| Virsraksts: | Kad Voldemorta vairs nav |
| Autors: | Severina |
Tulkoja:
| (Oriģinālvalodā.) |
| Žanrs: | Piedzīvojumi un psiholoģija |
Reitings:
| PG-13 |
| Pārskats: | Voldemorts nav bijis tas lielākais ļaunums. Vai Harijam ir viegli būt varonim? Ko iesākt bez Dumidora? Kurā pusē ir Strups? Viss plūst un mainās, arī Cūkkārpai jāatjaunojas... Kurš to izdarīs? |
| Atsacīšanās: | Šī stāsta pamatā ir tēli un situācijas, kuru radītāja un īpašniece ir Dž. K. Roulinga, dažādas izdevniecības, to skaitā "Bloomsbury Books", "Scholastic Books", "Raincoast Books" un "Jumava", kā arī "Warner Bros., Inc.". Šis stāsts nav radīts, lai gūtu peļņu, un tā rakstītāja un tulkotāja nolūkos nav autortiesību pārkāpšana. |
1. nodaļa Rons
"Mosties! Mosties! Au! Ķēms tāds! Es taču gribu tev palīdzēt! Nu, atjēdzies? Atkal miega mikstūru neizdzēri? Piedod, vecīt, bet tu nudien kļūsti bīstams," Rons purpināja, mēģinot dabūt draugu uz kājām vai vismaz atpakaļ gultā.
Harijs smagi elsoja un šķita zaudējis visus spēkus. Rons iestūma Hariju gultā un pavicināja zizli, lai sakārtotu gultas aizkarus. Paskatījās pulkstenī vai ir vērts viņu pierunāt izdzert miega mikstūru. Piecpadsmit minūtes pāri pieciem. Kaut kur tālumā, aiz kalniem jau svīda gaisma, guļamistabā tumsa kļuva caurspīdīgi palsa. Septiņos jāceļas. Jaunais Cūkkārpas direktors bija pedantiski precīzs un prasīja to pašu no studentiem, īpaši vecāko gadu audzēkņiem. Dot Harijam miega mikstūru nebūtu jēdzīgi, tad jau labāk mēģināt parunāties, lai nomierinās.
Rons saviebies noskatīja Hariju. Tas gulēja virs savīkšītas segas, kreiso roku nedabiski pabāzis zem ķermeņa un nebija pakustējies, kopš Rons viņu bija iedabūjis atpakaļ gultā. Varonīgais Harijs, Paši-Ziniet-Kā uzvarētājs. Histēriķis, kuram auklīte vajadzīga. Ja visi tie Harija apjūsmotāji zinātu, kā tas ir katru vakaru pieskatīt, lai varonis mikstūriņu izdzer un, kad aizmieg, varoņa zizli uzmanīgi no viņa spilvenapakšas izvilkt un patālāk nolikt. Lai murgojot kādu nenozavē. Lēniņš jau dabūja izbaudīt pēkšņu apdullināšanu nakts vidū. Labi, ka neko neteica, kad Pomfreja madāma no slimnīcas izlaida saprata, kā tagad Harijam. Rons jau arī saprot, ka grūti, tikai gribētos zināt kas īsti notika. Citādi atkal tas pats, kas bija pēc Trejburvju turnīra ar Dumidoru izrunājās, bet labākajiem draugiem tik vien pateica, ka Voldemorts beigts.
"Voldemorts..." Rons pasmīnējis nedzirdami noteica. "Laikam taču Harijam taisnība, ka šis pagalam, ja visi sākuši Paši-Zināt-Ko vārdā saukt. Un Malfojs ar saviem Burvestību ministrijas dekrētiem lai ieskrienas. Tumsas Pavēlnieks atgriezīsies! Viņš ir pārgājis uz citu laiktelpu un ar mums nepārtraukti sazinās! Ka tik ne tā! Ja nebūtu atprātotāju terora, nāvēži vien neko daudz neiespētu. Aurori šos pa vienam vien, kā cāļus..." Rons norīstījās. Cāļi... Māte bija aizgājusi uz vistu kūti, teica, zēniem kas stiprāks jāiedod ceļā līdzi... Tas ledainais aukstums un mātes sastingušās acis. Bez dvēseles... Tēvs palika "Midzeņos". Tāpat jau no darba atlaists, labi, ka dvīņi un Bils palīdz. Džinnija gribēja palikt, bet tēvs neļāva, lai vismaz SLIMus nokārtojot. Piektais gads kā nekā. Un lai Ronam palīdz ar Hariju tikt galā. Hermione jau bija Francijā Maksūra palīdzēja Bosbatonā iestāties. Kāds tracis toreiz bija! Nebūtu Ordeņa biedri stingri pateikuši, ka tas ir Ordeņa uzdevums, Hermione būtu palikusi. Tikai kur? Cūkkārpā vientiešu bērni nedrīkst ne kāju spert. Jaukteņi kā Harijs, tikai ar īpašu direktora un ministra atļauju. Diez' kāpēc Malfojs Harijam atļāva turpināt mācības? To nu neviens nesaprot. Eh, ja būtu Dumidors dzīvs... Vai pats Harijs sāktu runāt...
Harijs sakustējās. Iekunkstējies mēģināja izvilkt kreiso roku, laikam notirpusi. Rons nopūties pārliecās pār Hariju, lai palīdzētu. Caur aizkaru spraugu no loga krītošā rīta gaisma apspīdēja zižļa rokturi. Nuja, tas šonakt bija palicis pie Harija. Pēc kalambola treniņa abi bija tik noguruši, ka Ronam aukles pienākumi bija izkrituši no prāta. Uz zižļa skaidri varēja redzēt iegrebtus burtus S.N.S.
"Kas tie par burtiem, Harij?" Ronam pēkšņi izspruka. Uz Harija zižļa nekādu burtu nekad nebija bijis, to nu Rons zināja labi taču piecus gadus diendienā redzēts un rokā turēts. Šis ir cits zizlis. Tāpēc vienmēr likās tāds savādāks, kad Harijs ar to būrās. Un klausīja ne pārāk labi.
Harijs sarāvās. Gandrīz automātiski sataustīja zizli un pavērsa pret Ronu. Tas atsprāga atpakaļ.
"Hei, vecīt, mierīgāk! Tas esmu es, Rons! Nepazīsti vecu draugu, vai?" Rons centās runāt uzmundrinoši mierīgi, taču neko jau nevar zināt, ko traks ēdīs. Vai darīs, kā šobrīd. Nē, šķiet, viss būs labi Harijs saskatīja Ronu un nolaida zizli. Grīļodamies apsēdās un taustījās pēc brillēm. Rons tās atrada pirmais un pasniedza Harijam.
"Negribi padzerties? Tu tāds..." Rons pamāja uz krūzes pusi. Harijs lēni uzlika brilles un kā atpūšoties atspiedās uz gultas.
"Es nekā negribu, Ron. Pilnīgi nekā. Man vairs nav, ko gribēt, saproti?"
Rons papurināja galvu. Nu kā var negribēt? Vismaz, lai Malfoja diktatūra beigtos, lai atprātotājus kāds savaldītu, lai Hermione atgrieztos, lai tētim atkal būtu darbs tik daudz ir, ko gribēt! Vismaz uzvarēt Slīdeni kalambolā! Drako vakar, skatoties treniņu, vai krampjus no smiekliem dabūja, skatoties, kā Harijs palaiž garām zibsni. Reizi pēc reizes! Labākais meklētājs! Nudien, Voldemorts būs paspējis viņu noburt, pirms galus atdeva. Nevar taču normāls cilvēks pēkšņi tāds kļūt!
"Nesaprotu! Nesaprotu!" Rons iebļāvās. Laikam par skaļu, jo Nevils miegaini norūca: "Vai jāceļas?" un, atbildi nedzirdējis, turpināja krākt. Harijs iestenējās. Izklausījās, it kā viņš būtu gribējis smieties. Tad pastiepās pēc rītasvārkiem un kaut kā nevīžīgi uzmeta plecos.
"Iesim," Harijs pameta ar galvu uz durvju pusi. "Noiesim koptelpā un parunāsim. Varbūt varēšu tev paskaidrot. Hermione jau saprastu labāk, bet..."
"Protams, Rons jau tik stulbs, ka varoņa atklāsmes nespēs saprast," Rons nošņāca caur zobiem un devās uz durvīm.
"Nu, klāj vaļā!" Rons nepacietīgi tinās rītasvārkos. Rīta dzestrums bija izklīdinājis koptelpas silto un omulīgo gaisotni un palsajā gaismā viss šķita nemīlīgi drēgns.
"Es esmu slepkava." Harijs to pateica bez emocijām un apklusa.
Rons nikni iespurcās.
"Protams, ka tu tas esi! Tikai neaizmirsti, kas bija tavs "upuris"! Tumsas pavēlnieks! Tavu vecāku un nez cik cilvēku slepkava! Ļaunākais burvis pēdējos simts gados! Lai tas Malfojs muld, ko gribēdams, cilvēki zina, ka viņš melo, un ilgi šito visu necietīs! Labi, Dumidora nav, bet ir taču citi! Harij, ir! Un mēs uzvarēsim! Tā, ka atmet tu šito. Karavīram kaujā taču arī nākas... nogalināt." Rons ievilka elpu. Nu ko tas Harijs tā? Voldemorts nav nevienas nopūtas vērts, bet viņš tā pārdzīvo.
"Es ne jau par Voldemortu runāju, Ron. Es nemaz tā īsti nezinu, vai es viņu piebeidzu, vai tā gaisma no Debesu vārtiem. Nē, nē, beigts viņš ir, un Malfojs melo par to pāriešanu citā laiktelpā. Vismaz Voldemorts nekur nepārgāja. To nu es zinu droši." Uz brīdi Harijs apklusa. Tad piespieda sevi turpināt.
"Tas zizlis, Ron. Manējo Voldemorts salauza, es paliku bez nekā. Tad atlidoja viņš un..." Harijs saguma un atkal sāka smagi elpot. "Zini, Siriusu arī es nogalināju."
"Ko?! Ko tu murgo! Viņu taču Svešovska, Vilksons mums visu izstāstīja. Harij, Harij..." Ronam aizžņaudzās rīkle. Kā tas varēja notikt? Viņa labākais draugs, normālākais čalis visā Cūkkārpā un tagad te vaimanā kā tāds... Varbūt tiešām viņam vajadzēja paārstēties Svētā Mango dziednīcā? Rons noskurinājās, atceroties Zeltiņu Sirdsāķi, Lēniņa vecākus. Vai tiešām arī Harijam tur būs...
"Es gribēju zināt, kas ir Noslēpumu nodaļā, un nemācījos slēpprātību. Viņš būtu palicis dzīvs."
"Strups tevi nemācīja, kā nākas! Viņš noteikti atvēra tevi Vodemortam! Es jau toreiz to teicu!"
"Es ielīdu Strupa atmiņās. Domnīcā. Viņa sliktākajās atmiņās. Tāpēc viņš mani vairs nemācīja."
"Bet Harij..."
"Es Strupu nogalināju, Ron. Tas ir viņa zizlis, ar kuru es pieveicu Voldemortu un... kurš palika pie manis, jo saimnieks... ir miris."
"Viņš bija nodevējs, vai ne? Nodeva Ordeni?"
"Nē. Viņš izglāba man dzīvību, bet es viņu nogalināju. Es viņu nodevu. Viņš mira no Mokum lāsta. Neizturēja sāpes."
Harijs runāja vienmuļi un klusi. Varbūt tāpēc tas viss šķita kaut kā nereāli. Nereāli mierīgi. Tā, it kā Harijs vairs neko nejustu. Rons paskatījās uz draugu. Nē, viņš taču jūt. Ja ne nomodā, tad sapņos. Kad svaidās murgos un nevar pakliegt, tikai gārdz. Jāpasaka viņam, lai nepsiho. Varbūt nebija citas iespējas, un galu galā Strups tomēr bija riebeklis.
"Tur bija mana māte. Es viņu redzēju. Viņa man noglāstīja galvu, un man pārgāja sāpes. Kad Voldemorts nomira, man šķita, ka es arī nomiršu. Tad pienāca mana māte, un es aizmigu. Pamodos tikai no rīta."
Nē, vajadzēja tomēr iedot to mikstūru. Lai nogulētu pirmās stundas, gan jau iedotu norakstīt, ko vajadzētu. Pateiktu, ka slims, aizskrietu pie Pomfreja madāmas, viņa zina, kas par lietu. Tagad viss galīgi šķērsām. Aizrunājies līdz mirušajai mātei, nudien nav labi. Un pirmās stundas pie Persija, mikstūras. Ja par Strupu šitā runā, tad ko viņš mikstūrās darīs? Uznāks kādas nelāgas atmiņas, sāks kaut ko gvelzt. Labākajā gadījumā. Vai ķersies pie zižļa un...
Harijs sagumis sēdēja klubkrēslā. Palsajā gaismā viņa iekritušie vaigi un pagarais deguns iezīmējās asi kā mironim. Brilles likās nevajadzīgas tur, kur viņš skatījās, brilles bija liekas.
|
| Zemteksta piezīmes: | |
| Autora komentārs: | |
|
