Sofija nāk no varenās, bet pagrimušās Fortūnu dzimtas. Viņa dzīvo pilsētā, kuru sauc par Lervesu, un meitene ienīst skolu un skolēnus, kurā iet. Viņa ir cienīta savu vienaudžu starpā, taču īstas draudzības meitenei ar viņiem nav, jo pārējie bērni pat baidās no bālās tumšmates. Taču te kādā dienā skolā ierodas jauna skolniece, un Sofija atrod ar viņu kopīgu valodu.

Un šī pazīšanās Sofiju aizved tālu prom no mājām, lai sastaptu Regīnas māsu, kas ir aizklejojusi tālu aiz Kresas tuksneša, pāri Utopjaigas jūrai uz svešu, tumšu zemi, kurā vairs palikuši tikai divi spēki. Ļaunais un ļaunais.

Kopā abas draudzenes sastop Utopjaigas jūras tumšāko pirātu, atbrīvo sešus ļaunos ģenerāļus, un tie piespiež meitenes palīdzēt sev, lai atgrieztos atpakaļ savā zemē un pabeigtu cīņu ar savu ļaunāko ienaidnieku.

Sofijas un Regīnas piedzīvojumi tumšajā pasaulē ir elpu aizraujoši, jo viņas stājas aci pret aci ar Melno un Rudo vilkaci, gudro kalnu šamani un pat melnajiem vienradžiem. Un tas vēl nemaz nav viss…

 Jugio fanfiks...

 Jugio un viņa draugu dzīves mierīgais ritms pārstāj mierīgi pulsēt kopš viņi iepazīstas ar noslēpumaino Lidiju Maglēru.

 Drīz vien pēc viņas sastapšanas kāds mēģina nolaupīt Kaibu un pēc kādas skaistas bagātnieces vēlēšanās tiek atklāts jauns turnīrs, kurā parādās bīstami pretinieki, kas spēj pārvērsties par divkauju briesmoņiem. Pie tam iespējams, ka Jugio Mutto nav spēcīgākais duelants uz zemes...

 Klejotāja Lidija Maglēra pēc tāliem ceļojumiem atkal ir atgriezusies sev tik pazīstamajā Bezvārda zemē, lai palūkotu kā šai pasaulei klājas pēc Nāves vīra, monarha karaļa Nashuriho, nāves. Bet tā vietā, lai ieraudzītu smaidīgus cilvēkus, Lidija sastop tikai bailes un nemieru.

 Nashuriho varbūt ir miris, bet viņa visvarenākais kalps Tumšais burvis Marlings, pēc nozušanas ēnās, ir atgriezies un ar niecīgu karaspēku plosa Bezvārda zemes tautas. 

 Lidija izlemj stāties pretī Tumšajam burvim, taču ar laiku saprot, ka iespējams viss ir daudz grūtāk, nekā tas izlikās sākumā. Marlings ir ļoti spēcīgs pretinieks un ne jau vien tikai tāpēc, ka ir talantīgs burvis. Šim varenajam vadonim piemīt kaut kas īpašs, tāpat kā katram no viņa vīriem.

 Ļaunums nekad nav bijis tāds.

 Zobu pret zobu, aci pret aci, prātu pret prātu! Kurš kuru?

 Tas ir romantisks stāsts par senajiem laikiem Latvijā, kad vēl sievietes vērpa un pastāvēja dzimtbūšana…

 Bet pats stāsts stāstīs par jaunas meitenes Sintijas gaitām pēc kāzām un par to kā viņa lēnām pieaug un kā meitenei klājas tālu prom no piederīgajiem kopā ar svešiem cilvēkiem.

…Jūra izklaidīgi klaudzināja pie klinšu kalna un meta baltus putu kūleņus sev atvēlētajā gultnē. Jūra šodien bija kā pagurusi princese pēc varenas līksmošanās dimanta pilī…

…Sieviete domāja par jūrnieku slapjajiem apģērba gabaliem un noberztajām, tulznainajām rokām tālu jūrā. Kā viņi tagad pievilka tauvas un stiprināja mastus, un savas dvēseles. Kā kapteinis skaļi kliedza pavēles un, kā pat viņa vienmēr nosvērtais tēls ļima zem šīs briesmīgās parādības. Kā kapteiņa palīgs nomet savu augstprātību un metas palīgā saviem biedriem…

…Vējš ar milzīgu spēku trieca sāļo ūdeni pret klinšu robainajām malām. Baltas putu driskas uzsitās līdz pat iezaļganajai bākai.  Apsūnojušā, zaļganbrūnā bākas siena bija veca un drūma. Likās, ka tā brūk kopā, bet tā tas nebija.

 …Deviņrūšu logu dzidrajā stiklā vīdēja drūmu, pelēku lietus mākoņu pelēcība. Bākas lielais ietvars vēl bija tumšs un kluss, un cerību uguns vēl nedega.…

 Jūra ir mistiska, un vecās bākas īpašnieces to nojauš.

 Mistika, ikdienas grūtības un briesmas satiekas uz vecās bākas sliekšņa, lai maldinātu un biedētu Meriju, un Nanu.