Kurbijkurne  · Foruma noteikumi

Palīdzība  ·   Meklēt  ·   Biedri  ·   Kalendārs

Kurbijkurne -> Daiļdarbi -> Stāsti -> Glabāja Strupu

Virsraksts: Glabāja Strupu Autors: vikontese Valmona Tulkoja: ils (sākotnējā versija šeit) Žanrs: Humors Reitings: G Pārskats: Glabāja Strupu, apraudāja, runāja par to, cik labs viņš bijis... Un redz, kas sanāca! Atsacīšanās: Varoņi pieder Roulingai, bet ideja "Ja jūs esat redzējuši Strupa nāvi, tad tas nav bijis Strups. Bet ja tas bija Strups, tad tā nav bijusi nāve!" – Arven-ai (ceru, ka jums nav nekas pretī pret šādu interpetāciju). Ja jūs esat redzējuši Strupa nāvi, tad tas nav bijis Strups. Bet ja tas bija Strups, tad tā nav bijusi nāve! © Lija lietus, kad Cūkkārpa atvadījās no varoņa. Smagas, skumjas lietus lāses atrāvās no lapām, tik nepiemēroti košām, tik jaušami dzeltenām, vēl nejēdzīgākām uz bēdās sastingušo ļaužu melno mantiju fona. Viena lapiņa, īpaši mīlīga, ar savām maigajām stīdziņām un izplestai plaukstiņai līdzīgo izskatu, nokrita uz mantijas tam, kuru izvadīja. Kuru, liekas, apraudāja pašas rudens debesis, nemīlīgi pelēkas, bezcerīgi skumjas. To, kurš vairs nevarēja dzirdēt raudas un novēlotos slavinājumus, no visas sirds nākošus, taču ne mazāk bezjēdzīgus. Viņam jau bija viss vienalga, un muļķa lapiņas zeltainā plaukstiņa veltīgi trīcēja uz melnā virssvārča, un vējš velti pluinīja melno matu cirtu, kutinot ar to stingrās lūpas. Tajās vairs neparādīsies sarkastiskais smaids. Dumidors nekaunoties raudāja, noslaukot asaras garajā bardā. Izdēdējušie pirksti gumzīja pelēki sirmos matu kumšķus, un vieglprātīgie, bārdā iepītie zvaniņi dobji šķindēja. Maksūra spieda pie mutes rūtainu kabatas lakatiņu, izrādot mēmu izmisumu, taču katram bija skaidrs, ka viņa izplūdīs neremdināmās raudās, kad paliks viena. Hermione raudāja pilnīgi izmisumā, gandrīz karājoties Rona rokās. Viņa lauzīja slaidos pirkstus ar skaistajiem, spīdīgajiem nagiem, zeltainie mati bija izspūruši, aizsedzot seju. Rons apjucis glaudīja viņai plecu, diezin vai to pat apzinādamies. Viņa mūždien smaidošā seja bija drūma, smieklīgās mutes kaktiņi – nošļukuši. Viņš virzīja skatu pa nekustīgo ķermeni melnajā mantijā, it kā nesaprotot, kā šis cilvēks varēja nomirt tad, kad visa pasaule svinēja uzvaru. Harijs stāvēja blakus, rokas nolaidis un galvu nokāris. Vējš purināja viņa tumšos matus, uz kuriem kā sīciņas dzirkstis mirgoja lietus pilieni. Pēkšņi viņš ar ašu kustību novelk savas stilīgās brilles ar šauro rāmi un, noslaucījis acis mantijas malā, ierunājas: – Viņš izglāba man dzīvību! Viņš piesedza mani no Malfoja nāvējošā lāsta. Jūs zināt, viņš nemīlēja mani, padarīja mani vai traku, sodīja, bet kas gan tas viss, salīdzinot ar to, ko viņš paveica tagad? Viņš ziedoja sevi, lai glābtu mani... kad Voldemorts jau bija uzveikts, – puisis atkal piespiež pie lūpām mantijas stūri. Varētu likties, ka viņš cenšas paslēpt smaidu. – Viņš bija tik pretrunīgs... Taču jaatzīst, ka labu viņš man ir darījis daudz vairāk... – Harijs nosprauslojas, atkal piespiedis roku pie sejas – ... nekā labu... tas ir, nekā ļaunu. Velns, es tā nevaru! – viņš savicina rokas un sāk smieties. – Stop! – ieskanas skaļa balss aiz bērinieku mugurām. Hermione tūlīt pat beidza pinkšķēt un karāties Rona rokās, iztaisnojas un sāk kārtot matus. Maksūra nolaiž lakatiņu un ar baudu izstaipās. Dumidors sakārto mantiju un akurāti pakasās pabārdē. – Den, kas par lietu? – spēcīgs vīrietis cepurē ar nagu, kas ir uzvilkta otrādi, pieiet pie Zēna, kurš izdzīvoja. – Tas jau ir sestais dublis! – Es neesmu vainīgs! – Deniels ir sašutis. – Kādēļ viņš no zārka diriģē manu runu? – Pirmkārt, tu tik un tā izlaidi frāzi: "Kurš tagad iedrošināsies teikt, ka viņš uzskatīja mani tikai par ieroci cīņā pret Voldemortu un viņam nīstama cilvēka dēlu?" – atskan "mirušā Strupa" zemā balss. – Otrkārt, es neesmu kadrā. Un treškārt, kāpēc viņam vajadzēja stāstīt man pie auss anekdoti, kad es ar traģisku seju iznesu viņu no Melnās pils drupām? – Alan! – ar cietēja balsi izspiedza režisors. – Kādēļ viņš tur vispār guļ, ja nav kadrā? – Megija jautāja. – Bērni nevar raudāt uz tukšu vietu! – Maikls izpleta rokas. Grimētāja pēdējo reizi novicināja otiņu gar Emmas seju un steidzīgi atgāja nost. – Klusumu! Motors! – ierasti izteica režisors. – Glabāja Strupu, trešā aina, septītais dublis, – notarkšķēja asistente un sasita klapīti. Dumidors iešņukstējās un izslaucīja acis ar bārdu. Zemteksta piezīmes: Autora komentārs:

Šī lapa pēdējoreiz atjaunināta 2005. g. 30. janvārī.