs, nekad! Zini, deru, ka es būtu brīnišķīgs slīdenis. Es esmu viltīgs, cietsirdīgs, negodīgs es tur lieliski iederētos."
"Būt par slīdeni nozīmē daudz vairāk nekā tikai to. Tici man tas tev nederētu," cepure nepiekrita. Tā skaidri apzinājās, ka zaudē iniciatīvu. Parasti šķirojamie izjuta pietiekamu bijību, lai nepārtrauktu. Šim, šķita, bija jābūt citādākam.
"Jā, derētu gan tu redzi, cik es esmu ļauns. Un es varu būt arī diezgan nekrietns. Aiziet, liec mani Slīdenī, es tevi izaicinu! Es tevi divkāršizaicinu!"
"Vai tu būsi mierīgs? Es tevi mēģinu iešķirot." Šādi tam nevajadzēja notikt.
"Nu, taču! Izdari kaut ko negaidītu vismaz reizi savā dzīvē tev patiks."
"Klausies, šī nav spēle. Es cenšos izdarīt lēmumu, kas ietekmēs turpmāko tavu visu dzīvi. Tas ir, visu tavu turpmāko dzīvi." Cepure nopūtās. Tā sāka justies jūtami satraukta. "Tu taču negribi, lai tas aizņem visu vakaru, vai ne?
"Zini, tā ir lieliska doma! Kāds ilgākais laiks tev ir bijis nepieciešams? Deru, ka varu to pārsist."
"Tagad paklausies..."
"Ā, un kamēr vēl esmu te, tev vajag jaunu dziesmu vārdu autoru. Es runāju par smalku dzejošanu ar atskaņām, kā "Grifidors" un "brangi drošs". Un tas gabals par slīdeņiem vispār neskanēja. Es pats būtu varējis labāk. Kā būtu ar šo: "Grifidori nebēdnīgi, elšpūši ir stulbi, kraukļanagi garlaicīgi, slīdeņi ir slimi."? Nu, labi, tas nav īpaši skaisti, bet tas ir daudz atklātāk, nekā tās blēņas par drosmi un uzticību."
Īsu brīdi cepure apsvēra pašaizdegšanos. "Klausies, puišel', es ar to nodarbojos jau vairāk nekā tūkstoš gadu. Pats pamēģini katru gadu nākt klajā ar kaut ko jaunu!"
Zēns mainīja toni pat nesaminstinoties. "Vaau! Tu to rakstīji? Brīnišķīgi! It īpaši tā vieta par "brango drošumu"". Viņa balss bija zobgalīga, bet cepure vārdos saklausīja nojaušamu vainas apziņu. "Puišels gan, ja? Kā man tevi vajadzētu saukt? Šķirmičule?"
Ja cepurei būtu bijuši zobi, viņa tos nošņirkstinātu. "Pār manu līķi! Tagad klausies, man tiešām tevi vajag iešķirot."
"Labi, labi. Es atvainojos. Tātad kā mums ir ar laiku? Vai esmu jau pārsitis kādus rekordus? Laikam jau nē. Nu, labi, vai esi dzirdējusi to par trolli, riebēju un rūķīti?"
Šķirmice juta sevī ieplūstam izmisumu. Tagad tā jutās pilnīgi nogurusi. Laiks ķerties pie radikāliem līdzekļiem līdzekļiem, par kuriem tās agrākais īpašnieks Godriks Grifidors noteikti būtu saraucis pieri. "Labi, tu mani pārliecināji. Tu esi pietiekami nejauks, lai tiktu SLĪD..."
"Stop! Pagaidi... es nedomāju..." Zēns pārbīlī murmulēja. Viņš noteikti negaidīja, ka cepure atsauksies uz viņa blefu. "Tu nevarētu! Tas ir, mamma mani nobendētu! Viņa pilnīgi noteikti mani nogalinātu!"
Šķirmice iekšēji pasmīnēja. Rokā ir! "Nu, bet tu taču gribēji būt Slīdenī!"
"Esmu pārdomājis. Tikai pasteidzies un iešķiro mani!" Viņš pagaidīja, līdz tā runās, bet, kad tā nerunāja, kā novēlojies piebilda: "Un, ja tas būs Slīdenis, es vēlāk atgriezīšos un tevi atradīšu ar šķērēm."
Cepure klusi ieķiķinājās. Brīdi tai kārojās ļaut puikam pasvīst kādu laiciņu, pirms to iešķirot, bet nožēlas pilna izlēma, ka tas būtu pārāk nežēlīgi. "Labi, mazais. Mani sāk mākt šaubas par tavu piemērotību, nezinu, cik tas būs labi, bet... GRIFIDORS!"
Zēns noņēma cepuri un aizstaigāja uz Grifidora galda pusi, plati smaidīdams. Viņš apstājās pie slīdeņu galda un, izbāzis mēli, izbolīja acis, pirms turpināja ceļu, lai pievienotos grifidoriem.
Šķirmice izdvesa izjustu atvieglojuma nopūtu. Ja neskaita pastāvīgo pļāpāšanu, mazā prāts bija bijis tik neparedzams un dzīvīgs kā piromāna uguņošanas viesības. Tā sāpēs saviebās varēja just, ka noteikti tuvojas cepursāpes. Vēl tikai viens pats, un tad tas būs galā uz vēl vienu gadu. No šī brīža viss var iet tikai labāk.
Stāvēdama zāles galā blakus vienam pēdējam kandidātam, profesore Maksūra ieskatījās savā sarakstā. "Vīzlijs Džordžs*," viņa pavēstīja, un Šķirmice uzmanīgi skatījās, kā tai tuvojās pēdējais šķirojamais.
Tie paši rudie mati un vasaras raibumi, tas pats draiskulīgais smaids. Identisks.
Ļoti klusām cepure sāka šņukstēt.
|
| Zemteksta piezīmes: | * Angļu valodā "Džordžs" pēc alfabēta ir pēc "Freda". |
| Autora komentārs: | Tūkstoš paldies (kā parasti!) manam beta-pārbaudītājam Earthwal par to, ka atrada visas manas pārrakstīšanās kļūdas, un par kopumā sniegto uzmundrinājumu, komentāriem un morālo atbalstu.
Šis [stāsts] sāka savu eksistenci kā traips, bet ieguva idejas, kas pārsniedza tā līmeni, tāpēc es tam vienkārši ļāvu iet, kur tas vēlas. Tas tapa uzrakstīts nakts laikā, kas priekš manis ir ļoti ātri. Diemžēl, ja kāds vēlas turpinājumu "Šķirojot Džordžu", tad tas viņam jāraksta pašam. |
|
